Podcasts about grib

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Rēzeknis nūvoda Ūzulainis pogosts ir pīpiļsāta, padsmit kilometru nu Rēzeknis. Santa Ostaša jau 10 godu ir Ūzulainis tautys noma vadeituoja, vysaidu kulturys pasuokumu organizatore, ari uzjiemieja i daudzbārnu muote, tok Santa planavoj kai sovu dorba, tai i breivū laiku. „Kū vaira dori, tū vairuok gribīs. Es navaru atsasēst i ilgi sēdēt bez kaida dorba. Prūtams, ir breivdīnys, kod tu eistyn gribi kaidā cytaiduokā veidā pavadeit laika. Ari tei atpyuta ir saplānuota, lai vīnkuorši nav juovalk kači aiz astis. Kod esi drupeit atsapyuts, golva ir breivuoka, otkon, es smejūs, ka „tarakani sīvītis golvā nikod navar dzeivuot bez dorba” – itū citatu maņ pasaceja keramike Maija Gailuma, i es piļneigi pīkreitu. Tod suocās rūseiba otkon ar jaunom idejom. Vīna ideja pīvalk ūtru. Tu sateic īdvesmojūšus cylvākus, īraugi koč kū skaistu, īsadvesmoj i gribi koč kū skaistu eistynuot. Tai tuos lītys ari sasavalk.” Ūzulainis pogosts sastuov nu 29 cīmu ci sādžu, nu kurūs divejis vītys ir vysuvaira apdzeivuotys – Bekšu cīms, kurā atsarūn Ūzulainis tautys noms, i Pleikšņu lelcīms, kas atsarūn taišni pi poša Rēzeknis piļsātys rūbeža, i Santa redz, ka pogosta pasuokumi, kulturys dzeive juoveidoj naviņ Bekšūs, bet ari Pleikšņu kolnā. „Pyrma četru godu roduos ideja, ka Pleikšņūs ir tik šmuka, ainaviska vīta, nu kurys redz vysu Rēzeknis piļsātu i cīši lelu daļu nūvoda, ka tai vajag daškiert eipašuoku nūzeimi. Iz tīni ir guojuši, i vēļ arviņ īt daudzi puoreiši iz randenim, daudzim nu itūs puoreišu jau ir bārni i mozbārni. Tei jau ir vīta ar stuostu i legendu. Kod mes suocem pyrmū pasuokumu veiduot, itaidu puoreišu tymā pasuokumā atsaroda ni vīns viņ, kurs atguoja taišni ar taidu kai breinuma sajiutu – itei ir myusu īpasazeišonys vīta. Mes suocem ar Pleikšņu kolna svātkim. Trešajā godā Pleikšņu kolnā uztaisejom dzejis dīnu „Gulguošonu”. Maņ vajag tikai impulsu. Es lobpruot asu par vysom iniciativom i aktivitatem.” Santa kulturys pauokuma sagataveišonā īsaista vysu komandu i reizem īrūbežuotī leidzekli veicynoj rodūšumu. „Mes asom moza ryukeišu komanda, bet cīši forša, tamā ziņā, ka cyti jam psihologus, kab salīdeitu komandu i vysaidus tīmbildingu pasuokumus veidoj, mums tī tīmbildingu pasuokumi pamatā veidojās tymūs breižūs, kod mes izdūmojam, ka vajag radeit jaunu nūformiejumu, bet lai tys naprosa lelys izmoksys. Mes asam radiejuši fantastisku egļu čīkuru sīnu, asam ītārpuši vysu kulturys nomu smylgu rūtuos, vīnu godu asam nu bārza tuošu radejuši muokslys dorbus. Mes spielejamīs ar dobys materialim tai, kai vacī floristi muoceitu, i mes rodam cīši skaistys lītys, reizē mes tymā laikā sasalīdejom, rodūt koč kū cīši skaistu.” Santa lepojās ar pasuokumim, kuru idejis suokušuos Ūzulainis pogostā, tok aizguojušys jau ari iz cytom vītom. „Mes asam uztaisejuši pyrmū pierts festivalu Latgolā. Cytūs godūs redziejom, ka cytuos Latgolys vītuos pasaruoda leidzeiga tipa pasuokumi. Mes asam īdybynuojuši ari senioru klubu saliduojumus Rēzeknis nūvodā. Mums pateik ari byut atraktivim – pi myusu ir nūtics pyrmais augstpapiežu kūrpu skriejīņs Latgolā, kas paguojušā godā svinēja sovu pīcu godu jubileju. Veramīs, ka kaimiņu nūvodim ari myusu ideja cīši pateik, tai ka forši byut īdvesmuotuojam i forši byut pīmāra ruodeituojam. Latgaliskuos īvierzis pasuokums „Latgalīšu olimpiade ci čangaļu saliduojums” ari ir rodīs pi myusu.”  

Lasīšanas nozīme digitālajā kultūrā - Kultūras rondo studijā pirms starptautiskā simpozija Rīgas Grāmatu svētkos izvaicājam Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni. Viņa uzskata, drukātas grāmatas formāts pamazām kļūst par tādu kā intelektuālo ekstru. Pirms brīža Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāti Rīgas Grāmatu svētki – Rudens 2025. Bet Ziedoņa zālē notikumu ciklā “Latviešu grāmatai 500” norisināsies starptautisks simpozijs “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests”, kura noslēgumā tiks pieņemts vēsturisks manifests par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā. Rīgas manifests. Tāpēc arī Kultūras rondo saruna par lasīšanas nozīmi digitālajā kultūrā.

Denne uge er Mikkel og Oliver tilbage med to nyhedshistorier til at tage dig med bukserne nede. Af denne omgang bliver der både snakket Letlands deltagelse i COP30 og OpenAIs nye generative kunstige intelligens Sora 2. Grib en skål med popcorn og lyt med herop til ferien.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Atgriešanās pie  pastaigām dabā, iespējams, ir labākais, ko mums atstāja citādi dramatiskais pandēmijas ierobežojumu laiks – un šodien tas turpina palīdzēt atgūt līdzsvaru ikdienas skrējienā, kļūstot arī par iedvesmu mākslai. Režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis, video māksliniece Katrīna Neiburga un komponists Ernests Valts Circenis kopā ar domubiedriem festivālam „Homo Novus” radījuši poētisku stāstu par Ummja ezeru un tajā mītošo īpaši aizsargājamo lobēliju, apzinātā eklektismā sapludinot zinātni, mūziku un dabu. Balti balsināta veikala noliktava Andrejsalā, ko caurvij milzīgi buru audekli un pludmalē izskaloti koki. Ummis ir palicis Lilastes mežos; pilsētā ienākusi mākslinieku sajūta par to. Ar telpu iepazīstina režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis: „Pirmkārt, taisot izrādi par dabas tēmām, mēs nevēlējāmies dabu piešmucēt un ražot jaunas lietas. Gribējās lietot kaut ko tādu, kas jau ir izlietots vai ko var lietot tālāk. Tāpēc arī buras. Un tās arī asociējas ar gaisu, vēju, ūdeni, kustību, lai gan, protams, uz Ummja neviens ar tām neburā. Un vienlaikus buras var lietot kā labu projekcijas laukumu, jo mums ir video. Mēs gribējām Ummja sajūtu ienest telpā. Kā mēs teātrī varam to izdarīt? Man likās laba video pieeja, tāpēc arī Katrīnas Neiburgas iesaiste, ka tā varam atgādāt ezeru uz teātra zāli. Jo mēs nevēlējāmies aicināt cilvēkus lielā barā uz Ummi, būvēt skatuvi ezera malā. Jo ezeru vajag likt mierā.” Muzikālā teātra izrāde „Ummis un lobēlija” ir viens no festivāla „Homo Novus” jaundarbiem un tiks izrādīta Andrejsalā četras reizes no 5. līdz 9.septembrim.

01. Nikita Grib - Kanapel 02. Matur & Nikita Grib - The Awakening 03. Netochno & Nikita Grib - That's All 04. Nikita Grib - Echoes of You.wav 05. Deek That - Okean More 06. SHRI IND, Murat Grayson - Magic Forest 07. Nikita Grib - Sunrise 08. Nikita Grib - Fairytale Dreams (Ranta Remix) 09. Nikita Grib - Rassvet (Netochno Remix) 10. Kontaktees - Moments In Love

Vuocejā dzeivojūšuo latgalīte Sarmīte Trūpa stuosta par sovu debejis gruomotu „Melnais stārķis”, kurys darbeiba nūteik 20. godu symta Latgolā. Ar Sarmīti sasatykom juos gruomotys atkluošonys svātkūs Viļānūs.    

Šoreiz Šauj garām! epizodē tiekamies ar Artūru Surmoviču, lai parunātu par pāršaušanas sacensībām – kā tās notiek, kāpēc tās ir svarīgas un kāpēc katram medniekam vajadzētu pamēģināt. Kā vienmēr, dalāmies arī paši ar savu pieredzi. Protams, bez lāčiem šoreiz neiztiek – vai mums tiešām vajag lāčādu pie sienas, un ko tas vispār nozīmē šodienas medību kontekstā?Turklāt sazināmies arī ar Andri Broku no Latgales Mednieku un makšķernieku biedrības, kuram ir daži sasāpējuši jautājumi! Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu.Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Tehnoloģiju uzņēmumi LMT un "Tet" nepaliks bez starptautiska investora ar pieredzi telekomunikāciju jomā, ar kuru kopā attīstīt eksportu, "Rīta Panorāmā" sacīja ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).

Polisi menangkap 11 anggota organisasi masyarakat (ormas) Gerakan Rakyat Indonesia Bersatu Jaya (GRIB) yang menduduki lahan milik Badan Meteorologi, Klimatologi, dan Geofisika (BMKG) di Kelurahan Pondok Betung, Kota Tangerang Selatan, Banten.Polisi mengungkapkan di lahan tersebut yang saat ini berdiri warung makan dan lapak pedagang hewan kurban, GRIB menarik uang dari para pedagang dengan mentransfer Rp 3,5 juta per bulan ke rekening pelaku// Polisi juga mengamankan sejumlah Barang bukti dan akan mendalami soal nominal yang telah didapatkan GRIB dari aktivitas di lahan ini.Bagaimana mencermati kasus ini?Pakar Hukum Pidana Universitas Indonesia- Akhiar Salmi, S.H., M.H.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

“2020. gadā milzīgā alkohola reibumā ar nazi pārgriezu sev roku. Gribēju trāpīt vēnās, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc man nedeva šo iespēju – pabeigt šo dzīvi. Varbūt tāpēc, ka man ir meita,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Laura Cepurniece. Laura ir jauniete, kura bērnībā pārcieta gan emocionālo vardarbību, gan seksuālo vardarbību, kad viņai bija 5 gadi. Noraidījums un necieņa no mātes puses būtiski ietekmēja Lauras dzīvi. Līdz pat tam, ka viņa vairākkārt mēģināja aiziet no šīs dzīves. Neskatoties uz grūtībām, viņa gadiem ilgi nodarbojās ar dejām, sportu un mākslu, taču pusaudžu gados sāka cīnīties ar alkohola lietošanu un depresiju. 17 gadu vecumā Laura kļuva par māti un ļoti agri sāka strādāt, cenšoties nodrošināt meitai labāku nākotni. Pieaugot, viņa pārtrauca alkohola lietošanu, meklēja profesionālu palīdzību un turpina cīnīties ar zaudējumiem un sāpēm, tostarp brāļa nāvi. Neskatoties uz ciešanām, Laura apņēmīgi meklē ceļu uz dziedināšanu un labāku dzīvi. * Psihiskās veselības palīdzības iespējas: Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālruņi: 6 7222922 ; 2 7722292 VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis (visu diennakti) - 116111 * Aicinām ikvienu, kurš bērnībā vai jaunībā ir cietis seksuālā vardarbībā, nevairīties meklēt palīdzību. Ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir līdzīga pieredze, lūdzam vērsties Valsts policijā. Jūsu drosme dalīties notikušajā var palīdzēt nodrošināt taisnīgumu un pasargāt citus!

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

Atkarība un līdzatkarība kā problēma ģimenes veselīgai kopā būšanai. Atkarību cēloņi, veidi. Kur meklēt palīdzību?

Raidījuma pirmajā daļā aplūkojam gatavojoties laulībām, kādus “sarkanos karogus” pamanot, tos neignorēt. Otrajā daļā par to, cik svarīgi vecākiem ir ļaut jauni nodobinātai ģimenei dzīvot savu dzīvi.

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Nikita Grib – Founder of the Phagamast label, DJ, and producer from St. Petersburg. Ranked among the top 100 Organic House artists according to Beatport. Nikita is a pioneer of house music, having witnessed the club and festival scene of the rave capital since 2005. His audience praises his emotionally intense performances, filled with unique melodies and rhythms. Nikita Grib's releases appear on labels such as Bar 25, Sounds Of Sirin, Kindish, Radi Mira I Lubvi, The Purr, Shango Records, Thoughts.forms, Lump Records, Cafe De Anatolia, and Suprimatic. He prefers genres like Organic House, House, Downtempo, Afro, Electronica, and Deep House. In this mix, he has reflected his mood through music, inviting you on a small journey through the sounds that shape his world. He had gathered new tracks from his friends to create an atmosphere where everyone can find something personal and inspiring. ► Connect with KX: www.facebook.com/kx.podcast www.instagram.com/kx.podcast ► Support: www.facebook.com/djnikitagrib www.instagram.com/nikitagrib

Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam? Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone. Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu? Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās. Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos. Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt! Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam. Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver! Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi. Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam.   Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē.

Diskusija šoreiz par to, ka AS Latvijas valsts meži paredzējuši medību tiesību nomas līgumus pārslēgt uz pieciem gadiem, kas ir laika posms, kura ietvaros nav iespējams veidot veidot medību saimniecību, ieguldot tajā laiku, resursus un finanses. Viedoklis ir no LATMA vadītāja Haralda Barvika un no LMS vadītāja - Jāņa Baumaņa. LVM bija pārāk aizņemti, lai sniegtu savu viedokli. Tad nu diskusija par riskiem un iespējamām problēmām. Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā “Medību” kalendāru un vari laimēt karabīni no SIA “IEROČI” 1369,00 EUR vērtībā. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/medibas.28 Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Ko īsti nozīmē labbūtība darba vidē, kas to veido? Kā nodrošināt to, lai saglabājas līdzsvars starp darba un privāto dzīvi un lai neviena no jomām netiek atstāta novārtā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jana Strogonova iepazīstina ar pētījumu, kas tiek veikts jau piekto gadu par cilvēku sajūtām darba vidē. "Cilvēki darba vietā jūtas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, cilvēki var plānot savus darbus, realizēt uzdevumus, vadītājs uzticas," norāda Jana Strogonova. "Darbinieki arī atzīst, ka jūtas gana novērtēti, bet šī sajūta krītas, un tas nav jautājums par atalgojumu, bet cilvēki norāda, ka vēlas saņemt vienkāršu paldies no kolēģiem, no vadītājiem, grib būt pamanīti, ka darbs ir jēgpilns, novērtēts. Grib saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu. Bet šī sajūta krītas." Runājot par sliktajām sajūtām, cilvēki atzīst, ka jūtas stresā, kā arī izsmelti. Tas nemainās visus piecus gadus, kopš tiek veikts pētījums. Pieaug arī netaisnības sajūta kopš 2022. gada. Tas arī saistīts ar atalgojumu. "Ja krītas informētībā, pieaug arī netaisnības sajūta," analizē Jana Strogonova. "Pārsteidz, ka darba vietā arvien mazāk cilvēku jūtas laimīgi. Skumji, ka šī sajūta nav darba vietā. Cilvēki arī nesagaida, ka darba vietā var justies priecīgi. Tā, liekas ir negatīva tendence," vērtē Jana Strogonova. Cilvēki vēlas draudzīgus kolēģus, iespēju strādāt attālināti un redzēt sava darba jēgu. Eva Selga atzīst, ka uzņēmumā vadītājs nosaka daudz, iedod vadlīnijas par to, kā savstarpēji komunicēsim, kā sniegsim informāciju, kā svinēsim uzvaras un sasniegumus.  "Ja emocionālā vide ir depresīva, nestabila, saspringta, protams, nav ne prieka, ne rezultātu, ne varam runāt par foršu kopā būšanu," vērtē Eva Selga. Bet viņa arī norāda, ka ne viss ir atkarīgs no vadītāja. "Labbūtības momenti ir no abām pusēm, ko es ieguldu un ko dod darba devējs. Nevar darba devējs tikai dot un dot, bet es nākšu nīgrs un viss man būs slikti. No tā nekas nemainīsies. Abām pusēm jāspēlē kopā," vērtē Eva Selga. "Arī runājot par fizisko labbūtību. Kā es rūpējos par veselību, kā uztveru lietas. Var būt vislabākais galds, bet ja man kaut kas sāp un es neārstējos, galds neglābs. Arī cilvēkiem pašiem ir jādomā, ko viņi dara, lai justos labāk. Veselības apdrošināšanu darba devējs var nopirkt, cik mēs to izmantojam, vai mēs vingroja, vai kustamies? Neviens darba devējs mums rokas, kājas neizvingrinās. Tas jādara pašiem." Agnese Orupe min, ka daudz nav piemēroti darbam atvērtā birojā. Tas var izvērsties par problēmu. Viņai piekrīt arī Eva Selga un mudina kā risinājumu piedāvāt - ļaut strādāt no mājām.     

Nav jāgaida īpaša diena, vai īpašs laiks, lai darītu labu. Arī tad, ja mums ir aizņemta un steidzīga dzīve, ir iespējams atrast laiku, lai palīdzētu kādam, kam tas nepieciešams visvairāk. Par to, kā iesaistīties labo darbu darīšanā, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja, "Palīdzēsim.lv" brīvprātīgās Gunita Mežniece un Diāna Macuka. "Labie darbi bieži vien ir vērtīgāki pašam, ne tam, kurš saņem, jo vērtībās, pozitīvās emocijas, iedvesma ir neatsverams ieguvums," vērtē Ilze Skuja. Gunita Mežniece stāsta, ka viņai bērni izauguši un domājusi par tālāko dzīvi, ko varētu darīt labu, kā varētu palīdzēt kādam, jo spēka pietiek. "Ienāca doma - kļūt par brīvprātīgo. Nezinu, ko es tur varēšu piedāvāt. Atvēru internetu, izleca man "Palīdzēsim.lv", saņēmos drosmi, aizgāju un piedāvāju, ja var tā teikt, sevi. Tur man atradās pielietojums," stāsta Gunita Mežniece. "Mēs vadām brīvbrīžus bērniņiem ar īpašām vajadzībām, ar kustību traucējumiem. Tas ir tāds liels prieks, ka tu kaut mirkli vari palīdzēt tām ģimenēm, kas nonākušas tādā situācijā. Tu vienkārši tur esi, tev nav pat prātā doma, ka varētu kaut ko gribēt pretī. Tu vienkārši tur esi un palīdzi. Tā ir maza daļiņa, ko varam dot kā brīvprātīgie, kaut vai atvieglot uz stundu, divām, trim to ģimeņu ikdienu." Raidījuma viešņas mudina šaubīgos pamēģināt, sākt ar mazumiņu, nebaidīties, iet un palīdzēt, nevis šaubīties. Tas arī pašam palīdzības sniedzējam liek palikt empātiskākam, iejūtīgākam.   Ierakstā stāsts par Palsas pamatskolu, kas ir viens no punktiem, kurš atzīmēts labo darbu kartē, jo skolēni kopā ar skolotājām sagrābuši lapas un sakopuši sešu Brīvības cīņās kritušo atdusas vietu Smiltenes novadā, netālu no Palsmanes. Vēl stāsts par to, kādus labos darbus dara Smiltenes pirmsskolas iestādes "Pīlādzītis" audzēkņi un viņu skolotājas.

Latvijas Dabas fonds šajos mēnešos vairākās pašvaldības rīko diskusijas par to, kas dabā vērtīgs un kā mēs to izsakām naudā un dažādos labumos. Formulējums sarunai par dabas kapitālu un ekosistēmas pakalpojumiem iespējams skan atsvešināti, bet aicinām diskutēt un aizdomāties par dabas vērtību. Kas ir dabas kapitāls un ekosistēmu pakalpojumi? Kā tos aprēķina un vai dabas vērtību izsakot naudā, mēs vairāk iegūstam vai zaudējam? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidra Latvijas Bankas Ilgtspējas vadītājs Edvards Kušners un Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka. Klinta Kārkliņa izstrādā enerģijas dzērienu no egļu pumpuriem Domājams, ka daudzi ir dzirdējuši par priežu, bērzu, egļu, upeņu un vēl vairāku augu pumpuriem, kas pavasarī ir jaudīga vitamīnu deva ikvienam. Neformālā gaisotnē radusies ideja un ērta pieeja vajadzīgajiem kokiem realizējās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas  tehnoloģijas fakultātes studentes Klintas Kārkliņas maģistra darbā „Egļu pumpuru un auksti pagatavotas kafijas enerģijas dzērienu izvērtējums”. Iztaujājam Klintu par darbu pie šī dzēriena izveides,  kā arī interesējamies par tām vērtīgajām uzturvielām un vitamīniem, kas rodamas egļu pumpuros. Jaunā pētniece skaidro, ka egļu pumpuros ir daudz C vitamīna, kā arī E vitamīns, dažādi minerāli, ir arī vairākas īpašības, kas jāpēta daudz dziļāk. Taču viņas ideja ir par egļu pumpuru izmantošanu pārtikā, konkrēti dzēriena izstrādi. "Gribējās sākt ar vienkāršāko, kas būtu pumpuru, kuru tu pats vari iemaisīt krūzītē, uzliet karstu ūdeni, pienu, samaisīt, izdzert. Beigās aizgāja pavisam citā virzienā. Es izdomāju, es no viņiem varētu izspiest sulu, es viņus varētu izmantot enerģijas dzērienos vai sulu dzērienos, protams, ievērojot ieteicamās devas, balstoties uz viņu un ķīmisko sastāvu, tas primārais, ka tie simts grami ir puse no C vitamīna devas. Ņemot vērā, ka nedzer tikai tos dzērienus, ēd arī kaut ko citu un to C vitamīnu uzņem arī kaut kur citur, nevis tikai no turienes. Tāpēc viss kaut kā aizgāja pie enerģijas dzēriena. "Sajaucu nedaudz egļu sulas, kas būtu vitamīns, nedaudz parasto sulu, kas būtu vairāk dabiskais saldinātājs, plus krāsa nedaudz uzlabojas. Ja es vēl pievienotu kafiju, būtu kofeīns un enerģijas lādiņš," atklāj Klinta Kārkliņa. Šajā dzērienā nav cukura, bet tie, kas ikdienā lieto enerģijas dzērienu un garšojuši šo, atzinuši, ka ir "ir baigi labi". "Egles nedaudz Ziemassvētku noskaņu karstā vasaras dienā," atklāt Klinta Kārliņa. Kā tad garšo šis dzēriens? Pētniece stāsta, ka egļu pumpuram ir nedaudz citrusa atspirdzinoša garša, gluži kā sajūta, ka ēstu citrona šķēli. Dzērienā ir līdzīgi, varbūt nedaudz maigāks. Maija sākumā vāc egļu pumpurus, tikai jāatceras ievākt no kokiem, kas aug vismaz 100 metrus no ceļa, un nevākt vairāk par 6% no koka, lai netraucētu viņa augšanu. Sulu var spiest uzreiz vai pumpurus uzglabāt saldētavā.  "Sākumā tiek sajaukta kafija ar parasto sulu. Enerģijas dzērieniem tika izmantota auksti pagatavota kafija, tajā salīdzinoši vairāk kofeīna nekā karsti pagatavotā kafijā. Plus viņa arī nav tik skāba. Tad tiek pievienota augļu sula, kas manā gadījumā bija apelsīnu sula un ābolu un aroniju sula, kas gan krāsas ziņā, gan garšas ziņā diezgan labi sagāja kopā kafiju. Tad tika iemērīti trīs grami no kopējā daudzuma egļu pumpuru sulas. Tad viņš tiek atšķīdināts, uzkarsētas, sapildīts un viss," stāsta Klinta Kārkliņa. Grūti pateikt, kad šāds enerģijas dzēriens parādīsies ražošanā, bet jau tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes  Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes studente Klinta Kārkliņa ir apņēmības pilna turpināt egļu pumpuru pētījumus.

Bienvenue Rotatoes!The third episode of Arc 7 is live! Join our heroes as they journey up the mountain to save the city of Pompapumpa below. Grib treks into his past, Uh Oh reconnects with family and Sago changes out of a Pumpkin.LISTEN TO ALL OF ARCS 1-11 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 11 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Plus Votes & info about all things Rotating Heroes!Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Rekha ShankarDan LippertJacob WysockiSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Hello Rotatoes!Our band of heroes arrives in the city proper and takes in all that Pompapumpa has to offer. The best spas, thriving culture and a high council with a stupid name? Listen now to hear Uh Oh finally make friends, Sago struggle to assimilate and Grib seek out his origins all while Mt. Trunkus continues to rumble...LISTEN TO ALL OF ARCS 1-11 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 11 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Plus Votes & info about all things Rotating Heroes!Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Rekha ShankarDan LippertJacob WysockiSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Hello Rotatoes!Our band of heroes arrives in the city proper and takes in all that Pompapumpa has to offer. The best spas, thriving culture and a high council with a stupid name? Listen now to hear Uh Oh finally make friends, Sago struggle to assimilate and Grib seek out his origins all while Mt. Trunkus continues to rumble...LISTEN TO ALL OF ARCS 1-11 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 11 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Plus Votes & info about all things Rotating Heroes!Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Rekha ShankarDan LippertJacob WysockiSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Ir pagājuši jau četri mēneši kopš jaunā, valsts apmaksātā pakalpojuma uzsākšanas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai, tomēr joprojām trūkst informācijas. Kas jāzina pacientam un piederīgajiem, lai pakalpojumu saņemtu, ko tas nodrošina un par ko jārūpējas pašiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Hospiss Māja" projektu vadītāja, vispārējās aprūpes māsa Žanete Jansone, sociālā uzņēmuma "Hospiss Māja" virsmāsa un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Tālākizglītības kursu lektore Tatjana Jirgensone, onkologs-ķimijterapeits, algologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs un "HospissLV" pārstāve Ilze Zosule. Ilze Zosule vērtē, ka pietrūkst informācijas sabiedrībai par pakalpojuma pieejamību. Nelīdz viens ieraksts, piemēram, Nacionālā veselības dienesta "Facebook" kontā. Visvairāk jautājumu par to, kā ir iespēja iegūt palīdzību, jo cilvēki pārsvarā ir izmisumā. "Ja salīdzina, kā bija pašā gada sākumā, kad pārsvarā kontaktējāmies ar slimnīcām un ārstiem un nāca tikai no slimnīcām paliatīvās aprūpes pacienti, tagad lēnām informācija ir nonākuši līdz pašiem cilvēkiem," atzīst Žanete Jansone. "Viņi ir iemesti situācijā, ar kuru dzīvē nav saskārušies un ir spiesti meklēt informāciju, kas un kā var palīdzēt. Palīdzība ir vajadzīga ātri un uzreiz." Palīdzība ir nepieciešama un to sniedz cilvēkiem, kuriem ārstu konsīlijs noteicis, ka viņiem ir ierobežota  dzīvildze līdz sešiem mēnešiem. "Gribētu aicināt cilvēkus, ja jūsu mājās ir cilvēks, kuru jau kopjat, kurš ir smagi slims, kuram ir, teiksim, onkoloģija ceturtajā stadijā un jūs saprotat, ka situācija nekādā veidā nevar uzlaboties, sākt jau laicīgi interesēties, kur un kādā veidā var saņemt palīdzību. Pēdējā laikā pie mums nonāk pacienti, kur pat īsti nevaram palīdzēt," iesaka Žanete Jansone. Vilnis Sosārs skaidro, kā notiek ārstu konsīlijs un kas būtu jānorāda slēdzienā, lai veiktu paliatīvo aprūpi. Ģimenes ārsti pagaidām reti sūta uz konsīliju. Ārsts skaidro, ka problēma ir vienotas veselības aprūpes datu bāzes trūkums, kur būtu redzami visi izmeklējumi, kas pacienta dažādās ārstniecības iestādēs veikti. Reti ir gadījumi, ka ir nodrošināti visi mediķu sniegtie izraksti papīra formātā.

The Battle at Waeldon Keep rages on! Rufus embraces his new form, Grib heats up, and Fraeya finds a new path. Listen now to the exciting conclusion of the third arc!!!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-9 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

The third arc, an adventure of a life time for Grib, Fraeya, and Rufus heads toward the finish line as our heroes race to rescue their Fort Cutler brethren at Waeldon Keep. Grib channels new elements, Fraeya gets recognized, and Rufus takes a walk on the wild side. Yes, things get bear-y interesting on this weeks ep!!Find out the answer to all these questions right now!!!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-8 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

The third arc, an adventure of a life time for Grib, Fraeya, and Rufus heads toward the finish line as our heroes race to rescue their Fort Cutler brethren at Waeldon Keep. Grib channels new elements, Fraeya gets recognized, and Rufus takes a walk on the wild side. Yes, things get bear-y interesting on this weeks ep!!Find out the answer to all these questions right now!!!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-8 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

It's a family reunion this week on the Rotating Heroes! Rufus briefly reconnects with his Uncle, before having to escape the Red Rust Clan in everyone's favourite biome: A swamp!Our heroes do their best to avoid the trickery in the fog as well as breakthrough some crusty exteriors to their more gooey honest centers.Huge truths (and Grib's last name) are finally revealed!!Find out the answer to all these questions right now!!!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-8 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Grib, Fraeya and Rufus do their best to get intel from the freshly rescued Cribbage. Our rotators get a lay of the land and sneak full speed (extremely carefully, on tiptoes, maybe actually kind of slowly) ahead! Will Fraeya and the gang find out what the Red Rust Clan is up to? Will Grib read a poem? Will Rufus finally chop off another person's head? Find out the answer to all these questions right now!!!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-8 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Grib, Fraeya and Rufus do their best to get intel from the freshly rescued Cribbage. Our rotators get a lay of the land and sneak full speed (extremely carefully, on tiptoes, maybe actually kind of slowly) ahead! Will Fraeya and the gang find out what the Red Rust Clan is up to? Will Grib read a poem? Will Rufus finally chop off another person's head? Find out the answer to all these questions right now!!!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-8 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Our heroes must cross a deadly river at the formerly intact "Cutler" Bridge! Fraeya moves as if lifted by flutes, Grib gets cold-blooded and Rufus goes for the head! What new secrets (and poems) lie on the other side?!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-8 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Our heroes must cross a deadly river at the formerly intact "Cutler" Bridge! Fraeya moves as if lifted by flutes, Grib gets cold blooded and Rufus goes for the head! What new secrets (and poems) lie on the other side?!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-8 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Devin Field as Rufus CutlerVictoria Longwell as Fraeya BlackJacob Wysocki as GribThis episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

A night of dreams or a night of nightmares?! The rotators find anything but rest in their first night in the forest as they battle it out with some terrifying Displacer Beasts. Grib calls upon a storm, Rufus thinks back to his training, and Fraeya finally meets her match! #GribLovesKorn#FridayNightHeatLISTEN TO ALL OF ARCS 1-7 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Ally Beardsley plays Nancy-Rae GanMike Trapp was Trubine Spizzlezinc & Jacob Wysocki as Grib *Last Name Unrevealed*This episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Our new arc begins at the last human stronghold at the edge of the Endless Holt, Fort Cutler. While his father is away, a young Rufus Cutler (Devin Field) gets a crash course in responsibility as the interim leader of Fort Cutler. Elsewhere, Fraeya Black (Victoria Longwell) does her best to follow her God Xophine, and the emerald light wherever it may shine. Finally, returning rotator, Grib sits imprisoned in the dungeons below the castle itself. As the council of Fort Cutler argues over Grib's fate, it becomes clear that other dangers are afoot!LISTEN TO ALL OF ARCS 1-7 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Ally Beardsley plays Nancy-Rae GanMike Trapp was Trubine Spizzlezinc & Jacob Wysocki as Grib *Last Name Unrevealed*This episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

The remaining forces at Fort Cutler meet to discuss what the hell is going on with these bugs! Rufus saves face, Fraeya volunteers and Grib seeks revenge! All before seeing what the forest itself has in store for them.LISTEN TO ALL OF ARCS 1-7 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Ally Beardsley plays Nancy-Rae GanMike Trapp was Trubine Spizzlezinc & Jacob Wysocki as Grib *Last Name Unrevealed*This episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Loxodons, dachsunds, locks and the sun! It's time for the final episode of the Second Arc!!!We pick the battle up right where we left off! Our rotators scramble to rescue Yerath from the depths below while escaping the last chamber of the LockKeeper! Nance gets creative, Turbine gets behind the wheel and Grib connects to his roots on the thrilling conclusion of Arc 2!(ALSO LISTEN FOR MORE INFO ON WHAT LIES AHEAD IN ARC 3 & 8!!)This week's episode is brought to you by Hero ForgeLISTEN TO ALL OF ARCS 1-7 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Ally Beardsley plays Nancy-Rae GanMike Trapp was Trubine Spizzlezinc & Jacob Wysocki as Grib *Last Name Unrevealed*This episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

The Rotators are already being attacked by pirates even though they JUST left Salinport!Grib connects with his wildfire, Nance doubles down and (a still tipsy) Turbine channels the night bird. It's a battle of boats on this week's Rotating Heroes Pod!!!!This week's episode is brought to you by Hero ForgeLISTEN TO ALL OF ARCS 1-7 RIGHT NOW ON: The RHP Patreon+ Get Arc 8 RIGHT NOW!+ Get Arc Barks (Talk Backs) for every episode+ Monthly Updates where we update you on all things Rotating Heroes and shout out to people who share our show.Zac Oyama was your Dungeon Master (Dimension 20, College Humour, Dropout, Adam Ruins Everything, Game Changer, and Um, Actually)Ally Beardsley plays Nancy-Rae GanMike Trapp was Trubine Spizzlezinc & Jacob Wysocki as Grib *Last Name Unrevealed*This episode was edited And produced by Zac Oyama & Jasper William CartwrightSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Nick Olson joins us from Predict Wind for this episode of Boating Insights. Predict Wind is a leading weather forecasting and routing company that provides accurate and reliable weather information for boaters.  The episode focuses on the following: Different models and accessing local weather data The interplay between routing and observations Using options like Iridium with GRIB files Use of currents in routing models To learn more about our weather and seamanship training courses, click here.

Artist: Serkvin / Nikita Grib Name: September Podcast, 2023 Genre: Electronic Release Date: 01.09.2023 Exclusive: Deep House Moscow Nikita Grib: www.facebook.com/gribnikita Soundcloud: @nikitagrib Instagram: www.instagram.com/djnikitagrib Serkvin: www.instagram.com/Serkvin CONTACT (DHM): Email — deephousemoscow@hotmail.com Follow us: www.facebook.com/deephousemsk/ www.instagram.com/deephousemoscow/ vk.com/deephousemsk/

Skvor - Live @ Record Video Stream (31-08-2023)

Serkvin & Nikita Grib - Live @ Record Video Stream (24-08-2023)

Artist: Serkvin / Nikita Grib Name: April Podcast, 2023 Genre: Electronic Release Date: 26.04.2023 Exclusive: Deep House Moscow Nikita Grib: www.facebook.com/gribnikita Soundcloud: @nikitagrib Instagram: www.instagram.com/djnikitagrib Serkvin: www.instagram.com/Serkvin CONTACT (DHM): Email — deephousemoscow@hotmail.com Follow us: www.facebook.com/deephousemsk/ www.instagram.com/deephousemoscow/ vk.com/deephousemsk/