POPULARITY
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.
Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei. Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus. Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai. Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.
Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei. Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus. Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai. Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.
Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par Latvijas Televīzijas neatņemamu un būtisku sastāvdaļu – par grimētājām. Bez viņām mēs neviens neesam bijuši kadrā. Pirms raidījuma grimēja ikvienu – gan raidījuma vadītāju, gan intervējamos viesus. Mana visspilgtākā izjūta – grimētavā īsu brīdi pirms tiešā ētera vai ieraksta es ieguvu mieru. Mani ne tikai saposa un apčubināja, bet sarunās nomierināja, likās, pat deva iedrošinājumu: “Tu to vari! Tev izdosies!” Joprojām man tā ir neatbildēta mīkla – kā grimētājas prata ar mums tā strādāt, lai, izejot no grimētavas, es justos ne tikai smukāka (frizūra, grims), bet arī pārliecinošāka. Par to jums, cienījamās grima meistares, milzu paldies! Pirmā meistare manās acīs bija Asja Strēle – sākusi strādāt Latvijas Televīzijā tai gadā, kad es piedzimu. Viņa bija grima māksliniece vispārākajā pakāpē, strādāja ne vien ikdienas darbus, bet veidoja grimu un parūkas Latvijas Televīzijas uzvedumiem. Tad nāca atturīgā un stingrā Irisa Treimane, dziļi inteliģentā un vienmēr perfekti sakoptā Biruta Magele. Reiz viņa man grimētavā teica: “Tev nu gan šodien tāds cārs kostīms mugurā!” Ilgi domāju – vai tas ir kompliments vai nopēlums? Tomēr izrādījās pirmais – atzinība par apģērbu kā atspulgu no cara laika galma. Manas (ar nozīmi – manas iemīļotās) grimētājas bija Brigita Stūrīte un Dagnija Gaubšteina, vēlāk arī Maruta Meliņa. Viņas prata ne tikai pareizi uzlikt grimu un sataisīt matus, lai kadrā izskatītos labi (tikai vēlāk sapratu, ka mans skats spogulī ne vienmēr atbilst skatam TV ekrānā, un pēdējais allaž bija noteicošais). Viņas bija izcili sarunu biedri, es pat teiktu – psihoterapeiti pirms iziešanas ēterā. Nekad, nekad man nebija jāpārķemmē mati vai jāpalabo grims. Viss tika izdarīts perfekti. Tolaik, kad sāku strādāt Latvijas Televīzijā (tās bija 70. gadu beigas), mēs katrs ģērbāmies savās personīgajās drēbēs. Nebija nekāda stilista kā šodien. Ik reizi pirms raidījuma ar režisoru pārrunājām, ko vilkt mugurā, kas būtu atbilstošākais šai konkrētai reizei. Bija jāizvēlas no sava skapja. Nekādas ķezas ar to negadījās. Manai māsai Gundegai gan reiz pēc “Apvāršņa” raidījuma trakta mēģinājuma palūdza noņemt kaklarotu – tā pārlieku atgādinot krustu. Kaut pirkta padomju laikā smalkā mākslas salonā, tā neiederējās vecāko klašu skolēnu raidījumā. Ko darīt? Māsa vakarā raidījuma tiešraidē bija askētiski melnā kleitiņā, bez savas sudraba rotas. Bija daži īpaši notikumi, kad mums, tā sauktajām “ētera sejām” šuva individuālus tērpus. Latvijas Televīzija savu 45. dzimšanas dienu 1999. gada novembrī svinēja Latvijas Nacionālajā operā. Mums katrai modelēja vakartērpu, neprasot, vai tev patīk vai nē. Man savējais ļoti patika, pēc tam šo kleitu pat nopirku. Bet bija kolēģe, kam nebija pa prātam modistu piedāvātais, un svarīgajā tiešraidē viņa ieradās pašas sarūpētā Nīcas tautas tērpā. Pirms ētera ar mums strādāja tobrīd nepazīstams modes mākslinieks Romans Andrejevs, kas tikai vēlāk kļuva par populāro Dāvidu. Viņš lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un mācīja kustēties pa studiju, lai vēlāk to atkārtotu operā. Tā bija skaista Televīzijas dzimšanas diena ar noslēgumā piecu tenoru dziedātu speciālu veltījumu “Mūsu dzīve ir tiešraide”. Tā paša gada decembrī, ieejot jaunā gadu tūkstotī, Latvijas Televīzija rīkoja darbinieku Jaungada balli. Kopā ar kolēģiem sagatavojām deju priekšnesumu “Solis laikā” – kā dāvanu un pārsteigumu citiem. Atceros, cik pārsteigta biju pati, kad grimētāja Asja Strēle pirmo reizi mūžā mani ar parūkas palīdzību pārvērta par blondīni, sakot: “Nu tagad tu vari dejot savu “Rozamundi”!” Vēl kāds spilgts mirklis no Jaunā gada sagaidīšanas Doma laukumā tiešraidē 2002. gada 31. decembrī. Bija ļoti auksts, ap mīnus 20 grādiem. Grimējāmies Zaķusalā. Bija sagādātas gadu mijai piemērotas galvas segas. Man tika Elitas Patmalnieces balts cilindrs ar laimes pakaviņiem. Kā šodien atceros, cik iejūtīgi mani grimēja Brigita Stūrīte, sakot – viss būs labi, aukstumu pārcietīsiet. Un tā arī bija. Jaungada nakts Doma laukumā ne tuvu nebija tik salta kā sinoptiķu solītā. Un tajā savas siltās rokas klāt bija pielikušas mūsu grimētājas.
6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija. Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos. Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā. Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu. Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.
Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pirms gada pasaule svinēja Marka Rotko 120. dzimšanas dienu. Ir pagājis zināms laiks, taču mākslinieka jubilejas gada atceres programma joprojām virmo to cilvēku prātos, kuriem izdevās piedzīvot kādu no pasākumiem. Neraugoties uz 50 gadiem, kas aizritējuši pēc mākslinieka nāves, Rotko joprojām ir aktuāls, joprojām atrodas pasaules mākslas virsotnē caur saviem darbiem, vērienīgām retrospekcijām un citu radošu personību jaundarbiem teātrī un mūzikā, kas top, balstoties uz mākslinieka daiļradi, viņa atziņām un nepārvērtējamo sniegumu vizuālajā mākslā, it sevišķi krāsu laukumu glezniecībā. Mākslinieka jubilejas gadā Eiropā bija eksponēta līdz šim lielākā Rotko retrospekcija ar 115 darbiem no vairākām publiskām un privātām kolekcijām. Šī apjomīgā retrospekcija notika Parīzē, Luī Vitona fonda izstāžu telpās, kļūstot par pasaulē vērienīgāko mākslinieka radošā mantojuma parādi kopš 1999. gadā sarīkotās izstādes Parīzes modernās mākslas muzejā. Luī Vitona fonda ēkā eksponētajā Rotko jubilejas izstādē viņa daiļrade tika atrādīta hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot visai mākslinieka karjerai no viņa pirmajām figurālajām gleznām līdz abstrakcijai, kuru ar Rotko radošo ģēniju saistām visvairāk. Kāpēc Rotko arvien ir aktuāls? Mākslinieks vienmēr ir domājis soli uz priekšu par saviem mākslas darbiem, un pat nauda nav bijusi noteicošā viņa lēmumos. Piemēram, 1958. gadā Rotko tika uzaicināts veidot sienu gleznojumu sēriju restorānam Four Seasons (Četri gadalaiki) Filipa Džonsona un Ludviga Mīsa van der Rohes projektētajā Sīgrema ēkā Ņujorkā. Tomēr galu galā pabeigtos darbus Rotko nolēma nepiegādāt, atdeva atpakaļ saņemto avansu un paturēja visu sēriju sev. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1969. gadā, deviņas no šīm gleznām, kuras no iepriekšējām atšķir to dziļi sarkanās nokrāsas, mākslinieks uzdāvināja Teita galerijai Londonā, kas izveidoja māksliniekam īpaši veltītu telpu. Līdz šim minētie darbi ne reizes netika atstājuši Londonu. Tomēr, tuvojoties pagājušā gada izstādei Parīzē, tika pieņemts lēmums darbus tomēr izvest un izņēmuma kārtā eksponēt ārpus pastāvīgās mājvietas. Uz jubilejas izstādes apmeklētājiem šis risinājums atstāja fantastisku iespaidu, neviļus pārceļot skatītāju citā realitātē un uzburot unikālu sajūtu, kuru līdz šim bija iespējams izbaudīt identiskā scenogrāfiskā izkārtojumā Teita galerijā. Tiesa gan, šobrīd minētie mākslas darbi pēc Parīzes izstādes jau ir pārcēlušies atpakaļ uz savu vēsturisko mājvietu – Tate Britain galeriju. Parīzes izstādē līdzkuratora darbu veica mākslinieka dēls Kristofers Rotko. Ar Kristoferu Rotko, tāpat kā ar mākslinieka meitu Keitu Rotko-Prīzelu, Rotko muzejam gadu gaitā ir izveidojusies cieša un nozīmīga sadarbība. Tās rezultātā Rotko 120. jubilejas gadā arī Rotko muzejs mainīja savā Rotko zālē aplūkojamos oriģinālus, jau ceturto reizi kopš muzeja atvēršanas piedāvājot skatītājiem līdz šim neredzētu Rotko darbu izlasi. Zīmīgi, ka Rotko aktualitāti paspilgtina gan viņu apvijošā noslēpumainība, gan citu mākslinieku vēlme līdzināties Rotko, viņu kopējot, gan arī sabiedrības bagātāko slāņu interese iegūt savā īpašumā Rotko darbus, izsolēs šķiroties no daudziem desmitiem miljonu eiro. 2014. gada maijā pasauli pāršalca ziņa par it kā Rotko oriģināliem, kurus kāds mākslas zinātnieks noteicis kā īstus. Sešus gadus pirms sensacionālās ziņas, 2008. gadā, kāds advokātu birojs pie Cīrihes ezera bija noslēdzis pirkuma līgumu par amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznas iegādi. Mākslas darbs ar nosaukumu "Orange, Red, and Blue" tika pārdots par 7,2 miljoniem ASV dolāru (jeb 6,4 miljoniem Šveices franku) kazino magnātam Frenkam Fertitam. Tomēr tas izrādījās viltojums. Darījumu organizēja bijušais Bāzeles Beyeler fonda kurators Olivers Viks. Būdams plaši atzīts Rotko eksperts, Viks apstiprināja gleznas autentiskumu. Un saņēma 450 000 ASV dolāru komisijas maksu no pārdošanas darījuma. Tālāk sekoja tiesu darbi. Šis fakts nav palicis nepamanīts arī mākslas aprindās. Pirms pāris gadiem mūsu pašu Dailes teātrī poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar panākumiem iestudēja dramaturģes Ankas Herbutas lugu "Rohtko". Izrāde plūkusi laurus kā pašmāju, tā ārvalstu teātros. Būtisku darbu Rotko stāsta veidošanā ir veicis Māra Briežkalna kvinteta uzvedums "Rothko in Jazz". Nozīmīga vērtība ir arī koncertzālē "Lielais dzintars" tikko izskanējušajam koncertam, kurā amerikāņu komponista Mortona Feldmana skaņdarbs "Rotko kapela" skanēja Latvijas Radio kora izpildījumā. Rotko aktualitāti ir apliecinājis arī pērnā gada nogalē rīkotais Vašingtonas Nacionālas galerijas izstādes projekts "Rotko uz papīra". Šogad tas kā ceļojošs projekts pirmo reizi eksponēts Eiropā, Oslo Nacionālajā galerijā. Un vēl, un vēl un vēl joprojām Rotko ir un paliek Rotko. Par viņu turpina runāt, bet viņa darbi turpina aizkustināt un iedvesmot miljoniem cilvēku visā pasaulē. Rotko muzejā tikko noslēdzies nu jau 20. Starptautiskais glezniecības simpozijs "Mark Rothko". Šis gluži svaigais stāsts par Rotko ir dzimis Daugavpilī deviņu mākslinieku radošajā veikumā, kas aplūkojams Rotko muzejā līdz 2024. gada 17. novembrim. Vēl var paspēt!
Raidījumā Grāmatai pa pēdām, turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus, šoreiz uzmanības centrā – „Valters un Rapa”, kas izdevumu apjoma ziņā bija nepārspēts un kura monumentālie izdevumi joprojām ir goda vietā daudzos grāmatplauktos. ""Valters un Rapa" ir apgāds, kas savā samērā īsajā pastāvēšanas laikā paguvis iemantot lasītāju pilnu uzticēšanos," tā apgāda 25 gadu jubilejas izdevumā 1937. gadā raksta Jānis Jaunsudrabiņš. Sakarā ar to," viņš turpina, "katra rakstnieka, bet jo sevišķi katra jauna rakstnieka karstākā vēlēšanās ir — iekļūt šī apgāda autoros. (..) Īsā atzīme "Valters un Rapa” uz vāka vai uz pirmās lapas gaiši pasaka, ka grāmata vērtīga, ka tā nebojās lasītāja literārisko gaumi, ka to var droši pirkt un ieteikt citiem, arī nepazīstot autoru." Jānis Jaunsudrabiņš pats bija viens no "Valtera un Rapas" izdotajiem autoriem, un šis, protams, ir jubilejas izdevuma teksts. Taču Jaunsudrabiņš, tāpat kā Anna Brigadere, Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Zenta Mauriņa un daudzi citi "Valtera un Rapas" izdotie latviešu literatūras lielie vārdi komentārus neprasa. Raidījuma Grāmatai pa pēdām", turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus un izdevējus, šoreiz kārta tieši "Valteram un Rapam" – vienam no neapšaubāmiem tirgus līderiem gan izdevumu skaita, gan grāmatu saturiskās un vizuālās kvalitātes un daudzveidības ziņā. Raidījumā dzirdēsim gan Misiņa bibliotēkas vadītājas un ilggadējas "Valtera un Rapas" pētnieces Guntas Jaunmuktānes, gan Jāņa Rapas vedeklas Rasmas Rapas un ilggadējā LNB direktora Andra Vilka balsi. Bet saruna studijā ar grāmatzinātnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Viesturu Zanderu. Plašāk par projektu šeit:
Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo". "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu. Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.
Četrpadsmit godus atpakaļ novadpētnieks entuziasts Māris Rumaks izveidoja un prezentēja tā saukto Latgales karogu. Karogs samērā ātri kļuva populārs vietējās sabiedrības vidū, to sāka lietot arī novadu pašvaldības svētkos un izkarot pie ēkām. Oficiāli gan tas netika apstiprināts, kā iemesls tam tika norādīts neatbilstošs ģerbonis uz zilibaltā fona. Kā savulaik skaidroja Valsts Heraldikas komisija, šo sudraba grifu ar kroni uz sarkana fona 16. gadsimtā lietoja Pārdaugavas hercogiste, kurā ietilpa arī Latgale, taču šobrīd tam nav nekādas saistības ar vēsturisko novadu. Vēl 2017.gadā Pasaules latgaliešu saietā pieņemtajā rezolūcijā tika izteikts aicinājums Latgales plānošanas reģiona padomei virzīt uz oficiālu apstiprināšanu karogu bez šī ģerboņa. Un pērn, 2023.gada aprīlī ar Valsts heraldikas komisijas atzinumu, valsts prezidents Egils Levits tumši zilo karogu ar baltu svītru pa vidu, bez sākotnēji lietotā ģerboņa apstiprināja par Latgales vēsturiskās zemes karogu. Lai arī ir pagājis jau pusotrs gads, joprojām ne vien privātpersonas, bet arī vairākas pašvaldību iestādes oficiāli atzītā Latgales karoga vietā izmanto neoficiālo versiju ar ģerboni. Kāds sods var būt par nepareizu karoga lietošanu un cik svarīgi sabiedrībai skaidrot simbolu lietošanu, raidījumā saruna ar Valsts heraldikas komisijas pārstāvi, mākslas vēsturnieci Ramonu Umbliju, Balvu novada domes priekšsēdētāju, arī Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Saeimas deputātu Juri Viļumu (AS). „Būtu ļoti svarīgi, lai maksimāli pašu sabiedrību ieinteresētu sekot šim līdzi, jo mēs taču paši visi redzam šobrīd, kāds ir simbolu svars skatoties uz karu Ukrainā. Ukrainas karogs šobrīd izsaka pilnīgi absolūti visu - aiz tā stāv stāsti un traģēdijas. Tātad šiem simboliem ir daudz lielāka nozīme nekā mēs iedomājamies. Tas nav tikai auduma gabals. Kad auduma gabals kļūst par karogu, tas kļūst par simbolu, kurā ir daudz stāstāmā, kurš ļoti daudz ko simbolizē, kurš ļoti daudz ko pavēsta par šī karoga lietotājiem par piederību,” raidījumā nepieciešamību turpināt veikt skaidrojošo darbu sabiedrībā pamato Ramona Umblija. „Latgalē ir dažādas kopienas, un tieši tāpēc būtu jācenšas skaidrot, par to, cik šajā ģeopolitiskajā situācijā īpaši vēl pierobežā, kur ir ļoti saspringtas šīs attiecības un situācijas veidojās, cik svarīga ir lojalitātes izrādīšana valstij caur likumdošanu jo šis apstiprinātais Latgales vēsturiskās zemes karogs ir ar likumu nostiprināts.” Ja pašvaldības un valsts institūcijas izmanto ģerboņu likumā nereģistrētu ģerboni par to draud sods, tas ir likuma pārkāpums, uzsver Umblija. „Un šeit nav runa par formālu lietu, šeit ir runa par būtību, par solidaritāti un lojalitāti Latvijas valstij. Un šāda likuma pārkāpšana tas ir būtībā ļoti izteikts nihilisms pret likumdošanu un tātad pret pašu valsti.” Saeimas deputāts Juris Viļums uzskata, ka šobrīd ir tāds loģiski paredzams pārejas process, kur pašvaldības un cilvēki karogu pieņem, sāk lietot. „Joprojām ir jāskaidro daļai cilvēku, kas tas par karogu, kāpēc tas vajadzīgs. Un diemžēl jāskaidro arī, ka tas nekādā gadījumā nav nekāds šķeļošs karogs, tieši otrādi – reģionam piederību stiprinošs un līdz ar to arī patriotismu vairojošs simbols.” Savukārt neapstiprinātā Latgales karoga versijas izmantošanu Sergejs Maksimovs neuzskata uzreiz par sodāmu rīcību, bet sola visām pašvaldībām vēlreiz atgādināt par nepieciešamību karogus nomainīt pret zili balti zilajiem. „Tas nav kaut kāds protests, ka prezidents nepareizo karogu apstiprināja vai kā tamlīdzīgi. Svarīgākais, ka ir karogs – simbols, kas vieno Latgali, simbols, ka mēs esam piederīgi Latvijai un tur nav diskusiju.”
Ukraina ar operācija Kurskas reģionā var izmantot manevru taktiku, lai kara gaitu pavērstu savā labā. Joprojām tiek meklēta nauda onkoloģijas pacientiem. Mūžībā devies franču aktieris Alēns Delons.
Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis. Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Premjere iepazīstās ar situāciju pēc vētras Jūrmalā. Joprojām applūdušas ielas, ka arī daudzviet bez elektības ir iedzīvotāji Jelgavas novadā. Līdz ar plūdu atkāpšanos, cietušo īpašumu saimnieki saskārušies ar grūtībām saziņā ar apdrošināšanas kompānijām. Maduro uzvaras pasludināšana vēlēšanās Venecuelā izraisa protestus; šaubas par rezultāta godīgumu. Rīgā atklāj zemās grīdas tramvaju kustību starp Centrāltirgu un Ķengaragu. Ungārijas valdības lēmums atļaut brīvi ieceļot valstī Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem var radīt nopietnus drošības riskus visai Eiropai, brīdinājušas Eiropas Savienības amatpersonas.
Gaļas, zivs un piena produktu aizvietošana ar augu valsts produktiem kļūst par ikdienu, ne veltī pērn Latvijas tirgū parādījuši vairāk nekā 120 jaunu augu valsts produktu. Kādēļ arvien vairāk cilvēku maltītēs iekļauj augu produktus un kā garšo augu valsts lasis vai krējums, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Cik daudz un dažādas pārsteidzošas augu produktu alternatīvas jau pieejamas Latvijā, vērtē uztura speciāliste Liene Sondore un "Augi & Draugi" un "Neapēd zemeslodi" vadītāja Lilita Kenta. Arvien vairāk cilvēku uzturā iekļauj alternatīvus augu valsts produktus. Lilitas Kentas vadītās organizācijas veic aptauju par to, kādus augu valsts produktus cilvēki iekļauj un vēlas iekļaut uzturā. Lai arī produktu klāsts pieaug, aptauja rāda, ka cilvēki vēlas vēl vairāk augu valsts produktu. Tikai pusi apmierināta ar piedāvāto produktu klāstu. "Katru reizi produkti, kas cilvēkiem pietrūkst, ir vieni un tie paši. Joprojām mums trūkst skābpiena produktu alternatīvas. Latvijā cilvēkiem ļoti garšo biezpiens, kefīrs, tādi produkti. Šim pagaidām augu valsts alternatīvas lielajos veikalos nav. Ir tikai atsevišķi mazie ražotāji," norāda Lilita Kenta. Aptauju veic jau trešo gadu. Lilita Kenta vērtē, ka sabiedrība Latvijā nav tik atvērta augu valsts produktu patēriņam kā tas Rietumvalstīs. Aptaujas rāda, ka tur vairāk nekā puse sabiedrības apzināti samazina gaļas daudzumu savā uzturā. Tie ir tā saucamie fleksitārieši. Šis virziens ir arvien populārāks. "Tas nozīmē, ka tu pamazām veido savu uzturu uz augu valsts produktiem - graudaugi, pākšaugi, dārzeņi, augļi, rieksti. Visādi gardumi. Bet nav tā, ka pilnībā izslēdz piena produktus vai gaļu. Tu vienkārši samazini. Tas ir labākais, ko darīt. Tā ir alternatīva pieeja visu vai neko domāšanai, kas ir graujošs veids, kā skatīties uz lietām, jo cilvēks domā, ja nevar būt perfekts, nedarīs neko. Patiesībā vajag spert mazos solīšus un pamazām samazināt, aizstāt vienu produktu, otru. Kaut vienā maltītē. Tas ir šis fleksitārisms. Rietumvalstīs tas ir ļoti populāri, pie mums - augoši, aptuveni trešdaļa to dara vai vēlas, jaunieši - apmēram puse, vērtē Lilita Kenta. Liene Sondore atzīst, ka ir gandarīta, ka šī izvēle par labu augu valsts produktiem ir apzināta un vairs nav modes lieta. Viņa pievērš uzmanību, ka Latvijā cilvēki daudz patērē tieši dažādus gaļas produktus - desas, cīsiņus. "Ja desu maizes ir pusdienas, brokastīs, vakariņās, nebrīnāmies, ka pēc kāda laika var būt problēmas," norāda Liene Sondore. Viņa arī norāda, ka jāpievērš uzmanība pārstrādātiem augu valsts produktiem. "Nav nekādas problēmas neēst gaļu, jautājums, ko mēs ikdienā gatavojam. Es vairāk esmu pret rūpnieciski pārstrādātiem produktiem arī no augu valsts," atzīst Liene Sondore. "Arī Pasaules veselības organizācija jau 2021. gadā izdeva materiālu, kur bija uzsvērti gan plusi, ka uzturā vairāk nāk dārzeņi, augi, rieksti, sēklas, bet bija šajā ziņojumā vērsta uzmanība uz to, ka nelietot ikdienā pārāk daudz vai nelietot nemaz šos pārstrādātos produktus. Līdzīgi kā teicu par desām, arī šeit ir jāskatās sastāvs. Es savus pacientus vienmēr mudinu, ka pupas, zirņus, lēcas vai kādus riekstu dzērienus varam labi mājās paši pagatavot. Mūsdienu cilvēces vēl viena liela problēma - mēs esam slinki, vai noveļam vainu uz laika trūkumu. Bet tad arī skatāmies sastāvā. Ja sastāvā 90% ir kokosa tauki, mazliet kaut kāda garšiņa klāt un vēl kokoss, es to par sieru nevērtēju. Tas ir vienkārši kaut kāds piesātināto tauku produkts, kuru varbūt nevajadzētu pirkt. Ja kaut ko tādu gribi, gatavo pats. Meklē receptes!"
Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Šī gada 19. oktobrī Latgales Vēstniecībā ”Gors” notiks grupas “Borowa MC” 20 gadu jubilejas koncerts, pirms kura esam uzaicinājuši tās dalībniekus Aigaru Runči, Guntru Kuzminu-Jukinu un Ingaru Gusānu uz sarunu, lai gremdētos atmiņās un uzzinātu, kas viņus satur kopā. “Mēs visi esam dažādi, pluss ar mīnusu tomēr pievelkas,” tā grupas soliste Guntra Kuzmina. Īsumā: 2005. gadā grupa ieguva trīs Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta Mikrofons". Metālistam Ingaram mājās ir balva par labāko hip hop albumu. Grupa ir vienīgie, kuri nacionālajā Eirovīzijas atlasē ir uzstājušies ar dziesmu latgaliski. Joprojām nav zināms, vai jubilejas koncertā būs siltie ēdieni. Guntrai mājās nav neviena metāla albuma. Aigars vislabāk spēlē Counter-Strike. Sarunu vada Amanda Anusāne un Adrians Zelčs. Breinojamīs kūpā!
Pirmais latvietis uz Mēness — tā ir ne tikai "Prāta vētras" dziesma, bet dažiem teju vai realitāte. Par tādu reiz kandidēja mediķe Veronika Puiša, kura turpina lauzt stereotipus par ārstiem. Joprojām ar lielu interesi par kosmosu, bet reizē ar vienu kāju lielajā autosportā, esot Silverstonas trases mediķu komandā, tai skaitā, Formulas 1 sacensību laikā. Laiks Digitālo brokastu fokusam! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.
Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vai zini, ka Ēvalds Rimbenieks bijis nevien ievērojams politiķis, bet arī baptistu draudzes mācītājs un īstens kultūras cienītājs? No laikabiedru atstātām liecībām var secināt, ka Rimbenieks bijis viens no ievērojamākajiem Kurzemes dēliem, dedzīgs Latvijas patriots, taisnas muguras un gaiša gara īpašnieks. Dzimis 1888. g. Smaižos Aizvīķu pagastā, kas tagad Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagasts, mūžībā devies 1943. g. izsūtījumā Vjatkas koncentrācijas nometnē. Kā politiķis valsts mērogā bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, pārstāvot Kristīgo darbaļaužu savienību. Aktīvi darbojies visdažādāko sfēru komisijās: tirdzniecības, rūpniecības, sociālās likumdošanas, ārlietu komisiju ekonomiskie līgumi, bijis pat Latvijas hipotēku bankas padomē. Kārļa Ulmaņa valdībā — finanšu ministrs 1934. Gadā, burtiski dažus mēnešus pirms apvērsuma. Jau pirms finanšu ministra amata un arī pēc tam Liepājas mērs: 1922–1928 un 1934–1940. Ēvalda Rimbenieka personība labi atklājas šajā pašraksturojumā: "Es dziļi izjūtu atbildību, kas gulst uz mani, un es labi apzinos, ka mani spēki ir ļoti vāji un nepietiekoši lielo uzdevumu sekmīgai veikšanai, bet es no sirds paļaujos uz Dieva žēlastību un vadību." Liepājā, līdzās rūpniecības, transporta, sporta un izglītības veicināšanai, viņa laikā arī būtiski attīstās kultūras dzīve — Kurzemes muzeju biedrība, Liepājas pilsētas un vēstures muzejs, Liepājas tautas konservatorija, Liepājas Opera, Liepājas filharmonija, kurā ir gan orķestris, gan koris. Jaunās filharmonijas atklāšanas koncertā skan Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, Haidna Simfonija Solmažorā, Jurjāna kantāte "Tēvijai" un Vītola "Dramatiskā uvertīra". Filharmonija piedzīvo būtisku attīstību, skatuves paplašināšana nodrošina daudz lielāka sastāva izvietojumu (dokumentos fiksēti 54 mūziķi), ar biļešu ieņēmumiem gan šādus izdevumu nebija iespējams segt, taču noteikti var izcelt, ka sezonai 2000 abonementu izpārdošana ir vērā ņemama, vidējais apmeklētāju skaits katrā koncertā esot bijis virs 1000 cilvēkiem. Atskaņoto autoru skaitā: Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Rosīni, Mendelszons, Šopēns, Vāgners, Gļinka, Čaikovskis, Sibēliuss, Dārziņš, Vītols un Ādolfs Ābele. Kritika labi pieņem pārbaudītas vērtības, taču mēdz būt skarbāka pret modernistiem: Stravinski, Ravelu un Šēnbergu. Neskatoties uz to, koncertu repertuārā parādās Sibēliusa, Aterberga, Korngolda un arī Respīgi skaņdarbi. Operai pirmajā sezonā jau seši jauniestudējumi: Verdi "Traviata" un "Rigoleto", Bizē "Karmena", Guno "Fausts", Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" un Rosīni "Seviļas bārddzinis". Šeit gan jābilst, ka diriģentam bija jābūt pietiekami radošam aranžētājam, jo orķestra štatu vietu sarakstā vien 18 mūziķi. Liepājas Operas māksliniecisko izdomu un entuziasmu recenzijā novērtē Haralds Eldgasts: "Ja dekorāciju, orķestra un kora dalībnieku skaita ziņā tā būtu jāatzīst par nabagāku kā Rīgas opera, tad toties tā ir labāka ar savu tīri māksliniecisko entuziasmu un ar to ideālo aizraušanos kalpot cilvēka dvēseli un prātu izdaiļojošam skaistumam." Tai laikā Liepājā uzstājušies daudzi tā laika ievērojami latviešu mākslinieki, to skaitā diriģenti: Hanss Hohapfels, Bernhards Ķuņķis, Nikolajs Kreicbergs, Arvīds Pārups, Teodors Reiters; Rūdolfs Nīliuss no Vīns esot bijis īsts publikas mīlulis. Dziedājuši: Helēna Cinka, Mariss Vētra, Natālija Ūlande, Alberts Verners; uzstājusies pianiste Salome Graudāne, čellisti Ēvalds Berzinskis un Atis Teihmanis. Vēlāk orķestra mūziķu vidū ir vijolnieks Arvīds Jansons, kas kļūst par izcilu diriģentu. Atgriežoties pie Ēvalda Rimbenieka, svarīgi pateikt, ka viņš bijis arī Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājs un kalpojis tur līdz 1930. gadam. Rimbenieks izkārto, ka viena no Liepājas skolām kļūst par baptistu skolu, gan ne visi audzēkņi no babtistu ģimenēm, taču vecāki iecienījuši šo skolu. Rimbeniekam pašam esot paticis dziedāt un spēlēt klavieres, paša sarakstītam dzejolim viņš komponējis mūziku, bet kā hobiju izvēlējies dārzniecību. Joprojām nenovērtēts, bet daudzināms, un to citstarp dara mūzikas festivāls, kas nosaukts Rimbenieka vārdā.
Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot. Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē stāstīja ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.
„Joprojām interesē izstādīt mākslas parādības, kas Latvijā mazāk zināmas,” apliecina galerijas „427” vadītājs Kaspars Groševs, svinot galerijas desmitgadi. Jubilejai par godu sarīkota plaša grupas izstāde, un galerijas vadītājam par katru darbu ir stāsts, kā tas nokļuvis kolekcijā. Galerijas „427” desmitgadei par godu sarīkota plaša grupas izstāde, skan mūzika, apmeklētāji ieinteresēti apskata darbus, ik pa laikam kāds kaut ko pavaicā galerijas vadītājam Kasparam Groševam. Par izstādi nedaudz vēlāk, vispirms atgādināšu galerija pirms desmit gadiem durvis vēra Maskavas priekšpilsētā, kur bija tās pirmā mājvieta, bet nu jau daudzus gadus nelielā galerija atrodas Stabu ielā. Galerijas rīcībā ir neliela baltā kuba telpa ar kamīnu, bet aiz tās maza biroja telpa. Pa šiem gadiem galerijā savas pirmās personālizstādes sarīkojis ne viens vien tagad labi zināms mākslinieks. Dažādos veidos mākslas darbi pārtapuši par „427” kolekciju un, svinot galerijas desmitgadi, Kaspars Groševs nolēmis darbus eksponēt. Galerijas grīdā pat atsegts kāds mākslas darbs. Jubilejas izstādē pie sienām, uz grīdas un pat kamīnā eksponēti darbi, kas kolekcijā bieži vien parādās procesuālā un diezgan spontānā veidā. Desmit gadu laikā galerijā „427” sarīkotas turpat 70 izstādes, notikuši koncerti, performances, ballītes, lasījumi un lekcijas. „427” ir arī aktīvi veduši Latvijas mākslu uz ārvalstīm un sola to darīt arī turpmāk. Galerijas „427” desmitās jubilejas izstāde būs skatāma līdz 8.jūnijam.
Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Daudzas no "Bellaccord" skaņuplatēm gājušas bojā Otrā pasaules kara laikā. Kad 30. gadu beigās, tuvojoties karam, trūka izejmateriālu jaunu skaņuplašu ražošanai, cilvēkus aicināja nodot vecās skaņuplates. Arī pēc kara šīs plates oficiāli tika uzskatītas kā buržuāziskās Latvijas paliekas. Tomēr atsevišķi kolekcionāri tās rūpīgi vākuši un vēlāk nodevuši jau tagadējās republikas valsts muzejiem, bibliotēkām un arhīviem. Joprojām cilvēki arī savos māju arhīvos uziet šīs plates, bet diemžēl lielākā daļa no tām ir sliktā stāvoklī. Un nav jau brīnums. Pirmkārt jau apstākļi, kuros tās atradušās visus šos gandrīz 100 gadus! Putekļi būtu mazākā bēda. Vislielāko skādi tām nodarījuši tā laika atskaņotāji – slavenie gramofoni un patafoni. Tos importēja no Anglijas, Vācijas, Dānijas, bet bija arī pašmāju ražojumi. Lai izvilinātu no platēm skaņu, tika izmantotas tērauda adatas. Tās ražoja a/s "Planēta", H. Rudzīša "Bellaccord Electro", J. Viestura Mūzikas instrumentu darbnīca. Bija pieejamas ārzemju firmu "His Master's Voice", "Herold", "Victor" atskaņotāji un adatas. Jāpiemin, ka bija pieejamas arī koka adatas, kas mazāk bojāja ierakstu, taču tās bija dārgākas un līdz ar to mazāk populāras. Visdārgākās bija izgatavotas no volframa sakausējuma – tās skaitījās "mūžīgās". Metāla adata, kas līdzinājās naglai, uzmontēta uz smagas, robustas atskaņotāja galvas, gūlās uz skaņuplates, un, skrāpējot skaņas rievu, pārvērta to dzirdamā skaņā. Tajā laikā retajam bija elektriskais atskaņotājs jeb elektrofons. Visbiežāk tauta lietoja šos smagos mehāniskos gramofonus ar milzīgu tauri vai pārnēsājamos patafonus – koferos. Kamēr šī plate bija jauna, mazlietota, skaņa visiem par prieku bija tīra un spēcīga. Tomēr jau pēc kādas desmitās spēlēšanas reizes tā kļuva aizvien neskaidrāka un čērkstošāka. It sevišķi bija cietis skaņuplates sākums, mēģinot trāpīt ar adatu uz dziesmas sākumu. Līdzīgi bija cietušas skaņdarba beigas, kad skaņuplate, aizmirsta uz atskaņotāja, turpināja griezties. Vēl jāņem vērā, ka tajā laikā šellaka 25 cm skaņuplates viena puse ("Bellaccord" bija divas puses) skanēja tikai trīs minūtes, un retāk sastopamās 30 cm plates – piecas minūtes, jo ieraksta ātrums bija liels – 78 apgriezieni minūtē. Līdz ar to plates tika bieži cilātas, mainītas un, protams, krita. Vētrainās ballēs bieži tika aplietas ar dažādiem dzērieniem. Rezultātā mantojumā esam saņēmuši tādas, kādas tās ir – ar visādiem defektiem: plīsumiem, robiem, netīrumiem. (..) Runājot par atskaņotājiem: ja kādam saglabājies kāds elektrofons, piemēram, RRR ražotais "Akords" vai radiolas "Simfonija" , "Rigonda" ar radiolampu silto skanējumu, un tajā vēl darbojas plašu atskaņotājs ar pjezo galviņu, varat būt laimīgi! Ir iespējams iegādāties arī jaunus plašu atskaņotājus par demokrātiskām cenām. Der visi atskaņotāji, kas aprīkoti ar 78. ātrumu. Ar atsperi uzvelkamos patafonus un gramofonus gan neieteiktu izmantot. Lielā mērā pateicoties dīdžejiem, mūsdienās ražo arī profesionālus atskaņotājus, kuriem bez esošajiem mūsdienu 33. un 45. ātruma ir arī 78. ātrums. Šādus atskaņotājus ražo firma "Audiotechnica", "TEAC", "Technics" un citas firmas. Šādus atskaņotājus jau droši var izmantot seno skaņuplašu digitalizēšanai, tikai jāievēro, ka šie atskaņotāji pamatos ir orientēti uz vinila stereo skaņuplatēm un tie jāaprīko ar mono galviņu, kurai ir arī atbilstoša adatiņa, jo vecajās platēs ieraksts ir tikai vienā kanālā. Bet pat izmantojot šādus dārgus atskaņotājus, jārēķinās ar to, ka skaņa nebūs tāda, kāda tā ir mūsdienu skaņuplatēm. Lielā mērā to nosaka materiāls, no kā izgatavoja šellaka plates. Šellakam pievienoja dabīgā šīfera pulveri, lai platēm palielinātu izturību un tās izturētu akustiskā gramofona smago roku. Diemžēl tieši šīfera daļiņas (un nevis šellaks) rada skaņuplašu šņākoņu, kuru mūsdienu aparatūra itin labi pastiprina. Lai to novērstu, tiek izmantoti speciāli skaņas filtri. Lai vēl precīzāk restaurētu tā laika skanējumu, tiek izmantoti atbilstoši skaņas izlīdzināšanas priekšpastiprinātāji. Pie rievas iegriešanas skaņuplates matricā zemākās skaņas tiek mākslīgi pavājinātas, lai rieva uz plates neaizņem pārāk platu vietu. Atskaņojot tiek lietots pretējs process – zemās skaņas tiek vairāk pastiprinātas. 1952. gadā tika izstrādāts vienots standarts, ko ieviesa "Amerikas Ierakstu industrijas asociācija" jeb RIAA, pēc kura, veicot skaņas korekciju, vadās līdz pat mūsu dienām. Pirms Otrā pasaules pasaules kara nebija vienota standarta: katra skaņuplašu firma, piemēram, "Odeon", "Parlophon", "Zonophone", "Gramophone", "Vox" pielietoja savu, arī "Bellaccord". Rakstniecības un mūzikas muzejā jau ilgus gadus tiek veikta vēsturisko skaņuplašu, tai skaitā arī "Bellaccord", digitalizācija un restaurācija. Tehnoloģijas nemitīgi uzlabojas un tas dod iespēju šo darbu veikt daudz efektīvāk un labāk nekā iepriekš.
Mobings un bosings – joprojām darba vietā cilvēkiem var nākties saskarties arī ar šādiem izaicinājumiem. Kā pasargāt sevi, nezaudēt pašcieņu un kā tikt galā ar viena vai vairāku cilvēku radīto spiedienu, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Veicot emocionālā klimata novērtējumu organizācijas, mobings nav vārds, kas parādītos bieži, sniedzot anonīmus komentārus. "Kad ir, tad tie vārdi ir ļoti spēcīgi. Piemēram, vadītājs sauc mani par idiotu, kontrolē katru soli, neļauj ņemt atvaļinājumu un vest bērnu pie ārsta. Vadītājs pat piesaista citus darbiniekus veikt nevēlamas darbības attiecībā uz mani. Tādi dažādi stāsti mēdz būt. Godīgi sakot, vairāk šos esmu novērojusi komentāros valsts iestādēs, kas interesanti. Mazāk privātās un komerciestādēs," atzīst Jana Strogonova. Bosings parasti saistās ar tiešā priekšnieka uzbrukumiem vienam cilvēkam, parasti labam darbiniekam. Uzbrucēja rīcība ir mērķēta uz darba snieguma kritizēšanu. Nemitīgi tiek apšaubīti rezultāti. Mobingā parasti iesaistās vairāki cilvēki, tas ir uzbrukums personībai. Viņi kā banda no visām pusēm, tas ietver pazemošanu, kas atstāj cilvēku apjukušu, izraisa bailes, kaunu. Mērķis ir „izēst” no organizācijas.
Studijā Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga.
Latvijā zāļu tirgū 94% veido importētie medikamenti. Joprojām nav sistēmas, kā nodrošināt zāļu krājumus ārkārtas situācijās, kad starptautiskās piegādes Latvijā var tikt traucētas. Vai Latvijas uzņēmējam piederoša maiznīca Krievijā atbalsta agresorvalsts armiju? Krievijas lēmumi izsludināt meklēšanā desmitiem Eiropas politiķu un arī 59 Latvijas deputāti saistībā ar padomju pieminekļu nojaukšanu Latvijas parlamentā jau labu laiku ir zināmi. Izraēla ierosina cilvēkus no Rafāhas evakuēt uz telšu nometnēm; aicina uz palīdzību no ANO.
Alcheimera slimība vēl joprojām nav līdz galam izpētīta, tomēr tā ir daudzu cilvēku problēma visā pasaulē. Kas zināms par Alcheimera slimības profilaksi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījumā viesojas neirologs, Rīgas Stradiņa Universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedra asistents Jānis Mednieks un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un Psiholoģijas fakultātes vadošā pētniece Solvita Umbraško.
Latviski iztulkota norvēģu publicista un ceļotāja Riharda Beruga grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”. Fotogrāfijām bagātīgi ilustrētais maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem tomēr nav gluži ceļojumu apraksts, autoru interesē varas un ticības attiecības. Tajās ir kāds rakstniekam nepieciešamais dramatiskais konflikts – ticība kā cilvēka vēlme kļūt labākam, un vienlaikus gandrīz visi kari ir notikuši ticības vārdā. Latviski lieliski runājošais norvēģis Rihards Berugs Latvijā ir labi pazīstama personība, taču varbūt daži fakti tomēr jāatgādina – Rihards Berugs ir Ziemeļvalstu informācijas biroja Rīgā izveidotājs, viens no Vidzemes Augstskolas dibinātājiem, mediju zinātņu doktors, poliglots, ceļotājs, norvēģu – latviešu vārdnīcas līdzautors. Joprojām uztur saikni ar Latviju, lai gan nu jau padsmit gadus viņš par savējo sauc arī Svanetiju Gruzijā. Arī viņa jaunākā grāmata, pārgājienu maršrutu apraksts pa Kaukāzu, saistīta ar šo reģionu. Patiesu pārsteigumu raisa, ka nesen Lauras Stašānes tulkojumā latviski iznākusī grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”, ir pirmā Riharda Beruga grāmata, kas tulkota latviski. Maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem šķērso kopumā 20 valstis un apgabalus, pieminētas ap 80 svētvietu. Pleskavā, Pitalovas, agrākās Abrenes apgabalā īsi pirms izraidīšanas, Rihards Berugs tiekas ar pareizticīgo arhimandrītu Pjotru, arī šis stāsts ir grāmatā “Vara un ticība”. Svētais tēvs dzimis tepat netālu, Mazajā Djadno ciemā, bet jaunībā gājis uz dejām Žīguros un Katlešos, Latvijas pusē. Viņi sarunājas par II Pasaules kara notikumiem šai reģionā, kā ticība nav glābusi ne nogalinātos ebrejus, ne pareizticīgo mācītājus. Kā tēvs Pjotrs izmācījies Rīgā par kurpnieku, sastapis Mordovijas nometnēs pabijušu katoli, kā dziļos padomjlaikos pieņēmis lēmumu doties uz Pečoru klosteri, kā visu viņam piederošo iztērējis baznīcu ēku atjaunošanā. Rihards Berugs ir mediju zinātņu doktors, tātad – ne tikai kaislīgs ceļotājs, bet arī cilvēks, kurš orientējas politikā un vēsturē, un šo neviennozīmīgo stāstu par varas un ticības attiecībām viņš stāsta ļoti delikāti, caur pieskārieniem. Caur paša pieredzēto, satikto cilvēku dzīvesstāstiem. Pieminētās Solovku salas Krievijā vien būtu veselas grāmatas vērtas. Koncentrācijas nometnēs vēsturiskais naids pagaisis starp katoļu un pareizticīgo mācītājiem, kuri šeit dalījuši kopīgu likteni, šeit notikusi vajāto mūku vecticībnieku pašsadedzināšanās. Viens no impulsiem grāmatas “Vara un ticība” tapšanai, kā Rihards Berugs jau minēja, bijusi Ukrainas neatkarīgās, no Krievijas patriarhāta neatkarīgas pareizticīgo baznīcas dibināšana. Pašlaik Ukrainā ir trīs galvenās pareizticīgo baznīcas. Lielākā ir Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, kas darbojas autonomi, bet tomēr ir pakļauta Maskavai. Otra ir Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, bet trešā - salīdzinoši mazākā Ukrainas autokefālijas pareizticīgo baznīca. Rihards Berugs Ukrainu apceļoja 2019. - 20.gadā, brīdi pirms bija sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Grāmatas “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos” autors visos savos ceļojumos ļāvies notikumu gaitai, tas nozīmē, ka viņš parasti iepriekš nebrīdināja sarunbiedrus, nesarunāja tikšanos. Rihards Berugs saka, ka dotu iespēju viņa uzrunātajiem inscinēt viedokli. Pētniekam neracionāli, taču tēma to pieļauj, viņš uzticējies nejaušībai jeb Dieva prātam. Arī šai gadījumā, lai noskaidrotu vai Ukrainas neatkarīgā pareizticīgo baznīca atņem ēkas un draudzes Maskavas patriarhātam, viņš iebakstījis ar pirkstu kartē, un uz dullo izvēlējies divas nelielas draudzes netālu no Kijivas. Vienkārši ieradies.
Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts. Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu. Pirmais vēsturē Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu. Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss. Prokremliski spēki uzvar Slovākijā Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico. Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico. Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā. 33 gadi atkal kopā 1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu. Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas. Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta. Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Mūsdienu lauksaimniecība brīžam šķietami liek izvēlēties - raža vai ilgstpējība globālā mērogā. Joprojām lauksaimniecībā izmanto vielas, kuras potenciāli iespaido visu ekosistēmu. Eiropas Komisija šogad apstiprināja glifosāta tālāku lietošanu lauksaimniecībā, ka tā nerada tiešu kaitējumu cilvēka veselībai. Tas, protams, radīja pretējas reakcijas lauksaimnieku un vides organizāciju starpā. Bet kas notiek ar pesticīdu "kokteili" augsnē: kad un kā tās sadalās un kāda ir ietekme uz apkārtējo vidi. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) Augu aizsardzības zinātniskā institūta "Agrihorts" vadītāja Viktorija Zagorska un pētniece Regīna Rancāne.
Latvijā plāno aizliegt ilgstoši uzturēties auto ar Krievijas un Baltkrievijas numuriem. Joprojām nav skaidrības par sabiedrisko mediju apvienošanu un finansējumu; SEPLP to sagaida oktobrī. Polijas politiķi uzņem samiernieciskāku toni attiecībās ar Ukrainu.
"Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam. Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās mākslas muzeja īstenošanai. Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi. Kā visās lietās! Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu. To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?! "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā, gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos" Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos. Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv.
Savu finanšu plānošana ir sarežģīts process. Vēl sarežģītāk ir pārvaldīt uzņēmumu. Lai arī speciālisti apgalvo, ka finanšu pratība būtu jāiemāca jau skolās, tomēr tas netiek izdarīts. Vai Latvijas uzņēmumiem ir zināšanu un ambīciju trūkums īstenot lielākus plānus un kā viņi pārvalda savas finanses? Vai mēs kā sabiedrība esam kaut ko iemācījušies no finanšu krīzes? Par šiem jautājumiem ar DIENA PĒC autoru Kristapu Pētersonu sarunājās “Signet Bank” valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons. Noklausies sarunu un iegūsti vērtīgas atziņas savas finanšu pratības uzlabošanai.
Aizdomās par Eiropas fondu naudas izkrāpšanu lielā apmērā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs veicis vairāk nekā 20 kratīšanu, tostarp – Valmieras domē, kuras priekšsēdētājs Jānis Baiks ir arī “Jaunās Vienotības” valdes loceklis. Vai tas varētu ietekmēt pēc pāris dienām iecerēto jaunās valdības apstiprināšanu, un vai normāli, ka vēl joprojām sabiedrībai nav zināms tās sastāvs? Par to un dažādiem ar valsts finanšu situāciju saistītiem jautājumiem šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” sarunājāmies ar finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (JV).
Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.” Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Latvijas hokeja izlase sestdien, 20. maijā, Rīgā priekšpēdējā spēlē pasaules čempionātā grupas kārtā ar 7:0 sagrāva Kazahstānu, izcīnot ļoti svarīgos trīs kopvērtējuma punktus.Sapnis par ceturtdaļfinālu joprojām dzīvs. Ļoti vienmērīga un pārliecinoša spēle Latvijas izlases izpildījumā. Latvijas izlases labā divus vārtus guva Rodrigo Ābols, bet pa reizei precīzi bija Rihards Bukarts, Oskars Batņa, Mārtiņš Dzierkals, Miks Indrašis un Kaspars Daugaviņš. Nepārspēts vārtos palika Artūrs Šilovs. Par spēles labāko spēlētāju tika atzīts Rūdolfs Balcers, kurš veica piecus metienus un atdeva trīs rezultatīvas piespēles. Pēc sešām aizvadītām spēlēm Latvijas izlase iekrājusi 11 punktus, taču izšķiroša būs spēle ar Šveici otrdien, 23. maijā. Lai iekļūtu ceturtdaļfinālā Latvijas izlasei būs jāgūst vismaz viens punkts.
Uzņēmumu vēlme vākt savu klientu datus ir liela, bet šādas darbības nes sev līdzi arī milzu atbildību, lai viss savāktais atrastos aiz septiņām atslēgām. Par personas datu aizsardzību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Datu valsts inspekcijas direktore Jekaterina Macuka, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa. "Datu regula neaizliedz vākt datus, ne tos glabāt, ne kaut ko ar viņiem darīt. Bet, ko pasaka Datu regula, ka jābūt tiesiskam pamatam un cilvēkam jābūt skaidram, ko ar datiem darīs," atzīst Jekaterina Macuka. "Reģistrējoties loterijai vai kādam pasākumam internetā, uzņēmējam skaidri ir jāpasaka cilvēkam, vai nu reģistrējies un iedod man datus šim pasākumam un pēc šī pasākuma es aizmirsīšu. Vai nu tu vari atķeksēt, ka turpmāk es tevi atcerēšos un sūtīšu tev paziņojumus par saviem pasākumiem, vai papildus tam, ka pats datus glabāšu un sūtīšu tev paziņojumus, es vēl arī atdošu saviem sadarbības partneriem, piecām kompānijām, un viņi arī to darīs. Cilvēkam ir jābūt iespējai piekrist, ka pats uzņēmums turpmāk sūtīs paziņojumus un arī papildus tam atsevišķi ir jābūt piekrišanai, ka viņš sūtīs citiem. Tam jābūt nodalītam, Varbūt es uzticos konkrētam uzņēmējam un sāku - jā, glabā manus datus un sūti paziņojums, bet tos citus 20 uzņēmumus, kuriem gribi nodot manus datus, es nepazīstu, es neuzticos un negribu, lai sūtītu manus datus viņiem. Vispareizākais būtu nodalīt un, protams, cilvēkus informēt." Katrīna Zariņa norāda, Datu valsts inspekcijas sabiedrības informēšanas kampaņa "Dati ir vērtība - sargā tos!" pamatā domāta maziem un vidējiem uzņēmumiem ar vēlmi mēģināt viņus izglītot, kā gudri rīkoties ar datiem. Kā gudri datus vākt no saviem klientiem vai potenciālajiem nākotnes klientiem. Kā uzglabāt un kā nepārkāpt stingrās prasības par datu aizsardzību, kas ir Eiropā ir spēkā. "Joprojām ir caurumi prasmēs," vērtē Katrīna Zariņa. Jekaterina Macuka piekrīt, ka ir ko uzlabot attiecībā uz datu aizsardzību. "Ir uzņēmumi, kuri daudz laika velta šai jomai, ir uzņēmumi, kuri uzskata, ka varbūt Datu valsts inspekcija nesodīs, labāk pelnīsim naudu, nevis pievērsīsim uzmanību datu aizsardzībai," norāda Jekaterina Macuka. "Ir laiks atgādināt uzņēmējiem, ka datu regula ir spēkā, sodi ir. Tie nav tikai sodi, tā ir arī attieksme pret klientu. Ja uzņēmējs atbildīgi un ar cieņu attiecas pret savu klientu, attiecīgi viņš ar cieņu attieksies pret viņa personas datiem." "Ja prasām identificējamu informāciju - vārds, uzvārds un e-pasts [telefons] jau ir identificējama informācija. Mēs ar viņu komunicējam, attiecīgi mēs viņu identificējam, mēs apstrādājam viņa datus. Ja prasām viņa dzīves vietas adresi, tie arī būs personas dati," skaidro Jekaterina Macuka. Tajā brīdī, kad uzņēmējs prasa datus, kur viņš var identificēt savu klientu un zina, ka tas ir viņa topošais klients, vai sāk ar viņu komunicēt, sūtos īsziņas vai e-pastus, te arī sāka datu aizsardzība. Ja tā ir ciparu kombinācija, ko redzam internetā un tas varētu būt kāda telefons, tajā brīdī vēl nekļūst par personas datiem. Kad uzņēmējs mājaslapā, aizpildot pieteikumu par pirkumu, prasa norādīt vārdu, uzvārdu un dzīvesvietas adresi un telefonu, tas paliek par personas datiem un ieslēdzas personas datu aizsardzībā." Noteiktos gadījumos, kad uzstāda sīkdatnes mājaslapā, kas analizē un profilē apmeklētāja uzvedību, pat nezinot cilvēka vārdu uzvārdu, uzņēmējs jau sāk apstrādāt datus. Datu valsts inspekcija vērš uzmanību arī uz to, ka svarīgi aizdomāties, kādas sīkdatnes liekat mājaslapā.
Turpinās šā gada budžeta izskatīšana un asas vārdu pārmaiņas par priekšlikumiem izskan arī valdošās koalīcijas iekšienē. Joprojām nerimst diskusijas saistībā ar konfliktu starp Ogles mākslas un vēstures muzeju un pašvaldības vadību, par to ir spriests muzeju neatkarības kontekstā, bet Ogres mēra pārstāvētā Nacionālā apvienība no jautājuma politiskās sadaļas norobežojas. Krustpunktā nedēļas notikumu apskatā notikumus analizē izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns un "Re: Baltica" žurnāliste Evita Puriņa.
Piens, ko dzeram šodien, ir atšķirīgs no tā, ko cilvēki uzturā lietoja senatnē. Mainās pārtika, mainās lauksaimniecības dzīvnieku šķirnes, mainās pircēju prasības un dažas no tām nāk ar dažiem trūkumiem. Kas ir A1 un A2 tipa kazeīns un vai tiesa, ka modificētais A1 izraisa veselības problēmas cilvēkiem un sliktāku izslaukumu ganāmpulkos? Kā mainījušās govis pēdējos gadsimtos un ko pienā esošais kazeīns liecina par govju selekciju, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Daina Jonkus. Daina Jonkus atzīst, ka jautājums par kazeīnu aktuāls kļuva jau 21. gadsimta sākumā, kad zinātnieki atklāja, ka beta kazeīnam ir daudz daudz dažādi polimorfi varianti jeb allēles. Atkarībā no tā izpaužas piena īpašības. "Pētījumi ir dažādi un faktiski ir pretrunīgi. Joprojām ziņojumi par šo tēmu tēmu ir dažādi, nav vienota slēdziena. Ja būtu konkrēti pierādīts, ka A1 ir sliktāks, nekā A2 piens, tad droši vien pārtikas nekaitīguma organizācijas rīkotos. Patreiz pasaulē dažādās valstīs notiek pētījumi un ir pierādīts, ka A1 genotips ir saistīts ar dažādām, it kā nevēlamām parādībām tieši tad, kad piens tiek sagremots," skaidro Daina Jonkus. "Sagremojot veidojas beta kazomorfeīns 7, kas it kā ietekmē dažādu slimību veidošanos, varētu teikt, veicina." Laktozes nepanesamība ir kaut kas cits. ir cilvēki, kas ir jutīgi ir pret piena kazeīniem. Un ja bez laktozes piens var būt, bez kazeīna - nē. Tas ir arī visos piena pārstrādes produktos svarīgs. Tos bez kazeīna nevar saražot. Senās un mūsdienu kultūraugu šķirnes Latvijas laukos Ne reti dzirdām sakām, ka maize šodien nav tā, ko zemnieki Latvijā cepa savās mājās pirms simts un vairāk gadiem. Vai tā patiesi ir, kā atšķiras tagadējās kviešu, rudzu un miežu šķirnes no tām, kas tika audzētas aptuveni pirms simts gadiem? Kā notiek graudaugu šķirņu pielāgošana laikapstākļiem un kādi vēl faktori nosaka labības augu selekciju? Ja tagad kvieši ir vairāk pieprasīti un populārāki nekā rudzi, tad vēl pirms nepilniem 100 gadiem kviešu maize, jeb baltmaize bija svētku, ne ikdienas ēdiens. Tajā laikā, konkrēti 1922. gadā, Stendē tika izveidota pirmā laukaugu selekcijas stacija, tagad zināma kā Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centrs. Šī centra pētniece Vija Strazdiņa stāsta par labības augu ceļu uz mūsu teritoriju, kādas senās šķirnes tika audzētas toreiz un kas no tā redzams labības laukos tagad. Runājot par kviešiem, nepilnu simts gadu laikā tiem bijusi raiba vēsture. Pagājušā gadsimta 30. gados Latvija tos eksportēja uz Angliju, padomju laikā tika uzskatīts, ka šeit audzētās kviešu šķirnes ir derīgas tikai lopbarībai, un tagad Latvija ierindojas to valstu skaitā, kas regulāri eksportē šo kultūraugu pa visu pasauli, skaidro Vija Strazdiņa. Vēl interesējamies par klimatisko apstākļu ietekmi uz labību. Zinot, ka klimats mainās ik pa laikam un to nevar prognozēt, kā notiek graudaugu šķirņu pielāgošana laika apstākļiem?
Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Pat veicot visskrupulozāko izpēti par valsti vai valstīm, ko vēlamies apmeklēt kā tūristi, vienmēr būs kādas mazāk zināmas attiecīgo valstu īpatnības, kuras varētu izmantot noziedznieki, kas specializējas tūristu apzagšanā, apkrāpšanā un diemžēl arī aplaupīšanā. Vai iespējams laikus sagatavoties šādām situācijām un no tām izvairīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē biznesa augstskolas "Turība" Starptautiskā tūrisma fakultātes dekāns un ALTA prezidents Ēriks Lingebērziņš, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs un komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa. "Attieksme bieži vien nosaka, kāds būs ceļojums. Tas, ka ceļojot būs kādā brīdī nepatikšanas, to gandrīz varu apsolīt. Tad ir svarīgi, kā mēs tiekam ar to galā un cik smagi ņemam to pie sirds. Vai pieņemam to kā mācību un ejam tālāk," bilst Zane Eniņa. Ēriks Lingebērziņš norāda, ka drošības jēdziens tūrismā iet ārpus fiziskās drošības, kas skar ikdienas ceļojumos. Par šo jautājumu arī februāra sākumā rīkota diskusija. Viņš mudina vērst uzmanību drošības plašākai izpratnei, sākot ar ceļojuma plānošanu, pakalpojuma sniedzēja izvēli, uzvedību ceļojuma galamērķī, digitāliem riskiem, kas saistās ar maksājumiem internetā, ceļojuma apdrošināšanu un arī citiem aspektiem. "Drošības tēma tūrismā nepārtraukti uzņem jaunus apgriezienus, tas saistīts ar to, ka nozare mainās," norāda Ēriks Lingebērziņš. "Viens no secinājumiem – Latvijas tūristu neapdomīgums, pārgalvība atsevišķos gadījumos, kas izpaužas ar došanos uz vietām, kas arī Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta sarakstā iekļautas kā valstis, uz kurām šobrīd nevajadzētu doties. Joprojām ir ziņas, ka ir Latvijas iedzīvotāji, kas ceļo uz Krieviju un Baltkrieviju, neskatoties uz to, ka tā ir mērķtiecīga risku meklēšana." "Otrs virziens, kur nepieciešams meklēt risinājumu, – pēc pandēmijas redzam, ka attīstās nelegāla organizētu ceļojumu organizēšana," turpina Ēriks Lingebērziņš. "Ceļojumus organizē nevis licencēta tūrisma aģentūra, bet privātpersonas, neizņemot speciālo atļauju, nereģistrējoties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, bet maksimāli izmantojot sociālos tīklus." Aivars Mackevičs atzīst, ka sarežģītās un neparedzamās situācijas var nokļūt tieši individuālie ceļotāji, problēmas var rasties arī ar valstiskām struktūrām, nepārzinot katras valsts nianses. "Jo svešāka valsts un mazāka ceļošanas pieredze, jo labāk uzticēties organizētiem ceļojumiem," vērtē Aivars Mackevičs. "Pasaule ir daudz drošāka vieta, nekā šķiet. No attāluma lietas bieži izskatās briesmīgas un šausmīgas, visbiežāk tā ir loģiska tendence, ka vairāk uzmanības pievērš sliktām lietām, kad aizbrauc uz kādu zemi; lielākoties viss visbiežāk ir kārtībā," atzīst Zane Eniņa. "Tas, ka ir jāpiesargājas, par to neapšaubāmi. Arī manā prātā drošības tēma ir jāskata daudz plašāk. Es parasti to sadalu divās fāzēs - viena ir sagatavošanās fāze, kad ir jāpapēta, uz kurieni brauc un kādas ir šīs zemes tradīcijas. Elementāras lietas - kāds ir valūtas kurss, kādas ir banku komisijas, kāds ir pieņemtais ģērbšanās stils. Tās ir pamatlietas, kas arī var pasargāt no nepatikšanām." "Ir virkne praktisku lietu, kā var sagatavoties," iesaka Zane Eniņa. "Mūsdienās, kad daudz dzīves pārceļas digitālajā pasaulē, arī krāpnieki tur pārceļas. Līdz ar to vajag rūpīgi pārdomāt par kredītkartēm, kuras lietojam. Es parasti ceļoju ar divām kredītkartēm, rezervācijām internetā un arī pirkumiem svešās valstīs izmantoju to karti, uz kuras ir neliela naudas summa. Nelietot to karti, kur ir uzkrājumi, kur var sanākt nepatikšanas. Sagatavot dokumentu kopijas, kuras aizsūtīt kādam tuvam cilvēkam un sev uz e-pastu. Ja kāda ķibele gadās, piemēram, ar kartēm, ir pieejamas visas kopijas. Šāda veida darbiņus sagatavojot, tas var nepatīkamās situācijās palīdzēt."
Raidījumā Grāmatai pa pēdam. Latviešu grāmatai 500 šoreiz dodamies par Johana Kristofa Broces pēdām, izzinām viņa atstāto mantojumu rokrakstu un zīmējumu tradīcijā un mēģinām saprast, kā Broces veikums mūsdienās joprojām palīdz arhitektiem. “No 1770. līdz 1818. gadam esmu savācis plašu materiālu par ģerboņiem, pieminekļiem, skatiem, uzrakstiem, ciltskokiem un citiem ievērojamiem objektiem. Es tos sakārtoju tādā secībā, kā tie man nāca priekšā, un tā pakāpeniski izveidojās 10 folio sējumi.” Šis ir fragments no Johana Kristofa Broces ievadvārdiem viņa desmit sējumu rokrakstu un zīmējumu apkopojumam “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums”, kas tradicionāli saukts par “Monumente”. Broces vārdu gan nevar sasaistīt tikai ar šiem sējumiem. Raidījumā mēģinām vairāk atklāt, kas bija Johans Kristofs Broce – šis unikālais cilvēks, kurš darbojās 18. un 19. gadsimtā, kurš atstājis mums vienreizēju kultūrvēsturisku mantojumu par krietni plašāku laika periodu un bez kura mūsu skats par savas zemes vēsturi būtu ļoti šaurs. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa sarunas sākumā norāda, ka Broces gadījumā mēs nevaram runāt par iespiestu vārdu grāmatniecībā. Taču iemesls, kāpēc Broci cildinām, ir tas, ka pēdējos 200 gados Latvijas vēstures, kultūrvēstures, antropoloģijas, etnogrāfijas jomā nav atrodama gandrīz neviena grāmata, kurā nebūtu piesaukts Broce – kā avots, kā attēlu autors, kā pētnieks vai cita veida autoritāte. Ar Aiju Taimiņu turpinām sarunu Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, kur lasītavā visu sarunas laiku uz mums noraugās Karla Zēligera veidotais Broces portrets. 1768. gadā Broce ierodas Rīgā, un tās kļūst par viņa mājām līdz mūža galam. Jau pēc aptuveni četriem gadiem Broce raksta vēstuli uz Igauniju tā laika vēstures prominencei, birģermeistaram Konrādam Gādebušam, un šajā vēstulē top zināms, ko Broce ir nolēmis darīt turpmāk, kas viņam ir svarīgs un kā viņš sevi redz. Broces kolekcija par Livoniju no 13. līdz 19. gadsimtam ir tas mantojums, kas 2017. gadā iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. 2022. gadā Broce godināts viņa 280. gadadienā, bet šogad pieminam viņa aiziešanas mūžībā divsimto jubileju. Broce iekļaujas 18. gadsimta beigu apgaismības un kultūras tradīcijā, kas aicina pētīt savu apkārtni – zīmēt, fiksēt. Cita veida komunikācijas iespēju nav. Broce pats bijis audzināts stingri evaņģeliski luteriskā ticības garā, bet viņš fiksējis ziņas arī par hernhūtiešu kustības pārstāvjiem. Viens no tādiem hernhūtiešiem ir uzņēmējs, manufaktūru un muižu īpašnieks Jānis Šteinhauers. Pirms 40 gadiem tieši Broce un viņa zīmējumi saveduši kopā Jāni Šteinhaueru un arhitektu Pēteri Blūmu, kurš ar interesi pētījis Šteinhaueru, un tādā veidā arī Broce kļuvis par Blūma kolēģi mūža garumā. 25 gadus arhitekts nostrādājis ēkā Mazajā Pils ielā Rīgā, kur savulaik pa kāpnēm diendienā staigājis Broce, un turpmākajās minūtēs Pēteris Blūms stāsta par to, cik ļoti Broce un viņa Vecrīgas, Iļģuciema un citu vietu zīmējumi bijuši nozīmīgs palīgs arhitektiem. Broces produktivitāte ir pielīdzināma fotogrāfa darbam, zīmējumi top cits pēc cita. Un tie ir arī desmitiem atstātu dokumentējumu par to, kā cilvēki senāk ģērbās. Vairāk par projektu:
Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies, kā mums vedas ceļā un Eiropas prasību izpildīšanu par sievietēm vadošajos amatos, par mākslīgo intelektu, kurš gluži kā bērni, no mums iemācās ne tikai labo un pareizo, kā to gribētos, bet arī visu pārējo. Un, protams, ieskatīsimies biržā notiekošajā. Latvijā darba tirgū sievietes joprojām sliktākā situācijā nekā vīrieši – par to dzirdējām pirms pāris dienām. Kopumā situācija visai tipiska – darba tirgū sievietēm vidēji ir mazākas algas, zemāki vai mazāk prestiži amati, grūtāk sabalansēt ģimenes aprūpei veicamo ar darbu, netrūkst stereotipu. Joprojām neesam atbrīvojušies no stereotipiem par to, kas jādara sievietēm vai vīriešiem, to rāda pētījumi. Par noskaidroto konferencē par dzimumu līdztiesību, stāsta Dagnija Lejiņa, SIA “Novatore” līdzdibinātāja. Un no šiem stereotipiem izaug pavisam reālas atšķirības. Te var mēģināt sevi mierināt, ka citiem ir sliktāk, jo tieši dzimumu līdztiesībā ir viens no retajiem rādītājiem, kur Eiropā Latvija ir topu augšgalos. Tiesa, sievietes bieži vien ir tie vadītāji, uz kuru pleciem ir dažādas atbalsta funkcijas, nevis galvenie lēmumpieņēmēji. Vēl, runājot par dzimumu līdztiesību darba attiecībā, izrādās, ka jāuzmanās no mākslīgā intelekta. Vairāk stāsta Vaira Gromule, biedrības “Sievietes transportā” valdes priekšsēdētāja. Un par mākslīgā intelekta lomu domā un situācijai līdzi seko arī Tiesībsarga birojā. Diskrimināciju un nevienlīdzīgu attieksmi jau tā nav viegli pierādīt, kur nu vēl tad, ja pie vainas mākslīgais intelekts. Bieži pat nenojaušam, ka lēmumi pieņemt mūs darbā vai nē, kurus atlaist, kuriem izmaksāt prēmijas vai paaugstināt amatā pieņemti, balstoties uz komplicētiem algoritmiem. Mākslīgais intelekts tiek vai tiks izmantots vēl daudzās jomās un - ja mākslīgajā intelektā iebūvēsim kādus aizspriedumus vai ignoranci pret kādas grupas vajadzībām, ar to tikt galā pēc tam varētu būt grūtāk. Bet daudzos uzņēmumos runāt stereotipu radītām problēmām sievietēm ir vakardiena. Šodienas mērķis - dzimumu līdztiesīga darbavieta, skaidro Liene Kļaviņa, „Accenture Baltics” Attīstības un dažādības vadītāja. Arī „Riga TechGirls” šobrīd fokusējas uz iekļaujošu uzņēmējdarbību. Un iesaka par to domāt daudziem, jo, kā rāda dati, tas vienkārši ir izdevīgāk, skaidro „Riga TechGirls” valdes locekle Aiva Staņēviča.
Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."
Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota. Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”. Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību. Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš "To sievas daiļas zied un zeļ, tām krāšņi tērpi, stalta stāja, tās zirgā jāj, kā tēvi jāja," – tā "Atskaņu hronikā" rakstījis tās autors 13. gadsimta beigās. Kas gan svešzemnieku, domājams, Livonijas ordeņa bruņinieku, tā pārsteidzis, ka viņš sacerējumā, ko lasīja ordeņbrāļiem priekšā, lai iepazīstinātu ar cīņām Livonijā un celtu kaujas spējas un morāles līmeni, tā apdziedājis latgaļu sievietes skaistumu? Kapulaukos atrastie apģērbu fragmenti un rotas liecina, ka sievietes valkājušas linu kreklu, vilnas brunčus, segušas uz pleciem villaini, galvā likušas vainagu un galvasautu, kājās vilkušas ādas vai cita materiāla apavus un sējušas kāju sietavas. Latgaļu sievietēm bijuši vairāku veidu vainagi. Kopš 8. gadsimta lietoti lentes vainagi, kopš 9. gadsimta arī grīstes vainagi. Tiem aizmugurē bija piekari – bizes. 12. gadsimtā, kas ir metāla vainagu krāšņāko formu laiks, tos sāka aizstāt ar auduma vainagiem. 13. gadsimtā pēdējie jau bija kļuvuši par vienīgajiem. Villainei bija ne tikai praktiska, bet arī rotājoša nozīme. Tās izmēri bija ap 60–90 x 110–130 cm, un tā parasti tikusi izgatavota no tumši zila vilnas auduma. Latgaļu villaiņu senākie atradumi ir no 7. gadsimta. Rotājumam izmantoja bronzas gredzentiņus. Sākotnēji tas bija novietotas villaiņu galos, malās vai visapkārt apmalei. 11.–12. gadsimtā rotājums jo bieži klāja visu villaini. Tad tās arī ir viskrāšņākās. Kopš 12. gadsimta sastopamas rūtaina un rakstaina auduma villaines, kur kopā ar vilnu lietots lins. Ar 13. gadsimtu pakāpeniski samazinājās un izzuda bronzas rotājums. To nomainīja stikla un alvas kreļļu, krāsainu dziju izšuvums. Krekli bija tunikveida, ar garām piedurknēm, bez apkakles un ar priekšpuses šķēlumu. Brunči tika darināti no vilnas vai pusvilnas auduma. Tie bija kā nešūti, tā šūti, un tos ap vidu saturēja austa josta. Kājauti tīti no pēdas uz augšu, un līdztekus auta malai tikusi tīta arī šaura prievīte, ar kuru zem ceļa auts apsiets. Apavi darināti ar mīkstu zoli un bijuši kā viendetaļas, tā vairākdetaļu. Sieviešu apavu purngali nereti bijuši rotāti ar bronzas zvārgulīti vai spirālīti. Sievietēm bija diezgan noteikts rotu komplekts. Pēc lietošanas nozīmes vispirms jāmin apģērba saspraušanai un saturēšanai nepieciešamās rotas – t.i., rotadatas un saktas. Tālāk jārunā par tērpu greznojošām rotām – kaklarotām kā kaklariņķi, kreļļu, piekariņu, kauri gliemežvāku virtenes, lociņa važturi ar važiņām. Tās tika izkārtotas pēc izmēriem tā, lai viena otru neaizsegtu un varētu cita citu papildināt. Rotu uzskaitījumu turpināsim ar aprocēm. Tās parasti nēsātās vienādas un vienādā skaitā uz abām rokām. Gredzenu valkāšanā simetrijas princips ievērots retāk. To skaits var sasniegt pat 10. Pastāv jautājums, vai tas rotu daudzums, ko mēs fiksējam apbedījumā ir lietots dzīvē ikdienā, jo ne viss ir praktiski nepieciešams vai pat var traucēt darbā. Bez apģērba saturēšanas un rotāšanas funkcijas rotām bija vēl kāda cita nozīme – norāde uz nēsātāja sabiedrisko un mantisko stāvokli. Interesanti, ka 12. gadsimtā un vēl 13. gadsimta sākumā daļa no kaklariņķiem kļūst lieli, masīvi un smagi, it kā to īpašnieki būtu sacentušies patērētā materiāla daudzumā. Visas rotas mijiedarbojās un papildināja cita citu. Tās bija pakļautas zināmām „modes” tendencēm. Rotu formas un ornaments laika gaitā piedzīvoja izmaiņas. Norisinājās jauna „dizaina” meklējumi. Tāpat vērojama popularitātes pieaugšana un samazināšanās, etniskās un lokālās īpatnības. Nebija sveša arī no citurienes ievesto krāšņumlietu nēsāšana. Rotu izgatavošanai izmantoti dažādi materiāli – bronza, alva, stikls, sudrabs, dzelzs u.c. Taču visbiežāk tā bija bronza. Noslēgumā apskatīsim vienas rotas – kaklariņķa ar noplacinātiem galiem – dzīvi. Tas ir viens no visbiežāk lietotajiem Austrumlatvijā, arī, manuprāt, pieder pie visskaistākajām kaklarotām. Sākotnēji, 7.–8. gadsimtā, noplacinātie gali ir šauri un biezi, rotāti ar rombiskām fasetēm. Tālākā attīstībā kaklariņķa gali tiek ar vien paplašināti, tā iegūstot lielāku virsmu ģeometriskam ornamentam. Tas ir visai daudzveidīgs. Ornaments tiek veidots ar vienu vai vairāku elementu palīdzību. Piemēram – skuja, slīpais krusts, līklocis, saulītes, rombs jeb stūrainā saule, jumtiņā. Galu noplacināšana, ornamenta izmaiņas nav viss, ko rotkaļi veikuši labākas formas un izskata meklējumos. Ap 1000. gadu kaklariņķim sāk piekārt mēlītes. Šo trapecveidīgo piekariņu skaits var sasniegt 40. Ap 1100. gadu līdzās mēlītēm sāk piekārt zvārgulīšus. Zināmi mēģinājumi pilnveidot kaklariņķu noplacināto galu noslēgumus, pārņemot tos no cita veida kaklariņķiem, piemēram, seglu un kāsu gali, cilpu gali. Taču plašāku izplatību šie jaunievedumi neiegūst. 13. gadsimtā rotās norisinās zināmas pārmaiņas. Ieviešas jaunas formas kā, piemēram, riņķa saktas. Tomēr kopumā joprojām saglabājas iepriekšējās rotas. Sākot ar 14. gadsimtu, samazinās rotaslietu daudzveidība. Vienkāršojas to rotāšanas paņēmieni un ornaments. Pakāpeniski izzūd kaklariņķi, rotadatas, aproces. Joprojām plaši lieto saktas un gredzenus.
Mani ieinteresēja, kā cilvēka jaudu ietekmē viņa mijiedarbība ar suni un ko tāpēc varam saprast par sevi, neatkarīgi no tā, vai esam suņu saimnieki vai tikai izskatām iespēju par tādiem kļūt, vai arī piederam pie suņu (vai tomēr - suņu saimnieku) nīdējiem. Iespējams, ka suns bija pirmais cilvēka pieradinātais dzīvnieks. Joprojām nav drošas skaidrības par to, kad un kā cilvēkam izdevās pieradināt savvaļas dzīvnieku - gaļēdāju, turklāt līdz tādam līmenim, ka tagad to dēvē par cilvēka labāko draugu.Es izjautāju kinologu Ivaru Lielpēteri, kura suņu apmācību mājas lapā atradu šādus vārdus: "Mūsu galvenais skolnieks un apmācāmais ir suņu saimnieks. Mēs ticam un esam pārliecināti, ka lielākā daļa problēmas veidojas tieši saimnieka nezināšanas dēļ." Tajā pašā mājas lapā ieraudzīju šo Borisa Rjabiņina citātu: "Suns ir saimnieka spogulis. Paskaties uz savu suni, tajā ieraudzīsiet sevi pašu. Ja suns jums nepatīk, pameklējiet vainu sevī (..). Audzinot suni, jūs audzināt arī paši sevi."Kad jautājām Ivaram, kā nosaukt viņa nodarbošanos, Ivars teica, ka viņš ir suņu saimnieku treneris. Es teiktu, ka viņš ir arī ir potenciālo suņu saimnieku veselā saprāta aktivizētājs un advokāts veselīgām attiecībām ar suņiem. Domāju, ka saruna ne tikai izglītos, bet arī izklaidēs pat tādu klausītāju, kurš par suņiem nefano, jo Ivara atbildes uz maniem jautājumiem ir pilnas ar neparastu humoru.Informācija par to, kur un kā Ivaru var atrast, ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:05 Vai pēc suņa uzvedības var spriest par tā saimnieku12:34 Problēmas, kurās var iekulties, ja laicīgi nesocializē kucēnu19:25 Suņa evolūcija blakus cilvēkam26:41 Vai tas, kādu šķirņu suņus izvēlas, kaut ko parāda par sabiedrības un indivīda vērtībām30:20 Kādas ir vēsturiskās modes tencences suņu šķirņu izvēlē33:36 Kas varētu būt par iemeslu, kāpēc cilvēkiem patīk brahiocefālās suņu šķirnes (suņi, kuriem ir saīsināts purns), un kādas problēmas tas rada pašiem suņiem39:18 Cik svarīgi ir suni nodarbināt atbilstoši tam, kam šķirne ir vēsturiski paredzēta42:59 Ar ko ir jārēķinās, ja ir doma ņemt suni no patversmes52:32 Kā divi kinologi gāja izvēlēties kaķi56:12 Ar ko ir jārēķinās un kas ir jāapsver, ja ir doma pirmo reizi dzīvē pirkt suni1:03:55 Kādas ir biežākās kļūdas, ko pieļauj cilvēki, izvēloties suņu šķirni1:10:18 Ko var un ko nevar izmainīt suņa uzvedībā ar apmācību1:14:03 Cik ilgu laiku diennaktī būtu optimāli veltīt sunim1:17:50 Vai suns pats izvēlas sev saimnieku1:19:27 Cik garš un cik dažāds mēdz būt suņa apmācības process1:25:40 Finansiālie aspekti suņa uzturēšanā1:28:44 No kādiem saskaitāmajiem veidojas paklausīga suņa kopsumma1:36:09 Vai vajag ceļot kopā ar suni; kā pieradināt suni pie pārlidojumiem1:38:41 Populārākie mīti par “to nevar izmācīt”1:39:58 Kāds ēdiens ir un kāds nav piemērots suņa gremošanas sistēmai1:47:55 Ko ir svarīgi ņemt vērā, ja vienā ģimenē ir gan bērns, gan suns1:53:40 Suņu saimnieku atbildība gan uzvedībā, gan komunikācijā ar citiem cilvēkiem
Turpinot žurnālista, televīzijas raidījumu autora un vadītāja Mārtiņa Ķibilda ieceri, ko pats bija jau rūpīgi izplānojis, bet piepildīt nepaguva, visu šo gadu norit darbs pie viņa veidotā vērienīgā dokumentālā televīzijas raidījuma "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" satura apkopošanas tāda paša nosaukuma grāmatā. 50 faktoloģiski un sižetiski aizraujošos stāstos, kas ilustrēti ar plašu fotomateriālu klāstu, no neparastiem skatupunktiem populārzinātniskā veidā tiks aplūkoti zīmīgākie Latvijas vēstures atslēgas notikumi no 1918. gada līdz mūsdienām. Tomēr grāmatas tapšanas laikā pasaule ir mainījusies – Krievijas karš Ukrainā mūs piespiedis kļūt par satricinošu atslēgas pagriezienu laikabiedriem, arī 21. gs. liekot pārskatīt jautājumus par valstiskumu, vienotību, brīvību un tās augsto cenu. Tūlītēju atbilžu par to, kā dzīvosim tālāk, nav, bet, iespējams, nākotnes vaduguns jāprot saskatīt pagātnē. M. Ķibilds būtu sacījis: "Kas reiz bijis, nekad nebūs noslēdzies." Grāmata būs latviešu, angļu un krievu valodā, un tās atvēršana plānota novembra sākumā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB). "Klasikā" oktobra trešdienās – četri Mārtiņa Ķibilda veidotie stāsti par Latvijas vēsturi. Lasa aktrise Guna Zariņa *** Vai zini, kā notika okupantu karaspēka izvākšana no Latvijas? Starpvalstu sarunās Latvija padevās. Saeima ar vienas balss pārākumu bija aizliegusi Latvijas valdības delegācijai runāt par okupācijas armijas statusu, to dēvēja vienkārši par ārvalsts karaspēku. Tādējādi Latvija pati sev atņēma iespēju prasīt kompensāciju par okupācijas laika zaudējumiem. Sarunu mērķis bija viens – dabūt okupantus ārā pēc iespējas ātrāk, lai ko tas maksātu. Līgumu par armijas izvešanu Latvija un Krievija noslēdza teju post factum, kad gandrīz visa armija jau bija prom, 1994. gada 30. aprīlī. Līdz izvešanas beigu termiņam, 31. augustam, atlicis tikai pārkāpt okupanta asti. Sarunas 12 raundos bija ilgušas divus gadus, un tāpat gala vienošanos no Krievijas izspieda nevis Latvija, bet ASV – prezidenta Klintona administrācija darbojoties kā neoficiāls starpnieks. Tā kā līgumus noslēdza pirms pilnīgas bāzu pamešanas, daudzi punkti izklausījās smieklīgi. “Krievijas Federācijas Bruņotie spēki neizmanto dislokācijas vietas komerciāliem mērķiem.” “Jebkādus celtniecības darbus, arī demontāžu, var veikt tikai ar Latvijas Republikas piekrišanu.” “Kustamas mantas iznīcināšana Latvijas Republikas teritorijā nav atļauta.” “Bruņotie spēki nodrošina Latvijas Republikas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanas aktu ievērošanu.” Kad piedzēries tēviņš krogā uz salvetes uzšņāpj, ka nekad nav dzēris un nedzers, jūs viņam noticētu? Latvija izlikās, ka tic. Vēl sāpīgāka bija līguma norma par militārajiem pensionāriem. Latvija piekrita atstāt šeit uz dzīvi vairāk nekā 22 000 atvaļināto padomju virsnieku un viņu ģimenes, kopā ap 100 000 personu. Vēlāk atklājās, ka vēl vairāki tūkstoši krāpnieku te palikuši ar viltotiem dokumentiem. Vārds “pensionāri” izklausās pūkaini nevainīgs, kaut patiesībā no padomju armijas varēja atvaļināties jau 40 gadu vecumā. Krievijas prasība atstāt Latvijā militāros pensionārus bija kategoriska. Labdarība pret tautiešiem? Jaunā Krievijas ārpolitikas koncepcija paredzēja, cik vien iespējams, paturēt krievvalodīgos iedzīvotājus bijušajās padomju republikās jeb tā sauktajās tuvajās ārzemēs, jo tur “viņiem jākalpo par atbilstošu iedarbības sviru ilgstošai perspektīvai”. Politikas vērotāji atzīst, ka tieši šī Krievijas politikas svira Ukrainai atņēma Krimu. Līgums piesmēja Latviju, jo lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzvēla nevis okupantam, bet pašam nabaga okupētajam. Joprojām, desmitiem gadu pēc armijas aiziešanas, pašvaldības, “Latvijas valsts meži” un privātie tērē miljonus, lai tiktu no šīs cūcības vaļā – demontē, šķūrē, rekultivē... Tie visi ir Latvijas zaudējumi. Taisnīgs līgums liktu ciemiņam aiz sevis sakopt pašam. Taču nekāds, pat visskrupulozākais līgums nespētu izdzēst to, kā okupācija izvarojusi mūsu sabiedrību. Gaiziņa netapušās raķešu bāzes armijnieku mikrorajonu Mārcienā vietējie vēl tagad mīlīgi sauc par gorodok – pilsētiņu. Puse pilsētiņas ir tukši grausti, pašvaldība nejaudā tos nojaukt. Otra puse sāk pārvērsties par sociālo izgāztuvi, uz šejieni pārvieto “nelabvēlīgos”. Vai šāds gorodok mazajai Mārcienai ir labāks par padomju laiku? Šķiet, mums visiem galvā ir tāds gorodok – postpadomju cilvēka mentalitātes pretīgais kakts, un pagātnes smaka no tā saindē pārējo.
VAS “Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) parasti asociējas ar valsts iestādi, kas pārvalda valstij piederošos īpašumus, bet kā ir patiesībā? Ar ko īsti nodarbojas valsts nekustamie īpašumi un cik procentus no valsts kopējā īpašuma portfeļa pārvalda VNĪ? Uz šiem un citiem jautājumiem sarunā ar Guntaru Caunu, nekustamā īpašuma attīstītāja "Kaamos Latvia" vadītāju atbild VNĪ valdes loceklis Andris Vārna.Support the show
Lielai daļai šķiet, ka paliatīvo aprūpi nodrošina tikai gadījumos, kad strauji tuvojas cilvēka dzīves beigas, tomēr patiesībā paliatīvā aprūpe nozīmē ko daudz plašāku. Tā ir visaptveroša aprūpe – sāpju, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu apzināšana un kontrole piecientiem, kuru pilnīga izārstēšana nav iespējama. Šoreiz raidījumā Kā labāk dzīvot runājam par nepieciešamo paliatīvās aprūpes jomā, kā norit hospisa izveide Latvijā un par gulošajiem slimniekiem - kurā gadījumā šiem pacientiem labāka būs mājas aprūpe, bet kad ievietošana stacionārā? Studijā sabiedriskā labuma organizācijas “Hospiss LV” pārstāve Ilze Zosule, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja, pediatre Anda Jansone, kā arī veselības centru apvienības "Elite" ģimenes ārsts Ingars Burlaks. Raidījumā uzklausām arī pieredzes stāstus, ko sniedz paliatīvās aprūpes pacientes vedekla Jeļena Kirilova, kā arī "Hospiss LV" sociālā darbiniece Inga Nelubiņa.
Joprojām klātesošā pandēmija, karš Ukrainā un arī tuvojošās Saeimas vēlēšanas ietekmē sabiedrības noskaņojumu. Protams, arī cenu kāpums un bažas par komunālajiem rēķiniem ziemas sezonā. Kāds ir Latvijas sabiedrības noskaņojums 2022. gada vasarā, kā to maina šī brīža notikumi un tas ietekmēs vēlēšanu iznākumu, Krustpunktā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes nodaļas doktorants Harijs Kārkliņš.
Joprojām klātesošā pandēmija, karš Ukrainā un arī tuvojošās Saeimas vēlēšanas ietekmē sabiedrības noskaņojumu. Protams, arī cenu kāpums un bažas par komunālajiem rēķiniem ziemas sezonā. Kāds ir Latvijas sabiedrības noskaņojums 2022. gada vasarā, kā to maina šī brīža notikumi un tas ietekmēs vēlēšanu iznākumu, Krustpunktā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes nodaļas doktorants Harijs Kārkliņš.
Raidījuma Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 uzmanības centrā latviešu dzejas un latviešu valodniecības pamatlicējs Baltijas vācietis - Kristofs Fīrekers. Jauni atklājumi, skanīgi dzejas piemēri un kāpēc pētnieki viņa mūža nogali saista ar Tukumu. Kristofs Fīrekers ir vārds, ko, iespējams, būsit dzirdējuši, kā nekā viņu dēvē par latviešu dzejas un valodniecības pamatlicēju. Joprojām dievkalpojumos dziedam viņa tulkotās garīgās dziesmas, skolā latviešu valodas stundās esam apguvuši deklinācijas, ko ieviesis tieši Fīrekers. Minu mazu daļu no tā, ko līdz mūsu dienām esam pārmantojuši no Fīrekera. Kopā ar zinošiem pētniekiem atklāsim vēl citus viņa veikumus. Vecais Stenders Fīrekeru saucis par pirmo stipro latvieti. Vai tas ir pārspīlējums? Dodamies atklājumiem bagātā ceļā, jo jaunākie atklājumi par Fīrekeru ir gluži neseni. Brauksim arī uz Tukumu, kur, ļoti ticams, ritējusi valodnieka un dzejnieka mūža nogale. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci Māru Gruduli un teoloģijas doktoru, Lutera akadēmijas lektoru Uģi Sildegu. Kristofs Fīrekers mācījies vispirms Tērbatas ģimnāzijā, pēc tam studējis teoloģiju tikko dibinātajā Tērbatas Universitāte un tad seko studijas Laidenes Universitātē. Skaidroju, kā nākusi gaismā ziņa par studijām Holandē? Valda uzskats, ka Fīrekers iemācījis latviešiem baznīcā dziedāt. Pirmās zināmās Fīrekera dziesmas publicētas dziesmu grāmatā „Latviešu garīgās dziesmas un psalmi”, izdota 1671.gadā. „Fīrekera mūžā visredzamākais ieguvums ir viņa dziesmas. Bet blakus dzejošanai viņš latviešu rakstniecības laukā ir veicis arī citus uzdevumus, vecu dievvārdu tekstus cauri lūkodams vai no jauna tulkodams, kā arī gādādams materiālu latviešu gramatikai un vārdnīcai” – tā savulaik rakstījis Ludis Bērziņš apcerē par Fīrekeru. Fīrekeru kā latviešu valodniecības pamatlicēju palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Laiks doties uz Tukumu, kur pie Sv. Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcas tiekamies ar Tukuma muzeja pētnieci Intu Dišleri. Kā gūt sajūtu par laiku, kas saistās ar Fīrekeru, mūsdienīgi rosīgajā Tukuma pilsētā? Noteikti baznīcā. Dievnams pašlaik tiek uzkopts, un mēs esam sakristejā, kur goda vietā apskatāma kāda sena Bībele un kauss. Tad tiek atnesta Tukuma baznīcas vēstures grāmata „Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem. Tukuma Sv.Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas un draudzes vēsture 16.-20.gadsimtā”, ko Inta Dišlere veidojusi 20 gadus. Tā ir iespaidīga un ved cauri interesantiem notikumiem piecu gadsimtu garumā. Apjomīgais izdevums ļauj ieskatīties reformācijas pirmsākumos. Interesējamies par 17.gadsimtu, tas ir arī laiks, kad celta pašreizējā baznīcas ēka, pirms tam šajā vietā atradusies maza katoļu baznīciņa. Sarunā Inta Dišlere, atsaucoties uz Kārļa Draviņa pētījumiem, izgaismo Fīrekera mūža nogali, bet noslēgumā vēl uzved baznīcas tornī, no kurienes labāk saprast, kur atradusies mācītājmuiža, jo mūsdienās nekas no tās nav saglabājies. Tagad tur Tukuma lauktehnika. Bet savulaik pie mācītājmuižas bijis Dzirnavu ezers, mācītājiem bijusi laiva, ar ko pārcelties uz Tukuma pilsētas pusi. Apmetot loku ap baznīcu, pie draudzes nama ieraugu plāksni ar uzrakstu Fīrekera gāte – tas ir gājēju ceļš Tukumā starp luterāņu baznīcu un draudzes namu, plāksne atklāta šopavasar. Tātad vēl viena piemiņas zīme vācu izcelsmes latviešu dzejniekam un valodniekam. Un vēl pēc jauniegūtajiem faktiem Kristofam Fīrekeram šogad 410. jubileja, kas tiks svinēta 20.augustā Neretā ar lasījumiem, ar viņa dziesmu dziedāšanu un zupas ēšanu.
Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk. Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Šajā DIENA PĒC | TEHNOLOĢIJAS sērijā tās autors Maksims Jegorovs uz sarunu aicinājis SIA "Visma Enterprise" vadītāju Antru Zālīti.Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)
Stāsta dārznieks Aivars Lukevics Vai zināt par dārznieku, Svēto Fiakru, no Brevilas, un arī to, kāpēc francūži savus taksometrus reizēm mēdz dēvēt šī 7. gadsimta augu pazinēja vārdā? Fiakr kočár Prāgā, Die Fiaker Vīnē... Fiakri daudzviet pasaulē un literatūrā ir četrvietīgi divjūgi, nelielas karietes, kuras uzskata par Parīzes sabiedriskā transporta pirmsākumu. Īrs Fiakra piedzima augstdzimušiem ļaudīm ap 590. gadu Kilkenijā. Jauneklis izcēlās ar dāsnumu pret nabadzīgajiem un mazāk laimīgajiem. Nealkdams valdīšanas, klosterī viņš apguva vārdu un augu dziedinošās spējas, prasmi strādāt ar zemi, un kļuva plaši pazīstams ar gudrību un spriestspēju. Īrijā joprojām dzied par Fiakra iejaukšanos desmitās tiesas laikā: apkārtnes ļaudis lūdza palīdzēt, kad viņu liellopi bija aizvesti, un daudzas zemnieku ģimenes bija palikušas gluži vai bez iztikas. Pirms vēl liellopi bija nokļuvuši līdz Ballitiglī tiltam, Fiakrs lūdzies par viņu drošu atgriešanos. Tad parādījies bišu spiets, kas atdzinis liellopus atpakaļ tādā ātrumā, ka lopu vedēji nespējuši tos apturēt. Visdrīzāk, šī senā dziesma tēlaini vēsta, kā Fiakrs apmācījis zemniekus dravniecībā, un viņu iztikšanai bišu koki varējuši aizstāt liellopus. Fiakrs godprātīgi kalpoja ļaudīm, taču aizvien pieaugošais mācekļu pulks neļāva ikdienā rast dziļāku mieru. Fiakrs izlēma pametst dzimto Īriju un ap 628. gadu ieradās Francijā, lūdzot piešķirt zemi dārzam un vientuļnieka mītnei Brevilas klosterī, netālu no vietas, kur šodien plešas Senfjakres pilsēta. Jau drīzumā Fiakrs atkāpās no sava aicinājuma noslēgties vientulībā un sāka pielāgot piešķirto zemi garāmejošo svētceļnieku uzņemšanai. Viņš lūdza dārzam vairāk zemes, un bīskaps atvēlēja tik, cik Fiakrs spēs uzrakt vienas dienas laikā. Smagais darbs ritējis tik raiti, ka tuvējā ciema sieva Beknaude aiz skaudības devās bīskapam apsūdzēt Fiakru burvestībās, jo viņš lāpstu aiz sevis kā spieķi vilkdams, esot apvērsis velēnu milzu platībā ar sātana spēku. Bīskaps, apskatījis paveikto, apliecinājis, ka viss darīts ar Dieva gādību. Tomēr noskumis par apsūdzību, Fiakrs apsēdies uz akmens, un tas tūlīt kļuvis mīksts zem viņa raižu smaguma. Visdrīzāk bijis tā, ka no pārmērīgās piepūles bija radušās problēmas ar sēžamvietas asinsvadiem - hemoroīdiem, un senais dārznieks bija atradis veidu, kā no šīs kaites atbrīvoties, jo drīz aizvien vairāk sirdzēju ieradās Brevilā, lai ārstētu hemoroīdus. Vienlaikus šie svētceļnieki no tālienes atveda vērtīgas augu sēklas, tādējādi vairojot klostera dārza daudzveidību. 670. gada 30. augustā Fiakrs savas zemes gaitas bija beidzis, taču ļaudis aizvien turpināja apmeklēt vietu, kur viņš tika veicis savus dārza un brīnuma darbus. Bet ap 1645. gadu uzņēmējam Nikolasam Suvāžam ienāca prātā tālredzīga doma iegādāties 20 nelielas karietes un 50 zirgus, noīrēt pagalmu iepretim Parīzes namam ar izkārtni "Svētā Fiakra viesnīca", kurā svētceļnieki apmetās, un piedāvāt braucienus līdz 55 kilometrus attālajai senā Fiakra dārza vietai. Drīz šo ideju pārņēma citi uzņēmīgi vīri, piedāvātie braucieni sniedzās tālāk par dārza kapelu, tomēr visas šīs karietes, vēlāk arī taksometrus, turpināja dēvēt par Fiakriem. Nu dārznieks Svētais Fiakrs bija kļuvis arī par taksistu aizbildni un viņa svētbilde, rūpēs par drošu braucienu, rotāja karietes, bet svētceļnieki apģērbam piesprauda metāla nozīmītes ar Fiakra tēlu. 1852. gadā dārza vietā no jauna tika uzcelta neliela kapela, kas joprojām ir labi kopta, taču grūti atrodama dubļainas lauku takas galā. Joprojām 30. augustā Fiakra dienā Īrijā, Beļģijā un Francijā rīko ziedu gājienus un dārzkopības darbnīcas. Ieskatieties dārznieku aizbildņu ikonās! Tās ir kā logs caur kuru var aprunāties par pagātnes dārznieku rūpēm. Svēto Fiakru attēlo kā vīru ar lāpstu un sakņu grozu, un parasti viņš raugās - kur būtu jārok. Viņa vairogu rotā latīņu vārds humilitas - pazemība kā auglīgas dzīves pamats. Tas cēlies no vārda humilis – pie zemes, un humus – auglīga augsne. Stāstiet Fiakra dienā savus dārza stāstus un ieklausieties citu dārzu augšanas stāstos!
"Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis Padomju armijā – biju tankistos, labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Pats esmu knapi izdzīvojis. Vēl aizvien tas viss atmiņās ir dzīvs – ļoti labi atceros Padomju armijas ārprātu, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm," atceras diriģents Andris Veismanis, kurš Rīgas kamerkora "Ave Sol" Klusās Sestdienas koncertam Rīgas Domā centrā licis Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg". "Jutu vajadzību šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī," uzsver Veismanis. Klusās Sestdienas koncerts Rīgas Domā sāksies pulksten 18.00 un tajā kopā ar kamerkori "Ave Sol" piedalīsies arī ērģelnieks Aigars Reinis, kā arī dziedātāji Rihards Millers un Mārtiņš Zvīgulis. Andris Veismanis: Sākumā šis koncerts bija paredzēts kā Lieldienu koncerts, kurā būtu pavisam cita programma. Bet visu mainīja karš Ukrainā un likās vajadzība šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī – kas ir neatkarīga, bet kurai nav bijis lustrācijas: visi čekisti ir pārņēmuši finanses, nodibinājuši rūpnīcas, un īstenībā situācija joprojām ir diezgan traģiska. Mēs tikai par to maz runājam un maz tas tiek parādīts, bet arī mūsu ekonomiskā neizdošanās, mūsu bailes par rītdienu ir saistītas ar šo seno problēmu – šo vissliktāko ienaidnieku, kāds kaimiņos vispār var būt – Padomju Krieviju. Kantāti "Dievs, Tava zeme deg" Lūcija Garūta uzrakstīja ļoti sarežģītā laikā. 1943. gadā viņa šo darbu sāka, bet pabeidza 1944. gadā – pirmatskaņojums notika 15.martā pulksten 17.00 Vecajā Ģertrūdē. Garām gāja karapulks, vācu tanki. Bija gaidāmas lielas kaujas ar krieviem. Protams, ka vācu tanki bija tieši tādi paši kā Padomju Savienības tanki – okupācijas režīma tanki, un cilvēki ļoti baidījās par savām dzīvībām. Daudzi lūdza Dievu. Andreja Eglīša brīnišķīgā dzeja tapa, uztraucoties par latviešu tautu – [savās atmiņās] viņš rakstīja, ka tad, kad tika atskaņots šis darbs, viņš visdziļāk izjuta līdzpārdzīvojumu. Par brīnumu, šis ieraksts ir saglabājies! Lai gan pēc padomju varas atnākšanas par tādu darbu bija vienkārši jāaizmirst… Tas nav ticis minēts Lūcijas Garūtas darbu sarakstā, neskatoties uz to, ka tas tika atskaņots Vecajā Ģertrūdes baznīcā, bet pēc tam – arī Liepājas jau sagrautajā Annas baznīcā, pēc tam arī Ventspilī, Zlēkās, visapkārt Kurzemes katlam. Kantāte tika atskaņota līdz pēdējam brīdim, kamēr Latvija vairs nebija brīva. Par pirmo atskaņojumu bija atsauces, ka cilvēki ļoti pārdzīvoja, ļoti daudzi raudāja – ne tikai publika, bet arī atskaņotājmākslinieki. To var dzirdēt ierakstā… Tas ir ļoti uztraucoši. Var dzirdēt, ka garām iet tanki... Pirmo reizi ar šo darbu saskāros Amerikas Savienotajās Valstīs 1987. gadā, kurp bijām aizbraukuši kopā ar kori "Ave Sol". Latvijā nebija pieejamas ne notis, ne ieraksts. Lūcijas Garūtas mājās gan bija lente, bet uz Ameriku tika izvesta kopija un uztaisīta skaņuplate. Mums tā tika rādīta. Bijušās Reitera kora dziedātājas tad arī man stāstīja, ka tie nav krievu tanki, bet gan vācu tanki. Īstenībā – kāda atšķirība. Visi bija briesmīgi tautas malēji. (..) Tika iznīcināta vesela paaudze ļoti spējīgu, gudru cilvēku – aizbrauca tie labākie. Savulaik jau arī Leonīds Vīgners savus konkurentus mudināja, lai viņi brauc prom, un viņi arī aizbrauca – ļoti liela daļa. Ieskaitot Jāni Kalniņu, brīnišķīgo komponistu, kas diemžēl šeit neuzplauka līdz galam – dzīvoja pēc tam Kanādā. Aizbrauca ļoti liela daļa komponistu, ieskaitot mūsu metru Jāzepu Vītolu. Edgars Raginskis: Vai vēl kas interesants par pirmatskaņojumu tev zināms? Tātad tas tika pirmatskaņots Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, dziedāja Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra, un interesanti: bija paredzēts, ka pie ērģelēm būs kolosālais ērģelnieks un komponists Alfrēds Kalniņš, kas bija ļoti slavens ar savām improvizācijām no brīnišķīgo ērģeļspēli gan Liepājā, gan Rīgā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet viņš saslima… Un sanāca tā, ka Lūcijai Garūtai pašai bija jāspēlē. Bet, tā kā viņa bija neliela auguma un nevarēja aizsniegt pedāļus, tad pati spēlēja visas augšas, kamēr otrs ērģelnieks ar kājām spēlēja basa klaviatūru. Tā nu viņi muzicēja divatā – Garūta sēdēja kolēģim klēpī. Tas īstenībā atsevišķs stāsts. Un es gribēju šo darbu ielikt... Vienkārši likās, ka tā vajag. Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis padomju armijā – biju tankistos, un ļoti labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Zinu visas tās problēmas, pats esmu knapi izdzīvojis dēļ tā, ka krievu tehnika bija ļoti nesakārtota: nebija labas ventilācijas sistēmas, un tās pulvera gāzes palika iekšā tankā. Abi ar kolēģi strēlnieku, kas sēdēja blakus, tās saelpojāmies, un knapi izdzīvojām. Zinu, cik tā tehnika ir slikta un cik tā ir nesakārtota. No 20 tankiem, ar kuriem vajadzēja doties mācībās, seši negāja. Tāpēc tevi pārāk nepārsteidz tas, kādas ziņas saņemam no Ukrainas teritorijas par to, kā kļūdās krievu militārā tehnika. Runāju par tehniku, ar ko toreiz biju saistīts dienestā. Bija arī tāda bīstama situācija, ka man draudēja braukšana uz Afganistānu, bet tas kaut kā pagāja garām. Bet vēl aizvien tas viss [atmiņās] ir dzīvs – ļoti labi atceros to Padomju armijas ārprātu, kurā dienēju, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm. Tāpēc šo darbu iekļaušana koncertā man likās tik svarīga: centrālais darbs ir "Dievs, Tava zeme deg", bet tam apkārt programmu esmu būvējis tā, lai tā būtu saistīta ar tiem latviešu komponistiem, kas devās trimdā. Ir Helmera Pavasara veltījums Teodora Reitera korim. Un šis veltījums tiks atskaņots blakus ukraiņu komponista Tarasa Kravcova "Postlūdijai" no cikla "Akvareļi". Kravcovs dzīvojis Harkivā. Viens mans students vēl decembrī bija šajā pilsētā uz starptautisko kordiriģentu konkursu, kurā ieguva 3. vietu – tieši viņš atveda šo mūziku no pilsētas, kas vēl bija dzīva, vēl bija nesabombardēta. Skaista pilsēta, ļoti labi bija iekārtota. Viņš pabija vietā, kuras vairs nav, ieskaitot Mūzikas akadēmiju. Tas ir drausmīgi... Vai šī mūzika ir ukraiņu valodā? Jā, tā ir ukraiņu valodā. Kā korim klājas ar ukraiņu valodas fonētiku? Ir neliela atšķirība starp krievisko izrunu. Bet mums ir konsultanti, kas palīdz ar izrunu. (..) Ukraiņiem ir ļoti daudz skaistas mūzikas. Savulaik ar Mediņskolas kori bijām Dragovičos, Ļvivas apkārtnē. Tās balsis, kas ir ukraiņu meitenēm… Tās ir fantastiskas! Ja kāda spēj izlauzties cauri producentu džungļiem un nonākt Eiropā – viņas ir brīnišķīgas operdziedātājas. Ļoti skaistas balsis. Joprojām atmiņā tas ir. Vai vēl kas koncerta ietvaram paredzēts? Jā. Zinot visu to, kas saistās ar šo laiku, mums ir Arvo Perta "Nunc dimittis". Pirms trim gadiem biju viņa mūzikas centrā – brīnišķīgs skats, tiešām kaut kas īpašs. Savulaik Perts tika izslēgts no Komponistu savienības tikai tāpēc, ka bija ticīgs. Viņš bija uzrakstījis darbu "Credo" jeb "Es ticu". Un ar to arī viņam bija parakstīts nāves spriedums kā komponistam – viņš tika izslēgts no Komponistu savienības, viņam nebija darba, un beigās viņam vēl pateica, ka viņam jāvācas projām no Igaunijas. Divu dienu laikā viņš sakravāja čemodānu un aizbrauca uz Vīni, kur viņam sākās lielā karjera. Tāpēc jūtu vajadzību arī viņa mūziku atskaņot šajā koncertā. Mani viņš uzrunā, vienmēr ir uzrunājis. Un arī Pēteris Vasks, par kuru vienmēr varu teikt – viņš ir mūsu zemes patriots. Un arī cietis savas biogrāfijas dēļ. Jā, Vasks nebija komunistu partijā un nerakstīja visas tās muļķības, tāpēc viņam bija jādzīvo tā, kā bija jādzīvo. Un viņš to darīja. Ļoti bieži viņu satiku vilcienā – Zvejniekciema bērnu mūzikas skolā Pēteris pasniedza kompozīciju. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.
Joprojām pasaulē nav atrasts risinājums, kā nomainīt nodilušu skrimsli, tādēļ daļa cilvēku savu dzīves kvalitāti izvēlas uzlabot, veicot locītavas nomaiņas operāciju. Tomēr, ja skrimslim ir neliels, lokāls bojājums un tā pārējās virsmas ir veselas, skrimsli iespējams atjaunot. Šajā podkāstā runājam par trīs risinājumiem – skrimšļa restaurācijā. Tāpat izsveram ieguvumus un zaudējumus no uztura bagātinātāju lietošanas un muskuļu trenēšanas locītavu veselības ilgmūžībai.Jaunā podkāsta sērija ar Andreju Peredistiju ORTO Klīnikas traumatologu, ortopēdu.
Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele Vēl neredzējis nevienu gleznu vai zīmējumu, Vilhelms gribēja attēlot vērojumus līnijās. "Kāds iekšējs spēks mani atkal un atkal vedināja, cik vien labi es pratu, pārcelt uz papīra koku, šķūni, dzīvnieku vai vēl ko citu. Es to darīju pilnīgā slepenībā. Neviens nedrīkstēja redzēt mani zīmējam un apskatīt manus zīmējumus, jo šī nodarbe man pašam šķita tik neparasta, ka es no tās kaunējos." Sadzīvot ar īpatnējo dziņu mazliet palīdzēja skola. Visvairāk viņš iemīļoja zīmēšanas stundas, taču visi uzdevumi bija saistīti ar parauglapu atkārtošanu: "Kas prata pareizāk kopēt – bija labākais zīmētājs (..)." Turpretī Purvītis gribēja zīmēt no dabas, kas skolā nebija ļauts, un, sācis to darīt, nobijās "no katra koka un celma", jo šķita, ka "ar aci saskatīts gluži labi, bet uz papīra neiznāk nekas". Joprojām slepenībā viņš tomēr turpināja vingrināties un kādā no vēlākajiem skolas gadiem "it brangi" uzzīmēja draudzes baznīcu, kaut gan nenojauta, ka vientulīgajos centienos dīgst viņa nākotne. Zīmēšanas noslēpums mazo Purvīti tolaik šķīra no cilvēkiem, bet tuvināja brīvajai dabai.
2022. gada pirmais raidījums veltīts Apvienotajai Karalistei vai kā mēs to bieži saucam – Lielbritānijai. Nereti dzirdam arī terminu Anglija piemērotu visai valstij, bet tas nebūs, protams, korekti, jo tā ir tikai viena no federālās valsts četrām daļām. Te patiesībā arī jāpaskaidro smalkā nosaukumu nianse. Nosaukumu iemesls un atšķirība starp tiem ir saistīts ar Britu salu garo un sarežģīto vēsturi. Starp citu, kas interesanti – terminu “liels” pievienoja salas nosaukumam franči puses viduslaikos, lai atšķirtu Bretaņas reģionu no Britānijas salas. Mūsdienās “Lielbritānija” ir ģeogrāfiskās salas nosaukums un politiskais nosaukums, kas apvieno Angliju, Skotiju un Velsu. Lai arī nosaukumu Lielbritānija lieto jau kopš 15. gadsimta, tikai 1707. gadā to sāka lietot oficiāli kā Lielbritānijas Karalisti. Savukārt, nosaukums Apvienotā Karaliste ir saistīts ar Īrijas faktoru. Kopš 12. gadsimta tā faktiski bija angļu kolonija, un pēc Lielbritānijas parādīšanās tā palika Lielbritānijas kroņa ietekmē. 1801. gadā tā oficiāli tika iekļauta britu pārvaldībā un kļuva pazīstama kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste vai saīsināti Apvienotā Karaliste. Šis valstiskais veidojums gan pastāvēja tikai līdz 1922. gadam, kad Īrija (izņemot sešus apgabalus ziemeļos) atdalījās. Īrija drīz kļuva par suverēnu republiku, un tās bijušais pārvaldītājs ieguva oficiālo nosaukumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Tādējādi iekļaujot šos sešus Ziemeļīrijas apgabalus. Svarīgi neaizmirst, ka Apvienotā Karaliste vēl 19. un 20. gadsimtā bija pasaules vēsturē pati lielākā impērija un politiskais hegemons. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Apvienotās Karaliste kontrolēja apmēram ceturto daļu no pasaules sauszemes teritorijas – un tas bija situācijā, kad visas mūsdienās zināmās sauszemes teritorijas vispār bija atklātas. Apvienotajai Karalistei vēl aizvien pieder 13 aizjūras teritorijas, no kurām zināmākās, par kurām jau esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos - Folklenda salas un Bermudu salas, kā arī pastāv Nāciju sadraudzība, kurā ietilpst 54 mūsdienu valstis, no kurām 15 valstīs Elizabete II ir valsts galva. Pirms runājam par mūsdienām, vēl nedaudz par 19. gadsimta britu militārās varenības relatīvi komisku piemēru. 1896. gada augustā Apvienotā Karaliste un Zanzibāras sultanāts cīnījās apmēram 40 minūtes, padarot to par īsāko karu, kāds jebkad noticis vēsturē. Tikai viens britu jūrnieks tika ievainots, bet otrā galā upuru skaits sasniedza 500. Bet par šodienu runājot, Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, kurai pēc 2021. gada datiem ir, apmēram 225 kodolgalviņas. Apvienotā Karaliste ir arī viena no G7 valstīm, un 2021. gadā tur aizvadīja prezidentūru, tā ir arī viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ka arī NATO dibinātājvalsts, kas tērē 2,1 no IKP. Tā ir piektā pasaulē lielākā ekonomika ar IKP izmēru apmēram 2,5 triljoni eiro. Eiropas Ekonomiskajai kopienai jeb mūsdienu Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā. Tomēr 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi nobalsoja par izstāšanos no ES. To motivēja gan valsts vēsturiskās varenības sentiments, gan arī masveida migrācija uz valsti, tostarp ap 100 tūkstošu latviešu, gan dezinformācija, gan maldi. Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ES 2020. gada 31.janvārī. Brexit bija dienaskārtībā vairākus gadus un bija politiskiem sarežģījumiem apvīts un, patiesībā, mēs no tā nekur neesam aizbēguši. Joprojām notiek sarunas, diskusijas par Ziemeļīriju, strīdi ar Franciju un nemaz neizskatās, ka tik drīz viss varētu atrisināties. Par to, kā tad šobrīd ir dzīve divus gadus pēc „Brexit”, komentārā lūdzām pastāstīt arī Latvijas Republikas bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.
Šodien liturģijā lasām fragmentu no Malahija grāmatas un Jāņa Kristītāja dzimšanas aprakstu. Malahijs mums norāda uz Dieva tiesu. Arī mēs savā ticības apliecinājumā sakām, ka ticam Jēzus otreizējai atnākšanai, kurā viņš tiesās dzīvos un mirušos. Mateja evaņģēlija 25. nodaļā lasām kādi ir tiesas kritēriji. Evaņģēlija fragments mums savukārt norāda uz Jāņa vārda nozīmi: Dievs ir žēlsirdīgs. Un Dieva klātbūtne nes lielu prieku. Joprojām Svēto Rakstu fragmenti mums norāda uz aicinājumu slavēt Dievu!
Šodien liturģijā lasām fragmentu no Malahija grāmatas un Jāņa Kristītāja dzimšanas aprakstu. Malahijs mums norāda uz Dieva tiesu. Arī mēs savā ticības apliecinājumā sakām, ka ticam Jēzus otreizējai atnākšanai, kurā viņš tiesās dzīvos un mirušos. Mateja evaņģēlija 25. nodaļā lasām kādi ir tiesas kritēriji. Evaņģēlija fragments mums savukārt norāda uz Jāņa vārda nozīmi: Dievs ir žēlsirdīgs. Un Dieva klātbūtne nes lielu prieku. Joprojām Svēto Rakstu fragmenti mums norāda uz aicinājumu slavēt Dievu!
Vairāk nekā 100-t cilvēku ir gājuši bojā postošajā viesuļvētrā Amerikas savienotajās valstīs. Gāzes sprādzienā Sicīlijā gājuši bojā vismaz četri cilvēki. Joprojām pieaug zvanu skaits uz atbalsta tālruņiem. Ludzā ir uzsākta vērienīga Jaunsardzes apmācību bāzes pārbūve.
Es teiktu, ka oktobris bija lielisks mēnesis. Vismaz lappusēs noteikti. Domāju, ka man piekritīs arī manas sarunbiedrenes Zane (@mom.who.reads.a.lot) un Sandra (@pielasit_sirdi). Mūsu oktobrī izlasīto grāmatu plauktos gozējas daudz pārsteigumu bērnu literatūras plauktos, kaut kas visnotaļ izglītojošs un izzinošs, un jau atkal jāpiemin F. Bakmana "Nervozie ļautiņi".Sarunas centrā, protams, arī Sandras izvēlētā mēneša grāmata - Džodžo Mojas "Zvaigžņu dāvātāja" (paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC). Kā dzirdēsiet sarunā, Džodžo Moja mūs pagalam apmulsināja un lika apmaldīties laikos, gadus desmitos un pat gadsimtos. Mazliet pieskārāmies pikantākajai šīs grāmatas daļai, pārspriedām bibliotēku vēsturi Amerikā un novērtējām sirsnīgas draudzības vērtību. Noteikti iesakām romānu "Zvaigžņu dāvātāja" vesternu un vienkārši labu stāstu cienītājiem.Novembrī tiksimies pavisam citās lappusēs. Kurās? Noklausies!Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā minētās grāmatas:*Arvis Kolmanis "Annas stāsti"*Džodžo Moja "Pirms atkal tiksimies", "Joprojām es", "Zvaigžņu dāvātāja" (OKTOBRA grāmata)*Tina Oževiča "Ko dara jūtas?"*Žaks Frīnss "Sestklasnieki neraud"*Māris Bērziņš "Svina garša"*Dace Rukšāne "Krieva āda"*Džeks Londons "Smouks Beljū"*Nora Ikstena "Ūdens mirdzēšana"*Toms Filipss "Cilvēki. Kā mēs visu sabojājam. Ekskurss vēsturē"*Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"*Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"*Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"*Krista Blūma, Vilmārs Blūms "No Antarktīdas līdz zilonim"*Raimonds Jurgaitis "Žirafe neietilps lapā"*Keita Listere "Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture"*Elīsabete Lāšena Hellane "Es esmu Dzīve", "Es esmu Nāve"*Einata Carfati "Kaimiņi"*Metjū Makonahijs "Zaļās gaismas. Lejupskriešanas māksla" (NOVEMBRA grāmata)
Sarunas moderatora, muzikologa Oresta Silabrieža rosināti, diriģenti Jurģis Cābulis, Aigars Meri, Jānis Ozols un Valdis Tomsons diskutē par to, kas būtu jādara, lai "jaunie, daudzsološie" nepaliktu tādi līdz radošā mūža vainagojumam, kādam jābūt dziesmusvētku virsdiriģentam un vai nepieciešama virsdiriģentu aprite gan lielajā tribīnē, gan apriņķos. Sarunas gaitā pieskaras arī tam, kādā veidā koris spoguļojas sava diriģenta personībā un cik cieši koristam jāpazīst savs dziedātājs. Raidījums ReTV ēterā: 31.05.2021.
Krustpunktā diskusija: Joprojām nav atrisināts Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašuma tiesību jautājums. Sarunā piedalās 13. gs. valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa Sv. Pētera baznīcas pārvaldes direktora vietniece Una Jansone, Rīgas Domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas Vācu sv.Pētera draudzes priekšnieks Štefans Maisners un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons.
Krustpunktā diskusija: Joprojām nav atrisināts Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašuma tiesību jautājums. Sarunā piedalās 13. gs. valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa Sv. Pētera baznīcas pārvaldes direktora vietniece Una Jansone, Rīgas Domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas Vācu sv.Pētera draudzes priekšnieks Štefans Maisners un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons.
Saeimā jau četrus gadus ir iestrēdzis likumprojekts “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums” par Pēterbaznīcas nodošanu LELB Vācu Svētā Pētera draudzei. Tādējādi 13. gadsimtā celtais dievnams vēl aizvien ir bezsaimnieka īpašums, par kuru iespēju robežās rūpējas Rīgas dome. Galavārds šajā situācijā gaidāms no Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas. Lai palielinātu sabiedrības interesi par Rīgas panorāmas simbola nākotni, Latvijas Nacionālā bibliotēka tiešsaistē organizē divu sarunu ciklu, kurā par šo tēmu sarunājas gan Latvijas kultūras augstskolu mācībspēki, gan garīdzniecības un pētniecības pārstāvji. Kultūras rondo aicina ieklausīties pirmajā sarunā paustajos viedokļos. Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīva – divu diskusiju cikls “Pēterbaznīcas sarunas” nav veidota ar mērķi runāt par īpašumtiesībām vai finansēm, bet rosināt uz šī dievnama nāktones vīziju pārspriešanu. Pirmo “Pēterbaznīcas sarunu” cikla epizodi Latvijas Televīzijas raidījuma “Saknes debesīs” vadītāja Ilmāra Latkovska moderējumā ar savām pārdomām piepildīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore Rūta Muktupāvela un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors, profesors Guntars Prānis. Kādēļ šo sarunu sēriju izvēlējās organizēt tieši Latvijas Nacionālā bibliotēka, skaidro tās direktors Andris Vilks. Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīva – divu diskusiju cikls “Pēterbaznīcas sarunas”. 1.daļa Diskusiju laikā iegūtie materiāli tiks apkopoti un piedāvāti gan likumdevējam, gan pretendentiem uz Sv. Pētera baznīcas īpašumtiesībām. Nākamā “Pēterbaznīcas sarunu” epizode skatāma 16.aprīlī pulksten 14. Tajā piedalīsies Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs un arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures insitūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis. Sarunas tiešraide Latvijas Nacionālās Bibliotēkas interneta vietnē, kā arī portāla Facebook lapā, tāpat arī platformā YouTube. Arī šo tikšanās reizi vadīs Ilmārs Latkovskis.
Baltkrievijā atsākušās masu demonstrācijas. Armijas dienā Mjanmā drošības spēki nogalinājuši vairāk nekā 100 protestētājus. Nedienas ar Suecas kanālā iestrēgušo konteinerkuģi jeb trombs globālās ekonomikas artērijā. Aktualitātes pasaulē komentē politologs Andis Kudors un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Ierakstā uzklausām baltkrievu žurnālisti, kura šobrīd dzīvo Viļņā. Mjanma tuvojas pilsoņkara situācijai Pēc 31. martā notikušās Apvienoto Nāciju Drošības padomes slēgtās sēdes ANO īpašā sūtne Mjanmā Kristīne Šrānere Burgenere paziņoja, ka situācija šai valstī draud ar pilsoņu karu un asinspirti. Ģenerāļi, kuri sagrāba varu militārā apvērsumā 1. februārī, izrādījušies acīmredzami nespējīgi kontrolēt situāciju, un sagaidāma tikai tālāka vardarbības eskalācija. Viss liecina, ka šis ANO pārstāves vērtējums atbilst patiesībai. Nu jau ilgāk nekā mēnesi armija pret protestētājiem laiž darbā kaujas munīciju, un 27. martā, līdz šim asiņainākajā pretstāves dienā, tika nogalināts 141 cilvēks, kopējam nepārprotami apstiprināto upuru skaitam sasniedzot 536. Taču varas brutalitāte, kā šobrīd šķiet, tikai uzkurina opozīcijas apņēmību. Protestētāju vidū parādījušies bruņoti ļaudis, un otrdien trīs reģionālās nemiernieku grupas paziņojušas, ka pārtrauks līdzšinējo pamieru ar valdību un apvienos spēkus bruņotai cīņai, ja vara nepārstās slepkavot civiliedzīvotājus. Hunta uzsākusi akcijas pret separātiskajām minoritātēm, pirmoreiz divdesmit gadu laikā bombardējot nemiernieku dislokācijas rajonu Karenas provincē, kā rezultātā apmēram 3000 cilvēku bēguši pāri robežai uz Taizemi. Mjanmā pastāv vairāk nekā divdesmit bruņotas separātistu grupas, kuras jau gadu desmitiem cīnījušās par minoritāšu pašnoteikšanos vai autonomiju, taču nesenajā demokratizācijas periodā lielākoties piekritušas pamieram ar centrālo varu. Savukārt pēdējās vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušās un apvērsumā no varas padzītās partijas Nacionālā līga demokrātijai pārstāvji izplatījuši paziņojumu, ka veido pagrīdes valdību. Tikām iespēja īstenot kādas vienotas starptautiskas sankcijas pret pašreizējo Mjanmas huntu joprojām šķiet neīstenojama, ciktāl ģenerāļu režīmu noteikti atbalsta Drošības padomes pastāvīgās locekles Ķīna un Krievija, kā arī Indija un Vjetnama. Baltkrievija. Pretstāve turpinās 25. martā Minskas ielās atkal izgājuši tūkstoši protestētāju, tā izbeidzot pāris mēnešus ilgo ielu demonstrāciju pārtraukumu. 25. marts ir oficiālā režīma neatzīta atceres diena – datums, kad 1918. gadā tika pasludināta Baltkrievijas Tautas republikas nodibināšana, kas bija neveiksmīgs mēģinājums Pirmā pasaules kara izskaņā radīt nacionālu baltkrievu valsti. Uz protesta akcijām šai dienā baltkrievus aicināja arī trimdā esošā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska. Tiek lēsts, ka protestos piedalījušies vairāki tūkstoši; vairāki simti tikuši aizturēti. Tāpat pirms nedēļas Baltkrievijas varas iestādes apcietinājušas vairākus Baltkrievijas Poļu savienības vadītājus, tai skaitā savienības priekšsēdētāju Anželiku Borisu, izvirzot apsūdzības naida kurināšanā. Joprojām ieslodzījumā esošais bijušais prezidenta amata kandidāts Viktars Babarika šonedēļ nācis klajā ar aicinājumu apvienoties partijā, kura pārstāvētu Baltkrievijas sabiedrības vairākumu un kalpotu kā līdzeklis pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīma nomaiņai. Kā paudis Babarika, viņš līdz šim uzskatījis partijas par mūsu gadsimtam neatbilstošu politisku parādību, taču baltkrievu tautas kustība pierādījusi, ka viņš kļūdījies. Savukārt Svetlana Tihanovska izvirzījusi iniciatīvu uzsākt sarunas ar starptautisku vidutāju piedalīšanos starp režīma pārstāvjiem un opozīciju, šai nolūkā organizējot tautas nobalsošanu tīmekļa platformās. Tiek ziņots, ka situāciju Baltkrievijā 30. marta videokonferences sarunās apsprieduši arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele un Krievijas prezidents Vladimirs Putins, gan ne tuvu ne kā galveno jautājumu. Trombs globālās ekonomikas artērijā 23. martā vairāk nekā 400 metrus garais konteineru kravas kuģis “Ever Given”, netiekot galā ar pēkšņu vēja brāzmu, ar abiem galiem iestrēga Suecas kanāla krastos, nosprostojot šo ūdensceļu. Kuģa atbrīvošanas operācija, izmantojot smilšu atsūknēšanas kuģi, ekskavatorus un velkoņus, prasīja sešas dienas, kuru laikā pie kanāla izejām Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā izveidojās kuģu sastrēgumi, ap 350 peldlīdzekļu kopskaitā. Šī situācija vēlreiz akcentēja to, cik nozīmīgs starptautiskajai tirdzniecībai ir pirms vairāk nekā 150 gadiem izbūvētais Suecas kanāls. Pēc raidsabiedrības BBC ziņām, tranzīts cauri tam veido apmēram 12% no planētas tirdzniecības apgrozījuma, t.sk. apmēram 8% no sašķidrinātās dabasgāzes piegādēm. Tiešie zaudējumi Ēģiptei neieņemto tranzīta nodevu veidā ir apmēram 15 miljoni dolāru dienā. Atsaucoties uz vācu apdrošināšanas kompāniju “Allianz”, BBC vēsta, ka kopējie zaudējumi pasaules tirdzniecībai varētu sasniegt 10 miljardus dolāru un samazināt globālo ekonomikas izaugsmi par divām līdz četrām procenta desmitdaļām. Suecas kanāla būvdarbi tika pabeigti 1869. gadā, un kopš tā laika kanāls ir kalpojis kā ļoti nozīmīga tranzītartērija, kas ļauj par trīsarpus tūkstošiem jūras jūdžu jeb vidēji astoņām dienām saīsināt jūras ceļu no Āzijas un Eiropu. Kopš uzcelšanas kanāls bijis arī ģeostratēģisku interešu degpunktā, tai skaitā izraisot t.s. Suecas krīzi 1956. gadā. Toreiz Lielbritānijas un Francijas mēģinājums ar militāru spēku paturēt kontroli pār kanālu, kuru Ēģiptes valdība nacionalizēja, izraisīja globāla konflikta briesmas, kad Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs piedraudēja iesaistīties karā Ēģiptes pusē. Sagatavoja Eduards Liniņš
Grāfs, barons un hercogs - esam viņus visus sastapuši Latvijas vēstures stāstos. Taču kāda atšķirība starp šiem tituliem, kādi mīti ir izplatīti par augstdzimušajiem Latvijas teritorijā un kāda bija aristokrātijas nozīme Latvijas kultūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. "Ja kādreiz kādreiz dižciltība bija kaut kas tāds ļoti svarīgs naudai, varai, 19.gadsimtā pakāpeniski tas kļūst par godkārības tirgus sastāvdaļu. Ja palasām Balzaku vai Stendālu, redzam, ka jebkurā Eiropas zemē visi cenšas izsisties un iekļūt augstākajā sabiedrībā. Un kas ir augstākā sabiedrība - tā ir aristokrātija. Uzreiz gribu teikt, šis godkārības tirgus nav beidzies arī mūsdienās," atzīst Imants Lancmanis. "Arī Francijā, kur jau gadus 40 valdības izsūtītos ielūgumos nedrīkst būt neviens tituls, jāparāda ir demokrātija. Bet patiesībā visi seno dzimtu pārstāvji joprojām ir tie, ar ko visi naudīgie grib draudzēties un arī ieprecēties. Joprojām skaistu titulu īpašnieki var dabūt labas partijas, bagātu miljonāru meitas, kuras brauc uz Eiropu tāpat kā 19. gadsimtā apprecēt kādu titulētu kungu." Muižnieka pienākumi pret saviem muižas ļaudīm Stāvoklis uzliek pienākumus - šo seno teicienu pilnībā var attiecināt uz muižniecību: sākot ar skolu un ceļu uzturēšanu, līdz medicīniskai palīdzībai, svecēm un adītām zeķēm muižas kalpotājiem šīs un vēl daudzas citas vajadzības bija jānodrošina muižniekiem. Vairāk par Baltijas baronu un grāfu pienākumiem stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece Kristīne Zaļuma. 18. gadsimta 40. gadi Vidzemē bija neražas laiks un tam sekojošais bads. „…Valdība stāvokļa stabilizēšanai izdod rīkojumu, kas muižu nomniekiem un īpašniekiem aizliedza pārdot visu labību, bet noteica par pienākumu saglabāt klētīs noteiktu daudzumu labības rezervju, ko izsniegt trūkumcietējiem,„ tā var lasīt Dzidras Liepiņas darbā “Vidzemes zemnieki un muiža”. Tas ir viens no muižnieku pienākumiem, tā teikt, ārkārtas situācijā, bet kas un cik lielā apmērā 18. un 19. gadsimtā Vidzemes muižniecības pārstāvjiem bija jānodrošina zemniekiem, gan tiem, kas saimniekoja muižas novadā un dzīvoja uz muižnieku zemes, gan kungu namu kalpotājiem. 19. gadsimta 90. gados Berķenes muižā par pārvaldnieku jeb muižkungu (nejaukt ar muižas īpašniekiem – muižniekiem), tātad par muižas darbu uzraugu strādā Jānis Burkevics, kurš raksta dienasgrāmatu par šo laiku: „Tagad Žukļos bija ierīkotas zemes kalpu mājas, uzcelta prāva mūra kazarma, kur katram kalpam sava istaba un ķēķis, tāpat katram bija sava kūts un klēts. Zirgus kalpi neturēja, bet muiža viņus atlaida zināmās dienās savus darbus padarīt, kur tad arī dabūja muižas zirgus un lietas. Katram kalpam pēc līguma bija jātur 2 govis un 2 aitas. Tāds zemeskalps katru gadu pārdeva mazākais pa vienam labam veprim. Žukļu kalpi dzīvoja daudz labāki nekā kādi nabadzīgi saimnieki.” Bet Kristīne Zaļuma stāsta par to kā muižniekiem bija jāapgādā savi kalpotāji muižā. Un tas nebija maz. Ja muižnieks pārraudzīja darbus sētā un tīrumos, tad muižniece, protams, palīgos ņemdama kādu sieviešu kārtas saimniecības vadītāju, bieži vien daudz labāk un pamatīgāk par savu kungu pārvaldīja gan virtuvi, gan muižas kalpu gaitas. Un izrādās, muižnieces pārziņā vienmēr bija ievārījuma vārīšana.
Visi Covid-19 slimnieki, kuriem nepieciešams ārstēties slimnīcās, tajās nokļūst, taču būtu daudz drošāk, ja slimnīcās būtu lielākas iespējas uzņemt pacientus ar šo vīrusu, jo tā ir viltīga slimība, intervijā LTV raidījumā “Šodienas jautājums” atzina Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule.
Gada sākums vienmēr ir bagāts ar dažādām izmaiņām. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas mainījies apdrošināšanas jomā pēc tam, kad Lielbritānija ir pametusi Eiropas kopējo tirgu, un kas mainīsies apdrošināšanas tirgū tepat Latvijā. Latvijas Republikas vēstniecības Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē Konsulārās nodaļas padomniece-vadītāja Māra Fricberga skaidro, ka Brexit neietekmēs īstermiņa ceļojumus. Īstermiņā varēs ceļot bez vīzas un uzturēties var līdz sešiem. Tie var būt arī vairākkārtēji braucieni. Ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas saņemšanai ir vajadzīga vīza, ierodoties Lielbritānijā jau no šī gada 1. janvāra. Joprojām ieceļojot spēkā ir Eiropas veselības apdrošināšanas karte, bet aicina noformēt arī ceļojuma apdrošināšanas polisi, jo Evak sedz minimumu. Ieceļotājiem jāņem vērā, ka Lielbritānijā var ieceļot tikai ar pasi, izņēmums ir Eiropas Savienības valstu pilsoni, kuri uztura Lielbritānijā pastāvīgi un ir reģistrējušies pastāvīgā vai pagaidu iedzīvotāja statusam Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins iepazīstina ar izmaiņām OCTA jomā. Viena no tām skar cilvēkus ar invaliditāti, kuri tagad uz sava vārda drīkst reģistrēt ar atlaidi līdz 40% vienu transporta līdzekli līdz 3,5 tonnām. No 1. februāra OCTA vairs nebūs nepieciešams speciālai militārai tehnikai. Savukārt no 1. jūlija OCTA polisi varēs nopirkt uz vienu mēnesi.
"Joprojām lielā mērā sievietes atrašanos akadēmiskajā vidē nosaka tas, vai sievietei ir vai nav bērnu," stāsta Rīgas Stradiņa universitātes pētniece, antropoloģe Diāna Kiščenko. Savukārt, kad kādā lielā pētījumā pētniece aizgājusi dekrēta atvaļinājumā, radies jautājums nevis par līdzvērtīga speciālista atrašanu, bet par vīrieša perspektīvu - "Jā, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs - vēl viens cīsiņš!" stāsta pētniece. Video: https://youtu.be/CIz0NpPH5So Diāna Kiščenko kopā ar RSU studentiem veido jaunu podkāstu par seksualitāti K punkts. Iesakām noklausīties 1.epizodi par G punktu un klitoru. Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu! Piesakies mūsu jaunajai ziņu lentai - "Ziņotājs ziņo", seko mums Facebook: spied like un šēro; apskati Supersieviešu lapu. Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify, YouTube , Delfi un citās podkāstu klausīšanās vietnēs. Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi. Paldies mūsu brīnišķīgajiem draugiem Kasparam un Ērikam, kas ļāva filmēt šīs sezonas epizodes savās mājās! Izmantotā mūzika: A. A. Aalto, Corps Of Discovery Chad Crouch, Wilsons Snipe Doctor Turtle, You Um I'll Ah Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme 17, Action Fight Video un skaņa: Marta Herca, Kaspars Saltums
Gadījumā, ja cilvēku kustība nemazināsies, tad varētu rosināt stingrākus pārvietošanās ierobežojumus Covid-19 izplatības mazināšanai, Latvijas Televīzijas raidījumā “Šodienas jautājums” sacīja Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologs Jurijs Perevoščikovs.
Viltotas preces mēs varam iegādāties gan neapzināti, gan diemžēl arī apzināti. Un nav runa tikai par to, ka pērkot viltojumu, mēs apzogam oriģināla izstrādātāju un pārdevēju, bet gan pērkot nezināmas izcelsmes mantas, mēs varam paši sev kaitēt. 7. oktobrī Patentu valde atklāja informatīvu kampaņu "Viltotā realitāte… joprojām realitāte", lai informētu sabiedrību par sekām, kādas var rasties, iegādājoties viltotas preces. Dažādu valsts iestāžu apkopotā informācija par viltojumu apjomu Latvijā ir satraucoša, jo ik gadu palielinās šādu preču aprite mūsu valstī. Patentu valdes direktors Sandris Laganovskis raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro, ka ar ar kampaņu cenšas pievērst uzmanību tam, kādu kaitējumu nodara viltotās preces. Laganovskis norāda, ka tie pamatā ir četri veidi: viens ir valsts negūtie ieņēmumi, jo par šīm precēm netiek maksāti nodokļi; otrs - preču zīmes īpašnieks neatgūst ieguldīto produkta attīstībā, finansējums viņam tiek nozagts un līdz ar to grūtāk attīstīt savu uzņēmējdarbību; trešais - pats patērētājs, bieži iegādājoties šādas preces, tās var kaitēt pircējam, jo var iegādātie viltotus medikamentus vai bērnu rotaļlietas, kas var viegli sadalīties; ceturtais - netiešā veidā ar to atbalsta organizēto noziedzību. Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes vadītāja vietniece Ilze Sokolovska norāda, ka Latvijā nav konkrētu kriminālprocesu, kur konstatētas organizētās noziedzības pazīmes, bet globāli tas ir viens no veidiem, ka organizētā noziedzība pelna un pēc tam cenšas šos līdzekļus legalizēt. Ilze Sokolovska min, ka pēdējā laikā novēro tendenci, ka cilvēki sākuši skatīties, ko viņi pērk, kāpēc ir prece lētāka, nekā veikalā. Kampaņas ietekmē cilvēku uztveri. Viltotas preces pērk, jo tās ir lētākas. Otrs ir stereotips – ierauga populāru zīmolu, liekas, ka prece ir labāka. Cilvēks dažreiz neapzinās, ka prece ir viltota," atzīst Ilze Sokolovska. Valsts policija viltotas preces konstatē gan veikalos, gan interneta tirdzniecībā. Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadītāja Baiba Vītoliņa atzīst, ka sūdzības par viltojumiem pārsvarā ir par smaržām. SIA "Milzu" vadītājs Enno Ence un SIA "Snores" līdzīpašnieks Krišjānis Šņore stāsta, kā aizsargā savus ražojumus un preču zīmi no viltojumiem.
Kultūras bistro viesojās LTV kultūras žurnāliste Zane Brikmane. Tēmas: - Kā kultūras pasākumu apmeklētāji ievēro distancēšanos un citus ierobežojumus pasākumos; - Gadījums ar Liepājas teātri. Kam jāfinansē repertuāra teātri? - Vai Jaunā Rīgas teātra ēku Lāčplēša ielā atjaunos līdz 2022.gadam? - Joprojām turpinās "par"un "pret" akustiskās koncertzāles celtniecībai Rīgā. - Kāds varētu būt augstvērtīgs Latvijas autoru veidots seriāls?
Krustpunktā amatpersonu stundā piedalās Jurijs Perevoščikovs no Slimību profilakses un kontroles centra. Covid-19 joprojām ir uzmanības lokā, un rudens draud ar jauniem izaicinājumiem. Kam ir jāgatavojas mums Latvijā, it sevišķi redzot, kas notiek visapkārt? Perevoščikova kungs tiešraidē atbildēs uz žurnālistu un klausītāju uzdotajiem jautājumiem. Kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu viņu izvaicās Romāns Meļņiks no laikraksta “Diena” un portāla LSM.lv redaktore Ilze Zālīte. Klausītāji, kā parasts, var zvanīt uz studiju vai rakstiski sūtīt savus jautājumus mūsu mājas lapā raidījumam Krustpunktā. Studijas tālruņa numuri ir 67222888 un 67225599.
Krustpunktā amatpersonu stundā piedalās Jurijs Perevoščikovs no Slimību profilakses un kontroles centra. Covid-19 joprojām ir uzmanības lokā, un rudens draud ar jauniem izaicinājumiem. Kam ir jāgatavojas mums Latvijā, it sevišķi redzot, kas notiek visapkārt? Perevoščikova kungs tiešraidē atbildēs uz žurnālistu un klausītāju uzdotajiem jautājumiem. Kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu viņu izvaicās Romāns Meļņiks no laikraksta “Diena” un portāla LSM.lv redaktore Ilze Zālīte. Klausītāji, kā parasts, var zvanīt uz studiju vai rakstiski sūtīt savus jautājumus mūsu mājas lapā raidījumam Krustpunktā. Studijas tālruņa numuri ir 67222888 un 67225599.
Kad noskatījos Ineses Lukaševskas producētā pasākuma video klipu, man radās aizdomas, ka esmu sastapusi cilvēku ar ļoti neparastu prātu. Angliski saka “extraordinary“. Man nebija ne jausmas, cik ļoti extraordinary viņa ir. Joprojām nesaprotu, kā vienā cilvēkā var būt sakoncentrētas tādas darba spējas, kreativitāte, bezkompromisa pieeja kvalitātei, redzējums un spēja atrast risinājumus tur, kur citi jau sen būtu padevušies. Inese Lukaševska – Luka reputācijas vadības aģentūras dibinātāja savu profesionālo dzīvi no nulles sāka daudzkārtīgi, burtiski pieceļoties no pelniem kā fēnikss. Viņa viena radīja uzņēmumu, kurš šobrīd ir saņēmis jau 7 godalgas pasaules prestižākajos pasākumu konkursos. Viņa ir saņēmusi savas jomas “Oskaru”, ar kuru viņas pasākumi ir atzīti par labākajiem pasaulē. Viņa ir daudzkārtēja Latvijas čempione snūkerā un arī Eiropas medaļniece. Un tas ne tuvu nav viss. Lai arī viņa brīdina, ka citu attieksme pret viņu nav mērena, jo cilvēki viņu vai nu mīl vai neieredz, es viņai ticu, kad mūsu sarunā viņa nosaka: “Ceru, ka es vienkārši esmu labs cilvēks”. Inese stāsta, kas viņai palīdz savu darbu darīt ar tādu atdevi un rezultātiem, ka tas konkursos pārspēj gigantu pasākumus, kuru budžets ir simtiem reižu lielāks un starp kuru organizatoriem ir tādi pasaules vārdi kā Google, Lamborghini u.c. Mēs runājām arī par reputācijas vadību un tīklošanu jeb networking un snūkera sportaveida stratēģijām un piedzīvojumiem.Intervijas piezīmes meklē šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda35/ SARUNAS PIETURPUNKTI:00:02:00 “Klīnisks gadījums un labs cilvēks” – uzņēmuma Luka dibinātājas Ineses Lukaševskas sasniegumu liste00:04:37 Ar ko var tikt pie pasaules prestižāko pasākumu “Oskara” un kādi izaicinājumi tāpēc jāpārvar00:18:50 Pasākumu rīkošanas neparedzamās situācijas, “pēdējās nakts sindroms” un “rekets”00:27:34 Būt godīgai pret sevi – arī tad, ja pēdējā naktī jāatceļ visā Latvijā izsludināts pasākums00:31:35 Kā nesabrukt, savākties un strādāt situācijā, kad esi pilnībā nodots gan morāli, gan finansiāli00:43:58 Principi un vērtības, pēc kurām Inese vadās visās dzīves jomās, jeb “Ineses standarts”00:49:16 No amizanta gadījuma biljarda zālē līdz snūkera čempionei01:04:40 Par piedzīvojumiem sportā01:11:00 Ineses iedvesmas avoti un amizantās ceļojumu piezīmes01:18:42 Tiekšanās uz perfekcionismu kā mūžīgais dzinējspēks01:24:14 Kas palīdz nosargāt partnerību un sirsnību privātajā dzīvē01:29:43 Reputation management – ko tas nozīmē, un instrumenti, kā to sev noorganizēt01:41:31 BNI Berenss biznesa tīklošanas organizācija, tās ideja un principi01:54:55 Behind the Spotlight projekta aizkulises
“Joprojām ļoti jauna, Katrīna Rudzīte pārliecinoši piebiedrojas tiem dzejas debitantiem divdesmitgadniekiem, kuri pēdējos gados pārsteiguši un iepriecinājuši lasītājus ar spilgti individuālu intonāciju, izkoptu izteiksmi un savaldītu ego, apliecinot, ka talantu un attīstības trūkums Latvijas dzejai nedraud”, tā par dzejnieces Katrīnas Rudzītes debijas krājumu “Saulesizplūdums” pirms sešiem gadiem rakstīja muzejspeciāliste un publiciste Inga Surgunte. Nupat apgādā “Neputns” laists klajā jaunākais dzejas apkopojums – “Ērti pārnēsājami spārni”. Dzejniece Katrīna Rudzīte darbojas apvienībā "Sieviešu stendaps", studējusi sociālantropoloģiju Latvijas Universitātē, patlaban noslēdz maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijas programmā "Kultūras un starpkultūru studijas". Par debijas krājumu "Saulesizplūdums" 2015. gadā dzejniece saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija". Katrīnas dzeja tulkota angļu, grieķu, slovēņu, krievu, baltkrievu un igauņu valodā.
Šobrīd, kad Saeimā trešajā lasījumā tiek skatīta administratīvi teritoriālā reforma, vēlreiz pievēršamies reģionālās politikas un Latgales reģiona attīstības jautājumam. Par to šoreiz saruna ar ekonomisti, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesori un Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri, 13.Saeimas deputātu, Administratīvi teritoriālās reformas komisijas pārstāvi Andri Kazinovski (Jaunā konservatīvā partija) un Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieku un Viļakas novada domes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu.
Joprojām daudzi nezina to, ka Zaķusalas televīzijas tornis ir augstākais šim nolūkam paredzētā būve Eiropas Savienībā. Un pēc rekonstrukcijas no tā būs pazudusi padomju gadu elpa, tornim kļūstot par modernu datu centru, zinātnes parku un, cerams, arī vērtīgu tūrisma objektu. Kāda būs Zaķusalas torņa misija un vērtības, kad tas atkal vērs savas durvis apmeklētājiem, "Diena pēc" lietišķās trešdienas epizodē iztaujāsim Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekli Marisu Mežgalu. Komentē un raksti mums epastu: pasts@dienapec.lv, Skaties mūs Facebook, YouTube un LMT Straume, bet noklausīties gan šo, gan citas "Diena pēc" sērijas vari visās labākajās podkāsta platformās, ieskaitot DELFI Podkāsti. #SadarbībaSupport the show (http://www.dienapec.lv)
Sludinātājs: Ģirts Ašnevics / Sērija: Bez sērijas / Rakstvieta: 1Pt 5:6-11
Notikumus pasaulē studijā komentē "TvNet" žurnālists Jānis Vingris un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijās: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Pandēmija Vakar ANO Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms nāca klajā ar paziņojumu, ka koronavīrusa COVID-19 izplatība uzskatāma par pandēmiju. Saskaņā ar organizācijas 11. marta datiem saslimušo skaits pasaulē pārsniedz 118 000, slimība reģistrēta vismaz 113 valstīs un teritorijās. Joprojām lielākais ir saslimušo skaits pandēmijas izcelsmes valstī Ķīnā, taču uz nepilnu 81 000 saslimušo tur vakar reģistrēts tikai 31 jauns inficēšanās gadījums, kas ļauj spriest, ka Ķīnā vīrusa izplatību praktiski izdevies apturēt. Daudz satraucošāka ir situācija Eiropā, kura kopš marta sākuma kļuvusi par pandēmijas vissmagāk skarto pasaules reģionu ārpus Ķīnas. Itālijā saslimušo skaits diennakts laikā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, pārsniedzot 12 000. Vēl drūmāka ir letalitātes statistika, vīrusa upuru skaitam valstī pāris dienās teju dubultojoties un sasniedzot 827 gadījumus. Saslimušo kopskaits pārējās Eiropas valstis šobrīd tuvojas astoņiem tūkstošiem, slimībai pēdējās dienās visstraujāk izplatoties Spānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Skandināvijas valstīs. Itālija reaģējusi uz infekcijas izplatību, 9. martā ieviešot visā valstī stingru karantīnu, slēdzot mācību iestādes, aizliedzot visus publiskos pasākumus un pavēlot pārtraukt daudzu veikalu un pakalpojumu uzņēmumu darbu. Šie tiek raksturoti kā bezprecedenta drošības pasākumi modernās demokrātijas vēsturē. Arī vairākās citās Eiropas valstīs noteikti ierobežojumi publiskiem pasākumiem un uz laiku slēgtas visas vai atsevišķas mācību iestādes. Konkrētie lēmumi, reaģējot uz pandēmiju, paliek nacionālo valdību ziņā, Eiropas Savienības institūcijām uzņemoties informācijas aprites un koordinēšanas funkcijas. Cita starpā, vakar prezidents Donalds Tramps izsludināja 30 dienu ieceļošanas aizliegumu Savienotajās Valstīs no kontinentālās Eiropas. Uz Pasaules Veselības organizācijas paziņojumu par pandēmiju tūdaļ reaģēja pasaules finanšu tirgi, strauji krītoties praktiski visu biržu indeksiem. Koronavīrusa izplatība ārpus Ķīnas nozīmē nopietnus draudus visas pasaules ekonomikai, pirmkārt iespaidojot aviopārvadājumu, tūrisma un izklaides industriju, bet arī enerģētiku, autobūvi un, neizbēgamā pieprasījuma krituma dēļ, vairumu citu nozaru. Putins turpina neaiziet Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni palikt varas virsotnē arī pēc 2024. gada, kad saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitucionālo kārtību noslēdzas viņam atvēlētais prezidentūras termiņš, ir aktuāla tēma jau labu laiku, bet jo sevišķi kopš 15. janvāra, kad viņš nāca klajā ar ierosinājumiem mainīt Krievijas Federācijas Konstitūciju. Tautas nobalsošana par šīm konstitūcijas izmaiņām paredzēta 22. aprīlī. Pagājušajos mēnešos daudz spriedelēts par to, kādu titulu un funkciju Krievijas ilglaicīgais līderis izvēlēsies, cik lielu varas daļu centīsies paturēt savās rokās. Taču 10. marts šai ziņā nāca ar jaunu pavērsienu, kas bija šokējoši negaidīts lielum lielajam vairākumam. Viss sākās ar padomju kosmosa veterānes, tagad Krievijas Valsts Domes deputātes Valentīnas Tereškovas ierosinājumu papildināt konstitūcijas labojumus tādējādi, ka līdzšinējie Putina prezidentūras termiņi netiktu ņemti vērā, nosakot ierobežojumu viņa kandidēšanai 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Jau visai drīz parlamentā ieradās arī pats prezidents ar nepārprotami iepriekš sagatavotu runas tekstu, kurā pauda piekrišanu šādam variantam, ja vien Dome tādu pieņemtu un pret to neiebilstu Krievijas Konstitucionālā tiesa. Sekoja attiecīgs Domes lēmums, un maz ir to, kuri šaubās, ka arī Konstitucionālā tiesa nebūs pret. Tad nu Putinam, ja vien viņš pats to vēlēsies, būs iespēja „palikt un neaiziet” līdz pat 2036. gadam. Krievijas līderis tad ilglaicīguma ziņā būtu pārspējis tādus 20. gadsimta totalitāros diktatorus kā Spānijas kaudiljo Fransisko Franko, komunistiskās Ķīnas valdnieks Mao Dzeduns vai padomju diktators Josifs Staļins. Visi iepriekšminētie, kā zināms, valdīšanu pameta tikai, tā sacīt, „ar kājām pa priekšu”, un nu jau ticama sāk šķist versija, ka arī pašreizējā Kremļa saimnieka varas hronoloģiskās robežas varētu noteikt viņa fiziskā eksistence. Protams, tikai tajā gadījumā, ja arī turpmāk varas nomenklatūrai izdosies tādiem vai citādiem līdzekļiem saglabāt dominējošo noskaņojumu Krievijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai Putins šobrīd ir stabilitātes un nacionālās pašapziņas etelontēls. Sīrija, Turcija un Eiropa Šonedēļ paiet deviņi gadi kopš Sīrijas pilsoņkara sākuma, kuru iezīmēja sacelšanās pret Bašara Asada režīmu Damaskā un Alepo 2011. gada 15. martā. Karš, kurš jau visai drīz kļuva par nežēlīgu „visu cīņu pret visiem”, padarīja par bēgļiem vairāk nekā 12 miljonus sīriešu – apmēram pusi valsts iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. Asada režīmam, kuru šai karā atbalsta Krievija un Irāna, izdevies noturēties un pēdējos pāris gados atgūt kontroli lielā daļā valsts teritorijas. Viens no pēdējiem opozīcijas bastioniem ir Idlibas province valsts ziemeļrietumos, kur patvērumu guvuši arī vairāki miljoni bēgļu no citām valsts daļām. Šeit situācija saasinājās pagājušā gada nogalē, kad Asada valdības spēki uzsāka ofensīvu, nolūkā atgūt arī šo valsts daļu. Karadarbībā dzīvību zaudēja arī vairāki desmiti turku karavīru, kas izraisīja tūlītēju Turcijas armijas prettriecienu. Karadarbība draudēja ar tiešu militāru konfrontāciju starp Turciju un Asada režīma galveno sabiedroto Krieviju, taču galu galā pirms nedēļas Maskavā prezidentu Putina un Erdoana sarunās tika panākts vienošanās par pamieru Idlibā, kas visumā tikusi ievērota. Vēl viens šī saasinājuma rezultāts bija apmēram miljona bēgļu došanās no Idlibas uz Turcijas robežu, un jau dažas stundas pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā prezidents Erdoans īstenoja savus jau pasen paustos draudus un atvēra valsts rietumu robežas bēgļiem, kuri no Turcijas vēlētos nonākt Eiropas Savienībā. Pēc šī paziņojuma vairāki desmiti tūkstošu bēgļu devās uz Turcijas un Grieķijas robežu, kur Grieķijas policija un robežapsardzības spēki viņus sagaidīja ar asaru gāzi; grieķu krasta apsardze centās kavēt bēgļu mēģinājumus laivās sasniegt Grieķijas salas Egejas jūrā. Līdz ar to Turcija pārtraukusi pildīt 2016. gada vienošanos ar Eiropas Savienību, saskaņā ar kuru Turcija pārtrauks bēgļu kustību uz Eiropu apmaiņā pret sešus miljardus lielu finansiālo palīdzību, kā arī pretimnākšanu sarunās par vīzu režīma atvieglošanu un muitas savienības noslēgšanu. Kā norādījis prezidents Erdoans, Brisele neesot pildījusi savu vienošanās daļu, tai skaitā nav saņemta visa apsolītā atbalsta summa. Pirmdien Turcijas prezidents apmeklēja Briseli, kur tikās gan ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, gan ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropadomes prezidentu Žanu Mišelu. Abas puses raksturoja tikšanos kā konstruktīvu, taču pagaidām nekas netiek minēts par konkrētiem atjaunotas vienošanās aspektiem.
Kultūrvēsturisko novadu atjaunošana vai vienkārši jaunas administratīvās robežas pa jau iemītiem ceļiem - administratīvi teritoriālā reforma atver sasāpējušus identitātes jautājumus. Līdzīgi kā Ilūkstes novada arī Varakļānu novada nākotni, skatot jauno Latgales novadu karti, komisijas deputāti pēc garām un emocionālām diskusijām janvāra beigās atstāja atklātu. Iemesls - atklāts kultūrvēsturisko novadu robežu un piederības jautājums. Jau iepriekšējā nedēļā pievērsāmies šim jautājumam, dodoties uz Varakļānu novadu. Tas jaunās administratīvi teritoriālās reformas sakarā šobrīd ir ieguvis visai ekskluzīvas tiesības - pēc Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas deputātu aicinājuma informatīvā aptaujā noskaidrot iedzīvotāju viedokli - vai atgriezties kultūrvēsturiskajā Latgales reģionā, pievienojoties Rēzeknes novadam, vai turpināt iet jau iemīto ceļu uz Vidzemes pusi, pievienojoties Madonas novadam. Tādējādi šobrīd nelielie Ilūkstes un Varakļānu novadi savā ziņā atklājuši diskusiju par nepieciešamību jaunās teritoriālās reformas sakarā tomēr izvērtēt un iespējams pat iezīmēt kultūrvēsturisko novadu robežas. Sarunā par Administratīvi teritoriālo reformu piedalās 13.Saeimas deputāts Administratīvi teritoriālās reformas komisija priekšsēdētājs Artūrs Toms Plešs (Attīstībai/Par!), Administratīvi teritoriālās reformas komisija pārstāvis, darbojas arī Latgales apakškomisijā Andris Kazinovskis (Jaunā konservatīvā partija) un biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta" vadītāja Marika Zeimule.
Cilvēks var būt brīvs, pat ja atrodas nebrīvē – tā pēc Kirila Serebreņņikova iestudējuma „Outside” (Ārpusē) atzīst skatītāji. Rīgā trīs vakarus, no 21. līdz 23. janvārim, Nacionālajā teātrī tiek rādīta režisora Kirila Serebreņņikova izrāde „Outside”. Izrāde, kas tapusi kā Aviņonas festivāla un Maskavas Gogoļa centra aktieru kopdarbs, un līdz šim rādīta tikai Aviņonas festivāla laikā. 2019.gada aprīlī atceltais mājas arests ļāva K.Serebreņņikovam to iestudēt pašam Maskavā, tomēr festivāla skatuvei izrādi pielāgoja viņa asistenti. Joprojām režisoram ir aizliegums izbraukt no valsts. Izrādē „Outside” Kirils Serebreņņikovs runā par brīvību, vientulību un mīlestību. Viss kas notiek uz skatuves, iedvesmojoties no Rena Hanga vizuālajiem tēliem un dzejas, ir arī ļoti personisks paša Kirila Serebreņņikova stāsts. Arī izrādes nosaukums apzīmē vietu, kura Serebreņņikovam pašlaik tiek liegta - ārpuse. Tomēr izrāde pierāda, ka mākslai nav robežu, to nevar iespundēt, ielikt aiz aizslēgtām durvīm. „Outside” Aviņonas festivālā kļuva par notikumu, kāpēc ceļu pie skatītājiem pasaulē sāk ar Rīgas viesizrādēm video uzrunā skaidro Kirils Serebreņņikovs. "Diemžēl nevaru būt klāt šajā notikumā, taču mums ir ļoti svarīgi, ka pirmo reizi pēc Aviņonas festivāla rādām izrādi „Outside” tieši Rīgā. Pirmkārt, uz Rīgu viegli nokļūt mūsu draugiem un skatītājiem, kuri vēlas to redzēt, jo dažādu iemeslu dēļ šo iestudējumu Krievijā neredzēs. Tuvākā vieta ir Rīga, tāpēc izrādes pasaules turneju sākam šajā pilsētā, kura man ir ļoti tuva, gandrīz kā dzimtā pilsēta. Tāpēc ka šeit dzīvojat jūs un mani tuvākie draugi," stāsta Serebreņņikovs. Video uzrunā režisors arī uzsver, ko skatītājiem svarīgi zināt par šo iestudējumu:". Izrāde tika veidota pēc Aviņonas festivāla pasūtījuma un guva diezgan lielus panākumus. Tajā izceltas dažādas tēmas, kas mani un mūs visus nodarbina, tā ir mākslas, brīvības, vientulības un mīlestības tēma. Šī izrāde veltīta māksliniekam, par kuru jau sen interesējos. Pirms dažiem gadiem man bija paredzēta tikšanās ar ķīniešu fotomākslinieku Renu Hangu, taču tā nenotika, jo viņš izdarīja pašnāvību," skaidro Serebreņņikovs. "Pēc tam, kad man nebija iespēja ne ar vienu satikties, jo biju mājas arestā, komunicēju pats ar sevi un grāmatām plauktā. Es atvēru Rena Hanga fotoalbumu, visas atmiņas un sajūtas, un sarūgtinājums par nenotikušo tikšanos, pēkšņi visu uzjundīja. Es ļoti īsā laikā uzrakstīju lugu, kura ir izrādes „Outside” pamatā." Ar Latviju iesākas „Outside” viesizrādes, tās turpināsies Berlīnē, tad Amerikas pilsētās - Ņujorkā, Vašingtonā, Losandželosā un Sanfrancisko, pēc tam Japānā. Krievijā un Ķīnā, norāda izrādes veidotāji, to nevarēs redzēt.
Dažādos cilvēces vēstures attīstības posmos liela nozīme bijusi arī priekšstatam par to, ko nozīmē būt pareizam sabiedrības loceklim. Mūsdienās ir lielākas iespējas izvēlēties, kādam ideālam sekot, taču vai mūsdienu sabiedrību ietekmē tas, kādu ideālu konstruēja un uz ko tiecās Padomju Savienībā? Kāds bija Padomju Savienības ideālais pilsonis un kā tas tika konstruēts? Kā tiekšanās uz šo ideālo modeli ietekmēja zinātni? Un visbeidzot, kā ideālā padomju pilsoņa konstruēšana ietekmē sabiedrību mūsdienās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesore izglītības filozofijā Zanda Rubene un Latvijas Universitātes profesore izglītības vēsturē Iveta Ķestere. „Ideāla koncepcija radās 1917. gadā Krievijā pēc boļševiku revolūcijas. Šajā vārdu salikumā jaunais padomju cilvēks ir svarīgs katrs vārds, jo jauns tas vienmēr ir atraktīvs koncepts. Ar vārdu jauns vienmēr var pārdot jaunas reformas, jaunu izglītību, jaunu skolu, un tādēļ arī, protams, jaunajai padomju valstij bija vajadzīgs jauns cilvēks,” atklāj Iveta Ķestere. Padomju – skaidri norādīta piederība, par to, ka šim cilvēkam uzdevums ir būt ideoloģiski lojālam attiecīgai sabiedriskai iekārtai. Un šis ir ļoti svarīgi, jo šodien, manuprāt, mēs runājam par jauno digitālo cilvēku, par jauno demokrātisko cilvēku un katra sabiedriskā iekārta vairāk vai mazāk šo savu ideoloģiju ieliek šī jaunā cilvēka konceptā. Kas attiecas uz vārdu cilvēks. Jaunais padomju cilvēks bija vīrietis un pat ja tā bija sieviete, tad viņas īpašībām jābūt tādām, lai viņa atbilstu šim maskulīnajam konceptam. "Jaunais padomju cilvēks vienā brīdī bija tīri bioloģisks koncepts, jo padomju zinātnieki spēlējās ar ideju, ja mēs tagad sakoposim ideālu komunistu vīrieti ar ideālu komunistu sievieti, tad mums dzimst ideālie bērni komunisti. Šāda doma pat parādījās zinātniskajos rakstos pēc revolūcijas. Taču diezgan ātri saprata, ka šis koncets laikam īsti nestrādās un tāpēc visu padomju jaunā cilvēka audzināšanu palēnām valsts pārlika uz skolotāju pleciem. Tā radās šī jaunā cilvēka audzināšanas koncepcija un pāraudzināšanas koncepcija," turpina Ķestere. Ja mēs veidotu ideālā padomju cilvēka konstrukciju, tur būtu sievietes ķermenis un vīrieša prāts," norāda Ķestere. "Projekta izpratne un attīstība ir saistīta ar ideoloģiskajām pārmaiņām Padomju Savienībā. Ja man vajadzētu sadalīt vairākos posmos, tad pirmais ir līdz 1948. gadam, līdz ģenētikas aizliegumam. Līdz 1948.gadam valda eiforiska pārliecība, ka tas perfektais cilvēks ir iespējams. Starp citu, Gulaga sistēmas izveide ir daudzējādā ziņā saistīta ar šo projektu, jo tās ir tās pāraudzināšanas institūcijas," atzīst Zanda Rubene. "Tad mēs nonākam 1965. gadā, kas ir Hruščova laika beigas, bet viņam patika domas par bioloģiskiem eksperimentiem, tāpēc viņš to nepārtrauc. Pēc 1965. gada situācija ir tāda, ka ģenētiski mēs saprotam, ka pastāv iedzimtība un visa sabiedrība tagad to zina, un nav iespējams atrast pareizās metodes, lai izaudzinātu cilvēku pareizi. Tomēr šis projekts tika pārcelts no zinātnes uz izglītības jomu, un skolā tas turpinājās līdz pat Padomju Savienības sabrukumam un daudzējādā ziņā turpinās arī šobrīd." "Jēdzieni pareizs un nepareizs dominē mūsu valodā vairāk saistībā ar izglītību. Joprojām mums ir pareiza un nepareiza sociāla uzvedība, mums ir pareiza un nepareiza attieksme. Tās ir tās sekas no padomju cilvēka, jo interesanti ir tas, ka zinātnē visiem ir skaidrs, ka nebūs tā, ka noteikti stimuli radīs noteiktas reakcijas visos gadījumos vienādā veidā. Bet izglītībā mēs joprojām un pat 21. gadsimta sākumā ļoti bieži par to domājam un ticam, ka tā notiks," norāda Rubene. Lielais ideāls - amerikāņu sapnis Amerika ir zeme, kur katram ir dotas iespējas ar izglītību un darbu tikt uz priekšu un sasniegt labākas dzīves virsotnes. Kā šis Amerikāņu sapnis ir ticis iedzīvināts šīs valsts iedzīvotāju ikdienā un vai tiešām tas ir pieejams katram? Par jēdzienu amerikāņu sapnis stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas nodaļas mācībspēks, žurnālists Kārlis Streips. „Hrestomātiskais piemērs ir, ka jebkurš Amerikā dzimis un audzis bērns var cerēt ar laiku kļūt par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. Tas, protams, nav reāli lielum lielam vairumam. Galvenā domā ir, ka Amerika dod iespēju. Ja tu esi izmanīgs, ja tev ir talants, ja tev ir gribasspēks, tad tu vari panākt jebko, ko tu savā dzīvē vēlies panākt,” stāsta Amerikā dzimušais un augušais latviešu žurnālists, LU komunikācijas zinātņupasniedzējs Kārlis Streips. Jēdzienam „amerikāņu sapnis” pirmsākumi ir meklējami jau ASV Neatkarības deklarācijā, kurā teikts, ka „Visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi ar vienādām tiesībām uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes.” To, ka Amerika ir visu iespēju zeme katram, sniedzot labāku darbu un dzīvi, ja vien cilvēks ir apņēmības pilns strādāt, ļaudis zināja jau pirms vairāk nekā simts gadiem, kad no Eiropas devās uz šo, viņuprāt, sapņu zemi. Vēl joprojām daudziem migrantiem tā ir jaunu iespēju mājvieta. Bet kāds šis amerikāņu sapnis ir patiesībā un kā tas tiek iedzīvināts dažādos sabiedrības slāņos un tautās, kas dzīvo Amerikā? Pagājušā gadsimta 50. gados stereotips par amerikāņu sapni bija privātmāja piepilsētā ar baltu dēļu žogu, ģimene, kurā aug divi bērni, suns un kaķis. Kārlis Streips min, ka viņa vecvecākiem un vecākiem, kuri Otrā pasaules kara beigās izceļoja uz Ameriku, materiālie labumi nebija primārie, galvenais bija nodrošināt bērniem izglītību. Kārļa tēvs bija ķīmijas doktors, savukārt tēva brālis – ģenētisko zinātņu doktors. Streipu ģimenē gan Kārlis pats, gan viņa trīs māsas visi ir ieguvuši augstāko izglītību.
Pārmaiņas nekad vairs nebūs tik lēnas, kādas tās ir tagad – šo teikumu, runājot par pārmaiņām, kas skar pasauli, esam dzirdējuši gana daudz pagājušajā gadā, un varam būt droši, ka to dzirdēsim vēl un vēl. Ko tad sola tehnoloģiju pasaulei šis gads un kas no nu jau aizvadītā gada notikumiem tehnoloģijās pamatīgi ietekmēs mūsu ikdienas dzīvi arī šogad, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē tehnoloģiju un IT eksperts Reinis Zitmanis un VSIA "Elektroniskie sakari" Attīstības un klientu vadības departamenta direktors Neils Kalniņš. „Jaunu laikmetu iezīmē mākslīgā intelekta ienākšana valsts pārvaldē klientu apkalpošanā. Joprojām ir ārkārtīgi „karsts ābols” par drošību, informācijas pareizību, viltus ziņām – zināmā mērā sabiedrības cīņa ar informāciju sociālajos medijos. Trešā interesantā lieta manā izpratnē, kas arī pasaulē iezīmē arī arvien interesantāku gaitu, ir jauns sociālais tīkls "tictoc". Arī tas iezīmē jaunu ēru tajā, ko gribam no sociālajiem tīkliem,” atzīst Reinis Zitmanis. "Interesanti, kā digitālā pasaule attīstīsies. Viena lieta, ko jau Reinis iezīmēja, ir par plaisu. Tā plaisa ir tā daļa, kas mums visiem liek aizdomāties, kur tas mūs ved. Ir milzīga daļa cilvēku, kas rada tehnoloģijas un kas ir 4-5 gadus priekšā tām tehnoloģijām, ko redzam uz galda. Tad ir mūsu dzīve, kas grib sevi saukt par tehnoloģiski protošiem. Tad ir daudzmiljardu sabiedrība, kas no tehnoloģijām ir ļoti tālu (..)," analizē Neils Kalniņš. "Viņi nenojauš arī to, ko tehnoloģijas var izdarīt ar viņiem. Tie ir jautājumi, kas pēdējos gados kļuvušu aktuāli. Tā būs viena nozīmīga tendence arī nākamajā gadā. Mēs saprotam to, ka harmoniska tehnoloģiju attīstība bez nozīmīgas sabiedrības iesaistes un būtiskas tehnoloģiju izpratnes veicināšanas nav iespējama. Tas sliktākajā gadījumā var aizvest līdz bēdīgam rezultātam." Mākslīgais intelekts palīdz veidot sarunas un harmoniskākas attiecības Apzinoties to, ka mākslīgais intelekts visticamāk ienāks visās mūsu dzīves jomās, kāpēc gan to jau šobrīd neizmantot visnotaļ noderīgiem risinājumiem? Šādas idejas attīstīšanai pirms kāda laika ķērusies klāt arī Latvijas pētnieku grupa, un viņu inovācija paver iespēju partnerattiecībās runāt ne tikai par virspusējiem jautājumiem, bet arī daudz dziļākiem tematiem. Savukārt sarunas mazinātu statistiku pāriem pēc dažiem kopdzīves gadiem izšķirties. Par mobilo lietotni, kas cilvēkiem palīdz veidot sarunas un harmoniskākas attiecības, iepazīstina jaunuzņēmuma “Asya” līdzdibinātājs un mākslīgā intelekta pētnieks Ēvalds Urtāns. Jaunuzņēmums „Asya” sācis darboties 2018. gadā, un tā galvenā būtība – nodrošināt lietotni, kas ar mākslīgā intelekta palīdzību sniedz iespēju cilvēkiem veidot jēgpilnas sarunas un kontrolēt savas emocijas. Vārds „asya” Austrumu kultūrā apzīmē žēlastību, un tam ir simboliska nozīme, jo labas attiecības var veidoties tad, ja izrādam žēlastību, ja esam piedodoši un gatavi pieņemt cits citu, nevis tikai domāt par sevi. Visvieglāk ar piedāvājumu iespējams iepazīties, apmeklējot mājas lapu asya.ai. Informāciju var meklēt arī sociālo tīklu vietnē „Facebook”. Sākot lietot „Asyu”, būs jāveic pāris sagatavošanās soļi, proti, nepieciešams ierakstīt savas balss nospiedumu, pastāstot par dažiem attēliem. Pēc tam jau var apgūt aplikācijas saturu un sākt to izmantot sarunās.
Šomēness sākies Pasaules kausa sezona biatlonā. Raidījumā "Piespēle", ziemas sezonu gaidot, uzrunājam Latvijas labāko distanču slēpotāju Patrīciju Eiduku un vadošo biatlonisti Baibu Bendiku. Piespēles viesis arī pludmales volejbolists Mihails Samoilovs. Viņš kopā ar pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un Rīgā sarīkoja pirmo "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir "tekvolī" un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs, klausieties raidījumā ! 19 gadus vecā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka nāk no Kokneses novada Vecbebriem, no kuplas slēpotāju ģimenes. Viņai ir 6 brāļi.Tēvs Ingus Eiduks devis nozīmīgu artavu bērnu karjeras attīstībā, ieguldot gan savus, gan draugu un sponsoru sarūpētos līdzekļus. Vecākais brālis Valts Eiduks piedalījās distaču slēpošanas sacensībās 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs, Pērn pasaules čempionātā junioriem Patrīcija izcīnīja 10. vietu sprintā, kas ir līdz šim labākais Latvijas slēpotāju sasniegums šāda līmeņa sacensībās. Arī izcīnītā 44. vieta 10 km brīvā stila distancē ir līdz šim augstākais sasniegums olimpiskajās spēlēs starp Latvijas distanču slēpotājiem kopš neatkarības atjaunošanas. Patrīcija pērn sacentās Igaunijā bāzētās “Team Haanja” vienības sastāvā, kuru gan aizvadītās sezonas izskaņā piemeklēja dopinga skandāls, tāpēc komanda izjukusi. Igaunijas sportistus un komandas treneri Mati Alaveru aizturēja pasaules čempionāta laikā Austrijā. Dopinga lietas ietvaros tika aizturēti pieci distanču slēpotāji, tostarp divi igauņi – Andreass Vērpalu un Karels Tammjervs, kuri atzinās asins pārliešanā. Gan par vērtīgo pieredzi Igaunijā, gan par jauno Polijas komandu, gan arī sapņiem par medicīnu nākotnē saruna ar Patrīciju Eiduku. Mēnesi pirms gaidāmās sezonas, tika sasaukta Latvijas biatlona federācijas ārkārtas konference.Caur "Wacap" telefoniski sazinājos ar Baibu Bendiku un viņas treneri Ilmāru Brici, kuri uz dažām dienām bija ieradušies Latvijā, lai atkal turpinātu treniņus ārzemēs. Publiski izskanējis izmisuma kliedziens, ka vadošie biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja līdzekļi netiks rasti un valsts neatbalstīs sporta veidu. Iemesls - krass finanšu līdzekļu samazinājumus pēc nedraudzīgās nodokļu politikas, Ārkārtas konferencē klātienē žurnālistiem nebija atļauts piedalīties, bet pēc tam uz sarunu aicināju gan federācijas prezidenti Baibu Broku, gan viceprezidentu Gundaru Upenieku, gan arī izlases galveno treneri Māri Čakaru. Broka nav piesavinājusies biatlona federācijas līdzekļus vai no sponsoru piesaistes guvusi kā labumu, - tā bijusi galvenā atziņa pēc neatkarīga revīzijas komisijas ziņojuma. To viņa pati atstāstīja gan TV, gan radio žurnālistiem un izteica cerību, ka IZM atbalstīs biatlonu, lai izdotos kaut kā kompensēt sponsoru trūkumu, nodokļu reformas sakarā.Jau iepriekš izskanējušas baumas, ka biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja valsts sporta politika pret sporta veidu nemainīsies. Šovasar Baibas Bendikas treneris Ilmārs Bricis ko līdzīgu izteicis arī publiski , tādēļ vispirms telefonsaruna ar pašu sportisti un tad viņas treneri. Bricis četrus gadus bijis galvenā trenera amatā Igaunijā, tad piecus gadus Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors. Māri Čakaru maijā apstiprināja par Latvijas biatlona izlases galveno gtreneri. Joprojām vairāk viņu pazīstam kā Madaras Līdumas treneri. Pēc Čakara treniņu plāniem kārtīgi strādājot, Turīnas olimpiādē Līduma sasniedza augstāko – 10. – vietu Latvijas sieviešu biatlonam olimpiskajās spēlēs . Par atstāto materiālu izlasē . Pēc bijušā trenera Vitālija Urbanoviča aiziešanas, izlases kandidāti treniņos kopīgi strādā, bet vadošie biatlonisti Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika turpina darbu ar saviem treneriem, jo abi sportisti regulāri startē augsta līmeņa sacensībās. Māris Čakars pēc ārkārtas konferences saglabāja to pašu optimismu kā stājoties amatā . Sešas olimpisko ziemas sporta veidu federācijas nonākušas neapskaužamā finansiālajā situācijā, kura var radīt neatgriezeniskas sekas ne tikai šodien, bet arī daudz tālākā nākotnē. Biatlona federācijas līdzekļu iztrūkums ir teju 100 tūkstoši eiro. ''Salīdzinājumā ar 2017. gadu, šī situācija ir desmitreiz sliktāka. Ziemas sporta veidu federācijas 4. oktobrī nosūtīja oficiālu vēstuli izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, lai pievērstu uzmanību uz kritisko situāciju, kas radusies pirms ziemas sacensību sezonas uzsākšanas. Vai palīgā sauciens valdības gaiteņos un kabinetos tiks sadzirdēts? Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks raidījumam "Piespēle" izteica cerību, ka TIKS. Skan raidījums "Piespēle", un noslēgumā vārds kolēģim Mārtiņam Kļaveniekam.Saruna ar pludmales volejbolististu Mihailu Samoilovu. Viņš kopā ar pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un nule kā Rīgā sarīkoja pirmo "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir tekvolī un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs par to Piespēles izskaņā.
Studijā notikumus komentē LU asoc.prof. Daunis Auers un maģistrants Jurģis Kalniņš, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Spēku atvilkšana Austrumukrainā 29. oktobrī Ukraina uzsākusi savu bruņoto spēku atvilkšanu no frontes līnijas ar pašpasludināto Luhanskas Tautas republiku Zolotes pilsētas apkaimē. Abpusēja spēku atvilkšana trīs frontes līnijas punktos ir priekšnoteikums no Maskavas puses, lai notiktu tikšanās tā dēvētajā „Normandijas formātā”, turpinot sarunas par situācijas noregulējumu Ukrainas austrumos. Jau vasarā atvilkšana notika Staņicas Luhanskas pilsētciematā, savukārt Petrovskes pilsētā tā vēl nav uzsākta. Atvilkšana Zolotē aizkavējās apmēram par mēnesi, jo vairākkārt tika pārkāpta vienošanās par nedēļu ilgu uguns pārtraukšanu pirms atvilkšanas sākuma. Stāvokli Ukrainas pusē sarežģī bijušo brīvprātīgo Ukrainas armijas karavīru un citu patriotisko organizāciju dalībnieku ierašanās spēku atvilkšanas zonā. Tiek izteikti pretrunīgi apgalvojumi par to, vai šie aktīvisti šobrīd ir bruņoti. 26. oktobrī, uzturoties Zolotē, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iesaistījās asā sarunā ar vienu no šiem brīvprātīgajiem, kas vēlāk guva plašu rezonansi Ukrainas medijos un sabiedrībā. Brīvprātīgo līderis un partijas „Nacionālais korpuss” vadītājs Andrijs Biļeckis brīdinājis valdību nemēģināt risināt šo problēmu ar spēku, jo uz to tikšot atbildēts ar vēl lielāka skaita bruņotu aktīvistu iesaisti. Netiešu atbalstu brīvprātīgo aktivitātēm paudis Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs. Spēku atvilkšana ir aptuveni mēnesi ilgs process, kuru kontrolē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāji. Globālie protesti Protestu uzbangojums, kuru pasaule piedzīvojusi pēdējās nedēļās, savā apjomā ir lielākais kopš šīs desmitgades sākuma, kad „Arābu pavasara” masu demonstrācijas sakrita ar Occupy kustību Rietumu finanšu centros. Pašreizējiem protestiem dažādās valstīs un reģionos ir atšķirīgi motīvi, un atšķirīga ir arī varas reakcija. Joprojām turpinās jau mēnešiem ilgie protesti Honkongā, lai gan to tiešais iemesls – personu izraidīšanas likumprojekts – 23. oktobrī tika atsaukts. Spānijas Augstākās tiesas lēmums, piespriežot reālus un ilgus cietumsodus vairākiem Katalonijas secesijas kustības līderiem, izraisīja vairākas dienas ilgus vardarbīgus protestus Barselonā un citās Katalonijas pilsētās. Čīles galvaspilsētā Santjago protestu konkrētais iegansts ir braukšanas maksas palielinājums sabiedriskajā transportā, taču tajos izpaužas neapmierinātība ar vispārējo sociālo situāciju, tai skaitā zemo izglītības kvalitāti valstī. Neapmierinātība ar valdības sociālo un ekonomisko politiku ir iemesls protestiem Haiti un Ekvadorā, pēdējā gadījumā panākot valdības piekāpšanos un atteikšanos no Starptautiskā Valūtas fonda iniciētās taupības pasākumu paketes. Vairāk politiska satura ir protestiem Tuvajos Austrumos – Irākā, Libānā un Ēģiptē. Šeit ielās izgājušie sociālekonomisko problēmu cēloņus saskata politiskajā sistēmā un, attiecīgi, prasa konstitucionālas izmaiņas vai pie varas esošo spēku nomaiņu. Kamēr Libānā vara ir salīdzinoši gatava dialogam, Irākā pret demonstrantiem raidīts bruņots spēks, kā rezultātā 21 cilvēks zaudējis dzīvību. Ēģiptes militārā diktatūra izvērsusi striktus drošības pasākumus, apslāpējot protestu kustību, pirms tā izvērsusies plašumā. Komentētāji saskata līdzīgas iezīmes visos šajos protestos: sakritību protesta formās, sociālo tīklu ietekmi un – kas visnozīmīgāk – protestētāju vecumu. Kā atzīmē izdevuma The Guardian apskatnieks Džeks Šenkers: Vairums no šobrīd protestējošajiem ir finanšu krīzes bērni – paaudze, kas pieaugusi dīvainajos un drudžainajos gados pēc ekonomiskās un politiskās konvencijas sabrukuma un pirms iezīmējusies jauna, kas varētu aizstāt bojāgājušo. Gaidāmās vēlēšanas Lielbritānijā Otrdien Lielbritānijas Parlaments reto reizi darīja pa prātam premjerministram Borisam Džonsonam, ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprinot ne vien viņa rosinātās ārkārtas vēlēšanas, bet arī to datumu – 9. decembri. Ar šīm vēlēšanām premjers cer iegūt Parlamentu, kas noteiktāk atbalstīs viņa breksita plānu, kura īstenošana atlikta līdz nākamā gada 31. janvārim. Tomēr šo gaidu piepildīšanās nepavisam nav garantēta. Pašreizējās aptaujas gan liecina, ka Konservatīvajai partijai ir solīds pārsvars pār tās galvenajiem konkurentiem leiboristiem, tomēr vai šis pārsvars saglabāsies līdz vēlēšanām un vai tas konvertēsies atbilstošā deputātu vietu skaitā, to, kā atzīmē apskatnieki, grūti prognozēt. Vēl tiek uzsvērts fakts, ka abu tradicionālo britu politikas smagsvaru, konservatīvo un leiboristu, kopējais svars politiskajā spektrā ir sarucis līdz nepieredzēti zemam līmenim – apmēram 60%. Nav īsti skaidrs, kā šajās vēlēšanās varētu izpausties „Breksita partijas” atbalstītāju piedalīšanās, ciktāl nacionālajā līmenī eiroskeptisko spēku ieguvumi līdz šim bijuši niecīgi. Savu ietekmi noteikti palielinās Liberāldemokrātiskā partija, kura konsekventi iestājas par breksita atsaukšanu, taču nav droši lēšams, cik tieši eirooptimistu balsu tā varētu atņemt saviem konkurentiem. Droši vien konservatīvo galvenais konkurents arī gaidāmajās vēlēšanās būs Leiboristu jeb Darba partija, taču šīs partijas izredzes nebūt nevairo tās aptuvenā pozīcija breksita jautājumā, kas ir un paliek nozīmīgākais šajās vēlēšanās. Tiek minēts arī, ka vēlēšanu rezultātus varētu nozīmīgi iespaidot vēlētāju tendence balsot par ticamāko uzvarētāju un pat slikts laiks, kas daudzus varētu atturēt doties pie urnām.
Jaunais Rīgas teātris jaunajā sezonā sola deviņus jauniestudējumus un izrādēs iesaista arī topošos aktierus. Joprojām visvairāk jautājumu raisa Lāčplēša ielas ēkas rekonstrukcijas gaita.
Joprojām daudz tiek apspriesti NBA maiņas superdarījumi. Eksperts Valdis Valters ir apkopojis vairākus iemeslus: Kāpēc Lenards izvēlējās “Clippers”, nevis “Lakers”? – Vai “Thunder” ir ieguvēja no savām darbībām pāreju tirgū? – Kāpēc “Rockets” drīzāk zaudētāja no Vestbruka pievienošanās? – Kurš triumfēs Vimbldonā: Džokovičs vai Federers?
Norises pasaulē studijā komentē žurnāla IR komentētājs Aivars Ozoliņš un žurnāliste Anna Ūdre. Savienotās Valstis aizliedz Huawei 15. maijā izdotais Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izpildrīkojums aizliedz ASV uzņēmumiem iegādāties telekomunikāciju aprīkojumu, kas administrācijas ieskatā apdraud nacionālo drošību. Drīz pēc tam ASV Tirdzniecības departaments iekļāva Amerikas interesēm naidīgo uzņēmumu reģistrā ķīniešu kompāniju Huawei – šobrīd pasaulē lielāko telekomunikāciju aprīkojuma piegādātāju un vienu no nedaudziem 5G mobilo tīklu tehnoloģiju izstrādātājiem. Tik radikāls solis pārsteidzis daudzus novērotājus, kaut signāli par kompānijas radītajiem draudiem Savienoto Valstu drošībai parādījušies jau salīdzinoši sen. Jau 2012. gadā ASV Kongresa Pastāvīgā apakškomiteja izlūkošanas jautājumos publiskoja ziņojumu, kas apsūdzēja Huawei, kā arī vēl vienu ķīniešu kompāniju ZTE, darbībā Ķīnas valdības interesēs, kas potenciāli var apdraudēt Savienoto Valstu drošību. Tāpat kompānija tiek vainota Irānai noteikto amerikāņu sankciju apiešanā un kompānijas T-Mobile intelektuālā īpašuma zādzībā. Huawei konsekventi noliegusi visas apsūdzības. Kā pati kompānija, tā Ķīnas valdība uzstāj, ka Savienoto Valstu administrācijas akcijas ir daļa no tirdzniecības kara starp divām ekonomiskajām superlielvalstīm un mēģinājums ar politiskiem līdzekļiem ierobežot šobrīd vadošo 5G tehnoloģijas attīstītāju. Pirmdien ASV Tirdzniecības departaments publiskoja lēmumu par pagaidu sankciju mīkstināšanu, kas ļaus vēl trīs mēnešus piegādāt Huawei mobilajiem tālruņiem Android programmatūras atjauninājumus un pagaidām izmantot ķīniešu kompānijas aprīkojumu amerikāņu sakaru uzņēmumiem, kuriem citādi, iespējams, nāktos pārtraukt darbību. Volodimira Zeļenska prezidentūras sākums Volodimirs Zeļenskis, 21. aprīlī ar rekordlielu elektorāta atbalstu ievēlētais Ukrainas prezidents, 20. maijā oficiāli stājās augstajā amatā. Dodoties uz inaugurācijas ceremoniju Ukrainas Augstākajā Radā, jaunievēlētais valsts galva palielu ceļa gabalu veica kājām, sportiskā solī, daudzkārt sarokodamies un pat fotografēdamies ar ielas malā sanākušajiem. Pēc oficiālās zvēresta nodošanas un prezidenta regāliju saņemšanas ceremonijas sekoja jaunā valsts galvas pirmā uzruna – visnotaļ paredzama, ievērojot prezidenta Zeļenska līdzšinējo „tautas kalpa” renomē. Pēc aicinājumiem nācijai vienoties grūtību pārvarēšanai un ambicioziem mērķiem, pēc apsolījumiem darīt visu, lai izbeigtu karu un atgūtu Krievijas sagrābtās teritorijas, sekoja ass uzbrukums esošajai politiskajai konjunktūrai. Runas finālā izskanēja aicinājums parlamentam pieņemt vairākus likumus, tai skaitā atcelt deputātu imunitāti, un atlaist no amatiem – gluži konkrēti – valsts drošības dienesta priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru un aizsardzības ministru. „Jums būs divi mēneši. Pieņemiet šos svarīgos likumus un lēmumus. Piekariniet sev visas medaļas. Nopelniet labus punktus ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Es atlaižu 8. sasaukuma Ukrainas Augstāko Radu. Slava Ukrainai!” savu runu noslēdza Volodimirs Zeļenskis. Eduarda Liniņa saruna ar politologu, Sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru Dmitro Ļevusju. Ed.L.: Jaunā prezidenta pirmais solis, atlaižot Ukrainas Augstāko Radu, – vai tā ir vienkārši izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, vai arī tajā ir nopietnākas politiskās stratēģijas elements? Dmitro Ļevusjs: Te ir divas komponentes, un tās jūs arī nosaucāt: tā ir gan izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, gan politiska stratēģija. Pēc manām domām, no likumiskuma viedokļa raugoties, šis solis ir, maigi izsakoties, strīdīgs. Sabiedrībā, ekspertu vidē, protams, pastāv dažādi vērtējumi. Ir, piemēram, mūsu izcilā jurista, konstitucionālo tiesību eksperta Igora Koļevuško vērtējums, kurš uzskata, ka tas ir absolūti nepareizs solis, un es arī drīzāk sliecos piekrist šim viedoklim. Bet, pirmkārt, Zeļenska vēlētāji ir noskaņoti uz šādiem radikāliem soļiem, un no politiskā viedokļa šis lēmums ir vēlēšanu kampaņas turpinājums. Tādējādi prezidenta Zeļenska priekšvēlēšanu kampaņa slaidi pāriet partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu kampaņā. Kamēr nav zaudēts potenciāls, kamēr elektorāts joprojām ir mobilizēts, joprojām ir augsts reitings, kas vēl pāris mēnešus tāds noteikti noturēsies. Tātad, šis solis ir, no vienas puses, atbilde uz pieprasījumu, kas vispār jau tika veidots diezgan mākslīgi, un arī iespēja izmantot savu prezidenta potenciālu nākamajās Augstākās Radas vēlēšanās. Tiek izpildīts priekšvēlēšanu kampaņā paustais solījums un sodīts personificētais ļaunums – Augstākā Rada, kas tagad tiek atlaista, un jau iegūtais varas potenciāls tiek izmantots, veidojot priekšvēlēšanu kampaņu partijai, kura pagaidām principā ir pilnīgi nepazīstama, un nav skaidrs, kādi cilvēki tajā būs. Ja mēs abstrahējamies no juridiskajiem aspektiem, tad šis ir tīri polittehnoloģisks solis. Ed.L.: Kāds šīs situācijas ietekmē tad prognozējami varētu veidoties jaunais Radas sastāvs, ja mēs to provizoriski salīdzinātu ar to, kāds varētu būt, vēlēšanām notiekot regulārā veidā un termiņos? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, pirmstermiņa vēlēšanas nepārprotami nāk par labu partijai „Tautas kalps”, kas šobrīd vēl joprojām tikai veidojas. Nevar noteikti sacīt, ka prezidenta Zeļenska individuālais reitings tā rezultātā pieaugs, taču pilnīgi noteikti šis solis palīdzēs konsolidēt partijas elektorālo kodolu. Ne jau visi tie 73%, kur par viņu nobalsoja, ir nepārprotami viņa vēlētāji. Tādu ir kādi 30–40%, ko skaidri rāda pašreizējie socioloģiskie pētījumi. Es domāju, šajās robežās arī būs Zeļenska partijas daļa Augstākās Radas sastāvā. Šie procenti neizbēgami būtu mazinājušies, kad prezidents Zeļenskis uzsāktu tiešo valsts vadīšanu. Ukrainas sabiedrībai tas ir neizbēgami – visi mūsu prezidenti ļoti ātri zaudē popularitāti. Es nedomāju, ka līdz oktobrim tas būtu katastrofāli, bet pietiekami jūtami. Kas attiecas uz nākamās Augstākās Radas konfigurāciju, ir liela iespējamība, ka nākamā koalīcija veidosies no partijas „Tautas kalps” un Jūlijas Timošenko partijas „Батькивщина” – „Tēvija”. Ir jau noteiktas zīmes, kas rāda, ka sarunas šai virzienā jau tiek vestas. „Tēvija” ir gatava vēlēšanām, ir mobilizēts elektorāts; tā ir tradicionāla partija ar atbalstītāju tīklu visā Ukrainā. Tātad, ja viss notiks tā, kā to plāno Zeļenskis un viņa aprindas, vairākuma koalīcija parlamentā izskatīsies tieši tāda. Ed.L.: Spriežot pēc pašreizējiem jaunievēlētā prezidenta izteikumiem un žestiem, kādas ir prognozes Krievijas agresijas sakarā – kā Zeļenskis var, ja vispār var, mainīt šī procesa virzību? Dmitro Ļevusjs: Ir dažādi vērtējumi. Pirmkārt, no paša Zeļenska nav izskanējis nekas vairāk kā tas, kas tika pateikts inaugurācijas runā, proti: „Ne mēs šo karu uzsākām, bet mums to būs pabeigt.” Pie tam no zāles izskanēja sauciens: „Pabeigt ar uzvaru!” – kuru viņš vai nu nesadzirdēja, vai arī neatbalstīja. Pēc tam bija jau faktiski ieceltā prezidenta administrācijas vadītāja, oligarham Kolomoiskim tuvā jurista Andreja Bogdana izteikumi par iespējamo referendumu un mājieni par iespējamām tiešām sarunām ar teroristiem no Doņeckas un Luganskas „tautas republikām”. Kopumā pagaidām ir vēl mazliet par agru spriest, kaut gan kopumā tās tendences, kas iezīmējas ar prezidentu saistītajās aprindās, ir diezgan satraucošas. Ed.L.: Tātad ir bažas, ka varētu būt piekāpšanās Kremlim, mēģinājums ietirgot mieru apmaiņā pret, teiksim, attieksmes maiņu Krimas statusa sakarā vai tamlīdzīgi? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, ka apmēram tā arī ir, bet šai ziņā pozitīvs, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir pilnīgs elastības trūkums no Kremļa puses. Neskatoties ne uz ko, Kremļa darboņu retorikā turpina skanēt vērtējumi Zeļenskim kā nacionālistam, kurš turpina prezidenta Porošenko politiku. Joprojām ir pilnīgs gatavības trūkums vispār apspriest Krimas jautājumu – Krimas aneksijas atzīšana ir Krievijas noteikums jebkādām sarunām. Šis moments sašaurina manevra iespējas jebkuriem prokrieviski noskaņotiem politiskiem spēkiem Ukrainā. Austrijas valdības krīze 33 gadus vecā Austrija kanclera Sebastiana Kurca valdība nāca pie varas 2017. gada beigās, viņa vadītajai labēji centriskajai Tautas partijai izveidojot koalīciju ar labēji populistisko Austrijas Brīvības partiju. Pēdējās neonacistu reputācija un ciešās saiknes ar Kremli radīja saprotamas bažas daudzās Eiropas Savienības galvaspilsētās, cita starpā izraisot drošībai nozīmīgas informācijas ierobežošanu saziņā ar Austrijas valdību. Tagad šai konservatīvo un galēji labējo aliansei pienākušas pēkšņas beigas. 17. maijā vācu izdevumi Der Spiegel un Süddeutsche Zeitung savās tīmekļa vietnēs publiskoja videoierakstu, kas tapis 2017. gada jūlijā iecienītajā Vidusjūras kūrortā Ivisā. Ierakstā fiksētajā sarunā Brīvības partijas līderis un līdzšinējais Austrijas vicekanclers Heincs Kristiāns Štrāhe, kā arī viens no partijas līderiem Johans Gudenuss apspriežas ar kādu dāmu, kura uzdodas par krievu oligarha Igora Makarova radinieci. Sarunas tēma – Austrijas valdības pretimnākšana krievu naftas un gāzes magnāta investīcijām šajā Eiropas Savienības valstī apmaiņā pret finansiālu atbalstu Brīvības partijai gaidāmajās vēlēšanās. Cita starpā tiek apspriesta ietekmīgā laikraksta Kronen Zeitung kontrolpaketes iegāde un nepieciešamās izmaiņas redakcijas sastāvā, lai padarītu šo izdevumu par Brīvības partijas ruporu. Štrāhe un Gudenuss atkapās no visiem politiskajiem amatiem tūdaļ pēc video parādīšanās atklātībā, savukārt kanclers Kurcs aicināja Austrijas prezidentu Aleksandru Van der Bellenu izsludināt ārkārtas vēlēšanas, ko pēdējais arī nekavējās darīt. 20. maijā Sebastians Kurcs aicināja prezidentu atbrīvot no amata arī iekšlietu ministru, Brīvības partijas pārstāvi Herbertu Kiklu, un šim solim sekoja visu Brīvības partijas ministru demisija. Kanclera plānu aizstāt demisionējušos ar nepolitiskiem profesionāļiem vai ierēdņiem jau izpelnījusies opozīcijas partiju kritiku un aicinājumu nomainīt visu kabinetu ar nepolitisku pagaidu valdību. Kreisi populistiskā partija JETZT pieprasījusi neuzticības balsojumu Kurca valdībai, kam jānotiek 27. maijā. Var tikai minēt, ar ko Ivisas skandāls beigsies par Eiropas konservatīvās politikas „zelta jaunekli” nereti dēvētajam Sebastianam Kurcam.
Studijā notikumus komentē arī TVnet žurnālists Toms Rātfelders. Telefonintervijā - laikraksta "Diena" žurnālists Andis Sedlenieks. Kurdi Kurdi ir irāņiem radniecīga tauta, kas izsenis apdzīvo kalnainos rajonus Mazāzijas austrumdaļā un Mezopotāmijas ziemeļos. Mūsdienās kurdu kopskaits tiek lēsts uz 30 līdz 45 miljoniem. 19. gs. beigās kurdi, kuru lielākā daļa tobrīd bija Osmaņu impērijas pavalstnieki, piedzīvoja savu nacionālo atmodu. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, radās centieni izveidot neatkarīgu kurdu valsti vai vismaz autonomiju Turcijas sastāvā. Taču solījumi, kas kara laikā izskanēja no rietumu lielvalstu puses, tika aizmirsti, veidojot reālo politisko izkārtojumu bijušajās Osmaņu teritorijās. Kurdu vēsturiskā teritorija izrādījās sadalīta starp Turciju, Sīriju, Irāku un Irānu. Visās šajās valstīs kurdi ir ievērojama minoritāte, taču vairumā gadījumu viņu pašnoteikšanās centieni tikuši ierobežoti, daudzkārt ļoti varmācīgi. Pret kurdiem ar bruņotu spēku vairākkārt visā 20. gs. gaitā vērsusies Turcija, pie tam līdz pat 90. gadiem liedzot šai valsts lielākajai minoritātei pat ierobežotu kultūras autonomiju. Savukārt kurdu pretošanās kustība, kuras vadošais spēks kopš 70. gadiem ir marksistiskās ievirzes Kurdistānas Strādnieku partija, līdz pat gadsimta beigām kurdu teritorijā izcīnīja partizāņu karu, kas prasījis vairāk nekā 37 000 dzīvību. Ne mazāk dramatiskas izvērtās kurdu minoritātes attiecības ar Irākas un Sīrijas totalitārajiem režīmiem. Šeit 20. gs. otrajā pusē pie varas nāca sociālistiskas ievirzes partija „Ba-as”, kurai raksturīgs, cita starpā, izteikts arābu nacionālisms. Hafeza Asada pārvaldītajā Sīrijā, kur kurdi tāpat ir lielākā etniskā minoritāte, viņiem bija liegtas ne tikai kultūras autonomijas tiesības, bet daudzos gadījumos arī pilsoņu statuss. Irākā Sadama Huseina režīms faktiski visā savas pastāvēšanas laikā izcīnīja periodiski pierimstošu karu pret kurdu pretošanās kustību. Vara īstenoja militāras akcijas un masu deportācijas no kurdu apdzīvotajiem valsts ziemeļiem, cenšoties mainīt šo naftas atradnēm bagāto rajonu iedzīvotāju sastāvu. Tiek lēsts, ka šīs politikas upuru skaits sniedzas desmitos tūkstošu. Pēc Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā Savienoto Valstu īstenotās intervences rezultātā valsts ziemeļu rajoni nonāca kurdu spēku kontrolē, un šeit ir izveidojusies no Bagdādes praktiski neatkarīga kurdu autonomija. Līdzīgs process īstenojās Sīrijas Kurdistānā, kad 2011. gadā valstī uzliesmoja pilsoņu karš. Kurdu pašaizsardzības spēki ir izrādījušies vislabāk organizētā un kaujas spējīgākā Sīrijas nemiernieku daļa, pie tam uzticams sabiedrotais amerikāņiem cīņā pret radikālo islāmistu kustību Daīš. Tajā pašā laikā Turcija uzlūko šos kurdus kā Kurdistānas Strādnieku partijas sabiedrotos un, attiecīgi, apkarojamus teroristus. Davosa Bezpeļņas organizācija „Pasaules ekonomikas forums” dibināta 1971. gadā, un tās misija definēta kā „pasaules situācijas uzlabošana, apvienojot biznesa, politikas un citus sabiedrības līderus globālās, reģionālās un industriālās programmas veidošanā”. Visplašāko atpazīstamību organizācija guvusi ar ikgadējo samitu Alpu kūrortā Davosā, kur janvārī uz vairākām dienām pulcējas apmēram 2500 pasaules valstu vadītāji un citi ietekmīgi politiķi, uzņēmēji, ekonomikas prominences un to visu atspoguļojoši žurnālisti. Šīgada Davosas sanāksmes runās un komentāros saklausāmas bažīgas intonācijas. Cik Lielbritānijas un pārējās Eiropas ekonomikai maksās Breksits? Vai Eiropas Savienība šogad iezīmēs savas tālākās attīstības perspektīvas? Vai Eiropai ir cerības kļūt par līdzvērtīgu konkurentu Savienotajām Valstīm un Ķīnai digitālās ekonomikas radīšanā? Kādus globālās tirdzniecības pārsteigumus vēl varētu sagādāt prezidents Tramps? Oficiālā foruma otrās dienas „programmas nagla”, protams, bija Angelas Merkeles uzruna, kurā Eiropas lielākās ekonomikas līdere jau atkal atgādināja vispusīgas sadarbības nozīmi iepretim globālajiem izaicinājumiem. Breksits „Mejas „Plāns B” ir izrādījies tas pats „Plāns A”” – tādi un līdzīgi virsraksti bija lasāmi britu presē pēc tam, kad premjerministre Terēza Meja pirmdien, izpildot Parlamenta lemto, nāca klajā ar valdības turpmākās rīcības programmu. Kā jau bija paredzams, Eiropas Savienība nav gatava būtiski mainīt vienošanos par Ziemeļīrijas robežu, uz ko sakās cerējusi britu premjere. Arvien uzstājīgāk izskan viedokļi, ka premjerministre šobrīd cenšoties vilcināt laiku, lai galu galā, draudot Breksitam bez vienošanās, piedabūtu Parlamentu akceptēt viņas plānu. Lielākās opozīcijas partijās – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins pieprasījis, lai premjere „aizvāc no galda” bezvienošanās izstāšanās iespēju, un Parlamentā arvien lielāku atbalstu šķiet gūstam ideja, ka, ja to nedara premjerministre, tad šāds lēmums jāpieņem deputātiem. Šāds Parlamenta lēmums, visdrīzāk, uzliktu Terēzai Mejai par pienākumu vienoties ar Eiropas Savienību par izstāšanās procesa pagarināšanu līdz gada beigām. Taču arī Eiropas līderu atbalsts šādam risinājumam nav garantēts, ciktāl šai kontekstā aktualizējies jautājums par Lielbritānijas dalību maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Brexit Brexit vienošanās, šķiet, beidzot iegājusi finiša taisnē. Pagājušajā nedēļā britu premjere Terēza Meja savam kabinetam prezentēja vienošanos, guva tam atbalstu, nākamajā dienā zaudēja četrus ministrus un nu cenšas vēl savilkt kopā pēdējos punktus, lai jau svētdien visiem ES valstu vadītājiem varētu prezentēt gala versiju Brexit samitā. Joprojām ir jautājumi, kas līdz galam nav atrisināti, un vairākas ES valstis negrasās piekāpties. Problemātiskie punkti ir zināmi: Spānijas prasība pēc veto tiesībām jebkurā tirdzniecības nolīgumā, kas skartu Gibraltāru, un Francijas, Dānijas, Nīderlandes un Beļģijas centieni saglabāt zvejas tiesības britu ūdeņos. Šķiet, ka arī Meja vēl joprojām cenšas tuvināt deklarācijas formulējumus tirdzniecības jomā tam konceptam, kāds tika izvirzīts britu izstāšanās plāna projektā, kas tika publiskots jūlijā. Pašreizējais process nav īsti pa prātam Vācijai, kura vēlas noslēgt sarunu procesu, taču nav ieinteresēta pārāk piekāpties britiem. Angela Merkele jau darījusi zināmu, ka svētdien negrasās ielaisties sarunās, bet sagaida galīgo deklarācijas variantu jau līdz tam. Jāpiebilst, ka šobrīd aktuāls ir jautājums, vai britu parlaments atbalstīs savas premjeres prezentēto Brexit vienošanos. Aiz premjeres stāv uzņēmēji, kuriem ir nepieciešama jebkāda skaidrība par dzīvi pēc 2019. gada 29. marta, bet lielākais izaicinājums būs pārliecināt savus partijas un koalīcijas biedrus. Daudzi saka, ka šī ir labākā iespējamā vienošanās, ko briti var gaidīt no ES, taču EP prezidents Antonio Tajani preses konferencē pagājušajā nedēļā norādīja, ka nekāda pamata svinībām nav, jo Brexit nodara zaudējumus gan Apvienotajai Karalistei, gan Eiropas Savienībai. Interpols Šī gada oktobrī no brauciena uz savu dzimteni - Ķīnu neatgriezās līdzšinējais Interpola prezidents Mens Hunvejs. Organizācija saņēma viņa atkāpšanās vēstuli un Ķīnas valdības paskaidrojumu, ka Hunvejs aizturēts un tiek izmeklēta viņa iespējamā koruptīvā darbība. 21. novembrī 194 Interpola dalībvalstu pārstāvji pulcējās Dubajā, lai ievēlētu jaunu organizācijas vadītāju. Līdz pat pēdējam laikam par galveno favorītu tika uzskatīts Krievijas Interpola biroja priekšnieks un Interpola viceprezidents no Eiropas, policijas ģenerālmajors Aleksandrs Prokopčuks. Viņa kandidatūra izraisīja manāmu satraukumu kā Krievijas tiesiskuma aizstāvju organizācijās, tā Putina režīma kritiķos ārpus Krievijas. Tika pausts sašutums, ka par ietekmīgas noziedzības apkarošanas organizācijas galvu grasās kļūt noziedzīgas darbības īstenojošas varas pārstāvis, un arī bažas par iespējamu pilnvaru izmantošanu šīs varas interesēs. Lietuva un Ukraina izteica brīdinājumus Prokopčuka ievēlēšanas gadījumā pamest Interpolu. Rezultātā vakardienas vēlēšanās ar 101 pret 61 balsi pārsvaru guva otrs kandidāts – Dienvidkorejas pārstāvis Kims Čen-Jans. Tramps un izmeklēšana Otrdien laikraksts „The New York Times” rakstīja, ka ASV prezidents Donalds Tramps ļoti vēlējies izpildīt vienu no daudzajiem priekšvēlēšanu laikā dotajiem solījumiem - ieslodzīt savu bijušo konkurenti uz Balto namu - Hilariju Klintoni. Rakstā minēts, ka šī gada pavasarī prezidents Tramps vērsies pie sava tieslietu padomnieka Donalda Makgāna ar jautājumu par iespējām dot rīkojumu ASV Tieslietu departamentam uzsākt izmeklēšanu pret Hilariju Klintoni un bijušo FIB direktoru Džeimsu Komiju. Makgāns toreiz atbildējis, ka prezidentam nav šādu pilnvaru, ir gan tiesības rosināt izmeklēšanu, taču arī šāds mēģinājums iespaidot izmeklējošas darbības draudētu ar nopietnām juridiskām un politiskām sekām pašam prezidentam. Prezidentam sagatavots arī attiecīgs informatīvs raksts. „The New York Times” publikācijā minēti vēl vairāki fakti, kas liek domāt, ka Donalds Tramps uztver Tieslietu departamentu kā izrēķināšanās rīku cīņā pret politiskajiem pretiniekiem. Izdevuma uzmanību saasinājuši pēdējā mēneša notikumi, Tieslietu departamenta vadītājam, ASV ģenerālprokuroram Džefam Sešonsam pametot savu amatu, un viņa vietu ieņemot ne sevišķi pieredzējušajam Metjū Vitekeram. Cita starpā, kopš oktobra vidus prezidenta administrāciju pametis arī padomnieks Makgāns.
Studijā notikumus komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Elizabete Vizgunova Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Telefonintervijās: Merilendas Universitātes Žurnālistikas koledžas doktorants Kārlis Dagilis un EP deputāte Inese Vaidere. ASV vēlēšanas Pēdējos mēnešos ASV svarīgākais jautājums bija vidustermiņa vēlēšanu rezultāts. Šajās vēlēšanās tika vēlēti gan daļa senāta locekļu, gan visi pārstāvju palātas locekļi. Tā pat atsevišķos štatos notika vietēja mēroga vēlēšanas, taču galvenā uzmanība, protams, pievērsta abām Kongresa palātām. Vēlēšanas risinājās otrdien, un to rezultāts īpaši nepārsteidza - demokrāti, pēc 8 gadu pārtraukuma, atguva vairākumu pārstāvju palātā, bet republikāņi ieguva vēl lielāku pārsvaru senātā, ko arī iepriekš paredzēja analītiķi. Demokrātu uzvara pārstāvju palātā nodrošina arī iespēju bloķēt prezidenta Trampa rosināto likumdošanu. Tāpat viņi ieguvuši likumīgas tiesības pārraudzīt prezidenta aktivitātes un varēs pārbaudīt Trampa personīgos ienākumus un aizdomas par korupciju prezidenta administrācijas augsto ierēdņu rindās, kā arī izskatīt apgalvojumus par Kremļa iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Tas, kas šajās vēlēšanās pārsteidza, ir vēlētāju aktivitāte - lai arī precīzu datu tuvākajās dienās vēl nebūs, NYT lēš, ka šajās vēlēšanās piedalījušies aptuveni 114 miljoni vēlētāju, kas ir krietni vairāk nekā pirms četriem gadiem, kad uz vēlēšanu iecirkņiem devās vien 83 miljoni amerikāņu. Daudzi mediji un analītiķi to saista ar Trampa efektu. Jāpiebilst, ka ārvalstu mediji kā galvenos notikumus šajās vēlēšanās nosauca - rekordlielo sieviešu pārstāvniecību kongresā, kā arī to, ka daudzi iepriekš republikāņu piepilsētu vēlētāji šoreiz bija gatavi atdot savas balsis par demokrātiem. Iepriekšminētais nozīmē, ka republikāņiem būs pamatīgi jāstrādā, lai pēc 2020. gada prezidenta vēlēšanām Baltajā namā paliktu Tramps. Savukārt, pats Donalds Tramps vēlēšanas nosauca par milzīgu panākumu republikāņiem. Tiesa, vakar savā preses konferencē viņš publiski ņirgājās par tiem republikāņu kandidātiem, kas vēlēšanās zaudēja. Bet aptuveni stundu pēc preses konferences, savu atlūgumu, pēc prezidenta lūguma, iesniedzis ASV ģenerālprokurors Džefs Sešons. Prezidents Tramps regulāri izteicis pārmetumus nu jau bijušajam ģenerālprokuroram par īpašo komisiju, kas izmeklē Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. NYT ziņo, ka Tramps jau mēnešiem vēlējies atlaist Sešonu, taču viņa administrācija uzskatīja, ka tas varētu negatīvi ietekmēt republikāņu izredzes vēlēšanās, tāpēc nav liels pārsteigums, ka tagad - kad vēlēšanas jau ir aiz muguras - Sešons pamet savu amatu. Amerikāņu politologs Īans Brēmers savā twitter kontā to komentēja, rakstot, ka nespēj noticēt, ka Tramps gaidījis tik ilgi pēc vēlēšanām, lai Sešonu atlaistu. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Vakar un šodien kongresā pulcējās Eiropas Tautas partija. Šī partija ir dibināta 1976. gadā, tajā apvienotas tādas partijas kā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība, Latvijas "Vienotība" un daudzas citas Eiropas valstu partijas. Jau teju 20 gadus Eiropas Tautas partija ir lielākā partija Eiropas Parlamentā, un gan Eiropas Komisijas , gan Eiropas Savienības Padomes , gan arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs ir tieši Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Eiropas Tautas partija ir arī pirmā no lielajām Eiropas partiju grupām, kas nosauc savu spitzenkandidaten nākamgad gaidāmajām Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanām. Par spitzenkandidaten iesaukta procedūra, kad katra no Eiropas Parlamentā pārstāvētajām partiju grupām izvirza savu galveno kandidātu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Šī būs otrā reize, kad šādā veidā tiek izvēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, iepriekš to vēlēja Eiropas Savienības Padome. "Brexit" progress Rīt paredzēta ES un Lielbritānijas pārstāvju tikšanās, kurā, iespējams, varētu tikt panākta Brexit vienošanās, ziņo portāls "Politico". Lielbritānijas valdībai ir pieteikts, ka jebkurā brīdī var tikt sasaukta valdības sēde, lai apstiprinātu "Brexit" vienošanos. Tas gan nenozīmē, ka Londona un Brisele ir panākušas kompromisu vissarežģītākajos jautājumos. Joprojām atklāts jautājums ir par Īrijas un Ziemeļīrijas robežu pēc "Brexit", kā arī par ES un Lielbritānijas tirdzniecības attiecībām. Svētdien britu laikraksts “Sunday Times” ziņoja, ka Terēza Meja panākusi vienošanos ar Eiropas Savienību, kas ļautu britiem uz laiku palikt muitas savienībā, saglabājot atvērto Īrijas un Ziemeļīrijas robežu, bet otrdien ES galvenais "Brexit" sarunvedējs Mišels Barnjē to noliedza, norādot, ka vēl ir jāstrādā. Tikmēr citi ES diplomāti medijiem sacījuši, ka piektdien arī tiks skaidrots, cik daudz laika vajadzēs dalībvalstīm, lai apstiprinātu savos parlamentos izstāšanās līgumu, kas norāda uz to, ka vienošanās tik tiešām varētu tikt panākta. Tikmēr vairākas pēdējās dienās publicētas aptaujas liecina, ka gan Lielbritānijā, gan citviet Eiropā pieaudzis atbalsts dalībai ES. Eiropas Parlamenta "Brexit" koordinators Gajs Ferhofstadts portālam "Politco" to komentējis, sakot, ka izskatās, ka Lielbritānijā un citur Eiropā ir maza apetīte pēc tā sauktā cietā "Brexit" vai "Brexit" bez vienošanās, un viņš ir izteicis cerību, ka sarunu rezultāts to arī atspoguļos.
„Krustpunktā” ir amatpersonu diena, kad ir iespējams izvaicāt kādu no ministriem vai citām augstām amatpersonām. Joprojām darbojas Māra Kučinska vadītais Ministru Kabinets, un nav zināms, kad būs jaunā valdība, tādēļ uzklausām esošos ministrus. Studijā - labklājības ministrs Jānis Reirs. Pirmajā pusstundā kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu viņu izvaicā žurnālistes Annija Petrova no Latvijas Radio Ziņu dienesta un Laura Dzērve no portāla "Delfi". Pēc tam jautā klausītāji.
Tā diemžēl vai par laimi ir, ka viena cilvēka traģēdija var kļūt par glābiņu pat vairākiem citiem smagi slimiem cilvēkiem. Runa ir par orgānu transplantāciju, kas sabiedrībā joprojām tiek uztverta ar lielām aizdomām. Par orgānu transplantācijas mītiem un realitāti, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Situāciju raksturo ķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes Transplantoloģijas laboratorijas pētnieks Aleksandrs Maļcevs un pieredzē dalās pacients Austris Augusts.
Divas Daces un joprojām Par dzīvi, darbu, iespējām... https://www.facebook.com/DGCreativeStudioInMansfield Dace Gaile un Dace Drozdova vasarīgās sarunās!