Podcasts about janv

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Saeima ārkārtas sēdē skata nākamā gada valsts budžetu un ar to saistītos likumprojektus. Puse ukraiņu gatavi protestēt, ja Ukraina sarunās par miera noregulējumu piekāpsies uz nepieņemamiem nosacījumiem, liecina jaunākā sabiedriskās domas aptauja. Rēzeknē norisinās mācības ar mērķi pilnveidot izpratni par atbildības sadalījumu un praktisko rīcību militāra apdraudējuma gadījumā. Janvāra sākumā Siguldā plānots Pasaules kausa posms kamaniņu sportā, kas vienlaikus būs arī svarīgas olimpiskās kvalifikācijas sacensības. Vēl nav līdz galam skaidrs, vai šīs sacīkstes Latvijā tiešām notiks.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Tas, ka Latvijas Radio ēka savulaik bija Rīgas Komercbanka, bet vēlāk – Latvijas Kredītbanka, droši vien ir zināms daudziem. Ēku projektēja ebreju izcelsmes arhitekts Pauls Mandelštams. 1926. gadā būve tika pilnībā pabeigta un nodota bankas vajadzībām. Prestižā ēka blīvajā Vecrīgas apbūvē pirms II Pasaules kara nebija vizuāli tik labi uztverama, kā tas ir šodien. Doma laukuma "atbrīvošana no apbūves" notika galvenokārt 1936. un 1937. gadā ar mērķi radīt plašāku laukumu ap Doma baznīcu, uzsvērt baznīcas monumentalitāti un sakārtot pilsētvidi, kā arī izveidot vecpilsētā autoritatīvā Ulmaņa režīma urbāno "vitrini" – vietu svinībām, mītiņiem un politiskai simbolikai. Pilsētvides pārveides rezultātā Komercbankas ēkas fasāde daudz labāk tika eksponēta atvērtajā pilsēttelpā, kur virs eksedras labi nolasāmas tēlnieka Augusta Folca skulptūras, kas simbolizē pārticību un labklājību, kā arī Rīgas ģerbonis. Arhitekta Mandelštama 1913. gada sākotnējais Komercbankas nama plānojums bija apbrīnojami mūsdienīgs – ar plašu bankas operāciju telpu kā divstāvu ātriju ar stiklotu virsgaismu, brīva plānojuma, apbpusēji labi izgaismotām darba vietām, optimāli izvietotām vertikālajām komunikācijām – gan kāpnēm, gan liftiem. Arī inženiertehniskajā ziņā sākotnējais projekts bija ļoti mūsdienīgs ar gaisa ieņemšanu apzaļumotajā iekšpagalmā un gaisa kanālu pa ēkas perimetru pagraba līmenī. Sniega novadīšanai no stiklotās ātrija virsgaismas uz iekšpagalmu, bija izbūvēta speciāla sistēma. Komercbankas vajadzībām divos pagraba līmeņos bija izbūvēts seifs, kuram drošības dēļ bija izveidotas dubultās sienas. Pēc II Pasaules kara 1946. gada 24. maijā tika pieņemts lēmums ēku pārbūvēt par Radionamu. Topošā Radionama pārbūves darbā tika iesaistīti vācu armijas gūstekņi, kas plēsa un kala milzīgās seifu sienas, bet rūpnīcas "Radiotehnika" strādnieki saražoja jaunas raidāmās ierīces, un 1948. gada novembrī jaunā koncertstudija bija gatava. Tā aizņem daļu no bijušās Latvijas Kredītbankas milzīgās kases operāciju zāles. Studijas sienas bija veidotas no liekta ozola finiera, aiz kura bija gumija, stikla vate, gaisa kārta, gāzbetons un divas mūra ķieģeļu kārtas, kas pasargāja telpu no ārpasaules trokšņiem. Gaišo, eleganto interjeru nomainīja slēgtas sienas ar liektajiem akustiskajiem paneļiem, stikloto virsgaismu aizvietoja ar dekoratīvajām griestu kasetēm, kur tika iestrādāti dekoratīvie ornamenti – zvaigzne (8 gab.), kokle (4 gab.), lira (4 gab) un saule (2 gab). Līdzīga tematika lietota cokolstāva griestu dekoratīvajā apdarē, bet kafejnīcas pārbūves laikā atklājās, ka padomju laikā kolonnu korintiskajos kapiteļos bija iestrādātas zvaigznes kādreizējo ziedu vietā. No sākotnējā bankas interjera ir saglabājušās majestātiskās betona kāpnes, kas reiz veda uz plašo bankas operāciju zāli, un vestibila lēzenais kupols. Taču bijušās Komercbankas ēkas atvērtā plānojuma darbinieku telpas tika sadalītas atsevišķos kabinetos un apkārt kādreizējam ātrijam tika izveidotas ierakstu studijas. 1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio oficiāli sāka pilnvērtīgu darbību šajā namā. Pēdējos gados atsevišķu Latvijas Radio telpu pārbūves gaitā atklājušās vairākas interesantas nianses. Modernizējot gaisa apmaiņas sistēmu ieraksta studijā, padomju laika vēdināšanas kanālā tika atrasts vācu karagūstekņa ieraksts, kuru 1948. gada 28. septembrī rakstījis Otto Brathering - runa ir par to, ka gūsts ilgst vēl tikai 84 dienas... Pagājušā gada janvārī Latvijas Radio namā remontdarbu rezultātā sāka gruzdēt vate, kas radīja piedūmojumu. Darbiniekus evakuēja, un izrādījās, ka, veicot būvdarbus vienā no ierakstu studijām, sakarsušais urbis izraisījis akustisko paneļu pildījuma gruzdēšanu. Atsedzot akustiskos paneļus, izrādījās, ka akustiskais pildījums bija marlē ietīta vate... Pēdējo gadu pārbūvju rezultātā Latvijas Radio telpās pamazām tiek atjaunoti brīvā plānojuma biroji, restaurēti logi Doma laukuma fasādē arhitektoniski vērtīgās durvis. Latvijas Radio ir simbols 100 gadu raidīšanas vēsturei, bet pati ēka savu simtgadi svinēs pēc gada.

Dažos gados tiešām jūnijs ir vasaras karstākais mēnesis, tomēr šādi gadījumi ir diezgan reti. Nesen – gan 2019., gan 2020. gada vasarā jūnijs izrādījās vasaras siltākais mēnesis, bet vēl iepriekš tāds gadījums bijis 1995. gadā. Pagājušajā gadsimtā tādi gadījumi bijuši vidēji reizi desmitgadē, bet visus tos apvieno kāds konkrēts faktors – ne tik daudz sekojošie mēneši jūlijs un augusts bijuši vēsi, bet jūnijs izteikti karstāks par klimatisko normu. Un šī ir tā reize, kad, balstoties nevis atmosfēras procesu analīzē, bet statistikā, var teikt, ka šogad jūlijs un augusts būs siltāki, nekā jūnijs, jo pēdējā gadsimta laikā nav bijuši gadījumi, kad vēsam jūnijam sekotu vēl vēsāks jūlijs un augusts. Jūnija vidējā temperatūra bijusi par 0,6 grādiem vēsāks par normu. Bet šajā raidījumā atskatīsimies ne tikai uz jūniju, bet visu 2025. gada pirmo pusi.  Mēs turpinām cerēt uz siltākām un sausākām dienām, bet Rietumeiropā šī vasara nedod atelpu un līdzīgi kā iepriekšējās vairākas, atkal sagādā karstuma viļņus, kas nes arvien jaunus rekordus. Skandināviju un Baltiju no karstuma šovasar glābj nerimstoša Atlantijas ciklonu darbība, turklāt vasarā, kad arī sauszeme saulē uzsilst labi, cikloni veiksmīgi pastiprinās un atjauno spēkus arī virs kontinenta – gan Skandināvijas, gan Eiropas austrumiem un Krievijas, nesot biežas lietas, valdošos ziemeļrietumu vējus, kas nes vēsumu no okeāna ziemeļu daļas un pat Arktikas. Tik noturīga ciklonu plūsma pāri mūsu reģionam vasarās nav raksturīga, tomēr vismaz reizi desmitgadē tā notiek. Un lai kā gribētos atrast vēsajai vasarai iemeslu, nekur tālāk par pašiem cikloniem diemžēl tikt nevaram – iemesls, kāpēc šogad tie virzās tieši šādā trajektorijā, nav noskaidrojams dažu dienu vai pat nedēļu laikā. Tas diemžēl prasītu ilgstošu pētniecību, un bez garantijas, ka izdotos noskaidrot tālākus iemeslus šādai atmosfēras cirkulācijai, tādēļ atliek vien iztikt ar to, ka reizēm šādi gadās. Jau pieminēts dažos iepriekšējos raidījumos, ka pēdējo reizi tik vēsa un slapja vasara Latvijā bija 2017. gadā, turklāt toreiz jūnijs bija pat vēl par 0,5 grādiem aukstāks nekā šogad, bet augustā bija vēl lielāki plūdi, nekā šīs vasaras sākumā piedzīvotie. Šobrīd ir vērts atskatīties uz gada pirmo pusi, jo vairākkārt dzirdēts cilvēkus sakām, ka tik vēsu jūniju viņi neatminas. Un tā ir tiesa – neatminas, neatceras, nevis ka tāds nav bijis. Relatīvi nesen, 2017. gadā, bija vēl aukstāks un pēdējā gadsimta laikā - kopš 1924. gada ir bijuši 50 jūniju, kas bijuši vēl vēsāki par nupat piedzīvoto. Skaidrs, ka tik senus laikus kā pagājušā gadsimta vidus un pirmā puse reti kurš atminas, bet pat šajā 21. gadsimtā ir bijuši astoņi jūniji, kas aukstāki par šo. Tāpēc atkārtošana – zināšanu māte. Lai nepiemirstas, kas noticis šogad, iziesim cauri pirmajiem sešiem šī gada mēnešiem: Galvenā janvāra īpašība bija siltums – tas bija 3. siltākais janvāris meteoroloģisko novērojumu vēsturē, bija 98 siltuma rekordi. Vissiltākā diena bija mēneša pēdējais datums – 31. janvāris, kad Rucavā un Daugavpilī bija +9,2 grādi. Vēl 7. janvāris varbūt kādam pavisam personīgi palicis atmiņā, jo daļā Latvijas veidojās pamatīgs apledojums – snigšanu nomainīja lietus, kad temperatūra vēl bija zem nulles. Janvāra beigās, nākot uz radio, Rīgas centra parkos jau dziedāja strazdi, likās, ka pavasaris ir tepat aiz sturā, bet februāris ziema tikai sākās. Precīzāk – 7. februārī visā Latvijā iestājās meteoroloģiskā ziema, jo vidējā diennakts temperatūra stabili noslīdēja zem nulles un var droši teikt, ka aizvadītā ziema bija 18 dienas gara, jo tieši tik ilgi stabils sals pieturējās. Jau 25. februārī atgriezās atkušņi, kas bija tikpat stabili, nokausējot sniegu, sākās meteoroloģiskais pavasaris. Un pagājušās ziemas pats aukstākais laiks arī bija tāds knaps sala kniebiens – 20. februārī Daugavpilī bija –19,7 grādi, tātad pat ne pilni –20 grādi. Noteikt, vai pavasaris bija auksts, vai ne arī nemaz nav tik vienkārši, jo marts ar aprīli bija fenomenāli silti – marts bija 2. siltākais vēsturē ar 99 siltuma rekordiem, iespaidīgākais no tiem bija 10. martā, kad Liepājā bija 17,4 grādus silts. Bez pārspīlējuma var teikt – pusjūnijs Liepājā bija aukstāks nekā 10. marts, jo jūnijā bija 18 dienas, kas bija vēsākas, nekā 10. marts. Maksimālā temperatūra 18 jūnija dienās bija zemāka.  Aprīlis savukārt bija 5. siltākais vēsturē, bet ar vienu dienu, ko laika ziņās nākas pieminēt vēl līdz šodienai – 18. aprīli, kad temperatūra sasniedza 28,4 grādus – jebkad karstākais laiks, kas aprīlī fiksēts. Tiesa, nebija jau arī tā, ka siltums bija ļoti noturīgs, stabils un nebeidzams – 5. aprīlī vēl daudzviet pamatīgi sniga, Vidzemē dažviet uzsniga pat ap 15 cm svaiga sniega. Bet 18. aprīlis līdz pat šodienai, 1. jūlijam, ir šī gada siltākā diena. Nu jau gan izskatās, ka ja ne rīt, tad parīt beidzot temperatūra pakāpsies vēl augstāk, taču šādi Latvijā tiešām notiek pirmo reizi, ka tik agri pavasarī ir diena, kas līdz pat gada vidum tur karstākās dienas statusu. Cilvēkiem bieži gribas domāt, ka kaut kur vienā pasaules vai kontinenta galā notiek kādas lietas, kas otrā izraisa anomālijas un tad to var viegli savilkt kopā. Lielākoties tā nav. Kādēļ pavasara pirmajā pusē tik ilgstoši valdīja dienvidvēju plūsmas, kas nesa vienu rekorda siltuma vilni pēc otra, un kādēļ nu jau divus mēnešus gandrīz bez mitas pie mums nāk cikloni ar vēsu gaisu no Atlantijas okēna ziemeļiem vai Arktikas, diemžēl, izskaidrot nevar. Mierinājums gan ir tas, kašie procesi paši par sevi nav unikāli. Arī iepriekš vēsturē ne reizi vien tā ir bijis, bet kopējās klimata pasiltināšanās dēļ siltuma viļņi ir arvien siltāki, bet aukstuma viļņi arvien vājāki, ko labi parādīja maijs un jūnijs. Lai arī mēs tos tagad atceramies kā aukstus mēnešus, kad ilgi gaidītā siltuma vietā biežāk bija lietus un drēgunums, maijā tika sasniegti tikai četri vietējas, pat ne valsts mēroga, aukstuma rekordi, iepretim tiem simtiem siltuma rekordu, kas tika sasniegti janvārī, martā un aprīlī.

C'est l'histoire d'une femme qui a atteint l'immortalité… bien malgré elle… qui n'avait pas consenti à le devenir et qui n'a aucune idée qu'elle est immortelle. Adhérez à cette chaîne pour obtenir des avantages : https://www.youtube.com/channel/UCN4TCCaX-gqBNkrUqXdgGRA/join Pour soutenir la chaîne, au choix: 1. Cliquez sur le bouton « Adhérer » sous la vidéo. 2. Patreon: https://www.patreon.com/hndl Musique issue du site : epidemicsound.com Images provenant de https://www.storyblocks.com Script: Françoise Dulong Abonnez-vous à la chaine: https://www.youtube.com/c/LHistoirenousledira Les vidéos sont utilisées à des fins éducatives selon l'article 107 du Copyright Act de 1976 sur le Fair-Use. Sources et pour aller plus loin: McKusick, V. A. (1966). Mendelian Inheritance in Man:Acatalog of autosomal dominant, autosomal recessive, and X‐linked phenotypes. Johns Hopkins University Press. The immortal life of Rebecca Lacks, Rebecca Skloot, février 2010, New-York: The Crown publishing group, 384p L'héritage d'Henrietta Lacks, Bertrand Jordan, décembre 2021 https://doi.org/10.1051/medsci/2021181 Chroniques génomiques-Henrietta Lacks et les cellules HeLa, Bertrand Jordan, 20 novembre 2013 https://doi.org/10.1051/medsci/20132911023 Requiem pour Henrietta, Simone Gilgenkrantz, Médecine Science 2010;26 :529-533 https://doi.org/10.1051/medsci/2010265529 Henrietta Lacks' family settles lawsuit with a biotech company that used her cells without consent, BY LEA SKENE AND SARAH BRUMFIELD, August 1, 202 https://apnews.com/article/henrietta-lacks-hela-cells-thermo-fisher-scientific-bfba4a6c10396efa34c9b79a544f0729 Pourquoi est-ce que Henrietta Lacks est-elle importante ? Charlotte Grace Leigh https://parlonssciences.ca/ressources-pedagogiques/les-stim-en-contexte/pourquoi-est-ce-que-henrietta-lacks-est-elle Henrietta Lacks https://fr.wikipedia.org/wiki/Henrietta_Lacks The Immortal Life of Henrietta Lacks by Rebecca Skloot https://www.litcharts.com/lit/the-immortal-life-of-henrietta-lacks/chapter-38-the-long-road-to-clover The Legacy of Henrietta Lacks John Hopkins Medecine https://www.hopkinsmedicine.org/henriettalacks/ THE HENRIETTA LACKS FOUNDATION™. Est. 2010 http://henriettalacksfoundation.org/ Khan FA. The Immortal Life of Henrietta Lacks. J IMA. 2011 Jul;43(2):93–4. doi: 10.5915/43-2-8609. Epub 2011 Aug 10. PMCID: PMC3516052 https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3516052/ Statue d'Henrietta Lacks https://fr.wikipedia.org/wiki/Statue_d%27Henrietta_Lacks L'ONU rend hommage à Henrietta Lacks, dont les cellules ont transformé la recherche médicale dans le monde. 15 oct 2021 https://news.un.org/fr/story/2021/10/1106242 Virginie : une statue d'Henrietta Lacks, la "mère de la médecine moderne" va remplacer celle d'un général DE LOU CHABANI, 26 JANV. 2023 https://www.nationalgeographic.fr/histoire/2023/01/virginie-une-statue-dhenrietta-lacks-la-mere-de-la-medecine-moderne-va-remplacer-celle-dun-general The immortal cells of Henrietta Lacks - Robin Bulleri (TED-ed) https://www.youtube.com/watch?v=22lGbAVWhro&t=99s https://www.youtube.com/watch?v=T3kR2dMCfOM https://www.youtube.com/watch?v=pgB1IqGp8BE A Autres références disponibles sur demande. #histoire #documentaire #HenriettaLacks #hela #cancer

Mark Carney chante Bye bye mon cowboy. Chantale Laforest, très heureuse, raconte avoir pêché un flétan de près de 200 livres. Gabrielle Côté enquête sur le cas d'un homme dont le pénis est resté collé sur un trottoir glacé. Et Jean-Sébastien Girard parle d'un homme qui complimente tout le monde.