Podcasts about tev

I avsnitt 96 av Blodad Tand möter vi Helena Håkansson Forthmeijer, ordförande i  TEV (Tandläkare egen verksamhet) och Emma Johdet Wettergren, styrelseledamot i TEV och som båda även driver sina egna privata tandläkarkliniker. Vi pratar om TEVs  arbete, om deras mötena med beslutsfattare under Almedalsveckan och vilka frågor som just nu är avgörande för tandvårdens framtid. Hur har reformen Särskild Tandvårdsersättning (STE) fungerat hittills? Vad innebär den för tandläkarnas ekonomi och kliniska vardag? Vad vet vi idag om och vilka konsekvenser kan tillståndsplikt, sanktionsavgifter, glesortstillägg och kommande förändringar få? Ett aktuellt och viktigt samtal för alla som arbetar inom svensk tandvård!

Darba vietā jājūtas labi, jo ja par kaut ko būtisku nav padomāts, tas var ietekmēt darbinieka spējas un arī sagaidāmos darba rezultātus. Kā ergonomika palīdz risināt noguruma problēmu, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesors Henrijs Kaļķis un SIA "HR Laboratory" vadītāja, konsultante cilvēkresursu vadībā Katri Vintiša. Kas rada nogurumu darba vidē? "Tieši šobrīd Latvijas Universitātē veicam aktuālu pētījumu, kas ir Latvijas Zinātnes padomes projekts, kur pētām nogurumu nevis kā vienu skaitli, bet tieši kā fizisku, kognitīvu un arī emocionālu un psihosociālu procesu," norāda Henrijs Kaļķis. Pētījuma ietvaros zinātnieki cenšas saprast, kuri ir agrīnie signāli, pirms nogurums pārvēršas kādās sāpēs, darba kļūdās. "Ir vairāki praktiskie piemēri darba vidē, kur mēs redzam, ka, pieņemsim, ka darbinieks ir noguris, un tur ir ļoti daudzi faktori. Varbūt ir darba saturs viņu ir nogurdinājis, plus vēl, iespējams, arī kaut kāda privātā dzīve mājās, jo mums jau summējas šis nogurums no dažādiem faktoriem," skaidro Henrijs Kaļķis. "Vienlaicīgi mēs varam redzēt, ka tas atstāj ļoti būtisku iespaidu uz produktivitāti. Rezultāti netiek sasniegti vai netiek izpildīti darba devēja noteiktie mērķi pilnā apjomā. Un arī viņi [darbinieki] kļūdās, neuzmanības kļūdas bieži vien ir. Tā kā pētījums vairāk ir par ofisa darbiniekiem, ir kļūdas līgumos, ir kļūdas izpildījumā. Ja skatāmies no biznesa efektivitātes viedokļa, rodas zudumi, kas ir jāpārstrādā, jāveido pa jaunu." Katri Vintiša vērš uzmanību uz tiem, kas paši ir gan darba devēji sev, gan tā veicēji, un mudina arī pašiem cilvēkiem domāt par to, kas raisa nogurumu darbā un kā sev palīdzēt. "Es par šoferiem un traktoristiem, un arī par manikīra meistariem un frizieriem, par daudziem, kuri ir paši sava darba vadītāji. Viņš ir viens pats traktorā, un tad viņš lemj, cik ilgi ko darīs. Un viņš bieži vien savu veselību sabojā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam vajag izdarīt vairāk, lai nopelnītu vairāk. Un tas ir ļoti skumji,” analizē Katri Vintiša. "Būtu ļoti svarīgi zināšanas par ergonomiku paturēt ne tikai organizācijas vadības galā, bet lai ikviens cilvēks zinātu, kas viņam palīdzēs un kā viņš savu veselību var saglabāt. Neviens negrib būt slims, bet ikviens grib nopelnīt vairāk, un it sevišķi valstī, kas tikai vēl attīstās. Es vēlētos, lai tad, kad pētījums būs pabeigts, rezultāti būtu ļoti plaši izziņoti un zināmi un lai katrs saprastu, ka, jā, viņam arī ir pašam atbildība par savu veselību. Un ne vienmēr kāds atnāks un pateiks: tagad tev vajag ieturēt pauzi. Tev pašam tas ir jāsaprot.   -- Par ergonomiku jeb darba vide kā konkurētspējas instrumentu sarunu aizsākām jau jūnija raidījumā.

Mēs alkstam sastapt lielo un patieso mīlestību un ceram, ka tas izdosies, tomēr mūsu vēlmes kāds var izmantot krāpnieciskos nolūkos. Kā nenokļūt romantiskās krāpšanas gūstā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kibernoziegumu pētnieks, programmētājs Elviss Strazdiņš un psihoterapeite Rūta Treija. "Nav viena cilvēka profila, kurš varētu nokļūt krāpnieku nagos. Gudrs, negudrs, bagāts, mazāk bagāts," norāda Rūta Treija. "Krāpnieki zvana un sūta e-pastus tūkstošiem cilvēku. Jautājums ir par tā saucamo "perfekto vētru", kā angliski saka, ka es šobrīd esmu tieši tajā situācijā, kad man šo uzmanību vajag. Ļoti bieži tiek izmantoti, piemēram, cilvēki, kas publisko, ka viņiem ir aizgājuši tuvinieki, vīrs vai sieva. Tas nozīmē, ka ir emocionāli smags brīdis. Vai tev ir vienkārša šķiršanās vai darbs pazaudēts. Kurā brīdī tev vienkārši vajag emocionālu komunikāciju. Tas uzreiz nesākas ar naudas prasīšanu. Tas sākas ar komunikāciju, tās ir emocijas - iedod atbalstu, iedod sapratni. Visdrīzāk, šis cilvēks pateiks, ka viņam ir līdzīga situācija, sieva vai vīrs ir nomiris. Mēģinās nolikt sevi ar tevi vienā situācijā." Procentuāli to skaits, kas atbild šādām vēstulēm un zvaniem, ir niecīgs, bet daži uzķeras. Elviss Strazdiņā atklāj, ka šobrīd uzsācis saraksti ar kādu sievieti, kura viņu atradusi "Microsoft Team" vidē. "Nevarēju iedomāties, ka romantiskā krāpšana var būt arī "Microsoft Team"," bilst Elviss Strazdiņš. Stāstot par shēmu, viņš norāda, ka, sarakstoties un it kā pārskaitot naudu, ir iespēja arī nokļūt līdz romantiskās krāpšanas upuriem. "Tie cilvēki, kuriem es it kā skaitu naudu, paši visbiežāk arī šīs romantiskās krāpšanas upuri," skaidro Elviss Strazdiņš.  Rūta Treija atzīst, ka cilvēki tomēr ir slikti izglītoti IT jomā. Tāpat ir nogurdinošas darbības ar internetbanku, pieslēgumiem, cilvēks zaudē modrību, jo tas ir ilgi, sarežģīti. Bieži cilvēki nemaz neizlasa, kas tas par kodu, ko atsūta. Tāpat cilvēkiem nav sapratnes un zināšanu par to, kā strādā policijā.  "Tev nevar pēc piecām minūtēm piezvanīt policija un zināt, ka tevi kāds ir apkrāpis, ja tu vēl nevienam neesi piezvanījis un pateicis to," turpina Rūta Treija. "Cilvēki nezina, kā strādā policija, cilvēki nesaprot, kā strādā psiholoģija, cilvēki nesaprot, kā strādā IT. Plus, ja tev vēl uzraksta brīdī, kad tu esi emocionāli neaizsargāts, tā ir šī "perfektā vētra". Viss sākas ar zināšanām un savas emocionālās pasaules izpratni."

All NEW Soca and Power Soca with : Voice, Kevin Lyttle, Charly Black, Biggie Irie, Mole De Chef, Nikita, Red The Artist, Saddis, De Alpes, Abbie P, Soca Bush, Johny, Nole, Added Rankin, Dash, Lyrikal, Jadel, Pahjo, Skinny Fabulous, Blaze, Sugar J, Tris, Buckwild, Hypa 4000, Lil Jelo, Showtime, Slatta, Dread Kang, Khalifah, YB Demi, Dash, Buddah473, Luni Spark, Electricity, Tallpree, Preedy, Slatta, Cryave, Jonathan Francis, L.E.D., Runi Jay, Tev, Kush, Linky First, Smokey, Sugar Jay, Muddy.

No episódio de hoje do Check-up Semanal, o Dr. Ronaldo Gismondi, editor-chefe médico do Portal Afya e do Whitebook, comenta os principais destaques recentes em Cardiologia, com foco em tromboembolismo venoso, biomarcadores cardíacos, fibrilação atrial, parada cardiorrespiratória e prevenção secundária do AVC.Falamos sobre o estudo MODS e a proposta de um novo protocolo com D-dímero para suspeita de TEP, as potenciais aplicações da razão cTnI/cTnT na interpretação da lesão miocárdica, a comparação entre os escores HAS-BLED, ORBIT e DOAC-score para avaliação de risco hemorrágico na fibrilação atrial, os resultados de longo prazo do estudo COACT após PCR sem supra de ST e as novas estratégias para otimização da pressão arterial após AVC ou AIT.Leia na íntegra os artigos mencionados hoje:Existe diferença no risco de sangramento entre rivaroxabana e apixabana no TEV?A razão cTnI/cTnT na lesão miocárdicaQual o melhor escore para predizer sangramento na FA?Angiografia imediata versus tardia após PCR em IAMSSST – COACT trialOtimização da pressão arterial após a fase aguda do AVC: novas fronteiras

Perth bajarekî nûjen û rojhilatî ye ku nêzîkî 2.2 mîlyon kes lê dijîn û wekî yek ji bajarên mezin ên herî dûrî cîhanê tê nasîn. Tevî vê dûrbûnê, ew jiyaneke aram û jîngeheke li derve pêşkêş dike bi rojên pir tavî. Cihên navdar ên wê Kings Park û Swan River in. Bajar pirçandî ye û ji koçberiya ji Brîtaniya, Başûrî Afrîka û Asyayê bandor girtiye, herwiha aboriya wê bi ma'den û çavkaniyan pêşketiye. Bi giştî, Perth bajarekî hevseng e ku tê de xweza û jiyana bajarî bi hev re têne dîtin.

Pētījumi liecina, ka 50% Latvijas iedzīvotāju gandrīz katru mēnesi izjūt trauksmi par naudu. Tikai 18% regulāri krāj pensijai. Un 60% uzskata, ka jāpelna vismaz 2000 eiro, lai vispār varētu sākt krāt.Šajā sarunā pievēršamies tam, kā šī domāšana cilvēku ierobežo un kas ir vajadzīgs, lai nauda sagādātu brīvību, nevis stresu.Lai iegūtu finansiālu brīvību, naudu ir jāmāk nopelnīt, saglabāt un pavairot. Mana sarunbiedre stāsta par iespējām, kā to saglabāt (lai pēc tam varētu pavairot).Līva Vēliņa-Pētersone ir personīgo finanšu mentors, SEB Life and Pension klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, pārdošanas komandu vadītāja, SEB skolu vēstnešu programmas jauniešu mentors, supervizors.Viņa vada finanšu pratības seminārus uzņēmumiem un finanšu mentoringu jauniešiem. Līvas aicinājums ir palīdzēt pārdošanas organizācijām sasniegt biznesa plānu, atbalstot darbiniekus viņu mērķu sasniegšanā, un iedvesmot cilvēkus finansiāli stabilai dzīvei.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 264.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads: "Tev ir jāzina, kā naudu nopelnīt, saglabāt un pavairot"3:12 Pētījumu dati: latvieši kā kredītu maksātāji un kā krājēji?4:53 "Tikai katrs piektais regulāri krāj pensijai. Katrs otrais par to vispār nedomā."5:56 Trīs krāšanas kabatas7:01 Cik lielam jābūt drošības spilvenam?13:28 Mīts: "Man vajag 2000 EUR algu, lai sāktu krāt"15:10 Trīs uzdevumi, lai tev ir nauda: nopelnīt, saglabāt, pavairot17:06 "50% cilvēku izjūt trauksmi par naudu gandrīz katru mēnesi"18:27 Lauras pieredze: kā izdevumu uzskaitīšana izglāba finanses grūtā laikā25:35 Ko praksē dod 10% krāšanas likums28:45 Labākais laiks sākt krāt, ja vēl nedari to29:00 Bez diskusijām: "Samaksā sev pirmajam"32:34 Automātiskie maksājumi kā finanšu sistēmas pamats37:51 Atsevišķi konti dažādiem mērķiem, kas maina visu39:10 Bērnu uzkrājumi un IIN atmaksa: ja noliec 100 EUR, tu faktiski noliec 7543:39 "Galvenais, ka tev būs brīvība, tev būs izvēle"45:15 Kur patiešām var ietaupīt: pārtikas izdevumi un impulsīvie pirkumi59:48 "Vai es tērēju naudu saskaņā ar savām vērtībām?"1:04:31 Naudas sarunas ģimenē: tikai 9% vecāku ar bērniem par naudu runā regulāri1:06:07 Kabatas nauda bērniem: kā mācīt rīkoties ar naudu1:13:31 Grāmatu ieteikumi1:20:26 Power-Up SPACE — epizodes filmēšanas vieta Rīgas centrā. Piesakies: powerupspace.eu1:25:16 Latvijas pensiju sistēma: 1., 2. un 3. līmenis1:29:03 Demogrāfijas izaicinājums, kas notiks ar pensijām nākotnē1:35:35 Pirmie soļi, kā praktiski sākt krāt pensijai1:43:01 "Neviens brīdis nav par vēlu, lai darītu"1:46:51 Vizualizēt nākotnes sevi kā motīvu rīkoties šodien1:49:23 Kā sazināties ar Līvu

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Les nébuleuses de vent de pulsar sont des bulles de particules relativistes, alimentées par la perte d'énergie rotationnelle des pulsars. L'observatoire LHAASO (Large High Altitude Air Shower Observatory) a récemment permis de découvrir que la nébuleuse du Crabe, alimentée par le pulsar le plus énergétique de la Voie lactée, est un objet émetteur de rayons gamma de l'ordre du PeV (1015 eV), confirmant son rôle d'accélérateur de particules extrême. Les astrophysiciens de la collaboration LHAASO présentent aujourd'hui une autre source gamma ponctuelle d'ultra-haute énergie (E>100 TeV) qui est très clairement associée à la nébuleuse de vent de pulsar alimentée par PSR J1849-0001, un pulsar dont la puissance de ralentissement est 50 fois inférieure à celle du pulsar du Crabe. Ils publient leur étude dans Nature Astronomy. Source An extreme particle accelerator powered by pulsar PSR J1849−0001The LHAASO CollaborationNature Astronomy (13 avril 2026)https://doi.org/10.1038/s41550-026-02839-0 Illustrations PSR J1849 détecté pat LHAASO dans plusieurs bandes énergétiques (LHAASO collaboration) Vue aérienne de l'observatoire LHAASO et ses centaines de détecteurs de gerbes de particules induites par les photons gamma de haute énergie (LHAASO collaboration)

Ceturtdien, 16. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ciklā "Simfoniskais hits ar Goran Gora" piedāvā programmu "Mana iekšējā pasaule", aicinot uz sarunu par mentālās veselības izaicinājumiem. Uz skatuves stāstniekam pievienosies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā skanēs Sergeja Rahmaņinova, Kamila Sensānsa, Roberta Šūmaņa un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Pētera Vaska mūzika. Solo Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta 1. daļā atskaņos Georgs Kjurdians. Par gaidāmo notikumu stāsta koncertcikla producente Elīna Zeltiņa un diriģents, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, atklājot, vai gadu no gada atlasīt jauniešu auditorijai piemērotus simfoniskos hitus ir vienkārši un jauniešu paradumu rūpēties un runāt par savu mentālo veselību un psihiatra līdzdalību. Uzzinām par komponistu-romantiķu sakāpināto emociju atspoguļojumu mūzikā un LNSO daudzveidīgajām un gados jaunākajai auditorijai paredzētajām iniciatīvām. Vilhelms Vācietis: Domāju, ka šī tēma - mana iekšējā pasaule - šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Šķiet, ka cilvēka mentālais stāvoklis ilgāku laiku bija tabu tēma. Tev kaut kādas problēmas - apsēdies, nomierinies un dzīvo tālāk, viss būs kārtībā. Tad nāca periods, kad par šo tematu sāka runāt pieaugušu, nobriedušu cilvēku kontekstā, kuri saskaras ar kaut kādām dzīves problēmām, bet aizvien vairāk arī skolās var izjust, ka mentālās cīņas un savu iekšējo sajūtu un mentālo stāvokļu izzināšana ir ļoti aktuāli jau stipri agrākā vecumā kā pieaugušo dzīvē. Jau vidusskolēni, īpaši profesionālā mūzikas vidusskolā, saskaras ar salīdzinoši lielām dzīves izvēlēm un lielu slodzi, un darbiem. Tā ir aktuāla lieta, par kuru viņi paši daudz runā. Patiesībā man ļoti daudz nodarbību notiek ne tikai mācot diriģēšanu, bet runājot par jebko - to, kā psiholoģiski tikt galā ar diriģenta pienākumiem, atbildību, kādas ir sajūtas pie kolektīva un tā tālāk. Tas ir liels psiholoģiskais darbs, ne tikai profesionālais amats. Vai vienmēr ir atbildes uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem? Vilhelms Vācietis: Nē. Tā lielākoties pārtop par diskusiju. Tas nav jautājumu un atbilžu vakars, tas vairāk ir par saprašanu, kas ir tā aktuālā lieta, sāpe, problēma, mēģināt iekāpt viņu kurpēs un saprast, kā tas varētu būt tajā vecumā, kā man pašam tas bija tajā vecumā, jo es jau to pašu ceļu esmu gājis - vai es par to domāju, vai man tas bija aktuāli. Tā ir diskusija, un bieži vien tie ir jautājumi bez atbildēm, bet pati diskusija ir svarīga, lai liktu domāt, un caur domāšanu kaut kad tā gala atbilde atnāks. Elīna, kāds no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses bija galvenais aicinājums veidot koncertprogrammu, kuras priekšplānā ir iekšējā pasaule? Elīna Zeltiņa: Pagājušgad, kad domājām par šo sezonu un to, uz kādām tēmām fokusēties, mēs uzreiz nonācām pie tā, ka varētu runāt par vidi - par pilsētvidi tapa pirmais koncerts “Urbānā simfonija”. Tad mēs domājām: zaļā domāšana, vides problēmas un daba - tas būtu otrs, par ko domāt. Tad doma aizvirzījās pie cilvēka - nonācām pie idejas, ka būtu svarīgi arī ielūkoties pašiem sevī, ne tikai sev apkārt, un kas gan labāk var mums palīdzēt atklāt tās sajūtas un emocijas, kuras varbūt gribas apslāpēt vai ar kurām neizdodas tikt galā, kā mūzika, šī universālā valoda.

Anticoagular o paciente com doença renal crônica (DRC) NUNCA foi um assunto fácil de desembolar… É preciso entender em que estágio ele está, se essa função é estável ou não, qual o risco hemorrágico envolvido e se a indicação de anticoagulação realmente se sustenta. Como, quando e para quem?No episódio #217 do DozeCast, Victor Bemfica e Diandro Mota recebem a Dra. Idelzuita Liporace (doutora pela USP e médica assistente do setor de anticoagulação do Instituto Dante Pazzanese) para uma conversa prática e sem simplificações sobre anticoagulação no paciente com doença renal crônica, com destaque para a avançada.

"Ābrahāms uzliek malku uz sava dēla Īzāka pleciem. Viņi kāpj kalnā, un, kad beidzot sasniedz virsotni, Īzāks saka savam tēvam Ābrahāmam: “Kur tad ir jērs?” Un šie vārdi tika satverti Morijas kalna vējā un izskanēja cauri gadsimtiem: “Kur ir jērs? Kur ir jērs?” (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Ļausim Īzaka jautājumam Morijas kalnā vēlreiz izskanēt mūsu dzīvē: Kur ir jērs? Kur Tu meklē savu ‘jēru'? Vai joprojām jūties, it kā Tev pašam būtu jākļūst par “upuri”, lai saviem spēkiem nopelnītu Dieva labvēlību? Vai tomēr spēj uzticēties tam Jēram, kuru pats Dievs mums ir sagādājis – Jēzum Kristum un Viņa upurim pie krusta?

"Toms domāja, ka dara pareizi, prasot nevainojamus, ar jutekļiem uztveramus pierādījumus, bet kas notiktu ar nākamajām paaudzēm, ja arī tās prasītu tādus pašus pierādījumus?" (bīsk. Futons Šīns) Dienas impulss: Radio Marija Latvija komanda Tev novēl priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! No sirds pateicamies, ka šajā Gavēņa laikā esi bijis kopā ar mums un godināmo bīskapu Fultonu Šīnu, mērojot garīgo ceļu līdz Lieldienām! Priecāsimies par Tavām atsauksmēm par šī Gada gavēņa kalendāru! Raksti e-pastu uz info@rml.lv! Un vēl priecīga ziņa – bīskapa Fultona Šīna beatifikacija jeb pasludināšana par svētīgo ir izsludināta jau šī gada 24. septembrī Seint Luisā, Misūrī pavalstī ASV. Tā ka seko līdzi jaunumiem un lūdz bīskapa Fultona aizbildniecību savās vajadzībās!

"Patiesībā grēka dēļ mēs esam pelnījuši nāvi. Tāpēc mūsu Kungs uzņemas nāvi kā sodu pats uz sevi. Olīvdārzā Viņš ļāva visiem pasaules grēkiem ienākt savā dvēselē. Var teikt, ka visas pasaules zādzības tika uzkrautas uz Viņa rokām, it kā Viņš būtu vainīgs. Visi pasaules zaimi aptraipīja Viņa lūpas, it kā Viņš pats tos būtu izteicis" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Šodien no jauna pilnībā uztici savu dzīvi Jēzum, kurš ir miris par Tevi, jo tik ļoti Tevi mīlēja! Vari lūgt: Jēzu, es pateicos, ka Tu paņēmi manu grēka nastu, kuru es pats nespēju nestu! Jēzu, es pateicos, ka Tu uzņēmies manu sodu, lai es saņemtu pilnīgu piedošanu! Jēzu, es pateicos Tev, ka miri par mani pie krusta, lai es dzīvotu! Es Tev šodien uzticu savu dzīvi kā manam vienīgajam Kungam un Pestītājam! Jēzu, es uzticos Tev! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." 2. korintiešiem 12:9. Sņežannas stāsts par to kā Dievs uztic kalpot citiem pāri cilvēcīgajam spēkam. Kā trauslā sieviete var rūpēties par cilvēkiem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, būt par mammu atstumtajiem un ticībā nepagurt, kamēr vien pukst viņas trauslā sirds. Neskatoties uz sirds diagnozi, Snežanna turpina kalpot citiem un mēģinot rast atpūtas brīžus, nemitīgi darot svētīgus darbus. Viņas atpūta ir Kristus, palīdzot, aprūpējot un mīlot, no visas sirds. Viņa katrā bērnā redz Jēzu

Ji ber alozî û êrîşên dawî, rêûresmên Newrozê li Herêma Kurdistanê hatine sînordarkirin. Tevî ku amadekariyên berfireh ji bo pîrozkirina cejna Newrozê li seranserî bajar û bajarokên Herêma Kurdistanê hatibûn kirin, bi taybetî li bajarê Akrê yê ku wek "Paytexta Newrozê" tê naskirin, îsal rûyê pîrozbahiyan hate guhertin.

"Gluži kā bagāts brālis uzņemas sava bankrotējušā brāļa parādu, tā mūsu Kungs uzņemas visas disonanses, visus grēkus, visu vainu un visus zaimus, it kā Viņš pats būtu vainīgs. Gluži kā zelts tiek iemests krāsnī, lai izdedzinātu sārņus, tā Viņš paņem šo cilvēcisko dabu un iemet to Golgātā, lai izdedzinātu mūsu grēkus" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Šodien izvēlies būt par vienu saskanīgu noti Dieva simfonijā, sakot Viņam “Jā!” Debesu Tēvs, es Tev šodien dāvāju savu “Jā!” Es saku “Jā!” visam, ko Tu man esi paredzējis! Es saku “Jā!” Tava Dēla Jēzus upurim pie krusta, caur kuru Tu esi atjaunojis sabojāto simfoniju! Es saku “Jā!” Tavam plānam manai dzīvei! Es saku “Jā!”, dodot Tev pilnīgu piekļuvi manai sirdij! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

"Mēs jūtamies divējādi, vilkti divos dažādos virzienos, it kā mēs būtu zirgu pajūgs, kur viens zirgs skrien pa labi, bet otrs pa kreisi. Mūsu dvēsele ir kā kaujas lauks, kurā notiek pilsoņu karš. Mēs teju vai jūtamies sadalīti daudzās pasaulēs" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Atrodi savā Bībelē Pāvila vēstules Galatiešiem 5. nodaļu! Izlasi 5. nodaļas 16. un 17. pantu! Laiku pa laikam dienas gaitā atgriezies pie šīs Rakstu vietas, lai to pārdomātu un varbūt pat iemācītos no galvas. Tev var palīdzēt šo pantu izrakstīšana uz kādas kartiņas, kuru varēsi turēt savā kabatā, vai arī nokopē šos pantus, darot tos viegli pieejamus savā telefonā, lai ik pa brīdim tos atkal izlasītu. Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

"Rakstura attīstības noslēpums ir šī spēka apzināšanās — ka katrā no mums ir spēks gan labajam, gan ļaunajam. Klosteros, reliģiskajās kopienās un askēzes vietās visā pasaulē ir īsti svētie, bet arī potenciāli velni" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: "Kas, Tavuprāt, ir Tavs lielākais netikums jeb vājība? Pamēģini šo dienu nodzīvot, praktizējot savam netikumam pretēju tikumu. Piemēram, ja netikums ir aprunāšana, sarunās izcel kāda pozitīvās īpašības! Ja, piemēram, Tavs netikums ir pesimisms, apņemies šodien runāt un domāt cerības pilnas domas! Protams, lūdz, lai pats Dievs dāvā Tev pārdabisku spēku mainīties konkrētajā jomā! Atceries - tas, kas šodien ir tava lielākā vājība, ar Dieva žēlastību var kļūt par tavu lielāko spēku!" Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

"Tā kā mēs esam brīvi, mēs varam izmantot savu brīvību arī ļaunprātīgi. Par to mēs nedrīkstam vainot Dievu" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Kuru no visiem Dieva likumiem Tev ir visgrūtāk pieņemt? Kādi, Tavuprāt, tam ir iemesli? Vai spēj uzticēties, ka šis likums nav pret Tevi, bet Tavam labumam? Parunā par to ar Dievu! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

Kad galdaspēļu pasaulē sāk birt skandāli kā kauliņu piramīdas, bet Toms un Kristaps cenšas saprast, kam vispār var ticēt, ir skaidrs — Kreisais Tokens ir atgriezies ar trešo sēriju un emocionālu uzticības krīzi. Lai sevi kaut nedaudz nomierinātu, mums jādodas uz spēļu un rekreācijas nometni, par kuras dziednieciskajām pieredzēm arī ziņosim epizodes ievadā.✨ Svaigs un gardsToms ir gatavs kā Laika kad suncis devās kosmosa ceļojumā! Vai tad kaut kas varētu noiet greizi, jo  Moon Colony Bloodbath taču ir tik daudz izpalīdzīgu robotu.Kristaps uzskata, ka zinātnē jāsāk ar fundamentālām teorijām un konstantēm. Tāpēc spēlē Ada's Dream viņš meklēs patiesību, kurš bija pirmais, dators vai sieviete?

"Kristus tika krustā sists kopā ar noziedzniekiem. Tā ir Viņa patiesā vieta: Jēzus starp nicināmajiem. Savā dzīves laikā Viņu apsūdzēja, ka Viņš ēd un dzer kopā ar grēciniekiem. Tagad Viņu apsūdz, ka Viņš mirst kopā ar viņiem" Dienas impulss: "“Šodien tu būsi ar Mani paradīzē!” Šie Jēzus vārdi krustā sistajam ļaundarim ir skaista liecība tam, ka Viņa žēlastība mūs satiek, kad to nemaz neesam pelnījuši. Pārdomā, ka arī Tu neesi pelnījis to labvēlību un žēlastību, kuru Dievs Tev dāvā! Varbūt Tev var palīdzēt godīga paskatīšanās uz kādu savu vājību vai neveiksmi, un apziņa par to, cik daudz Tev ir piedots. Lai Tas vairo tavā sirdī pateicību par to, ka, neraugoties uz Tavu nepilnību, Dievs tomēr Tevi tik ļoti mīl!" Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā. Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas. Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien. Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās. Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta. Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni. Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme. Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties. Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm. Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks. Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk. Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji… Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli. Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus. „Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu. Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.” Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.” Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule. „Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.” Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

Kedves emlősállatokat könnyű népszerűsíteni. A természetvédelemből pedig ismerjük a „zászlóshajó” fajfogalmát: a koalával vagy a pandával könnyebb megfogni az embereket a természetvédelem ügyének. De mennyivel nehezebb dolga van annak, aki az ízeltlábúakat akarja népszerűsíteni!Dusnoki Anna, az ArtEnto Alapítvány kurátora erre tette fel az életét. Anna, aki Indonéziából hazajőve becseppent a Magyar Rovartani Társaság lelkes tagjai közé, önkéntes társaival életre hívta az alapítványt és az Art Ento Ökocentrumot. Alapítóik között van Székely Kálmán, Munkácsy Mihály-díjas grafikus, munkájukat nagyban támogatta éselismerte Merkl Ottó, nemzetközi hírű rovarász is. Tevékenységeikben ötvözik a művészetet a tudománnyal, közben mindenféle korosztályoknak biztosítanak kapcsolódási lehetőséget és fontos környezeti nevelői munkát végeznek a józsefvárosi óvodások körében. Hogyan lehet összehozni a bogarakat a művészettel? Hogyan lehet természetismerettel foglalkozni a nyolcadik kerület közepén? Kik járnak a Fiatal Entomológusok Klubjába? Mi az apolOkoska? Ezt mind megtudhatják a podcastból! Dusnoki Annával Lovranits Júlia Villő beszélgetett. Technikai munkatárs: Sarkadi Péter

"Mēs pārāk bieži domājam, piemēram, ka, ja mums būs maza mīlestības dzirkstelīte, tad Dievs parādīsies kā liesma. Vai arī, ja mēs skaisti saģērbsimies un uzvilksim tikumu kostīmu, tad Dievs būs ļoti apmierināts un sāks mūs mīlēt. Taču tas tā nemaz nedarbojas. Dievs mūs mīlēja pirmais" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Lūgšanā šodien atpūties Dieva klātbūtnē. Apzinies, ka Viņš Tevi mīl, un Tev nav sevi jāpierāda kā mīlestības cienīgu. Dievs Tevi vienkārši mīl, jo tāda ir Viņa daba. Lūgšanā iztēlojies, ka Dieva mīlestība ir kā silts vasaras lietus, kurš izlejas pār Tevi!

"Ja jūs sapratīsiet to, ko tagad teikšu, tas jums ļoti palīdzēs, saskaroties ar pasaules ļaunumu un to pārvarēt. Es aprakstīšu, kā mūsu Kungs parādās pirms mēs grēkojam un kā Sātans parādās pirms mēs grēkojam. Un tad es aprakstīšu, kā mūsu Kungs parādās pēc tam, kad mēs esam sagrēkojuši, un kā Sātans parādās pēc tam" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Ja nepieciešams, aizej tuvākajās dienās uz grēksūdzi, pat tad, ja ir bijuši tikai ikdienišķi grēki! Labi lūgšanā sagatavojies, un piedzīvo, kā Izlīgšanas Sakramentā Žēlsirdīgais Jēzus steidzas Tev pretī kā aizstāvis!

Ja nezini ar ko sākt mākslīgā intelekta lietošanā, tad centīsimeis Tev palīdzēt. ChatGPT, Gemini, Claude — kuru teksta saziņas rīku izmantot? Kam tie reāli noder? Kā rakstīt vaicājumu, lai iegūtu labāko rezultātu? Latviski, angliski, pieklājīgi vai uzstājoši, ar balsi vai rakstot? Par šo un citiem padomiem klausies Digitālās brokastis!   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Ja nezini ar ko sākt mākslīgā intelekta lietošanā, tad centīsimeis Tev palīdzēt. ChatGPT, Gemini, Claude — kuru teksta saziņas rīku izmantot? Kam tie reāli noder? Kā rakstīt vaicājumu, lai iegūtu labāko rezultātu? Latviski, angliski, pieklājīgi vai uzstājoši, ar balsi vai rakstot? Par šo un citiem padomiem klausies Digitālās brokastis!   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus. Šajā gadā bīskapa Fultona Šīna pārdomas dzirdēsi Radio Marija Latvija Gavēņa kalendārā. Patiesa atgriešanās, lūgšana, Euharistija un Kristus upuris — tikai dažas no tēmām, kas Gavēņa laikā iedvesmos Tevi uz dziļāku garīgo dzīvi. "Dvēseles vēlmēm nav robežu. Tās nekad nesasniedz piesātinājuma punktu. Nav robežu patiesībai, ko vari iepazīt, dzīvībai, ko vari dzīvot, mīlestībai, ko vari baudīt, skaistumam, ko vari piedzīvot. Ja tas būtu viss, kas mums ir šajā pasaulē, cik ļoti mēs būtu apkrāpti." (Bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Šodien, Pelnu Trešdienā, pārdomājam, ka tas, ko piedzīvojam šeit, virs zemes, nav viss. Ir vairāk! Arī Pelnu Trešdienas liturģijā priestera pasludinātie vārdi, kas atskan, kad uz mūsu pierēm tiek uzkaisīti pelni, proti, “Puteklis tu esi un par putekli paliksi”, ir spēcīgs atgādinājums, ka esam mirstīgi un mūsu priekšā ir mūžība, kas nekad nebeigsies. Savā lūgšanu brīdī pārdomā, kas ir 3 Tev vissvarīgākās lietas šīszemes dzīves laikā. Tad noliec tās mūžības perspektīvā – kādas tās Tev izskatās uz bezgalīgas mūžības fona? Parunā par to ar Kungu!

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

S Špelo Tevžič, vodjo službe za informacijske rešitve v ZD Ljubljana, smo govorili o digitalni aplikaciji zVEM, ki pomeni novost v komunikaciji z osebnim zdravnikom in medicinsko sestro in pri naročanju na zdravstvene storitve. Kako priti do te aplikacije in jo pravilno uporabljati? To je zagonetka predvsem za starejše, saj potrebujejo digitalno identiteto.

Šī ir citādāka Cilvēkjaudas epizode – esmu bez sarunu biedra, un tā ir kā audio ziņu virkne draugiem.Par to, kāpēc atkārtoti nonākam vienās un tajās pašās situācijās, no kurām esam apņēmušies tikt ārā. Kāpēc, lai arī sev apsolām: "Šoreiz gan es to mainīšu!", pēc laika atkal esam turpat.Pārgurums, stress darbā, sarežģījumi attiecībās, problēmas ar naudu – teju vai katrs ar ko tādu esam saskārušies. Un sākam vainot sevi par slinkumu vai vāju gribasspēku.Bet ja nu problēma nav tevī kā cilvēkā? Ja nu tā ir tavā pieejā? Manuprāt, tās ir labas ziņas. Jo pieeju var mainīt, kad redzi, kas ir izdevīgāk.Šajā epizodē dalos ar to:kā smadzenes darbojas pēc budžetēšanas pieejas un kāpēc bloķē pārmaiņas;kā "spēlēt, lai nezaudētu" ilgtermiņā noved pie lielākiem zaudējumiem;kāpēc izeja ir reāli, droši soļi, nevis liela revolūcija.Epizode noderēs, ja zini, kā ir iestrēgt situācijā, kurā vairs negribi būt. Ja zini, kas jāmaina, bet nesanāk. Ja apriebies, ka "atkal nekas nav uzlabojies".Ja gribi mainīt uz labu savu profesionālo dzīvi, tad epizodes gaitā es pastāstu par iespēju no manis un Mišela saņemt vairākus bezmaksas materiālus, kas tajā var noderēt. Ja tas tevi interesē, tad piesakies šeit: cilvekjauda.lv/darbsGalvenais: pietiek sev pārmest neizdošanos. Izdevīgāk ir sākt sevi prasmīgāk atbalstīt.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Citādāka epizode03:46 – Kāpēc draņķīgās situācijas atkārtojas?05:40 – Kārtējā nakts darbā un solījumi sev07:07 – Attiecības un nauda08:51 – Jaungada mērķi, kas atkārtojas gadiem10:29 – Kas slēpjas aiz “ko es nezinu” pret “ko es zinu un kas tā galīgi nav?”13:57 – Problēma nav cilvēkā, bet gan pieejā16:02 – Smadzenes kā budžetēšanas mašīna20:06 – Kā smadzenes prognozē, balstoties uz pagātni23:26 – Iekšējās sistēmas izvēle pārmaiņās: zaļā gaisma vai bloķēšana25:16 – Uzķeršanās uz mītu par "nākotnes ES"32:27 – Realitāte: nākotnes ES var nokļūt draņķīgākā kondīcijā un tas iegāzīs33:36 – Spēlēt, “lai nezaudētu” vai “dzīvot, lai justos labi”36:25 – Stāsts par pārslodzi darbā un mājās39:53 – Kad attiecības kļuvušas par pienākumiem, nevis patiesu saikni ar otru43:28 – Cik tev maksā ierastā spēle, lai nezaudētu?50:40 – Tev netrūkst gribasspēka – te pierādījums56:20 – Divi būtiski faktori, lai pārmaiņas izdotos: resursi un skaidrība58:16 – Kā tikt galā ar neziņu, kas bloķē pārmaiņas1:01:41 – Profesionālās brīvības pieredze01:03:32 – Risinājums ir droši eksperimenti, nevis liela revolūcija01:07:22 – Naudas problēmu risinājums: sāc ar mazāko parādu01:10:56 – Arī attiecībās lielāka izdošanās, vispirms pieķeroties mazām problēmām01:16:40 – Kā iekšējais stāsts par sevi ietekmē mūsu spēju uzlabot savu dzīvi01:20:17 – Grupas spēks, kas uzlabo drosmi pelnīt vairāk01:22:23 – Epikūra trīs laimīgas dzīves pīlāri, kas ietekmē dzīvi arī šodien01:26:00 – Kāpēc es un Mišels regulāri pārskatām savu dzīvi01:29:43 – Iespēja ielēkt rīcības cilvēku grupā: cilvekjauda.lv/darbs01:31:32 – Ieteikumi: terapeits, investīcijas, ienākumi01:33:50 – Pietiek sev uzbrukt ar pārmetumiem. Atbalsts sev darbojas jaudīgāk

Ofresemos un programa sovre las deskuvertas arkeolójikas importantes en serka en la Sinagoga Medieval de Belchite (Zaragoza, Aragón).En Luz de Sefarad konversamos kon Alfonso Fanjul, Arkeólogo a la kaveza de las ekskavasiones en Belchite ke mos kontará sovre los restos topados, ke kontan kon la partikolaritá de toparse en buen estado, una Sinagoga ke los vizinos del puevlo konosían de su eksistensia desde sus antepazados. "A Sinoa" ansí la yamavan, es un kavso muy destakado i importante sovre restos de una Bima i Tevá (partes prinsipales de una Sinagoga) onde tambyén se topó el disenyo de un kandelavro de siete brasos i, disenyo ke tambyén se topa en la Sinagoga de Híjar. Destakamos ke soltanto eksisten 4 Sinagogas Medievales topadas en Sefarad, esta es la numeró sinko. Konosemos de prima mano datos arkeolójikos ke amostran el trezoro material del pazado djudió ke guadrava la tiera de Belchite, este chiko puevlo de Zaragoza en Aragón, ke traverso el interezo de su Alcalde, Carmelo Pérez, ke ya entrevistamos en muestro programa yeva una metodolojía arkeolójika espeshífika desde anyadas atrás para amostrar el pazado material djudió i prezentarlo en el turismo de oy en Belchite, para el konosimiento de los vizinos de Belchite, de Zaragoza i de todo Sefarad. Kurunamos el programa kon un afamado kante del siklo de la vida en la tradisión oral de las Komunidades Sefardim "A la una yo nací", versión de Esther Ackermann.Escuchar audio

Despite a growing awareness around mental health, research shows burnout in the workplace is still a major challenge. Experts say without proper training and healthy boundaries in the workplace, more and more Australians will consider leaving their jobs in the next year. - Tevî hişmendiya li ser tenduristiya derûnî zêde dibe jî, lêkolîn nîşan didin ku strêsa li cîhê kar hîn jî pirsgirêkeke mezin e. Pispor dibêjin bêyî perwerdehiya guncav û sînorên tendurûstiyê li cîhê kar, bêtir û bêtir Australî dê di sala bêt de dev ji karên xwe berdin.

 FB PROPHECY HOUR:THE CERN HADRON COLLIDER, DOOR FOR DEMONS?  Featuring: Daniel HoldingsDate: 10-16-2025The Large Hadron Collider yes let's look at some of the results of CERN, or, results that are associated with CERN. First of all, it appears that neutrinos have mass after all and can open up portals to other dimensions.It has been reported that beings from other dimensions actually appeared just prior to the shutting down of CERN in 2012.At that time, the collider was running at 7 TeV (tetraelectonvolts) (“T” stands for “trillion.”). Despite the consternation this caused, the collider is now, in 2015, revving particles up with a more powerful booster and will start colliding at 13 TeV.BPEarthwatch compared the energy output at CERN on April 11, 2015, with the corresponding effect on our magnetosphere. It appears that at 10 TeV's the energy almost got out of control…The 2015 Nepal earthquake happened just as CERN was brought up to full power…This and more!“Remember we do not 100% agree with everything our guests,say, do, or believe. It is up to you to pray and sort it out!”Another do not Miss End-Time Radio program as“We are Warning the World as it HAPPENS!”ARCHIVES:https://www.podomatic.com/podcasts/branchVisit:http://wichitahomeless.com/Donations and Contact:https://prophecyhour.com/contact-inofrmation-and-how-to-donate/ https://www.messiahsbranch.com/Also Support are Guest's at:http://www.danielholdings.com/

 FB PROPHECY HOUR:THE CERN HADRON COLLIDER, DOOR FOR DEMONS?  Featuring: Daniel HoldingsDate: 10-16-2025The Large Hadron Collider yes let's look at some of the results of CERN, or, results that are associated with CERN. First of all, it appears that neutrinos have mass after all and can open up portals to other dimensions.It has been reported that beings from other dimensions actually appeared just prior to the shutting down of CERN in 2012.At that time, the collider was running at 7 TeV (tetraelectonvolts) (“T” stands for “trillion.”). Despite the consternation this caused, the collider is now, in 2015, revving particles up with a more powerful booster and will start colliding at 13 TeV.BPEarthwatch compared the energy output at CERN on April 11, 2015, with the corresponding effect on our magnetosphere. It appears that at 10 TeV's the energy almost got out of control…The 2015 Nepal earthquake happened just as CERN was brought up to full power…This and more!“Remember we do not 100% agree with everything our guests,say, do, or believe. It is up to you to pray and sort it out!”Another do not Miss End-Time Radio program as“We are Warning the World as it HAPPENS!”ARCHIVES:https://www.podomatic.com/podcasts/branchVisit:http://wichitahomeless.com/Donations and Contact:https://prophecyhour.com/contact-inofrmation-and-how-to-donate/ https://www.messiahsbranch.com/Also Support are Guest's at:http://www.danielholdings.com/

Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Bet bez atbildības likumi garantē mums arī tiesības. Kāda ir Latvijas iedzīvotāju tiesībpratība, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" valdes locekle Ieva Viļuma, Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Eva Krjukova un LV portāla galvenā redaktore Edīte Brikmane. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir labi informēti par savām tiesībām un pienākumiem – tas noskaidrots pirmo reizi veiktā tiesībpratības aptaujā. Aptaujājot vairāk nekā 1000 cilvēku, secināts, ka vairums domā, ka informāciju par tiesībām ir viegli atrast, taču valsts iestāžu informācija ir grūti saprotama. "Termins tiesību pratība normatīvajos aktos nav noteikts, bet to lieto. Pēc būtības tās ir personas zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem, kā arī spēja tās piemērot ikdienā," skaidro Ieva Viļuma. "Respektīvi, sadzīviskas situācijas. Piemēram, cilvēkam nepieciešama bezmaksas juridiskā palīdzība vai viņš interesējas, ko darīt, ja ir iegādāta nekvalitatīva prece. Šīs ir zināšanas, kas ikkatram ir svarīgas, jo zinošāks ir cilvēks un visa sabiedrība par šo, jo arī sabiedrība ir noturīgāka, cilvēki jūtas pārliecinātāki, drošāki, aizstāv arī savas tiesības." Ieva Viļuma norāda, kad ir pieņemti normatīvie akti, institūcijas strādā, lai to vienkāršā valodā, ar infografikām, ar dažādiem piemēriem skaidrotu iedzīvotājiem. Tas ir veids, kā vislabāk šīs ziņas iedzīvotāju, kura, nav ar juridiskās pieredzes vai zināšanu, sasniedz. Edīte Brikmane iepazīstina ar datiem, aptauja liecina, kas 61% uzskata, ka ir labi informēti tiesību jautājumos kopumā, bet aptaujātie arī atzīst, ka visvājākās zināšanas ir parādu piedziņas lietās un personas datu aizsardzības jomā. Eva Krjukova atzīst, ka arī dažādi iedzīvotāju iestādēm adresētie iesniegumi apliecina, ka cilvēku tiesībpratība pieaug. "Bet nevar arī noliegt, ka ir pietiekami liela daļa sabiedrības, kas tomēr piekopj tādu kā strausa politiku - gan jau tā problēma pati pazudīs. Es neko nedarīšu, gan jau nokārtosies pats no sevis. Nē, tas ir vissliktākais, ko var darīt. Tev nav jāpārzina visi likumi, tev nav jāzina, kas konkrētā situācijā ir jādara, bet tev ir jāzina, kur vērsties pēc palīdzības."

Scott Mackenzie hosts an industrial podcast featuring Drew Walts from Iriss, discussing their ultrasound technology for identifying electrical challenges before failure. Drew, with 25 years of experience in ultrasound and infrared, highlights Iriss' Sonas product line, including the compact Sonas XT and the cloud-based Sonas Fizz for data analysis. They emphasize the importance of integrating various inspection technologies for comprehensive asset management. Drew also mentions Iris's IoT solutions for continuous monitoring and predictive maintenance, aiming to enhance safety and efficiency in industrial settings. Action Items [ ] Reach out to Drew Walts via email (dwalts@iriss.com) or LinkedIn to learn more about Iriss' solutions and get technical support. Outline Introduction and Welcome to Industrial Talk Scott MacKenzie introduces the Industrial Talk podcast, emphasizing its focus on industry innovations and professionals. Scott welcomes listeners, highlighting the importance of industrial professionals and their contributions to society. Scott expresses excitement about the current state of the industry, mentioning the rapid pace of change, innovation, and technology. Scott introduces Drew Walt from Iriss, focusing on their technology for identifying electrical challenges before failure. Drew Walts' Background and Iriss' Solutions Drew Walt introduces himself as a subject matter enthusiast with 25 years of experience in ultrasound and infrared technology. Drew shares his background, starting with infrared in the military and later working with UE Systems for 16 years. Drew discusses his transition to Iriss, where he now develops training and provides service work. Scott and Drew talk about Iriss' history, its expansion, and its commitment to providing comprehensive solutions for industrial inspection. Iriss' Products and Technologies Drew explains the Sonas product line, including the Sonas XT, a compact ultrasound device with various probes. Drew highlights the Sonas Fizz, a tablet-based acoustic camera, and the Sonas View recorder for sound analysis. Scott and Drew discuss the benefits of these products, such as their compact size, affordability, and versatility. Drew emphasizes the importance of combining different technologies like ultrasound, infrared, and TEV detection for comprehensive inspections. Data Analysis and AI Integration Scott inquires about data analytics solutions for the Sonas products. Drew explains the cloud-based data platform of the Sonas Fizz, which stores and analyzes data collected in the field. Drew discusses the potential of AI in enhancing electrical inspection, particularly in identifying harmonic patterns and electrical failures. Scott and Drew talk about the future of IoT solutions and the integration of various sensors for continuous monitoring and predictive maintenance. Field Applications and Real-World Examples Drew shares a real-world example of using the Sonas products to inspect a facility with multiple faults. Drew describes the process of collecting data from various technologies and presenting findings to the client. Scott and Drew discuss the importance of timely and accurate data analysis to prevent catastrophic failures. Drew highlights the role of human technicians in interpreting data and making critical decisions based on the findings. Future of Iriss and Industry Trends Drew talks about the development of new products like the DTU for continuous monitoring of electrical systems....

Insuficiência cardíaca, arritmias, tromboembolismo venoso (TEV), doença coronariana crônica e outras condições cardiovasculares impõem desafios à medicina. Ao mesmo tempo, exames mais precisos e novos tratamentos têm melhorado a qualidade de vida de muitos pacientes.Neste episódio do DrauzioCast, o dr. Drauzio Varella conversa com o dr. Eduardo Lima, líder nacional de cardiologia da Rede Américas, e com o dr. Claudio Domenico, coordenador do setor de cardio-oncologia do Hospital Pró-Cardíaco, no Rio de Janeiro, sobre as inovações da cardiologia no cuidado das doenças crônicas.Conteúdo produzido em parceria com a Rede Américas.Veja também: Insuficiência cardíaca congestiva: sintomas, causas e tratamentos disponíveis

Confira os temas do Check-up Semanal de hoje: Laringoespasmo na anestesia. Como proceder?; O que os especialistas em UTI precisam saber sobre transfusões de plaquetas; Diretriz de profilaxia de TEV no perioperatório de cirurgia cardiovascular; AAP 2024: Manejo da ansiedade em crianças com TEA; 10 dicas de gestão financeira para o início da carreira médica. Aperte o play e ouça agora!Confira esse e outros posts no ⁠Portal Afya⁠ e siga nossas redes sociais!⁠Facebook⁠⁠Instagram⁠⁠Linkedin⁠⁠Twitter

Valoda atver pasauli. Daudzi cilvēki dzīves laikā iemācās vairākas valodas. Cik viegli vai grūti tas ir, jautājam raidījumā viesiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības biedre, Liepājas Universitātes lektore, Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektore, tulce, tulkotāja Linda Gaile, un Tulkošanas biroja un valodu skolas tulks Ivars Kokorēvičs. Kā cilvēki sāk mācīties svešvalodas? Pirmais - saklausīt, ka tā ir cita valoda. "Ar klausīšanos ir problemātiski, jo reizēm cilvēki grib uzreiz kaut ko pateikt, bet sākumā der apstāties, paklausīties un ieklausīties, kā tas skan," norāda Linda Gaile. Tad nākamais solis - redzēt, kā to raksta. Linda Gaile vērtē, ka Baltijas valstīs un Latvijā daudzi cilvēki prot vairākas valodas, tāpēc, ka latviešu valodā ir ļoti daudz dažādas skaņas, ar kuru palīdzību mēs varam apgūt skaņas, kas ir līdzīgas citās valodās.  "Mums ir dažādība - gan tie garie, īsie, patskaņa, gan dažādas šņāceņi, gan mīkstinājuma zīmes, kas mums valodā ir. Mums jau dzimtā valoda ļoti bagāta, bagāta arī tāpēc, ka mēs vārdus varam locīt. Mums nav kā angļu valodā beidzas ar līdzskani, bet tālāk nekas neseko. Latviešu valodā ir galotnes vārdiem, visvisādas. Tur var zīmēt, klausīties, un tas palīdz citās valodās. Vismaz man tā ir bijis," atzīst Linda Gaile.   "Valoda tiek lietota četros veidos - divi pasīvie veidi un divi aktīvie," skaidro Ivars Kokorēvičs. "Tā ir klausīšanas, lasīšana runāšana un rakstīšana. Visvieglākā ir lasīšana, ar kuru būt jāsāk. Kad jau ir iegūts kaut kāds bāzes vārdu krājums, nākamais posms būtu video klausīšanās. Tagad "youtube" ir pieejami video par jebkuru tēmu jebkurā valodā, bet vēlams izmantot subtitrus tieši tajā valodā, kuru mācās, ne dzimtajā. Bieži ir grūti saklausīt vārdus, subtitri palīdz vārdus saklausīt pareizi. Nākamais posms ir aktīvie veidi, kas jau ir grūtāk. Tev pašam ir jāveido teikums, runa, nepietiek, ka klausies vai lasi. Tā ir rakstīšana. Rakstot vari izlabot kļūdas, vari apmānīt sarakstes biedru, ka ar mazām zināšanām vari uzrakstīt perfektu tekstu, bet runāšana ir pats augstākais posms, no visiem četriem veidiem tas ir grūtākais."  Piektais posms - cilvēks jau domā valodā, kuru mācās, piebilst Linda Gaile. "Valoda ir milzīgs datu apjoms, mēs katru dienu lietojam tūkstošiem vārdu dzimtajā valodā, zinām desmitiem tūkstošus vārdu, pārnest to visu citā valodā, to nevar izdarīt ātri. Ļoti liela nozīme ir tam, kā sadala mācību slodzi. Nav ieteicams mācīties katru dienu, jo smadzenes neņems pretī un atmiņa tam pretosies. (..) Labi būtu stundu vai pusstundu pārdienās," uzskata Ivars Kokorēvičs.  

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanā ir dzīvokļu īpašnieku kopīgu lēmumu pieņemšana. Izmaiņas Dzīvokļu īpašnieku likumā tagad ļauj pieņemt svarīgus lēmumus arī mazākumam. Vai tas ir mainījis situāciju uz labo pusi? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Jānis Uzulēns, namu pārvaldniece Irēna Rusiņa un Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas vadītājs Oskars Skrastiņš. Ierakstā pieredzē dalās kādas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētāja. Viņas pārziņā ir divas 36 dzīvokļu mājas un visgrūtāk visiem bijis vienoties par mājas renovāciju, bet to izdevies veiksmīgi pabeigt. "Ja runājam par dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēm - jā, tas ir diezgan sarežģīts process. Mēs varam lēmumus pieņemt kopsapulcēs, mēs varam lēmumus pieņemt aptaujas veidā un citādi savstarpēji vienojoties," norāda Irēna Rūsiņa. "Kopsapulci var ierosināt gan pārvaldnieks, gan arī viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki. Un šeit ir stāsts par to - viens vai vairāku dzīvokļu īpašnieki, kurš uzņemas atbildību? " Rūsiņa atzīst, ka dzīvokļu īpašnieki neaizdomājas, ka viņiem ir tiesības sasaukt kopsapulci. Viņi ir gatavi gaidīt no pārvaldnieka, no kaimiņa, no kādas citas personas, bet neuzņemties pašiniciatīvu. "Pārvaldnieku var salīdzināt ar pedagogu, kuram ir kaut kāda dzīves pieredze, un viņš katru gadu sāk darbu ar pirmo klasi. Māca matemātiku," uzskata Jānis Uzulēns. "Pedagogam ir fenomenāla noturība, ka viņš katru gadu no sākuma sāk bērniem stāstīt, cik ir viens plus viens, tad viens plus divi. Kaut gan viņam pašam iekšēji ir sajūta - kā to var nezināt. Un pretī viņam klasē sēž 30 - 40 bērni. Lai man piedod Pēteri, bet tas ir konkrēts vandālis, kurš paņem pusi klases ar savu harizmu, viņam vispār neinteresē, cik viens plus viens. Iedomājieties, kāda ir tā psiholoģiskā slodze uz cilvēku, kurš mēģina klasi savākt nodarbībā kopā un savākt tā, lai tas sliktākais rezultāts būtu iespējami labākais. Šeit ir tas stāsts par iedzīvotājiem. Cilvēki uzreiz saslāņojas atbalstītājos, noliedzējos. Diemžēl ir jārēķinās, ka ir viena cilvēku grupa, kuriem ir valodas barjera vai drīzāk viņi uzskata, ka viņiem tā ir, un viņi nobīstas no sarunas. Lielākā grupa vienmēr ir tie, kas saka - mēs neko nezinām, ko mēs te vispār darām. Tev ir jāmēģina sarunā trāpīt pa visām šīm četrām grupām ar informāciju tā, lai tas vājākais elements veidotu saturu. Iztēlojoties, ka tas Pēterītis nav līderu grupā, kuri visu atbalsta. Kāpēcīšos viņš arī nebūs, jo tas nav līderis, viņš ir tajos, kas īsti nesadzird tevi, vai tajos, kas vienkārši visu noliedz. Nedod Dievs, Pēteris ir tanī grupā, kas visu noliedz, automātiski tā māja ir destruktīva. Tādā vidē mēs dzīvojam, un to nevar atrisināt ar normatīvo regulējumu."

In the first episode, host Dr. Mimi Haddad meets with Rev. Dr. Aída Besançon Spencer to discuss Bible translation. Aída considers the different goals of translation teams from translations focused on a word for word translation; to meaning for meaning; to thought for thought and those that are a paraphrase. Each translation team from the NRSV, to the NIV, KJV and the ESV elevate their priorities in ways that are often helpful. In addressing the complexities of Bible translation, Aída gave the following helpful insight. She said:  Translators are caught between rendering Form vs. meaning. A “formal translation”/formal-equivalence/literal/word for word/linguistic= Translation tries to preserve form (syntax and sentence structure) of the original to convey meaning. The emphasis is the original text, E.g. NRSV, NAS. It Allows the reader to interpret.  A “dynamic-equivalence”/functional-equivalence/cultural =Translation expresses the original meaning in the natural form of the receptor language. The receptor language is emphasized. Translators seek equivalence in meaning or thought for thought translation, E.g., TEV, NEB. It does more interpretation for readers.  A “paraphrase”=A freely rendered restatement (of another translation) of the author's thoughts in different words. But it is not a commentary, e.g. Living Bible, The Message.    Aída cited those who contribute to the ESV team, noting their commitment to male-authority. She also expressed her preference for the NRSV assessing how the different translations render the crucial text 1 Tim 2:4–5—as it explains the work of Christ. She said:  “who desires all people (anthrōpōs) to be saved and to come to the knowledge of the truth. 5 For there is one God, and there is one mediator between God and men (anthrōpōs), the man (anthrōpōs) Christ Jesus,” ESV “who wants all people to be saved and to come to a knowledge of the truth. 5 For there is one God and one mediator between God and mankind, the man Christ Jesus,” NIV “who wants all people to be saved and to come to the knowledge of the truth. 5 For there is one God, and one mediator also between God and mankind, the man Christ Jesus, (NASB) “Who will have all men to be saved, and to come unto the knowledge of the truth. For there is one God, and one mediator between God and men, the man Christ Jesus” (KJV) “who desires everyone to be saved and to come to the knowledge of the truth. 5 For there is one God; there is also one mediator between God and humankind, Christ Jesus, himself human, (NRSVupdated)+ CEB “God wants everyone to be saved and to know the whole truth, which is, There is only one God, and Christ Jesus is the only one who can bring us to God. Jesus was truly human. (CEV)-a dynamic equivalent “Our Creator longs to set all people free and guide them into the full understanding of the truth. For there is only one Great Spirit, and only one who can bring the Great Spirit and human beings together in peace. That one is Creator Sets Free (Jesus) the Chosen One, who is himself human.” (First Nations Version) “Our Savior God wants all humans to be saved and to come into knowledge of truth. For God is one, one is also a mediator between God and humans, human Christ Jesus, the One having given himself as a ransom on behalf of all” (ABS). 1 Timothy NCCS ABS 48-51  For clarity on confusing passages that seem to diminish the dignity, value and agency of women or minorities, Aída recommends Bible translation teams comprised of men and women who do not unite in their preference for male-leadership as the ESV translation team does. Aída also celebrated the diversity of opinion on the NIV translation team which is led by expert Bible translators who differ on their view on women's leadership. It's always better to move beyond a single narrative on key issues.  Aída discussed the NT and OT texts that challenge 3 New Testament passages (1 Tim. 2:11-15; Eph. 5:21-23) which routinely eclipse the many passages that demonstrate women's leadership, like Acts 2:2-21; Gal. 3:28 and passages that demonstrate the leadership of Huldah and Deborah.     Aída ends by emphasizing the oneness of man and woman, cited in Genesis 1:26-30 as both were called to rule over the world together, in a world without sin. Paul picks this up in Galatians 3:28, we are clothed in Christ—a purple robe, our true identity.  In considering marriage, specifically in Eph. 5. Aída explained that Ephesians 5:18-21 is one sentence in Greek, with 2 main ideas:  “And do not get yourself intoxicated with an intoxicating substance, in which is wild living, but be filled with the Spirit.  What does it mean to be filled with the Spirit?  Paul then uses 5 participles to describe what it means to be filled with the Spirit:  “speaking to one another in psalm and hymns and spiritual songs,  Singing  Making melody in your heart to the Lord  Thanking always for all in the name of our Lord Jesus Christ to Father- God  Submitting yourselves to one another in fear/respect of Christ.”  Verse 22 has no verb in the best Greek manuscripts: “the women…to own husbands as to the Lord…”  Aída will return next month to address Bible translation as it has been used to further abuse and ethnic prejudice rather than human flourishing.    Guest Bio  Rev. Dr. Aída Besançon Spencer, Ph.D., Th.M., M.Div., is senior professor of New Testament at Gordon-Conwell Theological Seminary, S. Hamilton, MA. Born and reared in Santo Domingo, Dominican Republic, she has served as community organizer, minister, and educator in a variety of urban and suburban settings. She has over 200 publications, including 20 books, among these are commentaries of James, 1 Timothy, 2 Timothy, Titus, 1 Peter, and 2 Corinthians and books encouraging women in leadership, such as Beyond the Curse: Women Called to Ministry, Global Voices on Biblical Equality, Christian Egalitarian Leadership, The Goddess Revival: A Biblical Response to Goddess Spirituality, Marriage at the Crossroads, and the novel, Cave of Little Faces. An ordained Presbyterian minister, she is married to the Rev. Dr. William David Spencer. Their blog is entitled Applying Biblical Truths Today. They have one adult son, Stephen.    Related Resources  Creating Gender-Accurate Bible Translations  Video: Gender-Accurate Bible Translation Panel  Presumption, Bias, and Gender Accuracy in Bible Translation    The opinions expressed in CBE's Mutuality Matters' podcast are those of its hosts or guests and do not purport to reflect the opinions or views of CBE International or its members or chapters worldwide. The designations employed in this podcast and the presentation of content therein do not imply the expression of any opinion whatsoever on the part of CBE concerning the legal status of any country, area or territory or of its authorities, or concerning the delimitation of its frontiers. 

The Abyss Podcast - Issue 160: SHOTTIE We are heading down into the humid lands of Dade County Florida, in a city known as "really close to America", Miami! We check in with Shottie as he tells us about lifelong connections with TeV, being disillusioned with the industry and taking a 7yr break, getting called back in, as well as Basketball, Batman, and so much more! DON'T SLEEP! TAP IN! Join our Patreon! https://www.patreon.com/theabysspodcast IG- @the_abyss_podcast @skitgod_lukeycage @thebonechurch @primojab EMAIL- cftheabysspodcast@gmail.com

Gm! In this episode, Dan Smith from Blockworks Research joined us to discuss L2 MEV extraction, Blockworks Research's Solana Dashboard, and Total Economic Value on Solana! Additionally, we discussed how validators earn revenue from MEV, and supporting small validators. Finally, we unpacked Sanctum's recent LST partnerships, and speculated on whether or not NFTs will ever make a comeback. Enjoy! Resources Blockworks Research Solana Dashboard: https://solana.blockworksresearch.com/ Dan Checks the Chain Part 1: https://x.com/smyyguy/status/1831761080252539182 Dan Checks the Chain Part 2: https://x.com/smyyguy/status/1831803935549747563 -- Follow Dan: https://x.com/smyyguy Follow Jack: https://x.com/whosknave Follow Lightspeed: https://twitter.com/Lightspeedpodhq Subscribe to the Lightspeed Newsletter: https://blockworks.co/newsletter/lightspeed -- Access is the new way to support and consume content from your favorite creators. Over 140 subscriptions to select from, spanning from large crypto media to a long tail of talented independent researchers and artists. No paying for subscriptions. Simply stake, consume, and get rewarded. Claim your free subscription through this link. But be quick there is a limited number available! https://tiplink.io/f/2195-aOAlZYc4ARht#Lhr8-0rBdVrxL94ZjOHwVtwxI2OSal2xw6Sz51lYuzU – Step into MyPrize—the online multiplayer crypto casino that lets you battle your friends and play alongside creators. On MyPrize, you're invited to get rowdy and share every victory and defeat with your pals. Because we know the only thing more fun than beating the house is beating your friends. Get started now with a 150% deposit or purchase bonus: https://myprize.com/invite/Lightspeed -- Subscribe on YouTube: https://bit.ly/43o3Syk Subscribe on Apple: https://apple.co/3OhiXgV Subscribe on Spotify: https://spoti.fi/3OkF7PD Get top market insights and the latest in crypto news. Subscribe to Blockworks Daily Newsletter: https://blockworks.co/newsletter/ -- (00:00) Introduction (03:23) Is MEV Being Extracted on L2s? (15:57) Diving Into the Blockworks Solana Dashboard (24:34) Access Protocol Ad (25:16) MyPrize Ad (25:46) How Do Validators Earn Revenue From MEV? (28:57) Where Should TEV Be Going? (33:44) Supporting Small Validators (42:40) Are Stakers Entitled to a Large Share of TEV? (48:08) Sanctum's LST Partnerships (55:39) Are NFTs Coming Back? -- Disclaimers: Lightspeed was kickstarted by a grant from the Solana Foundation. Nothing said on Lightspeed is a recommendation to buy or sell securities or tokens. This podcast is for informational purposes only, and any views expressed by anyone on the show are solely our opinions, not financial advice. Mert, Jack, and our guests may hold positions in the companies, funds, or projects discussed.

Send us a Text Message.Sponsor:  Jon Cunningham, Owner, Cunningham Financial GroupWebsite:  www.cunninghamfinancialgroup.com   Phone:  205-326-7364Celebrate R.E.C.O.V.E.R.Y.Realize I'm not God; I admit that I am powerless to control my tendency to do the wrong thing and that my life is unmanageable. (Step 1)“Happy are those who know that they are spiritually poor.” Matthew 5:3a TEVEarnestly believe that God exists, that I matter to Him and that He has the power to help me recover. (Step 2)“Happy are those who mourn, for they shall be comforted.” Matthew 5:4 TEV, NIVConsciously choose to commit all my life and will to Christ's care and control. (Step 3)“Happy are the meek.” Matthew 5:5a TEVOpenly examine and confess my faults to myself, to God, and to someone I trust. (Steps 4 and 5) “Happy are the pure in heart.” Matthew 5:8a TEVVoluntarily submit to any and all changes God wants to make in my life and humbly ask Him to remove my character defects. (Steps 6 and 7)“Happy are those whose greatest desire is to do what God requires” Matthew 5:6a TEVEvaluate all my relationships. Offer forgiveness to those who have hurt me and make amends for harm I've done to others when possible, except when to do so would harm them or others. (Steps 8 and 9)“Happy are the merciful.” Matthew 5:7a TEV; “Happy are the peacemakers” Matthew 5:9 TEVReserve a daily time with God for self-examination, Bible reading, and prayer in order to know God and His will for my life and to gain the power to follow His will. (Steps 10 and 11)Yield myself to God to be used to bring this Good News to others, both by my example and my words. (Step 12)“Happy are those who are persecuted because they do what God requires.” Matthew 5:10 TEV