Podcasts about Miera

FID: "Moneyval" ziņojumā apliecināta Latvijas spēja efektīvi cīnīties ar finanšu noziegumiem. Skandalozajā amerikāņu finansista un dzimumnoziedznieka Epstīna lietā šodien britu policija aizturējusi bijušo princi Endrū. Uz pirmo tikšanos sanākusi Trampa izveidotā Miera padome. Izglītības un zinātnes ministre sola labot esošo izglītības standartu un veidot jaunu. No olimpiskā turnīra Latvijā atgriezusies daļa vīru hokeja izlases.

Miera Kim and Carey Bostian celebrate a decade at the helm of Red Cedar Chamber Music with “Return to Roots,” a concert that takes Red Cedar back to the days when it was a duo. Miera and Carey will be traveling all around the area for a variety of rural outreach shows, culminating in the … Continue reading

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku vasaļiem, un nedrīkst arī nostāties distancēta moralizētāja pozīcijā, kas ir ceļš uz nevarību un marginalizāciju. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā uzrunā forumam pauda, ka starptautiskajā kārtībā ir notikušas pārmaiņas, kas „ir ne tikai seismiskas, bet arī paliekošas”. „Mēs tagad dzīvojam pasaulē, ko nosaka rupja vara,” viņa teica. Eiropai šajos apstākļos jāvairo savs spēks un neatkarība, un tā arī esot gatava, kā izteicās prezidente, „rīkoties, ja nepieciešams, vienoti, ātri un apņēmīgi.” Kā ļoti nozīmīga, pat programatiska tiek daudzviet atzīmēta Kanādas premjerministra Marka Kārnija uzruna. Arī viņš runāja par jaunu realitāti mūsdienu pasaulē, kam raksturīga lielvaru konkurence un līdzšinējās noteikumos balstītās kārtības izplēnēšana. „Mēs esam pārrāvuma, ne pārejas posmā,” teica Kārnijs. Tagadējā pasaulē ekonomiski jaudīgākās valstis atļaujas izmantot ekonomisko integrāciju kā spiediena instrumentu, un salīdzinoši mazākas valstis, kā Kanāda, vairs nevar cerēt, ka ar paklausību lielvarām tās nopirks sev drošību. „Vidēji lielajām valstīm jārīkojas kopīgi, jo, ja mēs nebūsim pie galda, tad mēs esam ēdienkartē,” teica Kanādas līderis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Hostia: Erik Tomáš (minister práce, sociálnych vecí a rodiny SR), Monika Uhlerová (prezidentka Konfederácie odborových zväzov) a Rastislav Machunka (prezident Asociácie zamestnávateľských zväzov a združení). | Index trhu práce dosahuje podľa ManpowerGroup najhoršiu hodnotu za posledných päť rokov – takmer tretina zamestnávateľov očakáva v najbližšom období prepúšťanie. Miera dosahuje nezamestnanosti v decembri stúpla na 6,08 %. Pribúdajú nezamestnaní najmä zo stavebníctva, obchodu, služieb a dopravy. Na druhej strane, stagnácia odtokov z evidencie naznačuje, že schopnosť trhu práce absorbovať nezamestnaných sa oslabuje, konštatuje NBS. Čo sú hlavné dôvody avizovaného prepúšťania? Sú zamestnávatelia pod zvýšeným tlakom? Sú súčasné nástroje štátu (aktívna politika trhu práce, rekvalifikácie) dostatočne flexibilné a rýchle na to, aby pomohli prepusteným ľuďom? Je súčasné prepúšťanie len dočasným reakčným krokom na ekonomické spomalenie, alebo sme svedkami trvalejších štrukturálnych zmien (napr. automatizácia, AI)? Ktoré regióny Slovenska sú najviac ohrozené? Hrozí prehlbovanie regionálnych rozdielov, keďže stavebníctvo a priemysel sú kľúčové práve v regiónoch s vyššou nezamestnanosťou? Aké sú predikcie, ako sa bude vyvíjať trh práce v tomto roku? Nakoľko prudký bude nárast nezamestnanosti? Dokáže pracovný trh uvoľnených zamestnancov absorbovať – spĺňajú nároky a požiadavky? V akej pozícii sa ocitajú prepustení zamestnanci – napríklad aj vzhľadom na skrátenie obdobia vyplácania dávok v nezamestnanosti? | Trh práce čelí prepúšťaniu. | Moderuje: Marta Jančkárová; | Diskusiu Z prvej ruky pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Latvijā ir barikāžu aizstāvju atceres diena, pieminot pirms 35 gadiem asiņainajās apšaudēs bojā gājušos. ASV prezidents Donalds Tramps uzrunājis vairākus pašreizējos un bijušos politiķus un līderus, aicinot viņus pievienoties paša vadītajai Miera padomei. Par mazākumtautību valodu lietojumu Sabiedriskajā medijā šodien sākusi spriest Satversmes tiesa. 72% pārtikas piegādātāju pērn nesaskārās ar negodīgu tirdzniecības praksi. Latvijas hokeja izlases sastāvā traumas ieviesušas kārtējās korekcijas, Rihardam Bukartam aizvietojot savainoto Rodrigo Ābolu.

(!!!unbeauftrag und unbezahlte Werbung!!!)Eine verführerische Erfüllung /SBT (Miera Angel) Es ist die berührende Geschichte über Mara & Sam in 24 lyrischen Kurzkapiteln (jede ist kunstvoll illustriert), die ans Herz geht, die erotisch-romantischen Sinne verführt und die Gedanken beflügelt.Über den AutorMiera Angel, geboren 1987, stammt ursprünglich aus der Oberlausitz und wohnt nun seit längerem in Dresden.Ihre Berufszweige sind Mediengestaltung, Dekoration und natürlich die Schriftstellerei.SocialMedia & WebsiteInstagram: https://www.instagram.com/miera_angel_autorinhttps://www.instagram.com/auko.mediaWebsite:https://auko.mediaJetzt reinhören.---Meine LesungEin Podcast in dem Autoren ihre Bücher, und auch sich selbst vorstellen.Du als Leser, mit Interesse an Lesungen, kommst voll auf deine Kosten. Finden für dich interessante Lesungen nicht in deiner näheren Umgebung statt? Dann ist dieser Podcast genau das Richtige für dich. Hier stellen diverse Autoren ihre Bücher im Rahmen einer Lesung vor. Ein paar Fragen zum Autor und seinem Buch dürfen natürlich nicht fehlen. Der Podcast kommt in einem wöchentlichen Rhythmus und bietet ein riesiges Portfolio an Autoren bzw. Buch-Lesungen. Du kannst diesen Podcast auch kostenlos mit der App deiner Wahl abonnieren. Sobald es eine neue Folge gibt, wird diese zum anhören bereitgestellt. Alle Einzelheiten und Informationen unter https://meinelesung.de.Bist du AutorIn oder Autor und möchtest dein Buch in meinem Podcast vorstellen? Aufnahmen sind per Telefon, Skype, FaceTime, Zoom oder bei einem gemütlichen und persönlichen Zusammensitzen möglich. Melde dich ganz einfach bei mir, und wir können vorab alle Einzelheiten besprechen.Weitere Einzelheiten, Informationen und Kontaktmöglichkeiten unter https://meinelesung.de.Dir gefällt dieser Podcast? Dann empfehle ihn weiter und lass eine kleine Bewertung in den entsprechenden Portalen da, wie zum Beispiel Apple Podcasts (iTunes) oder Podcast.de.Herzlichen Dank. SocialMedia:website: https://meinelesung.deInstagram: https://www.instagram.com/meinelesungfacebook: https://www.facebook.com/meineLesungYouTube: https://www.youtube.com/@meinelesungPodcast AbonnementRSS-Feed: https://pcr.apple.com/id1484505215

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Hostia: Tomáš Chabada (analytik Inštitútu 2050) a Dušana Dokupilová (výskumníčka Centra spoločenských a psychologických vied SAV). | Čo znamená dopravná chudoba a ako sa prejavuje? Čo vplýva na mieru dopravnej chudoby v krajine? Je to skôr sociálna alebo klimatická téma – v čom sú presahy? Miera dopravnej chudoby na Slovensku: Téme sa v posledných rokoch venovali viaceré štúdie – SAV (2023), IEP (3/2025), Inštitút 2050 (11/2025). Aké sú výsledky a mení sa tento problém v čase? Ide o regionálne špecifický problém? Týka sa konkrétnych sociálnych skupín? Ako sme na tom v porovnaní so zahraničím (Česko, krajiny CEE)? Aké sú efektívne riešenia problému? Vidíme snahu vlády, samospráv adresovať tento problém? Kto sú ďalší relevantní aktéri? | Dopravná chudoba. | Moderuje: Juraj Jedinák; | Diskusiu Z prvej ruky pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Nākamā gada budžeta pieņemšana ieiet finiša taisnē, galīgais balsojums būs nākamnedēļ. Tad arī varēs skatīties, kas notiek ar valdību. Katrā ziņā no opozīcijas puses ir izskanējis, ka būšot diezgan nopietni pārsteigumi, lai kas tie arī būtu. Bet lielāka uzmanība tomēr šonedēļ ir bijusi pievērta starptautiskajiem notikumiem pēc tam, kad parādījās tā sauktais Ukrainas miera plāns, kas faktiski paredzēja Ukrainas kapitulāciju. Skaidrs, ka ne Ukraina, ne Eiropa ar to nebija mierā un nedēļas laikā ir norisinājušās ļoti daudzas sarunas šajā sakarā. Krustpunktā aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un portāla "TVNET" grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis.    

Nākamā gada budžeta pieņemšana ieiet finiša taisnē, galīgais balsojums būs nākamnedēļ. Tad arī varēs skatīties, kas notiek ar valdību. Katrā ziņā no opozīcijas puses ir izskanējis, ka būšot diezgan nopietni pārsteigumi, lai kas tie arī būtu. Bet lielāka uzmanība tomēr šonedēļ ir bijusi pievērta starptautiskajiem notikumiem pēc tam, kad parādījās tā sauktais Ukrainas miera plāns, kas faktiski paredzēja Ukrainas kapitulāciju. Skaidrs, ka ne Ukraina, ne Eiropa ar to nebija mierā un nedēļas laikā ir norisinājušās ļoti daudzas sarunas šajā sakarā. Krustpunktā aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un portāla "TVNET" grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis.    

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks un RSU lektors, analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis.

Latvijā fiksēti vairāki cigarešu kontrabandistu baloni no Baltkrievijas. Miera plānu kara izbeigšanai Ukrainā apspriež Eiropas valstu līderi, ASV valsts sekretārs līdz šim panākto raksturojis kā milzīgu progresu. Jūrmalas domi turpmāk vadīs līdzšinējais vicemērs Jānis Lediņš no Latvijas Zaļās partijas. Līdzšinējais Jūrmalas mērs Gatis Truknis kļūst par jaunizveidotās Stratēģiskās plānošanas komitejas priekšsēdētāju. Liela daļa komersantu maldina pircējus atlaižu laikā, secinājis PTAC pērnā gada “Melnās piektdienas” un Ziemassvētku atlaižu monitoringā.

Stupeň – O exile Rebrík božského výstupu bol napísaný predovšetkým pre mníchov. No slová svätého Jána Klimaka na začiatku prvej kapitoly naznačujú, že jeho úmyslom je osloviť každého človeka túžiaceho po spáse. Hovorí: „Dvere večného života sú otvorené pre každého. Cieľ nášho života je nasledovať Krista a podobať sa mu v jeho božskej láske.“ Ponúkané reflexie sú prípravou na farské formačné stretnutia. Venujú sa učeniu svätého Jána Klimaka o stupňoch duchovného výstupu, ktoré nachádzame v jeho slávnom diele Rebrík.  

El S&P 500 y el Nasdaq caen el martes. Resurge algo la preocupación por las elevadas valoraciones del sector tecnológico. Mientras, los mercados siguen de cerca los avances para poner fin al cierre del gobierno federal más largo en la historia de Estados Unidos. Por otro lado, la actualización semanal de las cifras preliminares de nóminas de ADP muestra que las empresas privadas perdieron un promedio de 11.250 puestos de trabajo cada semana hasta el 25 de octubre. Las ganancias de Nike, McDonald's y Goldman Sachs mantiene a flote al Dow. Las acciones de Nvidia pierden un 2,3% después de que el inversor tecnológico japonés SoftBank Group revelase que se había deshecho del resto de sus acciones en el líder de la IA por 5.830 millones de dólares. Y los títulos de CoreWeave, respaldada por Nvidia, ceden un 10,8% después de que la empresa de computación en nube recortase sus previsiones de ingresos anuales. También es protagonista Google por sus inversiones en Alemania. Analizamos el mercado esta hora con Javier Díaz Izquierdo, de Renta 4 Banco. Y nos vamos a la COP30 para hablar con Gonzalo Sáenz de Miera, Director de Cambio Climático y Alianzas de Iberdrola.

Intelektuālis un vara. Kultūras rondo filozofi Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš iepazīstina ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām. Raidījuma viesus interesējis, kā Latvijas pirmās brīvvalsts filozofi, arī citu zinātņu pārstāvji, atjēdzoties padomju ideoloģijas apstākļos, ir mēģinājuši sadzīvot ar jauno varu un turpināt savu darbu.  -- 7. novembrī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Gara mājā (Miera iela 58a) norisināsies sekcija “Filozofija Latvijā (1944–1991): konversijas un pārrāvumi”, kurā pētnieki dalīsies ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām,  intelektuāļu likteņiem un lomu totalitāru režīmu ietvaros. Sekcijas ietvaros referenti aplūkos arī jaunākās tendences un metodoloģiskos izaicinājumus padomju pieredzes izpētē. Andrejs Balodis skaidros kvalitatīvu empīrisku datu izmantojumu darbā ar intelektuālās vēstures tematiku un raksturos biogrāfiski naratīvi interpretatīvās metodes lietojumu. Velga Vēvere ir analizējusi filozofiskajiem jautājumiem veltītās publikācijas Latvijā laikā posmā no 1944. gada līdz 1953. gadam un referātā aplūkos publikāciju tematiskās ievirzes. Sandra Leikarte prezentēs referātu par komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) likteni padomju periodā un viņa Piekto simfoniju. Andris Gauja pievērsīsies iespējām atspoguļot filozofiskās domas attīstību filmās. Anna Freiberga aplūkojas staļinisma laika literatūras iezīmes Annas Sakses (1905–1981) romānā “Pret kalnu”. Andris Hiršs prezentēs referātu par kritikas un paškritikas praksēm pēckara Staļina laikā Latvijā, pievēršoties Paula Dāles (1889–1968) un Mildas Palevičas (1889–1972) paškritikas referātiem. Ainārs Kamoliņš aplūkos latviešu būvinženiera Artura Tramdaha (1884–1974) filozofiskos uzskatus par tehnikas jautājumiem starpakaru periodā, kā arī pret viņu izvērsto padomju režīma kampaņu un Tramdaha sniegto “grēksūdzi”. Paula Elmere padomju periodu apskatīs kā “sarežģīto pagātni” un tā analīzei piedāvā izmantot Aleidas Asmanes (dz. 1947) memoriālās kultūras nojēgumu. Konferenču sēriju plkst. 19.00 Stūra mājā (Brīvības iela 61) noslēgs pasākums “Padomju filozofu paškritikas: performatīva diskusija”. Paškritika padomju ideoloģijas ietvaros bija plaši praktizēta subjekta konstruēšanas tehnika, kuras nolūks bija audzināt pilsoņus un atmaskot ienaidniekus. Filozofi, kuri palika Latvijā pēc 1944. gada, bija spiesti publiski nožēlot savus agrākos uzskatus. Pasākumā performatīvi tiks izspēlēti Paula Dāles un Mildas Palevičas paškritikas referāti, kā arī norisināsies diskusija par intelektuāļu lomu totalitāras varas apstākļos. Lomās: Daiga Kažociņa (Palēviča) un Kārlis Reijers (Dāle). Diskusiju vada: Andris Hiršs, Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš. Sekcija notiek starptautisko konferenču sērijas "Kultūras krustpunkti XIX" ietvaros.

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu. 

Baznīca ir Dieva mīlestības zīme un reliģiskās atšķirības nedrīkst būt par konflikta cēloni. Turklāt paties miers iespējams piedodot un izlīgstot. Bet piedošana neatceļ prasību taisnīguma un patiesības. Lūgšana ir daļa no Baznīcas darbības miera veicināšanai.

Hostia: Ján Ferenčák (poslanec NR SR; Hlas-SD) a Jaroslav Spišiak (poslanec NR SR; Progresívne Slovensko). | Aká je súčasná situácia, aké sú čísla z minulosti a máme očakávať prípadnú úpravu legislatívy? Súčasná situácia (viaceré mesta upozorňujú na prudký nárast kriminality, ako to v mestách vyzerá, môžu sa nielen ľudia ale aj prevádzkovatelia cítiť v bezpečí, súčasné dáta a čísla – vieme pomenovať o aký zásadný nárast ide, týka sa len väčších miest, alebo aj menších obcí – kapacity polície na vyhodnotenie a preverovanie, ochrana ľudí a prevádzok). Čísla z minulosti (kedy začali čísla kriminality stúpať, opozícia hovorí o súvislosti s novelou trestných kódexov, koalícia tieto tvrdenia odmieta, aká je realita miest a obcí, o akú kriminalitu ide najčastejšie). Legislatíva (prichádza do úvahy úprava, ak áno v akej miere sa budú zákony meniť, spolupráca starostov a primátorov s rezortom vnútra, prípadne spravodlivosti). | Vyššia miera drobnej kriminality. | Moderuje: Marta Jančkárová; | Diskusiu Z prvej ruky pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Karš ir posts un nekad nav bijis, nav un nebūs piemērots līdzeklis konfliktu risināšanai. Karš ir patiesa humānisma sagrāve. Valstis ir mirāžu atbildīgas meklēt alternatīvus konflikta risinājumus. Brt ja tomēr notiek karš, tad ir taisnīga kara principi, kas ir jāievēro. Turklāt miera uzturēšanā katrs mīlētāka persona ir mirāžu atbildīgs par savu rīcību.

Raidījuma uzmanības fokusā Tuvie Austrumi un Amerikas vidienē, mazliet pievēršoties arī Madagaskarai. Protams, runājam par Gazu, kurai šajās dienās ir pievērsta praktiski visas pasaules uzmanība. 13. oktobra rītā saskaņā ar noslēgto vienošanos tika atbrīvoti visi vēl dzīvi esošie ķīlnieki, ko "Hamās" bija sagrābis pirms diviem gadiem. Nav šaubu, ka tas ir arī liels ASV prezidenta Donalda Trampa nopelns, un pats Tramps nepārprotami pirmdien baudīja savus slavas mirkļus. Viņš ieradās Izraēlā, kur viņu gaidīja kā nacionālo varoni. Tajā pašā laikā politiskie eksperti piesardzīgi vērtējumos, cik ilgstošs un noturīgs pašreizējais miers būs. Ja Izraēlā Trampu novērtē kā miera nesēju, tad ir valstis, kur tagad ASV uzskata par potenciālu drīzu kara izraisītāju. Venecuēla nopietni gatavojas ASV iebrukumam. Par Venecuēlu jārunā arī vairāku citu iemeslu dēļ, arī piešķirtās Nobela Miera prēmijas dēļ, kuru nesen saņēma nevis Donalds Tramps, kurš to ļoti iekāroja, bet gan Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, RSU docētājs Toms Rātfelders. Sengaidītais (pus)miers 8. oktobrī Izraēlas valdības un organizācijas „Hamās” pārstāvji vienojās par karadarbības pārtraukšanu, balstoties Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izvirzītajā miera plānā. Dienu vēlāk šo vienošanos akceptēja Izraēlas ministru kabinets, pēc kam 10. oktobrī iestājās uguns pārtraukšana un sākās ķīlnieku atbrīvošanas process. 13. oktobra rītā, uzrunājot Izraēlas parlamentu Knesetu, ASV līderis pasludināja kara beigas, lai gan saprotams, ka runa pagaidām ir tikai par trauslu pamieru. Izraēlai nozīmīgākais rezultāts ir pēdējo divdesmit izdzīvojušo 2023. gada oktobrī sagūstīto izraēliešu atbrīvošana, kas notika pirmdienas rītā. Neatdoti paliek vēl divdesmit astoņu gūstā bojāgājušo ķermeņi. Pretī teroristiskā organizācija saņem gandrīz divus tūkstošus no Izraēlas cietumiem atbrīvotus palestīniešus, tai skaitā 250 ar mūža ieslodzījumu notiesātos. Pēc piektdien notikušās uguns pārtraukšanas un Izraēlas paziņojuma, ka iedzīvotāji var droši atgriezties Gazas pilsētā, sākusies intensīva bēgļu kustība uz pamatīgi izpostīto anklāva lielāko centru. Pirmajā noregulējuma posmā Izraēla piekritusi atvilkt savus spēkus no četrdesmit septiņiem procentiem Gazas joslas platības; nākamajos divos posmos paredzēta turpmāka atvilkšana, galu galā paturot savā kontrolē apmēram 15 procentus teritorijas – drošības perimetru, no kura izraēlieši aizies tad, kad tiks atzīts, ka no Gazas joslas vairs neizriet nekādi teroristisku uzbrukumu draudi. Līdz ar uguns pārtraukšanu kara izpostītajā teritorijā intensīvi sākusi ieplūst palīdzība – ne vien pārtika,  medikamenti un pirmās nepieciešamības preces, bet arī materiāli un tehnika gruvešu novākšanai un infrastruktūras atjaunošanai. Nākamais punkts prezidenta Trampa Tuvo Austrumu vizītes maršrutā bija Šarmalšeihas kūrorts Ēģiptē, kur 13. oktobrī uz Gazas miera konferenci bija pulcējušies ap trīsdesmit valstu un starptautisko organizāciju vadītāju. Bez nozīmīgāko Rietumeiropas, Persijas līča un dažu citu ietekmīgu pasaules nāciju vadītājiem, tāpat ANO ģenerālsekretāra, Eiropadomes prezidenta un Arābu līgas ģenerālsekretāra, piedalījās arī tādi, varētu teikt, negaidīti starptautiskā procesa dalībnieki kā Armēnijas un Ungārijas premjerministri, Azerbaidžānas un Paragvajas prezidenti. No aicinātajiem samitu ar savu klātbūtni nebija pagodinājis Izraēlas premjers Netanjahu, kā iemeslu minot attiecīgajā dienā atzīmējamus nozīmīgus ebreju garīgos svētkus, un Irānas vadītāji, paziņojot, ka nevar piedalīties kopīgā pasākumā ar tiem, kuri nesen militāri uzbrukuši viņu valstij. Samitā apspriestais Trampa divdesmit punktu Gazas miera plāns paredz joslas demilitarizāciju, tur izvietojamus starptautiskus stabilizācijas spēkus un pagaidu pārvaldes institūciju. Domājams, līdzšinējiem Gazas saimniekiem – teroristiskajam grupējumam „Hamās” – šai sakarā ir no samita rīkotājiem diezgan atšķirīgs viedoklis. Miera prēmija un „lielgaballaivu politika” 10. oktobrī Norvēģijas Nobela komiteja darīja zināmu savu lēmumu piešķirt šī gada Nobela Miera prēmiju Venecuēlas opozīcijas līderei Marijai Korinai Mačado. Nu jau ceturtdaļgadsimtu viņa ir opozīcijā savas dzimtenes valdošajam režīmam – vispirms Ugo Čavesam, pēc tam viņa varas mantiniekam Nikolasam Maduro. Kulmināciju šī pretstāve sasniedza 2023. gadā, kad viņa pieteica savu kandidatūru 2024. gada Venecuēlas prezidenta vēlēšanām. Valdošais režīms aizliedza opozicionārei kandidēt, viņas vietā startēja venecuēliešu politikas veterāns un diplomāts Edmundo Gonsaless. Lai arī opozīcija iesniedza aptauju rezultātus, kas apliecināja tās kandidāta uzvaru, varas kontrolētā Nacionālā vēlēšanu padome pasludināja par uzvarētāju Maduro. Kopš šīm vēlēšanām Marija Mačado spiesta slēpties, baidoties no režīma izrēķināšanās. Līdz ar Nobela komitejas lēmumu noslēgusies arī intriga par iespējamu prēmijas piešķiršanu Donaldam Trampam, kurš to faktiski pieprasīja, darbinādams šai sakarā arī politiskā spiediena sviras. Tomēr tiek lēsts, ka Baltā nama saimnieka ambīciju izpaudumiem bijusi ietekme uz komitejas izšķiršanos. Mačado ir Trampa dabiska sabiedrotā Vašingtonas pašreizējā politiskajā kursā pret Karakasu. Diktators Maduro allaž ir bijis prezidenta Trampa neieredzēts, pie tam tagad par vadmotīvu šai attieksmei kļuvušas apsūdzības narkotiku iepludināšanā Savienotajās  Valstīs. Kopš septembra sākuma amerikāņu jūras spēki uzsākuši t.s. narkolaivu medības Karību jūrā, nogremdēti nu jau vismaz septiņi peldlīdzekļi, nogalināto skaits tuvojas trim desmitiem. Tiek izteiktas versijas par to, ka šīm akcijām varētu sekot citas ar citu bruņoto spēku veidu iesaisti. Par to, cik pamatotas ir apsūdzības narkotiku transportēšanā, grūti spriest, taču nepārprotami tā ir Savienoto Valstu spēka politikas demonstrācija reģionā. Tā nu venecuēliešu opozicionāre Mačado netieši kļuvusi par Donalda Trampa „jaunās lielgaballaivu politikas” atbalstītāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

Je najvyšší čas sa rozhodnúť či tento štát chceme. Ak ho naozaj chceme, je najvyšší čas začať na tom pracovať, hovorí šéf Inštitútu sociálnej kohézie Pavol Kosnáč. Z čoho pramení narastajúca polarizácia spoločnosti a prečo sme tak málo odolná spoločnosť?Miera polarizácie slovenskej spoločnosti dramaticky narastá. Naopak, miera dôvery rapídne mizne. Atentát na premiéra, predtým dvojnásobná vražda pred LGBTI klubom v Bratislave, ale už sú tu i vraždy- či vynútené samovraždy, na školách.Kde sa to celé zastaví a čo to o nás vlastne vypovedá? Vieme kto sme a kam chceme smerovať? No a hlavne, chceme to vôbec vedieť?Chýba nám to, čomu Fíni hovoria "Sisu", teda odolnosť, vnútorná sila a odhodlanie čeliť náročným situáciám. Vedomie toho, kto sme a čo stojí za to brániť, hovorí šéf Inštitútu DEKK. Nemáme žiadny spoločný príbeh, za ktorým by sme stáli my všetci, celé spoločenstvo. No a nielenže sa na takomto príbehu vôbec nevieme zhodnúť, ale my ho dnes už ani nehľadáme. Víťazia polarizačné algoritmy sociálnych sietí, krátkozraká konfrontačná politika a klanová mentalita. Takto odolná spoločnosť nevyzerá, tvrdí Pavol Kosnáč.Aka veľka je miera polarizácie našej spoločnosti a prečo u nás rastie počet ľudí, ktorí sú ochotní siahnuť až ku krvavým a násilným riešeniam? Čo ich k tomu vedie a do akej miery sa démonizácia oponentov prelieva do každodennej reality? No a kde je tá povestná hranica zlomu, v ktorej sa to môže pretaviť až do občianskej vojny? Kto to živí a kto nesie kľúčovú zodpovednosť, ale najmä: Ako to zastaviť a zvrátiť?Na Slovensku približne každý tretí človek rozviazal osobné vzťahy kvôli názorovým nezhodám a zhruba polovica rodín sa doma o kontroverzných témach radšej ani nerozpráva pretože by to mohlo viesť až k rozpadu ich rodinných väzieb, tvrdí Kosnáč.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Je najvyšší čas sa rozhodnúť či tento štát chceme. Ak ho naozaj chceme, je najvyšší čas začať na tom pracovať, hovorí šéf Inštitútu sociálnej kohézie Pavol Kosnáč. Z čoho pramení narastajúca polarizácia spoločnosti a prečo sme tak málo odolná spoločnosť?Miera polarizácie slovenskej spoločnosti dramaticky narastá. Naopak, miera dôvery rapídne mizne. Atentát na premiéra, predtým dvojnásobná vražda pred LGBTI klubom v Bratislave, ale už sú tu i vraždy- či vynútené samovraždy, na školách.Kde sa to celé zastaví a čo to o nás vlastne vypovedá? Vieme kto sme a kam chceme smerovať? No a hlavne, chceme to vôbec vedieť?Chýba nám to, čomu Fíni hovoria "Sisu", teda odolnosť, vnútorná sila a odhodlanie čeliť náročným situáciám. Vedomie toho, kto sme a čo stojí za to brániť, hovorí šéf Inštitútu DEKK. Nemáme žiadny spoločný príbeh, za ktorým by sme stáli my všetci, celé spoločenstvo. No a nielenže sa na takomto príbehu vôbec nevieme zhodnúť, ale my ho dnes už ani nehľadáme. Víťazia polarizačné algoritmy sociálnych sietí, krátkozraká konfrontačná politika a klanová mentalita. Takto odolná spoločnosť nevyzerá, tvrdí Pavol Kosnáč.Aká veľká je miera polarizácie našej spoločnosti a prečo u nás rastie počet ľudí, ktorí sú ochotní siahnuť až ku krvavým a násilným riešeniam? Čo ich k tomu vedie a do akej miery sa démonizácia oponentov prelieva do každodennej reality? No a kde je tá povestná hranica zlomu, v ktorej sa to môže pretaviť až do občianskej vojny? Kto to živí a kto nesie kľúčovú zodpovednosť, ale najmä: Ako to zastaviť a zvrátiť?Na Slovensku približne každý tretí človek rozviazal osobné vzťahy kvôli názorovým nezhodám a zhruba polovica rodín sa doma o kontroverzných témach radšej ani nerozpráva pretože by to mohlo viesť až k rozpadu ich rodinných väzieb, tvrdí Kosnáč.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas. Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši. Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija. Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts. Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju. Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā. Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Studijā Saeimas Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas vadītājs Igors Rajevs un Saeimas Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas sekretārs Edvīns Šnore (NA).

Ir vajadzīga Eiropas valstu militāra klātbūtne Ukrainā jau miera sarunu procesā, parādot, ka Eiropa ir nopietna. "Piesegšanās ar papīriem" attiecībā uz Krieviju nekad nav strādājusi, "Rīta Panorāmā" sacīja bijušais Valsts prezidents (2007–2011) Valdis Zatlers.

Latvijas filmu muzejam no 21. augusta ne tikai jauns nosaukums - Latvijas Kino muzejs, bet arī jauna mājvieta. Kultūras Rondo vērs durvis muzeja jaunajās telpās Miera ielā un apmeklēs izstādi „Uzburt pasaules. Latvijas filmu mākslinieki."   Tā ir ne tikai krājumu pārskatīšana, bet arī krājumu papildināšana. Saruna ar Kino muzeja vadītāju Ingu Pērkoni, bet izstādi vēl tapšanas procesā izrādīs kuratore Alise Krilova un māksliniece Dace Džeriņa.  

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Skaidras naudas aprites kontrole ir kārtējais jautājums, kur iezīmējas atšķirīga nostāja koalīcijas partiju vidū. Jāteic, ka arī publiskajās diskusijas viedokļi ir ļoti dažādi. Politiķi arī nav vienisprātis par neprivatizējamo kapitālsabiedrību daļu pārdošanu, bet tā, kura varētu iet uz publisko piedāvājumu savukārt nav pievilcīga pat kaimiņu acīs. Runa ir par "airBaltic".  Savukārt Izraēlas premjers Nobela miera prēmijai izvirza Donaldu Trampu. Tie ir nedēļas notikumi, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Raivis Vilūns, Latvijas Universitates Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, raidījuma "Nākotnes kapitāls" veidotājs.  

Skaidras naudas aprites kontrole ir kārtējais jautājums, kur iezīmējas atšķirīga nostāja koalīcijas partiju vidū. Jāteic, ka arī publiskajās diskusijas viedokļi ir ļoti dažādi. Politiķi arī nav vienisprātis par neprivatizējamo kapitālsabiedrību daļu pārdošanu, bet tā, kura varētu iet uz publisko piedāvājumu savukārt nav pievilcīga pat kaimiņu acīs. Runa ir par "airBaltic".  Savukārt Izraēlas premjers Nobela miera prēmijai izvirza Donaldu Trampu. Tie ir nedēļas notikumi, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Raivis Vilūns, Latvijas Universitates Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, raidījuma "Nākotnes kapitāls" veidotājs.  

Hacer click aquí para enviar sus comentarios a este cuento.Juan David Betancur Fernandezelnarradororal@gmail.comHabía una vez en la Cantabria de lo que hoy es espana un apacible pueblo llamado Liergarnes, este pueblo enclavado entre las montañas y que es bañado por el río Miera recuerda a que hace muchos siglos , vivía una familia trabajadora. Ellos eran  Francisco de la Vega y María de Casar, quienes tenían cuatro hijos a los que estaban criando con todas las normas católicas que el tiempo ofrecia. Uno de  los hijos se llamaba Francisco y se dice que  era un joven de carácter tranquilo, pero  algo distraído, pero sin duda era fuerte y sano. La desgracia llevo a que el padre muriera a temprana edad y así Su madre, al quedar viuda, decidió envia a Francisco  a Bilbao  para que aprendiera el oficio de carpintero, con la esperanza de que tuviera un futuro mejor Eran los anos de  1674 y en esas épocas ser carpintero era una ocupación noble y muy importante lo que le aseguraba un buen futuro., Resulta que Francisco establecido en Bilbao decidio convocar a algunos amigos para que se fueran a nadar al río Nervión .que cruza la ciudad de Bilbao. En la víspera de San Juan, una noche cargada de simbolismo mágico y supersticiones Con gran arrojo Francisco no lo pensó dos veces y de buenas a primeras se Se lanzó al agua dejando atrás a sus amigos y dicen las crónicas de ese tiempo que sus amigos pese a que esperaron y esperaron en la orilla no vieron salir a su compañero Francisco y ellos aseguraron que el nunca salió de allí. Simplemente desapareció. Todos asumieron que  La corriente lo arrastró, y aunque lo buscaron intensamente, no hubo rastro. Se pensó que había muerto ahogado y llegando a lierganes le contaron la mala nueva a su madre que desconsolada, lo lloró como perdido para siempre.Pasaron Cinco años y en 1679, comenzaron a circular rumores extraños. En las costas del Canal de la Mancha, en Dinamarca, y finalmente en Cádiz, marineros y pescadores afirmaban haber visto a un ser humanoide nadando con increíble agilidad. Tenía aspecto de hombre, pero su piel parecía cubierta de escamas, y sus movimientos eran más de pez que de persona. Todos en estos lugares pensaron que no eran más que habladurías y cuentos de pescadores que como es sabido les gusta hablar de más y exagerar las historias cuando están tomando en los bares del puerto. Pero para sorpresa de todos unos pescadores en Cadiz tirando y recogiendo las redes alcanzaron a ver un ser que realmente tenía forma de hombre pero nadaba como pez, además siempre se escondia detrás de las redes y trataba de liberar a los peces que eran atrapadas .Los pescadores de Cadiz cansados de este juego decidieron capturarlo y tirando trozos de pan fueron acercándolo a la embarcación para finalmente tirarle encima las redes de pesca.  Allí lo atraparon y para su asombro era ciertamente un hombre que poseía escamas y una piel como la de un ser del  agua, tenía en sus manos y pies membranas que unian sus dedos y parecía capaz de respiran bajo el agua  Lo sacaron del agua, lo pusieron en la barca y Lo llevaron al convento de San Francisco, donde los frailes intentaron comunicarse con él. El ser no hablaba, no comía más que pescado crudo, y parecía vivir en un estado de semiinconsciencia. los frailes intentaron arrancarle los espíritus malignos que pudieran estar poseyéndole, pero lo único que consiguieron sacarle fue una palabra tras varios días de intentos : “Liérganes”.Nadie en Cádiz conocía ese nombre, pero un hombre de la región de La Montaña (nombre el conocían en aquellas épocas a Cantabria) reconoció el topónimo. Tras llevar noticias al pueblo y preguntar si había tenido lugar alg

Slovensko nemá silnú štátnu ideu, my ani nevieme načo je na svete táto republika, tvrdí sociálny antropológ Juraj Buzalka. Lebo keď nevieme načo sme - a čím sme výnimoční, tak ani nemáme právo existovať, dodáva. Mečiarova štátnosť je podľa neho biedny príbeh a tak sa treba pustiť do práce a zadefinovať si náš príbeh nanovo.Miera nedôvery - a to nielen voči inštitúciám a autoritám, ale i voči sebe navzájom už prekračuje všetky znesiteľné hranice. Rovnako tak to platí aj v miere zakonšpirovanosti a viery v prakticky akúkoľvek všeobecne zdieľanú hlúposť, čo ako vyvracanú práve tými spochybňovanými inštituciálnymi autoritami. No a k tomu všetkému, ešte i nekritická oddanosť v toho svojho politického spasiteľa, ktorá mení politiku na klanový súboj bez akýchkoľvek pravidiel, no už aj cti i hanby. Namiesto nedokončených diaľnic, rozpadajúcich sa nemocníc a utrápených detí pritom dookola riešime pseudokultúrne vojny a od tých, ktorým sme ako majitelia moci zverili správu vecí verejných nepýtame účty za to, ako v našom mene - a za naše dane, vládnu. I to je dnešné Slovensko. Štát, ktorý sme dostali bez toho, aby sme si ho pýtali a ktorý sme ani za vyše 30 rokov nestihli dokončiť. Republika s čoraz viac chradnúcim počtom republikánov a spoločnosť, ktorá sa nám dnes doslova rozpadá priamo pred očami."Tu je už aj zjavná sprostosť je považovaná za názor pretože inflácia erudovaného poznania a rola inteligencie sa čoraz viac stráca. To za mečiarovej éry nebolo a my sme ho porazili pretože tieto vrstvy si urobili svoju prácu. Moja otázka na dnes znie, či sa tieto vrstvy ešte dokážu zmobilizovať. Pretože toto je jediné, čo sa dá robiť. My musíme za tými bežnými ľuďmi ísť a s nimi hovoriť o tom, že toto je bieda, smútok a zmar," hovorí Buzalka a dodáva: Kto iný ako my a kedy ak nie teraz? Kto teda vlastne sme a čo skutočne chceme? Vieme to vôbec? Kam sa ako spoločnosť uberáme a tušíme, akým výzvam budeme v tejto tekutej dobe čeliť? Z akých koreňov pramenia všetky tie našské frustrácie, komplexy, obavy i hnev? No a napokon, bola éra liberálnej demokracie po Novembri 89 iba dočasnou výnimkou z našej dejinnej normy a máme vôbec na to, mať svoj vlastný štát - so všetkými atribútmi modernej a funkčnej štátnosti alebo sme predurčení na takýto potemkinov odkaz? "Tu nemáme koncíznu alternatívu toho, kto sme, kam chceme ísť a čo chceme robiť. Ale to je príležitosť, my potrebujeme elity - a v širšom zmysle slova nielen politické elity, ktoré pomenujú túto novú realitu a povedia: Toto sme my a takto to chceme robiť. Potrebujeme si zobrať naspäť republiku," tvrdí Buzalka.Ráno Nahlas so sociálnym antropológom Jurajom Buzalkom. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Slovensko nemá silnú štátnu ideu, my ani nevieme načo je na svete táto republika, tvrdí sociálny antropológ Juraj Buzalka. Lebo keď nevieme načo sme - a čím sme výnimoční, tak asi nemáme právo existovať, dodáva. Mečiarova štátnosť je podľa neho biedny príbeh a tak sa treba pustiť do práce a zadefinovať náš príbeh nanovo - a lepšie.Miera nedôvery - a to nielen voči inštitúciám a autoritám, ale i voči sebe navzájom už prekračuje všetky znesiteľné hranice. Rovnako tak to platí aj v miere zakonšpirovanosti a viery v prakticky akúkoľvek všeobecne zdieľanú hlúposť, čo ako vyvracanú práve tými spochybňovanými inštituciálnymi autoritami. No a k tomu všetkému, ešte i nekritická oddanosť v toho svojho politického spasiteľa, ktorá mení politiku na klanový súboj bez akýchkoľvek pravidiel, no už aj cti i hanby. Namiesto nedokončených diaľnic, rozpadajúcich sa nemocníc a utrápených detí pritom dookola riešime pseudokultúrne vojny a od tých, ktorým sme ako majitelia moci zverili správu vecí verejných nepýtame účty za to, ako v našom mene - a za naše dane, vládnu. I to je dnešné Slovensko. Štát, ktorý sme dostali bez toho, aby sme si ho pýtali a ktorý sme ani za vyše 30 rokov nestihli dokončiť. Republika s čoraz viac chradnúcim počtom republikánov a spoločnosť, ktorá sa nám dnes doslova rozpadá priamo pred očami."Tu je už aj zjavná sprostosť je považovaná za názor pretože inflácia erudovaného poznania a rola inteligencie sa čoraz viac stráca. To za mečiarovej éry nebolo a my sme ho porazili pretože tieto vrstvy si urobili svoju prácu. Moja otázka na dnes znie, či sa tieto vrstvy ešte dokážu zmobilizovať. Pretože toto je jediné, čo sa dá robiť. My musíme za tými bežnými ľuďmi ísť a s nimi hovoriť o tom, že toto je bieda, smútok a zmar," hovorí Buzalka a dodáva: Kto iný ako my a kedy ak nie teraz? Kto teda vlastne sme a čo skutočne chceme? Vieme to vôbec? Kam sa ako spoločnosť uberáme a tušíme, akým výzvam budeme v tejto tekutej dobe čeliť? Z akých koreňov pramenia všetky tie našské frustrácie, komplexy, obavy i hnev? No a napokon, bola éra liberálnej demokracie po Novembri 89 iba dočasnou výnimkou z našej dejinnej normy a máme vôbec na to, mať svoj vlastný štát - so všetkými atribútmi modernej a funkčnej štátnosti alebo sme predurčení na takýto potemkinov odkaz? "Tu nemáme koncíznu alternatívu toho, kto sme, kam chceme ísť a čo chceme robiť. Ale to je príležitosť, my potrebujeme elity - a v širšom zmysle slova nielen politické elity, ktoré pomenujú túto novú realitu a povedia: Toto sme my a takto to chceme robiť. Potrebujeme si zobrať naspäť republiku," tvrdí Buzalka.Ráno Nahlas so sociálnym antropológom Jurajom Buzalkom. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Persevering Through Fear!Join me on The Kim Jacobs Show Wednesday, February 19th, at 11 AM EST as I sit down with the dynamic Dr. Muriel Godfrey!Dr. Muriel is a powerhouse author, speaker, and mentor dedicated to empowering women, strengthening marriages, and uplifting communities. From her inspiring Miera children's book series to her upcoming novel Every Girl Has a Plan, she weaves powerful stories of resilience, confidence, and faith.She's also a contributing author in How to Build a Bridge and Get Over It! Her chapter is Healing the Little Girl to Become a Better Woman, sharing her healing journey! She is also co-founder of Meet the Godfreys, a marriage ministry and live podcast with her husband, Kendell.Dr. Muriel's mission? To help others walk boldly in their purpose, embrace faith, and rise above life's challenges!WE LOOK FORWARD TO DOING A SHOUT ON ON OUR BROADCAST OF OUR NEW PARTNERS - Take a moment to support The Kim Jacobs Show where we Bring Balance to the World One Household at a Time!PayPal.me/kimjacobsinc or Zelle 7049627161 or Venmo: @ThekimjacobsshowJoin our membership programs:Patreon.com/kimjacobsshowMotherdreamer.com/joinGet a notification alert when we are live: Https://youtube.com/kimjacobsshowBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-kim-jacobs-show--2878190/support.

Proyectado a finales de los años 80 y principios de los 90 por los arquitectos Felipe Moreno Mariño y Mariano Sáenz de Miera, la sede de la Delegación Territorial de la Junta en León ocupa desde hace tres décadas un relevante espacio en el que se ensamblan el Ensanche de la ciudad de León y el barrio de Eras de Renueva. A lo largo de dos ediciones de nuestra sección sobre Arquitectura Leonesa nuestro colaborador Eloy Algorri nos cuenta la intrahistoria de este voluminoso edificio, referencia obligada en el día a día administrativo de miles de leoneses.

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík.“ - exminister hospodárstva reaguje na nedávnu cestu premiéra a ministrov do Číny. A to aj na pozadí prezidentských volieb v Spojených štátoch. „Znížim dane a dlhy, využijem ropu, uzavriem hranice“. Donald Trump takto len pár minút po tom, ako bolo jasné, že sa opäť vracia do Bieleho domu, v hrubom načrtával pred davom svojich prívržencov svoj program pre Ameriku. A čo nepovedal po zvolení, opakoval ešte pred ním – svojich budem chrániť cez vyššie clá. Aká hospodárska a ekonomická budúcnosť čaká s Trumpom Ameriku, svet, Európu a Slovensko v nej? Téma pre Karla Hirmana, svojho času ministra hospodárstva a odborníka na fosílne energetické zdroje. „Sľub znižovania daní on už raz dodržal a to znížtenie bolo výrazné“, konštatuje Hirman. Šlo o pokles z 35% na aktuálnych 21%. Teraz hovorí o ďalšom poklese na úroveň 15%. „Dodáva ale, že budú určené len pre firmy, ktoré vyrábajú na území Spojených štátov amerických. Čo je diskutabilné a uvidíme, ako sa mu to podarí. Lebo veľká časť amerických spoločností má pobočky v zahraničí a bude sa to vzťahovať len na produkciu na domácom území“, vysvetľuje Karel Hirman. Bude však podľa neho zaujímavé sledovať, ako sa sľub nižších daní dá dohromady so sľubovaným zrážaním dlhu. „Znižovať dane a zároveň dlh sa nedarí. Ide o veľmi zložitú rovnicu, kde si jednotlivé položky vzájomne odporujú“, hovorí Hirman. Pýta sa, čím by sa to vyvažovalo. Nie sú v ohrození napríklad výdavky na zbrojenie? „V čase aktuálnych konfliktov na Ukrajine a na Blízkom východe nie, ale môže to dosiahnuť zmenami vo výdavkoch na sociálno zdravotnú starostlivosť“Problémom pre EÚ a Slovensko v nej môže byť sľubované zvyšovanie ciel. V kampani Trump hovoril o intervale medzi 10 až 20%. „To bude ohromná výzva pre všetkých exportérov na americký trh. My to pocítimi práve v produkcii automobilového priemyslu“, hovorí. Miera bude závesieť od toho, akú colnú politiku nakoniec Trump presadí. Dobrými správami pre nás a Európu sú zámery v oblasti ťažby ropy a skvapalneného plynu na území Spojených štátov. „Budú tlačiť ceny na nižšie úrovne. Ceny energií sú u nás totiž násobe drahšie ako v Spojených štátoch“, hovorí Hirman. Karel Hirman sa kriticky vníma cestu vládnej delegácie do Číny. „Nič o nej ako verejnosť nevieme“, hovorí. Mali by sme podľa neho vedieť, čo konkrétne bolo podpísané a aké sú predbežné dohody.„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík“, pýta sa. „Nevieme vyčerpať naše eurofondy, no chceme úverové projekty financované Čínou? Pričom vidíme, že v iných krajinách tie projekty pohoreli. Viď Poľsko, Chorvátsko, Čierna Hora. Spolupráca s Čínou je potrebná, ide o veľkú ekonomiku. No musí to byť založené na výhodnosti a transparentnosti, na tom, aký to má zmysel pre našu ekonomiky a občanov“, uzatvára. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík.“ - exminister hospodárstva reaguje na nedávnu cestu premiéra a ministrov do Číny. A to aj na pozadí prezidentských volieb v Spojených štátoch. „Znížim dane a dlhy, využijem ropu, uzavriem hranice“. Donald Trump takto len pár minút po tom, ako bolo jasné, že sa opäť vracia do Bieleho domu, v hrubom načrtával pred davom svojich prívržencov svoj program pre Ameriku. A čo nepovedal po zvolení, opakoval ešte pred ním – svojich budem chrániť cez vyššie clá. Aká hospodárska a ekonomická budúcnosť čaká s Trumpom Ameriku, svet, Európu a Slovensko v nej? Téma pre Karla Hirmana, svojho času ministra hospodárstva a odborníka na fosílne energetické zdroje. „Sľub znižovania daní on už raz dodržal a to znížtenie bolo výrazné“, konštatuje Hirman. Šlo o pokles z 35% na aktuálnych 21%. Teraz hovorí o ďalšom poklese na úroveň 15%. „Dodáva ale, že budú určené len pre firmy, ktoré vyrábajú na území Spojených štátov amerických. Čo je diskutabilné a uvidíme, ako sa mu to podarí. Lebo veľká časť amerických spoločností má pobočky v zahraničí a bude sa to vzťahovať len na produkciu na domácom území“, vysvetľuje Karel Hirman. Bude však podľa neho zaujímavé sledovať, ako sa sľub nižších daní dá dohromady so sľubovaným zrážaním dlhu. „Znižovať dane a zároveň dlh sa nedarí. Ide o veľmi zložitú rovnicu, kde si jednotlivé položky vzájomne odporujú“, hovorí Hirman. Pýta sa, čím by sa to vyvažovalo. Nie sú v ohrození napríklad výdavky na zbrojenie? „V čase aktuálnych konfliktov na Ukrajine a na Blízkom východe nie, ale môže to dosiahnuť zmenami vo výdavkoch na sociálno zdravotnú starostlivosť“Problémom pre EÚ a Slovensko v nej môže byť sľubované zvyšovanie ciel. V kampani Trump hovoril o intervale medzi 10 až 20%. „To bude ohromná výzva pre všetkých exportérov na americký trh. My to pocítimi práve v produkcii automobilového priemyslu“, hovorí. Miera bude závesieť od toho, akú colnú politiku nakoniec Trump presadí. Dobrými správami pre nás a Európu sú zámery v oblasti ťažby ropy a skvapalneného plynu na území Spojených štátov. „Budú tlačiť ceny na nižšie úrovne. Ceny energií sú u nás totiž násobe drahšie ako v Spojených štátoch“, hovorí Hirman. Karel Hirman sa kriticky vníma cestu vládnej delegácie do Číny. „Nič o nej ako verejnosť nevieme“, hovorí. Mali by sme podľa neho vedieť, čo konkrétne bolo podpísané a aké sú predbežné dohody.„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík“, pýta sa. „Nevieme vyčerpať naše eurofondy, no chceme úverové projekty financované Čínou? Pričom vidíme, že v iných krajinách tie projekty pohoreli. Viď Poľsko, Chorvátsko, Čierna Hora. Spolupráca s Čínou je potrebná, ide o veľkú ekonomiku. No musí to byť založené na výhodnosti a transparentnosti, na tom, aký to má zmysel pre našu ekonomiky a občanov“, uzatvára. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

Con fecha de febrero de 1977, los arquitectos Mariano Díez Sáenz de Miera y Ángel San Juan Morales firmaron el proyecto del edificio que, a día de hoy, sigue ocupando el número 3 de la avenida Ordoño II, en pleno corazón de León. Se trata de un diseño fuertemente condicionado por la estrechez de su parcela, aunque con una interesante fachada, a juicio de nuestro colaborador y arquitecto de cabecera en "Hoy por Hoy León", Eloy Algorri.

Hlas a SNS sa pre Ficov a Kamenického konsolidačný balík dostali do ostrých sporov. Prvé hlasovanie v parlamente však prebehlo hladko a rýchlo. Hlas si však teraz dáva podmienky. Chce rýchlo schváliť nový automat na minimálnu mzdu a dofinancovať samosprávy. SNS zas chce vyššie minimálne dôchodky.Kde na to vláda zoberie, ak už pred tým narýchlo radikálne znižovala sadzby DPH pre hoteliérov či na knihy? Budú jej vôbec tie takmer tri miliardy stačiť? A čo vlastne znamená nová 23 percentná sadzba DPH, či nová transakčná daň? Ako na tom bude zdravotníctvo, kde o peniaze prídu ťažko skúšaní zdravotníci?A čo to všetko bude znamenať pre nás a naše peňaženky? Vyššia DPH na tovary a služby, vyššie platby za plyn a možno aj za elektrinu? A čo s našou ekonomikou, ako to zvládne a nebude nutná ďalšia veľká konsolidácia hneď o rok? Braňo Závodský sa rozprával s bývalým ministrom financií a ekonómom Ivanom Miklošom.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

As I'm always keeping an eye out for possible guests, I was shocked to find out we had a gubernatorial candidate who fits this podcast! Sylvia was so kind and interesting to visit with. She's smart and quick. She's well-spoken and thoughtful. It was nice to bask in the truths she was sharing about people, the Gospel, and common sense. It was fun to listen to her describe her Tabernacle Choir experiences. I wish I had asked her to play the piano for us. Her story sounds like a movie. But what I learned best, perhaps, was how she talked about how listening to or ignoring promptings from the Holy Ghost changed her life for the better or worse. It's something I'm working on every day. Sylvia has so much to share and I'm grateful for her and her life.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

I probably don't need to tell you this, but business is not always rainbows and butterflies. And entrepreneurship can be hard af some days.    But if you truly love your business and what you do, that in and of itself can help pull you through those hard seasons. Because here's the thing: entrepreneurship truly is a choice. We all choose to have this crazy life –and it is tough to do all the things if you don't love or fall out of love with your business.    When you're passionate about your business and what you're doing, people will see it and feed off it. And that's powerful, friends.    Today's guest knows this, and over the years, he's used his insatiable passion to grow and scale a business that he LOVES. And he's telling us all about it!!   Matt Miera is an ‘02 WSU grad (Go Cougs!) and the owner and operator of the world-famous Marco Polo Bar and Grill in Georgetown –aka THE WSU Coug bar on the west side of Seattle.    Matt has been doing his thing since 2006 when he took over ownership of Marco Polo Bar & Grill (a 73-year-old tavern, btw!), and he's sharing all the lessons, pivots, and decisions he's made along the way!   We talk about how tough the bar and restaurant industry is, the benefits of seeing everything as an opportunity, why nontraditional marketing methods still work, and why being a resilient and adaptable business owner matters. Plus, Matt shares stories on the power of community, collaboration, and brand recognition.   Friends, I am PUMPED for you to hear Matt speak! He's truly charismatic, and you can hear the passion and love in his voice when he talks about Marco Polo Bar & Grill.     Did I mention Matt's also a marketing wizard, and he's filled with great advice and insights on how to run a successful business and love (almost) every minute of it!?!    Seriously, don't wait. Hit that play button, and let's go!!!   Leave a 5 star review on iTunes!    Episode Highlights: [1:16] How he used the bar industry as a stepping stone to get his foot in the door [3:00] Why resilience is the key to opening, running, and keeping up a successful bar [6:10] How Matt used the  CougsFirst! community to catapult his business [7:31] Why community is so important [8:35] How he knew it was time to buy off his partners [12:05] Where he turns to for motivation and business support [15:04] How he stays memorable through quirky and obscure marketing tactics [18:51] Where he learned to talk and connect with people so authentically  [20:00] The power of working with the competition, not against them [21:23] What his increase in sales has looked like from the buyout to today [23:00] How he navigated and pulled through during COVID with innovative ideas [26:24] The biggest lesson he learned running his business [31:14] Reflecting on why he started a bar and what he learned along the way [33:00] The highs and lows of running a business Connect with Matt: Website: https://www.marcopolopub.com/ Instagram: https://www.instagram.com/marcopolobarandgrill Need help getting shit done? https://www.facebook.com/groups/getshitdoneclub  Send us podcast ideas at info@kelseymarieknutson.com    Links: Show notes: https://www.kelseymarieknutson.com/podcast   Follow us on Instagram: https://www.instagram.com/kelseymarieknutson/  Hangout on Facebook: https://www.facebook.com/groups/getshitdoneclub    Try my favorite greens! Opti-green 50: https://1stphorm.com/products/opti-greens-50/?a_aid=KelseyMarie1   My secret weapon for growing my hair for the wedding: https://1stphorm.com/products/collagen-with-dermaval/?a_aid=KelseyMarie1 Work with Kelsey: Ready for your next big pivot? Maybe it's launching that new side hustle or growing your existing business, whatever the chapter Kelsey's here to help you bridge the gap between new ideas and achieving your goals! VIP Coaching: https://www.kelseymarieknutson.com/vipcoaching