POPULARITY
Latvijas hokeja valstsvienība pasaules čempionāta spēlē Stokholmā trešdien ar 0:6 zaudēja mājiniecei Zviedrijai, kas ir viena no turnīra favorītēm. Kopumā pēc četrām spēlēm Latvijas izlasei seši punkti tabulā un pagaidām ceturtā vieta apakšgrupā, vēl jāspēlē pret Somiju, Slovākiju un Austriju. Visas trīs spēles ir svarīgas Latvijai, lai iekļūtu ceturdaļfinālā. Latvijas izlasei priekšā divas brīvdienas. Bet ir sācies latviešu ik pavasara "nacionālais rēķināšanas čempionāts", cik punktus vajag Latvijas izlasei, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā. Šobrīd laikam virzāmies pēc minimālās programmas, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā. Latvijas komandai šodien, 15. maijā, pievienosies centra uzbrucējs Rodrigo Ābols, treniņa nebūs, būs tikai izlases oficiālā fotografēšanās. Apakšgrupu turnīrs ir pārsniedzis vidusposmu, treneris Harijs Vītoliņš līdzšinējo komandas sniegumu vērtē atzinīgi. Viņš atzīst, ka puiši rāda labu raksturu. "Komandai ir raksturs un tas izšķirošās fāzēs tas dos savu," pārliecināts Harijs Vītoliņš.
Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā. Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk. Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst. Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.
Ja privātmājā ar elektrību darbojas visas iekārtas, arī apkures un ūdens uzsildīšanas sistēma, ja uz vairākām stundām pazūd elektrība, mājā atrasties būs nekomfortabli vai pat neiespējami. Ir risinājumi, kas ne tikai glābtu no problēmas, bet varētu nest nelielu peļņu. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē AS "Sadales tīkls" vecākais korporatīvo klientu attiecību vadītājs Jurģis Vinniņš, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis un "Virši" Enerģētikas daļas vadītājs un asociācijas "Saules enerģija Latvijai" valdes loceklis Jānis Bethers. Šis ir kādas klausītājas rosināts temats, kas lūdza noskaidrot, kā pasargāt savui māju, kur siltumu nodrošina siltumsūknis, no aukstuma, ja pārtrūkst elektrības padeve.
Latvijas valstsvienība pasaules čempionātu hojekā iesāka ar uzvaru, 10. maiijā Stokholmā pirmajā spēlē ar 4:1 uzveica Francijas izlasi. Bet jau šodien pulksten 17.20 Latvijas hokeja izlasei otrā spēle šī gada pasaules čempionātā - pret Kanādu. Spēle nebija viegla. Jāņēm vērā, ka Latvijas izlasei nebija neviena treniņa spēļu norises arēnā pirms mača, spēles dienā tikai slidošana. Otrs - Latvija un Francijas izlases tikās dienas noslēdzošajā spēlē, un arī ledus kvalitāte arēnā vairs nebija tik labs, tas bija "saguris". Arī spēlētāji un treneri norādīja, ka ledus faktors ietekmējis spēles gaitu, bet arī bilda, ka pašiem vajadzējis būt organizētākiem un disciplinētākiem. Bet pirms spēles notika vakar raidījumā pieminētais jau tradicionālais Latvijas fanu gājiens. Šodien spēle ar Kanādas izlasi, kas savā pirmajā čempionāta spēlē uzvarēja Slovēniju ar 4:0. Latvijas un Kandādas izlases savstarpēji tikušās 13 oficiālos mačos - 11 uzvaras Kanādai, Latvijai vienīgā uzvara 2021. gadā Rīgā ar 2:0, vēl arī neizšķirts Latvijas debijas čempionātā 1997. gadā. Latvijas izlases spēlētāji atzīst, ka jārespektē Kanāda, bet nav jābīstas un jāspēlē tas hokejs, ko Latvijas vienība prot. "Jāspēlē pašaizliedzīgi, spēku esam daudz patērējuši, bet adrenalīns visiem ir iekšā. (..) Jānospēlē tā, lai kanādieši atceras mūsu uzvārdus," uzskata treneris Harijs Vītoliņš.
Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca. Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad agrāk, savstarpēju simpātiju skauti, plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā. Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".
"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem. Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto? Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot. Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu. Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties! Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.
Diplomātija - dažkārt pelta kā nespējīga un bezzobaina, citkārt - turēta uz pjedestāla kā vienīgais cerību stariņš krīzes situācijās. Kādas ir diplomātisko kontaktu iespējas un ierobežojumi? Un kāda ir diplomātijas loma šodien un vēsturē? Kā notiek sarunas visaugstākajā līmenī un kā šo sarunu iznākums ietekmēs mūsu nākotni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē politoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle Žaneta Ozoliņa un atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. "Diplomātijas ieguvums ir tajā brīdī, kad neviens nejūtas kā zaudētājs, ka katrs kaut ko no tā iegūst," atzīst Žaneta Ozoliņa. "Ja skatāmies kādus diplomātiskos panākumus vēsturiski, laikam tāds visklasiskākais piemērs ir Kubas krīze 1962. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ļoti tuvu Padomju Savienība un ASV bija kodolkonfliktam, bet gan augstākā līmenī, gan arī diplomātiskā līmenī, kur, starp citu, ļoti aktīvi darbojās diplomāti no abām pusēm, tika panākta vienošanās un faktiski šis potenciālais kodolkonflikts tika novērsts. Tajā pašā laikā ieguvēji bija abi - gan Padomju Savienībā, gan arī faktiski Amerikas Savienotās Valstis. Tas bija saistīts ar raķešu izvākšanu no Turcijas un Kubas." "Domāju, ka diezgan liels sasniegums bija arī Parīzes klimata vienošanās 2015. gadā, un tas ir savukārt piemērs tā saucamajai multilaterālajai vai daudzpusējai diplomātijai, ka valstis kopīgi, praktiski gandrīz visas pasaules valstis, tajā brīdī akceptēja šo klimata pārmaiņu radīto ietekmi uz pasauli un vienojās strādāt pie klimata pārmaiņu dažādu pasākumu ieviešanas savās valstīs, lai mazinātu negatīvās sekas," turpina Žaneta Ozoliņa. "Bet es gribētu pieminēt vēl vienu piemēru. Faktiski, ja mēs skatāmies uz Latvijas sarunām un šo pakāpenisko iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO, es domāju, ka šeit arī ir ļoti daudz tādu labu piemēru, kur ar pārliecināšanu, arī ar sabiedroto palīdzību ir izdevies panākt labu rezultātu." Pētniece norāda, ka notikumu attīstība no 1997. gada, kad Latvijai atteica dalību šajās organizācijās, līdz 2002. gadam, kad jau iestāšanās sarunas noslēdzās, nebūtu bijusi iespējama bez diplomātu ļoti smaga un pamatīga darba. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka to izdarīja vienīgi diplomāti.
NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.
NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.
Šoreiz Annija un Mārtiņš ir izdzīvojuši (burtiski), jo abiem gadījās satiksmes negadījumi – kurš ar ko un kā, uzzināsiet epizodē. Annija arī noskaidroja, ka viņa nevar ziedot asinis, bet jūs varat, tāpēc – ejiet un dariet labu darbu!Vēl runājam par VID pārmaksu loteriju – vai tā ir mūsu jaunā cerība uz bagātību? Un, protams, lielas ovācijas Latvijai par pirmo Oskaru!Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija
"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem". Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta. Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas. Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.
Ieilgušais valdības restarts beidzot varētu noslēgties, jo 6. martā gaidāms Saeimas balsojums par jauno valdības sastāvu. Vai pēdējā laika notikumi pasaulē ir likuši Latvijai nopietnāk domāt par savām aizsardzības spējām un drošību? Atbildīgā Saeimas komisija vēl izvērtēs priekšlikumus negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma grozīšanai. Vai Ginta Zilbaloža oskarotās “Straumes” tumšpelēkais kaķis ir pamudinājis cilvēkus dod mājas pamestajiem kaķiem?
Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām. Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks. Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta. Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.
Šonakt Holivudā sadalītas ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskari". Iespaidi par redzēto ceremoniju un komentāri par izcelto no nominēto filmu klāsta, Kultūras rondo pārrunājam ar kolēģi Māru Rozenbergu, kura klātienē sekoja notikumam līdzi, un kino kritiķiem. Studijā Kristīne Simsone, Sonora Broka un "Kino Kults" redaktore Līva Spandega. Īpaša šī "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonija bija Latvijai, jo režisora Ginta Zilbaloža filma "Straume" saņēma labākās pilnmetrāžas animācijas filmas balvu, kļūstot par pirmo Latvijas kino darbu, kas ieguvis prestižo apbalvojumu. Savukārt kategorijā "Labākā ārvalstu filma" "Straume" piekāpās Brazīlijas filmai "I'm Still Here". Sirreāli – tā emocijas pēc "Oskara" iegūšanas raksturo "Straumes" komanda pirmajās intervijās. Filmas viedotāji atzīst, ka vēl nav aptvēruši notikuma nozīmīgumu. "Bija pārsteigums. Nebijām gaidījuši vispār," bilst Gints Zilbalodis. Viņš tomēr atklāj, ka bija domājis, ko teikt no skatuves, ja "Straume" iegūs balvu, bet tajā mirklī daudz aizmirsis un improvizējis. "Arī filmas veidojot, vienmēr vajag gatavoties, bet kad nonāc reālā situācija, tad plāns ne vienmēr strādā un vajag improvizēt. Varbūt nervozā sajūta piedod kaut kādu šarmu tam visam." Viņš arī neslēpj, ka ir sajūta, ka pats uz notikušo skatās no malas un ir jāpaiet laikam, lai pie tā pierastu. "Esmu vēl vidū tai vētrai," neslēpj Gints Zilbalodis. "Protams, mēs esam ļoti priecīgi un gandarītu par padarītos darbu un par to, ko tas nozīmē ne tikai Latvijas kino un Baltijas kino, bet arī neatkarīgu studiju veidotai animācijai kopumā. Tas ir liels sasniegums kopumā. Bez Zilbaloža tikai Miazaki [japāņu animators Haiao Mazaki] ārpus ASV studijām ir dabūjis šo balvu," gandarīts Matīs Kaža. Par to, kur Matīss glabās savu "Oskaru" un vai to varēs apskatīt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viņš saka, ka vēl jāpadomā: "Mēs neesam apsvēruši šo jautājumu. Būs par ko domāt reisā atpakaļ uz Latviju." Arī filmas producenti Rons Diānss no Francijas un Gregorijs Zalcmans no Beļģijas atzina, ka vēl nevar noticēt notikušajam. Gregorijs Zalcmans pirms ceremonijas bijis skeptisks par "Straumes" panākumiem, norādot, ka "Robots savā vaļā" mārketinga pasākumi būs paveikuši savu, lai filmas veidotāji iegūtu balvu "Taisnību sakot, man trūkst vārdu, vēl esmu adrenalīna pārņemts, viss šis stāsts ir tik sirreāls, no paša sākuma visa sadarbība bija tik gluda. Īsts brīnums. Kad zālē pieteica nominācijas, man likās, ka "Robotam savā vaļā" bija daudz skaļāki aplausi nekā "Straumei", tāpēc es jau nospriedu, ka droši vien vinnēs "Robots", bet, kad viņa atvēra aploksni un pateica "Flow"...," bilst Gregorijs Zalcmans. "Es taču tev teicu, jau kopš Kannām teicu, ka dabūsim "Oskaru"! Vienu brīdi domāju, ka varbūt pazaudēsim "Robotam", bet jau pirms kāda mēneša sapratu -nē, mums ir ļoti lielas izredzes," papildina Rons Diānss. 97. Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonijā triumfējusi filma "Anora", saņemot kopumā piecas balvas – par oriģinālo scenāriju, režiju un montāžu. Filmas galvenās lomas atveidotāja Maikija Medisone arī atzīta par gada labāko aktrisi un "Anora" ieguvusi gada labākās filmas titulu. Raidījumā Labrīt Māra Rozenberga norāda, kategorijā "Anoras" uzvara nav pārsteigums. Līdzīgi kā "Straume", arī šī filma ir neatkarīgs darbs un autori to ir uzsvēruši. Tās budžets ir vien seši miljoni dolāru un tapis ļoti īsā laikā Ņujorkā. Šī filma līdz "Oskaram" ir sākusi ceļu tieši tā pat kā Latvijas filma Straume Kannu festivālā.
Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024. gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.
Augstskolas diploma iegūšana ārzemēs daudziem jauniešiem bieži vien ir vienvirziena biļete prom no Latvijas uz visiem laikiem. Vai situāciju var kaut kā mainīt, vērtējām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analīzē Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece, doktorante Marija Vorkule un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Sociālo zinātņu fakultātes eksperts komunikācijas jautājumos, Sociālo zinātņu pētniecības centra pārstāvis Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Uzklausām Elīzu Ilzi Malcenieci, kurā pēc studijām ārzemēs izvēlējusies atgriezties Latvijā. Marija Vorkule skaidro, ka pētījums liecina, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši pēc studijām izvēlas palikt ārzemēs, ir, ka cilvēki grib pelnīt vairāk. Taču viņa atzīst, ka arī Latvijā cilvēki ar labu izglītību var nopelnīt. "Man sāk likties, ka problēma ar to, ka cilvēki brauc prom un negrib atgriezties, ir varbūt sociālā nevienlīdzība. Un to, ka cilvēki Latvijā dažreiz jūtas neaizsargāti. Man šķiet, ka tur ir tā problēma," norāda Marija Vorkule. Viņa atsaucas uz savas ģimenes pieredzi. "Man, piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš strādā loģistikas centrā vienkāršo darbu. Un es sapratu, ka tā atšķirība starp cilvēku, kuram ir augstākā izglītība un kurš strādā kvalificētu darbu, un kurš strādā nekvalificētu darbu, Latvijā ir ļoti liela," atzīst Marija Vorkule. "Pieņemsim, viņiem darbā piedāvā līgumus tikai uz trim mēnešiem. Juridiski tas ir atļauts. Īpaši tad, kad vecums pienāk, kad tev vairs nav 30 vai 40 gadi, kad ir jau 50 - 60, viņiem piedāvā jau to īsāku periodu. Ja tu sāksi slimot, viss, darba tev vairs nebūs. Cilvēki apzinās Latvijā, ka, iespējams, ja tev nav tās izglītības, nav kvalifikācijas, ne visiem taču būt pētniekiem un doktorantiem,, tad tu neesi līdz galam aizsargās. Tu Lielbritānija, Norvēģija, Vācija būsi aizsargātāks." Viņa norāda, ka Norvēģijā cilvēkiem nav izdevīgāki darba nosacījumi tikai tādēļ, ka tev ir kaut kāda kvalifikācija vai izglītība. Visi ir vienlīdzīgi. Visiem pienākas apdrošināšana, visiem pienākas slimības pabalsts un visiem pienākas atvaļinājums. Tas nav atkarīgs no tā, vai tev ir vai nav kvalifikācijas. "Kā ir Latvijā? Es strādāju kvalificēto darbu, es strādāju arī komunikācijas aģentūra, man pienākas veselības apdrošināšana, ļoti laba, pat ieskaitot psihoterapeita konsultācijas, un es par to nemaksāju necik. Savukārt tas cilvēks no manas ģimenes, kurš strādā nekvalificēto darbu, viņam veselības apdrošināšanas nav, un viņš vēl piemaksā pusi no polises cenas. Man šķiet, par šo ir stāsts," bilst Marija Vorkule. "Es redzu un jūtu, ka jaunieši Latvijā nevar sevi inficēt ar sabiedrību, kas šeit notiek. Un varbūt viņi meklē arī pieņemošāku vai kosmopolītiskāku sabiedrību, kur viņi var atļauties būt paši. Latvijai diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams," norāda Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Jaunieši vērtē, ka ārzemēs sabiedrība ir pieņemošāka, cilvēki var labāk izpausties, kas Latvijā nav iespējams un nevar atrast šeit domubiedrus. "Tas varētu būt viens no punktiem, ka viņi vienkārši neredz šeit savu nākotni, viņi negrib cīnīties par savām tiesībām šeit, viņi nesaskata iespēju aizstāvēt sevi," atzīst Deniss Aleksandrs Ševeļovs "Mans novērojums ir, ka tādēļ, ka Latvijas sabiedrība nav ļoti pieņemoša, ka ir diezgan tradicionāla, pluss, ko mēs tikko izrunājām, ka ir sliktāki apstākļi darba tirgū. Un tad kāpēc man vēl vajag šeit palikt, ja tur - ārzemēs veidojas priekšstats, ka dzīvot var labāk uzreiz un tagad? Varbūt tā nav taisnība," papildina Deniss Aleksandrs Ševeļovs.
Latvijā gadā viens cilvēks rada vidēji 1,8 m3 vai aptuveni 412 kg nešķirotu atkritumu, vismazāk - lauku viensētās, visvairāk - daudzīvokļu mājās. Kopumā valstī ik gadu tiek radīti ap 745,7 tūkst. tonnām sadzīves atkritumu, no tiem šķiroti tiek tikai aptuveni viena piektdaļa daļu, liecina dati, ko publicējusi atbildīgā ministrija par 2018.gadu. Ir dažādi lielāki un mazāki, plašāki un mazāk plaši dokumenti kur nosprausti atkritumu apsaimniekošanas, tostarp atkritumu dalītās vākšanas un šķirošanas mērķi. Tā piemēram premjeres Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta deklarācijā teikts “Plašāk integrēsim aprites ekonomikas principus uzņēmējdarbībā, lai produktu, materiālu un resursu vērtību pēc iespējas ilgāk saglabātu tautsaimniecībā, kā arī samazinātu atkritumu rašanos.” Savukārt Eiropas Savienības direktīvas, kuras arī Latvija ir akceptējusi, nosaka, ka visām ES dalībvalstīm līdz 2035.gadam, atkritumu poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz vismaz 10 % no ikgadējā sadzīves atkritumu daudzuma. Šobrīd poligonos apglabāti tiek viedēji 45 % saražoto atkritumu. Un Valsts vides dienests vēl pērn, veicot sadzīves atkritumu poligonu pārbaudes, konstatēja vairākas nepilnības, kas var kavēt vai liegt Latvijai sasniegt Eiropas Savienības noteiktos mērķus, tā kā šobrīd poligonos nonāk un tiek apglabāts ievērojams daudzums iepakojuma materiāla, kas būtu derīgs otrreizējai pārstrādei. Atkritumu šķirošanas tendences kopumā uzlabojas, ir ieviesta depozīta sistēma, tomēr iedzīvotāju paradumu maiņa prasa laiku. Tajā pašā laikā Latgales otrajā lielākajā pilsētā Rēzeknē nu jau vairāk kā gadu atkritumu šķirošanas iespējas iedzīvotājiem samazinātas - aizvērts vienīgais atkritumu šķirošanas laukums. Un lai arī iedzīvotāji tiek aicināti šķirot atkritumus, tādējādi samazinot savus izdevumus par atkritumu apsaimniekošanu, pie visām daudzdzīvokļu mājām dalītā atkritumu vākšana joprojām nav nodrošināta. Kādi risinājumi tam, lai valstī un ES nospraustos mērķus atkritumu saimniecībā sasniegtu, kā arī to kā par šo tiek runāts ar sabiedrību, sarunā ar Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieci vides politikas jautājumos Rudīti Veseri, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora pienākumu izpildītāju Ivetu Ciprusi, kā arī SIA „ALAAS”, kas veic atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes novada un Ludzas novada pašvaldībās, izpilddirektoru Juriju Petkeviču.
Rīgā pārspējot Amsterdamas "Ajax", RFS kļuva par pirmo Latvijas futbola klubu, kas izcīnījis uzvaru Eirokausu pamatturnīrā. Astoņās spēlēs iegūti pieci punkti, ierindojoties 32. vietā. Lai noskaidrotu, kurš futbolists visvairāk pacēla savu vērtību, ko starts UEFA Eiropas līgā nesa Latvijai un kas tika izdarīts nepareizi, sagaidot "Ajax" ultras, Ulvis Brože studijā aicināja Sportacentrs.com futbola cilvēku Agri Suveizdu un "Go3" futbola komentētāju Arkādiju Birjuku. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Vytautas minerālūdens
Ar savu dzeju viņš ir atzinies mīlestībā gan sievai un bērniem, gan savai Latvijai. Bez viņa dzejas rindām nav iedomājami ne Dziesmu un deju svētki, ne latviešu estrāde. Savukārt viņa diplomāta spējas ļāva noslēgt līgumu par padomju savienības karaspēka izvešanu no neatkarīgās Latvijas. Izcilajam dzejniekam Jānim Peteram aizejot mūžībā, viņu piemin Dziesmu svētku virsdiriģents Romāns Vanags, solists un Petera dziesmu izpildītājs Viktors Lapčenoks un Atmodas laika līdzgaitnieks Romualds Ražuks.
Pievēršamies robotiem, datoriem un tehnoloģijām, ko esam radījuši un turpinām radīt savai ērtībai. Viens no 2024. gada izceltajiem atklājumiem zinātnē Latvijā ir robots, kurš saprastu vienkāršā dabiskā valodā izteiktas instrukcijas. Tas būtu īpaši noderīgi dažādu dienestu darbā un dinamiskos apstākļos, piemēram, dabā. Kā sazinās robots un cilvēks? Kopā ar robotikas un mašīnmācīšanās ekspertiem un pētniekiem skaidrojam, cik viegli vai grūti robotam ir saprast cilvēka norādes. Stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors Modris Greitāns un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. "Robotika nav atrisināts jautājums. Robotus fiziski jau mēs protam uztaisīt, bet viņiem iedod šo saprašanu par pasauli, kas ir valoda, savienota ar redzi, tas vēl īsti nav atrisināts. Šie jēdzienu vektori, kas mūsu projektā, labi izdevās savienot to, ko mēs tekstā runājām - ābols, galds un tamlīdzīgi - ar 3D telpas pikseļiem jeb vokseļiem, viņiem piekārtot šos jēdzienu vektorus, kurš pikselis, vokselis ir ābols, kurš ir galds, tas kaut kādā ziņā ir varbūt ja ne unikāls Latvijai, tad katrā ziņā mēs esam tālu tikuši," atzīst Guntis Bārzdiņš. "Līdz tam brīdim, lai robots domātu un dzirdētu, un redzētu tikpat efektīvi kā cilvēks, ir vēl diezgan tāls ceļš manā skatījumā ejams, kaut vai tāpēc vien, ka nu tas enerģijas daudzums, ko patērē cilvēks to visu izdarot, un tas enerģijas daudzums, ko šobrīd vēl patērē robotus ar savu mākslīgo intelektu ir 10000 reižu atšķiras. Ir kur kļūt efektīvākiem," piekrīt Modris Greitāns. -- Bet vispirms par to, ko tomēr robotam ir sarežģīti apgūt un vēl viņam nevar uzticēt. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes profesoros Agris Ņikitenko. Kā arī izzinām unikālu valodu, ko cilvēks radījis pēdējā gadsimta laikā - programmēšanas valodu. Ne gluži valoda, bet saziņas veids, kas sastāv no nullēm un vieniniekiem jeb binārā koda, ir pamatā ikviena datora programmai. Kā cilvēks radīja saziņas veidu ar datoru, proti, programmēšanu un algoritmus, lai to saprastu šī mašīna, skaidros uzņēmuma "Longenesis" izpilddirektors un LU pētnieks Emīls Sjundjukovs. Programmētāji aizvien turpina izstrādāt jaunas un jaunas programmas, kas varētu aizstāt minēto skaitļu virknes, lai cilvēks spētu savā dzimtajā valodā pateikt datoram, ko tam darīt. Te mēs nerunājam par mākslīgo intelektu, kas, protams, ir saistīts ar datoriku, bet šoreiz aplūkojam to, kā cilvēks lika un liek datoram veikt konkrētas funkcijas.
"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem. Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt? Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam. Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..) Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs, tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.
Stāsta kino kritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka Šādu apzīmējumu ieguvusi Holivudas ārzemju preses asociācijas ikgadējā “Zelta globusa” balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tiek svinēti gan kino, gan televīzijas paši labākie. Mūsdienās “Zelta globusa” balvas tiek pasniegtas 27 kategorijās, ceremonija tiek translēta vairāk nekā 185 valstīs un teritorijās visā pasaulē. 2025. gada 5. janvārī notika jau 82. “Zelta globusa” ceremonija. Pirmā Holivudas ārzemju korespondentu asociācijas – mūsdienu Holivudas ārzemju preses asociācijas priekšteča – balvu pasniegšana par izciliem sasniegumiem kino notika 1944. gada sākumā, neformālā ceremonijā “20th Century Fox” studijā Losandželosā, kur par gada labāko filmu tika atzīta Henrija Kinga režisētā “Bernadetes dziesma”. Nākamajā gadā tika rīkots balvas dizaina konkurss, kā rezultātā tika izvēlēts statuetes dizains, kas visprecīzāk atspoguļo organizācijas mērķus – plašo starptautisko dimensiju – zeltīts globuss, ko apvij kinolente. Līdz ar jaunā balvas dizaina prezentāciju notika arī pirmā svinīgā “Zelta globusu” pieņemšana leģendārajā Beverlihilsas viesnīcā Sanseta bulvārī. 1951. gadā Holivudas ārzemju preses asociācija nolēma sadalīt labākās filmas, aktiera un aktrises nominācijas divās atsevišķās kategorijās — drāma un mūzikls vai komēdija, lai neatstātu žanrus bez ievērības. 1952. gadā tika ieviesta Sesila Demilla balvu par “izcilu ieguldījumu izklaides jomā”. Pirmais balvas saņēmējs bija pats producents un režisors Demills. Piecdesmito gadu vidū “Zelta globusa” balvas sāka pasniegt arī televīzijas filmām, bet sešdesmitajos gados – translēt mazajos ekrānos pašu ceremoniju. “Zelta globusu” ceļš nav vienmēr bijis gluds – 1968. gadā organizētājiem pārmeta sabiedrības maldināšanu par balsojuma procesu, tostarp apgalvojot, ka atsevišķi apbalvojumi apsolīti kino zvaigznēm, lai tās ierastos uz ceremoniju, astoņdesmito gadu sākumā izskanēja, ka kādas aktrises vīrs bija sarūpējis dažādus labumus tiem, kas balsos par viņa sievu, bet 21. gadsimta sākumā, kad balvu pasniegšanas ceremonija bija jau ieguvusi plašu atpazīstamību un prestižu, bieži kalpojot kā priekšvēstnesis Amerikas Kinoakadēmijas balvu sadalījumam, HFPA nokļuva viedokļu krustugunīs sava pārlieku viendabīgā biedru sastāva dēļ – tajā dominēja sirmi kungi no Amerikas savienotajām valstīm. Kopš tā brīža “Zelta globusu” balsotāju sastāvs ir būtiski dažādots, un šogad par nominācijām balsoja 334 žurnālisti no 85 valstīm, tostarp arī Latvijas. 2007. gadā tika ieviesta vēl viena, kā izrādījies, Latvijai liktenīga, jauna “Zelta globusu” kategorija: “Labākā animācijas pilnmetrāžas filma”. Šogad, pirmo reizi “Zelta globusu” vēsturē, šo balvu ir saņēmusi Latvijas filma, Ginta Zilbaloža “Straume”.
Valdība izteiks piedāvājumu Zviedrijas kompānijai "Telia" pārdot Latvijai telekomunikāciju uzņēmumu "Tet" un LMT kapitāldaļas. Saeimā prezentē parlamenta komisijas gala ziņojumu par "Rail Baltica". Ukrainā, Černihivas apgabalā, atklās Ņižinas domes patvertni, kas iekārtota par Latvijas ziedoto naudu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien Briselē tiekas ar vairāku Eiropas Savienības un NATO valstu līderiem, lai apspriestu situāciju frontē un palīdzības iespējas. Savukārt Strasbūrā eiroparlamentāriešus šorīt uzrunāja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Onkoloģijas centrs, tostarp operāciju bloks gaida pārbūvi.
„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.
Nav noslēpums, ka ikdienas saskaramies ar dažādām vielām, par kuru ietekmi uz mūsu organismu aizvien nav vienprātības. Laika gaitā cilvēkā sakrājas buķete ar metāliem, pesticīdu atliekvielām un noturīgiem piesārņotājiem. Jautājums, kāda tieši un kādas problēmas tā var radīt? Tāpēc Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūts aicina piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu šādu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem, ar to saistītos veselības riskus, kā arī uzlabotu ķīmisko vielu risku pārvaldību. Par pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne. "Biomonitorings ir tāda pieeja vai process, kur mēs mēģinām sekot, saprast, kas notiek tajos mūsu ķermeņos ar dažādām ķīmiskajām vielām, svarīgi piebilst, ar tādām ārējas izcelsmes ķīmiskajām vielām, kuras mēs vai nu ieelpojam, vai apēdam, vai caur ādu uzņemam, dažādos veidos kas nonāk mūsu organismā," skaidro Ivars Vanadziņš. "Mērķis faktiski ir, pirmkārt, pasekot līdzi, vai kaut kas tur nav slikts un kaitīgs un par daudz. Līdzīgi kā cilvēks iet taisīt regulāri pie ārsta kaut kādas analīzes, teiksim, asins aina, dzelzs līmenis vai kaut kāds joda saturs, vēl kaut ko. Būtībā tas pats apmēram ir, tikai biomonitorings būtu daudz plašāks un skartu vielas, kuras mēs ikdienā tā nemēdzam noteikt, jo mēs par viņām pat neaizdomājamies, ka viņas ir būtiskas." Pirms aicināt cilvēkus iesaistīties pētījumā, zinātnieki veikuši mājasdarbu, izvēloties aptuveni 25 vielas, kuras Latvijai būtu aktuālākas un kurām ir augstāks risks. Tās var iedalīt trīs grupās: smagie metāli, pesticīdi un noturīgie organiskie piesārņotāji. "Vai nu tās ir kaitīgākas, kurām ir kaut kādas ilgtermiņa sekas, kur varbūt ir pierādīta zināma informācija, ka viņas var izraisīt ļaundabīgos audzējus, vai viņām negatīva ietekme grūtniecības laikā. Tad ņēmām vērā arī sabiedrības viedokli vai kaut kādu informāciju par to, cik var būt, ka tā viela Latvijā tiek lietota, piemēram, pesticīdu pārdošanas apjomus," norāda Linda Matisāne. Lai pētījumu veiktu, nepieciešams, lai pieteiktos vismaz 400 cilvēku. Pieteikties līdzdalībai biomonitoringā var pētījuma mājaslapā. "Mēs priecātos arī par nedaudz lielāku skaitu," aicina Ivars Vanadziņš. "Tas, ko mēs sagaidām un uz ko mēs aicinām, ir cilvēki, kuri gatavi nodot asins un urīna paraugu. Par to nebūs jāmaksā, cilvēks arī saņems rezultātus. Tā kā viena pragmātiskā interese ir ārkārtīgi pilnīgi un super plaša asins un urīna analīze pilnīgi par brīvu. Un otra lieta, kāpēc mums varbūt būtu forši, ja to cilvēku būtu drusku vairāk, līdz ar to mēs neatradīsim nevienu, ir anketa, kas mēģina noskaidrot tos dzīves, ēšanas, darba, izklaides paradumus." Anketa palīdzēs noskaidrot lietas, kas varētu ietekmēt to, kāpēc kādas vielas koncentrācija ir kāda cilvēka organismā. Anketa ir ļoti plaša un tā ietver jautājumus par dzīvesvietu, par paradumiem, par kaitīgiem ieradumiem, par hobijiem. "Piemēram, daļa hobiju arī var radīt ekspozīcijas. Varbūt, ka kādam kungam ir garāža mājās, kur viņš ķimerējas un metina. Vai kādam hobijs ir šaušana, kur izmanto svina skrotis," norāda Linda Matisāne. ""Anketa ir gana gara, un cilvēkiem, kas piesakās, ir jābūt gataviem ne tikai doties līdz laboratorijai un nodot asins analīzes un urīna analīzes, bet arī veltīt kādu laiku, atbildot uz tiem jautājumiem gan par smēķēšanu, gan par ēšanu, gan uztura iegādi. Viens no svarīgākajiem šī pētījuma uzdevumiem ir nevis "uztaisīt fotogrāfiju" par to vai noskaidrot konkrēto situāciju, kādas ir tā vielu koncentrāciju cilvēka asinīs, bet arī mēģināt izskaidrot tos cēloņus, kāpēc, lai varētu varbūt valsts politiku pamainīt un kaut kādā jomā, kur ko atļaut, aizliegt, kā var būt kādas informēšanas kampaņas veidot." Dzeramā ūdens sastāvs Kā zināms, vistīrākais ūdens ir destilēts, bet vienlaikus tas ir „tukšs” ūdens, jo nesatur nekādas citas vielas, kā vien ūdeni un gaisu, tāpēc dzeršanai šāds šķidrums nav ieteicams. Normālā dzeramā ūdenī jau dabiski ir klāt dažādas organiskās vielas, taču, ja šo vielu dabā nav, tad ūdenim pievieno citus tā bagātinātājus. Par dzeramā ūdens sastāvu stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Ūdens, kā tautā saka, nevar būt „pliks”, jo ir pilns ar mikroorganismu populāciju jeb „mazajiem zvēriņiem” – kā saka Sandis Dejus. Līdztekus mikroorganismiem ūdenī ir sastopami daudz un dažādi sāļi un minerāli, taču zināms, ka cilvēku veselības un drošības labad dzeramajam ūdenim pievieno vēl kādas citas viela, piemēram, fluoru un hloru, tāpēc skaidrojam, cik lielā mērā tie ir sastopami mūsu teritorijas ūdeņos un citviet pasaulē un kas vēl atrodams dzeramajā ūdenī. Tā ir liela privilēģija gan Eiropas, gan visas pasaules kontekstā, ka varam dzert ūdeni no krāna, noslēdzot sarunu, atzīst Sandis Dejus.
Matīss Vecvagaris stāstīja, kā gatavojās un ko darīja, lai sasniegtu jaunu Latvijas rekordu. Šoruden viņš 24 stundās noskrēja 269,5km, par 11km pārspējot iepriekšējā rekorda 258,8km, ko pirms 40 gadiem Latvijai sagādāja Viktors Suborins.Matīss ir fizikas skolotājs un māca arī inženierzinības, dabaszinības un uzņēmējdarbības pamatus. Viņš ir labdarības skrējiena Rīga-Valmiera 107 km rīkotājs un biedrības Ultrataka vadītājs. Sirdī - liepājnieks. Savus ultra garos gabalus Matīss un viņa sieva Sigita Vāce-Vecvagare visbiežāk skrien pārmaiņus - viens skrien, otrs atbalsta. Savā medusmēnesī Matīss un Sigita devās pa tiešo no kāzu svinēšanas, lai Kanāriju salās kopā noskrietu... ultra garo distanci, protams :)Šajā reizē izmantoju situāciju, ka studijā kopā ar Matīsu bija Sigita, kura Matīsu atbalstīja viņa rekordskrējienā. Viņa pastāstīja, ar ko jārēķinās atbalstot otru ultra garās distances skriešanā. Pie reizes pajautāju Sigitai par viņas pašas skrējienu Rojā, kur ieguva Latvijas čempiones titulu 24 stundu skrējienā, noskrienot 216,471 km.Starp citu, arī ar Sigitu ir Cilvēkjaudas saruna (Nr 16), par to, kā viņai izdevās noskriet Spartatlona 246km.Domāju, ka Matīsa stāsti noderēs arī skriešanas nīdējam, jo tā ir saruna par ceļu uz meistarību.PAR ŠO EPIZODI ĪPAŠS PALDIES:1) Andim Arnicānam, kura studijā filmējām Matīsu un Sigitu. Andis vienmēr atrod tehniskus un saturiskus risinājumus, kā ierakstīt ne tikai podkāstu, bet arī apmācību programmu, lai viss ir ērti, kvalitatīvi un profesionāli. Viņš zina, kā sarežģītās tehniskās lietas padarīt vienkāršas. Andim ir apmācības, kur apgūt, kā uzlabot video un audio kvalitāti, lai tavs online tēls ir patīkama pieredze esošajiem klientiem un izdodas piesaistītu jaunus. 2) Atbalstam no dalībniekiem programmā „Jaudīga Partnerība“. To Laura un Mišels radīja, lai cilvēkiem ir vēl foršākas attiecības un ar partneri izdodas būt spēcīgākai komandai, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja tas tev ir aktuāli, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.Vairāk informācijas ir 205. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:46 Kāds ir Latvijas jaunais rekords 24h nepārtrauktā skrējienā, ko sportists Matīss Vecvagaris ir nesen uzstādījis8:51 Kā atkopties pēc ļoti smagas, fiziskas slodzes12:15 Iespēja pamētāt fizikas skolotāju 13:56 Matīsa lielie sporta notikumi19:14 Burtiski ieskriet medusmēnesī – divu skrējēju piedzīvojumi pēc laulību ceremonijas25:44 Kas notiek, kad ģimenē abi ir gargabalu skrējēji30:51 Visgrūtākie un izaicinošākie skrējieni dažādās pasaules malās38:16 Kad un kā izpaužas garo skrējienu vissmagākie brīži47:11 Apstākļi, kas apdraud skrējienu55:48 Apzināti iet uz mērķi labot Latvijas rekordu1:10:13 Viens otram vislabākā atbalsta komanda1:13:54 Par gatavošanos un treniņiem, lai palielinātu savas izredzes labot Latvijas rekordu1:22 50 Vai vienmēr pirms sacensībām ir vajadzīga trenera palīdzība1:31 24 Ar ko īpašs ir Rīga – Valmiera 107km skrējiens1:35:19 Kādi ir skriešanas apavu veidi un cik bieži tos ir ieteicams mainīt1:38:16 Skriešanas aplikāciju ieteikumi1:43:33 Kas pilnīgi notei
Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 5. epizodes tēma: Siguldas bobsleja un kamaniņu trase ir viens no Latvijas ziemas sporta simboliem. Pirms 28 gadiem uzbūvēto trasi šobrīd apsaimnieko Latvijas Nacionālais sporta centrs. Ik gadu no valsts budžeta trases uzturēšanai tiek novirzīti ap 300 tūkstošiem eiro. Maz vai daudz? Par to runāts un diskutēts daudz… Renes sporta veidos Latvijas sportisti pēc neatkarības atjaunošanas spējuši izcīnīt 10 olimpisko spēļu medaļas, bet citos ziemas sporta veidos olimpisko godalgu Latvijai nav. Vai bez Siguldas trases Latvijai nebūtu arī ziemas OS medaļu? Kāda ir trases nozīme Siguldas pilsētā un sabiedrībā kopumā? Vai to iespējams aprēķināt? Laika zobs Siguldas trasē atstājis sekas, taču nopietnas investīcijas trasē valsts šobrīd neveic. Siguldas trasei būt vai nebūt? Ja būt, tad cik ilgi? Kam jānotiek, lai trases apsaimniekotāji spētu uzturēt trasi arī bez valsts finansiāla atbalsta? Studijā: Sportacentrs.com žurnālistiem Rolandam Eliņam un Jānim Celmiņam uz sarunu pievienojās bijušais kamaniņu braucējs, šobrīd Latvijas Kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretārs Kristaps Mauriņš, Latvijas skeletona tēvs un Siguldas trases ilggadējais - bijušais vadītājs Dainis Dukurs, kā arī SIA "Latvijas Nacionālais sporta centrs” valdes loceklis Andris Pārups. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024
Šogad valstī netika atrasts finansējums jaunu reto slimību diagnožu iekļaušanai kompensējamo medikamentu sarakstā un daudzi pacienti nesaņēma iespēju uzsākt ārstēšanos. Kā būs nākamajā gadā un kas jādara, lai šāda situācija neveidotos, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Reto slimību speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Andris Skride un Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle Ieva Plūme. Slimību sauc par retu, ja ar to slimo mazāk kā viens no 2000 cilvēkiem. Kopumā dažādu reto slimību skaits pasaulē ir liels un katru gadu tiek atklātas jaunas diagnozes. Andris Skride skaidro, ka ir daudz cilvēku, kam varētu būt kāda retas saslimšana, vairumā gadījumu specifiska ārstēšana nav vajadzīga, bet ir retas slimības, kuras norit smagi un tur būtiska nozīme inovatīviem medikamentiem. "Latvijā apmēram 1/4 daļa saslimušo zina, ka viņiem ir kāda reta slimība. Šobrīd top jauns reto slimību reģistrs, lai precīzi zinātu, cik reto slimību atklāj, cik ātri tās atklāj, kur ir kavēšanās, kur nepieciešams vairāk zināšanu, kāda ir ārstēšana un arī pacientu dzīvildze, un kā to uzlabot," norāda Andris Skride. Šobrīd Latvijas nacionālajā reto slimību reģistrā 2024. gada sākumā bija ap 15000 cilvēku reģistrēti. Lielākā daļa nav reģistrēti, tāpat liela daļa slimību nav atklātas, jo bieži cilvēki ar pazīmēm par iespējamu reto slimību par to neaizdomājas. Statistiski Latvijā varētu būt līdz 100000 cilvēku, kuram ir reta slimība. "Maz runā par tiem pacientiem, kas 95%, kuriem nav pieejami medikamenti retās slimības ārstēšanai. Aptuveni 5% diagnožu medikamenti pasaulē ir pieejami," norāda Ieva Plūme. "Latvijai ir jādara viss, lai nodrošinātu to, kas citās valstīs jau ir pieejams, arī inovatīvo ārstēšanu. Bet jādomā arī par 95%, kas daudzi ir bērni ar ģenētiskajām slimībām. Jāskatās uz rehabilitāciju, nepārtrauktu fizioterapiju, uz to, lai spējas, kas bērnam jau ir iedzimtas (fiziskās un intelektuālās), tiktu saglabātas, jo medikamenti ir tikai simptomiem." Piemēram, zāles epilepsijai ir tikai līdzeklis pret simptomiem, kas neārstē pašu slimību. "Esam aprēķinājuši, lai noklātu vismaz medikamentu vajadzības, gan cilvēku vajadzības pieaugušo un bērnu rehabilitācijai, kur ļoti trūkst speciālistu (..), mums būtu nepieciešami ap 30 miljoniem eiro. Šobrīd sarunas, kas tiek vestas, un kā esam sapratuši, no 21,5 miljona retajām slimībām labi ja miljons būs," norāda Ieva Plūme. Viņa arī akcentē, ka jābeidz valstī skatīties uz cilvēkiem ar retām slimībā un uz viņu ģimenēm kā patērētājiem, bet jāraugās kā uz ekonomikas cikla daļu. Ja ir pieejamas zāles, cilvēks var dzīvot, bieži, ja tas nav ielaists gadījums, cilvēks strādā pilnas slodzes, pusslodzes darbu, maksā nodokļus. "Ja bērns tiek rehabilitētas, ja viņa spējas tiek uzlabotas vai saglabātas, ja notiek nepārtraukta habilitācija ar reto slimību pacientu, viņa vecāki, viens vai abi, var strādāt, viņiem nav jābūt 24/7 klāt pie bērna. Ir ļoti daudz problēmu, kas netiek sistemātiski skatītas," uzskata Plūme. Viņa min arī asistentu pieejamības jautājumu un norāda, ka šī joma neaprobežojas tikai ar veselību. Tāpēc izpratne ir vajadzīga dziļāka. "Es aicinu lēmuma pieņēmējus paskatīties uz jebkuru ģimeni, kurā ir kāds hronisks pacients, kurā ir pacients ar retu slimību, vienalga, bērns vai pieaugušais, paskatīties uz mums kā uz labuma nesējiem valstij. Mēs neesam tikai patērētāji," norāda Plūme. Tajā pašā laikā Plūme atzīst, ka novēlota diagnostika un ilga meklēšanas reto slimību gadījumā nav tikai Latvijas problēma. Visur pasaulē ceļš līdz precīzai diagnozei var būt 3-5 gadi.
Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Dzejnieka Imanta Ziedoņa un aktrises Ausmas Kantānes vasaras mājā "Dzirnakmeņi" nav viegli atrast priekšmetu, kas būtu rūpnieciski ražots vai veidots no nedabīga materiāla. Aiz kāpnēm uz āķa karājas divi plastmasas paklāju dauzāmie, kas teju vai "lec ārā" uz citu lietu fona – droši vien izmantoti daudzo "Dzirnakmeņos" atrodamo tekstilizstrādājumu kopšanai. Un, ja labi ieskatās, plauktos starp grāmatām un daiļamata meistaru keramikas darbiem var ieraudzīt plastikāta krokodilu figūras – veselas trīs! Nē, tie nav izkāpuši no visiem labi zināmās Imanta Ziedoņa pasakas par Kroko un Dilu. Šo krokodilu stāsts ir pavisam cits. Tas saistīts ar Imanta Ziedoņa laikabiedru režisoru Ivaru Selecki, kurš nupat nosvinēja 90 gadu jubileju. Seleckis, pēc viņa paša teiktā, bērnībā nemaz neesot interesējies par kino, toties daudz lasījis grāmatas. Pats bija nolēmis kļūt par vēsturnieku, tomēr, draugu un ģimenes atrunāts, iestājies pārtikas rūpniecības fakultātē. Tur studiju darbu ietvaros esot sācis nodarboties ar fotografēšanu, tas iepaticies, un tā šī ķēdīte pamazām novedusi līdz kino. Mūsdienās Ivars Seleckis ir viens no latviešu dokumentālā kino skolas pīlāriem – kā operators vai režisors piedalījies teju visās slavenākajās Rīgas kinostudijas dokumentālajās filmās. 1994. gada rudenī Ivaram Seleckim piezvanījis Imants Ziedonis un uzdevis jautājumu – vai nezinot kādu skulptoru, kurš varētu izkalt krokodila figūru. To Ziedonis vēlējies iznest cauri Latvijai, tādējādi godinot citu slavenu latviešu vīru – Dundagā dzimušo Arvīdu Blūmentālu, kuru Latvijā un pasaulē pazīst arī kā krokodilu Dandiju. Arvīds Blūmentāls, kurš nu jau ir aizgājis aizsaulē, piedzima 1925. gada 3. martā Dundagas pagasta Būdenu mājās, pēc skolas beigšanas iestājās armijā, aizgāja karā un ar latviešu leģionu nonāca Berlīnē. Pēc kara, zaudējis cerību atgriezties dzimtenē, pārcēlās uz Austrāliju, kur kļuva slavens kā bezbailīgs krokodilu mednieks. Tā Seleckim un Ziedonim dzima ideja par filmu "Gājiens ar krokodilu", kura 1995. gadā arī tika uzņemta. Imants Ziedonis ir šīs filmas scenārija autors, bet Ivars Seleckis – režisors. Kaut arī, pēc paša Ivara Selecka teiktā, scenārijus tai laikā rakstīja, lai izmestu ārā, jebšu, tie bija nepieciešami tikai tādēļ, lai iesniegtu apstiprināšanai, Imanta Ziedoņa gadījumā tā tas gluži nebija. Viņa spēja saskatīt detaļās to, ko iespējams izvērst, bagātā fantāzija un prasme veidot interesantas un īpatnējas asociācijas noteikti bija liels ieguldījums šīs neparastās filmas veidošanas procesā. Un tas tiešām bija neparasts – mākslinieka Oļega Skaraiņa veidotais, divas tonnas smagais betona krokodils tika zirgu pajūgā vests cauri vairākām Latvijas pilsētām, vietām bloķējot satiksmi un radot arī citas neērtības. Vēl viens nozīmīgs cilvēks šīs filmas tapšanā bija toreizējais Latvijas goda konsuls Amerikas Savienotajās Valstīs – Norberts Klaucēns. Imanta Ziedoņa uzrunāts, viņš piešķīra filmas uzņemšanai nepieciešamos 100 000 dolāru. Viņš esot teicis – man tā nauda neko nenozīmē, galvenais, radīt kaut ko nozīmīgu. Norberts Klaucēns ir ļoti cienījis Imantu Ziedoni. Viņš piedalījies arī filmas atklāšanas pasākumā, kur visiem filmēšanas grupas dalībniekiem ir uzdāvinājis plastmasas krokodilu – vestas no ASV, jo tajā laikā Latvijā neko tādu nevarēja nopirkt. Kāpēc "Dzirnakmeņos" nonāca trīs no šiem krokodiliem – par to varam tikai minēt. Tāpat arī varam tikai minēt to, kāds būtu Arvīda Blūmentāla liktenis, ja viņš būtu palicis Dundagā un nebūtu kļuvis par Austrālijas krokodilu mednieku. Seleckis domā, ka tik neparasts cilvēks tāpat noteikti būtu paveicis kaut ko lielu un paliekošu. Tomēr vēsture ir iegrozījusies tā, ka šodien mēs pazīstam Krokodilu Dandiju, kuram par piemiņu kalpo 1995. gada 22. septembrī Dundagā uzstādītais krokodila piemineklis, un arī trīs krokodili Ziedoņa muzejā Murjāņos.
Eiropas Savienības finansējumu ceļu sakārtošanai varēs izmantot arvien mazāk, tādēļ jādomā, kā Latvijai pašai to apmaksāt. Vai autoīpašniekiem jārēķinās ar jauniem maksājumiem, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns, uzņēmuma "Latvijas valsts ceļi" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis, ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, uzņēmuma "Latvijas autoceļu uzturētājs" valdes priekšsēdētājs Vilnis Vitkovskis, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Kristaps Krištopāns un Saeimas tautsaimniecības agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Jānis Patmalnieks.
Statistika rāda, ka no visām pasaules valstīm Latvijai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir vislielākās kulturālās atšķirības. Neskatoties uz to, šī valsts Tuvajos Austrumos pēdējos gados vilina aizvien vairāk tautiešu. Var teikt, ka tur jau izveidojusies sava unikālā un saulainā Latvija. Cik vienkārši vai sarežģīti ir iejusties vietā ar pavisam citu kultūru, reliģiju un uzskatiem un kas mudina latviešus doties uz tik tālu un atšķirīgu zemi, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar latviešiem Emirātos. Raidījumā sarunājas Edīte Mellena, kura pēc 10 gadus ilgas dzīves Dubajā kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā, “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja un vadītāja Elīna Skudra un “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja, Ingūna Melberga, kura biedrībā atbild par kultūras pasākumiem un sabiedriskajām attiecībām.
Uzturēšanās atļaujas Latvijā ir saņēmuši 130 tūkstoši cilvēku, nelielajai Latvijai tas nav maz. Kāda ir mūsu valsts politika, ja runājam par cittautiešu iebraukšanu, uzturēšanās atļauju piešķiršanu un integrāciju? Krustpunktā diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, politiķis, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Vilnis Vītoliņš, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Artūrs Butāns un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Andrejs Judins. Saprotamu iemeslu dēļ Latvijā esam lielu uzmanību pievērsuši nelegālajai migrācijai un centieniem valstī iekļūt, pārvarot austrumu robežu. Bet pēdējā laikā Rīgā noteikti var pamanīt krietni vairāk dažādu tautību cilvēkus, kas acīmredzot šeit uzturas legāli. Vismaz viņi noteikti neslēpjas, ieraugot policiju, nav arī tūristi. Dažādi, protams, var būt iemesli, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir Latvijā, bet, redzot diskusijas par to, kas notiek arī citviet Eiropā, neviļus rodas jautājums: kāda ir pašreizējā reālā situācija pie mums, cik tad mēs pievilcīgi kļūstam citu valstu iedzīvotājiem, cik daudz uzturas Latvijā, ko viņi te dara un kādi ir Latvijas politika, ja runājam par šo cilvēku iekļaušanos mūsu sabiedrībā un ikdienā?
Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Diāna Krūmiņa šķēpmešanā izcīna Latvijai pirmo zelta medaļu Parīzes paraolimpiskajās spēlēs. „airBaltic” noraksta zaudējumus un biržā plāno piesaistīt 300 miljonus eiro. Latvijā ir sākušās lielākās un vērienīgākās militārās mācības “Namejs”. Ukrainas un plašāku starptautisku nosodījumu izpelnījies Mongolijas lēmums nearestēt Krievijas vadītāju Vladimiru Putinu viņa oficiālās vizītes laikā šajā Austrumāzijas valstī. Norādei par mākslīgā intelekta rīku izmantošanu priekšvēlēšanu aģitācijas materiālos jābūt skaidri redzamai vai sadzirdamai – to paredz Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma grozījumi.
Kā fizikā meklē patiesību un kas raksturo fiziķa domāšanu? Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par viņa grāmatu "Flirts ar patiesību", kas tapusi lekciju cikla "Flirts ar citādo" ietvaros. Ieskats arī pasaulē pazīstamo Latvijas fiziķu biogrāfijās. * Pirms pāris gadiem jau runājām par grāmatu, kas tika laista klajā 2020. gada nogalē. Izdevumu ar nosaukumu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē.” Tie ir stāsti par 25 Latvijā dzimušiem un ārpus dzimtenes strādājošiem zinātniekiem, kuri devuši ieguldījumu zinātnē un izgudrojumos visas pasaules mērogā. Un, ja reiz šodien runa ir par fiziku, atcerēsimies tos izcilos fiziķus, kuru vārdi ierakstīti globāla mēroga izgudrojumos: “Mans pētījums jauno aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēku, bet gan ar to, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos,” – tā fiziķis Konstantīns Počs savulaik komentēja savu dalību joprojām tik nozīmīgās NATO agrīnās brīdinājuma un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning and Control System) izstrādē. Citējam rindas no minētās grāmatas, ko rakstījusi tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma. „Konstantīns Počs kā analītiķis bija iesaistīts šīs AWACS sistēmas pirmās lidmašīnas projektēšanā un konstruēšanā. Uz kravas lidmašīnas “Boeing 707-320” bāzes būvētais lidaparāts ar milzīgo radaru gaisā pacēlās 1972. gadā, un drīz pēc tam lidmašīnai tika dots arī oficiāls nosaukums – „Sentry”. Gaisa spēki izvēlējās nosaukumu “Sentry”, kas nozīmē – brīdinātājs jeb sargs. “Sentry” nav nekas cits kā lidošanai pielāgots radars,” tik vienkārši un saprotami šo iespaidīgo tehnoloģisko sasniegumu raksturoja Konstantīns Počs. Vairākus savus pētījumus, kā arī pārskatus par meteoroloģisko raķešu izmēģinājumiem Počs publicēja Savienoto Valstu Gaisa spēku Kosmosa izpētes biroja zinātniskajos krājumos. 1970. gadā viņš patentēja vienu no saviem izgudrojumiem – mikroviļņu antenas sānstara un staru kūļa reducēšanas aparātu. Par savu darbu K. Počs vairākkārt saņēma ASV valdības un ASV Gaisa spēku atzinību.” (I. Grīnuma „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē”) Latgalietis ar ļoti labu humoru izjūtu un, kā Poču raksturoja viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs, „zinātnieks ar dzejnieka dvēseli.” Īsumā par Konstantīna Poča biogrāfiju: dzimis Maltas pagastā 1912. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par pedagogu, kara gados iesaukts armijā, kara beigās emigrē uz Vāciju, kur netālu no Hamelinas pilsētas Vācijas rietumos, noorganizē vietējiem latviešu bēgļu bērniem organizēja ģimnāziju, vienlaikus strādājot par tās direktoru. Seko darbs Anglijā, veicot uzkopšanas darbus, par ko zinātnieks atminas: „Es nolēmu, ka angļiem podus vairs nemazgāšu. Tik daudz es mācēju angļu valodā, un to es šiem pateicu. Par to mani ar visām paunām izsvieda no hosteļa.” Vēlāk Počam rodas iespēja emigrēt sākotnēji uz Kanādu un tad uz ASV, kur seko studijas atmosfēras fizikas un meteoroloģijas jomā un vēlāk darbs ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijā Bostonā. Nākamais latvietis – fizikas korifejs – ir Juris Upatnieks. Citējot Ilzes Grīnumas rakstīto par viņu, „viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks ir zinātnieks, kurš no latviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijas saņemšanai fizikas nozarē. Viņa nozīmīgākie atklājumi tapa Mičiganā kopā ar fiziķi Emetu Normenu Līsu. Lai apskatītu 1963. gadā abu pētnieku radīto vēsturē pirmo trīsdimensionālo hologrammu, viņu kolēģi stāvēja garā rindā. Tā bija sensācija, kurai sākotnēji retais spēja noticēt. Hologrammas demonstrācijas laikā pat pieredzējušākie zinātnieki ar aizdomām lūkojās apkārt, meklēdami kādu J. Upatnieka un E. Līsa triku. Priekšmeta trīsdimensionālais attēls taču nevarēja tā vienkārši karāties gaisā! Pats Upatnieks par darbu pie telpiskā attēla raksturo šādi: “Šis izgudrojums pārvērta teorētisku principu par ikdienā lietojamu metodi. Tam bija vislielākā nozīme pētniecības darbā. Pēc mūsu rezultātu publicēšanas, hologrāfiju sāka pētīt un pielietot visā pasaulē.” 1976. gadā Amerikas Savienoto Valstu Izgudrojumu un inovāciju veicināšanas apvienība pasludināja Juri Upatnieku par ASV Gada izgudrotāju. Juris Upatnieks kā bērns kopā ar vecākiem Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur studēja inženierzinātnes un 1961. gadā kopā ar kolēģi Emetu Lītsu uzsāka darbu pie šī telpiskā attēla veidošanas.” 2020. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā tika saņemts vērtīgs dāvinājums – Jura Upatnieka zinātniskie pieraksti un publikācijas. Pagājušā gadsimta vidū Līss un Upatnieks nebija pirmie un vienīgie, kas mēģināja uzkonstruēt šādu telpisku attēlu. Jāmin arī Lielbritānijas zinātnieks Deniss Gabors, kurš bija celmlauzis hologrāfiskā attēla izgatavošanā, un arī Padomju Savienībā dzīvojošais Jurijs Deņisjuks, kurš 1962. gadā strādāja pie hologrāfiskā attēla izveides. Visi šie zinātnieki bija pretendenti uz Nobela prēmiju. Un kā trešais šai fizikas spīdekļu saimei ir jāpieskaita Benjamiņš Joffe – ebreju izcelsmes inženieris un izgudrotājs, dzimis Rīgā 1931. gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā par inženieri konstruktoru, pēc tam Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Atkal citējot Ilzes Grīnumas rakstīto, „1980. gadā izcilais zinātnieks emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš bažījās, ka savā zemē gan pats un viņa sieva Frīda, gan viņa bērni dzīvos kā “izsvītrotie”. Iemesli tam meklējami 1941. gadā, kad Joffes ģimeni skāra padomju varas represīvo struktūru vajāšanas. Zinātnieka tēvu nepamatoti tiesāja kā “dzimtenes ienaidnieku” un ģimeni deportēja uz Sibīriju. Vēlāk čekas aģenti pastāvīgi kontrolēja Benjamiņa Joffes gaitas, un viņš pieņēma lēmumu pie pirmās iespējas emigrēt uz ārzemēm. Tobrīd viņš nevarēja iedomāties, ka šis smagais solis pavērs iespēju kļūt par pasaules mēroga zinātnieku. ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijā Joffe tur sāka strādāt vēsturiskā brīdī, kad laboratorijas zinātnieki gatavoja lidojumam uz Saturnu orbitālo aparātu “Cassini”.” 2000. gadā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu fiziku, Benjamiņš Joffe sacīja: “Par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai.”
Vai un kā Latvija varētu kļūt par tūristu iecienītāku galamērķi vasarā? Statistika uzrāda pozitīvas tendences, tomēr kā veicinām vai bremzējam tūrisma attīstību Latvijā? Raidījumā Kā labāk dzīvo vērtē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava un "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs. Ierakstā uzklausām Biznesa augstskolas "Turība" asociēto profesoru Ēriku Lingebērziņu.
Latvijai olimpiskās spēles Parīzē nebija tik veiksmīgas kā gribētos. Ukrainas bruņoto spēku vienības ir iegājušas Krievijas teritorijā un pārņēmušas kontroli par virkni apdzīvotu vietu. Krustpunktā nedēļas aktualitātes vērtē TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.
Prezidentas Gitanas Nausėda susitiks su kandidatu į žemės ūkio ministrus Kaziu Starkevičiumi. Vėliau įvyks šalies vadovo susitikimas su kandidatu į sveikatos apsaugos ministrus Aurimu Pečkausku. Prieš susitikdamas su kandidatais, prezidentas Gitanas Nausėda sakė, kad iš būsimųjų ministrų tikisi, jog šie atnaujins dialogą su medikų ir žemdirbių bendruomenėmis.Artimuosiuose Rytuose tvyro įtampa dėl galimo Irano ir jo remiamų grupuočių smūgio Izraeliui. Iranas teigia turintis teisę atsakyti Izraeliui dėl Hamas politinio lyderio nužudymo Teherane praėjusią savaitę. Savo ruožtu Izraelis šio incidento nekomentuoja.Lietuvos pasieniečiai išvyko padėti su nuolatiniu migrantų srautu kovojančiai Latvijai. Pagalbą kaimyninei šaliai siunčia ir Estija.Jungtinei Karalystei ieškant sprendimų dėl pastarosiomis dienomis kilusių riaušių, ministrai ir policijos vadovybė nusprendė dislokuoti nuolatinę pareigūnų komandą. Apie tai pranešta po skubiai surengto posėdžio. Pasak premjero Kiro Starmerio, vyriausybė suras visus smurtinių protestų dalyvius ir patrauks juos atsakomybėn.Kasdien keliasdešimt migrantų bandant neteisėtai patekti iš Baltarusijos į Latviją, Lietuvos pasieniečiai vyksta padėti kaimynams. Lietuvos pasieniečiai jau prieš kurį laiką atkreipė dėmesį, kad Lietuva pastaruoju metu susiduria su vadinamąja antrine migracija, kai neteisėtai Latvijos sieną kirtę užsieniečiai atvyksta į Lietuvą.Ukrainoje dešimtys moterų iš Rusijos pajėgų žiaurumą patyrusios Bučos, susivienijo į dalinį „Bučos raganos”. Pagrindinis dalinio uždavinys - padėti policijai ir oro gynybos daliniams.Ved. Andrius Kavaliauskas
Finanšu ministrijā jau labu laiku strādā pie iespējama nodokļu izmaiņu izvērtējuma, tomēr tagad tā arī nav skaidrs, vai un kādi nodokļi vispār tiks mainīti. Bet kas būtu vajadzīgs Latvijas ekonomikai? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns un Latvijas Universitātes profesors Ekonomikas nodaļas vadītājs Jānis Priede. Finanšu ministrijā gandrīz divus gadus strādāja darba grupa nodokļu politikas izmaiņām nākamajiem četriem gadiem, kur kopā ar sociālajiem partneriem vērtēja, ko šajā jomā nepieciešams mainīt. Ir bijuši izstrādāti vairāk nekā desmit varianti, tomēr tagad nav skaidrs, vai un kas vispār tiks mainīts. No darba devēju puses ir izskanējis, ka darba grupas darbība ir apturēta, Finanšu ministrijā tik krasi neizsakās, bet jebkurā gadījumā īstas skaidrības nav. Vērtējam, vai ir īstais brīdis domāt par kādām izmaiņām un kurā virzienā jāskaitās.
Apjomīga darba rezultātā beidzot ir tapis skaidrs, kās bijis Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts, sākot no 1920. gada līdz 2022. gadam. To paveikusi starptautiska pētnieku komanda no Vidzemes Augstskolas, Norvēģijas Ekonomikas augstskolas, Viļņas Universitātes un Tartu Universitātes. Pētījums ļauj gan iegūt skaidrāku ainu par to, kas ar Latvijas ekonomiku notika padomju okupācijas periodā, gan izdarīt secinājumus par to, kāda ir Latvija salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Kāda ir okupācijas radītā ietekme uz Latvijas iekšzemes kopproduktu, skaidro starptautiskās pētnieku komandas vadītājs, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Ja mums nebūtu Krievijas impērijas plēšanās ar Vāciju mūsu teritorijā pirmajā pasaules karā, ja nebūtu otrais pasaules karš (...), mēs būtu valsts ar 5-6 miljoniem iedzīvotāju un attīstības līmenī noteikti ne zemāk kā Somija vai Dānija," vērtē Gatis Krūmiņš. Ir 17. jūnijs - diena, kad līdzās Latvijas karogiem plīvo arī melnās sēru lentes. Šodien tās atgādina par brutālo un vardarbīgo Latvijas okupāciju 1940. gadā. No okupācijas esam spējuši veiksmīgi piecelties un attīstīties pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet, protams, sekas jūtamas joprojām. Tās vērojamas gan mūsu ekonomikā, gan domāšanā. "Tā ir arī daļa no nācijas pašcieņas," - tā par pētījuma nepieciešamību izteicies Gatis Krūmiņš. Padomju režīma atstātais nospiedums mūsu domāšanā Nospieduma saknes meklējamas vēl senāk par Latvijas okupāciju - laikā, kad radās represīvā struktūra čeka, kurā iesaistījās arī latvieši. Plašāk stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. 1917. gadā Krievijā notiek divas revolūcijas: Februāra revolūcijas laikā no troņa tiek gāzts Krievijas impērijas cars Nikolajs II un izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Savukārt oktobrī Vladimira Ļeņina vadītā boļševiku partija veic valsts apvērsumu un gāž Pagaidu valdību. Tad visai drīz - 1917. gada decembrī - Ļeņins par īpašas komisijas vadītāju ieceļ Fēliksu Dzeržinski, sauktu arī par Dzelzs Fēliksu, poļu izcelsmes komunistu revolucionāru. Īpašā komisija iezīmē represīvās struktūras jeb čekas izveidi, kas savu asinspirti turpinās tālākās desmitgades, atbrīvojoties no visiem saviem pretiniekiem. Skaidrojam, kāds bija šīs jaunizveidotās komisijas mērķis, kā tajā nonāca latvieši.
Valsts kontrole 12. jūnijā nāca klajā ar situācijas izpētes rezultātiem par "Rail Baltica" projektu. Problēmas ar sadārdzinājumu un neskaidriem finansējuma avotiem ir visām trim Baltijas valstīm, arī Latvijai. Tas ir viens no tematiem, par ko runājam raidījumā. Pievēršamamies arī iecerei pārskatīt nodokļu sistēmu: kādi ir iespējamie piedāvājumi un kāda ir situācija budžetā? Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons.
Lai arī pagaidām šis gads Latvijai vēl ir bijis saudzējošs, tveice gadu no gada pārņem pasauli un vidējās gada temperatūras nepielūdzami pieaug. Cilvēks un karstums nav laba kombinācija, jo mūsu spējas pielāgoties un dzesēties ir visai ierobežotas. Cik karsts ir par karstu, lai veiktu savas ikdienas darbības un kas ekstrēmā tveicē notiek ar infrastruktūru, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Vai tiesa, ka nodrošināt puslīdz labus darba apstākļus mīnuss 25 grādu salā ir vieglāk nekā plus 40 grādu karstumā? Ivars Vanadziņš: Karstumā, ja tie ir tie paši 40 grādi, vairums cilvēku tomēr teiksim, pusstundu, stundu, pusotru, visticamāk, viņš spētu adaptēties un spētu tomēr tikt galā, un tas ķermenis neciestu ilgtermiņā. Ar aukstumu ir problēma, ka pie viņa, protams, nevar tā pierast, pierašana ir daudz grūtāka. Problēma, ka mīnus 25 grādi var radīt lokālus audu apsaldējumus, un tie gan notiek īstenībā varbūt 30, 60, 90 sekunžu laikā. Ja tie ir mīnu 25 grādi un vēl ir vējš, tur pietiek tiešām ar mazām minūtēm, lai būtu tāds pietiekami jau dziļš un pamatīgs audu bojājums. To mēs nu nekādā veidā nevaram ietekmēt. Tie, protams, nav letāli, viņi ir ārkārtīgi nepatīkami, sāpīgi, grūti dzīstoši. Visi ir redzējuši filmas par alpīnistiem ar nosaldētiem pirkstu galiem un kaut ko tamlīdzīgu. Līdz ar to es teiktu tā: ka abi šie ekstrēmi ir bīstami. Ķermenim, silts vai auksts, līst vai snieg, iekšējai temperatūrai ir jābūt praktiski konstantai, gan temperatūrai, gan arī elektrolītu balansam ir jābūt ārkārtīgi precīzam. Vanadziņš norāda, ka karstumā svīstot, cilvēks zaudē arī elektrolītus - magniju, kalciju, nātriju, kāliju un visus sāļus. Daļa no tiem ir ārprātīgi būtiski nervu audiem, nervu impulsu pārvadei. Ivars Vanadziņš: Par elektrolītiem runājot, viena mūsu biežākā kļūda ir tā, ka mēs dzeram ūdeni. Un ūdeni var dzert stundu, pusotru, divas, bet, ja tu svīsti ilgāk, ja tu strādā profesionāli tajā karstajā vidē, tad faktiski ir jādzer minerālūdens ar pievienotiem sāļiem. Dietologi, protams, skandina rītā un vakarā, ka jādzer ūdens, jādzer ūdens, parasts krāna ūdens, viss kārtībā, viss labi. Un tas ir pareizi, ja nav šī milzīgā papildu svīšana un fizisks darbs, jo tad ir jādzer minerālūdens ar sāļiem. To daudzi diemžēl aizmirst. Un otra problēma - to jau arī gana grūti nopirkt. Ar to dzeršanu karstajā laikā ir problēma, ka cilvēki dzer tad, kad sāk slāpt, un tas ir kā reiz apmēram stundu par vēlu. Būtībā ir jādzer reizi 15 - 20 minūtēs atbilstošs daudzums, bet jādzer praktiski ilgi vēl pirms mums ir slāpju sajūta vai sausa mute, jo tad jau ir par vēlu. Precīzi neņemos pateikt, jo tas arī drusku individuāli, bet tiešām pietiek zaudēt 1 - 2 procentus no ķermeņa masas un faktiski mums jau sākās šīs fizioloģiskās izmaiņas. Liekas, kas ir procents, bet tas nozīmē, ka pieaudzis tāds vidējais latviešu vīrietis, kas ēd karbonādi un kartupeļus, sver ap centneru, būsim reāli, ap simts kilogramiem, un procents, izrādās, ir viens litrs, un to vienu litru viņš tajā stundā var izsvīst vispār pat apkārt nepaskatoties, nepamanot, ka viņš izsvīdis vienu litru. Īpaši, ja vēl ir vējiņš, sviedri nožūst, mēs neko nejūtam, viss ir baigi jauki. Īstenībā viņam jau litru ir jāizdzer tajā stundā. Bet viņš pēc trijām stundām sāk domāt: nu beidzot jāpadzeras! Un tad jau ir 2 - 3 procenti no ķermeņa masas, tad faktiski jau sākas iespējami potenciāli bīstamas izmaiņas, kuras tiešām apturēt, nobremzēt ir daudz, daudz grūtāk nekā aukstumā sasildīties Darba vide nozīmē ne tikai cilvēkus, bet arī iekārtas. Par cilvēkiem, kas vispār apkalpo elektrotīklus, būvē, labo ceļus, ēkas, šīs karstās vietas - tas ir vēl papildu riska faktors, kur vēl vairāk ir jāpiedomā? Ivars Vanadziņš: Noteikti jā. Ir tiešām klasiskās profesijas, ku ļoti bieži tu nevari darba laiku izvēlēties, bet tev ir jāiet tad, kad ir tas bojājums. Piemēram, ja runājam par tiem pašiem elektrotīkliem vai dzelzceļa satiksmi, vai ceļu satiksmi. Tā ir viena lieta. Otrs - mums tas pamata avots ir saule, bet, ja mēs esam, teiksim, tuvumā karstai iekārtai, kas ir, teiksim, 100, 150 vai 200 grādu uzkarsusi, vai ceļa virsmai, uz kuras var būt, teiksim, 80 90 grādu temperatūra, tad mums tā karstuma slodze faktiski ir dubultā vai pat, iespējams, trīskārša, jo mums gan no augšas, gan no apakšas. Tad, protams, svīšana un visi šie procesi, kurus mēs pieminējām, viņi ir daudz, daudz ātrāki. Un tur tiešām ir problēma. Ja mēs, teiksim, varam izvēlēties, kad ravēt dārzu, rīta agrumā, kamēr ir rasa un ēna vai saule vēl nav uzlekusi, vai ir pietiekami zemu, tad ir virkne profesiju, kur šīs izvēles iespējas diemžēl nav. Un jāiet, kad ir jāiet, un jādara, jādara. Un šiem cilvēkiem, protams, tas ir vēl bīstamāk. Karstums ietekmē arī ceļotāju plānus Vidusjūras reģionā Spānijas pilsētu Alikantes un Valensijas tūrisma nozares pārstāvji aicina steidzami rīkoties citus savus kolēģus Eiropas dienvidu reģionos un pagarināt tūrisma sezonu pavasara un rudens periodā. Prognozes liecina, ka aizvien biežāk būs karstas vasaras ar sausuma viļņiem, vētrām un mežu ugunsgrēkiem, kas jau tagad ietekmē tūristu plūsmu uz iecienītām atpūtas vietām vasarā. Vairāk par vasaras atvaļinājuma galamērķiem Dienvideiropā saistībā ar temperatūras paaugstināšanos stāsta Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un vadošais pētnieks tūrisma jomā Andris Klepers. Pagājušā gada vasara ir bijusi karstākā kopš 1940. gada. Vidusjūras reģiona valstīs gaisa temperatūra sasniedza + 45 grādus pēc Celsija un Sardīnijā pat + 48 grādus. Karstuma ietekmē palielinājās mežu ugunsgrēki un rezultātā izdega aptuveni desmit procenti no Grieķijai piederošās Rodas salas zemes platības. Tiek prognozēts, ka nākotnē aizvien biežāk minētajos reģionos būs šādas vasaras, tāpēc tūrisma nozarei nāksies piemēroties klimata pārmaiņām. Vairāk ceļotāju uz iecienītajām Spānijas, Grieķijas arī Turcijas pludmalēm brauks vēsākos gada laikos, vai arī vasaras pavadīs Baltijas jūras piekrastē. Kādi jau ir un kādi būs nākotnē tūrisma scenāriji, stāsta Andris Klepers. Pirms pāris gadiem tika aptaujāti britu tūristi, kas sākotnēji bija iecienījuši Vidusjūras valstis kā vasaras atpūtas vietas, un Spānija un Itālija vairs nebija prioritāte britu atpūtniekiem tieši tā iemesla dēļ, ka vasaras mēnešos tur ir pārlieku karsts. Lai veicinātu tūrismu uz iecienītajiem galamērķiem, ir plānots organizēt muzeju apmeklējumus vēsākajās diennakts stundās, kā arī nodrošināt iespēju vairāk uzturēties telpās ar gaisa kondicionētājiem. Savukārt paši ceļotāji, iespējams, nākotnē aizvien vairāk dos priekšroku vasaras atpūtai vēsākos Eiropas reģionos. Andris Klepers atzīst, ka jārēķinās ar to, ka nākotnē mēs runāsim par klimata bēgļiem un tie vairs nebūs tikai tūristi, bet jau nākamajā paaudzē šobrīd populārie Eiropas dienvidu reģioni vairs nebūs apdzīvojami karstuma, ūdens trūkuma un vētru dēļ, un cilvēki būs spiesti pārcelties uz vēsāka klimata vietām.
Apjomīgajiem kodolizpētes projektiem CERN nepieciešamas spējīgas iekārtas un, izrādās, tās var atrasties arī krietni tālu no Šveices, tepat Latvijā. Sākot ar šo nedēļu superdatori no vairākiem zinātnes centriem Latvijā pieslēgsies CERN tīklam un kosmisko daļiņu meklējumi notiks arī Latvijā. Kā tas notiks, kādām ir jābūt šīm iekārtām un kādiem mērķiem piešķirsim savus superskaitļotājus CERN, raidījumā Zināmais nezināmajā par sadarbību plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims, RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs Igors Makarkins un Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētniece Karina Šķirmante. Rīt, 5. jūnijā, gaidāmi nozīmīgi pasākumi - notiks federatīvā skaitļošanas centra “Latvia CERN CMS TIER2” atklāšana un Latvijas un CERN sadarbības memoranda parakstīšana. Noteikti esam pārmaiņu gaidās, un jāsaka - Eiropas Kodolizpētes centrs pats par sevi ir viens milzīgs inženierisks brīnums. Tas atrodas uz Francijas un Šveices robežas ar galveno biroju Ženēvas kantonā, un Lielā hadronu paātrinātāja (LHC) pasaules skaitļošanas tīkls (Worldwide LHC Computing Grid – WLCG) apvieno aptuveni 170 skaitļošanas centrus vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Vai tas ir būtiski, ka šādam tehnoloģiju milzim CERN ir arī daži datori, kas darbojas Latvijā? Toms Torims: Tas ir ļoti būtiski. Tas ir būtiski gan CERN, gan arī Latvijai un īstenībā visam Baltijas reģionam kopumā. Tas ir tāpat kā mūsu sportistu piedalīšanās, vienmēr izmantoju šo analoģiju, tas ir vai nu pasaules čempionāts hokejā, vai olimpiskās spēles, tas ir tas, ko mēs darām zinātnē, sadarbojoties ar CERN. Latvijai tas ir ārkārtīgi būtiski - spēlēt augstākajā līgā. Un CERN un zinātniekiem datu apstrāde ir ārkārtīgi svarīga, jo bez tās nevar "atkost" tos noslēpumus, ko mēs mēģinām saprast, šos Visuma noslēpumus, fizikas noslēpumus. Un, protams, ka tās jaudas, ko mēs lietojam CERN, viņas enerģija un intensitāte palielinās un tam ir vajadzīga lielāka apstrādes jauda. Tas datu apjoms, kas tiek apstrādāts CERN, ir apmēram līdzīgs tam, kas ir, piemēram, visiem google datiem kopā. Mēs runājam par petabaitiem, tāds liels skaitlis. Tas ir nozīmīgi arī no tīri tāda Latvijas valsts tēla veidošanas, jo šis ir pa spēkam tikai ļoti tehnoloģiski attīstītām valstīm. Arī šī centra izveidē prasīja mums piecus gadus, un tas jau nav tāds joks, tas ir ļoti nopietns un sarežģīts tehnoloģisks risinājums. Tā kā mēs spēlējam augstākajā līgā un CERN ir uzticams sadarbības partneris Baltijā. Un skaidrs, ka tas tiek novērtēts no CERN puses. CERN šogad svin 70. gadadienu un skaitļošanas centra atklāšana Latvijā ir viens no jubilejas pasākumiem mūsu reģionā. Liela apjoma zinātnes datu apstrāde, Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) zinātniekiem cenšoties atklāt jaunus fizikas fenomenus, notiks arī Latvijā, jo piecas Latvijas izglītības un zinātnes institūcijas kopējā tīklā ir apvienojušas savus augstas veiktspējas skaitļošanas jeb superdatoru resursus, kurus turpmāk CERN izmantos zinātniskajiem aprēķiniem. Kosmiskās zondes "Voyager" starpzvaigžņu telpā uzturēsies vēl vairākus tūkstošus gadu Kosmiskie izpētes aparāti „Voyager-1” un „Voyager- 2” tika palaisti izplatījumā 1977. gadā ar domu izpētīt tālākās Saules sistēmas planētas Saturnu un Jupiteru. Toreiz paredzēja, ka kosmiskās zondes uzturēsies izplatījumā līdz 1981. gadam, taču vēl šodien tās atrodas kosmosā. Kā sarunā atzīst datorzinātņu speciālists un Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills, tad zondēm prognozē vēl vairākus tūkstošus gadu ilgu eksistenci starpzvaigžņu telpā. Bet vispirms īss ieskats „Voyager” vēsturē. Abās kosmiskajās zondēs atrodas diskā ierakstīti vēstījumi par Zemes iedzīvotājiem – teikumi vairākās pasaules valodās, dabas skaņas un mūzika, sākot ar Mocartu un beidzot ar Čaku Beriju. Līdz šim nav ziņu, ka kādas citas saprātīgas būtnes kosmosā šo informāciju būtu saņēmušas un reaģējušas uz to, bet viss vēl ir priekšā, jo šie senie izpētes aparāti vēl ilgi var uzturēties miljardiem kilometru attālumā no Zemes.
Rīgā līdz 31. jūlijam risinās bioloģisko atkritumu šķirošanas pilotprojekts "Pūt vai nepūt?”, kurā piedalās četru galvaspilsētas māju iedzīvotāji. Par to, kā Latvijai sokas ar bioloģisko atkritumu šķirošanu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē SIA "Getliņi" ārējās komunikācijas vadītājs Ričards Aksels Ozoliņš, "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts, Rīgas namu pārvaldes valdes loceklis Mārtiņš Paurs un SIA "Latvijas Namsaimnieks" direktore Agnese Karlsone.
Eiropas "zaļais kurss", tā noturēšana vai gluži pretēji – piebremzēšana šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Ne viena vien partiju uz vēlēšanām iet ar solījumu cīnīties par saprātīgu zaļo kursu vai to piebremzēt, jo pašreizējie nosacījumi Latvijai izmaksā pārāk dārgi. Kas būtu tas saprātīgais "zaļais kurss", kuru īstenot Latvija vēlētos? Cik mums izmaksā pašreizējais plāns un par kādām izmaiņām vai atkāpēm noteikti vajadzētu pacīnīties nākamajā Eiroparlamenta sasaukumā? Krustpunktā diskutē Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas doktors Viesturs Ķerus.
9. maijs ir pagājis drīzāk Eiropas zīmē nekā Krievijas propagandā. Šādā ziņā karš ir mainījis situāciju ne tikai Ukrainā, bet arī Latvijā. Tiesa, daudzus vairāk interesē vakardienas pusfināls Eirovīzijā - Latvijai pēc astoņu gadu pārtraukuma ir izdevies iekļūt finālā, par spīti bukmeikeru pesimistiskajām prognozēm. Ja par naudu runājam, tad ekonomisko ziņu topā noteikti šonedēļ bija „airBaltic” obligāciju pārdošana. Aktualitātes Krustpunktā analizē pētījumu centra SKDS pētniece Ieva Strode, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš, Latvijas TV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un TV24 raidījuma "Nacionalo interešu klubs" vadītajs Romāns Meļņiks.
Problēmas ar bruņojuma sagādāšanu Ukrainai arī Eiropas Savienībai likušas domāt par savas militārās industrijas stiprināšanu. Kā ar to sokas Latvijai un kādas ir attīstības iespējas? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta direktore Vineta Mileiko, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Ainārs Latkovskis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Rūpniecības padomes priekšsēdetājs, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas padomes priekšsēdētājs Ivars Eniņš, LMT Aizsardzības un drošības biznesa vadītājs Kaspars Pollaks, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raivis Bremšmits un militārais blogeris un eksperts Mārtiņš Vērdiņš. Marta beigās Saeima pieņēma Aizsardzības industrijas likumu, kam jānodrošina Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nepieciešamo preču un pakalpojumu sniegšanas drošība, kā arī kopumā jāveicina šīs industrijas attīstība. Pērn arī izveidota SIA „Valsts aizsardzības korporācija”, kuras uzdevumos arī ir minēts, ka ilgtermiņā attīstīt militāro industriju Latvijā. Kādu pienesumu dos visi šie pasākumi un kādā stāvoklī vispār šobrīd ir militārā industrija Latvijā, kāds ir tās potenciāls un kādi šķēršļi tās attīstībai?
Uz deviņām Latvijai atvēlētajām vietām Eiropas Parlamentā ir pieteikti 16 saraksti, kas nozīmē, ka konkurence būs liela un cīņai jābūt spraigai. Taču vēlētāju aktivitāte šajās vēlēšanās ir salīdzinoši zema. Pārlūkojam iesniegtos sarakstus un piedāvātās programmas, spriežam kopā ar ekspertiem, cik nopietni partijas gatavojas šīm vēlēšanām. Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš.
Latvijai tāpat kā visai Eiropai jādomā par zaļākas enerģijas ražošanu, tomēr, piemēram, vēja parku ierīkošanas plāni bieži saskaras ar iedzīvotāju pretestību. Vai un kā attīstīt vēja enerģijas ražošanu Latvijā, salāgojot ekonomiskās un iedzīvotāju intereses, Krustpunktā analizē Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis un vadītājs Toms Nāburgs, AS "Latvenergo" attīstības direktore Ilvija Boreiko, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis un iniciatīvas "Par labāku praksi vēju parku izbūvei Latvijas mežos" pārstāvis Armands Broks. Sākoties karam Ukrainā, mums nācās pieņemt ļoti grūtus lēmumus, viens no tiem bija atteikšanās no Krievijas gāzes. Patiesībā jau pirms kara Krievija parūpējās, lai mums tā situācija šķistu draņķīga. Gāzes cenas ilgāku laiku kāpa, tas arī ietekmēja tālāk visu enerģētisko sektoru. Bet līdz ar kara sākšanos un it īpaši mazliet vēlāk strauji kāpa ne tikai gāzes, bet arī citu resursu, tajā skaitā elektrības cenas. Latvijā līdzīgi kā visā Eiropā, šķiet, bija krīze. Steidzami arī tika meklēti alternatīvie risinājumi un pastiprinātā uzmanības fokusā arī nonāca vēja parku izbūve. Salīdzinoši Latvijā noteikti to nav daudz. Tagad tiek strādāts gan pie parka izbūves valsts mežos, Baltijas jūrā, ir runa par valsts projektiem, protams, arī privātām iniciatīvām. Te arī parādās lielās pretrunas: sociālajos tīklos ir aktivizējušies iedzīvotāji, kuru dzīvesvietām tuvumā parki tiek projektēti, ir sākusies parakstu vākšana pret to izbūvi. Kas tad notiek ar šo vēja enerģijas ražošanu Latvijā - būs vai nebūs, spēsim sabalansēt visas intereses un kādas ir prioritātes?
Latvijai drīz jāsāk izraidīt Krievijas pilsoņu, kas nav pagarinājuši uzturēšanās atļaujas. Krievijas prezidents Putins jau piedraudējis Latvijai ar nepatikšanām. Tikmēr Rietumos spriež, kā novērst nākamo iespējamo karu. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnālists Māris Zanders, "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" redaktore un Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude un Latvijas TV ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska. Pārskatot ziņu lenti, nešķita, ka šajās dienās būtu kādi ļoti negaidīti notikumi bijuši, drīzāk tiek turpināts iesāktais. Vienalga, vai ir runa par budžeta pieņemšanu, hipotekāro kredītņēmēju atbalstu vai parakstu vākšanu. Bet sociālajos tīklos, šķiet, vislielāko satraukumu raisa ziņas, kas saistās ar Krieviju un draudiem, kas var nākt no turienes. No starptautiskā viedokļa lūkojoties, vispirms bija Vācijas eksperti, kas secināja, ka vispār NATO valstīm ir daži gadi, tad Polijas drošības iestādes vadītājs ir izteicies par dažiem gadiem, kas varētu būt pēc Ukrainas kara, kad Krievija varētu gribēt pamēģināt iebrukt arī NATO teritorijā. Līdzīgas domas ir paudis arī Čehijas prezidents, protams, Ukrainas prezidents. Tātad daži gadi, lai sagatavotos, lai Krievija negribētu mēģināt riskēt iebrukt.