Podcasts about Miera

Hacer click aquí para enviar sus comentarios a este cuento.Juan David Betancur Fernandezelnarradororal@gmail.comHabía una vez en la Cantabria de lo que hoy es espana un apacible pueblo llamado Liergarnes, este pueblo enclavado entre las montañas y que es bañado por el río Miera recuerda a que hace muchos siglos , vivía una familia trabajadora. Ellos eran  Francisco de la Vega y María de Casar, quienes tenían cuatro hijos a los que estaban criando con todas las normas católicas que el tiempo ofrecia. Uno de  los hijos se llamaba Francisco y se dice que  era un joven de carácter tranquilo, pero  algo distraído, pero sin duda era fuerte y sano. La desgracia llevo a que el padre muriera a temprana edad y así Su madre, al quedar viuda, decidió envia a Francisco  a Bilbao  para que aprendiera el oficio de carpintero, con la esperanza de que tuviera un futuro mejor Eran los anos de  1674 y en esas épocas ser carpintero era una ocupación noble y muy importante lo que le aseguraba un buen futuro., Resulta que Francisco establecido en Bilbao decidio convocar a algunos amigos para que se fueran a nadar al río Nervión .que cruza la ciudad de Bilbao. En la víspera de San Juan, una noche cargada de simbolismo mágico y supersticiones Con gran arrojo Francisco no lo pensó dos veces y de buenas a primeras se Se lanzó al agua dejando atrás a sus amigos y dicen las crónicas de ese tiempo que sus amigos pese a que esperaron y esperaron en la orilla no vieron salir a su compañero Francisco y ellos aseguraron que el nunca salió de allí. Simplemente desapareció. Todos asumieron que  La corriente lo arrastró, y aunque lo buscaron intensamente, no hubo rastro. Se pensó que había muerto ahogado y llegando a lierganes le contaron la mala nueva a su madre que desconsolada, lo lloró como perdido para siempre.Pasaron Cinco años y en 1679, comenzaron a circular rumores extraños. En las costas del Canal de la Mancha, en Dinamarca, y finalmente en Cádiz, marineros y pescadores afirmaban haber visto a un ser humanoide nadando con increíble agilidad. Tenía aspecto de hombre, pero su piel parecía cubierta de escamas, y sus movimientos eran más de pez que de persona. Todos en estos lugares pensaron que no eran más que habladurías y cuentos de pescadores que como es sabido les gusta hablar de más y exagerar las historias cuando están tomando en los bares del puerto. Pero para sorpresa de todos unos pescadores en Cadiz tirando y recogiendo las redes alcanzaron a ver un ser que realmente tenía forma de hombre pero nadaba como pez, además siempre se escondia detrás de las redes y trataba de liberar a los peces que eran atrapadas .Los pescadores de Cadiz cansados de este juego decidieron capturarlo y tirando trozos de pan fueron acercándolo a la embarcación para finalmente tirarle encima las redes de pesca.  Allí lo atraparon y para su asombro era ciertamente un hombre que poseía escamas y una piel como la de un ser del  agua, tenía en sus manos y pies membranas que unian sus dedos y parecía capaz de respiran bajo el agua  Lo sacaron del agua, lo pusieron en la barca y Lo llevaron al convento de San Francisco, donde los frailes intentaron comunicarse con él. El ser no hablaba, no comía más que pescado crudo, y parecía vivir en un estado de semiinconsciencia. los frailes intentaron arrancarle los espíritus malignos que pudieran estar poseyéndole, pero lo único que consiguieron sacarle fue una palabra tras varios días de intentos : “Liérganes”.Nadie en Cádiz conocía ese nombre, pero un hombre de la región de La Montaña (nombre el conocían en aquellas épocas a Cantabria) reconoció el topónimo. Tras llevar noticias al pueblo y preguntar si había tenido lugar alg

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus.  Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes. Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu. Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva. Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs. “Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana. Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas. Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem. “Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances. Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes. “Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu. Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu. Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās. Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem. To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi. Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.

250430_politika_Michelko Celý článok nájdete tu: https://www.teraz.sk/publicistika . Na rozdiel od Igora Matoviča (hnutie Slovensko), ktorý nedokázal predísť predčasným voľbám, hoci mal na začiatku vládnutia ústavnú väčšinu viac ako 90 poslancov, počas vládnych koalícií pod vedením Roberta Fica predčasné voľby neboli ešte nikdy. V TASR TV to pripomenul poslanec NR SR Roman Michelko (SNS). . „Pozná technológiu moci a vie ju uplatniť. Miera stability jeho vlády je extrémne vysoká, ešte nikdy sa mu nestalo, že by nedokončil plný volebný mandát,“ povedal na margo premiéra Michelko. . V dôsledku neprimeraných osobných ambícií niektorých koaličných poslancov však podľa neho musela vládna koalícia riešiť zaistenie väčšiny pri hlasovaniach v parlamente. „Vyriešilo sa to technokraticky, nie pekne, ale funkčne,“ povedal poslanec, podľa ktorého je aktuálne v parlamente obnovená väčšina 79 zákonodarcov...

Slovensko nemá silnú štátnu ideu, my ani nevieme načo je na svete táto republika, tvrdí sociálny antropológ Juraj Buzalka. Lebo keď nevieme načo sme - a čím sme výnimoční, tak ani nemáme právo existovať, dodáva. Mečiarova štátnosť je podľa neho biedny príbeh a tak sa treba pustiť do práce a zadefinovať si náš príbeh nanovo.Miera nedôvery - a to nielen voči inštitúciám a autoritám, ale i voči sebe navzájom už prekračuje všetky znesiteľné hranice. Rovnako tak to platí aj v miere zakonšpirovanosti a viery v prakticky akúkoľvek všeobecne zdieľanú hlúposť, čo ako vyvracanú práve tými spochybňovanými inštituciálnymi autoritami. No a k tomu všetkému, ešte i nekritická oddanosť v toho svojho politického spasiteľa, ktorá mení politiku na klanový súboj bez akýchkoľvek pravidiel, no už aj cti i hanby. Namiesto nedokončených diaľnic, rozpadajúcich sa nemocníc a utrápených detí pritom dookola riešime pseudokultúrne vojny a od tých, ktorým sme ako majitelia moci zverili správu vecí verejných nepýtame účty za to, ako v našom mene - a za naše dane, vládnu. I to je dnešné Slovensko. Štát, ktorý sme dostali bez toho, aby sme si ho pýtali a ktorý sme ani za vyše 30 rokov nestihli dokončiť. Republika s čoraz viac chradnúcim počtom republikánov a spoločnosť, ktorá sa nám dnes doslova rozpadá priamo pred očami."Tu je už aj zjavná sprostosť je považovaná za názor pretože inflácia erudovaného poznania a rola inteligencie sa čoraz viac stráca. To za mečiarovej éry nebolo a my sme ho porazili pretože tieto vrstvy si urobili svoju prácu. Moja otázka na dnes znie, či sa tieto vrstvy ešte dokážu zmobilizovať. Pretože toto je jediné, čo sa dá robiť. My musíme za tými bežnými ľuďmi ísť a s nimi hovoriť o tom, že toto je bieda, smútok a zmar," hovorí Buzalka a dodáva: Kto iný ako my a kedy ak nie teraz? Kto teda vlastne sme a čo skutočne chceme? Vieme to vôbec? Kam sa ako spoločnosť uberáme a tušíme, akým výzvam budeme v tejto tekutej dobe čeliť? Z akých koreňov pramenia všetky tie našské frustrácie, komplexy, obavy i hnev? No a napokon, bola éra liberálnej demokracie po Novembri 89 iba dočasnou výnimkou z našej dejinnej normy a máme vôbec na to, mať svoj vlastný štát - so všetkými atribútmi modernej a funkčnej štátnosti alebo sme predurčení na takýto potemkinov odkaz? "Tu nemáme koncíznu alternatívu toho, kto sme, kam chceme ísť a čo chceme robiť. Ale to je príležitosť, my potrebujeme elity - a v širšom zmysle slova nielen politické elity, ktoré pomenujú túto novú realitu a povedia: Toto sme my a takto to chceme robiť. Potrebujeme si zobrať naspäť republiku," tvrdí Buzalka.Ráno Nahlas so sociálnym antropológom Jurajom Buzalkom. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Slovensko nemá silnú štátnu ideu, my ani nevieme načo je na svete táto republika, tvrdí sociálny antropológ Juraj Buzalka. Lebo keď nevieme načo sme - a čím sme výnimoční, tak asi nemáme právo existovať, dodáva. Mečiarova štátnosť je podľa neho biedny príbeh a tak sa treba pustiť do práce a zadefinovať náš príbeh nanovo - a lepšie.Miera nedôvery - a to nielen voči inštitúciám a autoritám, ale i voči sebe navzájom už prekračuje všetky znesiteľné hranice. Rovnako tak to platí aj v miere zakonšpirovanosti a viery v prakticky akúkoľvek všeobecne zdieľanú hlúposť, čo ako vyvracanú práve tými spochybňovanými inštituciálnymi autoritami. No a k tomu všetkému, ešte i nekritická oddanosť v toho svojho politického spasiteľa, ktorá mení politiku na klanový súboj bez akýchkoľvek pravidiel, no už aj cti i hanby. Namiesto nedokončených diaľnic, rozpadajúcich sa nemocníc a utrápených detí pritom dookola riešime pseudokultúrne vojny a od tých, ktorým sme ako majitelia moci zverili správu vecí verejných nepýtame účty za to, ako v našom mene - a za naše dane, vládnu. I to je dnešné Slovensko. Štát, ktorý sme dostali bez toho, aby sme si ho pýtali a ktorý sme ani za vyše 30 rokov nestihli dokončiť. Republika s čoraz viac chradnúcim počtom republikánov a spoločnosť, ktorá sa nám dnes doslova rozpadá priamo pred očami."Tu je už aj zjavná sprostosť je považovaná za názor pretože inflácia erudovaného poznania a rola inteligencie sa čoraz viac stráca. To za mečiarovej éry nebolo a my sme ho porazili pretože tieto vrstvy si urobili svoju prácu. Moja otázka na dnes znie, či sa tieto vrstvy ešte dokážu zmobilizovať. Pretože toto je jediné, čo sa dá robiť. My musíme za tými bežnými ľuďmi ísť a s nimi hovoriť o tom, že toto je bieda, smútok a zmar," hovorí Buzalka a dodáva: Kto iný ako my a kedy ak nie teraz? Kto teda vlastne sme a čo skutočne chceme? Vieme to vôbec? Kam sa ako spoločnosť uberáme a tušíme, akým výzvam budeme v tejto tekutej dobe čeliť? Z akých koreňov pramenia všetky tie našské frustrácie, komplexy, obavy i hnev? No a napokon, bola éra liberálnej demokracie po Novembri 89 iba dočasnou výnimkou z našej dejinnej normy a máme vôbec na to, mať svoj vlastný štát - so všetkými atribútmi modernej a funkčnej štátnosti alebo sme predurčení na takýto potemkinov odkaz? "Tu nemáme koncíznu alternatívu toho, kto sme, kam chceme ísť a čo chceme robiť. Ale to je príležitosť, my potrebujeme elity - a v širšom zmysle slova nielen politické elity, ktoré pomenujú túto novú realitu a povedia: Toto sme my a takto to chceme robiť. Potrebujeme si zobrať naspäť republiku," tvrdí Buzalka.Ráno Nahlas so sociálnym antropológom Jurajom Buzalkom. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Gonzalo Sáez de Miera, presidente del Grupo Español de Crecimiento Verde, explica todas las claves del Pacto Industrial Limpio.

Gonzalo Sáez de Miera, presidente del Grupo Español de Crecimiento Verde, explica todas las claves del Pacto Industrial Limpio.

Gonzalo Sáez de Miera, presidente del Grupo Español de Crecimiento Verde, explica todas las claves del Pacto Industrial Limpio.

Persevering Through Fear!Join me on The Kim Jacobs Show Wednesday, February 19th, at 11 AM EST as I sit down with the dynamic Dr. Muriel Godfrey!Dr. Muriel is a powerhouse author, speaker, and mentor dedicated to empowering women, strengthening marriages, and uplifting communities. From her inspiring Miera children's book series to her upcoming novel Every Girl Has a Plan, she weaves powerful stories of resilience, confidence, and faith.She's also a contributing author in How to Build a Bridge and Get Over It! Her chapter is Healing the Little Girl to Become a Better Woman, sharing her healing journey! She is also co-founder of Meet the Godfreys, a marriage ministry and live podcast with her husband, Kendell.Dr. Muriel's mission? To help others walk boldly in their purpose, embrace faith, and rise above life's challenges!WE LOOK FORWARD TO DOING A SHOUT ON ON OUR BROADCAST OF OUR NEW PARTNERS - Take a moment to support The Kim Jacobs Show where we Bring Balance to the World One Household at a Time!PayPal.me/kimjacobsinc or Zelle 7049627161 or Venmo: @ThekimjacobsshowJoin our membership programs:Patreon.com/kimjacobsshowMotherdreamer.com/joinGet a notification alert when we are live: Https://youtube.com/kimjacobsshowBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-kim-jacobs-show--2878190/support.

Kultūras rondo skaidrojam, kam paredzēta literatūra vieglajā valodā un kā veicināt tās izdošanu? Tikko iznācis krājums „Stāsti vieglajā valodā. 2. Grāmata”. Kā top jaunrade vieglajā valodā un ko nozīmē tulkot tajā jau esošus tekstus? Tiekamies ar abu izdevumu redaktori Velgu Polinsku, valodnieci Diti Liepu un vienu no autorēm – Lauru Vinogradovu. Ierakstā uzklausām Guntu Biti, kura radījusi stāstu vieglajā valodā „Pie omītes”. Viņa ir Latvijas Neredzīgo biedrības Braila un pielāgotās drukas nodaļas vadītāja. Stāstu krājums ir paredzēts pusaudžiem, un stāsti ir atlasīti no Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā "Vieglās valodas 2. konkursa" darbiem. Otrais stāstu krājums "Stāsti vieglajā valodā" turpina darbu pie vieglās latviešu valodas oriģinālliteratūras pieejamības veicināšanas Latvijā. Tajā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingita Linas Bopulu "Es esmu Latviete", Baibas Baikovskas "Suns ar uzdevumu", Gunitas Skroderēnas "Neviens nav viens", Ulrikas Ūpes "Miera dūja" un Lindas Skrandas "Vecā māja". Krājumu izdevusi akciju sabiedrība "Valters un Rapa" .

Pārdomas par latvisko identitāti paspilgtinās, dzīvojot ārzemēs, uzsver Arta Raituma. Māksliniece pēc četriem Portugālē pavadītiem gadiem Rīgā sarīkojusi personālizstādi „Kodols”, kas skatāma galerijā "Look!". Mākslas darbi veidoti autortehnikā, apdedzinot koku. Arta Raituma gandarīta par sadarbību ar galeriju "Look!", jo aicinājums, rīkot izstādi, nācis pašā laikā. Divi liela izmēra darbi apskatāmi vispirms, bet  pretī spoguļu sienai izkārtoti mazāki kvadrātformas darbi, visi tapuši uz koka virsmas  un veidoti autortehnikā. Arta izstādei devusi nosaukumu „Kodols”, iekļautie darbi sniedz poētisku vēstījumu, pētot kolektīvās un individuālās atmiņas caur dabas pieredzi, procesiem un cikliskumu. Arta Raituma sarīkojusi vairākas personālizstādes un bijusi dalībniece daudzās grupu izstādēs arī Latvijā. Lūk, pāris: 2021.gadā kopā ar mākslinieci Lindu Vilku sarīkotas izstāde Rīgas augstākajā galerijā, bet pirmā personālizstāde „Prizma” notikusi jau pirms septiņiem gadiem galerijā "Sukubs", Miera ielā, toreiz darbos dominēja spilgtas krāsas. Pa šo laiku mākslinieces radošais rokraksts stipri mainījies. Kopā ar mākslinieci aplūkojam izstādes darbus tuvāk, lai izprastu autortehnikas sniegtās iespējas. Sākam ar diptihu, diviem izstādes lielākajiem darbiem, kas eksponēti viens otram pretī. Autortehnikā, kādā strādā Arta Raituma, vēl ir daudz ko attīstīt un eksperimentēt, māksliniece atklāj, ka viņai gribētos veidot milzīgas formas darbus, tādus, ko viena pati nemaz fiziski nevarētu paveikt.

Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

“Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā” – par „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi trīs gadu garumā izvaicājam pētnieku komandu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? Kutūras rondo sarunājas Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un projekta vadītāja, Iveta Ķešāne, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, Sabīne Ozola, Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrantūras studente, kura projektā iesaistījās studējot Kultūras akadēmijā, un režisore Krista Burāne, kuru uzrunāja pētnieki, lai veikums nepaliek tikai akadēmiskā līmeni, bet ir arī „tulkots” ir mākslas valodā. 17. decembrī plkst. 15 Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Tabakas fabrikas kvartāls, Miera iela 58a) norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieku īstenotā fundamentālā un lietišķā pētījuma “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze” noslēguma pasākums – simpozijs “Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā”. Simpozija pirmajā daļā “Pētniecība” projekta pētnieku komanda – Maija Spuriņa, Iveta Ķešāne un Sabīne Ozola – iepazīstina ar pētījumā izmantotajām metodēm, savāktajiem datiem, sniegs vispārēju pārskatu par akadēmiskajiem rezultātiem un ieskicēs ar šo darbu saistīto problemātiku. Nozīmīga pētījuma daļa veltīta pētniecībā balstītai mākslai: simpozija otrajā daļā “Māksla” dramaturģe Krista Burāne piedāvās ieskatu topošajā izrādē “Piegāde tieši laikā”, un režisors Dans Silovs pastāstīs par dokumentālās filmas “Neredzamie cilvēki” tapšanu, piedāvājot simpozija apmeklētājiem noskatīties filmas fragmentu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc?

Domácnosti reagujú na očakávané zdražovanie. | Hostia: Pavel Škriniar (finančný analytik zo spoločnosti Swiss Life Select). | Banky hlásia na konci roka zvýšený dopyt po spotrebných úveroch. Zrýchlenie badať aj v tempe rastu maloobchodných tržieb. Miera úspor domácností síce mierne stúpla, no zaostáva za dlhodobým priemerom. V budúcom roku pritom analytici očakávajú rast inflácie. Očakávané zvýšenie sadzby dane z pridanej hodnoty by mohlo presúvať časť spotreby z úvodu budúceho roka do konca tohto roka. Ako ľudia reagujú na očakávané zdražovanie – v akej miere sa snažia využiť posledné týždne nižšej DPH? Má vôbec takéto nákupné správanie zmysel? Ako bude vyzerať očakávané zvyšovanie cien – príde skokovo, alebo sa začalo postupne prejavovať už teraz? Ako sa bude vyvíjať spotreba domácností v budúcom rok – narazila už na limity rozpočtov slovenských domácností? | Moderuje: Juraj Jedinák. | Diskusiu Z prvej ruky pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Dailes teātrī pirmizrāde, sagaidot mūzikla „Meža gulbji” jauniestudējumu, atklāta izstāde „Eksistence ārpus laika”. Tajā skatāmi galvenokārt pirms 50 gadiem tapuši vizuālās mākslas darbi. Savukārt teātra pārbūves laikā no jauna izveidotajā gaitenī uz Kamerzāli aplūkojami Ilmāra Blumberga teātra plakāti. Ginta Andžāna un pianistes Ilzes Dzenītes priekšnesums noskaņo gaidāmajam Raimonda Paula un Māras Zālītes mūzikla „Meža gulbji” iestudējumam. Vizuālās mākslas eksponēšana Dailes teātrī pirms nozīmīgas pirmizrādes, šķiet, kļūst par tradīciju. Iepriekšējā izstāde notika saistībā ar izrādes „Meistars un Margarita” iestudējumu, tagad ekspozīcija veidota  mūzikla „Meža gulbji” kontekstā. Teātra otrā stāva foajē izstādīti Vijas Maldupes, Uno Daņiļevska, Laimdota Mūrnieka, Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa un citu mākslinieku darbi, arī tēlnieces Viktorijas Pēlšes „Gulbis”. Izstādes „Eksistence ārpus laika” kuratore Nataļja Jevsejeva uzsver, ka vajadzējis atrast vienojošo gan izrādei, gan Dailes teātra vēsturei, gan Rietumu Bankas kolekcijai. Izstādes telpas pašā vidū aplūkojams arhitektes Teklas Ieviņas darba galds, kas ir no kādas privātkolekcijas. Savukārt pie sienām gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Mākslinieku vārdi ir labi zināmi, taču darbi nav tik bieži redzēti, piemēram, Induļa Zariņa glezna „Zelta ābele”. Dailes teātra direktors Juris Žagars ved uz jaunizbūvēto pirmā stāva gaiteni, kas iziet uz Kamerzāli. Te eksponēti Ilmāra Blumberga izrāžu plakāti. Starp citiem plakātiem arī izrādei „Brands” veidotais. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs uzsver, ja teātrim ir tāda vērtība kā Blumberga plakāti, svarīgi dalīties. Izstādes atklāšanas dienā iespēja iepazīties ar teātra pārbūves laikā veiktajiem rekonstrukcijas darbiem publikai un aktieriem pieejamās telpās. Kā zināms, teātra rekonstrukcijas darbi  notiek sadarbībā ar biroju „Sudraba Arhitektūra”. Arhitekts Reinis Liepiņš ir diezgan pārliecināts, ka nākamsezon Mazā zāle tiks atvērta skatītājiem.  Tikmēr Dailes teātra mazās formas izrādes notiek Tabakas Fabrikā, Miera ielā. 

Proyectado a finales de los años 80 y principios de los 90 por los arquitectos Felipe Moreno Mariño y Mariano Sáenz de Miera, la sede de la Delegación Territorial de la Junta en León ocupa desde hace tres décadas un relevante espacio en el que se ensamblan el Ensanche de la ciudad de León y el barrio de Eras de Renueva. A lo largo de dos ediciones de nuestra sección sobre Arquitectura Leonesa nuestro colaborador Eloy Algorri nos cuenta la intrahistoria de este voluminoso edificio, referencia obligada en el día a día administrativo de miles de leoneses.

Znižovanie počtu dlhodobo nezamestnaných. | Hostia: Erik Tomáš (minister práce, sociálnych vecí a rodiny) a Vladimír Ledecký (poslanec a člen Výboru NR SR pre sociálne veci za SaS). | Miera evidovanej nezamestnanosti bola v októbri na historicky najnižšej úrovni 5,88 %. Čo prispelo k takémuto poklesu (kritériá posudzovania, vznik nových pracovných miest, vyraďovanie z evidencie, sezónne práce, projekty na podporu zamestnanosti)? Je tento stav udržateľný, alebo môže miera ešte klesať? Sú projekty na podporu zamestnanosti a aktivačné práce efektívne riešenie dlhodobej nezamestnanosti? Projekt Práca namiesto dávok – zámer umiestniť takmer polovicu poberateľov dávok v hmotnej núdzi na pracovný trh. Ako bude mechanizmus nastavený? Ako budú posudzované jednotlivé prípady? Nízka nezamestnanosť vs. priemysel – dokážu dlhodobo nezamestnaní a poberatelia dávok vykryť nedostatok pracovnej sily? Je možné ich kvalifikovať tak, aby spĺňali nároky pracovného trhu? Akú úlohu v obsadzovaní voľných miest by mali hrať cudzinci? Rastie popri poklese nezamestnaných aj počet zamestnaných – aký vplyv má napríklad nárast predčasných dôchodkov? | Moderuje: Nina Belicová Alžbetkinová. | Diskusiu Z prvej ruky pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík.“ - exminister hospodárstva reaguje na nedávnu cestu premiéra a ministrov do Číny. A to aj na pozadí prezidentských volieb v Spojených štátoch. „Znížim dane a dlhy, využijem ropu, uzavriem hranice“. Donald Trump takto len pár minút po tom, ako bolo jasné, že sa opäť vracia do Bieleho domu, v hrubom načrtával pred davom svojich prívržencov svoj program pre Ameriku. A čo nepovedal po zvolení, opakoval ešte pred ním – svojich budem chrániť cez vyššie clá. Aká hospodárska a ekonomická budúcnosť čaká s Trumpom Ameriku, svet, Európu a Slovensko v nej? Téma pre Karla Hirmana, svojho času ministra hospodárstva a odborníka na fosílne energetické zdroje. „Sľub znižovania daní on už raz dodržal a to znížtenie bolo výrazné“, konštatuje Hirman. Šlo o pokles z 35% na aktuálnych 21%. Teraz hovorí o ďalšom poklese na úroveň 15%. „Dodáva ale, že budú určené len pre firmy, ktoré vyrábajú na území Spojených štátov amerických. Čo je diskutabilné a uvidíme, ako sa mu to podarí. Lebo veľká časť amerických spoločností má pobočky v zahraničí a bude sa to vzťahovať len na produkciu na domácom území“, vysvetľuje Karel Hirman. Bude však podľa neho zaujímavé sledovať, ako sa sľub nižších daní dá dohromady so sľubovaným zrážaním dlhu. „Znižovať dane a zároveň dlh sa nedarí. Ide o veľmi zložitú rovnicu, kde si jednotlivé položky vzájomne odporujú“, hovorí Hirman. Pýta sa, čím by sa to vyvažovalo. Nie sú v ohrození napríklad výdavky na zbrojenie? „V čase aktuálnych konfliktov na Ukrajine a na Blízkom východe nie, ale môže to dosiahnuť zmenami vo výdavkoch na sociálno zdravotnú starostlivosť“Problémom pre EÚ a Slovensko v nej môže byť sľubované zvyšovanie ciel. V kampani Trump hovoril o intervale medzi 10 až 20%. „To bude ohromná výzva pre všetkých exportérov na americký trh. My to pocítimi práve v produkcii automobilového priemyslu“, hovorí. Miera bude závesieť od toho, akú colnú politiku nakoniec Trump presadí. Dobrými správami pre nás a Európu sú zámery v oblasti ťažby ropy a skvapalneného plynu na území Spojených štátov. „Budú tlačiť ceny na nižšie úrovne. Ceny energií sú u nás totiž násobe drahšie ako v Spojených štátoch“, hovorí Hirman. Karel Hirman sa kriticky vníma cestu vládnej delegácie do Číny. „Nič o nej ako verejnosť nevieme“, hovorí. Mali by sme podľa neho vedieť, čo konkrétne bolo podpísané a aké sú predbežné dohody.„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík“, pýta sa. „Nevieme vyčerpať naše eurofondy, no chceme úverové projekty financované Čínou? Pričom vidíme, že v iných krajinách tie projekty pohoreli. Viď Poľsko, Chorvátsko, Čierna Hora. Spolupráca s Čínou je potrebná, ide o veľkú ekonomiku. No musí to byť založené na výhodnosti a transparentnosti, na tom, aký to má zmysel pre našu ekonomiky a občanov“, uzatvára. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík.“ - exminister hospodárstva reaguje na nedávnu cestu premiéra a ministrov do Číny. A to aj na pozadí prezidentských volieb v Spojených štátoch. „Znížim dane a dlhy, využijem ropu, uzavriem hranice“. Donald Trump takto len pár minút po tom, ako bolo jasné, že sa opäť vracia do Bieleho domu, v hrubom načrtával pred davom svojich prívržencov svoj program pre Ameriku. A čo nepovedal po zvolení, opakoval ešte pred ním – svojich budem chrániť cez vyššie clá. Aká hospodárska a ekonomická budúcnosť čaká s Trumpom Ameriku, svet, Európu a Slovensko v nej? Téma pre Karla Hirmana, svojho času ministra hospodárstva a odborníka na fosílne energetické zdroje. „Sľub znižovania daní on už raz dodržal a to znížtenie bolo výrazné“, konštatuje Hirman. Šlo o pokles z 35% na aktuálnych 21%. Teraz hovorí o ďalšom poklese na úroveň 15%. „Dodáva ale, že budú určené len pre firmy, ktoré vyrábajú na území Spojených štátov amerických. Čo je diskutabilné a uvidíme, ako sa mu to podarí. Lebo veľká časť amerických spoločností má pobočky v zahraničí a bude sa to vzťahovať len na produkciu na domácom území“, vysvetľuje Karel Hirman. Bude však podľa neho zaujímavé sledovať, ako sa sľub nižších daní dá dohromady so sľubovaným zrážaním dlhu. „Znižovať dane a zároveň dlh sa nedarí. Ide o veľmi zložitú rovnicu, kde si jednotlivé položky vzájomne odporujú“, hovorí Hirman. Pýta sa, čím by sa to vyvažovalo. Nie sú v ohrození napríklad výdavky na zbrojenie? „V čase aktuálnych konfliktov na Ukrajine a na Blízkom východe nie, ale môže to dosiahnuť zmenami vo výdavkoch na sociálno zdravotnú starostlivosť“Problémom pre EÚ a Slovensko v nej môže byť sľubované zvyšovanie ciel. V kampani Trump hovoril o intervale medzi 10 až 20%. „To bude ohromná výzva pre všetkých exportérov na americký trh. My to pocítimi práve v produkcii automobilového priemyslu“, hovorí. Miera bude závesieť od toho, akú colnú politiku nakoniec Trump presadí. Dobrými správami pre nás a Európu sú zámery v oblasti ťažby ropy a skvapalneného plynu na území Spojených štátov. „Budú tlačiť ceny na nižšie úrovne. Ceny energií sú u nás totiž násobe drahšie ako v Spojených štátoch“, hovorí Hirman. Karel Hirman sa kriticky vníma cestu vládnej delegácie do Číny. „Nič o nej ako verejnosť nevieme“, hovorí. Mali by sme podľa neho vedieť, čo konkrétne bolo podpísané a aké sú predbežné dohody.„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík“, pýta sa. „Nevieme vyčerpať naše eurofondy, no chceme úverové projekty financované Čínou? Pričom vidíme, že v iných krajinách tie projekty pohoreli. Viď Poľsko, Chorvátsko, Čierna Hora. Spolupráca s Čínou je potrebná, ide o veľkú ekonomiku. No musí to byť založené na výhodnosti a transparentnosti, na tom, aký to má zmysel pre našu ekonomiky a občanov“, uzatvára. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

En el episodio de hoy nuestra amiga, la antropóloga Lidia Mariño, nos cuenta sobre mitos y ritos del tiempo de difuntos en su Galicia natal. Después recordaremos un capítulo más de la crónica negra de Cantabria: el crimen de la Fuente Sagrada de Miera. Esperamos que os guste

Con fecha de febrero de 1977, los arquitectos Mariano Díez Sáenz de Miera y Ángel San Juan Morales firmaron el proyecto del edificio que, a día de hoy, sigue ocupando el número 3 de la avenida Ordoño II, en pleno corazón de León. Se trata de un diseño fuertemente condicionado por la estrechez de su parcela, aunque con una interesante fachada, a juicio de nuestro colaborador y arquitecto de cabecera en "Hoy por Hoy León", Eloy Algorri.

Hlas a SNS sa pre Ficov a Kamenického konsolidačný balík dostali do ostrých sporov. Prvé hlasovanie v parlamente však prebehlo hladko a rýchlo. Hlas si však teraz dáva podmienky. Chce rýchlo schváliť nový automat na minimálnu mzdu a dofinancovať samosprávy. SNS zas chce vyššie minimálne dôchodky.Kde na to vláda zoberie, ak už pred tým narýchlo radikálne znižovala sadzby DPH pre hoteliérov či na knihy? Budú jej vôbec tie takmer tri miliardy stačiť? A čo vlastne znamená nová 23 percentná sadzba DPH, či nová transakčná daň? Ako na tom bude zdravotníctvo, kde o peniaze prídu ťažko skúšaní zdravotníci?A čo to všetko bude znamenať pre nás a naše peňaženky? Vyššia DPH na tovary a služby, vyššie platby za plyn a možno aj za elektrinu? A čo s našou ekonomikou, ako to zvládne a nebude nutná ďalšia veľká konsolidácia hneď o rok? Braňo Závodský sa rozprával s bývalým ministrom financií a ekonómom Ivanom Miklošom.

Stanislav Grega // 1M 18, 27-33

El mercado de la rehabilitación en España. Jorge Sáenz de Miera, director de Avanza Credit, analiza la evolución del mercado de la rehabilitación durante los últimos años, sus retos y el actual papel del certificado energético (tanto de la vivienda como del propio edificio), en el último episodio de Brains Real Estate News Podcast.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Esta semana, Juan Luis Álvarez repasa algunas series de dos personajes en las que si uno es interesante, el otro más… Dúos televisivos y duelos interpretativos. Hacks HBO (temporada 3) Divertida comedia donde una exitosa cómica en declive (Jean Smart) acaba trabajando con una joven guionista cuestionada por su impulsividad (Hannah Einbinder). La veterana ve como su carrera se desvanece. Vemos el miedo al olvido, el narcisismo que conlleva el éxito, la soledad, la vanidad o el machismo imperante que ha sufrido. Su guionista es fresca, natural e impulsiva. Los dos personajes enfrentados en la trama nos permiten disfrutar de buenos momentos El tono es siempre cómico, pero los diálogos lo tornan por momentos en amargo, incluso dramático, a veces ridículamente negro, en otros aparentemente dulce. The Killing (Disney) Serie de TV (2011-2014). 4 temporadas. 44 episodios. Basada en la serie danesa 'Forbrydelsen'. Se investiga el asesinato de una joven desde el punto de vista de todos los personajes implicados :sus familiares, amigos y los agentes de policía encargados del caso. La detective Sarah Linden trabaja su última jornada en Seattle antes de retirarse. Ha planeado dejar la ciudad esa misma tarde para viajar, junto a su hijo Jack, a Sonoma para reunirse con su prometido. El detective Stephen Holder (Joel Kinnaman) está preparado para tomar su lugar pero, antes de irse, Sarah responde a una llamada de una patrulla que encontró un suéter ensangrentado en un campo perteneciente a la joven desaparecida Rosie Larsen. El cadáver de Rosie es hallado, al fondo de un lago, dentro del maletero de un automóvil a nombre del comité de campaña para la alcaldía del concejal Darren Richmond. Sarah decide retrasar su viaje por lo que espera sean unos pocos días Segunda muerte (Movistar, temporada 1, 6 episodios) Segunda muerte, dirigida por Álex Rodrigo y Óscar Pedraza, es un thriller policiaco rural ambientado en una aislada cabaña del valle pasiego del Miera. La serie sigue a Sandra, una joven auxiliar de policía, en una investigación intrigante y llena de giros. Ella, que tiene altas capacidades intelectuales, encuentra el cadáver de Juliana, una mujer que ya fue enterrada hace años. Este hallazgo desata una serie de eventos que involucran a Sandra en una investigación que amenaza con desestabilizar su vida y la tranquilidad del pueblo. La narrativa no solo se centra en el misterio del cadáver, sino también en las complicadas relaciones personales de Sandra, especialmente con su padre Tello (Karra Elejalde), un exagente de la UCO con demencia senil, y su pareja Castro, que está a punto de salir de la cárcel.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

As I'm always keeping an eye out for possible guests, I was shocked to find out we had a gubernatorial candidate who fits this podcast! Sylvia was so kind and interesting to visit with. She's smart and quick. She's well-spoken and thoughtful. It was nice to bask in the truths she was sharing about people, the Gospel, and common sense. It was fun to listen to her describe her Tabernacle Choir experiences. I wish I had asked her to play the piano for us. Her story sounds like a movie. But what I learned best, perhaps, was how she talked about how listening to or ignoring promptings from the Holy Ghost changed her life for the better or worse. It's something I'm working on every day. Sylvia has so much to share and I'm grateful for her and her life.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta Latvijas Bonsai parka veidotāja un vadītāja Inga Valtere Neviens bonsai koks nekad nebūs pabeigts un gatavs. Tas ir nebeidzams ceļš. Šajā procesā ikkatrs meistars ieklausās dabas likumos, sezonu maiņā, kā arī pieņem tās zīmes un izmaiņas. Bonsai ir ne tikai par tehniskajām, bioloģiskajām zināšanām, bet arī par estētikas sajūtu un netveramo intuīciju. Ja bonsai meistara kolekcijā ir vairāk par vienu koku, tas nozīmē, ka līdzīgi, kā ar bērnu audzināšanu, arī katram kokam tiks veltīta nedalīta uzmanība. Vienota, vienāda pieeja šajā mākslā neder. Kas vienam var būt ļoti labi un derīgi, tas citam nemaz nav nepieciešams. Jau pieminēju bērnu audzināšanu. Nereti vecākus dzirdam sakām, ka nevis viņš audzina bērnu, bet bērns māca un iedvesmo viņu, ka bērns ir vecāka lielākais skolotājs. Tāpat arī bonsai mākslā. Katram meistaram ir vīzija, kādu bonsai viņš veidos, taču koks šajā procesā mēdz ieviest korekcijas un vest meistaru pa sevis izvēlēto ceļu, nevis meistara izsapņoto. Tā kā bonsai ir miniatūrā atveidots dabā augošs koks, kas tiek reprezentēts meistara dārzā, tā estētiskās sajūtas papildināšanai bez jau minētajiem elementiem, kā nivaki vai suiseki, noteikti pamanīsiet arī ūdenstilpni. Lai kāda izmēra tā arī nebūtu, tajā līgani savus valšus dejos koi. Koi ir karpu sugu pārstāvošās zivis, kas selekcijas rezultātā ir izkrāsotas košās krāsās. Katrai krāsu kombinācijai ir savs nosaukums. Izplatītākās no tām ir kohaku – sniegbalts tonis kopā ar intensīvu sarkanu. Apburošās koi pārstāves ikviens no jums var satikt arī Bonsai parka apmeklējuma laikā, kā arī pacienāt tās ar Bonsai parka piedāvātajiem gardumiem. Koi augums var sasniegt pat nepilnu metru, kā arī to dzīves ilgums ir mērāms vairāk nekā 30-40 gadu garumā. Tā kā koi ir  karpu dzimtas pārstāves, tad arī Latvijas klimats tām ir labvēlīgs un piemērots. Taču savu iespaidīgo auguma izmēru tās var sasniegt tikai siltos, augstas kvalitātes vidi nodrošinošos ūdeņos. Ikkatrs bonsai stāsts, ko papildina ūdens un koi, nav iedomājams bez tējas. Tējas pasaule, tajā esošās tradīcijas, rituāli, piederumi, tēju dažādība – tā ir vēl viena pasaule, kuras iepazīšanai ir jāvelta laiks un interese. Katrai tautai ir savas tradīcijas, taču ir vienojošais, kas ietver visus tējas stāstus – par tēju tiek saukta tikai tā, kas nāk no tējas koka. Mūsu zālīšu uzlējumi nebūtu saucami par tēju. Tējas savas dažādās garšu un izskata nianses iegūst to ievākšanas, fermentēšanas un nogatavināšanas procesā. Bonsai parkā mēs stāstām trīs dažādus tējas stāstus. Pirmkārt, tā protams ir Japānas tējas ceremonija visā savā krāšņumā ar iespēju arī katram pašam iemācīties, kā būtu uzkuļama ideālā putiņa mačas, jeb zaļās tējas pulvera pagatavošanas procesā. Ir iespēja iepazīt arī Ķīnas un Taivānas tējas rituālu tradīcijas. Ikdienas prakses, kas izkoptas mākslas un rituālu kontekstā, ir neatņemama Tālo Austrumu bagātība, kurā mums ir iespēja ielūkoties, pateicoties Rietumu entuziastu neatlaidībai un aizrautībai.

Studijā NBS Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks.

Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

To, čo sa odohráva na Slovensku - ale aj vo svete, je skôr boj o náš charakter než o to, či sme dostatočne inteligentní a racionálni, hovorí pre Ráno Nahlas filozof a šachový veľmajster Ján Markoš. Podľa neho sa aj v kritickom myslení nezaobídeme bez dôvery.Slovensko je v rámci Európy jedným z lídrov v miere zakonšpirovanosti. Miera našej ochoty veriť často veľmi nelogickým, mimo akýchkoľvek reálnych faktov postaveným teóriám je dnes na Slovensku až hrozivo vysoká. Navyše, ako ukazujú aktuálne výsledky testovania našich detí, miera ich odolnosti voči útokom na ich rozum, nie je u značného percenta z nich príliš vysoká. Liekom na tento zásadný problém rozkladajúci defacto už celú našu spoločnosť by malo byť vzdelávanie a najmä - už celé dlhé roky veľmi často skloňovaný pojem "kritické myslenie." „Kritické myslenie je často vnímané tak, že ide o to, nikomu a ničomu nedôverovať a všetko si sám preveriť, ale tak to jednoducho nie je. Kritické myslenie sa bez dôvery nezaobíde. Ak všetkým a všetkému nedôverujeme tak nie sme nezraniteľní, ale práve naopak, sme absolútne zraniteľní voči hocijakému demagógovi, ktorí príde a povie, že všetci sú zlí iba ja som dobrý. Takto vzniká populistický autoritársky vodca, do ktorého tí ľudia - ktorí ničomu inému nedôverujú, zrazu investujú všetku svoju dôveru,“ hovorí šachový veľmajster, filozof a spisovateľ Ján Markoš. Podľa neho vysoká zakonšpirovanosť má tri kľúčové dôvody: Stav slovenského školstva, stav mediálnej scény no a napokon tým tretím dôvodom, je nízka miera dôvery v našej spoločnosti.Aké riziká má spoločnosť, v ktorej panuje vysoká nedôvera k inštitúciám či voči sebe navzájom a v ktorej až príliš veľa ľudí až v príliš veľkej miere podlieha konšpiráciám? Aký je dôvod toho, že i vzdelaní a racionálni ľudia neraz podliehajú logickým bludom a iracionalite a prečo je tak ťažké racionálne debatovať o našich hodnotách? Akú rolu v tom všetkom majú sociálne siete a má vôbec zmysel na nich diskutovať? Ktoré logické fauly sa zvyknú používať, kde sú limity nášho rozumu a nakoľko ho ovplyvňuje to, kde sme vyrástli, z akého prostredia pochádzame a akým hodnotám veríme? No a napokon, kde vo vzdelávaní našich detí robíme chybu a ako zlepšiť naše školstvo práve v tejto téme?„Naša emocionalita, naše hodnoty a náš pocit identity - to všetko je omnoho hlbšie než nejaké čisto logické, rozumové úvahy. V skutočnosti sa naša racionalita stáva skôr racionalizáciou keď ju používame namiesto toho, aby sme hľadali pravdu, tak ju skôr využívame k tomu, aby sme sa nemuseli zmeniť a aby sme si mohli uchovať svoje hodnoty a svetonázor. Hodnoty, teda to, v čo veríme, že je to dobré alebo zlé, sú strašne blízko našej identite a tým, kým sme. A práve to, že hodnoty sú súčasťou našej identity je dôvodom prečo je tak strašne ťažké sa o hodnotových veciach baviť racionálne,“ tvrdí v našom dnešnom podcaste Ráno Nahlas Ján Markoš.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.Mentioned in this episode:Vražda Jána a Martiny Vyšetrovanie

To, čo sa odohráva na Slovensku - ale aj vo svete, je skôr boj o náš charakter než o to, či sme dostatočne inteligentní a racionálni, hovorí pre ráno Nahlas filozof a šachový veľmajster Ján Markoš. Podľa neho sa aj v kritickom myslení nezaobídeme bez dôvery.Slovensko je v rámci Európy jedným z lídrov v miere zakonšpirovanosti. Miera našej ochoty veriť často veľmi nelogickým, mimo akýchkoľvek reálnych faktov postaveným teóriám je dnes na Slovensku až hrozivo vysoká. Navyše, ako ukazujú aktuálne výsledky testovania našich detí, miera ich odolnosti voči útokom na ich rozum, nie je u značného percenta z nich príliš vysoká. Liekom na tento zásadný problém rozkladajúci defacto už celú našu spoločnosť by malo byť vzdelávanie a najmä - už celé dlhé roky veľmi často skloňovaný pojem "kritické myslenie." „Kritické myslenie je často vnímané tak, že ide o to, nikomu a ničomu nedôverovať a všetko si sám preveriť, ale tak to jednoducho nie je. Kritické myslenie sa bez dôvery nezaobíde. Ak všetkým a všetkému nedôverujeme tak nie sme nezraniteľní, ale práve naopak, sme absolútne zraniteľní voči hocijakému demagógovi, ktorí príde a povie, že všetci sú zlí iba ja som dobrý. Takto vzniká populistický autoritársky vodca, do ktorého tí ľudia - ktorí ničomu inému nedôverujú, zrazu investujú všetku svoju dôveru,“ hovorí šachový veľmajster, filozof a spisovateľ Ján Markoš. Podľa neho vysoká zakonšpirovanosť má tri kľúčové dôvody: Stav slovenského školstva, stav mediálnej scény no a napokon tým tretím dôvodom, je nízka miera dôvery v našej spoločnosti.Aké riziká má spoločnosť, v ktorej panuje vysoká nedôvera k inštitúciám či voči sebe navzájom a v ktorej až príliš veľa ľudí až v príliš veľkej miere podlieha konšpiráciám? Aký je dôvod toho, že i vzdelaní a racionálni ľudia neraz podliehajú logickým bludom a iracionalite a prečo je tak ťažké racionálne debatovať o našich hodnotách? Akú rolu v tom všetkom majú sociálne siete a má vôbec zmysel na nich diskutovať? Ktoré logické fauly sa zvyknú používať, kde sú limity nášho rozumu a nakoľko ho ovplyvňuje to, kde sme vyrástli, z akého prostredia pochádzame a akým hodnotám veríme? No a napokon, kde vo vzdelávaní našich detí robíme chybu a ako zlepšiť naše školstvo práve v tejto téme?„Naša emocionalita, naše hodnoty a náš pocit identity - to všetko je omnoho hlbšie než nejaké čisto logické, rozumové úvahy. V skutočnosti sa naša racionalita stáva skôr racionalizáciou keď ju používame namiesto toho, aby sme hľadali pravdu, tak ju skôr využívame k tomu, aby sme sa nemuseli zmeniť a aby sme si mohli uchovať svoje hodnoty a svetonázor. Hodnoty, teda to, v čo veríme, že je to dobré alebo zlé, sú strašne blízko našej identite a tým, kým sme. A práve to, že hodnoty sú súčasťou našej identity je dôvodom prečo je tak strašne ťažké sa o hodnotových veciach baviť racionálne,“ tvrdí v našom dnešnom podcaste Ráno Nahlas Ján Markoš.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.Mentioned in this episode:Vražda Jána a Martiny - Vyšetrovanie

Gonzalo Sáenz de Miera, director de Cambio Climático y Alianzas de Iberdrola, explica la estrategia de la compañía hacia un presente de energías limpias.

Analizamos el fin de la COP28 con Gonzalo Sáenz de Miera, director de Cambio Climático y Alianzas de Iberdrola. Tertulia con Julián Salcedo, presidente del Foro de Economistas Inmobiliarios; Rafael Ramiro, Profesor de Icade Business School; y Juan Pedro Moreno, presidente ejecutivo del negocio de WPP en España.

Novembrī UNESCO aicina atzīmēt Pasaules zinātnes dienu, šogad akcentējot zinātnes lomu miera un attīstības nodrošināšanā. Miera šobrīd pasaulē nav, attīstība ir nevienmērīga un to bremzē akūtu problēmu risināšana. Vai zinātne var palīdzēt laikmetā, kad patiesības ir daudz un dažādas un tās savstarpēji konfliktē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Zigmunds Orlovskis un filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Kūlis. Zinātnes straujā attīstība 19. gadsimtā 19. gadsimts ir zīmīgs ar vairākiem vēsturiskiem atklājumiem: šajā  simtgadē Luijs Pastērs izgudro vakcīnu pret trakumsērgu, vācu inženieris Karls Benzs rada pirmo automobili ar iekšdedzes dzinēju, Tomas Edisons izgudro ilgnoturīgo elektrospuldzi, Čarlzs Darvins nāk klajā ar evolūcijas teoriju,  Alfrēds Nobels izgudro varen jaudīgu spridzekli – dinamītu. Tajā simtgadē  notiek virkne nozīmīgu atklājumu un, jā, - 1833. gadā angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ievieš jēdzienu „zinātnieks” līdzšinējā    termina – dabas filozofs – vietā. Lai  arī zinātniski atklājumi un to ieviešana praktiskā lietošanā notika paralēli  vairākās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr par tā laika tehnoloģiju šūpuli var dēvēt Angliju. Tur lielu interesi un atbalstu mākslai un zinātnei izrādīja tā laika Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs – princis Alberts, kurš arī bija viens no rīkotājiem Pirmajai pasaules izstādei, kas notika Londonā 1851. gadā izstādei īpaši būvētā stikla un dzelzs celtnē – tā laika arhitektūras augstajā dziesmā – Kristālā pilī. Par šo izstādi un par  rūpnieciskās revolūcijas laika zinātniskiem atklājumiem un praktiskiem jauninājumiem  stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs.

I probably don't need to tell you this, but business is not always rainbows and butterflies. And entrepreneurship can be hard af some days.    But if you truly love your business and what you do, that in and of itself can help pull you through those hard seasons. Because here's the thing: entrepreneurship truly is a choice. We all choose to have this crazy life –and it is tough to do all the things if you don't love or fall out of love with your business.    When you're passionate about your business and what you're doing, people will see it and feed off it. And that's powerful, friends.    Today's guest knows this, and over the years, he's used his insatiable passion to grow and scale a business that he LOVES. And he's telling us all about it!!   Matt Miera is an ‘02 WSU grad (Go Cougs!) and the owner and operator of the world-famous Marco Polo Bar and Grill in Georgetown –aka THE WSU Coug bar on the west side of Seattle.    Matt has been doing his thing since 2006 when he took over ownership of Marco Polo Bar & Grill (a 73-year-old tavern, btw!), and he's sharing all the lessons, pivots, and decisions he's made along the way!   We talk about how tough the bar and restaurant industry is, the benefits of seeing everything as an opportunity, why nontraditional marketing methods still work, and why being a resilient and adaptable business owner matters. Plus, Matt shares stories on the power of community, collaboration, and brand recognition.   Friends, I am PUMPED for you to hear Matt speak! He's truly charismatic, and you can hear the passion and love in his voice when he talks about Marco Polo Bar & Grill.     Did I mention Matt's also a marketing wizard, and he's filled with great advice and insights on how to run a successful business and love (almost) every minute of it!?!    Seriously, don't wait. Hit that play button, and let's go!!!   Leave a 5 star review on iTunes!    Episode Highlights: [1:16] How he used the bar industry as a stepping stone to get his foot in the door [3:00] Why resilience is the key to opening, running, and keeping up a successful bar [6:10] How Matt used the  CougsFirst! community to catapult his business [7:31] Why community is so important [8:35] How he knew it was time to buy off his partners [12:05] Where he turns to for motivation and business support [15:04] How he stays memorable through quirky and obscure marketing tactics [18:51] Where he learned to talk and connect with people so authentically  [20:00] The power of working with the competition, not against them [21:23] What his increase in sales has looked like from the buyout to today [23:00] How he navigated and pulled through during COVID with innovative ideas [26:24] The biggest lesson he learned running his business [31:14] Reflecting on why he started a bar and what he learned along the way [33:00] The highs and lows of running a business Connect with Matt: Website: https://www.marcopolopub.com/ Instagram: https://www.instagram.com/marcopolobarandgrill Need help getting shit done? https://www.facebook.com/groups/getshitdoneclub  Send us podcast ideas at info@kelseymarieknutson.com    Links: Show notes: https://www.kelseymarieknutson.com/podcast   Follow us on Instagram: https://www.instagram.com/kelseymarieknutson/  Hangout on Facebook: https://www.facebook.com/groups/getshitdoneclub    Try my favorite greens! Opti-green 50: https://1stphorm.com/products/opti-greens-50/?a_aid=KelseyMarie1   My secret weapon for growing my hair for the wedding: https://1stphorm.com/products/collagen-with-dermaval/?a_aid=KelseyMarie1 Work with Kelsey: Ready for your next big pivot? Maybe it's launching that new side hustle or growing your existing business, whatever the chapter Kelsey's here to help you bridge the gap between new ideas and achieving your goals! VIP Coaching: https://www.kelseymarieknutson.com/vipcoaching

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Je to len pár dní, čo Slovensko obehol prieskum o dramatickej nedôvere medzi ľuďmi – takmer osemdesiat percent sa vyslovilo, že väčšine sa nedá dôverovať. Ak je však dôvera predpokladom už bazálneho fungovania spoločnosti, ide o viac ako zlú správu.  Podľa klasika sú dva dôvody, prečo ľuďom nedôverujeme: Buď ich nepoznáme. Alebo - ich poznáme až veľmi dobre! Je vôbec cesta, ako sa prepracovať k dôvere? Pozrieme sa na to s „expertom na ľudské slabosti“ – tzv. misionárom milosrdenstva, ktorých vyslal pred časom do sveta pápež František. Hosťom posledného RánaNahlas pred Veľkonočnými sviatkmi je pesničkár a textár, kapucín a spovedník Félix Ján Tkáč, známy aj ako Felice.   „Koľko dobra sa tu urobilo, to nik nechce vidieť“, reaguje na prieskum o nedôvere. „Ja vidím strašne veľa dobra u ľudí“, dodáva.   „Nepotrebujem dôverovať väčšine“, tvrdí. Za dramatičnosťou takmer osemdesiatich percent „nedôverujúcich“ Slovákov vidí „zle naformulovanú otázku“. Prieskum RevivEU v krajinách V4 ju formuloval nasledovne: „Myslíte, že väčšine ľudí sa dá dôverovať?“. Približne pätina na ňu reagovala, že „skôr áno“. Záporne hodnoty však boli neporovnateľne vyššie: 55,4% odpovedalo „skôr nie“, 19,7% „určite nie“. Spolu je to 75,1%.   „Ja nepotrebujem dôverovať väčšine ľudi“, reaguje kapucín Félix Ján Tkáč. A ilustruje to sebe príznačne: „Aj Ježiš mal dvanásť apoštolov, nedôveroval všetkým dookola. A ešte aj z tých dvanástich ho jeden zradil.“ Slováci sú podľa Tkáča pesimisti.   Miera dôvery podľa jeho skúsenosti závisí od vzťahov v najbližšom okolí. „Keď ja nemám rád nikoho, tak nebudem milovaný, lebo ma všetci opustia. Kto by chcel byť s nevrlým, hnusným, odporným?“ Na druhej strane je podľa neho skúsenosť tých, čo „majú manželky, manželov, deti, rodičov“. „Ľudia majú rodiny a v tých rodinách si veria“, tvrdí. „A to je dôležité! Čo ja môžem dôverovať niekomu z hornej dolnej, ktorého ani nepoznám“, ilustruje. Ale to podľa kapucína a špeciálneho spovedníka – misionára milosrdenstva - neznamená, že „nedôverujem nikomu“.   V podcaste porozpráva aj o svojej ceste od „svetáka“ Johna, ako ho volali v mladosti, s tipickými lenonkami, ku kapucínskemu mníchovi pesničkárovi. Rehoľné meno Félix mu pridelili, sám si chcel vybrať meno Tomáš, podľa „svetáka“ Tomáša Becketa. Nakoniec ho dnes každý pozná práve pod talianskym ekvivalentom Félixa ako brata Felice. „Dar dlhých nočných modlitieb, ako môj rehoľný patrón nemám, no šťastný môžem byť aj tak“, hovorí s úsmevom.   Pre rast dôvery medzi ľuďmi, ktorá neskôr prerastá aj do dôvery v spoločnosti, je podľa brata Félixa dôležité priznať si chyby, vyznať si ich pred sebou samým, ale aj verejne. A oľutovať ich.   Uvádza pritom historickú prax rehole kapucínov v podobe tzv. kapituly vín. „Tam si bratia kľakli pred celou komunitou a vyznali sa z toho, čo urobili, hoci to nemali urobiť, alebo neurobil, no mali to urobiť“, rozpráva brat Félix. Súčasťou tohto verejného vyznania vín a prehreškov bola žiadosť o odpustenie.   Každé previnenie, prehrešok má podľa kapucína Félixa aj spoločenský dosah. „Aj skrytý hriech človeka mení a skôr či neskôr to prepukne a mení kvalitu vzťahov“, hovorí o skúsenosti spovedníka. „Keď sa z neho vyznám, aj verejne, môžu mi odpustiť, lebo vidia, že to ľutujem“. A aj to má dosah na kvalitu vzťahov v spoločnosti.   Veľkým prehreškom slovenskej spoločnosti je podľa neho ohováranie. „Spôsobuje to veľké zranenia. My si tým vlastne ostrávime najprv vlastné srdcia a potom rečami aj ešte aj druhých. A z toho potom pramení aj nedôvera“, vysvetľuje brat Félix.   „Ja sa držím toho, že radšej tisíckrát odpustiť a začať spolu, ako zostať sám“, uzatvára. Dobrým receptom na nápravu nálady v spoločnosti sú „čarovné slovíčka“, ktoré podľa brata Félixa pripomína pápež František: ďakujem, prosím, odpúšťam a prosím o odpustenie.   Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

Je to len pár dní, čo Slovensko obehol prieskum o dramatickej nedôvere medzi ľuďmi – takmer osemdesiat percent sa vyslovilo, že väčšine sa nedá dôverovať. Ak je však dôvera predpokladom už bazálneho fungovania spoločnosti, ide o viac ako zlú správu.  Podľa klasika sú dva dôvody, prečo ľuďom nedôverujeme: Buď ich nepoznáme. Alebo - ich poznáme až veľmi dobre! Je vôbec cesta, ako sa prepracovať k dôvere? Pozrieme sa na to s „expertom na ľudské slabosti“ – tzv. misionárom milosrdenstva, ktorých vyslal pred časom do sveta pápež František. Hosťom posledného RánaNahlas pred Veľkonočnými sviatkmi je pesničkár a textár, kapucín a spovedník Félix Ján Tkáč, známy aj ako Felice.   „Koľko dobra sa tu urobilo, to nik nechce vidieť“, reaguje na prieskum o nedôvere. „Ja vidím strašne veľa dobra u ľudí“, dodáva.   „Nepotrebujem dôverovať väčšine“, tvrdí. Za dramatičnosťou takmer osemdesiatich percent „nedôverujúcich“ Slovákov vidí „zle naformulovanú otázku“. Prieskum RevivEU v krajinách V4 ju formuloval nasledovne: „Myslíte, že väčšine ľudí sa dá dôverovať?“. Približne pätina na ňu reagovala, že „skôr áno“. Záporne hodnoty však boli neporovnateľne vyššie: 55,4% odpovedalo „skôr nie“, 19,7% „určite nie“. Spolu je to 75,1%.   „Ja nepotrebujem dôverovať väčšine ľudi“, reaguje kapucín Félix Ján Tkáč. A ilustruje to sebe príznačne: „Aj Ježiš mal dvanásť apoštolov, nedôveroval všetkým dookola. A ešte aj z tých dvanástich ho jeden zradil.“ Slováci sú podľa Tkáča pesimisti.   Miera dôvery podľa jeho skúsenosti závisí od vzťahov v najbližšom okolí. „Keď ja nemám rád nikoho, tak nebudem milovaný, lebo ma všetci opustia. Kto by chcel byť s nevrlým, hnusným, odporným?“ Na druhej strane je podľa neho skúsenosť tých, čo „majú manželky, manželov, deti, rodičov“. „Ľudia majú rodiny a v tých rodinách si veria“, tvrdí. „A to je dôležité! Čo ja môžem dôverovať niekomu z hornej dolnej, ktorého ani nepoznám“, ilustruje. Ale to podľa kapucína a špeciálneho spovedníka – misionára milosrdenstva - neznamená, že „nedôverujem nikomu“.   V podcaste porozpráva aj o svojej ceste od „svetáka“ Johna, ako ho volali v mladosti, s tipickými lenonkami, ku kapucínskemu mníchovi pesničkárovi. Rehoľné meno Félix mu pridelili, sám si chcel vybrať meno Tomáš, podľa „svetáka“ Tomáša Becketa. Nakoniec ho dnes každý pozná práve pod talianskym ekvivalentom Félixa ako brata Felice. „Dar dlhých nočných modlitieb, ako môj rehoľný patrón nemám, no šťastný môžem byť aj tak“, hovorí s úsmevom.   Pre rast dôvery medzi ľuďmi, ktorá neskôr prerastá aj do dôvery v spoločnosti, je podľa brata Félixa dôležité priznať si chyby, vyznať si ich pred sebou samým, ale aj verejne. A oľutovať ich.   Uvádza pritom historickú prax rehole kapucínov v podobe tzv. kapituly vín. „Tam si bratia kľakli pred celou komunitou a vyznali sa z toho, čo urobili, hoci to nemali urobiť, alebo neurobil, no mali to urobiť“, rozpráva brat Félix. Súčasťou tohto verejného vyznania vín a prehreškov bola žiadosť o odpustenie.   Každé previnenie, prehrešok má podľa kapucína Félixa aj spoločenský dosah. „Aj skrytý hriech človeka mení a skôr či neskôr to prepukne a mení kvalitu vzťahov“, hovorí o skúsenosti spovedníka. „Keď sa z neho vyznám, aj verejne, môžu mi odpustiť, lebo vidia, že to ľutujem“. A aj to má dosah na kvalitu vzťahov v spoločnosti.   Veľkým prehreškom slovenskej spoločnosti je podľa neho ohováranie. „Spôsobuje to veľké zranenia. My si tým vlastne ostrávime najprv vlastné srdcia a potom rečami aj ešte aj druhých. A z toho potom pramení aj nedôvera“, vysvetľuje brat...

Abrimos La Ventana del lunes con dos revolucionarios. Pipo Serrano nos presenta a Andrés Miera. CEO y fundador de Grillo, una startup con una tecnología que alerta a la población de la llegada de un terremoto antes de sentirlo. También da a conocer a Guillermo Pérez-Solero Monzón, Revolucionario, CEO y fundador de ADNtro, que mediante unos algoritmos bien entrenados se destapan todas las predisposiciones genéticas de cualquier persona. María Manjavacas nos trae un reportaje sobre amor e inteligencia artificial. Mariano Higes, doctor en Veterinaria, nos explica los últimos avances de la ciencia para evitar la muerte masiva de abejas. 

After An Excellent Performance At Cage Warriors 143 In A Three Round Bout, I Talk with Featherweight Fighter Robert “Greenlight” Hernandez. We Talk Of His Excellent Victory Over Brian Mitchell By Unanimous Decision. Also, We Also Have Roberts Wife and Bantamweight Fighter Kristy Miera and We All Chat MMA and This Duo Does to Help Each Other In MMA & Life. Great Chat with Great People. PLEASE LIKE, SUBSCRIBE, LISTEN & WATCH Sinista1 Productions in ALL formats/outlets via LinkTree https://linktr.ee/sinista1productions #whatsyourexcuse #watchthebooth #doyourhomework #hearthestoriesfirst #areyoulistening #discuss #ninjawithknowledge #thebooth #whoobazoo #hatchetradio #podcastsonamazonmusic #sinista1 #sinista1productions #seeyounexttuesday #7PM #draftingthecircuits #oscarmikeradio #mattiecssports4uandme #happyhourwlito #thetriangleoffensepodcast #fubarstudios #homelandheroessalutepodcast #veanamarie @playmorepods The views expressed by guests are NOT the views expressed by ANY of the shows' hosts or Sinista1 Productions --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/matt-cameron2011/message

Zvyšovanie úrokových sadzieb, stúpajúca inflácia a trhy reagujúce na každú novú informáciu ohľadom konfliktu na Ukrajine či postoja Európy k riešeniu energetickej krízy. Aj tak by sa dala opísať aktuálna situácia vo svete peňazí. Miera inflácie v 19-člennej eurozóne dosiahla v septembri nové maximum 10 percent. Podľa viacerých odborníkov tak žijeme naozaj bezprecedentné časy. Mnohí v snahe čo najlepšie ochrániť svoje peniaze zrazu nevedia, ako na to. Investovať konzervatívnejšie alebo sa nebáť padajúcich akciových trhov? Zájsť radšej do banky alebo riešiť svoje portfólio sám? A čo investovanie do nehnuteľností? Mám aj napriek zvyšujúcim sa úrokovým sadzbám kupovať dom či byt? Aj na tieto otázky sa Eva Frantová v novej časti podcastu pýta reportéra redakcie Index Jozefa Tvardzíka, ktorý sa dlhodobo venuje témam o investovaní aj v rámci minisérie Wall Street. Viac o investovaní: https://index.sme.sk/c/22989950/investicie-etf-fondy-postup.html Viac o obnove rodinných domov: https://index.sme.sk/c/23002005/vyzvy-obnova-domu-plan-obnovy-navod.html https://index.sme.sk/c/23027568/obnova-domov-2023-vyzva-otazky-odpovede.html – Ak máte pre nás spätnú väzbu, odkaz alebo nápad, napíšte nám na podcastindex@sme.sk – Všetky podcasty denníka SME nájdete na sme.sk/podcasty – Podporte vznik podcastu Index a kúpte si digitálne predplatné SME.sk na sme.sk/podcast – Odoberajte aj denný newsletter SME.sk s najdôležitejšími správami na sme.sk/suhrnsme – Ďakujeme, že počúvate podcast Index.

On this episode of the History of Gear, two Marmot alums, Laura Miera, the VP of Technical Product Development and Randy Verniers, VP of International Sales talk about the early days of the company, the transition from domestic to international production, and the evolution of brands that go through multiple acquisitions. Laura Miera Collection at Utah State University: https://archiveswest.orbiscascade.org/ark:80444/xv347236 Watch these conversations on YouTube! https://bit.ly/33SVb2O   Listen to these conversations on the Highlander Podcast. https://opdd.usu.edu/podcast The Highlander Podcast is sponsored by the Outdoor Product Design & Development program at Utah State University, a four year, undergraduate degree training the next generation of product creators for the sports and outdoor industries. Learn more at opdd.usu.edu or follow the program on LinkedIn or Instagram. https://www.instagram.com/usuoutdoorproduct/ https://www.linkedin.com/company/opdd

El dinero nos aporta bienestar por lo que es muy importante mantener una sana relación con él. El dinero esta ligado a nuestras emociones, a nuestra manera de pensar y a nuestra calidad de vida. El día de hoy nos acompaña Erika Sáenz de Miera quien nos habla sobre cómo mejorar tu relación con el dinero.