Podcasts about Viens

Hi my G, j'espère que tu vas bien ! Dans ce tout nouvel épisode, on parle de quelque chose qui m'a longtemps parut impossible, une relation saine avec un homme... comme quoi ! Dans ce tout nouvel épisode, on parle de comment l'amour m'a changée, m'a permis de grandri, d'apprendre sur moi et de trouver mes limites.Artiste mentionnée :Olivia Dean - The Art Of LovingClique ici pour ma playlist d'hiver ❄️Si l'épisode te plaît, n'hésite pas à le partager autour de toi.Tu peux aussi laisser 5 étoiles sur Spotify/Apple Podcast, ça m'aiderait énormément ! Viens me rejoindre sur instagram, on est super sympa là-bas : @acoeursouerts

Des features IA complètement magiques aux outils traditionnels oubliés, découvrez ou re-découvrez quelques pépites cachées au sein de Figma qui pourraient bien booster votre efficacité !Découvrez la formation UX France sur https://uxfrance.com ou en prenant directement contact à commercial.uxfrance@gmail.com

L'info du matin - Grégory Ascher et Erika Moulet ont évoqué un possible assouplissement des règles du permis de conduire. Le winner du jour - Un locataire élevait une soixantaine de pythons dans son logement social. - Un avion parti de Tokyo atterrit à Tokyo après 14 heures de vol. Le flashback du jour - Janvier 1981. "Woman in Love" de Barbra Streisand est numéro 1 en France. - Sortie du film "Viens chez moi j'habite chez une copine" de Patrice Leconte avec Michel Blanc et Bernard Giraudeau. Bande originale signée Renaud. Les savoirs inutiles - Une affaire historique où la France s'est réveillée sans président en exercice, une situation institutionnelle exceptionnelle. La chanson du jour - Dolly Parton "Jolene" 3 choses à savoir sur Téléphone Qu'est-ce qu'on teste ? - Des baguettes tactiles de la marque coréenne Bibigo pour utiliser un smartphone en mangeant. - Une glace au ketchup lancée au Chili par Heinz. Le jeu surprise (Le petit bac) - Megan de Metz repart avec une brosse à dents My Variation. La Banque RTL2 - Alexandre de Lyon repart avec une brosse à dents My Variation. - Pauline de Chaux-Neuve, vers Besançon, gagne 300 €. Hébergé par Audiomeans. Visitez audiomeans.fr/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Termines-tu parfois ta journée avec un sentiment d'inachevé, même après avoir été occupé du matin au soir? Tu regardes ta liste… Et tu vois surtout ce qui reste à faire. C'est décourageant.Dans cet épisode, on parle de la “to-do list inversée” : écrire ce qu'on a accompli plutôt que ce qu'il reste à faire.Est-ce une bonne idée? Est-ce stratégique? Ou est-ce une façon de se donner bonne conscience?On explore l'équilibre entre :Une vraie liste de tâches stratégique qui fait avancer tes priorités Une liste d'accomplissements qui nourrit ta motivation et ta confianceParce qu'une bonne planification te donne une direction. Mais reconnaître ton progrès te donne du momentum.Si tu veux finir tes journées avec un sentiment d'accomplissement, cet épisode est pour toi.LIENS ET RESSOURCES :

Ar krāšņu ceremoniju Itālijas pilsētā Veronā ir noslēdzies noslēgušās ziemas olimpiskās spēles. Nākamās pēc četriem gadiem Francijā. Vērtējumu tikko aizvadītajām spēlē izsaka sporta žurnālists Ingmārs Jurisons, „Delfi” sporta ziņu nodaļas vadītājs, un arī Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš. Lai jūs nepārsteidz, ka viedokli par spēlēm izsaka aktieris. Olimpiskās spēles vienmēr pavada arī kultūras programma. Un tajā oficiāli bija iekļauta arī Liepājas teātra izrāde ar izrādi “Latviešu raķetes”, kas ielūkojās Latvijas bobsleja vēsturē.

On se retrouve pour un épisode de Dark Story pour des Affaires criminelles Terrifiantes.. Ici je vous présenterais les True Crime les plus sombre qui ont choqué le monde.. Plongez avec moi dans l'horreur de ces True crime.. Rester bien jusqu'à la fin pour tout les details des histoires afin de tout comprendre de ses histoires criminelles.Viens discuter sur mon insta : ►Instagram : Mogotasama................................................................................Merci à d'avoir regarder la vidéo , prenez soin de vous et vos proches.►Contact Pro : mogokusama@gmail.com

PSG : L'Équipe La Plus Imprévisible D'Europe

Comment dire l'exil, rompre le silence, et se raconter ? La cuisine s'avère une précieuse alliée dans ce qu'elle a de répétitif et quotidien, les gestes sont un refuge, l'air de rien la parole se libère, l'esprit et les mains occupés à faire, le récit, par bribes, se nourrit lui aussi. Pourquoi ces herbes ? Et ce pho qui t'a appris à le cuisiner ? Comment faisais-tu, toi qui ne parlais pas la langue ? Ici à Paris, se poursuit le voyage de Bâ, la grand-mère d'Anne Solenne Hatte, la mère de Loan Hatte. Bâ née dans un tout petit village à côté de Hanoï, dans les rizières au début du siècle dernier, exilée en France au début des années 60. Son histoire fait écho à celle de ceux qui ont dû fuir et trouver refuge loin de leur pays d'origine, et tout reconstruire. Dis-moi d'où tu viens, je saurai qui je suis « Je voudrais mettre des mots sur ce silence et ces absences, comprendre d'où je viens, pour savoir qui je suis », écrit Anne Solenne dans « La cuisine de Bâ », le livre de cuisine qu'elle a écrit, comme un dialogue avec sa grand-mère. « Sans le savoir et depuis toujours je mange vietnamien grâce aux plats de ma grand-mère et de ma mère et à travers de ces saveurs, j'ai compris qu'il y avait un langage, en sourdine, silencieux, il a été la première porte d'entrée vers le Vietnam. On s'est rencontré à un moment charnière avec ma grand-mère, où moi j'avais besoin de récits pour me construire, et elle a bien voulu à un moment donné de sa vie me transmettre des souvenirs, mais ces souvenirs ont été longs à venir, elle vivant dans une cuisine de la survie pour avancer là où nous, ses petits-enfants, étions dans une cuisine plaisir. Je me suis rendu compte qu'il y avait un fossé et des ficelles à tirer. » Des mots sur les silences, des vides comblés Des rizières près de Hanoï où Bâ est née, au restaurant ouvert dans la maison familiale à Olivet près d'Orléans « la Hanoïenne » primée par le Gault et Millau, des pho partagés avec son père enfant aux millions de nems roulés en France, l'histoire de Bâ est une histoire de résilience, d'adaptation, d'exil. De cette rencontre, sont nés un livre, de recettes et de récits, et un film. Des réponses ont été apportées, des mots posés sur les silences, des vides ont été comblés, la transmission opère avec toutes les vérités qui la composent. « Je souhaite - écrit Anne Solenne – que ce livre soit la base de l'histoire de ton exil, qu'il inspire des générations futures afin qu'elles se souviennent d'où elles viennent. » « Quand le plat de l'enfance est un plat de l'ailleurs, que se passe-t-il si on cherche à le reproduire ? Peut-on y arriver sans cet ingrédient introuvable ici, avec ce légume qui n'a pas exactement le même goût que là-bas ? Un seul condiment vous manque et tout est dépeuplé. » Passer à Table, d'Emilie Laystary. Avec Loan Hatte et Anne Solenne Hatte, autrice de « La cuisine de Bâ », aux éditions Ducasse - réalisatrice de Saveurs d'exil produit par Cheyenne Distribution. - Ru, de Kim Thuy - Passer à table, d'Emilie Laystary, aux éditions Divergence - La cuisine de l'exil, de Stéphanie Schwartzbrod - Le secret des saveurs vietnamiennes, de Kim Thuy, éditions La Martinière - La cuisine, une mémoire vivante, Le Goût du monde sur RFI. Programmation musicale : Kabumbu, d'Ampire Joven.   LA RECETTE :

On se retrouve pour un épisode de Dark Story pour des Affaires criminelles Terrifiantes.. Ici je vous présenterais les True Crime les plus sombre qui ont choqué le monde.. Plongez avec moi dans l'horreur de ces True crime.. Rester bien jusqu'à la fin pour tout les details des histoires afin de tout comprendre de ses histoires criminelles.Viens discuter sur mon insta : ►Instagram : Mogotasama................................................................................Merci à d'avoir regarder la vidéo , prenez soin de vous et vos proches.►Contact Pro : mogokusama@gmail.com

Comment dire l'exil, rompre le silence, et se raconter ? La cuisine s'avère une précieuse alliée dans ce qu'elle a de répétitif et quotidien, les gestes sont un refuge, l'air de rien la parole se libère, l'esprit et les mains occupés à faire, le récit, par bribes, se nourrit lui aussi. Pourquoi ces herbes ? Et ce pho qui t'a appris à le cuisiner ? Comment faisais-tu, toi qui ne parlais pas la langue ? Ici à Paris, se poursuit le voyage de Bâ, la grand-mère d'Anne Solenne Hatte, la mère de Loan Hatte. Bâ née dans un tout petit village à côté de Hanoï, dans les rizières au début du siècle dernier, exilée en France au début des années 60. Son histoire fait écho à celle de ceux qui ont dû fuir et trouver refuge loin de leur pays d'origine, et tout reconstruire. Dis-moi d'où tu viens, je saurai qui je suis « Je voudrais mettre des mots sur ce silence et ces absences, comprendre d'où je viens, pour savoir qui je suis », écrit Anne Solenne dans « La cuisine de Bâ », le livre de cuisine qu'elle a écrit, comme un dialogue avec sa grand-mère. « Sans le savoir et depuis toujours je mange vietnamien grâce aux plats de ma grand-mère et de ma mère et à travers de ces saveurs, j'ai compris qu'il y avait un langage, en sourdine, silencieux, il a été la première porte d'entrée vers le Vietnam. On s'est rencontré à un moment charnière avec ma grand-mère, où moi j'avais besoin de récits pour me construire, et elle a bien voulu à un moment donné de sa vie me transmettre des souvenirs, mais ces souvenirs ont été longs à venir, elle vivant dans une cuisine de la survie pour avancer là où nous, ses petits-enfants, étions dans une cuisine plaisir. Je me suis rendu compte qu'il y avait un fossé et des ficelles à tirer. » Des mots sur les silences, des vides comblés Des rizières près de Hanoï où Bâ est née, au restaurant ouvert dans la maison familiale à Olivet près d'Orléans « la Hanoïenne » primée par le Gault et Millau, des pho partagés avec son père enfant aux millions de nems roulés en France, l'histoire de Bâ est une histoire de résilience, d'adaptation, d'exil. De cette rencontre, sont nés un livre, de recettes et de récits, et un film. Des réponses ont été apportées, des mots posés sur les silences, des vides ont été comblés, la transmission opère avec toutes les vérités qui la composent. « Je souhaite - écrit Anne Solenne – que ce livre soit la base de l'histoire de ton exil, qu'il inspire des générations futures afin qu'elles se souviennent d'où elles viennent. » « Quand le plat de l'enfance est un plat de l'ailleurs, que se passe-t-il si on cherche à le reproduire ? Peut-on y arriver sans cet ingrédient introuvable ici, avec ce légume qui n'a pas exactement le même goût que là-bas ? Un seul condiment vous manque et tout est dépeuplé. » Passer à Table, d'Emilie Laystary. Avec Loan Hatte et Anne Solenne Hatte, autrice de « La cuisine de Bâ », aux éditions Ducasse - réalisatrice de Saveurs d'exil produit par Cheyenne Distribution. - Ru, de Kim Thuy - Passer à table, d'Emilie Laystary, aux éditions Divergence - La cuisine de l'exil, de Stéphanie Schwartzbrod - Le secret des saveurs vietnamiennes, de Kim Thuy, éditions La Martinière - La cuisine, une mémoire vivante, Le Goût du monde sur RFI. Programmation musicale : Kabumbu, d'Ampire Joven.   LA RECETTE :

➡️ Viens télécharger ma méditation guidée sur l'argent

Psychédélismes Jean-Sébastien Grondin et Olivier Lantier. Ton oreille a soif, fait boire ton oreille. Viens t'abreuver à même la source auditive que tu as tant chérie. On t'emmène dans l'univers intersidéral de tes souvenirs musicaux: musiques intemporelles, rock tout azimuts, alternatifs, électroniques et psychédéliques. Dégustation de vin en direct pour humecter vos tympans. https://www.facebook.com/groups/50035941191/

Après Zoc, Jade Khoo (re)prend le pinceau pour nous offrir son nouvel album, le magnifique Terre ou Lune . Un album tout en douceur, où la science fiction rencontre la tranche de vie. Elle prend la parole pour nous offrir quelques idées de la façon dont elle travaille, de son intérêt pour l'ornithologie ou de ses véritables inspirations au delà de Miyazaki.

Minhenes Drošības konferences akcenti. Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio vizīte Eiropā. Divu ātrumu Eiropa. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme.   Minhene. Drusku rāmāk Pagājušā gada Minhenes Drošības konference paliks vēsturē ar Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzstāšanos, kas ar šokējoši spalgu blīkšķi atvēra durvis uz jaunu laikmetu transatlantiskajās attiecībās un ne tikai. 2025. gads apliecinājis, ka Vašingtona tagad mazāk vērtē ne vien līdz šim kopīgi ar Eiropu būvēto drošības arhitektūru, bet arī līdzšinējo iedibināto starptautisko attiecību praksi. Šogad prezidenta Trampa administrāciju konferencē pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tiek uztverts kā mērenāks pretsvars radikālim Vensam un arī bieži neaprēķināmajam prezidentam Trampam. Viņa uzstāšanās konferencē patiešām bija ieturēta diplomātiskā piedienīguma rāmjos, izpelnoties pat stāvovācijas, tomēr raksturot to kā „nomierinošu” nozīmētu aiz citādā iepakojuma nesaskatīt tās pašas saturiskās aprises. Bija jauki vārdi par kopīgo kultūras mantojumu un Savienotajām Valstīm kā „Eiropas bērnu”, par Vašingtonas vēlmi pēc Rietumu civilizācijas atjaunotnes. Kā laikrakstā „The Guardian” raksta itāļu politoloģe un starptautisko attiecību eksperte Natālija Toči: „Ja Rietumu civilizācija ir kopjama, kamēr [starptautisko attiecību] noteikumi nav jāievēro, tad Rubio ieskicētais redzējums būtībā ir impērijas redzējums. Šajā vīzijā Ameriku un Eiropu saista kopīgā izcelsme un reliģija; tās ir „garīgi saistītas”, [..] taču „Rietumu gadsimtu” iezīmēs rupja vara, ko pirmām un galvenām kārtām pašas impērijas ietvaros īstenos stiprie – Savienotās Valstis – pret vājajiem: mazajām un vidējā lieluma Eiropas valstīm, Kanādu un Dienvidamerikas valstīm. Impērijas ietvaros var un vajag būt institūcijām, sākot jau ar NATO. Taču ASV nodoms ir kristālskaidrs: jūs maksājat [..], bet noteikumus joprojām diktējam mēs [..]. Pasaulē būs arī citas impērijas, tostarp Krievija un Ķīna, un Amerikas impērija ar tām konkurēs. Tomēr tā ir gatava arī sadarboties, varbūt pat slepeni vienoties, īpaši, ja slepenās vienošanās cena būs jāmaksā tās koloniālajiem vasaļiem.” Ar doktores Toči pausto rezonē Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas konferences laikā teiktais, ka Donalda Trampa vēlme atņemt Dānijai Grenlandi nekur nav zudusi. Kā galvenā antitēze Marka Rubio izpausmēm tiek uztverta Vācijas kanclera Frīdriha Merca uzstāšanās. Atzīstot, ka uz noteikumiem balstītā starptautiskā kārtība, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi runāja vienā balsī Savienoto Valstu vadībā, ir beigusies, un nu ir atgriezusies „lielvaru politika” ar tās „skarbajiem un bieži vien neparedzamajiem noteikumiem”, kanclers pauda, ka šajā jaunajā laikmetā Eiropas „brīvība vairs nav pašsaprotama” un tai „būs jāparāda stingrība un apņēmība, lai aizstāvētu šo brīvību”. Viens no konkrētajiem aizstāvēšanās aspektiem parādījās Francijas prezidenta Emanuela Makrona teiktajā, kur galvenais akcents bija Francijas un Vācijas sadarbība, veidojot savu kodolatturēšanas kapacitāti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atgādināja, ka tieši Ukraina šobrīd ir tā, kas pūlas, lai Eiropas balss izskanētu arī Savienoto Valstu uzsāktajā sarunu procesā par kara izbeigšanu, un arī to, ka Ukraina sagaida savu pūliņu novērtējumu pasteidzināta iestāšanās procesa veidā. Marko brauc paglaudīt Eiropas „sarainos” Pēc uzstāšanās Minhenes drošības konferencē Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio tālākais maršruts veda uz Bratislavu un Budapeštu, tā uzskatāmi demonstrējot, kas tagad ir Baltā nama īstenie draugi Eiropā. Īsās vizītes laikā Slovākijā, tiekoties ar premjerministru Robertu Fico un prezidentu Peteru Pelegrini, Baltā nama pārstāvis esot spriedis par aizsardzību un enerģētiku. Slovākija līdz ar tās kaimiņvalsti Ungāriju ir divas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras spītīgi nevēlas atsacīties no Krievijas fosilo energoresursu piegādēm, un Trampa administrācija, kā šķiet, gatava uz šo „cauruļvadu mīlu” skatīties caur pirkstiem. Pirmdien, 16. februārī, ieradies Ungārijas galvaspilsētā, Baltā nama augstais pārstāvis pauda, ka abu valstu attiecībās iestājies „zelta laikmets”, kas ilgšot tik ilgi, kamēr Viktors Orbans būšot Budapeštas varas virsotnē. Tā viņš pievienoja savu balsi tam Eiropas un pasaules labējo līderu korim, kas ņēmies „iedziedāt” odiozo „Fidesz” līderi nākamajā varas ciklā. Vēlēšanas, kā zināms, gaidāmas jau 12. aprīlī, un nu jau apmēram gadu premjera partija reitingos sīvi cīkstās ar jaunu politisku spēku – Cieņas un Brīvības partiju jeb TISZA. Tās līderis, jaunākās paaudzes ungāru konservatīvais, atšķirībā no Orbana, fokusējas uz pašmāju problēmu risināšanu un sola izlabot pašreizējā līdera pamatīgi iebojātās attiecības ar Briseli. Priekšvēlēšanu karsonis kāpinājis arī spriedzes temperatūru Budapeštas un Kijivas attiecībās, Orbanam nesen pasludinot Ukrainu par Ungārijas ienaidnieci, ciktāl tā prasot Eiropai atteikties no Krievijas energoresursu importa. „Ja jūs saskaraties ar finansiālām grūtībām, ja jūs saskaraties ar lietām, kas kavē izaugsmi, ja jūs saskaraties ar lietām, kas apdraud jūsu valsts stabilitāti, es zinu, ka prezidents Tramps būs ļoti ieinteresēts […] atrast veidus, kā sniegt palīdzību,” paziņoja Rubio. Saprotams, ka Eiropas Savienības līderu uztverē tas viss ir vēl viens apliecinājums Vašingtonas pieejai – dalīt Eiropu „labajā konservatīvajā” un „sliktajā kreisi liberālajā”, kas nozīmē tikai to, ka Marka Rubio Minhenes Drošības konferencē paustais atšķiras no valsts sekretāra Vensa pērnā gada „benefices” pēc formas, bet ne pēc satura. Jaudīgie ieņem kreiso joslu? Par divu ātrumu Eiropu runā jau sen un dažādos kontekstos. Runa nav tikai par joprojām ļoti pamanāmajām sociālekonomiskajām atšķirībām dažādu Eiropas valstu starpā, bet arī par dažādu integrācijas līmeni, kas izpaužas piederībā vai nepiederībā Šengenas zonai un eiro areālam. Taču nesen šis motīvs ieguvis jaunu saturu, savienībai skaudri izjūtot savu iepalikšanu globālās konkurētspējas biatlona distancē. Paātrinājuma meklējumu zīmē pagāja pagājušonedēļ notikušais Eiropas līderu neformālais samits Aldenbīzenas pilī Beļģijā. „Mūsu mērķim vienmēr jābūt panākt vienošanos starp visām 27 dalībvalstīm,” vēstulē samita dalībniekiem pirms tā sākuma pauda Eiropas Komisijas prezidente   Urzula fon der Leiena. „Tomēr, ja progresa vai ambīciju trūkums apdraud Eiropas konkurētspēju vai spēju rīkoties, mums nevajadzētu kautrēties izmantot līgumos paredzētās iespējas attiecībā uz ciešāku sadarbību.” Viens šādas sadarbības variants iezīmējās pāris nedēļas iepriekš, kad videokonferencē saslēdzās sešu jaudīgu Eiropas Savienības ekonomiku – Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes un Polijas – finanšu ministri. Šī iniciatīva, jau nodēvēta par E6, orientēta uz sadarbību vairākās jomās, ieskaitot drošību un piegādes ķēžu nodrošināšanu. Tūdaļ gan jāsaka, ka šis netiek definēts kā kāds slēgts klubiņš, kurā aicināti tikai tie, kam attiecīgs ekonomiskais vēriens. Kā deklarējis Vācijas vicekanclers un finanšu ministrs Larss Klingbeils: „Mēs dodam impulsu, un citas valstis ir laipni aicinātas mums pievienoties.” Tātad, izšķirošais ir nevis iespējas vien, bet, pirmām kārtām, vēlēšanās. Šāda pieeja ir loģisks pretarguments politikai, kādu vispamanāmāk piekopis Ungārijas līderis Viktors Orbans, manipulējot un šantažējot ar savienības kopīgo lēmumu bloķēšanas iespēju. Tie, kuri negrib, paliek ārpus, neuzņemoties sev netīkamus pienākumus, bet netraucē darīt citiem, – kā gadījumā ar pagājušajā gadā īstenoto 90 miljardu aizņēmumu Ukrainas atbalstam, kurā nepiedalās Ungārija, Slovākija un Čehija. Tiesa, šajā pieejā slēpjas arī zināmi riski savienības integritātei. Kā problēmu definē Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūta vecākais pētnieks Nikolajs fon Ondarca: „No vienas puses, pašreizējās ES procedūras augsta spiediena ģeopolitiskajā un ekonomiskajā vidē virzās pārāk lēni, tāpēc mazākas koalīciju grupas, kas vēlas rīkoties, spēj to darīt ātrāk. No otras puses, Eiropas Savienības institūcijās pastāv bažas, ka dalībvalstis varētu vienkārši izvēlēties elastīgas koalīcijas ārpus savienības ietvara.” Var piebilst, ka vēl viena vispārēja tendence, kas iezīmējusies pašreizējo globālo izaicinājumu situācijā, ir jaunu dzīvību guvusī Eiropas federalizācijas doma. Ar vienu tās versiju nesen nācis klajā Itālijas ekspremjers un bijušais Eiropas Bankas prezidents Mario Dragi. Viņa ieskatā pragmatiska federācija ir vienīgā Eiropas Savienības iespēja turēties pretim ārējiem spēkiem, kuru mērķis ir mūsu pasaules daļas sašķelšana, pakļaušana un deindustrializācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Bobsleja pilots Jēkabs Kalenda ar pieredzējušo stūmēju Matīsu Mikni bobsleja divnieku sacensībās izcīnīja 8. vietu. Latvijas hokeja izlase ar zaudējumu zviedriem (1:5) noslēdz olimpisko turnīru. Vilšanās par labi padarītu darbu – tā apmēram varētu rezumēt kopējo noskaņu tīklos un viedokļos par Latvijas hokeja izlases veikumu šajās olimpiskajās spēlēs. Jā, šobrīd to jau var rezumēt, jo mūsējiem spēles galā. Vakar Latvija cīņā par iekļūšanu ceturtdaļfinālā zaudēja zvaigžņotajai Zviedrijai. Pēc mača viedokli izsaka aizsargi Kristaps Zīle, izlases debitants Alberts Šmits un galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Izlases veikumu rūpīgi vēro ne tikai līdzjutēji, bet arī visi mūsu hokeja lietpratēji. Viens no viņiem – hokeja kluba „Prizma” galvenais treneris Ēriks Miļuns. Olimpiskais astotnieks bobslejā, tikai par vienu simtdaļu atpaliekot no septītās vietas. Tāda ir olimpiskā debitanta Jēkaba Kalendas bilance līdz šim, divniekos startējot kopā ar Matīsu Mikni. Bobslejā tagad trīs dienas treniņi četriniekiem un pēc tam jau sestdien, 21. Februārī, Kalendam pirmais olimpiskais starts četriniekos. Viņiem ar Matīsu Mikni pievienosies Lauris Kaufmanis un Mairis Kļava. Vakar biatlona stafetē startēja vīrieši, Latvijas komanda izcinīja 18. vietu, šodien biatlona stafetē starts dāmām. Šodien arī sacensības slalomā. Un te pirmo reizi ļoti daudzu gadu laikā Latvijai ir uz ko cerēt. Dženifera Ģērmane pasaules kausa posmos šosezon ir bijusi septītā, bet kopvērtējumā slalomā ir 15. vietā pasaules rangā. Tas Latvijai ir kas nebijis. Slalomā startēs arī Liene Bondare.

On se retrouve pour un épisode de Dark Story pour des Affaires criminelles Terrifiantes.. Ici je vous présenterais les True Crime les plus sombre qui ont choqué le monde.. Plongez avec moi dans l'horreur de ces True crime.. Rester bien jusqu'à la fin pour tout les details des histoires afin de tout comprendre de ses histoires criminelles.Viens discuter sur mon insta : ►Instagram : Mogotasama................................................................................Merci à d'avoir regarder la vidéo , prenez soin de vous et vos proches.►Contact Pro : mogokusama@gmail.com

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

Quand prototyper ? Quoi prototyper ? Avec quels outils ? On débrief tout ces aspects design ensemble dans ce petit guide du prototypage ! En passant de Figma à Lovable avec un petit détour sur Google Sheets & PowerPoint, découvrez une nouvelle variété de possibilités de prototypage !Découvrez la formation UX France sur https://uxfrance.com ou en prenant directement contact à commercial.uxfrance@gmail.com

Epstīna faili, kokrūpnieku lieta un iestādē jauns departaments. Kādus rezultātus varam gaidīt? Šonedēļ raidījumā #1pret1 ģenerālprokurors Armīns Meisters.

Lequel est mieux ? Viens-nous écouter en débattre tout en nuances dans cet épisode. APERÇU DU CONTENU Lequel est mieux pour le développement moteur (prise du crayon ? dissociation ? endurance ? praxies ? coordination des deux mains ? coordination oeil - main) Lequel est mieux pour le développement perceptif (visuo-spatial ? visuo-constructif ? Lequel est le mieux pour le développement cognitif ? Lequel est mieux pour l'affectif ? Et le coloriage par numéro ? Et les activités d'apprentissage du dessin étape par étape ? Et lorsqu'il s'agit de choisir une de ces activités en tant que modalité d'intervention en ergothérapie ? Et pour la préparation au futur apprentissage de l'écriture ? Et le verdict ? Qu'est-ce qui est mieux quel âge ? Qu'est-ce que l'anti coloriage ? Et plus.. Et tout ça de la perspective de l'ergothérapie

Est-ce que tu repousses encore le moment de vraiment t'organiser… à cause d'une petite voix dans ta tête qui te dit: « Je suis trop occupé. » « Mon travail est trop imprévisible. » « J'en ai trop à gérer. » « Je suis trop créatif pour un système. »« Je suis juste pas organisé. » Dans cet épisode, on déconstruit 6 fausses croyances qui empêchent des personnes compétentes et ambitieuses de vraiment reprendre le contrôle de leur organisation.LIENS ET RESSOURCES :

Monter une boîte avec Chéri ou Chérie

Viņš bijis mākslinieks-inscenētājs ap 30 filmām, visvairāk strādāts kopā ar režisoriem Rolandu Kalniņu ("Es visu atceros, Ričards!”) un Aloizu Brenču ("Liekam būt", "Kas lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās"), taču bija arī filmas, kuras tika vai nu iznīcinātas vai palikušas tikai iecerēs, kā Rolanda Kalniņa "Jahta vārdā Žanna". Ko dara kino mākslinieks? Un cik spītīgam viņam jābūt? Ko nozīmēja filmai iziet cauri visiem padomju cenzūras sietiem? Iespējams, dažas atbildes atrodamas kinomākslinieka Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino”. Sākumā viņš tos rakstījis saviem bērniem un mazbērniem kā dzimtas stāstus, bet ar laiku arvien lielāku vietu ieņēma kino, tagad tā ir grāmata "Cits kino. Latviešu kino mākslinieka dzīve un darbs ". Gunārs Balodis bija arī gleznotājs. Gunāra Baloža meita Laila stāsta, ka grāmatā redzamas gandrīz visas Gunāra Baloža skices, jo lielākā daļa darbu (arī gleznas) gāja bojā ugunsgrēkā Rīgas darbnīcā, kur tie bija atvesti darbi arī no Cēsīm, lai gatavotos personālizstādei. Latvijas Kinomuzejs savā jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā uzsāka darbu ar izstādi par filmu māksliniekiem. Viens no viņiem ir Gunārs Balodis. Viņš un Uldis Pauzers ir pirmie speciālo filmu scenogrāfa profesiju apguvušie latviešu mākslinieki. Savus zīmējumus mākslinieks Gunārs Balodis ir novēlējis Latvijas Kino muzejam, un daži no tiem aplūkojami izstādē. Gunārs Balodis pēc studijām Maskavā bija iecerējis veidot filmu, kas galarezultātā tapa Rolanda Kalniņa režisētajā "Es visu atceros, Ričard!". Kā tika pārstrādāts scenārijs daudzsēriju filmai "Ilgais ceļš kāpās", no kuras filmas veidošanas mākslinieks gandrīz atteicās – par to visu tagad var lasīt Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino". Grāmatu izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Salut salut les roupioupious !C'est la saint-valentin et je suis donc dans l'obligation de vous date. Comme l'année dernière, je vous invite à découvrir et discuter un nouveau discours sur l'amour, prononcé lors du banquet de Platon.Pour ce deuxième opus de notre saga, on laisse de côté la quête de notre "moitié" pour parler amour et moralité. Si vous pensiez que l'amour n'était qu'une affaire de papillons dans le ventre, Phèdre, lui pense tout le contraire.Cette fois, on ne parle pas de fusion, mais de dépassement. On parle de cette vision de l'amour qui nous rend capables d'exploits qu'on n'aurait jamais osé imaginer. Aimer est-ce être prêt à tout, même au sacrifice? Est-ce que l'amour est le moteur de notre moralité ou juste une mise en scène pour briller aux yeux de l'autre ?Entre les récits épiques d'Achille et les dilemmes d'Alceste, je vous embarque dans une réflexion sur la noblesse du cœur. Est-ce que l'amour a pour but de nous rendre vraiment meilleurs?Installe toi, on revoit ensemble ce que Phèdre dit sur ce sujet !Sources : Les chemins de la philosophie, épisode1/4 : le Banquet de Platon - https://www.radiofrance.fr/franceculture/podcasts/les-chemins-de-la-philosophie/le-banquet-de-platon-7491530?at_medium=ads&at_ad_platform=google&at_campaign=culture_search_podcasts&gad_source=1&gad_campaignid=23070550481&gbraid=0AAAAACne0erySuIabeRxvR1TAcVk6dUjq&gclid=CjwKCAiAkbbMBhB2EiwANbxtbW-eBf6KsCe0Hurqu5ymA-q8qmPKGnQ7SMkKJ87Mr3MzoUWT3GrXKBoCnEoQAvD_BwELe banquet ou de l'amour - Platon https://remacle.org/bloodwolf/philosophes/platon/cousin/banquet.htmBonne écoute, et n'hésite pas à laisser 5 étoiles si l'épisode te plaît.Viens sur Instagram, c'est plutôt fun ! : https://www.instagram.com/kikiwithnini_/Merci pour ton soutien ! *clin d'oeil clin d'oeil* Nini

Psychédélismes Jean-Sébastien Grondin et Olivier Lantier. Ton oreille a soif, fait boire ton oreille. Viens t'abreuver à même la source auditive que tu as tant chérie. On t'emmène dans l'univers intersidéral de tes souvenirs musicaux: musiques intemporelles, rock tout azimuts, alternatifs, électroniques et psychédéliques. Dégustation de vin en direct pour humecter vos tympans. https://www.facebook.com/groups/50035941191/

On se retrouve dès mardi prochain pour le 401ème épisode de Parlons Design !

Tous les matins à 6h35 on écoute vos messages laissés sur l'insta et FB du réveil Chérie !

On se retrouve pour un épisode de Dark Story pour des Affaires criminelles Terrifiantes.. Ici je vous présenterais les True Crime les plus sombre qui ont choqué le monde.. Plongez avec moi dans l'horreur de ces True crime.. Rester bien jusqu'à la fin pour tout les details des histoires afin de tout comprendre de ses histoires criminelles.Viens discuter sur mon insta : ►Instagram : Mogotasama................................................................................Merci à d'avoir regarder la vidéo , prenez soin de vous et vos proches.►Contact Pro : mogokusama@gmail.com

Viens à la découverte des boosters pokemon et de leur contenuPour t'inscrire sur Whatnot : https://whatnot.pxf.io/1rx5XdInstagram : https://www.instagram.com/alex_tcg_22/Tik Tok : https://www.tiktok.com/@alextcg22?lang=enTwitch : https://www.twitch.tv/alex_tcg_22aEbay : https://www.ebay.com/usr/alexleri-0Twitter : https://twitter.com/Alexandre_L_RFacebook : https://www.facebook.com/people/Alex_TCG_22/100084728982375/Vous pouvez me soutenir sur Patreon : https://www.patreon.com/alex_tcg_22

Vai teātris var pastāvēt bez publiskām kaislībām? Par štata vietām, mākslu un kultūrpolitiku. Raidījumā #1pret1 saruna ar Dailes teātra direktoru Juri Žagaru.

Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs otrdien, 10. februārī, sacensību programma Latvijas komandai ļoti piesātināta, kuplā skaitā startējot vairākos sporta veidos. Vakar startēja tikai kamaniņbraucējas, šodien mūsējiem starti piecās disciplīnās. Šodien noteikti jāturpina just līdzi kamaniņu braucējām, jo Elīna Ieva Bota ir trešajā pozīcijā pēc pirmajiem diviem braucieniem. Ne tika labi veicās Kendijai Aparjodei, kura pirmajā braucienā pamatīgi kļūdījās jau sākumā un palika priekšpēdējā (24. vieta). Otrajā braucienā viņa bija astotā ātrākā un pagaidām ir 19.vieta.  Uzklausām abas sportistes Elīnu Ievu Botu un Kendiju Aparjodi. Kamēr gaidām cīņas kamaniņu trasē, var sekot līdzi distanču slēpotājiem Tesero trasē sprinta kvalifikācijā klasiskajā stilā, kur Latvija pārstāvēta gan sieviešu, gan vīru konkurencē. Startēs Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja, Samanta Krampe un Raimo Vīgants, Lauris Kaparkalējs, Niks Saulītis. Turam īkšķus, lai kvalifikācijā izdodas iespraukties 30 labāko vidu un turpināt sacensības. Šodien arī sacensības biatlonā vīriešiem 20 km individuālajā distancē, kur trasē dosies visi četri mūsējie – Andrejs Rastorgujevs, Renārs, Birkentāls, Rihards Lozbers un Edgars Mise. Viens veterāns un trīs olimpiskie debitanti. Vēlot veiksmi sportistiem, uzklausām bijušo biatlonistu Gundaru Upenieku, kurš vēl nesen rīkoja Madonā IBU kausu junioriem. Šorttreka trasē 1000 metru kvalifikācijā startēs Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš ar mērķi tikt pēc iespējas tālāk. Šorttrekā izdzīvošana pati par sevi ir rezultāts, un nekas nav garantēts pat favorītiem. Māris Bergs treniņā uzklausīja Robertu Krūzbergu. Bet dienas noslēgumā daiļslidošana. Isajā programmā startēs pieredzējušais Deniss Vasiļjevs un tikai pirms dažiem mēnešiem par Latvijas pilsoni kļuvušais Fedirs Kuļišs. Uzklausām Denisu Vasiļjevu pēc treniņa.  

Interview réalisée au studio de la Radio de l'UTL par Eliane Pérus.A écouter, très intéressant et cela peut nous concerner.......Pierre de NODREST, fondateur de Maillâges, nous présente cette association qui développe et porte un dispositif de cohabitation intergénérationnelle et solidaire : un senior accueille un jeune chez lui. elle vise à lutter contre l'isolement des seniors et à faciliter l'accès au logement pour les jeunes. Elle est présente sur 4 départements : 65, 64, 32 et 40.Il explicite le fonctionnement de ces cohabitations  . A découvrir....Auteur, comédien, metteur en scène, il nous présente le spectacle musical et humoristique (qu'il a écrit et dans lequel il joue) :"Viens chez moi, j'habite chez une mamie" dont une représentation aura lieu le vendredi 13 février à 20h30 au CAC de Séméac. Entrée gratuite, une rencontre aura lieu à l'issue du spectacle.Site de l'association : www.maillages.orgExtraits musicaux que vous entendrez durant le podcast :1/ “Vertige de l'Amour » Alain Bashung2/ « Dirty old town » The Pogues3/ “Les mains d'or” Bernard Lavilliers4/ « Petit homme qui vit d'espoir » Boby LapointeHébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Est-ce qu'il t'arrive parfois d'avoir tellement de choses à gérer... à un point où tu négliges ton équilibre de vie?Trop de travail, trop d'urgences, trop de choses à gérer.Et s'il existait une meilleure approche pour gérer tes priorités? On te dévoile la bonne perspective à adopter dans cet épisode: les déséquilibres temporaires.Dans l'épisode, on te parle entre autres de :la différence entre un déséquilibre temporaire et un déséquilibre chroniquepourquoi l'équilibre parfait est souvent un mythece qu'il faut prioriser quand on est en surchargecomment récupérer après une période intense LIENS ET RESSOURCES :

Rob Mongeau - Luc 14.25-35 ➡️ Description : Jésus n’a jamais couru après les foules, il les confrontait. Dans Luc 14, il s'adresse à une foule grandissante et lance l'un des appels au discipulat les plus profonds de l'Écriture. Que veut véritablement dire "suivre Jésus"? Dans ce message, nous regarderons quel est le coût de l’engagement que Jésus demande. Plan 1. Le discipulat requière une allégeance suprême à Christ (vv.25-27) 2. Le discipulat requière un calcul de coût délibéré (vv.28-32) 3. Le discipulat requière un abandon indivisé (v.33) 4. Le discipulat doit perdurer, sinon il est inutile (vv.34-35) Textes complémentaires : Ruth 1 Prédicateur: Rob Mongeau

On se retrouve pour un épisode de Dark Story pour des Affaires criminelles Terrifiantes.. Ici je vous présenterais les True Crime les plus sombre qui ont choqué le monde.. Plongez avec moi dans l'horreur de ces True crime.. Rester bien jusqu'à la fin pour tout les details des histoires afin de tout comprendre de ses histoires criminelles.Viens discuter sur mon insta : ►Instagram : Mogotasama................................................................................Merci à d'avoir regarder la vidéo , prenez soin de vous et vos proches.►Contact Pro : mogokusama@gmail.com

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Epstīna failu publiskošana: rezonanse ASV un pasaulē. Eiropas Savienības (ES) un Indijas brīvās tirdzniecības līgums - perspektīvas un problēmas. Politiskā krīze Čehijā - konflikts starp prezidentu un valdību. Aktualitātes komentē politologs Veiko Spolītis un Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sāpīgā failu lavīna Piektdien, 30. janvārī, Savienoto Valstu Ģenerālprokurora birojs darīja pieejamu tīmeklī pēdējo porciju no t.s. „Epstīna failiem”, respektīvi, dzimumnoziegumos apsūdzētā un 2019. gadā cietumā pašnāvību izdarījušā finansista Džefrija Epstīna un viņa līdzzinātājas Gisleinas Maksvelas lietas materiāliem. Tie ir apmēram trīs ar pusi miljonu lappušu teksta, vairāk nekā divi tūkstoši video failu un apmēram 180 tūkstoši attēlu. Šo publiskošanu Ģenerālprokurora birojam par pienākumu uzlika Savienoto Valstu Kongresa pagājušā gada novembrī pieņemtais Epstīna failu caurskatāmības akts. Tiesa, pilnīga publiskošana aizkavējusies par vairāk nekā mēnesi pēc Kongresa noteiktā termiņa. Iemesls, kā apgalvo birojs, esot nepieciešamība veikt failu rediģēšanu, pirmām kārtām padarot nepieejamu noziegumos cietušo identitāti. Tomēr, kā atklājuši publiskoto pārlūkojušie žurnālisti, ne visos gadījumos tas ticis konsekventi veikts. Tāpat norādīts, ka publiskotais materiālu masīvs ir absolūti neorganizēts, daudzas elektroniskās sarakstes vienības un izmeklēšanas dokumentu kopijas tajā atrodamas vairakkārt dažādās vietās, pie tam konstatējams, ka dažādās viena un tā paša materiāla kopijās izrediģēta atšķirīga informācija. Šodien, 4. februārī, Ņujorkas federālā tiesa pēc noziegumos cietušo pārstāvju prasības lems par attiecīgā resursa slēgšanu līdz brīdim, kad visa ar cietušajām saistītā informācija būs padarīta nepieejama. Tikām pasaule ar pārsteigumu konstatē, cik plaši un personiski bijuši Džefrija Epstīna sakari dažādu valstu elites, tai skaitā politiskās elites aprindās. Acīmredzami tieši šajos sakaros, tos mērķtiecīgi būvējot un uzturot, viņš balstījis savu biznesa modeli. Viņa paziņu un sarakstes lokā ir atrodami multimiljardieri Īlons Masks un Bils Geitss, britu karaļnama atvase Endrjū Vindzors-Mauntbatens, publicists, netradicionālās medicīnas apoloģēts Dīpaks Čopra, eksprezidents Bils Klintons, Norvēģijas kroņprincese Mete Mārita un citi. ASV Kongresa Uzraudzības komiteja izsaukusi eksprezidentu Klintonu un viņa dzīvesbiedri, kādreizējo valsts sekretāri Hilariju Klintoni uz iztaujāšanu, un vakar kļuva zināms, ka Klintonu pāris piekritis ierasties. Apmēram trīstūkstoš reizes publiskotajos materiālos parādās pašreizējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, kurš jau paziņojis, ka publiskotais apliecinot viņa pilnīgu nevainīgumu jebkādu Epstīna likumpārkāpumu sakarā. Apmēram tūkstoš reizes šeit uzpeld arī Krievijas diktatora Vladimira Putina vārds, ar kuru gan, pēc visas spriežot, tiešu kontaktu Džefrijam Epstīnam nav bijis. Toties viņa tiešo kontaktu sarakstā ir kādreizējais Krievijas vēstnieks ANO, 2017. gadā mirušais Vitālijs Čurkins un Sanktpēterburgas Ekonomikas foruma fonda vadītājs, Krievijas Federālā drošības dienesta akadēmijas absolvents Sergejs Beļakovs. Prāga iziet ielās Sadursme starp Čehijas prezidentu Petru Pavelu un labēji populistisko premjera Andreja Babiša valdību, kas uzsāka darbu decembra vidū, notikusi ātrāk un ir ar plašāku rezonansi, nekā daudzi prognozējuši. Babišs trešo reizi kļuva par Čehijas premjerministru 2025. gada decembrī, viņa partijai „ANO 2011” izveidojot koalīciju ar partijām „Brīvība un tiešā demokrātija” un „Automobilisti paši sev”. Viens no pirmajiem jaunās varas simboliskajiem žestiem bija Ukrainas karoga aizvākšana no parlamenta ēkas. Par konkrēto ieganstu pašreizējam konfliktam kļuva prezidenta atteikšanās apstiprināt vides ministra amatā partijas „Automobilisti paši sev” pārstāvi Filipu Tureku, kura partija pauž izteikti antiekoloģiskus uzskatus. Tas ir pirmais šāds kategoriska ministra noraidījuma gadījums no Čehijas prezidenta puses kopš 1993. gada, kad stājās spēkā pašreizējā konstitūcija. Kā iemeslu prezidents min Filipa Tureka attieksmi pret valsts likumiem un konstitucionālajām vērtībām – viņš izcēlies ar homofobiskiem, seksistiskiem, rasistiskiem un nacismam simpatizējošiem izteikumiem. Šīs „daiļrades” apkopojumu publicēja izdevums „Denìk N”.  Tāpat nesen, pavadot ārlietu ministru Petru Macinku vizītē Kijivā, Tureks netieši attaisnoja Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ārlietu ministrs Macinka, kurš ir arī „Automobilistu” partijas līderis, nosūtīja vairākas īsziņas prezidenta palīgam, solot Tureka neapstiprināšanas gadījumā, citējot, „sadedzināt tiltus tā, ka tas paliks politoloģijas mācību grāmatās”. Viņš nācis klajā ar iniciatīvu, ka Čehiju nākamajā NATO samitā, kas jūlijā notiks Turcijas galvaspilsētā Ankarā, jāpārstāv nevis, kā ierasts, prezidentam, bet gan premjerministram Babišam. Svētdien, 1. februārī, Prāgas Svētā Vāclava laukumā pēc organizācijas „Miljons mirkļu demokrātijai” aicinājuma pulcējās 80 līdz 90 tūkstošus liels protesta mītiņš prezidenta pozīcijas atbalstam. Opozīcijas partijas vakar sarīkoja parlamenta apakšpalātas neuzticības balsojumu Babiša valdībai, kuru kabinets, pateicoties vairākumam likumdevējā, izturēja. Šodien, 4. februārī, paredzēta prezidenta Pavela un premjerministra Babiša tikšanās, lai apspriestu radušos situāciju. Indijas un Eiropas Savienības dižlīgums Tirdzniecības vienošanos, kuru 27. janvārī Indijas galvaspilsētā Ņūdeli parakstīja šīs valsts premjerministrs Narendra Modi un Eiropas Savienības pārstāvji – Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta – abas puses savos paziņojumos krāšņi dēvē par „visu darījumu māti”. Tas patiešām ir apjomos bezprecedenta nolīgums, kas aptver tirgu ar apmēram diviem miljardiem cilvēku un 25% planētas kopprodukta. Vienošanās paredz pakāpenisku ievedmuitas tarifu samazināšanu gandrīz 97% Eiropas Savienības eksporta uz Indiju un gandrīz 100% Indijas eksporta uz savienību – ļoti vērtīgs papildinājums līdzīgu vienošanos komplektam, kas jau saista savienību ar Japānu, Indonēziju, Meksiku, Dienvidamerikas Brīvā tirgus valstu grupu „Mercosur” un virkni citu valstu. Sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2007. gadā, tad 2013. gadā pārtrauktas nepārvaramu nesaskaņu dēļ, līdz atsāktas 2022. gadā. Var tikai lēst, cik lielā mērā par šo sarunu sekmīga iznākuma katalizatoru kalpoja Savienoto Valstu līdera pēdējā gada mētāšanās ar saviem superaugsto tarifu piedraudējumiem kā Ņūdeli, tā Briseles virzienā, taču vairums analītiķu ir vienisprātis, ka tā ir divu globālās ekonomikas smagsvaru reakcija uz pamanāmo līdzšinējās pasaules kārtības ļodzīšanos. Kā par noslēgto vienošanos raksta Austrālijā bāzētās starptautiskās politikas domnīcas Louvija institūts resurss „The Interpreter”: „Tā vietā, lai signalizētu par atgriešanos pie vecā stila tirdzniecības liberalizācijas, Indijas un ES brīvās tirdzniecības nolīgums atspoguļo pragmatiskāku modeli, kas vērsts uz diversifikāciju, noturību un politikas elastību. Tas mazāk darbojas kā tarifu samazināšanas pasākums un vairāk kā piegādes ķēžu stabilizēšanas plāns ģeopolitisku satricinājumu laikmetā.” Domnīca lēš, ka standartu salāgošana pozitīvi ietekmēs digitālās tirdzniecības, intelektuālā īpašuma aizsardzības un atbildīgas ražošanas normu situāciju visā Indijas okeāna reģionā. Kas attiecas uz ražošanas nozarēm, kuras ir paredzamas kā galvenās ieguvējas no šīs vienošanās, tad Indijā tā ir mašīnbūve, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība, savukārt Eiropas Savienībā – automobiļu būve un elektronikas ražošana. Savstarpējo loģistikas ceļu stiprināšana paredz sadarbību kuģošanas drošības un vispārējās aizsardzības jomā Indijas okeānā, kur pēdējā desmitgadē manāmi pieaugusi Ķīnas klātbūtne. Šai ziņā svarīgs moments ir arī drošības un aizsardzības partnerības nolīgums, kuru 27. janvārī parakstīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaja Kallasa un Indijas ārlietu ministrs Subramanjams Džaišankars. Der piebilst, ka vakar, 3. februārī, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta vienošanās par tarifu samazināšanu importam no Indijas no 25% uz 18%. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Être productif, ce n'est pas juste une question d'organisation ou de méthodes. C'est aussi une question de motivation. À un certain moment, on se pose tous les question: Pourquoi je fais ce que je fais? Pourquoi je me lève le matin pour aller au travail? Qu'est-ce qui me "drive" dans ma vie professionnelle. Dans cet épisode, je t'amène à réfléchir à ce qui te motive réellement. Une réflexion profonde sur le sens du travail, la motivation durable et le fameux WHY qui te permet de continuer, même dans les périodes plus difficiles.LIENS ET RESSOURCES :

561 – Händel, politiek dier en geniaal musicus Zijn werken zijn al 300 jaar door en door politiek. De opera’s van Georg Friedrich Händel vertellen hoe heersers hun tijd en wereld domineren en hoe zij wijs, mild en rechtvaardig kunnen regeren. Maar ook hoe wreed, normloos en gewetenloos zij vaak zijn. Hoe ze mensen vertrappen, bedriegen en in het verderf storten. Dezer weken is Amsterdam Händel hoofdstad van Europa. Vooral ook door spectaculair optreden van een jonge wereldster die met Julius Caesar zo’n sluwe, wrede en machtige heerser vertolkt. Met deze Poolse countertenor, Jakub Józef Orliński, duiken Jaap Jansen en PG Kroeger in de vele lagen van de meeslepende muziek van Händel (1685 - 1759). In diens tijdloze actualiteit en virtuoze diepte van zijn mensenkennis. Zijn 'Giulio Cesare in Egitto' blijkt een soort kabinetsformatie van twee machtsdieren uit de Oudheid: Cleopatra en Caesar. Een van die cynische, nobele en wrede verhalen over hoe macht, intriges en gerechtigheid met elkaar strijden om de voorrang in het geopolitiek geweld. Net als nu. Hier. Vandaag. *** Deze aflevering is mede mogelijk gemaakt met donaties van luisteraars die we hiervoor hartelijk danken. Word ook vriend van de show! Steun Greenpeace voor gelijke bescherming, klimaatrechtvaardigheid en de toekomst van ons allemaal. Help met een donatie via: greenpeace.nl/betrouwbarebronnen Heb je belangstelling om in onze podcast te adverteren of ons te sponsoren? Zend ons een mailtje en wij zoeken contact. By scrolling down, you will find a text in English. The conversation with Jakub Jozéf Orlínski starts at after about 36 minutes. *** Händel was een Europees fenomeen. Als jong musicus uit Halle in Saksen-Anhalt werd hij al bejubeld in Rome en Venetië. Hij reisde langs alle hoven en concertzalen en belandde in Londen, waar hij de beroemdste componist, organist én kunstpaus werd, ook die voor het koningshuis. Het koninklijk publiek verwachtte dan ook opera's met politieke boodschappen en portretten uit verhalen uit alle eeuwen en windstreken. En Händel leverde. Van stukken uit het oude Rome, Perzië, Mongolië en tot muziektheater dat speelt in de diepste middeleeuwen, aan de Olympus en vertelt uit ridderromans tijdens de Kruistochten. Jakub Józef Orliński levert niet minder. Hij vertelt over zijn visie op 'Cesare' als veroveraar en uitbuiter van het onmetelijk rijke Egypte. En als politiek, militair en amoureus veroveraar van Cleopatra. Die blijkt minstens zo'n politiek dier als hijzelf en heeft haar heel eigen agenda. In Händels beroemdste aria's en duetten ontdekken die twee in het Concertgebouw elkaars ambities, charmes, belangen en 'Wille zur Macht'. Ze sluiten een deal, alsof ze onderhandelen in Davos of Mar-a-Lago. Hij maakt haar Farao, in plaats van haar gemene broer. Zij baart hem de opvolger die hem ontbrak. Orlínski zong in januari bij de Nationale Opera nog een heel andere rol, die van de naïeve prins Athamas. Bij zijn feestelijke royal wedding slaan de wrede goden toe. Of zijn dat de spookbeelden van zijn bruid Semele? Is haar dromen van oppergod Jupiter als haar ware echtgenoot niet ook weer zo'n politiek fata morgana? Zo'n droom van tomeloze macht om te ontsnappen aan dit huwelijk? Desnoods een waaraan zijzelf en de brave Athamas ten onder gaan? Bij Händel draait het steeds weer om macht, wellust, sluwheid en de hoop op oprechte menselijkheid. Zijn opera's worden bevolkt door Poetins, Von der Leyens, Ruttes, Jettens en Wilders uit alle eeuwen. Orlínski droomt van sommige van die rollen voor zijn komende carrière, vertelt hij. Het gesprek met de Poolse barokster gaat over zijn avonturen op het wereldtoneel. De opening van de Olympiade in Parijs van 2024 bijvoorbeeld. Hoe was het om als verrassende breakdancer annex zanger twee miljard kijkers te veroveren, alsof hijzelf een Caesar van de muziek was? Wat maakt dat hij zo dol is op Amsterdam, maar niettemin één dagelijkse ergernis heeft? Orlínski blijkt een zanger die zijn vak buitengewoon professioneel uitdiept. "Ik heb wel zeven lange termijnprojecten voor mezelf en gezelschappen en operahuizen die ik zorgvuldig probeer uit te bouwen." Zo ontstond ook de tournee en straks in Warschau de opname van 'Giulio Cesare', een gedurfde stap. Maar hij noemt zich ook ‘een soort archeoloog’. Met zijn researcher speurt hij in archieven naar verloren gewaande muziek, opera's waarvan we alleen nog de naam kennen. Eén ontdekking van een vergeten stuk is zo'n toekomstproject dat hij hoopt te lanceren als nieuwe opera op het wereldrepertoire. Händels work is deeply political, already 300 years. Händels operas show how rulers dominate their age and world, how to be masters of wisdom, mildness and justice. But no less how cruel and merciless they can be, how they do not shrink to destroy people, fool and ruin them. These weeks Amsterdam is 'the George Frederic Handel capital of Europe'. Most of all thanks to the spectacular musical debut of a young global Baroque-star who will sing such a cunning, cruel and powerful ruler. Julius Caesar, no less. With worldwide recognized Polish countertenor, Jakub Józef Orliński, the hosts of the podcast 'Trusted Sources' look for the many layers of the fabulous music of Händel (1685 - 1759). His "Giulio Cesare in Eigtto' is an opera as a diplomatic summit of two political animals of the Ancient World, Cleopatra and Ceasar. A cynical, noble and cruel tale where power, intrigue and justice are combating for primacy in the geopolitical reality of the day. Like with us, now, here, in the present. Orlínski tells about his take on 'Cesare', the victor and exploiter of immensely rich Egypt. And the political, military and amorous conqueror of its Queen. Cleopatra proofs to be no less a political pro, having a cunning agenda of her own. In aria's and duets these two discover each others ambitions, interests, charms and ruthlessness. As if in Mar-a-Lago or in Davos they strike a deal in Amsterdams Concertgebouw. He makes her Pharao instead of her cruel brother, she bears him the dynastic successor he lacks. In the National Opera Jakub Józef Orliński also sings the naïve prince Athamas, whose exuberant 'Royal Wedding' is ruined by merciless 'divine intervention' of Jove, king of the Gods of Olympus. Is this real or a nightmare of his bride Semele? Is her dream of a God as Lover a way to escape, even as this destroys herself and Athamas' hope of love? Händels operas again and again adress the dilemmas of power, cruelty, lust, mercy and hope for humanity. They are filled with Putins, Melania's, Berlusconi's, Ursula von der Leyens, with you and me. Talking with Orlínski is sharing wonderful stories of his adventures on a world stage. His live role at the Olympics in Paris, watched by an audience of billions around the world. But getting soaking wet there while breakdancing through a French Renaissance aria. His bike in Amsterdam. His ambitions as "almost an archeologist of music", going through archives to dig up unknown diamonds of Baroque music, forgotten over 300 years. The young Pole is a deeply dedicated artist and we can only wish him to entrance audiences for many years with his focus on discoveries and a fresh approach to timeless art. *** Verder kijken Jakub Józef Orliński & Ensemble Fantasticus - Händel - Semele: Your Tuneful Voice | Podium Klassiek Jakub Józef Orliński - He Was Despised (Händel's Messiah) Jakub Józef Orlínski - Händel - Ombra mai fu Jakub Józef Orliński – Händel: "Pena tiranna" (Amadigi di Gaula) Jakub Józef Orlínski - Viens, Hymen - opening Olympische Spelen Parijs 2024 *** Verder luisteren 387 - Niets is zó politiek als opera - 100 jaar Maria Callas207 - Zomer 2021: Boekentips met Händel in London, the making of a genius43 - Kleine Mozart aan het Binnenhof in 1765346 - Beethoven: Alle Menschen werden Brüder!498 - Gustav Mahler en zijn tweede stad Amsterdam531 - Muziek en tirannie: de schrijnende actualiteit van Dmitri Sjostakovitsj 305 - Andrea Wulf, Hoe rebelse genieën eeuwen later nog ons denken, cultuur en politiek beïnvloeden488 - Het Congres van Wenen (1814-1815) als muzikaal feest én briljant machtsspel373 - Nederland en België: de scheiding die niemand wilde Hoe een opera België van Nederland afscheurde 200 - De Heerser: Machiavelli's lessen zijn nog altijd actueel*** Tijdlijn 00:00:00 – Deel 1: Georg Friedrich Händel 00:36:26 – Deel 2: Gesprek met Jakub Józef Orliński 01:07:05 – Deel 3: Gesprek met Jakub Józef Orliński 01:25:50 – Einde See omnystudio.com/listener for privacy information.

Dis-moi ce que t'en as pensé ! ❤️ Tu as aimé ? Laisse une note ou un avis sur ta plateforme

durée : 00:57:35 - Et je remets le son - par : Matthieu Conquet - Des nouveautés comme autant de liens : avec David Walters, Olivia Dean, Gildaa ou Yerai Cortés. On parle aussi basse et batterie avec le prochain Thundercat et un hommage à Sly Dunbar. Vous aimez ce podcast ? Pour écouter tous les autres épisodes sans limite, rendez-vous sur Radio France.

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš. Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

durée : 00:27:19 - Les Midis de Culture - par : Marie Labory - Au menu de notre débat critique : on parle littérature avec au programme trois premiers romans parus lors de la rentrée littéraire de janvier "Viens Élie" de Jonas Sollberger (Minuit), "Ton cadavre exquis" de Marion Quantin (P.O.L) & "Chiens" de Julien Viteau (Verdier). - réalisation : Laurence Malonda - invités : Pierre Benetti critique littéraire; Céline du Chéné Productrice à France Culture

Ça fait des années que tu essayes de t'organiser... Mais on dirait qu'il n'y a jamais rien qui marche à long terme?Tu essayes toutes sortes de trucs et d'outils "miracles", avec enfin l'espoir que ça va t'aider à être mieux structuré, gagner du temps et plus productif... Mais au final, toujours la même déception. Et si je t'expliquais la vraie raison? Et si je te montrais pourquoi tes multiples tentatives de t'organiser ont échoué. Écoute cet épisode pour ENFIN tout découvrir le vrai problème de fond. LIENS ET RESSOURCES:

Le mercato d'hiver 2026 du PSG s'emballe

Le PSG traverse un vrai moment charnière : après la défaite 0-1 contre le Paris FC en Coupe de France (élimination) au Parc, beaucoup se demandent si Paris est simplement dans un “creux”… ou si c'est le début d'un problème plus profond dans la dynamique du groupe. Dans ce live, on met tout à plat : Ce que révèle (vraiment) l'élimination face au Paris FC : contenu, intensité, gestion du match, signaux faibles… L'état du groupe et les absences qui pèsent (point médical + tendances). La réaction attendue et le test immédiat avec la série de matchs qui arrive, notamment Lille puis Sporting en Ligue des Champions (match qui peut changer l'ambiance et la confiance). Le mercato d'hiver : PSG “calme” officiellement, mais des pistes existent et la défaite a relancé le débat sur l'équilibre de l'effectif.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 5. epizodes tēma: Latvijas un Somijas Hokeja federācijas salīdzinoši īsā laikā posmā gatavas organizēt vēl vienu - 2030. gada pasaules čempionātu. Kāds ir sausais atlikums šādu lielu pasākumu organizēšanai, ar kādiem izaicinājumiem jārēķinās, vai turnīra norise sekmē sporta veida uzplaukumu, ko no tā iegūst hokejs, jauno hokejistu vecāki un sporta veida sabiedrība kopumā? Kādas paralēles velkamas ar aizvadītajā gadā Rīgā notikušo “Eurobasket” turnīru? Studijā: raidījuma vadītāji Jānis Celmiņš un Rolands Eliņš, Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs, ilggadējs sporta žurnālists Māris Zembergs. Viedokļus raidījumā pauž arī Zemgale/LBTU kluba prezidents Aivars Zeltiņš, kā arī HK “Prizma” galvenais treneris, "Volvo" sporta kompleksa direktors un Latvijas Ledus haļļu asociācijas valdes priekšsēdētājs Ēriks Miļuns. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Parfois, ce n'est pas toujours en ajoutant de nouvelles habitudes qu'on progresse… parfois, c'est en laissant tomber les mauvaises.Dans cet épisode, on fait le ménage ensemble: on te partage les pratiques dépassées qui freinent ta productivité (et ce que tu devrais faire à la place).Un épisode lucide, simple et concret — pour t'aider à rester pertinent, énergique et organisé dans le monde du travail d'aujourd'hui.

Une institutrice m'a dit : “Je me demande si je ne suis pas plus libre que ma copine freelance.”Sur le coup, ça m'a arrêtée net.Parce qu'on idéalise souvent l'indépendance comme la liberté ultime… mais dans les faits, est-ce vraiment le cas ?Et pour toi, être libre, c'est quoi exactement ?Gérer ton temps ? Choisir tes clients ? Pouvoir dire non ?Viens, on en discute IRL! Rejoins-nous au petit-déj du 27 janvier à Paris. Inscription