Podcasts about latvijai

Diaspora un ziedošana dzimtenei ir nesaraujami jēdzieni. Bet, vai būs, kas turpina ziedot, aizejot trimdas paaudzei, kurai palīdzība Latvijai bija personiska dzīves misija? Kā pārvērst filantropijas tradīciju jaunajai diasporai saistošā ziedošanas kustībā? Par to saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Vītolu fonda valdes priekšsēdētāja Vita Diķe, Latvijas Universitātes fonda vadītāja Zaiga Pūce, Amerikas latviešu apvienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Andersons, "Latviešu Fonda" aktīvo projektu lietvede Elizabete Ludvika, kā arī Stella Ludvika-Pitkina.

22. augusta viesuļvētras, kas pārdrāzās pāri Latvijai, nodarītais posts, vēl joprojām rada problēmas krietnai daļai iedzīvotāju. Daļa no problēmām būtu vieglāk risināmas, ja cilvēki būtu laikus sagatavojušies. Kā sagatavoties šādām krīzēm? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Prevencijas pārvaldes Sabiedrības izglītošanas un informēšanas nodaļas priekšniece Viktorija Gribuste un uzņēmuma "Bugout.eu" dibinātājs un vadītājs, eksperts gatavības un rīcības ārkārtas situācijās jautājumos Jānis Joksts. "sam dzīvojuši salīdzinoši drošos un komfortablos apstākļos. Līdz ar to situācija, kad nav elektrības vai nav sakaru, daudziem ir katastrofa. Cilvēki nemāk dzīvot bez telefona, nezina, kā tas ir, kad nav elektrības - ko tad darīt, kā pagatavot ēst, kā izdzīvot," norāda Viktorija Gribuste. "Varam atcerēties savu bērnību, kad elektrības pārrāvumi bija regulāri, un atcerēties, ko darīja mūsu vecāki un vecvecāki, lai šādas situācijas pārdzīvotu. Ierasts bija, piemēram, daudzdzīvokļu mājās piepildīt vannu ar ūdeni. Kāpēc to darīju? Tikai tāpēc, ka zināja, ka iespējams, nebūs ūdens, un šādā veidā sagatavoja krājumus. Sen aizmirsta, bet ļoti laba metode." Viņa arī aicina nopietni uztvert šūnu apraidē izsūtītos paziņojumus. Sazināmies ar Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītāju Jāni Abašinu. Ierakstā uzklausām Latvijas Elektroauto biedrības valdes locekli Jāni Bekeru.

Starptautiskais trombonistu festivāls ir notikums, kas aizsākās ASV, kā arī vairākkārt pulcējis trombonistus Eiropā. Pēdējo reizi tuvāk Latvijai festivāls notika 2015. gadā Valensijā, Spānijā, bet nu iegriezies arī pie mums, Rīgā. Kāpēc trombonistiem patīk satikties, lai kopīgi uzspēlētu? Kas tad ir tas, kas trombonu izceļ starp citiem pūšaminstrumentiem? Vai šī instrumenta spēles mākslu var apgūt arī pieaugušie? Vai to vajadzētu sākt mācīties jau bērnībā?

Atcelti divu Dziesmu un deju svētku māksliniecisko koncepciju konkursu rezultāti. Kā tas ietekmēs sagatavošanos svētkiem? Aktuāls ir arī jautājums, vai Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būtu jārīko vienam organizatoram nevis divām dažādām ministrijām, kā tas bijis līdz šim?  Par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nākotni saruna Krustpunktā. Diskutē Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, diriģents Māris Sirmais, pasākumu producents Edžus Arums un horeogrāfs Agris Daņiļēvičs. Šobrīd esam tieši pusceļā, sagaidot XXVIII Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus. Mainās gadsimti, varas un paaudzes, bet Dziesmu svētku tradīcija ir nemainīga, un tai, tāpat kā Latvijai, mēs vēlam saules mūžu. Bet nemainīgi jau kopš pašiem pirmsākumiem ir arī strīdi un viedokļu atšķirības, kādiem šiem svētkiem ir jābūt. Reizi piecos gados sarīkot ko tik īpašu nav viegls uzdevums. Gatavošanās jau aktīvi notiek, un nesen uzzinājām, ka Iepirkumu uzraudzības birojs ir atcēlis divu Dziesmu un deju svētku koncertu māksliniecisko koncepciju konkursu rezultātus. Par pamatotu birojs atzina otrajā vietā palikušās ideju komandas iebildumu, ka piešķirtie vērtējumi nav pamatoti - žūrijas komisijas locekļi vērtēšanas lapās norādījuši vienīgi punktu skaitu bez plašāka pamatojuma. Tagad dots laiks šo nepilnību izlabot. Kā tas ietekmēs svētku sagatavošanu un vai šaurajā profesionāļu vidē ir iespējams nodrošināt godīgu ideju konkurenci, jo skaidrs, ka diriģentu un horeogrāfu saimē visi visus pazīst. Izskan arī rosinājums lielos un jauniešu svētkus turpmāk organizēt vienai komandai.  

Atcelti divu Dziesmu un deju svētku māksliniecisko koncepciju konkursu rezultāti. Kā tas ietekmēs sagatavošanos svētkiem? Aktuāls ir arī jautājums, vai Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būtu jārīko vienam organizatoram nevis divām dažādām ministrijām, kā tas bijis līdz šim?  Par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nākotni saruna Krustpunktā. Diskutē Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, diriģents Māris Sirmais, pasākumu producents Edžus Arums un horeogrāfs Agris Daņiļēvičs. Šobrīd esam tieši pusceļā, sagaidot XXVIII Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus. Mainās gadsimti, varas un paaudzes, bet Dziesmu svētku tradīcija ir nemainīga, un tai, tāpat kā Latvijai, mēs vēlam saules mūžu. Bet nemainīgi jau kopš pašiem pirmsākumiem ir arī strīdi un viedokļu atšķirības, kādiem šiem svētkiem ir jābūt. Reizi piecos gados sarīkot ko tik īpašu nav viegls uzdevums. Gatavošanās jau aktīvi notiek, un nesen uzzinājām, ka Iepirkumu uzraudzības birojs ir atcēlis divu Dziesmu un deju svētku koncertu māksliniecisko koncepciju konkursu rezultātus. Par pamatotu birojs atzina otrajā vietā palikušās ideju komandas iebildumu, ka piešķirtie vērtējumi nav pamatoti - žūrijas komisijas locekļi vērtēšanas lapās norādījuši vienīgi punktu skaitu bez plašāka pamatojuma. Tagad dots laiks šo nepilnību izlabot. Kā tas ietekmēs svētku sagatavošanu un vai šaurajā profesionāļu vidē ir iespējams nodrošināt godīgu ideju konkurenci, jo skaidrs, ka diriģentu un horeogrāfu saimē visi visus pazīst. Izskan arī rosinājums lielos un jauniešu svētkus turpmāk organizēt vienai komandai.  

"Tas morālais izaicinājums ir starp progresu un cilvēka labbūtību." Šajā HR PODCAST CEO sarunā tiekos ar Latvijas Mākslīgā intelekta centra direktori Gunu Puci. Runājam par to, cik Latvijas sabiedrība ir gatava pārmaiņām, ko nes mākslīgais intelekts, un kāpēc šis temats nav tikai par tehnoloģijām. Klausies sarunu un uzzini par ko runājām: — kāpēc Latvijai ir vajadzīgs Mākslīgā intelekta centrs un ko tas dara; — kādi ir mūsu neizdarītie digitalizācijas mājasdarbi; — vai Latvija var būt ne tikai tehnoloģiju lietotāja, bet arī radītāja; — kā līdzsvarot attīstības ātrumu ar drošību un cilvēka interesēm; — kurš atbildīgs par cilvēku labbūtību un darba vietām: — kā saglabāt kritisko domāšanu, arī tad, kad atbildi varam saņemt sekunžu laikā Runājam arī par līderību nenoteiktībā, komandas veidošanu jaunā organizācijā un atbildību par lēmumiem, kuru sekas vēl nevaram līdz galam paredzēt. Atziņa, ko paņemu līdzi - pirms kaut ko jautāt mākslīgajam intelektam, vispirms apstāties un pajautāt sev, ko es pati par to domāju? HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Neslopstant nelegalios migracijos srautams iš Latvijos, paskirtasis vidaus reikalų ministras Martynas Katelynas neatmeta galimybės atkurti laikiną pasienio kontrolę. Praėjusią vasarą Varšuva dėl išaugusio migrantų srauto tokį sprendimą priėmė Lietuvos ir Vokietijos atžvilgiu. Kaip sekasi Lenkijai, Lietuvai ir Latvijai stabdyti migrantų srautus?Ukrainos prezidentui paskelbus apie vyriausybės pertvarką, iš pareigų pasitraukė šalies ministrė pirmininkė Julija Svyrydenko.Britanijos mokyklų klasėse temperatūra viršija 40 t laipsnių, tuo metu netoli Paryžiaus esančiame Fontenblo miške siaučia didžiulis gaisras.Čikagoje surengta per kelis dešimtmečius didžiausia lietuvių tautinių šokių šventė. Čikagoje susirinko per du tūkstančius šokėjų ir per penkis tūkstančius žiūrovų, atvyko kadenciją baigusi prezidentė Dalia Grybauskaitė. Tai - tradicija, pradėta Čikagoje po Antrojo pasaulinio karo, iš Sovietų okupuotos Lietuvos bėgusiųjų kartai siekiant išsaugoti lietuvybę.Ved. Madona Lučkaitė

Lai arī Latvijai nav pašai sava astronauta, mums ir spēcīgi kandidāti. Viena no viņiem ir Veronika Puiša – mediķe, kas sākusi karjeru kā ģimenes ārste Skotijā, šobrīd ir Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomes locekle, aeornautikas un kosmosa mediķe un strādā ar pirmās formulas pilotiem. Meitene, kas grib strādāt kosmosā – tā viņu savulaik dēvēja studiju gados. Drīzumā Veronika dosies ilgstošā pētījumā uz Antarktīdu, kas arī ir saistīts ar kosmosa izpēti. Pētījums, kura laikā Veronika Puiša dosies uz Antarktīdu, ir Eiropas Kosmosa aģentūras finansēts darbs. Viņa dosies uz itāļu-franču staciju "Concordia". Tā atrodas apmēram 3200 metru augstumā Antarktīdas vidienē. Un dažādi apstākļi šo vidi padara ļoti ekstremālu. Tā ir gan polārā nakts un diena, kā arī gaisa temperatūra, kas vasarā ir mīnus 20-30 grādu, ziemā - mīnus 70-80 grādu.  Pētniece atklāj, ka vasaras periodā tur visai daudz zinātnieku, bet ziemas periodā tur būs tikai 12-13 pētnieki. Tur uz vietas būs jādzīvo deviņus mēnešus bez iespējām doties prom. "Tur ienāk mans darbs kā biomedicīnas pētniecei. Es realizējušu Eiropas Kosmosa aģentūras pētniecības programmu, pētot izolācijas efektu uz cilvēkiem. "Concordia" bāzi izmanto kā analogu Mēness un Marsa pētījumiem. Tie būs fizioloģiski pētījumi, piemēram, kā mums mainās imūnā sistēma, kad esam izolācijā ilgu laiku, gan arī kā baktērijas mainās, gan psiholoģiskā pētniecība." Pētot šos jautājumus, sanāks arī pašai nokļūt izolācijā un sevi pakļaut visam tam, kas ir tas pētījuma objekts. "Dažos pētījumos es būšu arī pati pētījuma objekts," piekrīt Veronika Puiša. Pētniece atzīst, ka sajūtas, domājot par gaidāmo došanos uz Antarktīdu, ir dažādas. No vienas puses ir liels gandarījums, jo tā ir unikāla iespēja un reti kuram to izdodas paveikt.  "Man liekas, ka tas ir tuvākais, ko es varēju atrast tam, lai būtu astronaute, jo darbs ir visai līdzīgs," atzīst Veronika Puiša. "Protams, no otras puses arī, ir bail, jo ilgu laiku būs jādzīvo tālu no visiem cilvēkiem, ko es pazīstu, no manas normālās dzīves, no manas karjeras veselu gadu es būšu prom un man nebūs nekādas iespējas atgriezties, lai kas arī nenotiktu. Protams, ir bail, un es ļoti daudz domāju par to, kā saglabāt gan personīgās attiecības, gan profesionālās attiecības." Zinātnes ziņas par pētījumu, kas ļauj uz novecošanos palūkoties pozitīvi Par novecošanos ierasts domāt kā par ne to patīkamāko procesu - galu galā kļūst fiziski grūti veikt kādas darbības, atmiņa vairs nav tik spēcīga, pielavās demence, tad vēl vientulības risks… Jā, un sava daļa patiesības tajā visā ir, tomēr pētījumi un īpaši ASV Jeilas universitātes zinātnieku veikums vairāk nekā desmit gadu garumā ļauj uz novecošanos palūkoties citādi. Jaunajā, žurnālā “Geriatrija” publicētajā pētījumā, gandrīz pusei pieaugušo, kas vecāki par 65 gadiem, uzlabojusies fiziskā vai mentālā veselība, un dažkārt pat abi rādītāji. Zinātnieki secinājuši, ka cilvēkiem ar pozitīvāku attieksmi pret novecošanos bijusi ievērojami lielāka iespējamība uzrādīt šos veselības uzlabojumus. Viedokli par pētījumu jautāju veselības psiholoģei, vadošajai pētniecei Rīgas Stradiņa universitātē Kristīnei Šneiderei-Pītersai. Vai varam teikt, ka iegūtie dati ir pārsteidzoši?

Kultūras rondo ceļš šajā sarunā ved cauri Lietuvai, Latvijai, Igaunijai un Somijai līdz pat Norvēģijas ziemeļiem. Jo tās ir valstis, kas apvienojušās jaunā, kopīgā “Dziedāšanas mantojuma ceļā” (Singing Heritage route). Kas ir šis Eiropas mēroga tīkls, kādas dziedāšanas tradīcijas tajā var iepazīt un kā šāds starptautisks kultūras ceļš var paplašināt ne vien tālu tūristu, bet mūsu pašu skatu uz savām un kaimiņu kultūras bagātībām? Par Latvijas līdzdalību un dziedāšanas tradīcijām, kuras ceļā varam iepazīt, kā arī projekta starptautisko dimensiju izzinām kopā ar ceļa veidotājām no Daugavpils Tradīciju mājas - folkloras dziesmu un deju kopas “Svātra” dalībnieciem Sarmīti Teivāni, Anitu Zarāni un Baibu Pankjāni un Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri.   Raidījuma gaitā arī saruna ar vienu no šī „Dziedāšanas mantojuma ceļa” kūrētājiem Igaunijā, vēsturnieku Kristjanu Rabu, kurš ikdienā strādā Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu.

Viss, Latvijai turnīrs beidzies, bet pats turnīrs turpinās. Tad paskatīsimies, kuras komandas cīnīsies finālā! Kodiņš: MXGPGROMULS10 – un 10% atlaide MXGP biļetēm Ķegumā 6 – 7 Jūnjā 2026 (https://latviamxgp.com/?lang=lv) Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Latvijas hokeja izlase šodien, 28. maijā, pasaules hokeja čempionātā ceturtdaļfinālā spēlēs pret Norvēģiju. Latvijas izlasei šis būs sestais ceturtdaļfināls pasaules čempionātā elites divīzijā. Norvēģijai šis būs pirmais ceturtdaļfināls kopš 2012. gada. Spēles sākums plkst. 21.20. Latvijas izlasei pārvākšanās dienas - mūsējie ir pārcēlušies uz otru čempionāta norises pilsētu Fribūru. Ja Latvija šodien uzvarēs un kvalificēsies pusfinālam, tad uz pēdējām divām spēlēm atgriezīsies Cīrihē. Norvēģijai šis būs pirmais ceturtdaļfināls kopš 2012. gada, taču šo gadu laikā viņi nostiprinājušies kā stabila, konkurētspējīga elites divīzijas komanda. Līdzīgi kā mēs Latvijā, arī viņi šī vakara spēli saskata kā fantastisku iespēju sasniegt pusfinālu. Norvēģi Fribūrā aizvadīja grupu turnīru un viņiem tur klājies teicami - piecas uzvaras septiņās spēlēs un 2. vieta grupā. Tik labu sniegumu Norvēģijas izlase vēl līdz šim nav rādījusi nevienā elites čempionātā.  Norvēģijas izlase šajā turnīrā demonstrējusi tiešām lielisku hokeju un uzvarējusi Čehiju, kā arī Zviedriju, bet kā vienīgie Fribūras grupā viņi atņēma punktus kanādiešiem. Ir skaidrs, ka Latvijai nav gaidāma vēl viena viegla uzvara.  

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, pārraides producente - Gunda Vaivode   Šis fonds tika dibināts, Aspazijai vēl dzīvai esot. Viņa savu un Raiņa mantojumu novēlēja fondam, kurā balvas un prēmijas dotu kādam rakstniecības pārstāvim. 1944. gadā, pavisam sarežģītos apstākļos, kad padomju karaspēks bija jau tuvu Latvijai un rudenī tas atradās jau Vidzemē, tomēr nolēma piešķirt pirmās balvas. Par šo faktu mani ieinteresēja režisors, arī Operas režisors Jānis Zariņš, kurš šajā laikā bija Rīgas Dramatiskā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) režisors. Fonda priekšsēdētājs bija Kārlis Skalbe, tajā bija arī Veronika Strēlerte un Eduards Smiļģis. Tajā uzaicinātie cilvēki vērtēja, kam atzinību piešķirt. Pirmās Raiņa un Aspazijas fonda balvas jeb godalgas tika piešķirtas dzejniekam Jānim Grotam par dzejoļu krājumu "Klusums", prozā – Erikam Ādamsonam par romānu "Sava ceļa gājējs". Par to min laikraksts "Tēvija". Jānis Zariņš savās atmiņās šo sarežģīto apbalvojumu sadalīšanas procesu nepiemin: līdz ar to, ka viņš zināmā mērā arī bija noteicējs, viņam galvenais bija piešķirt balvu Mārtiņam Zīvertam par lugu "Vara" un aktierim Žanim Katlapam, kurš 1943. gadā brīnišķīgi bija nospēlējis Krustiņu "Pazudušajā dēlā". Tam jātic, jo Zariņš bija tomēr autoritāte. Arī Jānis Kubilis to pieminējis savās intervijās – ka noskatoties Žani Katlapu Krustiņa lomā, viņš pievērsies domai, ka varētu kļūt par aktieri, ka tas aizrauj. Savukārt "Tēvija" pēc tam rakstīja, ka balvas saņēmis Zīverts par lugu "Vara", Žanis Katlaps un Lilita Bērziņa par Imperiālijas lomu Frīdriha Šillera drāmā "Fiasko sazvērestība Dženovā" Dailes teātrī. Zariņš par to nemin ne vārda, un tas ir pārsteidzoši. Tāpat viņš nemin to, ka tika apbalvota arī Berta Rūmniece, kura atzīmēs 60 gadus uz skatuves. Berta Rūmniece taču ir mūžīgā māmuļu lomu atveidotāja, bet Jāņa Zariņa atmiņās tas nefigurē. Tas ir mazliet nesaprotami, tāpēc raidījums "Vai zini" vēršas pie klausītājiem, jo varbūt vēl kāds ko zina šajā sakarā. Interesanti, ka balvas iedeva arī mūzikas jomā, jo fondā darbojās arī Alfrēds Kalniņš, un viņš, pats gan nevērtējot, saņēma balvu par dziesmu "Zemes poēzija" soprānam. Tāpat atzinība tika izteikta arī komponistei Lūcijai Garūtai par duetu soprānam un mecosoprānam "Sarkana saule lēca". Šīs dziesmas vakarā pēc svinīgās balvu pasniegšanas tika nodziedātas, bet Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps lasīja fragmentus no Grota dzejas un Ādamsona romāna. Aktieriem tika uzdāvināti no Raiņa zeltlietām darināti divi gredzeni; Jānis Zariņš raksta – baroka veidojumā. Protams, tas ir 1944. gads, un šie gredzeni bija domāti kā ceļojošie gredzeni. Tie palikuši Latvijā. Jānis Zariņš aizbrauca projām, Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps palika. Bet līdz šim brīdim nevienam nav nekādas informācijas, kur šie gredzeni palikuši! Pēc desmit gadiem emigrācijā šī fonda darbība tika atsākta, un Jānis Zariņš pats pēc kāda laika, jau būdams emigrācijā, saņēma balvu par "Pūt, vējiņi!" iestudējumu. To bija saņēmis arī aktieris Jānis Lejiņš, kā arī Dailes teātra bijušais aktieris Reinis Birzgalis. Zināms, ka vēl septiņdesmitajos gados to saņēmis Sidnejas amatierteātris. Bet tad jau bijis cits zelta gredzens, līdzīgs Nameja gredzenam. Kur palikuši Lilitai Bērziņai un Žanim Katlapam dotie, nav pilnīgi nekādas nojausmas. Ir gan ārkārtīgi interesanti, ko saka Jānis Zariņš – ka 1944. gada septembrī, aptumšotās telpās, katrs nāk pa savām durvīm, katrs pa savu ceļu lielā slepenībā godināt gan Raini un Aspaziju, gan cilvēkus, kuri šajā trakajā laikā radījuši mākslas brīnumu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka māksla tomēr ir pāri visam.

Sestdien, 23. maijā, noslēdzās 79. Kannu kinofestivāls. Festivāla galvenā balva – "Zelta palmas zars" – tika piešķirta rumāņu kinorežisora Kristiana Mundžiu filmai "Fjords". Bet arī Latvijai bijuši vairāki zīmīgi notikumi – starptautisko pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Uļa", aizvadīta industrijas diskusija "Why the Baltics? Co-Producing and Connecting with Baltic Talent". "Ir patiesi iedvesmojoši klātienē redzēt un apzināties, ka patiesībā viens no šī festivāla lielākajiem režisoriem ir latvietis Gints Zilbalodis," tā  aktieris Kārlis Arnolds Avots piezīmēs pēc Kannām "Kinorakstos".  Kulturas rondo sarunājas Nacionālā kinocentra direktore Dita Rietuma un kinokritiķe Kristīne Simsone. Ierakstā uzklausām producenti, studijas "White Picture" dibinātāju Alisi Ģelzi. Mūs, protams, vairāk interesē, kā uzņēma filmu "Uļa" un norises Baltijas paviljonā. Runājam ne tikai par filmām, iespaidiem un latviešu kino nākotni, bet arī par krievu režisora Andreja Zvjaginceva teikto ceremonijā, saņemot festivāla "Grand Prix" par filmu "Mīnotaurs".     

Latvijas hokeja izlasei šodien, 23. maijā, pasaules čempionātā ļoti svarīga, varbūt pat izšķiroša spēle par vietu ceturtdaļfinālā pret pasaules un olimpiskajiem čempioniem ASV valstsvienību. Spēles sākums 13. 20. "Būs ļoti interesanta spēle, cerams, tā būs mūsu labā," atzīst Latvijas izlases aizsargs Kristiāns Rubīns. Pasaules čempionātā gan ASV izlase līdz šim spēlējusi nepārliecinoši: amerikāņiem zaudējums Šveicei un Somijai, uzvarēta Lielbritānija pamatlaikā un Vācija pēcspēles metienos. ASV, protams, ir spēcīga komanda, tomēr šis modelis noteikti ne tuvu nav tik draudīgs kā Milānas olimpisko spēļu ASV izlases versija. Arī iepriekšējos pasaules čempionātos amerikāņi sapulcējuši krietni spēcīgāku un meistarīgāku sastāvu, īpaši jau pērn, kad viņi kļuva par čempioniem. ASV komanda Latvijai izsenis pasaules čempionātā bijis zīmīgs pretinieks. Atceramies 2023. gadu, kad tieši uzvara pār Amerikas izlasi atnesa pašmāju vienībai vēsturiskās bronzas medaļas. Šis Latvijas izlasei ir jau 29. pasaules čempionāts elites divīzijā, mūsu komanda tur debitēja 1997. gadā. Pirmā spēle debijas gadā bija tieši pret ASV, kurā Latvija zaudēja ar 4:5. -- Pasaules čempionātā vakar notika četras spēles: Vācijas izlase izcīnīja pirmo uzvaru šajā pasaules čempionātā, ar 6:2 uzveica Ungāriju, Somija ar 4:0 pārspēja Lielbritāniju, bet Frībūrā Kanāda ar 3:1 uzveica Slovēniju, Zviedrija - ar 3:0 Itāliju. Savukārt šodien kopumā sešas spēles čempionātā: diena sāksies ar Latvijas-ASV un Dānijas-Slovēnijas dueli, pēc tam plkst.17.20 Šveice pret Ungāriju un Slovākija pret Čehiju, bet plkst. 21.20 - Austrija pret Vāciju un Norvēģija pret Zviedriju.

Latvijas hokeja izlasei šodien, 21.maijā, spēlē ar ziemeļu kaimiņiem - Somiju. Vakar komandai bija brīvdiena un treniņš, tajā piedalījās daļa komandas. Pieredzējušais hokeja žurnālists Jānis Matulis sarunā ar Latvijas Radio pauda, vērtējot Latvijas līdzšinējās spēles un arī abu komandu spēku samēru, uzskata, ka uzvarēt somu Latvijas komandai ir praktiski nereāli. Somija šī gada čempionātā demonstrē labu hokeju - trīs uzvaras trīs spēlēs, pēdējā mačā ar 6:2 sakauta ASV izlase, kas uz somu fona izskatījās diezgan nevarīga. Pirms pasaules čempionāta tieši maču pret somiem lietpratēji saskatīja kā iespēju ļaut atpūsties pamatvārtsargam Kristeram Gudļevkim, bet maz ticams, ka šodien vārtu drošību uzticēs Marekam Mitenam vai Gustavam Grigalam. Somi ir piektā rezultatīvākā komanda čempionātā ar 13 vārtiem. Viņiem arī augsta uzbrukuma efektivitāte, trāpot 15% metienu. Somijai arī ļoti labs vairākums - izmantotas 5 no 11 iespējām. Labāk klājies tikai šveiciešiem. Somija trīs spēlēs tikusi pie 11 iespējām vairākumā, mūsējie tikai pie piecām. Tas ir sliktākais rādītājs čempionātā. Līdz šim pasaules čempionātā Latvijai somus izdevies uzvarēt tikai 2014. gadā - toreiz Minskā 3:2 uzvara Latvijai.

Latvijas hokeja valstsvienība otrdien, 19. maijā, pasaules čempionātā tikās ar Austrijas izlasi un piedzīvoja zaudējumu ar 1:3. Latvijai vienīgos vārtus guva kapteinis Rūdolfs Balcers, kurš ar četriem precīziem metieniem trijos mačos ir turnīra labākais vārtu guvējs. Interesanti, ka Latvijas izlase šajā pasaules čempionātā trijās spēlēs guvusi piecus vārtus, četrus no tiem - Balcers, vēl vienus Mārtiņš Dzierkals. Vēl vakar Frībūrā Norvēģija ar 4:0 uzvarēja Itāliju, bet Slovēnija tikai papildlaikā ar 4:5 zaudēja Slovākijai. Cīrihē ungāri ar 5:0 pārliecinoši pārpsēja Lielbritānijas izlasi. Latvijas izlasei šodien brīvdiena, bet rīt, 21. maijā, spēlē ar Somiju.

Spilgti politiski iekrāsota bijusi Venēcijas biennāles 61. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Kultūras rondo Laimas Slavas un Intas Zēgneres no LR3 "Klasika" iespaidi par biennālē redzēto un dzirdēto. "Man gribējās runāt un domāt tikai par mākslu. Bet tā nenotika," sajūtas pēc Venēcijā pavadītajām dienām raksturo Laima Slava. Viņa atzīst, ka "pēcgaršu" var raksturot kā politisku un satraucošu. Arī pirms došanās uz Venēciju bijusi nemierīga sajūta. "Esot tur es personīgi nepiedzīvoju tik daudz protestus, tomēr pieredzēju arī tos. Un 8. maija rītā virs Venēcijas dārziem un Arsenāla lidoja helikopters, kas šķita nemiera vēstneši, un sajūtai par labu nenāk," turpina Laima Slava. "Man ļoti līdzīga sajūta. Jo vispār šajā biennālē, kā nevienā pirms tam, ko es esmu pieredzējusi, valdīja spriedze," vērtē Inta Zēgnere. "Un tā spriedze bija jūtama visur, ne tikai pie Krievijas paviljona, kurš tika apsargāts, bet arī atsevišķos citos momentos. Piemēram, es iegāju Kipras paviljonā, nebija laika izpētīt visu līdz galam, bet uz galda stāvēja neliels plakātiņš, kur bija ar tādiem asiņainiem burtiem rakstīts: Markss, Ļeņins, Staļins un milzīgs sirpis un āmurs pār to visu. Ik pa brīdim bija šie akcenti, kuros pasaulei tika vēstīts, ka kaut kas nav kārtībā, un tas tika pausts mākslas valodā. Tā bija ļoti spēcīga vēsts. Arī Ukrainai līdz ar to bija iespēja savu vēstījumu pateikt ļoti spēcīgā veidā, pie tam dažādās vietās." Pasaules vecākā un prestižākā mākslas biennāle šogad ir likusi par sevi runāt daudz, un arī ne tai labākajā nozīmē. Rīkotāju vēlme veidot to kā vietu dialogam caur mākslu, kurā ir vieta arī agresorvalstīm, sastapās ar lielu pretestību, protestiem un beidzās ar žūrijas atkāpšanos. Patiesībā gan jau vēl nekas nav beidzies, jo biennāle ilgs vēl līdz novembrim. Taču lielākā preses uzmanība tai allaž tiek pievērsta pašā sākumā, kad durvis ver valstu nacionālie paviljoni. Latvijai šogad spoži vārda tiešā un pārnestā nozīmē ļāvis iemirdzēties mākslinieku "Mareunrol's" un Bruno Birmaņa veidotais paviljons "Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises". Pie Latvijas paviljona ekspozīcijas viņi strādāja vairāk nekā gadu, vēl krietni pirms kļuva zināms par Krievijas dalību, bet jau iepriekš intervijās uzsvēra, ka vēstījums nebūs par modes vēsturi, bet gan par sabiedrību, ģeopolitisko situāciju, par toreizējo gaisotni un kā tas sasaucas ar šodienu.

Raidījums Šīs dienas acīm skan starp divām Latvijas valstiskumam svarīgām svētku dienām: piektdien bija 1. maijs, kad atzīmējām Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 106. gadadienu, savukārt rīt, 4. maijā, atzīmēsim 36. gadskārtu, kopš Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Raidījumā pieminām abus šos vēsturiskos notikumus. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Uzsākusi savu darbību 1. maijā, Satversmes sapulce deva neatkarīgajai Latvijai tās konstitucionālo ietvaru - Satversmi, kas ir spēkā joprojām. Par Satversmes sapulces vēlēšanām un tajās iesaistītajiem nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis. Gluži citas vēlēšanas gluži citos apstākļos Latvijā notika 1990. gada 18. martā. Tas, ka šajās vēlēšanās, kas notika vēl saskaņā ar toreizējiem padomju likumiem, pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie un tās idejas atbalstošie kandidāti, noteica to, ka šī likumdevēja institūcija pieņēma Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanai izšķirošo lēmumu. Par priekšvēlēšanu procesu un 4. maija deklarācijas pieņemšanas apstākļiem stāsta toreizējie Augstākās Padomes deputāti - publicists Dainis Īvāns, toreiz Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

Šiandien vykusioje Lietuvos meno kūrėjų asociacijos metinėje konferencijoje nuspręsta iš pareigų pašalinti asociacijos prezidentą, LRT tarybos narį Joną Staselį. Sprendimas priimtas po to, kai vakar asociacija balsų dauguma į LRT tarybą delegavo Lietuvos literatūros vertėjų asociacijos valdybos pirmininkę Daivą Daugirdienę, tačiau po šio balsavimo J. Staseliui, Audriui Antanaičiui ir Audronei Žigaitytei-Nekrošienei suabejojus jo teisėtumu, teigiama, kad balsų daugumos gali nepakakti.Brėmene vykusioje mugėje „jazzahead!“ apsilankiusi kolegė Laima Slepkovaitė teigė, kad šalies partnerės statusas, šiemet priklausęs Švedijai, iškilmingai perduotas Baltijos šalims – Lietuvai, Latvijai ir Estijai. Lietuvos džiazo federacija šiame forume dalyvauja nuo 2013 metų, o ši partnerystė – ilgalaikio visų trijų Baltijos šalių delegacijų darbo rezultatas. 2027 metais Baltijos šalys atsidurs Europos džiazo bendruomenės dėmesio centre.Paaiškėjo „Sidabrinės gervės“ apdovanojimų nominantai. Daugiausia statulėlių pretenduoja pelnyti du filmai – Jurgio Matulevičiaus drama „Kinų jūra“ ir Karolio Kaupinio absurdo komedija „Badautojų namelis“. Plačiau apie tai papasakos Ieva RadzevičiūtėVed. Donatas Šukelis

Ilustrāciju īpašā nozīme bērnu grāmatās. Latvijas mākslinieku pieredze Boloņas bērnu literatūras tirgū. Par Latvijas panākumiem šajā tirgū saruna ar grāmatu izdevēju, apgāda "liels un mazs" vadītāju Alīsi Nīgali, un grāmatu māksliniecēm - Daci Krēsliņu un Gundegu Muzikanti. No 13. līdz 16. aprīlim Itālijas pilsētā Boloņā norisināsies ikgadējais bērnu grāmatu tirgus. Šīs izstādes laikā tiek pasniegtas arī vairākas balvas. Šogad starp Hansa Kristiana Andersena balvas nominantiem bija ilustratore Gundega Muzikante par grāmatu, kas tapusi kopā ar dzejnieci Inesi Zanderi par "Skaidu pasaka". "Šogad pirmo reizi nominants no Latvijas bija iekļauts Hansa Kristiana Andersena balvas īsajā sarakstā. Jūtos priecīgi pārsteigta par to, ka iekļuvu šajā sarakstā, kurā ir seši mākslinieki pārstāvēti praktiski no visiem kontinentiem," atzīst Gundega Muzikante. "Jau pati iekļaušana īsajā sarakstā ir kā atzinības un kvalitātes zināms rādītājs, kas ļoti priecē. Ilgus gadus strādājot šajā jomā ir patīkami saprast, ka virziens, kurā tu darbojies, ir atzīts. (..) Tā ir atzinība, kas liecina par zināmu briedumu mākslā." Alīse Nīgale piebilst, mākslinieces panākumi ir vēsturiski nozīmīgi Latvijai, jo līdz šim vēl neviens latviešu mākslinieks vai autors nav bijis iekļaut īsajā sarakstā. Pasākuma laikā bija arī iespēja apskatīt simbolisku grāmatu plauktu "The BRAW Amazing Bookshelf", kurā iekļauti labākie darbi, kas iesniegti Boloņas grāmatu tirgus balvai "BolognaRagazzi Award". Šogad šajā sarakstā iekļuvušas divas Latvijas izdevniecību grāmatas. Apgāda "Zvaigzne ABC" izdotais Daces Krēsliņas grāmatu sērijas "Aizvēstures pilsētas detektīvi" trešais darbs "Spīdošās gaismas tracis" un izdevniecības "Liels un mazs" izdotā Ūnas Laukmanes bilžu grāmata "čuči, čuči".

Vai Tuvo Austrumu konflikta dēļ varētu kavēties ASV bruņojuma piegādes Latvijai? Amatpersonas par šo publiskajā telpā izskanējušo ziņu izsakās izvairīgi, taču eksperti mierina - valsts aizsardzību tas šobrīd būtiski neietekmē.  Masalu uzliesmojums Latvijā turpinās - saslimušo skaits pieaug katru nedēļu, Kādas ir mediķu prognozes? Bet Latvijas sieviešu hokeja izlasei šovakar pasaules čempionātā spēle pret Spāniju. Kādas ir mūsu dāmu izredzes izcīnīt iespēju nākamgad startēt spēcīgākā grupā?

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits; pārraides producente – Liene Jakovļeva Baltijas valstu politiskā un militārā sadarbība ir bijusi aktuāla jau kopš šo valstu dibināšanas, taču vienlaikus tā vienmēr bijusi arī izaicinājumu pilna. Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidoto valstu teritoriālās domstarpības nereti kavēja sadarbības veidošanos. Spilgts piemērs ir noslēdzošā Brīvības cīņu bruņotā sadursme 1920. gadā starp Latviju un Lietuvu, abām pusēm saglabājot pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi. Neraugoties uz domstarpībām, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika izvirzīta virkne ideju un iniciatīvu, kā veicināt gan šaurāku, gan plašāku Baltijas integrāciju kā ziemeļu, tā dienvidu virzienā. Piemēram, 1917. gadā igauņu valstsvīrs Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson) rosināja izveidot Baltijas-Skandināvijas federāciju. Šai idejai laika gaitā attīstoties, tika pausti aicinājumi federācijai aptvert valstis no Zviedrijas līdz Lietuvai. Savukārt Polijas karavadonis un valsts vadītājs Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) iestājās par ciešāku integrāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai kā reģiona drošības un stabilitātes pamatu, tostarp, 1922. gadā noslēdzot Varšavas vienošanos par Polijas, Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbību. Trīspusēja Baltijas valstu sadarbība tika formalizēta 1934. gadā, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai noslēdzot līgumu par Baltijas Antantes izveidi. Tiesa, nosacītu militārās sadarbības dimensiju šī savienība ieguva krietni novēloti – vien Otrā pasaules kara priekšvakarā. To, ka ambīcija veicināt Baltijas valstu sadarbību bieži vien nerezultējas praktiskā rīcībā, ilustrē aizsardzības industriju attīstība starpkaru periodā. Lai gan tolaik, līdzīgi kā šodien, lielu daļu sarežģītākā un tehnoloģiski ietilpīgākā militārā aprīkojuma nodrošināja ārvalstu piegādātāji, arī vietējie ražotāji spēlēja svarīgu lomu aizsardzības spēju attīstībā. Uzskatāms piemērs ir kara aviācija. Lai gan vairums Latvijas militāro lidaparātu – 177 sauszemes un 18 jūras aviācijas lidmašīnas – bija ražotas ārvalstīs, 22 lidmašīnas bija ražotas Latvijā – gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF, gan Liepājas Kara ostas darbnīcā. [1] Visplašāk zināmās ir avioinženiera Kārļa Irbīša konstruētās mācību lidmašīnas VEF I-12 un I-15, kā arī vieglais iznīcinātājs I-16, kas tika nodots Vācijas Gaisa spēkiem. Tomēr jāatzīmē, ka Latvija nav vienīgā Baltijas valsts, kas starpkaru periodā ražoja militārās lidmašīnas. Piemēram, Lietuva 1925. gadā izveidoja aeroplānu darbnīcu, kurā tika ražotas Lietuvas aviācijas inženiera Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) konstruētās ANBO sērijas mācību un izlūklidmašīnas, kuru vēlākie modeļi (ANBO III un ANBO IV) pildīja arī vieglo bumbvedēju funkcijas. Vietējās aviācijas industrijas attīstība stiprināja Lietuvas Gaisa spēku spējas, tomēr ražošanas jaudas saglabājās salīdzinoši nelielas. Arī Igaunijā tika konstruētas un ražotas pamatā mācību lidmašīnas. Igaunijas militārās aviācijas industrijas aizsākumi tiek datēti ar 1934. gadu, kad trīs avioinženieri – Voldemārs Posts (Voldemar Post), Otto Orgs (Otto Org) un Reins Noidorfs (Rein Neudorf) – izstrādāja divu mācību biplānu (PON-1 un PON-2) prototipus Igaunijas paramilitārās Gaisa un gāzes aizsardzības līgas (Õhu‑ ja Gaasikaitse Liit) vajadzībām. Interesanti, ka PON-1 modeli Igaunijas konstruktori licencēja ražošanai Liepājas Kara ostas darbnīcā, kas kļuva par vienu no retajiem Baltijas aizsardzības industriju sadarbības piemēriem starpkaru periodā. [2] Kopumā secināms, ka Baltijas valstu militārās aviācijas industrija starpkaru periodā bija fragmentēta un primāri vērsta uz vietējo tirgu. Arī industrijas specializācijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā lielā mērā pārklājās – visu trīs valstu aviācijas industrija fokusējās uz mācību un vieglo kaujas lidaparātu izstrādi. Turklāt ražošanas mērogošanu lielā mērā ierobežoja atkarība no ārējām izejmateriālu un ražošanas komponenšu, it īpaši, dzinēju, piegādēm. Vājas industriālās sadarbības rezultātā, tehnoloģiski ietilpīgākas industriālās jaudas Baltijas valstīs neizveidojās, un sarežģītākās aviācijas sistēmas nodrošināja ārvalstu piegādātāji. Arī mūsdienās saspringtās drošības situācijas dēļ Baltijas valstis aktīvi stiprina aizsardzības spējas, lai pasargātu iedzīvotājus no visa veida apdraudējumiem. Baltijas valstu aizsardzības budžeti pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši teju septiņas reizes, šogad sasniedzot aptuveni 5% no iekšzemes kopprodukta. Lai veicinātu to, ka pieaugošie aizsardzības izdevumi pēc iespējas lielākā apmērā paliek vietējā ekonomikā un stiprina tautsaimniecību, Baltijas valstis aktīvi attīsta vietējās aizsardzības industrijas, kas jau šobrīd ne vien apgādā bruņotos spēkus, bet arī eksportē, aptverot plašu kompetenču loku no kiberaizsardzības risinājumiem un bezpilota lidaparātiem līdz munīcijai un bruņotiem transportlīdzekļiem. Aizsardzības industrijas attīstība paver iespējas jaunam uzrāvienam Baltijas valstu sadarbībā. Atšķirībā no 20. gadsimta, sadarbību neierobežo teritoriāli strīdi. Baltijas valstis vieno dalība NATO un Eiropas Savienībā, un nav nekādu šaubu par to, kas ir galvenais drauds reģiona drošībai. Vai spēsim sekmēt reģionālo sadarbību un attīstīt kopīgas pievienotās vērtības ķēdes? [1] Brūvelis, E. (2012). Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīgas Nami izdevums. [2] Humberstone, R. (1999). Estonian Air Force 1918-1940. Blue Rider Publishing.

Latvijai būs grūtības izpildīt klimata mērķus transporta jomā, bet atbalsts elektroauto iegādei nav pietiekoši sekmējis pāreju uz videi draudzīgu transportu. Kā to mainīt? Par to saruna studijā ar Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentāro sekretāru Jāni Irbi, Satiksmes ministrijas parlamentāro sekretāru Kristapu Zaļo, Valsts kontroles padomes locekli Mārtiņu Āboliņu un Latvijas Elektroauto biedrības valdes locekli Jānis Bekeru un Auto asociācija biedrības valdes locekli Krišu Lipšānu.  

Latvijai būs grūtības izpildīt klimata mērķus transporta jomā, bet atbalsts elektroauto iegādei nav pietiekoši sekmējis pāreju uz videi draudzīgu transportu. Kā to mainīt? Par to saruna studijā ar Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentāro sekretāru Jāni Irbi, Satiksmes ministrijas parlamentāro sekretāru Kristapu Zaļo, Valsts kontroles padomes locekli Mārtiņu Āboliņu un Latvijas Elektroauto biedrības valdes locekli Jānis Bekeru un Auto asociācija biedrības valdes locekli Krišu Lipšānu.  

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Sākumā tas var šķist tikai ainavisks jautājums – vecs dambis, pamesta caurteka, aizaudzis uzpludinājums. Taču patiesībā šķēršļi ietekmē daudz vairāk nekā tikai ūdens plūsmu. Tie kavē zivju migrāciju, maina upes dabisko ritmu, pasliktina dzīves apstākļus daudzām sugām un samazina ūdeņu ekoloģisko kvalitāti. Latvijā šī problēma ir īpaši nozīmīga, jo laba vai augsta ekoloģiskā kvalitāte ir tikai aptuveni 36 % upju un ezeru, kamēr Eiropā vidēji tie ir ap 40 %. Ja situācija netiks risināta, nākotnē tas var nozīmēt ne vien sliktāku vides stāvokli, bet arī soda sankciju risku. Lielākā daļa šķēršļu ir cilvēku radīti: vecu tiltu paliekas, dzirnavu uzpludinājumi, pamesti dīķi, mazās hidroelektrostacijas, nolietojušās vai neatbilstoši izbūvētas caurtekas, kā arī dažādas citas tehniskas būves. Katrs šāds objekts var negatīvi ietekmēt upi pat vairāku kilometru garumā. Visbiežāk šķēršļi izbūvēti vietās, kur upē dabiski ir straujāks kritums, un tas nozīmē, ka tiek zaudētas tieši pašas vērtīgākās upju ekosistēmas – straujteces. Tās ir vietas, kur parasti ir liela augu un dzīvnieku sugu daudzveidība, kur notiek lašveidīgo zivju nārsts un kur ūdens dabiski bagātinās ar skābekli. Kad aizsprosta dēļ upe tiek uzpludināta, straumes ātrums samazinās. Stāvošs ūdens uzsilst ātrāk, tajā samazinās skābekļa daudzums. Šādās vietās savairojas aļģes un citi augi, uzkrājas dūņas. Rezultātā ūdens kļūst arvien mazāk piemērots jutīgām sugām, kuru izdzīvošana ir tieši atkarīga no pietiekama skābekļa daudzuma un piemērotas temperatūras. Īpaši smagi tas skar lašveidīgās zivis, jo tās ir ļoti jutīgas pret šādām pārmaiņām. Vēl vairāk – uzsilis un ar skābekli nabadzīgs ūdens var kaitēt arī lejpus aizsprosta, radot sekas daudz plašākā upes posmā. Papildus tam tiek traucēta zivju migrācija starp nārsta un barošanās vietām. Daļai Latvijas upju aizsprostu dēļ ir zudusi saikne ar jūru, un tas tieši ietekmē ceļojošās zivis – lasi, taimiņu, nēģi un vimbu. Arī upes gultnes procesi tiek izjaukti: uzpludinājumos uzkrājas saneši, savukārt lejpus aizsprosta pastiprinās erozija. Tas izraisa krastu iegruvumus, koku sagāzumus un dzīvotņu degradāciju. Vēl krasākas sekas rada mazās hidroelektrostacijas, jo to darbība izraisa straujas ūdens līmeņa svārstības. Vienā brīdī upe lejpus aizsprosta kļūst pārāk strauja, bet citā – pārāk sekla. Šādos apstākļos daļa biotopu tiek izskaloti, bet mazāk kustīgi organismi, piemēram, gliemenes, sausajā gultnes daļā vienkārši iet bojā. Lai uzlabotu upju stāvokli, daudzi šķēršļi un pārveidojumi būtu jālikvidē vai jāpārbūvē. Risinājumi var būt dažādi – šķēršļu nojaukšana, zivju ceļu izveide, būvju pārbūve un pareiza ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšana. Ekoloģiskais caurplūdums ļautu upē saglabāt tādu ūdens daudzumu, kurā ūdens organismi var pilnvērtīgi dzīvot visās dzīves stadijās. Šeit svarīga ir ne tikai valsts iestāžu rīcība, bet arī pašvaldību, zemju īpašnieku, nevalstisko organizāciju un visas sabiedrības iesaiste. Jo upes nepārtrauktība nav tikai vides speciālistu jautājums – tā ir kopīga interese saglabāt dzīvas un veselīgas upes nākamajām paaudzēm. Arī rīcības pamats jau ir noteikts. Eiropas Savienības un Latvijas normatīvie akti paredz labas ekoloģiskās kvalitātes sasniegšanu līdz 2027. gadam, bet Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam paredz atjaunot brīvu tecēšanu vismaz 25 000 kilometru upju. Latvijā šī mērķa sasniegšanai jau tiek īstenoti projekti, kuros apkopo informāciju, izstrādā metodikas, nosaka prioritātes un ievieš praktiskus risinājumus migrācijas uzlabošanai. Turklāt līdz 2027. gadam Latvijai ir paredzēti divi miljoni eiro upju šķēršļu nojaukšanai, finansējot gan zivju ceļus, gan aizsprostu nojaukšanu. Tāpēc galvenais secinājums ir nepārprotams: jo mazāk šķēršļu upēs, jo vairāk dzīvības tajās atgriežas. Atjaunojot upju dabisko plūdumu, iespējams ne tikai uzlabot ekoloģisko kvalitāti, bet arī saglabāt bioloģisko daudzveidību, nodrošināt upju saikni ar jūru un gādāt, lai Latvijas ūdeņi arī nākotnē būtu tīri, dzīvi un brīvi plūstoši.

Viņš daudzus gadus bija Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs, bet tad viņu ceļi šķīrās. Tagad viņš ar domubiedriem ir izveidojis jaunu partiju, stājoties tās priekšgalā. "Austošās saules Latvijai" vadītājs Raivis Zeltīts ir Krustpunktā Lielās intervijas viesis.  

Viņš daudzus gadus bija Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs, bet tad viņu ceļi šķīrās. Tagad viņš ar domubiedriem ir izveidojis jaunu partiju, stājoties tās priekšgalā. "Austošās saules Latvijai" vadītājs Raivis Zeltīts ir Krustpunktā Lielās intervijas viesis.  

Latvijā noslēdzies viens no apjomīgākajiem pētījumiem Latvijā - GISTAR, kura mērķis bija izvērtēt kuņģa un zarnu vēžu skrīningu metodes. Projekta uzdevums svarīgs ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai. Pētījumā 13 gadu laikā piedalījās vairāk nekā 11 tūkstoši dalībnieku no dažādām Latvijas pilsētām. Kādi ir pētījuma rezultāti un kāpēc kuņga un zarnu vēži kļūst aizvien izplatītāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro gastroenteroloģe, interniste, endoskopiste Danute Ražuka-Ebela un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētniece, Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Daiga Šantare.

Kādai jābūt migrācijas politikai, lai tā būtu mūsu nācijas interesēs? Ko Latvijā varam ietekmēt un mainīt šai politikā, bet kādā gadījumā būtu jāmaina pašu attieksme? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu kultūru pētnieks Leons Taivāns, LU Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs Dr. phil. Raivis Bičevskis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Rīgas Ekonomikas Augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa. Marta nogalē sociālos medijus pārņēma neslēpts satraukums - ļaudis masveidā dalījās ar fotogrāfijām un video, kas bija uzņemti Rīgas pievārtē. Tur bija ap 200 vīru sapulcējušies privātmājas pagalmā, arī  ārpusē uz ielas, lai lūgtos Allāhu, svinot islāma lielā svētku mēneša Ramadana noslēgumu. Ļoti neparasta aina Latvijai, lai gan līdzīgi skati un arī krietni iespaidīgāki bija citur pasaulē. Latvijā nav uzcelta neviena mošeja, tāpēc vienīgais, kur musulmaņi var sapulcēties vienkopus, ir kāds privātīpašums. Izdzīt, aizliegt, neļaut - tas bija galvenais vēstījums, ko cilvēki gribēja pateikt.  Lai arī kādas emocijas tas visiem mums raisa, ir skaidrs, ka pamazām Latvijā iebraucēju kļūst arvien vairāk. Mēs izmirstam, latviešu skaits samazinās. Nebūs arī tā, ka kāds izslēgs pēdējo lampiņu un Latvija paliks tukša. Nepaliks. Jautājums tikai - kāda būs nākotnes Latvija? Cik daudz mēs spējam ietekmēt situāciju, cik daudz to vajag ietekmēt, ar ko ir jāsamierinās, kam jāpielāgojas? 

Kādai jābūt migrācijas politikai, lai tā būtu mūsu nācijas interesēs? Ko Latvijā varam ietekmēt un mainīt šai politikā, bet kādā gadījumā būtu jāmaina pašu attieksme? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu kultūru pētnieks Leons Taivāns, LU Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs Dr. phil. Raivis Bičevskis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Rīgas Ekonomikas Augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa. Marta nogalē sociālos medijus pārņēma neslēpts satraukums - ļaudis masveidā dalījās ar fotogrāfijām un video, kas bija uzņemti Rīgas pievārtē. Tur bija ap 200 vīru sapulcējušies privātmājas pagalmā, arī  ārpusē uz ielas, lai lūgtos Allāhu, svinot islāma lielā svētku mēneša Ramadana noslēgumu. Ļoti neparasta aina Latvijai, lai gan līdzīgi skati un arī krietni iespaidīgāki bija citur pasaulē. Latvijā nav uzcelta neviena mošeja, tāpēc vienīgais, kur musulmaņi var sapulcēties vienkopus, ir kāds privātīpašums. Izdzīt, aizliegt, neļaut - tas bija galvenais vēstījums, ko cilvēki gribēja pateikt.  Lai arī kādas emocijas tas visiem mums raisa, ir skaidrs, ka pamazām Latvijā iebraucēju kļūst arvien vairāk. Mēs izmirstam, latviešu skaits samazinās. Nebūs arī tā, ka kāds izslēgs pēdējo lampiņu un Latvija paliks tukša. Nepaliks. Jautājums tikai - kāda būs nākotnes Latvija? Cik daudz mēs spējam ietekmēt situāciju, cik daudz to vajag ietekmēt, ar ko ir jāsamierinās, kam jāpielāgojas? 

Runājot par diasporu, nevaram nepieminēt Latvijas cittautiešus – vai sasniedzam un uzrunājam arī viņus? Kam viņi jūtas piederīgi un kā Latvijas diasporas politikas veidotājiem uzrunāt arī viņus? Saruna par šo raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas intitūta vadošais pētnieks, Mihails Hazans, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesors un vadošais pētnieks, un Ingūna Mieze, portāla "Baltic-ireland.ie" žurnāliste. Ierakstā uzklausām Jūliju Norveli, Luksemburgas latviešu kora vadītāja. Latvijas diaspora nav tikai etniskie latvieši. Vienlaikus publiskajā telpā citas balsis un tradīcijas mēs diezgan maz dzirdam. Tomēr ir maldīgi domāt, ka no Latvijas aizbraukuši tikai latvieši, tie ir arī Latvijā dzīvojošie cittautieši. Dzirdot stāstus, ka latvieši tieši pēc aizbraukšanas ir sajutuši sevī īstu latvieti, mēs uzdodam jautājumu: vai, esot svešumā, ir vieglāk kļūt par latvieti arī cittautietim? Vai gluži pretēji – tā ir varena iespēja norobežoties no piederības Latvijai?  Diskutējam, kā sevi identificē diasporā dzīvojošie mūsu cittautieši, vai Latvijas diasporas politika sasniedz un uzrunā arī viņus un vai viņiem to vajag? 

Ungārija sola - ja Ukraina salabos naftas vadu "Družba", caur kuru Ungārijai tiek piegādāta Krievijas nafta, tad Budapešta atsauks savu veto 90 miljardu eiro aizdevumam Ukrainai, kas nepieciešams, lai kara plosītā valsts spētu funkcionēt. LTV žurnālistei Ilzei Naglai Budapeštā bija ekskluzīva iespēja izvaicāt Ungārijas ārlietu ministru. Sarunā arī par to, kā Budapešta rīkotos, ja tai būtu jāizvēlas starp lēto Krievijas naftu un gāzi un palīdzību NATO partneriem, piemēram Latvijai, Krievijas agresijas gadījumā.

Arnolda Skrides izveidots, kopš 1991. gada Rīgas Latviešu biedrības namā notiek sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu rīkotais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem "Talants Latvijai". Kopš 2018. gada konkursa mākslinieciskais vadītājs ir Normunds Dreģis. Trijās marta svētdienās turpināsies konkursa 34. sezonas 1. kārta un par to uzzinām sarunā ar Normundu Dreģi. Viņš ieskicē konkursa vēsturi un akcentē tā tradīcijas, principus un noteikumus, stāsta par tā doto iespēju jaunajiem mūziķiem turpmākiem muzikāliem startiem. Sarunā - arī par mūzikas skolu atsaucību, žūriju un komandu, kas rūpējas, lai konkurss notiktu, par iepriekšējo konkursu radošo bilanci, par gaidāmo II kārtu un Finālu. Uzzinām arī par jauniešu simfonisko orķestru darbību, gaidāmo festivālu Kurzemē, par Normunda Dreģa paša vadīto Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas orķestri "Armonico" un prieku darbā ar jauniešiem. Normunds Dreģis: "Talants Latvijai" ir vissenākais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem. Šeit piedalās praktiski visu instrumentu specialitāšu audzēkņi, un tās ir apmēram 20 instrumentu spēles specialitātes. Domāju, ka ļoti daudziem bērniem un jauniešiem šis konkurss ir pirmais impulss uz turpmāko izglītību un mūzikas aicinājumu, un, iespējams, viņi arī izvēlas mūziku kā savu nākamo profesiju. Konkurss notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, un tas tur ir arī dibināts. Tā ir ļoti laba iespēja jaunajiem talantiem uzstāties Rīgas Latviešu biedrības nama vēsturiskajās zālēs. Šīs sezonas pirmo kārtu mēs sākām jau 1. februārī, tā kā patlaban viss notiek pilnā sparā. Pavisam kopā piedalās bērni un jaunieši no 16 Latvijas mūzikas skolām. 8. martā uzstāsies Rīgas Juglas mūzikas skolas, Ķekavas mūzikas skolas un Jūrmalas mūzikas vidusskolas audzēkņi, pēc tam būs 22. marts un 29. marts. Vai variet uzburt to “ņigu ņegu”, kas šajās dienās notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, jo šis konkurss ir arī koncerts? Jā, tas tā ir bijis vēsturiski. Konkursa pirmā kārta notiek koncertu cikla formātā, kur katra skola uzstājas ar savu sagatavoto programmu un prezentē savus labākos audzēkņus. Vienā koncertā parasti uzstājas divas vai trīs mūzikas skolas, katra prezentē 10 līdz 12 audzēkņus. Ir liela rosība, jaunie talanti gatavojas, cītīgi iesildās. Ir tiešām jauka atmosfēra konkursam. Kas šim konkursam ir īpašs? Kādi ir noteikumi, gadu gaitā šie noteikumi vai prinipi papildinās? Tiek izdarīti secinājumi vai tas diezgan stabili notiek no reizes uz reizi? Ir vērtības, kuras mēs saglabājam. Tas ir konkursa mērķis - mēs veicinām un atbalstām Latvijas jaunos talantus, meklējam tos akadēmisko žanru mūzikā un dodam viņiem iespēju uzstāties un apliecināt savu talantu Rīgas Latviešu biedrības namā. Mainīgais ir tas, ka tad, kad es pārņēmu šo konkursu, mēs runājām ar kolēģiem un žūrijas ekspertiem un secinājām, ka šim konkursam būtu vērtīgi, ka būtu arī fināla kārta. Iepriekš bija tikai divas kārtas - pirmā, kur uzstājas skolas atsevišķi, un otrā, kur uzstājās pa instrumentu grupām, un tad arī viņi tika vērtēti un apbalvoti. Tā kā konkurss aptver mūzikas skolas no visas Latvijas, spriedām, ka būtu vērtīgi, ja būtu arī fināla kārta. Jā, varbūt tas ir grūtāk un vajag vairāk sagatavoties, un arī tas periods ir garāks, bet domāju, ka tas ir ļoti vērtīgi. Finālā visiem ir viens obligātais latviešu komponista skaņdarbs.

Rit pēdējā Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu diena. Un trasē dosies arī Latvijas sportisti – Patrīcija Eiduka distanču slēpošanā un bobsleja četrinieku ekipāža. Pirms pieteikt šodienas, 22. februāra, startus, atskatāmies uz vakardienas notikumiem, kur distanču slēpošanas 50 kilometru maratonā klasiskajā solī Raimo Vīgants sasniedza 31. vietu. Jā, līdz goda pjedestālam tālu, bet distancē, kurā daudzi nefinišē, jo tā nav tomēr pa spēkam vai spēcīgākie apdzen pa apli, sportists sasniedza Latvijai līdz šim augtāko vietu. Arī televīzijas intervijā daudzi redzēja, ka sportistam emocijās bija jāslauka asaras. Slēpotāju sniegumu vērtē Latvijas slēpošanas federācijas viceprezidents Gunārs Ikaunieks. Madonas Smecersila slēpošanas bāzes vadītājs. Šodien tāda pašā distancē dosies Patrīcija Eiduka. Šī būs pirmā reize, ka tik daudz kilometru sievietēm būs jāslēpo olimpiskajās spēlēs. Starts jau plkst. 11 pēc Latvijas laika. Tāpat vakar pirmo reizi sieviešu biatlona kroņa disancē – masu startā, kur brauc tikai 30 labākās, piedalījās uzreiz divas mūsējās – Baiba Bendika un Estere Volfa. Viņas arī finišēja kopā – 22. un 23 vietā. Vēl sacensību noslēdzošajā dienā Jēkaba Kalendas pilotētais bobsleja četrinieks dosies 3. un 4.braucienā. šobrīd viņi ir 11. pozīcijā. Un arī bobsleja sacensības, tāpat kā distanču slēpošanās maratons sāksies plkst. 11.

Aviācija un laika apstākļi, kas ziemā ietekmē lidostas darbu, ir šajā nedēļā Toma Briča sarunu tēma. Šī ziema līdz šim bija itin mierīga, bija februāra sākumā viens gadījums, kad bieza migla pāris stundas kavēja gaisa satiksmi, un nupat piedzīvotais putenis bija pārbaudījums gan lidostas tehniskajam personālam, īpaši skrejceļu uzturētājiem, un, protams, arī dispečeriem. Par to, kāda ir viņu ikdiena un kā to ietekmē laikapstākļi, saruna lidostas dispečeri Renāru Bernānu. Viņš tā arī teica – visādi gadās, bet Rīgas lidosta ir samērā drošā vietā. Renārs Bernāns vērtē, ka Rīgas lidosta laikapstākļu ietekmes ziņā ir samērā mierīga.  "Mēs esam ērta un diezgan mierīga lidosta. Protams, mums ir daudz izteiktākas ziemas nekā lielākā daļā Eiropas. Mēs mākam ar to tikt galā," atzīst Renārs Bernāns. "Lidostā ir pietiekami daudz tehnikas, kas šo sniegu spēj ātri notīrīt, un arī piloti ir pieraduši pie sniega vairāk nekā dienvidu valstu piloti. Piemēram, Turcijas piloti pārvietojas pa sniegu un ledu manāmi lēnāk, jo viņiem ir bail no sniega un ledus." Viena lieta, ko no šīs sarunas atcerēties – ja Latvijai tuvojas vai ir sākusies kāda ierastā rudens-ziemas vētra, bet jums plānots kaut kur lidot, lielam satraukumam nav pamata, jo tieši aviācijai un vēl specifiskāk izlidošanai šādi vēji ir relatīvi nekaitīgi un reti būtiski ietekmē satiksmi vai rada draudus. Bet pirms sarunas mazliet informācijas par lidostām, kam nav paveicies tā, kā Rīgai. Ja raugāmies tepat Eiropā, tad, runājot par izteikti bīstamākām lidostām, parasti tiek pieminētas trīs. Un bīstamību rada ne tikai laikapstākļi.  Viena no šīm lidostām ir Reijkjavīkas lidosta Islandē, jo tā ir zeme ar skarbiem laikapstākļiem - biežām vētrām, puteņiem, biežu apledojumu. Tāpat kā vienu no bīstamajām bieži piemin Gibraltāru. Tur problēma ir specifisks sānu vējš. Bet vienu no riskantākajām lidostām pasaulē uzskata Madeiras lidostu.

Sešas Eiropas Savienības valstis apsver iespēju jau tuvākajos mēnešos spert pirmos soļus, lai savā starpā izveidotu vienotu iekrājumu un investīciju tirgu. Apkures rēķins par janvāri - pamatīgs šoks un nepatīkams pārsteigums daļai iedzīvotāju, aukstā laika dēļ maksa par siltumu vietām pat dubultojusies. Vācijā nedēļas nogalē noslēdzās pasaulē ietekmīgākais drošības forums – Minhenes drošības konference. Tā uzmanības centrā bija transatlantiskās attiecības un Eiropas spēja kļūt spēcīgākai. Eksperte: Rubio runa Minhenē nav lielas ASV politikas izmaiņas vēstnesis, Latvijai jāsaista sava nākotne ar Eiropas Savienību. Piekrastes zveja īpaši aizsargājamās jūras teritorijās varēs turpināties kā līdz šim.

Šīs dienas aizrit olimpisko spēļu gaisotnē - Latvijai sudraba medaļa kamaniņās, mūsu nedēļas varone ir Elīna Ieva Bota. Un tik maz pietrūka, ka mums būtu vēl vismaz pāris olimpiskās uzvaras. Diemžēl šajās spēlēs zaudējusi pati spēļu rīkotāja Olimpiskā komiteja - vakar tā "noņēma no trases" ukraiņu sportistu. Tāpat vērtējam aktuālo Latvijas dzīvē: no amata atstādināts Rēzeknes mērs. Evika Siliņa izturējusi jau sesto uzticības balsojumu. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, interneta platformas "LSM.lv" svešvalodu oriģinālsatura atbildīgā redaktore Aleksandra Plotņikova, ziņu aģentūras LETA sabiedriski politiskās vides analītiķis Ivars Svilāns un politoloģe Iveta Kažoka.  

Satversmes aizsardzības birojs: Krievijas radītie drošības riski Eiropai un Latvijai būtiski palielinās. Satiksmes ministrs prasa precizēt dzelzceļa projekta "Rail Baltica" ieviesēja ziņojumu par jau izbūvētām daļām, kurām projekta īstenošanas secības maiņas dēļ ir nepieciešama konservācija. 2025. gada vārds – "klausiņas", nevārds – "trigerēt", spārnotais teiciens – "Mēs visi esam vienā laivā!". Pasaules kārtība strauji mainās – starptautiskās attiecībās Latvijai jābūt gatavai tam, ka pārmaiņas ierastajā realitātē ir neizbēgamas, un priekšā ir daudz kā nezināma.

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci. Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi? Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā. Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai. Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Viņš ir dzimis un audzis Lielbritānijā, viņa - Latvijā. Abi runā latviski un abu sirdis pieder Latvijai. Bet šobrīd viņu dzīve aizrit Notingemā, Lielbritānijā. Tur abi rūpējas par visu latvisko sev apkārt, rīko svētkus, svin latvietību un šķiet, ka cer kādu dienu dzīvot Latvijā. Atbilstoši raidījuma Globālais latvietis 21. gadsimts nosaukumam ar abiem latviešiem sastopamies Portugālē, kur abi ir atbraukuši brīvdienās uz savu brīvdienu māju. Ak, jā, viņu sauc Baiba, bet viņu - Karls, jeb kā Baiba viņu sauc - Kārlis. Un vēl viņš ir ne tikai latvietis, bet viņā plūst arī igauņu asinis un ir cieša saikne ar Portugāli. Portugālē tiekamies ar Baibu Dobeli un Karlu Kelku (Kelk).

Latvijas tūrisma biznesā ārzemēs dzīvojošu latviešu potenciāls ir akadēmiski un citādi maz pētīts, taču atziņas nozares ietvaros pastāv. Vasaras atvaļinājumu laikam noslēdzoties, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gribam vērtēt, kādu pienesumu dod diasporas tūrisms dzimtenei. Analizē Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, biznesa augstskolas "Turība" asociētais profesors Ēriks Lingebērziņš, Laura Perona no Kanādas un Ineta Sējāne, kura dzīvo Spānijā. Skaidrs, ka vasarā diasporas pārstāvji daudz vairāk ierodas Latvijā. Īpaši tādā vasarā, kāda bija aizvadītā, kad norisinājās liels kultūras pasākums - šoreiz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas arī atveda gana daudz tautiešu uz Latviju kā tūristus. Kādu pienesumu Latvijai dod diasporas tūristi kopumā, un ko paši ārvalstīs dzīvojošie latvieši vēl bez radu un draugu apciemošanas, kas ir neatņemama sastāvdaļa, vislabprātāk dara tai mirklī, kad ir atbraukuši uz Latviju? Ko grib piedzīvot, pieredzēt un apskatīt? Un ko savukārt tūrisma rīkotājiem no tā vajadzētu secināt?

Grāmatas “Eksčempions. Mihails Tāls” iecere dzima Latvijas šahistu vidē, lai Latvijai un pasaulei atgādinātu par vienu no slavenākajiem rīdziniekiem - astoto pasaules čempionu šahā, seškārtēju PSRS čempionu un starptautisko šaha lielmeistaru. Taču vēsturnieks un šaha treneris Andris Tihomirovs ir uzrakstījis ko vairāk. Grāmatā un arī šai sarunā sekojošajā raidījumā, ir viņa ļoti personisks skatījums uz šaha spēles nozīmi pasaules vēsturē, kā arī jautra saspēle ar, sarunās ar laikabiedriem noskaidrotajiem, Mihaila Tāla dzīves paradoksiem. Šis kārtējais atgādinājums par Mihaila Tāla dzīvi un personību, rosina arī atskatīties uz filmām, intervijām, pat operu, kas tapusi par slaveno šaha partiju ar Mihailu Botviņiku. Raidījumā arī mēģinām izsekot, kā Mihaila Tāla neordinārā personība pamazām pārtop mākslas tēlā un leģendā, kas sajūsmināt spēj daudz un dažādos veidos, tostarp arī tos, kas neko nejēdz no šaha. Sarunā ar šahistu nosaukt Tālu par “kaut kādu šahistu” ir tikpat aizvainojoši, kā baleta mākslas cienītājam pateikt, ka Pavlova ir kaut kāda kūka, Raksta Andris Tihomirovs savā grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls” . Paviršas zināšanas arī vienkārši nav interesantas. Nesen iznākusī grāmata piedāvā tuvplānus, kas interesanti būs arī nešahistam.  Ja jūs nesavaldzinās autora stāstījuma veids, grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls”,  ir alternatīva – Andris Tihomirovs ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par Mihailu Tālu autors, un tur viņa valoda ir gauži solīda, bez jebkādiem jokiem.

Vašingtonas ketina stabdyti karinės paramos programą su Rusija besiribojančioms valstybėms, o tarp jų – ir Lietuvai, Latvijai ir Estijai. Baltijos šalims ankstesnė Džou Baideno administracija buvo patvirtinusi kelių šimtų milijonų dolerių paramos programą. Politikai situaciją vertina skirtingai - vieni sako, kad finansinė parama buvo ne itin reikšminga, kiti - pabrėžia simbolinę programos reikšmę ir šiame žingsnyje įžvelgia Trampo administracijos gestą Rusijai.Kas pretenduos į likusių dviejų – Aplinkos ir Energetikos ministerijų – vadovus vis dar neaišku. Naująją Vyriausybę paskirtoji premjerė Seimui turėtų pristatyti trečiadienį. Iki tol susitikimams su likusiais kandidatais Prezidentas turės laiko tik antradienį, mat pirmadienį šalies vadovas paskirs į Lietuvą atvykstančiam naujai išrinktam Lenkijos prezidentui. Studijoje Vaidotas Burokas.Jurbarke rimta gelbėjimo operacija. Pagalbos prireikė į keliasdešimties gylio šulinį įkritusiam 37-rių vyriškiui. Galiausiai jį pavyko ištraukti. Jurbarko priešgaisrinės gelbėjimo tarnybos viršininkas Tomas Statkus sako, kad gelbėjimo operacija buvo sudėtinga, o laukiant pagalbos iš Kauno , į šulinį buvo nuleista maisto ir vandens.Radviliškio rajone surengta tradicinė auksinių vestuvių šventė. Joje dalyvavo keliasdešimt porų, drauge gyvenančių 50 metų. Poros tikina, kad svarbiausia yra pagarba ir atjauta vienas kitam, tik tuomet galima gyventi ne tik ilgai, bet ir laimingai.Energetikos ministerijai pasiūlius Vyriausybė laikinai – mėnesiui – nutarė sustabdyti daugiau nei 3 mlrd. eurų vertės 700 megavatų galios antrojo jūros vėjo parko vystytojo konkursą.Ved. Liepa Želnienė

15 rietumvalstis pagājušajā nedēļā nāca klajā ar aicinājumu atzīt Palestīnas valsti. Liela daļa gan no tām pašas to vēl nav izdarījušas, bet grasoties to darīt vai arī gatavas rīkoties tuvākajā laikā. Iniciatore šim paziņojumam bija Francija, kas ir apņēmusies šo soli spert septembrī. Līdzīgi grasās rīkoties Lielbritānija, Kanāda, kas arī nesen par to skaļi paziņoja. Apņemšanās gan arī paredz nosacījumus. Viens no tiem ir tāds, ka Hamās vairs nebūs pie teikšanas Gazas joslā. Vai Latvijai arī vajadzētu atzīt Palestīnas valsti vai vismaz sākt par to nopietnas diskusijas? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, portāla "Satori" ziņu redaktore un projektu vadītāja Agnese Radziņa, Saeimas frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs un Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība).

Vartojimo paskolos Lietuvoje auga sparčiausiai iš visų euro zonos šalių. Lietuvos banko duomenimis, per penkis šių metų mėnesius išduota dukart daugiau paskolų nei pernai per tuos pačius penkis mėnesius. Kodėl žmonės ėmė drąsiau skolintis?Ar reikėtų griežtinti bausmes už gyvūnų kankinimą? 65 tūkst. žmonių pasirašė atitinkamą peticiją, kas toliau?Politikų ir tarnautojų turto deklaracijos rodo, kad valdžios atstovų ir jų sutuoktinių užsienyje valdomas nekilnojamasis turtas vertas daugiau kaip 23 mln. eurų, o kai kurie būstus nusipirko visai neseniai.Ukrainos Kovos su dezinformacija centras prognozuoja, kad Rusija stiprins spaudimą Baltijos šalims - Lietuvai, Latvijai ir Estijai. Tradicines rusijos naudojamas informacinio spaudimo priemones, gali papildyti naujos provokacijos, keliančios tiesioginę grėsmę regiono nacionaliniam saugumui. Apie tai, kiek mes pasirengę tokiam spaudimui, o gal jis jau vyksta?Prestižiniame Karlovi Varų kino festivalyje – svarbus lietuviško kino laimėjimas. Geriausio režisieriaus apdovanojimas šiemet atiteko Vytautui Katkui, kolegos Mariaus Eidukonio pokalbis su režisieriumi.Ved. Liuda Kudinova

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Šoreiz raidījumā Zināmais nezināmajā uzmanība pievērsta jūrām, tiem, kas tās apdzīvo, un tiem, kas tās pēta un aizsargā. kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki, un kāda tam ir ietekem uz visu, kas notiek ūdens vidē. Vispirms interesējamies par smilšu "izskatu" jūras krastā Lai arī laiks aiz loga neliek domāt, ka straujiem soļiem tuvojas vasara, tomēr raidījuma temats liek pievērst uzmanību tam, kas notiek jūras krastā. Nezinu, vai daudzi, dodotie pastaigās pie jūras vai atpūšoties pludmalē, aizdomājas par to, kāpēc smiltis kādā vietā ir tumšākas un raupjākas, bet citviet pavisam gaišas un irdenas. Par smilšu “izskatu” un to, kādus noslēpumus var lasīt vienā smilšu graudiņā, ir aizdomājusies Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju  fakultātes vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Viņa skaidro, kas nosaka smilšu struktūru Baltijas jūras piekrastē. Vēl stāsts par to, kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki un kā tas ietekmē visu, kas notiek ūdens vidē. Vaļi kā lieli transporta kuģi pārnes savu urīnu, lai papildinātu okeāna ūdeņus ar barības vielām. Kas ir tik vērtīgs vaļa urīnā un kā okeānu ekosistēmu ietekmē citas  tur mītošo dzīvnieku atliekvielas un kāpēc cilvēku izkārnījumi, atšķirībā no ūdens radību atstātajiem mēsliem, nenāk par labu jūras vai okeāna videi, par to stāsta zinātniskā  institūta "BIOR" vadošais pētnieks Ivars Putnis. Ja salīdzinām okeānu ar mazdārziņu, ko rūpīgs dārznieks mēslo ar organisko mēslojumu, lai tajā lekni augtu dilles, tomāti, kāposti un citi mums tīkami dārzāji vai ziedi, tad okeāna ūdeņos šādi lielgabarītu dārznieki ir vaļi. Kā var lasīt 2025.gada martā publicētajā rakstā žurnāla „National Geographic” interneta vietnē, tad, piemēram, finvalis, kura garums sasniedz 27 metrus, dienā var saražot  teju 900 litrus urīna.  Un urīnā esošais slāpeklis un fosfors  ir vieni no svarīgākajiem elementiem barības tīkla pamatā, un vaļi  migrācijas laikā, okeānu ūdeņos izplata teju 4000 tonnu slāpekļa. Sīkāk par vērtīgo vaļu urīnu un citām ūdens iemītnieku atliekvielām kā barojumu okeāniem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Jaunākais jūras aizsargājamo teritoriju izpētē Mēs ne reizi vien raidījumā esam tikušies ar dabas aizsardzības speciālistiem un jūras vides pārzinātājiem, lai stāstītu, kādas dabas vērtības ir īpaši sargājamas Baltijas jūrā un ko šajā ziņā palīdz saglabāt aizsargājamās jūras teritorijas. Pēdējos gados notiek aktīva izpēte, lai apzinātu jaunas teritorijas, kas Baltijas jūrā Latvijai būtu īpaši sargājamas. Šobrīd diskuisijas rit pilnā sparā ar dažādām iesaistītajām pusēm.  Raidījumā runājam par to, kādi ir jaunākie atklājumi par to, kas Baltijas jūras ūdeņos ir īpaši vērtīgs un sargājams, kā zinātnieki saprot, kuras tieši būs tās vietas jūrā, kas jāsargā, un kas tiek darīts, lai šīs vietas patiešām aizsargātu? Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, direktora vietniece Solvita Strāķe un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra "LIFE Good Water" projekta vadītāja vietniece Linda Fībiga.  

NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.