Podcasts about Miera

Intelektuālis un vara. Kultūras rondo filozofi Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš iepazīstina ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām. Raidījuma viesus interesējis, kā Latvijas pirmās brīvvalsts filozofi, arī citu zinātņu pārstāvji, atjēdzoties padomju ideoloģijas apstākļos, ir mēģinājuši sadzīvot ar jauno varu un turpināt savu darbu.  -- 7. novembrī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Gara mājā (Miera iela 58a) norisināsies sekcija “Filozofija Latvijā (1944–1991): konversijas un pārrāvumi”, kurā pētnieki dalīsies ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām,  intelektuāļu likteņiem un lomu totalitāru režīmu ietvaros. Sekcijas ietvaros referenti aplūkos arī jaunākās tendences un metodoloģiskos izaicinājumus padomju pieredzes izpētē. Andrejs Balodis skaidros kvalitatīvu empīrisku datu izmantojumu darbā ar intelektuālās vēstures tematiku un raksturos biogrāfiski naratīvi interpretatīvās metodes lietojumu. Velga Vēvere ir analizējusi filozofiskajiem jautājumiem veltītās publikācijas Latvijā laikā posmā no 1944. gada līdz 1953. gadam un referātā aplūkos publikāciju tematiskās ievirzes. Sandra Leikarte prezentēs referātu par komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) likteni padomju periodā un viņa Piekto simfoniju. Andris Gauja pievērsīsies iespējām atspoguļot filozofiskās domas attīstību filmās. Anna Freiberga aplūkojas staļinisma laika literatūras iezīmes Annas Sakses (1905–1981) romānā “Pret kalnu”. Andris Hiršs prezentēs referātu par kritikas un paškritikas praksēm pēckara Staļina laikā Latvijā, pievēršoties Paula Dāles (1889–1968) un Mildas Palevičas (1889–1972) paškritikas referātiem. Ainārs Kamoliņš aplūkos latviešu būvinženiera Artura Tramdaha (1884–1974) filozofiskos uzskatus par tehnikas jautājumiem starpakaru periodā, kā arī pret viņu izvērsto padomju režīma kampaņu un Tramdaha sniegto “grēksūdzi”. Paula Elmere padomju periodu apskatīs kā “sarežģīto pagātni” un tā analīzei piedāvā izmantot Aleidas Asmanes (dz. 1947) memoriālās kultūras nojēgumu. Konferenču sēriju plkst. 19.00 Stūra mājā (Brīvības iela 61) noslēgs pasākums “Padomju filozofu paškritikas: performatīva diskusija”. Paškritika padomju ideoloģijas ietvaros bija plaši praktizēta subjekta konstruēšanas tehnika, kuras nolūks bija audzināt pilsoņus un atmaskot ienaidniekus. Filozofi, kuri palika Latvijā pēc 1944. gada, bija spiesti publiski nožēlot savus agrākos uzskatus. Pasākumā performatīvi tiks izspēlēti Paula Dāles un Mildas Palevičas paškritikas referāti, kā arī norisināsies diskusija par intelektuāļu lomu totalitāras varas apstākļos. Lomās: Daiga Kažociņa (Palēviča) un Kārlis Reijers (Dāle). Diskusiju vada: Andris Hiršs, Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš. Sekcija notiek starptautisko konferenču sērijas "Kultūras krustpunkti XIX" ietvaros.

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu. 

Baznīca ir Dieva mīlestības zīme un reliģiskās atšķirības nedrīkst būt par konflikta cēloni. Turklāt paties miers iespējams piedodot un izlīgstot. Bet piedošana neatceļ prasību taisnīguma un patiesības. Lūgšana ir daļa no Baznīcas darbības miera veicināšanai.

Hostia: Ján Ferenčák (poslanec NR SR; Hlas-SD) a Jaroslav Spišiak (poslanec NR SR; Progresívne Slovensko). | Aká je súčasná situácia, aké sú čísla z minulosti a máme očakávať prípadnú úpravu legislatívy? Súčasná situácia (viaceré mesta upozorňujú na prudký nárast kriminality, ako to v mestách vyzerá, môžu sa nielen ľudia ale aj prevádzkovatelia cítiť v bezpečí, súčasné dáta a čísla – vieme pomenovať o aký zásadný nárast ide, týka sa len väčších miest, alebo aj menších obcí – kapacity polície na vyhodnotenie a preverovanie, ochrana ľudí a prevádzok). Čísla z minulosti (kedy začali čísla kriminality stúpať, opozícia hovorí o súvislosti s novelou trestných kódexov, koalícia tieto tvrdenia odmieta, aká je realita miest a obcí, o akú kriminalitu ide najčastejšie). Legislatíva (prichádza do úvahy úprava, ak áno v akej miere sa budú zákony meniť, spolupráca starostov a primátorov s rezortom vnútra, prípadne spravodlivosti). | Vyššia miera drobnej kriminality. | Moderuje: Marta Jančkárová; | Diskusiu Z prvej ruky pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Vysielame každý pracovný deň o 12:30 v Rádiu Slovensko.

Karš ir posts un nekad nav bijis, nav un nebūs piemērots līdzeklis konfliktu risināšanai. Karš ir patiesa humānisma sagrāve. Valstis ir mirāžu atbildīgas meklēt alternatīvus konflikta risinājumus. Brt ja tomēr notiek karš, tad ir taisnīga kara principi, kas ir jāievēro. Turklāt miera uzturēšanā katrs mīlētāka persona ir mirāžu atbildīgs par savu rīcību.

Raidījuma uzmanības fokusā Tuvie Austrumi un Amerikas vidienē, mazliet pievēršoties arī Madagaskarai. Protams, runājam par Gazu, kurai šajās dienās ir pievērsta praktiski visas pasaules uzmanība. 13. oktobra rītā saskaņā ar noslēgto vienošanos tika atbrīvoti visi vēl dzīvi esošie ķīlnieki, ko "Hamās" bija sagrābis pirms diviem gadiem. Nav šaubu, ka tas ir arī liels ASV prezidenta Donalda Trampa nopelns, un pats Tramps nepārprotami pirmdien baudīja savus slavas mirkļus. Viņš ieradās Izraēlā, kur viņu gaidīja kā nacionālo varoni. Tajā pašā laikā politiskie eksperti piesardzīgi vērtējumos, cik ilgstošs un noturīgs pašreizējais miers būs. Ja Izraēlā Trampu novērtē kā miera nesēju, tad ir valstis, kur tagad ASV uzskata par potenciālu drīzu kara izraisītāju. Venecuēla nopietni gatavojas ASV iebrukumam. Par Venecuēlu jārunā arī vairāku citu iemeslu dēļ, arī piešķirtās Nobela Miera prēmijas dēļ, kuru nesen saņēma nevis Donalds Tramps, kurš to ļoti iekāroja, bet gan Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, RSU docētājs Toms Rātfelders. Sengaidītais (pus)miers 8. oktobrī Izraēlas valdības un organizācijas „Hamās” pārstāvji vienojās par karadarbības pārtraukšanu, balstoties Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izvirzītajā miera plānā. Dienu vēlāk šo vienošanos akceptēja Izraēlas ministru kabinets, pēc kam 10. oktobrī iestājās uguns pārtraukšana un sākās ķīlnieku atbrīvošanas process. 13. oktobra rītā, uzrunājot Izraēlas parlamentu Knesetu, ASV līderis pasludināja kara beigas, lai gan saprotams, ka runa pagaidām ir tikai par trauslu pamieru. Izraēlai nozīmīgākais rezultāts ir pēdējo divdesmit izdzīvojušo 2023. gada oktobrī sagūstīto izraēliešu atbrīvošana, kas notika pirmdienas rītā. Neatdoti paliek vēl divdesmit astoņu gūstā bojāgājušo ķermeņi. Pretī teroristiskā organizācija saņem gandrīz divus tūkstošus no Izraēlas cietumiem atbrīvotus palestīniešus, tai skaitā 250 ar mūža ieslodzījumu notiesātos. Pēc piektdien notikušās uguns pārtraukšanas un Izraēlas paziņojuma, ka iedzīvotāji var droši atgriezties Gazas pilsētā, sākusies intensīva bēgļu kustība uz pamatīgi izpostīto anklāva lielāko centru. Pirmajā noregulējuma posmā Izraēla piekritusi atvilkt savus spēkus no četrdesmit septiņiem procentiem Gazas joslas platības; nākamajos divos posmos paredzēta turpmāka atvilkšana, galu galā paturot savā kontrolē apmēram 15 procentus teritorijas – drošības perimetru, no kura izraēlieši aizies tad, kad tiks atzīts, ka no Gazas joslas vairs neizriet nekādi teroristisku uzbrukumu draudi. Līdz ar uguns pārtraukšanu kara izpostītajā teritorijā intensīvi sākusi ieplūst palīdzība – ne vien pārtika,  medikamenti un pirmās nepieciešamības preces, bet arī materiāli un tehnika gruvešu novākšanai un infrastruktūras atjaunošanai. Nākamais punkts prezidenta Trampa Tuvo Austrumu vizītes maršrutā bija Šarmalšeihas kūrorts Ēģiptē, kur 13. oktobrī uz Gazas miera konferenci bija pulcējušies ap trīsdesmit valstu un starptautisko organizāciju vadītāju. Bez nozīmīgāko Rietumeiropas, Persijas līča un dažu citu ietekmīgu pasaules nāciju vadītājiem, tāpat ANO ģenerālsekretāra, Eiropadomes prezidenta un Arābu līgas ģenerālsekretāra, piedalījās arī tādi, varētu teikt, negaidīti starptautiskā procesa dalībnieki kā Armēnijas un Ungārijas premjerministri, Azerbaidžānas un Paragvajas prezidenti. No aicinātajiem samitu ar savu klātbūtni nebija pagodinājis Izraēlas premjers Netanjahu, kā iemeslu minot attiecīgajā dienā atzīmējamus nozīmīgus ebreju garīgos svētkus, un Irānas vadītāji, paziņojot, ka nevar piedalīties kopīgā pasākumā ar tiem, kuri nesen militāri uzbrukuši viņu valstij. Samitā apspriestais Trampa divdesmit punktu Gazas miera plāns paredz joslas demilitarizāciju, tur izvietojamus starptautiskus stabilizācijas spēkus un pagaidu pārvaldes institūciju. Domājams, līdzšinējiem Gazas saimniekiem – teroristiskajam grupējumam „Hamās” – šai sakarā ir no samita rīkotājiem diezgan atšķirīgs viedoklis. Miera prēmija un „lielgaballaivu politika” 10. oktobrī Norvēģijas Nobela komiteja darīja zināmu savu lēmumu piešķirt šī gada Nobela Miera prēmiju Venecuēlas opozīcijas līderei Marijai Korinai Mačado. Nu jau ceturtdaļgadsimtu viņa ir opozīcijā savas dzimtenes valdošajam režīmam – vispirms Ugo Čavesam, pēc tam viņa varas mantiniekam Nikolasam Maduro. Kulmināciju šī pretstāve sasniedza 2023. gadā, kad viņa pieteica savu kandidatūru 2024. gada Venecuēlas prezidenta vēlēšanām. Valdošais režīms aizliedza opozicionārei kandidēt, viņas vietā startēja venecuēliešu politikas veterāns un diplomāts Edmundo Gonsaless. Lai arī opozīcija iesniedza aptauju rezultātus, kas apliecināja tās kandidāta uzvaru, varas kontrolētā Nacionālā vēlēšanu padome pasludināja par uzvarētāju Maduro. Kopš šīm vēlēšanām Marija Mačado spiesta slēpties, baidoties no režīma izrēķināšanās. Līdz ar Nobela komitejas lēmumu noslēgusies arī intriga par iespējamu prēmijas piešķiršanu Donaldam Trampam, kurš to faktiski pieprasīja, darbinādams šai sakarā arī politiskā spiediena sviras. Tomēr tiek lēsts, ka Baltā nama saimnieka ambīciju izpaudumiem bijusi ietekme uz komitejas izšķiršanos. Mačado ir Trampa dabiska sabiedrotā Vašingtonas pašreizējā politiskajā kursā pret Karakasu. Diktators Maduro allaž ir bijis prezidenta Trampa neieredzēts, pie tam tagad par vadmotīvu šai attieksmei kļuvušas apsūdzības narkotiku iepludināšanā Savienotajās  Valstīs. Kopš septembra sākuma amerikāņu jūras spēki uzsākuši t.s. narkolaivu medības Karību jūrā, nogremdēti nu jau vismaz septiņi peldlīdzekļi, nogalināto skaits tuvojas trim desmitiem. Tiek izteiktas versijas par to, ka šīm akcijām varētu sekot citas ar citu bruņoto spēku veidu iesaisti. Par to, cik pamatotas ir apsūdzības narkotiku transportēšanā, grūti spriest, taču nepārprotami tā ir Savienoto Valstu spēka politikas demonstrācija reģionā. Tā nu venecuēliešu opozicionāre Mačado netieši kļuvusi par Donalda Trampa „jaunās lielgaballaivu politikas” atbalstītāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

Je najvyšší čas sa rozhodnúť či tento štát chceme. Ak ho naozaj chceme, je najvyšší čas začať na tom pracovať, hovorí šéf Inštitútu sociálnej kohézie Pavol Kosnáč. Z čoho pramení narastajúca polarizácia spoločnosti a prečo sme tak málo odolná spoločnosť?Miera polarizácie slovenskej spoločnosti dramaticky narastá. Naopak, miera dôvery rapídne mizne. Atentát na premiéra, predtým dvojnásobná vražda pred LGBTI klubom v Bratislave, ale už sú tu i vraždy- či vynútené samovraždy, na školách.Kde sa to celé zastaví a čo to o nás vlastne vypovedá? Vieme kto sme a kam chceme smerovať? No a hlavne, chceme to vôbec vedieť?Chýba nám to, čomu Fíni hovoria "Sisu", teda odolnosť, vnútorná sila a odhodlanie čeliť náročným situáciám. Vedomie toho, kto sme a čo stojí za to brániť, hovorí šéf Inštitútu DEKK. Nemáme žiadny spoločný príbeh, za ktorým by sme stáli my všetci, celé spoločenstvo. No a nielenže sa na takomto príbehu vôbec nevieme zhodnúť, ale my ho dnes už ani nehľadáme. Víťazia polarizačné algoritmy sociálnych sietí, krátkozraká konfrontačná politika a klanová mentalita. Takto odolná spoločnosť nevyzerá, tvrdí Pavol Kosnáč.Aka veľka je miera polarizácie našej spoločnosti a prečo u nás rastie počet ľudí, ktorí sú ochotní siahnuť až ku krvavým a násilným riešeniam? Čo ich k tomu vedie a do akej miery sa démonizácia oponentov prelieva do každodennej reality? No a kde je tá povestná hranica zlomu, v ktorej sa to môže pretaviť až do občianskej vojny? Kto to živí a kto nesie kľúčovú zodpovednosť, ale najmä: Ako to zastaviť a zvrátiť?Na Slovensku približne každý tretí človek rozviazal osobné vzťahy kvôli názorovým nezhodám a zhruba polovica rodín sa doma o kontroverzných témach radšej ani nerozpráva pretože by to mohlo viesť až k rozpadu ich rodinných väzieb, tvrdí Kosnáč.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Je najvyšší čas sa rozhodnúť či tento štát chceme. Ak ho naozaj chceme, je najvyšší čas začať na tom pracovať, hovorí šéf Inštitútu sociálnej kohézie Pavol Kosnáč. Z čoho pramení narastajúca polarizácia spoločnosti a prečo sme tak málo odolná spoločnosť?Miera polarizácie slovenskej spoločnosti dramaticky narastá. Naopak, miera dôvery rapídne mizne. Atentát na premiéra, predtým dvojnásobná vražda pred LGBTI klubom v Bratislave, ale už sú tu i vraždy- či vynútené samovraždy, na školách.Kde sa to celé zastaví a čo to o nás vlastne vypovedá? Vieme kto sme a kam chceme smerovať? No a hlavne, chceme to vôbec vedieť?Chýba nám to, čomu Fíni hovoria "Sisu", teda odolnosť, vnútorná sila a odhodlanie čeliť náročným situáciám. Vedomie toho, kto sme a čo stojí za to brániť, hovorí šéf Inštitútu DEKK. Nemáme žiadny spoločný príbeh, za ktorým by sme stáli my všetci, celé spoločenstvo. No a nielenže sa na takomto príbehu vôbec nevieme zhodnúť, ale my ho dnes už ani nehľadáme. Víťazia polarizačné algoritmy sociálnych sietí, krátkozraká konfrontačná politika a klanová mentalita. Takto odolná spoločnosť nevyzerá, tvrdí Pavol Kosnáč.Aká veľká je miera polarizácie našej spoločnosti a prečo u nás rastie počet ľudí, ktorí sú ochotní siahnuť až ku krvavým a násilným riešeniam? Čo ich k tomu vedie a do akej miery sa démonizácia oponentov prelieva do každodennej reality? No a kde je tá povestná hranica zlomu, v ktorej sa to môže pretaviť až do občianskej vojny? Kto to živí a kto nesie kľúčovú zodpovednosť, ale najmä: Ako to zastaviť a zvrátiť?Na Slovensku približne každý tretí človek rozviazal osobné vzťahy kvôli názorovým nezhodám a zhruba polovica rodín sa doma o kontroverzných témach radšej ani nerozpráva pretože by to mohlo viesť až k rozpadu ich rodinných väzieb, tvrdí Kosnáč.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas. Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši. Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija. Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts. Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju. Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā. Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Studijā Saeimas Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas vadītājs Igors Rajevs un Saeimas Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas sekretārs Edvīns Šnore (NA).

Ir vajadzīga Eiropas valstu militāra klātbūtne Ukrainā jau miera sarunu procesā, parādot, ka Eiropa ir nopietna. "Piesegšanās ar papīriem" attiecībā uz Krieviju nekad nav strādājusi, "Rīta Panorāmā" sacīja bijušais Valsts prezidents (2007–2011) Valdis Zatlers.

Latvijas filmu muzejam no 21. augusta ne tikai jauns nosaukums - Latvijas Kino muzejs, bet arī jauna mājvieta. Kultūras Rondo vērs durvis muzeja jaunajās telpās Miera ielā un apmeklēs izstādi „Uzburt pasaules. Latvijas filmu mākslinieki."   Tā ir ne tikai krājumu pārskatīšana, bet arī krājumu papildināšana. Saruna ar Kino muzeja vadītāju Ingu Pērkoni, bet izstādi vēl tapšanas procesā izrādīs kuratore Alise Krilova un māksliniece Dace Džeriņa.  

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Skaidras naudas aprites kontrole ir kārtējais jautājums, kur iezīmējas atšķirīga nostāja koalīcijas partiju vidū. Jāteic, ka arī publiskajās diskusijas viedokļi ir ļoti dažādi. Politiķi arī nav vienisprātis par neprivatizējamo kapitālsabiedrību daļu pārdošanu, bet tā, kura varētu iet uz publisko piedāvājumu savukārt nav pievilcīga pat kaimiņu acīs. Runa ir par "airBaltic".  Savukārt Izraēlas premjers Nobela miera prēmijai izvirza Donaldu Trampu. Tie ir nedēļas notikumi, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Raivis Vilūns, Latvijas Universitates Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, raidījuma "Nākotnes kapitāls" veidotājs.  

Skaidras naudas aprites kontrole ir kārtējais jautājums, kur iezīmējas atšķirīga nostāja koalīcijas partiju vidū. Jāteic, ka arī publiskajās diskusijas viedokļi ir ļoti dažādi. Politiķi arī nav vienisprātis par neprivatizējamo kapitālsabiedrību daļu pārdošanu, bet tā, kura varētu iet uz publisko piedāvājumu savukārt nav pievilcīga pat kaimiņu acīs. Runa ir par "airBaltic".  Savukārt Izraēlas premjers Nobela miera prēmijai izvirza Donaldu Trampu. Tie ir nedēļas notikumi, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Raivis Vilūns, Latvijas Universitates Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, raidījuma "Nākotnes kapitāls" veidotājs.  

"Šobrīd Tramps ļauj tagad abām pusēm vēl pacīnīties. Kurā brīdī viņam tiešām apniks un viņam liksies, ka vairāk nevar - nu es uzskatu, ka pirms rudens tas jau nebūs. Vasara vienmēr ir tas aktīvākais karadarbības laika posms. [...] Kad ir auksts, ir slapjš, dubļi atkal sāksies, tad varbūt nemaz Krievija negribēs tik ļoti cīnīties. Un Ukrainai jābūt maksimāli labākā pozīcijā tad, kad nokļūsim līdz oktobrim un novembrim, lai tad varbūt varētu būt nopietnākas sarunas," sarunā ar mūsu kolēģi Ilzi Naglu saka Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.

Hacer click aquí para enviar sus comentarios a este cuento.Juan David Betancur Fernandezelnarradororal@gmail.comHabía una vez en la Cantabria de lo que hoy es espana un apacible pueblo llamado Liergarnes, este pueblo enclavado entre las montañas y que es bañado por el río Miera recuerda a que hace muchos siglos , vivía una familia trabajadora. Ellos eran  Francisco de la Vega y María de Casar, quienes tenían cuatro hijos a los que estaban criando con todas las normas católicas que el tiempo ofrecia. Uno de  los hijos se llamaba Francisco y se dice que  era un joven de carácter tranquilo, pero  algo distraído, pero sin duda era fuerte y sano. La desgracia llevo a que el padre muriera a temprana edad y así Su madre, al quedar viuda, decidió envia a Francisco  a Bilbao  para que aprendiera el oficio de carpintero, con la esperanza de que tuviera un futuro mejor Eran los anos de  1674 y en esas épocas ser carpintero era una ocupación noble y muy importante lo que le aseguraba un buen futuro., Resulta que Francisco establecido en Bilbao decidio convocar a algunos amigos para que se fueran a nadar al río Nervión .que cruza la ciudad de Bilbao. En la víspera de San Juan, una noche cargada de simbolismo mágico y supersticiones Con gran arrojo Francisco no lo pensó dos veces y de buenas a primeras se Se lanzó al agua dejando atrás a sus amigos y dicen las crónicas de ese tiempo que sus amigos pese a que esperaron y esperaron en la orilla no vieron salir a su compañero Francisco y ellos aseguraron que el nunca salió de allí. Simplemente desapareció. Todos asumieron que  La corriente lo arrastró, y aunque lo buscaron intensamente, no hubo rastro. Se pensó que había muerto ahogado y llegando a lierganes le contaron la mala nueva a su madre que desconsolada, lo lloró como perdido para siempre.Pasaron Cinco años y en 1679, comenzaron a circular rumores extraños. En las costas del Canal de la Mancha, en Dinamarca, y finalmente en Cádiz, marineros y pescadores afirmaban haber visto a un ser humanoide nadando con increíble agilidad. Tenía aspecto de hombre, pero su piel parecía cubierta de escamas, y sus movimientos eran más de pez que de persona. Todos en estos lugares pensaron que no eran más que habladurías y cuentos de pescadores que como es sabido les gusta hablar de más y exagerar las historias cuando están tomando en los bares del puerto. Pero para sorpresa de todos unos pescadores en Cadiz tirando y recogiendo las redes alcanzaron a ver un ser que realmente tenía forma de hombre pero nadaba como pez, además siempre se escondia detrás de las redes y trataba de liberar a los peces que eran atrapadas .Los pescadores de Cadiz cansados de este juego decidieron capturarlo y tirando trozos de pan fueron acercándolo a la embarcación para finalmente tirarle encima las redes de pesca.  Allí lo atraparon y para su asombro era ciertamente un hombre que poseía escamas y una piel como la de un ser del  agua, tenía en sus manos y pies membranas que unian sus dedos y parecía capaz de respiran bajo el agua  Lo sacaron del agua, lo pusieron en la barca y Lo llevaron al convento de San Francisco, donde los frailes intentaron comunicarse con él. El ser no hablaba, no comía más que pescado crudo, y parecía vivir en un estado de semiinconsciencia. los frailes intentaron arrancarle los espíritus malignos que pudieran estar poseyéndole, pero lo único que consiguieron sacarle fue una palabra tras varios días de intentos : “Liérganes”.Nadie en Cádiz conocía ese nombre, pero un hombre de la región de La Montaña (nombre el conocían en aquellas épocas a Cantabria) reconoció el topónimo. Tras llevar noticias al pueblo y preguntar si había tenido lugar alg

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus.  Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes. Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu. Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva. Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs. “Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana. Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas. Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem. “Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances. Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes. “Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu. Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu. Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās. Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem. To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi. Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.

250430_politika_Michelko Celý článok nájdete tu: https://www.teraz.sk/publicistika . Na rozdiel od Igora Matoviča (hnutie Slovensko), ktorý nedokázal predísť predčasným voľbám, hoci mal na začiatku vládnutia ústavnú väčšinu viac ako 90 poslancov, počas vládnych koalícií pod vedením Roberta Fica predčasné voľby neboli ešte nikdy. V TASR TV to pripomenul poslanec NR SR Roman Michelko (SNS). . „Pozná technológiu moci a vie ju uplatniť. Miera stability jeho vlády je extrémne vysoká, ešte nikdy sa mu nestalo, že by nedokončil plný volebný mandát,“ povedal na margo premiéra Michelko. . V dôsledku neprimeraných osobných ambícií niektorých koaličných poslancov však podľa neho musela vládna koalícia riešiť zaistenie väčšiny pri hlasovaniach v parlamente. „Vyriešilo sa to technokraticky, nie pekne, ale funkčne,“ povedal poslanec, podľa ktorého je aktuálne v parlamente obnovená väčšina 79 zákonodarcov...

Slovensko nemá silnú štátnu ideu, my ani nevieme načo je na svete táto republika, tvrdí sociálny antropológ Juraj Buzalka. Lebo keď nevieme načo sme - a čím sme výnimoční, tak ani nemáme právo existovať, dodáva. Mečiarova štátnosť je podľa neho biedny príbeh a tak sa treba pustiť do práce a zadefinovať si náš príbeh nanovo.Miera nedôvery - a to nielen voči inštitúciám a autoritám, ale i voči sebe navzájom už prekračuje všetky znesiteľné hranice. Rovnako tak to platí aj v miere zakonšpirovanosti a viery v prakticky akúkoľvek všeobecne zdieľanú hlúposť, čo ako vyvracanú práve tými spochybňovanými inštituciálnymi autoritami. No a k tomu všetkému, ešte i nekritická oddanosť v toho svojho politického spasiteľa, ktorá mení politiku na klanový súboj bez akýchkoľvek pravidiel, no už aj cti i hanby. Namiesto nedokončených diaľnic, rozpadajúcich sa nemocníc a utrápených detí pritom dookola riešime pseudokultúrne vojny a od tých, ktorým sme ako majitelia moci zverili správu vecí verejných nepýtame účty za to, ako v našom mene - a za naše dane, vládnu. I to je dnešné Slovensko. Štát, ktorý sme dostali bez toho, aby sme si ho pýtali a ktorý sme ani za vyše 30 rokov nestihli dokončiť. Republika s čoraz viac chradnúcim počtom republikánov a spoločnosť, ktorá sa nám dnes doslova rozpadá priamo pred očami."Tu je už aj zjavná sprostosť je považovaná za názor pretože inflácia erudovaného poznania a rola inteligencie sa čoraz viac stráca. To za mečiarovej éry nebolo a my sme ho porazili pretože tieto vrstvy si urobili svoju prácu. Moja otázka na dnes znie, či sa tieto vrstvy ešte dokážu zmobilizovať. Pretože toto je jediné, čo sa dá robiť. My musíme za tými bežnými ľuďmi ísť a s nimi hovoriť o tom, že toto je bieda, smútok a zmar," hovorí Buzalka a dodáva: Kto iný ako my a kedy ak nie teraz? Kto teda vlastne sme a čo skutočne chceme? Vieme to vôbec? Kam sa ako spoločnosť uberáme a tušíme, akým výzvam budeme v tejto tekutej dobe čeliť? Z akých koreňov pramenia všetky tie našské frustrácie, komplexy, obavy i hnev? No a napokon, bola éra liberálnej demokracie po Novembri 89 iba dočasnou výnimkou z našej dejinnej normy a máme vôbec na to, mať svoj vlastný štát - so všetkými atribútmi modernej a funkčnej štátnosti alebo sme predurčení na takýto potemkinov odkaz? "Tu nemáme koncíznu alternatívu toho, kto sme, kam chceme ísť a čo chceme robiť. Ale to je príležitosť, my potrebujeme elity - a v širšom zmysle slova nielen politické elity, ktoré pomenujú túto novú realitu a povedia: Toto sme my a takto to chceme robiť. Potrebujeme si zobrať naspäť republiku," tvrdí Buzalka.Ráno Nahlas so sociálnym antropológom Jurajom Buzalkom. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Slovensko nemá silnú štátnu ideu, my ani nevieme načo je na svete táto republika, tvrdí sociálny antropológ Juraj Buzalka. Lebo keď nevieme načo sme - a čím sme výnimoční, tak asi nemáme právo existovať, dodáva. Mečiarova štátnosť je podľa neho biedny príbeh a tak sa treba pustiť do práce a zadefinovať náš príbeh nanovo - a lepšie.Miera nedôvery - a to nielen voči inštitúciám a autoritám, ale i voči sebe navzájom už prekračuje všetky znesiteľné hranice. Rovnako tak to platí aj v miere zakonšpirovanosti a viery v prakticky akúkoľvek všeobecne zdieľanú hlúposť, čo ako vyvracanú práve tými spochybňovanými inštituciálnymi autoritami. No a k tomu všetkému, ešte i nekritická oddanosť v toho svojho politického spasiteľa, ktorá mení politiku na klanový súboj bez akýchkoľvek pravidiel, no už aj cti i hanby. Namiesto nedokončených diaľnic, rozpadajúcich sa nemocníc a utrápených detí pritom dookola riešime pseudokultúrne vojny a od tých, ktorým sme ako majitelia moci zverili správu vecí verejných nepýtame účty za to, ako v našom mene - a za naše dane, vládnu. I to je dnešné Slovensko. Štát, ktorý sme dostali bez toho, aby sme si ho pýtali a ktorý sme ani za vyše 30 rokov nestihli dokončiť. Republika s čoraz viac chradnúcim počtom republikánov a spoločnosť, ktorá sa nám dnes doslova rozpadá priamo pred očami."Tu je už aj zjavná sprostosť je považovaná za názor pretože inflácia erudovaného poznania a rola inteligencie sa čoraz viac stráca. To za mečiarovej éry nebolo a my sme ho porazili pretože tieto vrstvy si urobili svoju prácu. Moja otázka na dnes znie, či sa tieto vrstvy ešte dokážu zmobilizovať. Pretože toto je jediné, čo sa dá robiť. My musíme za tými bežnými ľuďmi ísť a s nimi hovoriť o tom, že toto je bieda, smútok a zmar," hovorí Buzalka a dodáva: Kto iný ako my a kedy ak nie teraz? Kto teda vlastne sme a čo skutočne chceme? Vieme to vôbec? Kam sa ako spoločnosť uberáme a tušíme, akým výzvam budeme v tejto tekutej dobe čeliť? Z akých koreňov pramenia všetky tie našské frustrácie, komplexy, obavy i hnev? No a napokon, bola éra liberálnej demokracie po Novembri 89 iba dočasnou výnimkou z našej dejinnej normy a máme vôbec na to, mať svoj vlastný štát - so všetkými atribútmi modernej a funkčnej štátnosti alebo sme predurčení na takýto potemkinov odkaz? "Tu nemáme koncíznu alternatívu toho, kto sme, kam chceme ísť a čo chceme robiť. Ale to je príležitosť, my potrebujeme elity - a v širšom zmysle slova nielen politické elity, ktoré pomenujú túto novú realitu a povedia: Toto sme my a takto to chceme robiť. Potrebujeme si zobrať naspäť republiku," tvrdí Buzalka.Ráno Nahlas so sociálnym antropológom Jurajom Buzalkom. Pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Gonzalo Sáez de Miera, presidente del Grupo Español de Crecimiento Verde, explica todas las claves del Pacto Industrial Limpio.

Gonzalo Sáez de Miera, presidente del Grupo Español de Crecimiento Verde, explica todas las claves del Pacto Industrial Limpio.

Gonzalo Sáez de Miera, presidente del Grupo Español de Crecimiento Verde, explica todas las claves del Pacto Industrial Limpio.

Persevering Through Fear!Join me on The Kim Jacobs Show Wednesday, February 19th, at 11 AM EST as I sit down with the dynamic Dr. Muriel Godfrey!Dr. Muriel is a powerhouse author, speaker, and mentor dedicated to empowering women, strengthening marriages, and uplifting communities. From her inspiring Miera children's book series to her upcoming novel Every Girl Has a Plan, she weaves powerful stories of resilience, confidence, and faith.She's also a contributing author in How to Build a Bridge and Get Over It! Her chapter is Healing the Little Girl to Become a Better Woman, sharing her healing journey! She is also co-founder of Meet the Godfreys, a marriage ministry and live podcast with her husband, Kendell.Dr. Muriel's mission? To help others walk boldly in their purpose, embrace faith, and rise above life's challenges!WE LOOK FORWARD TO DOING A SHOUT ON ON OUR BROADCAST OF OUR NEW PARTNERS - Take a moment to support The Kim Jacobs Show where we Bring Balance to the World One Household at a Time!PayPal.me/kimjacobsinc or Zelle 7049627161 or Venmo: @ThekimjacobsshowJoin our membership programs:Patreon.com/kimjacobsshowMotherdreamer.com/joinGet a notification alert when we are live: Https://youtube.com/kimjacobsshowBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-kim-jacobs-show--2878190/support.

Kultūras rondo skaidrojam, kam paredzēta literatūra vieglajā valodā un kā veicināt tās izdošanu? Tikko iznācis krājums „Stāsti vieglajā valodā. 2. Grāmata”. Kā top jaunrade vieglajā valodā un ko nozīmē tulkot tajā jau esošus tekstus? Tiekamies ar abu izdevumu redaktori Velgu Polinsku, valodnieci Diti Liepu un vienu no autorēm – Lauru Vinogradovu. Ierakstā uzklausām Guntu Biti, kura radījusi stāstu vieglajā valodā „Pie omītes”. Viņa ir Latvijas Neredzīgo biedrības Braila un pielāgotās drukas nodaļas vadītāja. Stāstu krājums ir paredzēts pusaudžiem, un stāsti ir atlasīti no Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā "Vieglās valodas 2. konkursa" darbiem. Otrais stāstu krājums "Stāsti vieglajā valodā" turpina darbu pie vieglās latviešu valodas oriģinālliteratūras pieejamības veicināšanas Latvijā. Tajā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingita Linas Bopulu "Es esmu Latviete", Baibas Baikovskas "Suns ar uzdevumu", Gunitas Skroderēnas "Neviens nav viens", Ulrikas Ūpes "Miera dūja" un Lindas Skrandas "Vecā māja". Krājumu izdevusi akciju sabiedrība "Valters un Rapa" .

Pārdomas par latvisko identitāti paspilgtinās, dzīvojot ārzemēs, uzsver Arta Raituma. Māksliniece pēc četriem Portugālē pavadītiem gadiem Rīgā sarīkojusi personālizstādi „Kodols”, kas skatāma galerijā "Look!". Mākslas darbi veidoti autortehnikā, apdedzinot koku. Arta Raituma gandarīta par sadarbību ar galeriju "Look!", jo aicinājums, rīkot izstādi, nācis pašā laikā. Divi liela izmēra darbi apskatāmi vispirms, bet  pretī spoguļu sienai izkārtoti mazāki kvadrātformas darbi, visi tapuši uz koka virsmas  un veidoti autortehnikā. Arta izstādei devusi nosaukumu „Kodols”, iekļautie darbi sniedz poētisku vēstījumu, pētot kolektīvās un individuālās atmiņas caur dabas pieredzi, procesiem un cikliskumu. Arta Raituma sarīkojusi vairākas personālizstādes un bijusi dalībniece daudzās grupu izstādēs arī Latvijā. Lūk, pāris: 2021.gadā kopā ar mākslinieci Lindu Vilku sarīkotas izstāde Rīgas augstākajā galerijā, bet pirmā personālizstāde „Prizma” notikusi jau pirms septiņiem gadiem galerijā "Sukubs", Miera ielā, toreiz darbos dominēja spilgtas krāsas. Pa šo laiku mākslinieces radošais rokraksts stipri mainījies. Kopā ar mākslinieci aplūkojam izstādes darbus tuvāk, lai izprastu autortehnikas sniegtās iespējas. Sākam ar diptihu, diviem izstādes lielākajiem darbiem, kas eksponēti viens otram pretī. Autortehnikā, kādā strādā Arta Raituma, vēl ir daudz ko attīstīt un eksperimentēt, māksliniece atklāj, ka viņai gribētos veidot milzīgas formas darbus, tādus, ko viena pati nemaz fiziski nevarētu paveikt.

Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Proyectado a finales de los años 80 y principios de los 90 por los arquitectos Felipe Moreno Mariño y Mariano Sáenz de Miera, la sede de la Delegación Territorial de la Junta en León ocupa desde hace tres décadas un relevante espacio en el que se ensamblan el Ensanche de la ciudad de León y el barrio de Eras de Renueva. A lo largo de dos ediciones de nuestra sección sobre Arquitectura Leonesa nuestro colaborador Eloy Algorri nos cuenta la intrahistoria de este voluminoso edificio, referencia obligada en el día a día administrativo de miles de leoneses.

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík.“ - exminister hospodárstva reaguje na nedávnu cestu premiéra a ministrov do Číny. A to aj na pozadí prezidentských volieb v Spojených štátoch. „Znížim dane a dlhy, využijem ropu, uzavriem hranice“. Donald Trump takto len pár minút po tom, ako bolo jasné, že sa opäť vracia do Bieleho domu, v hrubom načrtával pred davom svojich prívržencov svoj program pre Ameriku. A čo nepovedal po zvolení, opakoval ešte pred ním – svojich budem chrániť cez vyššie clá. Aká hospodárska a ekonomická budúcnosť čaká s Trumpom Ameriku, svet, Európu a Slovensko v nej? Téma pre Karla Hirmana, svojho času ministra hospodárstva a odborníka na fosílne energetické zdroje. „Sľub znižovania daní on už raz dodržal a to znížtenie bolo výrazné“, konštatuje Hirman. Šlo o pokles z 35% na aktuálnych 21%. Teraz hovorí o ďalšom poklese na úroveň 15%. „Dodáva ale, že budú určené len pre firmy, ktoré vyrábajú na území Spojených štátov amerických. Čo je diskutabilné a uvidíme, ako sa mu to podarí. Lebo veľká časť amerických spoločností má pobočky v zahraničí a bude sa to vzťahovať len na produkciu na domácom území“, vysvetľuje Karel Hirman. Bude však podľa neho zaujímavé sledovať, ako sa sľub nižších daní dá dohromady so sľubovaným zrážaním dlhu. „Znižovať dane a zároveň dlh sa nedarí. Ide o veľmi zložitú rovnicu, kde si jednotlivé položky vzájomne odporujú“, hovorí Hirman. Pýta sa, čím by sa to vyvažovalo. Nie sú v ohrození napríklad výdavky na zbrojenie? „V čase aktuálnych konfliktov na Ukrajine a na Blízkom východe nie, ale môže to dosiahnuť zmenami vo výdavkoch na sociálno zdravotnú starostlivosť“Problémom pre EÚ a Slovensko v nej môže byť sľubované zvyšovanie ciel. V kampani Trump hovoril o intervale medzi 10 až 20%. „To bude ohromná výzva pre všetkých exportérov na americký trh. My to pocítimi práve v produkcii automobilového priemyslu“, hovorí. Miera bude závesieť od toho, akú colnú politiku nakoniec Trump presadí. Dobrými správami pre nás a Európu sú zámery v oblasti ťažby ropy a skvapalneného plynu na území Spojených štátov. „Budú tlačiť ceny na nižšie úrovne. Ceny energií sú u nás totiž násobe drahšie ako v Spojených štátoch“, hovorí Hirman. Karel Hirman sa kriticky vníma cestu vládnej delegácie do Číny. „Nič o nej ako verejnosť nevieme“, hovorí. Mali by sme podľa neho vedieť, čo konkrétne bolo podpísané a aké sú predbežné dohody.„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík“, pýta sa. „Nevieme vyčerpať naše eurofondy, no chceme úverové projekty financované Čínou? Pričom vidíme, že v iných krajinách tie projekty pohoreli. Viď Poľsko, Chorvátsko, Čierna Hora. Spolupráca s Čínou je potrebná, ide o veľkú ekonomiku. No musí to byť založené na výhodnosti a transparentnosti, na tom, aký to má zmysel pre našu ekonomiky a občanov“, uzatvára. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík.“ - exminister hospodárstva reaguje na nedávnu cestu premiéra a ministrov do Číny. A to aj na pozadí prezidentských volieb v Spojených štátoch. „Znížim dane a dlhy, využijem ropu, uzavriem hranice“. Donald Trump takto len pár minút po tom, ako bolo jasné, že sa opäť vracia do Bieleho domu, v hrubom načrtával pred davom svojich prívržencov svoj program pre Ameriku. A čo nepovedal po zvolení, opakoval ešte pred ním – svojich budem chrániť cez vyššie clá. Aká hospodárska a ekonomická budúcnosť čaká s Trumpom Ameriku, svet, Európu a Slovensko v nej? Téma pre Karla Hirmana, svojho času ministra hospodárstva a odborníka na fosílne energetické zdroje. „Sľub znižovania daní on už raz dodržal a to znížtenie bolo výrazné“, konštatuje Hirman. Šlo o pokles z 35% na aktuálnych 21%. Teraz hovorí o ďalšom poklese na úroveň 15%. „Dodáva ale, že budú určené len pre firmy, ktoré vyrábajú na území Spojených štátov amerických. Čo je diskutabilné a uvidíme, ako sa mu to podarí. Lebo veľká časť amerických spoločností má pobočky v zahraničí a bude sa to vzťahovať len na produkciu na domácom území“, vysvetľuje Karel Hirman. Bude však podľa neho zaujímavé sledovať, ako sa sľub nižších daní dá dohromady so sľubovaným zrážaním dlhu. „Znižovať dane a zároveň dlh sa nedarí. Ide o veľmi zložitú rovnicu, kde si jednotlivé položky vzájomne odporujú“, hovorí Hirman. Pýta sa, čím by sa to vyvažovalo. Nie sú v ohrození napríklad výdavky na zbrojenie? „V čase aktuálnych konfliktov na Ukrajine a na Blízkom východe nie, ale môže to dosiahnuť zmenami vo výdavkoch na sociálno zdravotnú starostlivosť“Problémom pre EÚ a Slovensko v nej môže byť sľubované zvyšovanie ciel. V kampani Trump hovoril o intervale medzi 10 až 20%. „To bude ohromná výzva pre všetkých exportérov na americký trh. My to pocítimi práve v produkcii automobilového priemyslu“, hovorí. Miera bude závesieť od toho, akú colnú politiku nakoniec Trump presadí. Dobrými správami pre nás a Európu sú zámery v oblasti ťažby ropy a skvapalneného plynu na území Spojených štátov. „Budú tlačiť ceny na nižšie úrovne. Ceny energií sú u nás totiž násobe drahšie ako v Spojených štátoch“, hovorí Hirman. Karel Hirman sa kriticky vníma cestu vládnej delegácie do Číny. „Nič o nej ako verejnosť nevieme“, hovorí. Mali by sme podľa neho vedieť, čo konkrétne bolo podpísané a aké sú predbežné dohody.„Je našim záujmom dovážať všetko z Číny a prispieť k zničeniu nášho priemyslu? Čo znamená strategické partnerstvo s Čínou, ktorá je náš hlavný konkurent? Konkurent našich firiem a fabrík“, pýta sa. „Nevieme vyčerpať naše eurofondy, no chceme úverové projekty financované Čínou? Pričom vidíme, že v iných krajinách tie projekty pohoreli. Viď Poľsko, Chorvátsko, Čierna Hora. Spolupráca s Čínou je potrebná, ide o veľkú ekonomiku. No musí to byť založené na výhodnosti a transparentnosti, na tom, aký to má zmysel pre našu ekonomiky a občanov“, uzatvára. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

Con fecha de febrero de 1977, los arquitectos Mariano Díez Sáenz de Miera y Ángel San Juan Morales firmaron el proyecto del edificio que, a día de hoy, sigue ocupando el número 3 de la avenida Ordoño II, en pleno corazón de León. Se trata de un diseño fuertemente condicionado por la estrechez de su parcela, aunque con una interesante fachada, a juicio de nuestro colaborador y arquitecto de cabecera en "Hoy por Hoy León", Eloy Algorri.

Hlas a SNS sa pre Ficov a Kamenického konsolidačný balík dostali do ostrých sporov. Prvé hlasovanie v parlamente však prebehlo hladko a rýchlo. Hlas si však teraz dáva podmienky. Chce rýchlo schváliť nový automat na minimálnu mzdu a dofinancovať samosprávy. SNS zas chce vyššie minimálne dôchodky.Kde na to vláda zoberie, ak už pred tým narýchlo radikálne znižovala sadzby DPH pre hoteliérov či na knihy? Budú jej vôbec tie takmer tri miliardy stačiť? A čo vlastne znamená nová 23 percentná sadzba DPH, či nová transakčná daň? Ako na tom bude zdravotníctvo, kde o peniaze prídu ťažko skúšaní zdravotníci?A čo to všetko bude znamenať pre nás a naše peňaženky? Vyššia DPH na tovary a služby, vyššie platby za plyn a možno aj za elektrinu? A čo s našou ekonomikou, ako to zvládne a nebude nutná ďalšia veľká konsolidácia hneď o rok? Braňo Závodský sa rozprával s bývalým ministrom financií a ekonómom Ivanom Miklošom.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

As I'm always keeping an eye out for possible guests, I was shocked to find out we had a gubernatorial candidate who fits this podcast! Sylvia was so kind and interesting to visit with. She's smart and quick. She's well-spoken and thoughtful. It was nice to bask in the truths she was sharing about people, the Gospel, and common sense. It was fun to listen to her describe her Tabernacle Choir experiences. I wish I had asked her to play the piano for us. Her story sounds like a movie. But what I learned best, perhaps, was how she talked about how listening to or ignoring promptings from the Holy Ghost changed her life for the better or worse. It's something I'm working on every day. Sylvia has so much to share and I'm grateful for her and her life.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

To, čo sa odohráva na Slovensku - ale aj vo svete, je skôr boj o náš charakter než o to, či sme dostatočne inteligentní a racionálni, hovorí pre Ráno Nahlas filozof a šachový veľmajster Ján Markoš. Podľa neho sa aj v kritickom myslení nezaobídeme bez dôvery.Slovensko je v rámci Európy jedným z lídrov v miere zakonšpirovanosti. Miera našej ochoty veriť často veľmi nelogickým, mimo akýchkoľvek reálnych faktov postaveným teóriám je dnes na Slovensku až hrozivo vysoká. Navyše, ako ukazujú aktuálne výsledky testovania našich detí, miera ich odolnosti voči útokom na ich rozum, nie je u značného percenta z nich príliš vysoká. Liekom na tento zásadný problém rozkladajúci defacto už celú našu spoločnosť by malo byť vzdelávanie a najmä - už celé dlhé roky veľmi často skloňovaný pojem "kritické myslenie." „Kritické myslenie je často vnímané tak, že ide o to, nikomu a ničomu nedôverovať a všetko si sám preveriť, ale tak to jednoducho nie je. Kritické myslenie sa bez dôvery nezaobíde. Ak všetkým a všetkému nedôverujeme tak nie sme nezraniteľní, ale práve naopak, sme absolútne zraniteľní voči hocijakému demagógovi, ktorí príde a povie, že všetci sú zlí iba ja som dobrý. Takto vzniká populistický autoritársky vodca, do ktorého tí ľudia - ktorí ničomu inému nedôverujú, zrazu investujú všetku svoju dôveru,“ hovorí šachový veľmajster, filozof a spisovateľ Ján Markoš. Podľa neho vysoká zakonšpirovanosť má tri kľúčové dôvody: Stav slovenského školstva, stav mediálnej scény no a napokon tým tretím dôvodom, je nízka miera dôvery v našej spoločnosti.Aké riziká má spoločnosť, v ktorej panuje vysoká nedôvera k inštitúciám či voči sebe navzájom a v ktorej až príliš veľa ľudí až v príliš veľkej miere podlieha konšpiráciám? Aký je dôvod toho, že i vzdelaní a racionálni ľudia neraz podliehajú logickým bludom a iracionalite a prečo je tak ťažké racionálne debatovať o našich hodnotách? Akú rolu v tom všetkom majú sociálne siete a má vôbec zmysel na nich diskutovať? Ktoré logické fauly sa zvyknú používať, kde sú limity nášho rozumu a nakoľko ho ovplyvňuje to, kde sme vyrástli, z akého prostredia pochádzame a akým hodnotám veríme? No a napokon, kde vo vzdelávaní našich detí robíme chybu a ako zlepšiť naše školstvo práve v tejto téme?„Naša emocionalita, naše hodnoty a náš pocit identity - to všetko je omnoho hlbšie než nejaké čisto logické, rozumové úvahy. V skutočnosti sa naša racionalita stáva skôr racionalizáciou keď ju používame namiesto toho, aby sme hľadali pravdu, tak ju skôr využívame k tomu, aby sme sa nemuseli zmeniť a aby sme si mohli uchovať svoje hodnoty a svetonázor. Hodnoty, teda to, v čo veríme, že je to dobré alebo zlé, sú strašne blízko našej identite a tým, kým sme. A práve to, že hodnoty sú súčasťou našej identity je dôvodom prečo je tak strašne ťažké sa o hodnotových veciach baviť racionálne,“ tvrdí v našom dnešnom podcaste Ráno Nahlas Ján Markoš.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.Mentioned in this episode:Vražda Jána a Martiny Vyšetrovanie

To, čo sa odohráva na Slovensku - ale aj vo svete, je skôr boj o náš charakter než o to, či sme dostatočne inteligentní a racionálni, hovorí pre ráno Nahlas filozof a šachový veľmajster Ján Markoš. Podľa neho sa aj v kritickom myslení nezaobídeme bez dôvery.Slovensko je v rámci Európy jedným z lídrov v miere zakonšpirovanosti. Miera našej ochoty veriť často veľmi nelogickým, mimo akýchkoľvek reálnych faktov postaveným teóriám je dnes na Slovensku až hrozivo vysoká. Navyše, ako ukazujú aktuálne výsledky testovania našich detí, miera ich odolnosti voči útokom na ich rozum, nie je u značného percenta z nich príliš vysoká. Liekom na tento zásadný problém rozkladajúci defacto už celú našu spoločnosť by malo byť vzdelávanie a najmä - už celé dlhé roky veľmi často skloňovaný pojem "kritické myslenie." „Kritické myslenie je často vnímané tak, že ide o to, nikomu a ničomu nedôverovať a všetko si sám preveriť, ale tak to jednoducho nie je. Kritické myslenie sa bez dôvery nezaobíde. Ak všetkým a všetkému nedôverujeme tak nie sme nezraniteľní, ale práve naopak, sme absolútne zraniteľní voči hocijakému demagógovi, ktorí príde a povie, že všetci sú zlí iba ja som dobrý. Takto vzniká populistický autoritársky vodca, do ktorého tí ľudia - ktorí ničomu inému nedôverujú, zrazu investujú všetku svoju dôveru,“ hovorí šachový veľmajster, filozof a spisovateľ Ján Markoš. Podľa neho vysoká zakonšpirovanosť má tri kľúčové dôvody: Stav slovenského školstva, stav mediálnej scény no a napokon tým tretím dôvodom, je nízka miera dôvery v našej spoločnosti.Aké riziká má spoločnosť, v ktorej panuje vysoká nedôvera k inštitúciám či voči sebe navzájom a v ktorej až príliš veľa ľudí až v príliš veľkej miere podlieha konšpiráciám? Aký je dôvod toho, že i vzdelaní a racionálni ľudia neraz podliehajú logickým bludom a iracionalite a prečo je tak ťažké racionálne debatovať o našich hodnotách? Akú rolu v tom všetkom majú sociálne siete a má vôbec zmysel na nich diskutovať? Ktoré logické fauly sa zvyknú používať, kde sú limity nášho rozumu a nakoľko ho ovplyvňuje to, kde sme vyrástli, z akého prostredia pochádzame a akým hodnotám veríme? No a napokon, kde vo vzdelávaní našich detí robíme chybu a ako zlepšiť naše školstvo práve v tejto téme?„Naša emocionalita, naše hodnoty a náš pocit identity - to všetko je omnoho hlbšie než nejaké čisto logické, rozumové úvahy. V skutočnosti sa naša racionalita stáva skôr racionalizáciou keď ju používame namiesto toho, aby sme hľadali pravdu, tak ju skôr využívame k tomu, aby sme sa nemuseli zmeniť a aby sme si mohli uchovať svoje hodnoty a svetonázor. Hodnoty, teda to, v čo veríme, že je to dobré alebo zlé, sú strašne blízko našej identite a tým, kým sme. A práve to, že hodnoty sú súčasťou našej identity je dôvodom prečo je tak strašne ťažké sa o hodnotových veciach baviť racionálne,“ tvrdí v našom dnešnom podcaste Ráno Nahlas Ján Markoš.Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.Mentioned in this episode:Vražda Jána a Martiny - Vyšetrovanie

Gonzalo Sáenz de Miera, director de Cambio Climático y Alianzas de Iberdrola, explica la estrategia de la compañía hacia un presente de energías limpias.

Novembrī UNESCO aicina atzīmēt Pasaules zinātnes dienu, šogad akcentējot zinātnes lomu miera un attīstības nodrošināšanā. Miera šobrīd pasaulē nav, attīstība ir nevienmērīga un to bremzē akūtu problēmu risināšana. Vai zinātne var palīdzēt laikmetā, kad patiesības ir daudz un dažādas un tās savstarpēji konfliktē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Zigmunds Orlovskis un filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Kūlis. Zinātnes straujā attīstība 19. gadsimtā 19. gadsimts ir zīmīgs ar vairākiem vēsturiskiem atklājumiem: šajā  simtgadē Luijs Pastērs izgudro vakcīnu pret trakumsērgu, vācu inženieris Karls Benzs rada pirmo automobili ar iekšdedzes dzinēju, Tomas Edisons izgudro ilgnoturīgo elektrospuldzi, Čarlzs Darvins nāk klajā ar evolūcijas teoriju,  Alfrēds Nobels izgudro varen jaudīgu spridzekli – dinamītu. Tajā simtgadē  notiek virkne nozīmīgu atklājumu un, jā, - 1833. gadā angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ievieš jēdzienu „zinātnieks” līdzšinējā    termina – dabas filozofs – vietā. Lai  arī zinātniski atklājumi un to ieviešana praktiskā lietošanā notika paralēli  vairākās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr par tā laika tehnoloģiju šūpuli var dēvēt Angliju. Tur lielu interesi un atbalstu mākslai un zinātnei izrādīja tā laika Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs – princis Alberts, kurš arī bija viens no rīkotājiem Pirmajai pasaules izstādei, kas notika Londonā 1851. gadā izstādei īpaši būvētā stikla un dzelzs celtnē – tā laika arhitektūras augstajā dziesmā – Kristālā pilī. Par šo izstādi un par  rūpnieciskās revolūcijas laika zinātniskiem atklājumiem un praktiskiem jauninājumiem  stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs.

I probably don't need to tell you this, but business is not always rainbows and butterflies. And entrepreneurship can be hard af some days.    But if you truly love your business and what you do, that in and of itself can help pull you through those hard seasons. Because here's the thing: entrepreneurship truly is a choice. We all choose to have this crazy life –and it is tough to do all the things if you don't love or fall out of love with your business.    When you're passionate about your business and what you're doing, people will see it and feed off it. And that's powerful, friends.    Today's guest knows this, and over the years, he's used his insatiable passion to grow and scale a business that he LOVES. And he's telling us all about it!!   Matt Miera is an ‘02 WSU grad (Go Cougs!) and the owner and operator of the world-famous Marco Polo Bar and Grill in Georgetown –aka THE WSU Coug bar on the west side of Seattle.    Matt has been doing his thing since 2006 when he took over ownership of Marco Polo Bar & Grill (a 73-year-old tavern, btw!), and he's sharing all the lessons, pivots, and decisions he's made along the way!   We talk about how tough the bar and restaurant industry is, the benefits of seeing everything as an opportunity, why nontraditional marketing methods still work, and why being a resilient and adaptable business owner matters. Plus, Matt shares stories on the power of community, collaboration, and brand recognition.   Friends, I am PUMPED for you to hear Matt speak! He's truly charismatic, and you can hear the passion and love in his voice when he talks about Marco Polo Bar & Grill.     Did I mention Matt's also a marketing wizard, and he's filled with great advice and insights on how to run a successful business and love (almost) every minute of it!?!    Seriously, don't wait. Hit that play button, and let's go!!!   Leave a 5 star review on iTunes!    Episode Highlights: [1:16] How he used the bar industry as a stepping stone to get his foot in the door [3:00] Why resilience is the key to opening, running, and keeping up a successful bar [6:10] How Matt used the  CougsFirst! community to catapult his business [7:31] Why community is so important [8:35] How he knew it was time to buy off his partners [12:05] Where he turns to for motivation and business support [15:04] How he stays memorable through quirky and obscure marketing tactics [18:51] Where he learned to talk and connect with people so authentically  [20:00] The power of working with the competition, not against them [21:23] What his increase in sales has looked like from the buyout to today [23:00] How he navigated and pulled through during COVID with innovative ideas [26:24] The biggest lesson he learned running his business [31:14] Reflecting on why he started a bar and what he learned along the way [33:00] The highs and lows of running a business Connect with Matt: Website: https://www.marcopolopub.com/ Instagram: https://www.instagram.com/marcopolobarandgrill Need help getting shit done? https://www.facebook.com/groups/getshitdoneclub  Send us podcast ideas at info@kelseymarieknutson.com    Links: Show notes: https://www.kelseymarieknutson.com/podcast   Follow us on Instagram: https://www.instagram.com/kelseymarieknutson/  Hangout on Facebook: https://www.facebook.com/groups/getshitdoneclub    Try my favorite greens! Opti-green 50: https://1stphorm.com/products/opti-greens-50/?a_aid=KelseyMarie1   My secret weapon for growing my hair for the wedding: https://1stphorm.com/products/collagen-with-dermaval/?a_aid=KelseyMarie1 Work with Kelsey: Ready for your next big pivot? Maybe it's launching that new side hustle or growing your existing business, whatever the chapter Kelsey's here to help you bridge the gap between new ideas and achieving your goals! VIP Coaching: https://www.kelseymarieknutson.com/vipcoaching