Podcasts about Latgale

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Īstiem gardēžiem marta otrā pusē jāizbrīvē laiks, lai dotos uz Latgali, jo tieši šomēnes visi ir aicināti izbaudīt garšu piedzīvojumu Latgales reģionā. Par tradicionālo un moderno Latgales virtuvi vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā viesojas "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, kā arī attālināti sazināmies ar "Latgales kulinārais mantojums" pārstāvi Ilzi Stabulnieci un "Latgale.Travel" izpilddirektori Lauru Spunderi. Latgales garšu mēnesī šogad pirmo reizi piedalīsies Rēzeknes restorāns „We Know", kas strādā tikai pusotru gadu. Visu marta mēnesi restorānā varēs nogaršot 3 latgaliešu ēdienus: siļčis rolmopšus ar garšaugu sipisnīku, svaigi captu maizi i buļbu kraukšķim, galis zaterku un dzymtys veina ar soldonu auzu gordumu i svaigu ūgu mierci. Restorāna pārstāve Kristīne Pokule stāsta, ka latgaliešu ēdienu receptes restorāna vadītāja Iveta ir mantojusi no vecmāmiņas Veronikas. Latgales garšu mēnesī varēs nobaudīt ļoti dažādus ēdienus, un Augšdaugavas novada Salienas pagasta Lielbornes muižā ekskursantus gaidīs marta divās pēdējās nedēļās, no trešdienas līdz sestdienai. Viesi varēs doties ekskursijā pa muižu un baudīt muižai raksturīgus ēdienus, par ko stāsta Lielbornes muižas īpašniece Nora Poiša. ,   

Valsts augstāko amatpersonu aktualizētais temats par valsts pārvaldes darbinieku atgriešanos pilna laika klātienē raisa pretrunīgus viedokļus. 8. februārī Latvijā ieradies Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons, kurš apmeklējis Ādažu bāzi. Valsts digitālās attīstības aģentūra oficiālās elektroniskās adreses sistēmas lietotājiem, kuri sistēmā nesaņēma paziņojumus par ienākušajiem ziņojumiem, atlīdzinās zaudējumus kopumā 92 500 eiro apmērā. Pirms 50 gadiem baltieši Austrālijā protestēja, ka šīs valsts valdība atzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Basketbola Eirolīgas reklāmas video Latgale parādās kā no Latvijas atdalīta teritorija. Briselē trešo nakti pēc kārtas notiek apšaudes.

Četrpadsmit godus atpakaļ novadpētnieks entuziasts Māris Rumaks izveidoja un prezentēja tā saukto Latgales karogu. Karogs samērā ātri kļuva populārs vietējās sabiedrības vidū, to sāka lietot arī novadu pašvaldības svētkos un izkarot pie ēkām. Oficiāli gan tas netika apstiprināts, kā iemesls tam tika norādīts neatbilstošs ģerbonis uz zilibaltā fona. Kā savulaik skaidroja Valsts Heraldikas komisija, šo sudraba grifu ar kroni uz sarkana fona 16. gadsimtā lietoja Pārdaugavas hercogiste, kurā ietilpa arī Latgale, taču šobrīd tam nav nekādas saistības ar vēsturisko novadu. Vēl 2017.gadā Pasaules latgaliešu saietā pieņemtajā rezolūcijā tika izteikts aicinājums Latgales plānošanas reģiona padomei virzīt uz oficiālu apstiprināšanu karogu bez šī ģerboņa. Un pērn, 2023.gada aprīlī ar Valsts heraldikas komisijas atzinumu, valsts prezidents Egils Levits tumši zilo karogu ar baltu svītru pa vidu, bez sākotnēji lietotā ģerboņa apstiprināja par Latgales vēsturiskās zemes karogu. Lai arī ir pagājis jau pusotrs gads, joprojām ne vien privātpersonas, bet arī vairākas pašvaldību iestādes oficiāli atzītā Latgales karoga vietā izmanto neoficiālo versiju ar ģerboni. Kāds sods var būt par nepareizu karoga lietošanu un cik svarīgi sabiedrībai skaidrot simbolu lietošanu, raidījumā saruna ar Valsts heraldikas komisijas pārstāvi, mākslas vēsturnieci Ramonu Umbliju, Balvu novada domes priekšsēdētāju, arī Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Saeimas deputātu Juri Viļumu (AS).   „Būtu ļoti svarīgi, lai maksimāli pašu sabiedrību ieinteresētu sekot šim līdzi, jo mēs taču paši visi redzam šobrīd, kāds ir simbolu svars skatoties uz karu Ukrainā. Ukrainas karogs šobrīd izsaka pilnīgi absolūti visu - aiz tā stāv stāsti un traģēdijas. Tātad šiem simboliem ir daudz lielāka nozīme nekā mēs iedomājamies. Tas nav tikai auduma gabals. Kad auduma gabals kļūst par karogu, tas kļūst par simbolu, kurā ir daudz stāstāmā, kurš ļoti daudz ko simbolizē, kurš ļoti daudz ko pavēsta par šī karoga lietotājiem par piederību,” raidījumā nepieciešamību turpināt veikt skaidrojošo darbu sabiedrībā pamato Ramona Umblija. „Latgalē ir dažādas kopienas, un tieši tāpēc būtu jācenšas skaidrot, par to, cik šajā ģeopolitiskajā situācijā īpaši vēl pierobežā, kur ir ļoti saspringtas šīs attiecības un situācijas veidojās, cik svarīga ir lojalitātes izrādīšana valstij caur likumdošanu jo šis apstiprinātais Latgales vēsturiskās zemes karogs ir ar likumu nostiprināts.” Ja pašvaldības un valsts institūcijas izmanto ģerboņu likumā nereģistrētu ģerboni par to draud sods, tas ir likuma pārkāpums, uzsver Umblija. „Un šeit nav runa par formālu lietu, šeit ir runa par būtību, par solidaritāti un lojalitāti Latvijas valstij. Un šāda likuma pārkāpšana tas ir būtībā ļoti izteikts nihilisms pret likumdošanu un tātad pret pašu valsti.” Saeimas deputāts Juris Viļums uzskata, ka šobrīd ir tāds loģiski paredzams pārejas process, kur pašvaldības un cilvēki karogu pieņem, sāk lietot. „Joprojām ir jāskaidro daļai cilvēku, kas tas par karogu, kāpēc tas vajadzīgs. Un diemžēl jāskaidro arī, ka tas nekādā gadījumā nav nekāds šķeļošs karogs, tieši otrādi – reģionam piederību stiprinošs un līdz ar to arī patriotismu vairojošs simbols.” Savukārt neapstiprinātā Latgales karoga versijas izmantošanu Sergejs Maksimovs neuzskata uzreiz par sodāmu rīcību, bet sola visām pašvaldībām vēlreiz atgādināt par nepieciešamību karogus nomainīt pret zili balti zilajiem. „Tas nav kaut kāds protests, ka prezidents nepareizo karogu apstiprināja vai kā tamlīdzīgi. Svarīgākais, ka ir karogs – simbols, kas vieno Latgali, simbols, ka mēs esam piederīgi Latvijai un tur nav diskusiju.”

No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisinās jau sestais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”, kurā piedalās Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un ASV mūziķi. Nozīmīga festivāla daļa ir arī meistarklases Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem. Ideja par džeza festivālu Lūznavas muižā radās 2018. gadā, kad Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā tika izveidota Džeza mūzikas nodaļa, kuras vadību uzņēmās džeza mūziķis, komponists Toms Lipskis. Viņam, sākot darbu Latgalē, radās doma par džeza festivāla veidošanu Lūznavā. Diemžēl rudenī Toms pāragri devās mūžībā, bet, godinot iesākto darbu un veltot festivālu viņa piemiņai, ar devīzi “Turpinājums!” 2019. gada augustā Lūznavas muižā notika pirmais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”. Festivāla idejas un aizsākumu degsmi turpina un jau sesto reizi kopā ar Lūznavas muižas komandu uztur festivāla mākslinieciskais vadītājs, trombonists Lauris Amantovs. Sarunā ar Lauri Amantovu - par festivāla dalībnieku un pasniedzēju ģeogrāfiju, sadarbības partneriem un šī gada viesmāksliniekiem un grupām, atzīstot, ka vislabākā dāvana festivālam ir tad, kad kādreizējie studenti atgriežas jau kā viesmākslinieki, proti, kad festivālā parādās iepriekšējo gadu augļi. Sarunas noslēgumā - par jaunā mācību gada tuvumu, par slinkiem un čakliem audzēkņiem, kā tos var atpazīt; par mīļvārdiņiem džezistu leksikonā un kurioziem. Kas festivālam "Skiuņa džezs" atšķirīgs no pārējiem Latvijas džeza festivāliem? Lauris Amantovs: Atšķirīgs ir tas, ka tas ir Baltijas džeza festivāls un lokācija ir Latgale. Mēs to veidojam, lai arī vietējiem studentiem būtu iespēja sevi pilnveidot, jo Latgale bijusi mazliet paēdā – Rīgā un ap Rīgu daudz kas notiek, arī Zemgalē un Kurzemē, arī Daugavpilī ir džeza festivāls bez meistarklasēm, bet tikai katru otro gadu. Mūsu galvenā doma ir tieši meistarklases un jauno studentu apmācība, lai viņi varētu pilnveidoties pie džeza meistariem no visas Baltijas. Šogad esam priecīgi, ka Baltijas vārds ir paplašinājies un būs pasniedzēji arī no Somijas un Zviedrijas. Vai starp meistarklašu audzēkņiem ir pieteikušies arī starptautiski studenti? Katru gadu esam priecīgi uzņemt mūsu brāļus lietuviešus, jo viņi tiešām ir ļoti aktīvi. Trešā daļa noteikti ir lietuviešu studenti. Katru gadu studentu skaits pieaug, un par to arī ir prieks. Drīz jau būs jāsāk paplašināt pašu festivāla pedagogu skaitu, jo interese ir liela – gan no visas Latvijas, no Liepājas līdz Rūjienai, un arī lietuvieši ir aktīvi. Pirms tam bija vairāki no Viļņas apkārtnes, šogad ir arī no Klaipēdas. Brauca arī latviešu studenti, kas kādu laiku, piemēram, mācījušies Anglijā, un tagad pavada vasaras brīvdienas šeit. Ieradušās divas meitenes, latvietes, bet no Anglijas. Tā kā ģeogrāfija visu laiku paplašinās, vai esat pamanījis, ka vietai, kur šāds festivāls notiek, ir liela nozīme? Proti, katrā ziņā tā jums ir milzīga dāvana, ka pavisam tuvu Rēzeknei atrodas Lūznavas muiža - viesmīlīga, skaista, tur darbojas bezgala laipni ļaudis. Tieši tā, vieta ir ar debešķīgu auru. Ja paskatās kartē, tā sanāk tiešām Latgales sirdī. Katrs, kurš tur vēl nav bijis, atbrauciet apskatīties un pie reizes paklausīties kādu labu koncertu, un arī jūs to visu izjutīsiet. Man pašam negribas braukt prom, kad esmu te. Atslēdzos no visas pasaules, kad turp aizbraucu! Kā esmu kādus 10 kilometrus no turienes ārā, tad jau atkal pārslēdzos uz ikdienišķo dzīvi, uz to vajadzīgo pasauli. Bet vieta ir tiešām debešķīga.    

“Latgale ir tuvu” – ar šādu saukli šobrīd Daugavpilī notiek Teātra festivāls Nr.3. Šī festivāla iniciatori sākotnēji ir Rīgas teātri – "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātris un arī Leļļu teātris. Iepriekš festivāls uzrunājis savus skatītājus Ventspilī, tad Rīgā un Liepājā, bet šogad festivāls nonācis Daugavpilī. Festivāla fokusā ir pārmaiņas – gan iekšējās, gan ārējās. Simbolisks ir arī šīgada festivāla sauklis – "Latgale ir tuvu", kurš aicina veicināt pārmaiņas šī reģiona uztverē. Tam par pamatu Daugavpils teātrī šajās dienās teātra mīļiem tiek piedāvātas izrādes, kas izceļas gan ar neierastu formu, gan šim brīdim aktuālu un vajadzīgu saturu. Un tam visam noslēgumā arī diskusijas  jeb sarunas ar teātra profesionāļiem ar skatītājiem.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība.  Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas. Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane. Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā. Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam. Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums. Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu. Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums. 1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža. Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.

Testo e foto di Balticanews weblog Testo trasformato in audio progetto cultura per ipovedenti di @tepare

Latgale is Latvia's easternmost region and the country's poorest. It is a region of contrasts, with some distinct cultural differences from the rest of Latvia. For example, while most of Latvia is Lutheran, Latgale is predominantly Roman Catholic. The region's history helps explain the religious differences in Latgale and its ethnic diversity. I spoke to Aldis Pušpurs to find out more about Latgale and Latgalians and to  Father Guntars Skutels, a young Roman Catholic priest, for his perspective on Latgale. You will also learn about places to visit in the region. Thanks for listening!

As much of Zemgale and Latgale starts cleaning up after an unusually powerful and devastating storm, Otto and Joe discuss the impact on residents, nature, and the agriculture sector along with a few other major stories from throughout the week. Theme song "Mēs esam ārzemnieki" by Aarzemnieki, used with permission Closing theme song: Think Tank by Audionautix audionautix.com​ Creative Commons — Attribution 3.0 Unported — CC BY 3.0 Free Download / Stream: bit.ly/_think-tank​ Music promoted by Audio Library youtu.be/mbV9t1Z0rA8 Photo: Gatis Rozenfelds, Valsts kanceleja. Used with Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 2.0 Generic (CC BY-NC-ND 2.0) https://www.flickr.com/photos/valstskanceleja/53103238463/

No 9. līdz 16. jūlijam Ludzā uz pasaules latviešu ģimeņu saietu „3x3” sabraukuši gandrīz 400 dalībnieki. Mācīties latvisko dzīvesziņu un stiprināt kopības izjūtu vistālāko ceļu uz Ludzu mērojuši latvieši no Austrālijas, Amerikas un Kanādas. 3x3 kustība radusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikā, un tagad šādas nometnes notiek arī citviet pasaulē, bet liela daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu 3x3 vēlas piedzīvot tieši Latvijā. Dodamies uz Ludzu apciemot nometnes dalībniekus un uzzināt vairāk par nedēļas garumā paredzētajām aktivitātēm. Ir otrā saieta 3x3 diena. Ludzas vidusskolā kūsā dzīvība. Te iepriekšējā vakarā sabraukuši gandrīz 400 latvieši no visas pasaules. Tikko paēstas brokastis, un nu visi mēģina izlemt, kādā rīta aktivitātē vēlas iesaistīties. „Šogad esam saplānojuši laiku tā, lai paspētu gan ar bērniem apmeklēt kopā, gan katrs aiziet uz savu nodarbību. Es iešu vārīt alu mākslas skolas pagalmā, sieva ies aust uz amatnieku centru, bērni pētīs Ludzu,” stāsta Jānis Dzimtais no Sēlijas novada. Pērn viņš kopā ar sievu vadīja nodarbības, bet šogad viņi pirmo reizi te ir kā dalībnieki. „Lai dabūtu to kopības sajūtu – to, ka Latvija var būt arī šāda,” iemeslus, kāpēc nometnē atgriezušies arī šogad, min Jāņa sieva Džeina Dzimtā. „Tas ir tik patīkami būt tādā vidē, kur visi ir tik draudzīgi, laipni, atsaucīgi.” Nometnes dalībnieki atbilstoši savam vecumam un interesēm var izvēlēties kādu no aptuveni 50 dažādām nodarbībām, kas sadalītas trīs cēlienos – rīta, pēcpusdienas un pievakares ievirzēs. Tās vadīs vietējie Ludzas amatu meistari un arī paši nometnes dalībnieki, kas ir dažādu profesiju un nozaru pārstāvji. „Es iešu uz dzimtas koku ievirzi, jo man jau diez gan liels pašai sataisīts, bet gribu norādes no Ilmāra Meža, kā ko labāk darīt, kur meklēt, kur tālāk rakt, ” saka no rīta pie skolas sastaptā Māra Muktupāvela, kura kopā ar divām meitām un dēlu te ieradusies no Krievijas. „Mēs esam mērojuši tālu ceļu no Sanktpēterburgas caur Rīgu uz šejieni, uz Ludzu. Vīrs šobrīd ir ceļā uz šejieni no Krievijas, viņam bija koncerti. Bijām Dziesmu svētkos un tagad esam šeit. Man vecākā meita piedzima Latvijā, tas ir 16 ar pusi gadus atpakaļ, un tad mēs pārbraucām uz turieni, jo vīrs ir no turienes, un tad mēs kā stārķi pārziemojam tur, kur nākas pārziemot, un pa vasaru esam Latvijā. Man, meitām un dēlam ir divas pases – mēs varam mierīgi ceļot. Un vīram arī ir uzturēšanās atļauja Latvijā.” Māra Muktupāvela „3x3” nometnē ir jau ceturto reizi. Bērnībā viņa tās apmeklēja ar saviem vecākiem, un nu jau pati ved savus bērnus: „Lai viņi latvietību iegaršo vairāk. Bet viss kārtībā – viņi runā latviski, dzied latviski. Mēs esam no dziedošajām ģimenēm. Vīrs ir krievu tautas mūzikas grupas „Otava Yo” dibinātājs, un es esmu Muktupāvelu dzimtas turpinājums, mēs dziedam to, kas ir sirdī. Kaut arī es jau sen dzīvoju lielāko gada daļu ārpus Latvijas, bet Latvija ir manas mājas – tā vieta, kur es esmu ar saknēm.” Māras Muktupāvelas meita Agata nometnē ir pirmo reizi, bet uz Latviju brauc katru vasaru. Viņa piedzima Latvijā, bet uzreiz pēc tam kopā ar mammu pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā. Latviski viņa runā bez akcenta: „Jo ar mammu mājās mēs runājam latviski un ar tēti krieviski.” Latviju viņa sauc par savu dzimteni:  „Man patīk šeit pavadīt laiku ar savu ģimeni skaistā vietā. Pie Cēsīm mums ir māja,” stāsta Agata. Ludzas saietu kopā ar saviem bērniem pirmo reizi vada Jolanta un Ansis Bogustovi. Viņi atklāj, ka šogad „3x3” nometnē piedalās 372 cilvēki. „Lielākā daļa, protams, ir no Latvijas, no visām pusēm. Mums ir Kurzeme, Zemgale, Latgale, visi pārstāvēti, bet ir arī no Austrālijas, no Amerikas, no Kanādas, no Īrijas, no Anglijas, Luksemburgas un no Somijas,” stāsta Jolanta Bogustova. Piecas ģimenes šogad ir ieradušās arī no Krievijas. „Viņi, protams, ir Latvijas pilsoņi, bet nu dzīve ir tā pagriezusies, ka viņiem jādzīvo Krievijā, es teikšu ārprātā. Kā lai notur veselo saprātu? Tad mēs varam varbūt viņus, ja tā var teikt, stabilizēt un spēcināt. Kādreiz taču tas murgs beigsies,” saka Ansis Bogustovs.  „3x3” kustība radusies astoņdesmitajos gados Amerikā ar mērķi saglabāt latvisko identitāti trimdā, savukārt Latvijā šādas nometnes notiek jau 30 gadus – kopš 1990. gada.

Nedaudz vairāk kā pēc mēneša svinēsim 27. Vispārējos Latviešu Dziesmu un 17. Deju svētkus. Šogad Dziesmu svētkiem aprit 150, bet Deju svētkiem – 75 gadi ,un šajā jubilejas reizē arī Latgale kā reģions svētkos ir plaši un spilgti pārstāvēta - 24 Latgales kori, 88 deju kolektīvi, 77 folkloras kopas, 20 kapelas, 7 pūtēju orķestri, 2 koklētāju ansambļi un 39 mazākumtautību kolektīvi, kā arī amatierteātri un Tautas lietišķās mākslas pārstāvji no Latgales. Cik plaša šodien ir dziesmusvētku tradīcija Latgalē, cik skanīgi reģions būs pārstāvēts šajos svētkos, kā kolektīvi atkopušies pēc pandēmijas perioda, kā pagājušas skates, kā tiek vērtēta pasākuma organizācija un vai visiem dalībniekiem būs iespēja nedēļu dzīvot galvaspilsētā, par to visu šoreiz sarunā ar Latvijas Nacionalā Kultūras centra direktori Signi Pujāti, Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes un Varakļānu novadu virsdiriģentu Ēriku Čudaru, Krāslavas KN deju kopas “Rūtoj” vadītāju Jāzepu Ornicānu un kapelas “Dziga” vadītāju Daci Baltkāji.

Droši vien ne viens vien varētu piekrist, ka cilvēkam, kas nāk no Latgales šī ir tā vieta Latvijā, kurā justies patiešām kā mājās, kur mājo prieks, brīvība un labsajūta. Taču, ja cilvēks veido savu priekšstatu par dzīvi šeit tikai to tā, kas dzirdēts, tad visticamāk domā, ka tas ir kaut kas tāls, nesaprotams un drūms. Lai noskaidrotu, kāda tad Latgale ir patiesībā, kas šeit notiek un kā dzīvo, devāmies aprunāties ar jauniešiem Everitu Štekeli un Viktoru Šemeņevu uz Maltas vidusskolu. Kāpēc uz skolu? Jo jaunieši ir ne vien mūsu nākotne, bet arī spogulis, kurā varam redzēt, kādi esam mēs – sabiedrība. Kāpēc stāstīt un zināt, kāda ir dzīve Latgalē? Tāpēc, ka pēdējais gads jo īpaši parādījis, ka tikai saliedētā sabiedrībā nākotne ir pašas rokās. Pirmo raidījumu, kurā jaunieši no Krāslavas runā par dzīvi Latgalē, klausies šeit: https://ej.uz/kraslavasjauniesi Raidījumu vada Līna Lontone un Daiga Laizāne. Breinojamīs kūpā!

Droši vien ne viens vien varētu piekrist, ka cilvēkam, kas nāk no Latgales šī ir tā vieta Latvijā, kurā justies patiešām kā mājās, kur mājo prieks, brīvība un labsajūta. Taču, ja cilvēks veido savu priekšstatu par dzīvi šeit tikai to tā, kas dzirdēts, tad visticamāk domā, ka tas ir kaut kas tāls, nesaprotams un drūms. Lai noskaidrotu, kāda tad Latgale ir patiesībā, kas šeit notiek un kā dzīvo, devāmies aprunāties ar jauniešiem Stefanu Gornu, Anastasiju Vanagu un Renāru Škgalu uz Krāslavas Varavīksnes vidusskolu. Kāpēc uz skolu? Jo jaunieši ir ne vien mūsu nākotne, bet arī spogulis, kurā varam redzēt, kādi esam mēs – sabiedrība. Kāpēc stāstīt un zināt, kāda ir dzīve Latgalē? Tāpēc, ka pēdējais gads jo īpaši parādījis, ka tikai saliedētā sabiedrībā nākotne ir pašas rokās. Raidījumu vada Līna Lontone un Daiga Laizāne. Breinojamīs kūpā!

Rubrikā "gruomotplaukts” Laura Melne itūreiz stuosta par Vinsenta Flikigera zeimiejumu i Edeitis Husaris eisūs stuostu gruomotu “Trusīni vessim reitā pi puiša”. Voi vīgli pīraksteit stuostu piec zeimiejuma? Dūmoju, ka nā. Tok taišni itai rodusēs naleluo gruomateņa “Trusīni vessim reitā pi puiša”. Vysapyrma beja šveicīšu muokslinīka i muzika Vinsenta Flikigera zeimiejumu sereja “Latgale laiku ritā”, kurā jis paruodejs Latgolys lauku dzeivi. Tū izstuodis formatā varēja apsavērt vairuokuos vītuos kai Latgolā, tai aiz Latvejis rūbežu. Juodasoka, ka muokslinīks labi zyna Latgolys dzeivi, nu itainis īt juo sīva muzike Ilze Grudule, te jūs saime mādz pavadeit vosorys. Vinsents gribiejs Latgolu īmyužynuot ari gruomotys formatā, partū uzrunuojs latgalīšu volūdys i kulturys aktivisti Edeiti Husari pīraksteit pi zeimiejumu stuosteņus. Niu ar zeimiejumim i stuostim var īpasazeit gruomotā. Kluotyn vēļ – stuostus var puorskaiteit latgaliski, angliski i vuocyski. Tys reizē ari taids kai atguodynuojums, ka latgalīšu rokstu volūda ir daļa nu latvīšu volūdys, partū navar saceit, ka latvīšu volūdys itamā gruomateņā navaida. Juosoka, ka sovā ziņā itei jau palīk par tendenci – beidzamajūs godūs izguojušys vairuokys gruomotys, kur rādā ir teksti latgaliski i angliski, tok nav latvīšu literarajā volūdā. Īmesli tam vys ruodīs ir atškireigi. Dzejis antologeja “Pādejais modeļs” ar angliski atdzejuotim Raibuo, Ligijis Purinašys i Ingridys Tāraudys tekstim izguoja storptautyskā izdevnīceibā uorpus Latvejis, bet vairuokys Jūrdžu i Cybuļsku dzymtys gruomotys puorizdūtys i reizē iztulkuotys angliski tyka piec ASV dzeivojūšuo latgalīšu kulturys mecenata Pītera Ragauša iniciativys. Ka nagribi skaiteit latgaliski, teik pīduovuota alternativa – skaiti kaidā nu pasauļa lelūs volūdu! Atsagrīžūt pi gruomotys “Trusīni vessim reitā pi puiša” iz reizis juosoka, ka stuosti nav piļneigi autobiografiski, kai varbyut kaidam varātu ruodeitīs piec pyrmuos tūs puorskaiteišonys. Kai stuosta Edeite Husare, tī kūpā sasavynuse juos pošys pīredze ar Vinsenta sīvys rodu pīdzeivuotū i ari koč kur dzierdātū. I izadevs tys veiksmeigai – dūmoju, ka vysmoz ar vīnu stuostu spēs leluokā voi mozuokā mārā identificētīs kotrys, kurs dzeivuojs Latgolys laukūs. Kai īvodā nūruoda autore, gruomotā atspīgeļuota myusu dīnu Latgola, kaidys, vystycamuok, iz prīšku nabyus. Pīna goldi, gūvs i cyti lūpi kotrā klāvā, garuos duorza vogys, molkys plita, maja dzīduojumi pi krysta, īšona iz bazneicu kotru svātdīni. Sūpluok tam myusu dīnu realejis – bārnu braukšona gostūs nu uorzemu. Tok nostaļgejis par tū, cik labi beja nazkod, tok vaira nabyus, te nav daudz. Te tys, kas dreiži var pagaist, pīfiksāts ar breineigu humoru i pasasmīšonu ari pošam par sevi. Kai roksta Edeite: “Nu, nikuo, tok byus cyta Latgola.” Interesanti ari saleidzynuot zeimiejumus ar tekstim. Kai gruomotys prezentacejā saceja tuos autori – cytreiz obeji iz vīnu i tū pošu lītu ir pasavāruši pavysam cytaiž. Ruodīs, ka tys varātu byut ari interesants rodūšuos raksteišonys treneņš latgalīšim – pajimt vīnu Vinsenta zeimiejumu i paraudzeit pīraksteit sovys asociacejis voi atminis par tū. Koč kaidā ziņā tys jau izadevs ar juo pīna golda zeimiejumu – taišni itys dorbs itūvosor izstuodē Lūznovā pamudynuoja Amandu Anusāni sataiseit Instagram kontu, kurā dokumentēt pīna goldus i tūs stuostus, cikom jī vēļ Latvejā ir. Gruomotys prezentacejā izskanēja ari redzīņs, ka stuostu autore Edeite asūt pīdūmuojuse i salykuse vysaiduokus latgalīšu vuordus, kurūs kasdīnā nadzierd. Itam da gola navariešu pīkrist – Edeitis volūda ir cīši dzeiva i latgaliska, atguodynojūt ari par pīmierstim vuordim voi tūs formom. Nu jauna nikas nav izdūmuots. Peizumi, izzaudys, struope, strēče, Vierbineica, īt kulā – vysi it kai zynomi, tok varbyut na regulari lītuoti vuordi. Ari izteiksmis veids līk secynuot, ka teksts eistyn pīraksteits latgaliski, ar latgaliskom teikumu konstrukcejom, na tom, kas mums automatiski pruotā parosti īsaslādz nu latvīšu literaruos volūdys. “Trusīni vessim reitā pi puiša” līk pasasmīt, padūmuot, atguoduot i pasapynuot par tū, kai beja, ir i byus Latgolā. Bez patosa i bez dramatiziešonys, eisti i tycami.

Latgale ir viena no lielākajiem reģioniem jaunsargu skaita ziņā. Šogad Latgalē ir aptuveni 2000 jaunsargu, kas jaunsargu skaita ziņā ir otrais lielākais reģions. „Skatoties kopējos skaitļos par Rīgu, kurā ir 43 % no visa jauniešu skaita, tad labā ziņa ir tā, ka neticēsiet, bet Latgale ir otrajā vietā jauniešu skaita ziņā 17,3%. Salīdzinot ar Vidzemi, kur ir tikai 11,4%,” Latgales jauniešu interesi par jaunsardzi ciparos šoreiz raidījumā atklāj Jaunsardzes centra vadītājs pulkvedis Aivis Mirbahs. „Mēs dzirdam, ka Latgalei gan skatoties vidējo atalgojumu, gan dzīves līmeni nav tā spožākā situācija Latvijā, bet, skatoties uz šiem skaitļiem, es atkal saku, ka nākamajos 10-15 gados Latgalē ir gaidāma lielāka izaugsme nekā pārējos Latvijas reģionos.” Tāpat Aivis Mirbahs norāda, ka Latgalē jaunsardze strādā arī kā sabiedrības integrators. „Ne tikai uzņemot cittautiešu jaunsargus mūsu organizācijas rindās, bet to, ko ir parādījis pētījums, jaunsargs, kurš mājās nerunā latviski, kultivē latviešu tradīcijas savā ģimenē. Spilgti atceros piemēru no Daugavpils, kur jaunsargs, kurš sarunājas mājās krievu valodā, aizgājis mājās jautā, kāpēc mēs nesvinam 18.novembri, un vecāki teikuši, jā, kāpēc mēs nesvinam. Un sākuši to svinēt.” Par jaunsardzi un valsts aizsardzības mācību Latgalē, šodien raidījumā saruna arī ar Dainu Naruševiču, kas agrāk bijusi latviešu valodas  un literatūras skolotāja, bet nu ir valsts aizsardzības mācības un Jaunsargu instruktore Rēzeknes novada Kaunatas vidusskolā, arī Rēzeknes internātpamatskolā-atttīstības centrā un Rēzeknes Katoļu vidusskolā.

“Spēle” – dažādībā, skanīgās meldijās, rotaļās un dejās. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, ar kura rīkotājiem tiekamies Kultūras rondo studijā, lai uzzinātu par festivāla programmu un raksturotu Latvijas folkloras kustību, kura iegājusi ceturtajā gadu desmitā. Par festivālu stāsta atklāšanas koncerta “Spēlē šādu vakariņu” Turaidas  Dziesmu dārzā režisore Anda Skuja, festivāla "Baltica" mākslinieciskā vadītāja, folkloriste Māra Mellēna un Latvijas Nacionālā kultūras centra folkloras un tautas mūzikas eksperte Lauma Bērza. No 6. līdz 10. jūlijam norisināsies Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Ar moto "Nāc ar mani spēlēties" vairāk nekā 250 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi tiksies dažādos koncertos, un notikumos Alsungā, Dundagā, Inciemā, Inčukalnā, Jūdažos, Krimuldā, Kuldīgā, Lēdurgā, Mālpilī, Popē, Rīgā, Siguldā, Talsos, Turaidā un Ventspilī,. Visplašāk festivālā “Baltica” būs pārstāvēta Latgale, dažādos festivāla notikumos piedaloties 76 kolektīviem, savukārt Rīgu un Rīgas reģionu pārstāvēs 35 kolektīvi, bet Kurzemi – 41 kolektīvs. Festivālā piedalīsies arī 38 Vidzemes, 29 Zemgales un 3 Sēlijas kolektīvi. Festivāla dalībnieki ir kolektīvi, kas festivāla “Baltica” repertuāra pārbaudes skatē par savu sniegumu saņēmuši I vai II kategoriju. Festivāla dalībnieku vidū būs arī divi latviešu diasporas kolektīvi – Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki” un Latvijas Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā folkloras kopa “Rēvele”, kā arī četri viesu kolektīvi: muzikantu grupa no Mostes Igaunijā (Mooste Rahvamuusikakooli Piiliklubi), dziedātājas no Serves Sāremā (Sõrve ansambel Ammuker), folkloras ansamblis “Labingis” no Viļņas, kā arī Viļņas Universitātes folkloras ansamblis “Ratilio”. Festivāla viesus būs iespēja dzirdēt 6. jūlija koncertā “Kaimiņu būšana” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un 8. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tradicionālās daudzbalsības koncertā “Saskanēja man dziedot”, kā arī citās festivāla norises vietās Vidzemē un Kurzemē. Tradicionāli starp festivāla viesiem būs arī stāstniecības nozares pārstāvji. Apmeklētājiem būs iespēja gremdēties lietuviešu stāstnieces Mildas Varnauskaites (Viļņa) un oksitāņu stāstnieces Monikas Burgas (Monique Burg) iztēlē un mantotajās atmiņās. Detalizētu informāciju par programmu un plānotajām norisēm var iegūt festivāla tīmekļvietnē.

Saruna ar rakstneicu, romantiki humoristiskuo romana latgaliskuos nūskanuos „Mīlas kastings” autori, latgalīti Ilzi Aizsilu. Ilze īt nu Kruoslovys nūvoda Ezernīku pogosta, kur arī šudiņ atsarūn juos dzymtuo sāta i dzeivoj vacuoki. Ilze kasdīnā struodoj par sabīdriskū attiecību specialisti Mārupis nūvoda posvaļdeibā, sovpus leidz ar Rakstnīku savīneibys Literaruos akademejis prozys meistardarbneicys pabeigšonu ir aktivi aizsuocīs autores ceļš literatūrā. Par Latgolu i latgaliskū juos dorbūs i kasdīnā,  

Liturģiskās tekstīlijas ir Latvijā līdz šim maz pētīta tēma. Šobrīd Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā skatāma izstāde "Rokdarbi liturģiskajās tekstilijās", kurā var iepazīst katoļu garīdznieku tērpus un citas baznīcā redzamās tekstilijas. Raidījumā garīdznieku tērpus un dievkalpojuma norisei nepieciešamos priekšmetus no tekstīliju vēstures puses palīdz izprast vēstures doktore Aija Jansone. Savukārt katoļu prāvests Viktors Naglis izskaidro atsevišķu liturģisko tekstīliju pielietojumu dievkalpojumā, kā arī stāsta par savu pieredzi, saglabājot, kolekcionējot, un izstādot viņa pārziņā esošās vērtības. Senie, Latvijas baznīcās lietotie liturģiskie tērpi un tekstilijas ir līdz šim maz izpētīta kultūrvēsturiska vērtība. Pa daļai tāpēc, ka šie tērpi ir attiecīgās baznīcas un draudzes īpašums, un līdz šim varbūt nepietiekami veicināta sadarbība, lai šīs vērtības atrādītu plašākai sabiedrībai. Taču iespējams, ka arī paši pētnieki līdz šim tā īsti nebija izpratuši šo tērpu saikni ar visdažādākajām vēstures jomām. Senie liturģiskie tērpi ir liecība par to dāvinātājiem – muižniekiem vai valdniekiem. Liturģiskā tērpa komplekts var būt saistīts ar kāda ievērojama garīdznieka vārdu un darbību. Izmantotie audumi glabā stāstus par senajiem tirdzniecības sakariem. Daļa jaunāko liturģisko tekstiliju ir vietējo amatnieku darinājums, un tā ir lappuse vēl neuzrakstītajā Latvijas rokdarbu vēsturē. Liturģisko tērpu izpētei tagad pievērsusies grāmatu par latviešu cimdu rakstiem un tautas tērpu krekliem autore, vēstures doktore, šobrīd Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Aija Jansone. Pēdējo gadu laikā viņa apzināti devusies ekspedīcijās, kuru rezultātā Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumu papildinājusi ļoti interesanta liturģisko tekstiliju kolekcija. Iegūtie priekšmeti līdz pat maija beigām apskatāmi Brīvdabas muzeja izstādē "Rokdarbi liturģiskajās tekstilijās". Izstāžu zālē garīdznieka tērpa detaļas un misei nepieciešamās tekstilijas izliktas stikla vitrīnās, uzvilktas uz manekeniem vai gariem pakaramajiem, kas ļauj iespējami pilnīgi izsekot tērpa darināšanā izmantotajiem rokdarbu veidiem. Mums nemaz nav jāiedomājas šīs lietas baznīcas ritu kontekstā, izstāžu zālē tie ir paraugi, eksponāti. Aija Jansone saskaitījusi, ka kopš pirmās sarunas 2012. gadā, viņa kopumā pabijusi 36 ekspedīcijās, un tās visas bijušas uz Latgales katoļu baznīcām. Tā viņa nolēmusi – kaut cik apgūt vienas kristīgās konfesijas, viena novada baznīcas, un pagaidām arī šis darbs vēl ne tuvu nav pabeigts. Līdz ar to izstādē Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pārstāvēta tikai Latgale. Kas būtu jāzina pētniekam, kurš grib noteikt tērpa senumu? Aija Jansone ļauj nedaudz ielūkoties, kā tas notiek. Līdz 18. gadsimta otrajai pusei, tik smalkus rokdarbus, kādi nepieciešami baznīctērpu darināšanai, zemnieki nemaz neprata, šos izšuvuma rakstus apguva īpašās darbnīcās, no paraugiem. Izveidojoties rokdarbu veikalu tīklam, arī zemnieks iekāroja sev pilsētnieciskākas drānas, greznie baznīctērpi iedvesmoja apgūt jaunus rokdarbus un savā ziņā pildīja kataloga funkciju. Liturģisko tektiliju pētniecība, kā to sarunas sākumā norādīja Aija Jansone, ir jauna tēma Latvijas zinātnē un izstāžu zālēs. Taču paralēli savas kolekcijas veido un izstāda arī baznīca – draudzes un priesteri. Iespējams, atšķirīga ir katras puses pieeja. Kā jau Aija Jansone minēja, baznīcas inventāra aktos labprāt tiek “nozaudēts” tērpa darināšanas gads, darinātāja vārds vai teritoriālā piederība – baznīcas kontekstā personai tik lielas nozīmes kā pētniecībā, viss, tā sacīt, Dieva godam. Došanās ekspedīcijās veido nepieciešamo sarunu abu pušu starpā. Aija Jansone ar respektu runā par draudzēm, kuras, lai arī atsakās savas vērtības nodot muzejam, paši gādā par to saglabāšanu un izstādīšanu.   Sazinos ar Krustpils Vissvētās Trīsvienības draudzes un Atašienes Sāpju Dievmātes draudzes prāvestu Viktoru Nagli, lai uzzinātu kādi liturģiskie tērpi ir viņa pārziņā, un kā notiek to glabāšana. Nesen liturģisko tērpu izstāde notika atjaunotajā Krustpils pilī. Viens no prāvesta Viktora Nagļa nodomiem, organizējot šādu izstādi, bijis uzsvērt katoļu klātbūtni šai reģionā  

Daugavpils Jēzus Sirds draudzes vikārs Dmitrijs Artjomovs ir dzimis Rīgā, studējis vēsturi Daugavpils Universitātē un teoloģiju Ļubļinas Katoļu Universitātē, Varšavas Teoloģijas Akadēmijā un Saleziāņu Pontifikālajā Universitātē Romā. Šobrīd studē teoloģiju doktoranturā Varšavā. "Teoloģija manā skatījumā, protams es vienkāršoju, tā ir filozofija, kurai jautājums par Dievu ir atrisināts, pateicoties ticības pieredzei.” Dmitrijs ir vēl viens spilgts piemērs tam, cik multinacionāla vieta ir Latgale. Viņa tēvs nācis no Ukrainas, Hersonas apgabala, vectēvs bijis no Krievijas, vecmamma no Latgales. Jautāts, kas pēc tautības pats jūtās, Dmitrijs nevar atbildēt, vien noteikdams „ar šo jautājumu jau nesājos 40 gadus”. Viņš labprāt izmantotu eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas savulaik piedāvāto jēdzienu – latvijietis. „Manā skatījumā, mums ir jāmeklē nevis to, kas mūs šķeļ, bet jāuzdod jautājums Latvijā – kāda ir mūsu kopīgā vērtība, kāda ir kopīgā platforma, uz kuras esam spējīgi veidot to saliedētību," Dmitrijs Artjomovs. „Pret Putinu es neattiecos ar simpātijām, gribu uzreiz pateikt, bet es nevaru pateikt, ka man kā kristietim ir atļauts ienīst viņu. Cilvēkam, uz kur lido bumba, kura pilsēta tiek bombardēta, es varu saprast, ka viņš jūt šo naidu. Pēc tam, kad viss beigsies, kad viņš atgūs savu dzīvi, atbūvēs savu pilsētu, varbūt viņš skatīsies savādāk. Bet es varu teikt pēdiņās - es dodu viņam tiesības šīs jūtas just. Bet es kas dzīvoju šeit Latvijā, kuram nekas nedraud, es kā inteliģents cilvēks, kā kristietis, es nevaru atļaut sev noslīdēt, degradēt līdz tam, ka manas dusmas veidos manu pasaules redzējumu,” tā Dmitrijs, runājot par naidu un ar to saistītajām emocijām šobrīd cilvēkos. „Sākot no pandēmijas sākuma es katru reizi katros svētkos teicu, ka šogad šie svētki ir īpaši, un cik man gribētos, lai šie svētki nebūtu īpaši. Un mēs redzam, šogad tie svētki tomēr būs īpaši, ar īpašu noskaņu un emocijām, labām vai sliktām. Bet es uzskatu, ka it īpaši šajos svētkos un vispār visu savu dzīvi mums nedrīkst ļaut sevī uzvarēt zvēram, zvēram sevī sevi pašu uzvarēt!”          

Kāda patiesībā ir Latgale, kāpēc Annijai mājās bija bise un cik alkoholiķu ir Saeimā? Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Executive palīgs - Valts Anškens Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

This time our guest is Līva Pērkone, who is a member of "Latvian Startup Association" and "TechChill" festival. She has her own company called "Helve" which helps businesses to develop innovations. This time we are talking about branding of Latvia and local start up/tech scene.I wanted to start with one question – what is the brand of Latvia? You have hosted various panel discussions and have taken part in many conversations about this exact topic. So what is the brand of Latvia and what can you do with it? What it isn't and do we even need it? Where is it moving towards?We have spoken about it a lot, and there are topics that we always return to, which is the green environment. We can often speak ironically about that, but at the same time there are some truths that most Latvians perceive as quite natural. We gather mushrooms, we gather berries, our population density is one of the lowest in Europe, approximately 40%, if I'm not mistaken, of our land is covered by forests. And these are the truths, which you can't deny. If you talk about it in such artificial categories as brands or strategies, or the greenest country of the world, then it might seem unnatural to the audience; but at the moment when people leave their home on a Saturday morning, they often go to a forest, to countryside or to visit a grandmother. Brand is true when it's based on truth and reality, and on real habits of people.Is the brand of Latvia necessary for anybody else except us? Do you feel this necessity when you tell about Latvian companies and start-up environment? Who else besides us needs the brand of Latvia?This is a very good question, because I think we have often thought about this brand in a tourism or culture element, which of course is nice, but it's not the same as a business element. We need this brand in order to achieve certain goals and not just so we could create campaigns. Underneath any communication campaign there are strategic goals, and this might be why we can't arrive at this brand, because in order to create a communication strategy, you have to have a business strategy, and maybe be the answer is that we haven't had a Latvian business strategy, for which to create this communication campaign. Advertising and PR people might not be the ones whom we should ask what our goal is.One of your own goals is to help new Latvian companies to create global brands. What is the difference of a country brand, which as you said can't be artificially made and which should be true for most of the society?The advantage of Latvia as a small country, which we often see among start-ups, is that the founders of these companies create ideas that are international from day 1. No Latvian start-up is creating a start-up just for Latvia, they understand that the only way they can grow and develop is to become an international brand. I personally think that a successful brand will include a part of its creator's personality, which is how start-ups slightly differ from large corporations, because a start-up starts small and grows very quickly. At the same time if we look at a bank or a large corporation, then it most likely is a large company with long history, whose founders might no longer work there. And they are very far from the initial idea and founder's mission regarding why the company is created and what problem the founder wanted to solve.What are the few things that are necessary in order for new companies to think with the ambition you mentioned in regards to Jobs and Musk. We here in Latvia sometimes are afraid to dream big or to plan big global changes, which we can achieve from here.I think that at least the people I know, who are creating start-ups, are all good in regards to ambition. If you don't have this ambition, you can't create a start-up. Their confidence is grand and they have no doubt that they will be able to conquer the world, if only they get lucky, if they make the right bets, if they solve the problems correctly; it requires knowledge, but it also has an element of luck - luck in market or luck in investment, or being in the right place at the right time. This global view is something I would like to see more in government or in decision-making. A specific example from the present is stock option regulation, which is a seemingly self-evident financial instrument that helps to promote innovations, but it has had a very hard time perhaps due to inexplicable reasons, because this is a regulation that would seem as a self-evident and simple decision, but we often see that these decision-makers…  I don't want to say that it happens in all levels, because we see more and more people having a global breath among the decision-makers, but the critical mass still hasn't been reached. The decision-making process is very hard, long and heavy. They try to pass the stock option regulation for at least a year and a half, but it keeps getting stuck and it has a lot of opponents. We find it to be a very simple and self-evident thing, which should have been passed very quickly, and there are no reasons why it hasn't.We're happy for every smaller or bigger success story, but we still don't have one big global success story in Latvia. We're the last ones in the Baltics without one.We have been the last ones for a while, unfortunately.Yeah. What do you think is the missing element among the few start-ups that exist and are doing cool things, which we are proud of… but in order to have a one big win, which, as you said, would create the effect that in the second or third generation it creates various new investors with their own experience, what are we still missing in order to make the big jump?One of the things we lack the most is knowledge. The moment when Skype was sold, it created a very large number of people in Estonia, who not only have a large funding at their disposal, which they can invest further in order to found their own companies that became the next “unicorns” or large, successful start-ups, or they invested it in other start-ups, but what's the most imported – it created people with knowledge on how to build a large, successful company, and at the moment what we see in Estonia is not the second, but even the third and fourth generation.You have said that innovation is the quickest and smartest way to make a small country rich. Could you tell me why you have this conviction?I really liked this one example. There was a businessman, who we talked with many years ago, when we were creating an offer for the Latvian Expo. He told us that he used to grow potatoes in Latgale, if I'm not mistaken. He was growing potatoes, selling and exporting them, but he of course was not able to compete. Other countries will always have larger areas, hotter sun. No matter what he does here, he will never be able to grow them in a way that makes him rich; he can support himself, but it will never lead him to wealth. What did he do? He started to produce organically certified potato starch. This is where we see this fantastic example – you have a natural environment, this wonderful green nature of ours, which is one, plus innovations, wit and cleverness. The moment he started doing this he became the second largest exporter in the world.What are the steps to get to this innovation? How can I begin to untwist this path? Regardless whether my starting point is potatoes, microchips or any other area.Creating innovations is hard. There are several strategies to doing this. You can create them internally, you can dedicate a separate team that will create a specific product and innovate, you can search for partners in the start-up ecosystem, for example, a start-up which creates a potential product that could be added to your bigger company, maybe you cooperate with it, maybe it creates this product and then you acquire and incorporate this company. Innovation – anything that is the future – of course is not based on historic data. We can't create anything new by looking at we have already done, since innovation in its nature is something new and never-seen-before, so there can't be a proven way of creating this genius idea.I have this one question. From state companies to businesses, and a very small structural unit is the family. You yourself have three children, and several business areas that you operate within. How do you create the environment for your children, so they could create these new, innovative ideas in the future, so they have a creative environment and can think with a large ambition?In my experience, children allow you to look at things completely differently, for example, they learn and while they learn you are able to return to these topics and learn together with them.You have asked school teachers why children are not being taught programming. Is this the one thing you suggest to teach children from an early age?In this regard I might be assessing my own experience. I studied in a school of humanities. In the science class, but still in a school of humanities, which is a very specific experience. You realise that you have not been offered the opportunity to understand this scientific environment, which later affects you quite a lot. I think we must be able to provide our children with such an education that, when they complete the primary or secondary school, they are able to choose. If we only teach them folk dances, Latvian language and literature, then we take the ability to choose what they want to become away from them, because if they are not able to pass the math or physics exam, this future is locked away for them. They no longer can become engineers or programmers.Cool, thank you!Līva Pērkonehttps://www.linkedin.com/in/livaperkone/?originalSubdomain=lv--Subscribe to Asketic Podcast on:Spotify:https://open.spotify.com/show/73QSMYK46NHoHCytJYYmPZ?si=Mw4ZLISUSoueh9Es1pCLUgApple Podcast:https://podcasts.apple.com/lv/podcast/asketic-podcast/id1496922775YouTube:https://www.youtube.com/channel/UCQdekksSROS4PCxRV7aqT3QGoogle Podcasts:https://podcasts.google.com/feed/aHR0cHM6Ly9mZWVkcy50cmFuc2lzdG9yLmZtL2Fza2V0aWMtcG9kY2FzdA--Asketic design & branding:Instagram: https://www.instagram.com/asketicstudio/LinkedIn: https://www.linkedin.com/company/asketic/WWW: http://asketic.com/

Oktobra vydā Ēriks Zeps beja nūbraucs iz Daugovpili, kaba Daugovpiļs Muola muokslys centrā sasatyktu ar keramikim Liliju Zeiļu i Juoni Saikovski. Niu ite par gūdu divejom jubilejom leidz pat cyta gods janvaram ir apsaverama izstuode „10x4”. Desmit godu jubileju itūgod svietej Daugavpils Muola muokslys centrs, sovpus 40.godskuorta aprit tautys lītiškajai studejai „Latgale”. Tuos dybynuošonu pīmiņ meistars Juoņs Saikovskis. „Asu pateiceigs itai muokslinīku grupai, kuri beja vadeibā – Ugis Auzeņš, Indulis Folkmanis, Mārcis Stumbris – jūs laikā itys tyka izdūmuots i ari izdariets.Tī nabeja tukši vuordi i ite, blokus lielajai darbineicai, tyka izbyuvātys vēļ divejis darbineicys ar mierki paaicynuot Stanislavu Vylcānu. Leidz ar Stanislava i juo dāla īsarasšonu ite suoce ari veiduotīs studeja. Niu ite vēļ arviņ struodoj vaira nikai desmit meistaru. Asu pateiceigs itim muokslinīkim, ka jī sovulaik beja tuolredzeigi i ir prīca šudiņ redzēt darbineicys panuokumus.” Gribīs izsvērt, ka ari tautys lītiškuos muokslys studejai „Rēzeknes apriņķa podnieki” i Latgolys pūdnīku dīnom itymā godā tyka sveiteita 40. jubileja. Lilija Zeiļa atkluoj, ka studejis dybynuošonys laikā keramikis skaitejīs kai muokslinīks. Profeseja bejuse pīteikami prestiža i ari stabila, niu gon pamatā kotrys sovā darbineicā struodoj pats iz seve i nazyna, cik kuru mienesi nūpeļneis.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="874" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}    „Juoņs Pujats beja atbraucs iz Rēzekni i ite vadeja studejis kai lektors. Jis beja pyrmais, kurš atjaunuoja Latgolys keramiku Padūmu laikūs. Jis rajonūs i pogostūs radeja kūpys, īsuokumā juos struoduoja kai radūšī puļceni, tod ministreja daškiere jau studejis vuordu. Tai iz reiz tymā laikā par studeju naļuove sauktīs... Tai mes kotrys sovā piļsātā suocem struoduot. Tys vyss beja pakļauts Kulturys ministrejai.” Lilija Zeiļa pīmiņ, kai jei suokuse sovu ‘muola ceļu’ izreiz piec muokslys školys pabeigšonys. „Gondreiž kotrā piļsātā tūlaik beja apvīneiba „Daiļrade”, kurā mes daudzi sovulaik asam struoduojuši – stabila olga, rūku dorbs. Keramika skaitejuos Latvejis zeimyns – balzams, keramika, dzintars. Vysi brauce piec itaida monta. Ite mes variejom ari rodūši izapaust i pat taiseit, kū gribiejom.Golvonais beja kvalitate, tod jī poši nūcenuoja i puordeve. Beja stabilitate.”

Oktobra vydā Ēriks Zeps beja nūbraucs iz Daugovpili, kaba Daugovpiļs Muola muokslys centrā sasatyktu ar keramikim Liliju Zeiļu i Juoni Saikovski. Niu ite par gūdu divejom jubilejom leidz pat cyta gods janvaram ir apsaverama izstuode „10x4”. Desmit godu jubileju itūgod svietej Daugavpils Muola muokslys centrs, sovpus 40.godskuorta aprit tautys lītiškajai studejai „Latgale”. Tuos dybynuošonu pīmiņ meistars Juoņs Saikovskis. „Asu pateiceigs itai muokslinīku grupai, kuri beja vadeibā – Ugis Auzeņš, Indulis Folkmanis, Mārcis Stumbris – jūs laikā itys tyka izdūmuots i ari izdariets.Tī nabeja tukši vuordi i ite, blokus lielajai darbineicai, tyka izbyuvātys vēļ divejis darbineicys ar mierki paaicynuot Stanislavu Vylcānu. Leidz ar Stanislava i juo dāla īsarasšonu ite suoce ari veiduotīs studeja. Niu ite vēļ arviņ struodoj vaira nikai desmit meistaru. Asu pateiceigs itim muokslinīkim, ka jī sovulaik beja tuolredzeigi i ir prīca šudiņ redzēt darbineicys panuokumus.” Gribīs izsvērt, ka ari tautys lītiškuos muokslys studejai „Rēzeknes apriņķa podnieki” i Latgolys pūdnīku dīnom itymā godā tyka sveiteita 40. jubileja. Lilija Zeiļa atkluoj, ka studejis dybynuošonys laikā keramikis skaitejīs kai muokslinīks. Profeseja bejuse pīteikami prestiža i ari stabila, niu gon pamatā kotrys sovā darbineicā struodoj pats iz seve i nazyna, cik kuru mienesi nūpeļneis.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="874" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}    „Juoņs Pujats beja atbraucs iz Rēzekni i ite vadeja studejis kai lektors. Jis beja pyrmais, kurš atjaunuoja Latgolys keramiku Padūmu laikūs. Jis rajonūs i pogostūs radeja kūpys, īsuokumā juos struoduoja kai radūšī puļceni, tod ministreja daškiere jau studejis vuordu. Tai iz reiz tymā laikā par studeju naļuove sauktīs... Tai mes kotrys sovā piļsātā suocem struoduot. Tys vyss beja pakļauts Kulturys ministrejai.” Lilija Zeiļa pīmiņ, kai jei suokuse sovu ‘muola ceļu’ izreiz piec muokslys školys pabeigšonys. „Gondreiž kotrā piļsātā tūlaik beja apvīneiba „Daiļrade”, kurā mes daudzi sovulaik asam struoduojuši – stabila olga, rūku dorbs. Keramika skaitejuos Latvejis zeimyns – balzams, keramika, dzintars. Vysi brauce piec itaida monta. Ite mes variejom ari rodūši izapaust i pat taiseit, kū gribiejom.Golvonais beja kvalitate, tod jī poši nūcenuoja i puordeve. Beja stabilitate.”

Šobrīd Valsts prezidents ir aicinājis politiķus diskutēt par latviešu vēsturisko zemju likumu. Topošā likumprojektā noteiktas vēsturiskās zemes - Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija, kuru robežās tad vēl noteiktas mazākas kultūrtelpas. Par likumu un tā ietekmi vēl priekšā dažādas diskusijas, taču kā un kāpēc veidojušās Latvijas vēsturiskās zemes? Kur beidzas Zemgale un sākas Kurzeme jeb kā veidojušās latviešu vēsturiskās zemes? Kas liecina par to, ka konkrētā teritorija ir saucama, piemēram, par Lībiešu krastu un kāpēc ir pilsētas, par kuru precīzu pieskaitīšanu kādam no vēsturiskajiem novadiem aizvien nerimst kaislības, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieki - Arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis, Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule un muzeja direktors vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts. Uldis Balodis sastādījis lucu valodas ābeci Runājot mēs kaut ko padarām dzīvu, arī tad, ja tie ir tikai atsevišķi vārdi. Tā uzskata valodnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis. Pavisam nesen dienasgaismu ieraudzījusi viņa veidotā Ludzas igauņu ābece, kas interesentiem ļautu pietuvoties lucu jeb Ludzas igauņu valodai un kultūrai. Šīs tautas pētniecībai Uldis Balodis nodevies jau vairākus gadus, un sarunā viņš atklāj, kā tad luci nonāca Latvijā, kā runāja un kāda ir to pašreizējā situācija. Somugru tauta Ludzas igauņi dzīvoja Ludzas apkārtnē vairākus simtus gadu, to valoda un kultūra attīstījās latgaliešu un citu valodu ietekmē. Taču Ludzas igauņiem bija pašiem sava identitāte un valoda, kas atšķīrās gan no Igaunijā sastopamās, gan citas Latvijas somugru tautas – lībiešu – valodas. Iedvesmojoties no agrākām pētnieku ekspedīcijām, valodnieks un pētnieks Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā Uldis Balodis trīs gadu laikā apbraukājis un fotografējis 53 Ludzas igauņu ciemus. Sarunas laikā uz galda goda vietā atrodas jaunā Ulda Baloža radītā Ludzas igauņu ābece ar viņa fotogrāfijām.    

Pobrecito Satanás 052 llega a una nueva temporada, una temporada que mucho me temo, que, como la anterior, va a venir marcada por el Covid-19. Nos conformamos con la música que no es poco. El primer cd que presentaremos nos lo proporciona María Xosé Silva, de nombre artístico Sés, está considerada como una de las artistas de mayor éxito en Galicia, por su carisma, su discurso y por la fuerza y calidad de sus canciones. El álbum 'Liberar as Arterias', séptimo en la trayectoria de esta artista, mezcla lo mejor de Sés, con guitarras, baterías, panderetas... Un auténtico hit que tiene como eje la lucha feminista, anima a levantarse, a romper las mordazas y a ser una misma, manteniendo y potenciando su valiente mensaje, y en el que recorre América de norte a sur. Uno de los hechos más notables en los últimos años en la música folclórica letona ha sido el debut del conjunto Tautumeitas. Como su nombre lo indica, el grupo reúne a seis 'chicas folklóricas' que interpretan canciones inspiradas en canciones folclóricas y folklore letones. Algunos álbumes son trabajos de amor, u ocasionalmente al menos, una mezcla de amor y academia. En "Dziesmas no Aulejas", las seis mujeres que componen Tautumeitas dan su propia versión de un hilo particular de la música tradicional letona. Es un homenaje al canto de Aulejas Sievas (Mujeres de Auleja), que provienen de una sola aldea en la parte oriental del país de Latgale y han sido guardianes de una de las tradiciones vocales más antiguas de su país, una que difiere notablemente de otras partes de Letonia tanto en su estilo melódico como en el tipo de armonía.

#5BREINUMI turpinām par drosmi kļūdīties, un ne tikai Raidījuma galvenais viesis ir šķiet viens no aktīvākajiem šī brīža daugavpiliešiem – Jorens Dobkevičs. 20-gadīgais jaunietis ir dažādu radošo projektu autors un kurators, vēl nesen strādājis Polijā, tagad atgriezies Daugavpilī – studē, strādā vietējā pašvaldībā kā komercdarbības speciālists, šī gada sarunu festivālā LAMPA vadīja diskusiju par medijiem krievu valodā, un septembra sākumā vidusskolēniem organizēja arī ideju hakatonu MediaLab par medijiem, radio un medijpratību. Ar Jorenu par viņa kļūdu izpratni un uztveri savā dzīvē, kā arī par medijpratības svarīgumu sarunāsies Daiga jeb DJ Deila un Jānis. *** Rubrikā "#5BREINUMI vaicoj atbiļdis" Rudīte skaidroja, ko jaunieši skatās, klausās vai lasa, kad grib uzzināt par jaunāko sev apkārt un pasaulē, ko zina par „fake news” un kā izprot vārdu medijpratība. *** Savukārt, rubrika “Kai tys struodoj?” šoreiz no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja krātuves, kur Līna skaidros, kā strādā Baltijas mērogā unikālā krātuve un kāpēc, dodoties baudīt mākslu, ir svarīgi virsdrēbes atstāt garderobē. *** Rubrikā "Kas te nūteik?" Samanta stāstīs par jaunumiem sportā, tuvākajiem pasākumiem Latgale un uzzinās šo to par grupas „Dabasu Durovys” jaunāko albumu „Perimetrs”.   Brīnāmies kopā 2.0 versijā!    

#5BREINUMI turpinām par drosmi kļūdīties, un ne tikai Raidījuma galvenais viesis ir šķiet viens no aktīvākajiem šī brīža daugavpiliešiem – Jorens Dobkevičs. 20-gadīgais jaunietis ir dažādu radošo projektu autors un kurators, vēl nesen strādājis Polijā, tagad atgriezies Daugavpilī – studē, strādā vietējā pašvaldībā kā komercdarbības speciālists, šī gada sarunu festivālā LAMPA vadīja diskusiju par medijiem krievu valodā, un septembra sākumā vidusskolēniem organizēja arī ideju hakatonu MediaLab par medijiem, radio un medijpratību. Ar Jorenu par viņa kļūdu izpratni un uztveri savā dzīvē, kā arī par medijpratības svarīgumu sarunāsies Daiga jeb DJ Deila un Jānis. *** Rubrikā "#5BREINUMI vaicoj atbiļdis" Rudīte skaidroja, ko jaunieši skatās, klausās vai lasa, kad grib uzzināt par jaunāko sev apkārt un pasaulē, ko zina par „fake news” un kā izprot vārdu medijpratība. *** Savukārt, rubrika “Kai tys struodoj?” šoreiz no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja krātuves, kur Līna skaidros, kā strādā Baltijas mērogā unikālā krātuve un kāpēc, dodoties baudīt mākslu, ir svarīgi virsdrēbes atstāt garderobē. *** Rubrikā "Kas te nūteik?" Samanta stāstīs par jaunumiem sportā, tuvākajiem pasākumiem Latgale un uzzinās šo to par grupas „Dabasu Durovys” jaunāko albumu „Perimetrs”.   Brīnāmies kopā 2.0 versijā!    

Fotografs, viestures zynuotuojs i uzjiemiejs Igors Pličs piec izgleiteibys ir vīns nu rešūs fototehnologu Latvejā. Jis ir vaira nikai 15 000 dažaidu postkaršu autors, juo fotografejis izmontotys daudzūs bukletūs i ceļvežūs. Kai fotografs sovuos fotografejuos jis īmyužynuojs Latvejis i Latgolys cylvākus, dobu, myusu liktiņupi Daugavu. 2013. godā sajiemis pīktuos škirys Atzineibys krystu.  Jis organiziejs daudzys personalizstuodis, dybynuojs Latgolys fotografu bīdreibu, izdevs apjūmeigus fotoalbumus “Latgale fotogrāfijās” i “Latgalietis XXI gadsimtā”. Taipat jis sastatiejs ari vairuokys citys gruomotys, vīna nu tūs dīnys gaismu īraudzejuse napasen augustā – „Preiļu lauksaimniecības skola 1924.–1945. Hronika”. Igors Pličs senuokajā kūka byuvē Preiļūs izveiduojs ari apjūmeigu Latgolys senlītu muzeju i leidz ituo goda juļam turistus uzjieme sovā vīsu nomā “Pie Pliča”, kur pogolmā vysim kristīšim atvārts arī mozuokais dīvnoms. Bet nu ituo goda vosorys Igors Pličs sovu uzjiemiejdarbeibu ir puortraucs. Raidejumā Preiļūs sasateikam ar Igoru Pliču, kab apsarunuotu ar jū par fotografeju, viesturis zynuošonu nūzeimeigumu sabīdreibā i juo puordūmom par aktualim politiskim i sabīdreibys procesim apliek.   Latgolys stuņdē kai īrosts ari aizvadeituos nedelis aktualitatis i gaidomī kulturys dzeivis nūtykumi. Īsaklausi! Raidam latgaliski!

"Šī vasara ir skaista ceļošanai," atzīst Latgales tūrisma asociācijas “Ezerzeme” valdes locekle un Ludzas Tūrisma centra vadītāja Līga Kondrāte. Šai domai pievienojas arī raidījums Kā labāk dzīvot, aicinot šonedēļ no 13. līdz 17. jūlijam ceļot pa Latvijas novadiem. Pirmdien sākam ar virtuālu ceļojumu uz Latgali. "Kovids mums īstenībā palīdz, to mēs jūtam ik dienu, brauc tie, kas kādu garu laiku Latgalē nav bijuši, tādi, kas pabaidījuši ārzemes un tagad atklāj Latgali kā kaut ko pilnīgi negaidītu. Lieli pārsteigumi ir uz stūra," vērtē Līga Kondrāte. "Aizbrauc uz Zilupi, tas taču tur, kaut kur pašā galā. Atbrauc, tik pārsteigti, skaista un sakopta pilsēta. Tādi pārsteigumi ir ik uz soļa.  "Latgale ir atjaunojusies, uzziedējusi un ar ļoti daudz jaunumiem. Kādreiz teicām: brauc piektdien un tad brauc mājās pirmdien vai vēlā svētdienas vakarā, tad kaut ko paspēj. Tas ir stabils virziens, cilvēki vairs nebrauc un nedzīvo vienā vietā, bet tiešām cenšas apceļot. Visu Latgali vienā reizē apceļot nevar, būs jābrauc vairākas reizes. Ja mierīgi gribi izbaudīt, tad arī paiet laiks, divas, trīs dienas vienai pusei ir labi," atzīst Līga Kondrāte. Protams, ir labāk ceļojumu saplānot. Būtu labi nedēļu vai divas iepriekš zināt, kurp grib doties, izvēlēties naktsmītni un arī izvēlēties, ko gribētu redzēt. Maršrutu veidot vislabāk var palīdzēt vietējie Tūrisma informācijas centri. Viņa ir pārliecināta, ka Latgale ir vieta, kur smelties dzīvesprieku. "Tendence ir tāda, ka šajā posmā cilvēki ir izvērtējuši prioritātes - šogad ceļojam pa Latviju un uz Latgali daudzi atbrauc, iespējams pirmo reizi," atzīst Lūznavas muižas pārvaldniece Iveta Balčūne. ''Statistika ir tāda, ja kādreiz tie bija četri autobusi, tad šobrīd tie ir tāpat pāri par 200 cilvēkiem, individuālie ceļotāji ar ģimenēm, ar bērniem, tie, kuri izvēlas vienkārši atbraukt un pabūt parkā ar saviem piknika groziem, apskatīt muižu vai kāda amata meistara darbu, vai nobaudīt kādu gardumu. Individuālo ceļotāju laiks ir ziedu laiks." Ceļotāju ir daudz un līdz ar to arī naktsmītņu jautājums ir aktuāls.  "Bet Latgalē piedāvājums ir gana plašs un katrs var atrast sev piemēroto, varbūt kādam patīk palikt viesnīcā un sagaidīt rītu Latgalē ar brokastīm, varbūt kāds labāk paliek teltī un sagaida rītu ar saullēktu; varbūt kādam patīk glempinga telti, daudzas brīvdienu un viesu mājas," komentē Latgales reģiona Tūrisma asociācijas tūrisma konsultante Laura Stepiņa. Rīta kafiju padzert Latgalē aicina kafijas grauzdētavas “KUUP” radītājs un veidotājs Oskars Maculevičs, bet autentiskā eko tūrisma piedzīvojuma “Lost in Latgale” idejas līdzautors un pārstāvis Anrijs Djatkovičs aicina piedzīvot citādu Latgali un piedāvā iepazīt, kur Latvijas sākas. Šobrīd Latgalē ir ap 30 dažāda garuma dabas taku. Tūrisma eksperti strādā pie Latgales ezeru taka izveides, kopumā tā būs vairāk nekā 1000 kilometru gara. Līdzīgi kā Jūrtaka un Mežtaka. "Ezeru taka, tas nozīmē, ka ies garām ūdeņiem, garām ezeriem maksimāli, un, kas man patīk, ka ir tādi komfortabli posmi pa labiem ceļiem ar pakalpojumiem, ir arī pavisam nepieradināta daba," atklāj Līga Kondrāte. "Liels un skaists jaunums Ludzā mums ir ezeru koncerti. Koncerti uz ūdeņiem Mazajā Ludzas ezerā uz plosta. Grupa koncertē uz plosta. Klausītāji sēž visapkārt ezeram, tur var ievērot 2 metru distanci brīnišķīgi. Kas var būt labāks par mūziku ezera krastā, piknikojot ar draugu vai draudzeni saulrietā. Tas notiek visu jūliju, katru sestdienu. Arī pilsētas svētkos lielais koncerts būs uz ezera," viesos aicina Līga Kondrāte.

Līdz 15. augustam Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāvā apskatāma multimediāla izstāde "Tautasdziesmu teicējas. 1991", par kuru "Klasikai" plašāk stāsta fotomākslinieks Jānis Deinats un režisore Dace Micāne-Zālīte. Izstādē satiekas laiks un cilvēki, tautasdziesmas un novadi, kā arī skatītāja pieredze un sajūtas, ciemojoties pie tautasdziesmu teicējām pirms 29 gadiem. Ieeja bez maksas. Ekspedīciju materiāliem īpašu vērtību piešķirt fakts ka tie uzņemti pirmajā atdzimušās brīvvalsts gadā. Darbs ir daļa no Latvijas vēstures, sākotnēji tā bija dokumentālā kino operatora Andra Slapiņa (1949–1991) iniciatīva, kurš pie Rīgas Videocentra rosināja veikt izbraukuma ekspedīcijas pie tautas dziesmu teicējām, bet nepaguva. Pirms ekspedīciju sākuma 1991. gada 20. janvārī militārās vienības "Omon" apšaudes laikā Bastejkalnā operators tika nošauts. 1991. gada 21. martā no Kanādas Vaira Vīķe-Freiberga vēstulē Dacei Micānei-Zālītei raksta: "[..] Vispirms priecājos dzirdēt, ka multimediju projekts "Tautas dziesma", kas Andrim Slapiņam bija tik ļoti pie sirds, tiek turpināts Jūsu vadībā". Izstādes mērķis ir pabeigt reiz iesākto Andra Slapiņa ideju un eksponēt ekspedīciju vākumu multimediālas izstādes formātā. Izstādē skatāmas latviešu laikmetīgās fotomākslas meistara Jāņa Deinata fotogrāfijas pirms 29 gadiem, kad mākslinieks fotografēja ar "Zenit" kameru, melnbaltās fotogrāfijās fiksējot notikuma vietas un tautasdziesmu teicēja vienkāršības unikalitāti. Viestura Graždanoviča operatora un mākslinieka acs dokumentē ekspedīciju – arī tautasdziesmu teicējas krunciņas sejā sievietei gandrīz bīstamos tuvplānos, un izrādās – tie ir apgaroti. Režisore Dace Micāne-Zālīte kā laivinieks pa krāčainu upi darbu ved uz priekšu gan toreiz, gan tagad. Pirms 29 gadiem intervētas teicējas un izveidota koncepcija veidot ekspedīciju karti pēc modeļa "vienā gadalaikā viens novads": Latgale – ziema, mūžs, Kurzeme – pavasaris, kristības, Vidzeme – vasara, Līgo, Sēlija – rudens, kāzas. Īpaši jāizceļ bagātie folkloras vākumi Lejaskurzemē, kā arī pie kuršiem Sventājā, tagadējā Lietuvas teritorijā. Lai parādītu pirms 29 gadiem filmētos un fotografētos, skaņu lentē ieskaņotos materiālus ir strādāts vairāk nekā divus gadus un materiāli ir digitalizēti, braukts ekspedīcijās pie teicēju tautasdziesmu mantiniekiem. Tā pirms gada Košragā tapa ekspedīciju filma "Helmī Stalte – līvu vēja balss", kurā folkloriste un kultūras personība Helmī Stalte dalās atmiņas par Atmodas laiku, folkloras kustību ceļā uz brīvu Latviju. Izstādes saturu papildina Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja patapinātās senlietas –  pūralāde, saimes galds, krēsli, šūpulis, cimdi, lakats un vainagi. Ekspozīcijā izvietoti pieci ekrāni, kuros var apskatīt folkloras ekspedīciju videofilmas, iemūžinātas Latvijas teicējas dziedot, esot savā mājās, lauku sētas vidē. Izstādes iekārtotāji ir māksliniece Sandra Strēle un inovatīvu mākslas projektu īstenotāji Latvijā, starptautiski atzīta dizaina firma "YESWECAN" Rolanda Streļča vadībā. Liene Jakovļeva: Izstāde ir skaists notikums, kas met tiltu no pagātnes uz šodienu, no paaudzēm uz paaudzēm un ļauj pabūt pavisam citā pasaulē. Tātad – bija 1991. gads, un jūs abi un vēl arī operators Viesturs Graždanovičs ceļojāt pa Latviju. Idejas īstenošana bija iecerēta kopā ar Andri Slapiņu, bet tad notika tas, kas notika – personālijas transformējās, bet iecere palika. Dace Micāne-Zālīte: Jā, pati iecere palika. Bija 1991. gads, un mums ar Andri Slapiņu un Jāni Deinatu bija jādodas Rīgas videocentra rīkotajās ekspedīcijās. Tā patiesi bija Andra iecere. Toreiz strādāju Komponistu savienībā un šad tad gāju uz videocentru kādus mazākus darbus padarīt. Tur arī Andris mani satika, jo tolaik sāku mazliet nodarboties ar videomākslu. Tā viņš uzrunāja mani, sakot – jābrauc un jāiemūžina sievas, kuras dzied! Jau iepriekš Andris bija pie viņām viesojies – viņa dokumentālās filmas ir lielisks apliecinājums tam, ka šajā žanrā viņš bija ļoti iestrādājies, Andris zināja ceļu pie teicējām. Un tad jau mums bija jādodas ceļā ar Jāni, Viesturu un busiņu – ja producentam Gatim Upmalim izdevās dabūt benzīnu, jo arī tā bija problēma. Vienmēr uzsveru faktu, ka braucām nevis kā folkloristi, bet jaunie mākslinieki, tāpēc varbūt tajās videofilmās ir brīži, kad kaut kur tālumā aiziet tiešā folkloras teicēja dokumentācija. (..) Kaut kā izgājām no formāta, ka ir teicējs un jaunais pētnieks, kurš visu pieraksta – mēs vairāk izgājām uz to, lai tvertu to visu mākslinieciski. Un Jānis visu fiksēja ar savu "Zenītu"? Jānis: Hm, kā lai to pasaka... Visās filmēšanas grupās mēs it kā visi esam draugi, bet beigās filmētāji tos fotogrāfus ciest nevar. Jo viņi ir klikšķinātāji. (smejas) Līdz ar to tas, kas ir fotografēts, nav filmēts, un otrādi. Tolaik šajā jomā biju pilnīgs iesācējs. Ar šodienas acīm skatoties, domāju – ak, dieniņ, to un to būtu darījis citādāk. Bet esmu arī fatālisma piekritējs – tā, kā bija, tā ir labi. (..) Vissvarīgākais, ka ir piefiksēts laiks. Savu daļu izstādē veidoju no pagājušā laika prizmas. Kā var parādīt laiku? Pieņēmu lēmumu, ka veidošu nevis atsevišķus daiļus portretus, kuru ir pietiekoši daudz, bet kā filmu – kadru pēc kadra, izstādot tieši laika sekvenci, kurā varbūt ir veiksmīgs kadrs, pēc kura ir arī kāds neveiksmīgs, bet – tā bija, un tas ir svarīgi. Gluži tāpat kā jebkura cilvēka dzīvē – viena diena ir veiksmīga, otra – neveiksmīga, bet tā ir šī cilvēka dzīve. Šo principu gribēju parādīt arī savās fotogrāfijās, veidojot izstādi. Kad jūs to 1991. gadā izdarījāt – kas notika tālāk ar šiem materiāliem? Tagad ir pagājuši divdesmit deviņi gadi... Jānis: Ir tikai viens vārds – nauda. Tā beidzās. Un viss safilmētais materiāls vienkārši klājās ar putekļiem? Jānis: Jā! Dace: Gluži tā laikam nebija, jo kaut kādu materiālu, demo versiju, sataisīju. Jānis: Bet lai izdarītu kaut ko paliekošu kaut vai izstādes veidā, bija nepieciešams elementārs finansējums. Taču atcerēsimies, ka bija 1991. gads. Un tagad pagājuši tieši 29 gadi – atnāca nauda vai atnāca ideja? Dace: Vispirms es atbraucu atpakaļ no Amerikas. Esmu repatriante. Viesturs to uzzināja. Kamēr dzīvoju Amerikā, arī tad sazinājāmies – domājam ar kādu projektu pieteikties, kad bija Latvijas simtgades filmu projekts. Kad ar ģimeni atgriezos atpakaļ, Viesturs mani atrada, un teica – varbūt šis ir īstais brīdis izstādei? Es jau strādāju Ojāra Vācieša muzejā, satikāmies ar Jāni, un vienkārši sapratām, ka šis ir tas laiks. Tad sākās stratēģijas izstrāde – bija jāraksta projekti, un visi, kas tos raksta, saprot, ka tas ir ļoti grūts posms, jo ir ļoti skaidri jānodefinē, ko tad mēs vēlamies panākt, kas mums ir, kā mums trūkst, kā mēs izstādi redzam šodienas kontekstā, kāpēc tā būs dzīva, elpojoša, interesanta. Cik garš kopumā ir safilmētais materiāls? Ja nu kāds cilvēks gribētu noskatīties visu... Dace: Viņš var atnāk desmitos no rīta un iet projām četros vakarā. Tas ir viens izstāžu laika formāts. Otrs – atnākt divos dienā un iet projām astoņos vakarā. (..) Pateicoties LG un Digitālā Latvija, mums ir pieci ekrāni. Uz lielā ekrāna burtiski kā kinoteātrī ir filmu seansi – ja vēlies atnākt un noskatīties videofilmu par Mariju Lāci, jānāk vienos. Ja vēlies redzēt filmu par Helmī Stalti, nāc uz pulksten trijiem. Programma salikta tā, lai, ja cilvēkam patiešām ir interese par vienu noteiktu novadu, noteiktu filmu vai ekspedīciju, tas redzams laika līnijā uz lielā ekrāna. Savukārt mazajos ekrānos ir katras ekspedīcijas filma, kas sakārtota apmēram 40 minūšu garumā – tā klausāma austiņās, pa visu telpu skan lielā ekrāna balss. Un tad ir vēl daudz visa kā cita – piemēram, Jāņa Deinata fotogrāfijas. Jāni, kā tu šīs fotogrāfijas šo laiku saglabāji? Jānis: Bildes glabājas tieši tāpat kā toreiz. Fotogrāfijas bija uztaisītas, un Dacei tās bija - toreiz atdevu Videocentram, bet, kā vienmēr, atdodu savas bildes un to tālāko likteni nezinu. Fotogrāfs jau ne vienmēr ir arhivārs – manā arhīvā glabājas un vēl arvien glabājas negatīvi. Esmu vairāk fotogrāfs nekā arhivārs, un arī ikdienas darbā man vairāk patīk fotografēt, nevis rakņāties arhīvos. Bet, ja saņemas... Šoreiz bija jāizvēlas, jāskenē, jāveic konceptuāla atlase – arī tur ir pietiekoši daudz darba. No brīža, kad sākām to darīt, izstādes veidols atradies pastāvīgā mutācijā – sākotnējā versija, kādu bijām iecerējuši, ļoti atšķiras no tās, kāda redzama pašlaik. Vairāk un plašāk - ierakstā!

Joe checks in with Eastern Border podcast host Kristaps Andrejsons after a rough month involving catching coronavirus and getting his podcast temporarily shut down by trolls. They also discuss the meaning of the 1st of May in Latvia and abroad.

Rēzeknē, Latgales vēstniecībā Gors svinīgā gaisotnē aizvadīta latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks 2019” pasniegšanas ceremonija. Boņuka balvām žūrija izvirzīja 30 pretendentus, no kuriem desmit saņēma Boņukus. Jāteic, aizvadītais gads zīmīgs ir bijis latgaliešu literatūrā, jo no desmit Boņuka balvām piecas saņēma pērn klajā nākušās grāmatas. Latgaliešu kultūras gada balva Boņuks ir viens no gaidītākajiem un svarīgākajiem notikumiem, atskatoties un godinot aizvadītā gada spilgtākos un plašāko rezonansi guvušos notikumus, sasniegumus un personības, kas popularizējušas latgaliešu kultūru un valodu. Ceremoniju vadīja latgalieši: Ghetto Games personība Lauris Zalāns un ārsts un jaunais hip hop mākslinieks Armands Buļs. Balvas tika pasniegtas jau 12 reizi. Balvu, kas ir ārpus vērtēšanas kategorijām un kuru sabiedrība jau zina pirms svinīgās ceremonijas - ir par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā. To šogad saņēma tēlnieks Indulis Folkmanis. Boņuku tēlniekam pasniedza Kultūras ministrs Nauris Puntulis. Indulis Folkmanis dzimis Zemgalē, taču, kā saruna atzina tēlnieks, Latgale ir viņa otrā dzimtene, jo Daugavpilī pavadījis visu aktīvo un radošo darba mūžu, kur viņam bija nozīmīga loma Daugavpils mākslas dzīvē. Kopā ar Andreju Jansonu ir atjaunojis pieminekli Rēzeknē „Vienoti Latvijai”. Šogad, kā minēts iepriekš, kategorija „Valoda. Literatūra. Publicistika” bija visspēcīgākā, apliecinot, ka latgaliski izdoto grāmatu skaits palielinās. Boņuku ieguva dokumentāls stāsts par kordiriģentes Terēzes Brokas mūžu „Aiz azara bolti bārzi...”, tā autore Anna Rancāne. Grāmata tapa četru gadu garumā, kopā savedot divas spilgtas Latgales personības -Terēzi Broku un Annu Rancāni. Tāpat Boņuka balvu saņēma Egitas Kancānes stāstu krājums „Syltuo mola“, mākslas zinātnieces Evijas Vasilevskas Evaldam veltītā grāmata-izdevums par Vasilevska dzīvi, darbu un ieguldījumu Latgales podniecībā “Evalds Vasilevskis”, Intas Viļumas izdevums „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota“ un Ligijas Purinašas dzejas krājums “Sīvīte”. Tāpat ceremonijā tika godināta dokumentālā filma „Latgalīši Sibirī“, Pīters Aloizs Ragaušs, kurš, dzīvojot ASV, jau vairākus gadus finansiāli atbalsta Latgali un latgaliskajai kultūrai svarīgus projektus, grupas „Bez PVN“ dziesmas, video un koncerts „Rūbeži“, žurnāliste Ausma Sprukte un KUUP COFFEE saimnieki Oskars un Jolanta Maculeviči.  

Ar pirmizrādēm pie skatītājiem nonāk režisora Viestura Kairiša jaunā spēlfilma, vēsturiskā attiecību drāma “Piļsāta pi upis/ Pilsēta pie upes”. Tas ir attiecību stāsts uz pagājušā gadsimta 30.-40. gadu vēsturisko pārmaiņu fona. Scenārija pamatā ir latviešu trimdas autora Gunara Janovska tāda paša nosaukuma romāns. Uz ekrāniem Latvijas kinoteātros filma gaidāma no 17. janvāra. Rīt, 11.janvārī, filma pirmizrādi piedzīvos tās galvenajā tapšanas vietā – Krāslavā. Kā sagaida pirmizrādi filmā iesaistītie aktieri – Latgales iedzīvotāji un kādas ir viņu atmiņas par filmas tapšanas laiku? Viestura Kairiša jaunā filma “Piļsāta pi upis” devusi jaunu impulsu un jaunu pieredzi ne vienam vien Latgalē, kurš dažādu likteņa sakritību dēļ nonāca filmēšanas laukumā. Tā bija arī ar mākslinieci Unu Guru. Latgales radošais darbinieks Māris Susejs filmā “Piļsāta pi upis” ir otrā plāna lomas atveidotājs, kā svarīgāko šajā filmā uzsver Krāslavas kā kultūrvides un arī te dzīvojošo cilvēku iemūžināšanu. Māksliniece Mairita Folkmane bija tā, kurai filmēšanas grupa uzticēja savākt cilvēkus filmas masu skatiem, gala rezultātā filmā ir gan viņas vīrs – tēlnieks Ivo Folkmanis, gan meita Marta.  

With Otto still on his way back from Italy, journalism student Elizabete Dreimane joins Joe to discuss new year's traditions here in Latvia, along with a few important news stories that took place throughout the week. They also call fellow podcaster Kristaps Andrejsons from "The Eastern Border" program to hear about life and the weather in Ludza, a town just 30 km from the Russian border in the culturally unique region of Latgale. Theme song "Mēs esam ārzemnieki" by Aarzemnieki, used with permission Weather theme: Smooth Jazz (am) by Backing Track Ninja Source: backingtrackninja.bandcamp.com/track/smo…h-jazz-am

Listen to Olevs and Otto interview Peter A. Ragauss, who serves as the Honorary Consul of Latvia to Texas, U.S., and a board member at the Baltic-American Freedom Foundation. He is an American Latvian with a strong connection from Latgale — the easternmost and arguably the most distinct part of Latvia. Find out how American, Latvian and Latgalian identities have formed Peter's personality, his way to success in America as a second generation immigrant and ways how he nowadays contributes to Latvia and Latgale in particular. You can also hear Peter's take on the development of Latvia since regaining independence and some ideas of the right way forward.

Jau padsmit godu muzikis i muokslinīks nu Šveicis Vincents Flikigers (Vincent Flückiger) regulari brauc iz Latveju, kai ari kas vosorys kaidu laika šaļti kūpā ar dzeivisbīdri, čelisti Ilzi Gruduli pavoda Latgolā, Ilzis dzymtys sātā Rībeņu nūvoda, Seiļukolna pogosta “Teilānūs”. Vys tik, kai atkluoj pats muokslinīks, tikai pyrma puora godu jam pasaruodejuse interese taišni par vīteju kulturu i latgalīšu volūdu. Niu Vincents, cīši tycams, ir vīneigais šveicīts, kurš jādz runuot i skaiteit latgaliski. Vincents Flikigers par Latgolu soka tai: „Doba, mīrs i dzilis saknis, tei ir munys sīvys dzimtine...” Muokslinīks Vincents Flikigers stuosta, ka vuiceitīs latgalīšu volūdu jam kai Šveicē dzeivojūšam uorzemnīkam ir gona sarežgeiti. „Ir gryuši vuiceitīs latgalīšu volūdu deļ tuo, ka es dzeivoju Šveicē, i Šveicē tu vīnkuorši navari runuot. Maņ interesej. Es cīši grybātu runuot latgaliski… Piec desmit godu, varbyut, es varieju plus minus normali runuot latviski. Un es interesejūs par tū kulturu, par volūdu. Pi mums Šveicē ari ir daudz, daudz dialektu, bet koč kai tur mani tys nainteresēja, bet ite pieški roduos interese. Ir ari vysa tei kusteiba, kas jums ir par volūdu, tagad ir cīši stypra i interesanta i, ka mainuos. Ir vysi tī žurnali, avizis, raidejumi i pa televizeju ruoda, ka cylvāki ir lapni par tū. Nu, es tū jiutu stypri. Nazynu voi tei ir ari realitate. Es ari jiutūs ite labi, leidz ar tū maņ interesej ari volūda. Maņ vyspuor interesej vyss, kas ir uorpus „main stream” i tei latgalīšu volūda ari ir cīši speciala, ka moz cylvāku tymā runoj, i ka ir taida cīši interesanta viesture, ka vajadzēja ceineitīs par itū volūdu. Nu ir koč kas cīši interesants i dzeivs. Tei volūda ir tik suleiga. Nui, maņ cīši pateik. Var just ari, ka tei kultura ir cīši sena. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="201375" layoutid="0" layout="" static=""}   Čudna, ka mes tikai pyrma diveju godu atkluojam tū, ka var dzīduot saimē, sātā, ka var attaiseit gruomotu, pajimt gitaru i dzīduot. Tys ir tik forši, mums eipaši pateik tuos latgalīšu dzīsmis." Vincents atkluoj, ka jis regulari pīsadola vyspasauļa zeimētuoju apvīneibys „Urban Sketchers” aktivitatēs, i 2015. godā Ņujorkā izdūta Vincenta pyrmuo zeimiejumu gruomota „Inside Salmeck”, kas izapeļnejuse augstu kritiķu viertejumu. Tai, 2015. goda izskaņā, Preiļūs tyka atkluota juo dorbu izstuode „Latgale laiku ritā”, kas piečuok pabejuse ari cytvīt Latgolā, Latvejā i pasaulī. Malnboltajūs zeimiejumūs, kurus komeņtej eisi teksti, Latgola atkluota caur tradicionalū, padūmu laika palīkom, ainovu i arhitekturu. „Tys ir vyss, kas ir ite apleicīnē, Stiernīnē. Es brauču ar divritini i zeimieju vysu, kū es redzieju, kas maņ ruodejuos interesanti ci speciali nu uorzemnīka vīdūkļa.” Latgolys ainovu zeimiešona muokslinīku saista vēļ arviņ i niu jam tūp ari gruomota. „Es gribieju taiseit gruomotu, maņ beja taida ideja, ka vajadzātu turpynuot zeimēt i es sasakontaktieju ar Edeiti Husari, kas, kai maņ redzīs, cīši, cīši skaistai roksta, es tū pamaneju škārsteiklā. Maņ interesej, ka byutu muni zeimiejumi, ka byutu taids uorzemnīka redzīņs, bet teksti byutu nu kaida, kas ite dzeivoj. Jauns cylvāks, kas runoj itymā volūdā i kas dzeivo kasdīnā ite,” stuosta Vincents. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="201376" layoutid="0" layout="" static=""}   *** Vosora i ari rudiņs ir pats ūgu i augļu nūvuokšonys laiks, kod daudzys saimineicys vuorej ari zapti. Sižetā klausitēs, kū Ausmai Spruktei par zapts vuoreišonys sovpateibom i myusdīnu atteisteibys tendeņcem atkluoj Zylupis nūvoda saimineicys. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="201378" layoutid="0" layout="" static=""}     *** Sovpys vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins, turpynojūt zapts vuoreišonys temu, ari stuosteis par vysaidom ūgom – meļneicys, avīšys zemneicys, luocinis, spradzinis, agrystys, paryčkys, Voi jius zinit, ka pyrmuos zapts gataveja ar madu? Kas tuos par ūgom – meilam bārnam daudzi vuordu? „I, ka kaids klauseituojs zyna vēļ kaidu, drūsai atrokstit! Partū ka ir cīši interesanti izzynuot. Na vysu var atrast vuordineicuos, reizem tautys atmiņa ir daudzi boguotuoka i dzeivuoka.”    

Biruta Ozolina (Läti) mängib kandlel ja laulab oma päritolu-piirkonna Latgale rahvalaule. "Bolta eimu, bolta taku" / "Riietatuna valgesse lähen valgusesse" - need Läti rahvalaulu read tähistavad rahvalauliku ülevust ja väärtusi.

Biruta Ozolina (Läti) mängib kandlel ja laulab oma päritolu-piirkonna Latgale rahvalaule. "Bolta eimu, bolta taku" / "Riietatuna valgesse lähen valgusesse" - need Läti rahvalaulu read tähistavad rahvalauliku ülevust ja väärtusi.

Statistiskie tautieši ir 100 unikāli stāsti par "cilvēku parasto", kurš atrasts pēc dzīves vietas, vecuma, dzimuma, tautības un citām pazīmēm, kuras raksturo spilgto un dažādo Latvijas sabiedrību. Visus Latvijas Radio Ziņu dienesta intervētos cilvēkus meklē projekta lapā tautiesi.lsm.lv

“Es esmu entuziasts. Un es ticu, ka ir iespējams sasniegt pat vistrakākos uzstādītos mērķus,” tā par sevi raidījumā Talantu galerija saka jauns džeza mūziķis Toms Lipskis. Toms ir pedagogs, spēlē kontrabasu un basģitāru, daudz muzicē, koncertē, arī komponē. Viens no svarīgākajiem Toma dzīves mērķiem ir veicināt džeza kultūras attīstību Latgalē, un kopš šī gada septembra pēc Toma iniciatīvas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā darbojas programma – Džeza un mūsdienu ritma mūzika. “Džeza mūzika tā ir lieta, ko es mīlu, un īstenībā es gribētu dzīvot tepat (Rēzeknē), bet arī gribu darīt to, kas man patīk. Šeit tādas platformas, kur darboties, vienkārši nebija. Tad tāda ir jāuztaisa!” Toms kā pedagogs darbojas gan Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, gan arī Rīgas Doma kora skolā. Toms Lipskis ir absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu, turpat arī pabeidzis maģistrantūru. Šodien Toms darbojas vairākās muzikālās apvienībās, tostarp savā, Toma Lipska kvintetā. Pērn klajā laists “Toms Lipskis Quintet” debijas albums “Holographic Projections”, kura nosaukums latviešu valodā ir “Hologrāfiskās projekcijas”. Kopā ar Tomu kvintetā spēlē saksofonists Dāvis Jurka, trompetists Oskars Ozoliņš, pianists Dāvis Bindemanis un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds. “Man patīk sportot, mani iedvesmo grāmatas, daba, miers, Latgale un, protams, cilvēki, ko tu satiec ikdienā. Tā motivācija kāpēc dzīvot Latgalē – talantīgi un iedvesmojoši cilvēki. Prieks atrasties tādā vidē, kas tevi iedvesmo.”

Par vienu no Latgales vizītkartēm droši var saukt šejienes keramiķus, podniekus un viņu darinājumus. Nupat aizvadītas 38. Latgales podnieku dienas, Lūznavas muižā atklāta izstāde, kurā piedalās Latgales podniecības meistari ar pēdējā gada darinājumiem. Izstādē apskatāmi arī Daugavpils keramiķes Lilijas Zeiļas darbi, viņa ir Tautas lietišķās mākslas studijas “Latgale” vadītāja un Daugavpils Māla mākslas centra keramiķe. Sarunā Lilija Zeiļa atklāj, kā radusies interese par podniecību, par Latgales keramiku pasaules kontekstā, kā top darbi un kas raksturo labu keramiķi. Skan rubrika “Kolnasātys gruomotplaukts”, tajā rakstnieks Oskars Orlovs jeb Raibīs dalās pārdomās par latgaliešu literatūru un dažādām kultūras balvām.

Viesos diriģents un pedagogs Edgars Znutiņš. Edgars ir skolotāju kora “Latgale” vadītājs, Daugavpils Universitātes asociētais profesors un Preiļu mūzikas un mākslas skolas direktors. Sarunā ar Edgaru Znutiņu par mūzikas izglītību Latgalē un mūzikas nozīmi personības attīstībā, kā arī par dziedāšanas tradīciju saglabāšanas izaicinājumiem. Rubrikā “Vuordineica” mūziķis Arnis Slobožaņins un rakstnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs stāsta par latgaliešu vārdu “vīteri” un “vīteruošona” nozīmēm. Līksnā 14. un 15. jūlijā septīto reizi notiks latgaliešu mūzikas festivāls “Muzykys Skrytuļs”. Vairāk par festivālu telefonsarunā atklāj tā organizatore Sanita Pinupe.

"Neatliekamās sarunas" viesis - muzikologs, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētājs Arvīds Bomiks. Viņš vēsta par 18. novembrī RLB Lielajā zālē gaidāmo Valsts svētkiem veltīto komponista Jāņa Ivanova mūzikas koncertu "Manas dzimtenes pusē", kurā skanēs meistara 14. simfonija, Čellkoncerts, kora un solo dziesmas, kā arī latgaliešu tautas dziesmu apdares. Ar šo koncertprogrammu jau pabūts komponista dzimtajā pusē Preiļos. "Man vienmēr šķiet, ka Latgale ir ar sāpi - cilvēkos, sadzīvē, bet šie cilvēki ir ļoti stipri. Braucot uz Preiļiem, atzīmējām arī Lāčplēša dienu," stāsta Arvīds Bomiks. Viņš arī uzsver: "Mums, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijai, ir tradīcija ik gadu valsts svētku programmu veltīt kādam izcilam latviešu komponistam. Ja sauktu pēc kārtas, visi galvenie meistari būtu minēti - Jāzeps Vītols, Jurjānu Andrejs, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Ādolfs Skulte. Jānis Ivanovs mums bija jau simtgadē. Uzskatām, ka tas ir mūsu pienākums to darīt, un ne jau tikai tikai valsts svētkos - mums jāgodina mūsu izcilie cilvēki." Arvīds Bomiks arī atzīmē, ka jau daudzus gadus šo koncertu sarīkošanā RLB sadarbojas ar Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu un tās lieliskajiem kolektīviem.