Podcasts about vajag

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Cik nūzeimeigs ir tautys sports i vītejūs sporta entuziastu padareitais regionūs? Kaidu vierzeibu tys var īdūt? Par fiziskū kulturu sovulaik i niu šudiņ runuosim ar sporta entuziastu, saimnīceibys “Brīviņi” saiminīku Pīteri Pavlovu. Pīters ar sportu saisteits vysu dzeivi, bejs meistara kandidats boksā. Hokeja entuziastu kusteibys aizsuociejs i vierzeituojs Ludzys i Rēzeknis pusē.

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

10. decembrī Mazajā ģildē kopā ar Hermaņa Brauna fonda vadītāju, pianisti Innu Davidovu jaunā kamermūzikas programmā kopā muzicēs dziedātāja Ļubova Karetņikova. Šis gads viņai bijis spilgtu notikumu pilns. Pēc iekļūšanas Karalienes Elizabetes konkursa pusfināla viņa saņēmusi uzaicinājumu dziedāt Adīnas lomu Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumā G. Doniceti operā "Mīlas dzēriens", bet rudenī izcīnija galveno balvu Victoria konkursā Debut Competition'24 Vācijā. Sarunā ar abām mūziķēm vispirms lūdzām atgādināt par viņu skatuviskās draudzības sākumu, kas saistīta ar Pētera Čaikovska dziesmu programmu, un gaidāmo koncertu, kurā iekļauta Franča Šūberta, Edvarda Grīga un Sergeja Rahmaņinova vokālā lirika. Ļubova Karetņikova: Dziedāt Šūbertu ir grūti, jo mūzika ir ļoti smalka, daudz teksta. Ir vajadzīga krāsu palete, lai būtu interesanti to darīt, īpaši dziedot Latvijā, kur ne visi saprot vācu valodu - tas arī būs izaicinājums. Pirms četriem gadiem bija mans pirmais solokoncerts un es tad arī dziedāju Šūbertu. Cilvēki teica: “O, mēs visu saprotam, kaut gan nezinām valodu”. Tas arī ir grūtākais. Vajag ļoti izjust gan mūziku, gan tekstu, jābūt patiesam. Es tomēr trīs gadus mācījos dziedāt kamermūziku, un tas ir kaut kas pavisam cits nekā opera. Innai arī šeit noteikti ir, ko piebilst, jo Šūberts ir atskaņots kopā ar ļoti daudziem. Inna Davidova: Ar basiem, tenoriem, soprāniem, mecosoprāniem… Ļoti daudz. Bet mani pirmie soļi bija saistīti ar Ilgu Tiknusi, kad vēl mācījos konservatorijā. Kā viņa dziedāja Šūbertu… Viņai bija tāda izjūta, tāda saprašana par katru vārdu, katru noti, tās smalkās ēniņas, kas nāk skaistajā, pozitīvajā kopējā bildē... Un, protams, Inta Villeruša, pie kuras tas viss notika kopā ar Ilgu Tiknusi, kurai nepalaida bez uzmanības garām nevienu teikumu, nevienu frāzi, nevienu pavērsienu, nevienu nokrāsu. Viss bija svarīgi, un tev bija tikai jāzina, kā Ļuba teica, šī krāsu palete - kā to izmantot, lai nezaudētu stila izjūtu, lai priekšnesums būtu dabisks, un vēl - būt šodienīgam, iedzīvinot mūziku, kas sarakstīta pirms 200 gadiem pilnīgi citos apstākļos, pilnīgi citā dzīves ritmā. Kā šodien pastāstīt cilvēkam, kuram, piemēram, vārds “sekss” ir zināms kopš 6 gadu vecuma, kā pastāstīt par Margarētu, kura par pirmo skūpstu runā tā, it kā tas būtu dzīves gals vai nāves sākums? Tur kopā ir gan filozofija, gan izjūtu smalkums, gan domas skaidrība. Tā skaidrība, kas piemīt gandrīz visām Šūberta dziesmām, lai arī cik tās nebūtu dramatiskas kā “Meža ķēniņš” vai kāda cita. Mūsu programma ir ļoti interesanta. Mēs šīm dziesmām izveidojām līnīju, ka tie ir ļoti dažādi sievietes tēli. Viņa alkst pēc mīlestības, viņa skumst par to, ka jaunība paiet pārāk ātri, viņa domā par mūžīgo mīlestību vai nodevību, viņa izmisumā grib tikt galā ar savu dzīvi. Tad seko trīs balādes, “Elenas dziesmas”, no kurām trešā ir “Ave Maria”, un ar to viss beidzas. Noslēgumā Inna Davidova ieskicē arī šī gada festivāla Winterfest aktualitātes, ko ievadīs šis koncerts, bet noslēgs Viktorijas Mullovas un Reiņa Zariņa uzstāšanās 15. janvārī Dzintaru Mazajā zālē.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Ja mežs būtu māja, tad tai noteikti būtu daudz stāvu un ļoti raiba iedzīvotāju kopiena. Kas svarīgāk - jo dažādāka šī meža māja, jo raibāka sabiedrība tajā mīt. Kritalas, krūmāji pie mežmalas, kāds strautiņš un liela koka dobums - dabiskos mežos katrā stūrī kūsā dzīvība. Vajag pacietību un zināšanas, lai saskatītu, kas apdzīvo šķietami tukšu, klusu mežu. Kāpēc mežam jābūt raibam kā dzeņa vēderam un ko no tā iegūst dzīvnieki mežā? Kas mūsu acīm ir slēpts un kāda ir "meža māja", raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pasniedzējs, entomologs Kristaps Vilks. Ko pēta dendrohronologi? Pievēršamies arī kokiem un konkrēti to gredzeniem, proti, tam - kā dendrohronologi spēj noteikt precīzu informāciju par koku vecumu, klimata tendencēm un ļoti seniem notikumiem pagātnē. Kā tika uzzināts Āraišu ezerpils precīzs celšanas laiks, kā vijolei var noteikt izgatavošanas laiku un kā dendrohronoloģijas metode nedaudz attaisnoja Huņņu Atilas uzbrukumu iemeslu, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs dendrohronologs Māris Zunde. Dendrohronoloģija jeb koka vecuma un tā augšanas īpatnību noteikšana pēc gadskārtām stumbra šķērsgriezumā ir zinātniska metode, ar kuras palīdzību var noteikt gan ugunsgrēku vēsturi, gan klimata izmaiņas, koku stumbrā iestrēgušas lodes stāsta par seniem militāriem konfliktiem un koku gadskārtu pētnieki ar šo metodi datē arī mūzikas instrumentus. Visbiežāk, lai noteiktu, piemēram, kādas vijoles vecumu, eksperti skatās, kāds ir vijoles korpusa nodilums, ar kādu laku tas pārklāts, un pēta, vai instrumenta korpusa iekšpusē nav rakstīts meistara vārds. Bet kā noteikt, vai tā tiešām tā ir Stradivari vai Amati darināta vijole un tas nav viltojums? To skaidro Māris Zunde.  

Kas liek mums tik daudz ēst, lai pēc tam būtu jācīnās ar lieko svaru un pat aptaukošanos? Veselīgāk dzīvot aicina profesore, kardioloģe Iveta Mintāle un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. "Nedomājam līdzi, nav ieaudzināta veselības vērtība un nav ieaudzināti pasākumi, ar kādiem veselību var noturēt un uzlabot. Nav ieaudzināts, kas ir labie produkti, kuri dod vienu, otru, piekto labumu, nav ieaudzināts, kurus produktus neēst," uzskata Iveta Mintāle. "Šajā laikmetā, kad pārtikas rūpniecība ir attīstījusies tik ļoti, ka veikalos jau liek produktus, kuri ir tālu no ēdamiem, izšķirtspēja, kas ir ēdams, kas - neēdams, varbūt tā krāsainā kastīte nav labākais iepakojums, varbūt labāk nopirkt tirgū tādu ne īpaši tīru burkānu vai kartupeli, tā izšķiršanās spēja drusciņ ir pazudusi. Varbūt tiešām steigā cilvēki mazāk par to domā." Ārste arī norāda, ja cilvēki plāno, kā bez sāpēm un zālēm dzīvos pēc 30 - 40 gadiem, vairāk ir jāplāno ikdienas dzīve, kas ietver arī iepirkšanos reizi nedēļā pēc saraksta, sastādīt plānu, kurās dienās varēs pavingrot. Tā ir vienkārša pašdisciplīna un atruna "man nav laika" ir plānošanas problēma. "Lietojiet produktus, kurus atpazīstat pēc skata," mudina Iveta Mintāle. "Tas nozīmē, ka viņi nav apstrādāti. Ja gaļas gabaliņš, tad gabaliņš, un uzreiz var pateikt, kas tā par gaļu, kuram dzīvniekam. Ja tas ir dārzenis, tad dārzenis. Tie, kas jau ir gatavi, sagatavoti produkti, tas, kam kāds pirms jums ir pieskāries, sagatavojis, iepakojis ar garu derīguma termiņu, nu nav tas ēdams!" "Vienmēr ir izvēle aiziet uz tirgu un nopirkt no zemniekiem vistu, kas ir ēdusi to, kas viņai paredzēts, nevis granulas vai kapsulas. Un cena nebūs lielāka. Parasti veikalā cilvēki izvēlas fileju vai steika gabaliņu, nekad vistas spārniņus vai kājiņas. Vienmēr visu vajag tīru, lai nevajadzētu smērēt rokas, lai nevajadzētu vēl kaut ko griezt un ņemties," uzskata Iveta Mintāle. "Nopērkat visu vistu. (..) No vienas vistas, tirgū nopirktas vistas, kas, protams, maksās dārgāk, var uztaisīt buljonu, risoto, var uztaisīt skaistu sasmorētu vistiņu pēc vecām vecmāmiņas receptēm. Pabarot var desmit cilvēkus droši, un ēdienu klāsts būs arī dažāds, nevis viens. Vajag vienkārši izmantot visu, ja mēs runājam arī par ilgtspējīgumu. Nav jākauj dzīvnieks tikai tāpēc, lai ēstu tikai steiku, vajag atcerēties, ka ir arī citas dzīvnieka daļas, kuras var ēst un pilnīgi droši vajag. Un tas būs lētāk."  

Jaunās sezonas otrajā "Atsperē" mūsu viešņa un raidījuma līdzveidotāja ir Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. Klausāmies mūziku un arī sarunājamies: par Ģertrūdes ielas teātra sezonas plāniem, par teātri vispār, par sabiedrību, mākslas nepieciešamību un dzīvošanu. Orests Silabriedis: Runājot par Ģertrūdes ielas teātra sezonu: kas būtu galvenie akordi, kurus tu vēlētos akcentēt? Maija Pavlova: Šosezon mums ieplānotas trīs pašu producētas izrādes, un pirmais iestudējums būs gatavs novembra beigās. Tā būs izrāde, ko veido Andrejs Jarovojs, Kristīne Brīniņa un jaunā māksliniece, scenogrāfe Justīne Jasikēviča. Tas būs vizuālā teātra darbs, kas nozīmē, ka tajā būs mazāk teksta, vairāk kustību un šajā gadījumā arī objektu. Tas ir tāds meklējums vai pētījums par to, kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu, jo viens no izrādes tapšanas iedvesmas avotiem ir ātrā mode, kas mūsu vidū ir ļoti populāra, bet... vienlaikus tas ir viens no lielākajiem atkritumu ražošanas veidiem. Tas ir viens aspekts, uz ko mākslinieki skatās un pēta, kāpēc mums tā vajag, kāpēc mēs to darām, kā šī mode no četrām sezonām kļuvusi par 52 "sezonu" modi, un cik daudz apģērbu pa taisno no veikaliem tiek nogādāti atkritumu kaudzēs. Taču izrādē ir arī aspekti, kas saistīti ar cilvēka ķermeni: kāpēc mums vajadzīgs apģērbs, ko tas mums dod un kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu plašākā nozīmē. Bet tev pašai ir atbilde uz jautājumu, kādēļ pasaulē ir tik nežēlīgi daudz apģērbu, jo patiešām – var tikai brīnīties, ar ko tie visi veikali tiek piepildīti, kur tas viss rodas un kur paliek? Kur paliek... Dažas fotogrāfija ir iespaidīgas, un skaitļi arī. (..) Atkritumu apģērbu ražošana ir šausmīgs, šausmīgs pasākums! Viens no iemesliem ir industrija, bet es arī domāju, ka tas ir stāsts par cilvēku nedrošību pasaulē. Tas viens mirklis, kad mēs kaut ko varam nopirkt un sajust prieku... Pirkšanas prieks lielāks nekā uzvilkšanas prieks? Jā, domāju, ka tas vairāk saistīts tieši ar šo laiku. Piemēram, no rīta mums bija mācības "Namejs". Laiks ir tik trauksmains, gribas kaut ko tādu... Savā ziņā tas ir tāds kompensējošais mehānisms – ka mēs iepērkamies. Taču mēs ļoti maz pievēršam uzmanību tam, ko mums patiešām vajag, un šis laiks, ātrums, nedrošība – šī kombinācija mums ļoti ātri var visu ko piedāvāt, un mēs ļoti labi ņemam pretī. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv.   

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

Šudiņ pi myusu gostūs ir jauns muzikis. Latgolys viestnīceibys GORS profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra “Rēzekne” dalinīks, Latgolys Muzykys i muokslys vydsškolys i Viļānu Muzykys vydsškolys pedagogs Mārteņš Dzindzuks. Ar Mārteņu runuosim par dorbu školā i tuo izaicynuojumim, kai ari par pyušamūs instrumentu orkestru darbeibu. Viļānus Mārteņš voda pyušamūs instrumentu nūdaļu i poša sataiseitū pyutieju orkestri “AD LIBITUM”. “Ka tu apmīrynoj bārna vajadzeibys, jis programu taipat izpiļdeis.” Mārteņš stuosta, ka reizem ir svareigi ar bārnu paspēlēt skaņdorbus, kurus jis pats grib paspēlēt, ari tod, kod attīceigī dorbi nav vuiceibu programā. Dorbs ar bārnim paceļ goru, vys tik ite ir ari sovi izaicynuojumi. “Mes asam muzykys škola i ar bārnu struodojam individuali. Mes stuņdēs struodojam ar bārnu vīns pret vīnu. Juovaicoj vys tik individuala daīšona pi kotra. Cytam lobuok pateik vaira paspēlēt i mozuok parunuot. Cytam lobuok pateik vaira parunuot i mozuok paspēlēt. Cyts atīt iz klasi i vajag ar jū parunuot. Juorauga atsarast ar bārnim iz vīna viļņa. Saprūtams, na draudzētīs i skraideit uorā, spēlēt volejbolu. Byut iz vīna viļņa dūmuošonā. Saprast, izprast bārnu. Gadīnī, ka tu redzi, ka jis grib parunuot ar tevi, nu pajem i parunoj, īsavuiceis jis skaņdorbu cytā stuņdē. Es dūmoju, ka tikai ar draudzeigu daīšonu, tikai ar tū tagad var sarunuot.” Mārteņš stuosta, ka reizem ir svareigi ar bārnu paspēlēt skaņdorbus, kurus jis pats grib paspēlēt, ari tod, kod attīceigī dorbi nav vuiceibu programā  

Šoreiz saruna ar Gintu Zeiļu par laivām - par pārbūvi, kādas pārbūvēt. Tāpat par doršību, ko darīt un nedarīt ar laivu, cik zirgspēki nepieciešami normāla copmaņa laivai. Daudz noderīgu padomu un ieteikumu! Konkursa balviņa no https://outdoorexperts.lv/lv/  @outdoorexpertslatvia7605  https://www.lielaisloms.eu/

Ilzes Lipskas sirdslieta ir dārzeņi, un to nav iespējams nepamanīt. Kopā ar vīru Juri un četriem bērniem viņi saimnieko bioloģiski sertificētā saimniecībā "Absolūts Ēd". Ilze pēc izglītības ir filozofs, Juris - ekonomists, bet praksē viņi apstrādā savu zemi, audzējot dārzeņus un zaļumus, kuriem jābūt ikviena cilvēka ēdienkartes pamatā. Paši audzē un paši arī piegādā - svaigu no dārza vai pārstrādātu pulveros un citādākos produktos līdz pasūtītāju durvīm.Abi ar Juri izgudro dažādus veidus, kā ierobežotos apstākļos savu produkciju uzglabāt un pārstrādāt, mijiedarbojoties ar dabas neparedzamajiem pārsteigumiem, lai ar veselīgu ēdienu dažādotu cilvēku ēdienkarti. Viņi nodrošina to slaveno dārzeņu varavīksni šķīvī, ko iesaka visdažādākie veselības speciālisti.Ilze ir ļoti aktīva sociālajos medijos. Mēs runājām par plānu A, kas neiet pēc plāna un ir iemesls plāniem B, C un arī D. Runājām par darba mīlestību un spēju izmantot to, kas ir, lai virzītos uz priekšu. Tā ir saruna par praktisku radošumu un resurspratību.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:04 Kad uzņemtais risks un nodedzinātie tilti attaisnojas7:06 Kā “zaļi, jauni gurķi” sāka iekopt savu saimniecību laukos10:16 Par ekspektācijām un īstenību. Ne pārāk veiksmīgā tirgus pieredze14:47 “Man visu mūžu būs siltas jūtas pret Twitteri”16:28 Kādēļ zemniekam ir grūti konkurēt ar lielveikalu18:23 Kā notiek pavasara sēšanas darbu plānošana, lai nodrošinātu pilnas produktu kastes klientiem24:28 “Katrs mans klients man ir tik ļoti mīļš”25:51 Kāds risinājums tika izdomāts, lai samazinātu dārzeņu aiziešanu zudumā32:37 Kādi dārzeņu un garšaugu pulveri ir pieejami “Abolūts Ēd” saimniecībā, un kā un kur tos pielietot 35:58 Kā Laura iemīlējās poblano piparu pulverī45:15 Kā “Absolūts Ēd” saimniecība ir izaugusi 16 gadu laikā47:39 “Tīri mierīgākai dzīvei tu ej uz priekšu tādā tempā, kā tu vari. Ja tu nevari atļauties, tad, iespējams, tev to nevajag”49:26 Kā to visu par paspēt; vai Ilze zina, kas ir atvaļinājums53:13 Kā Ilzei Lipskai izdodas tik jēgpilni un garšīgi nokomunicēt savas saimniecības stāstu sociālajos medijos55:57 Cik un kāda tehnika ir saimniecības rīcībā un kāda metode tiek pielietota, lai apkoptu visus dārzeņu laukus58:37 Mīlestība uz ziemu; stāsts par neredzīgajiem vecvecākiem1:04:45 Iemācīties sadzīvot ar dabu, pat ja tā noposta visus darba augļus1:12:10 Kur aug kājas viedoklim, ka bioloģiski audzēti dārzeņi ir dārgi1:15:20 “Ir tikai jādara un izdosies”1:20:33 Veids, kā Ilze veido klientu uzticību saviem produktiem 1:25:25 “Nedēļa, kurā tu esi izdarījis pusi no tā, ko vajadzētu izdarīt, tā ir lieliska nedēļa"

Kaspars Dvinskis un Toms Prāmnieks jaunākajā “FaceOff” epizodē apspriež NBA “in-season tournament” un vai to vajadzētu ieviest arī NHL, turklāt vadītāju viedokļi par to atšķīrās

Dvinskis saka, ka NHL vajag In-Season Tournament tāpat kā NBA, Prāmnieks ir pret. Neskatoties uz to, mums ir lielisks risinājums kā sevi iepriecināt drūmās dienās!

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par vuordu vajag.

Pasaules Veselības organizācija ir nobažījusies par lielo globālo neārstēto diabēta gadījumu skaita pieaugumu. Vai tā ir problēma arī Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilze Konrāde, RSU docents Iekšķīgo slimību katedrā, P.Stradiņs klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja Gunta Freimane. "Visiem gribas tabletes, kas ir ļoti efektīvas, bet pārējo dzīvot savai baudai. Bet fiziskās aktivitātes un labs miegs ir ļoti nozīmīgs," atgādina Ilze Konrāde. "Lai mēs šobrīd būtu veseli, tas ir sportiņš, veselīgs miegs un mazāk psihosociāla stresa." Slimība cilvēkiem liek pārskatīt prioritātes, tomēr tikai apmēram 20 % cilvēku spēj izmainīt dzīvesveidu. "3-4 reizes nedēļā stunda ātras pastaigas ir labs aerobais treniņš. Fantastisks rezultāts. Apmēram par 45% var darba spējas mitohondrijos uzlabot," turpina Ilze Konrāde. Kārlis Trušinskis norāda, ka ir jādomā, kā veselīgo dzīvesveidu padarīt mērķētāku un pieejamāku, "kā trāpīt par cilvēkiem". Vajag pabakstīt, vai atgādināt, lai ieradumus uzturētu. Tad ir arī rezultāti. "Lai arī e-veselībai ir ne pārāk laba skaņa, to arī nozīmētu, ka varat saņemt kādu atgādinājumu, balstoties uz savu profilu, riska faktoru kopumu, vecumu, vadoties no tā, kāds ir holesterīns, asinsspiediens. Tam noteikti ir nākotne, līdzīgi kā par daudzām lietām atnāk atgādinājums," bilst Kārlis Trušinskis. Ilze Konrāde vērtē, ka daudz vairāk ir vajadzīgas sociālās reklāmas. Gunta Freimane min, ka svarīgi arī vērtēt, kādas sporta būves nepieciešamas un līdz ar to, kādas atlaides piemērot par to celšanu. Kā labo piemēru viņa min Somiju, kur izpētīts, ka nav vērts celt slidotavas, jo cilvēki ar locītavu slimībām nevar tās izmantot, bet ir vērts ūdens atrakciju centrus kopā ar baseiniem, ko cilvēki daudz aktīvāk izmanto.

Ko katram no mums nozīmē Dziesmu svētki? Tā sadziedāšanās sajūta, kad viena balss saplūst ar citām? Solis, kas dejā sperts reizē ar pārējiem? Vai kopības izjūta, kura šādi dzimst tikai Latvijā - vienreizēja, pacilājoša, aizraujoša un spēcinoša? Radījumā Kā labāk dzīvot to jautājam diasporas pārstāvjiem. Studijā viesojas Annija Kerno un Ēriks Mežgailis no Filadelfijas deju kopas "Dzirkstele" (ASV), Jānis Vinklers (Šveice) un Kārlis Caucis (Skotija). Kas katram no jums uztur vēlmi piedalīties, vēlmi piederēt latviešu saimei arvien? Ēriks: Man vissvarīgākais būtu, ka mēs varam šeit piedalīties. Tas nav tikai, ka svētki būtu man vai skatītājiem, biedrībā būs projektors un visi nāks kopā skatīties, visi latvieši Filadelfijā nāks kopā, un arī citās baznīcās nāks kopā. Dziesmu svētkos visi nāk kopā no visas pasaules. Mēs esam maza Latvija, bet vienā brīdī visi esam šeit. Tas man ir ļoti svarīgi, ka visi var šeit būt un redzēt svētkus. Kārlis: Kaut kur tas saknē ir ielikts caur skolas laikiem, skolas gadiem, vienmēr ir bijuši kaut kādi kori, kaut kādas dejas. Tas iekšā kaut kur sēž un tas nekur nepazūd, ik pa laikam vajag pabarot to velniņu, kas tur iekšā dzen to Latvijas garu. Jānis: Latvieši ir forši, un ir forši būt kopā ar daudz latviešiem. Forši būt Šveicē kopā ar tiem latviešiem, kas tur esam, uzņēmīgi, organizē lietas, vienkārši forši. Un mēs atbraucam šeit un atkal šeit ir vēl vairāk foršu latviešu, un šeit ir vēl foršāk. Es domāju, mēs turamies kopā, kā to darām estrādē un stadionā, kur visi viens otru atbalstām, samīļojam, aplaudējam. Ja mēs sagaidām visus latviešus un atbalstām tā, kā atbalstījām Latvijas hokeja izlasi, tā mēs dzīvosim labāk. Annija: Man arī līdzīgi - tā kopā būšana. Man ļoti patīk braukt uz svētkiem, jo varu satikt draugus no visām pasaules malām. 

Izbraukumā, šoreiz Linda Dombrovska sarunājas ar Viesturu Arklonu. Par medībām, ģimeni, saknēm, arī postījumu ierobežošanu un daudz ko citu! Sarunas laikā uzcepam mazliet gaļiņu, šis gan brāķis, jo nebija izdevies neko nomedīt. Epizode ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Epizodi veido Indulis Burka, Linda Dombrovska un Emīlija Mariševa. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Vajag vai nevajag striktāku regulējumu Latvijā tam, kā mēs izturamies pret dzīvniekiem. Šis jautājums pēdējās nedēļās ir kļuvis aktuāls, vācot parakstus par cietumsodu piemērošanu tiem, kas ir spīdzinājuši vai nogalinājuši savus mājdzīvniekus. Viedokļi bijuši dažādi, jo arī šobrīd sodi ir iespējami itin bargi, un daļa domā, ka jautājums drīzāk ir par to piemērošanu. Bet ir raisījušās diskusijas dažādos virzienos, vai nevajag pārskatīt labturības prasības kait vai jautājumā, kā mēs ļaujam suņus turēt pie ķēdes.  Vai un ko vajag pārskatīt, runājot par noteikumiem likuma prasībām Latvijā, un ko darīt, lai izskaustu cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem? Krustpunktā diskutē raidījuma "Ķepa uz sirds" veidotāja un žurnāliste Inese Kreicberga, Zemkopības ministrijas Veterinārās un pārtikas departamenta, dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja vietnieks Ģirts Stenders, Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētājs Ilmārs Dūrītis un Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Aizupe.  

Šajā raidījumā viesos esam uzaicinājuši bioloģisko liellopu audzētāju Dinu Muktupāvelu no Līvānu novada Rudzātiem, biškopi Iļju Gruznovu no Rēzeknes novada Strūžāniem un Latvijas Lauku konsultāciju centra Rēzeknē projektu vadītāju Artūru Šķesteri, lai noskaidrotu, kā jauniem cilvēkiem ir dzīvot laukos un kādas tur ir iespējas.  “Jau sesto gadu paplačinu savu bišu saimniecību, ko sāku no nulles. Kaut kad bļāvu, ka pie bitēm nekad un neparko, bet ar laiku man tas iepatikās. Biškopība ir tas, ko es gribētu darīt dzīvē liela un spēcīga hobija līmenī,” tā Iļja Gruznovs.  “Varu pateikt, ka dzīvot laukos nebūs vieglākais variants dzīvē, varbūt arī būs, viss atkarīgs no saviem spēkiem, izdomas un fantāzijas. Tas ir tāds savādāks dzīvesveids – vairāk ar dabu. Cilvēkiem, kas to novērtē, tā būtu lieliska iespēja,” tā Dins Muktupāvels. “Nevar atbraukt uz laukiem tikai tāpēc, ka tas ir forši, te ir svaigs gaiss vai tas ir moderni. Vajag stipru pārliecību, ka tu to gribi un ka tu dari to, kas tev patīk,” tā Artūrs Škesters. Ja arī tevi vilina lauki, tad noteikti noklausies sarunu un gūsti iedvesmu, kā arī ieskaties ralitatei acīs. Raidījumu vada Amanda Anusāne un Edgars Provejs. Breinojamīs kūpā!

Bībelē tiek paustas dievišķi atklātās patiesības, kas Dieva iedvesmā ir pierakstītas. Bībeles autors ir Dievs, bet arī cilvēks saglabā savu cilvēcisko līdzautorību. Tā kā Bībeli sarakstīja ar cilvēka starpniecību, tad ir svarīgi Sv.R. skaidrot, lai uztvertu to, ko pats Dievs ir vēlējies mums pavēstīt. Vajag pētīt literatūras žanrus, vēsturi, kultūru, Bībeles kopumu un kontinuitāti. Bet arī apzināties Baznīcas nozīmi un maģistērija lomu Bībeles skaidrojumā. Tas vienlaikus palīdz pateikties un novērtēt Dieva "pielāgošanos" cilvēciskajām uztveres spējām, ko mēs arī esam aicināti darīt interpretējot Bībeli.

Bots, kurš aizstās Google meklētāju, ātri uzrakstīs tavā vietā motivācijas vēstuli, meklējot darbu, un pat sacerēs dziesmām vārdus. Robotikas nozarē vienmēr ir solīts, ka cilvēka radošās spējas paliks tikai cilvēkam, taču nu jau mākslīgais intelekts ir radījis rīku, kuram piemīt "domas lidojums". Vai šis bots ir nevainīgs palīgs skolēniem eseju rakstīšanā, vai tam varbūt arī nopietnāks pielietojums un arī sekas informatīvajā telpā, vai boti neaizstās arī "troļļu fermas", lēti un ātri radot viltus saturu internetā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas politikas doktors, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks LUMI mākslīgā intelekta vadošais pētnieks Pēteris Paikens. Pēteris Paikens skaidro, ka būtiskākā atšķirība šim no citiem modeļiem ir tā, ka viņš ir darīts pieejams sabiedrībai.  "Mums ir līdzīga modeļa, pirms tam līdzīga modeļa, pēc tam tas, kas pietrūka, kas ir ChatGPT unikālais pienesums ir, viņi ieviesa veidu, kā to modeli sakropļot un ierobežot, lai nebūtu kauns likt publiski, jo viņš ir gatavs runāt par visādām sociāli nepieņemamām tēmām ļoti brīvi," skaidro Pēteris Paikens. Šis ir pieejamāks, nevis spējīgāks par citiem botiem. "Tas rīks, kam viņš ir optimizēts un ko viņš var izdarīt, ir par jebkuru tēmu uzrakstīt lietu, kas izskatās ticami. Saturs var būt, var nebūt, bet tas, ka forma izskatās ticama, nu tā ir viņa stiprā puse. Attiecīgi, tiklīdz mums ir jomas, kur varbūt nav tik daudz ko teikt, bet ir svarīgi, kā to pasaka, tad var palīdzēt," norāda Pēteris Paikens. Kādas esejas, deklarācijas izskatīsies gana ticami. "Tādus bla - bla tekstus viņš māk rakstīt. Rekomendācijas, kaut kādas esejas pārdomas. Tādas vispārīgas lietas. Ja mēģina specifiskākus jautājumus iedot viņam. Mēs mēģinājām ar kolēģiem par integrāciju Latvijā, par krievvalodīgajiem. Kad kādi dati, fakti, specifiski jautājumi, viņš sāk kļūdīties un muļķības runāt arvien biežāk un biežāk," atklāj Mārtiņš Hiršs. "Tādus skaistus, vispārējus tekstus - jā. Konkrētās lietās ir daudz problemātiskāk." "Cilvēki, kas lietojuši ChatGPT, saka, ka 15-20% no visa, ko viņš pasaka, ir muļķības vai problemātiski. Jo specifiskākos tematos iet, jo lielāka problemātika. Tajā pašā laikā viņš māk skaisti pateikt un pārfrāzēt dažādos veidos tekstu. Ja gribi vienu un to pašu tekstu dzirdēt dzejā, repā vai kaut kādā specifiskā stilā, viņš to māk izdarīt ļoti labi, ļoti ticami," turpina Mārtiņš Hiršs. "Tehnoloģijas nav izskaudušas cilvēkus, kas dara darbu, teiksim, jau sen mums ir pieejams "googletranslate", kurš tulko lietas, bet viņš netulko tik labi, kā cilvēks. Vajag vēl cilvēka pārraudzību, vajag cilvēka pirkstu, aci, kas zina, kā valodai ir pareizi jāskan. Ļoti līdzīgai ChatGPT, iespējams, būs kā palīgs, kas palīdz cilvēkiem radīt tekstus, bet tev vajag to cilvēka elementi, kur pārlasa, pārbauda, vai tas , kas ir uzrakstīts automātiski, vai ir loģiski pamatots, ir jēga," uzskata Mārtiņš Hiršs. "Nav tas mērķis pielīdzināt cilvēkam. Ja skatāmies ChatGPT, viens no lietojamiem ir, piemēram, cilvēkiem, kuri nerunā vai neraksta perfektā angļu valodā, ka uzraksta  to, ko tu gribi pateikt, kā tu māki, un tad pasaki ChatGPT, lūdzu, pārfrazē šo. (..) ChatGPT uzlabo daudzu cilvēku rakstīto," norāda Pēteris Paikens. "Līdzīgi par radio es varu iedomāties, ka tikpat labi pēc kāda pat neilga laika, pēc pāris gadiem, mums būtu risinājums, kurš radio diktoram runu uzlabo, nezinu, izņem ārā kaut kādus ā, m automātiski, uzlabo mazliet dikciju, mazliet skaidrāku, un viņš spēj to pašu tekstu pateikt labāk kā cilvēks. Kāpēc ne!" "Ir ļoti interesanti, ka ChatGPT vispār strādā latviski, viņš principā tikai un vienīgi angļu modelis, apmācīts tikai un vienīgi uz angļu valodu. Tas, ka viņš vispār spēj runāt latviski, tā netīša sakritība, un tad ja mēs kritizējam, ka viņš tā draņķīgi runā latviski, tās ir tā, ka zirgs ar mums runā un mēs sakām, ka zirgam slikta dikcija. Mums ir procesā projekta tieši Latvijas Universitātē par lielo valodas modeļu veidošanu latviešu valodai. Tuvākajos pāris gados mums, es domāju, būs tieši ieguldījums, lai šie rīki, visi līdzīga žanra rīki, sakarīgāk strādātu latviešu valodai," atklāj Pēteris Paikens. Vai klaviatūras un viedtālruņi nākotnē mainīs cilvēka plaukstas? Tas, ko agrāk sauca par "slaucēju slimību", ar to tagad sirgst gan datoriķi, gan tie, kas ilgstoši darbojas ar skārienjutīgiem ekrāniem. Kas notiek ar rokas muskuļiem, ja ilgu laiku tiek darbināti tikai īkšķi? Izliekta mugura un kakls, deformēts īkšķis – internetā var atrast vairākus  modelētus attēlus, kā varētu izskatīties cilvēks pēc tūkstoš gadiem. Cik tas būs ticami, to vēl grūti spriest, jo ģenētiskās izmaiņas noris lēni un pakāpeniski, bet  kamēr zinātnieki prognozē, kā un cik lielā mēra varētu mainīties mūsu ķermeņa  uzbūve nākotnē, tikām jau šodien ir vērojams, ka ilgstoša darbošanās ar viedtālruni izmaina plaukstu locītavas. Ja agrāk bija ierasts, ka veselības problēmas ar plaukstām, pirkstiem ir mūziķiem, ķirurgiem zobārstiem, jo ilgstoši jātur rokas noteiktā leņķī, vai  smagumu cēlējiem, tad kā tas ir, ja skatāmies uz cilvēkiem, kuri regulāri lieto viedtālruni, planšeti vai datoru? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta docente Silvija Umbraško.    

Līdz 31. janvārim Latvijā reģistrētajiem mazajiem uzņēmumiem ir pieejamas bezmaksas apmācības kiberdrošības un pretpikšķerēšanas jomā, jo, neskatoties uz pēdējo gadu ļoti aktīvajām izglītošanas kampaņām, uz pikšķerēšanas e-pastiem turpina iekrist ievērojams skaits dažādu uzņēmumu darbinieku. Kā noziedznieki iemidzina mūsu modrību un kā pret to cīnīties, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina „Corporate Solutions” biznesa attīstības direktors un apmācību platformas „Cloudstudy” vadītājs Imants Felsbergs, kiberdrošības eksperts Kārlis Apalups un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Uz pikšķerēšanu iekrīt 20 - 70 %. Tā trāpa visiem. Uzņēmējiem tās var būt ne tikai "tradicionālās" vēstules no Nigērijas prinčiem, bet arī pavadzīmes, kas pienāk it kā no sadarbības partneriem, bet realitātē ir mainīti bankas rekvizīti. "Ir vēstules, kas jau noformētas individualizēti, noziedznieki ir ielūkojušies mājaslapā un līdz ar to vēstules saņem viens vai divi cilvēki, arī noformējums mēdz būt atšķirīgs. Līdz ar to dažādas ir iespējas atpazīst krāpniekus. Labi sagatavota vēstule var arī veiksmīgi iziet cauri" analizē Gints Mālkalnietis. Viņš stāsta, ka redzējis arī vēstules, kuru pamatā ir reāla sarakste, tikai modificēta. Tas var būt aicinājums atvērt kādu failu, atsaucoties uz bijušu darījumu, lai pārskatītu tāmi vai kādu tehnisko risinājumu. "Šādas iziet cauri ļoti vienkārši, cilvēki zina sadarbības partnerus, atceras, ka pirms pusgada bija objekts, kaut ko darījām, paskatīsimies. Ja runājam par maksājumiem, vienmēr esmu uzsvēris - mācāmies elektroniski parakstītos dokumentus lietot. Vajag atcerēties, ka mums ir šāda aizsargāta sarakstes forma, kur varam digitāli nodrošināt, ka šis dokuments nemainīgs aiziet līdz partnerim un ka viņš spēj identificēt, no kā saņēmis. Bizness vēlas ļoti skriet, un ar šo skriešanu un nevēlēšanos veltīt divas, piecas minūtes, lai šos elektroniskos sarakstus apstiprinātu, zaudē simtus, tūkstošus. Zaudējumi uz šāda veida kļūmēm, nepārskatot dokumentus, ko vajadzētu pārskatīt, tie ir sešciparu skaitļi Latvijā regulāri," atzīst Gints Mālkalnietis. Lai arī Latvijas lielā un vidējā biznesa pārstāvji savus darbiniekus šajās jomās izglīto arvien aktīvāk, tomēr šo prasmju testi un lielais Latvijā reģistrēto dažāda veida krāpniecības apjoms digitālā vidē liecina par būtisku zināšanu trūkumu visu nozaru uzņēmumos un visu speciālistu līmeņos. "Atsaucība mācībām nav pārāk liela," atzīst Imants Felsbergs, "Mācībās vairāk uzsvars ir uz kiberdrošības kultūras veidošanu, jo nav viena konkrēta risinājuma visiem gadījumiem. Darbiniekiem ir jāzina, kā ikdienā rīkoties ar informāciju dažādā formā, arī lietojot sociālos tīklus. Tāpat jāsaprot fiziskās drošības pamatprincipi, ka jāaizver durvis un jāuzliek signalizācija, tāpat ir jāzina, kā strādāt ar e-pastu, uzņēmuma informāciju un jāzina, kā rīkoties, ja notiek jaut kas slikts."  

Latvijas vieta inovācijās, STEM, kā arī biznesa izglītībā nav pārāk augsta starp pārējām ES dalībvalstīm. To veicinājusi gadiem ilgā politiskās sistēmas vienaldzība pret modernas ekonomikas sistēmas būvniecību jeb vienā vārdā sakot - stagnācija. Lietuvas un Igaunijas labie piemēri likuši sarosīties gan politiķiem, gan mācībspēkiem. Kā šo situāciju no malas vēro ilggadējs jaunuzņēmumu jomas pārzinātājs, viens no TechHub Riga dibinātājiem, pasniedzējs un mentors Viesturs Sosārs, skaties DIENA PĒC sarunā.Support the show

Murālis, kā laikmetīgās mākslas veids un iespēja pievērst sabiedrības uzmanību laikmetīgas mākslas procesiem. Par "Mākslai vajag telpu" un Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" pārrunājam Kultūras rondo studijā. Stāsta Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” iniciatīvas izglītībā „Ziedoņa klase” vadītāja Elizabete Pavlovska, fonda „Makslai vajag telpu” vadītāja, kuratore Katrīna Jaunupa un māksliniece Luīze Rukšāne. Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" iniciatīva izglītība "Ziedoņa klase" realizē Eiropas Ekonomiskās zonas programmas projektu, kura laikā izglīto sabiedrību, īpaši jauniešus par laikmetīgo mākslu un kultūru. Projekta ietvaros jau tapuši trīs murāļi trīs Latvijas pilsētās - Talsos, Smiltenē un Adažos. Kopumā tādi būs pieci - nākamā gadā iecerēts murāļus veidot kāda Zemgales un Latgales pilsētā. Ir jau izvēlēti mākslinieki un tapušas pirmās skices.

No pirmās Ukrainas kara dienas Latvijas iedzīvotāji ir nesavtīgi palīdzējuši ukraiņiem cīnīties ar iebrucēju ordu, gan atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus, gan palīdzot bēgļiem ar pajumti un maizes riecienu. Diemžēl karam pagaidām beigas neredz un katrs mūsu ziedotais eiro joprojām ir teju dzīvības cenā. Par to, kā un kur ziedot Ukrainai, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kādas šobrīd ir aktuālākās palīdzības nepieciešamības un kā iespējams ziedot, stāsta biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone-Gavale, biedrības "Tev" pārstāve Linda Spoģe un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimante. "Mantiskās vajadzības ir ārkārtīgi daudz, bet tas nav vienīgais ziedojumu veids. Ziedošanās iespējas ir visā Latvijā un arī bēgļi ir visā Latvijā, "Palidzibaskarte.lv" var atrast visas vietas ar darba laikiem, ko tur pieņem. Vienmēr aicinu iepriekš sazināties un pārbaudīt, vai tas punkts ir tajā brīdī vaļā un kas ir tās lietas, kas ir nepieciešamās. Iespējams, ka tajā punktā ir daudz bērnu ratu, bet vajag šampūnu. Vajadzības ir ļoti dažādas. (..) Pārbaudīt, kādas lietas visvairāk nepieciešamas. Vajadzību saraksts ir ārkārtīgi garš," atzīst Linda Jākabsone-Gavale. Izvēloties ziedot šampūnu vai naudu, labāks ziedojums būtu nauda, jo cilvēki, kas strādā organizācijās, varēs iepirkt vairumā, tas būs lētāk, loģistika būs vienkāršāka un ziedojumu varēs pielāgot nepieciešamai vajadzībai. Bet jebkurš ziedojums būs labs arī mantiskā formā. "Reizēm cilvēki sakautrējas vai pie sevis mēz padomāt, ko tad es ar vienu zeķu pāri vai šampuna pudeli... Vajag atcerēties, ka, pirmkārt, mazu ziedojumu nav, otrkārt, ļoti liela nozīmē, reizēm vēl lielāka ir, ja to neaiznes kādai organizācijai, bet paliec ar atvērtu sirdi ikdienā, lai kur tu būtu, strādātu, darītu, domāju, sanāk saskarties ar cilvēku no Ukrainas, nekautrēties iet klāt, uzrunāt un apvaicāties, kā jums iet un vai varam palīdzēt," uzskata Linda Spoģe. Daudziem noder mentora padoms no vietējiem. Rūta Dimanta skaidro, ka šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!", katrs var ziedot "Dodpieci.lv" piecus eiro un izvēlēties dziesmu. "Galvenā ideja ir izlietot saziedotu naudu visā Latvijā sadarbībā ar citām labdarības organizācijām, kuru redzes lokā ir kara bēgļu bērni no Ukrainas, un sniegt tieši mērķtiecīgu, mērķētu palīdzību - to, kas katram bērnam ir visnepieciešamākais. Nevis, ka vienkārši nopērkam visiem saldumu paciņas vai visiem mēteļus, bet katra bērna vajadzības. Tā mēs ar citām organizācijām strādājam visus šos deviņu mēnešus. Ja bērniņam ir vajadzīgs apmaksāt brilles, kas nav valsts apmaksātas, tad no šāda ziedojuma ar ārsta receptes pamatojumu tiek apmaksāts. Ja ir vajadzīga datortehnika skolai, arī šāda veida palīdzība. Tas nebūs tikai Rīgā, bet visā Latvijā, esam ar citām labdarības organizācijām šādu aptauju veikuši, kura organizācija ko ir gatava palīdzēt," skaidro Rūta Dimanta. Tāpat Latvijā dzīvojošie ukraiņi varēs pieteikties nepieciešamajai palīdzībai "Dod pieci!" mājaslapā.  

Savvaļas dzīvnieku un cilvēku attiecības vienmēr ir bijušas līdzatkarīgas un ne reti arī konfliktējošas, īpaši, jau runa ir par plēsīgiem dzīvniekiem. Cilvēks un plēsējs kāro vienu un to pašu medījumu, bet plēsēji nerespektē cilvēku novilktās robežas. Vilki, lūši, lāči - nevienam vien lauksaimniekam tie ir radījuši raizes un senatnē arī lielas bailes. Cīniņš ar plēsējiem cilvēku mudinājis pat atsevišķās vietās atbrīvoties no šiem dzīvniekiem pilnībā. Kādas tam ir bijušas sekas, kāpēc dabai vajag plēsējus un kāda loma dabā ir tādam dažkārt traucējošam dzīvniekam kā bebrs, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zoologs, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte Tas, ko lauva, žirafe vai eksotisks kukainis apēd savvaļā, ir atkarīgs no barībās pieejamības un prasmēm to sagādāt. Nebrīvē dzīvojošiem savvaļas dzīvniekiem barība sev nav jāgādā, taču aprūpētājiem ir jānodrošina savvaļai līdzīgs uzturs. Kā tas notiek Rīgas Zooloģiskajā dārzā, ko zvēri ēd, esot tūkstošiem kilometru attālumā no savas dabiskās dzīves vietas? Nedēļas laikā tiek apēstas 15 - 20 tonnas dažādas barības - gaļa, siens, augļi dārzeņi un  granulas - tāda izskatās Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte. Lai dzīvnieku nodarbinātu un padarītu tam interesantāku laiku, nereti barība tiek ieslēpta kādā dobumā, vai kastē, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas daļas pārstāvis Māris Lielkalns. Palūkosimies sīkāk, kādiem dzīvniekiem un kas konkrēti tiek dots. Vai zinājāt, ka banāni nebūt nav ierastākā pērtiķu barība un svētdiena lielajiem plēsējiem ir atslodzes diena? Par Rīgas zooloģiskā dārza dzīvnieku barību runājam bridējputnu flamingu mājā, kuri ieraksta laikā galvu iegremdējuši baseinā šūpo savu kaklu kā izkapti uz lauka un tādejādi ar knābi filtrē barību. Zīdītāji, abinieki un putni, kas pārtiek no kukaiņiem, ēd vietējo barību, tas ir, pašā zooloģiskajā dārzā šo dzīvnieku vajadzībām tiek audzēti kukaiņi. Māris Lielkalns stāsta, ka gada laikā tiek izaudzēti ap 100 kg kāpuru un  kukaiņu un attiecībā pēc dzīvnieka lieluma tie tiek kalibrēti pēc izmēriem. Savukārt lielie plēsēji - lauvas un tīģeri - tiek baroti ar liellopa, vistas un truša gaļu. Māris Lielkalns vēlreiz atgādina, ka dzīvnieki zoodārzā tiek uzraudzīti, lai tie saņemtu atbilstošu barību un tāpēc  apmeklētājiem nevajag censties mest pār žogu pārtiku, lai pabarotu, viņuprāt, izsalkušo zvēriņu, vai pievilinātu to sev tuvāk. Atcerēsimies, ka 2018. gadā pēc tam, kad daži "labdari" bija sabarojuši ziemeļbrieža mazuli ar čipsiem, tas lielās mokās nomira, un vēl pirms tam aizgāja boja lauku sētas kazlēni, kurus apmeklētāji bija pacienājuši ar baltmaizi.  

Ciemos grima māksliniece Jana Kozlova. Šo sarunu varētu dalīt trīs lielos cēlienos, un katru cēlienu iztirzāt atsevišķā sērijā. Tātad par grima mākslinieka psiholoģisko ikdienu, šovbiznesu un TV šoviem, par padsimtgadu ilgo dienēšanu armijā, par četriem bērniem, par cīņu ar audzēju, par laimi un par to, kāpēc desmit minūtes dienā vajag paklusēt.

Ar pyrmuo Latgolys latvīšu amateru teatra – Rēzeknis tautys teatra niulinejū režisori Māru Zaļaiskalns, scenografi, kostimu muokslineicu i aktrisi Ināru Apeli, kai ari akteri Aldi Leidumu runuosim par dzeivi i dzeivi teatrī. Raudzeisim dazynuot, kaida ir lobys izruodis recepte i kai Rēzeknis tautys teatram arviņ īsadūd sajimt vysaidus gūdolguotus apbolvojumus i atzineibys. Septembrī Latvejis Nacionaluo kulturys centra reikuotuo Latvejis Amaterteatru īstudejumu skate “Gada izrāde 2021” atnese streipi gūdolgu Rēzeknis Tautys teatram. Jūs izruode “Sibīrijas haiku” tyka par ūtrū lobuokū amaterteatra īstudejumu 2021. godā. Režisore Māra Zaļaiskals pīzeita par “Goda režisori”, aktrise i scenografe Ināra Apele par “Goda scenografi”, taipat Rēzeknis tautys teatra akteri sajēme apbolvuojumu par lobuokū ansambļa spieli izruodē “Sibīrijas haiku”. Ilggadejuo tetra režisore Māra Zaļaiskalns izsver, ka taišni niu, jaunuos sezonys suokumā, kod teik vaicuots jauns repertuars, interesentim ir eistais laiks, kod raudzeit pīsavīnuot Rēzeknis tautys teatra akteru puļcenam, ka ir rodusēs taida gribiešona. Vystik itam lāmumam juopīīt ar atbiļdeibu, pībiļst režisore. „Vajag vīnkuoršai atīt pi mane, taipat kai sovulaik atguoja Aldis. Bez šaubu, taidā apzynuotā vacumā, kod cylvāks ir atbiļdeigs. Īīt teatrī nimoz nav tik vīglai, vyspuor, īīt varbyut ari ir vīglai, bet palikt, byut gon nā. Teatra muokslā tys process ir ilguoks, bet cylvākm gribīs uzastuot i jis varbyut vaira nagryb īsadzilinuot procesā… Es veidoju repertuaru atkareiba nu tūs cylvāku, kas ir īguojuši. Aiz tuo kotru rudini sasazynojam i saprūtam, kurs ir gotovs godu atdūt teatram. Deļtuo niu ir vysā gryuši atrast jaunus cylvākus… Kod atīt kaids cylvāks, kurais gryb dorbuotīs teatrī, es jam savaicoju vītu kaidā izruodē  i mes suocam struoduot.” Rēzeknis tautys teatrī nu dorba breivajā laikā dorbojās vysaidu profeseju puorstuovi, kas īstudej latvīšu, latgalīšu, kai ari uorzemu autoru dorbus.  Taipat jau nu 2000. goda kotru ūtrū godu itys teatris Rēzeknē reikoj Storptautyskū teatra festivalu „Soli pa solim”.  

Izmantojot privilēģiju, ka latgaliešu repa princese ŪGA aba Daiga Barkāne dzīvo tepat Latgalē, aicinām viņu uz #5BREINUMI raidījumu, lai aprunātos par aizvadīto 2022. gada vasaru - koncertiem, sadarbībām un citiem projektiem.  Kāpēc nevienam vēl nav izdevies pārvilināt Ūgu uz Rīgu, uzzini 1. oktobra raidījumā kopā ar Jāni Pampi un Baibu Baltaci-Saukāni. Raidījumā ir unikāla iespēja dzirdēt arī par dziesmas “Viejs” videoklipa tapšanas procesu.

Izmantojot privilēģiju, ka latgaliešu repa princese ŪGA aba Daiga Barkāne dzīvo tepat Latgalē, aicinām viņu uz #5BREINUMI raidījumu, lai aprunātos par aizvadīto 2022. gada vasaru - koncertiem, sadarbībām un citiem projektiem.  Kāpēc nevienam vēl nav izdevies pārvilināt Ūgu uz Rīgu, uzzini 1. oktobra raidījumā kopā ar Jāni Pampi un Baibu Baltaci-Saukāni. Raidījumā ir unikāla iespēja dzirdēt arī par dziesmas “Viejs” videoklipa tapšanas procesu.

“Vajag sarakstīt un izlaist arī sliktas dziesmas vai vismaz sataisīt demo versijas un neizlaist, lai starp tām, caur pieredzi, daudzām kļūdām un neveiksmēm, sanāktu arī kaut kas labs. Arī mēs daudz eksperimenētjam, pirms izlaižam kādu dziesmu.” Armands Varslavāns Šajā nedēļā raidījums #5BREINUMI runā par mūziku un tās producēšanu kopā ar vienu no pašlaik Latvijā aktuālākajiem mūzikas producentiem Armandu Varslavānu un talantīgo dziedātāju Eviju Smagari.  Raidījumā mūziķi pastāstīs par savu ceļu līdz muzikālajiem panākumiem, kā arī dalīsies ieteikumos, kurus vērts atcerēties jaunajiem māksliniekiem, kuri ir muzikālā ceļa sākumā, jo arī Armands uzskata, ka pats vēl ir sākumā, kur ir visgrūtāk, tomēr apgalvo, ka ar neatlaidīgu darbu var panākt vēlamo rezultatu, kas pamazām arī notiek. Raidījumu vada Līna Lontone un Baiba Baltace-Saukāne. Breinojamīs kūpā!  

“Vajag sarakstīt un izlaist arī sliktas dziesmas vai vismaz sataisīt demo versijas un neizlaist, lai starp tām, caur pieredzi, daudzām kļūdām un neveiksmēm, sanāktu arī kaut kas labs. Arī mēs daudz eksperimenētjam, pirms izlaižam kādu dziesmu.” Armands Varslavāns Šajā nedēļā raidījums #5BREINUMI runā par mūziku un tās producēšanu kopā ar vienu no pašlaik Latvijā aktuālākajiem mūzikas producentiem Armandu Varslavānu un talantīgo dziedātāju Eviju Smagari.  Raidījumā mūziķi pastāstīs par savu ceļu līdz muzikālajiem panākumiem, kā arī dalīsies ieteikumos, kurus vērts atcerēties jaunajiem māksliniekiem, kuri ir muzikālā ceļa sākumā, jo arī Armands uzskata, ka pats vēl ir sākumā, kur ir visgrūtāk, tomēr apgalvo, ka ar neatlaidīgu darbu var panākt vēlamo rezultatu, kas pamazām arī notiek. Raidījumu vada Līna Lontone un Baiba Baltace-Saukāne. Breinojamīs kūpā!  

8. septembrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā 25. Garīgās mūzikas festivāla ietvaros koncertā "Ukraiņu garīgā mūzika" Valsts akadēmiskais koris "Latvija" uzstāsies ukraiņu diriģenta Oleksandra Vaceka (Олександр Вацек) vadībā. Programmā būs tikai un vienīgi ukraiņu garīgā mūzika, kuras autori – Дмитро Болгарський, Микола Ділецький, Дмитро Бортнянський, Кирило Стеценко, Ганна Гаврилець, Вікторія Польова un vēl citi. Inta Zēgnere tiekās ar VAK "Latvija" direktoru Māri Ošleju un diriģentu Oleksandru Vaceku. OV: "Būt šeit man ir liels gods. Pirmais meistarības paraugs bija Imants Kokars, kurš mani iedvesmoja pievērsties kora mākslai. Viņa koris Ave Sol savulaik bija gluži kā zviedru grupa ABBA, tik pārsteidzošs un spilgts, atšķirīgs no mūsu koriem. Tieši tas lika pievērsties kordiriģēšanai, kas līdz tam likas diezgan garlaicīga joma. Ar Māri Sirmo esam pazīstami kopš 1996. gada, kad ar saviem koriem piedalījāmies Grand Prix konkursā Ungārijā un abi piekāpāmies ungāru korim. Bijām kopā arī kāda konkursa žūrijā un daudz laika pavadījām sarunās. Jutu, ka viņš ir radniecīga dvēsele, gluži kā brālis. Ilgus gadus nebijām tikušies, un tagad satiekamies jau kara laikā. Divas trešdaļas no mana kora Орея dziedātājiem ir aizbraukuši no Ukrainas. Daļa karo, sievietes ar bērniem devušies uz ārzemēm, jo Žitomira jau kopš kara pirmajām dienām bija pakļauta apšaudēm. Piemēram, no skolas, kas netālu no manām mājām un tur mācījās mans dēls, tikai puse no ēkas atlikusi, jo bija tiešs trāpījums, lai gan skola nav militārs objekts. Kad kora dziedāji izklīduši, domāju, ka nekad vairs nediriģēšu un kori nesapulcināšu, bet te pēkšņi zvans no Māra un aicinājums uz festivālu. Man tas bija tik patīkami un saistoši. Vienmēr esmu centies radīt daudzveidīgas programmas un esmu, tā teikt, visēdājs, jo domāju, ka dziedāt vienveidīgu mūziku ir tas pats, kas ēst vienu un to pašu ēdienu. Patīk ukraiņu speķis vai borščs, bet, ja ēd to no rīta līdz vakaram, vairs nav interesanti. Vajag, lai būtu gan dārzeņi, gan augļi, arī nedaudz vīna. Līdzīgi ir ar mūziku – tai jābūt daudzveidīgai. Māris  Sirmais piedāvāja brīnišķīgu iespēju ar lielisku kori, taču tikai ar vienu ievirzi – ukraiņu garīgā mūzika, kuru neesmu daudz diriģējis. Bet tagad tajā iedziļinājos un atklāju daudz interesanta. Lasīju  zinātniskus pētījumus un uzzināju, ka vesela virkne izcilu komponistu – kā Vedels, Berezovskis, Bortņanskis, Dehterevs – tiek uzskatīti par krievu komponistiem, kaut gan patiesība viņi dzīvoja, uzauga un izglītojās Ukrainā, bet pēc tam tika paņemti kā labākie dziedātāji uz Sanktpēterburgu un Maskavu, un tur radās brīnišķīgi kori. (..) Es vēlējos, lai koncerta programma būtu daudzveidīga, plašā spektrā, arī ar mūsdienu mūziku."  

No 2. septembra līdz 16. oktobrim Rīgā notiks jau trīspadsmitais Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkotais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, par kuru "Klasikai" plašāk stāsta LLMC vadītāja Solvita Krese un festivāla māksliniece Sabīne Šnē.  Šogad festivāls, kas nosaukts Ojāra Vācieša dzejoļa vārdiem “Putniņu vajag noķert”, pievērsīsies skaņas un vārda brīvībai un dažādām pretošanās formām un iemājos Rīgas vēsturiskajā centrā – agrākajā UNIBANKAs ēkā Doma laukumā, Pils ielā 23. Survival Kit 13 festivālu kopā ar LLMC šogad veidos starptautiska komanda – kuratore iLiana Fokianaki un vairāk kā 30 mākslinieku no visas pasaules, aptverot gan Āfriku, gan Āziju, gan Ameriku un Eiropu.  

"Putniņu vajag noķert" - ar šādu devīzi festivāls "Survival Kit" šogad pēta skaņas un vārda brīvību un dažādas pretošanās formas, arī Atmodas laika notikumus Latvijā, atklājot to pasaules aktualitāšu un tagadnības kontekstā. Par festivāla "Survival Kit 13" saturu un mākslinieka skatījumu Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un mākslinieku Kristapu Epneru.

12., 13. un 14. augustā Cēsu mākslas festivāla izskaņā skatītājiem tiks piedāvāta audiovizuāla performance ar virtuālu kori "Klusums krīt": tā būs lūgšana par mirušajiem ar mūzikas un valodas klātbūtni, kas noritēs mežā, kurā nacistiskās okupācijas laikā 1941. gada augustā tika nogalināti apmēram divi simti Cēsu ebreju. Katras performances laikā divi simti skatītāju tiks aicināti pieminēt mirušos ebrejus, dodoties ceļā ar autobusu no Cēsu pilsētas Rožu laukuma uz netālu esošo mežu. Performance notiks latviešu un angļu valodā. Performances idejas autori un režisori ir mākslinieki Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo, komponists - Krists Auznieks, kuratore Elīna Kalniņa, dzejniece Merita Maloja, izpildītāji – jauniešu koris “Kamēr...” (diriģenti Aivis Greters un Kārlis Patriks Stepe), balss Marija Linarte un Lelde Beņķe. Performacē piedalīsies brīvprātīgie cēsnieki. Performances būtību un tās tapšanas procesa aizkulises sarunā ar "Klasiku" atklāj Krista un Reinis Dzudzilo, bet telefonintervijā - arī pats Krists Auznieks. 

Raidījumā Pievienotā vērtība skatīsim, kā Latvijas un arī Baltijas ekonomikām nodrošināt konkurētspējīgu un drošu enerģiju, aiz vien nopietnāk domas un acis un prāti tiek vērsti atomelektrostaciju būvniecības virzienā.  Un protams, ieskatīsimies arī Baltijas biržā - un vienu no tur esošajiem uzņēmumiem, kura produkts bija visai aktuāls pandēmijas laikā, paķidāsim smalkāk, lai saprastu, vai arī tagad tajā ir vērts ieguldīt.  

Sastapties Latvijas mežos ar kādu meža zvēru, kas cilvēkam var nodarīt nopietnu kaitējumu veselībai, joprojām ir zema, tomēr iespēja pastāv. Par to, kā rīkoties situācijā, ja mūsu ceļi ir krustojušies ar bīstamu plēsēju, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Dabas aizsardzības pārvalde ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, ekskursiju "Uzzini, iepazīsti" vadītāja un gide Zaiga Kaire un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja. "Tie četrkājainie, no kuriem šogad zināmā mērā pamatoti, bet lielā mērā nepamatoti nobijušies, tie ir vismazāk bīstamie," vērtē Andrejs Svilāns. "Tie cilvēki, kuri iet dabā, pieļauju, ka viņus lācis ir redzējis krietni biežāk, nekā viņi lāci. Kārtīgs lacis, ja viņš ir savvaļas lācis viņš aizvācas klusākā vietiņā no "divkājainā zvēra"." "Bažas par to, ka aiz katra koka mežā gaidīs lācis, ir pilnīgi aplamas," turpina Andrejs Svilāns. Zaiga Kaire atzīst, ka bīstamākas situācijas ir veidojušās, tikai ejot vienai. "Ja mēs esam gājuši kaut vai nelielā bariņā, kaut vai trīs cilvēki, mēs radām  lielāku troksni, dzīvnieks mūs labāk sadzird. Pēc būtības meža dzīvnieks, ja viņš nejūtas apdraudēts, ja nav slims, viņš no cilvēka vairīsies," norāda Zaiga Kaire. "Piekristu apgalvojumam, ka drīzāk dziļā meža biezoknī sastapt cilvēku šķiet bīstamāk un lielāks apdraudējums, nekā redzēt kādu dzīvnieku. Manuprāt, pareizā pieeja būtu nepievērst sev uzmanību, izbaudīt to mirkli, kad esi viņu redzējis, klusiņām doties projām, vai pagaidīt, lai dzīvnieks aiziet prom, ja tevi nav pamanījis." Abi eksperti norāda, ka par lāčiem daudz bīstamākas ir un arī biežāk sastopamas ir mežacūkas ar mazuļiem. "Tās ir bijušas ļoti nepatīkamas tikšanās, īpaši, ja tu ej viens, kā man ir gadījies. Eju viena, ļoti klusām, vēl fotografējot, ir gadījies, gandrīz uzkāpt virsū. Tā tikšanās... viņi ceļas, viņi ir strauji, skrien, varbūt īsti tevi neredz, tad jādomā, ko darīt tajā mirklī," atzīst Zaiga Kaire. Andrejs Svilāns piebilst, ka šādā situācijā nav universāla risinājuma: ja redz koku un spēj uzrāpties, to vajadzētu darīt, jo mežacūka ir ātrs dzīvnieks un kokā nerāpjas. Bet ar lāci tuvplānā tā ir loterija, ja viņš ir dažu metru attālumā. Nav universālas receptes Vēl kā bīstamākus par meža dzīvniekiem Zaiga Kaire min agresīvus suņus.  "Tas, ko nevajadzētu darīt, grupiņai nevajadzētu pašķīst. Vajag uztaisīt drīzāk kā baru, jo agresīvie suņi, redzot kā baru, viņi vairāk baidīsies nākt klāt, viņi meklēs cilvēku, kurš nobīstas, atdalās, mēģina viens pats palikt. Tas ir sliktākais, ko var darīt," uzskata Zaiga Kaire. Tāpat viņa iesaka dabā vairāk doties vismaz divatā. Vilnis Skuja uzskata, ka nevajag pārāk baidīt cilvēkus, kas vēlas doties mežā. "Skaidrs, ja cilvēks uzvedas dumji, vairāk jādomā, kā cilvēku norobežot no dabas, nekā tos dzīvniekus. Arī ar gulbjiem nav tik traki, jebkurš gulbis virsū neskries. Ir tēviņi, kas ir agresīvāk noskaņoti, ka tā būtu Latvijā briesmīga problēma, nedomāju," vērtē Vilnis Skuja. "Ja redzat, ka gulbis peld pretī un kaut ko saka, varbūt neejiet viņam tuvāk vai nepeldēties tajā vietā. Gulbis arī ir dzīva radība, viņam varbūt ir lielākas tiesības uz to gabaliņu ezerā, nekā tam cilvēkam, kurš ir noģērbies un ielīdis papeldēt." "Mežā cilvēks var justies droši un brīvi, ja viņš pats neuzvedas idiotiski. Ja viņš uzvedas muļķīgi, tad arī visādas muļķības var sanākt," pārliecināts Vilnis Skuja.  

Saruna ar žurnalisti, gruomotu redaktori i sastateituoju Skaidrīti Svikšu, kura jau vaira nakai divdesmit godu ir ari profesionala tekstu ravātuoja aba korektore. Kasdīnā jei struodoj par interešu izgleiteibys školuotuoju i Rēzeknis vaļstpiļsātys dūmis kancelejis vadeituojis vītineicu. „Piec izgleiteibys asu latvīšu volūdys filologs i taids eists korektors jau nu 1998. goda. Tys beja ūtrais kurss, studeju laiki, kod maņ teišom nabeja leidzekļu, 90. godi… Sovus studentam vajadzeigūs lateņus tūlaik peļneju i beju cīši prīceiga.” 2019. goda golā tyka izdūta Skaidreitis sastateituo gruomota „Skabardziņas”, kurā apkūpuotys raksteibys klaidys, vaira nakai divdesmit godu struodojūt ar vysaidim tekstim, i juos puodūmys – miniaturys. „Latgalīšu volūdā mums leidz taidai gruomateņai, taidam klaidu fiksejumam, analizem mums vēļ tuols ceļš īmams. Pyrmkuort, jau mums vysim ir juoīsavuica raksteit. Vajag tū lītu vīnreiz nūkuortuot, kai runuot vajag, tai raksteit juoīsavuica.”    

Latvijā būvēs sašķidrinātās gāzes termināli, šādu lēmumu pagājušajā nedēļā pieņēma valdošās koalīcijas partijas, 19. aprīlī to konceptuāli atbalstīja arī valdība. Ekonomikas ministrija aktīvi strādā pie tālākās izpētes un nosacījumiem. Šīs ziņas ir svarīgas saistībā ar atteikšanos no Krievijas dabasgāzes, bet publiskajā telpā ir atskanējušas arī vairākas satrauktas balsis. Ja termināli cels Skultē, kas ir viena no reālākajām vietām, projekta īstenotāji varētu prasīt valsts garantijas. Latvijā iepriekš ir bijusi bēdīga pieredze ar garantijām, sākot ar "Lattelecom" privatizāciju, beidzot ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK) elektrības maksājumiem. Kaut ko garantēt privātam investoram ir riskanti. Ir svarīgi emociju uzplūdā nepieņemt lēmumu, ko vēlāk nožēlosim un no kā būs grūti tikt vaļā. Arī jāapzinās, ka nākotnē primāri vieta būs zaļajai enerģijai un gāzes nozīme mazināsies. Vai Latvijā ir vajadzīgs šāds terminālis un kādiem vajadzētu būt nosacījumiem tā būvniecībai, Krustpunktā diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Indriksone, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas prieksšedētājs Edmunds Cepurītis un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs ekonomiskās antropoloģijas pētnieks Andris Šuvajevs.

Vajag vai nevajag Latvijā bloķēt un cenzēt Krievijas propagandas piesūcinātās interneta vietnes. Šī diskusija, pirmkārt, jau žurnālistu vidē izvērsās pēc tam, kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome paziņoja, ka tā bloķējusi jau desmitiem vietņu.  Žurnāla "Ir" galvenās redaktores Nellijas Ločmeles protesta pilnais tvīts sociālajos tīklos izraisīja gandrīz vai naida vilni. Kādiem šķiet, ka jebkuras iebildes pret interneta cenzēšanu šajā situācijā liecina gandrīz vai par nacionālo nodevību. Emocijas šajā kara laikā visiem ir saasinātas. Kara apstākļos šādai propagandai nav vietas Latvijas informatīvajā laukā, skaidro slēdzēji, atgādinot, ka arī Krievijas televīzijas kanāli Latvijā bez īpašām iemaņām daudzviet vairs nav pieejami.  Tas, ka karš notiek informatīvajā laukā, protams, nav nekāds noslēpums, bet, vai ir pareizi nogriezt Latviju no jebkādas Krievijas informatīvās plūsmas. Tas tāds strīdīgs jautājums, par kuru diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja vietniece Aurēlija Ieva Druviete.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.    

Itūreiz iz sarunu asam aicynuojuši Bolvu Centraluos bibliotekys vadeituoju, Bolvu nūvoda dūmis deputati i cylvāku, kuram Vaļsts kulturkapitala fonds pārnejuo goda golā daškeira myuža stipendeju – Rutu Cibuli. Ruta iz davuse naatsveramu īguļdejumu Zīmeļlatgolys namaterialuos kulturys apzynuošonā, populariziešonā i saglobuošonā. Par itū i ari vysa kū cytu interesantu klausīs sarunā. „Vysu sovu īprīškejū apzynuotū dzeivi es asu darejuse ari tū, lai Zīmeļlatgolys izcyluos teiciejis i cyta veida tradicionaluos kulturys kūpieji tyktu vierzeiti Vaļsts kulturkapitala fonda myuža stipendejom.  Mes vysod asam labi atbaļsteiti i tī īsacejumi ir bejusi konkureitspiejeigi.” Ruta pīzeist, ka pat iz vyssmoguokom lītom i nūtikšonom vysod juorauga pasavērt mīreigi i vīglai. „Nav jāgys pīīt lītom smogi. Maņ pateikt i cylvāki, kuri ir humora pylni, kuri prūt pasasmīt par cytim, pasasmīt par sevi. Nu kas var byut lobuoks par tū, kai nu sirds par kuodu pasazūbuot, tuo forsi, tuo nu sirds. I vēļ ari saprast, ka tys cylvāks var tev spieļuot preteimā, īkūst preteimā. Teicīņu saspiele, tuodu precizu vāruojumu saspiele. Tei maņ vysod ir patykuse. Tys varbyut ir īmeslis, ka es daudzim cylvākim pateiku i tikpat daudzim cylvākim es ari napateiku. Vīnaldzeigūs nav.” Ruta stuosta par tū, kai jai rodusēs interese par namaterialū kulturu Zīmeļlatgolā. „Ite maņ juopasasoka munim draugim i ari tovim školuotuojim Andai Beitānei i Mārtiņam Boiko. Es nikod naasu beidusēs nu tūs cylvāku, kuri ir par mani gudruoki i stypruoki, jī mani vysod ir fasciniejuši. Nivīns jau maņ nalyka volkuotīs leidza folklorys zynuotnīkim i pietnīkim, stuņdem klauseitīs, kai jī aizdūd vīnus i tūs pošus vaicuojumus. Kuo babys leidzeigi atbiļd. Taišni itymā procesā tu koč kū suoc saprast, jo tev kuods cylvāks nu molys salīk tū biļdi pavysam cytaiž. I tu radzi, ka tei puzlis daleņa, kas ir tova, ka tei ir kruošņa daļa, ka tei ir bezgaleigi kruošņa i tī ir i ir kū dareit. Nui, es asu tam veļtejuse daudzi laika i maņ tys ir ari cīši patics. Ka vēļ runuot par tuodom gareigom lītom, kas saistuos ar gareigū kuturu, tod myužeiba nūguojušais pravests Alberts Budže, tyma skaitā Latgalīšū kulturys goda bolvys „Boņuks” myuža bolvys sajiemiejs, jis varbyut pat agruok nakai cyti paruodeja tuos vierteibys par saļmem, par maja dzīduojumim. Nasaverūt iz tū, ka es beju rajona kulkturys nūdalis vadeituoja, pravests Budže kotrai babai nūpraseja, voi Ruta Cibule zyna, ka jius ite dzīžat pi krysta. Jam beja svareigi, kab tei vysa informaceja atītu ari leidz manim, lai es ar tū reikojūs.” Pārneja godā Bolvu nūvodā pīdzeivuots viesturisks nūtykums – pyrmū reizi Latvejis viesturē pastateita vaļsts leiminī saskaņuota nūvoda ceļazeime, kurā sūpluok uzrokstam latvīšu literarajā volūdā “Balvu novads” var puorskaiteit nūvoda nūsaukumu ari latgalīšu rokstu volūdā “Bolvu nūvods”. Vītejī, prūtams, tū viertej navīnnūzeimeigi. „Duorgī, tei ir taida emocionaluo inteligence. Patīseibā, cik tod Bolvūs ir tūs taidu eistūs balvinīšu? Tuodu dzikūs čyuļu? Nu vysi tok ir nu lauku tepat saguojušs. Nu, ka tī puora cylvāki ceļ karu, daži pasavalk leidza, vēļ daži organizej tū vysu. Mes īpauzejam, nūgaidom, lai tuos pyrmuos putys puorīt i tod varbyut var ari suokt normaluoku volūdu, normaluoku skaidruojumu. Dusmēs nikuo navajag dareit i dusmem navajag atbiļdēt ar dusmem ... Maņ nikod nav bejs kauns paust sovu vīdūkli i es jū paužu. Es jiutūs švakai tod, ka ir koc kaidi īmesli, par kū es navaru runuot atkluotai. Goduos… Ka es jauneibā sovu vīdūkli izsacieju kategoriskuok, varbyut pat skaļuokā bolsā. Godim eimūt, es asu īsavuicejuse, jo kategoriskuoka es asu, jo maiguoka ir muna izteiksmis forma. Nu, tod ir gryušuok tevi salauzt. Vajag sasagataveit, dabuot tū styprumu sevī, lai tys, kū tu soki, byutu eiss. Es vysod asu sacejuse, kam ir kū runuot, tys uotri pasoka.” Ruta izsver, ka kaba saprostu, kas eistyn ir svareigi i kas nav, ir suokumā juodaboj mīrs. Viņ nu mīra stadejis var ar vāsu pruotu pasavērt iz vysu nūteikušū. Apsastuot ir cīši svareigi. „Ka tu esi pats iz seve sajuts, ka tu navari paviļkt i puordūmuojs deļ kam. Deļ kam es nauzatycu tim cytim cylvākim? Del kam maņ redzīs, ka es vysu padareišu lobuok? Del kam es dūmoju, ka es vīna padareišu? Deļ kam es dūmoju, ak es vīna pareizi izdūmuošu…? Jī koč kuodā veida sajiut ari aizvainuojumu, jo ka tu vīns dori i tev redzīs, ka vysim tys ir juoradz, ka vysim ir juosaprūt, kū tu dori. Tu vari bubynuot zam daguna, cik tu gribi vīns pats. Ka tu naveidoj sev apliek dūmubīdru grupu i naīsaisti jūs, naaizraun, nikuo nabyus. Patīsebā es jau daudzus godus sovu miseju sajiutu tymā, ka na tik daudzi pošai vysu dareit, bet savest kulā cylvākus, par kurim maņ redzīs, ka jim ir juosasateik.” Taipat Ruta atkluoj, ka dorbs ar tradicionalū kulturu jai ļaun dabuot spāku, kaba ītu otkon iz prīšku. „Es navarātu saceit, ka bibliotekys direktoris omots ir šausmeigi aizraunūšs. Kolektivs ir lels, papeiru daudzi. Drusku rozpliet spuornus i verīs, tī jau vysi reikuojumi naizpiļdeiti, tī tys nav pīraksteits, tys nav pabreidynuots, tys nav paslaveits. Es izbraucu iz tū sovu pīrūbežu, es daboju puora dīnys tū atelpu i maņ otkon ir spāks… Lauku vidē cylvāks navar atsaļaut geideit, kod te kuods atīs mani izklaidēt. Voi nu tu pats esi koč kaidā darbeibā, nūtykumā, nūtykuma radeišonā, voi nu tu siedi i gaidi. Vari siedēt, pukstēt, geideit i pat napamaneit, kū tī cyti dora.” Kas ir tys, kas Latgolā byutu juodora cytaiž? „Tys, kū es niu nu sovys babys pozicejis radzu, es vysur grybu laist jaunūs pa prīšku i maņ tys pateik. Vajag jim uzaticēt i vajag jim ļaut dareit. Vāga merkavuot saprast, kas ir tys, kū mes, muna paaudze vaira nasaprūtam… Es asu par tū, lai mes nasiežom sovuos vītuos cikom jau smiļkts bierst nu čūksta.”

Stāsta filosofs Toms Babincevs Atbildi var iesākt ar papildjautājumu: vai esi kādreiz domājis par to, kādēļ nāvessods ir problēma? Piemēram, kāds var nogalināt 80 cilvēkus, bet tas tāpat būs jautājums, ko ar šo slepkavu iesākt? Vajag nogalināt! Tā vietā diskusija ir par to, kādus apstākļus slepkava pelnījis savā luksusa klases kamerā. Patiesībā ir ļoti vienkārši – nāvessodus neizpilda, jo tas nav izdevīgi. Proti, tas ir nepraktiski un neekonomiski. Nāvessods nav produktīvs risinājums. Sodīšanas prakšu un efektivitātes vēsture ir labs atspēriena punkts, kuru izmanto Mišels Fuko, lai runātu par varas transformācijām, kas datējamas ap 17./18. gadsimtu. Šajā laika posmā iezīmējas pāreja uz pavisam jauniem varas un sabiedriskās pārvaldības mehānismiem, kur centrālo lomu ieņem disciplīna. Rodas disciplinārā vara, un tā ir cieši saistīta ar novērošanu. Diskutējot ar Fuko, filosofs Marks Kelijs norāda, ka pasaulē pirms 17. gs. prevalē valdnieka vara, un tā darbojās ekstrēmi vardarbīgi. Tā ir asiņaina un brutāla sodīšana, nāvessodu izrādes un spīdzināšanas dzīres. Šādas varas izpausmes savu norietu piedzīvo līdz ar disciplinārās varas rašanos[1]. Pētnieka Berija Smārta skaidrojumā tā nav tikai tīri kvantitatīva fizisku sodu mīkstināšanās. Mazāk sāpju, mazāk ciešanu, mazāk nežēlīguma, mazāk izrāžu – ne tā, drīzāk var runāt par kvalitatīvu pārmaiņu, kurā soda operācijas objekts ir pārvietots no “pārkāpēja ķermeņa uz indivīda dvēseli”.[2] Tas ir, disciplinārā vara, nevis dara pāri ķermenim, bet gan pārveido un dresē pašu dvēseli. Disciplinārās varas būtība kompakti raksturojama, apsverot novērošanas tehnikas – zināmā mērā tās vispār ir nosacījums tam, lai disciplīna izdotos. Fuko raksta, ka novērošana tiek lietota kā izturēšanās pārveidošanas, indivīdu dresēšanas vai pārdresēšanas mehānisms.[3] Un tās svarīgākais efekts ir vedināt novērojamo uz apzinātu un pastāvīgu redzamības stāvokli. Novērotajam ir obligāti jāzina, ka viņu novēro, taču viņš nekad nedrīkst būt drošs par to, kad viņu novēro. Ja varai izdodas radīt indivīdā nojausmu, ka viņu vienmēr var novērot, tad pašai uzraudzībai faktiski nav jānotiek bez apstājas – mehānisms ir sācis darboties automātiski.[4] Dzīvojot stāvoklī, kur tevi vienmēr var novērot, cilvēks ieraksta varas attiecības sevī — cilvēks pats kļūst par sevis pakļaušanas principu, viņu vairs nevajag uzraudzīt, viņš sevi pieskatīs pats. Disciplinējošās prakses, uzvedības normas tiek iesavinātas, un cilvēks pats no sevis sāk darboties saskaņā ar tām. Disciplinārie spaidi atstāj nospiedumu uzvedībā un žestos — rodas šiem spaidiem pakļāvīgs ķermenis. Fuko par paradigmatisku piemēru izraugās tā saukto panoptikonu. Proti, panoptikons ir risinājums arhitektūrā, kas savu realizāciju piedzīvo darba nometnēs un cietumos. Īsi raksturojot, būves vai ēku kompleksa centrā ir tornis, kameras vai barakas izvietotas ap to. No torņa paveras skats pār visu kompleksu, taču ieslodzītajam ir jāatņem jebkura iespēja izdibināt sargu grafikus un dežūras – to var panākt, piemēram, ar vienpusēji caurskatāmu stiklu. Ieslodzītais ir absolūti redzams, bet nekad neredz pretī. Vēlamā izturēšanās līdz ar to ir panākama, arī ja sargs ir devies pusdienu pārtraukumā – neko neredzēdams, ieslodzītais ir motivēts izlikties par paraugpilsoni. Novērojošās disciplīnas tehnikas ir mobilas, un vēstures posmā, sākot ar 17. gs., tās pakāpeniski tiek atraisītas no specifiskiem institucionāliem kontekstiem – no cietuma, klostera vai skolas –, un tiek ekstrapolētas plašākā sabiedriskā mērogā. Meklējot mūsdienu pieredzei draudzīgāku piemēru, var norādīt, ka panoptikonam līdzīgu funkciju pilda novērošanas kameras. Proti, man nekad nav zināms, vai apsargs ekrānā skatās, kamera pat var nedarboties, taču es zinu, ka mani ir iespējams novērot un, pat ja pašlaik nenovēro, tad pēc nepieciešamības gan jau varēs dabūt ierakstus. Novērošana ir garantija, ka par katru pārkāpumu neizbēgami būs sankcijas. Tu vienmēr esi redzams vai vismaz dzīvo ar apziņu, ka ikreiz jebkuru novirzi no normas kāds saskatīs. Bet var vēl trakāk, datu noplūdes, kas saistītas ar viedierīcēm un sociālajiem tīkliem, vispār vedina domāt, ka sairst privātums kā tāds. Pat mājas vairs nav sevišķi privātas. Kā trāpīgi atzīmē Ivars Ījabs: “...plašais pagalms, uz kuru iziet visu dzīvokļu logi, ir ne tikai ideāla vieta publiskiem pasākumiem, bet arī pakļauj indivīdu nepārtrauktai izsekošanai.”[5] Disciplinārā vara nepastāv tikai starp mani un valsti vai policiju, tā ir absolūti horizontāla vara, kas ietiecas manas dzīves sīkākajās detaļās, tai skaitā attiecībās ar līdzcilvēkiem un kaimiņiem. Citējot Fuko, sabiedriskā mērogā disciplinārā vara palīdz ”racionalizēt un strikti ekonomēt spēkus”.[6] Proti, nav jāpatērē lieli resursi nepārtraukti disciplinējot cilvēku masas, tā vietā pareizajā novērošanas stāvoklī cilvēks to dara pats. Smarta formulējumā disciplinārā vara darbojas pēc devīzes: “minimāli izdevumi, maksimāla peļņa.”[7] Citiem vārdiem, ķermeni var iznīcināt, toties tas nozīmē darbaspēka zaudējumu, sabiedrības dzīvības spēka pavājināšanos, papildus izdevumus apglabāšanai, līdzcilvēku sēras, tādēļ, lai nodrošinātu jo dzīvīgāku darba tirgus vai demogrāfisko situāciju, sodāmais ir jāizlabo, nevis jānonāvē. Produktivitātes vārdā mans ķermenis, visas manas izturēšanās kļūst varas attiecību piesātinātas. Vara ķermeni padara pakļāvīgu un produktīvu, ekonomiski un politiski noderīgu. Tevi un mani novēro, jo pilnīgi visiem (tai skaitā tev un man) tā ir izdevīgāk. ---- [1] Kelly M. G. E. The Political Philosophy of Michel Foucault. New York: Routledge, 2009. P. 43 [2] Smart B. Michel Foucault. London: Routledge, 2002. P. 67 [3] Fuko M. Uzraudzīt un sodīt. tulk. I. Geile-Sīpolniece. Rīga: Omnia Mea, 2001.184. lpp. [4] Ibid. 182. lpp. [5] Ījabs I. NEREDZAMĀ VARA. Dzīvojamās vides politiskā vēsture Latvijā. // Kopā un atsevišķi. red. Gorskaufmanis M., Ozola E. Rīga: Fold, 2019. 12. lpp. [6] Foucault M. Society must be defended. Lectures at College de France. trans. by D. Macey. New York: Picador, 2003. P. 242 [7] Smart B. Op. cit. P. 74

No 25. janvāra publiskās vietās drīkstēs lietot tikai medicīniskās maskas vai ne zemākas klases kā FFP2 respiratorus bez vārsta, otrdien lēma valdība. Skolēni no 7 līdz 12 gadu vecuma visur varēs turpināt vilkt valsts nodrošinātās auduma maskas. "Maska nav brīnumnūjiņa, tas viens no daudzajiem piesardzības pasākumiem, kas jāveic vienlaicīgi," raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš atzīst, ka cilvēki ir noguruši no sasprindzinājuma, ko rada vīrusa klātbūtne. "Es arī neesmu sajūsmā par iespēju staigāt ar respiratoru, bet ir jāsaņemas, jo janvār beigas un februāra sākums neiezīmējas rožains," atzīst Ivars Vanadziņš. Viņš arī norāda, ka maskas ir viens no daudzajiem piesardzības pasākumiem, tapat svarīga ir arī distancēšanās, attālinātais darbs, telpu vēdināšana, tie ir efektīvi pasākumi ne tikai pret Covid-19, bet arī gripu un citiem vīrusiem. Rīgas Tehniskās universitātes profesore Inga Dāboliņa norāda, ka tie pat ir primāri pasākumi, kam jāpievērš uzmanība: ja es varu neiet, neeju. Tad nebūs jādiskutē, cik ērta vai neērta ir kāda maska. Bet izvēloties respiratoru, ir svarīgi saprast, vai tas labi der. "Galvenā nianse ir, vai mums der vai neder tas respirators. Ja tas ir ar CE atzīmi un atbilstošs standartam, primārais, ko varam darīt kā lietotājs, apskatīties, vai der. Tajā brīdī, kad esam gatavi pirkt respiratoru, nenopērkam daudz, bet vairākus un dažādus, lai paskatītos. Respiratori ir dažādas formas, atbilstoši dažādām sejas formām. Paskatāmies, kurš patika labāk un to pērku vairāk, lai lietotu plašāk," skaidro Inga Dāboliņa. "Ir ļoti daudz atsauksmju, ka man ir garāks deguns, man neder, nepiekļāvās vaigiem vai virs deguma izveidojās jumtiņš, tajā brīdī mēs vairs sevi nepasargājam. Tas piegulums, tā piekļāvība ir svarīga." Medicīniskā maska ir vienreiz lietojams izstrādājums. "Respiratora dzīves ilgumu nosaka tas, vai paliek netīrs. Bet pats būtiskākais, to nosaka tas, vai respiratora poras ir pilnas, vai filtrs strādā. Saudzīgi lietojot, pareizi glabājot, nevazājot pa netīrām rokām, noņemot aiz saitītēm, ieliekot papīra vai auduma maisiņā, varētu valkāt vairākas reizes, mierīgi 1-2 dienas," atzīst Ivars Vanadziņš. "Zaļās jostas" pārstāve Laima Kubliņa skaidro, kā pareizi rīkoties ar izlietotajām maskām.  "Lai arī maska ir izgatavota no dažādu slāņu sintētiska materiāla, ko tautā sauc par plastmasu, maskas nav klasificējamas kā pārstrādei vai šķirošanai piemēroti atkritumi. izlietotās sejas maskas  nedrīkst izmest dalītās vākšanas konteinerā, kas paredzēts šķirotajiem atkritumiem.Tās ir sadzīves atkritumu vienības, kas jāizmet parastajā sadzīves atkritumu konteinerā," norāda Laima Kubliņa. "Maska ir viegla un labi lido pa gaisu, tāpēc papilduzdevums ir veikt divas darbības: pirmā, cilpiņas, kas iestrādātas maskā, vajadzētu pārgriezt, jo brīdi, kad maska būs noglabāta poligonā, lai tajās nesapinās putni. Otrs, parūpēties, lai maska tiešām nonāk atkritumu konteinerā, lai neaizlido pa gaisu, kad to nākamā reizē atver vai iztukšo. Mūsu uzdevums rūpēties, lai maskas nogādātu uz atkritumu poligonu droši, lai tās nenonāktu vidē," turpina Laima Kubliņa.

Šoreiz I'mperfekt piektdienā pie Lauras ciemos ir Agnese Rozniece. Jeb Agnese Rakovska. Jeb Agnese no “Triānas parka”. Dikti interesanta saruna par “Triānas parka” jaunajiem “Domu rakstiem”, par darbu ar gen Z, par jaunatklātām zvaigznēm “Zvaigznājā”, par talantu, pār izglītību, dzīvi laukos, par mūslaikiem un par to, kāpēc cilvēkiem vajag mieru. Atvainojamies par šīs sērijas tehniskajām ķibelēm un aizkavēšanos!

Pirmās palīdzības sniegšana, sevišķi ziemas laikā,  ceļu satiksmes  negadījumā cietušajiem nereti ir dzīvības vai nāves jautājums. Īpaši, ja cietis ir gājējs, velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tāpēc Latvijā ir uzsākta kampaņa „Zini kā palīdzēt!”, lai atgādinātu, kādas darbības ir jāveic pirms negadījuma vietā ierodas neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālisti. Daži atgādinājumi arī raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Automoto biedrības (LAMB) prezidents Juris Zvirbulis uzskata, ka regulāri ir jāatgādina par pirmās palīdzības sniegšanu un arī šī kampaņa vairos to cilvēku skaitu, kas nebūs vienaldzīgi un nepaies garām. Biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" ģenerālsekretārs Uldis Līkops norāda, ka pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas ir regulāri jāatsvaidzina. "Ja redzat, ka ir notikusi nelaime, pirmā lieta, nevajag paiet garām, vajag apskatīties, kas noticis. Universālā formula ir izprast situāciju," skaidro Uldis Līkops. "Tas, ka kāds nokrīt, braucot ar riteni, vai ejot ar kājām uz slidenas ietves, vai vienkārši paklūp, tā nav nekāda traģēdija, tas ir normāls stāsts un 95% gadījumu šis nokritušais cilvēks tiks cauri ar zilumu uz ceļa vai elkoņa, vai pieres. Nekāda speciāla palīdzība nebūs vajadzīga. Tā gārgšana un asins straumes ir Holivudas filmu efekts un praktiskā dzīvē reti sastopama."  Uldis Līkops norāda, ka pirmā lieta ir mierīgi novērtēt situāciju, apskatīties, kas ir noticis, pieļauju, ka lielākā palīdzība, kas šādā situācijā ir vajadzīga, ir padod roku un palīdzēt piecelties. "Vajag sākt visiem domāt un saprast, ka nokrišana nav traģēdija, tā ir ikdienišķa situācija, bet pamest cilvēku guļošā stāvoklī nav labi. Viņam ir jāpieiet klāt un jāpalīdz," atzīst  Uldis Līkops. "Tad izvērtē situāciju. Ja vajadzīga specializēta palīdzība, ir jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. "Uzdrošināšanas pieiet klāt ir viena no pirmajām lietām, ko cilvēks iemācās pirmās palīdzības kursos," bilst  Uldis Līkops. Zini, kā palīdzēt, ja ceļu satiksmes negadījumā iekļuvis gājējs, velosipēda vai elektroskrejriteņa vadītājs: Novērs briesmu avotus. Novērtē cietušā stāvokli. Izsauc palīdzību. Turpini cietušā aprūpi līdz brīdim, kad ierodas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde. Palīdzēt ir vienkārši un to var ikviens! Plašāk par kampaņu internetā.

No 13. līdz 15. oktobrim norisinājās 13. Starptautiskais baltistu kongress "Baltu valodas laikā un telpā". Baltistu kongresu tradīcija aizsākās 1965. gadā Viļņā. Rīgā kongresi notikuši 1980., 1995., 2000. un 2010. gadā. Kādas tendences valodas attīstībā eksperti pārrunāja aizvadītajā kongresā, Kultūras rondo atklāj valodnieces - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore Sanda Rapa. Andra Kalnača skaidro, ka kongress notiek reizi piecos gados, un, iespējams, tas savulaik bija latviešu un lietuviešu valodnieku uz āru nepausts solidaritātes pasākums padomju laikā. Sandra Rapa vērtē norāda, ka šogad kongresā bija 140 referātu. Tēmu loks ar katru kongresu kļūst arvien plašāks parasti ir divas lielas  tēmas: baltu valodu etnoģenēzes pētniecība un mūsdienu baltu valodu stāvokļa pētniecība. Šogad pievienojās aktuāla tēma, kā baltu valodas dzīvo digitālajā pasaulē.   "Baltu valodām jāienāk digitālajā pasaulē, lai jebkurš var sarunāties datorā arī mūsu valodās. Pagaidām ir tā, ka pretī bieži ir angļu valoda. Vajag vairāk latviešu vārdus un latviešu stāstus radīt. Šajā aspektā baltistu darbs ir nozīmīgs," atzīst Sanda Rapa.  

#225 Gandriz jau gads pagajis, kops Dagmara ir mana asistente. Vina ir ta, kura palabo tekstos komatus, nosuta e-pastus, veido podkastus, piedalas izaicinajumu tapsanas procesa un taisa retritiem gardas kukas. :)Musu satiksanas stasts ir unikals un teiktu ari, ka esam viena otru manifestejusas, kopa ejam uz prieksu un atbalstam viena otru savos planos un merkos gan dzive, gan darba.Sarunas pirmaja dala runajam par to, kapec vajadzigs ir aistents, cik svariga ir savstarpeja uzticiba un atklata komunikacija, lai viens otru saprastu un sadarbiba butu vislabaka. Ka ari atceramies kopigi piedzivoto un kartigi izsmejamies. ""Tu vari izdarit jebko - Tev tikai ir jaagrib un jaadara!"Sazinies ar Dagmaru un pasaki Paldies! par riktigi draudzigo un dzirkstoso sarunu. :)-Atrodi un atbalsti Dagmaru IG: @mis_diiSazinai un atsauksmem: ommmsome@gmail.com& IG: @ommmsome

Un uzzinājām, kas ar Tomu kopā skries maratonu Islandē!

Un uzzinājām, kas ar Tomu kopā skries maratonu Islandē!

Digitālo prasmju apguve ir un būs viena no lietām, kas nepieciešama dažādu paaudžu sociālajai iekļautībai, mijiedarbībai, privātā un publiskā sektora pakalpojumu saņemšanai. Kādas ir iespējas jau cienījamā vecumā apgūt šīs prasmes, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē MC “Alfa mācību centrs" direktore Laila Uzule, IT akadēmijas FITA pasniedzējs Jānis Bergs un psiholoģe, hipnopsihoterapeite Laila Kalniņa. "Ir grūti šajā digitālajā laikmetā divu apsvērumu dēļ – viens ir uztveres iespējas cienījamā vecumā, otrs - digitālā vidē viss mainās tik ātri, ja nemācās vai nav konsultants," atzīst Laila Uzule. "Podziņu telefons šobrīd ir retro stila lieta, nevis iespēja izdzīvot," vērtē Laila Uzule, skaidrojot, ka ar šādu telefonu ir grūti arī uzrādīt digitālo Covid sertifikātu senioriem. Tas ierobežo personas rīcības iespējas un tās ir liekas neērtības. Viņas teiktajam piekrīt Jānis Bergs, norādot, ideja par to, ka jāmācās visa mūža garumā, kļūst tikai stiprāka, citādi ir grūti konkurēt darba tirgū. "Katra paša atbildība ir iet laikam līdzi un mācīties," norāda Jānis Bergs. Laila Kalniņa atzīst, ka ne tikai cilvēkiem cienījamā vecumā saskare ar kaut ko jaunu raisa bailes, raizes, šaubas, neticību sev, vai es varēšu, vai izdosies, vai spēšu sekot līdzi mācībām. Tāpēc būtisks ir iedrošinājums. "Otra puse, kā motivējam cilvēkus, kādi ir mērķi – darbam, saziņai ar valsts un pašvaldības iestādēm, saziņai ar tuviem cilvēkiem, īpaši periodā, kad nevarēja tikties. Kad mērķi kļūst skaidrāki, tas motivē mēģināt. Tālākais ir atkarīgs, kā mācību procesā iesaistītie spēj nodrošināt atbilstoši katram." bilst Laila Kalniņa. Jānis Bergs norāda, ka šobrīd ir daudz iespēju mācīties un kļūt par programmētāju. Var sekot līdzi, kur joma, kuru pārzini, krustojas ar digitālo vidi un to izzināt. Ne 50, ne 60 gadi nav tā robeža - viss, es sevi norakstu. Gan Laila Uzule, gan Jānis Bergs mudina sekot līdzi, būt ziņkārīgiem un meklēt to, kas interesē.

Aktieris GUNDARS ĀBOLIŅŠ iztulkojis Vladimira Zismana "Ceļvedi orķestra pasaulē un tās pažobelēs", un nākamnedēļ izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" izdotā grāmata nonāks pie lasītājiem. "Šī grāmata stāsta par simfonisko orķestri un par to, kā tas ir iekārtots, par mūzikas instrumentiem un cilvēkiem, kuri tos spēlē, un, protams, arī tiem, kuri tos nespēlē. Starp citu, lai jūs nemaldina ārēji labestīgais grāmatas nosaukums — patiesībā tas ir īsts trilleris. (..) Pats briesmīgākais ir tas, ka grāmata ir absolūti patiesa," lasāms grāmatas ievadā. Liene Jakovļeva: Tu neesi vienas mūzas kalps - jau atkal esi pievērsies tulkošanai. Tūlīt klajā nāks grāmata, un manuskriptu esmu palasījusi. Saprotu, ka tur ir ļoti daudz smieklu un daudz ironijas. Nu bet tad man tev jājautā - cik tur ir daudz sviedru un asiņu no tavas puses? Gundars Āboliņš: Nedaudz pazīstot mūziķus, man jāizsaka sava cieņa un apbrīns tam darba apjomam, ko viņi iegulda, lai nospēlētu vienu koncertu... Lai sagatavotu vienu programmu, tev diendienā ir jāvingrinās, jāspēlē, jāpaspēj uz otru darbu, jo vienā kolektīvā, kā mēs zinām, mūziķu aldziņas nav pārāk apskaužamas. Vārdu sakot, savā dzīvē šo pasaules daļu esmu mazliet iepazinis. Ja kāds lasa un smejas, tā ir lielākā atzinība. Kaut vai tās mūžvecās anekdotes par altistiem... Bet atkal lasīju un smējos līdz asarām. Bet grāmata ir patiesa. Un tā ir ne tikai par orķestri - tur ir gan drusku no mūzikas vēstures, gan drusku no mūzikas instrumentu vēstures, drusku tehnoloģisks skaidrojums, kāpēc, kas un kā skan un reizēm arī nesaskan. Pats galvenais ir tas, ka šajā grāmatā orķestris ir aplūkots nevis kā instrumentu kopums vai instrumentālistu sastāvs, bet kā cilvēku ansamblis. Tie ir cilvēki, personības, individualitātes, kā saka - valsts akadēmiskais serpentārijs. Jo pats autors ir profesionāls mūziķis, apmēram mans vienaudzis. Visu mūžu spēlē gan Staņislavska Muzikālajā teātrī Maskavā, gan arī Valsts Akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī. Viņš ir obojists, kaut gan sācis kā muzikologs. Esat pazīstami? Jā. Iepazināmies feisbukā, sazvanījāmies. Saņēmu viņa atļauju tulkošanai, un viņš bija iepriecināts, ka viņa grāmatas ārpus Krievijas ir pazīstama un izpelnījusies tādu interesi. Bet kā šī grāmata nonāca pie tevis? Tas viss uzrakstīts grāmatas ievadā... Manu draugu lokā ir daudzi mūziķi, un man tuvs draugs, koncertmeistare Ieva Dzērve vienu dienu man saka - še, paskaties, man liekas, tev patiks. Sāku lasīt un man patiešām uzreiz iepatikās - sajutu to garšu. Skaņu režisors Kārlis Pinnis to speciāli bija pasūtījis no Maskavas. Rīgā to vēl nevarēja nopirkt. Domāju, ka Latvijas mūziķiem šī grāmata nav gluži sveša, ka viens otrs to jau ir lasījis krievu valodā. Bet latviešu valodā būs iespēja salīdzināt. Un tad tu uzreiz sajuti, ka varētu to pārcelt latviešu valodā. Vērsies pie Ivetas Mielavas un viņas izdevniecības "Upe tuviem un tāliem"? Ar Ivetu man bija laba sadarbība, izdodot manis tulkoto "Oblomovu". Domāju - ja reiz pirmā pieredze bija laba, uzrunāšu viņu otru reizi. Kā zināms, arī Iveta ar mūziku ir cieši saistīta. Nolēmām, ka to vajadzētu. Grāmatai ir diezgan daudz lapu... Cik ilgi gāja tulkošana? Pirmais tulkojums jau ir tas rupjais malums, tad jāsāk ar smalkākiem sietiem... Pēc iepriekšējās pieredzes uzrunāju redaktori Intu Kārkliņu, kura ar mani bija ļoti stingra, un tas ir ļoti veselīgi - kā brist pa nātrēm pret reimatismu... Uzrunāju korektori Sandru Rapu, kas arī ir redaktore, bet muzikālais redaktors ir Imants Resnis, kurš ir gan diriģents, gan orķestra mūziķis ar lielu pieredzi. Kad Imantam ieteicos, ka lūgšu palīgā kādu profesionāli, kurš bijis gan diriģenta, gan mūziķa vietā, viņš teica - Главное, чтоб был старого разлива ("Galvenais, lai būtu ar veco pildījumu..."). Jo grāmatā ir daudz atmiņu par padomju laikiem, par visiem absurdiem, kas tolaik valdīja, līdz pat šodienai. Bet pamatā tur ir diezgan daudz atskata vēsturē - mūzikas un kultūras vēsturē. Tā ir ļoti izzinoša grāmata, ko varētu ieteikt jauniešiem, kam ir interese par mūziku. Tavuprāt, viņi iegūs objektīvu priekšstatu? Nav objektīva priekšstata! Skatījums var būt tikai un vienīgi subjektīvs, kamēr to izsaka cilvēks. Tas nekas, ka tur var pasmieties. Nopietns taču vēl nenozīmē - drūms. Dzirdēju, ka arī Ditai Krenbergai tue sot zvanījis, lai noskaidrotu kādas nianses par flautu. Jā, jo grāmata rakstīta tādā kā nepareizā valodā. Mazliet žargonā, mazliet sarunvalodā. Tā, kā mūziķi savā starpā arī sarunājas. Jo mūziķi dažas instrumenta detaļas vai spēles paņēmienus ne vienmēr sauc tā, kā tas ierakstīts enciklopēdijā. Piemēram, jautājums par kalifoniju vai kalifoliju. Veicu aptauju pie Nacionālā simfoniskā orķestra stīdziniekiem, lai viņi pasaka - kas ir tas, ar ko viņi ierīvē lociņu - kalifonijs vai kolofonijs? Neviens nevar pateikt. Izrādās, pareizi ir gan tā, gan tā. Mēs palikām pie kalifonija.  Bet nebiedēsim klausītājus! Grāmata taču nav tik specifiska... Galīgi nē! Tā ir grāmata pilnīgi visiem! Tā ir grāmata cilvēkam, kurš varbūt reizi mūžā bijis uz simfoniskās mūzikas koncertu vai operu un redzējis orķestri. Ir ārkārtīgi interesanti, kā tas mehānisms darbojas. (..) Tur ir arī intrigas, piedzīvojumi, dēkas. Tā ir grāmata par dzīvi orķestrī. Tu neatbildēji, cik ilgi tu tulkoji. Mēnešus trīs, četrus. Pēc tam gāju cauri redakcijas labojumiem. Strīdējos ar vienu redaktori, strīdējos ar otru redaktori, kura man ļoti precīzi norādīja visas latviešu valodas gramatikas un latviešu valodas likumu piemērošanu. Es saku - jā, tas ir pareizi, bet tas neder: man vajag nepareizi - tā, lai ir dzīvi! Visu laiku centos balansēt uz robežas, lai neaizvainotu tos, kuriem latviešu valoda principā ir svarīga tīra. Bet šai gadījumā tīra valoda iznāk tā kā drusku sterila, bet tur, kur valda sterilitāte, nerodas dzīvība. Dzīvībai ir vajadzīgs mitrums, siltums un baciļi... Nu, protams, ar mēru. Man šķiet, ka tulkojums lasās viegli, vismaz man pašam tā šķiet. Lasot oriģinālu, bija tāda sajūta, ka autors ar tevi sarunājas, un es gribēju saglabāt to toni, to valodas un runas stilu, it kā autors ar tevi sarunātos. Es jau esmu tikai starpnieks. Bet ar savu savu garšu un savu pienesumu. Bet tas ir interesanti, tas ir izaicinājums! Jo redzi, aktiera darbs jau arī būtībā ir tulkotājs, tikai tu tulko lugas materiālu arī citos izteiksmes līdzekļos, ne tikai tekstā. Šeit viss bija jāieliek tekstā. Tā ka ar tulkošanu es nodarbojos jau ļoti ilgi, jo aktiera profesija būtībā ir dramaturģiskā materiāla režisora idejas tulkojums caur sevi skatītājam vai lasītājam. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī speciāli tiek veidoti iestudējumi, kas ieinteresētu latviešu auditoriju un kritiķus, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atklāja teātra direktore Dana Bjorka, uzsverot – veidojot daudzveidīgāku repertuāru, kas sasniegtu dažādas auditorijas, jārēķinās arī ar krasi atšķirīgām reakcijām.

To var laizīt, tā var kost. Bet kad krīt, tad vajag jozt. Šo Lilitas Jansones un citu klausītāju atsūtītās mīklas min Maskavu ģimene no Rīgas: mamma Anna (strādā LMT televīzijā) ar dēliem Miķeli (14 gadi, mācās Rīgas 45. vidusskolā) un Gustavu (16 gadi, mācās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā).

Padomājiet par tautu, esiet vienoti un pārtrauciet partiju savstarpēju stīvēšanos valdībā. Mēs nedrīkstam atslābt cīņā ar vīrusu. Un tikai kopā spēsim šo laiku pārvarēt.

Ar Latvejis radejis žurnalisti i raidejumu vadeituoju Dairu Zīli, kura sovulaik bejuse ari raidejuma "Kolnasāta" producente,  Latgolys regionaluos televizejis žurnalisti Ausmu Sprukti i žurnalistu, TV raidejumu vadeituoju Gustavu Terzenu runuosim par latgalīšu volūdu medejūs, tuo vydā ari tuos vītu sabīdryskajūs plošsazinis leidzekļūs. Kur, cik daudzi var i  vajag runuot latgaliski. "Mes naizavielejam volūdu i kulturu, kurymā mes pīdzimstom. Ar mums tys vīnkuorši nūteik. Īsadūmojit, ka itei volūda jius saista ar pošu pyrmū latgalīti. Īsadūmojit, kaidu kontekstu jius sevī nesit caur volūdu, kaida ir jiusu vissenejuokuo atmiņa par sevi. Kū jius turpynojit? Tei ir miļzeiga atbiļdeiba. Īsadūmojit, mes dzeivojam itaidā moza teritorejā, i ka ite vēļ sova storpā streidēsimēs i nalūluosim. Nikuo loba nabyus." Tai par latgalīšu volūdu soka Gustavs Terzens, kurš izsver, ka tei mums ir vysim spākim i veidim juokūp. Apdūmeigi gon, lai vyss ir dabiski, napuorspeilejūt i naizsaucūt pretesteibu. "Cīši pluons lads, pa kuru mes staigojam. Tai ar varu navajag, jo vysam, kas teik tai cīši spareigi, ar varu, agri voi vieli roda pretesteibu... Tys latgaliskais spāks, elpa i tei pacīteiba, ar kuru jius vysod asit bejuši apveļteiti, zynomā mārā ari varoneiba. Ar cīši atjauteigom viļteibom sasaglobuot, taipat kai tys leidz šam ir bejs. Tei pošsasaglobuošonys energeja ir juopavierš taidā produktivā, konstruktiva gultnē. " Varbyut byusit pamanejuši, ka pa reizei žurnaliste Ausma Sprukte nūvodu ziņu sižetūs sovus stend-up tekstus īrunoj latgaliski. Jei  atkluoj, ka jau puora godus ik janvari ar kanalim ReTV i LTV  jai par itū atsajaunoj diskusejis.  "Jī maņ tai kai puormat, ka es nadreikstu kamerys prīškā, sovus stand-up tekstus ziņu sižetim runuot latgaliski. Kotru godu itei diskuseja atsajaunoj, es palīku pi sovys nūstuojis, jī pi sovys i tai tys apsastuoj leidz cyta goda suokumam." Ite vaicuojam ari piec skaidruojuma pi jurista, zvārynuotuo advokata i latgalīša Agra Bitāna. "Skaidrys, ka šūbreid  cylvāki dzeivoj Latvejā voi cytur pasaulī i vys vēļ dūmoj, ka latgaliskais nav latvyskais, voi ir napareizais latvyskais, logiski jim tod var veiduotīs taids prīškstots, ka juobyun koč kaidai specialai atļuovei. Bet, ka mes veramīs nu lykuma, nu Vaļsts volūdys lykuma 3. panta 4. dalis, tī ir saceits, ka latgalīšu volūda ir latvīšu volūdys paveids. Viesturiskais latvīšu volūdys paveids."

Ar Latvejis radejis žurnalisti i raidejumu vadeituoju Dairu Zīli, kura sovulaik bejuse ari raidejuma "Kolnasāta" producente,  Latgolys regionaluos televizejis žurnalisti Ausmu Sprukti i žurnalistu, TV raidejumu vadeituoju Gustavu Terzenu runuosim par latgalīšu volūdu medejūs, tuo vydā ari tuos vītu sabīdryskajūs plošsazinis leidzekļūs. Kur, cik daudzi var i  vajag runuot latgaliski. "Mes naizavielejam volūdu i kulturu, kurymā mes pīdzimstom. Ar mums tys vīnkuorši nūteik. Īsadūmojit, ka itei volūda jius saista ar pošu pyrmū latgalīti. Īsadūmojit, kaidu kontekstu jius sevī nesit caur volūdu, kaida ir jiusu vissenejuokuo atmiņa par sevi. Kū jius turpynojit? Tei ir miļzeiga atbiļdeiba. Īsadūmojit, mes dzeivojam itaidā moza teritorejā, i ka ite vēļ sova storpā streidēsimēs i nalūluosim. Nikuo loba nabyus." Tai par latgalīšu volūdu soka Gustavs Terzens, kurš izsver, ka tei mums ir vysim spākim i veidim juokūp. Apdūmeigi gon, lai vyss ir dabiski, napuorspeilejūt i naizsaucūt pretesteibu. "Cīši pluons lads, pa kuru mes staigojam. Tai ar varu navajag, jo vysam, kas teik tai cīši spareigi, ar varu, agri voi vieli roda pretesteibu... Tys latgaliskais spāks, elpa i tei pacīteiba, ar kuru jius vysod asit bejuši apveļteiti, zynomā mārā ari varoneiba. Ar cīši atjauteigom viļteibom sasaglobuot, taipat kai tys leidz šam ir bejs. Tei pošsasaglobuošonys energeja ir juopavierš taidā produktivā, konstruktiva gultnē. " Varbyut byusit pamanejuši, ka pa reizei žurnaliste Ausma Sprukte nūvodu ziņu sižetūs sovus stend-up tekstus īrunoj latgaliski. Jei  atkluoj, ka jau puora godus ik janvari ar kanalim ReTV i LTV  jai par itū atsajaunoj diskusejis.  "Jī maņ tai kai puormat, ka es nadreikstu kamerys prīškā, sovus stand-up tekstus ziņu sižetim runuot latgaliski. Kotru godu itei diskuseja atsajaunoj, es palīku pi sovys nūstuojis, jī pi sovys i tai tys apsastuoj leidz cyta goda suokumam." Ite vaicuojam ari piec skaidruojuma pi jurista, zvārynuotuo advokata i latgalīša Agra Bitāna. "Skaidrys, ka šūbreid  cylvāki dzeivoj Latvejā voi cytur pasaulī i vys vēļ dūmoj, ka latgaliskais nav latvyskais, voi ir napareizais latvyskais, logiski jim tod var veiduotīs taids prīškstots, ka juobyun koč kaidai specialai atļuovei. Bet, ka mes veramīs nu lykuma, nu Vaļsts volūdys lykuma 3. panta 4. dalis, tī ir saceits, ka latgalīšu volūda ir latvīšu volūdys paveids. Viesturiskais latvīšu volūdys paveids."

Mūsdienās daudzi domā, ka imūno sistēmu vajag kaut kā īpaši uzlabot, lietojot dažādus uztura bagātinātājus (piemēram, noteikti būsiet dzirdējuši, ka iesnu laikā jādzer C vitamīnu utt.). Bet vai tas tā tiešām ir? Jaunākajā podkāstā apskatīsim dažādus uztura bagātinātājus un dažādus mītus!

Tā kā sirds un asinsvadu slimības mūsdienās ir diezgan "stilīga" lieta, tad šoreiz es un Zane apsēdāmies, lai parunātu par to, kā dažāda veida fiziskas aktivitātes ietekmē vienu diezgan svarīgu muskuli Tavā ķermenī - sirdi. Zane Šmite ir pētniece un lektore Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā (vairāk specializējusies tieši sporta fizioloģijas jomā), pasniedz vieslekcijas citās mācību iestādēs, kā arī pati ļoti aizraujas ar sportošanu. Ja gribi dzīvot ilgāk, tad Tev būs jākustas, jo Tavai sirdij tas ir vajadzīgs! PUNKTS. Kas tad notiek ķermenī pie dažādiem slodzes veidiem? Parunājām par spēka un izturības treniņiem, par to, kā tas ietekmē pašsajūtu, par atjaunošanos pēc treniņiem, un par to, kas tad īsti notiek ķermenī jebkuras fiziskas slodzes laikā! - 00:44 Kas ir fizioloģija - 05:06 Kāpēc sirdij ir vajadzīga slodze - 06:40 Sirds aug tāpat kā citi muskuļi - 08:47 Kā izskaidrot to, ka pazūd kardio dažu nedēļu laikā, ja izlaiž treniņus - 14:21 Kā es jutos, kad pirmo reizi noskrēju 10km - 16:06 Kas notiek ar ķermeni, kad Tu ilgstoši turi pārāk lielu slodzi - 17:56 Kāpēc sāk izdalīties pienskābes - 24:59 Kas notiek, kad iztērē ogļhidrātu rezerves muskuļos? - 27:59 Kā no rīta ceļos, tā uzreiz izrauju 0.7 - 31:18 Cilvēki dzer par maz ūdens? - 35:31 Vai obligāti sevi jāizaicina? - 37:35 Spēka treniņi? - 40:40 Kačakiem arī jātaisa kardio - 41:53 Meitenēm bail cilāt svarus - 44:09 Sievietēm, kas uzkačā burbuļa dibenu vēl lielāks respect - 44:59 Fitnesa treneri lieto photoshopu - 45:36 Fitnesa industrija mūs čakarē - 47:01 Bildes uzņem, tad kad muskulis ir piedzīts - 50:11 Svara mešana cīņu sportos - 51:55 Kā atjaunoties pēc kārtīga treniņa? - 54:24 HIT efektivitāte un nostāsti... - 58:31 Kombinē treniņus - 59:12 Par atlētiem un mūsu ekspektācijām sasniegt tādus pašus rezultātus... - 1:00:34 Jāēd, jāguļ regulāri - 01:03:48 Miega kvalitāte un alkohols? - 1:10:50 Kas jādara, lai uzlabotu miega kvalitāti un labāk iemigtu... - 01:17:44 Kā neizgulēšanās ietekmē ikdienu - 1:18:54 Gibās lekt līdzi visiem trendiem lasot publikācijas - 1:21:05 Ko Zane ieteiktu darīt 30 dienas Patīkamu klausīšanos! --- Send in a voice message: https://anchor.fm/mairis-u0160vu012bgers/message

Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies cilvēka organisma sarežģītībai. Cilvēkā ik brīdi notiek daudz un dažādi procesi – vielas mūsu orgānos un asinsritē iekļūst un izkļūst un, lai visi šie procesi noritētu kā nākas, neiztikt bez mikroelementiem, par kuriem gana bieži dzirdēts, runājot par to, kas nu mūsu organismam ir jāuzņem un cik lielās devās. Bet kas tad ir šie svarīgie spēlētāji organisma vielmaiņas spēlē, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Cilvēka fizioloģijas un bioķīmijas katedras lektore un ķīmiķe, bioķīmiķe Irina Kazuša. "Cilvēks ir visēdājs, cilvēkā ir daļa no zālēdāja un daļa arī no plēsēja. Tāpēc ir tās molekulas, kas mums noteikti jāuzņem ar uzturu, jo mūsu vielmaiņa tās nespēj sintezēt. Mikroelementi kopā ar vitamīniem un makroelementiem, kas vispār būvē mūsu vielmaiņu, ir tie, kas veido mūsu visu ķermeni," skaidro Irina Kazuša. Kā būtu pareizi dzīvot, lai organismā viss būtu līdzsvarā? "Tad ir jādzīvo mierīgi: lēnām no rīta pameditē, skaisti pabrokasto, bez steigas aizbrauc uz darbu un nesaspringstot ēd ļoti pilnvērtīgu uzturu. Bet mēs saprotam, ka tas ir stipri fantastiski," ar smaidu atzīst Irina Kazuša. Runājot jau nopietni, viņa bilst, ka pilnīgi atteikties no vitamīnu komplektiem un minerālvielu komplektiem nevajadzētu, sevišķi, ja cilvēks jūt, ka viņam ir gan stress, gan steiga, gan viņš novērtē, ka uzturs nav pietiekami labs.  "Vajag to vidusceļu, nevar pāriet strikti tikai un vienīgi, teiksim, uz gaļas produktiem un tikai vienīgi augiem. Ļoti vērtīgs uzturprodukts ir piens. Un diemžēl pienu mūsu jaunā paaudze noniecina un aizmirst pavisam vienkāršu patiesību, mēs esam zīdītāju. Un vēl vienkāršāka patiesība ir tā, ka cilvēka pieaugšanas vecums nav kā trusim vai tai pašai govij. Tie nav pāris gadi. Cilvēka pieaugšanas vecums vēl aiz pubertātes sniedzas," stāsta Irina Kazuša. Ar diētu ievērošanu jauni puiši un meitenes, it sevišķi, ja sāk sportot un aiziet galējībās, apdraud savu veselību, jo tanī brīdī viņi vēl nav pieauguši. Vitiligo - neparasta ādas pigmentācija Viena no vismazāk izzinātajām un sarežģītāk ārstējamām ādas slimībām, kas izplatīta visā pasaulē, ir vitiligo. Parasti to atpazīst pēc dažādas formas un lieluma laukumiem uz ādas, Lai gan vitiligo mēdz pievērst apkārtējo cilvēku skatienus, īpaši vasarās, šī ādas pigmentācija pa īstam pierāda, ka atšķirīgais var būt skaists. Kāpēc vitiligo veidojas un kuros brīžos nepieciešams doties pie speciālista, stāsta Rīgas 1. slimnīcas ārste-dermatoloģe Jolanta Purniņa. Ādas hroniska saslimšana, kad tiek skartas melanocītu šūnas, tās pazūd un uz ādas veidojas balts plankums. Šīs saslimšanas nosaukums vitiligo it kā izklausās mūsdienīgs, bet patiesībā cilvēces vēsturē tā ir pazīstama sen, aprakstīta dažādos avotos, un cilvēki to pat jaukuši ar lepru. Tomēr vitiligo ir neinfekcioza saslimšana, un ar nošķaudīšanos to iemantot nevarēs. Reizēm vitiligo var mazināt pavisam nesaistīti faktori – prettuberkulozes līdzekļu vai antibiotiku lietošana. Ir daudz pēkšņu sakritību, ko pierādīt grūti. Nereti cilvēkiem ar vitiligo un it īpaši sievietēm grūti pieņemt balto plankumu radītās vizuālās pārmaiņas izskatā, ko pamana arī apkārtējie, taču tajā pašā laikā gan Latvijā, gan pasaulē ir fotogrāfi, kas tieši šajās atšķirībās saredz skaisto un pat veido fotosesijas ar cilvēkiem, kuri saskaras ar vitiligo. Ārste Jolanta Purniņa savā praksē ar vitiligo pacientiem saskaras diezgan daudz, jo Rīgas 1. slimnīcā kā vienīgajā Latvijā pieejams Excimēra lāzeris, kas stimulē pigmentšūnu veidošanos baltajā laukumā. Protams, vēl tiek lietoti lokālie krēmi un citas metodes.

"Dārzs šobrīd ir jābauda, jo viss skaisti zied. Vajag arī papriecāties, bet neaizmirst arī darbus," mudina dārzkopes raidījumā Kā labāk dzīvot. Dārza darbi augustā – ko darīt ar krūmiem un kokiem, kā rūpēties par gaidāmo ražu un kā pasargāt to, ko esam tik rūpīgi kopuši visu vasaru – to jautājam studijas viešņām – dārzniecēm, kurām no tiesas ir gan zaļie pirkstiņi, gan plašas zināšanas dārzkopībā. Padomus sniedz dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Kapli var nolikt, izstaigāt un apskatīt, kas notiek darzā. Tiem, kas nav normējuši ābolu ražu, vajadzētu savākt pūstošos, nokritušos. Pārskatīt, ko dara kaitēkļi. Tomēr vajadzētu arī paretināt viengadīgos ūdenszarus augļu kokiem. Slāpekli no mēslojumu saraksta izslēdzam, tagad jāmēslo ar kalcija fosforu, augļu dārzam svarīgi dot kalcija mēslojumu, tas palīdzēs augiem pārziemot, zemenēm var dod kālija magnēzija mēslojumu. Zemenēm vajag apgriezt bojātās lapas. Hortenzijas tāpat kā rozes ir daudz jāmēslo, tad viņas sevi parāda. Var darboties ar pavasara puķēm – pārstādīt un dalīt.    

Dziedinaat attieciibas ar maati. Sievishkjiigas dejas un kakao. Kaapeec mums to vajag?Saruna ar Kristini rit taa maigi, sievishkjiigi un ar dziljumu. Tu vari sajust, ka vinja pati iet cauri celjojumam un ar vislielaako ruupiibu izvediis cauri arii Tevi, ja buusi drosmiiga atveerties un skatiities savas dveeseles spogulii. Kapec peetiit dzimtu un kas tajaa ir noticis? Kaapeec paartraukt neveiksmju apljus un neapzinaatas riiciibas? Ko galu galaa mees dziedinaam? Sievishkjiigas prakses. Dejas. Kustiiba. Ziedi.  Atrodi Kristiini: @awakened.femininityUzraksti man: ommmsome@gmail.comPaldies, ka esi, klausies un atbalsti. Tieshi tava klausishanas un laiks dod man iespeeju turpinaat darboties un meklet jaunus, aizraujoshus staastus.

Par puķu kopšanu vasaras vidū piektdienas dārza darbu raidījumā iztaujājam Bulduru dārzkopības vidusskolas direktori Anitu Sparinsku un puķkopjiem Gunu un Jāni Rukšāniem, bet par telpaugiem un to kopšanu stāsta Nacionālā Botāniskā dārza Oranžērijas augu nodaļas vadītāja Zane Purne. Daži speciālistu ieteikumi: Dārzā viss skaisti zied, bet daudziem istabas augiem šis ir miera periods. Dārza ziedus šobrīd reizi nedēļā var mēslot ar šķidro mēslojumu. Guna Rukšāne sīpolpuķes - tulpes un narcises - rosina stādīt lāpstas dziļumā un aizmirst. Mazākās – krokusus – varbūt puslāpstas dziļumā. Šajās dienās vajadzētu apputināt flokšus un miķelīšus ar sēra pulveri. Tas pret miltrasu. Ja naudas koks nīkuļo, vajag apskatīties saknes. Ja nav sevišķi labas, vajag iestādīt kūdras substrātā, kūdra ātri palīdzēs atsākt augt. Vajag arī apgriezt virszemes daļas. Saknēm un virszemes daļai jābūt proporcionālām. Nemēslot, laistīt, bet nepārlaistīt. Naudas koks ir Āfrikas augs, tagad tam ir miera periods.

Atceramies, ka katraa dienaa ir mirklis, kuru varam velti sev!

Demokrātiju vajag svinēt, tāpēc šodien atzīmējam Latvijas pirmā brīvi vēlēta parlamenta sanākšanas simtgadi un turpināsim svētkus ar Latvijas neatkarības atgūšanas 30. gadadienu un Eiropas svētkiem. Tas nekas, ka šoreiz tiešsaistes režīmā. Tā intervijā, aicinot Demokrātijas nedēļā atzīmēt vairākus Latvijai nozīmīgus datumus, norādīja Valsts prezidents Egils Levits.

"Labā ziņa, ka dārza darbi labi izvēdina galvu, un to visiem vajadzētu izmantot," raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst dārzniece Maruta Kaminska. Un kā liecina dārznieces teiktais, ko darīt tagad netrūkst, jo pavasaris tas brīdis, kad visvairāk laika jāvelta dārzam, lai vasarā varētu baudīt augļus. Kad plaukst bērziem lapas, var sākt mēslot augus. Ap Rīgu to jau var darīt, Vidzemē vēl jāpagaida. Profilaktiski var miglot ar bordo maisījumu. Tika 1% stipruma maisījumu var izmantot. Feromona slazdi augļu kokiem jāiegādājas, jo drīz ziedēs ābeles un plūmes. Kopā ar bērniem var taisīt kukaiņu mājiņas. Vēl var paspēt uzlikt putnu būrīšus zīlītēm, jo zīlīte vienā dienā apēd daudz kaitēkļu. Upenēm apskatīties, vai nav pumpurērces (pumpurs uzblīdis apaļš un resns, ir par lielu), tos vajadzētu nolasīt. Vienīgās puķes, kuras šobrīd var stādīt, ir atraitnītes. Bet laiks stādīt augļukokus, dekoratīvos kokus un krūmus. Jāpaspēj apgriezt lapu dzīvžogus un skujeņu dzīvžogus. Var sēt zriņus, burkānus, pētersīļus. Zemenēm nevajag steigties apgriez vecās lapas un mēslot. Vajag pagaidīt, kad pāries salnas un nedaudz iesilst.    

“Mājas kārtošanu vajag sākt ar to, ka tiek vaļā no tā, kas ir lieks," atzīst Dana Gulbe. Viņa domā, ka tas ir galvenais klupšanas akmens, kāpēc nespējam sakārtot māju ilgstoši un paliekoši, jo baidāmies atbrīvoties no tā, kas ir lieks vai nav vajadzīgs. Latviešiem par Zaļo ceturtdienu daudz ticējumu, viens no spilgtākajiem un arī šim laikam aktuāls, ka Zaļās ceturtdienas rītā jācenšas iztīrīt visus mājas kaktus. Tieši ar to nodarbosimies arī aidījumā Kā labāk dzīvot, sarunājoties ar kārtošanas entuziasti Danu Gulbi. Lai cilvēks zinātu, kas lieks, to parasti priekšā pasaka intuīcija, jautājums, vai tai noticam un paklausām. Gulbe uzskata, ka izejot cauri mājai, ikvienā telpā var atrast vismaz vienu priekšmetu, no kura sen jau gribējās atbrīvoties, kas varbūt jāsalabo. Nevajag jau sākt ar to, no kā ir grūti atbrīvoties, piemēram, fotogrāfijām, dienasgrāmatām. Vajag izvēlēties lietas, no kurām ir viegli tikt vaļā, piemēram, kādas Īsais kurss kārtošanā ir dabūt prom lieko un tad novākt horizontālās virsmas, pat ja šajā brīdī tas nozīmē novākt no plauktiņa vai palodzes lietas un ielikt groziņā aiz durvīm. Kārtošanu Gulbe iesaka sākt ar sevi, savām lietām. Nevajag sākt ar bērnu mantām, vīra lietām, vienkārši, lai nebojātu attiecības. Sākot ar sevi, lēmums būs atkarīgs no paša, nebūs jāprasa otram, šo paturam vai izmetam. Daudz klausītāju iebilžu raisīja ieteikums par atbrīvošanos no grāmatām. Protams, tās var ziedot, bet Gulbe uzskata, ka smagāks temats ir senas grāmatas, kuras neviens neņem pretī. Viņa iesaka tās sadedzināt. Vēl Gulbe iesaka likt mantas kastēs. Kastes palīdz mantas sakārtot un arī mantas ir viegli atrast, ja tās ir pareizi sakārtotas. Kastes vai atvilktnes kārtošanas princips ir salikt lietas vertikāli un skatoties no augšas jāspēj redzēt visu, kas tajā ir iekšā.    

“Mēs esam drusku izlaisti un izlutināti, mēs vairs nedomājam, ko mums vajag, bet pārsvarā akcentu liekam, ko mums gribas. Šobrīd ir tā šķirtne, kad katram padomāt, ko mums vajag un tad to gribu atlikt uz kādiem citiem laikiem," analizējot situāciju kopumā, atzīst ārste-psihoterapeite Gunta Andžāne raidījumā Kā labāk dzīvot. Atsaucoties uz kādas klausītājas no Tukuma puses teikto, kas mudina nekrist pesimismā un atzinīgus vārdus velta šobrīd cilvēkiem, piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcijā, lai arī viņai nav izdevies ar pirmo reizi iziet skati, Gunta Andžāne bilst: "Man patika šis vienkāršais teikums, ka rodi sevī mieru, netracini gaisu, ir lietas, ko var atrisināt, pajautāt, dari. Nevajadzēs slīgt nevajadzīgas emocijās, ka esmu pamests, es neko nevaru un neviens neko nedara. Šausmas, kas tagad būs. Varbūt – kuš, kuš, kuš un paskatāmies racionāli, ko tieši es varu darīt vai nedarīt, lai pašam būtu labāk un apkārtējiem būtu labāk." Šodienas sarunā cilvēkus vairāk interesē konkrēti jautājumi, piemēram, vai šī brīža situācijā atprasīt parādu no cilvēka, kā rīkoties, ja mašīnai jāveic tehniskā apskate šajā laikā, kad noteikti ārkārtas situācijas ierobežojumi, braukt vai nebraukt uz Rīgu šajā laikā.    

No 1. aprīļa, izrakstot pacientam medikamentus no kompensējamo zāļu saraksta, receptē norādīs tikai zāļu aktīvo vielu jeb starptautisko nepatentēto nosaukumu. Jaunā sistēma ļautu zāļu lietotājiem ievērojami ieekonomēt uz medikamentu iegādes rēķina, tomēr pacienti, ārsti un farmaceiti ir pauduši bažas, vai tiešām tā būs? Pacientus uzstrauc, ka pēc jaunas sistēmas nāksies maksāt pilnu cenu par zālēm, par kurām nepienāksies kompensācija, jo lētākās konkrētam pacientam neder zāļu izraisīto blakņu dēļ.  Cik esam gatavi jaunajai sistēmai, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Farmaceitu biedrības vadītāja Dace Ķikute, Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece, Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes biedrības prezidents Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta federācijas prezidente, endokrinoloģe Indra Štelmane. Sazināmies ar Latvijas lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāju Līgu Kozlovsku. „Vajag izrakstīt ar starptautiskiem nepatentētiem nosaukumiem, jo tā ir valodā, kurā visi mediķi runā,” uzskata Ilze Aizsilniece. Taču viņa min, ka šobrīd izrakstīt recepti ar starptautisko nepatentēto nosaukumu ārstam ir laikietilpīgāks pasākums, nekā rakstīt ražotāja nosaukumu. Cerams, ka to izdosies sakārtot. Dace Ķikute norāda, ka farmaceiti turpina gatavoties izmaiņām. Arī farmaceitiem pieaugs tehnisks darba apjoms. Tāpat farmaceiti saredz lielus risku komunikācijā ar pacientiem. Valsts zāļu aģentūras mājaslapā pieejama informācija, kas mainīsies. Ārstiem nav tik sarežģīti, viņiem vairāk skaidrojošais darbs. Aizsilniece uzskata, ka šo kārību vajadzēja ieviest jau daudz agrāk. Visticamāk, kādas neērtības būs pirmajā laikā, bet par to ir jārunā, lai labotu. Raidījuma viesi atzīst, ka jaunā kārtība palielinās pacienta līdzestību ārstniecības procesā. Par gaidāmajām izmaiņām jau iepriekš stāstījām raidījumā Kā labāk dzīvot.  

Koronavīruss "Covid-19", saukts arī par Uhaņas vīrusu jau sasniedzis Eiropu, un visticamāk, tas ir tikai laika jautājums, kad arī Latvijā tiks konstatēts pirmais ar šo vīrusu saslimušais. Ko bez roku mazgāšanas un citu elementāru higiēnas prasību ievērošanas mēs vēl varam darīt, lai “Covid-19” neizplatītos tālāk, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece profesore Vaira Īrisa Kalniņa, Latvijas Universitātes bioloģijas profesors, vīrusu pētnieks Kaspars Tārs un Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, ētikas komisijas priekšsēdētājs, žurnālu „World Medical Journal " un „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors Pēteris Apinis. “21.gadsimtā šis ir septītais koronavīruss, un ir bīstams. Parādījies 2019.gada beigās, visticamāk no sikspārņiem un izplatījies vēl ar kādu dzīvnieku starpniecības gaļas tirgos Ķīnā,” skaidro Kaspars Tārs. Laimīgā kārtā šis nav tik bīstams kā iepriekšējie, bet ir ļoti lipīgs. “Jādomā par cilvēku uzvedību. Daudz ir atkarīgs no mums pašiem. Nedrīkst cilvēks nedomāt, es šķaudīšu, klepošu. Ne par to, kā pret mani izturas, bet kā es izturos pret apkārtējiem. Nedrīkst šķaudīt un klepot atgāzusies. Ir šalles, apkakles, iebāz degunu apkaklē un nošķautdes tur. Mehāniski aizsargāt izplatīšanos no sevis. Ir jādomā, no tā daudz ir atkarīgs.” analizē Vaira Īrisa Kalniņa. “Lai pēc iespējas atliktu pirmā gadījuma parādīšanos Latvijā, jāatbalsta mūsu epidemiologi.” uzskata Kalniņa. “Vajag ieklausīties viņu rekomendācijas par kontaktformām, par uzvedību, ka esam atbildīgi katrs arī par otra cilvēka veselību.” Pēteris Apinis vērtē, ka tikai epidemiologu veiktie pasākumi naļaus apturēt vīrusa izplatību pasaulē. Kalniņa norāda, ka ir daudz nezināmā un vairākas lietas šī vīrusa sakarā ir neskaidras, lai cik intensīvi strādātu ārsti, infektologi un epidemiologi. Daudz ir diskusiju par vakcīnu. “Ir neiespējami, ka būtu vakcīna pret jaunu vīrusa formu divu mēnešu laikā,” atzīst Kalniņa un norāda, ka reāli vakcīna pret šo vīrusu varētu parādīties ne ātrāk kā pēc gada. Tārs piebilst, ka arī gads ir ļoti optimistiska iecere. Vīruss izplatās ar savstarpējiem kontaktiem starp cilvēkiem. Par paciņām, ko cilvēki pasūtījuši no Ķīnas, nevajadzētu satraukties. Speciālisti atzīst, ka visticamāk vīruss nonāks arī līdz Latvijai. To, ka šis vīruss varētu izplatīties arī Latvijā, intervijā atzīst arī profesors Uga Dumpis.  

„Cilvēkam vajag suni” ir jaunākais iestudējums Valmieras drāmas teātrī. Izrāde tapusi pēc rakstnieces Regīnas Ezeras stāstu motīviem. Režisors Jānis Znotiņš un dramaturģe Ance Muižniece ar šo stāstu starpniecību ielūkojas pusaudžu sirdīs, viņu pieaugšanas sāpēs un priekos. Skatītāji atzīst, izrāde emocionāli uzrunājusi un likusi aizdomāties par atbildību. Izrāde sākas ar stāstu, kurā suņu vīrs atbrauc uz Rīgu pārdot četrus savas Grācijas kucēnus. Katrā stāstā atklāts, kā katrs saimnieks sadzīvo ar savu jauniegūto suni. Izrāde iekļauta programmas „Latvijas skolas soma” piedāvājumā, tāpat kā iepriekšējās režisora veidotās izrādes – Jannes Telleres „Nekas” un Valda „Staburaga bērni”. Skatītāju zālē daudz skolas vecuma jauniešu, arī ģimenes kopā ar bērniem. Izrādē vēl piedalās aktieri Ieva Puķe, Ilze Pukinska, Māra Mennika, Mārtiņš Liepa, Aigars Apinis, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovelis, Ingus Kniploks, Juris Laviņš, Rihards Rudāks un Mārtiņš Meiers. Izrādes radošajā komandā – scenogrāfe Pamela Butāne, kostīmu māksliniece Inga Siliņa, komponists Jēkabs Nīmanis un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers radījuši vienotu, nosacītu vidi un atmosfēru. Valmieras teātra mājas lapa vēsta, ka tuvākās izrādes „Cilvēkam vajag suni” jau izpārdotas, biļetes var iegādāties uz 15.marta izrādi.

Decembra beigas ir svētku laiks, ko daudzi arī izmanto, lai dotos tuvākos vai tālākos ceļojumos. Par to, kā pienācīgi sagatavoties ziemas ceļojumam, sevišķi, ja ceļojumā dosieties ar lidmašīnu, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Ārlietu ministrijas Konsulārās palīdzības nodaļas vadītāja Nora Redliha, AS "Starptautiskā lidosta "Rīga" Aviodrošības apmācību vecākais instruktors Aleksandrs Stoļarčuks un AS "Starptautiskā lidosta "Rīga" pārstāve Laura Karnīte. Nora Redliha atgādina ir 10 ceļojuma baušļi, kas jāņem vērā. Daži no tiem: Vajag noskaidrot par drošības pasākumiem galamērķī. Ārlietu ministrijas mājaslapā var iepazīties ar ceļojumu brīdinājumiem. Pārbaudīt pases derīguma termiņu. Svarīgi noskaidrot, kādi dokumenti nepieciešam bērniem ceļojot. Vai ir vajadzīga vīza vai tranzītvīza ceļojuma laikā. Der atcerēties, ka ceļojot caur Krieviju, nepietiek tikai ar elektroniskām biļetēm, vēlams izdrukāt. Lidostas pārstāvji atgādina, ka dodoties ceļā ar lidmašīnu, brīnumsvecītes un pirotehniku nav atļauts pārvadāt!

“Lai kaut kas notiktu, ir vajadzīga griba un providence” šie vārdi vijās cauri Gemoss īpašnieces Ievas Treijas stāstam, kurā viņa dalījās ar to, kā radījusi savu ģimenes uzņēmumu, kas veiksmīgi darbojas jau 25 gadu garumā. “Nevajag izvēlēties starp uzņēmējdarbību un ģimenes dzīvi. Vajag darīt abus tik labi, cik vien ir iespējams!”, runājot par mērķiem, ko vēlējās sasniegt, uzsvēra Ieva. Viņa savā stāstā ļoti akcentēja gribu un providenci, kas bija visa pamatā, lai bizness no divām tonnām kokosriekstu skaidiņu garāžā pāraugtu veiksmīgā, uz izaugsmi vērstā uzņēmumā. Runājot par to, kā viņai izdevies kļūt par tik veiksmīgu un panākumiem bagātu sievieti, Ieva norādīja gan radīšanas prieku, noturīgo gribu, gan arī tik nepieciešamo uzņēmēja gēnu, ko viņa mantojusi no vectēva.

Šovakar parunāsim par vārdiem kurus savā vārdu krājumā labāk nelietot, un ar ko tos aizvietot.

Par savu brīvību un tiesībām ir jābūt pastāvīgi modram, citādi tās viegli var atņemt ļaudis ar pavisam citām interesēm – tā intervijā Latvijas Radio atzīst sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Latvijas valstiskuma 101. gadadienā viņa aicināja atcerēties brīvības vērtību un novērtēt mūsu senču ilgi lolotās cerības par savu valsti un iespēju nostāties kā līdzvērtīgiem blakus citām tautām. „Valsts mums ir tikai viena. Un par spīti visām domstarpībām, pirmajā vietā jāliek Latvijas valsts intereses,” – tā, sagaidot Latvijas simtu pirmo dzimšanas dienu, atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. Atskatoties uz savu leģendāro runu, kurā savulaik aicināja visus kopā teikt: „Mēs esam diženi! Mēs esam skaisti!”, eksprezidente šodien secina: Latvijas iedzīvotāji šajos gados ir kļuvuši pašapzinīgāki. Un aicina atcerēties: brīvībai vajadzīga pastāvīga modrība.

Jaunā teātra sezona ir iesākusies ar pamatīgu pirmizrāžu birumu. “Katls”, “Finlandizācija”, “Pēdējais salmiņš”, “Neiespējamā misija”, “Trīs šūpolēs” un “Nepanesami ilgi apskāvieni” - uz trim Dailes teātra un trim Nacionālā teātra jauniestudējumiem devās Kultūras Rondo žurnālisti, lai uzklausītu izrāžu veidotājus un dalītos savos iespaidos. Un šīs nav vienīgās jaunās sezonas pirmizrādes. Kā neapjukt, ko skatīties? Valters Sīlis ir iestudējis somu dramaturga Juhas Jokelas lugu “Finlandizācija” Nacionālā teātra Aktieru zālē.  Cilvēkiem, kuriem patīk Valtera Sīļa politiski sociālās izrādes, varētu patikt arī jaunais iestudējums. Izrādei dots apzīmējums - gudra komēdija par izvēlēm. Uzmanības centrā somu medicīnas iekārtu uzņēmums, kas savu ierīci vēlas pārdot. Iespējamais pircējs - Krievija. Laika periods, kurā norit izrādes darbība, ir pavisam nesena vēsture, tas ir 2013. - 2015.gads. Luga par izvēlēm. Spilgtus raksturus atveido Gundars Grasbergs, Uldis Anže un Ivars Kļavinskis. Ināra Slucka Nacionālā teātra Lielajā zālē iestudējusi darbu, kura pamatā ir Aivara Freimaņa romāns "Katls". Ināra Slucka pati dramatizējusi šo romānu un vairākas reizes pārrakstījusi. To, kas sanācis, varētu nosaukt par etīžu kolāžu, vai atsevišķu stāstu birumu, kuru palīdz shematiski realizēt uz skatuves askētiskā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija. Uzrunā asais humors, kas sakņojas Kurzemes lībiešu krasta cilvēku attieksmē. Publiskajā telpā jau lielas diskusijas ir raisījis Dailes teātris ar savām repertuāra izvēlēm. Džilindžers ir iestudējis Reja Kūnija situāciju komēdiju „Neiespējamā misija”. Jautājums, vai teikt tiem, kam tīk komēdijas, droši dodieties uz Dailes teātri? Šobrīd, kad ir diskusijas par to, ka daļa aktieru nav apmierināti un jautā, kāds virsuzdevums, iestudējot Reja Kūnija kārtējo komēdiju sezonas atklāšanā, un kritiķu atbilde, ka radošums tur vairs nepastāv, liek pētīt vairāk. Teātra repertuārā vēl divas Reja Kūnijas komēdijas.  Aktieris Artis Robežnieks ironiski bilst, ka sezonu sākt ar komēdiju, nozīmē, ka būs laba sezona, teātris varēs atļauties strādāt un eksperimentēt. Viņš cer, ka nonāks arī līdz nopietnākām lomām. Rolands Atkačūns Dailes teātra Mazajā zālē iestudējis Ivana Viripajeva darbu „Nepanesami ilgi apskāvieni”.  Izvirzītajā tēmā sarežģījums ir vairāk attiecināms uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz sevis meklēšanu, savu iekšējās pasaules izprašanu vai pazaudēšanu. Tas, kādā veidā šie meklējumi vai zaudējumi norisinās, ir interesanta metode. Aktieri ne tik daudz rīkojas, bet drīzāk stāsta, ko viens vai otrs dara. Rodas efekts, ka skatītājs ir lugas lasījumā pirms iestudējuma. Vajag tikai pierast!  Vai varoņu savstarpējās attieksmes ir veiksmīgi risinātas, pie sprieduma traucē nonākt tehnikas izmantojums, jo ir interesantas variācijas, kā aktieri runā mikrofonus, tad tos neizmanto, ir ironiskas muzikālas starpspēlēs. Galvenā fabula varbūt tajā brīdī paslīd garām. Nacionālā teātra Jaunajā zālē tapis iestudējums „Pēdējais salmiņš” - Ivo Brieža luga Toma Treiņa režijā. To arī var  nosaukt par komēdiju, kurā arī ir runa par izvēlēm, varbūt ne tik nopietnām, tomēr diezgan nopietnām. Šajā izrādē Lāsma Kugrēna atveido izgudrotāju Voldemāru Kuzmu. Dailes teātrī Luidži Lunari lugu „Trīs šūpolēs” iestudējis Nikolajs Korobovs. Tas ir ļoti nepieciešams gadījums Latvijas teātrī, jo absurds nav biežs viesis Latvijas teātros. Tas, ko varam redzēt Daiņa Gaideļa, Kaspara Zāles, Artūra Dīča un Leldes Dreimanes sniegumā no sākuma radīja iespaidu, ka tā būs dejas izrāde, jo iestudējums sākas ar ilustratīvu dejas un aktiermākslas kombināciju, kaut kādā ziņā pat bija žēl, ka aktieri sāka runāt.  Šis ir stāsts par trim cilvēkiem, kas satiekas kādā birojā. Žilbinošs ir Dainis Gaidelis, prieks, ka prožektors pagriezts pret tiem, kas parasti ir fonā.      

Dieva draudze, tie ir cilvēki. Lai piedalītos Dieva darbā, tev ir jābūt daļai no draudzes. Sludina Dāvids Gleške.

Iniciatīvas „Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā Esplanādē šonedēļ atklāta trešā izstāde no izstāžu cikla “LMA100”. Tā veltīta metālmāksliniekam un metālmākslas pedagogam Jurim Gagainim. Viņš gan Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju, gan studentu atmiņās palicis kā punktuāls un principiāls speciālists, kuram īpaši svarīgi bijis, lai viss būtu „savās vietās” – sākot no instrumentiem un beidzot ar estētiskiem uzskatiem. Savu interpretāciju par Juri Gagaini jaunajā izstādē piedāvā dizainere, Funkcionālā dizaina katedras pētniece Liene Jākobsone kopā ar saviem studentiem Rūtu Jumīti un Alvi Berngardu. Izstāde, kura šobrīd skatāma kultūrvietā „Mākslai vajag telpu” Esplanādē, un kura veltīta metālmāksliniekam un pedagogam Jurim Gagainim nav biogrāfisks izklāsts ar viņa darba piemēriem. Tā ir triju mākslinieku versija par viņa rakstura iezīmēm, kuras strikti neiedalīt ne sadzīviskā, ne mākslinieciskā kontekstā. Viena no šīm iezīmēm ir mākslinieka sevišķā mīlestība pret kārtību, kas it īpaši izcēlusies viņa darbnīcā – tūkstošiem instrumentu atradās īpaši tiem sarūpētā vietā viņa darbnīcā, tie visi bija sarindoti pēc tipiem vai izmēriem, vai arī pat tikai viņam vien zināmiem kritērijiem. Strādājot pie izstādes koncepcijas, autori sapratuši, ka šai kārtībai pašai par sevi piemīt liela estētiskā vērtība un tas ir tieši tas, ko viņi vēlas panākt, veidojot savu interpretāciju par Gagaiņa darba stilu un pieeju. Instalācijas izveidē izmantotas Latvijā tapušas kompozītflīzes, kas ir jauns dizaina materiāls, no kura mērogā 1:1 atveidoti mākslinieka izmantotie darba instrumenti.

Šobrīd visi planētas iedzīvotāji ir sadalīti sešās paaudžu grupās, no kurām četras ir aktīvas darba tirgū. Visu četru aktīvo paaudžu pārstāvji var satikties vienā darba kolektīvā. Vai un kā dažāda vecuma kolēģi spēj sadarboties, veidot vienotu darba kolektīvu, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē mobilo sakaru operatora „Bite” personāla attīstības vadītāja Laura Pļavniece, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs profesors Jānis Zaļkalns un „If Apdrošināšana” personāla daļas vadītāja Žanna Upeniece. „Iespējams, ka senioru paaudze ir atbildīgāka, bet arī jauni cilvēki ir atbildīgi," vērtē raidījuma viesi. Uzņēmumā ir definēt noteikumus, ko arī visi pieņem. Būs arī lietas, ko jaunais zinās labāk par to, kurš strādā gadiem. "If Apdrošināšana” veikusi pētījumu Baltijas valstīs, aptaujājot cilvēkus darbspējīgā vecumā dažādas profesijas, ar dažādu izglītības un ienākumu līmenis, jautājot, ko uzskata par normālu darbu? „Paaudžu kontekstā neatkarīgi no vecuma būtiskās lietas ir vienādas – svarīgi saņemt atbilstošu atalgojumu, svarīgs ir mikroklimats, forši kolēģi, saprotošs vadītājs. Tas attiecas uz visiem vecumiem, pēc tā cilvēki tiecas,” norāda Žanna Upeniece. Viena atšķirība paaudžu kontekstā: Jo cilvēki kļūst vecāki, jo vairāk ilgojas pēc vadītāja, kas spēj uzklausīt dažādus viedokļus. Jaunajiem tas mazāk svarīgi. "Skatāmies un vēlamies, lai vairāk strādāt nāktu nobriedušās paaudzes pārstāvji. (..) Cilvēki ar lielāku pieredzi dod daudz lielāku labumu uzņēmumam, nevar visi būt „mileniāļi”,” atklāj Laura Pļavniece. „Katra paaudze nāk ar savu devumu. Ja „mileniāļi” ir neatkarīgāki un cenšas sevi pierādīt, tad vecākās paaudzes stabilitāte un darba ētika ir daudz augstāka. Viens no otra mācās.” Jānis Zaļkalns uzskata, ka nevajag domāt par ķiniešiem vai ukraiņiem kā viesstrādniekiem, bet vispirms jātiek skaidrībā pašu mājās, jo seniori ir neizmantots resurss. "Ir jāveido kārtīga datu bāze par cilvēkiem, kuri sasnieguši vai sasniegs pensijas vecumu. Tālāk par profesijām un kompetencēm. Vajag skatīties, lai katrs potenciālais darba tirgus dalībnieks identificē savas neatbilstības un trūkumus. Valstij jābūt ienteresētai sagādāt šīs paaudzes cilvēkiem iespēju papildināt zināšanas, lai būtu konkurētspējīgi," vērtē Jānis Zaļkalns.

The post Kāpēc man vajag Svēto Garu? appeared first on Cerība.

The post Kāpēc man vajag Svēto Garu? appeared first on Cerība.

Tiekamies ar Ponomarenko ģimeni, kuri uzskata, ka par patriotismu nav skaļi jārunā, bet vajadzības gadījumā jāspēj aizstāvēt savus tuvākos un savu valsti. Tēta Igora karjerai Zemessardzē un bruņotajos spēkos nu seko arī dēls Deivids un meita Adrija, ar kuriem saruna Ģimenes studijā. Patriotismu nevar izmērīt un tas nav skaļi jādeklarē, uzskata Ponomarenko ģimene. Ģimenes galva Igors atzīst, ka pietiek ar to, ka vajadzības gadījumā esi gatavs uzvilkt formastērpu un izpildīt to, ko uzskati par savu pienākumu. Šādu apziņu viņš nodevis tālāk saviem bērniem Adrijai, kas ir Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadete un gatavojas kļūt par virsnieci, un Deividam, kurš pats saka, pilnveido sevi un savas zināšanas, darbojoties Zemessardzē. Sarunā klātesoša ir arī Adrijas mazā meitiņa meitiņa Emīlija. Un kā jau svētku reizē, Adrija ir izcepusi arī kūku. Tāpat vien cept kūku nevar, pirmāmkārtām, jāizdomā, kam cepsi, jeb, kā saka Deivids, jāsāk ar simts gramiem prieka.

Mēs smejamies, ja mums ir jautri, bet dažreiz tas ir jādara arī tad, kad smiekli nenāk. Par smiekliem mūsu dzīvē 1. aprīļa raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sabiedrības veselības speciāliste, praktizē smieklu jogu, Ineta Meldere, smieklu jogas vadītāja Ivonna Pīrāgs un "nopietnā blogere" Ingūna Segliņa. Bez smiekliem noteikti nevar iztikt. Smiekli izventilē plaušas, uzlabo garastāvokli. Smiekli uzlabo fizisko, garīgo un emocionālo veselību. Kad smejamies, pat piespiežot sevi smieties, smadzenes sāk ražot hormonus, lai uzlabojas garastāvoklis un cilvēkiem būtu jautri. Ir nepazinātie un apzinātie smiekli, no visiem labums, lai uzlabotu garastāvokli. Pavisam vienkāršs vingrinājums: ielikt starp zobiem zīmuli un automātiski sākam smaidīt, arī iekšēji sākam smaidīt. Kad kārtīgi smejies, esi simtprocentīgi tajā procesā un nejūti neko citu, vienkārši ļaujies smiekliem. Klausītajas ieteikums: uzsmaidiet savai brokastu kafijai un tā kļūs garšīgāka! Bērns dienā iesmejas 300 – 400 reizes dienā, pieaugušais – 5 - 15 reizes. Rotaļīgs bērnišķīgums ir sevī jākultivē. No smiekliem un smiešanās samazinās stresa līmenis. Mums ir daudz trauksmes un mēs sasprindzināmies, bet smejoties atslābināmies.

Kab pasarunuotu par dzeivi i volūdu Cyblys nūvodā i tuo apleicīnē, Jezupa dīnys piecpušdīnē raidejuma „Kolnasāta” rodūšuo komanda Pušmucovys tautys nomā beja saaicynuojuse vītejūs ļauds iz suprātku aba vakariešonu. Kasdīna pīrūbežā, teritorialūs reformu atskanis i jaunuos vāsmys, latgaliskais kulturā i školā iteinis laužu acim. Vītejuos sīvys zynuoja stuosteit ari par apleicīnē lītuotim sovpateigim latgalīšu vuordim i izteicīnim. Koč ari itymā pusē ļauds latgaliski runoj drupeit cytaiž, vys tik Ludzys gimnazejis školuotuoja Vanda Žulina, kurei kasdīnā ari školā latgaliskajam pīvierš vys vēļ vaira viereibys, zyna saceit, ka patīseibā navar eistyn runuot par taidu vīnu Ludzys ci Cyblys pusei rakstureigu izlūksni. „Taišni Ludzys izlūksnis taidys nav, jo Ludza tai kai piļsāta – taipoš kai Reiga, kur ļauds saīt nu vysaidu vītu, apleicejūs pogostu. Vysuvaira pieteituos ir Pyldys i Eversmuižys izlūksnis. Vysuvaira Pylda ir pieteita i pīraksteita. Bet dzeive ir dzeive, i izlūksnis ir dzeivys, tuos īt i mainuos, i navar tai nūviļkt rūbežu – nūvilkšu rūbežu kartē, puorsperšu sūli, es byušu vīnā izlūksnē, i sūli atpakaļ – ūtrā,” soka Vanda. Pušmucovys bibliotekys, kura īsakuortuojuse vītejā tautys nomā, vadeituoja Ilga Bazileviča stuosta, ka vys vaira vītejūs cylvāku rauga pīvierst literaturai latgalīšu volūdā i ka par gūdu itom suprātkom sataisejuse eipašus latgalīšu literaturys stendus. „Es īrūsynuoju sovim laseituojim skaiteit latgaliski, jo tys ir cīši interesanti, tī daudz informacejis var atrast. Jā, un tys vuords latgaliski ir na "laseisim", bet "skaiteisim".” I iz vaicuojumu, voi ļauds ari iņteresejās par latgaliskom gruomotom i skaita, jei atsoka vysā puorlīcynūši: „Munā bibliotekā skaita vysu tū, kū es īdūdu skaiteit! I juolosa vysaida literatura. Cīši pateik žurnals „A12”, jo tī ir par sovim pazeistamim cylvākim. [..] Pi myusu ir populara ari Ilzis Spergys gruomota „Dzeiveiba”, ari gruomota „Aizlauztais spaits” par Fraņci Kempu. Pyrma Jaunuo goda izguojušais jaunais Annys Rancānis dzejis kruojums. Dzeju lobpruot losom. Myusem ir mērdzinīte Emileja Kalvāne, i es juos dzeju cīši bīži koč kur izmontoju sovūs materialūs.” Vysod ar napacīteibu teik gaideits ari kasgadejais „Tāvu zemes kalendars”, jo tī ir daudzi kulturviesturis i literaturys materialu, i literarais žurnals „Olūts”, kur var īsapazeit ar daudzim jaunim, talanteigim literatim, kuri roksta latgaliski.     Tai kai pyrmuos raidejuma „Kolnasāta” suprātkys nūteik Cyblys nūvoda Pušmucovā, navar napīminēt i pošys apdzeivuotuos vītys nūsaukuma izaceļšonu. Par tū te kleistūt vairuoki nūstuosti. „Nūstuosts ir taids, ka nazkod, kod valns vēļ staiguļuojs pa zemi, jis ite darejs nadorbus, bet bazneica jau bejuse. Valns koč kur nūzadzs nu muižkunga mucu, rypynuoja jū iz kolnu koč kur iz Ludzys pusi, i gribēja jū tī nūglobuot, bet nalaimeigā kuortā jam pasleidēja kuoja i tei muca izsleidieja jam nu rūku, tei muca veļūtīs puorpleisa. Tīņuok īškā beja daudzi naudys i bazneicuoni guojuši nu dīvkolpojuma i redz, ka valns aizbāg, i jī suoc klīgt, ka „Pušu muca, pušu muca!”. Tai ari suocīs kai ba Pušmucovys nūsaukums. Cik te dalis patīseibys, sprīdit poši, bet kotrā ziņā, taids nūstuosts myusu pusē ir,” stuosta Pušmucovys folklorys ansambla vadeituoja i školuotuoja Ināra Dovgiallo. „Kaidā nu krīvu volūdā daeimamūs viesturis olūtu asmu redziejuse, ka tī nabeja Pušmucova, bet gon Pušnicova, Pušnica. Varātu byut, ka nu tuo cēlīs,” pensionare Leonīda zyna stuoteit cytu stuostu par Pušmucovys vuorda izacelšonu. „Tys vuords „pušineica” agruok nūzeimiejs taida švakuo maizeite, kas capta na nu gryudu, bet palovu, taida pavysam spūsna, taida nabadzeiguo,” kaidu pietejumu par vītejū vuordu nūzeimi atkluoj ari školuotuoja Elvīra Rimicāne. Stuostūt par vītejuos apleicīnis zeimeiguokajom vītom, pušmucavītis izceļ ari vītejū, nu škaltu laukakmiņu pyrma vaira nikai 160 godu caltū katuoļu bazneicu, kam ļeidzekļus zīduojs vītejīs muižinīks Šadurskis. „Vysinteresantuokais, ar kū mes, pušmucavīši, varim lepuotīs, ka itys ceļš, kas garum īt, Ludza–Kuorsova ir Katerinys trakts, pa kuru Katerina braukuse nu Krīvejis iz Latveju,” uzsver Elvīra. Verūtīs iz myusu dīnom i dažaidom reformom, kas guojušys puori i vēļ tik īs puori nalelajam Cyblys nūvodam, vītejī ļauds ir mīreigi – dzeivuot ite, Latvejis austrumu pīrūbežā, naasūt švakuok kai cytvīt i vaļdeibys reformu jī vaira nasabeist. „Mes vaira nasasatraucam, jo zinit kai ir – suokumā mes dūmuojom, nu kas tagad nūtiks, reforma, reforma. Veramīs, īt tuos reformys, a nikas troks eistineibā nanūteik, mes turamīs kūpā. Škola ir, ansambli ir, teatris mums ir, dzīsmis ir, kultura mums ir. Vyss mums ir. I tagad iz reformom mes veramīs tai - reforma i reforma. Atīs ir redzēs. Kū tī stresuot. Vajag prīcuotīs par tū, ka mes asam palykuši, izceļt tūs cylvākus, kas ir palykuši, na gaustīs. Nūturēt tūs, kas ir, i nasagaust par tim, kuri brauc, jo daži jau brauc ari atpakaļ.” Saguojušī suprātku dalinīki nasliep, ka laukus i pīrūbežu vajadzātu vaira atbalsteit, bet, par pīmāru, Ināra Dovgiallo tur, ka niu planavuotuo teritorialuo reforma ir napamatuota: „Eistineibā izaver, ka tei nūvodu reforma ir cīši napamatuota, ka jī soka, ka ir mozī nūvodi, sadrumstaluoteiba i tai tuoļuok, tod ir ari lelī nūvodi, i daudzi pa vysu Latveju ir taidu lelū nūvodu, bet nav tuos atškireibys. Braucūt pa celim, mes naredzim, ka Rēzeknis nūvodā ir vaira uzjiemiejdarbeibys nikai Cyblys nūvodā. Vīnolga, voi mes asam Rēzeknis voi Cyblys nūvodā, vyss, kas skaituos ar kulturys tradicejom, vyss nūteik, problema jau ir tei, ka nav uzjiemiejdarbeibys. Tys ir golvonais, itū pasceit, lai tī cylvāki, kas otkol rauga myusu vaļsti ar itū sajaukt, ka byuteibā tī ir juodūmoj koč kas cyts. Cīši gudrai juoizdūmoj, kaba varātu tū uzjiemiejdarbeibu pa regionim atteisteit. Tod varātu otkol vysim jaukt pruotu, vysys adresis, dokumentaceju i tai tuoļuok. Tys nav normali, i tū mes sokam vysam Latvejai, ka mes itū saprūtam, lai saprūt ari myusu vaļsts veiri.” Vīna nu suprātku temu, kas izraiseja vysa aktivuokū īsasaisteišonu, beja vītejuos volūdys sovpateibys. Vanda Žulina ir pietejuse vītejuos izlūksnis: „Kotrā pusē ir sovi vuordi, kurus lītojam. Par pīmāru, Ludzā nikod nasaceja „mudruok”, sacieja „dreižuok”. Fonetiskā i izrunys ziņā par leluokū atškireibu myusu pusis izlūksnem teik uzskateita tei darbeibys vuorda tagadne, kas beidzas ar meikstū „–ļu”. Kū doru – skrīnļu, dzīdļu, guļļu, maudaiļūs... Šūbreid jau tuos volūdys ir sasajaukušys, jo mes kotrys asam nu sovys pusis. Viesturiski kotrā dzeraunē, pat pareizuok byutu saceit – kotrā muižā – ļauds runuoja drupeit sovaižuok, jo beja tei nūškierteiba. Šūbreid nav nikaidys nūškierteibys i mes piļneigi saplyustam. Tūmār ari literaruos volūdys ītekme napuortraukti īt īškā, bet tys ir gluži dabeigi. Myusem bīži puormat, ka myusem ir daudzi krīviskūs vuordu. Tei poša „škola”, kuru vysu laiku puormat, ari zynuotnīki ir pīruodejuši, ka tys nav nikaids barbarismys i saceit „škola” ir normali, pat beja taids izdavums „Latgolys Škola”.” Ituos pusis runā ir vēļ daži vuordi ci izteicīni, kas mozuok dzierdami cytur: „Mežu grīž, molku grīž, pareizi tok byutu „zāģē” (zuodžej). Ar itū mes sevi vysod nūdūdam, ka „īsam grīstu”. Mes grīžam – tai kai maizi, tai ari mežu.”     Vanda, kasdīnā struodojūt školā, ir piļneigi puorlīcynuota, ka nūvodu vuiceiba ir cīši nūdereiga, pi tuo, ni tikai Latgolā, bet sevkurā Latvejis regionā: „Tū navajadzātu uzsvērt, ka nūvodu vuiceiba ir dūmuota tikai latgalīšim, maņ ir piļneiga puorlīceiba, ka vysur byutu juobyut nūvodu vuiceibai, ari, par pīmāru Jelgovā, jis ari par tū Zemgali itymā globalizacejis laikmetā nikuo daudzi vaira nazyna. A myusem caur nūvodu vuiceibu ari tū latgaliskū varātu īvuiceit.”.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="484" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}  

Latgaliskais i latgalīšu rokstu volūda regiona školuos – šudiņ i iz prīšku. Kūpā ar Baļtinovys vydsškolys školuotuoju Intu Ludboržu, Rēzeknis nūvoda izgleiteibys puorvaļdis vadeituoju Guntaru Skudru i bīdreibys „Latgolys spāks” vadeituoju Juri Viļumu runuosim par vaļsts lūmu latgalīšu rokstu volūdys atteisteibā i nūvodu vuiceibys fakultativa nūzeimeigumu, formu i vītu regiona školuos. Inta Ludborža, stuostūt par nūvodu vuiceibys aizsuokumim Baltinovys vydsškolā, atkluoj, ka tuos pyrmsuokumi vaicojami pyrma vaira nikai desmit godu. Sovpus niu jau 5 godus taišņi Inta vuica itū fakultativu. "Tī bārni, ar kurim es suoku, tagad īt 11. klasē, un es dūmoju, ka jim tys latgaliskais ari saimē i uorpus školys ir palics. Itūšaļt mes gribim pamatškolys pūsmā nu nūvodu vuiceibys 7. klasē puorīt iz 5. klasi. Suokumškolā – suocūt ar sešgadeigim un leidz 5. klasei – tī bārni, kuri gryb, var pīsadaleit interešu izgleiteibys puļceņā – folklorys kūpā, kuru voda Upeitis školuotuoja Ligita Spridzāne. Tys byutu pyrmais latgaliskais pūsmys školā. Tod pamatšķolā iz prīšku byus 5. klase ar nūvodu vuiceibu. Tuļuok jau pats školys direktors ir izsuocs vydsškolā vuiceit taišņi latgalīšu rokstu volūdu. Īsazeimoj piecteceiba." Taipat Inta atkluoj, cik daudzi var īspēt vīna vuiceibu goda laikā, ar bārnim sasateikūt aptyvai divejis reizis nedeļā. "Es faktiski goda grīzumā īmu cauri pamatviesturiskim pūsmim, pa laikam pīvīnoju ari koč kū nu literaturys, tod ari tuos pošys spielis, kū Rēzeknis Tehnologeju akademeja ir izstruoduojuse, gon „Īpasazeisim”, gon „Aizej tur, nazyn kur”. Vuordu sokūt, lai tys nav otkon vēļ vīns vuiceibu prīkšmats, kur bārnam ir tikai juosavuica. Vajag radeit iņteresi." Sovpus Rēzeknis nūvoda izgleiteibys puorvaļdis vadeituojs Guntars Skudra, kuram pošam ir treis bārni, doluos sovys saimis pīredzē i runoj par situaceju nūvodā kūpumā. "Juosoka, ka Rēzeknis nūvoda izgleiteibys īstuodēs šūbreid ir tys ciļvēceigais faktors, školuotuojs, pīmāram, Nautrānu vydsškolā mums ir Veronika Dundure, kura ir struoduojuse ari pi tuo poša „Olūteņa”. Ari ite itys fakultativs ir kai nūvodu vuiceiba i kai iņterešu izgleiteiba. Jī tī dorbojās ni pa jūkam, vysuos klasēs var koč kū dareit, ari rokstu volūdu vuicuos. Tys ir deļtuo, ka tī ir taida Veronika Dundure. Pyrma tuo školuotuojim beja naaizpratne, kaidus materialus var izmontuot, pi kuo pīsaturēt i voi byus labi i pareizi, voi tys ir vajadzeigs, bailis, kauns. Tod tagad sagataveitī i daīmamī materiali ir nu jau gona daudzi, kab varātu struoduot."   Nalels video īskots diskusejā:   Bīdreibys „Latgolys spāks” vadeituojs Jurs Viļums pīmiņ, cik daudzi latgaliskuo sovulaik beja školā, kod jis vuicejuos, i pauž sovu redzīni par tū, kai tam byutu juobyut šudiņ "Nagrybu puormest sovim školuotuojim, jo eistineibā koč kū jī raudzeja maņ izstuosteit par kulturviesturi, viesturi, bet par volūdu gondreiž nicik. Byusim gūdeigi. Maņ redzīs, ka tys beja stypri par moz. Tys ir svareigi, lai bārns, vysmoz nu školys godu drusku īpazeist sevi, sovu dzymtu, sovu apleicīni, pogostu, varbyut pat slovonūs cylvākus, kas nu tureinis īt, lai ari jis kai personeiba var izaugt ar pošapziņu un lepuotīs par sovu regionu. Ar cereibu, ka jis pec studeju pabeigšonys i pasauļa pīredzis īgiušonys grybātu atsagrīst iz dzymtū pusi." Ari Jurs pozitivi viertej itūšaļt daīmamūs materialus latgalīšu rokstu volūdys i latgaliskuo vuiceišonai, vys tik niu redz īsazeimejam vēļ vīnu izaicynojumu taišņi školuotuojim – kai tū īkļaut puorīmūt iz kompeteņču izgleiteibu tyvuokā laikā. "Ar latgalīšu volūdu, kas ir ari naatjimoma nūvodu vuiceibys sastuovdaļa Latgolā, mes varim suokt jau leidz školai, gon saimē nasakaunēt runuot latgaliski. Dīvamžāļ, vysaidu īmesļu deļ vacuoki reizem tu nadora, pījemu, ka varbyut ari sovys koč kaidys na tik veiksmeiguos pīredzis deļ." Ari Inta Ludborža pīkreit, ka koč i vacuoki ir pozitivi nūskaņuoti par nūvodu vuiceibys fakultativu, sātā jī bīži viņ ar bārnim poši narunoj latgaliski "Vysvaira ar sovim mozbārnim saimē latgaliski runoj vacvacuoki, tik te otkon ir vaicuojums, cik bīži ir tuos treis paaudzis vīnā sātā. Cik bīži izskaņ latgalīšu volūda kasdīnā?" Jurs Viļums nūruoda, ka itūšaļt vēļ ir vysai moz argumentu tam, deļ kuo bārnim ir vierteigi vuiceitīs latgalīšu volūdu i kur jim tei iz prīšku nūderēs praktiski "Iz prīšku, es dūmoju, ka latgalīšu volūdys praseišona varātu īt tikai plotumā, kotrā ar sabīdreibu struodojūšā īstuodē, strukturā. Tys ir svareigs pamats cylvāka kai personeibys veiduošonā, lai jis saprūt, kas jis ir, nu kureinis īt i kaida ir juo vīta itymā pasaulī. Latgalīšu volūda un kultura ir myusu saknis. Deļ tuo es ite izreiz radzu ari atbiļdi, kai byus ar mozuokumteibom, ka nūvodu vuiceibu īvīst kai obligatu, jo, ka mozuokumtauteibys puorstuovi dzeivoj Latvejā, Latgolā, tys ir tikai pošsaprūtami, ka jī īpazeist vītejū – latgaliskū kulturu i volūdu." Diskusejis dalinīki pozitivi viertej faktu, ka jaunuo vaļdeiba sovā deklaracejā ir īkļuovuse atbolstu latgalīšu rokstu volūdys attesteibai regionā. Vaicuojumā par tū, voi nūvodu vuiceibai ir juopalīk tikai kai fakultativam ci vajadzeigi kaidi cyti rysynojumi, vīdūkli doluos. Jurs Viļums ir puorlīcynuots, ka juobeidz atsarunuot i latgaliskais regiona školuos pamozom juolīk īškā arviņ vaira. "Ka pasaver viesturiski, pādejuos stuņdis, kod beja stuņdis, kuruos školā vuiceja latgalīšu volūtu, beja koč kod paguojušuo godu symta pyrmajā pusē. Tys nav normali nivīnys volūdys saglobuošonai, aizsardzeibai i atteisteibai. Pa druskai školys pusmā, stuņdēs, vys tik ir juovuica i tod gon vyss byus kuorteibā."

Mēdz teikt, ka plāni noiet greizi, jo tiem trūkst mērķa. Ja kuģis nezina, uz kuru ostu doties, neviens ceļavējš nebūs pareizais, taču, lai izvirzītu mērķus, tie vispirms ir jāapzinās. Kā izprast sevi, savas vajadzības un izvirzīt mērķus, lai tie patiešām piepildītos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta personīgās izcilības un biznesa treneris Edgars Untāls, psiholoģijas doktore Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte Psiholoģijas nodaļas profesore Guna Svence. Pēc statistikas tikai diviem cilvēkiem no desmit ir mērķi, pārējiem sapņi un vēlmes. Mērķis ir tas, kas pierakstīts uz papīra, kas ierakstīts plānotājā un virzies soli pa solim, lai to sasniegtu. To var nedaudzi. Mērķi ir dažādi un tie vēl saistās ar cilvēka vecumposmu. Jo jaunāki cilvēki, jo viņiem ir lielāka tieksme pēc autonomijas, daudz cīņas hormonu. Pēc 50 – 60 gadiem vairāk cilvēki aizraujas ar ikdienas mērķiem. Svarīgi, vai eksistenciālie mērķi, attiecību mērķi, vai karjeras mērķi. Pierādīts, ka mērķis ļauj dzīvot. Ja zūd mērķis, mainās bioķīmija organismā. Mērķis ir saistīts ar dzīvošanas kaisli un tas ir būtiski. Lielai daļai cilvēku nav mērķu, tāpēc viņiem ir depresija. Atrast mērķi – tas arī ir darbs. Svarīgi, kā cilvēks definē mērķi. Ja ir drūms garastāvoklis, apauj kājas un izej ārā! Nav jēga sēdēt un domāt par mērķiem, ja nekusties. Mērķis lielā mērā saistīts ar vērtībām. Vajag uzrakstīt piecas vērtības pēc prioritātēm. Nevar sasniegt arī mērķi, ja trūkst ticības. Svarīga ir stratēģija, lai mērķis ir ne tikai galvā, bet uzrakstīts uz papīra. Jebkurš mērķis ir tava labāka versija. Ja ir labi, kā ir, var „neiespringt” jauniem mērķiem. Esi laimīgs, kur esi! Ja cilvēkiem nav spēka vai ir bezcerība, jāsāk ar savu resursu meklēšanu, lai varētu definēt mērķus. Lai mērķus definētu, jābūt enerģijai un spēkam. Ticība ir primārais mērķu definēšana, bet nevar ticēt akli. Ir jābūt cilvēkam, ar ko parunāties, kas iedvesmo. Ir jāsajūt prieks primāri. Mērķa izvirzīšanas saistās ar prieku. Ja nav prieka, nav spēka domāt. Būtiski atrast prieku mazajās lietās. Izpētīts, ka tiem, kas izvirza visaugstākos mērķus, ir arī augsts izdegšanas risks. Tāpēc ir jādomā arī, kā relaksēties.

Diennaktī mums visiem ir vienāds stundu skaits, bet ir cilvēki, ka šajā laikā izdara milzum daudz, bet ir tādi, kuriem acīmredzami neveicas ar laika plānošanu. Kā pagūt izdarīt visu un kā efektīvi plānot laiku, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Personības pilnveidošanas centra personīgās meistarības treneris Artūrs Zeltiņš un Komercizglītības centra biznesa treneris/eksperts Jeremejs Reinis Druvietis. Laika plānošana vienmēr ir bijusi aktuāla. Laika plānošanu vajag sākt ar atpūtas plānošanu. Tad arī pārējās lietas labāk sakārtojas un ir prieks izdarīt grūtos darbus. Mūsdienās nav pieklājīgi teikt, man nav laika, jo visiem ir vienāds laika daudzums dots. Jāsaka – tas nav manu prioritāšu sarakstā. Cilvēki māna sevi, ka laika trūkst, laiks vienmēr ir. Ja mēs iztērējam stundu vai dienu nelietderīgās aktivitātēs, mums ir dota nākamā, kuru varam mērķtiecīgi izmantot. Cilvēkiem ir dažādas laika izjūtas, ir tādi, kas jūt, ka laiks aizrit, ir tādi, kas to nejūt. Vienkāršs vingrinājums: kāds uzņem laiku vienu minūti un cilvēks aizver acis, lai sajustu, cik gara ir minūte. Cilvēkiem tā ilgst no 45 sekundēm līdz pusotrai minūtei. Katram sava laika izjūta un plānošana. Cilvēkiem, kuri nejūt laiku, nederēs laika plānotāji, kur ierakstīt notikumus pa stundām. Plānotāji der apmēram pusei cilvēku. Katram ir savs laika horizonts. Cilvēkiem dažreiz ir mega lieli plāni, bet reizēm viņiem pietrūkst iespēju tos realizēt, jo viņi nespēj saprast, ko var izdarīt konkrētās dienas ietvaros. Tāpēc vajadzētu dienas ietvaros pierakstīt, cik daudz laika aizņem konkrētas aktivitātes. Pēc 20 minūtēm aktīva darba koncentrēšanās spējas sāk zust, tāpēc nedaudz jāpamaina darbības forma. 90 minūtes ir laiks, cik ilgi cilvēks var darīt vienu lietu, ja to pārsniedz, var “aizpeldēt” filozofiskās pārdomās. Prātam ir vajadzīga spēja atjaunoties pēc šāda laika posma.

The post Kapēc man obligāti vajag? appeared first on Cerība.

The post Kapēc man obligāti vajag? appeared first on Cerība.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā stāstām par Eirogrupas panākto vienošanos saistībā ar Grieķijas parādu restrukturizēšanu. Savukārt studijā saruna par latviešiem Kannās, kino tendencēm Eiropā un par to cik šobrīd kino māksla atspoguļo realitāti. Viešņas: Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma un Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka. Vēl raidījumā skaidrosim, kā protestus Francijā izmanto Kremļa propagandas kanāli. Kā arī pievērsīsimies “Google sāgai” - Francijā finanšu policija slēdz Google biroju, lai meklētu pierādījumus par nodokļu nemaksāšanu. Grieķijas parāds. Jāmeklē jauni ekonomiskie risinājumi Uz Eiropas notikumu kartes atkal parādījušās ziņas par Grieķijas ekonomiku. Kamēr Grieķiju pārpludināja bēgļi, ekonomika ir cīnījusies par kaut nelielu izaugsmi un nekas diži mainījies nav. Starptautiskais valūtas fonds jau ilgstoši brīdina, ka Grieķija nespēj izpildīt prasības parāda atdošanai. Valsts ekonomika vienkārši neuzrāda nevienu pazīmi, ka parāda iekasēšana būtu iespējama. „Grieķijai trūkst pagrieziena punkta, kas sāktu vest uz izaugsmi,” tā Grieķijas ekonomisko stāvokli raksturoja ekonomists Vangelis Agapitos. „Parāds šobrīd ir kā akmens pie mūsu slīkstošās ekonomikas kājām. Grieķijas ekonomika ir slima. Tai nepieciešama visa iespējamā solidaritāte, lai iesāktu lēcienu. Vajag apturēt to ekonomikas krituma spirāli, kas ir iznīcinoša. Mums nepieciešams panākt, ka kritums ir vadāms, tikai tā to var apturēt. Mērķis ir panākt, ka darba vietas, ekonomiskais pieaugums palīdz celt pensiju sistēmu un sociālās garantijas. Protams, kamēr politiskās attiecības ir nokaitētas, izlīgumu panākt ir grūti. Parāda norakstīšana ir veids, kā ātrāk tikt atpakaļ uz ceļa, bet šobrīd prasīt milzīgu parāda samazināšanu būtu par daudz, vērtē Agapitos. Pagājušās nedēļas Eirogrupas sanāksmi nedaudz interesantāku padarīja stīvēšanās starp Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Savienības dalībvalstīm un bloka institūcijām. ASV dominētais valūtas fonds atklāti brīdināja, ka pieturēšanās pie esošās parāda atdošanas programmas neko nedos. Grieķijas parāds tikai turpina augt un līdz 2060. gadam var sasniegt pat 250% no iekšzemes kopprodukta, kas ir par 70% vairāk nekā šobrīd. Tātad, ideja nosist pussprāgušu zirgu ar vāli, nav loģiska. Tā praktiski nozīmētu parāda norakstīšanu 100% apmērā, jo nebūs no kā parādu iekasēt. To, ka šajā gadījumā ir grūti nošķirt ekonomiku no politikas, uzsver akadēmiķe Raita Karnīte. Viņa uzskata, ka iemesls jezgai ap Grieķiju ir pārāk lielā ietekme uz visas Eiropas savstarpējām attiecībām. Šobrīd panāktā Eirogrupas vienošanās paredz, ka Grieķijas parādu varētu atvieglot, bet ne ātrāk par 2018. gadu. Karnīte uzsver, ka globālā ekonomika ir nonākusi jaunā vēsturiskā nogrieznī. Gluži kā 1929. gada krīze, zelta standarta laiks un Rūzvelta „jaunie darījumi”, arī tagad ir jāmeklē jaunas ekonomikas teorijas. Krīze parāda, ka taupība vien nav zāles, naudas iepludināšana arī nelīdz, tātad ir jāatrod zelta vidusceļš, kā izlietot iepludināto naudu reālām vajadzībām. Nav tālu jāmeklē problēmcēloņi – kaut vai ES fondu līdzekļi, par kuriem būvē ceļus. Ja nav ražošanas, tad neviens pa jaunajiem ceļiem nebrauks. Savukārt Grieķijai agri vai vēlu būs jāsniedz solidāra palīdzības roka. Rādītāji apliecina, ka valsts netiek ārā no purva ar naudas iepludināšanu. Tāpēc, ka šī nauda aiziet nestrukturālām reformām. Tikmēr Vācijas ekonomikas fenomens māca vēl kādu patiesību – viena valsts, kas ir pārāk ekonomiski spēcīga, atņem spēku apkārtējām. Savā ziņā Vācija ir radījusi spriedzi starp tām valstīm, kuras netiek līdzi Vācijas apjomiem. Jo spēcīgāka Vācija kļūs, jo vairāk tai būs jāiegulda kaimiņu drošībā. Savukārt vielu pārdomām par grieķu ballīti rada kāda statistiska diagramma par parāda apjomu uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Grieķija ir septītajā vietā tieši starp Franciju un Vāciju. Tātad, Eiropas smagsvari dzīvo tieši tādā pašā ballītē, tikai šobrīd vēl turas virs ūdens. Vācija tiek ar savām saistībām galā, bet Francija jau pāris gadus balansē uz naža asmens.    

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par budžeta plānošanu Latvijā nākamiem gadiem, kas notiek Eiropas recesijas fonā. Vērtēsim, kāpēc pastāv mūžīgā cīņa starp tiem, kas uzskata, ka taupība ir vienīgais veids, kā izkļūt no valdošās recesijas, un tiem, kas saskata tikai ekonomikas stimulēšanā patieso attīstības ceļu. Viesis studijā: Latvijas bankas ekonomists Guntis Kalniņš. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Vācijas viedoklis par iespēju izskatīt piedāvājumu par Lielbritānijas varbūtējo izstāšanos no ES; Ukraina samaksājusi pirmos gāzes rēķinus; Eiropas banku pasaule aizvadītā nedēļa piedzīvoja lielāko ekonomikas politikas pagriezienu kopš eiro ieviešanas. Taupība un investīcijas Eiropā Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Gadi iet, parādi it kā mazinās, bet ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk, turpināt taupīt vai mest visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerībā, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku. Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī Vācija nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata, ka taupība ne pie kā laba novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība. Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. No vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā Vāciju, tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības. Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija. Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers „izrāva” sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi. Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas. Kad runā par ekonomisko atlabšanu, teju katrs, kam nav slinkums, piemin investorus. Diemžēl, investorus piesauc vietā un nevietā, tādējādi nolietojot šā vārda nozīmi. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā, jāņem vērā ir ieguldītāju intereses. Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas. „No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules es varu puslīdz droši apgalvot, viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā, tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas,” komentē Reglings. Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē, visu nevar skaidrot viendabīgi. Vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt. „Pirmām kārtām, jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas. Ja ekonomika kļūst nesabalansēta tādā brīvā, pilnīgi brīvā ekonomikā viņa pati iziet no ne sabalansētības. Bet ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju: jā, taupībai, jā, finanšu disciplīnai, jā, ekonomiskai rīcībai, bet tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai,” norāda Karnīte: Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt, vai arī tikai investēt, vai arī tās ir politiķu runas, kurās parasti var saklausīt tikai pusi patiesības. Nenoliedzami, Eiropā ir zinoši politiķi, kas ļauj Eiropas Savienībai noturēties pasaules konkurētspējīgāko reģionu statusā. Cik lielas ir iespējas, ka Eiropa ies investīciju ceļu? „Es domāju, ka Eiropai nav liela izvēle un kā jau esmu teikusi, Eiropa nevar atļauties to, ko varējām mēs, un arī mēs vēl nezinām, kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai. Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka, vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību,” turpina Karnīte. Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora. Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sola 60 miljardus pirmajā gadā, ne simts. Raita Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu un tā vienmēr ir atradusi naudu, ko solījusi. Skaidrs, ka Eiropa spēs un varēs ekonomiski attīstīties. Pārāk liela taupība nav prātīga, ko kaut vai apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus. Pat ja tās šobrīd ir bankas, skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi par ko mēdz runāt politiķi pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā, svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu. Pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris 9. novembrī apritēja 25 gadi kopš brīža, kad pazuda viena no lielākajām komunisma zīmēm, kas vairākus gadu desmitus šķēla pilsētu, valsti un cilvēkus – Berlīnes mūris. Par Berlīnes mūra lomu mūsdienu cilvēkdzīvēs, domāšanā un politikā viedokli izsaka vēsturnieks Gustavs Strenga. Pirmkārt, mēs varam teikt, ka Berlīnes mūris 1989. gada novembrī sabruka nejauši, jo Vācijas Demokrātiskās republikas vadība gribēja veikt reformas, bet viņi negribēja nojaukt mūri. Tanī pat laikā jau visu 1989. gadu visā Austrumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas – komunistiskās partijas Ungārijā, Polijā, Čehijā zaudēja savu lomu un faktiski vairs nebija Padomju Savienības sabiedrotie. Austrumvācija bija  pēdējais komunistiskais postenis, kurā joprojām partijas vadībā bija cilvēki, kuri uz pasauli lūkojās gluži kā Staļina laikā – redzēja ļaunumu ASV un NATO personā, un PSRS kā sabiedrotos. Bet tieši šī nejaušība un mūra sabrukšana izmainīja ne tikai Vāciju vai Austrumvāciju, bet, varētu teikt, visu vidus Austrumeiropu. Jāpiebilst, ka abām Vācijām apvienojoties – Vācijas Federatīvajai republikai vai Rietumvācijai apvienojoties ar Austrumvāciju, zināmā mērā Austrumvācijas iedzīvotāji tika integrēti Rietumu sistēmā, un tas varbūt nebija gluži tas, uz ko viņi 1989. gada beigās cerēja. Lielākā daļa no Austrumvācijas iedzīvotājiem gribēja, lai Vācija apvienojas, bet tas notika uz noteikumiem, ka joprojām Austrumvācijas sabiedrībā ir zināms aizvainojums vai tā sajuta, ka Rietumvācija un kapitālisms viņus pārņēma un tādēļ arī joprojām ir izteiktas ilgas pēc Austrumvācijas laika, lai gan Austrumvācija bija laiks, kurā pilsoņtiesības bija ļoti, ļoti ierobežotas. Personiskās brīvības tika ierobežotas. Ļoti daudzi cilvēki, pat tie, kas nebija politiski disidenti, dažādu iemeslu dēļ cieta no Austrumvācijas slepenpolicijas „Stasi”. Tiem, kuri vēlējās pamest Austrumvāciju, ja viņus pie bēgšanas mēģinājuma pieķēra, bija vairāki gadi jāpavada cietumā. Arī tie, kas izteica režīmam pretējus politiskus uzskatus, tika vajāti. Par spīti tam, liela daļa sabiedrības lūkojās uz Austrumvācijas laiku kā uz „Zelta laikmetu”. Tā bija represīva sistēma, tajā pašā laikā tā bija sistēma, kura rūpējās par saviem pilsoņiem. Austrumvācijā bija ļoti liels procents sieviešu, kurām bija bērni, bet kuras strādāja. Tas bija iepretim Rietumvācijai, kur sievietes lielākoties vismaz bērna pirmajos dzīves gados nestrādāja. Arī daudzi citi „sociālie labumi” Austrumvācijā varbūt bija labāki nekā Rietumvācijā, lai gan Austrumvācija bija daudz nabadzīgāka valsts.