Podcasts about Kri

Medveda je preplavilo hrepenenje in ga ni več izpustilo … Pripoveduje: Zvone Hribar Napisala: Manka Kremenšek Križman. Pravljica z natečaja za oddajo Lahko noč, otroci! Posneto v studiih Radia Slovenija 2014.

Norėdami matyti visą podkastą spauskite čia: https://contribee.com/krepsinisnet 00:00 – KMT renginys 17:35 – „Snaiperio“ konkursas 22:50 – „Žalgirio“ dominavimas 37:14 – „Lietkabelio“ užduotas tonas 50:33 – neaiškumas dėl kito KMT 51:42 – įspūdinga ispanų taurė 56:32 – kaip sekėsi kitiems Eurolygos klubams 58:00 – rinktinės sudėtis Rėmėjų dalyje aptartos šios temos: 1:02:37 – M.A.M.A. apdovanojimai 1:04:42 – kur geriausias judesys per KMT 1:07:20 – KMT nustebinusių dalykų reitingas 1:08:45 – fake trenerių sąrašas 1:10:57 – varžovų analizė ir nematomi užkulisiai 1:14:35 – kur panaudoti „Žalgirio“ neišleisti pinigai 1:15:18 – gal LKL turėtų pasirinkti „Snaiperio“ dalyvius 1:17:23 – kodėl J.Valančiūnas turi tiek konfliktų 1:19:07 – apie D.Maskoliūną podkastuose ir Š.Vasiliausko komentavimą 1:26:30 – pernelyg švelni bauda M.Lessortui 1:29:17 – kieno nutekinti susirašinėjimai sukeltų didžiausią bangą 1:31:19 – taisyklė, kurią norėtume grąžinti 1:33:10 – hipotetinis 1:36:03 – NKL perėjimai už išpirkas 1:37:45 – ar pasikeitė nuomonė apie G.Križanauską 1:39:40 – ką krepšininkai veikia baigę karjeras 1:43:15 – R.Milašiaus apranga KMT metu 1:47:10 – kas yra tarp T.Masiulio ir D.Sirvydžio 1:49:21 – kas „Lietkabelyje“ priima sprendimus 1:52:50 – kuris lietuvis dabar padėtų „Žalgiriui“ 1:54:55 – koks krepšinis bus po 30–40 metų 1:58:53 – kodėl „Ryto“ žaidėjai nusiėmė medalius 2:01:20 – naujas planas – reklama jums

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva   Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai? Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm. 2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai. Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā. "Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV. Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada. Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā. Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību. 1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos. Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa. 1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību. Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs. Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru. 1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates". Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta. Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam. Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Izmantotā literatūra: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. – R., 1985., 61. – 65. lpp. Vilnis Auziņš. "Mārtiņš Buclers — nozares perspektīvu konstruktors" Anita Banziņa. Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs.   

Milan a Tom Michalkovi se posedmé a naposledy setkávají s Lukášem Križkem u seriálu Ježíšových výroků. V centru pozornosti je výrok „Já jsem vinný kmen“.Tento podcast můžete podpořit na https://radio7.cz

Na včerajšnjo pepelnično sredo so bili s pepelom na čelu zaznamovani tudi rojaki v Clevelandu. Pri Svetem Vidu sta bili sveti maši ob 17h v kapeli svetoviške vasice in ob 18.30 v župnijski cerkvi. Najsvetejše bo v čaščenje izpostavljeno vsak petek od 16h do 17h v kapeli svetoviške vasice, sledila bo sveta maša v angleščini. Pri Mariji Vnebovzeti je bil pepel blagoslovljen in razdeljen med včerajšnjo jutranjo in večerno sveto mašo. V tej župniji so pripravili veliko priložnosti za molitev in razmišljanje. Poleg vsakodnevne jutranje maše v slovenščini bo ob sredah in petkih še večerna sveta maša v angleščini. Križev pot bodo ob sredah zvečer molili v angleščini, ob nedeljah popoldne pa v slovenščini. Molitev pred Najsvetejšim bo ob sredah zvečer in ob četrtkih popoldne. Vsak ponedeljek zvečer bo spokorno bogoslužje v eni od župnij na tistem območju. V tem postu bodo nadaljevali tudi s tradicijo ribjih večerij.

Križ velja za enega od štirih temeljnih simbolov in kot takšen je tudi večplasten s svojim sporočilom. Kristus je na njem umrl in ob tem v ljubezni daroval sebe ...

Tvorbu sochára Vojtecha Farkaša obdivujú doma i v zahraničí, patrí mu nominácia na Krištáľové krídlo 2025 v kategórii výtvarné umenie. Sandre Vychlopenovej porozpráva o detailoch práce, aj o pozoruhodných materiáloch, ktoré opracúva - bronz, živicu, či kamene - tie rád sám nachádza a zbiera. Zistíme, kde vo svete má časť rodiny, aj kto ho doma zásobuje relaxačnými indickými nástrojmi. Vypočujte si túto epizódu NP. | Hosť: Vojtech Farkaš (akademický sochár). | Moderuje: Sandra Vychlopenová. | Tolkšou Nočná pyramída pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.

Es ist der 14. Mai 2018 als ein Junge vor der Haustür von Familie Kriégel in Leixlip, Irland steht. Er möchte mit Ana, der 14-jährigen Tochter der Kriégels sprechen. Kurz darauf verlassen Ana und der Junge das Haus. Ana macht einen glücklichen Eindruck.Sie ahnt nicht, dass sie gerade in eine tödliche Falle gelockt wird. Der Mordfall Ana Kriégel hat 2018 ganz Irland erschüttert. Nicht nur die Brutalität, auch das Alter der Täter, schockierte. Wir sprechen heute über Ana, ein Mädchen mit großen Träumen, über zwei Jungen, die zu den jüngsten Mord-Beschuldigte in der Geschichte Irlands werden und widmen uns im Nachgespräch der Frage, welche Zusammenhänge es zwischen Pornografie-Konsum, Frauenfeindlichkeit und sexualisierter Gewalt gibt. Inhaltswarnung: Explizite Gewalt und sexualisierte Gewalt gg. Minderjährige, Sexismus, Frauenhass, PornografieOb der Fall gelöst oder ungelöst ist seht ihr ganz unten in der Folgenbeschreibung: N= nicht gelöst, G = Gelöst.SHOWNOTES:Danke an unsere heutigen Werbepartner:Formel Skin:Mit unserem Code PUPPIESANDCRIME spart ihr als Neukund:innen 40% auf das 2-Monats Paket. Einfach hier klicken.Holy:Mit unserem Code PUPPIES spart ihr 10% auf eure Holy Bestellung.Hier findet ihr alle Links zu all unseren aktuellen Werbepartnern, Rabatten und Codes:https://linktr.ee/puppiesandcrimeSOCIAL MEDIAInstagram: @Puppiesandcrime - https://www.instagram.com/puppiesandcrime/?hl=deTiktok: @puppiesandcrime.podcast - https://www.tiktok.com/@puppiesandcrime.podcastFacebook: https://www.facebook.com/PuppiesandCrimeEmail: puppiesandcrime@gmail.com------- G --------- Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

V okviru mednarodnega sodelovanja Evropske vesoljske agencije (ESA) so po dveh desetletjih razvoja tehnologije že lani v okviru misije BIOMASS v orbito poslali satelit. Ta s posebno radarsko tehnologijo meri doslej neznane prostornine lesne biomase tropskih gozdov, ki so naravno skladišče CO2, rezultati meritev pa so javno dostopni. Več tokrat gosta s Katedre za geoinformatiko in katastre nepremičnin na Fakulteti za gradbeništvo in geodezijo Univerze v Ljubljani, prof.dr. Krištof Oštir in asistentka dr. Ana Potočnik Buhvald, člana mednarodne ekipe, ki sodeluje v misiji BIOMASS. FOTO: Satelit misije ESA BIOMASS s posebno radarsko tehnologijo beleži prostornino dreves, vej in podrasti iz lesa VIR: ESA (Evropska vesoljska agencija)

Dotaknili smo se našega zdravstvenega sistema in tegob, ki jih imamo uporabniki zaradi pomanjkanja zdravnikov in posledično dolgih čakalnih vrst. Pogovarjali smo se z oftalmologom dr. Matejem Beltramom, infektologom dr. Federicom Potočnikom in zobozdravnikom dr. Krištofom Zevnikom.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Klajā nākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Krišjānis Ķergalvis bija uzņēmējs, politiķis, būvuzņēmējs un viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem 20. gadsimta sākumā. Viņa pārziņā bija ēkas, kurās šodien daudzi rīdznieki un Rīgas viesi aizvada savu dzīvi, Ķergalvis, būdams ilggadējs Sv. Jāņa ģildes mūrnieku amata vecākais, Rīgas domes deputāts, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, mākslas kolekcionārs un mecenāts, savas dzīves laikā uzcēla vai pārbūvēja vismaz 76 dažādus objektus (rūpnīcas, baznīcas, skolas, cietumus, dzīvojamās mājas u. c.) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Caur viņa dzīvesstāstu iespējams ielūkoties arī tā laika latviešu pilsoniskās sabiedrības norisēs, ko raksturoja dižas idejas un lieli darbi. Ko zinām par Krišjāņa Ķergalvja dzīvi? Stāsta pētījuma autors - vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laikmetu, kurā rosīgi darbojas Krišjānis Ķergalvis, raksturo vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Zinātnes ziņās stāsts par mākslīgā intelekta radošajām spējām Mākslīgais intelekts radošumā var pārspēt vidusmēra cilvēku. Tā secinājuši Monreālas universitātes Kanādā pētnieki publikācijā žurnālā “Scientific Reports”, salīdzinot mākslīgā intelekta darbību un 100 tūkstošu cilvēku spējas. Mākslīgā intelekta rīku pamatā ir lielie valodas modeļi, kas lieliski apstrādā un saprot cilvēka valodu. Atsevišķi modeļi uzrādījuši labus un par cilvēkiem pat labākus rezultātus uzdevumos, kas paredzēti, lai mērītu oriģinālu domāšanu un ideju radīšanu. Taču vienlaikus 10% visradošāko cilvēku ir krietni priekšā mākslīgajam intelektam, īpaši tādos radošos uzdevumos kā dzejas un stāstu radīšana. Komentāru par pētnieku veikumu sniedz SIA “Elektroniskie sakari” Techritory programmas direktors Neils Kalniņš. Jautājumi par un ap mākslīgo intelektu ir daļa no viņa ikdienas, un sarunas iesākumā par to, vai mākslīgais intelekts vispār ir radošs un ko mēs saprotam ar mākslīgā intelekta radošumu?   

5. februārī plkst. 12.00 Rīgas Kongresu namā gaidāms koncerts "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Vide un es". To veido stāstnieks Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, režisors Roberts Rubīns, rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs, mākslinieks Krišs Salmanis, animators Pauls Pikāns; koncertā piedalīsies saksofonists Aigars Raumanis, īpašā viešņa būs pētniece Solvita Strāķe, bet pie LNSO diriģenta pults pirmo reizi stāsies jaunais portugāļu diriģents Ruī Migels Markešs. Gaisa piesārņojums un klimata pārmaiņas, ātrā mode un plastmasas kalni, bioloģiskās daudzveidības strauja samazināšanās. Tam visam pa vidu – cilvēks. Šo apgalvojumu varam apskatīt no abām pusēm – jā, cilvēks to veicinājis, bet cilvēkam arī to iespējams labot. Kā būt klātesošam samilzušo ekoloģisko problēmu risināšanā, palīdzēs uzzināt Goran Gora un zinātniece Solvita Strāķe. Taču koncertā, kā allaž, skanēs arī simfoniskie hiti – gan Kloda Debisī gleznainās "Viļņu rotaļas" no cikla "Jūra", "Skats laukos" no Hektora Berlioza iztēli rosinošās "Fantastiskās simfonijas", Platona Buravicka koncerts saksofonam un orķestrim "Plastmasas temperatūra" ar spožu Aigara Raumaņa solo, kā arī čehu komponista Bedržiha Smetanas simfoniskā poēma "Vltava" no cikla "Mana dzimtene".  Sarunā ar Jāni Holšteinu-Upmani un Jāni Joņevu – par to, kā runāt par vides tēmu, lai tas nekļūtu moralizējoši; par to, vai mākslā ir pienākums runāt par "lielajām, nopietnajām" tēmām; par uzveduma komandas vēlmi nebūt lekcijai vai mācību grāmatai, bet gan procesam, kas liek uzdot jautājumus; par to, kā viena un tā pati mūzika vienā laikā var izklausīties idilliski, bet citā – ironiski..

"Tas bija tas, kur es patvēros un kur es dzīvoju - ilūziju pasaulē, kur šis ir tikai posms, kas beigsies, un tad būs tas mirklis, kad viss būs labi un viss paliks aiz muguras. Tad būs tie labie brīži un skaistais, un tas būs konstants, un man vairs nesāpēs," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Nikola Stefānija Krištopane. Nikola vairāk nekā desmit gadus dzīvoja vardarbīgās attiecībās, ko pati raksturo kā “paralēlo realitāti”, kur mīlestība bija cieši sajaukta ar bailēm. Vardarbība izpaudās dažādās formās, īpaši emocionāli, un tas pakāpeniski sagrāva drošības sajūtu un pašvērtību. #dzīveinavmelnraksta

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā? Atziņas pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotājiem priekšlasījumiem un diskusijas. Kultūras rondo studijā izvaicājam komunikāciju pētnieku Mārtiņu Kaprānu, jo arī mākslā svarīga ir komunikācija un māksla pati ir komunikācijas veids. Viņš bija arī diskusijas vadītājs. Uzklausām mākslinieku viedokli.  Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadīti priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? 20. gadsimta 60.–80. gadi”. Tajā satikās mākslas zinātnieki no Latvijas un ASV. Priekšlasījumos mākslas eksperti aplūkoja, kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes, un kādas stratēģijas viņi pielietoja. Kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju. Un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa, izvēloties apolitisku mākslas darba saturu un postmodernu formu. Ar priekšlasījumu “Ojārs Ābols. Sadarbošanās kā stratēģija” uzstājās LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) un Ojāram Ābolam veltītās izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorante Mg. art. Ieva Kalniņa piedāvās referātu “Konformisma un nonkonformisma robežtrajektorija padomju okupācijas agrīnajos gados Latvijā: Zentas Loginas stāsts”. Savukārt LMA doktorante Mg. art. Agnese Zviedre iztirzās tēmu “Cilvēks nav sala: 1970. gadu Latvijas mākslinieku formālie eksperimenti un meklējumi”. “Par pagrīdes kustībām un avangardu: Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas loma Baltijas nonkonformisma veidošanā” tiešsaistē runās Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures katedras profesore Dr. Džeina Eštone Šārpa (Jane Ashton Sharp). Referātiem sekoja diskusija “Uzbrukums māksliniekam. Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā?”, kurā analizēja šodienas situāciju. Sarunā piedalījās mākslinieki Kristaps Epners, Gundega Evelone, Margrieta Griestiņa un Krišs Salmanis, apskatot mākslinieka lomu mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē. Katrs citādā veidā saskārušies ar uzbrukumu māksliniekam. Pasākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās laikā, kad vienlaicīgi notiek divas izstādes – “Džemma” (līdz 25. janvārim) un “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” (līdz 10. maijam). Džemma Skulme (1925–2019) un Ojārs Ābols (1922–1983) bija dzīvesbiedri, domubiedri un ievērojamas figūras Latvijas mākslā padomju okupācijas periodā.

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.     Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Kredīti un aizņemšanās, budžets, valsts fiskālā politika, finanšu izaicinājumi un Eiropas Centrālās bankas lēmumi. Krustpunktā izvaicājam Latvijas Bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas TV žurnālists Krišs Kairis.  

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji. Gada jaunais mākslinieks: diriģente Anastasija Kildiša; dziedātājs Eduards Rediko; trompetists Mārtiņš Zujs. Gada koncerts: "Dzīvības elpa" – Evilena Protektore, Krišjānis Bremšs, Toms Timofejevs, Artjoms Sarvi, Volha Zaharova 30. janvārī "VEF Jazz Club", rīkotājs VEF Kultūras pils; "Nakts vēstules dejotājai" – Elza Leimane, Matīss Čudars, Arve Henriksens (Arve Henriksen), Anderss Jormins (Anders Jormin), Ivars Arutjunjans, Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš 18. jūnijā Rīgas cirkā, rīkotājs "Latvijas Koncerti"; Taņs Duņs, "Budas pasija", 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma zēnu kora grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Majore, Ieva Parša, Jolanta Strikaite, Mārtiņš Zvīgulis, Yiran Jia, Hasibagen, diriģents Māris Sirmais 5. septembrī Rīgas Kongresu namā, rīkotājs "VAK Latvija"; "Apkalna. Fausts. Znotiņš." Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Organismi" atklāšanas nakts koncerts – Iveta Apkalna, Kaspars Znotiņš 10. oktobrī Latgales vēstniecībā "Gors", rīkotājs Latgales vēstniecība "Gors"; "Marina Rebeka. Solokoncerts. Draugi – Andrejam Žagaram" – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Mikēle Gamba, 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, rīkotājs – nodibinājums "Andreja Žagara kultūras attīstības fonds". Par izcilu interpretāciju:  čelliste Magdalēna Ceple – Mečislava Veinberga "Concertino čellam un stīgām" (kopā ar "Kremerata Baltica") 14. septembrī Dzintaru koncertzālē un 17. oktobrī Ventspils koncertzālē "Latvija"; diriģents Tarmo Peltokoski – Riharda Štrausa "Alpu simfonija" (ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī; dziedātāja Inna Kločko – titulloma Riharda Štrausa operā "Salome"; Latvijas Nacionālā opera un balets, operas pirmizrāde 21. februārī, diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par izcilu sniegumu gada garumā:  dziedātāja Zanda Švēde; pianists Reinis Zariņš; valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga"; dziedātāja Katrīna Paula Felsberga; orķestris "Rīga". Par izcilu darbu ansamblī:  vijolniece Magdalēna Geka; trompetists Kristians Kalva; "Trio Tresensus": Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (perkusijas). Gada jaundarbs:  Jāņa Petraškeviča koncerts diviem sitaminstrumentiem un ansamblim "Tas, kas šeit bija pirms", pirmatskaņojums Latvijā 8. februārī koncertzālē "Cēsis" – Guntars Freibergs, Juris Āzers, ansamblis "ensemble unitedberlin", diriģents Vladimirs Jurovskis; Jēkaba Jančevska Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija), pirmatskaņojums 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma; Annas Veismanes "Četras dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem", pirmatskaņojums 11. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē – Mārtiņš Šmaukstelis, Ilze Ozoliņa. Par izcilu sniegumu džezā:  sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko; saksofonists Toms Rudzinskis; vibrofonists un taustiņinstrumentālists Miķelis Dzenuška. Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs. LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Piše Miša Gams, bereta Aleksander Golja in Eva Longyka Marušič. Sonja Votolen je slavistka in anglistka, pesnica, pisateljica, dramatičarka in publicistka, ki piše priročnike za učenje tujih jezikov, strokovne pedagoške članke, recenzije in literarne kolumne. V pesniški zbirki Pankrt opisuje otroštvo, zaznamovano z neljubečimi starši. Že v prvi pesmi z naslovom Za vse kajtejetrebabilo otroke, ki je hkrati uvod v prvi sklop pesmi, v kratkih stavkih opiše pogled na svet skozi prizmo zarodka, ki nastane kot plod nesrečnega naključja, pri čemer izpostavi vodilno misel: “Še preden postaneš bitje, bi moral imeti pravico odločiti se, ali sploh želiš postati bitje. Že takoj takrat, tisti trenutek sparitve dveh osebkov, ko si le še pikica.” In nadaljuje: “Preiti v življenje ali staniščni odtok, bris s toaletnim papirjem ali spodnjicami – to bi moralo biti vprašanje svobodne volje, odločitve majhnih pikic. Bog, zahtevam pravico odločanja za vse pikice, še preden se rodijo!” V nadaljevanju zbirke Votolenova niha med iskanjem ljubezni staršev in izražanjem jeze, ogorčenja pa tudi lastnega opolnomočenja. O slednjem dramaturginja in pesnica dr. Romana Aniya Ercegović v spremni besedi piše, da gre za “šamansko potovanje celjenja, najdenja izgubljenega dela svoje duše”, pesnica Aleksandra Kocmut pa v svoji spremni besedi dodaja, da je pesmi “napisala bolečina, tako globoka in prvinska, da se dotakne celo tistega najstarejšega dela naših možganov, limbičnega sistema, kjer kraljujejo zgolj nagoni.” V prvem sklopu zbirke Pankrt smo priča občutjem, ki se začnejo z besedami “Popljuvajte me”, pa do klavstrofobičnosti, ki jo izraža pesem Ujeta sem ujeta sem zajeta sem, v kateri pesnica opisuje občutke brezizhodne zazidanosti, znotraj katere stojita dva megalomita: “Na enem piše mati / na drugem oče Upiram oči vanju / Ni je moči ki bi kamna zmehčala”. V pesniškem sklopu z naslovom Tri mame Sonja Votolen opisuje svoja najbolj zgodnja leta, preživeta v družbi dveh tet in babice, ki so ji predstavljale nadomestno mater. Oče jo je namreč že zgodaj razglasil za “pankrta”, mati pa mu je v njegovem distanciranju od otroka zelo hitro sledila. V sklopu Bio mati se podrobneje posveča samopomilovanju in pribijanju matere na križ resnice: “Križam sama sebe ker / te križam mati in pribijam / na križ resnice in vse / smeti ti končno mečem v / obraz Opljuskati te hočem / s pljunki svoje bolečine / In ne drzni si zamijavkati / naj ne govorim naj ne govorim / tako predolgo sem natovarjala / vase tvojo doto krame in / sem preveč natovorjena s / tvojo nesramno hinavsko / priliznjeno neljubeznijo”. Namesto da bi jo mati vzela v toplo dlan kot mehkega piščančka, iz njenih rok raste trnje, ki ji ob vsakem stiku povzroča neizmerno bolečino. Dejstvo, da je vsakič znova zavrnjena, se ji zareže v nezavedno, zato nas ne čudi, da iz pesniške subjektke bruhajo zahteve po tem, naj jo ljudje popljuvajo, da ji bo na nek način lažje, saj so to edini vedenjski vzorci, ki jih njena duša pozna od rojstva naprej. Na trenutke priča o tem, da se počuti kot okostje, ki ga je mati glodala, čeprav je pri tem ni niti pogledala. V sklopu Oče se posveča otroškemu zaznavanju očeta – od zmerjanja s pankrtom in ostalega besednega poniževanja do pretepanja: “Utrgal je kakšno šibo in me mahnil z njo čez telo / Njen drobni biček me je spekel skozi / oblekico in nikjer ni bilo mamine rame / Mama daj položi roko pod pankrtovo glavo / Oče pokliči vsaj enkrat pankrta s pravim imenom / so bile pankrtove edine želje”. Pesniška zbirka Pankrt se usede v dušo bralca in pod sabo razpre vseh devet krogov Dantejevega pekla, ki se začnejo in končajo v pobožni slovenski družini, odtujeni od svojih čustev – s hladnim in nasilnim očetom in upognjeno materjo, ki se ne zna postaviti zase in za svojega otroka. Tudi v drugi polovici zbirke pesnica nadaljuje v svojem prepoznavnem stilu, le da se tokrat bolj prizemlji v sedanji trenutek, ki ji odstira pogled v lastno nezavedno, ki nenehno obračunava s starši: “… Tako vstopam vase in poslušam / svoje glasove in samo malo / z nogo premaknem listje na tleh / Kot da jih pospravljam v nek predal / Zapojem v mislih in naredim križ / na tvoje čelo mati / na tvoje čelo oče / Lastovke s perutmi pišejo note v zrak”. Pesniški slog Sonje Votolen je osebnoizpoveden – čustva se kažejo s pomanjševalnicami, ponavljanjem besednih zaporedij in z barvitostjo jezika, ki se v navalu izbruhov kaže včasih črno-belo, spet drugič v bolj ali manj ozaveščenih odtenkih sramu, občutkov krivde, nemoči, jeze, ogorčenja pa tudi olajšanja, čustvene razbremenitve in katarze. Pesmi se večinoma začnejo brez naslovov, le s poudarjenim prvim verzom, kateremu sledi serija verzov brez stavčnih ločil, ki bi razmejila stavke, misli oz. občutenja. Bralcu se zato zdi, kot bi ga med branjem posrkalo v nekakšen čustven tornado in ga zabrisalo včasih na eno, drugič na drugo stran zbirke. Pesnici je treba priznati pogum in svojevrstno senzibilnost pri opisovanju svojih psihičnih stanj, kar je v slovenskem literarnem prostoru prej izjema kot pravilo. Zdi se, da slovenska družba – in z njo tudi literatura – od Cankarja naprej goji strahospoštovanje do lika matere, ki je večinoma prikazana kot požrtvovalna, plemenita in dobra kot kruh. Mati v pesniški zbirki Pankrt pa je opisana kot oseba, ki si še na smrtni postelji ne upa dotakniti svojega otroka in ga poklicati po imenu. V zaključku predzadnjega teksta v zbirki Sonja Votolen piše iz vidika umirajoče matere: “Kriva si, da nisva poznala sožitja, kriva si, da si naju razdvojila, kriva si, da si se borila v mojem trebuhu, da nisi popustila in se preprosto izlila kot kri med mojimi stegni. Zdaj odhajam, a ne morem se spomniti, da bi te bila ljubila vsaj eno sekundo. Nebodigatreba si bila. Ne morem reči, da sem te imela rada. Nimam slabe vesti, saj sem ti vendarle dala življenje. In navsezadnje, ja, grda sem bila do tebe, toda mati je le ena. To pa si le zapomni!” Po drugi strani pa s citati književnikov in izseki ljudske modrosti, ki se nahajajo na začetkih osmih pesniških sklopov, lahko sestavimo mozaik avtoričinih prepričanj – Votolenova se ne nazadnje sklicuje na svobodno voljo izražanja in ubesedovanja, če že ni imela prav nobene besede pri lastnem spočetju oziroma rojstvu.

No, pa skupaj odtecimo nov krog usmiljenja in pomilovanja. Prazniki so minili pričakovano, a nekaj novega obredja je dovolj, da posvetimo današnjo analizo festivalu, ki je za nami. Najprej k običajnemu; odrasli in mladina so si ponovno z veseljem odstreljevali dele okončin, holesterol je tekel v potokih in tradicionalna družina v krizi se je za nekaj ur prebila v ospredje. Novosti letošnjih praznikov pa so naslednje: zapadel je sneg, kapitalisti so ukinili MTV, ameriškemu predsedniku je Božiček prinesel državo, zajček mu bo še drugo. Kot znajo povedati etnografi, se tradicija, da postane tradicija, najprej rodi, in nenavadno, da smo prav v teh neveselih časih priča tolikim rojstvom novih tradicij. Zato danes, še vedno v prazničnem vzdušju, nekaj o rojstvu najnovejše praznične tradicije. O novoletnih skokih v stoječe, tekoče, slane in sladke vode. Včasih je bilo namakanje v zimski vodi rezervirano za severnjake, pri nas se je pred nekaj leti začelo na obali. Če kaj, potem so prvojanuarski možje in žene v kopalkah priklicali novinarske ekipe, ki prvega že tako trpijo zaradi pomanjkanja dogodkov. Nato pa se je začela ta moda širiti – težko zapišemo kot požar – po naši prekrasni deželi. Ob obali so prišle na vrsto reke, potem jezera, potem ribniki, potem mlake in letos so naši marljivi dopisniki poročali o vsaki malo bolj ambiciozni vodi, ki je imela na sredi Slovenca, tresočega se v objemu tistih nekaj stopinj. Ob rojstvu te nove tradicije pa si vsi zmrzljivi ne moremo kaj, da se ne vprašamo: »Zakaj« in pa še tudi: »Čemu?« Nekaj drži kot pribito. Verjetno ni bolj učinkovitega načina za preganjanje novoletnega mačka, kot je proces, pri katerem telo izpostavimo temperaturnemu šoku. Kri v žilah zblazni, toksini se izločijo in spoli nagoni izginejo. Potem pa je, vsaj po izjavah udeležencev, tu še metafizični element. Voda čisti in po tej logiki tista voda, ki je tik na tem, da spremeni agregatno stanje, čisti še bolj. Ko na začetku koledarskega leta torej zaplavamo v ledeni vodi, nas ta očisti preteklega leta in na simbolni ravni pozabimo na dogodke preteklega leta. Če nas pa kap, pozábimo še na vse ostalo. Obstaja pa za te vrle može in žene še ena mogoča razlaga; včasih so spremembo koledarja imenovali tudi »skok v novo leto«. Ker pa se je ta skok iz izreke počasi izgubil, ga plavalci ponovno uvajajo s tem, da skačejo v januarske vodotoke. Eden izmed elementov, ki ga ne smemo zapostaviti, sploh v civilizaciji spletnih vplivnežev, pa je tudi kultura kopanja v ledeni vodi, ki jo reklamirajo na internetu in imajo nekateri izmed teh junakov toliko sledilcev, da jim je čemenje med ledenimi kockami postalo poklic. To naj bi zdravilo večino znanih bolezni, človeško zavest pa postavilo na povsem novo raven. Kar z lahkoto verjamemo. Da ta zapis ne bo razumljen kot zanikanje te nove tradicije, še enkrat poudarimo, da gre za junaško dejanje, ki ne le dokazuje klenost, dolgoživost in vitalnost naroda, temveč tudi samodejno izpostavlja tiste najpogumnejše med nami; tiste, ki nas naj vodijo v svetlejšo prihodnost. In na tem mestu imamo vsi, ki prvega januarja sedimo v copatih, največja žrtev pa je med koncertom in skoki pojesti samo en kos potice, veljaven pomislek. Dejstvo je namreč, da novoletno kopanje skokovito narašča. Vsako leto se mu pridruži nova voda, število kopalcev pa raste na potenco. Tako ne bo dolgo, ko bo plavajočih več kot zmrzljivih boječk. In kot to počnejo večine nad manjšino, bo novoletno kopanje postalo splošna norma, vsi, ki se ga ne bodo udeležili, pa bodo praznično marginalizirani. Kajti tako obredje in tradicije delujejo. Ob večerjah, smrekici, darilih in ognjemetu se bo praznikom priključil še skok v ledeno vodo in dva milijona Slovencev, se bo, kot Indijci v Gangesu, na začetku leta obredno očistilo. Rešitev za vse tiste med nami, ki nočemo testisov v trebušni votlini, prihaja iz nepričakovane smeri. Verjetno se sprašujete, čemu se tradicija rojeva tako pozno v zgodovini naroda. Se pravi, zakaj niso že naši predniki slekli kožuhov in cap in se ob solsticiju zagnali v vodo. »I, niso se mogli!« Kajti vodotoki so bili ob tem času tradicionalno zamrznjeni. Hočemo povedati, da prvega januarja v preteklosti, ko so zime še bile zime, ni bilo prosto dostopnih voda, ker jih je prekrival led. Tako bi si morali naši predniki s sekiro najprej razbiti odprtino, v katero bi se nato po tjulenjsko potopili. Kar pa jim ni prišlo na pamet. In ker kaže, da se bodo klasične zime vrnile, bi lahko bilo tudi te nove tradicije na hitro konec. Kdo ve, mogoče pa jo bo nadomestilo novoletno golo drsanje.

Piše Bojan Sedmak, bereta Lidija Hartman in Jure Franko. Zgodovinski roman Dragana Potočnika Morporuk je povit v kvalitetno naslovnico in zavihke Vojka Pogačarja s spremno besedo Boštjana Narata, v kateri urednik besedila zapiše, da je Dragan Potočnik »marsikaj in marsikdo – profesor, zgodovinar, raziskovalec, popotnik, pesnik, strokovnjak in pisatelj …« Avtor pa v lastni spremni besedi izpostavlja, da gre v njegovi pripovedi »za preplet raziskave in domišljije in spoznanja, da brez zgodbe ni spomina…« ter da se je pri pisanju »opiral na ohranjene kronike v turških arhivih«. Besedilu sta dodana slovarček manj znanih pojmov, pretežno iz islamskega besednjaka ter kazalo z naslovljenimi poglavji in natančnimi datumi, izmenično zapisanimi po gregorijanskem in muslimanskem koledarju. Iz teh je razviden čas dogajanja od dveh dni v mesecu marcu do zaključnih v novembru, večinoma pa v avgustu in septembru leta 1532, ko se je stotisočera turška vojska vračala s plenilskih pohodov po takratnih deželah, ob tem pa mimogrede nekaj dni silovito oblegala Morporuk, Marburg, Maribor. Avtorjev drugi roman vsebuje za zgodovinsko epiko značilno prepletanje preteklih dejstev z zgodbami stvarnih in fiktivnih oseb, ki se v skrajnih življenjskih razmerah trudijo najti globlji pomen svojemu in bivanju nasploh. Dragan Potočnik je podobno spajanje intime in zgodovine izpeljeval že v romanesknem prvencu Pesem za Sinin džan (2017); v njem je protagonist v obdobju prehoda iz iranske monarhistične diktature v versko islamsko na dolgih poteh od Esfehana do Afganistana iskal sebe med sufiji in derviši, medtem ko so udarci usode njega in njegove bližnje zadevali med mudžahedini, borci proti ruski okupaciji, in pozneje v vojni med Iranom in Irakom. Med vsem tem si je prisebnost duha ohranjal s pomočjo citatov iz Korana, Biblije, Rumija, Hajama in lastne poezije ter že takrat postavljal v ospredje zanimanja like, ki so jim turbulence zgodovine poganjale in lomile krila človeškosti, skupaj z njihovimi posvečenostmi nečemu svetemu v svetu, ki tega nesmiselno uničuje. Teksturo Morporuka razgrinja poleg zaključnega vsevednega osem prvoosebnih pripovedovalcev, razporejenih med dve nasprotni strani. Vsaka je po svoje glavna v lastni glavi in prostoru, kakor ga doživlja v Istanbulu ali v Mariboru ter njegovi bližnji in daljni okolici. Po količini pojavljanja prednjačita branitelj mesta fiktivni Radovan in operativni poveljnik napadalcev vizir Ibrahim Paša, stvarno zgodovinsko izpričan zaupnik sultana Sulejmana, ter njegov vojaški nasprotnik, prav tako historično dokazljivo obstoječi voditelj odpora, mestni sodnik Krištof. Naslednji lik, izmišljeni mladenič Selim-Jurij, dvakrat spreobrnjen, janičar in kristjan, s svojo kompleksnostjo potrjuje da »roman ne sodi in ne poenostavlja, ampak poskuša razumeti«. Notranja svetova dveh ženskih likov pa sta predstavljena dovolj stvarno, da se lahko izmakneta morebitnim očitkom o romanesknem romantizmu; turška Ajša in marburška Anika sta v svoji psihologiji prepričljivi, ko se prva ukvarja s sultanovim sinom in sooča s povečano pozornostjo Veličastnega, druga pa se mora znajti v ljubezenskih zagatah med zajetim tujcem in domačim prijateljem Marekom. Avtor je v motivu ljubezenskega trikotnika realist, ki sanjarije in zanose svojih književnih oseb uravnoveša s tekom časa. Na družbeni ravni mu je seveda jasno, da je romantizirano nacionalno zgodovinopisje žal krivo za uvodne memorandume v premnoge vojne, zato se ne ukvarja z mitiziranjem tistih septembrskih dni leta 1532 in mogoče tudi zato vstavi odlomek, v katerem derviši ob odhodu izpred Morporuka plešejo z Rumijevimi verzi. In nikjer v romanu ne omenja legendarnega pogumnega, izmišljenega čevljarčka, krojačka, hlapčiča, ki je potopil Turke, tako da je v suhe jarke okoli mestnega obzidja spustil deročo vodo. Poleg tega se je pisatelj že kot nekonvencionalen popotnik z velikansko kilometrino naučil ceniti predvsem človekovo sočutno značajskost in se izogibati, kolikor je to mogoče, samovoljnemu napuhu, napolnjenemu z vsakršnimi ideologijami. Začetni del pripovedi je namenjen predhodnemu zavojevanju turške vojske, ko se Sulejman Veličastni na ogrskih ravnicah odloči, da se obrne od Dunaja in se pred zimo vrne v prestolnico imperija, ob tem pa oblega in uničuje domala vse na svoji poti. Dogajanje znotraj marburškega obzidja med tem poganjajo odnosi med meščani v tesnobnem pričakovanju in pripravah na boj za biti ali ne biti. A ko se spopad začne, vse bobni in se trese in gori, da se zazdi, da morda celo preveč, vendarle so številne eksplozije v tekstu razložljive, ker različni akterji določene iste dogodke pač predstavljajo iz več perspektiv. Dandanes filmi prikazujejo vojaško nasilje z digitalno natančnostjo pošastno fascinantno – vključno z živo dokumentiranimi pogledi, tik pred smrtjo razprtimi v ubijalske drone – in z vsiljivo bombastiko nemalo zaslepljujejo nevidna bistva. Ob prevladujoči potrošnji virtualnosti je zato opisovanje dramatičnega bojevanja zgolj z besedami v literaturi zahtevna naloga. Homer si jo je lahko lajšal z bogovi, Tolstoj reševal z monologi na krvavih poljih, Potočnik pa v svojem romanu podobno doživljanje pripiše mlademu konvertitu Selimu, ko se ta znajde sredi bojišča »kot zamrznjen. Čutil sem, kako me zebe, ne od mraza, temveč od praznine. Bil sem sam med vsemi, ki niso več čutili. In čeprav sem dihal, hodil, gledal, se je v meni nekaj ustavilo. Moje roke so bile umazane od zemlje in krvi. V kotu ust sem okušal pepel. Nisem mogel moliti. V prsih sem čutil le tisti strašni, neizgovorjeni strah, da bom nekoč pozabil, kaj pomeni biti človek. Da bom pozabil glas. Otrokov jok, Dotik materine roke. Besedo, ki jo izgovoriš, ne da bi jo moral. Ta strah je bil hujši od smrti, korak proč od mene …« Krhkosti in ranljivosti si ljudje v boju za preživetje ne morejo privoščiti brez posledic, čeprav sta morporuškim oblegancem hkrati razlog in nadloga za mirno sobivanje, ko živijo razpeti med strahom in pogumom, obupom in upom, uporom in predajo. Pisatelj svoje književne osebe spretno navdaja s širokim obsegom čustev; dobre sreče se nadejajo najbolj na poteh, ki jih vodi hrepenenje po ljubezni, slabe pa se praviloma ukvarjajo s sabo, oblastjo in uničevanjem vsega v dometih obsedenih volj do moči. Stil je prilagojen tempu dogodkov in njihovemu zaporedju v poročevalski maniri, zato ni nenavadno, da se stotina odstavkov začenja z veznikom »ko«. Vsekakor pa je v jeziku zaznavna Potočnikova lirična podstat, iz katere so vzklile njegove pesniške zbirke, zato iz besedila vznikajo lepe metaforične miniature. Na primer nekdo dvigne dlan, kakor bi ustavljal veter, nek mizar dela z rokami, ki so znale oblikovati žalost, vojak se sprašuje, katera roka je zdaj moja; tista, ki drži meč, ali tista, ki sem jo kot otrok pomolil za kruh … Učinkoviti so tudi esejistični prebliski z moralno-etično tematiko, na primer: ali smo še zmožni razlikovati med sovražnikom in človekom, ob tem, da sovraštvo, ki ga gojimo, ni vedno naše lastno. Včasih ga podedujemo. In morda lahko tudi odložimo. In včasih tudi spomin ni en sam, razcepi se na govorice, legende, tišino. In je morda je res treba začeti drugje, kjer ne bi vsak kamen govoril o tem, kar je bilo. Dodana vrednost romana ni le v obujanju pozornosti na pomembno dogajanje v preteklosti Maribora; to uspešno upiranje pred pol tisočletja je bržkone prvo v nizu kljubovalne tradicije mesta, ki se v odločilnih trenutkih ni predalo zavojevalcem. Tako kot se po prvi svetovni vojni ni pustilo priključiti upravi številnejših sosedov in se je v drugi upalo izpostaviti z začetno akcijo proti okupatorjem ter potem z uvodno blokado začeti še oboroženo narodno osamosvajanje. Potočnikov Morporuk je umetnostno besedilo humanista, pisca različnih zvrsti, od strokovnih monografij do avanturističnih potopisov, vseskozi opremljenega s pretanjenim posluhom za ravnovesje med nasprotji kultur in kot takega tudi povezovalca prizadevanj za nujno potrebno človeško sožitje in preživetje. In poleg romanopisca seveda še pesnika, ki mu velja prepustiti zadnje besede v pričujoči recenziji, podkrepljeni s hvalevrednostjo. »In vendar nekaj ostaja. Ne veličina vojske, ne število osvojenih trdnjav, ne dolžina poti, ne glas slave, ki zadoni ob povratku, nič od tega ne ohrani spomina. Ostajajo drobne stvari, ki preživijo: roka na ramenih otroka, zvestoba brez pogojev, pogled brez pričakovanja, čaj ob večeru pod zimzeleno krošnjo … Ko vse mine, ko se imperiji sesedejo vase, ko kamni postanejo ruševina in imena izginejo iz molitev …« Ostane le vprašanje: Kaj je tisto, kar dela človeka resnično velikega?

Molile so redovnice - Sestre svetega Križa.

Ľuboš Križko je po Martine Moravcovej najúspešnejší slovenský plavec v ére samostatnosti. Môže sa pochváliť ziskom 3 bronzových medailí z ME. Okrem viacerých slovenských rekordov stanovil v roku 2008 aj jeden európsky na 50 m znak v krátkom bazéne. Jeho úspešnú kariéru ale poznačil - a vlastne aj ukončil - o dva roky neskôr pozitívny dopingový nález. V Športcaste ta3 sa s ním o týchto témach rozprával Patrik Tkáč.

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” epizodi, kurā pie Jāņa Celmiņa autosalonā SKANDI MOTORS viesojas autosporta meistari Mārtiņš Sesks un Krišjānis Caune. Galvenā tēma – rallijs un tā nianses.

Koroški Slovenec in eden izmed najpomembnejših srednjeevropskih likovnikov našega časa Valentin Oman je dopolnil 90 let. Življenje je posvetil umetnosti slikanja, v kateri je z grafičnimi postopki in z inovativnimi likovnimi intervencijami razvil izviren slog. Pomembno je sooblikoval sodobno avstrijsko slikarstvo. Pustil je globok pečat na številnih sakralnih objektih, pa tudi na posvetnih stavbah. Omanov osrednji motiv je že od nekdaj človek. Njegove fragmentirane podobe človeških figur so nedoločljive, nejasne in večplastne, tako pa namerno puščajo prostor gledalčevi domišljiji. Njegova praksa je usmerjena v postopek sam, pri katerem upošteva lastnosti materialov in se z njimi poigrava. Zanj so značilni plastenje, večkratno obdelovanje, odtiskovanje in uporaba medijskih podob ali umetnostnozgodovinskih referenc. Ob umetniškem ustvarjanju je tudi politično angažiran, poznan je kot borec za pravice koroških Slovencev in človek dejanj. V svojem najnovejšem delu dvojezične krajevne napise, simbol boja koroških Slovencev za svoje pravice, uliva v bronaste stebre, ki so in še bodo postavljeni v javni prostor na avstrijskem Koroškem. Za to delo sam pravi, da je nekaj najboljšega, kar je naredil kot umetnik do zdaj. Z Valentinom Omanom se je pred dnevi, ob odprtju nove razstave Križev pot: Ukrajina / Bližnji vzhod v Koroški galeriji likovnih umetnosti v Slovenj Gradcu, pogovarjala Urška Savič. Gre za zadnjo razstavo v ciklu Omanovo leto, s katerim so se muzejske ustanove v Sloveniji, Avstriji in na Slovaškem poklonile umetniku ob njegovem jubileju. Foto: Dobran Laznik

Koroški Slovenec in eden izmed najpomembnejših srednjeevropskih likovnikov našega časa Valentin Oman je dopolnil 90 let. Življenje je posvetil umetnosti slikanja, v kateri je z grafičnimi postopki in z inovativnimi likovnimi intervencijami razvil izviren slog. Pomembno je sooblikoval sodobno avstrijsko slikarstvo. Pustil je globok pečat na premnogih sakralnih objektih, pa tudi na posvetnih stavbah. Omanov osrednji motiv je že od nekdaj človek. Njegove fragmentirane podobe človeških figur so nedoločljive, nejasne in večplastne, tako pa namerno puščajo prostor gledalčevi domišljiji. Njegova praksa je usmerjena v postopek sam, pri katerem upošteva lastnosti materialov in se z njimi poigrava. Zanj so značilni plastenje, večkratno obdelovanje, odtiskovanje in uporaba medijskih podob ali umetnostnozgodovinskih referenc. Ob umetniškem ustvarjanju je tudi politično angažiran - poznan je kot borec za pravice koroških Slovencev in človek dejanj. V svojem najnovejšem delu dvojezične krajevne napise, simbol borbe koroških Slovencev za svoje pravice, uliva v bronaste stebre, ki so in še bodo postavljeni v javni prostor na avstrijskem Koroškem. Za to delo sam pravi, da je nekaj najboljšega, kar je naredil kot umetnik do zdaj. Z Valentinom Omanom se je pred dnevi, ob odprtju nove razstave Križev pot: Ukrajina / Bližnji vzhod v Koroški galeriji likovnih umetnosti v Slovenj Gradcu pogovarjala Urška Savič. Gre za zadnjo razstavo v ciklu Omanovo leto, s katerim so se muzejske ustanove v Sloveniji, Avstriji in na Slovaškem poklonile umetniku ob njegovem jubileju. Foto: Dobran Laznik

Koroški Slovenec in eden izmed najpomembnejših srednjeevropskih likovnikov našega časa Valentin Oman je dopolnil 90 let. Življenje je posvetil umetnosti slikanja, v kateri je z grafičnimi postopki in z inovativnimi likovnimi intervencijami razvil izviren slog. Pomembno je sooblikoval sodobno avstrijsko slikarstvo. Pustil je globok pečat na številnih sakralnih objektih, pa tudi na posvetnih stavbah. Omanov osrednji motiv je že od nekdaj človek. Njegove fragmentirane podobe človeških figur so nedoločljive, nejasne in večplastne, tako pa namerno puščajo prostor gledalčevi domišljiji. Njegova praksa je usmerjena v postopek sam, pri katerem upošteva lastnosti materialov in se z njimi poigrava. Zanj so značilni plastenje, večkratno obdelovanje, odtiskovanje in uporaba medijskih podob ali umetnostnozgodovinskih referenc. Ob umetniškem ustvarjanju je tudi politično angažiran, poznan je kot borec za pravice koroških Slovencev in človek dejanj. V svojem najnovejšem delu dvojezične krajevne napise, simbol boja koroških Slovencev za svoje pravice, uliva v bronaste stebre, ki so in še bodo postavljeni v javni prostor na avstrijskem Koroškem. Za to delo sam pravi, da je nekaj najboljšega, kar je naredil kot umetnik do zdaj. Z Valentinom Omanom se je pred dnevi, ob odprtju nove razstave Križev pot: Ukrajina / Bližnji vzhod v Koroški galeriji likovnih umetnosti v Slovenj Gradcu, pogovarjala Urška Savič. Gre za zadnjo razstavo v ciklu Omanovo leto, s katerim so se muzejske ustanove v Sloveniji, Avstriji in na Slovaškem poklonile umetniku ob njegovem jubileju.

Známe svou minulost, tvoříme přítomnost - ale budoucnost? Nikdo neví, co přinese další den. A právě tady hraje svoji roli víra. Co skutečně ovlivňuje náš život? Strach, naděje, "pozitivní myšlení" nebo ještě něco jiného? Rozhovor Kateřiny Hodecové s bývalým kazatelem Bratrské jednoty baptistů Tomášem Kriškou, který v době své vážné nemoci byl ochotný vyprávět, co objevoval a co se učil i kde čerpal naději a víru pro další den.Tento podcast můžete podpořit na https://radio7.cz

Apolonija Simon je izjemna slovenska slikarka. Poleg umetniškega ustvarjanja je ravnateljica Srednje šole za oblikovanje in fotografijo v Ljubljani, kjer od leta 1999 tudi poučuje. Vodenje oblikovne šole je prevzela v času, ko so težnje po selitvi srednje šole iz Križank dosegle vrhunec. Meni, da bi bila selitev iz poslopja, ki ga je arhitekt Jože Plečnik obnovil prav z namenom oblikovanja prostora za izobraževanje, velika napaka. V oddajo Razkošje v glavi je Apolonijo Simon povabil Miha Žorž.

Poškodbe po prometnih in drugih nesrečah, kirurški posegi, zapleti med porodi, zdravljenje rakavih obolenj, pomoč bolnikom s kroničnimi boleznimi ... Kri darovalcev lahko v takih in podobnih primerih rešuje življenja. Kakšne so sedanje zaloge krvi, kdaj lahko darujemo, kakšne so omejitve, če jemljemo nekatera zdravila, in v kolikšnem času bo telo nadomestilo odvzeto količino? Sogovornica: Polonca Mali, dr. med., spec. transf. med. iz Zavoda Republike Slovenije za transfuzijsko medicino.

Welcome to RIMScast. Your host is Justin Smulison, Business Content Manager at RIMS, the Risk and Insurance Management Society.   In this episode, Justin interviews Andréia Stephenson, BSc SIRM, Enterprise Risk Analyst at London Metal Exchange, about her shift from a Bachelor of Science in biology to a risk analyst and risk professional. Andréia speaks of her passion for data and the importance of communicating at all levels of your organization. She regards working for different organizations with good leaders as a way to learn risk frameworks and gain foundational knowledge. She shares views on how risk analysts can influence risk culture. She also tells how she uses AI as an assistant. Listen for thoughts on building a risk-aware culture by asking leaders the right questions.   Key Takeaways: [:01] About RIMS and RIMScast. [:17] About this episode of RIMScast. Our guest today is Andréia Stephenson, BSc SIRM, Enterprise Risk Analyst at London Metal Exchange. She will discuss her career and the evolving role of the Risk Analyst. But first… [:43] RIMS-CRMP and Some Exam Prep Courses. From December 15 through the 18th, CBCP and RIMS will present the RIMS-CRMP Exam Prep Boot Camp. [:53] Another virtual course will be held on January 14th and 15th, 2026. These are virtual courses. Links to these courses can be found through the Certification page of RIMS.org and through this episode's show notes. [1:07] During the interview with Andréia, you will hear her reference the RIMS CRO Certificate Program in Advanced Enterprise Risk Management, which is hosted by the famous James Lam. Andréia is an alum of the program. [1:23] You can enroll now for the next cohort, which will be held over 12 weeks, from January through March of 2026. Registration closes on January 5th. Or Spring ahead and register for the cohort held from April through June of 2026. Registration closes on April 6th. [1:39] Links to registration and enrollment are in this episode's show notes. [1:46] Justin shares that RIMS suffered a tremendous loss in December. Chief Membership Experience Officer, Leslie Whittet, with RIMS for almost three years, tragically passed away due to injuries she sustained in an accident. She was walking her dog when she was struck by a truck. [2:18] Some of the RIMS staff, including CEO Gary LaBranche, knew Leslie from years prior. We are all shocked and saddened. Leslie was a remarkable association leader with 30 years of experience. [2:33] Gary LaBranche had the privilege of working alongside Leslie Whittet at the Association for Corporate Growth for nine years. For the last three years, Justin has had the pleasure of working with her at various RIMS events and seeing her weekly on our remote calls. [2:50] Leslie was always a source of positivity, inspiration, and creativity. She was just a wonderful person who will be deeply missed. Her memory is certainly a blessing. [3:03] RIMS will celebrate her memory at the Chapter Leadership Forum in Orlando in January. If you have any questions, please contact Josh Salter, jsalter@RIMS.org. Tributes are pouring in on LinkedIn and various networking groups. [3:22] If you have memories and photos you'd like to share, we encourage you to do so to honor her memory. [3:29] It wasn't easy to speak these words or read them, so I want to take a brief moment of silence to honor Leslie before we go any further. [3:44] On with the show! Our guest today is Andréia Stephenson. She comes to us all the way from London, where she's an Enterprise Risk Analyst for the London Metal Exchange. [3:57] You may know her a little bit from some promotional videos we've done on social media, promoting the James Lam CRO Certificate Course. In getting to know her, I was struck by how enthusiastic she was about her role as a Risk Analyst for years. [4:14] Many risk professionals begin as risk analysts; others, like Andréia, can make a thriving career of it. She's here to share some tips on how to do that, where ERM fits into the mix, and where she believes the role of the risk analyst will be going in the near future. Let's get started… [4:36] Interview! Andréia Stephenson, welcome to RIMScast! [4:47] Andréia may sound familiar to you because she did a testimonial on LinkedIn for RIMS for the James Lam CRO Certificate course. Justin says she was great to work with. That's how she and Justin met, and that's why she's here. [5:19] Justin notes that his voice is lower from "shouting" during the ERM Conference. Andréia looks forward to the RIMS ERM Conference 2026. [6:09] Andréia shares an overview of her career. She started at O.R.X., an operational risk data exchange association, where she learned all the principles of risk management. It gave her a strong background in operational risk. [6:36] From there, she went to London to go into a second-line risk management function as an analyst at a wealth management investment firm, then she went to a small investment bank, then to another wealth management firm, and now, to the London Metal Exchange. [7:00] They were all analyst roles, primarily operational risk, but also enterprise risk management. Risk has been part of her life for the last 10 years. The foundation was set by O.R.X. She holds the company close to her heart. [7:28] Andréia loves data. It's incredibly important for driving analysis. She says any analyst who doesn't love data is not an analyst! Data structure and data quality are very important for risk analysis, or any analysis. You need to love data to be able to do good risk management. [8:13] Andréia says that working in different organizations is important for risk management. It helps you connect the dots between the components of a risk management framework. [8:28] When Andréia started at O.R.X., she understood all the components, but she didn't join the dots until she went into the industry, hands-on, in the deep end, trying to figure out an RCSA, a KRI, or a KPI. Then, all the components of risk management started to make a bit more sense. [8:53] Andréia has always been fortunate to have worked with several exceptional leaders, each of whom had a kind of superpower in risk management that influenced her approach and understanding of risk. [9:07] Andréia's first manager at O.R.X. was tough and meticulous. She had a deep understanding of corporate governance and the boundaries between the risk types: strategic, financial, and non-financial. [9:22] At the time, Andréia didn't really appreciate how valuable the discipline was. She didn't understand yet. In hindsight, it gave her a strong foundation. Another CRO she worked with taught her the importance of communication in risk. [9:46] Aside from his technical ability, he understood stakeholder management at every level of the organization and how to translate the risk concepts for different audiences and build alignment. [10:00] Then she had a head of risk who was incredible with data, with an exceptional ability to quantify risk using analytics and evidence. Having a science degree, numbers were not Andréia's strongest area, but working with someone who pushed her helped her to become stronger. [10:25] Andréia thinks that working in risk in different organizations can help you build those thoughts. [10:32] Andréia has a Bachelor of Science degree in biology from the University of Bath in England. She's happy she decided not to pursue biology and took the risk road, instead. [10:55] Justin tells of recently having Kellee Ann Richards-St. Clair on the show. She's on the RIMS Strategic and Enterprise Risk Management Council. Kellee Ann started in Chemistry.l She moved into Energy and Power and became the de facto ERM Manager for her organization. [11:15] Kellee Ann and Andréia channelled other areas of knowledge to apply them to risk. For Andréia, the statistical side of biology has been helpful in risk management. James Lam states in his CRO Certificate program that risk is probability and statistics. Risk management isn't easy. [12:19] Andréia believes that legacy tools and practices fall short when they are disconnected from the organization's purpose, vision, mission, and strategic objectives. GRC systems have different modules: an RCSA module, a budding issue module, and an incident module. [12:49] Andréia hasn't seen a system that can connect the dots well. Risk practitioners don't always know how to connect the dots, either. An RCSA becomes isolated from the risk itself because people don't understand the context of those risks. [13:17] Working with business senior leaders to understand the context of your organization will help you to provide more valuable use of those tools and practices. [13:32] Andréia explains RCSA. It stands for Risk and Control Self-Assessment. It's a thought process. You sit down to understand what's most important to you, how much you care about it, and what you have in place to protect what's most important to you. [13:55] Andréia says the way we try to document that thought process is quite heavy. The industry requires that process to be complicated. Andréia recommends simplifying it. [14:20] To simplify it, have a process that's more sensible. The industry requires you to do assessments for inherent risk and residual risk. First, determine if a risk is important to you. If it's not important, why are you assessing it? [15:09] Andréia thinks the industry makes it difficult by requiring organizations to assess risks in a certain way, when it doesn't actually make sense. Managers have to have the courage to say it doesn't make sense for the organization, let's try a simpler approach. [15:34] Andréia uses screens, but sometimes pen and paper will do. Having that brainstorming session with the business really helps in trying to understand the purpose of what you do for your organization and where you fit in the strategic purpose of the firm. [15:51] What is most important to you, as opposed to thinking of everything that could go wrong? Risk is not only about negative outcomes but also about opportunities. [16:09] Quick Break! RISKWORLD 2026 will be held from May 3rd through the 6th in Philadelphia, Pennsylvania. RISKWORLD attracts more than 10,000 risk professionals from across the globe. It's time to Connect, Cultivate, and Collaborate with them. Booth sales are open now! [16:31] General registration and speaker registration are also open right now! Marketplace and Hospitality badges will be available starting on March 3rd. Links are in this episode's show notes. [16:44] Let's conclude our Interview with Andréia Stephenson! [17:14] Beyond documenting risk, Andréia thinks a risk analyst can shape an organization's risk-aware culture by asking questions. The quality of the questions they ask helps drive culture. [17:31] When an analyst consistently probes assumptions, highlights all the inconsistencies they find, or asks what this means in practice, that behavior encourages others to think more critically about risk and about what they are doing. [17:50] Good questions change behaviors. They prompt people to pause and reflect rather than to operate in autopilot, which we all sometimes do. [18:04] Andréia says analysts can contribute by making risk information simpler, clearer, and more accessible, looking for ways to simplify their reports and focusing on the most important things, day-to-day, for their objectives, and having a less bureaucratic process. [18:41] Andréia suggests having the courage to speak up when processes don't make sense in the second line of defense to help as much as possible the first line. [18:51] Risk analysts can influence and change behavior by building truthful and meaningful relationships with people, caring about the business, listening to the business units, taking their feedback to heart, and helping them to change the difficulties they encounter in risk. [19:19] Andréia works in the second line of defense. She works with a lot of first-line business units. For them, it's a burden when the risk team, the CRO, or the processes change. The risk analyst needs to help them minimize that burden. It's important to be conscious of that. [19:57] Andréia says when she goes into a new organization, the first thing she does is to understand the current state. What risk practices do they have? How do they operate? After a month, she has figured out how the organization is and how they make decisions. [20:17] When she has a suggestion, Andréia puts herself on the line for it. More often than not, it has worked out positively because she had good managers who could listen to her ideas for improvement. [20:41] If something doesn't make sense, you have to be true to yourself and say this process is lengthy, or this document is enormous; let's try to simplify it. Never be afraid of providing views for improvements, so long as you have one and have thought about it. [21:16] Andréia believes in passion for what you do. You need to be passionate, and if you're not, find your passion. For Andréia, it has always been to be a professional analyst and risk professional. That passion, in turn, drives your curiosity. [21:40] Look for ways to improve and learn. Working hard is really important, even with AI. Working hard drives good results. Data literacy is very important. Understand the basic principles of data and the basic tools that allow you to do data analysis. [22:04] Think, pause, and reflect. What does that data mean? What do those patterns mean? [22:10] Andréia stresses communication. She says she's still working on her communication skills. She is very direct at work. Sometimes that directness can seem abrupt. If something doesn't make any sense, she will put her hand up and say, This doesn't make any sense! [22:41] Having the soft skill to be able to communicate at all levels of the organization is important. That will set an analyst apart. [23:33] Andréia says AI is everywhere. She uses AI all the time for work and for her personal life. In her experience, AI is most powerful as a sounding board, a thought partner, and a colleague. It helps you explore ideas, structure problems, and challenge assumptions. [24:07] The analyst is the one who provides context and judgment. AI can help you generate lots of possibilities, but it can't decide what makes sense for your organization or for you. A critical mindset is very important. [24:25] Analysts need to treat AI as an extension of their thinking process, not as a replacement for it. You are the Quality Control. You are always the one accountable for the output. AI doesn't understand your business, your culture, or your strategic priorities, but you do. [24:48] There's always the risk that if you rely on AI without applying your own insight, the output will sound sort of right but not add any value. It may be technically correct, but contextually useless. [25:12] If analysts don't know how to extract, refine, and apply what the tool gives them, it won't move the needle in a meaningful way. [25:21] Analysts should work in different places, understand what a good framework is, get certifications, work with risk professionals, work to think about problems you haven't come across before, use critical thinking, and use AI to help perform the mechanical parts of your job. [25:51] Always rely on your judgment, your relationships, and your understanding of the business you are in. [26:04] Justin shares that philosophy. He uses AI as a sounding board, to help him if he's stuck on an idea, to help him expand it. If he likes it, he'll go with it. He takes the output as a template and refines it. [26:31] Andréia says it's almost like having an assistant. If it gives you something different than what you asked for, you can restate your question. [26:41] Justin's daughter is getting into advanced math in middle school. He doesn't remember a lot of it. He's asked ChatGPT to help him come up with math questions for his daughter. It has been invaluable for that. [27:20] Andréia uses it for formulas in Excel. She says, You still have to know what you want. You can prompt it to help you remember how to do something. Justin says you need the foundational knowledge. [27:45] Andréia says foundational knowledge is what will set people apart in their profession, whatever profession it is. She would much rather know what she knows than have AI do something and not feel comfortable with it. The foundation is really important. [28:08] Special thanks again to Andréia Stephenson for joining us here on RIMScast! Keep an eye out for her on LinkedIn in those super cool CRO Certificate Program promotional videos. [28:21] Remember, we have two more cohorts coming up, one in January and one in April. Links are in this episode's show notes.  [28:29] Plug Time! You can sponsor a RIMScast episode for this, our weekly show, or a dedicated episode. Links to sponsored episodes are in the show notes. [28:57] RIMScast has a global audience of risk and insurance professionals, legal professionals, students, business leaders, C-Suite executives, and more. Let's collaborate and help you reach them! Contact pd@rims.org for more information. [29:15] Become a RIMS member and get access to the tools, thought leadership, and network you need to succeed. Visit RIMS.org/membership or email membershipdept@RIMS.org for more information. [29:33] Risk Knowledge is the RIMS searchable content library that provides relevant information for today's risk professionals. Materials include RIMS executive reports, survey findings, contributed articles, industry research, benchmarking data, and more. [29:49] For the best reporting on the profession of risk management, read Risk Management Magazine at RMMagazine.com. It is written and published by the best minds in risk management. [30:03] Justin Smulison is the Business Content Manager at RIMS. Please remember to subscribe to RIMScast on your favorite podcasting app. You can email us at Content@RIMS.org. [30:15] Practice good risk management, stay safe, and thank you again for your continuous support!   Links: RIMS-CRO Certificate Program In Advanced Enterprise Risk Management | Jan‒March 2026 Cohort | Led by James Lam RIMS-Certified Risk Management Professional (RIMS-CRMP) RISKWORLD 2026 Registration — Open for exhibitors, members, and non-members! Reserve your booth at RISKWORLD 2026! The Strategic and Enterprise Risk Center RIMS Diversity Equity Inclusion Council RIMS Risk Management magazine | Contribute RIMS ERM Special Edition 2025 RIMS Now RISK PAC | RIMS Advocacy | RIMS Legislative Summit SAVE THE DATE — March 18‒19, 2026 Statement on the passing of RIMS Chief Membership Experience Officer Leslie Whittet Upcoming RIMS-CRMP Prep Virtual Workshops: "CBCP & RIMS-CRMP Exam Prep Bootcamp: Business Continuity & Risk Management" December 15‒18, 2025, 8:30 am‒5:00 pm EST, Virtual RIMS-CRMP Exam PrepJanuary 14‒15, 2026, 9:00 am‒4:00 pm EST, Virtual Full RIMS-CRMP Prep Course Schedule See the full calendar of RIMS Virtual Workshops   Upcoming RIMS Webinars: RIMS.org/Webinars   Related RIMScast Episodes: "James Lam on ERM, Strategy, and the Modern CRO" "RIMS ERM Global Award of Distinction 2025 Winner Sadig Hajiyev — Recorded live from the RIMS ERM Conference in Seattle!" "Presilience and Cognitive Biases with Dr. Gav Schneider and Shreen Williams" "Risk Rotation with Lori Flaherty and Bill Coller of Paychex" "Energizing ERM with Kellee Ann Richards-St. Clair" "Talking ERM: From Geopolitical Whiplash to Leadership Buy-In" with Chrystina Howard of Hub "Tom Brandt on Growing Your Career and Organization with ERM" "Risk Quantification Through Value-Based Frameworks"   Sponsored RIMScast Episodes: "Secondary Perils, Major Risks: The New Face of Weather-Related Challenges" | Sponsored by AXA XL (New!) "The ART of Risk: Rethinking Risk Through Insight, Design, and Innovation" | Sponsored by Alliant "Mastering ERM: Leveraging Internal and External Risk Factors" | Sponsored by Diligent "Cyberrisk: Preparing Beyond 2025" | Sponsored by Alliant "The New Reality of Risk Engineering: From Code Compliance to Resilience" | Sponsored by AXA XL "Change Management: AI's Role in Loss Control and Property Insurance" | Sponsored by Global Risk Consultants, a TÜV SÜD Company "Demystifying Multinational Fronting Insurance Programs" | Sponsored by Zurich "Understanding Third-Party Litigation Funding" | Sponsored by Zurich "What Risk Managers Can Learn From School Shootings" | Sponsored by Merrill Herzog "Simplifying the Challenges of OSHA Recordkeeping" | Sponsored by Medcor "How Insurance Builds Resilience Against An Active Assailant Attack" | Sponsored by Merrill Herzog "Third-Party and Cyber Risk Management Tips" | Sponsored by Alliant   RIMS Publications, Content, and Links: RIMS Membership — Whether you are a new member or need to transition, be a part of the global risk management community! RIMS Virtual Workshops On-Demand Webinars RIMS-Certified Risk Management Professional (RIMS-CRMP) RISK PAC | RIMS Advocacy RIMS Strategic & Enterprise Risk Center RIMS-CRMP Stories — Featuring RIMS President Kristen Peed!   RIMS Events, Education, and Services: RIMS Risk Maturity Model®   Sponsor RIMScast: Contact sales@rims.org or pd@rims.org for more information.   Want to Learn More? Keep up with the podcast on RIMS.org, and listen on Spotify and Apple Podcasts.   Have a question or suggestion? Email: Content@rims.org.   Join the Conversation! Follow @RIMSorg on Facebook, Twitter, and LinkedIn.   About our guest: Andréia Stephenson, BSc SIRM, Enterprise Risk Analyst, London Metal Exchange   Production and engineering provided by Podfly.

V roku 1999 počas vojny v Kosove spoluzakladal a trinásť rokov viedol organizáciu Človek v ohrození. V roku 2004 získal cenu Krištáľové krídlo v kategórii publicistika a literatúra. Deväťkrát vyhral Novinársku cenu v kategóriách reportáž a fotografia. 

This week's podcast guest Brett has twenty-five years of ballet and modern dance training and is Ballet Barre certified. While still in college, Brett studied in both New York and India with her first teacher, the original co-founder of YogaWorks, Yogiraj Alan Finger. She's completed multiple Yoga Alliance, KRI and prenatal certified trainings with teachers who inspire her like Gurmukh, Rod Stryker, Elena Brower, Kia Miller and Guru Singh. She took two subsequent trips to India. Brett is also a Massage Therapist specializing in myofascial release and unwinding under physical therapist John Barnes. In her IT career, Brett studied human movement and created fitness and dance videogames that have sold thousands of copies. She's taught yoga in studios and at Silicon Valley's hottest companies. Her 450K+ subscriber channel won Youtube's “Next Up” award in 2015 as one of the top emerging yoga channels on Youtube. Brett's yoga classes are streamed for over 4 million minutes each month. As a lifelong learner, Brett continues to take additional yoga trainings each year. When you choose Uplifted™ Teacher Training, you not only study with Brett, but the teachers she most admires. Yogiraj Alan Finger, bestselling author Anodea Judith, Ph.D., founder of MetaAnatomy, Kristin Leal, and global authority on fascia, Tom Myers, all teach portions of the curriculum. Brett holds a BFA from NYU's Tisch School of the Arts.The topics we cover: - The yoga of awareness- Burnout & Trauma- Ayurveda- SomaticsVisit Brett:https://www.brettlarkin.com/https://www.youtube.com/user/BrettLarkinYogahttps://www.brettlarkin.com/podcast/https://www.instagram.com/larkinyogatvMy Law of Positivism Healing Oracle Card Deck:https://www.lawofpositivism.com/healingoracle.htmlMy book The Law of Positivism – Live a life of higher vibrations, love and gratitude:https://www.lawofpositivism.com/book.html My readings and healing sessions:https://www.lawofpositivism.com/offerings.htmlVisit Law of Positivism:https://www.instagram.com/lawofpositivism/Website: https://www.lawofpositivism.com/Facebook: https://www.facebook.com/lawofpositivism/ YouTube: https://www.youtube.com/lawofpositivism

2. decembrī svinama jaunlatviešu kustības viena no aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas diena. Jāatzīstas, ka līdzās tam Krišjānim Valdemāram, kuru plakātiski zina itin visi - Ainažu jūrskolas dibinātājs, “Pēterburgas Avīžu” redaktors - viņa dzīvesstāstā ir izvēles, kuras saprast ir grūti, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā. Ar vēsturniekiem Vitu Zelču un Gintu Apalu pārrunājam Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamos brīžus 19. gadsimta vēstures kontekstā. Viens no šī raidījuma mērķiem, ir vēlreiz izstāstīt Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāstu. Tātad – dzimis viņš ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs ir Vecjunkuru iegātnis, māte – Marija ir saimniekmeita. Krišjānim Valdemāram, viņa māsai, vēlāk – rakstniecei Marijai Medinskai,  brālim Indriķim, vēlāk – arhivāram un vēsturniekam, bija labas izredzes mantot saimniecību. Taču 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram ir 10 gadi, viņa tēvs cieš neveiksmi saimniekošanā, ģimene spiesta mājas atstāt un pārcelties uz Sasmaku, tagadējo Valdemārpili. Valdemārpilī nokļuvis, Krišjānis Valdemārs tur uzsāk arī savas skolas gaitas, ko turpina Pūņu muižas skolā, Lubezeres draudzes skolā. Tad jau viņš ir gatavs pieņemt mājskolotāja vietu, uzdien par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē. Pieminēto pirmo lauku inteliģences pulciņu “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” , Valdemārs nodibina strādādams par rakstvedi Ēdolē. Un ir ļoti grūti uzminēt, kāda ir bijusi ģenerālgubernatora Suvorova motivācija, apmaksājot Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz universitāti. 1859. gadā, Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu. Kopš 1862. gada, sākotnēji cenzē, tad kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā iestājas pret kārkluvācietību. Kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs ir ierēdnis Finanšu ministrijā, 1860. - 1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļo Baltijas jūras piekrasti, iesniedz Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. Vēl viens veids kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvājot latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns izgāžas. Atmiņās Jānim Kreicbergam Valdemārs stāstījis, ka  izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Ziemas pils laukumā, kas vedis pie viņa aresta un nopratināšanas. Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļūst ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudē savu un arī sievas Luīzes pūra naudu. Daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nākas viņa jaunākajai māsai Marijai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdod īpašumu Sasmakā, un 1865. gadā kopā ar māti pārceļas uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nākas vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gandrīz 17 gadus viņa viena pārvalda Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā. -- Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Gostje 200. epizode AIDEA podkasta so Petra Guštin, Anita Kajtezovič in Karel Gržan. Petra Guštin (Prema manjari) je učiteljica bhakti joge in predavateljica na Bhaktivedanta Inštitutu v Skupnosti za zavest Krišne v Ljubljani.  Anita Kajtezović je či gong (Qi gong) učiteljica, ki deluje v društvu Zavetje qija in živi starodavne modrosti taoističnih mojstrov. Karel Gržan je slovenski rimskokatoliški duhovnik, pisatelj in publicist, redovnik kapucinskega reda. =================== V epizodi se dotaknemo naslednjih tematik: Raziskovanje duhovnih konceptov Osebne duhovne poti Razumevanje Boga in duhovnosti Vloga meditacije in manter Pomen duhovnih učiteljev Pogledi na smrt in posmrtno življenje Spopadanje z globalnimi izzivi na duhoven način Družina in duhovna rast

Comment organiser un voyage au Raja Ampat avec des enfants ? Aurore partage son expérience : itinéraire, hébergements, transports et saison idéale.

New report reveals that poverty affects up to one fifth of Czechs, Medieval-style wooden chapel near Brno wins National Architecture Award, ‘Praying Wood', Krištof Kintera's new sculpture, unveiled on Štvanice Island, Concrete, rubble, and renewal: The curious story of Rohan Island 

On Episode 141 of the Guest Speaker Series, we welcome back Maeko to the show! It's been a while since we've caught up with Maeko, but he's back to discuss his latest album ‘Blue Green Casino' along with the process that went into its creation. Mike & Maeko also discuss a major theme of the album which is gambling & taking risks, ultimately leading them down a conversation surrounding addiction in many forms. They also talk about trying to eliminate expectations surrounding how we measure success in relation to releasing art & music into the world. Maeko also shares his appreciation for his fiancé Kri for not only inspiring him creatively in his artistic direction, but also helping him in many of the aspects of his music on the business side. Follow Makeo on Instagram: https://www.instagram.com/maekosays/ Stream 'Blue Green Casino' on Apple Music: https://music.apple.com/us/album/blue-green-casino/1831539814 Stream 'Blue Green Casino' on Spotify: https://open.spotify.com/album/4qZHve2gWFe9g0mB5AJAxM?si=QHnTFKLRR1WrxyC3ToABig Check out our studio, AOA Studios, and book a session or service with us: https://www.aoastudios.org/inquiriesbooking Follow our social media and blogs Instagram - https://www.instagram.com/turntableteachers/?hl=en Tik Tok - https://www.tiktok.com/@turntableteachers Blog - https://www.turntableteachers.com/blog Shop - https://www.turntableteachers.com/shop Subscribe to our streaming services Apple - https://podcasts.apple.com/us/podcast/the-turntable-teachers/id1448694925 Google Play - https://playmusic.app.goo.gl/?ibi=com.google.PlayMusic&isi=691797987&ius=googleplaymusic&apn=com.google.android.music&link=https://play.google.com/music/m/Icujt6fhi2je7zzfxjkr7glcowe?t%3DThe_Turntable_Teachers%26pcampaignid%3DMKT-na-all-co-pr-mu-pod-16 Soundcloud - https://soundcloud.com/user-538618877 Spotify - https://open.spotify.com/show/4UJh499meoTP5wV2b2jrb0?si=EMaTjq9CR2-_zA6orKQNEQ

Dvaja jednovaječní bratia spolu žijú na okraji spoločnosti, chcú vyrobiť perpetuum mobile a majú niečo ako manželskú krízu. To je v skratke nový slovenský dokumentárny film Raději zešílet v divočine. Režisér a dokumentarista Miro Remo si zaň toto leto prevzal Krištáľový glóbus na Medzinárodnom filmovom festivale v Karlových Varoch. A prepísal tým históriu – je to totiž úplne prvý slovenský film, ktorý túto cenu v Karlových Varoch získal. Ak čakáte ťažko stráviteľný film s hlbokou témou, veľmi sa mýlite.

V júni v rozhodujúcom treťom zápase zdolal Attilu Végha a krátko pred 40. narodeninami ukončil MMA kariéru. Prvý Čech v UFC a bývalý šampión Oktagonu v strednej i poloťažkej váhe Karlos Vémola v podcaste Staredown na ŠPORT.sk hovoril o tom, čomu sa dnes venuje, za akých podmienok si vie predstaviť návrat, čo očakáva od svojho boxerského zápasu a aj o tom, prečo sa na sobotňajšom Oktagone 77 v Bratislave napriek záujmu oboch bojovníkov neuskutočnila odveta so Samuelom „Pirátom“ Krištofičom.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi.

Ďurica aj o tom, prečo bol v autoškole lajdák a prečo má v aute matrac. Ďalej sa dozviete, čo všetko za tri roky služby stihlo české policajné Ferrari 458 Italia, ako zvládnuť aquaplaning a určite vás prekvapí jedna z požiadaviek štrajkujúcich zamestnancov v známej automobilke. Vypočujte si ďalšiu časť auto-moto podcastu inzertného portálu Autobazar.EU s Ďurom Sabom.Tento rok Adam Ďurica oslávi 20 rokov na scéne. Hoci s pesničkou „Mandolína“ vstúpil do slovenskej pop music už pred dvadsiatimi rokmi a na koncertoch má stále plno, vek ho už posúva do kategórie veteránov. Adam je skvelý skladateľ, textár a hudobník, a vďaka svojej práci dôverne pozná aj slovenské cesty. Na úvod nášho rozhovoru ma zaujímalo, či skúšky na vodičský preukaz urobil na prvýkrát.„Myslím, že áno. Viem, že tie skúšobné testy mi veľmi nešli. Vyzeralo to, akoby som sa flákal, pretože som neustále chodil na koncerty. Keď sme písali test, často som prichádzal neskôr a skutočne som vyzeral ako jeden veľký lajdák. Skúšky som však zvládol bez zaváhania na plný počet bodov,“ odpovedal s úsmevom.Najväčší vodičský strašiak? Križovatka do kopcaČo ti ako vodičovi začiatočníkovi robilo najväčšie problémy?„Vtedy ešte nebola éra automatických prevodoviek. Najväčšou nočnou morou pre začiatočníkov je križovatka do kopca, keď chceš odbočiť doľava. To je aj dnes najhoršia kombinácia, hoci sa už nemusíš starať o ručnú brzdu a načasovanie spojky tak, aby nezasmradla a aby si sa v aute nezadusil.“Teraz už máš auto s automatom?„Už áno a veľmi to preferujem. Nie všetky autá máme s automatom, napríklad náš technický tím má dodávku s manuálnou prevodovkou. Ale aj to sa už zmenilo. Už to nie je tá stará doba, kde sa musíš o všetko starať. Dnes už máš napríklad ,hill holder´, funkciu, ktorá v kopci auto pribrzdí a odbrzdí. Už to nie je také ,predpotopné´.“Si manuálne zručný? Zvládneš výmenu kolesa alebo opravu defektu?„Možno by som to dokázal, keby to bolo treba, ale zatiaľ som nič podobné riešiť nemusel. Na túto otázku ti teda neviem odpovedať, pretože som v takej krízovej situácii ešte nebol.“Máš skúsenosti s nasadzovaním snehových reťazí?„To sme už dávali! Nás ako kapelu môžu zavolať hocikam. Hráme na suchom vybetónovanom areáli, v zablatenom lese aj v lyžiarskom stredisku. Máme za sebou rôzne cesty a všetky možné typy terénu. V našich dodávkach si reťaze vozíme so sebou.“S deťmi za volantomKeď vozíš deti v aute, dávaš si pozor na to, aby si v nejakej krízovej situácii nezahrešil?„Snažím sa na to dávať pozor. Ja už toho na cestách zažívam toľko, že ma len tak ľahko nič nevytočí. Muselo by sa stať niečo výnimočné. Keď som s deťmi v aute, väčšinou jazdím a šoférujem v Trnave, a to nie je Bratislava, ani New York, ani Dillí. U nás sa toho až toľko neudeje. Hoci sa vždy nájde niekto, kto ti na ceste ,zavarí´, ja som už zvyknutý. Máme krížom-krážom prejazdené Česko a Slovensko.“Keď už sme pri deťoch, si rodič-taxikár, alebo nie?„Väčšinu toho vozí manželka. Napríklad aj dnes som deti zaviezol do školy, ale už som hneď odišiel. Mám na starosti len zhruba polovicu týchto jázd. Ak sa stihnem vrátiť, samozrejme ich rád vezmem zo školy, ale inak je pripravená manželka. Ona deti vozí častejšie.“Akú hudbu počúva v aute Adam Ďurica?„Momentálne počúvam náš nový singel. Aj keď na ňom už nič nezmením, už je vonku, je to skvelá pesnička. Teším sa, že so Zuzanou Smatanovou sme urobili opäť niečo a neostali sme len pri jednom duete. Počúvam to, všade o tom rozprávam, všade to hráme, tak si to aj v aute užívam.“Ktorú cestu na Slovensku by konečne mali opraviť?„Mali by konečne prepojiť tie rozostavané diaľničné úseky. Je to nonsens, že stále nemáme dokončenú diaľnicu. Viem, že už...

„Od opozície by som čakal konkrétnosti, napríklad dohodu o tieňovej vláde, nie nereálne témy tipu generálny štrajk,“ tvrdí politológ Radoslav Štefančík.„Slovensko potrebuje prevrátiť.“ Cestou má byť generálny štrajk. V symbolický 17. november ako deň slobody a demokracie. Pozvaní majú byť všetci – odbory, zamestnávatelia, veľkí i malí – akýsi národný front.Vládne bezmála trojmiliardové šetrenie spojilo opozíciu. Kričí, že nemožno na jednej strane vyberať peniaze od ľudí a na druhej rozhadzovať.A po dnešnom koaličnom skrátení parlamentnej rozpravy o konsolidácii opozícia avizuje protesty nové. Už v najbližší utorok.Je generálny štrajk reálny? Či stačí už to, že poslúži opozícii dať sa dokopy? Má sa vládna zostava obávať?Téma pre Radoslava Štefančíka, politológa bratislavskej Ekonomickej univerzity.Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

„Od opozície by som čakal konkrétnosti, napríklad dohodu o tieňovej vláde, nie nereálne témy tipu generálny štrajk,“ tvrdí politológ Radoslav Štefančík.„Slovensko potrebuje prevrátiť.“ Cestou má byť generálny štrajk. V symbolický 17. november ako deň slobody a demokracie. Pozvaní majú byť všetci – odbory, zamestnávatelia, veľkí i malí – akýsi národný front.Vládne bezmála trojmiliardové šetrenie spojilo opozíciu. Kričí, že nemožno na jednej strane vyberať peniaze od ľudí a na druhej rozhadzovať.A po dnešnom koaličnom skrátení parlamentnej rozpravy o konsolidácii opozícia avizuje protesty nové. Už v najbližší utorok.Je generálny štrajk reálny? Či stačí už to, že poslúži opozícii dať sa dokopy? Má sa vládna zostava obávať?Téma pre Radoslava Štefančíka, politológa bratislavskej Ekonomickej univerzity.Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

Běhal na oválu, kopal do míče, pak ale v Basileji uviděl obraz, který mu změnil život. Sochař a vizuální umělec Krištof Kintera vyměnil dřinu na atletickém hřišti za tvůrčí práci v ateliéru, jejíž výsledky jsou dnes vidět nejen v galeriích, ale i ve veřejném prostoru. Co pro něj znamená „To“, jeho slavná socha na kolečkách? Kdy začala jeho fascinace veřejným osvětlením? A jak se rodí světelný park na Dvoreckého mostě? Poslechněte si Blízká setkání Vasila Fridricha.Všechny díly podcastu Blízká setkání můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Rad bi se naučil peči piškote in šteti do 5 … Pripovedujejo: Tomaž Gubenšek, Romana Šalehar in Primož Bezjak. Napisala: Manka Kremenšek Križman. Pravljica z natečaja za oddajo Lahko noč, otroci! 2012. Posneto v studiih Radia Slovenija 2013.

In 2010, in a small New Hampshire town, next door to a copy center and framing shop, a ghost lab opened. The Kitt Research Initiative's mission was to use the scientific method to document the existence of spirits. Founder Andy Kitt was known as a straight-shooter; he was unafraid—perhaps eager—to offend other paranormal investigators by exposing the fraudulence of their less advanced techniques. But when KRI started to lose money, Kitt began to seek funding from the paranormal community, attracting flocks of psychics, alien abductees, witches, mediums, ghost hunters, UFOlogists, cryptozoologists and warlocks from all over New England, and the world. And there were plenty of them around. Matthew Hongoltz-Hetling, author of the new book The Ghost Lab, explains the wild ecosystem of paranormal profiteers and consumers through the astonishing story of what happened in this one small town. He also maps the trends of declining scientific literacy, trust in institutions, and the diffusion of a culture that has created space for armies of pseudoscientists to step into the minds of an increasingly credulous public. Matthew Hongoltz-Hetling is a freelance journalist specializing in narrative features and investigative reporting. He was a finalist for the Pulitzer Prize. He is the author of A Libertarian Walks Into a Bearand It Sounds Like a Quack. His new book is The Ghost Lab: How Bigfoot Hunters, Mediums, and Alien Enthusiasts are Wrecking Science.