Podcasts about latvijai

Rit pēdējā Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu diena. Un trasē dosies arī Latvijas sportisti – Patrīcija Eiduka distanču slēpošanā un bobsleja četrinieku ekipāža. Pirms pieteikt šodienas, 22. februāra, startus, atskatāmies uz vakardienas notikumiem, kur distanču slēpošanas 50 kilometru maratonā klasiskajā solī Raimo Vīgants sasniedza 31. vietu. Jā, līdz goda pjedestālam tālu, bet distancē, kurā daudzi nefinišē, jo tā nav tomēr pa spēkam vai spēcīgākie apdzen pa apli, sportists sasniedza Latvijai līdz šim augtāko vietu. Arī televīzijas intervijā daudzi redzēja, ka sportistam emocijās bija jāslauka asaras. Slēpotāju sniegumu vērtē Latvijas slēpošanas federācijas viceprezidents Gunārs Ikaunieks. Madonas Smecersila slēpošanas bāzes vadītājs. Šodien tāda pašā distancē dosies Patrīcija Eiduka. Šī būs pirmā reize, ka tik daudz kilometru sievietēm būs jāslēpo olimpiskajās spēlēs. Starts jau plkst. 11 pēc Latvijas laika. Tāpat vakar pirmo reizi sieviešu biatlona kroņa disancē – masu startā, kur brauc tikai 30 labākās, piedalījās uzreiz divas mūsējās – Baiba Bendika un Estere Volfa. Viņas arī finišēja kopā – 22. un 23 vietā. Vēl sacensību noslēdzošajā dienā Jēkaba Kalendas pilotētais bobsleja četrinieks dosies 3. un 4.braucienā. šobrīd viņi ir 11. pozīcijā. Un arī bobsleja sacensības, tāpat kā distanču slēpošanās maratons sāksies plkst. 11.

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Bobsleja pilots Jēkabs Kalenda ar pieredzējušo stūmēju Matīsu Mikni bobsleja divnieku sacensībās izcīnīja 8. vietu. Latvijas hokeja izlase ar zaudējumu zviedriem (1:5) noslēdz olimpisko turnīru. Vilšanās par labi padarītu darbu – tā apmēram varētu rezumēt kopējo noskaņu tīklos un viedokļos par Latvijas hokeja izlases veikumu šajās olimpiskajās spēlēs. Jā, šobrīd to jau var rezumēt, jo mūsējiem spēles galā. Vakar Latvija cīņā par iekļūšanu ceturtdaļfinālā zaudēja zvaigžņotajai Zviedrijai. Pēc mača viedokli izsaka aizsargi Kristaps Zīle, izlases debitants Alberts Šmits un galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Izlases veikumu rūpīgi vēro ne tikai līdzjutēji, bet arī visi mūsu hokeja lietpratēji. Viens no viņiem – hokeja kluba „Prizma” galvenais treneris Ēriks Miļuns. Olimpiskais astotnieks bobslejā, tikai par vienu simtdaļu atpaliekot no septītās vietas. Tāda ir olimpiskā debitanta Jēkaba Kalendas bilance līdz šim, divniekos startējot kopā ar Matīsu Mikni. Bobslejā tagad trīs dienas treniņi četriniekiem un pēc tam jau sestdien, 21. Februārī, Kalendam pirmais olimpiskais starts četriniekos. Viņiem ar Matīsu Mikni pievienosies Lauris Kaufmanis un Mairis Kļava. Vakar biatlona stafetē startēja vīrieši, Latvijas komanda izcinīja 18. vietu, šodien biatlona stafetē starts dāmām. Šodien arī sacensības slalomā. Un te pirmo reizi ļoti daudzu gadu laikā Latvijai ir uz ko cerēt. Dženifera Ģērmane pasaules kausa posmos šosezon ir bijusi septītā, bet kopvērtējumā slalomā ir 15. vietā pasaules rangā. Tas Latvijai ir kas nebijis. Slalomā startēs arī Liene Bondare.

Aviācija un laika apstākļi, kas ziemā ietekmē lidostas darbu, ir šajā nedēļā Toma Briča sarunu tēma. Šī ziema līdz šim bija itin mierīga, bija februāra sākumā viens gadījums, kad bieza migla pāris stundas kavēja gaisa satiksmi, un nupat piedzīvotais putenis bija pārbaudījums gan lidostas tehniskajam personālam, īpaši skrejceļu uzturētājiem, un, protams, arī dispečeriem. Par to, kāda ir viņu ikdiena un kā to ietekmē laikapstākļi, saruna lidostas dispečeri Renāru Bernānu. Viņš tā arī teica – visādi gadās, bet Rīgas lidosta ir samērā drošā vietā. Renārs Bernāns vērtē, ka Rīgas lidosta laikapstākļu ietekmes ziņā ir samērā mierīga.  "Mēs esam ērta un diezgan mierīga lidosta. Protams, mums ir daudz izteiktākas ziemas nekā lielākā daļā Eiropas. Mēs mākam ar to tikt galā," atzīst Renārs Bernāns. "Lidostā ir pietiekami daudz tehnikas, kas šo sniegu spēj ātri notīrīt, un arī piloti ir pieraduši pie sniega vairāk nekā dienvidu valstu piloti. Piemēram, Turcijas piloti pārvietojas pa sniegu un ledu manāmi lēnāk, jo viņiem ir bail no sniega un ledus." Viena lieta, ko no šīs sarunas atcerēties – ja Latvijai tuvojas vai ir sākusies kāda ierastā rudens-ziemas vētra, bet jums plānots kaut kur lidot, lielam satraukumam nav pamata, jo tieši aviācijai un vēl specifiskāk izlidošanai šādi vēji ir relatīvi nekaitīgi un reti būtiski ietekmē satiksmi vai rada draudus. Bet pirms sarunas mazliet informācijas par lidostām, kam nav paveicies tā, kā Rīgai. Ja raugāmies tepat Eiropā, tad, runājot par izteikti bīstamākām lidostām, parasti tiek pieminētas trīs. Un bīstamību rada ne tikai laikapstākļi.  Viena no šīm lidostām ir Reijkjavīkas lidosta Islandē, jo tā ir zeme ar skarbiem laikapstākļiem - biežām vētrām, puteņiem, biežu apledojumu. Tāpat kā vienu no bīstamajām bieži piemin Gibraltāru. Tur problēma ir specifisks sānu vējš. Bet vienu no riskantākajām lidostām pasaulē uzskata Madeiras lidostu.

Sešas Eiropas Savienības valstis apsver iespēju jau tuvākajos mēnešos spert pirmos soļus, lai savā starpā izveidotu vienotu iekrājumu un investīciju tirgu. Apkures rēķins par janvāri - pamatīgs šoks un nepatīkams pārsteigums daļai iedzīvotāju, aukstā laika dēļ maksa par siltumu vietām pat dubultojusies. Vācijā nedēļas nogalē noslēdzās pasaulē ietekmīgākais drošības forums – Minhenes drošības konference. Tā uzmanības centrā bija transatlantiskās attiecības un Eiropas spēja kļūt spēcīgākai. Eksperte: Rubio runa Minhenē nav lielas ASV politikas izmaiņas vēstnesis, Latvijai jāsaista sava nākotne ar Eiropas Savienību. Piekrastes zveja īpaši aizsargājamās jūras teritorijās varēs turpināties kā līdz šim.

Šorttrekists Reinis Bērziņš olimpiskajās spēlēs 500 metru distancē netiek ceturtdaļfinālā. Bobslejā latviešu pilota Jēkaba Kalendas un stūmēja Matīsa Mikņa ekipāža pēc pirmajiem diviem braucieniem iekārtojusies augstajā 6. vietā. Šorttreks ir viens no tiem diviem sporta veidiem, kas Latvijai atnesis medaļas šajās spēlēs. Runa, protams, ir par Roberta Krūzberga bronzas godalgu 1500 m distancē. Bija paredzēts, ka Roberts piedalīsies arī 500 m distancē, bet pēc iztērētajām emocijām un arī veselības Krūzbergs tomēr šajā disciplīnā nepiedalījās.  Tas nozīmēja, ka Reinis Bērziņš negaidīti tika pie vēl viena starta šajās spēlēs. Viņš bija otrajā priekšskrējienā, pēdējā līkumā pirms finiša viņš jau bija cīņā par kāroto otro vietu, bet sekoja kritiens kopā ar konkurentu no Turcijas. Neraugoties uz piedzīvoto kritienu, Bērziņš tomēr spēja sasniegt finišu, taču bija trešais savā priekšskrējienā un ar uzrādīto laiku arī nepietika, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā.   Savukārt Kortīnā ledus trasē aizvadīti pirmie divi braucieni bobsleja divnieku ekipāžām. Jēkabs Kalenda un Matīss Miknis šobrīd ierindojas 6. vietā. Pirmās trīs vietas ieņem vācieši, bet pirms Kalendas un Mikņa vēl arī amerikāņu un rumāņu ekipāžas. Bobslejā izšķirošie notikumi 17. februāra vakarā. Tāpat rītvakar izšķirošs notikums arī hokejā – Latvijas komandai būs jāmēro spēki ar titulēto un spēcīgo Zviedrijas izlasi. Pārrunājam redzēto hokeja turnīrā un arī bobsleja trasē ar ilggadēju sporta žurnālistu Māri Zembergu.

20 gadus vecā Estere Volfa izcīnīja 11. vietu biatlona iedzīšanas sacensībās 2026. gada Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs. Tas ir otrais visu laiku labākais rezultāts Latvijai olimpiskajās sieviešu biatlona sacensībās. Īsi pirms raidījuma sākumā finišēja biatlona sacensības sievietēm iedzīšanā. Šīs bija vēsturiskas sacensības, jo 10 km garo distanci pirmoreiz Latvijas biatlona vēsturē veica pat trīs mūsu valsts pārstāves, kuras iepriekš iekļuva 60 labāko vidū sprintā. Un vēsturisks bija arī 20 gadus vecās Esteres Volfas rezultāts - viņa startēja 16. vietā, šāva teju nekļūdīgi - tikai viena kļūda, un slēpoja izcili ātri, un sasniedza labāko rezultātu savā olimpiskajā karjerā - 11. vieta. Tas Latvijai bija otrais visu laiku labākais sniegums olimpiskajās spēlēs sieviešu biatlona sacensībās. Pirms 20 gadiem Turīnā 10. vietu klasiskajā distancē izcīnīja Madara Līduma. Baiba Bendika pieļāva septiņas kļūdas šaušana un finišā bija 42. vietā, Sanita Buliņa kopvērtējumā 53. vietā. Par olimpisko čempioni kļuva nevainojami šāvusī mājiniece Liza Vitoci, kura par 28,8 sekundēm apsteidza sprinta uzvarētāju Marenu Kirkeidi no Norvēģijas. Bronzas medaļa somietei Suvi Minkinenai.  Šodien norisinājās arī biatlona 12,5km iedzīšanas sacensībās vīriešiem. Andrejs Rastorgujevs finišēja 29. vietā. Rihards Lozbers atkāpās uz 47. vietu, bet Edgars Mise bija viens no trim sportistiem, kuru apdzīna pa apli. Protams, gaidām hokeja maču plkst. 20:10, kur Latvija aizvadīs pēdējo grupas spēli pret Dāniju. Uzvara pamatlaikā garantē otro vietu C grupā un labvēlīgāku pretinieku pārspēlēs, visi citi iznākumi liks mums vēl iespringumā sekot arī ASV un Vācijas duelim vēlajā vakara spēlē. Katras grupas uzvarētāja un 2. vietas ieguvēja automātiski iekļūst ceturtdaļfinālā. Latvijai iespējas kļūt par otro labāko savā apakšgrupā faktiski ir zudušas, bet jebkurā gadījumā uzvara šodienas spēlē būs būtiska, lai tiktu pie nomināli vieglāka pretinieka pirmajā pārspēļu kārtā.  Lai analizētu mūsu komandas sniegumu līdzšinējās spēlēs, sazināmies ar bijušo hokejistu, astoņu pasaules čempionātu un trīs olimpisko spēļu dalībnieku Armandu Bērziņu. Šovakar vēl arī noslēdzošanai starts Kortīnas ledus trasē skeletonistiem. Iedvesmojoties no kamaniņu braukšanas radošuma, paplašinot disciplīnu veidus, arī skeletonā pirmo reizi tika sadalītas olimpiskās medaļasjaukto komandu stafetē. Starp 15 komandām būs arī Latvijas komanda ar Martu Andžāni un Emīlu Indriksonu sastāvā. Abiem šīs ir pirmās olimpiskās spēles, Andžāne sieviešu konkurencē izcīnīja 17. vietu, Indriksons starp vīriem palika 18. vietā. Emīls neslēpj, ka viņa mērķis ir šī vakara komandu stafetē iegūt augstāku vietu.

Šīs dienas aizrit olimpisko spēļu gaisotnē - Latvijai sudraba medaļa kamaniņās, mūsu nedēļas varone ir Elīna Ieva Bota. Un tik maz pietrūka, ka mums būtu vēl vismaz pāris olimpiskās uzvaras. Diemžēl šajās spēlēs zaudējusi pati spēļu rīkotāja Olimpiskā komiteja - vakar tā "noņēma no trases" ukraiņu sportistu. Tāpat vērtējam aktuālo Latvijas dzīvē: no amata atstādināts Rēzeknes mērs. Evika Siliņa izturējusi jau sesto uzticības balsojumu. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, interneta platformas "LSM.lv" svešvalodu oriģinālsatura atbildīgā redaktore Aleksandra Plotņikova, ziņu aģentūras LETA sabiedriski politiskās vides analītiķis Ivars Svilāns un politoloģe Iveta Kažoka.  

Šīs dienas aizrit olimpisko spēļu gaisotnē - Latvijai sudraba medaļa kamaniņās, mūsu nedēļas varone ir Elīna Ieva Bota. Un tik maz pietrūka, ka mums būtu vēl vismaz pāris olimpiskās uzvaras. Diemžēl šajās spēlēs zaudējusi pati spēļu rīkotāja Olimpiskā komiteja - vakar tā "noņēma no trases" ukraiņu sportistu. Tāpat vērtējam aktuālo Latvijas dzīvē: no amata atstādināts Rēzeknes mērs. Evika Siliņa izturējusi jau sesto uzticības balsojumu. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, interneta platformas "LSM.lv" svešvalodu oriģinālsatura atbildīgā redaktore Aleksandra Plotņikova, ziņu aģentūras LETA sabiedriski politiskās vides analītiķis Ivars Svilāns un politoloģe Iveta Kažoka.  

Vakar, 11. februārī, Latvijai Milānas–Kortīnas spēlēs gan laba un arī nepiepildītu cerību diena. Laba diena dāmu biatlonā, bet lielākās cerības saistījās ar kamaniņu divnieku startiem. Savukārt šodien gatavojamies olimpiskajam hokejam. Biatlonā  Baiba Bendika 15 kilometru individuālajā distancē bija otra ātrākā slēpotāja un, četrreiz kļūdoties šaušanā, izcīnīja 22. vietu. Tā viņai bija augstākā vieta viņas olimpisko spēļu pieredzē un pirmā reize labāko trīsdesmitniekā. Un labs starts arī juniorei Esterei Volfai – viņai pietiekami augstā 36. vieta. Bet lielākās mūsu cerības vakar mājoja kamaniņu trasē divnieku startos. Šoreiz priecēja dāmas. Sieviešu kamaniņu divnieks Marta Robežniece/Kitija Bogdanova olimpiskajā debijā ieguva 4. vietu.  Vilšanos pieredzēja Latvijas vīriešu spēcīgākā ekipāža Mārtiņš Bots/Roberts Plūme, kuri pēc finiša piektajā pozīcijā bija drūmā noskaņojumā. Savukārt otrai ekipāžai – Eduardam Šēvicam-Mikeļševicam un Lūkasam Krastam – 9. vieta olimpiskajā debijā. Sportistus pēc finiša uzklausīja Mārtiņš Kļavenieks. Kamaniņniekiem šodien vēl pēdējās sacīkstes – komandu stafete. Bet šodien, 12. februāri, Latvijai liela diena – olimpiskajās spēlēs uz ledus izies Latvijas hokeja izlase. Pirmo reizi vēsturē ar 6 NHL spēlētājiem. Tiesa, arī vairumā citu komandu sapulcināti visi labākie no Eiropas un Ziemeļamerikas, un tieši tāpēc šīs olimpiskās spēles pēc ilgāka laika būs ļoti īpašas ar ļoti augstvērtīgu hokeju un pirmā lieluma pasaules hokeja zvaigznēm. Mūsējiem šodien pirmā spēle pret vieniem no favorītiem – ASV izlasi. Par gaidāmo spēli un komandu sarunājamies ar cilvēku, kas pats ir izbaudījis olimpisko atmosfēru, šobrīd Latvijas čempionu – hokeja kluba „Mogo” galveno treneri Ģirtu Ankipānu. Savukārt Milānā pēc treniņa Māris Bergs uzklausīja uzbrucēju Danu Ločmeli un galveno treneri Hariju Vītoliņu. Šodien netrūkst arī citu notikumu – ledus renē dosies skeletonisti, ziemas sporta klasikas cienītāji varēs just līdzi mūsu slēpošanas zvaigznei Patrīcijai Eidukai un arī pārējām četrām slēpotājām 10 kilometru intervāla startā. Šorttrekā ceturtdaļfinālā startēs Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš.

Latvijas kamaniņu braucēja Elīna Ieva Bota otrdien, 10. februārī, Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja Latvijai vēsturisku godalgu, iegūstot ne tikai sudraba medaļu, bet arī kļūstot par pirmo latviešu sievieti, kas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnījusi medaļu individuālā disciplīnā, startējot zem Latvijas karoga.  Finālā zelta medaļu izcīnīja vāciete Jūlija Taubica, kura bija ātrākā visos četros braucienos, Botu summā apsteidzot par 0,918 sekundēm. Tikai 0,039 sekundes no Botas atpalika amerikāniete Ešlija Farkvarsone.

Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs veiksmīgi startējuši šorttreka slidotāji. Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs kvalificējušies četurtdaļfinālam. Neveiksmīgāks starts kvalifikācijā distanču slēpotājiem – neviens no sešiem sportistiem sprintā nekvalificējās finālam. Latvijas šorttreka slidotāji Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs startēja 1000 metru kvalifikācijas slidojumā. Abiem latviešiem izdevās pārvarēt kvalifikāciju, iekļūstot sacensību ceturtdaļfinālā, kas norisināsies ceturtdien, 12. februārī. Reinis Bērziņš savā skrējienā meistarīgi nogaidīja brīdi, kad notika divu pretinieku sadursme un izmantoja to, lai stabili izrautos otrajā vietā un stabili arī tajā palika līdz pat finišam. Reinis Bērziņš turpinās cīņu arī ceturtdaļfinālā.  Roberts Krūzbergs noslēdzošajā priekšskrējienā jau sākumā uzņēmās iniciatīvu, bet izvērtās nopietna cīņa, vienubrīd Roberts pat nobalansēja tikai uz vienas slidas, bija neliela saķeršanās ar amerikāņu sportistu, bet noslēgumā tikai ar fotofiniša palīdzību Krūzbergs piekāpās ķīnietim Loņam Sunam un palika trešais. Tiesneši ļoti ilgi skatījās atkārtojumu, lai izvērtētu šo cīņu ar ķīniešu un amerikāņu konkurentiem, un šī intriga atrisinājās Latvijai labvēlīgi. Tiesneši lēma diskvalificēt amerikāni Brendonu Kimu un iecelt ceturtdaļfinālā arī Krūzbergu. Par cīņu un par skrējiena laikā diemžēl savainoto potīti stāsta Roberts Krūzbergs. Īsi pirms raidījuma sākuma Anterselvā noslēdzās biatlona sacensības 20 kilometru individuālajā distancē vīriem. Latviju pārstāvēja Andrejs Rastorgujevs, kā arī debitanti Renārs Birkentāls, Edgars Mise un Rihards Lozbers. Labāko rezultātu sasniedza Renārs Birkentāls, viņš izcīnīja 31. vietu. Andrejs Rastorgujevs palika 41. vietā, Edgars Mise - 83. vietā un Rihards Lozbers - 88. vietā. Distanču slēpotāji šodien mēģināja kvalificēties sprinta finālam, tomēr ne dāmu, ne kungu konkurencē latviešiem tas neizdevās. Latvijas hokeja izlasei pirmā spēle 12. februārī pret ASV. Bet vakar mūsu hokejisti aizvadīja treniņspēli pret Šveici. Lai arī tas bija no mediju acīm slēgts treniņš, zināms, ka latvieši iemeta vairāk, ar vārtu guvumiem divreiz izcēlās Oskars Batņa, bet vienus vārtus iemeta Zemgus Girgensons, kurš bija pirmajā uzbrucēju virknējumā kopā ar Eduardu Tralmaku un šosezon NHL debitējušo Sandi Vilmani. Tieši Vilmanis, kuram šī būs debija olimpiskajā spēlēs un vispār kādā no lielajiem turnīriem Latvijas izlasē, pēc šīs treniņspēles nedaudz pastāstīja par to. Bet gaidot kamaniņbraucēju Elīnas Ievas Botas un Kendijas Aparjodes startu, sarunājamies ar bijušo kamaniņu braucēju, tagad treneri Riku Kristenu Rozīti, kurš ir ceļā uz jauniešu sacensībām Oberhofā, Vācijā.

Vakar, 8. februārī, Latvijas kamaniņu braucējs Kristers Aparjods cīnījās par medaļu. Diemžēl palika tikai vienu soli vai, precīzāk sakot, vienu virāžu vai dažas kļūdas aiz pjedestāla vīriešu kamaniņu braukšanā. Kristers Aparjods kopvērtējumā izcīnīja 4. vietu. Arī otrs mūsu kamanu vīrs Gints Bērziņš neiztika bez kļūdām, taču beigās stabila 10. vieta. Notikumus un emocijas klātienē vēroja un fiksēja kolēģis Mārtiņš Kļavenieks. Viņš arī uzklausīja Kristeru Aparjodu pēc finiša. Sava kolēģa startu vērtē Latvijas izlases kamaniņbraucējs Kaspars Rinks. Par olimpisko čempionu kļuva vācietis Makss Langenhāns, kurš aizvadīja četrus ļoti labus un stabilus braucienus, sacensības noslēdzot ar kopējo laiku trīs minūtes un 31,191 sekunde. Par vicečempionu tika kronēts austrietis Jonass Millers, kurš kopsummā konkurentam piekāpās 0,596 sekundes. Mājinieks Dominiks Fišnallers izcīnīja bronzu, līderim zaudējot 0,934 sekundes. Šodien, 9. februārī, pirmie divi braucieni mūsu abām kamaniņbraucējām Elīnai Ievai Botai un Kendijai Aparjodei.  Vēl vakar pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē Latvijas komanda startēja jauktajā stafetē biatlonā., kopvērtējumā iegūstot 12. vietu. Startu vērtē Estere Volfa. Nākamie starti Latvijai biatlona trasē rīt, 10. februārī, kad vīri dosies 20 kilometru distancē.

Satversmes aizsardzības birojs: Krievijas radītie drošības riski Eiropai un Latvijai būtiski palielinās. Satiksmes ministrs prasa precizēt dzelzceļa projekta "Rail Baltica" ieviesēja ziņojumu par jau izbūvētām daļām, kurām projekta īstenošanas secības maiņas dēļ ir nepieciešama konservācija. 2025. gada vārds – "klausiņas", nevārds – "trigerēt", spārnotais teiciens – "Mēs visi esam vienā laivā!". Pasaules kārtība strauji mainās – starptautiskās attiecībās Latvijai jābūt gatavai tam, ka pārmaiņas ierastajā realitātē ir neizbēgamas, un priekšā ir daudz kā nezināma.

Viņa ieroči vienmēr bijuši divi - ģitāra un videokamera. Ilmārs Deksnis zemessarga zvērestu deva pirms 35 gadiem.Bija barikādēs. Sargāja no demolēšanas armijas daļu pie Talsiem. Viņa kamera fiksējusi unikālas liecības par pazemes stāviem zem zemes, robežas sargāšanu un kapteiņa Pētera Čevera mežabrāļu bunkura atrašanu Vandzenes mežos. Un kā gan savādāk, ja plecu pie pleca ar Ilmāru uzticību Latvijai solīja arī viens no Čevera vīriem - savulaik izsūtītais Valdis Dzelzgalvis. Par latvietību un savas zemes sajūtu.

Studijā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV) un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA).

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci. Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi? Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā. Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai. Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Pirms 35 gadiem pēc padomju armijas asiņainā uzbrukuma civiliedzīvotājiem pie televīzijas torņa Viļņā 13. janvārī iedzīvotāji arī Rīgā sāka pulcēties Doma laukumā, lai aizstāvētu Latvijai stratēģiski svarīgus objektus. Pilsētā sāka ierasties arī smagā lauksaimniecības tehnika, lai celtu barikādes. Godinot barikāžu aizstāvjus, no šodienas, 13. janvāra, līdz 20. janvārim Rīgā un citviet Latvijā noritēs koncerti, piemiņas pasākumi, ekskursijas, atmiņu stāstu vakari, foto izstādes un citas aktivitātes.

„Netrinkime senų savo istorijų, kad ir kokios skaudžios ar beprasmės jos atrodo šiandien. Be jų būsime kaip senieji indėnai be išdrožinėtų stulpų – netekusios džiaugsmo, įskaudintos“, – sako rašytoja Dalia Staponkutė. Naujųjų metų proga ji dalijasi trimis palinkėjimais savo gimtajai kultūrai.Neseniai Kaune duris atvėrė pirmoji Lietuvoje grandininio pjūklo menui skirta, „Medinės skulptūros galerija“. Pasak erdvės įkūrėjų, Lietuvoje dar tik formuojasi pirmoji šios srities kūrėjų karta.Latvijoje nuo šių metų įsigalioja reikšmingi pokyčiai, susiję su rusų kalbos vartojimu. Rusų kalba nebegalės būti dėstoma kaip antroji užsienio kalba mokyklose, o visuomeninis transliuotojas nutraukė linijines transliacijas rusų kalba. Šiais sprendimais siekiama stiprinti valstybinės kalbos vaidmenį ir mažinti dezinformacijos poveikį. Kokia rusų kalbos ateitis Lietuvoje, ir ar turime aiškią kryptį, kaip švietimo ir žiniasklaidos politika turėtų reaguoti į informacinio saugumo iššūkius?Mažeikių muziejuje galima apžiūrėti garsios tekstilininkės, grafikės Bronės Valantinaitės-Jokūbonienės 100-mečiui skirtą gobelenų parodą „Metraštis“.Vilniuje duris užveria „Vaidilos teatras“. Yra skelbiama, kad pastate įsikūrus privačiai mokyklai, „Vaidilos teatras“ šioje erdvėje savo veiklos tęsti nebegali – išsiskyrė požiūriai į kultūrinių renginių standartus ir pačios vietos istorinę vertę.Ved. Justė Luščinskytė

Labu festivālu var salīdzināt ar brīvnirēju, kura jēga ir kustībā, meklējumos un izzināšanā – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo Novus” trīsdesmitgadei veltītā grāmatā raksta kuratore Gundega Laiviņa. Grāmata, kurā savas atmiņas un liecības par šo Latvijas teātra ainavas brīvnirēju, kas bieži vien gājis laikam pa priekšu un urdījis paplašināt teātra domu un valodu, raidījuma centrā. Kultūras rondo studijā izvaicājam grāmatas sastādītāju Gundegu Laiviņu.  Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 30 gadu jubilejas izdevums “Homo Novus grāmata / The Book of Homo Novus” ir bilingvāls izdevums, kurā festivāla mākslinieki, veidotāji un dalībnieki  dalījušies ar atmiņām un liecībām par festivālu “Homo Novus”. Šī grāmata nav atmiņu klade, kas aicina priecāties par padarīto. Tās mērķis ir, balstoties 30 gadu pieredzē, samērot padarīto ar nākotnes tendencēm. “Homo Novus grāmatai” piemīt unikāla starpdisciplināra un starptautiska daba, kas ļauj Latvijai un latviešu valodai iekļauties plašākā sarunā par laikmetīgo teātri un festivālu kultūru. Līdzās citām tēmām grāmata aplūko festivāla kā formāta lomu jaunas teātra valodas, telpas un skatītāja attīstībā un ar teātra producēšanu saistītus ētiskas dabas jautājumus. Tās ir jomas, kurām Latvijas kultūrtelpā līdz šim veltīta salīdzinoši neliela uzmanība. Grāmata apkopo tās tendences, domāšanas un radīšanas paradigmas, kas dažādu iemeslu dēļ nav radušas vietu jauno laiku Latvijas teātra vēsturei veltītos izdevumos, kuru struktūru un akcentus nosaka pie mums dominējošā repertuārteātra sistēma.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Studijā Saeimas deputāti Kaspars Briškens (“Progresīvie”) un Jānis Dombrava (NA).

Gadam noslēdzoties, atskatāmies uz mākslīgā intelekta progresu 2025. gadā. Kopā ar mūsu ciemiņu Agati Ambulti soli pa solim ejam cauri lielajiem MI modeļu lēcieniem, infrastruktūras attīstībai, MI klātbūtnei cilvēku ikdienā un tam, kā mainās sabiedrība. Kas šajā gadā pārsteidza visvairāk? Kurās jomās progress bijis visstraujākais, un ko tas nozīmē Latvijai? Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Šis būs stāsts par to, kā 1992. gada pavasarī ar "Latvijas kuģniecības" kravas kuģi no Roterdamas uz Rīgu kuģoja divas Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktores – Gita Lancere un Ināra Jakubone. Visa iesākums bija kāda vēstule, kas 1991. gada rudenī uzradās uz mana darbagalda un kurā Eiroradio Mūzikas nodaļas vadītājs Pjērs Īvs Tribolē aicināja Latvijas Radio piedalīties Eiroradio stendā mūzikas izstādē jeb gadatirgū "Musicora" Parīzē nākamā gada pavasarī. Nedz es tolaik zināju, kas tā tāda "Musicora", nedz to, kas tas tāds - mūzikas gadatirgus. Bet mūzikas redakcijā jau bijām baudījuši Eiroradio sūtītos fantastiskos ierakstus, un vēlme popularizēt latviešu mūziku arī bija liela, tāpēc tika nolemts – jāmēģina uz Parīzi tikt. Devos pie Televīzijas un Radio šefa Rišarda Labanovska izklāstīt ieceri. Jā, morāls atbalsts būšot, uz Parīzi ar radio svētību mūs palaidīšot, bet finansiāli nodrošināt šo braucienu radio diemžēl nekādi nevarēšot. Tolaik jau zinājām, kas tas tāds – "sponsors". Neatceros, kāpēc, bet šķita – jāmēģina uzrunāt "Latvijas kuģniecība". Varbūt tāpēc, ka tā tolaik bija viena no retajām Latvijas valsts organizācijām, kas ne tikai pelnīja valūtu, bet arī ik pa brīdim atbalstīja labdarības un sporta pasākumus. Tā nu zvanīju, šķiet, "Latvijas kuģniecības" mārketinga daļai, un pēc pavisam īsas tikšanās ar kādu jaunu, laipnu cilvēku "Latvijas kuģniecības" mājā pretī Nacionālajam teātrim, gluži neticamā kārtā bijām tikuši ne tikai pie dolāriem turpceļam, bet arī pie apsolījuma, ka atpakaļceļu kuģniecība sponsorēs, tā teikt, graudā – atgādājot mūs mājās ar kādu no saviem kuģiem. Ja vien mēs jaudātu tikt līdz kādai tuvākai vai tālākai ostai. Pēc gadatirgus beigām mūs no Parīzes nogādāt Roterdamā piesolījās pirms pāris gadiem iepazītais visu baltiešu draugs, holandiešu komponists Pauls de Būrs. Atlika vien nopirkt aviobiļetes no Pēterburgas uz Parīzi un vēl vilciena biļetes līdz Pēterburgai, un loģistikas rēbusi šķita atrisināti! Gadatirgum gatavojāmies ne pa jokam. Pirmkārt, tapa tāds kā reklāmas lapiņa par Latvijas Radio mūzikas kolektīviem un ierakstu studijām. Atceros, pati to "maketēju" – šo vārdiņu gan liekot pēdiņās, jo tā maketēšana izpaudās kā A4 formāta lapu līmēšana un locīšana 3 daļās, uz katra no atlokiem iemērot vietu Radio kora, simfoniskā orķestra, estrādes orķestra, radio studiju un paša Radio bildēm, un sacerot īsus aprakstus "pēc mēra". Diemžēl esmu aizmirsusi tās drukātavas nosaukumu – un tā bija viena no pašām pirmajām privātajām drukātavām Rīgā – kas par pliku paldies laipni piekrita manus "maketus" pārvērst kārtīgi dizainētos un uz bieza krītpapīra nodrukātos bukletiņos. Ar "Latvijas kuģniecības" logo uz vāciņa, skaidra lieta! Tapa arī buklets angļu valodā ar mūsu komponistu biogrāfijām un darbu sarakstiem. Lai to sarakstītu drukāšanai piemērotā formā, bija jābrauc uz Televīziju, jo tur atradās tolaik vienīgie Televīzijas un radio datori. Šķita, ka uz Parīzi jāaizgādā pēc iespējas vairāk latviešu mūzikas ierakstu un aprakstu, tāpēc līdzņemšanai tika sakrāmēta ne tikai iespaidīga skaņuplašu kolekcija, bet arī krietna kaudzīte grāmatu – no "Jauno mūzikas" līdz pat "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē"... Tā teikt – skatiet nu, cik daudz mums tās latviešu mūzikas un kas tik viss par to nav sarakstīts! Arī katra grāmata tika anotēta gan angliski, gan franciski, pie tam ar tulkojumu franču valodā līdzēja Parīzē dzīvojoša latviešu jauniete – Jāzepa Vītola radu bērnu bērns, joprojām uzvārdā Vītols! Kad nu ar Gitu bijām tikušas līdz Parīzei, devāmies meklēt gadatirgus norises vietu – Lielo pili jeb "Grand Palais", kas, tāpat kā Eifeļa tornis, tika uzbūvēta, gatavojoties 1900. gada Parīzes Pasaules izstādei. Satriecoši apjomi, ļoti daudz tērauda un ļoti daudz stikla – tāds bija pirmais iespaids, ieejot šajā grandiozajā celtnē. Te nu bija mūsu "Musicora" – klasiskās mūzikas gadatirgus jeb salons, kā to dēvēja paši franči – tik raibs un iedvesmojošs! Tikpat iedvesmojošs šķita Eiroradio šefs Pjērs Īvs Tribolē, kuru drīz vien satikām, pie tam itin pārsteidzošā paskatā un ampluā – pabružātā sarkanā džemperītī ar uzrotītām piedurknēm, sparīgi stumjot kaut kādus mēbelēm vai citiem krāmiem piekrautus ratiņus Eiroradio stenda virzienā. Nu jā, līdz tam Latvijā sastaptos priekšniekus būtu grūti iedomāties nodarbojamies ar kaut ko tik praktiski necilu, piezemētu, triviālu... Pjērs Īvs gan tā kā pabrīnījās, kad jautājām, vai viņš nevarētu piebraukt pie mūsu viesnīcas, lai savāktu koferus ar izstādes materiāliem, un vēl vairāk viņš brīnījās, ieraudzījis koferu saturu. Jo citu valstu kolēģi Eiroradio stendā bija ieradušies ar kādu bukletiņu vai pāris kompaktdiskiem. Nu, ko lai te saka – diski mums tolaik i ne sapņos nerādījās, un vispār - bijām tiešām ļoti pacentušās. Latvijai atvēlētais plauktiņš Eiroradio stendā bija košs. Visredzamākajā vietā nolikām folkloras plati ar Birutas Baumanes "Vecās čigānietes" portretu uz vāka, un tas bija īstais āķis, lai piesaistītu ne viena vien interesenta skatu, un tad jau varēja ritināt latviešu mūzikas stāstu tālāk vien. Bet nu vēl par kuģošanu. No Parīzes Roterdamā nokļuvušas, uz kuģa klāja tikušas un kapteiņa eleganti – ar tostu – sveiktas, iekārtojāmies pie sāniem stūrmanim un lepni slīdējām pa varenās Reinas grīvu, pēc tam jau pa Ziemeļjūru. Baltijas jūrā visātrāk varētu nokļūt  pa Ķīles kanālu, bet tas maksāja bargu naudu un Latvijas kuģi to nevarēja atļauties – bija jāpeld apkārt Dānijai, Jitlandes pussalai. Kā par nelaimi, jau Ziemeļjūrā sākās baisa vētra, kas mūsu mazajam kravas kuģim lika trīs dienas nostāvēt Dānijas aizvējā, gaidot, kad norims tikpat traka vētra Baltijas jūrā. Mājupceļš ieilga, un, kad apnika apcerēt Hamleta likteni – jo bijām apstājušies tieši iepretī Kronborgas pilij –, varējām īsināt laiku, izpalīdzot kuģa kokam, piemēram, ar kartupeļu tīrīšanu. Pēc nedēļu ilgas dzīvošanās pa jūrām beidzot laimīgi iekuģojām Daugavā. Pa cietzemi vēl kādu laiciņu gan pārvietojāmies stipri zvalstīgā jūrnieku gaitā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Viņš ir dzimis un audzis Lielbritānijā, viņa - Latvijā. Abi runā latviski un abu sirdis pieder Latvijai. Bet šobrīd viņu dzīve aizrit Notingemā, Lielbritānijā. Tur abi rūpējas par visu latvisko sev apkārt, rīko svētkus, svin latvietību un šķiet, ka cer kādu dienu dzīvot Latvijā. Atbilstoši raidījuma Globālais latvietis 21. gadsimts nosaukumam ar abiem latviešiem sastopamies Portugālē, kur abi ir atbraukuši brīvdienās uz savu brīvdienu māju. Ak, jā, viņu sauc Baiba, bet viņu - Karls, jeb kā Baiba viņu sauc - Kārlis. Un vēl viņš ir ne tikai latvietis, bet viņā plūst arī igauņu asinis un ir cieša saikne ar Portugāli. Portugālē tiekamies ar Baibu Dobeli un Karlu Kelku (Kelk).

Viņš ir dzimis un audzis Lielbritānijā, viņa - Latvijā. Abi runā latviski un abu sirdis pieder Latvijai. Bet šobrīd viņu dzīve aizrit Notingemā, Lielbritānijā. Tur abi rūpējas par visu latvisko sev apkārt, rīko svētkus, svin latvietību un šķiet, ka cer kādu dienu dzīvot Latvijā. Atbilstoši raidījuma Globālais latvietis 21. gadsimts nosaukumam ar abiem latviešiem sastopamies Portugālē, kur abi ir atbraukuši brīvdienās uz savu brīvdienu māju. Ak, jā, viņu sauc Baiba, bet viņu - Karls, jeb kā Baiba viņu sauc - Kārlis. Un vēl viņš ir ne tikai latvietis, bet viņā plūst arī igauņu asinis un ir cieša saikne ar Portugāli. Portugālē tiekamies ar Baibu Dobeli un Karlu Kelku (Kelk).

Latvijas Sabiedriskā medija rīkotais diktāts latviešu valodā ir iespēja pārbaudīt savas zināšanas un kopīgi stiprināt latviešu valodas prasmes. Diktāta tekstu – dzejnieces un tulkotājas Ingmāras Balodes darbu “Vizinot vārdus” – lasa Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. Diktāta idejas autore, tulkotāja Māra Poļakova norāda, ka iniciatīva radusies, jo šogad oktobrī, kad svinējām Valsts valodas dienu, tradicionālais pasaules diktāts latviešu valodā nenotika. “Lai valodas kopšanas un stiprināšanas darbs nepaliktu nedarīts, Ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīcā nolēmām Valsts svētku gaidās aicināt biedros Latvijas Radio 1 raidījumu “Kultūras Rondo”! Lai šī novembra stunda, ko veltīsim savas valodas stiprināšanai, ir mūsu dāvana Latvijai,” norāda Māra Poļakova. Portālā LSM.lv pieejams pilns Ingmāras Balodes teksts ar skaidrojumiem un valodas speciālistu komentāriem.   

Stāsta ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio direktors (1995–2005, 2009–2011) Dzintris Kolāts  Gadījumos, kad jums ir kāda sanākšana, jubileja vai citi svētki – it sevišķi laukos, taču var arī Rīgā – organizējot kādas aktivitātes, piemēram, pārgājienu, trasi vislabāk ir izveidot apļa veidā. Jo, pirmkārt, beigu beigās mēs nonākam tajā vietā, no kuras mēs esam startējuši. Tad mēs varam izvadāt savus viesus pa dažādu notikumu vai procesu vietām un galu galā atnākt atpakaļ turpat, kur sākuši. Dažreiz šķiet: nu, šajā aplī vienā malā nekas īpašs nav noticis. Tā nemēdz būt. Tajā vietā, kur jums šķiet, ka viesiem būs garlaicīgi, jūs varat, piemēram, uzrīkot kādu sacensību. Manos pārgājienos, piemēram, ir tā saucamais patriotu skrējiens: pa diviem, sadevušies rokās, skrien 107 soļus – tik, cik Latvijai gadu. Un tas rada lielu jautrību tajā vietā, kur it kā nekā nav. Un otrs: jebkurš klajš lauks, krūmāji vai kaut kas cits šķietami neinteresants īstenībā slēpj sevī daudzus stāstus. Un, mazliet piepušķojot, arī šo it kā ne ar ko neievērojamo vietu tu vari padarīt par ko skaistu, lielisku un atmiņā paliekošu. Tā ka – ja jums ir svētki, organizējiet pārgājienu! Protams, izvērtējiet, cik garu ceļa posmu cilvēki var noiet – divus kilometrus, piecus, desmit vai divdesmit. Un organizējiet to visu aplī. Izdomājiet stāstus – mazliet drīkst piepušķot, daudz ne, bet mazliet ir atļauts. Un es domāju, ka jūsu viesi būs ļoti, ļoti apmierināti. Nevis tā, kā parasti pie latviešiem – kad atnāk, tā tūlīt pie galda un neiet vairs nost līdz tam brīdim, kad brauc projām. Vai arī tiem, kam grūtāk, tos mašīnā ieceļ... Iecels varbūt tāpat, bet līdz tam viņam būs bijis kāds patīkams piedzīvojums. Tātad organizējiet piedzīvojumus aplī, un visi paliks ļoti apmierināti!

Latvijai kā mazai valstij tā dēvētā Stambulas konvencija ir ārkārtīgi svarīga. Virzoties uz tās denonsēšanu, kļūstam par vieglu kumosu agresorvalstīm, "Rīta Panorāmā" pauda satiksmes ministrs Atis Švinka ("Progresīvie").

“Nav mazu lietu, nav mazu cilvēku, nav mazu darbu — mēs katrs esam lieli savā mazumā.”Tā jaunākajā HR Podcast CEO epizodē es sarunājos ar Katrīni Judovicu — MOT Latvija iniciatori un kopienas Dziļumspēks radītāju, kura drosmīgi runā par pārmaiņām, kas sākas nevis ar citiem, bet ar sevi.Ar Katrīni mani saveda kopā dzīves ceļš, kad palīdzēju līdz Latvijai nonākt spēlei, kas saucās - Global community game. Paradoksāli, bet man ļoti gribējās būt kopienā, bet kā jau daudziem no mums - kopienu gribas, bet laika kopienai nav. Mūsu satikšanās nozīmēja ne tikai uzspēlēt spēli, bet turpināt kopienas radīšanu tepat Latvijā. Katrine ir bijusi karjeras virsotnēs, gan arī klusumā, kontemplācijā - kurā mācījās saredzēt jēgu un atbildes uz dzīves svarīgajiem jautājumiem. Šī saruna par drosmi apstāties, kad daudz ir sasniegts, par to, kā iekšējā balss sāk runāt skaļāk par ārējiem applausiem un kāda vēl var būt līdera loma.Runājām par apzinātību, jušanu un nejušanu, par transformāciju un sasniegumiem.

Latvijas tūrisma biznesā ārzemēs dzīvojošu latviešu potenciāls ir akadēmiski un citādi maz pētīts, taču atziņas nozares ietvaros pastāv. Vasaras atvaļinājumu laikam noslēdzoties, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gribam vērtēt, kādu pienesumu dod diasporas tūrisms dzimtenei. Analizē Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, biznesa augstskolas "Turība" asociētais profesors Ēriks Lingebērziņš, Laura Perona no Kanādas un Ineta Sējāne, kura dzīvo Spānijā. Skaidrs, ka vasarā diasporas pārstāvji daudz vairāk ierodas Latvijā. Īpaši tādā vasarā, kāda bija aizvadītā, kad norisinājās liels kultūras pasākums - šoreiz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas arī atveda gana daudz tautiešu uz Latviju kā tūristus. Kādu pienesumu Latvijai dod diasporas tūristi kopumā, un ko paši ārvalstīs dzīvojošie latvieši vēl bez radu un draugu apciemošanas, kas ir neatņemama sastāvdaļa, vislabprātāk dara tai mirklī, kad ir atbraukuši uz Latviju? Ko grib piedzīvot, pieredzēt un apskatīt? Un ko savukārt tūrisma rīkotājiem no tā vajadzētu secināt?

Grāmatas “Eksčempions. Mihails Tāls” iecere dzima Latvijas šahistu vidē, lai Latvijai un pasaulei atgādinātu par vienu no slavenākajiem rīdziniekiem - astoto pasaules čempionu šahā, seškārtēju PSRS čempionu un starptautisko šaha lielmeistaru. Taču vēsturnieks un šaha treneris Andris Tihomirovs ir uzrakstījis ko vairāk. Grāmatā un arī šai sarunā sekojošajā raidījumā, ir viņa ļoti personisks skatījums uz šaha spēles nozīmi pasaules vēsturē, kā arī jautra saspēle ar, sarunās ar laikabiedriem noskaidrotajiem, Mihaila Tāla dzīves paradoksiem. Šis kārtējais atgādinājums par Mihaila Tāla dzīvi un personību, rosina arī atskatīties uz filmām, intervijām, pat operu, kas tapusi par slaveno šaha partiju ar Mihailu Botviņiku. Raidījumā arī mēģinām izsekot, kā Mihaila Tāla neordinārā personība pamazām pārtop mākslas tēlā un leģendā, kas sajūsmināt spēj daudz un dažādos veidos, tostarp arī tos, kas neko nejēdz no šaha. Sarunā ar šahistu nosaukt Tālu par “kaut kādu šahistu” ir tikpat aizvainojoši, kā baleta mākslas cienītājam pateikt, ka Pavlova ir kaut kāda kūka, Raksta Andris Tihomirovs savā grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls” . Paviršas zināšanas arī vienkārši nav interesantas. Nesen iznākusī grāmata piedāvā tuvplānus, kas interesanti būs arī nešahistam.  Ja jūs nesavaldzinās autora stāstījuma veids, grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls”,  ir alternatīva – Andris Tihomirovs ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par Mihailu Tālu autors, un tur viņa valoda ir gauži solīda, bez jebkādiem jokiem.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Vašingtonas ketina stabdyti karinės paramos programą su Rusija besiribojančioms valstybėms, o tarp jų – ir Lietuvai, Latvijai ir Estijai. Baltijos šalims ankstesnė Džou Baideno administracija buvo patvirtinusi kelių šimtų milijonų dolerių paramos programą. Politikai situaciją vertina skirtingai - vieni sako, kad finansinė parama buvo ne itin reikšminga, kiti - pabrėžia simbolinę programos reikšmę ir šiame žingsnyje įžvelgia Trampo administracijos gestą Rusijai.Kas pretenduos į likusių dviejų – Aplinkos ir Energetikos ministerijų – vadovus vis dar neaišku. Naująją Vyriausybę paskirtoji premjerė Seimui turėtų pristatyti trečiadienį. Iki tol susitikimams su likusiais kandidatais Prezidentas turės laiko tik antradienį, mat pirmadienį šalies vadovas paskirs į Lietuvą atvykstančiam naujai išrinktam Lenkijos prezidentui. Studijoje Vaidotas Burokas.Jurbarke rimta gelbėjimo operacija. Pagalbos prireikė į keliasdešimties gylio šulinį įkritusiam 37-rių vyriškiui. Galiausiai jį pavyko ištraukti. Jurbarko priešgaisrinės gelbėjimo tarnybos viršininkas Tomas Statkus sako, kad gelbėjimo operacija buvo sudėtinga, o laukiant pagalbos iš Kauno , į šulinį buvo nuleista maisto ir vandens.Radviliškio rajone surengta tradicinė auksinių vestuvių šventė. Joje dalyvavo keliasdešimt porų, drauge gyvenančių 50 metų. Poros tikina, kad svarbiausia yra pagarba ir atjauta vienas kitam, tik tuomet galima gyventi ne tik ilgai, bet ir laimingai.Energetikos ministerijai pasiūlius Vyriausybė laikinai – mėnesiui – nutarė sustabdyti daugiau nei 3 mlrd. eurų vertės 700 megavatų galios antrojo jūros vėjo parko vystytojo konkursą.Ved. Liepa Želnienė

Par notikumiem pasaulē ziņo ārvalstu mediji, mūsu pašu korespondenti un arī diasporas reportieri. “Tas ļauj būt klāt epicentros, kuros citādi mēs nenokļūtu,” uzsver Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane, raksturojot šo neatsveramo kopienas žurnālistikas pienesumu. Lai stiprinātu reportieru prasmes un sižetu veidošanas kvalitāti, Latviešu centrā Bērzainē, Vācijā, pavisam nesen norisinājas diasporas reportieru meistarklases. Tajās aicināti bija piedalīties visi interesenti, kuri vēlas veidot sižetus, kurus pēcāk atspoguļot Latvijas lielajos medijos. Sarunā iesaistās medija “Latviesi.com” galvenā redaktore un aizvadīto meistarklašu vadītāja Līva Karlsone, LTV Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane un paši diasporas reportieri: Sandis Menska un Jolanta Dukure no Francijas.

15 rietumvalstis pagājušajā nedēļā nāca klajā ar aicinājumu atzīt Palestīnas valsti. Liela daļa gan no tām pašas to vēl nav izdarījušas, bet grasoties to darīt vai arī gatavas rīkoties tuvākajā laikā. Iniciatore šim paziņojumam bija Francija, kas ir apņēmusies šo soli spert septembrī. Līdzīgi grasās rīkoties Lielbritānija, Kanāda, kas arī nesen par to skaļi paziņoja. Apņemšanās gan arī paredz nosacījumus. Viens no tiem ir tāds, ka Hamās vairs nebūs pie teikšanas Gazas joslā. Vai Latvijai arī vajadzētu atzīt Palestīnas valsti vai vismaz sākt par to nopietnas diskusijas? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, portāla "Satori" ziņu redaktore un projektu vadītāja Agnese Radziņa, Saeimas frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs un Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība).

Vartojimo paskolos Lietuvoje auga sparčiausiai iš visų euro zonos šalių. Lietuvos banko duomenimis, per penkis šių metų mėnesius išduota dukart daugiau paskolų nei pernai per tuos pačius penkis mėnesius. Kodėl žmonės ėmė drąsiau skolintis?Ar reikėtų griežtinti bausmes už gyvūnų kankinimą? 65 tūkst. žmonių pasirašė atitinkamą peticiją, kas toliau?Politikų ir tarnautojų turto deklaracijos rodo, kad valdžios atstovų ir jų sutuoktinių užsienyje valdomas nekilnojamasis turtas vertas daugiau kaip 23 mln. eurų, o kai kurie būstus nusipirko visai neseniai.Ukrainos Kovos su dezinformacija centras prognozuoja, kad Rusija stiprins spaudimą Baltijos šalims - Lietuvai, Latvijai ir Estijai. Tradicines rusijos naudojamas informacinio spaudimo priemones, gali papildyti naujos provokacijos, keliančios tiesioginę grėsmę regiono nacionaliniam saugumui. Apie tai, kiek mes pasirengę tokiam spaudimui, o gal jis jau vyksta?Prestižiniame Karlovi Varų kino festivalyje – svarbus lietuviško kino laimėjimas. Geriausio režisieriaus apdovanojimas šiemet atiteko Vytautui Katkui, kolegos Mariaus Eidukonio pokalbis su režisieriumi.Ved. Liuda Kudinova

Pēc pašvaldību vēlēšanām vairākās vietvarās jau pieņemti vai tiek gatavoti lēmumi par vicemēru posteņu paplašināšanu. Latvijas vīriešu basketbola izlase sāk treniņus, pagaidām dalība brīvprātīga. Polija uz laiku atjauno robežkontroli ar Lietuvu un Vāciju. Eiropas Savienības valstu finanšu ministri Briselē spriež par izņēmuma piešķiršanu 15 valstīm, tostarp arī Latvijai, kas ļaus straujāk palielināt izdevumus aizsardzībai, nepārkāpjot budžeta deficīta nosacījumus.

Eiropas Komisija paziņojusi, ka piešķirs teju 300 miljonus eiro "Rail Baltica" turpināšanai Baltijā, lielāko daļu summas paredzot Latvijai. Pirmo pasažieri plānotajā jauno ostas termināli Rīgā plāno sagaidīt 2030. gadā; neskaidras finanšu situācijas dēļ projektu domā īstenot pa daļām. Valsts policija informē par tehnisko un metodisko gatavību elektroniskās uzraudzības uzsākšanai. Pamiers Gazas joslā: Tramps gaida atbildi no Hamās; grupējums veic konsultācijas. Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā 4. jūlijā notiek Eiropas Savienības un Moldovas samits. Jaunievēlētajam Jūrmalas domes priekšsēdētājam Gatim Truksnim no Latvijas Zaļās partijas būs divi vietnieki - par vienu vairāk nekā iepriekšējā sasaukumā.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Šoreiz raidījumā Zināmais nezināmajā uzmanība pievērsta jūrām, tiem, kas tās apdzīvo, un tiem, kas tās pēta un aizsargā. kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki, un kāda tam ir ietekem uz visu, kas notiek ūdens vidē. Vispirms interesējamies par smilšu "izskatu" jūras krastā Lai arī laiks aiz loga neliek domāt, ka straujiem soļiem tuvojas vasara, tomēr raidījuma temats liek pievērst uzmanību tam, kas notiek jūras krastā. Nezinu, vai daudzi, dodotie pastaigās pie jūras vai atpūšoties pludmalē, aizdomājas par to, kāpēc smiltis kādā vietā ir tumšākas un raupjākas, bet citviet pavisam gaišas un irdenas. Par smilšu “izskatu” un to, kādus noslēpumus var lasīt vienā smilšu graudiņā, ir aizdomājusies Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju  fakultātes vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Viņa skaidro, kas nosaka smilšu struktūru Baltijas jūras piekrastē. Vēl stāsts par to, kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki un kā tas ietekmē visu, kas notiek ūdens vidē. Vaļi kā lieli transporta kuģi pārnes savu urīnu, lai papildinātu okeāna ūdeņus ar barības vielām. Kas ir tik vērtīgs vaļa urīnā un kā okeānu ekosistēmu ietekmē citas  tur mītošo dzīvnieku atliekvielas un kāpēc cilvēku izkārnījumi, atšķirībā no ūdens radību atstātajiem mēsliem, nenāk par labu jūras vai okeāna videi, par to stāsta zinātniskā  institūta "BIOR" vadošais pētnieks Ivars Putnis. Ja salīdzinām okeānu ar mazdārziņu, ko rūpīgs dārznieks mēslo ar organisko mēslojumu, lai tajā lekni augtu dilles, tomāti, kāposti un citi mums tīkami dārzāji vai ziedi, tad okeāna ūdeņos šādi lielgabarītu dārznieki ir vaļi. Kā var lasīt 2025.gada martā publicētajā rakstā žurnāla „National Geographic” interneta vietnē, tad, piemēram, finvalis, kura garums sasniedz 27 metrus, dienā var saražot  teju 900 litrus urīna.  Un urīnā esošais slāpeklis un fosfors  ir vieni no svarīgākajiem elementiem barības tīkla pamatā, un vaļi  migrācijas laikā, okeānu ūdeņos izplata teju 4000 tonnu slāpekļa. Sīkāk par vērtīgo vaļu urīnu un citām ūdens iemītnieku atliekvielām kā barojumu okeāniem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Jaunākais jūras aizsargājamo teritoriju izpētē Mēs ne reizi vien raidījumā esam tikušies ar dabas aizsardzības speciālistiem un jūras vides pārzinātājiem, lai stāstītu, kādas dabas vērtības ir īpaši sargājamas Baltijas jūrā un ko šajā ziņā palīdz saglabāt aizsargājamās jūras teritorijas. Pēdējos gados notiek aktīva izpēte, lai apzinātu jaunas teritorijas, kas Baltijas jūrā Latvijai būtu īpaši sargājamas. Šobrīd diskuisijas rit pilnā sparā ar dažādām iesaistītajām pusēm.  Raidījumā runājam par to, kādi ir jaunākie atklājumi par to, kas Baltijas jūras ūdeņos ir īpaši vērtīgs un sargājams, kā zinātnieki saprot, kuras tieši būs tās vietas jūrā, kas jāsargā, un kas tiek darīts, lai šīs vietas patiešām aizsargātu? Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, direktora vietniece Solvita Strāķe un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra "LIFE Good Water" projekta vadītāja vietniece Linda Fībiga.  

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Ja privātmājā ar elektrību darbojas visas iekārtas, arī apkures un ūdens uzsildīšanas sistēma, ja uz vairākām stundām pazūd elektrība, mājā atrasties būs nekomfortabli vai pat neiespējami. Ir risinājumi, kas ne tikai glābtu no problēmas, bet varētu nest nelielu peļņu. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē AS "Sadales tīkls" vecākais korporatīvo klientu attiecību vadītājs Jurģis Vinniņš, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis un "Virši" Enerģētikas daļas vadītājs un asociācijas "Saules enerģija Latvijai" valdes loceklis Jānis Bethers. Šis ir kādas klausītājas rosināts temats, kas lūdza noskaidrot, kā pasargāt savui māju, kur siltumu nodrošina siltumsūknis, no aukstuma, ja pārtrūkst elektrības padeve.  

Diplomātija - dažkārt pelta kā nespējīga un bezzobaina, citkārt - turēta uz pjedestāla kā vienīgais cerību stariņš krīzes situācijās. Kādas ir diplomātisko kontaktu iespējas un ierobežojumi? Un kāda ir diplomātijas loma šodien un vēsturē? Kā notiek sarunas visaugstākajā līmenī un kā šo sarunu iznākums ietekmēs mūsu nākotni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē politoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle Žaneta Ozoliņa un atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. "Diplomātijas ieguvums ir tajā brīdī, kad neviens nejūtas kā zaudētājs, ka katrs kaut ko no tā iegūst," atzīst Žaneta Ozoliņa. "Ja skatāmies kādus diplomātiskos panākumus vēsturiski, laikam tāds visklasiskākais piemērs ir Kubas krīze 1962. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ļoti tuvu Padomju Savienība un ASV bija kodolkonfliktam, bet gan augstākā līmenī, gan arī diplomātiskā līmenī, kur, starp citu, ļoti aktīvi darbojās diplomāti no abām pusēm, tika panākta vienošanās un faktiski šis potenciālais kodolkonflikts tika novērsts. Tajā pašā laikā ieguvēji bija abi - gan Padomju Savienībā, gan arī faktiski Amerikas Savienotās Valstis. Tas bija saistīts ar raķešu izvākšanu no Turcijas un Kubas." "Domāju, ka diezgan liels sasniegums bija arī Parīzes klimata vienošanās 2015. gadā, un tas ir savukārt piemērs tā saucamajai multilaterālajai vai daudzpusējai diplomātijai, ka valstis kopīgi, praktiski gandrīz visas pasaules valstis, tajā brīdī akceptēja šo klimata pārmaiņu radīto ietekmi uz pasauli un vienojās strādāt pie klimata pārmaiņu dažādu pasākumu ieviešanas savās valstīs, lai mazinātu negatīvās sekas," turpina Žaneta Ozoliņa. "Bet es gribētu pieminēt vēl vienu piemēru. Faktiski, ja mēs skatāmies uz Latvijas sarunām un šo pakāpenisko iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO, es domāju, ka šeit arī ir ļoti daudz tādu labu piemēru, kur ar pārliecināšanu, arī ar sabiedroto palīdzību ir izdevies panākt labu rezultātu."  Pētniece norāda, ka notikumu attīstība no 1997. gada, kad Latvijai atteica dalību šajās organizācijās, līdz 2002. gadam, kad jau iestāšanās sarunas noslēdzās, nebūtu bijusi iespējama bez diplomātu ļoti smaga un pamatīga darba. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka to izdarīja vienīgi diplomāti.  

NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.  

Šoreiz Annija un Mārtiņš ir izdzīvojuši (burtiski), jo abiem gadījās satiksmes negadījumi – kurš ar ko un kā, uzzināsiet epizodē. Annija arī noskaidroja, ka viņa nevar ziedot asinis, bet jūs varat, tāpēc – ejiet un dariet labu darbu!Vēl runājam par VID pārmaksu loteriju – vai tā ir mūsu jaunā cerība uz bagātību? Un, protams, lielas ovācijas Latvijai par pirmo Oskaru!Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām.  Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks.  Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta.  Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.  

Augstskolas diploma iegūšana ārzemēs daudziem jauniešiem bieži vien ir vienvirziena biļete prom no Latvijas uz visiem laikiem. Vai situāciju var kaut kā mainīt, vērtējām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analīzē Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece, doktorante Marija Vorkule un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Sociālo zinātņu fakultātes eksperts komunikācijas jautājumos, Sociālo zinātņu pētniecības centra pārstāvis Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Uzklausām Elīzu Ilzi Malcenieci, kurā pēc studijām ārzemēs izvēlējusies atgriezties Latvijā. Marija Vorkule skaidro, ka pētījums liecina, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši pēc studijām izvēlas palikt ārzemēs, ir, ka cilvēki grib pelnīt vairāk. Taču viņa atzīst, ka arī Latvijā cilvēki ar labu izglītību var nopelnīt. "Man sāk likties, ka problēma ar to, ka cilvēki brauc prom un negrib atgriezties, ir varbūt sociālā nevienlīdzība. Un to, ka cilvēki Latvijā dažreiz jūtas neaizsargāti. Man šķiet, ka tur ir tā problēma," norāda Marija Vorkule. Viņa atsaucas uz savas ģimenes pieredzi. "Man, piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš strādā loģistikas centrā vienkāršo darbu. Un es sapratu, ka tā atšķirība starp cilvēku, kuram ir augstākā izglītība un kurš strādā kvalificētu darbu, un kurš strādā nekvalificētu darbu, Latvijā ir ļoti liela," atzīst Marija Vorkule. "Pieņemsim, viņiem darbā piedāvā līgumus tikai uz trim mēnešiem. Juridiski tas ir atļauts. Īpaši tad, kad vecums pienāk, kad tev vairs nav 30 vai 40 gadi, kad ir jau 50 - 60, viņiem piedāvā jau to īsāku periodu. Ja tu sāksi slimot, viss, darba tev vairs nebūs.  Cilvēki apzinās Latvijā, ka, iespējams, ja tev nav tās izglītības, nav kvalifikācijas, ne visiem taču būt pētniekiem un doktorantiem,, tad tu neesi līdz galam aizsargās. Tu Lielbritānija, Norvēģija, Vācija būsi aizsargātāks." Viņa norāda, ka Norvēģijā cilvēkiem nav izdevīgāki darba nosacījumi tikai tādēļ, ka tev ir kaut kāda kvalifikācija vai izglītība. Visi ir vienlīdzīgi. Visiem pienākas apdrošināšana, visiem pienākas slimības pabalsts un visiem pienākas atvaļinājums. Tas nav atkarīgs no tā, vai tev ir vai nav kvalifikācijas.  "Kā ir Latvijā? Es strādāju kvalificēto darbu, es strādāju arī komunikācijas aģentūra, man pienākas veselības apdrošināšana, ļoti laba, pat ieskaitot psihoterapeita konsultācijas, un es par to nemaksāju necik. Savukārt tas cilvēks no manas ģimenes, kurš strādā nekvalificēto darbu, viņam veselības apdrošināšanas nav, un viņš vēl piemaksā pusi no polises cenas. Man šķiet, par šo ir stāsts," bilst Marija Vorkule. "Es redzu un jūtu, ka jaunieši Latvijā nevar sevi inficēt ar sabiedrību, kas šeit notiek. Un varbūt viņi meklē arī pieņemošāku vai kosmopolītiskāku sabiedrību, kur viņi var atļauties būt paši. Latvijai diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams," norāda Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Jaunieši vērtē, ka ārzemēs sabiedrība ir pieņemošāka, cilvēki var labāk izpausties, kas Latvijā nav iespējams un nevar atrast šeit domubiedrus.  "Tas varētu būt viens no punktiem, ka viņi vienkārši neredz šeit savu nākotni, viņi negrib cīnīties par savām tiesībām šeit, viņi nesaskata iespēju aizstāvēt sevi," atzīst Deniss Aleksandrs Ševeļovs "Mans novērojums ir, ka tādēļ, ka Latvijas sabiedrība nav ļoti pieņemoša, ka ir diezgan tradicionāla, pluss, ko mēs tikko izrunājām, ka ir sliktāki apstākļi darba tirgū. Un tad kāpēc man vēl vajag šeit palikt, ja tur - ārzemēs veidojas priekšstats, ka dzīvot var labāk uzreiz un tagad? Varbūt tā nav taisnība," papildina Deniss Aleksandrs Ševeļovs.    

Matīss Vecvagaris stāstīja, kā gatavojās un ko darīja, lai sasniegtu jaunu Latvijas rekordu. Šoruden viņš 24 stundās noskrēja 269,5km, par 11km pārspējot iepriekšējā rekorda 258,8km, ko pirms 40 gadiem Latvijai sagādāja Viktors Suborins.Matīss ir fizikas skolotājs un māca arī inženierzinības, dabaszinības un uzņēmējdarbības pamatus. Viņš ir labdarības skrējiena Rīga-Valmiera 107 km rīkotājs un biedrības Ultrataka vadītājs. Sirdī - liepājnieks. Savus ultra garos gabalus Matīss un viņa sieva Sigita Vāce-Vecvagare visbiežāk skrien pārmaiņus - viens skrien, otrs atbalsta. Savā medusmēnesī Matīss un Sigita devās pa tiešo no kāzu svinēšanas, lai Kanāriju salās kopā noskrietu... ultra garo distanci, protams :)Šajā reizē izmantoju situāciju, ka studijā kopā ar Matīsu bija Sigita, kura Matīsu atbalstīja viņa rekordskrējienā. Viņa pastāstīja, ar ko jārēķinās atbalstot otru ultra garās distances skriešanā. Pie reizes pajautāju Sigitai par viņas pašas skrējienu Rojā, kur ieguva Latvijas čempiones titulu 24 stundu skrējienā, noskrienot 216,471 km.Starp citu, arī ar Sigitu ir Cilvēkjaudas saruna (Nr 16), par to, kā viņai izdevās noskriet Spartatlona 246km.Domāju, ka Matīsa stāsti noderēs arī skriešanas nīdējam, jo tā ir saruna par ceļu uz meistarību.PAR ŠO EPIZODI ĪPAŠS PALDIES:1) Andim Arnicānam, kura studijā filmējām Matīsu un Sigitu. Andis vienmēr atrod tehniskus un saturiskus risinājumus, kā ierakstīt ne tikai podkāstu, bet arī apmācību programmu, lai viss ir ērti, kvalitatīvi un profesionāli. Viņš zina, kā sarežģītās tehniskās lietas padarīt vienkāršas. Andim ir apmācības, kur apgūt, kā uzlabot video un audio kvalitāti, lai tavs online tēls ir patīkama pieredze esošajiem klientiem un izdodas piesaistītu jaunus. 2) Atbalstam no dalībniekiem programmā „Jaudīga Partnerība“. To Laura un Mišels radīja, lai cilvēkiem ir vēl foršākas attiecības un ar partneri izdodas būt spēcīgākai komandai, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja tas tev ir aktuāli, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.Vairāk informācijas ir 205. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:46 Kāds ir Latvijas jaunais rekords 24h nepārtrauktā skrējienā, ko sportists Matīss Vecvagaris ir nesen uzstādījis8:51 Kā atkopties pēc ļoti smagas, fiziskas slodzes12:15 Iespēja pamētāt fizikas skolotāju 13:56 Matīsa lielie sporta notikumi19:14 Burtiski ieskriet medusmēnesī – divu skrējēju piedzīvojumi pēc laulību ceremonijas25:44 Kas notiek, kad ģimenē abi ir gargabalu skrējēji30:51 Visgrūtākie un izaicinošākie skrējieni dažādās pasaules malās38:16 Kad un kā izpaužas garo skrējienu vissmagākie brīži47:11 Apstākļi, kas apdraud skrējienu55:48 Apzināti iet uz mērķi labot Latvijas rekordu1:10:13 Viens otram vislabākā atbalsta komanda1:13:54 Par gatavošanos un treniņiem, lai palielinātu savas izredzes labot Latvijas rekordu1:22 50 Vai vienmēr pirms sacensībām ir vajadzīga trenera palīdzība1:31 24 Ar ko īpašs ir Rīga – Valmiera 107km skrējiens1:35:19 Kādi ir skriešanas apavu veidi un cik bieži tos ir ieteicams mainīt1:38:16 Skriešanas aplikāciju ieteikumi1:43:33 Kas pilnīgi notei