Podcasts about daudz

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis Jānis Kalniņš 1717. gadā vācu ērģelnieks Kristofs Šrēters (Christoph Schröter, Schrötter, arī Schröder) piedāvāja Saksijas karalim savu mehānikas modeli, kur āmuriņš kustas uz taustiņā iestiprinātām spailēm. Tomēr, nesaņēmis no karaļa pasūtījumu uzbūvēt klavieres, viņš piedzīvoja vilšanos, un tādēļ nav zināms neviens Šrētera būvēts instruments. Daudz veiksmīgāk klājās Bartolomeo Kristofori (Bartolomeo Christofori) no Padujas. 1707. gadā viņš izgudroja savu āmuriņu mehaāismu, kurš 1711. gadā bija aprakstīts publikācijā un izstādīts apskatei. Savas pirmās īstās klavieres Kristofori uzbūvēja 1720. gadā, ievērojami uzlabojot mehānismu: viņš pievienoja āmuriņa gaitu ierobežojošo detaļu – izlēzējumu (vācu Auslösung), āmuriņa ķērāju (Fänger) un individuālu klusinātāju (Dämpfer) katram tonim, kas tieši saistīts ar taustiņu. Tā tapa pianoforte, kas deva iespēju no visklusākā pianissimo pāriet uz fortissimo. 1728. gadā slavenākais Saksijas ērģeļbūvētājs Gotfrīds Zilbermanis (Gotfried Silbermann, 1683 – 1753) uzbūvēja klavieres ar Šrētera mehāniku. J. S. Bahs kritizēja šo instrumentu smagās klaviatūras un neprecīzās mehānikas dēļ, toties uzslavēja āmuriņu radīto skaņu. Vēlāk, 1747. gadā, Zilbermanis uzbūvēja Saksijas karalim Frīdriham Lielajam klavieres ar Kristofori mehāniku. Interesants ir fakts, ka 1781. gadā K. F. E. Bahs nosūtīja uz Kurzemi savam skolniekam Dītriham Ēvaldam fon Grotusam Zilbermaņa klavieres, kuras pats bija spēlējis trīsdesmit piecus gadus. K. F. E. Bahs līdzi nosūtīja savu skaņdarbu "Atvadas no Zilbermaņa klavierēm" (Abschied vom Silbermannschen Clavier in einem Rondeaux). D. Ē. fon Grotuss savukārt sakomponēja rondo "Prieks par Zilbermaņa klavieru saņemšanu" (Freude über den Empfang des Silbermannschen Claviers in einem Rondeaux). Par laimi, abu skaņdarbu notis ir saglabājušās. Zilbermaņa klavierēm tā nepaveicās. Zilbermaņa skolnieki Johanness Zumpe un Amerikuss Beikers pārcēlās uz Londonu un tur ieviesa Kristofori mehānismu, kas vēlāk kļuva pazīstams ar angļu mehānikas nosaukumu. Savukārt Zilbermaņa talantīgākais skolnieks Johans Andreass Šteins par pamatu savu instrumentu mehānismam ņēma Šrētera konstrukciju, un pilnveidotā formā tā kļuva pazīstama kā Vīnes jeb vācu mehānika. Viņa meita Nanete Šteina-Štreihere kļuva par slavenāko tālaika Vīnes klavierbūvētāju. Līdz 19. gadsimta beigām plaši pielietoja abus mehānikas paveidus. Vairums vācu un austriešu klavierbūvētāju (slavenākais viņu vidū – Ignatz Bösendorfer) turējās pie Vīnes mehānikas; iespējams, ka Vīnes klasiķi neprasīja spēcīgu skaņu, bet lielāku vērtību piešķīra skanējuma tembram un nianšu bagātībai; savukārt angļu, krievu, kā arī daudzi vācu un franču klavierbūvētāji lietoja angļu mehāniku. Tai raksturīgs ļoti spēcīgs, tiešs piesitiens, jo āmuriņa kustības trajektorija ir precīzs aplis atšķirībā no Vīnes mehānikas, kur āmuriņa kustības trajektoriju var iztēloties kā apli, kas nedaudz pārvietojas spēlētāja virzienā, līdz ar to āmuriņš stīgai ne vien uzsit, bet arī mazliet pa to pašļūc; tas veido specifisko, bagātīgi niansēto tembru, kas tik ļoti atsedz Vīnes klasiķu skaņdarbu poētisko dziļumu. Šopēns gan esot devis priekšroku Pleyel instrumentiem ar angļu mehāniku, jo viņam paticis to tiešais, briljantais skanējums. Minētās atšķirības īpaši manāmas augšējos reģistros. Tālāk sekoja mēģinājumi apvienot angļu mehānikas spēkpilno piesitienu ar Vīnes mehānikas eleganci un elastību, kas galu galā izdevās klavierbūves ģēnijam Sebastiānam Erāram, kurš 1821. gadā patentēja savu mehāniku ar papildu repetīcijas sviru. Tagad to cauc par dubultrepetīcijas mehāniku. Tajā apvienojās elegance ar spēku, tomēr klāt nāca zināms inertums un pilnīgi negaidīts efekts – āmuriņš bija gatavs jaunam piesitienam, tikai nedaudz atlaižot taustiņu. Tas bija īsts apvērsums, kas radikāli izmainīja klavierspēles tehniku.

Jaunākie pētījumi rāda, ka Latvija ar 62,6 punktiem no 100 Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā pērn ieņēma 19. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Indekss tiek veidots no 31 rādītāja par sieviešu un vīriešu situāciju sešās dzīves jomās: darbs, nauda, zināšanas, laiks, vara, veselība. Kāda ir dzimumu līdztiesība Latvijas darba tirgū? Par to saruna studijā, kurā piedalās Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa, bet attālināti sazināmies ar Personāla vadības un atalgojuma jomas praktiķi un eksperti Kristiānu Bošu. Uzklausām arī darba devēju pārstāvjus – "Rimi Baltic" personāla direktoru Mečislavu Maculēviču un Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" Sabiedrisko attiecību daļas vadītāju Baibu Bartaševiču-Feldmani.

Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī.  Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji. Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām? Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča. Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process. Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH  jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū. Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.  

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Šoreiz raidījumā lielā saruna ar bijušo Latvijas vīriešu futbola izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, kurš ir viens no retajiem pašmāju futbola treneriem ārzemēs. Kazakevičs šosezon vada Šauļu klubu Lietuvas virslīgā. Sarunā ar viņu gan par futbolu kaimiņzemē, gan Latvijas izlases gaidāmajiem mačiem Pasaules kausa kvalifikācijā pret Andoru un Angliju. Nedēļas notikumu topā: Kaspars Daugaviņš paziņo, ka šopavasar cīnīsies par vietu Latvijas hokeja izlases pamatsastāvā dalībai pasaules čempionātā Stokholmā; Eduards Tralmaks Čehijas hokeja virslīgas regulārās sezonas pēdējā mača pēdējā trešdaļā gūst trīs vārtus un izpilda divas rezultatīvas piespēles, nosargā līgas rezultatīvākā spēlētāja godu; Sākas Latvijas futbola virslīgas jaunās sezona, aiz muguras jau pirmā kārta; Latvijas vīriešu basketbola izlase vasarā pirms Eiropas čempionāta aizvadīs piecas pārbaudesspēles, tiksies arī ar Lietuvu un Slovēniju, igauņi pirmajā dienā nopērk 14 000 biļešu uz Eiropas čempionāta spēlēm.

Laiks satikties dzīvajā un izrunāt visu uz vietas! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Šoreiz trauksmainās ziņas  sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam  Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Latvejā godā vīns cylvāks roda videji 1,8 m3 voi aptyvai 412 kg naškiruotūs atkrytumu, iz vysa mozuok – lauku vīnsātuos, vysa vaira – daudzdzeivūkļu sātuos. Kūpā vaļstī kas gods teik radeits ap 745,7 tyukstūšom tonnu sadzeivis atkrytumu, nu jūs škiruota teik viņ aptyvai pīktuo daļa, līcynoj dati, kū par 2018. godu publicējuse atbiļdeiguo ministreja. Ir vysaidi leluoki i mozuoki, plotuoki i mozuok ploti dokumenti, kur nūsprausti atkrytumu apsaiminīkuošonys, jūs vydā atkrytumu daleituos vuokšonys i škiruošonys mierki. Tai, pīmāram, premjeris Evikys Silinis vadeituo Ministru kabineta deklaracejā saceits: „Plotuok integrēsim apritis ekonomikys principus uzjiemiejdarbeibā, lai produktu, materialu i resursu vierteibu piec vareibys garuok saglobuotu tautsaimisteibā, kai ari samazynuotu atkrytumu rasšonūs.” Bet Eiropys Savīneibys (ES) direktivys, kurys ari Latveja ir apstyprynuojuse, nūsoka, ka vysom ES daleibvaļstim da 2035. gods atkrytumu poligonūs nūglobuotūs sadzeivis atkrytumu daļa juosamazynoj da vysmoz 10 % nu kasgadejuo sadzeivis atkrytumu daudzuma. Itūšaļt poligonūs nūglobuoti teik videji 45 % saražuotūs atkrytumu. Vaļsts vidis dīnasts vēļ pārņ, taisūt sadzeivis atkrytumu poligonu puorbaudis, konstatēja vairuokys napiļneibys, kas var kavēt voi līgt Latvejai sasnēgt Eiropys Savīneibys nūsaceitūs mierkus, tai kai niu poligonūs teik i saīt nūglobuot lelu daudzumu īpakuojumu materiala, kas byutu dereigs puorstruoduošonai vēļ reizi. Atkrytumu škiruošonys tendeņcis kūpā uzaloboj, niu dorbojās depozita sistema, vystik dzeivuotuoju īrodumu puorsameišona prosa laika. Tymā pošā laikā Latgolys ūtrajā leluokajā piļsātā Rēzeknē niu jau vaira nakai godu atkrytumu škiruošonys vareiba īdzeivuotuojim ir samazynuota – aiztaiseits vīneigais atkrytumu škiruošonys laukums. Koč i īdzeivuotuoji teik aicynuoti škiruot atkrytumus, tai samazynojūt sovus izdavumus par atkrytumu apsaiminīkuošonu, pi vysu daudzdzeivūkļu sātu daleituo atkrytumu savuokšona vys vēļ nateik nūdrūsynuota. Kaidi rysynuojumi tam, lai vaļstī i ES nūspraustūs mierkus atkrytumu saimisteibā sasnāgtu, kai ari tū, kai par itū teik runuots ar sabīdreibu, sarunā ar Klimata i energetikys ministrejis Vaļsts sekretara vītineicu vidis politikys vaicuojumūs Rudīti Veseri, Rēzeknis vaļstspiļsātys pošvaļdeibys izpiļddirektora aizdavumu izpiļdeituoju Ivetu Ciprusi, kai ari SIA „ALAAS”, kas snādz atkrytumu apsaiminīkuošonys pakolpuojumus Rēzeknis vaļstspiļsātys, Rēzeknis nūvoda i Ludzys nūvoda pošvaļdeibuos, izpilddirektoru Juriju Petkeviču.

Šoreiz trauksmainās ziņas  sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam  Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Šoreiz trauksmainās ziņas  sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam  Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Latvijā gadā viens cilvēks rada vidēji 1,8 m3 vai aptuveni 412 kg nešķirotu atkritumu, vismazāk - lauku viensētās, visvairāk - daudzīvokļu mājās. Kopumā valstī ik gadu tiek radīti ap 745,7 tūkst. tonnām sadzīves atkritumu, no tiem šķiroti tiek tikai aptuveni viena piektdaļa daļu, liecina dati, ko publicējusi atbildīgā ministrija par 2018.gadu. Ir dažādi lielāki un mazāki, plašāki un mazāk plaši dokumenti kur nosprausti atkritumu apsaimniekošanas, tostarp atkritumu dalītās vākšanas un šķirošanas mērķi. Tā piemēram premjeres Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta deklarācijā teikts “Plašāk integrēsim aprites ekonomikas principus uzņēmējdarbībā, lai produktu, materiālu un resursu vērtību pēc iespējas ilgāk saglabātu tautsaimniecībā, kā arī samazinātu atkritumu rašanos.” Savukārt Eiropas Savienības direktīvas, kuras arī Latvija ir akceptējusi, nosaka, ka visām ES dalībvalstīm līdz 2035.gadam, atkritumu poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz vismaz 10 % no ikgadējā sadzīves atkritumu daudzuma. Šobrīd poligonos apglabāti tiek viedēji 45 % saražoto atkritumu. Un Valsts vides dienests vēl pērn, veicot sadzīves atkritumu poligonu pārbaudes, konstatēja vairākas nepilnības, kas var kavēt vai liegt Latvijai sasniegt Eiropas Savienības noteiktos mērķus, tā kā šobrīd poligonos nonāk un tiek apglabāts ievērojams daudzums iepakojuma materiāla, kas būtu derīgs otrreizējai pārstrādei. Atkritumu šķirošanas tendences kopumā uzlabojas, ir ieviesta depozīta sistēma, tomēr iedzīvotāju paradumu maiņa prasa laiku. Tajā pašā laikā Latgales otrajā lielākajā pilsētā Rēzeknē nu jau vairāk kā gadu atkritumu šķirošanas iespējas iedzīvotājiem samazinātas - aizvērts vienīgais atkritumu šķirošanas laukums. Un lai arī iedzīvotāji tiek aicināti šķirot atkritumus, tādējādi samazinot savus izdevumus par atkritumu apsaimniekošanu, pie visām daudzdzīvokļu mājām dalītā atkritumu vākšana joprojām nav nodrošināta. Kādi risinājumi tam, lai valstī un ES nospraustos mērķus atkritumu saimniecībā sasniegtu, kā arī to kā par šo tiek runāts ar sabiedrību, sarunā ar Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieci vides politikas jautājumos Rudīti Veseri, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora pienākumu izpildītāju Ivetu Ciprusi, kā arī SIA „ALAAS”, kas veic atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes novada un Ludzas novada pašvaldībās, izpilddirektoru Juriju Petkeviču.

Kaut gan jaunajā Onkoloģiskās aprūpes plānā retās onkoloģiskās slimības pat nav pieminētas, ar tām slimo vairāk nekā 5000 Latvijas iedzīvotāju. Kāpēc šie dzīvībai bīstamo slimību pacienti ir atstāti pabērna lomā un vai problēmai ir risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības Onkoalianse valdes locekle Olga Valciņa, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas Onkoloģijas centra "Solīdo audzēju medikamentozā klīnika" vadītāja Elīna Sīviņa. Lai arī sarunas gaitā raidījuma viešņas norāda uz vairākām nepilnībām un nepaveikto, secinājums ir, ka koKad sāka darbu pacientu organizācija darbu 2019. gadā, bija daudz mazāk izdarīts. Kopumā ir izdarīts daudz "Varam teikt, ka ir problēmas, pacientiem vajag vienmēr, mēs vienmēr iestāsimies par katru, kuru varēja izglābt, bet neizglāba, bet tiešām ir izdarīts pēdējos gados daudz. Ja mēs cerīgi skatāmies, nevis trešo daļu, bet pusi no onkoplāna finansējuma, tas vairāk nekā iepriekšējā periodā," vērtē Olga Valciņa. "Daudz vajadzību, bet nevar teikt, ka nekā nav, nav ar ko ārstēt, ir pilnīgi džungļi. kompensējamo medikamentu klāsts ir pietiekami liels. Mēs cīnīsies par tālākiem medikamentiem un vajadzībām, tas ir process,' norāda Elīna Sīviņa. "Nav visi medikamenti un visas terapijas metodes, ko gribētu, bet no otras puses esam Eiropas Savienības valsts, ejam rietumu virzienā un pateicoties Eiropas vēža apkarošanas plānam ir savi mērķi n uzdevumi un iesim uz augstāku onkoloģisko pacientu aprūpes kvalitāti. Uz nākotni raugāmies tomēr optimistiski," atzīst Aija Geriņa.

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Mūsdienās latviešu buramvārdu lielākā krājuma glabātāja ir Latviešu folkloras krātuve. Tās krājumā glabājas vairāk nekā 54 tūkstoši buramvārdu vienību jeb atsevišķu tekstu. Tas ir viens no lielākajiem buramvārdu krājumiem Eiropā. Vairums no buramvārdiem pierakstīti un iesūtīti Latviešu folkloras krātuvei starpkaru periodā, visai drīz pēc krātuves dibināšanas 1924. gadā. Šo lielo apjomu raksturo un izskaidro gan tas, ka buramvārdi latviešu sabiedrībā iepriekšējos gadsimtos ir bijuši zināmi un visai izplatīti, gan tas, ka buramvārdu, tāpat kā citu folkloras žanru un materiālu vākšanā 20. gs. 20.–30. gados bija iesaistītas Latvijas skolas. Kā arī tas, ka konvencionālā medicīna nebija tik pieejama, un sabiedrība izmantoja citus jeb tautas ārstniecības veidus. Skolēni visbiežāk buramvārdus pierakstīja no saviem vecākiem vai vecvecākiem, tad tos iesniedza skolotājam vai skolas pārzinim, kas tos apkopoja un tālāk nosūtīja Latviešu folkloras krātuvei. Gadījās, ka skolēni arī norakstīja viens no otra vai arī no jau publicētiem materiāliem. Savukārt padomju periodā buramvārdu iesūtīšana mazinājās, jo buramvārdu kā pagājušo laiku māņticības palieku vākšana un izpēte netika atbalstīta okupācijas varas un sistēmas politisko uzstādījumu un ideoloģijas dēļ. Lielajā latviešu buramvārdu apjomā var izdalīt vairāk nekā 140 dažādas buramvārdu grupas, kas paredzētas dažādiem mērķiem, taču vairums no buramvārdiem ir dziednieciski, t. i. – tie ir paredzēti cilvēka vai mājlopu slimību ārstēšanai. Piemēram, rozes vārdi – rozes ārstēšanai, asins vārdi – asiņošanas apturēšanai, zobu sāpju vārdi – līdzeklis pret zobu sāpēm, zagļu vārdi – lai piesietu zagli, lūzuma vārdi – lai dziedinātu lūzumus, vīveļu vārdi – lai ārstētu lopiem vīveles u. c. Šādu dalījumu izmanto gan buramvārdu pētniecībā, gan arī paši buramvārdu lietotāji, tostarp, vārdotāji un dziednieki savos pierakstos. Vēl 20. un 21. gs. mijā buramvārdi bija nozīmīga tautas medicīnas daļa – tos lietoja, lai apvārdotu slimības. Taču šobrīd buramvārdu lietotāju skaits mazinās un buramvārdu izmantošana kļūst par pagātnes tradīciju, tekstiem vairs nogulstot tikai krātuves plauktos. Taču izmantojot mūsdienu iespējas, buramvārdu teksti ir digitalizēti un skatāmi Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv sadaļā Latviešu buramvārdu digitālais arhīvs. Laikam ejot, attieksme pret buramvārdiem ir mainījusies – no tekstiem, kas slēpjami no svešām acīm, tie šobrīd ir brīvi pieejami visiem interesentiem.

Latviešu simfoniskās mūzikas Lielkoncerta programmā 24. janvārī pirmo reizi uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves izskanēs jaunā latviešu komponista Aleksandra Avrameca (2000) jaundarbs „Ausma”, kas rakstīts Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un tajā radoši pētīts gaismas un spožuma jēdziens mūzikā. Ar Aleksandru Avramecu tikāmies „Pa ceļam ar Klasiku”. ORESTS SILABRIEDIS: Vai esi no tiem komponistiem, kas sēž klāt mēģinājumos un dara nervozus gan orķestrantus, gan diriģentu, skrupulozi sekojot līdzi partitūrai un norādot uz visām viņu kļūdām? ALEKSANDRS AVRAMECS: Tā laikam var teikt, lai gan šajā gadījumā man palūdza būt klāt. Protams, nekad nevar zināt, bet jācer, ka tas drīzāk ir tāds veiksmīgs dialogs nevis diktatūra.  ORESTS SILABRIEDIS: Šķiet, ka tas bija Andris Vecumnieks, kurš teica par tavu Mūzikas balvai nominēto opusu, ka Avramecs raksta sarežģīti, bet, kad atver partitūru, tad redzams un saprotams, kāpēc tā ir. Kā ir ar komplicētību – vai tev vienkārši ir sarežģīts raksturs un tāpēc arī partitūras tādas sanāk? ALEKSANDRS AVRAMECS: Nekad nebiju iedomājies, ka šādi tas ir. Interesants psihoanalīzes ceļš. Taisnība, ka man patīk un interesē daudzslāņainas un daudzšķautņainas lietas mūzikā, varētu teikt, robežstāvokļi starp vienu un citu skanējumu. Tas laikam ir tas, kur man vienmēr sanāk visauglīgākie meklējumi. Tā ka maestro Vecumniekam ir taisnība. ORESTS SILABRIEDIS: Šajā gadījumā opusam tu esi izvēlējies nosaukumu, kas mazliet atsauc atmiņā Gundegas Šmites simfonisko darbu, ko LNSO pirms kāda laika atskaņoja. Vai ir kāda atsauce, alūzija, vai tev ir pašam savs viedoklis, kas ir "Ausma"? ALEKSANDRS AVRAMECS: Kad izvēlējos nosaukumu, es iedomājos šo Gundegas Šmites skaņdarbu, bet nē, tā nav ne atbilde, ne reakcija, nekas tāds. Drīzāk tematika sakrīt, bet mana skaņdarba nosaukums "Ausma" – šis vārds ir radniecīgs ar vārdu "Ēosa" tā ka no kaut kādas radniecības izbēgt nevar. [..] Man patīk skaņdarbiem izvēlēties idejas, kas ir visai vienkāršanas, tajā pašā laikā kurām ir daudz satura un daudz iespējama potenciāla. Šajā skaņdarbā "Ausma" ir nevis attēlota kā viena konkrēta rītausma pa dažādiem soļiem, drīzāk izvēlējos nosaukumu kā tēlainu apzīmējumu izgaismošanai, satumšanai, darbojos ar visiem šiem procesiem mūzikā – brīžiem satumst, brīžiem izgaismojas, brīžiem abi vienlaicīgi dažos slāņos. Bet neteiktu, ka ir kāds brīdis skaņdarbā, kad varētu teikt, re, beidzot saule uzlēca! Tas būtu pārāk liels Domažors.

Šonedēļ uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce" - aktuāls un ironijas piepildīts stāsts, kas ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt pat visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji. Orests Silabriedis "Pa ceļam ar Klasiku" uz sarunu aicināja filmas režisori Martu Elīnu Martinsoni. Orests: Es tagad domāju, kā lai šī filma sasniedz tos adresātus, kas varbūt spētu ieskatīties un saprast, ka tas ir par viņiem daudz vairāk nekā viņi varbūt vēlētos. Marta Elīna: Es teiktu, ka šī ir tāda filma, kuru ir vērts visiem iet skatīties, pat ja pašam nav pieredzes ar vecāku sapulcēm. Man, piemēram, tādas nav, man ir tikai caur draudzenēm un kolēģiem un viņu stāstiem, bet man ir pieredze ar mājas sapulcēm, ar darba sapulcēm. Tās pamatproblēmas bieži vien ir ļoti, ļoti līdzīgas. Tā ka es teiktu, ka jebkurš, kurš ir bijis kādā sapulcē, varēs te atrast kaut ko varbūt par sevi un, viennozīmīgi, par citiem. Vieglāk jau šajos tēlos ir pamanīt citus. Orests: Šoreiz tas pat ir adresēts ne tik daudz klases audzinātājiem, kā, man šķiet, pašiem vecākiem. Pirmīt Maruta Rubeze man aizkadrā jautāja, vai es arī savulaik gāju uz vecāku sapulcēm – jā, es gāju, bet mēs gājām divatā ar dzīvesbiedri, jo tad bija smieklīgi. Ja iet pa vienam, tad nav smieklīgi. Tad var arī vienā brīdī izlēkt pa logu aiz tā, kas tur notiek. Druscīt jau tāda zvēru dārza sajūta ir. Es tiešām brīnos, ja tev pašai nav vecāku sapulču pieredzes, kā var tik ārkārtīgi precīzi nolasīt. Varbūt vienkārši ir jāpēta cilvēka daba? Marta Elīna: Jā, un, protams, Lindas Rudens scenārijs. Kā viņa arī minēja, ka viņas mamma ir ilgstoši ir strādājusi skolā un arī strādā, tad viņa daudz ko ir uzķērusi. Bet tie tēli – viņi jau bija tik labi sarakstīti, ka mēs ar aktieriem viņus tikai tā aizvien apdzīvojām, un katram uzreiz radās tā sava asociācija. Es biju visiem uztaisījusi dosjē, kur ir viņu aptuveni mīļākā mūzika, profesija un vēl viss kas. Bildīšu moodbordi, lai var vieglāk iejusties. Varēja just, ka aktieri ļoti bija "paķēruši" to, kas tur ir iekšā. Man arī liekas, ka tas viss ir ļoti atpazīstami. Orests: No vienas puses, varētu domāt, ka arhetipi, no otras – visi ir neticami dzīvi cilvēki. Tā tava cilvēku novērošana. Vai vari pastāstīt, kā tā notiek? Vai ir kāds īpašs mehānisms, kā tu skaties uz dzīvi sev apkārt? Marta Elīna: Pārsvarā pa pilsētu es pārvietojos ar austiņām uz ausīm, tāpēc es bieži vien skatos uz dzīvi kā tādu mēmo kino vai videoklipu. Reizēm ir interesanti, ka tieši tādas fiziskas lietas, kas aktieriem ir ļoti noderīgas un ļoti patīk – tās var pamanīt, ja tu nedzirdi to, kā cilvēks runā, bet tu tikai redzi, kā viņš sēž, kā reaģē. Daudz izdara arī paši aktieri, man patīk ar viņiem ilgi runāt, bieži vien aizsūtīt kādas referenču filmas vai seriālus. Man reizēm nav bail pārspīlēt, un tas komēdijā strādā, jo dzīvās sejas un dzīvās grimases jau ir tas, kas to nodod. Vienkārši es pati zinu, ka no manas sejas pārsvarā var nolasīt visas emocijas, tāpēc ir labāk dažreiz zoomā būt bez kameras, jo es zinu – pat ja es nobolīšos vai nopūtīšos... Un šeit es teicu aktieriem: "Dariet to visu, un nevis tā pieklusināti, bet no sirds!". * "Vecāku sapulces" scenārija autore ir Linda Rudene, operators – Aigars Sērmukšs, komponists – Edgars Šubrovskis, montāžas režisors – Andris Grants, mākslinieks – Jānis Bijubens, kostīmu mākslinieces – Ieva Kauliņa un Jūlija Volkinšteine, grima māksliniece – Maija Gundare, filmas producenti – Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, izpildproducente – Ilze Krūmiņliepa.    

Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. 

Saruna ar zinošiem copmaņiem Tomu Klabi un Gati Ernstonu, kuriem 2024. gada sacensību sezonā sasniegti vērā ņemami rezultāti, proti, viņi arī kļuva par Latvijas čempionāta uzvarētājiem. Par pieredzi, treniņiem, veiksmes atslēgu, par to, kādus mānekļus izmanto, klasika vai panoptika. Daudz dažādu tēmu un jautājumu! Epizodi ierakstām SIA Ieroči veikala telpās. Abonē un lasi žurnālu Lielais loms: https://lasi.lv/e-izdevumi/lielais-loms-e-izdevums-kioska.131/ll-2024-12-01 https://www.lielaisloms.eu/

Kļūsti par mūsu patreon un klausies epizodes LIVE ieraksta laikā un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeVala Iegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/ Pieseko mūsu soctīkliem šeit - https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa https://www.instagram.com/podkasts_bizevala

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Sveiks klausītāj! Šoreiz Mārtiņš sāka metereoloģisko rudeni un sāka medīt, Annija bija rupjāka par parīziešiem un otrs Mārtiņš nenoslēdza festivālu sezonu. Daudz sanāca runāt par problemātiskiem vīriešiem. Paldies Cinnamon Akropole Alfa par atbalstu Eitanāzijas Kino Stūrītim! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Pie visa vainīgi ogļhidrāti. Pārāk daudz ogļhidrātu uzturā rada lieko svaru, diabētu, sirds slimības un insulta risku. Tātad loģiska izvēle - atsakāmies no ogļhidrātiem un būs viss kārtībā. Tomēr viss nav tik vienkārši. Kas ir ogļhidrāti un kāpēc no tiem nedrīkst atteikties? Vai ir veselīgi un neveselīgi ogļhidrāti, labie un sliktie ogļhidrāti, un kā tos atšķirt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uztura speciālistes Guna Bīlande un Olga Ļubina. Raidījuma viešņas norāda, ka cilvēki uzņem par daudz ogļhidrātus, jo tiem vajadzētu būt 50-55% no kopējā enerģijas daudzuma. Cilvēki mēdz apēst vairāk un dod priekšroku ātrajiem ogļhidrātiem, kas ātri ietekmē glikozes līmeni asinīs, tā vairāk noslogo aizkuņģa dziedzeri, arī veicina to, ka gribas ēst biežāk un vairāk. Problēma ir daudzumā un kādi ir ogļhidrāti. Bet ir arī situācijas, kad ir nepieciešami ātrie ogļhidrāti. "Tēju vai kafiju ar cukuru no rīta nevajadzētu dzert, jo pievienotais cukurs būs gan maizē, gan citiem pārtikas produktiem, ko apēdam brokastīs," norāda Olga Ļubina. "Ja brokastīs ir putra, tai var pievienot cukuru, bet nevajadzētu aizmirst pievienot arī kādu tauku pikuciņu un olbaltumvielu pikuciņu. Arī sviests uz naža gala nenāks par sliktu. Noteikti pieliekam klāt kādas sēkliņas vai riekstu sviestu, vai biezpienu vai siera šķēli. Tad būs viss labi," iesaka Olga Ļubina. "Vakarā svarīgi sakombinēt pusi šķīvja ar dārzeņiem un tikai tad domājam, ko likt klāt. Mums parasti ir - būs gaļa ar rīsiem, vai kartupeli, tad dārzenis knapi uzzīmējas uz mazas šķīvja maliņas. Ja mēs vakariņas sākam plānot ar dārzeņiem, visu pārējo izdomāsim," atzīst Guna Bīlande.

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirms pieradini – noskaidro! Tas noteikti attiecas arī uz mājdzīvniekiem. Pirms iegādājamies vai adoptējam dzīvnieku, ir jāzina diezgan daudz. Kas tieši, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un kinoloģe Jūlija Elsa. Ierakstā uzklausām zoopsiholoģi Ingu Cerbuli, kura stāsta, kas jāzina par dzīvnieku izvēli un kā no apmēram 400 suņu šķirnēm izvēlēties sev piemērotāko. Viņa arī skaidro, kāda ir cilvēka piemērotība, lai ģimenē ienāktu mājdzīvnieks. Lita Konopore savukārt norāda, ka tas ir mīts, ka bezšķirnes suņi ir veselīgāki. To pierāda arī pētījums, kas vairāk bijis saistīts ar dzīvildzi un dzīves kvalitāti, bet veselības problēmas, ar kurām visbiežāk suņu saimnieki vēršas pie veterinārārsta, ir tādas, kurām nav nekāda sakara ar šķirni.  "Daudz lielāka nozīme ir dzīvnieka īpašnieka atbildībai, spējai finansiāli parūpēties par savu dzīvnieku, profilakses ievērošanai, nekā tam, vai suns ir šķirnes vai bezšķirnes," atzīst Lita Konopore. "Negribu piekrist tam, ka "būtu forši ņemt dzīvnieku bez papīriem", jo šobrīd dzīvnieku labklājība un tas, vai viņi tiks vai netiks pavairoti un pakļauti ciešanām, ir tieši atkarīga no pircēja vai ņēmēja. Šobrīd ir skaidrs, ka jebkuram kaķēnam, kuru ņem cilvēks, jebkuram kucēnam, kuru ņem cilvēks, ir jābūt jābūt ar "papīriem". Jeb šim kucēnam un kaķēnam jābūt mikročipētam, jābūt Eiropas vienota parauga pasei iegādes brīdī un viņam jāatrodas vienotajā Lauksaimniecības datu centra datu bāzē, lai vispār izvietotu par viņu sludinājumu," skaidro Lita Konopore. "Ja kāds cilvēks šodien ņem kaķēnu bez mikročipa, pases, nereģistrētu, tāpat kucēnu, viņš faktiski iesaistās šajā nelegālajā biznesā, pavairošanas biznesā. Ja viņš brauc apskatīt savu kucēnu vai kaķēnu nevis uz audzētāja māju, kur viņam parāda mammu, bet pārņem dzīvnieku kaut kur benzīntankā, tad viņš ir līdzatbildīgs par visiem šiem nevajadzīgajiem, negribētajiem, ciešanām pakļautajiem, patversmēs nonākušajiem, izmestajiem un bezatbildīgi klaiņojošajiem dzīvniekiem. Katras sabiedrības loceklis ir atbildīgas par savu izvēli." Jūlija Elsa atgādina, ka izvēloties dzīvnieku, vēl pirms paņemt dzīvnieku ir svarīgi pašam izglītoties: kur es dzīvnieku ņemšu, cik daudz man ir laika viņam. Tāpat svarīgi izprast, kādas problēmas raksturīgas izvēlētajai šķirnei. Būtiski uzzināt, cik daudz laika vajadzēs veltīt kucēna socializācijai, apmācībai, arī sevis izglītošanai un veltīt laiku sevišķi suņa pirmajā dzīves gadā dzīvniekam, lai pietiekami nodarbinātu viņu fiziski un garīgi.  "Tad jau mēs izaudzinām patīkamu ceļabiedru, kas kopā ar mums ir vēl turpmākos 10, 12, 15 gadus. Starts ir ļoti būtisks," atzīst Jūlija Elsa.  

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šī noteikti ir viena no manām pēdējā laika favorītepizodēm. Daudz par sevis mīlestību un saprašanu, prāta stāvokļiem un beigās mazliet par Latviju.

Dzer indi, izlaiž indi, visiem patīk un daudz maksā. Kas tas ir? Šo dzejnieces Dainas Sirmās mīklu un klausītāju atsūtītās mīklas min mamma Kintija Barloti ar dēliem Eduardu Jāni Paugu (12 gadi) un Agni Mārtiņu Bērziņu (28 gadi).

Kas tie par daudz, daudz lodziņiem, ko nevar ne atvērt, ne aiztaisīt? Šo Olivera Sirmā mīklu un klausītāju atsūtītās mīklas min Andersonu ģimene Rīgā: mamma Līga, tētis Reinis ar bērniem Haraldu (8 gadi) un Kati (5 gadi).

Turpinot svinēt Dzejas dienas, cikla „Uzlūdz dzeja” šajā sarunā skan daudz smieklu. Savu un viens otra dzeju lasa un uz Kultūras rondo jautājumiem atbild dzejnieku tandēms Elvīra Bloma un Kārlis Vērdiņš. Neņemiet ļaunā, bet esam vienojušies ar autoriem, ka vienā no dzejoļiem oriģinālo vārdu vietā ētera pieklājības prasību dēļ izskan daži „pī”.

Kādās ekspedīcijās šovasar devušies Latvijas zinātnieki? Kā mikroplastmasa meklēta tālu aiz polārā loka Svalbārā un kas jauns atrasts arheoloģiskos izrakumos tepat Latvijā? * Tikmēr Latvijā, Piltenes pagastā, Piltenes-Zlēku pašā ceļa malā atrodas Lagzdienas pilskalns. Tur uzkāpjot, paveras gleznains skats uz blakus plūstošo Ventu. Šovasar jūlija sākumā  pilskalnā pirmo reizi tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi, ko organizēja Ventspils muzejs un Latvijas Arheologu biedrība. Darbu pirmajās dienās ar izrakumu vietu mūs iepazīstināja Ventspils muzeja vadošais pētnieks Armands Vijups, kurš pastāstīja, kāpēc pilskalns ieinteresējis arheologus. Tā kā pēdējā desmitgadē citviet Kurzemes senkapos veiktā izpēte liecina par to, ka līdzās kuršiem un līviem dzīvojuši arī skandināvu kopienu ļaudis, tad arī šeit, Lagzdienas pilskalnā, arheologi izsaka minējumu, ka laikā, kad pilskalns bija apdzīvots, tas ir  no 9.–12. gs., te, iespējams, mituši arī vikingi. Ieskatāmies arī pašu darbu procesā, par ko mums stāsta pilskalnā strādājošies jaunie vēsturnieki – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti Antra Kozlova, Ernests Lellis un Artis Papirtis. Šobrīd izrakumi Lagzdienas pilskalnā ir noslēgušies, un vēsturnieki ir ieguvuši dažas atbildes. Izrakumos vairumā tika uzieti saplēstu māla trauku fragmenti. „Daļa no lausku fragmentiem ļauj secināt, ka pilskalns bijis apdzīvots arī vidējā dzelzs laikmetā (5.–9. gs. sāk.), vismaz tā beigās. Daudz tika atrastas dzelzs naglas un kniedes, naži, bronzas krelles, īleni, dzelzs slīmesti – koku mizošanai, bet, visticamāk, arī zvērādu ģērēšanai un vairāki dzelzs makšķerāķi, kas neizbrīna jo 100 metru no pilskalna – Venta ar tās zivju bagātību,” Armands Vijups raksta Ventspils muzeja interneta vietnē rodamajā informācijā, kur var arī lasīt par  tādu retāku atradumu – zelta krelli. Tātad jautājums par pastāvīgu skandināvu klātbūtni vēl ir atklāts. Šobrīd izrakumu vieta ir iekonservēta un nākamajā vasarā arheologi turpinās meklēt atbildes gan par senajiem tirdzniecības sakariem, gan par pilskalna iedzīvotājiem – kuršiem, vendiem vai skandināviem.  laur5i

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Biļetes uz live ierakstu Kuldīgā - https://www.bezrindas.lv/lv/bize-vala-kuldiga/13605/ Biļetes uz Nereāli labo pasākumu - https://www.bezrindas.lv/lv/nereali-labs-pasakums/13401/ Kļūsti par mūsu patreon un klausies epizodes LIVE ieraksta laikā un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeVala Iegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/ Pieseko mūsu soctīkliem šeit - https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa https://www.instagram.com/podkasts_bizevala

Viņš ir tikai skolnieks, bet jau pāris gadus strādā TV3 kā laika ziņu vēstītājs. Pagājušajā vētrā viņš nenogurstoši ziņoja par notiekošo sociālajos tīklos. Krustpunktā Lielajā intervijā iepazīstamies tuvāk ar Latvijā jaunāko laika ziņu moderatoru Martinu Bergšteinu. Nez, vai Latvijā ir vēl kāds viņa vienaudzis, kas jau vairāku gadu garumā ir tik aktīvi redzams un dzirdams arī publiskajā telpā. Latvijas Radio arī bijušas ar viņu sarunas, lai gan biežāk viņu var sastapt TV3 un, protams, interneta vidē, - sociālajos tīklos. Daudz ar viņu ir runāts kopš tā laika, kad viņam bija 14 gadu, kad viņš pievienojās TV3 komandai. Tagad Martinam Bergšteinam ir jau 17 gadu. Pēdējā vētrā Mārtins negulēja un visiem interesentiem bija sagādājis tiešraides kanālu youtube tīklā, kur arī nenogurstoši informēja par vētras attīstību un tālākajām prognozēm. Savukārt viņa izveidotajā Telegram kanālā ļaudis dalījās ar saviem novērojumiem. Protams, Mārtins ir Instagram, Facebook, tviterī, viņam ir arī pašam sava mājaslapa. Viņu dēvē par jaunāko metereologu Latvijā, bet pats viņš atzīst, ka ir pagaidām jaunākais laika ziņu moderators Latvijā.

Pie vētrām nāksies pierast, un ne tikai vētrām, arī pie karstuma viļņiem, lietavām un, iespējams, lielāka sala. Klimata pārmaiņas notiek, un tas nozīmē arvien ekstremālākus dabas apstākļus. Tas nozīmē, ka turpmāk būs citādi, nekā bijām pieraduši līdz šim. Daudzās valstīs un metropoles ir izveidotas īpašas nodaļas un vienības, kuru uzdevums ir sagatavoties šīm pārmaiņām, tās gatavo priekšlikumus ministrijām un pilsētu struktūrā, ko darīt, lai sadzīvot ar dabas radītajiem izaicinājumiem nākotnē. Kāda ir situācija Latvijā šajā ziņā, kā pilsētu iedzīvotāji grasās pielāgoties šim izaicinājumam?  Krustpunktā diskutē Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājs Viesturs Zeps, pilsētplānotājs,  SIA "Grupa93" vadītājs Neils Balgalis un Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna.  

Latvijā autoavārijās bojā gājušo skaits ir viens no lielākajiem Eiropas Savienībā. Eiropā vidēji gadā avārijās mirst 46 cilvēki, Latvija gada griezumā šo skaitli ir krietni pārsniegusi – kopš pērnā gada jūnija beigām esam zaudējuši 69 cilvēkus no miljona. Tradicionāli tajā tiek vainota ceļu infrastruktūra, bet cik liels nopelns ir autovadītāju kultūrai – par to saruna Krustpunktā Latvijas Universitātes profesoru, doktora studiju programmas „Psiholoģija” direktoru Ivaru Austeru, kurš jau ilgākā laika posmā pēta satiksmes kultūru Latvijā.  

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Veidojot finanšu uzkrājumus, ir jānosprauž mērķis, kāpēc es to daru. Tā apgalvo finanšu speciālisti. Viegli pateikt, bet vai tikpat viegli izdarīt, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro programmas "Neatkarīgais investors" partneris un raidījuma "Jauni un bagāti" producents Valters Vestmanis un personīgo finanšu mentore, sertificēts finanšu koučs Inga Bolukemini. "Divas lielākās emocijas par naudu ir bailes un kauns jeb vaina. Tās ir sajūtas, ko neizrādām. Mums liekas, ka visi apkārt dzīvo laimīgi, priecīgi, tērē, braukā ceļojumos. Bet divas populārākās emocijas ap naudu ir vaina un bailes," norāda Inga Bolukemini. "Daudz ērtāk, ja es paņemu un saprotu, ka tas man ir svarīgi, no tā es neatsakos. Par to man vairs nav kauna vai vainas sajūtas, ka es tērēju. Jo sajūta, ka nopērku, iztērēju, tad dzīvoju ar kauna vai vainas sajūtu, kāpēc es pirku, vajadzēja kaut ko labāku, tā sajūta īstenībā ir daudz dārgāka sajūta nekā tas topiņš." Kad apzināmies to, kas ir svarīgi un nodefinējam tam limitu. Līdzīgi kā ir dotas 24 stundas dienā, nebūs 25 stundas, kad noskatīties divas seriāla sērijas, kurām pietrūka laika. "Ieliekam limitu, no tā, kas ir svarīgi, neatsakāmies. Pirmais mērķis - mēs veidojam savu nākotni, bet tajā pašā laikā baudām  tagadni. Nav, ka viens vai otrs. Tikai tā tagadne tiek baudīta ar lietām, kas patiešām ir svarīgi, nevis impulsu vadīts - ieraudzīju, iepatikās. Kā mazs bērns lielveikalā. Savādāk, ar ko mēs atšķiramies no sešgadnieka? - viss patīk, visu gribu, visu tagad..." skaidro Inga Bolukemini.  

Ūdeni, īpaši vasarā, ir jādzer un daudz. Bet bez kvantitātes ir arī kvalitāte. Par kvalitatīva dzeramā  ūdens smalkumiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ūdens eksperts - ūdens someljē, veselīga dzīvesveida popularizētājs Dans Voļevahs, zinātniskā institūta BIOR laboratoriju vadītāja Olga Valciņa. Sazināmies ar diētas ārstu asociācijas vadītāju Andi Brēmani. "Par avotiem ir sarežģītāk, jo tās ir atvērtas ūdensteces, kur iespējams ārējais piesārņojums," par ūdens kvalitāti skaidro Olga Valciņa. "Iespējams, ka kāds avots atrodas ļoti tuvu lauksaimniecības zemēm, kur notiek dažādi tradicionālie konvencionālās lauksaimniecība darbi - miglošana ar ķimikālijām, minerālmēsli, kas var ietekmēt ūdens saturu. Tur var būt blakus ganības vai kāda lielāka ferma, kur var būt fekālās vai urīna piedevas. Visbiežāk ar avota ūdeni saista zarnu nūjiņas - fekālo piesārņojumu. Tā ir neatbilstība, ksa avota ūdenī sastopama visbiežāk." "Ūdens atvērtā ūdenstecē, kur analizēs veiktas pirms gada vai pat vakar, nenozīmē, ka ūdens ir drošs šodien. Jo piesārņojuma lietas plūst un mainās. Vakar nebija, šodien garām gāja kazu bars, uzturējās ilgāk, šodien tur ir piesārņots. Pēc tam nolīst lietus, viss iztīrās. Nāk negaiss ar milzīgām ūdenstecēm, kas viss samaisās un atkal ieplūst avotā. Tās lietas nekad nav stabilas un vakar veikta analīze nenozīmē, ka šodien ir tas pats," norāda Olga Valciņa. Viņa aicina domāt līdzi tos, kas dodas uz avotiem pēc ūdens. "Vakar bija milzīgs negaiss, var redzēt, ka avotam bijis pārplūdums, neņem šodien tur ūdeni. Skaties, ganās kazu bars, neņem šodien ūdeni. Netīrs, piesārņots, neņem ūdeni. Pagaršo, pasmaržo, kaut mazākās aizdomas par piesārņojumu vai nepatīk kaut kas, kaut kāda piegarša, arī subjektīvi izmērāma, neņem to ūdeni. Tik vienkārši!" aicina Olga Valciņa.  

Šonedēļ Latvijā notiek Nieru veselības nedēļa. Eiropas un  ASV nefrologi aicina Pasaules Veselības organizāciju iekļaut hronisku nieru slimību prioritāšu sarakstā. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā laābāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas pārstāvis Oskars Stankēvičs. Sazināmies ar Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietnieci Zintu Rugāju. Ieva Ziediņa atzīst, ka nieru slimnieku skaits pieaug pasaulē. Eiropā ir ap 55 miljoni cilvēku ar nieru slimībām. Arī karstais laiks ietekmē nieru veselību, jo nierēm svarīgi ir daudz šķidruma. Ja vairāk zaudējam caur ādu, vairāk arī jāuzņem. Ūdens pudelei noteikti jābūt līdzi! Ziediņa atgādina, ka cilvēkam, kurš ikdienā strādā, piemēram, pie datora un kam ir normāla nieru funkcija, šķidrums jāuzņem 30 ml uz vienu kilogramu sava svara. Attiecīgi katra pats var aprēķināt, cik šķidruma būtu noteikti jāuzņem. Nav vienas receptes visiem. Savukārt cilvēkiem, kam ir samazināta nieru funkcija, arī rekomendācijas atšķiras. Protams, var dzert arī tēju. Tāpat cilvēki jautā, vai var dzert gāzētu ūdeni. Ieva Ziediņa norāda, ka pievienotais bikarbonāts, kas rada burbulīšus, nav nekas kaitīgs nierēm, pat labvēlīgs, jo padara mūsu organismu vairāk sārmainu.  Bet kafija? "Mēs zinām, ka pirms 30 gadiem domāja, kafija paaugstina spiedienu, rada arteriālo hipertensiju, kafiju nevajag dzert. Pēc tam jau bija pētījumi, ka kafija nepaaugstina tik ļoti spiedienu, ka zemu paaugstina, bet augstu vairāk nepaaugstina. Jā, droši dzerat kafiju līdz trīs krūzītēm dienā. Tikko šogad sākumā bija publicēts pētījums par kafijas dzeršanu Anglijā. Tas, ko viņi novēroja, ka tie, kas dzer 4-5 krūzītes dienā, tas varētu būt domāts 100 ml, tiem ir mazāk aritmiju, mazāk visi sliktie kardiovaskulārie notikumi un tie dzīvo ilgāk nekā tiek, kas kafiju nedzer," atklāj Ieva Ziediņa.  Nieru veselības nedēļas ietvaros ārsti rīko arī bezmaksas konsultācijas pie nefrologa. Tām var iepriekš pieteikties pa tālruni 67045145.   .

Dažiem nolaižas rokas, dažiem izdodas gūt panākumus. Runa par daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir vēlme piedalīties mājas apsaimniekošanā, bet kaimiņu attieksmes dēļ var kaut kas izdoties un arī nesanākt. Cik daudz var izdarīt viens daudzdzīvokļa nama iedzīvotājs un kā vienoties ar kaimiņiem, lai risinātu sasāpējušos jautājumus? Sarunājamies ar aktīvie daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem Kasparu Lauri un Gitu Lukašēvicu. Ierakstā stāsts par daudzdzīvokļu mājas renovāciju Inčukalnā. 24 dzīvokļu māja Inčukalnā, Atmodas ielā, celta 1967. gadā. Kopš tā laika mājai nomainīts jumts un ārdurvis, bet, lai māju sakārtotu, darāmā vēl ļoti daudz. Dzīvokļu īpašnieki nodibinājuši biedrību un uzrakstījuši ēkas renovācijas projektu.

Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas? "Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde.  Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju. Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas." Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā? Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva. Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti  ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka  dzēriens garšo  pēc āpšu mīzaliem, bet  formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu. Daudz  ziņu  nav,  cik lielā vairumā  un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē  patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta  dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva. 

Aptaukošanās ir viena no 21.gadsimta lielākajām attīstīto valstu iedzīvotāju problēmām. Vai šeit var palīdzēt bariatriskā ķirurģija, jeb kuņģa samazināšanas operācija? Arī par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Aiwa Clinic" ķirurgs Maksims Mukāns un Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, dietoloģe Laila Meija. "Svara mazināšana daudz ko sakārto. Lai cik dažāda šīs diētas būtu, ja cilvēkam ir efektīvas, var teikt... Mēs rekomendējam, lai organisms saņemtu visas uzturvielas, lai tas būtu harmoniski, sabalansēti, bet būtībā, ja cilvēkam kāda diēta patīk, ja tā viņam strādā, pēc  tam arī bieži sakārtojas daudzas orgānu sistēmas - aisnspiediens normalizējas, neattītas cukura diabēts, kas bijis robežstāvoklī. Arī kaulu un muskuļu sistēmai ir liels atslogs, " skaidro Laila Meija. "Svarīgi, lai cīņa ar aptaukošanos, kam būtībā vajadzētu būt prevencijai jau no ģimenes, lai bērns izaug normālā ģimenē ar dabīgu uzturu, kad iestājas grūtniecība, abi vecāki ir normālā svarā, bērns jau tālāk tiek programmēts ar normālu svaru," turpina speciāliste. "Ja ir aptaukošanās, tad jābūt secībai un ekspertu novērtējumam. Cilvēks atnāk - es visu esmu izmēģinājis. Kas ir visu - viņš ir izlasījis, ir ēdis, viena diēta tikai griķi, otra - tikai speķis, trešā - kaut kādas dīvainas lietas, kā cilvēks nevar visu dzīvi dzīvot. Tad viņam kaut kas mainījās, viņš to nometa, tad saka - man neviena diēta nepalīdz. Patiesībā nav bijis pie speciālista un mērķtiecīgi pārkārtojis uzturu. Tas pats par fiziskām aktivitātēm. Ir daļa tādu - širmis ciet un tagad es neēdīšu, es tagad skriešu. Katru dienu iet četras stundas uz trenažieru zāli, tā arī visu dzīvi nenodzīvosi. Vajadzētu būt normālai aptaukošanās programmai, kā tas ir daudzās attīstītās valstīs, ka iziet visus posmus. (..) Kam vajadzētu būt valsts apmaksātai programmai, kas mums diemžēl nav, mums tikai bērni saņem."

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nopietni zinātniski pētījumi liecina, ka regulāra šokolādes ēšana, ir labvēlīga cilvēka labsajūtai, sirds veselībai un pat uzlabo atmiņu. Bet kā vienmēr ir nianses. Kādu šokolādi ēst un cik daudz tās būtu jāpatērē, lai panāktu pozitīvu ietekmi uz organismu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Pūres šokolādes muzeja gides Madara Mieze un Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis. Sazināmies ar šefpavāru Ēriku Dreibantu. Tumšā šokolāde – ja ir vismaz 54% kakao pulvera tās saturā. Jo tumšāka šokolāde, jo vairāk kakao pulvera, jo veselīgāka tā ir. Vienīgais kreņķis – tā ir rūgtāka un sliktāk garšo. "Ar cukuru un pienu kombinējot, dabū to, ka 100 gramus šokolādes cilvēks mierīgi nograuž. Pamēģiniet tumšo šokolādi tik daudz apēst! Tieši dažādās piedevas rada problēmas cilvēkam," norāda Andis Brēmanis. Ja cilvēks nestrādā fizisku darbu, bet tikai veic ap 8000 soļu, var apēst vienu vai divas šokolādes "končiņas" dienā.  Šokolādei jāpieiet kā našķim, tas nebūs pamatēdiens. Kā papildinājums - ļoti jauks. Ārsts atzīst, ka saviem pacientiem saka, ka viņu rīcībā ir slejiņa dienā no tāfelītes. Tie būtu ap 20 g. Tumšā šokolāde, kurā 70 – 80% kakao. Kā sevi ierobežot, lai nepatērētu pārāk daudz piena šokolādes, kas ir mazāk kvalitatīva? Viena iespēja - ierobežot sevi pirkt šokolādi, otra - pakāpeniski paaugstināt "rūgtuma procentus". "Garšas īpašības mainās. Ja apzināti sākat lietot biežāk tumšo šokolādi, 70 un vairāk procentu, pirmā reizē liekas, ārprāts, kā kaut ko tik rūgtu var ieēst, bet pamazām, pamazām garšas sajūta nostiprinās. Tad trāpās piena šokolāde un sajūta ir tāda - var jau būt salda, bet kur tik saldu var uztaisīt," norāda Andis Brēmanis. Ēriks Dreibants atzīst, ka šokolāde ir viens no garšīgākajiem kulinārijas produktiem un tas jābauda desertos, cik var. Protams, ar zināmu mēru.  "Ja ir bijusi ne pārāk laba maltīte, bet uztaisa beigās garšīgu desertu, tas var izglābt visu situāciju. Deserts ir restorāna ēdienkartes svarīga sastāvdaļa. Un 80% desertu ir pievienota šokolāde," bilst Ēriks Dreibants Viņš piedāvā mājās viegli pagatavojama deserta ar šokolādi - šokolādes fondanta - recepti. 200 g šokolādes (70%), 200 g sviesta, 100 g cukura, 100 g miltu, 6 olas. Olas saputo ar cukuru, izkausē sviestu, uzmanīgi ūdens peldē kausē šokolādi (pārkarsēta šokolāde vairs nebūs derīga). Savieno sviestu ar šokolādi, pievieno šo maisījumu saputotajām olām, kā arī pievieno miltus. Ar mikseri vai roku lēni maisot, izveidosies bieza masa. To liek traciņos un cepeškrāsnī 200 grādos cep 10 - 12 minūtes. Cilvēkiem patīk, ka izceptu šokolādes fondantu pārgriež un iztek šokolāde. Pavāru triks - ielej masu formītē un pa vidu ieliek vēl šokolādes gabaliņu. Tas izkusīs un iztecēs. Lieliski garšo ar saldējumu! Fondantu pasniedz siltu. Atdzisušie cepumi jau būs kēksiņi.

Ja mēs vēlamies, lai organizācija darbojas labi, mums jārūpējas arī par darbinieku mentālo veselību. Kā pamanīt un noteikt, vai organizācija ir veselīga vai nav, un ko darīt, ja pazīmes liecina, ka radušās problēmas, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. "Labbūtība ir šī brīža top tēma, gan ārējo notikumu sakarā, gan arī saistībā ar to, kas notiek Latvijā," atzīst Eva Selga. Kā var izvērtēt, vai cilvēki jūtas labi uzņēmumā? "Pirmkārt, skatāmies, cik daudz darbinieku slimo. Cik daudz darba nespējas lapu ir gadā. Tas ir viens no objektīviem kritērijiem. Kā arī visas lietas, ko darba devējs nodrošina, lai darbinieks justos uzņēmumā labi, - attālinātais darbs, elastīgais darbs. Daudz runājam par emocionāli drošu darba vidu. Varam paskatīties, cik daudz darbinieki smaida un kuri ir nomākti," norāda Eva Selga. Darba devējam svarīgi par problēmām runāt, nevis teikt, ka viss ir labi, bet tajā pašā laikā algas neizmaksā laikā. "Skatīties patiesībai acīs un meklēt risinājumus," iesaka Eva Selga. Par to, ka klimats organizācijā nav labs, liecina arī darbinieku mainība.  "Ja veicam apmierinātības mērījumu un nekas nenotiek, tad nākamajā, aiznākamajā gadā nesaņemsiet neko no darbiniekiem. Ir svarīgi, ja jautājam, tad arī sniedzam atbildes, kad to un to izdarīsim. Ja nevaram, tad arī godīgi pasākām, ka šogad mēs to nevaram tāpēc, ka... Bet ir jābūt reakcijai un atgriezeniskai saitei, ja cilvēkam jautājam un cienām viņa viedokli," norāda Eva Selga. Agnese Orupe atzīst, ka brīnišķīgs instruments, kas parāda diezgan daudz patiesas informācijas, ir tā saucamās intervijas, kad darbinieks dodas prom. Tad vairs nav jābaidās pateikt, ko domā. Jā, tas ir laikietilpīgs process, bet ļauj arī daudz uzzināt, ja vien uzņēmējam ir vēlme ieklausīties. "Vēl viena interesanta vieta, kur var labi redzēt no psiholoģijas viedokļa, kāds organizācijas veselīguma rādītājs, ir tas, kā cilvēki uzvedas sapulču laikā un pēc sapulcēm. Ja sapulcē ir klusums un tad, kad sapulce beidzas un vadītājs iziet, visi sāk "vārīties", nav ļoti laba pazīme," norāda Agnese Orupe. "Cilvēkiem būtu jārunā sapulces laikā, jāsaka, ko viņi domā, kā jūtas, un pēc tam jāiet pildīt uzdevumi, par ko sapulcē esam vienojušies. Ja pēc tam sākas „cepiņš”, un virtuves ir laba vieta, kur kaut ko novērot, tad ir vērts paskatīties uz klimatu." Mentālās veselības problēmas, kas var būt cilvēkiem, kuri strādā organizācijā, kur nav labs klimats, ir izdegšana, ļoti daudz depresijas un ļoti daudz trauksmes.  

Daudz strīdu un diskusiju valda par biodegvielas ietekmi uz vidi - no vienas puses, tā ļauj attālināties no fosilā kurināmā, no otras puses - prasa milzīgas monokultūru audzes. Taču kāda ir pati bioetanola un biodīzeļa tehnoloģija? Kā šo degvielu ražo, kā tā darbojas auto sistēmā un uz ko šajā jomā virzās pētniecība? Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģiju institūta vadošā pētniece docente Kristīne Lazdoviča. No dažādiem lauksaimniecības atlikumiem iegūst biomasu, kas pēc tam noder biodegvielas radīšanai. Tiesa, biodegvielas gadījumā runa nav tikai par lauksaimniecības atlikumiem, bet arī augu eļļām, sadzīves, rūpniecības, meža atlikumiem, pat notekūdeņu dūņām - tik dažādi materiāli noder biodegvielas ieguvē. Kādu labumu sniedz biodegviela un kā iegūst konkrētus tās veidus - bioetanolu, biodīzeļdegvielu, biogāzi? Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām Vai gan savulaik, kad tika atklāts lāzers, kāds uzreiz iedomājās, ka tas reiz varētu noderēt arī nezāļu ravēšanai? Šobrīd tas vairs nav pārsteigums, un nu varam teikt, ka Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām. Uzņēmuma “Weedbot” vadītājs Jānis Jaško stāsta gan par savu un kolēģu paveikto, gan kopumā iepazīstina ar iekārtas priekšrocībām lauka darbos. Izrādās, par iespēju ar lāzera palīdzību atbrīvoties no nezālēm, zinātnieki domā jau vairākas desmitgades, bet tikai tagad tas pamazām sāk īstenoties. Lāzerravēšanas priekšrocības un ieguvumi? Pirmkārt, nav jāizmanto roku darbs laikā, kad atrast cilvēkus, kas gribētu šādu darbu veikt [ravēt uz lauka], nav viegli. Arī roku darba izmaksas ar katru gadu pieaug. Otrkārt, nezāļu likvidēšanai nav jāizmanto ķīmiskie aizsardzības līdzekļi, kas būtiski kaitē augsnei. Noslēgumā Jānim Jaško jautāju, vai, turpinot izstrādāt savu Latvijas lāzerravēšanas iekārtu, viņš ar kolēģiem plāno sekot arī citu valstu, piemēram, ASV radītajiem iekārtu paraugiem. Jānis norāda, ka viņi noteikti vērtē to, ko dara citas zinātniskās institūcijas un uzņēmumi, mēģinot saprast labāko ceļu. Latvijā radītā iekārta uzņēmusi ekonomisko un ekoloģisko kursu - tā ir maza iekārta ar mazu enerģijas patēriņu, un šīs īpašības arī tiks saglabātas kā Latvijas unikalitāte. Neapšaubāmi paredzēts izmantot arī daudzās iespējas, ko izsaucis lēciens mākslīgā intelekta attīstībā, un tas, protams, ļauj arī lāzerravēšanas iekārtu padarīt pēc iespējas plašāk lietojamu.