Podcasts about tev

Ji ber alozî û êrîşên dawî, rêûresmên Newrozê li Herêma Kurdistanê hatine sînordarkirin. Tevî ku amadekariyên berfireh ji bo pîrozkirina cejna Newrozê li seranserî bajar û bajarokên Herêma Kurdistanê hatibûn kirin, bi taybetî li bajarê Akrê yê ku wek "Paytexta Newrozê" tê naskirin, îsal rûyê pîrozbahiyan hate guhertin.

Kad galdaspēļu pasaulē sāk birt skandāli kā kauliņu piramīdas, bet Toms un Kristaps cenšas saprast, kam vispār var ticēt, ir skaidrs — Kreisais Tokens ir atgriezies ar trešo sēriju un emocionālu uzticības krīzi. Lai sevi kaut nedaudz nomierinātu, mums jādodas uz spēļu un rekreācijas nometni, par kuras dziednieciskajām pieredzēm arī ziņosim epizodes ievadā.✨ Svaigs un gardsToms ir gatavs kā Laika kad suncis devās kosmosa ceļojumā! Vai tad kaut kas varētu noiet greizi, jo  Moon Colony Bloodbath taču ir tik daudz izpalīdzīgu robotu.Kristaps uzskata, ka zinātnē jāsāk ar fundamentālām teorijām un konstantēm. Tāpēc spēlē Ada's Dream viņš meklēs patiesību, kurš bija pirmais, dators vai sieviete?

Kedves emlősállatokat könnyű népszerűsíteni. A természetvédelemből pedig ismerjük a „zászlóshajó” fajfogalmát: a koalával vagy a pandával könnyebb megfogni az embereket a természetvédelem ügyének. De mennyivel nehezebb dolga van annak, aki az ízeltlábúakat akarja népszerűsíteni!Dusnoki Anna, az ArtEnto Alapítvány kurátora erre tette fel az életét. Anna, aki Indonéziából hazajőve becseppent a Magyar Rovartani Társaság lelkes tagjai közé, önkéntes társaival életre hívta az alapítványt és az Art Ento Ökocentrumot. Alapítóik között van Székely Kálmán, Munkácsy Mihály-díjas grafikus, munkájukat nagyban támogatta éselismerte Merkl Ottó, nemzetközi hírű rovarász is. Tevékenységeikben ötvözik a művészetet a tudománnyal, közben mindenféle korosztályoknak biztosítanak kapcsolódási lehetőséget és fontos környezeti nevelői munkát végeznek a józsefvárosi óvodások körében. Hogyan lehet összehozni a bogarakat a művészettel? Hogyan lehet természetismerettel foglalkozni a nyolcadik kerület közepén? Kik járnak a Fiatal Entomológusok Klubjába? Mi az apolOkoska? Ezt mind megtudhatják a podcastból! Dusnoki Annával Lovranits Júlia Villő beszélgetett. Technikai munkatárs: Sarkadi Péter

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli. Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus. „Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu. Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.” Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.” Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule. „Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.” Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

"Mēs pārāk bieži domājam, piemēram, ka, ja mums būs maza mīlestības dzirkstelīte, tad Dievs parādīsies kā liesma. Vai arī, ja mēs skaisti saģērbsimies un uzvilksim tikumu kostīmu, tad Dievs būs ļoti apmierināts un sāks mūs mīlēt. Taču tas tā nemaz nedarbojas. Dievs mūs mīlēja pirmais" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Lūgšanā šodien atpūties Dieva klātbūtnē. Apzinies, ka Viņš Tevi mīl, un Tev nav sevi jāpierāda kā mīlestības cienīgu. Dievs Tevi vienkārši mīl, jo tāda ir Viņa daba. Lūgšanā iztēlojies, ka Dieva mīlestība ir kā silts vasaras lietus, kurš izlejas pār Tevi!

"Ja jūs sapratīsiet to, ko tagad teikšu, tas jums ļoti palīdzēs, saskaroties ar pasaules ļaunumu un to pārvarēt. Es aprakstīšu, kā mūsu Kungs parādās pirms mēs grēkojam un kā Sātans parādās pirms mēs grēkojam. Un tad es aprakstīšu, kā mūsu Kungs parādās pēc tam, kad mēs esam sagrēkojuši, un kā Sātans parādās pēc tam" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Ja nepieciešams, aizej tuvākajās dienās uz grēksūdzi, pat tad, ja ir bijuši tikai ikdienišķi grēki! Labi lūgšanā sagatavojies, un piedzīvo, kā Izlīgšanas Sakramentā Žēlsirdīgais Jēzus steidzas Tev pretī kā aizstāvis!

Ja nezini ar ko sākt mākslīgā intelekta lietošanā, tad centīsimeis Tev palīdzēt. ChatGPT, Gemini, Claude — kuru teksta saziņas rīku izmantot? Kam tie reāli noder? Kā rakstīt vaicājumu, lai iegūtu labāko rezultātu? Latviski, angliski, pieklājīgi vai uzstājoši, ar balsi vai rakstot? Par šo un citiem padomiem klausies Digitālās brokastis!   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Ja nezini ar ko sākt mākslīgā intelekta lietošanā, tad centīsimeis Tev palīdzēt. ChatGPT, Gemini, Claude — kuru teksta saziņas rīku izmantot? Kam tie reāli noder? Kā rakstīt vaicājumu, lai iegūtu labāko rezultātu? Latviski, angliski, pieklājīgi vai uzstājoši, ar balsi vai rakstot? Par šo un citiem padomiem klausies Digitālās brokastis!   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus. Šajā gadā bīskapa Fultona Šīna pārdomas dzirdēsi Radio Marija Latvija Gavēņa kalendārā. Patiesa atgriešanās, lūgšana, Euharistija un Kristus upuris — tikai dažas no tēmām, kas Gavēņa laikā iedvesmos Tevi uz dziļāku garīgo dzīvi. "Dvēseles vēlmēm nav robežu. Tās nekad nesasniedz piesātinājuma punktu. Nav robežu patiesībai, ko vari iepazīt, dzīvībai, ko vari dzīvot, mīlestībai, ko vari baudīt, skaistumam, ko vari piedzīvot. Ja tas būtu viss, kas mums ir šajā pasaulē, cik ļoti mēs būtu apkrāpti." (Bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Šodien, Pelnu Trešdienā, pārdomājam, ka tas, ko piedzīvojam šeit, virs zemes, nav viss. Ir vairāk! Arī Pelnu Trešdienas liturģijā priestera pasludinātie vārdi, kas atskan, kad uz mūsu pierēm tiek uzkaisīti pelni, proti, “Puteklis tu esi un par putekli paliksi”, ir spēcīgs atgādinājums, ka esam mirstīgi un mūsu priekšā ir mūžība, kas nekad nebeigsies. Savā lūgšanu brīdī pārdomā, kas ir 3 Tev vissvarīgākās lietas šīszemes dzīves laikā. Tad noliec tās mūžības perspektīvā – kādas tās Tev izskatās uz bezgalīgas mūžības fona? Parunā par to ar Kungu!

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere. Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām. Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam. 60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.” "Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins. Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks. Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji… Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.” Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”.  Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu. Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”. Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība. Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām. 60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus. „Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks. Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību.  Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens... Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā. Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”. Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents… Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu.  Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.”  Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls. „Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.”  Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv! _____________________________________________________________________ [1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80 [1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp. [1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp. [1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999  [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59 [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59

S Špelo Tevžič, vodjo službe za informacijske rešitve v ZD Ljubljana, smo govorili o digitalni aplikaciji zVEM, ki pomeni novost v komunikaciji z osebnim zdravnikom in medicinsko sestro in pri naročanju na zdravstvene storitve. Kako priti do te aplikacije in jo pravilno uporabljati? To je zagonetka predvsem za starejše, saj potrebujejo digitalno identiteto.

Kā ir būt pie atvērtām durvīm? Ko Tu atbildētu Jēzum, kad Viņš jautātu - ko Tu vēlies lai es Tev daru? Kāda ir ikdiena kalpotājai, kuru Dievs vedis aicinājumā pāri savām fiziskām spēju robežām? Kāds spēks atklājas - 2.korintiešiem 12,7-10? Raidījumā viesojās Līga Taukule, Dubultu evaņģēliski luteriskās draudzes kalpotāja.

Šī ir citādāka Cilvēkjaudas epizode – esmu bez sarunu biedra, un tā ir kā audio ziņu virkne draugiem.Par to, kāpēc atkārtoti nonākam vienās un tajās pašās situācijās, no kurām esam apņēmušies tikt ārā. Kāpēc, lai arī sev apsolām: "Šoreiz gan es to mainīšu!", pēc laika atkal esam turpat.Pārgurums, stress darbā, sarežģījumi attiecībās, problēmas ar naudu – teju vai katrs ar ko tādu esam saskārušies. Un sākam vainot sevi par slinkumu vai vāju gribasspēku.Bet ja nu problēma nav tevī kā cilvēkā? Ja nu tā ir tavā pieejā? Manuprāt, tās ir labas ziņas. Jo pieeju var mainīt, kad redzi, kas ir izdevīgāk.Šajā epizodē dalos ar to:kā smadzenes darbojas pēc budžetēšanas pieejas un kāpēc bloķē pārmaiņas;kā "spēlēt, lai nezaudētu" ilgtermiņā noved pie lielākiem zaudējumiem;kāpēc izeja ir reāli, droši soļi, nevis liela revolūcija.Epizode noderēs, ja zini, kā ir iestrēgt situācijā, kurā vairs negribi būt. Ja zini, kas jāmaina, bet nesanāk. Ja apriebies, ka "atkal nekas nav uzlabojies".Ja gribi mainīt uz labu savu profesionālo dzīvi, tad epizodes gaitā es pastāstu par iespēju no manis un Mišela saņemt vairākus bezmaksas materiālus, kas tajā var noderēt. Ja tas tevi interesē, tad piesakies šeit: cilvekjauda.lv/darbsGalvenais: pietiek sev pārmest neizdošanos. Izdevīgāk ir sākt sevi prasmīgāk atbalstīt.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Citādāka epizode03:46 – Kāpēc draņķīgās situācijas atkārtojas?05:40 – Kārtējā nakts darbā un solījumi sev07:07 – Attiecības un nauda08:51 – Jaungada mērķi, kas atkārtojas gadiem10:29 – Kas slēpjas aiz “ko es nezinu” pret “ko es zinu un kas tā galīgi nav?”13:57 – Problēma nav cilvēkā, bet gan pieejā16:02 – Smadzenes kā budžetēšanas mašīna20:06 – Kā smadzenes prognozē, balstoties uz pagātni23:26 – Iekšējās sistēmas izvēle pārmaiņās: zaļā gaisma vai bloķēšana25:16 – Uzķeršanās uz mītu par "nākotnes ES"32:27 – Realitāte: nākotnes ES var nokļūt draņķīgākā kondīcijā un tas iegāzīs33:36 – Spēlēt, “lai nezaudētu” vai “dzīvot, lai justos labi”36:25 – Stāsts par pārslodzi darbā un mājās39:53 – Kad attiecības kļuvušas par pienākumiem, nevis patiesu saikni ar otru43:28 – Cik tev maksā ierastā spēle, lai nezaudētu?50:40 – Tev netrūkst gribasspēka – te pierādījums56:20 – Divi būtiski faktori, lai pārmaiņas izdotos: resursi un skaidrība58:16 – Kā tikt galā ar neziņu, kas bloķē pārmaiņas1:01:41 – Profesionālās brīvības pieredze01:03:32 – Risinājums ir droši eksperimenti, nevis liela revolūcija01:07:22 – Naudas problēmu risinājums: sāc ar mazāko parādu01:10:56 – Arī attiecībās lielāka izdošanās, vispirms pieķeroties mazām problēmām01:16:40 – Kā iekšējais stāsts par sevi ietekmē mūsu spēju uzlabot savu dzīvi01:20:17 – Grupas spēks, kas uzlabo drosmi pelnīt vairāk01:22:23 – Epikūra trīs laimīgas dzīves pīlāri, kas ietekmē dzīvi arī šodien01:26:00 – Kāpēc es un Mišels regulāri pārskatām savu dzīvi01:29:43 – Iespēja ielēkt rīcības cilvēku grupā: cilvekjauda.lv/darbs01:31:32 – Ieteikumi: terapeits, investīcijas, ienākumi01:33:50 – Pietiek sev uzbrukt ar pārmetumiem. Atbalsts sev darbojas jaudīgāk

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Jaunākā “Šauj Garām” epizode ar mednieku Artūru Surmoviču! Šoreiz runājam par sodiem medniekiem un dažādiem pārkāpumiem, analizējam pēdējā laika skaļākās lietas, kā arī pievēršamies Svēta Huberta dienai, Svētajai Misei Skaistkalnē un tam, kāpēc šīs tradīcijas izraisa tik daudz diskusiju.Epizode tapusi sadarbībā ar GPSPRO.LV. Indulis Burku kopā ar Jāni Lākutu apskata arī vairākas interesantas ierīces no veikala un dalās pieredzē, kur tās noder.

Dziedātāja Viktorija Majore kopā ar domubiedriem pirms valsts svētkiem aicina uz diviem latviešu komponistu mūzikas koncertiem. 14. novembrī ar saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini Rīgas Domā tiks atskaņoti Ērika Ešenvalda skaņdarbi, bet 15. novembrī svētku koncertā "Tev, Latvija" Rīgas Sv. Jāņa baznīcā mūzika saspēlēsies ar gaismu, satiekoties ar basu Edgaru Ošleju, ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju un LNSO stīgu kvaretu (Raimonds Melderis, Sandis Šteinbergs, Arigo Štrāls un Jānis Rinkulis).  Rīgas Domā piektdien gaidāmajā pasākumā “Ešenvalds par Ešenvaldu. Mūzika un tikšanās ar komponistu” klāt būs arī pats komonists, lai dalītos ar klausītājiem pārdomās un stāstos par skaņdarbu tapšanu, iedvesmu un nozīmi. Koncerta “Tev, Latvija” programmā iekļauti Jāzepa Mediņa, Jurjānu Andreja, Aivara Kalēja, Jāņa Ivanova, Jāzepa Vītola, Lūcijas Garūtas, Riharda Dubras un Raimonda Tigula mūzika. Pārlikumā balsij un ērģelēm izskanēs prologs Jāņa Mediņa operai "Uguns un nakts", Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" būs dzirdams versijā soprānam, Arigo Štrāla spēlētajam altam un ērģelēm, bet Ulda Stabulnieka dziesma “Tik un tā” - duetam un stīgu kvartetam.

Kas ir dzīvība, kur tā sākas, kāda ir mūsu atbildība pret to un kurš drīkst šo dzīvību izbeigt? Krustpunktā intervija ar grāmatas "Embrioloģijas daudzveidība" autori, habilitēto medicīnas doktori, Rīgas Stradiņa universitātes profesori Māru Pilmani. Šo sarunu rosināja divi notikumi: pirmkārt, mūsu kolēģu raidījums "Lielās patiesības" Latvijas Televīzijā, kur šajā sezonā tiek apskatīti 10 Dieva baušļi. Pirms nedēļas bija saruna par bausli "Tev nebūs nokaut". Otrs - pēdējās dienās izvērsušās diskusijas par abortiem Latvijā. Saka, ka statistiski situācija abortu jomā Latvijā uzlabojas un nepavisam nav slikti, salīdzinot, kā bija. Bet temats ir kļuvis politiski izdevīgs, jo kādiem, protams, Latvijas sabiedrība šķiet pateicīga augsne, lai ar šo jautājumu radītu tādu šūmēšanos, pievērstu uzmanību, palīdzētu iegūt kādu politisko kapitālu. Tāpēc vairāki politiskie spēki labprāt šajā jomā sāk izpausties.  Bet jāatzīst, ka vispār tie jautājumi par dzīvības rašanos, sākšanos, par mūsu atbildību, kā mēs pret to izturamies, ir svarīgi un patiešām arī šķiet ļoti noslēpumaini. Bet kā to redz cilvēks, kas lielu daļu mūža arī ir pavadījis, pētot šos dzīvības brīnumainos procesus?

23. oktobrī Jelgavas Kultūras namā jauno koncertsezonu atklāj Jelgavas kamerorķestris. Sadarbībā ar dziedātājām Katrīnu Paulu Felsbergu (soprāns) un Irmu Pavāri (mecosoprāns) orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aigars Meri izveidojis krāsainu koncertprogrammu, kurā izskanēs uvertīra Johana Štrauss operetei “Sikspārnis”, Marģera Zariņa "Partita baroka stilā", Bakhanālija no Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” un argentīniešu komponista Osvaldo Golihovsa Trīs dziesmas soprānam un stīgu orķestrim. Par to, kā pirms 20 gadiem orķestris tapa, kas šajā laikā paveikts un kas turpmākajam iecerēts, stāsta diriģents Aigars Meri. Vai vari izcelt svarīgākos brīžus šo 20 gadu gaitā? Droši vien orķestris līdz ar tevi ir audzis un attīstījies. Man svarīgākie brīži ir noteiktu ideju atrises fakts, kad jauns mūziķis, kurš kādreiz sācis pie manis spēlēt Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī kā 1. kursa audzēknis un devies studēt uz JVLMA, pēc tam atgriežas orķestrī kā grupas koncertmeistars vai solists. Man tie ir ļoti silti un mīļi mirkļi. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka to, ko esam 20 gadus darījuši, ir vērts darīt, un tas ir jādara. Jūti to nozīmīgumu, kāpēc šis kamerorķestris ir svarīgs? Tā ir iespēja jelgavniekiem nebraukt meklēt laimi citur, bet palikt savā pilsētā un spēlēt orķestrī? Laimi jābrauc un jāmeklē, jāiegūst izglītība un visdažādākie iespaidi, bet ir lieliski, ja, atgriežoties dzimtenē, tev ir darba iespēja - iespēja spēlēt Jelgavā. Es to uzskatu par pievienoto vērtību. Mēs nespēlējam tikai algas dēļ, bet tās ir saknes, un man liekas, ka tas ir ļoti būtiski. Orķestrantu kontingents mainās? Nē, es principā esmu par stabilitāti un to, lai mūsu sadarbība turpinātos. Vienmēr mēģināšu būt iejūtīgs un saprotošs, jo saprotu mūsdienu laikmeta ātrumu un to, ka šis nav vienīgais darbs. Es vienmēr esmu vērsts uz kompromisu. Ir cilvēki, kuriem orķestra stāžs ir ļoti apjomīgs. Ir arī cilvēki, kuri mainās, bet uzskatu, ka mākslinieciskā kolektīvā tā ir normāla parādība. Orķestra kodols - esmu priecīgs, ka man tas ir stabils, tas nav nemainīgs, bet ir stabils. Esi Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem. Tev noteikti ir bijuši kādi principi vai uzstādījumi, par ko esi domājis, šo orķestri veidojot un vadot. Kas ir bijis svarīgi? Esmu gribējis, lai mūzikas vidusskolas audzēknis, kurš spēlē Jelgavas kamerorķestrī, saprot, ka tā saucamā elitārā Rīgas mūzika, kas skan Operā, ko atskaņot mūsu profesionālie kori un orķestri - tas viss ir iespējams, ieguldot darbu un sadarbībā ar tiem pašiem mūziķiem, kuri spēlē Latvijas profesionālajos orķestros un koros - orķestra koncertmeistari ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. Vienmēr esmu cīnījies par principu, lai vienmēr būtu klāt kāds profesionāls koncertmeistars. Kā jau tas mēdz būt, visiem orķestriem ir savi grafiki un savas darba slodzes, bet man ir būtiski, lai jaunais mūziķis sēž blakus pieredzes bagātajiem mūziķiem un gūst šo pieredzi. Protams, ir jābrauc uz Operu, uz koncertiem, jāskatās mēģinājumi, bet ir ļoti būtiski, ka viņš to redz arī orķestra ikdienas procesā. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis atrast un arī atradis lieliskus mūziķus, ar kuriem ir bijusi sadarbība kā ar koncertmeistariem. Man šķiet, ka tev vienmēr ir bijis ļoti svarīgi arī meklēt muzikālus atradumus, rokrakstus, partitūras, piedāvāt klausītājiem kaut ko nedzirdētu. Jā, bet man šķiet, ka tā ir jebkura diriģenta dabiska nepieciešamība (smejas). Es patiešām meklēju, un prieks, ka izdevies atrast brīnišķīgu mūziku. Vēl lielāks prieks, ka šis spars nemazinās. Varbūt tas ir dīvaini, bet nemazinās. Un prieks par atklājumiem vienmēr ir liels un pirmatnējs. 

Ofresemos un programa sovre las deskuvertas arkeolójikas importantes en serka en la Sinagoga Medieval de Belchite (Zaragoza, Aragón).En Luz de Sefarad konversamos kon Alfonso Fanjul, Arkeólogo a la kaveza de las ekskavasiones en Belchite ke mos kontará sovre los restos topados, ke kontan kon la partikolaritá de toparse en buen estado, una Sinagoga ke los vizinos del puevlo konosían de su eksistensia desde sus antepazados. "A Sinoa" ansí la yamavan, es un kavso muy destakado i importante sovre restos de una Bima i Tevá (partes prinsipales de una Sinagoga) onde tambyén se topó el disenyo de un kandelavro de siete brasos i, disenyo ke tambyén se topa en la Sinagoga de Híjar. Destakamos ke soltanto eksisten 4 Sinagogas Medievales topadas en Sefarad, esta es la numeró sinko. Konosemos de prima mano datos arkeolójikos ke amostran el trezoro material del pazado djudió ke guadrava la tiera de Belchite, este chiko puevlo de Zaragoza en Aragón, ke traverso el interezo de su Alcalde, Carmelo Pérez, ke ya entrevistamos en muestro programa yeva una metodolojía arkeolójika espeshífika desde anyadas atrás para amostrar el pazado material djudió i prezentarlo en el turismo de oy en Belchite, para el konosimiento de los vizinos de Belchite, de Zaragoza i de todo Sefarad. Kurunamos el programa kon un afamado kante del siklo de la vida en la tradisión oral de las Komunidades Sefardim "A la una yo nací", versión de Esther Ackermann.Escuchar audio

Despite a growing awareness around mental health, research shows burnout in the workplace is still a major challenge. Experts say without proper training and healthy boundaries in the workplace, more and more Australians will consider leaving their jobs in the next year. - Tevî hişmendiya li ser tenduristiya derûnî zêde dibe jî, lêkolîn nîşan didin ku strêsa li cîhê kar hîn jî pirsgirêkeke mezin e. Pispor dibêjin bêyî perwerdehiya guncav û sînorên tendurûstiyê li cîhê kar, bêtir û bêtir Australî dê di sala bêt de dev ji karên xwe berdin.

 FB PROPHECY HOUR:THE CERN HADRON COLLIDER, DOOR FOR DEMONS?  Featuring: Daniel HoldingsDate: 10-16-2025The Large Hadron Collider yes let's look at some of the results of CERN, or, results that are associated with CERN. First of all, it appears that neutrinos have mass after all and can open up portals to other dimensions.It has been reported that beings from other dimensions actually appeared just prior to the shutting down of CERN in 2012.At that time, the collider was running at 7 TeV (tetraelectonvolts) (“T” stands for “trillion.”). Despite the consternation this caused, the collider is now, in 2015, revving particles up with a more powerful booster and will start colliding at 13 TeV.BPEarthwatch compared the energy output at CERN on April 11, 2015, with the corresponding effect on our magnetosphere. It appears that at 10 TeV's the energy almost got out of control…The 2015 Nepal earthquake happened just as CERN was brought up to full power…This and more!“Remember we do not 100% agree with everything our guests,say, do, or believe. It is up to you to pray and sort it out!”Another do not Miss End-Time Radio program as“We are Warning the World as it HAPPENS!”ARCHIVES:https://www.podomatic.com/podcasts/branchVisit:http://wichitahomeless.com/Donations and Contact:https://prophecyhour.com/contact-inofrmation-and-how-to-donate/ https://www.messiahsbranch.com/Also Support are Guest's at:http://www.danielholdings.com/

 FB PROPHECY HOUR:THE CERN HADRON COLLIDER, DOOR FOR DEMONS?  Featuring: Daniel HoldingsDate: 10-16-2025The Large Hadron Collider yes let's look at some of the results of CERN, or, results that are associated with CERN. First of all, it appears that neutrinos have mass after all and can open up portals to other dimensions.It has been reported that beings from other dimensions actually appeared just prior to the shutting down of CERN in 2012.At that time, the collider was running at 7 TeV (tetraelectonvolts) (“T” stands for “trillion.”). Despite the consternation this caused, the collider is now, in 2015, revving particles up with a more powerful booster and will start colliding at 13 TeV.BPEarthwatch compared the energy output at CERN on April 11, 2015, with the corresponding effect on our magnetosphere. It appears that at 10 TeV's the energy almost got out of control…The 2015 Nepal earthquake happened just as CERN was brought up to full power…This and more!“Remember we do not 100% agree with everything our guests,say, do, or believe. It is up to you to pray and sort it out!”Another do not Miss End-Time Radio program as“We are Warning the World as it HAPPENS!”ARCHIVES:https://www.podomatic.com/podcasts/branchVisit:http://wichitahomeless.com/Donations and Contact:https://prophecyhour.com/contact-inofrmation-and-how-to-donate/ https://www.messiahsbranch.com/Also Support are Guest's at:http://www.danielholdings.com/

O próximo 13 de outubro é o Dia Mundial da Trombose. A data faz referência ao médico alemão Rudolf Virchow, o primeiro nos estudos da doença. O médico Álvaro Pereira, angiologista e cirurgião vascular, explica a enfermidade, que obstrui as veias nas pernas ou na coxa, provoca dor, inchaço e vermelhidão e pode levar a condições graves como a trombose venosa profunda e à morte. Todo cuidado é pouco: a formação de um trombo pode levar à embolia pulmonar, ao tromboembolismo venoso (TEV), ao infarto ou ao AVC e outras sequelas. Entenda o alerta sobre o problema, suas causas e formas de prevenção.

Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Bet bez atbildības likumi garantē mums arī tiesības. Kāda ir Latvijas iedzīvotāju tiesībpratība, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" valdes locekle Ieva Viļuma, Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Eva Krjukova un LV portāla galvenā redaktore Edīte Brikmane. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir labi informēti par savām tiesībām un pienākumiem – tas noskaidrots pirmo reizi veiktā tiesībpratības aptaujā. Aptaujājot vairāk nekā 1000 cilvēku, secināts, ka vairums domā, ka informāciju par tiesībām ir viegli atrast, taču valsts iestāžu informācija ir grūti saprotama. "Termins tiesību pratība normatīvajos aktos nav noteikts, bet to lieto. Pēc būtības tās ir personas zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem, kā arī spēja tās piemērot ikdienā," skaidro Ieva Viļuma. "Respektīvi, sadzīviskas situācijas. Piemēram, cilvēkam nepieciešama bezmaksas juridiskā palīdzība vai viņš interesējas, ko darīt, ja ir iegādāta nekvalitatīva prece. Šīs ir zināšanas, kas ikkatram ir svarīgas, jo zinošāks ir cilvēks un visa sabiedrība par šo, jo arī sabiedrība ir noturīgāka, cilvēki jūtas pārliecinātāki, drošāki, aizstāv arī savas tiesības." Ieva Viļuma norāda, kad ir pieņemti normatīvie akti, institūcijas strādā, lai to vienkāršā valodā, ar infografikām, ar dažādiem piemēriem skaidrotu iedzīvotājiem. Tas ir veids, kā vislabāk šīs ziņas iedzīvotāju, kura, nav ar juridiskās pieredzes vai zināšanu, sasniedz. Edīte Brikmane iepazīstina ar datiem, aptauja liecina, kas 61% uzskata, ka ir labi informēti tiesību jautājumos kopumā, bet aptaujātie arī atzīst, ka visvājākās zināšanas ir parādu piedziņas lietās un personas datu aizsardzības jomā. Eva Krjukova atzīst, ka arī dažādi iedzīvotāju iestādēm adresētie iesniegumi apliecina, ka cilvēku tiesībpratība pieaug. "Bet nevar arī noliegt, ka ir pietiekami liela daļa sabiedrības, kas tomēr piekopj tādu kā strausa politiku - gan jau tā problēma pati pazudīs. Es neko nedarīšu, gan jau nokārtosies pats no sevis. Nē, tas ir vissliktākais, ko var darīt. Tev nav jāpārzina visi likumi, tev nav jāzina, kas konkrētā situācijā ir jādara, bet tev ir jāzina, kur vērsties pēc palīdzības."

A 78. adás vendége Sopronyi Gyula fotográfus, a hazai fotóriporteri szakma egyik meghatározó szereplője. Mind fotográfusként, mind fotórovat-vezetőként és képszerkesztőként ragyogó példával jár elöl. Munkásságát számtalan díjjal jutalmazták, az általa mentorált fiatalabb generáció – nagyon úgy tűnik – ugyanerre az útra lép majd. Tevékenysége ugyanakkor nem csak a fotóriporteri műfajra korlátozódik, színes pályafutása során a kihívásokat keresve sok egyéb izgalmas területre merészkedett.Budapesten született, gyermekkora óta biztos volt benne, hogy a fotóval szeretne majd foglalkozni. A Práter utcai legendás iskolában tanulta ki a szakmát, majd az Esti Hírlapnál, a Blikknél és a Népszabadságnál dolgozott fotóriporterként. Rengeteg időt szakított arra is, hogy bejárja a világot: Indiában, Indonéziában, Vietnámban, később pedig konfliktusövezetekben, pl. Gázában, Pakisztánban, Szíriában vagy Líbiában ismerkedett az élet különböző aspektusaival. Éveken keresztül dolgozott szabadúszóként, megrendelői között volt többek között a The New York Times, a National Geographic, a Huffington Post és az ENSZ Menekültügyi Hivatala is. Nevéhez fűződik a 24.hu fotórovatának sikertörténete, csapatával együtt a nulláról építették fel a szakma egyik legjobb műhelyét. Gyula jelenleg ismét egy nagyobb váltásban van, élete hamarosan izgalmas, új irányokat vesz.A mai adásban beszélgetünk mindenről, amit az imént elsoroltam. A 24.hu diadalmenetével indítunk, ezután rátérünk a korai hatásokra, megvizsgáljuk a fotóriporteri élet jellemzőit és megtudjuk, kik azok a példaképek és mesterek, akik alapvető hatással voltak Gyula gondolkodására. Ő az első vendégem, aki háborús övezetekből is tudósított, úgyhogy természetesen erről is kérdezem részletesen. Az adás vége felé pedig a jövőbeli terveket vesszük számba. Jó szórakozást kívánok hozzá!--------FONTOS:A wopcast-et támogathatod Patreon-on és egyszerű utalással is..Patreon:https://www.patreon.com/wopcast.Az utalás ide érkezhet:Kocsány Kornél - CIB Bank10700495-62634067-51100005--------Sopronyi Gyulahttps://sopronyi.photoshelter.com/indexhttps://www.instagram.com/gyula_sopronyi--------A Gyula által említett fotográfusok:.André Kertészhttps://www.icp.org/browse/archive/constituents/andr%C3%A9-kert%C3%A9szhttps://youtu.be/Olc_QLDPUeU?si=by4fqvbdgCUUSCGjhttps://youtu.be/UKRAb5CPpd0?si=aEf-E4qQRQaudWfg.Brassaïhttps://youtu.be/ER7Om5MWXdI?si=R4jltVXwRy941SQ-https://www.holdenluntz.com/artists/brassai-gyula-halasz/.Benkő Imrehttps://youtu.be/siRQM5rft1I?si=2Qo5-5twlv4HLssz.Gárdi Balázshttps://balazsgardi.com/https://www.instagram.com/balazsgardi.Dezső Tamáshttps://tamas-dezso.com/https://www.instagram.com/tamasdezso/--------A wopcast, a wonderzofphotography és a wonderzofpainting:https://www.facebook.com/wopcastforlifehttps://www.facebook.com/wonderzofphotographyhttps://www.instagram.com/wopcast_hunhttps://www.instagram.com/wonderzofphotographyhttps://www.facebook.com/wonderzofpaintinghttps://www.instagram.com/wonderzofpaintingwww.youtube.com/@wopcast--------Ha bármi kérdésetek, kérésetek lenne, keressetek bátran awonderzofphotography@gmail.com emailcímen vagy közvetlenül bármelyikközösségi médiás felületen.--------Műsorvezető: © Kocsány Kornélhttps://linktr.ee/kornelkocsanyArculatfelelős: © Kocsány Ákoshttps://linktr.ee/wyldebeest

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Scott Mackenzie hosts an industrial podcast featuring Drew Walts from Iriss, discussing their ultrasound technology for identifying electrical challenges before failure. Drew, with 25 years of experience in ultrasound and infrared, highlights Iriss' Sonas product line, including the compact Sonas XT and the cloud-based Sonas Fizz for data analysis. They emphasize the importance of integrating various inspection technologies for comprehensive asset management. Drew also mentions Iris's IoT solutions for continuous monitoring and predictive maintenance, aiming to enhance safety and efficiency in industrial settings. Action Items [ ] Reach out to Drew Walts via email (dwalts@iriss.com) or LinkedIn to learn more about Iriss' solutions and get technical support. Outline Introduction and Welcome to Industrial Talk Scott MacKenzie introduces the Industrial Talk podcast, emphasizing its focus on industry innovations and professionals. Scott welcomes listeners, highlighting the importance of industrial professionals and their contributions to society. Scott expresses excitement about the current state of the industry, mentioning the rapid pace of change, innovation, and technology. Scott introduces Drew Walt from Iriss, focusing on their technology for identifying electrical challenges before failure. Drew Walts' Background and Iriss' Solutions Drew Walt introduces himself as a subject matter enthusiast with 25 years of experience in ultrasound and infrared technology. Drew shares his background, starting with infrared in the military and later working with UE Systems for 16 years. Drew discusses his transition to Iriss, where he now develops training and provides service work. Scott and Drew talk about Iriss' history, its expansion, and its commitment to providing comprehensive solutions for industrial inspection. Iriss' Products and Technologies Drew explains the Sonas product line, including the Sonas XT, a compact ultrasound device with various probes. Drew highlights the Sonas Fizz, a tablet-based acoustic camera, and the Sonas View recorder for sound analysis. Scott and Drew discuss the benefits of these products, such as their compact size, affordability, and versatility. Drew emphasizes the importance of combining different technologies like ultrasound, infrared, and TEV detection for comprehensive inspections. Data Analysis and AI Integration Scott inquires about data analytics solutions for the Sonas products. Drew explains the cloud-based data platform of the Sonas Fizz, which stores and analyzes data collected in the field. Drew discusses the potential of AI in enhancing electrical inspection, particularly in identifying harmonic patterns and electrical failures. Scott and Drew talk about the future of IoT solutions and the integration of various sensors for continuous monitoring and predictive maintenance. Field Applications and Real-World Examples Drew shares a real-world example of using the Sonas products to inspect a facility with multiple faults. Drew describes the process of collecting data from various technologies and presenting findings to the client. Scott and Drew discuss the importance of timely and accurate data analysis to prevent catastrophic failures. Drew highlights the role of human technicians in interpreting data and making critical decisions based on the findings. Future of Iriss and Industry Trends Drew talks about the development of new products like the DTU for continuous monitoring of electrical systems....

Insuficiência cardíaca, arritmias, tromboembolismo venoso (TEV), doença coronariana crônica e outras condições cardiovasculares impõem desafios à medicina. Ao mesmo tempo, exames mais precisos e novos tratamentos têm melhorado a qualidade de vida de muitos pacientes.Neste episódio do DrauzioCast, o dr. Drauzio Varella conversa com o dr. Eduardo Lima, líder nacional de cardiologia da Rede Américas, e com o dr. Claudio Domenico, coordenador do setor de cardio-oncologia do Hospital Pró-Cardíaco, no Rio de Janeiro, sobre as inovações da cardiologia no cuidado das doenças crônicas.Conteúdo produzido em parceria com a Rede Américas.Veja também: Insuficiência cardíaca congestiva: sintomas, causas e tratamentos disponíveis

Ar režisoru Tomu Treini sarunājamies par 2022. gadā uzrakstītās Mariusa fon Maienburga lugas "Nachtland" iestudējumu Dailes teātrī.  Lugas intrigas pamatā ir glezna, kas atrasta un bēniņos un kuras autors, iespējams, ir viens no visu laiku iznīcinošākajiem diktatoriem, bet galu galā izrādās, ka izrāde ir par mūsu pašu attiecībām ar pārdodamām vai nepārdodamām vērtībām, materiālā un ētiskā aspekta konfliktu, attieksmi pret pagātni un senčiem, cilvēces lielākajām traģēdijām agrāk un tagad. Mākslasdarbs kļūst par testa priekšmetu, un vērtību tam piešķir nevis mākslinieka talants, bet stāsts par mākslinieku.  Sarunā ar Tomu Treini gan par šo visu, gan arī par radošās grupas cilvēkiem, kas veido izrādi, un kuru vidū ir augstu talantīgais komponists Aleksandrs Avramecs.  Toms Treinis: Sarežģītākais uzdevums bija, ka šis ir tāds materiāls, kurš no aktieriem pieprasa psiholoģiski precīzi izveidotus raksturus, kuri darbojas mijiedarbībā viens ar otru, un ar to mēs nodarbojāmies visu pavasari, kad sākām šo izrādi veidot. Maienburgs ir uzrakstījis atpazīstamus, arhetipiskus tēlus konkrētā situācijā, un šī situācija kļūst arvien sarežģītāka un komplicētāka, lugai attīstoties. Šis teksts pieprasīja to, ka man kā režisoram šajā reizē ir citādāka pieeja - man nebija jāaizraujas ar režisoristiskiem trikiem vai gājieniem, jo šeit bija nepieciešams panākt tādu sajūtu kā karstā dienā padzeroties koliņu - kaut kas burbuļojošs, atspirdzinošs, spraigs, tāds, kas nedaudz "iesit" pa galvu, un tajā pašā laikā tu jau esi iemests nākamajā notikumā. Sarežģītākais uzdevums ir izveidot šīs attiecības, lai tās būtu detalizētas, smalkas, dinamiskas, jo ļoti daudz vietas apdomāšanai vai refleksijai šī luga nepiedāvā. Tā vairāk piedāvā fantāziju skatītājiem, bet personāžiem ir ļoti būtiski būt situācijā klātesošiem. Ik pa brīdim lugā ir epizodes, kur liekas, ka notiek frontāla mijiedarbība ar skatītāju, un tad atkal citam ar citu, kas ir lugas pamatā un pārsvarā. Tev arī tā būs? Jā, mēs šo nepazaudējam. Maienburgs jau ir piedāvājis brīnišķīgu režisoristisku gājienu - ik pa laikam personāži runā ar publiku, uzrunā auditoriju, un šis gājiens attaisnojas, jo katram no personāžiem ir savs uzdevums attiecībā pret publiku, ko viņi mēģina apliecināt vai cenšas vērst skatītāju uzmanību uz savu patiesību, nevis kādu citu patiesību. Bieži vien viņi publiku izmanto kā vietu, kur dalīties ar kaut ko, kas viņiem šajā brīdī sāp attiecībā pret situāciju, kurā viņi spēlē kā aktieri. Mēs esam paturējuši šo principu un tas ir ļoti būtisks, jo tas jauc ceturto sienu. Mēs neskatāmies uz kaut ko, kas ir attāls no mums, bet tas tomēr ir stāsts par šodienas cilvēkiem, kas staigā mums apkārt. Šī situācija var piemeklēt jebkuru, kuram ir kāds mantojums gaidāms (smejas).

Tu neesi radīts izolācijai! Dievs Tevi ir radījis, lai Tu būtu brāļu un māsu kopienā. Tev ir vajadzīgs viņu atbalsts, lai Tu augtu ticībā, savukārt, Tu pats esi aicināts būt par svētību viņiem. Par kopienas nozīmi sludina misionārs Žozefs Bastēns.

Jēzus Tevi ne vien sauc vārdā, bet arī aicina īpašā misijā - pasludināt citiem Dzīvību. Ko tas nozīmē Tev? Par šo tēmu konferencē svētceļniekiem runā misionārs Žozefs Bastēns.

Confira os temas do Check-up Semanal de hoje: Laringoespasmo na anestesia. Como proceder?; O que os especialistas em UTI precisam saber sobre transfusões de plaquetas; Diretriz de profilaxia de TEV no perioperatório de cirurgia cardiovascular; AAP 2024: Manejo da ansiedade em crianças com TEA; 10 dicas de gestão financeira para o início da carreira médica. Aperte o play e ouça agora!Confira esse e outros posts no ⁠Portal Afya⁠ e siga nossas redes sociais!⁠Facebook⁠⁠Instagram⁠⁠Linkedin⁠⁠Twitter

24. jūlijā, Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā ziedu smaržu un vasaras zaļuma ieskauta, kārtējo reizi tika pasniegtas Jāņa Baltvilka balvas. Tas ir kļuvis par ikgadēju bērnu un jauniešu literatūras un grāmatu mākslas svētku kulmināciju Latvijā, un šogad tika godināts dzejnieks Krišjānis Zeļģis par dzejoļu grāmatu "Patīk!", ilustratore Dace Krēsliņa par grāmatām "Kas par smaku" un "Postaža parkā". Savukārt mākslinieks Zahars Ze par ilustrācijām Helgas Tormanes grāmatām "Juki muzejā" un "Juki satiek draugus" saņēma "Latvijas Valsts mežu" balvu "Jaunaudze". Lasītāju sirdis iekarojusi Sanita Reinsone, saņemot īpašo lasītāju simpātiju balvu par grāmatu "Draugi un kaimiņi". Trešdienas rītā "Klasikā" varēsit dzirdēt sarunu ar vācu rakstnieci Ditu Cifeli un viņas grāmatas "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" tulkotāju Signi Višku. Viņas atzītas par Jāņa Baltvilka balvas šī gada starptautiskajām laureātēm. Pasākums, kas dibināts 2004. gadā, ar katru gadu apliecina savu neatsveramo lomu bērnu literatūras attīstībā un lasīšanas tradīciju stiprināšanā visā mūsu sabiedrībā. Šoreiz uz sarunu aicinām dzejnieku KRIŠJĀNI ZEĻĢI. Liega Piešiņa: Vai tu pats bieži dzīvē saki – patīk? Krišjānis Zeļģis: Pārāk bieži nē. Es laikam esmu piesardzīgāks ar to "patīk". Kā tad izveidojās tā, ka tapa dzejoļu krājums bērniem tieši ar tādu nosaukumu? Grāmatas galvenais varonis ir bērns, un tad nu es iztēlojos šo bērnu, kurš ir spējīgs priecāties un brīnīties par visu vairāk nekā pieaugušie. Vai tu gribētu būt tāds varonis kā tavas grāmatas "Patīk" varonis? Jā un nē. Protams, bērns es negribētu būt... Bet to spēju vairāk priecāties un brīnīties gan gribētu – tā spēja, laikam ejot, kaut kā lēnām zūd, un to noteikti gribētos atgūt. 2010. gadā iznāca tavs pirmais dzejoļu krājums "Visas tās lietas", un kopskaitā tev iznākuši pieci dzejoļu krājumi pieaugušajiem. Vai to, ka tagad izdevniecībā "Liels un mazs" iznācis šis bērniem domātais dzejoļu krājums "Patīk", varētu uzskatīt par sava veida debiju? Jā, kaut kādā mērā tā ir cita darbības zona, kur ir citi noteikumi, cits lasītājs. Un tas ir arī mazliet bailīgi. Bet kaut kādā ziņā tā ir arī zināma attīstības stadija: domāju, ka ātrāk šo grāmatu nevarēju uzrakstīt.  Jo tev pašam vēl bērniņa nebija. Vispār grāmatu lielākoties uzrakstīju vēl pirms bērns bija piedzimis. Drīzāk domāju, ka tas ir tekstuālas pieredzes jautājums. Tev pašam bija interesanti? Jā, jā! Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc to darīju. Jo dzejniekiem jau tā brīvība ir diezgan liela. Mums jau neviens izdevējs neklauvē pie loga un neprasa, kad būs manuskripts. Tas ir mūsu pašu interesēs – darīt vai nedarīt. Tā ka grāmata noteikti izauga no manis paša intereses par šo tēmu. Kā tāds izaicinājums varbūt. Vai tu savam bērnam lasi dzejoļus? Savam dēlam nē. Viņam ir divi gadi un šobrīd ir mazliet citas intereses. Bet bildes viņam patīk skatīties. Viņš šobrīd ir apsēsts ar automašīnām un vilcieniem, kas nav temati, kas apskatīti grāmatā. Varbūt vēlāk...  Kādas tev bijušas tikšanās par šo dzejoļu krājumu? Jo tev ir veiksmīgs liktenis, jo arī Latvijas Literatūras gada balvai tu biji nominēts. Veiksmīgs liktenis... Jā, bijušas pāris tikšanās ar bērniem. Un tās bijušas patīkamas un interesantas – tās vairāk ir tādas sarunas ar bērniem par lietām, kas viņus interesē. Bērniem jau bremžu nav, līdz ar to sarunas ir daudz vieglākas, nepiespiestākas. Izbaudu šīs tikšanās, jo tā ir tāda jautra parunāšana, nav nekā smagnēja. Vai arī dzejniekam nedrīkst būt bremzes? Nezinu... Tās neizbēgami izstrādājas laika gaitā. Tas ir plašāks jautājums – par  valodas lietojuma bremzēm vai tematisko loku. Var dažādi uz to skatīties. Ideāli būtu, ja tās bremzes vajadzīgajos brīžos varētu atslēgt: tas ir svarīgāk.  Kā tev tas izdodas? Droši vien varētu labāk. Reizēm izdodas. Ja runājam vēl par krājumu "Patīk": tajā ļoti skaidri izpaužas puiku domāšana. Vai ir jābūt grāmatām, kas domātas meitenēm un puikām atsevišķi? Nedomāju, ka grāmatām jābūt sadalītām. Tas var mierīgi pārklāties. Viens no šīs grāmatas uzdevumiem bija uzrunāt zēnus, jo zēni vienkārši mazāk lasa. Tas tā ir, un  jāmeklē veidi, kā sarunāties ar puikām, kurus kaut kādu iemeslu pēc literatūra neuzrunā. Atceroties sevi bērnībā – es daudz lasīju, bet nelasīju to, kas bija jālasa skolā, jo man tas likās ļoti garlaicīgi. Lasīju Žilu Vernu, zinātnisko fantastiku – tādas lietas, kas bija aizraujošas un interesantas. Tāpēc lasīt "Staburaga bērnus", kas nav sliktākais variants, ko lasīt puikam, kaut kā nebija interesanti. "Baltā grāmata" arī man likās ļoti garlaicīga tajā vecumā. Tā ka obligāto literatūru es visbiežāk vispār nelasīju, un man liekas, ka mana literatūras skolotāja pamatskolā nebija augstās domās par mani, jo viņai likās, ka es neko nelasu. Bet patiesībā es lasīju ļoti daudz! Tikai tās nebija grāmatas, kas bija jālasa skolā. Vairāk – ierakstā.

Valoda atver pasauli. Daudzi cilvēki dzīves laikā iemācās vairākas valodas. Cik viegli vai grūti tas ir, jautājam raidījumā viesiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības biedre, Liepājas Universitātes lektore, Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektore, tulce, tulkotāja Linda Gaile, un Tulkošanas biroja un valodu skolas tulks Ivars Kokorēvičs. Kā cilvēki sāk mācīties svešvalodas? Pirmais - saklausīt, ka tā ir cita valoda. "Ar klausīšanos ir problemātiski, jo reizēm cilvēki grib uzreiz kaut ko pateikt, bet sākumā der apstāties, paklausīties un ieklausīties, kā tas skan," norāda Linda Gaile. Tad nākamais solis - redzēt, kā to raksta. Linda Gaile vērtē, ka Baltijas valstīs un Latvijā daudzi cilvēki prot vairākas valodas, tāpēc, ka latviešu valodā ir ļoti daudz dažādas skaņas, ar kuru palīdzību mēs varam apgūt skaņas, kas ir līdzīgas citās valodās.  "Mums ir dažādība - gan tie garie, īsie, patskaņa, gan dažādas šņāceņi, gan mīkstinājuma zīmes, kas mums valodā ir. Mums jau dzimtā valoda ļoti bagāta, bagāta arī tāpēc, ka mēs vārdus varam locīt. Mums nav kā angļu valodā beidzas ar līdzskani, bet tālāk nekas neseko. Latviešu valodā ir galotnes vārdiem, visvisādas. Tur var zīmēt, klausīties, un tas palīdz citās valodās. Vismaz man tā ir bijis," atzīst Linda Gaile.   "Valoda tiek lietota četros veidos - divi pasīvie veidi un divi aktīvie," skaidro Ivars Kokorēvičs. "Tā ir klausīšanas, lasīšana runāšana un rakstīšana. Visvieglākā ir lasīšana, ar kuru būt jāsāk. Kad jau ir iegūts kaut kāds bāzes vārdu krājums, nākamais posms būtu video klausīšanās. Tagad "youtube" ir pieejami video par jebkuru tēmu jebkurā valodā, bet vēlams izmantot subtitrus tieši tajā valodā, kuru mācās, ne dzimtajā. Bieži ir grūti saklausīt vārdus, subtitri palīdz vārdus saklausīt pareizi. Nākamais posms ir aktīvie veidi, kas jau ir grūtāk. Tev pašam ir jāveido teikums, runa, nepietiek, ka klausies vai lasi. Tā ir rakstīšana. Rakstot vari izlabot kļūdas, vari apmānīt sarakstes biedru, ka ar mazām zināšanām vari uzrakstīt perfektu tekstu, bet runāšana ir pats augstākais posms, no visiem četriem veidiem tas ir grūtākais."  Piektais posms - cilvēks jau domā valodā, kuru mācās, piebilst Linda Gaile. "Valoda ir milzīgs datu apjoms, mēs katru dienu lietojam tūkstošiem vārdu dzimtajā valodā, zinām desmitiem tūkstošus vārdu, pārnest to visu citā valodā, to nevar izdarīt ātri. Ļoti liela nozīme ir tam, kā sadala mācību slodzi. Nav ieteicams mācīties katru dienu, jo smadzenes neņems pretī un atmiņa tam pretosies. (..) Labi būtu stundu vai pusstundu pārdienās," uzskata Ivars Kokorēvičs.  

Orkestranın en kaba enstrümanlarından biri olan ama sesiyle duygulara dokunan bir saz kontrbas. Yaklaşık bir metre 85 santimetre boyundaki bu devasa enstrümanı bütün zorluklarına rağmen yol arkadaşı seçen Deniz Akgün (    / @akgndeniz   ), müzikle ilk defa sekiz yıl boyunca çalacağı gitar ile tanıştı ve piyano ile serüvenine devam etti.Piyano hocasının kendisini yönlendirmesiyle kariyerinde bir kırılma yaşayan ve kontrbasla tanışan genç müzisyen, uluslararası arenada dikkatleri üzerine çekiyor. Avrupa'da ve Türkiye'de birçok başarıya imza atan ve Türkiye Eğitim Vakfı'nın (TEV) Üstün Başarı Sanat Bursu'na layık görülen Akgün, son olarak İstanbul Kültür Sanat Vakfı'nın (İKSV) Yarının Kadın Yıldızları projesine seçildi.21 Haziran'da Süreyya Operası'nda kendisi gibi parlak 13 arkadaşıyla müzikseverlerin karşısına çıkacak olan Akgün; müzikle kurduğu bağı, kendinden uzun olan enstrümanı kontrbas ile tanışmasını, uluslararası başarılarını, sahne pratiğini ve geleceğe dair hayallerini T24'e anlattı.Video

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanā ir dzīvokļu īpašnieku kopīgu lēmumu pieņemšana. Izmaiņas Dzīvokļu īpašnieku likumā tagad ļauj pieņemt svarīgus lēmumus arī mazākumam. Vai tas ir mainījis situāciju uz labo pusi? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Jānis Uzulēns, namu pārvaldniece Irēna Rusiņa un Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas vadītājs Oskars Skrastiņš. Ierakstā pieredzē dalās kādas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētāja. Viņas pārziņā ir divas 36 dzīvokļu mājas un visgrūtāk visiem bijis vienoties par mājas renovāciju, bet to izdevies veiksmīgi pabeigt. "Ja runājam par dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēm - jā, tas ir diezgan sarežģīts process. Mēs varam lēmumus pieņemt kopsapulcēs, mēs varam lēmumus pieņemt aptaujas veidā un citādi savstarpēji vienojoties," norāda Irēna Rūsiņa. "Kopsapulci var ierosināt gan pārvaldnieks, gan arī viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki. Un šeit ir stāsts par to - viens vai vairāku dzīvokļu īpašnieki, kurš uzņemas atbildību? " Rūsiņa atzīst, ka dzīvokļu īpašnieki neaizdomājas, ka viņiem ir tiesības sasaukt kopsapulci. Viņi ir gatavi gaidīt no pārvaldnieka, no kaimiņa, no kādas citas personas, bet neuzņemties pašiniciatīvu. "Pārvaldnieku var salīdzināt ar pedagogu, kuram ir kaut kāda dzīves pieredze, un viņš katru gadu sāk darbu ar pirmo klasi. Māca matemātiku," uzskata Jānis Uzulēns. "Pedagogam ir fenomenāla noturība, ka viņš katru gadu no sākuma sāk bērniem stāstīt, cik ir viens plus viens, tad viens plus divi. Kaut gan viņam pašam iekšēji ir sajūta - kā to var nezināt. Un pretī viņam klasē sēž 30 - 40 bērni. Lai man piedod Pēteri, bet tas ir konkrēts vandālis, kurš paņem pusi klases ar savu harizmu, viņam vispār neinteresē, cik viens plus viens. Iedomājieties, kāda ir tā psiholoģiskā slodze uz cilvēku, kurš mēģina klasi savākt nodarbībā kopā un savākt tā, lai tas sliktākais rezultāts būtu iespējami labākais. Šeit ir tas stāsts par iedzīvotājiem. Cilvēki uzreiz saslāņojas atbalstītājos, noliedzējos. Diemžēl ir jārēķinās, ka ir viena cilvēku grupa, kuriem ir valodas barjera vai drīzāk viņi uzskata, ka viņiem tā ir, un viņi nobīstas no sarunas. Lielākā grupa vienmēr ir tie, kas saka - mēs neko nezinām, ko mēs te vispār darām. Tev ir jāmēģina sarunā trāpīt pa visām šīm četrām grupām ar informāciju tā, lai tas vājākais elements veidotu saturu. Iztēlojoties, ka tas Pēterītis nav līderu grupā, kuri visu atbalsta. Kāpēcīšos viņš arī nebūs, jo tas nav līderis, viņš ir tajos, kas īsti nesadzird tevi, vai tajos, kas vienkārši visu noliedz. Nedod Dievs, Pēteris ir tanī grupā, kas visu noliedz, automātiski tā māja ir destruktīva. Tādā vidē mēs dzīvojam, un to nevar atrisināt ar normatīvo regulējumu."

In the first episode, host Dr. Mimi Haddad meets with Rev. Dr. Aída Besançon Spencer to discuss Bible translation. Aída considers the different goals of translation teams from translations focused on a word for word translation; to meaning for meaning; to thought for thought and those that are a paraphrase. Each translation team from the NRSV, to the NIV, KJV and the ESV elevate their priorities in ways that are often helpful. In addressing the complexities of Bible translation, Aída gave the following helpful insight. She said:  Translators are caught between rendering Form vs. meaning. A “formal translation”/formal-equivalence/literal/word for word/linguistic= Translation tries to preserve form (syntax and sentence structure) of the original to convey meaning. The emphasis is the original text, E.g. NRSV, NAS. It Allows the reader to interpret.  A “dynamic-equivalence”/functional-equivalence/cultural =Translation expresses the original meaning in the natural form of the receptor language. The receptor language is emphasized. Translators seek equivalence in meaning or thought for thought translation, E.g., TEV, NEB. It does more interpretation for readers.  A “paraphrase”=A freely rendered restatement (of another translation) of the author's thoughts in different words. But it is not a commentary, e.g. Living Bible, The Message.    Aída cited those who contribute to the ESV team, noting their commitment to male-authority. She also expressed her preference for the NRSV assessing how the different translations render the crucial text 1 Tim 2:4–5—as it explains the work of Christ. She said:  “who desires all people (anthrōpōs) to be saved and to come to the knowledge of the truth. 5 For there is one God, and there is one mediator between God and men (anthrōpōs), the man (anthrōpōs) Christ Jesus,” ESV “who wants all people to be saved and to come to a knowledge of the truth. 5 For there is one God and one mediator between God and mankind, the man Christ Jesus,” NIV “who wants all people to be saved and to come to the knowledge of the truth. 5 For there is one God, and one mediator also between God and mankind, the man Christ Jesus, (NASB) “Who will have all men to be saved, and to come unto the knowledge of the truth. For there is one God, and one mediator between God and men, the man Christ Jesus” (KJV) “who desires everyone to be saved and to come to the knowledge of the truth. 5 For there is one God; there is also one mediator between God and humankind, Christ Jesus, himself human, (NRSVupdated)+ CEB “God wants everyone to be saved and to know the whole truth, which is, There is only one God, and Christ Jesus is the only one who can bring us to God. Jesus was truly human. (CEV)-a dynamic equivalent “Our Creator longs to set all people free and guide them into the full understanding of the truth. For there is only one Great Spirit, and only one who can bring the Great Spirit and human beings together in peace. That one is Creator Sets Free (Jesus) the Chosen One, who is himself human.” (First Nations Version) “Our Savior God wants all humans to be saved and to come into knowledge of truth. For God is one, one is also a mediator between God and humans, human Christ Jesus, the One having given himself as a ransom on behalf of all” (ABS). 1 Timothy NCCS ABS 48-51  For clarity on confusing passages that seem to diminish the dignity, value and agency of women or minorities, Aída recommends Bible translation teams comprised of men and women who do not unite in their preference for male-leadership as the ESV translation team does. Aída also celebrated the diversity of opinion on the NIV translation team which is led by expert Bible translators who differ on their view on women's leadership. It's always better to move beyond a single narrative on key issues.  Aída discussed the NT and OT texts that challenge 3 New Testament passages (1 Tim. 2:11-15; Eph. 5:21-23) which routinely eclipse the many passages that demonstrate women's leadership, like Acts 2:2-21; Gal. 3:28 and passages that demonstrate the leadership of Huldah and Deborah.     Aída ends by emphasizing the oneness of man and woman, cited in Genesis 1:26-30 as both were called to rule over the world together, in a world without sin. Paul picks this up in Galatians 3:28, we are clothed in Christ—a purple robe, our true identity.  In considering marriage, specifically in Eph. 5. Aída explained that Ephesians 5:18-21 is one sentence in Greek, with 2 main ideas:  “And do not get yourself intoxicated with an intoxicating substance, in which is wild living, but be filled with the Spirit.  What does it mean to be filled with the Spirit?  Paul then uses 5 participles to describe what it means to be filled with the Spirit:  “speaking to one another in psalm and hymns and spiritual songs,  Singing  Making melody in your heart to the Lord  Thanking always for all in the name of our Lord Jesus Christ to Father- God  Submitting yourselves to one another in fear/respect of Christ.”  Verse 22 has no verb in the best Greek manuscripts: “the women…to own husbands as to the Lord…”  Aída will return next month to address Bible translation as it has been used to further abuse and ethnic prejudice rather than human flourishing.    Guest Bio  Rev. Dr. Aída Besançon Spencer, Ph.D., Th.M., M.Div., is senior professor of New Testament at Gordon-Conwell Theological Seminary, S. Hamilton, MA. Born and reared in Santo Domingo, Dominican Republic, she has served as community organizer, minister, and educator in a variety of urban and suburban settings. She has over 200 publications, including 20 books, among these are commentaries of James, 1 Timothy, 2 Timothy, Titus, 1 Peter, and 2 Corinthians and books encouraging women in leadership, such as Beyond the Curse: Women Called to Ministry, Global Voices on Biblical Equality, Christian Egalitarian Leadership, The Goddess Revival: A Biblical Response to Goddess Spirituality, Marriage at the Crossroads, and the novel, Cave of Little Faces. An ordained Presbyterian minister, she is married to the Rev. Dr. William David Spencer. Their blog is entitled Applying Biblical Truths Today. They have one adult son, Stephen.    Related Resources  Creating Gender-Accurate Bible Translations  Video: Gender-Accurate Bible Translation Panel  Presumption, Bias, and Gender Accuracy in Bible Translation    The opinions expressed in CBE's Mutuality Matters' podcast are those of its hosts or guests and do not purport to reflect the opinions or views of CBE International or its members or chapters worldwide. The designations employed in this podcast and the presentation of content therein do not imply the expression of any opinion whatsoever on the part of CBE concerning the legal status of any country, area or territory or of its authorities, or concerning the delimitation of its frontiers. 

The Abyss Podcast - Issue 160: SHOTTIE We are heading down into the humid lands of Dade County Florida, in a city known as "really close to America", Miami! We check in with Shottie as he tells us about lifelong connections with TeV, being disillusioned with the industry and taking a 7yr break, getting called back in, as well as Basketball, Batman, and so much more! DON'T SLEEP! TAP IN! Join our Patreon! https://www.patreon.com/theabysspodcast IG- @the_abyss_podcast @skitgod_lukeycage @thebonechurch @primojab EMAIL- cftheabysspodcast@gmail.com

Gm! In this episode, Dan Smith from Blockworks Research joined us to discuss L2 MEV extraction, Blockworks Research's Solana Dashboard, and Total Economic Value on Solana! Additionally, we discussed how validators earn revenue from MEV, and supporting small validators. Finally, we unpacked Sanctum's recent LST partnerships, and speculated on whether or not NFTs will ever make a comeback. Enjoy! Resources Blockworks Research Solana Dashboard: https://solana.blockworksresearch.com/ Dan Checks the Chain Part 1: https://x.com/smyyguy/status/1831761080252539182 Dan Checks the Chain Part 2: https://x.com/smyyguy/status/1831803935549747563 -- Follow Dan: https://x.com/smyyguy Follow Jack: https://x.com/whosknave Follow Lightspeed: https://twitter.com/Lightspeedpodhq Subscribe to the Lightspeed Newsletter: https://blockworks.co/newsletter/lightspeed -- Access is the new way to support and consume content from your favorite creators. Over 140 subscriptions to select from, spanning from large crypto media to a long tail of talented independent researchers and artists. No paying for subscriptions. Simply stake, consume, and get rewarded. Claim your free subscription through this link. But be quick there is a limited number available! https://tiplink.io/f/2195-aOAlZYc4ARht#Lhr8-0rBdVrxL94ZjOHwVtwxI2OSal2xw6Sz51lYuzU – Step into MyPrize—the online multiplayer crypto casino that lets you battle your friends and play alongside creators. On MyPrize, you're invited to get rowdy and share every victory and defeat with your pals. Because we know the only thing more fun than beating the house is beating your friends. Get started now with a 150% deposit or purchase bonus: https://myprize.com/invite/Lightspeed -- Subscribe on YouTube: https://bit.ly/43o3Syk Subscribe on Apple: https://apple.co/3OhiXgV Subscribe on Spotify: https://spoti.fi/3OkF7PD Get top market insights and the latest in crypto news. Subscribe to Blockworks Daily Newsletter: https://blockworks.co/newsletter/ -- (00:00) Introduction (03:23) Is MEV Being Extracted on L2s? (15:57) Diving Into the Blockworks Solana Dashboard (24:34) Access Protocol Ad (25:16) MyPrize Ad (25:46) How Do Validators Earn Revenue From MEV? (28:57) Where Should TEV Be Going? (33:44) Supporting Small Validators (42:40) Are Stakers Entitled to a Large Share of TEV? (48:08) Sanctum's LST Partnerships (55:39) Are NFTs Coming Back? -- Disclaimers: Lightspeed was kickstarted by a grant from the Solana Foundation. Nothing said on Lightspeed is a recommendation to buy or sell securities or tokens. This podcast is for informational purposes only, and any views expressed by anyone on the show are solely our opinions, not financial advice. Mert, Jack, and our guests may hold positions in the companies, funds, or projects discussed.

Katrein Ferenc szerint az orosz szolgálatok vadásznak a lehetőségekre, mindent megmozgatnak, hogy zavart keltsenek az EU-ban. Tevékenységük egy részét látványosan végzik, így érzékelhető a jelenlétük, és itthon is agresszívabbá válhat az aktivitásuk – véli a Nemzetbiztonsági Hivatal volt munkatársa.

This week on BSTP, the fellas from the 3 The Hardaway Podcast, Sheedy, Tev, and Savage join Trey Fraser to discuss the NBA Finals as Boston is up 2-0 on Dallas. Plus we react to the USA Women's Basketball team selection, discuss some NFL topics, and more! **Check out our BSTP Merch Store here: https://barbershopsportstalk.creator-spring.com/ FOLLOW BSTP ON SOCIAL MEDIA:Twitter: https://twitter.com/Barbershopspor2Instagram: https://www.instagram.com/barbershopsportstalkpodcast/Facebook: https://www.facebook.com/Barbershopsportstalkpodcast/ --- Support this podcast: https://podcasters.spotify.com/pod/show/vernon-fraser/support

Sporta ārstei Sandrai Rozenštokai jautāju par fiziskās izturības saistību ar enerģijas līmeni ķermenī. Viņa atbildēja par mitohondriju pozitīvo devumu fiziski aktīva cilvēka veselībā. Daktere izskaidroja, kādā veidā ķermenis darbojas pēc pieprasījuma, kad no ārpuses saņemto tas tērē pirmo, bet sevī jau esošos resursus pataupa, ja nu tos vajadzētu vēlāk. Runājām par emocionālā stresa noturības saistību ar fiziski trenētu sirdi, ko attīstām treniņu laikā. Daktere skaidroja, kā vielmaiņa ir saistīta ar pašsajūtu un kopējo veselību. Šajā sarunā detalizēti par iemesliem, kādēļ ir svarīgi paaugstināt savu maksimālo skābekļa patēriņu slodzes laikā jeb VO2 max un kādos veidos to vislabāk uztrenēt, lai ieguvums attiecas arī uz mentālo un emocionālo slodzi.Dakterei Sandras Rozenštokas ir Sporta laboratorijas vadītāja, Eiropas Sporta medicīnas federācijā sertificēts sporta ārsts, Zinātniskās komisijas biedrs un Latvijas Sporta medicīnas federācijas prezidente.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads7:40 “Lai kvalitatīvi dzīvotu, tev ir jāiegulda sevī, savā ķermenī. Tev ir jāsaprot, ko darīt”10:40  Kāda ir situācija Latvijā ar cilvēkiem un sportošanu. Pētījuma dati16:11 Kas notiek ķermenī, ja pēc aktīvām sporta gaitām sportošana tiek strauji pārtraukta19:58 Kādas fiziskās spējas zaudē cilvēks vecumā starp 30 un 50 gadiem, ja netrenējas; skābekļa saistītspēja26:07 Fiziskās izturības saistība ar mitohondriju skaitu ķermenī32:50 Kāds ir mitohondriju pozitīvais pienesums vispārējā veselībā36:49 Fiziskās pārslodzes pazīmes40:00 “Kermenis darbojas tā – ja viņam dod no ārpuses, tas to tērē pirmo un savējo pataupa, jo varbūt, ka vēlāk vairāk vajadzēs”43:18 Vai fiziski trenēta sirds vieglāk panes emocionālo stresu45:43 Cik biežiem un intensīviem ir jābūt treniņiem, lai būtiski samazinātu insulta un infarkta riskus51:03 Kā pareizi pielāgot fiziskās slodzes treniņus dažādos vecuma posmos58:18 Kas ir metabolisms jeb vielmaiņa, kā tā ir saistīta ar pašsajūtu un kopējo veselību1:06:46 Kāda ir aktīva vielmaiņa un kāpēc tā mums ir izdevīga1:13:10 Ķermeņa adaptēšanās slodzei – kā un kāpēc ir nepieciešams izaicināt un pārsteigt savu ķermeni katrā treniņā1:18:41 Iemesli, kādēļ ir tik svarīgi paaugstināt savu maksimālo skābekļa patēriņu jeb VO2 max  1:24:05 Kādos veidos vislabāk uztrenēt savu VO2 max rādītāju1:29:34 Kādēļ un cik bieži ir nepieciešams veikt laboratorisku slodzes testu1:34:10 Lietas, ko būtu ieteicams izrunāt ar savu sporta ārstu1:37:34 “Fiziskā aktivitāte – tas ir laiks sev pašam”

Send us a Text Message.Sponsor:  Jon Cunningham, Owner, Cunningham Financial GroupWebsite:  www.cunninghamfinancialgroup.com   Phone:  205-326-7364Celebrate R.E.C.O.V.E.R.Y.Realize I'm not God; I admit that I am powerless to control my tendency to do the wrong thing and that my life is unmanageable. (Step 1)“Happy are those who know that they are spiritually poor.” Matthew 5:3a TEVEarnestly believe that God exists, that I matter to Him and that He has the power to help me recover. (Step 2)“Happy are those who mourn, for they shall be comforted.” Matthew 5:4 TEV, NIVConsciously choose to commit all my life and will to Christ's care and control. (Step 3)“Happy are the meek.” Matthew 5:5a TEVOpenly examine and confess my faults to myself, to God, and to someone I trust. (Steps 4 and 5) “Happy are the pure in heart.” Matthew 5:8a TEVVoluntarily submit to any and all changes God wants to make in my life and humbly ask Him to remove my character defects. (Steps 6 and 7)“Happy are those whose greatest desire is to do what God requires” Matthew 5:6a TEVEvaluate all my relationships. Offer forgiveness to those who have hurt me and make amends for harm I've done to others when possible, except when to do so would harm them or others. (Steps 8 and 9)“Happy are the merciful.” Matthew 5:7a TEV; “Happy are the peacemakers” Matthew 5:9 TEVReserve a daily time with God for self-examination, Bible reading, and prayer in order to know God and His will for my life and to gain the power to follow His will. (Steps 10 and 11)Yield myself to God to be used to bring this Good News to others, both by my example and my words. (Step 12)“Happy are those who are persecuted because they do what God requires.” Matthew 5:10 TEV

On this episode of DevOps Dialogues: Insights & Innovations, I am joined by VP and Practice Lead, Bob Sutor, for discussion of the impacts of quantum computing on AI, DevOps and AppDev. Our conversation covered: What quantum software development is, what people use as their SDK, the platform, rise of Rust with a Python wrapper and WASM Quantum, AI and AppDev overlap and market space, including qualification TEV, ROI and the economic models Why this is important, and why prospects should care  How this relates to the topics of quantum, DevOps, AI, AppDev, etc These topics reflect ongoing discussions, challenges, and innovations within the DevOps community.  

O Internal Medicine Meeting do American College of Physicians, em sua edição de 2024, aconteceu entre os dias 18 a 21 de abril, em Boston, nos Estados Unidos, e trouxe temas das mais diversas especialidades. Neste episódio, Leandro Lima, clínico geral e conteudista do Portal Afya, fala sobre os principais destaques do ACP 2024, entre eles reposição de testosterona; síndrome coronariana aguda; TEV ambulatorial e mais. Escute agora! Confira esse e outros posts no Portal Afya e siga nossas redes sociais! Facebook Instagram Linkedin Twitter

Rêbaz Mihemed di sala 2012an de ji Herêma Kurdistanê koçe Brîtaniya kir. Tev ku wî zimanê Îngilîzî nedizanibû, ew nuha bûye yek ji baştirîn werzîşvanên topa pê ya şêweya azad (freestyle), û çar caran Xwediyê Rekorda Cîhanê yên Guinnessê ye.

Tam 1 sene önce bugün, saat 04.17'de Türkiye acıyla sarsıldı. Kahramanmaraş merkezli depremler 11 ili etkiledi. Resmî verilere göre 53 bin 537 kişinin hayatını kaybetti. Bu bölüm Türk Eğitim Vakfı ile birlikte ulaşıyor. TEV, eğitimlerini yarıda bırakma riskiyle karşı karşıya kalan afetten etkilenen öğrencilere dikkat çekmek amacıyla Geri Döneceğiz filmini yayınladı. Deprem bölgesinde, temel eğitim seviyesinde her 5 öğrenciden 1'inin afetten etkilendiğinin altını çizen TEV, Geri Döneceğiz Burs Fonu ile öğrencilerin ayrılmak durumunda kaldıkları yuvalarına daha güçlü bir şekilde geri dönebilmelerini hedefliyor. Geri Döneceğiz Burs Fonu'na destek olarak daha fazla öğrenciye ulaşılmasını sağlayabilirsiniz.