Podcasts about redz

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā. Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem. "Kad ideja iekož galvā..." Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē? Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā. Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā? Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā. Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos? Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.  Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?  Žanri ir dažādi. Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu. Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta? Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi. Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai. Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.  Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana! Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus…  Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.  Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.  Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.  Īsi par Viku Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

The Old School Fete with the vibes! The live recording from Jambolassie with Credable Playing back to back alongside Mr Redz with Gavin DC on the mic! Like, Comment, Share! Follow @credablerdr on Socials For Private and public Bookings steven@releasedriddim.com +447950715598

Kur ik pa laikam var redzēt kreiso, bet ne labo ausi ar auskaru? Šo Ievas Vaivodes un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Šmitu ģimene Rīgā: mamma Gunta, tētis Ingemārs ar bērniem Līnu (14 gadi) un Tomasu (7 gadi).

Stāsta gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs 1973. gadā Pols Makartnijs satikās ar [aktieri] Dastinu Hofmanu, kurš viņam parādīja "The Times" žurnālu. Tajā bija teikts, ka Pikaso, kurš nupat bija devies citā saulē, pēdējie vārdi, ko viņš pie vakariņu galda sacījis saviem viesiem naktī pirms savas aiziešanas, bijuši šādi: "Drink to Me!" Sak', dzeriet par mani, dzeriet par manu veselību, jo es vairs nevaru iedzert... Makartniju šis stāsts ļoti aizrāvis, un viņš jo ātri uzrakstīja dziesmu "Picasso's Last Words" ("Drink to Me"), ko iekļāva 1973. gada albumā "Band of the Run", veltot to tieši Pablo Pikaso. Pols Makartnijs ir ne tikai mūziķis – viņš arī glezno un rīko izstādes. Viņa gleznas gan nav tieši Pikaso iespaidi: tā vienkārši ir mūsdienu modernā glezniecība. Kā viņš pats saka – kad mūzika man apnikusi, ķeros pie otas un gleznoju. Jo māksla un mūzika ir ļoti tuvas. Makartnijs arī ļoti cienīja Pikaso un sekoja viņa daiļradei. Pikaso bija ģēnijs, kurš mainīja mākslas uztveri. Piemēram, kubisms, ko viņš attīstīja kopā ar Žoržu Braku – ar to saistās interesants stāsts. Braks, kad Pikaso nācis pie viņa darbnīcā – viņi bija draugi, pagriezis savus darbus tā, lai tos neredz, jo – atnāks Meistars, kaut ko nočieps, pēc tam to darbu izstādīs pirmais un teiks, ka kubismu izdomājis tieši viņš. Pikaso gan pats arī atzina: "Man nav grūti kaut ko paņemt no lielmeistariem, jo es tāpat redzu citādāk." Un tā bija ar visu. Piemēram, jauks ir stāsts par to, kā viņš reiz pusdienojis kopā ar ģimeni, un pusdienās bijusi smuka zivtiņa. Viņš to apēdis, ilgi pētījis asaku un tad sacījis: "Ātri, ātri dodiet man keramikas bļodu!" Asaciņu uzlicis uz bļodas, uzreiz to apgleznojis, iedevis apdedzināt, un pēc kāda laika bijis gatavs mākslas darbs, par kuru viņš noteicis: "Redz, kādas necilas lietas var pārvērst par mākslu!" Viņš bija ļoti apmierināts.  Pikaso, kā zināms, dzimis Malagā. Viņam bija gan rozā periods, gan zilais periods. Un interesanti, ka viņš bija ne tikai ģeniāls mākslinieks, bet arī ģeniāls pārdevējs, kurš mācēja pārdot savus darbus. Kad restorānā kāds viņam palūdza, vai nevarot uzzīmēt viņa portretu, Pikaso paņēmis lapu, ātri uzzīmējis, un uz jautājumu, cik tas maksā, atbildējis: desmit tūkstoši dolāru! Jautātājs teicis – tas taču nevar būt! Jūs veltījāt tam tikai divas minūtes! Uz ko Pikaso savukārt atbildējis tā: "Bet es piecdesmit gadus mācījos, lai tā spētu."  Pikaso bija amizants tipāžs: piemēram, viņš ļoti, ļoti interesanti ģērbās. "Es ģērbjos, tā, kā man patīk. Man tā mode varbūt pat neinteresē. Jo, ja tā būs mode, es būšu tikai tāds modes eksemplārs, bet es esmu mākslinieks." Par saviem darbiem viņš pats bija sajūsmā, tomēr arī kritiku ņēma vērā. Kad viņam prasīja – ar ko jūs atšķiraties no pārējiem māksliniekiem, Pikaso atbildēja: "Es esmu ģēnijs. Pārējie? Kā nu kurš..." Pēc Otrā pasaules kara viņam bija iespēja strādāt pilī, kur viņš varēja gleznot antīkas lietas. Arī Pikaso muzejs Parīzē pēc atjaunošanas ir ļoti, ļoti skaists. Tagad šeit aplūkojama izstāde "Pikaso un Polloks". Polloks ar savu tašismu arī iespaidojies no Pikaso. Viņa un Pikaso darbi te salikti blakus – liekas, ka viens autors šos darbus gleznojis! Pikaso teicis, ka visa pasaule ir darbnīca. Līdzīgi domā arī Makartnijs. Kad viņam prasa – kā jūs sacerat dziesmas, kā tas notiek, viņš saka: ja no rīta pamostos, pieceļos un apsēžos pie galda ar domu uzrakstīt dziesmu, nekas nesanāk. Tad es aizeju gulēt, paguļu, pieceļos, uzrakstu, un viss notiek. Tādā ziņā spontanitāte un intuīcija – tā piemita gan Pikaso, gan piemīt Makartnijam. Ģēnija pazīme. Kā teica arī Pikaso – visu nevar ieplānot, jo, ja ieplānosi, tad nepaspēsi to visu izdarīt. Bet ja neplāno, viss iet itin kā pats no sevis un veiksmīgi.

Studijā NBS komandieris Kaspars Pudāns.

Turpinoties neskaidrībai par ASV ārpolitiku un redzot, ka Eiropas valstīm vēl nopietnāk jādomā par  savu drošību, atkal un atkal izskan aicinājumi izstāties no Otavas konvencijas, kurā dalībvalstis apņemas neizmantot kājnieku mīnas. Polijas premjers nesen paziņoja, ka atbalsta šādu lēmumu, par to domā arī Lietuva, kas sagaida piecu reģiona valstu vienotu nostāju šajā jautājumā. Mūsu valdības vadītāja Evika Siliņa uzdevusi ārlietu un aizsardzības ministriem sagatavot priekšlikumus valdībai par tālāko rīcību. Kāda būs mūsu nostāja šajā jautājumā? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti Ainārs Latkovskis (Jaunā Vienotība), Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā) un Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība).    

Turpinoties neskaidrībai par ASV ārpolitiku un redzot, ka Eiropas valstīm vēl nopietnāk jādomā par  savu drošību, atkal un atkal izskan aicinājumi izstāties no Otavas konvencijas, kurā dalībvalstis apņemas neizmantot kājnieku mīnas. Polijas premjers nesen paziņoja, ka atbalsta šādu lēmumu, par to domā arī Lietuva, kas sagaida piecu reģiona valstu vienotu nostāju šajā jautājumā. Mūsu valdības vadītāja Evika Siliņa uzdevusi ārlietu un aizsardzības ministriem sagatavot priekšlikumus valdībai par tālāko rīcību. Kāda būs mūsu nostāja šajā jautājumā? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti Ainārs Latkovskis (Jaunā Vienotība), Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā) un Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība).    

“Straumei” ir ļoti spēcīga konkurence “Oskaros”, bet labas izredzes uzvarēt – tā uzskata Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents Roberts Eibelijs (Robert Abele). Viņš pats kopš “Straumes” noskatīšanās ir pārliecināts filmas fans un uzskata to par labāko animācijas filmu daudzu gadu laikā. “Ceru, ka šī filma iedrošinās animatorus domāt plašāk par to, kā iespējams stāstīt stāstus un attiekties pret filmas varoņiem,” sarunā ar Māru Rozenbergu Losandželosā saka Roberts Eibelijs. Roberts Eibelijs ir amerikāņu kinokritiķis, kurš Losandželosā dzīvo jau 30 gadu, un viņa recenzijas visbiežāk publicē laikrakstā "Los Angeles Times". Tieši tur es atradu viņa apskatu par filmu "Straume" un uzrunāja intervijai. Eibelijs pašlaik ir arī pirms 50 gadiem dibinātās Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents. Losandželosas kino kritiķu asociācija ir viena no vairākām ASV profesionālajām organizācijām, kas apbalvojusi tieši "Straumi". Vai šāds iznākums jums ir pārsteigums? Roberts Eibelijs: Nē, nepārsteidza, jo es decembra sākumā, kad mēs balsojām, jau bija jūtams, kā šī filma kļūst arvien populārāka. Bet šis ir bijis ļoti spēcīgs animācijas gads – iznāca “Robots savvaļā”, iznāca jauna “Volisa un Gromita” filma, mūsu kritiķu vidū daudziem patika arī “Chicken for Linda”, kas balsojumā palika otrā. Bet, kad es redzēju “Straumi”, bija skaidrs, ka skatos kaut ko diezgan unikālu, neparastu un brīnišķīgu filmu, kas nelīdzinās nekam iepriekš redzētam. Jūs savā recenzijā nosaucāt "Straumi" par bezvārdu animācijas triumfu. Kas šajā filmā jūs tā aizķēra? Roberts Eibelijs: Viena no pirmajām lietām, kas mani pārsteidza – ka šie dzīvnieki nerunāja kā cilvēki un nebija cilvēciskoti, bet uzvedās vienkārši kā dzīvnieki. Nav daudz animācijas filmu, kas mēģinātu iepazīt radības tādas, kādas tās ir. Un tad ir šis stāsts par plūdiem, kur īsti netiek paskaidrots, kāpēc tie sākušies, nav neviena cilvēka, nav plaša konteksta, tikai šie dzīvnieki, kas sagadās vienā laivā un kopā mēģina izdzīvot. Kaut kādā ziņā tas likās cilvēcīgi, jo cilvēkiem patīk domāt, ka viņi prot sadarboties problēmu risināšanā, bet te tavā priekšā ir dzīvnieki. Un es sāku domāt: droši vien dzīvnieki bez mums ļoti labi varētu iztikt. Nezinu, vai tieši to Gints ar savu filmu gribēja pateikt, bet man šī doma ļoti patika: ka tas ir stāsts par izdzīvošanu, bet ne par cilvēku izdzīvošanu. (..) Pēdējos divus gadus Losandželosas kinokritiķu izvēle Animācijas filmu kategorijā ir sakritusi ar Kinoakadēmijas izvēli, piešķirot balvas “Giljermo del Toro's Pinnochio” un Mijadzaki “Zēns un gārnis”. Kādas, jūsuprāt, ir “Straumes” izredzes šā gada "Oskaros"? Roberts Eibelijs: Domāju, ka “Straumei” ir labas izredzes uzvarēt. Es jau sen esmu atmetis mēģinājumus prognozēt, un cilvēki saka, ka šogad “Oskari” ir vēl neparedzamāki kā iepriekš. Bet man šķiet, ka “Straumei” ir labas izredzes, jo balsotājiem varētu patikt iedot balvu šādai mazai filmai no valsts, kas agrāk nav bijusi pārstāvēta “Oskaros”. Filmai ar brīnišķīgu, jēgpilnu stāstu. Cilvēki novērtē, ka Gints šo filmu uztaisīja gandrīz paša spēkiem, ar ļoti nelielu komandu. Ir tik daudz lietu ap šo filmu, kas padara to simpātisku, un tas reizēm ir izšķiroši. (..) Par kuru animācijas filmu jūs pats balsojāt Losandželosas kinokritiķu balvu pasniegšanā? Roberts Eibelijs: Protams, par “Straumi”. Manuprāt, tā ir labākā animācijas filma, kādu esmu redzējis daudzu gadu laikā. Un tā neiekļaujas klasiskā animācijas filmas rāmītī. Reizēm tu skaties kādu animācijas filmu un uzreiz atpazīsti, no kurienes tā nāk un kādām priekštecēm līdzinās. Es ļoti ceru, ka “Straume” iedvesmos animācijas filmu veidotājus domāt citādāk par to, kā iedzīvināt savus varoņus un kā stāstīt stāstus. Ne viss ir jāpaskaidro. Un vēstījumi par mieru un saticību šobrīd ir ļoti svarīgi. Redzēt varoņus, kuri atrod kopīgu valodu, - tas radīja ļoti cerīgu sajūtu. Tu vēro kaķi, kurš pamazām iemācās stūrēt laivu, un domā: tas it kā ir neiespējami, bet varbūt tomēr nē! Man bija sajūta, ka šajā filmā redzu kādu evolūcijas pagriezienu – varbūt tieši tā sugas attīstās!   Lasi par filmu "Straume" vairāk.

No visām animācijas filmām, kas šogad nominētas ASV Kinoakadēmijas balvai „Oskars”, Ginta Zilbaloža „Straume” piedāvā vislielāko jaunradi, uzskata leģendārās animācijas filmas „Ledus laikmets” režisors Kriss Vedžs (Chris Wedge). Viņš ir ASV animācijas veterāns, kurš strādājis pie pirmajām ar datoru veidotajām animācijas filmām un pieredzējis nozares attīstību 50 gadu garumā. Vedžs ir „oskarots” režisors – viņa animācijas filma „Bunny” 1998.gadā saņēma „Oskaru” kā labākā animācijas īsfilma, un arī vēlāk viņa kontā ir bijis daudz kritiķu un skatītāju atzinību guvušu filmu. Pērnruden viņš piedalījās sarunā ar filmas „Straume” komandu Baltijas filmu festivālā Ņujorkā. "Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc filmai „Straume” ir tādi panākumi, ir tās neverbālā daba. Tā momentā padara šo filmu universālu. Ja tā strādā vienā pasaules malā, strādās arī citā. Gan “Straume”, gan Ginta iepriekšējā filma “Projām” skatītājam rada sajūtu, ka viņš vēro kādu spēlējam videospēli," sarunā atzīst Kriss Vedžs. "Tu redzi filmu caur galvenā varoņa acīm un seko viņa ceļam. Tev interesē, ko viņš tālāk darīs, bet vienlaikus tev pašam nav šis varonis “jāspēlē”. Tu vari izdarīt vairāk, nekā tas būtu videospēlē. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc gan kritiķi, gan skatītāji šo filmu novērtē. Es pazīstu šo formātu! Un tas ir interesanti! Un nav arī vārdu! Tomēr skatīšanās prasa mazliet pacietības. “Straume” nav ļoti strauja filma. Kriss Vedžs: Protams. Es arī nedomāju, ka šāda filma varētu kļūt par kases grāvēju ASV, bet domāju, ka kritiķus uzrunā tās fantastiskais stāsts. Arī es uzskatu, ka tas ir fantastisks stāsts: ka viens vai divi cilvēki var uzrakstīt visu scenāriju, ka viens cilvēks var uztaisīt faktiski visu filmas karkasu, un pēc tam dažas nelielas mākslinieku grupas un studijas Eiropā palīdz viņam ar animāciju. Un tas viss top par – cik – septiņiem miljoniem dolāru? Trīsarpus miljoniem eiro. Kriss Vedžs: Trīsarpus! Jā, pareizi, atceros, ka dzirdēju šo finansēšanas stāstu vienā no “Straumes” seansiem Ņujorkā, kur piedalījos. Tā ka tas nudien ir neticams stāsts. Protams, Gints Zilbalodis arī ir ārkārtīgi talantīgs cilvēks. Viņam vajadzēja komandu, jo šoreiz viņš negribēja visu darīt viens, bet vispār man liekas, ka viņš to būtu spējis izdarīt arī vienatnē. Un tas patiešām ir interesanti. „Straume” patiešām atšķiras no citām šā brīža animācijas filmām. Būšu godīgs – pērn tika radītas dažas labas animācijas filmas, bet neviena no tām nepiedāvāja nekādas inovācijas. Un tieši to dara „Straume” – tā nāk ar kaut ko jaunu.  Vai atceraties, kad pats pirmoreiz redzējāt “Straumi” un ko domājāt, to skatoties? Kriss Vedžs: Redzēju to pērn rudenī, pirmoreiz to skatījos nevis ar publiku, bet savās mājās – man te ir kino cienīgs ekrāns. Un mani pārņēma apbrīna par tās vienkāršību. Sapratu, ka tieku ievilkts šīs filmas puzlē. Tas ir tas, kas mazliet rada šo videospēles sajūtu: tu it kā risini puzli, kurā mēģini saprast, kas notiek ar šo kaķi, kāpēc tas ir viens pats, kur ir palikuši cilvēki, kas ar viņiem notika… Tev neviens nedur ar pirkstu acī, un tu pats liec šo puzli kopā. Tas ir tas, ko publika sagaida, bet ko filmu veidotāji un studiju šefi ne vienmēr saprot: publika grib mazliet pastrādāt. Un, lai skatītos “Straumi”, ir mazliet jāpastrādā. Un tā ir laba sajūta. Tas tevi ievelk un notur šajā stāstā. (..) "Bet es domāju, ka „Straume” varētu pārstāvēt jaunu tendenci, kur tehnoloģijas ļauj animācijas filmām būt neatkarīgākām. Tā tika veidota brīvpieejas programmā „Blender”, ko jebkurš var lejupielādēt savā datorā. Jūs pašlaik runājat ar večuku, kurš cīnījās ar datoranimācijas tehnoloģijām to pašos pirmsākumos, kad tas bija ļoti sarežģīti un ar to vēl neko daudz nevarēja izdarīt. Bet tagad, 40 gadus vēlāk, tehnoloģijas ir ļoti augušas, un tās ir visapkārt," vērtē Kriss Vedžs. "Mums savulaik vajadzēja apmācīt savus animatorus darbam ar jaunajām tehnoloģijām, bet pašlaik jaunieši tās apgūst jau daudz agrākā vecumā, viņiem tas viss ir pazīstams un viņi to visu var izdarīt daudz ātrāk un daudz lētāk. Domāju, ka „Straumes” gadījumā ir ļoti veiksmīgi sakritušas divas lietas – talantīgs režisors komandas vadībā un šis brīdis animācijas evolūcijā, kad tehnoloģijas ir kļuvušas ļoti pieejamas. Bet es domāju, ka kopējā animācijas ainavā šī filma pašlaik ir izņēmums." -- Māras Rozenbergas sarunas ar ASV kinoindustrijas profesionāļiem un kritiķiem, kā arī reportāžas no „Oskaru” aizkulisēm drīzumā varēsiet dzirdēt gan Kultūras rondo, gan Latvijas Radio Ziņu dienesta programmās, jo, pateicoties divām „Straumes” Oskara nominācijām, Latvijas Radio pirmo reizi vēsturē kā akreditēts medijs ziņos no ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas.  

Studijā NBS Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un bijušais NBS komandieris, atvaļināts pulkvedis Juris Dalbiņš.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Gada nogale tradicionāli ir laiks, kad pievēršamies pārdomām par aizejošo gadu. Laikā, kādu pieredzam šobrīd, grūti iztēloties, ko mums nesīs katrs nākamais gads, bet skaidrs ir tas, ka šajos laikos latvietis latvietim nedrīkst būt gardākais ēdiens, tieši otrādi - sadarbība ir atslēga. Kā mainījusies Eiropas un rietumu pasaules sabiedrība un tostarp arī ārzemēs dzīvojošo latviešu kopiena? Kādi izaicinājumi mums priekšā? Par to saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Diskutē Juris Ķeniņš no Kanādas, Juris ir Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda un padomes priekšsēdētājs, Mārīte Kļaviņa no Frankfurtes, Mārīte ir Eiropas Latviešu apvienības pārstāve un Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja vietniece, un Pēteris Blumbergs, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis.  

Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par diviem uzņēmumiem, kas ar obligāciju emisiju cer piesaistīt tieši individuālos investorus, ne tikai lielos fondus. Tie ir lietotu auto tirgotājs „Longo” un lauksaimniecības kooperatīvs „Latraps”. Pie viena interesējamies arī par šo uzņēmumu attīstības plāniem. Šī gada nogale Latvijas kapitāla tirgū ar daudzām interesantām norisēm, piemēram, vēl turpinās parakstīšanās uz „Kalve coffe” akcijām sākotnējā piedāvājumā. Uzņēmums plāno publiskajā tirgū piedāvāt ap 20 % uzņēmuma akciju. Redzēsim, kā viņiem veiksies un cik liela būs investoru interese. Katrā ziņā, ja nevarat saprast – jā vai nē, ir pieejami arī informatīvie vebināri, kur var uzzināt dažādas detaļas, piemēram, ka vismaz pirmos divus gadus visa uzņēmuma peļņa tiks ieguldīta izaugsmē un par dividenžu politiku „Kalve” domās tikai pēc tam.  Obligāciju pusē ir arī divi piedāvājumi, kuriem abiem ir interesanta kopīga iezīme – tie, šķiet,  veidoti, domājot par investoriem – privātpersonām, kuriem nav desmiti vai simti tūkstoši brīvu līdzekļu, ko ieguldīt. Lietotu auto tirgotājs „Longo” obligāciju nominālvērtību noteicis 100 eiro, bet lauksaimniecības kooperatīvs „Latraps” – 1000 eiro.

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Austriešu mūziķis, 19.gadsimta otrās puses romantiķis Antons Brukners (1824–1896) bija savdabīga, jau dzīves laikā nostāstiem apvīta personība. Cēlies no provinces, ļoti kautrīgs, pat mazvērtības kompleksu mocīts, viņš guva noturīgu ievērību galvaspilsētas Vīnes spožajā, spēcīgas konkurences piesātinātajā vidē. Dziļi reliģiozs kristietis, askētisks sadzīvē, ārkārtīgi nepretenciozs un pazemīgs saskarē ar līdzcilvēkiem, Brukners komponista karjerā veiksmīgi izloloja pārsteidzoši vērienīgas un mērogos pārdrošas mākslinieciskās ieceres – mesas, simfonijas un citus lieldarbus. Būdams virtuozs ērģelnieks, īpaši improvizators, ar spožas koncertkarjeras iespējām, viņš desmitgadēm ilgi labprāt veica šķietami pieticīgākus baznīcas ērģelnieka pienākumus. Gluži tāpat, būdams prasmīgs mūzikas pedagogs, īstāko piepildījumu savai skolotāja misijai guva nevis akadēmiskajā augstskolu vidē, bet neformālās meistarklasēm līdzīgās nodarbībās, kuras zinātkārajiem jauniešiem allaž vadīja bez atlīdzības. Līdzīgi daudziem romantiķiem, arī Bruknera pasauluztverē, darbu tēlainībā un pat dzīvē liela nozīme ir mistikai un dažbrīd – kā jau teikts – pat gaišredzībai, kas izpaudās arī viņa Septītajā simfonijā, saistībā ar vecāko kolēģi Rihardu Vāgneru (1813–1883). Bruknera jaunībā vācu un austriešu muzikālās gaumes bija sašķēlušās divās nometnēs – radikāla novatorisma piekritējos un klasisko tradīciju aizstāvjos. Pirmos visspilgtāk pārstāvēja vācu komponists Vāgners, operreformators un visu mākslu sintēzes cīnītājs. Bet otros – Vīnes vadošais mūzikas kritiķis Eduards Hansliks (1825–1904), kurš itin drīz veikli atrada pamatojumu savām idejām tobrīd jaunā komponista Johannesa Brāmsa (1833–1897) daiļradē. Izveidojies vāgneristu un brāmsistu nometņu pretstats izpaudās saasinātā polemikā, kas ilga teju pusgadsimtu, un šī situācija nepavisam nebija labvēlīga Brukneram, kura attieksme pret Vāgnera mākslu bija ne vien atklāti pozitīva, bet pat sajūsmīgi dievinoša. Taču zvērinātam vāgneristam bija teju neiespējama veiksmīga karjera brāmsiskajā jeb antivāgneriskajā Vīnē, tādēļ arī Bruknera māksla tur ļoti nopietni saskārās ar nepelnītu ignoranci. Viņa pirmās sešas numurētās simfonijas – augsti profesionāli un visnotaļ oriģināli risināti darbi – gadiem ilgi gaidīja pirmatskaņojumus, tika iestudētas un uztvertas ar a priori skeptisku attieksmi gan no mūziķu, gan no publikas puses, izsmejoši kritizētas presē. Nelīdzēja arī daudzkārtējie partitūru labojumi, ko veica gan uzcītīgais autors, gan vēlāk (reizēm pat bez meistara atļaujas) viņa skolnieki. 1883.gada sākumā nenogurdināmi mērķtiecīgais Brukners strādāja jau pie Septītās simfonijas – vitāli optimistiska skaņdarba. Pastaigas laikā kādā no Vīnes parkiem komponista apziņā pēkšņi uzplaiksnīja spilgta muzikāla ideja – koncentrēta sēru rakstura melodija romantiski spēcīgā harmonijā un liktenīgi tumsnējā orķestrācijā. Tas nebūtu nekāds brīnums, jo iedvesma Brukneru nereti apciemoja šādos pēkšņos impulsos un, saskaņā ar leģendām, reizēm pat miegā. Taču tagad ciešā saiknē ar muzikālo ideju prātā ienāca kāda dīvaina uzmācīga doma – dižajam meistaram Rihardam Vāgneram jau 70 gadu..., diez vai liktenis būs lēmis viņam vairs ilgi dzīvot un aplaimot sabiedrību ar jaunām operām... Brukners mēģināja atvairīt nepatīkami satraucošo domu, taču tā, tāpat kā sēru melodija, cieši iespiedās apziņā un neparko nedeva mieru, arī pārnākot mājās. Bet pēc neilga laika pasauli pāršalca vēsts par Vāgnera pēkšņo nāvi no sirdstriekas, atpūšoties Venēcijā pēc savas operas "Parsifāls" iestudējuma. Satriektais Brukners uztvēra neseno iedvesmas brīdi kā pravietisku zīmi un izmainīja topošās simfonijas veidolu. Kontrastā trim gaišām ātrajām daļām viņš izveidoja teju disproporcionāli plašu otro, lēno daļu pusstundas ilgumā(!), balstītu uz pastaigā gūto melodijas impulsu, ar satura skaidrojumu – Sēru oda Vāgnera piemiņai. Orķestra skanējumā te tika izceltas arī četras vāgnertubas – reti lietotas metāla taures, kas ap 1870.gadu pēc Vāgnera ierosinājuma bija uzbūvētas viņa vēlīno operu vajadzībām. Skaņdarbs nu bija ieguvis īsti harmonisku pilnību, dzīves daudzveidības filozofiskā uztverē sakņotu veidolu. Taču ar to pārdabiskais nebeidzās. Septītās simfonijas drīzais iestudējums kļuva par teju brīnumaināko pavērsienu komponista dzīvē. Pirmatskaņojums Leipcigā, Bruknera skolnieka Artūra Nikiša (1855–1922) vadībā, izvērtās par spožāko triumfu, itin strauji paverot ceļu uz atzinību arī citiem Bruknera darbiem, gan agrāksacerētajiem, gan turpmākajām simfonijām – Astotajai un nepabeigtajai Devītajai. Neizpalika arī gūzma cita veida atzinību, ieskaitot mūziķa apbalvošanu ar prominento Franča Jozefa ordeni un Austroungārijas imperatora piešķirto privilēģiju līdz mūža galam bez maksas īrēt dzīvokli Vīnes Belvederes pilī. Vēl vairāk – Bruknera stila izpratne un akcepts bruģēja ceļu nākamo paaudžu komponistu mākslai, ieskaitot meistara skolniekus Hugo Volfu (1860–1903) un Gustavu Māleru (1860–1911). Vēsturiski tas aizstiepjas tālāk līdz Dmitrijam Šostakovičam (1906–1975), Kšištofam Pendereckim (1933–2020), Sofijai Gubaiduļinai (dzim,1931) un Pēterim Vaskam (dzim.1946) – tātad arī līdz mūsdienu skaņražiem.

Četrās piektdienās četri daudzdzīvokļu māju renovācijas stāsti izstāstīti. Piektajā piektdienā redzētā un dzirdētā apkopojums, kā arī spriežam par daudzdzīvokļu ēku renovācijas programmas nākotni. Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Ekonomikas ministrijas Enerģētikas finanšu instrumentu departamenta direktore Selīna Vancāne, Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas atjaunošanas projektu vadītājs Arnis Neimanis, Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis, Rīgas valstpilsētas pašvaldības pārstāvis Jānis Ikaunieks. Uzklausām arī rīdzinieku pieredzes stāstu. Jana un Rūta dzīvo Rīgā, kādā Valdemāra ielas daudzdzīvokļu namā. Namam pavisam drīz varētu piemērot grausta statusu, jo ēkai ir nosēdušies pamati, jāatjauno arī mājas fasāde. Par izaicinājumiem, ar kuriem jāsaskaras mājas iedzīvotājiem, kas dzīvo tā dēvētajā Staļina laikos celtajā mājā, vairāk ierakstā.

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Iespaidi un komentāri par Iekšējā Mongolijā redzēto – savas identitātes un kultūras saglabāšanu Ķīnā. Kultūras rondo studijā LU Konfūcija institūta Latvijas Puses direktors Pēteris Pildegovičs. Pēteris Pildegovičs stāsta, ka ekspedīcijas maršrutu izstrādājis Konfūcija institūta Ķīnas puses direktors, kurš pats nāk no Iekšējās Mongolijas, tās laika apmeklējuši divas Ķīnas provinces, kur ārzemnieki īpaši daudz neparādās.  Iekšējā Mongolija ir Ķīnas ziemeļi un daļēji ziemeļu austrumi. Tieši šo Ķīnas daļu Pēteris Pildegovičs pētīt devies, jo viņu fascinēja jautājums, kas saistīts ar Čingishanu, Mongolijā viņu dievina, Ķīnā tā gluži nav, bet nav arī aizmirts. "Šogad aprit 60 gadu, kopš esmu Ķīnas pasaulē," atklāj Pēteris Pildegovičs.

Šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis,” jaunās Liepājas teātra izrādes „Dievs ir šeit” programmiņā raksta dramaturģe Ludmila Roziņa. Teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa režijā skatuves dzīvi sācis viņas pieredzes stāsts par neauglību un zaudējumu, kurā liela cerība un ticība labajam mijas ar bezspēcību un skaudru realitāti. Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības. Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde „Dievs ir šeit”. Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes. Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko liek aizdomāties izrāde „Dievs ir šeit”, kas balstās dramaturģes Ludmilas Roziņas personīgajā pieredzē, saskaroties ar ilgstošiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa un divām zaudētām grūtniecībām. „Pagājušā gada rudenī es biju stāvoklī, gaidīju bērnu. Tad mēs ar vīru saņēmām diagnozi par 18. hromosomas trisomiju [hromosomāla patoloģija, pazīstama arī ar nosaukumu Edvardsa sindroms – red.]. Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt – es varēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvāju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tādu izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatīties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā – aiziesim paskatīties izrādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu,” atkāj Ludmila Roziņa. Režisors Valters Sīlis atceras, ka Ludmilas Roziņas atsūtīto stāstu izlasījis autobusā un tas trāpījis tieši pakrūtē. „Nākamajā dienā zvanīju Ludmilai un teicu: tam vienkārši ir jābūt! Redzēs, cik daudz būs skatītāju, bet to ir vērts izdarīt. (..) Viscaur šim darbam ir cerību un realitātes mīšanās. Tas, kā mēs gribam ticēt un kā kas izvēršas. Un tajā pašā laikā ir ļoti labi portretēta mūsu vide. (..) Man liekas, ka cilvēki nevar būt ārkārtīgi uzmanīgi, mums dabiski gadās sāpināt vienam otru, tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ir lietas, kas kļūst par politiku, neapzinoties, ka tās ir īstu cilvēku dzīves, kas tiek apspriestas. Par šiem jautājumiem, tai skaitā par ētiskas dabas jautājumiem, tiek vairāk runāts teorētiskā plāksnē, nedodot balsi realitātei,” stāsta Valters Sīlis. Dramaturģe Ludmila Roziņa lugai devusi nosaukumu „Dievs ir šeit”. Tas ir arī ļoti atklāts stāsts par viņas attiecībām ar Dievu apstākļos, kad cerības aptumšo nepielūdzama realitāte un jāizdara izvēles, kur labu variantu vienkārši nav.

Studijā veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV).

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centra un Rotko muzeja izstāžu kuratoru Aivaru Baranovski, un sarunu veltām gaidāmajām aktualitātēm Rotko muzejā, kur 13. septembrī sāksies rudens izstāžu sezona ar četrām jaunām ekspozīcijām, kā arī pieredzei, kas gūta Itālijas pilsētā Faencā, kur notika astotais keramikas festivāls Argilla Italia 2024. Šogad festivāla uzmanības centrā bija Baltijas mākslinieku darbi ar izstādi Connections jeb "Savienojumi". Inta Zēgnere: Kas tad būs skatāms šajā rudens sezonā? Ar ko priecēs Rotko muzejs? Aivars Baranovskis: Sākšu ar galveno izstādi – Jana un Evas Švankmaijeru retrospektīvo izstādi "Disegno Interno: Padodies savām apmātībām", kas veltīta leģendārajam čehu kinorežisoram, māksliniekam Janam Švankmajeram un viņa dzīvesbiedrei Evai Švankmajerovai. Tā zīmīgi – piektdienā, 13. datumā, diezgan drūmās un tumšās noskaņās. Tā ir ārkārtīgi spēcīga, cilvēka zemapziņas slāņus uzšķērdoša izstāde, veltījums šī režisora un viņa sievas dzīves gājumam: retrospekcija ar visiem viņu darbiem un filmām. Bet Švankmaijeram jau raksturīgs arī tāds savdabīgs humors, nevarētu teikt, ka tās būtu vienas vienīgas šausmas – tur ir tik daudz smalka humora, arī viņa animācijas filmās. Jā gan, viņa radošā bagātība iedvesmojusi gan Timu Bērtonu, gan "Monty Pyton" veidotājus: viņi visi atsaucas tieši uz Janu Švankmaijeru kā sākumu, kurš bijis par pamatu melnajam humoram, dažkārt – humoram bez robežām. Un tāds ir arī pats Jans Švankmaijers: viņš tik tiešām spēlējas ar savu apziņu, ar citu cilvēku apziņu – gan savās filmās, gan īsfilmās, gan, protams, arī mākslas darbos. Viņš pats gan ļoti izvairījās sevi saukt par mākslinieku – negribēja viņš šo titulu sev piešķirt. Viņš bijis skulptors un režisors, scenogrāfs un animators, un kas vēl tikai nē… Kas tad būs skatāms izstādē? Redzēsim rekvizītus no filmām, arī unikālos mākslas darbus – gan gleznas, gan grafikas, gan zīmējumus, brīvās rokas zīmējumus, asamblāžas un kolāžas – visu pēc kārtas, kas nu bijis izmantots gan filmās, gan animācijas īsfilmās. Tāda groteskuma parāde...  Tev kā kuratoram tas nav bijis viegls uzdevums... Bijis tiešām smagi, arī fiziski smagi: tās ir vairākas fūres, kas pie mums ir atbraukušas, un pašu priekšmetu skaits ir tikpat, cik gadā dienu – 365 objekti... It kā jau mums šķita, ka Rotko muzejam ir ārkārtīgi plašas telpas, bet šobrīd, kad tas viss ievests iekšā, domājot, kā to visu eksponēt, vēl mums ir daudz izaicinājumu priekšā. (smejas) Vairāk – audioierakstā.

Ukrainas neatkarības dienā Kultūras rondo vēlreiz klausāmies sarunu ar ukraiņu dzejnieci Ļubu Jakimčuku un tulkotāju Māru Poļakovu. Bet fotogrāfa Jāņa Deinata foto objektīvā fiksētais par laiku pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas aplūkojams izstādē “Pirmā piecgade”.

Acis ir sarežģīta sistēma, kura prasa uzmanību. Kā parūpēties par to, lai acis ne tikai redz, bet arī saredz, un kā saglabāt acu veselību ilgtermiņā, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar oftalmoloģi Andu Balgalvi un "Pasaules optikas" galveno optometristi Kristu Cauni-Bērziņu.

Sarunā ar Latvijas Televīziju nebinārā persona Nemo, kas uzvarēja šī gada Eirovīzijā, sniedz ieskatu personīgajā un profesionālajā attīstībā, kas ir pārpilns ar atklāsmēm un emocijām. No dziesmu rakstīšanas līdz uzstāšanās uz lielās Eirovīzijas skatuves, Nemo uzsver mūzikas nozīmi kā līdzekli, lai sazinātos ar klausītājiem un atklātu savu patieso būtību. Nemo īpaši izceļ to, cik svarīgi pārstāvēt seksuālo minoritāšu kopienu. Atceras arī savu dzīves ceļu, kad skolā cieta. Nemo secina, ka laiki mainās un sabiedrība jau vairāk pieņem seksuālās minoritātes kopienu.

Saullēkta koncerts un Jūrmalas festivāls jau aiz muguras, bet priekšā Ventspils koncertzāles „Latvija” piecu gadu jubilejas koncerts un pirms šī koncerta Kultūras rondo studijā ir Elbas koncertzāles goda ērģelniece Iveta Apkalna. Runājam gan par šo, gan pa citiem viņas šīs vasaras koncertiem, kā arī par futbolu. "Sezona bija krāšņa un ļoti intensīva, bija brīži, kad šī sezona bija fiziski arī ļoti grūti nesama un ceļama, bet ļoti iedvesmojoša un rosinoša, bija arī ļoti daudz jaunu koncertvietu manā koncertu klājumā, un arī jaunu festivālu. Bet tas viss, protams, emocionāli un prātā man klauvēja ar tādu sajūsmu un vēlmi, bet fiziski bija ļoti jāuzmanās. Ja man nebūtu tāda ģimene un tādi draugi, un tāds emocionāls atbalsts "whatsapp" vai "facebook", tad droši vien būtu bijis daudz grūtāk," aizvadīto sezonu vērtē Iveta Apkalna. Tajā pašā laikā mūziķe ir gandarīta par šo sezonu, jo tā dod nepieciešamo iedvesmu nākamām sezonām. "Šobrīd es esmu tik smaidīga, priecīga un laimīga ne tikai tamdēļ, ka beidzot atkal esmu "Kultūras rondo" studijā, bet arī tamdēļ ka mani pēdējie noslēguma koncerti šajā sezonā ir Latvijā un tādi veseli trīs. Līdz ar to tāds noslēguma akords ir arī tāds ļoti mierinošs un spēcinošs vienlaicīgi," atzīst Iveta Apkalna. Runājot par nesen aizvadīto Saullēkta koncertu, atzīst, ka koncertu 4.30 no rīta apmeklējuši daudzi tūkstoši cilvēku un tas ir šo cilvēku koncerts. "Es tur jūtos kā viesis, kuram ir tā privilēģija visus uzrunāt. Un es patiešām tā to uztveru un varbūt mazliet arī egoistiski saku - tā man ir ārkārtīgi liela dāvana. Redzēt, ka šo cilvēku kļūst ar katru gadu arvien vairāk, arī nav pašsaprotami. Īpaši aizkustinoši ir tie cilvēki, kuri pienāk, iztur izstāvēt rindā vēl vairāk nekā stundu, lai pateiktu kādu mīļu vārdu. Bet ne mīļā vārdā ir lieta, lieta ir tajā, ka ļoti daudzi cilvēki no ārvalstīm pienāk pie manis un saka, ka, uzzinot jeb redzot, piemēram, šī koncerta ierakstu "Arte" televīzijā vai arī klausoties manas intervijas, tas esot bijis viņu rosinātājs un motivators atbraukt uz šo zemi, atbraukt uz Latviju un pavadīt šeit vairākas nedēļas. Un tas man ir ārkārtīgi svarīgi, jo man liekas, tas ir tas pamatvēstījums, ka caur manu mīlestību uz mūziku, caur manu mīlestību uz Latviju un caur mūsu brīnišķīgo Baltijas jūru un to, ko var piedzīvot saullēktā pulksten četros no rīta ērģeļu skaņās baltās pludmales smiltīs, cilvēkiem tiešā un pārnestā nozīmē tā kā pavērās taciņa uz Latviju." Sarunā arī Iveta Apkalna atklāj, ka bieži viņas mēģinājumi sākas ap pusnakti, kad ir beidzies kārtējais koncerts koncertzālē. Ja mēģinājums sākas pulksten 23, tā jau ir liela veiksme. "Līdz ar to man jāsaka, ka nakts koncerti, saullēkta koncerti un pusnakts koncertus es arī esmu spēlējusi, tie, varētu pat teikt,  ir tāds mans laikam dabiskais ritms. Bet es neteikšu kā es jūtos tajā ļoti ērti un komfortabli," atzīst Iveta Apkalna. "(..)  Saullēkta koncerta nakts jeb rīts nav tā nakts, kurā es guļu. Saullēkta koncerts man iesākas jau dienu pirms tam un patiesi tā man ir gadā visgarākā diena un visīsākā nakts jeb respektīvi divas dienas vienā, un to es gaidu kā tādu priecīgu negulētu nakti," atklāj Iveta Apkalna. Gan aizvadītājā, gan nākamajā sezonā Iveta Apkalna būs rezidējošā māksliniece vairākās koncertzālē (Cīrihē, Ķelnē, Berlīnē). "Tas ir īpaši interesanti, manuprāt,  gan publikai,  gan man kā ērģelniece, jo es nāku uz šo pašu zāli, uz šo pašu akustiku pie šīm pašām ērģelēm vairākas reizes sezonā, vidēji tās ir kādas 5-6 reizes, ar absolūti atšķirīgām programmām, no kurām tikai viena programma ir ērģeļu solo vakars. Tad man ir dota pilnīgi brīva izvēle, kur es varu vienkārši radīt tādu kā karkasu un to apaudzēt ar savām muzikālajām idejām, kā šo instrumentu, šīs ērģeles parādīt un radīt no jauna mūzikā," stāsta Iveta Apkalna. "Es izdomāju, kuras  programmas varētu rosināt auditoriju. Man ir vienmēr svarīgi, lai šai ģeogrāfiskajai vietai tas būtu atbilstoši, kas patīk cilvēkiem, es pat nedomāju muzikāli, ko elpo cilvēki, kas viņus interesē, ko viņi ēd šajā reģionā, kas ir viņu tautas instrumenti šajā reģionā, kas ir viņu vietējie guru, aktieri, mākslinieki. Man ir interesanti savienot manas personīgās muzikālās idejas un varbūt kādas zināmas ambīcijas ar to, kas ir svarīgs šim punktam, kurā es spēlēju." Tas ļauj veidot arī netradicionālus salikumus, tas ļauj rosināt komponistus radīt jaunus darbus. "Tas viss ir ar mērķi nevis izrādīties te piecas vai sešas reizes, bet izrādīt šo instrumentu no mana skatupunkta, no tās šķautnes, kā es to redzu un kāda var būt un visticamāk nav bijusi dzirdēta pirms tam un nebūs arī pēc tam," bilst Iveta Apkalna. Viņa arī atzīst, ka būt par rezidējošo mākslinieku kādā koncertzālē liela atbildība un ne katrs mākslinieks to uzņemas veikt. Ērģelniece ir gandarīta, ka vairākās koncertvietās, kur viņu aicina uzstāties šobrīd pat lūdz spēlēt latviešu mūziku. "Ja bija sezonas koncertzālēs Dortmundē, arī Ķelnē, Vīnē, Parīzē, kur bija man jāpieliek pūles, lai pārliecinātu, kāpēc es vēlos spēlēt tikai latviešu mūzikas programmu, tad tagad mani lūdz to darīt. Un tas man arī likās tāds interesants pagrieziena punkts, to es sāku sajust un piedzīvot tikai tagad, šīs pēdējās sezonas laikā, atzīst Iveta Apkalna. Koncertzāles "Latvija" piecu gadu jubilejas koncerts skanēs 27. jūlijā pulksten 18. Jubilejas koncertā piedalīsies daudzi pazīstami mākslinieki un komponisti, kas publiku aizraus ar daudzveidīgu un iespaidīgu priekšnesumu programmu. Koncerta viesu sarakstā ir ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi (Azadeh Maghsoodi), saksofonists Renārs Lācis, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris "Venda", soliste Rūta Pāvulēna, jauktais koris "Ventspils", komponisti Ēriks Ešenvalds un Vilnis Šmīdbergs, kā arī diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Koncerta programma solās būt emocionāli piesātināta un piedāvās piedzīvot neaizmirstamu vakaru. Iveta Apkalna ir gandarīta, ka šajā koncertā skanēs Ērika Ešenvalda mūzika.  

The Keys to Success in the Music Industry: Transferable Skills and a Winning Mindset:In this conversation, Redz, Anthony, and Dee discuss the balance between personal and professional life, the sacrifices and rewards of their careers, and the pursuit of financial independence. Redz shares his experiences working as an audio engineer for the Marley Brothers Legacy Tour and the importance of rehearsals in delivering a great show. They also touch on the significance of making memories with family and the freedom that comes with pursuing one's passion. The conversation revolves around the theme of sacrifice and the different perspectives on pursuing dreams in the music industry. The conversation also touches on the growth and success they have achieved in their careers and the impact they hope to have on future generations. In this final part of the conversation, Redz and Anthony discuss the importance of mentorship and inspiring the next generation. They highlight the success that comes from hard work, passion, and a strong work ethic. They emphasize the need to have a clear purpose and to constantly strive for greatness. Redz shares his experiences as a monitor engineer and the dedication required to deliver exceptional performances. They also discuss the transferable skills and mindset that are necessary for success in any field.00:00 Introduction and Mic Talk02:35 Starting the Day on the Right Note04:18 Introducing Jason Reynolds (Redz Engineer)06:20 Juggling Personal and Professional Life08:20 Finding Balance and Overloading on the Personal Side12:30 The Freedom of Pursuing Passion and Financial Independence15:02 The Sacrifices of a Regular Job and the Pursuit of Financial Independence18:54 The Ultimate Goal: Making Money While You Sleep21:18 The Sacrifices of Pursuing Dreams23:13 The Impact of Ignorance26:24 Exposing the Next Generation30:39 Inspiring the Next Generation34:26 The Journey to Success45:20 Inspiring the Next Generation and the Importance of Mentorship50:26 The Key to Success: Hard Work, Passion, and Work Ethic56:42 Striving for Greatness and Having a Clear Purpose01:02:45 Transferable Skills and a Winning Mindset01:05:29 The Role of a Monitor Engineer: Dedication and Exceptional Performances

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadību no ilggadējā direktora Andra Vilka drīzumā pārņems Dagnija Baltiņa. Tiekamies ar viņu Kultūras rondo studijā. Dagnija Baltiņa pienākumus jaunajā amatā sāks pildīt no šī gada septembra. Kāds ir viņas redzējums Gaismas pils nākotnei? Atbildot uz jautājumu, kas būs prioritātes vai aktuālie darbi jaunajai LNB vadītājai, Dagnija Baltiņa atzīst, ka tā noteikti ir lasīšanas veicināšana, lasīšanas jautājumi kā tādi sabiedrībā. "Tā vispār ir bibliotēku loma, jo īpaši lauku vai reģionos bibliotēku loma kā kopienu centriem, kā kopienu stiprinātājiem, kā kopienu balstiem. Vispār, cik būtisks ir lasīšanas paradums, lai saprastu savu vidi sev apkārt, analizē Dagnija Baltiņa. "Tas nozīmē, ka lasām ne tikai, lai izklaidētos, bet labāk iepazītu pasauli, kurā dzīvojam. Tāpēc uzsveru, ka ir būtiski, ka lasām arī vietējo literatūru, vietējos laikrakstus, vietējās aktualitātes, nevis tikai sakām, ka sekojam līdzi starptautiskajām ziņām vai lasām tikai un vienīgi angļu valodā. Tas arī dod savu pienesumu, bet ir būtiski arī saprast to, kas notiek šeit. Saprast arī jaunākos pētījumus pat tad, ja nepiekrītam kādām tajos izvirzītajām tēzēm. Bet mums ir jāspēj vispār reaģēt uz kādu apgalvojumu."

2024. gads deju grupas "Ritms" darbībā ir jau 55.  Aizsākums ir 1969. gadā, kad VEF Kultūras pils paspārnē radās estrādes/šova deju grupa Latvijā. Kopš 12 gadu vecumā kā dejotāja, bet ar 2002. gadu jau kā mākslinieciskā vadītāja ar to saistīta horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča. Paaudzēm mainoties, deju grupa vienmēr dzīvojusi vienā elpā un ritmā ar sava laika tendencēm, allaž bijusi un joprojām ir mūsdienīgi radoša vieta. 12. februārī spiltgts jubilejas gada notikums bija dejas izrādi “Klātbūtnē”, kas veidota sadarbībā ar koklētāju ansambli Cantata un mūziķiem Aigaru Raumani, Uģi Upenieku un Santu Valeri, kuri atskaņoja Ludoviko Einaudi mūziku. Savukārt jubilejas gada lielkoncerts notiks 15. jūnijā VEF kultūras pils Lielajā zālē ar pēdējo 20 gadu labāko deju izlasi. Sarunā ar Elīnu Gaitjukeviču - par deju grupas "Ritms" mainīgo radošo ceļu, gandarījuma pilno darbu ar jauniešiem, dejas izrādi "Klātbūtnē", gaidāmo lielkoncertu, vasaras nometnēm jaunajiem dejotājiem un nākotnes iecerēm un sapņiem.  

Redz is a little known former lesbian bar in East LA, which opened in the 1950s and catered primarily to Chicana lesbians. This is the story of one woman in particular who called this space a home: Nancy Valverde. Nancy is most known for her long fought battle with the LAPD over masquerading laws, spending dozens of nights in jail throughout the 1950s for her refusal to wear typical women's clothing.Nancy passed away in March of 2024 just six months after our interview with her. This episode is for her.  Thank you to Nancy.This episode features interviews with: Nancy Valverde (conducted by Sarah Gabrielli and Rachel Karp in 2023 and by Lillian Faderman in 2004, courtesy of the June L Mazer Archives) and Jacquie and Keith Evans.Thank you for listening to Cruising Podcast!-Reviews help other listeners find Cruising! If you like what you hear, please subscribe and leave us a 5-star review!-For more Cruising adventures, follow us @cruisingpod on Instagram, TikTok, and Facebook-Support Cruising here! Cruising is an independent podcast. That means we're entirely funded by sponsors and listeners like you!-Cruising is reported and produced by a small but mighty team of three: Sarah Gabrielli (host/story producer/audio engineer), Rachel Karp (story producer/social media manager), and Jen McGinity (line producer/resident road-trip driver). Theme song is by Joey Freeman.  Cover art is by Nikki Ligos. Logo is by Finley Martin.-Special thanks to this episode's sponsor, Olivia Travel-Discover Olivia at Olivia.com and save $100 on your next trip when you use promo code CRUISINGSupport the Show.

Broņislavas tēvs nomira 1937. gadā, bet sapnis Broņislavai parādījās pēc pāris gadiem – brāļi bija sākuši būvēt jauno dzīvojamo māju – vēl nebija ne logu, ne durvju, sliekšņa vietā augsts baļķis. Broņislavas sapnis: Mirušais tēvs atnāk uz jauno māju, pārkāpj pār augsto sliekšņa baļķi, visu apskatās un saka: “Labi!” Broņislava  staigā  viņam līdzi, viņai  nav miera – viņai ir  sapnis tikt Rēzeknes Skolotāju institūtā, un viņa prasa: “Tēt, vai es tikšu uz institūtu?” Un tēvs saka: “Uz institūtu tu tiksi, bet par skolotāju nebūsi. Nē, par skolotāju tu nekad nebūsi, bet kaut kas liels no tevis iznāks.”  1941. gada vasarā brālis Pēteris ar divriteni aizveda māsas dokumentus uz Rēzeknes Skolotāju institūtu un vēlā rudenī, kad jau bija sācies karš, ar zirga pajūgu aizveda arī pašu māsu. 1944. gada augustā Lubānā jau ienāca padomju armija, pasaule sagriezās ar kājām gaisā. Broņislava piecus gadus dzīvoja pagrīdē, piecus gadus pavadīja Sibīrijā. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa bija ļoti slima, ārstējās slimnīcās un sanatorijās, sapnis par skolotāju palika nepiepildīts. Vēlāk viņa teica: “Ja es būtu varējusi strādāt par skolotāju pēc kara, es drīz vien atkal nonāktu Taišetas trasē, jo melot bērniem es nemācētu”. Bet tēvam bija taisnība – kaut kas liels no tās meitenes tomēr iznāca! *   *   * Pēc kara piecus gadus Broņislava slēpās mājās brāļa ierīkotā bunkurā zem grīdas. 1949. gada 22. aprīlī, nepilnu mēnesi pēc izvešanām, Broņislava uzrakstīja dzejoli „Mans sapnis”. Viņa naktī bija sapņojusi, ka ir saulgrieze – viena pati klajā laukā. Karsta saule, tveice, bezvējš, ziedi novītuši, strauti izsīkuši, putni un sīki zvēri brēc slāpēs. Viņai sajūta, ka drūmais klajums viņu, vienu sauleņstiebru, ļauni vēro. Un tad – pārskrien ēna, nāk dzestrs viesulis, zibšņi, lietus, dārd pērkons… Un tad viss ir pagājis. Riet saule, no atzēluša lauka kāpj migla, burbuļo strauti, pie tiem veldzējas visa dzīvā radība… Tā notika arī dzīvē – pēc drūmā izsekošanas, apcietinājuma un melīgā padomju  perioda viss mainījās – Latvija atguva neatkarību un Broņislavas dvēsele varēja atveldzēties.    *   *   * 1951. gada 14. februārī Broņislavu apcietināja, 22. jūnijā pasludināja spriedumu – 25 gadi Gulaga labošanas darba nometnēs – un 1952. gada 1. februārī izveda no Rīgas centrālcietuma. Ceļš uz Ozerlaga nometnēm Taišetas trasē ilga divus mēnešus. Ceļā radās temperatūra pāri 40 grādiem, kad pat kriminālisti apžēlojās un palaida vagonā uz augšējās nāras pie loga. Skaista poliete, kas bija nozīmēta vagonā par feldšeri, noteica, ka tas esot sirds somiņas iekaisums, sameklēja un deva zāles, lai varētu tās drausmīgās, līdz bezsamaņai neizturamās sāpes sirdī remdināt. Vagonā kā siļķes mucā. „No tām sāpēm un temperatūras es degu, nejutu nekā. Un tad redzu it kā pa miegam, it kā bez miega: ārā spoža saule, mēs braucam pāri kalniem, tad viss spožums apdziest. Atnāk Jānis Skumbiņš, mans līgavainis, vācu formā, iedod man smagu, smagu spičku kastīti. Es taisu to kastīti vaļā. Viņš saka: “Attaisi, attaisi vaļā!” Es paskatos tajā kastītē zelts! Liels zelta gabals! Jānis saka: “Neko vairāk es tev palīdzēt nevaru. Zelts tagad tev ir, bet gredzens būs jāizkaļ pašai. Un viss paputēja.” Kaimiņpuisi Jāni Skumbiņu iesauca leģionā 1943. gadā. Viņa liktenis vēl arvien ir nezināms.

Festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" noslēdzošajā koncertvirtenē Lielajā ģildē uzstāsies arī 2019. gadā izveidotais Trio Fabel, kurā sadarbojas klarnetiste un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniece Anna Gāgane, Briseles filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars Kristaps Bergs un Vācijā dzīvojošā pianiste Linda Leine. Mūziķus jau kopš mācību laika Emīla Dārziņa mūzikas skolā vieno cieša draudzība. Būtiska loma trio repertuārā atvēlēta latviešu mūzikai, jo īpaši jaundarbiem. Šajā programmā pirmoreiz izskanēs Žanetes Spirkas darbs “Dubultlīnijas” un Andra Dzenīša “Geography of Rain”, kā arī Oskara Herliņa, Krista Auznieka un Georga Pelēča opusi. "Klasikas" studijā viesojās Anna Gāgane un Kristaps Bergs, kurus Inta Pīrāga aicināja atcerēties šī jaundarbu projekta aizsākumu jau 2020. gadā, kad pieciem latviešu komponistiem tika pasūtīti trio sastāvam veltīti opusi, noskaidroja, kāds uzdevums autoriem tika dots, vai trio mūziķi jutuši radniecību ar autoru, kas palīdzēja to iegūt. Anna un Kristaps arī raksturo katru no pieciem skaņdarbiem un attiecības ar to autoriem. Kristaps Bergs: Ideja bija paskatīties uz to, kas tagad notiek, bet no dažādiem skatupunktiem. Salīdzinot Georga Pelēča skaņdarbu, ko viņš mums veltījis, un Žanetes Spirkas opusu – konkrēta tēma pat netika dota, vienkārši „kas mēs esam, kā mēs par šo jūtamies”. Skatījumi ir dažādi, un nekas nav ne pareizi, ne nepareizi. Ļoti interesanti ir tieši tas, kā katrs cilvēks to izjūt un ko tas katram nozīmē. Man liekas, arī mēs, pie šī repertuāra strādājot, vairāk sevi atklājām, tāpēc ļoti priecājamies. Anna Gāgane: Mēs centāmies komponistiem dot brīvību. Mēs devām tēmas, par kurām vēlamies runāt, un ļoti interesanti, ka katrs to ir traktējis citādāk. Arī skaņdarba apjoma vai garuma ziņā komponistiem bija brīvība, un man liels prieks, ka šie komponisti pamatā izvēlējušies kamermūzikai samērā apjomīgus darbus, tie nav maziņi skaņdarbiņi. Katrā ziņā, viņiem bijis daudz, ko teikt, un bijušas daudzas pārdomas. Jūsu trio ir apbrīnojams. Vienā koncertā salikt piecus jaundarbus vienu pēc otra – tas ir kā maratons, tas vairs nav sprints. Vai bija svarīgi parādīt, kāds viss jūsu iecerētais un izlolotais cikls beigu beigās ir sanācis? Kristaps Bergs: Tas bija mērķis. Tas varbūt nebija pašmērķis, bet ideja noteikti bija, ka gribam tos atskaņot vienkopus, ne gluži kā ciklu, bet lai viņi padzīvo kopā. Tad viņi arī mainīsies, katrs skaņdarbs varbūt aizies savu ceļu. Tas mums ir svarīgi. Anna Gāgane: Es domāju, tad varēs dzirdēt, kā katrs komponists redz šo tēmu par identitātes meklējumu. Šī tēma bija jo īpaši svarīga Covid-19 laikā, bet tā ir būtiska vienmēr. Redzēsim, kā tas izklausīsies, kā katrs no šiem skaņdarbiem to pastāstīs. Šis uzdevums tiks paveikts, bet, lai jūs atkal satiktos šeit, Latvijā, ir atkal jāliek kādi citi uzdevumi. Kas vēl ir padomā, pie kā trio kopīgi ķersies klāt? Anna Gāgane: Mums tuvojas piecu gadu jubileja, tāpēc jādomā, kā sagādāt dāvanas sev un klausītājiem. Kristaps Bergs: Mēs esam maziņi, bet mēs esam forši!  

Par saskatīto un sadzirdēto mākslas mesē "NADA" (New Art Dealer Alliance (jaunās mākslas dīleru alianse)) Ņujorkā un jaunākajiem virzieniem laikmetīgajā mākslā un sadarbībā ar dažādām galerijām Kultūras rondo saruna ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. "Sajūta ir tāda, ka esmu sasmēlies pilnas plaukstas ar ūdeni. Skaidrs, ka iespējas, kas man tagad ir dotas, lēnām tecēs starp pirkstu šķirbām un mēs ar galeristi centīsimies uzķert visu, ko spējam, no tā," pieredzēto Ņujorkā raksturo Indriķis Ģelzis. Šādam notikumam, kurā piedalījās Indriķis Ģelzis, mākslinieks pats nevar pieteikties. Māksliniekus piesaka galerijas, kas vispirms piedalās konkursā.  "Galeristam ir jājūt, ka tu esi mākslinieks šim notikumam, ka tu varētu rezonēt vai ka tas varētu būt abpusēji noderīgs notikums," turpina Indriķis Ģelzis. Indriķa Ģelža darbus mesē piedāvāja galerija "Tatjana Pieters" no Beļģijas, kuras rezidents ir mākslinieks. Indriķis Ģelzis piedalījies mākslas mesē “NADA New York 2024”, kas norisinājās no 2. maija līdz 5. maijam Čelsijas rietumu galeriju rajonā Manhetenā. Ņujorkā dibinātā (2002) Jaunās mākslas tirgotāju alianse (NADA) ir bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar jaunu virzienu izkopšanu, atbalstu un attīstību laikmetīgajā mākslā. Katru gadu uzņemot vairāk nekā 10 000 apmeklētāju, šis ikgadējais un īpaši gaidītais notikums kalpo par pasaules mēroga epicentru jaunām un atzītām galerijām un māksliniekiem.

  Tūp kordirigentis Andys Lipskys jubilejai veļteits koncertizvadums — DZIED(IN)ĀŠANA, kurš tiks atskaņuots Latgolys kongresa dīnā, 27. aprelī, Latgolys vietsnīceibā GORS. Aiz tuo šudiņ iz sarunu asam aicynuojuši kordirigenti ar gondreiž 40 godu dorba pīredzi, kura voda Rēzeknis jauktū kori “Ezerzeme” i sīvīšu kori “Medicus”, kai ari struodoj par muzykys pedagogi MIKC Latgolys muzykys i muokslys vydsškolā — Andu Lipsku.  “Maņ redzīs, ka vīnkuorši genials nūsaukums. Suokumā beja 'dziedāšana', i tod tys 'in' pa vydu īkovuos, maņ redzīs, ka vīnkuorši ideali. Redzīs, ka tys izsoka ari munu byuteibu, ar kū es nūsadorboju i ar kū es tikai grybātum nūsadorbuot, lai tei dzīduošona tyktu iztvarta kai dzīdynuošona. Cīši truopeigi.” Par muzyku i dzīduošonu kai dzīdynuošonu, kai ari kora muzykys tradicejom i byušonu iz prīšku i gudrom gudru cylvāku izalaseišonom ar Andu sasarunoj raidejuma producente Guna Igavena. “Bārni, izalosit muziķa profeseju! Maņ redzīs, ka tei ir breineiga profeseja. Muzykā vysod var pasatvert. Muzyka ir dvēselis volūda.”

Dace Rence ir trenere programmā KETBA (kompetenta emocionāli traumētu bērnu aprūpe) un atbalsta centra TILTS pārstāve un sociālā darbiniece. Daces sirds deg par partnerattiecībām un komunikāciju pāra starpā. Strādājot kā "KETBA" kursa trenere, viņa ir pārliecinājusies, kā tās pašas zināšanas, kuras māca vecākiem, tikpat efektīvi strādā laulībā, attiecībās ar vecākiem, kolēģiem un draugiem. Mācībās viņa vecākiem stāsta, ka, pirms uzņemt savā ģimenē emocionāli traumētu bērnu, ir nepieciešams apzināties savu pagātni, savu audzināšanu, traumas un piesaistes veidu. Visas šīs zināšanas ir ļoti noderīgas katram no mums, jo pamatos jau mēs visi vēlamies vienu - justies droši savās attiecībās, būt uzklausīti un piedzīvot to, ka mūs redz un dzird. Redz un dzird, ne tikai ar acīm un ausīm, bet arī ar sirdi. Par to ir šī saruna.Dace par sevi saka, ka abiem ar vīru ir 20 gadu laulība un arī reproduktīvās traumas jeb neauglības pieredze, kas ir bijusi gan lielākais pārbaudījums un sāpe, gan vienlaikus spēcīgākā līme un svētība attiecībām. Dace padsmit gadus audzināja aizbildnībā pieņemtu bērnu, šobrīd strādā ar uzņemošajām ģimenēm (adoptētāji, audžuģimenes). Viņas Instagram konta nosaukums ir "Darling, use your words". Viņa saka, ka ne tikai emocionāli traumēti bērni no ārpusģimenes aprūpes ir "zaudējuši savu balsi", arī mēs paši bieži vien neprotam "lietot vārdus". Un tas bieži vien līdzi nes neskaitāmus pārpratumus, aizvainojumus, sāpes un zaudētas attiecības. Kad mēs izvēlamies un lietojam vārdus, lai paustu savas vajadzības, nevis lietojam uzvedību (manipulējam, šantažējam, draudam, ieslēdzam "kluso teroru"), cilvēki var mums palīdzēt un mēs varam uzsākt sarunu un saprasties.Iesaku izpētīt resursus, ka pieejami Atbalsta centra "Tilts" mājas lapā par KETBA mācībām, par emocionāli kompetentas skolas kursu. Atver un apskaties arī šo lapu, ko Dace un komanda ir izveidojuši, jo svešu bērnu nav.Dace veido arī podkāstu "Sirds sarunas", kas ir sarunu cikls ar uzņemošajām ģimenēm un ārpusģimenes nozares speciālistiem. Sarunas par aicinājumu un motivāciju, gandarījumu un izaicinājumiem, par to, ko nozīmē uzņemt ģimenē un savā dzīvē bez vecāku gādības palikušu bērnu un kā vislabāk atbalstīt bērnu un pašiem sevi.SARUNAS PIETURPUNKTI:6.31 Kā cilvēks iegūst emocionāli traumēta bērna pieredzi8.31 Kā sākās Daces kā bērna adoptētājas stāsts16:11 Kas ir reproduktīvā trauma18:08 Kā noslēgt mieru ar sevi, ja nav izdevies tikt pie bioloģiskā bērna21:24 “Trīs pilnīgi unikālas pasaules, kas sanāk kopā vienā mājsaimniecībā, un mēģina par kaut ko vienoties un dzīvot kopā”24:07 Spēt atzīt un piedot savas kļūdas26:36 “Bailes un trauma apslāpē sirdsapziņu”28:49 Labās lietas, kas nav piedzīvotas – kādu ietekmi tas atstāj uz bērna psiholoģisko stāvokli32:57 “Normāls vecāks ir tas, kurš kaut vai 40% gadījumu atsaucas uz bērnu vajadzībām”35:16 Cik svarīga ir pašregulācijas praktizēšana40:27 Praktiski piemēri, kā sevi savākt gadījumos, kad emocijas iet pāri malām un ir risks nodarīt otram pāri50:06 Paņēmieni, kā nomierināt bērnu, kurš atrodas kritiskā emocionālā stāvoklī55:57 “Aiz katras uzvedības slēpjas kāda vajadzība”57:49 Kāpēc bērniem, kuriem nav bijis primārā aprūpētāja, ir grūti sevi sadzirdēt1:06:50 Kas ir dzīves vērtību scenāriji un kā tie var uzlabot savstarpējo saskarsmi ģimenē1:16:39 “Li

Unikāla spēja, kas piemīt tikai retajam — tas ir maņu "kopdarbs" jeb sinestēzija. Vai pirmdiena skan kā dzeltenā krāsa, bet melns apģērbs "dzied dziesmu"? Varbūt vārds Leonards garšo pēc apelsīniem, bet Inese ir "skāba"? Kas ir sinestēzija un kāda ir sinestētiķu dzīve ar šādu ikdienas maņu eksploziju? To pārrunājam ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošo pētnieci Solvitu Umbraško un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošo pētnieci Līgu Zariņu. Sinestēzijas gadījumā nozīme ir iedzimtībai, un iedzimtība ir aspekts, kas būtisks arī krāsu akluma gadījumā, par ko skaidrojumu sniedz Gunta Krūmiņa. Īpaši mūzikas pasaulē ir visai daudz personību, kuras zināmas ne tikai ar savu radīto mūziku, bet arī vēl kādu neparastu īpašību, kas šiem cilvēkiem piemitusi, un tā ir sinestēzija. Redzēt mūziku krāsās, bet krāsas dzirdēt skaņās, un tie nebūt nav vienīgie sinestēzijas veidi. Sinestēzija kā iedvesmas avots ir kalpojusi, piemēram, tādiem komponistiem kā Olivjē Mesiāns, Ģērģs Ligeti, Mikalojs Konstantīns Čurļonis, tā piemitusi arī latviešu skaņražiem Jānim Ivanovam, Ādolfam Skultem. Sinestēzija noder arī mūslaiku komponistiem, bet, protams, tā nav tikai uz māksliniekiem attiecināma īpašība. Vēl interesanti, ka katram sinestētam būs savs stāsts par to, kādā krāsā būtu viens vai otrs cilvēka vārds, bet sinestētu strūpi jeb testi ar nodrukātiem vārdiem konkrētās krāsās palīdz saprast, cik viegli vai grūti ir uztvert vārdu vienā krāsā, pat ja pašam sinestētam liekas, ka šim vārdam patiesībā piemīt pavisam cita krāsa.     

Vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir viegli vai grūti piekļūt kultūras objektiem un cik ļoti par to ir domāts? Par to, kādi uzlabojumi ir nepieciešami un kas vēl jādara, lai kultūru varam baudīt visi, bez izņēmuma, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore un vides pieejamības eksperte Iveta Neimane. Par pieredzi, atjaunojot kultūras objektus un pielāgojot tas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsti ierakstos. Nacionālā romantisma pērle - tā dēvē Siguldas Jauno pili, kas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados piederēja Latvijas preses biedrībai. Šai laikā pilī tika izveidots īpaši grezns nacionālā stila interjers, kura izveidē piedalījās tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš un citi. No 2017. līdz 2019. gadam pilī notika restaurācijas darbi un to laikā ēka tika pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ēku šobrīd var apskatīt arī tūristi. Savukārt Valmieras vecpilsētas senākajā daļā - pils teritorijā, līdzās pastāv Valmieras vecākā koka ēka un jauna, moderna arhitektūra - uz pils pamatiem būvēta ēka no stikla un betona. Tajā no šīs vasaras var apskatīt jaunu ekspozīciju par Valmieras vēsturi "De Woldemer". Veicot būvdarbus, ēkas pielāgotas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Dace Vizule skaidro, ka par kultūras objektu pieejamību jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija".  Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti septiņos kultūras un dabas mantojuma ceļos – tūrisma maršrutos, kas caur pagātni palīdz ceļotājam ieraudzīt Latvijas šodienu: Baltijas ceļā, Brīvības ceļā, Gaismas ceļā, Daugavas ceļā, Jēkaba ceļā, Līvu ceļā un Māras ceļā.  Plašāka informācija pieejama internetā. Iveta Neimane gandarīta, ka šī projekta ietvaros daudzviet izveidoti interesanti risinājumi piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Gan vecas pilis, gan muižas, tādi, kur pirms tam noteikti teica, ka nekas nav izdarāms un nav iespējams neko izdarīt. Šobrīd daudzās vietās izveidoti ļoti interesanti pieejamības risinājumi. Lielākā daļā no objektiem, ko apskatījām, ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Varbūt ne simtprocentīgi un vienmēr ir jāatceras, ka cilvēks ratiņkrēslā tiks pilnīgi visur. Bet tas, kas ir apskatāms, ir pietiekami interesants un skaits, tie ir skaisti parki, tās ir pirmā  stāvā izvietotās ekspozīcijas, darbnīcu vietas," atzīst Iveta Neimane. "Visvairāk pārsteidza Ludzas pilsdrupas. Visi zināt, kādas ir pilsdrupas, labākā gadījumā var apkārt apstaigāt, pa vidu, klūpot pa akmeņiem pastaigāt. Tur izveidota vienreizēji skaista pieejama platforma, kuras ceļš iziet ārpus pils. Virs Daugavas, virs Ludzas, augstu gaisā, gandrīz putna lidojumā. Viss pieejami, droši izveidots. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka drupās neko nevar izdarīt, var tikai mazu taciņu uztaisīt," uzteic Iveta Neimane. "Vairāki tādi risinājumi. Redzējām daudzus interesantus risinājumus, tiešām pieejamus risinājumus." Kāpēc tomēr daudzviet vēl tūrisma objekti nav pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem? "Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas. Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt. Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtē Iveta Neimane. Iveta Neimane norāda, ka sliktāka nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai ar ratinkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudina domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti - redzes, dzirdes traucējumiem. 

Have you ever been to the northern edge of Chicago?? Well, in this episode we are taking you to the edge! *insert dramatic grunge guitar riff* Find out what's around there and some of the history involving the last street up north! Then we head due west to try some Belizean food from Redz! It was so good. Take a listen to this one! And....thank you...family. We strongly like you all!

Visi kaķu saimnieki ir redzējuši savu mīluļu zaļās acis, kas spīd tumsā, bet suņu īpašnieki lieliski zina, ka suņa deguns pamana gardumu daudz tālāk nekā acis. Dzīvnieku redze tiešām ir unikāla un ir grūti iztēloties, kā pasauli sev apkārt redz dzīvnieki. Kā pasauli redz kaķi, suņi, zirgi un citi dzīvnieki - šo jautājumu uzdevuši neviens vien pētnieks. Skaidrojam dzīvnieku redzes īpatnības un interesējamies, ar kādām acu kaitēm nākas saskarties mājdzīvniekiem. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta profesore un vadošā pētniece Līga Kovaļčuka. Kukaiņi redzes īpatnības Kukaiņu pasaules iemītniekiem pārsvarā ir saliktās acis, kas sastāv no tūkstošiem "mazu acu" jeb redzes elementu. Tikpat daudzveidīgi, cik ir kukaiņi, ir viņu redze. Ir pavisam akli alās mītoši insekti un tādi kā spāres, ko var dēvēt par kukaiņu redzes čempioniem. Kā var noteikt kukaiņu krāsu redzi un kāpēc aklo dunduru, kurš nemaz nav akls, tā dēvē? Pārsvarā  tiem kukaiņiem, kuri ir redzīgi, evolūcijas gaitā ir izveidojušās vairākas acis. Saliktās jeb fasetacis, kas kukainim sniedz mozaīkveida attēlu, un starp saliktajām acīm  var būt 1-3 sīkas vienkāršās acis jeb actiņas. Daļa kukaiņu spēj atšķirt krāsas. Un atšķirībā no cilvēkiem, kukaiņi redz arī gaismas spektra ultravioleto un infrasarkano daļu. Uz šķietami neatbildamo jautājumu, kas būut jājautā pašiem kukaiņiem – kā viņi redz pasauli, atbildi sniedz kukaiņu pētnieks Latvijas Nacionālā dabas muzeja  vecākais entomologs Uģis Piterāns.

College Football CFP Championship game recap News/Notes NFL Wild Card weekend picks Derek Carr leaves Vegas Harbaugh Watch WNBA Las Vegas awarded the 2023 All Star Game Free agency news NASCAR Kevin Harvick announces retirement at the end of the 2023 season Kyle Larson to race in Indianapolis and Charlotte in 2024 Tennis Notables in the Australian Open draw College Basketball Scores from the week Preview of notable weekend games College Lacrosse Preseason Mens and Womens polls Dubs/L's Shoutout to the Redz on J13 Show intro/interlude music by DJ Cam One: Twitter/Instagram DJ Cam One's label: Mysteryismusic.com Mysterysoundrecordings.bandcamp.com DJ Cam One on Spotify Your host Uncle Dub: Twitter/Instagram Untappd (Beer Check-in app): ItsUncle_Dub Email: sportswagonpodcast@gmail.com Check out the Bald Head Logic podcast co-hosted with DJ Cam One Please consider supporting the podcast: Buy Me a Coffee Send a voicemail, subscribe, rate and tell a friend about the show! Thank you for listening! --- This episode is sponsored by · Anchor: The easiest way to make a podcast. https://anchor.fm/app --- Send in a voice message: https://anchor.fm/itsuncledub/message

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji.  Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Redz the Ruler stopped by to talk about his latest business endeavor Hella Black Hella Loud, as well as catch us up on all things Dope Tribe. Barstool talk from the biggest sipper in Philly with some of the most innovate people in the world, Sammie is the one to sit and sip wit if you wanna enjoy conversation. 00:00 A KRAVITZ TALE 00:21 TRAILERS 00:36 INTROS 01:20 RUN DOWN ON RED THA RULER BUSINESSES 04:55 NOTABLE PEOPLE WHO HAVE WORN TRIBE APPAREL 08:30 ACTIVISM & BUILDING COMMUNITY 22:35 NOT EVERYBODY GETS IT 26:30 FUBU HISTORY 35:30 I COULD DO THE SAME HOURS FOR MY PASSION 36:20 HELLA BLACK HELLA LOUD 45:30 SAMMIE FIRST SMOKE STORY 48:00 HEMP & CBD 1:02:00 OUTROS #sippinwitsammie #ifuaintsippinwitsammieyouaintsippin #ifuaintsippin #geturfuckinglifetogether #craftbeerandcognac #victorybeer #glocawearradiostation #promotion #politics2potatochips #exposure #outlet #platform #pullupistrill #letstalkaboutit #iswear #toreup #hennessy #heineken #flytalk #thankgodimfly #backwoods #producer #neosoul #singer #entrepreneur #hiphop #phillyhiphop #phillyentertainment #phillymusic --- Support this podcast: https://anchor.fm/sippinwitsammie/support

Jeff Perla is joined by Tiger Redz (@Tiger.Redz), a femme creator sharing their opinions on toxic masculinity! Is there a difference between internalized homophobia and toxic masculinity? What are the traits of a toxic male? How many of them do these 2 have? Grab a glass of wine and keep up with us on this episode of Behind The Bum! --- This episode is sponsored by · Anchor: The easiest way to make a podcast. https://anchor.fm/app Support this podcast: https://anchor.fm/behindthebum/support