Podcasts about vajag

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula Jaunībā, kad strādāju Latvijas Televīzijas skaņu režisoru grupā, priekšniecība mūsu grupai piešķīra braucienu pieredzes apmaiņai ar Igaunijas Televīzijas toņmeistariem. Aizbraucām. Iegājām telpā pie viņu magnetofoniem un domājām, ka nu kāds stāstīs par to, ar kādu mūziku tiek noformēta ekrānā darba varonība vai darbaļaužu mītiņi, vai tamlīdzīgi. Bet nē, igauņu skaņu režisori neteica neko, tikai ar viltīgu smīnu tūlīt uzlika uz magnetofona kādu ierakstu, un tad pilnā skaļumā gāja vaļā tā sauktās buržuāziskās Igaunijas valsts himna. Faktiski tas bija simfonisks Somijas valsts himnas ieskaņojums, ko Igaunijas Televīzija droši vien lietoja ārzemju raidījumiem uz Somiju. Bet lieta jau tā, ka melodijas abām – Igaunijas un Somijas – nacionālajām himnām ir vienādas, kopīgas. To jau nu arī mēs zinājām, bet tik un tā prieks par šo skanisko apsveikumu bija abpusējs. Tur bija arī kāds cienījama vecuma skaņu režisors, kurš vairāk klusēja, bet, ja ierunājās, tad par savu pieredzi un pieredzes apmaiņu pateica īsi: "Vajag dzīvot no rājiena uz rājienu!", bet to viņš teica tipiski igauniskajā krievu valodas izrunā: "Nato šiķ ot vīkovora k vīkovoru!", tāpēc izrunas dēļ šī pamācība ignorēt priekšniecības rājienus bija jo amizantāka. Gados, kad mani uzņēma Komponistu savienībā, kontakti starp Latvijas un Igaunijas muzikologiem veidojās visai cieši, jo ik gadu pārmaiņus Baltijas zemju galvaspilsētās notika kopīgas konferences. Reiz, kad Benjamiņu mājas trešajā stāvā sagaidīju Igaunijas delegāciju, kāda igauņu dāma, acīmredzot zinādama, ka esmu ievēlēts arī Komponistu savienības valdē, spieda roku un, cieši acīs skatīdamās, teica vienu vienīgu teikumu: "Tikai nekļūstiet par konstitucionālu balodīti!" Ar to viņa brīdināja, lai, aizraujoties ar darbošanos komponistu savienībā, netopu pakalpīgs. Jo tādi “konstitucionāli balodīši”, kam svarīgākais šķita priekšniecības gribas iztapīga pildīšana, jau bija sastopami gan Igaunijā, gan Latvijā, bet Latvijā sevišķi. Pārsteidzošu pieredzi guvu, kad mani uzaicināja piedalīties kādā igauņu muzikologu ekskursijā. Tas bija viņu gadskārtējais gājiens uz mūzikas klasiķa Marta Sāra dzimtajām mājām vientuļā uzkalnā plaša sūnu purva vidū jeb tā saucamajā purva salā. Gājiena maršruts bija tīši izraudzīts bez ceļa – ar golfa zeķēs autām kājām tieši pāri sūnu purvam, apavus atstājot malā. Kāju iegrime purva sūnās nebija dziļāka par ceļgaliem. Mūsu pulciņš sasniedza vientuļas lauku mājas tālu purva salā, kur neviena sveša acs vai auss nevarēja traucēt. Tad gāja vaļā patriotisku dziesmu dziedāšana. To vidū bija arī Igaunijas nacionālās valsts himna, ko varēju līdzi vokalizēt, jo melodija man bija pazīstama no 1930. gadu Latvijas Dziesmu svētku repertuāra burtnīcām, tur Igaunijas un Lietuvas himnas bija kopkora programmā. Protams, sarunas un anekdotes bija tālu no sovjetiskās etiķetes... Pēc gājiena nākamajā dienā, staigādams pa saules piekarsēto Tallinu, iegriezos padzerties kādā tā saucamajā ieskrietuvē, – bija visur tajos laikos tādi pamazi veikaliņi, kur varēja dabūt augļūdeni un pa bulciņai. Mani pārņēma gluži vai šoks, kad aiz letes kā pārdevēju ieraudzīju vienu no dāmām, ar kuru kopā biju bridis purvu un dziedājis politiskas dziesmas. Es taču biju bijis tādās domās, ka šādos brīvsoļa gājienos piedalās tikai zināmi profesionāli mūziķi! Kad savu izbrīnu uzticēju pianistam un sabiedriskajam darbiniekam Vardo Rumessenam, saņēmu atbildi: "Jā, mums ir pašiem sava tautas universitāte, kurā var piedalīties ikviens uzticams patriots, kam rūp Igaunija, neatkarīgi no profesijas vai nodarbošanās." Te jāatgādina, ka tas bija laiks, kad oficiālas tautas universitātes, īstenībā lekciju klubi, kas veicināja sovjetisko režīmu, tika dibinātas pa malu malām, bet tajās, kā visur, valdīja cenzūra. Taču redz`, igauņi it kā sekoja likumīgajai modei, bet darīja to citādi.

Paceplī atrosta seneja Naaizmierstulis gruomota, kas globuota nu asūšuos varys, niu tykuse pi jaunu vuoku – puorizdūta daļa nu Naaizmierstulis literaruo kruojuma „Lauku zīdi”. Naaizmierstule, eistajā vuordā Rozalija Tabine (1890–1965), ir latgalīšu dzejneica i bārnu rakstneica, pyrmuos latgalīšu dzejprozys autore i pedagoge. Struoduojuse par školuotuoju Bolvūs, Somersetā, Mežinīkūs, Aulejā i Aglyunā. Rakstejuse stuostus, literaruos puosokys i lugys, tulkuojuse ari literaturys klasiķus. Juos dorbi apkūpuoti divejūs kruojumūs: „Lauku zīdi”, kas izdūts 1934. godā, i „Dīva duorza pučeitis”, izdūts 1943. godā. Pa daļai puorizdūtuo Naaizmierstulis kruojuma „Lauku zīdi” idejis iniciatore i projekta virzeituoja Inta Brokāne-Vilcāne i Aglyunys bibliotekys vadeituoja Ināra Valaine stuosta par Naaizmierstulis personeibu, dorbim, ticeibu Dīvam i dzymtuos zemis mīlestību. Grafu Moļu muižā vuiceja kolpu bārnim raksteit i laseit, „grafīne aizsyuteja meitini papyldynuot zynuošonys iz klūsteri. Tī jei ari dabuoje sovu literarū pseidonīmi Naaizmierstule, kam audzynuotuoja vysom meitinem lyka puču vuordus,” stuosta Ināra Valaine. Intys Brokānis-Vilcānis vysa Brokānu dzymta īt nu Muokūņkolna, jei nūpierkuse tamā pusē sātu i atroduse Naaizmierstulis gruomotu: „Ka nabyutu atroduse gruomotu, tod ari nazynuotu eistyn Naaizmierstulis viesturi. Tāvs maņ beja lels puosoku stuosteituojs, kurys es puorstuotu sovim bārnim i mozbārnim, tok nikod nazynuoju, nu kurīnis puosokys guojušys, tāvs saceja, ka jam stuostejuse baba i tai tys iz prīšku guoja. Kod atrodu Naaizmierstulis gruomotu i īraudzeju, ka tī ir taišni tuos puosokys, kū maņ stuosteja tēte. Tuos ir Naaizmierstulis raksteituos puosokys, tys beja pyrmais impulss – beidzūt asu atroduse. Saprotu, ka tei ir vierteiba, tū vajag dūt tuoļuok cylvākim.”

Lai atbrīvotos no liekā svara, nav nepieciešamas speciālas diētas. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka diēta nav izšķirošā. Ieteikumus uzklausām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uztura treneris Mārtiņš Bidiņš un uztura speciāliste Liene Sondore. Aptaukošanās nav vienkārši risināms jautājums, tā ir kompleksa problēma - ierakstā uzsver medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.  Runājot par to, kā motivēt sevi dzīvot un ēst veselīgāk, Mārtiņš Bidiņš uzdod vairākus retoriskus jautājumus. "Par to, cik grūti ir ēst veselīgāk un sportot, visi čīkstētu vienā balsī. Pat bļautu. Ja pavēršam šo jautājumu uz otru pusi, kāpēc neviens nečīkst, cik grūti ir, ja ir liekais svars, cik grūti ir, ja ir grūti aizsiet kurpes," vaicā Mārtiņš Bidiņš. "Cik grūti ir, kad ir aizdusa; cik grūti ir, kad cilvēks sāk novecot un nevar normāli izkāpt no mašīnas? Kāpēc mēs par to nesūdzamies? Cik grūti ir, ka nevar izgulēties, jo ir neērti, vai ir miega apnoja. Grūti ir tā un grūti ir tā, bet viens grūti ir izdarāms un prasa dažas stundas dienā, bet tas grūti, ja neizdari, ir katru dienu un vēl visu gadu. Vēl tu ienīsti sevi, kad paskaties spogulī. Kāpēc mēs par to nerunājam?" "Sportu kā tievēšanas līdzekli daudzi izvēlas un domā, ka sports ir svarīgākais, lai sakārtotu svaru. Bet sportam ir cita nozīme - tā ir sirds veselība, muskuļi. Lai kvalitatīvi novecotu, sports ir neaizvietojams," norāda Mārtiņš Bidiņš. "Bet ir tik viegli apēst sportā iztērētās kalorijas, ja nav kaut vai nedaudz sabalansēts uzturs, beigās apēd pat vairāk." "Svara kontekstā uzturs tomēr ir svarīgākais," turpina Mārtiņš Bidiņš. Par kalorijām ikdienā nebūtu jādomā un tās nebūtu jāskaita.  "Ja grib svaru zaudēt bez diētas, vajag maksimāli sabalansēt uzturu. Tas nozīmē apēst pietiekami daudz dārzeņus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, nepārforsēt ar taukiem un citām lietām. Cilvēkam, šādi ēdot regulāri, būs ļoti grūti apēst par daudz kaloriju, lēni un mierīgi svars kritīsies un sakārtosies," skaidro Mārtiņš Bidiņš. Taču ne visi var tā lēni un mierīgi var un kad ir liekais svars, neviens negrib lēni un ilgtermiņā. "Ja grib nomest svaru ātri, talkā nāks ierobežojumi. Tiem jāpanāk kaloriju deficīts," norāda Mārtiņš Bidiņš. Lai sakārtotu svaru ilgtermiņā, vispirms ir tievēšana, kas ir īstermiņa process. Pēc tam ēd normāli, tikai jāiemācās, cik ikdienā jāēd un kā to uzturēt. Mārtiņš Bidiņš arī norāda, ka svarīgi, lai cilvēkam ir enerģija un dzīvesprieks.

Grāvis, paliena, dīķīs vai purvs var šķist neērts traucēklis lauksaimniecībai vai apbūves teritorijai, taču šādi mitrāji ir īpaši svarīgi filtri piesārņojumam. Pētnieki teic, ka Latvijā vajadzētu vairāk mākslīgo mitrāju, kas varētu palīdzēt attīrīt upes un ezerus no lauksaimniecības notekūdeņiem. Par to uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra ekspertu Jāni Šīri, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte profesoru Aini Lagzdiņu un Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu Meliorācijas departamenta vecākais projektu vadītāju Edgaru Griķīti. 

Balceram lausta roka, atbildam uz Jūsu jautājumiem un ko darīt ar stadionu! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi. 

Mozais Leivuona nūvods itamuos pošvaļdeibu vieliešonuos izacēle naviņ ar ilggadejuo varys vadeibys turātuoja nūmaineišonu, bet ari ar jaunuokuo pošvaļdeibys vadeituoja īvieliešonu. 24 godus jaunais Dāvids Rubens ar juo puorstuovātuos “Jaunuos konservativuos partejis” sarokstu Leivuona nūvoda vieliešonuos dabuoja 34 % vālātuoju atbolstu, izkonkurejūt parteju „Latvejis atteisteibai” i da itam bejušū prīšksādātuoju Andri Vaivodu, kurs pošvaļdeibu vadejs gondreiž tikpat godu, cik niu ir jaunajam prīšksādātuojam. Dāvids Rubens īt nu Leivuona nūvoda Rudzātu, roksta prozu latgaliski i da šam struoduojs Vaļsts nakustamajūs eipašumūs. Prioritatis, kurys Dāvids izsviers sovā jaunajā omotā, ir īsaistūša i īdzeivuotuojim tyva pošvaļdeibys puorvaļde i ekonomiskuo stabilitate. Par jaunim cylvākim politikā šudiņ sarunā ar Leivuonu nūvoda pošvaļdeibys vadeituoju Dāvidu Rubenu. Sovu īīšonu politikā Dāvids skaidroj ar piļsūniskū aktivitati. „Kai es varu sēdēt molā, ka es radzu, ka var dareit sovaižuok? Tys ir kotra cylvāka aizdavums, ka tu saprūti, ka tev ir īškuos koč kū dareit, tod tū ari izdareit, i nasēdēt iz vītys.” Dāvids pīzeist, ka tys ir lels gūds tik jaunā vacumā uzajimt tik nūpītnu atbiļdeibu. „Bet skaidrys, ka nagrybātum, ka piec četru godu mani atguodoj tikai kai jaunuokū pošvaļdeibu vadeituoju, bet ari kai cylvāku, kurs izdareja konkretus mierkus, sasnēdze rezultatu i paleidzēja īdzeivuotuojim.” Dāvids skaita, ka da šam jaunu cylvāku īsaisteišona politikā ir bejuse vaira formala. Leluos partejis jaunīšus līk sarokstūs dreižuok, kab izpiļdeitu kvotu. „Vajag vīnu školuotuoju, vajag vīnu jaunu cylvāku, vīnu zemnīku – nu zinit, kab vysaidys mierkgrupys varātu savuokt, bet tai, ka uzatycātu kai lideram jaunam cylvākam, tys cīši reti nūteik. Dūmoju, ar tū ari myusu saroksts beja eipašs i ari Leivuona nūvods, ka ite beja tei uzaticiešona jaunam cylvākam kai saroksta lideram i ari kai mēra kandidatam, i niu jau ari kai pošvaļdeibys vadeituojam. Es dūmoju, ka jaunim cylvākim vajag dūt tū realū īspieju dareit, naviņ byut komandā, bet ari vadeit komandu.”

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Cik nūzeimeigs ir tautys sports i vītejūs sporta entuziastu padareitais regionūs? Kaidu vierzeibu tys var īdūt? Par fiziskū kulturu sovulaik i niu šudiņ runuosim ar sporta entuziastu, saimnīceibys “Brīviņi” saiminīku Pīteri Pavlovu. Pīters ar sportu saisteits vysu dzeivi, bejs meistara kandidats boksā. Hokeja entuziastu kusteibys aizsuociejs i vierzeituojs Ludzys i Rēzeknis pusē.

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

10. decembrī Mazajā ģildē kopā ar Hermaņa Brauna fonda vadītāju, pianisti Innu Davidovu jaunā kamermūzikas programmā kopā muzicēs dziedātāja Ļubova Karetņikova. Šis gads viņai bijis spilgtu notikumu pilns. Pēc iekļūšanas Karalienes Elizabetes konkursa pusfināla viņa saņēmusi uzaicinājumu dziedāt Adīnas lomu Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumā G. Doniceti operā "Mīlas dzēriens", bet rudenī izcīnija galveno balvu Victoria konkursā Debut Competition'24 Vācijā. Sarunā ar abām mūziķēm vispirms lūdzām atgādināt par viņu skatuviskās draudzības sākumu, kas saistīta ar Pētera Čaikovska dziesmu programmu, un gaidāmo koncertu, kurā iekļauta Franča Šūberta, Edvarda Grīga un Sergeja Rahmaņinova vokālā lirika. Ļubova Karetņikova: Dziedāt Šūbertu ir grūti, jo mūzika ir ļoti smalka, daudz teksta. Ir vajadzīga krāsu palete, lai būtu interesanti to darīt, īpaši dziedot Latvijā, kur ne visi saprot vācu valodu - tas arī būs izaicinājums. Pirms četriem gadiem bija mans pirmais solokoncerts un es tad arī dziedāju Šūbertu. Cilvēki teica: “O, mēs visu saprotam, kaut gan nezinām valodu”. Tas arī ir grūtākais. Vajag ļoti izjust gan mūziku, gan tekstu, jābūt patiesam. Es tomēr trīs gadus mācījos dziedāt kamermūziku, un tas ir kaut kas pavisam cits nekā opera. Innai arī šeit noteikti ir, ko piebilst, jo Šūberts ir atskaņots kopā ar ļoti daudziem. Inna Davidova: Ar basiem, tenoriem, soprāniem, mecosoprāniem… Ļoti daudz. Bet mani pirmie soļi bija saistīti ar Ilgu Tiknusi, kad vēl mācījos konservatorijā. Kā viņa dziedāja Šūbertu… Viņai bija tāda izjūta, tāda saprašana par katru vārdu, katru noti, tās smalkās ēniņas, kas nāk skaistajā, pozitīvajā kopējā bildē... Un, protams, Inta Villeruša, pie kuras tas viss notika kopā ar Ilgu Tiknusi, kurai nepalaida bez uzmanības garām nevienu teikumu, nevienu frāzi, nevienu pavērsienu, nevienu nokrāsu. Viss bija svarīgi, un tev bija tikai jāzina, kā Ļuba teica, šī krāsu palete - kā to izmantot, lai nezaudētu stila izjūtu, lai priekšnesums būtu dabisks, un vēl - būt šodienīgam, iedzīvinot mūziku, kas sarakstīta pirms 200 gadiem pilnīgi citos apstākļos, pilnīgi citā dzīves ritmā. Kā šodien pastāstīt cilvēkam, kuram, piemēram, vārds “sekss” ir zināms kopš 6 gadu vecuma, kā pastāstīt par Margarētu, kura par pirmo skūpstu runā tā, it kā tas būtu dzīves gals vai nāves sākums? Tur kopā ir gan filozofija, gan izjūtu smalkums, gan domas skaidrība. Tā skaidrība, kas piemīt gandrīz visām Šūberta dziesmām, lai arī cik tās nebūtu dramatiskas kā “Meža ķēniņš” vai kāda cita. Mūsu programma ir ļoti interesanta. Mēs šīm dziesmām izveidojām līnīju, ka tie ir ļoti dažādi sievietes tēli. Viņa alkst pēc mīlestības, viņa skumst par to, ka jaunība paiet pārāk ātri, viņa domā par mūžīgo mīlestību vai nodevību, viņa izmisumā grib tikt galā ar savu dzīvi. Tad seko trīs balādes, “Elenas dziesmas”, no kurām trešā ir “Ave Maria”, un ar to viss beidzas. Noslēgumā Inna Davidova ieskicē arī šī gada festivāla Winterfest aktualitātes, ko ievadīs šis koncerts, bet noslēgs Viktorijas Mullovas un Reiņa Zariņa uzstāšanās 15. janvārī Dzintaru Mazajā zālē.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Ja mežs būtu māja, tad tai noteikti būtu daudz stāvu un ļoti raiba iedzīvotāju kopiena. Kas svarīgāk - jo dažādāka šī meža māja, jo raibāka sabiedrība tajā mīt. Kritalas, krūmāji pie mežmalas, kāds strautiņš un liela koka dobums - dabiskos mežos katrā stūrī kūsā dzīvība. Vajag pacietību un zināšanas, lai saskatītu, kas apdzīvo šķietami tukšu, klusu mežu. Kāpēc mežam jābūt raibam kā dzeņa vēderam un ko no tā iegūst dzīvnieki mežā? Kas mūsu acīm ir slēpts un kāda ir "meža māja", raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pasniedzējs, entomologs Kristaps Vilks. Ko pēta dendrohronologi? Pievēršamies arī kokiem un konkrēti to gredzeniem, proti, tam - kā dendrohronologi spēj noteikt precīzu informāciju par koku vecumu, klimata tendencēm un ļoti seniem notikumiem pagātnē. Kā tika uzzināts Āraišu ezerpils precīzs celšanas laiks, kā vijolei var noteikt izgatavošanas laiku un kā dendrohronoloģijas metode nedaudz attaisnoja Huņņu Atilas uzbrukumu iemeslu, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs dendrohronologs Māris Zunde. Dendrohronoloģija jeb koka vecuma un tā augšanas īpatnību noteikšana pēc gadskārtām stumbra šķērsgriezumā ir zinātniska metode, ar kuras palīdzību var noteikt gan ugunsgrēku vēsturi, gan klimata izmaiņas, koku stumbrā iestrēgušas lodes stāsta par seniem militāriem konfliktiem un koku gadskārtu pētnieki ar šo metodi datē arī mūzikas instrumentus. Visbiežāk, lai noteiktu, piemēram, kādas vijoles vecumu, eksperti skatās, kāds ir vijoles korpusa nodilums, ar kādu laku tas pārklāts, un pēta, vai instrumenta korpusa iekšpusē nav rakstīts meistara vārds. Bet kā noteikt, vai tā tiešām tā ir Stradivari vai Amati darināta vijole un tas nav viltojums? To skaidro Māris Zunde.  

Kas liek mums tik daudz ēst, lai pēc tam būtu jācīnās ar lieko svaru un pat aptaukošanos? Veselīgāk dzīvot aicina profesore, kardioloģe Iveta Mintāle un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. "Nedomājam līdzi, nav ieaudzināta veselības vērtība un nav ieaudzināti pasākumi, ar kādiem veselību var noturēt un uzlabot. Nav ieaudzināts, kas ir labie produkti, kuri dod vienu, otru, piekto labumu, nav ieaudzināts, kurus produktus neēst," uzskata Iveta Mintāle. "Šajā laikmetā, kad pārtikas rūpniecība ir attīstījusies tik ļoti, ka veikalos jau liek produktus, kuri ir tālu no ēdamiem, izšķirtspēja, kas ir ēdams, kas - neēdams, varbūt tā krāsainā kastīte nav labākais iepakojums, varbūt labāk nopirkt tirgū tādu ne īpaši tīru burkānu vai kartupeli, tā izšķiršanās spēja drusciņ ir pazudusi. Varbūt tiešām steigā cilvēki mazāk par to domā." Ārste arī norāda, ja cilvēki plāno, kā bez sāpēm un zālēm dzīvos pēc 30 - 40 gadiem, vairāk ir jāplāno ikdienas dzīve, kas ietver arī iepirkšanos reizi nedēļā pēc saraksta, sastādīt plānu, kurās dienās varēs pavingrot. Tā ir vienkārša pašdisciplīna un atruna "man nav laika" ir plānošanas problēma. "Lietojiet produktus, kurus atpazīstat pēc skata," mudina Iveta Mintāle. "Tas nozīmē, ka viņi nav apstrādāti. Ja gaļas gabaliņš, tad gabaliņš, un uzreiz var pateikt, kas tā par gaļu, kuram dzīvniekam. Ja tas ir dārzenis, tad dārzenis. Tie, kas jau ir gatavi, sagatavoti produkti, tas, kam kāds pirms jums ir pieskāries, sagatavojis, iepakojis ar garu derīguma termiņu, nu nav tas ēdams!" "Vienmēr ir izvēle aiziet uz tirgu un nopirkt no zemniekiem vistu, kas ir ēdusi to, kas viņai paredzēts, nevis granulas vai kapsulas. Un cena nebūs lielāka. Parasti veikalā cilvēki izvēlas fileju vai steika gabaliņu, nekad vistas spārniņus vai kājiņas. Vienmēr visu vajag tīru, lai nevajadzētu smērēt rokas, lai nevajadzētu vēl kaut ko griezt un ņemties," uzskata Iveta Mintāle. "Nopērkat visu vistu. (..) No vienas vistas, tirgū nopirktas vistas, kas, protams, maksās dārgāk, var uztaisīt buljonu, risoto, var uztaisīt skaistu sasmorētu vistiņu pēc vecām vecmāmiņas receptēm. Pabarot var desmit cilvēkus droši, un ēdienu klāsts būs arī dažāds, nevis viens. Vajag vienkārši izmantot visu, ja mēs runājam arī par ilgtspējīgumu. Nav jākauj dzīvnieks tikai tāpēc, lai ēstu tikai steiku, vajag atcerēties, ka ir arī citas dzīvnieka daļas, kuras var ēst un pilnīgi droši vajag. Un tas būs lētāk."  

Jaunās sezonas otrajā "Atsperē" mūsu viešņa un raidījuma līdzveidotāja ir Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. Klausāmies mūziku un arī sarunājamies: par Ģertrūdes ielas teātra sezonas plāniem, par teātri vispār, par sabiedrību, mākslas nepieciešamību un dzīvošanu. Orests Silabriedis: Runājot par Ģertrūdes ielas teātra sezonu: kas būtu galvenie akordi, kurus tu vēlētos akcentēt? Maija Pavlova: Šosezon mums ieplānotas trīs pašu producētas izrādes, un pirmais iestudējums būs gatavs novembra beigās. Tā būs izrāde, ko veido Andrejs Jarovojs, Kristīne Brīniņa un jaunā māksliniece, scenogrāfe Justīne Jasikēviča. Tas būs vizuālā teātra darbs, kas nozīmē, ka tajā būs mazāk teksta, vairāk kustību un šajā gadījumā arī objektu. Tas ir tāds meklējums vai pētījums par to, kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu, jo viens no izrādes tapšanas iedvesmas avotiem ir ātrā mode, kas mūsu vidū ir ļoti populāra, bet... vienlaikus tas ir viens no lielākajiem atkritumu ražošanas veidiem. Tas ir viens aspekts, uz ko mākslinieki skatās un pēta, kāpēc mums tā vajag, kāpēc mēs to darām, kā šī mode no četrām sezonām kļuvusi par 52 "sezonu" modi, un cik daudz apģērbu pa taisno no veikaliem tiek nogādāti atkritumu kaudzēs. Taču izrādē ir arī aspekti, kas saistīti ar cilvēka ķermeni: kāpēc mums vajadzīgs apģērbs, ko tas mums dod un kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu plašākā nozīmē. Bet tev pašai ir atbilde uz jautājumu, kādēļ pasaulē ir tik nežēlīgi daudz apģērbu, jo patiešām – var tikai brīnīties, ar ko tie visi veikali tiek piepildīti, kur tas viss rodas un kur paliek? Kur paliek... Dažas fotogrāfija ir iespaidīgas, un skaitļi arī. (..) Atkritumu apģērbu ražošana ir šausmīgs, šausmīgs pasākums! Viens no iemesliem ir industrija, bet es arī domāju, ka tas ir stāsts par cilvēku nedrošību pasaulē. Tas viens mirklis, kad mēs kaut ko varam nopirkt un sajust prieku... Pirkšanas prieks lielāks nekā uzvilkšanas prieks? Jā, domāju, ka tas vairāk saistīts tieši ar šo laiku. Piemēram, no rīta mums bija mācības "Namejs". Laiks ir tik trauksmains, gribas kaut ko tādu... Savā ziņā tas ir tāds kompensējošais mehānisms – ka mēs iepērkamies. Taču mēs ļoti maz pievēršam uzmanību tam, ko mums patiešām vajag, un šis laiks, ātrums, nedrošība – šī kombinācija mums ļoti ātri var visu ko piedāvāt, un mēs ļoti labi ņemam pretī. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv.   

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

Šudiņ pi myusu gostūs ir jauns muzikis. Latgolys viestnīceibys GORS profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra “Rēzekne” dalinīks, Latgolys Muzykys i muokslys vydsškolys i Viļānu Muzykys vydsškolys pedagogs Mārteņš Dzindzuks. Ar Mārteņu runuosim par dorbu školā i tuo izaicynuojumim, kai ari par pyušamūs instrumentu orkestru darbeibu. Viļānus Mārteņš voda pyušamūs instrumentu nūdaļu i poša sataiseitū pyutieju orkestri “AD LIBITUM”. “Ka tu apmīrynoj bārna vajadzeibys, jis programu taipat izpiļdeis.” Mārteņš stuosta, ka reizem ir svareigi ar bārnu paspēlēt skaņdorbus, kurus jis pats grib paspēlēt, ari tod, kod attīceigī dorbi nav vuiceibu programā. Dorbs ar bārnim paceļ goru, vys tik ite ir ari sovi izaicynuojumi. “Mes asam muzykys škola i ar bārnu struodojam individuali. Mes stuņdēs struodojam ar bārnu vīns pret vīnu. Juovaicoj vys tik individuala daīšona pi kotra. Cytam lobuok pateik vaira paspēlēt i mozuok parunuot. Cytam lobuok pateik vaira parunuot i mozuok paspēlēt. Cyts atīt iz klasi i vajag ar jū parunuot. Juorauga atsarast ar bārnim iz vīna viļņa. Saprūtams, na draudzētīs i skraideit uorā, spēlēt volejbolu. Byut iz vīna viļņa dūmuošonā. Saprast, izprast bārnu. Gadīnī, ka tu redzi, ka jis grib parunuot ar tevi, nu pajem i parunoj, īsavuiceis jis skaņdorbu cytā stuņdē. Es dūmoju, ka tikai ar draudzeigu daīšonu, tikai ar tū tagad var sarunuot.” Mārteņš stuosta, ka reizem ir svareigi ar bārnu paspēlēt skaņdorbus, kurus jis pats grib paspēlēt, ari tod, kod attīceigī dorbi nav vuiceibu programā  

Šoreiz saruna ar Gintu Zeiļu par laivām - par pārbūvi, kādas pārbūvēt. Tāpat par doršību, ko darīt un nedarīt ar laivu, cik zirgspēki nepieciešami normāla copmaņa laivai. Daudz noderīgu padomu un ieteikumu! Konkursa balviņa no https://outdoorexperts.lv/lv/  @outdoorexpertslatvia7605  https://www.lielaisloms.eu/

Ilzes Lipskas sirdslieta ir dārzeņi, un to nav iespējams nepamanīt. Kopā ar vīru Juri un četriem bērniem viņi saimnieko bioloģiski sertificētā saimniecībā "Absolūts Ēd". Ilze pēc izglītības ir filozofs, Juris - ekonomists, bet praksē viņi apstrādā savu zemi, audzējot dārzeņus un zaļumus, kuriem jābūt ikviena cilvēka ēdienkartes pamatā. Paši audzē un paši arī piegādā - svaigu no dārza vai pārstrādātu pulveros un citādākos produktos līdz pasūtītāju durvīm.Abi ar Juri izgudro dažādus veidus, kā ierobežotos apstākļos savu produkciju uzglabāt un pārstrādāt, mijiedarbojoties ar dabas neparedzamajiem pārsteigumiem, lai ar veselīgu ēdienu dažādotu cilvēku ēdienkarti. Viņi nodrošina to slaveno dārzeņu varavīksni šķīvī, ko iesaka visdažādākie veselības speciālisti.Ilze ir ļoti aktīva sociālajos medijos. Mēs runājām par plānu A, kas neiet pēc plāna un ir iemesls plāniem B, C un arī D. Runājām par darba mīlestību un spēju izmantot to, kas ir, lai virzītos uz priekšu. Tā ir saruna par praktisku radošumu un resurspratību.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:04 Kad uzņemtais risks un nodedzinātie tilti attaisnojas7:06 Kā “zaļi, jauni gurķi” sāka iekopt savu saimniecību laukos10:16 Par ekspektācijām un īstenību. Ne pārāk veiksmīgā tirgus pieredze14:47 “Man visu mūžu būs siltas jūtas pret Twitteri”16:28 Kādēļ zemniekam ir grūti konkurēt ar lielveikalu18:23 Kā notiek pavasara sēšanas darbu plānošana, lai nodrošinātu pilnas produktu kastes klientiem24:28 “Katrs mans klients man ir tik ļoti mīļš”25:51 Kāds risinājums tika izdomāts, lai samazinātu dārzeņu aiziešanu zudumā32:37 Kādi dārzeņu un garšaugu pulveri ir pieejami “Abolūts Ēd” saimniecībā, un kā un kur tos pielietot 35:58 Kā Laura iemīlējās poblano piparu pulverī45:15 Kā “Absolūts Ēd” saimniecība ir izaugusi 16 gadu laikā47:39 “Tīri mierīgākai dzīvei tu ej uz priekšu tādā tempā, kā tu vari. Ja tu nevari atļauties, tad, iespējams, tev to nevajag”49:26 Kā to visu par paspēt; vai Ilze zina, kas ir atvaļinājums53:13 Kā Ilzei Lipskai izdodas tik jēgpilni un garšīgi nokomunicēt savas saimniecības stāstu sociālajos medijos55:57 Cik un kāda tehnika ir saimniecības rīcībā un kāda metode tiek pielietota, lai apkoptu visus dārzeņu laukus58:37 Mīlestība uz ziemu; stāsts par neredzīgajiem vecvecākiem1:04:45 Iemācīties sadzīvot ar dabu, pat ja tā noposta visus darba augļus1:12:10 Kur aug kājas viedoklim, ka bioloģiski audzēti dārzeņi ir dārgi1:15:20 “Ir tikai jādara un izdosies”1:20:33 Veids, kā Ilze veido klientu uzticību saviem produktiem 1:25:25 “Nedēļa, kurā tu esi izdarījis pusi no tā, ko vajadzētu izdarīt, tā ir lieliska nedēļa"

Kaspars Dvinskis un Toms Prāmnieks jaunākajā “FaceOff” epizodē apspriež NBA “in-season tournament” un vai to vajadzētu ieviest arī NHL, turklāt vadītāju viedokļi par to atšķīrās

Dvinskis saka, ka NHL vajag In-Season Tournament tāpat kā NBA, Prāmnieks ir pret. Neskatoties uz to, mums ir lielisks risinājums kā sevi iepriecināt drūmās dienās!

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par vuordu vajag.

Pasaules Veselības organizācija ir nobažījusies par lielo globālo neārstēto diabēta gadījumu skaita pieaugumu. Vai tā ir problēma arī Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilze Konrāde, RSU docents Iekšķīgo slimību katedrā, P.Stradiņs klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja Gunta Freimane. "Visiem gribas tabletes, kas ir ļoti efektīvas, bet pārējo dzīvot savai baudai. Bet fiziskās aktivitātes un labs miegs ir ļoti nozīmīgs," atgādina Ilze Konrāde. "Lai mēs šobrīd būtu veseli, tas ir sportiņš, veselīgs miegs un mazāk psihosociāla stresa." Slimība cilvēkiem liek pārskatīt prioritātes, tomēr tikai apmēram 20 % cilvēku spēj izmainīt dzīvesveidu. "3-4 reizes nedēļā stunda ātras pastaigas ir labs aerobais treniņš. Fantastisks rezultāts. Apmēram par 45% var darba spējas mitohondrijos uzlabot," turpina Ilze Konrāde. Kārlis Trušinskis norāda, ka ir jādomā, kā veselīgo dzīvesveidu padarīt mērķētāku un pieejamāku, "kā trāpīt par cilvēkiem". Vajag pabakstīt, vai atgādināt, lai ieradumus uzturētu. Tad ir arī rezultāti. "Lai arī e-veselībai ir ne pārāk laba skaņa, to arī nozīmētu, ka varat saņemt kādu atgādinājumu, balstoties uz savu profilu, riska faktoru kopumu, vecumu, vadoties no tā, kāds ir holesterīns, asinsspiediens. Tam noteikti ir nākotne, līdzīgi kā par daudzām lietām atnāk atgādinājums," bilst Kārlis Trušinskis. Ilze Konrāde vērtē, ka daudz vairāk ir vajadzīgas sociālās reklāmas. Gunta Freimane min, ka svarīgi arī vērtēt, kādas sporta būves nepieciešamas un līdz ar to, kādas atlaides piemērot par to celšanu. Kā labo piemēru viņa min Somiju, kur izpētīts, ka nav vērts celt slidotavas, jo cilvēki ar locītavu slimībām nevar tās izmantot, bet ir vērts ūdens atrakciju centrus kopā ar baseiniem, ko cilvēki daudz aktīvāk izmanto.

Ko katram no mums nozīmē Dziesmu svētki? Tā sadziedāšanās sajūta, kad viena balss saplūst ar citām? Solis, kas dejā sperts reizē ar pārējiem? Vai kopības izjūta, kura šādi dzimst tikai Latvijā - vienreizēja, pacilājoša, aizraujoša un spēcinoša? Radījumā Kā labāk dzīvot to jautājam diasporas pārstāvjiem. Studijā viesojas Annija Kerno un Ēriks Mežgailis no Filadelfijas deju kopas "Dzirkstele" (ASV), Jānis Vinklers (Šveice) un Kārlis Caucis (Skotija). Kas katram no jums uztur vēlmi piedalīties, vēlmi piederēt latviešu saimei arvien? Ēriks: Man vissvarīgākais būtu, ka mēs varam šeit piedalīties. Tas nav tikai, ka svētki būtu man vai skatītājiem, biedrībā būs projektors un visi nāks kopā skatīties, visi latvieši Filadelfijā nāks kopā, un arī citās baznīcās nāks kopā. Dziesmu svētkos visi nāk kopā no visas pasaules. Mēs esam maza Latvija, bet vienā brīdī visi esam šeit. Tas man ir ļoti svarīgi, ka visi var šeit būt un redzēt svētkus. Kārlis: Kaut kur tas saknē ir ielikts caur skolas laikiem, skolas gadiem, vienmēr ir bijuši kaut kādi kori, kaut kādas dejas. Tas iekšā kaut kur sēž un tas nekur nepazūd, ik pa laikam vajag pabarot to velniņu, kas tur iekšā dzen to Latvijas garu. Jānis: Latvieši ir forši, un ir forši būt kopā ar daudz latviešiem. Forši būt Šveicē kopā ar tiem latviešiem, kas tur esam, uzņēmīgi, organizē lietas, vienkārši forši. Un mēs atbraucam šeit un atkal šeit ir vēl vairāk foršu latviešu, un šeit ir vēl foršāk. Es domāju, mēs turamies kopā, kā to darām estrādē un stadionā, kur visi viens otru atbalstām, samīļojam, aplaudējam. Ja mēs sagaidām visus latviešus un atbalstām tā, kā atbalstījām Latvijas hokeja izlasi, tā mēs dzīvosim labāk. Annija: Man arī līdzīgi - tā kopā būšana. Man ļoti patīk braukt uz svētkiem, jo varu satikt draugus no visām pasaules malām. 

Izbraukumā, šoreiz Linda Dombrovska sarunājas ar Viesturu Arklonu. Par medībām, ģimeni, saknēm, arī postījumu ierobežošanu un daudz ko citu! Sarunas laikā uzcepam mazliet gaļiņu, šis gan brāķis, jo nebija izdevies neko nomedīt. Epizode ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Epizodi veido Indulis Burka, Linda Dombrovska un Emīlija Mariševa. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Vajag vai nevajag striktāku regulējumu Latvijā tam, kā mēs izturamies pret dzīvniekiem. Šis jautājums pēdējās nedēļās ir kļuvis aktuāls, vācot parakstus par cietumsodu piemērošanu tiem, kas ir spīdzinājuši vai nogalinājuši savus mājdzīvniekus. Viedokļi bijuši dažādi, jo arī šobrīd sodi ir iespējami itin bargi, un daļa domā, ka jautājums drīzāk ir par to piemērošanu. Bet ir raisījušās diskusijas dažādos virzienos, vai nevajag pārskatīt labturības prasības kait vai jautājumā, kā mēs ļaujam suņus turēt pie ķēdes.  Vai un ko vajag pārskatīt, runājot par noteikumiem likuma prasībām Latvijā, un ko darīt, lai izskaustu cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem? Krustpunktā diskutē raidījuma "Ķepa uz sirds" veidotāja un žurnāliste Inese Kreicberga, Zemkopības ministrijas Veterinārās un pārtikas departamenta, dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja vietnieks Ģirts Stenders, Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētājs Ilmārs Dūrītis un Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Aizupe.  

Šajā raidījumā viesos esam uzaicinājuši bioloģisko liellopu audzētāju Dinu Muktupāvelu no Līvānu novada Rudzātiem, biškopi Iļju Gruznovu no Rēzeknes novada Strūžāniem un Latvijas Lauku konsultāciju centra Rēzeknē projektu vadītāju Artūru Šķesteri, lai noskaidrotu, kā jauniem cilvēkiem ir dzīvot laukos un kādas tur ir iespējas.  “Jau sesto gadu paplačinu savu bišu saimniecību, ko sāku no nulles. Kaut kad bļāvu, ka pie bitēm nekad un neparko, bet ar laiku man tas iepatikās. Biškopība ir tas, ko es gribētu darīt dzīvē liela un spēcīga hobija līmenī,” tā Iļja Gruznovs.  “Varu pateikt, ka dzīvot laukos nebūs vieglākais variants dzīvē, varbūt arī būs, viss atkarīgs no saviem spēkiem, izdomas un fantāzijas. Tas ir tāds savādāks dzīvesveids – vairāk ar dabu. Cilvēkiem, kas to novērtē, tā būtu lieliska iespēja,” tā Dins Muktupāvels. “Nevar atbraukt uz laukiem tikai tāpēc, ka tas ir forši, te ir svaigs gaiss vai tas ir moderni. Vajag stipru pārliecību, ka tu to gribi un ka tu dari to, kas tev patīk,” tā Artūrs Škesters. Ja arī tevi vilina lauki, tad noteikti noklausies sarunu un gūsti iedvesmu, kā arī ieskaties ralitatei acīs. Raidījumu vada Amanda Anusāne un Edgars Provejs. Breinojamīs kūpā!

Bībelē tiek paustas dievišķi atklātās patiesības, kas Dieva iedvesmā ir pierakstītas. Bībeles autors ir Dievs, bet arī cilvēks saglabā savu cilvēcisko līdzautorību. Tā kā Bībeli sarakstīja ar cilvēka starpniecību, tad ir svarīgi Sv.R. skaidrot, lai uztvertu to, ko pats Dievs ir vēlējies mums pavēstīt. Vajag pētīt literatūras žanrus, vēsturi, kultūru, Bībeles kopumu un kontinuitāti. Bet arī apzināties Baznīcas nozīmi un maģistērija lomu Bībeles skaidrojumā. Tas vienlaikus palīdz pateikties un novērtēt Dieva "pielāgošanos" cilvēciskajām uztveres spējām, ko mēs arī esam aicināti darīt interpretējot Bībeli.

Bots, kurš aizstās Google meklētāju, ātri uzrakstīs tavā vietā motivācijas vēstuli, meklējot darbu, un pat sacerēs dziesmām vārdus. Robotikas nozarē vienmēr ir solīts, ka cilvēka radošās spējas paliks tikai cilvēkam, taču nu jau mākslīgais intelekts ir radījis rīku, kuram piemīt "domas lidojums". Vai šis bots ir nevainīgs palīgs skolēniem eseju rakstīšanā, vai tam varbūt arī nopietnāks pielietojums un arī sekas informatīvajā telpā, vai boti neaizstās arī "troļļu fermas", lēti un ātri radot viltus saturu internetā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas politikas doktors, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks LUMI mākslīgā intelekta vadošais pētnieks Pēteris Paikens. Pēteris Paikens skaidro, ka būtiskākā atšķirība šim no citiem modeļiem ir tā, ka viņš ir darīts pieejams sabiedrībai.  "Mums ir līdzīga modeļa, pirms tam līdzīga modeļa, pēc tam tas, kas pietrūka, kas ir ChatGPT unikālais pienesums ir, viņi ieviesa veidu, kā to modeli sakropļot un ierobežot, lai nebūtu kauns likt publiski, jo viņš ir gatavs runāt par visādām sociāli nepieņemamām tēmām ļoti brīvi," skaidro Pēteris Paikens. Šis ir pieejamāks, nevis spējīgāks par citiem botiem. "Tas rīks, kam viņš ir optimizēts un ko viņš var izdarīt, ir par jebkuru tēmu uzrakstīt lietu, kas izskatās ticami. Saturs var būt, var nebūt, bet tas, ka forma izskatās ticama, nu tā ir viņa stiprā puse. Attiecīgi, tiklīdz mums ir jomas, kur varbūt nav tik daudz ko teikt, bet ir svarīgi, kā to pasaka, tad var palīdzēt," norāda Pēteris Paikens. Kādas esejas, deklarācijas izskatīsies gana ticami. "Tādus bla - bla tekstus viņš māk rakstīt. Rekomendācijas, kaut kādas esejas pārdomas. Tādas vispārīgas lietas. Ja mēģina specifiskākus jautājumus iedot viņam. Mēs mēģinājām ar kolēģiem par integrāciju Latvijā, par krievvalodīgajiem. Kad kādi dati, fakti, specifiski jautājumi, viņš sāk kļūdīties un muļķības runāt arvien biežāk un biežāk," atklāj Mārtiņš Hiršs. "Tādus skaistus, vispārējus tekstus - jā. Konkrētās lietās ir daudz problemātiskāk." "Cilvēki, kas lietojuši ChatGPT, saka, ka 15-20% no visa, ko viņš pasaka, ir muļķības vai problemātiski. Jo specifiskākos tematos iet, jo lielāka problemātika. Tajā pašā laikā viņš māk skaisti pateikt un pārfrāzēt dažādos veidos tekstu. Ja gribi vienu un to pašu tekstu dzirdēt dzejā, repā vai kaut kādā specifiskā stilā, viņš to māk izdarīt ļoti labi, ļoti ticami," turpina Mārtiņš Hiršs. "Tehnoloģijas nav izskaudušas cilvēkus, kas dara darbu, teiksim, jau sen mums ir pieejams "googletranslate", kurš tulko lietas, bet viņš netulko tik labi, kā cilvēks. Vajag vēl cilvēka pārraudzību, vajag cilvēka pirkstu, aci, kas zina, kā valodai ir pareizi jāskan. Ļoti līdzīgai ChatGPT, iespējams, būs kā palīgs, kas palīdz cilvēkiem radīt tekstus, bet tev vajag to cilvēka elementi, kur pārlasa, pārbauda, vai tas , kas ir uzrakstīts automātiski, vai ir loģiski pamatots, ir jēga," uzskata Mārtiņš Hiršs. "Nav tas mērķis pielīdzināt cilvēkam. Ja skatāmies ChatGPT, viens no lietojamiem ir, piemēram, cilvēkiem, kuri nerunā vai neraksta perfektā angļu valodā, ka uzraksta  to, ko tu gribi pateikt, kā tu māki, un tad pasaki ChatGPT, lūdzu, pārfrazē šo. (..) ChatGPT uzlabo daudzu cilvēku rakstīto," norāda Pēteris Paikens. "Līdzīgi par radio es varu iedomāties, ka tikpat labi pēc kāda pat neilga laika, pēc pāris gadiem, mums būtu risinājums, kurš radio diktoram runu uzlabo, nezinu, izņem ārā kaut kādus ā, m automātiski, uzlabo mazliet dikciju, mazliet skaidrāku, un viņš spēj to pašu tekstu pateikt labāk kā cilvēks. Kāpēc ne!" "Ir ļoti interesanti, ka ChatGPT vispār strādā latviski, viņš principā tikai un vienīgi angļu modelis, apmācīts tikai un vienīgi uz angļu valodu. Tas, ka viņš vispār spēj runāt latviski, tā netīša sakritība, un tad ja mēs kritizējam, ka viņš tā draņķīgi runā latviski, tās ir tā, ka zirgs ar mums runā un mēs sakām, ka zirgam slikta dikcija. Mums ir procesā projekta tieši Latvijas Universitātē par lielo valodas modeļu veidošanu latviešu valodai. Tuvākajos pāris gados mums, es domāju, būs tieši ieguldījums, lai šie rīki, visi līdzīga žanra rīki, sakarīgāk strādātu latviešu valodai," atklāj Pēteris Paikens. Vai klaviatūras un viedtālruņi nākotnē mainīs cilvēka plaukstas? Tas, ko agrāk sauca par "slaucēju slimību", ar to tagad sirgst gan datoriķi, gan tie, kas ilgstoši darbojas ar skārienjutīgiem ekrāniem. Kas notiek ar rokas muskuļiem, ja ilgu laiku tiek darbināti tikai īkšķi? Izliekta mugura un kakls, deformēts īkšķis – internetā var atrast vairākus  modelētus attēlus, kā varētu izskatīties cilvēks pēc tūkstoš gadiem. Cik tas būs ticami, to vēl grūti spriest, jo ģenētiskās izmaiņas noris lēni un pakāpeniski, bet  kamēr zinātnieki prognozē, kā un cik lielā mēra varētu mainīties mūsu ķermeņa  uzbūve nākotnē, tikām jau šodien ir vērojams, ka ilgstoša darbošanās ar viedtālruni izmaina plaukstu locītavas. Ja agrāk bija ierasts, ka veselības problēmas ar plaukstām, pirkstiem ir mūziķiem, ķirurgiem zobārstiem, jo ilgstoši jātur rokas noteiktā leņķī, vai  smagumu cēlējiem, tad kā tas ir, ja skatāmies uz cilvēkiem, kuri regulāri lieto viedtālruni, planšeti vai datoru? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta docente Silvija Umbraško.    

Līdz 31. janvārim Latvijā reģistrētajiem mazajiem uzņēmumiem ir pieejamas bezmaksas apmācības kiberdrošības un pretpikšķerēšanas jomā, jo, neskatoties uz pēdējo gadu ļoti aktīvajām izglītošanas kampaņām, uz pikšķerēšanas e-pastiem turpina iekrist ievērojams skaits dažādu uzņēmumu darbinieku. Kā noziedznieki iemidzina mūsu modrību un kā pret to cīnīties, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina „Corporate Solutions” biznesa attīstības direktors un apmācību platformas „Cloudstudy” vadītājs Imants Felsbergs, kiberdrošības eksperts Kārlis Apalups un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Uz pikšķerēšanu iekrīt 20 - 70 %. Tā trāpa visiem. Uzņēmējiem tās var būt ne tikai "tradicionālās" vēstules no Nigērijas prinčiem, bet arī pavadzīmes, kas pienāk it kā no sadarbības partneriem, bet realitātē ir mainīti bankas rekvizīti. "Ir vēstules, kas jau noformētas individualizēti, noziedznieki ir ielūkojušies mājaslapā un līdz ar to vēstules saņem viens vai divi cilvēki, arī noformējums mēdz būt atšķirīgs. Līdz ar to dažādas ir iespējas atpazīst krāpniekus. Labi sagatavota vēstule var arī veiksmīgi iziet cauri" analizē Gints Mālkalnietis. Viņš stāsta, ka redzējis arī vēstules, kuru pamatā ir reāla sarakste, tikai modificēta. Tas var būt aicinājums atvērt kādu failu, atsaucoties uz bijušu darījumu, lai pārskatītu tāmi vai kādu tehnisko risinājumu. "Šādas iziet cauri ļoti vienkārši, cilvēki zina sadarbības partnerus, atceras, ka pirms pusgada bija objekts, kaut ko darījām, paskatīsimies. Ja runājam par maksājumiem, vienmēr esmu uzsvēris - mācāmies elektroniski parakstītos dokumentus lietot. Vajag atcerēties, ka mums ir šāda aizsargāta sarakstes forma, kur varam digitāli nodrošināt, ka šis dokuments nemainīgs aiziet līdz partnerim un ka viņš spēj identificēt, no kā saņēmis. Bizness vēlas ļoti skriet, un ar šo skriešanu un nevēlēšanos veltīt divas, piecas minūtes, lai šos elektroniskos sarakstus apstiprinātu, zaudē simtus, tūkstošus. Zaudējumi uz šāda veida kļūmēm, nepārskatot dokumentus, ko vajadzētu pārskatīt, tie ir sešciparu skaitļi Latvijā regulāri," atzīst Gints Mālkalnietis. Lai arī Latvijas lielā un vidējā biznesa pārstāvji savus darbiniekus šajās jomās izglīto arvien aktīvāk, tomēr šo prasmju testi un lielais Latvijā reģistrēto dažāda veida krāpniecības apjoms digitālā vidē liecina par būtisku zināšanu trūkumu visu nozaru uzņēmumos un visu speciālistu līmeņos. "Atsaucība mācībām nav pārāk liela," atzīst Imants Felsbergs, "Mācībās vairāk uzsvars ir uz kiberdrošības kultūras veidošanu, jo nav viena konkrēta risinājuma visiem gadījumiem. Darbiniekiem ir jāzina, kā ikdienā rīkoties ar informāciju dažādā formā, arī lietojot sociālos tīklus. Tāpat jāsaprot fiziskās drošības pamatprincipi, ka jāaizver durvis un jāuzliek signalizācija, tāpat ir jāzina, kā strādāt ar e-pastu, uzņēmuma informāciju un jāzina, kā rīkoties, ja notiek jaut kas slikts."  

Latvijas vieta inovācijās, STEM, kā arī biznesa izglītībā nav pārāk augsta starp pārējām ES dalībvalstīm. To veicinājusi gadiem ilgā politiskās sistēmas vienaldzība pret modernas ekonomikas sistēmas būvniecību jeb vienā vārdā sakot - stagnācija. Lietuvas un Igaunijas labie piemēri likuši sarosīties gan politiķiem, gan mācībspēkiem. Kā šo situāciju no malas vēro ilggadējs jaunuzņēmumu jomas pārzinātājs, viens no TechHub Riga dibinātājiem, pasniedzējs un mentors Viesturs Sosārs, skaties DIENA PĒC sarunā.Support the show

Murālis, kā laikmetīgās mākslas veids un iespēja pievērst sabiedrības uzmanību laikmetīgas mākslas procesiem. Par "Mākslai vajag telpu" un Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" pārrunājam Kultūras rondo studijā. Stāsta Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” iniciatīvas izglītībā „Ziedoņa klase” vadītāja Elizabete Pavlovska, fonda „Makslai vajag telpu” vadītāja, kuratore Katrīna Jaunupa un māksliniece Luīze Rukšāne. Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" iniciatīva izglītība "Ziedoņa klase" realizē Eiropas Ekonomiskās zonas programmas projektu, kura laikā izglīto sabiedrību, īpaši jauniešus par laikmetīgo mākslu un kultūru. Projekta ietvaros jau tapuši trīs murāļi trīs Latvijas pilsētās - Talsos, Smiltenē un Adažos. Kopumā tādi būs pieci - nākamā gadā iecerēts murāļus veidot kāda Zemgales un Latgales pilsētā. Ir jau izvēlēti mākslinieki un tapušas pirmās skices.

No pirmās Ukrainas kara dienas Latvijas iedzīvotāji ir nesavtīgi palīdzējuši ukraiņiem cīnīties ar iebrucēju ordu, gan atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus, gan palīdzot bēgļiem ar pajumti un maizes riecienu. Diemžēl karam pagaidām beigas neredz un katrs mūsu ziedotais eiro joprojām ir teju dzīvības cenā. Par to, kā un kur ziedot Ukrainai, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kādas šobrīd ir aktuālākās palīdzības nepieciešamības un kā iespējams ziedot, stāsta biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone-Gavale, biedrības "Tev" pārstāve Linda Spoģe un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimante. "Mantiskās vajadzības ir ārkārtīgi daudz, bet tas nav vienīgais ziedojumu veids. Ziedošanās iespējas ir visā Latvijā un arī bēgļi ir visā Latvijā, "Palidzibaskarte.lv" var atrast visas vietas ar darba laikiem, ko tur pieņem. Vienmēr aicinu iepriekš sazināties un pārbaudīt, vai tas punkts ir tajā brīdī vaļā un kas ir tās lietas, kas ir nepieciešamās. Iespējams, ka tajā punktā ir daudz bērnu ratu, bet vajag šampūnu. Vajadzības ir ļoti dažādas. (..) Pārbaudīt, kādas lietas visvairāk nepieciešamas. Vajadzību saraksts ir ārkārtīgi garš," atzīst Linda Jākabsone-Gavale. Izvēloties ziedot šampūnu vai naudu, labāks ziedojums būtu nauda, jo cilvēki, kas strādā organizācijās, varēs iepirkt vairumā, tas būs lētāk, loģistika būs vienkāršāka un ziedojumu varēs pielāgot nepieciešamai vajadzībai. Bet jebkurš ziedojums būs labs arī mantiskā formā. "Reizēm cilvēki sakautrējas vai pie sevis mēz padomāt, ko tad es ar vienu zeķu pāri vai šampuna pudeli... Vajag atcerēties, ka, pirmkārt, mazu ziedojumu nav, otrkārt, ļoti liela nozīmē, reizēm vēl lielāka ir, ja to neaiznes kādai organizācijai, bet paliec ar atvērtu sirdi ikdienā, lai kur tu būtu, strādātu, darītu, domāju, sanāk saskarties ar cilvēku no Ukrainas, nekautrēties iet klāt, uzrunāt un apvaicāties, kā jums iet un vai varam palīdzēt," uzskata Linda Spoģe. Daudziem noder mentora padoms no vietējiem. Rūta Dimanta skaidro, ka šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!", katrs var ziedot "Dodpieci.lv" piecus eiro un izvēlēties dziesmu. "Galvenā ideja ir izlietot saziedotu naudu visā Latvijā sadarbībā ar citām labdarības organizācijām, kuru redzes lokā ir kara bēgļu bērni no Ukrainas, un sniegt tieši mērķtiecīgu, mērķētu palīdzību - to, kas katram bērnam ir visnepieciešamākais. Nevis, ka vienkārši nopērkam visiem saldumu paciņas vai visiem mēteļus, bet katra bērna vajadzības. Tā mēs ar citām organizācijām strādājam visus šos deviņu mēnešus. Ja bērniņam ir vajadzīgs apmaksāt brilles, kas nav valsts apmaksātas, tad no šāda ziedojuma ar ārsta receptes pamatojumu tiek apmaksāts. Ja ir vajadzīga datortehnika skolai, arī šāda veida palīdzība. Tas nebūs tikai Rīgā, bet visā Latvijā, esam ar citām labdarības organizācijām šādu aptauju veikuši, kura organizācija ko ir gatava palīdzēt," skaidro Rūta Dimanta. Tāpat Latvijā dzīvojošie ukraiņi varēs pieteikties nepieciešamajai palīdzībai "Dod pieci!" mājaslapā.  

Savvaļas dzīvnieku un cilvēku attiecības vienmēr ir bijušas līdzatkarīgas un ne reti arī konfliktējošas, īpaši, jau runa ir par plēsīgiem dzīvniekiem. Cilvēks un plēsējs kāro vienu un to pašu medījumu, bet plēsēji nerespektē cilvēku novilktās robežas. Vilki, lūši, lāči - nevienam vien lauksaimniekam tie ir radījuši raizes un senatnē arī lielas bailes. Cīniņš ar plēsējiem cilvēku mudinājis pat atsevišķās vietās atbrīvoties no šiem dzīvniekiem pilnībā. Kādas tam ir bijušas sekas, kāpēc dabai vajag plēsējus un kāda loma dabā ir tādam dažkārt traucējošam dzīvniekam kā bebrs, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zoologs, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte Tas, ko lauva, žirafe vai eksotisks kukainis apēd savvaļā, ir atkarīgs no barībās pieejamības un prasmēm to sagādāt. Nebrīvē dzīvojošiem savvaļas dzīvniekiem barība sev nav jāgādā, taču aprūpētājiem ir jānodrošina savvaļai līdzīgs uzturs. Kā tas notiek Rīgas Zooloģiskajā dārzā, ko zvēri ēd, esot tūkstošiem kilometru attālumā no savas dabiskās dzīves vietas? Nedēļas laikā tiek apēstas 15 - 20 tonnas dažādas barības - gaļa, siens, augļi dārzeņi un  granulas - tāda izskatās Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte. Lai dzīvnieku nodarbinātu un padarītu tam interesantāku laiku, nereti barība tiek ieslēpta kādā dobumā, vai kastē, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas daļas pārstāvis Māris Lielkalns. Palūkosimies sīkāk, kādiem dzīvniekiem un kas konkrēti tiek dots. Vai zinājāt, ka banāni nebūt nav ierastākā pērtiķu barība un svētdiena lielajiem plēsējiem ir atslodzes diena? Par Rīgas zooloģiskā dārza dzīvnieku barību runājam bridējputnu flamingu mājā, kuri ieraksta laikā galvu iegremdējuši baseinā šūpo savu kaklu kā izkapti uz lauka un tādejādi ar knābi filtrē barību. Zīdītāji, abinieki un putni, kas pārtiek no kukaiņiem, ēd vietējo barību, tas ir, pašā zooloģiskajā dārzā šo dzīvnieku vajadzībām tiek audzēti kukaiņi. Māris Lielkalns stāsta, ka gada laikā tiek izaudzēti ap 100 kg kāpuru un  kukaiņu un attiecībā pēc dzīvnieka lieluma tie tiek kalibrēti pēc izmēriem. Savukārt lielie plēsēji - lauvas un tīģeri - tiek baroti ar liellopa, vistas un truša gaļu. Māris Lielkalns vēlreiz atgādina, ka dzīvnieki zoodārzā tiek uzraudzīti, lai tie saņemtu atbilstošu barību un tāpēc  apmeklētājiem nevajag censties mest pār žogu pārtiku, lai pabarotu, viņuprāt, izsalkušo zvēriņu, vai pievilinātu to sev tuvāk. Atcerēsimies, ka 2018. gadā pēc tam, kad daži "labdari" bija sabarojuši ziemeļbrieža mazuli ar čipsiem, tas lielās mokās nomira, un vēl pirms tam aizgāja boja lauku sētas kazlēni, kurus apmeklētāji bija pacienājuši ar baltmaizi.  

Ciemos grima māksliniece Jana Kozlova. Šo sarunu varētu dalīt trīs lielos cēlienos, un katru cēlienu iztirzāt atsevišķā sērijā. Tātad par grima mākslinieka psiholoģisko ikdienu, šovbiznesu un TV šoviem, par padsimtgadu ilgo dienēšanu armijā, par četriem bērniem, par cīņu ar audzēju, par laimi un par to, kāpēc desmit minūtes dienā vajag paklusēt.

Ar pyrmuo Latgolys latvīšu amateru teatra – Rēzeknis tautys teatra niulinejū režisori Māru Zaļaiskalns, scenografi, kostimu muokslineicu i aktrisi Ināru Apeli, kai ari akteri Aldi Leidumu runuosim par dzeivi i dzeivi teatrī. Raudzeisim dazynuot, kaida ir lobys izruodis recepte i kai Rēzeknis tautys teatram arviņ īsadūd sajimt vysaidus gūdolguotus apbolvojumus i atzineibys. Septembrī Latvejis Nacionaluo kulturys centra reikuotuo Latvejis Amaterteatru īstudejumu skate “Gada izrāde 2021” atnese streipi gūdolgu Rēzeknis Tautys teatram. Jūs izruode “Sibīrijas haiku” tyka par ūtrū lobuokū amaterteatra īstudejumu 2021. godā. Režisore Māra Zaļaiskals pīzeita par “Goda režisori”, aktrise i scenografe Ināra Apele par “Goda scenografi”, taipat Rēzeknis tautys teatra akteri sajēme apbolvuojumu par lobuokū ansambļa spieli izruodē “Sibīrijas haiku”. Ilggadejuo tetra režisore Māra Zaļaiskalns izsver, ka taišni niu, jaunuos sezonys suokumā, kod teik vaicuots jauns repertuars, interesentim ir eistais laiks, kod raudzeit pīsavīnuot Rēzeknis tautys teatra akteru puļcenam, ka ir rodusēs taida gribiešona. Vystik itam lāmumam juopīīt ar atbiļdeibu, pībiļst režisore. „Vajag vīnkuoršai atīt pi mane, taipat kai sovulaik atguoja Aldis. Bez šaubu, taidā apzynuotā vacumā, kod cylvāks ir atbiļdeigs. Īīt teatrī nimoz nav tik vīglai, vyspuor, īīt varbyut ari ir vīglai, bet palikt, byut gon nā. Teatra muokslā tys process ir ilguoks, bet cylvākm gribīs uzastuot i jis varbyut vaira nagryb īsadzilinuot procesā… Es veidoju repertuaru atkareiba nu tūs cylvāku, kas ir īguojuši. Aiz tuo kotru rudini sasazynojam i saprūtam, kurs ir gotovs godu atdūt teatram. Deļtuo niu ir vysā gryuši atrast jaunus cylvākus… Kod atīt kaids cylvāks, kurais gryb dorbuotīs teatrī, es jam savaicoju vītu kaidā izruodē  i mes suocam struoduot.” Rēzeknis tautys teatrī nu dorba breivajā laikā dorbojās vysaidu profeseju puorstuovi, kas īstudej latvīšu, latgalīšu, kai ari uorzemu autoru dorbus.  Taipat jau nu 2000. goda kotru ūtrū godu itys teatris Rēzeknē reikoj Storptautyskū teatra festivalu „Soli pa solim”.  

Izmantojot privilēģiju, ka latgaliešu repa princese ŪGA aba Daiga Barkāne dzīvo tepat Latgalē, aicinām viņu uz #5BREINUMI raidījumu, lai aprunātos par aizvadīto 2022. gada vasaru - koncertiem, sadarbībām un citiem projektiem.  Kāpēc nevienam vēl nav izdevies pārvilināt Ūgu uz Rīgu, uzzini 1. oktobra raidījumā kopā ar Jāni Pampi un Baibu Baltaci-Saukāni. Raidījumā ir unikāla iespēja dzirdēt arī par dziesmas “Viejs” videoklipa tapšanas procesu.

Izmantojot privilēģiju, ka latgaliešu repa princese ŪGA aba Daiga Barkāne dzīvo tepat Latgalē, aicinām viņu uz #5BREINUMI raidījumu, lai aprunātos par aizvadīto 2022. gada vasaru - koncertiem, sadarbībām un citiem projektiem.  Kāpēc nevienam vēl nav izdevies pārvilināt Ūgu uz Rīgu, uzzini 1. oktobra raidījumā kopā ar Jāni Pampi un Baibu Baltaci-Saukāni. Raidījumā ir unikāla iespēja dzirdēt arī par dziesmas “Viejs” videoklipa tapšanas procesu.

“Vajag sarakstīt un izlaist arī sliktas dziesmas vai vismaz sataisīt demo versijas un neizlaist, lai starp tām, caur pieredzi, daudzām kļūdām un neveiksmēm, sanāktu arī kaut kas labs. Arī mēs daudz eksperimenētjam, pirms izlaižam kādu dziesmu.” Armands Varslavāns Šajā nedēļā raidījums #5BREINUMI runā par mūziku un tās producēšanu kopā ar vienu no pašlaik Latvijā aktuālākajiem mūzikas producentiem Armandu Varslavānu un talantīgo dziedātāju Eviju Smagari.  Raidījumā mūziķi pastāstīs par savu ceļu līdz muzikālajiem panākumiem, kā arī dalīsies ieteikumos, kurus vērts atcerēties jaunajiem māksliniekiem, kuri ir muzikālā ceļa sākumā, jo arī Armands uzskata, ka pats vēl ir sākumā, kur ir visgrūtāk, tomēr apgalvo, ka ar neatlaidīgu darbu var panākt vēlamo rezultatu, kas pamazām arī notiek. Raidījumu vada Līna Lontone un Baiba Baltace-Saukāne. Breinojamīs kūpā!  

“Vajag sarakstīt un izlaist arī sliktas dziesmas vai vismaz sataisīt demo versijas un neizlaist, lai starp tām, caur pieredzi, daudzām kļūdām un neveiksmēm, sanāktu arī kaut kas labs. Arī mēs daudz eksperimenētjam, pirms izlaižam kādu dziesmu.” Armands Varslavāns Šajā nedēļā raidījums #5BREINUMI runā par mūziku un tās producēšanu kopā ar vienu no pašlaik Latvijā aktuālākajiem mūzikas producentiem Armandu Varslavānu un talantīgo dziedātāju Eviju Smagari.  Raidījumā mūziķi pastāstīs par savu ceļu līdz muzikālajiem panākumiem, kā arī dalīsies ieteikumos, kurus vērts atcerēties jaunajiem māksliniekiem, kuri ir muzikālā ceļa sākumā, jo arī Armands uzskata, ka pats vēl ir sākumā, kur ir visgrūtāk, tomēr apgalvo, ka ar neatlaidīgu darbu var panākt vēlamo rezultatu, kas pamazām arī notiek. Raidījumu vada Līna Lontone un Baiba Baltace-Saukāne. Breinojamīs kūpā!  

8. septembrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā 25. Garīgās mūzikas festivāla ietvaros koncertā "Ukraiņu garīgā mūzika" Valsts akadēmiskais koris "Latvija" uzstāsies ukraiņu diriģenta Oleksandra Vaceka (Олександр Вацек) vadībā. Programmā būs tikai un vienīgi ukraiņu garīgā mūzika, kuras autori – Дмитро Болгарський, Микола Ділецький, Дмитро Бортнянський, Кирило Стеценко, Ганна Гаврилець, Вікторія Польова un vēl citi. Inta Zēgnere tiekās ar VAK "Latvija" direktoru Māri Ošleju un diriģentu Oleksandru Vaceku. OV: "Būt šeit man ir liels gods. Pirmais meistarības paraugs bija Imants Kokars, kurš mani iedvesmoja pievērsties kora mākslai. Viņa koris Ave Sol savulaik bija gluži kā zviedru grupa ABBA, tik pārsteidzošs un spilgts, atšķirīgs no mūsu koriem. Tieši tas lika pievērsties kordiriģēšanai, kas līdz tam likas diezgan garlaicīga joma. Ar Māri Sirmo esam pazīstami kopš 1996. gada, kad ar saviem koriem piedalījāmies Grand Prix konkursā Ungārijā un abi piekāpāmies ungāru korim. Bijām kopā arī kāda konkursa žūrijā un daudz laika pavadījām sarunās. Jutu, ka viņš ir radniecīga dvēsele, gluži kā brālis. Ilgus gadus nebijām tikušies, un tagad satiekamies jau kara laikā. Divas trešdaļas no mana kora Орея dziedātājiem ir aizbraukuši no Ukrainas. Daļa karo, sievietes ar bērniem devušies uz ārzemēm, jo Žitomira jau kopš kara pirmajām dienām bija pakļauta apšaudēm. Piemēram, no skolas, kas netālu no manām mājām un tur mācījās mans dēls, tikai puse no ēkas atlikusi, jo bija tiešs trāpījums, lai gan skola nav militārs objekts. Kad kora dziedāji izklīduši, domāju, ka nekad vairs nediriģēšu un kori nesapulcināšu, bet te pēkšņi zvans no Māra un aicinājums uz festivālu. Man tas bija tik patīkami un saistoši. Vienmēr esmu centies radīt daudzveidīgas programmas un esmu, tā teikt, visēdājs, jo domāju, ka dziedāt vienveidīgu mūziku ir tas pats, kas ēst vienu un to pašu ēdienu. Patīk ukraiņu speķis vai borščs, bet, ja ēd to no rīta līdz vakaram, vairs nav interesanti. Vajag, lai būtu gan dārzeņi, gan augļi, arī nedaudz vīna. Līdzīgi ir ar mūziku – tai jābūt daudzveidīgai. Māris  Sirmais piedāvāja brīnišķīgu iespēju ar lielisku kori, taču tikai ar vienu ievirzi – ukraiņu garīgā mūzika, kuru neesmu daudz diriģējis. Bet tagad tajā iedziļinājos un atklāju daudz interesanta. Lasīju  zinātniskus pētījumus un uzzināju, ka vesela virkne izcilu komponistu – kā Vedels, Berezovskis, Bortņanskis, Dehterevs – tiek uzskatīti par krievu komponistiem, kaut gan patiesība viņi dzīvoja, uzauga un izglītojās Ukrainā, bet pēc tam tika paņemti kā labākie dziedātāji uz Sanktpēterburgu un Maskavu, un tur radās brīnišķīgi kori. (..) Es vēlējos, lai koncerta programma būtu daudzveidīga, plašā spektrā, arī ar mūsdienu mūziku."  

No 2. septembra līdz 16. oktobrim Rīgā notiks jau trīspadsmitais Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkotais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, par kuru "Klasikai" plašāk stāsta LLMC vadītāja Solvita Krese un festivāla māksliniece Sabīne Šnē.  Šogad festivāls, kas nosaukts Ojāra Vācieša dzejoļa vārdiem “Putniņu vajag noķert”, pievērsīsies skaņas un vārda brīvībai un dažādām pretošanās formām un iemājos Rīgas vēsturiskajā centrā – agrākajā UNIBANKAs ēkā Doma laukumā, Pils ielā 23. Survival Kit 13 festivālu kopā ar LLMC šogad veidos starptautiska komanda – kuratore iLiana Fokianaki un vairāk kā 30 mākslinieku no visas pasaules, aptverot gan Āfriku, gan Āziju, gan Ameriku un Eiropu.  

"Putniņu vajag noķert" - ar šādu devīzi festivāls "Survival Kit" šogad pēta skaņas un vārda brīvību un dažādas pretošanās formas, arī Atmodas laika notikumus Latvijā, atklājot to pasaules aktualitāšu un tagadnības kontekstā. Par festivāla "Survival Kit 13" saturu un mākslinieka skatījumu Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un mākslinieku Kristapu Epneru.

12., 13. un 14. augustā Cēsu mākslas festivāla izskaņā skatītājiem tiks piedāvāta audiovizuāla performance ar virtuālu kori "Klusums krīt": tā būs lūgšana par mirušajiem ar mūzikas un valodas klātbūtni, kas noritēs mežā, kurā nacistiskās okupācijas laikā 1941. gada augustā tika nogalināti apmēram divi simti Cēsu ebreju. Katras performances laikā divi simti skatītāju tiks aicināti pieminēt mirušos ebrejus, dodoties ceļā ar autobusu no Cēsu pilsētas Rožu laukuma uz netālu esošo mežu. Performance notiks latviešu un angļu valodā. Performances idejas autori un režisori ir mākslinieki Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo, komponists - Krists Auznieks, kuratore Elīna Kalniņa, dzejniece Merita Maloja, izpildītāji – jauniešu koris “Kamēr...” (diriģenti Aivis Greters un Kārlis Patriks Stepe), balss Marija Linarte un Lelde Beņķe. Performacē piedalīsies brīvprātīgie cēsnieki. Performances būtību un tās tapšanas procesa aizkulises sarunā ar "Klasiku" atklāj Krista un Reinis Dzudzilo, bet telefonintervijā - arī pats Krists Auznieks. 

Sastapties Latvijas mežos ar kādu meža zvēru, kas cilvēkam var nodarīt nopietnu kaitējumu veselībai, joprojām ir zema, tomēr iespēja pastāv. Par to, kā rīkoties situācijā, ja mūsu ceļi ir krustojušies ar bīstamu plēsēju, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Dabas aizsardzības pārvalde ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, ekskursiju "Uzzini, iepazīsti" vadītāja un gide Zaiga Kaire un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja. "Tie četrkājainie, no kuriem šogad zināmā mērā pamatoti, bet lielā mērā nepamatoti nobijušies, tie ir vismazāk bīstamie," vērtē Andrejs Svilāns. "Tie cilvēki, kuri iet dabā, pieļauju, ka viņus lācis ir redzējis krietni biežāk, nekā viņi lāci. Kārtīgs lacis, ja viņš ir savvaļas lācis viņš aizvācas klusākā vietiņā no "divkājainā zvēra"." "Bažas par to, ka aiz katra koka mežā gaidīs lācis, ir pilnīgi aplamas," turpina Andrejs Svilāns. Zaiga Kaire atzīst, ka bīstamākas situācijas ir veidojušās, tikai ejot vienai. "Ja mēs esam gājuši kaut vai nelielā bariņā, kaut vai trīs cilvēki, mēs radām  lielāku troksni, dzīvnieks mūs labāk sadzird. Pēc būtības meža dzīvnieks, ja viņš nejūtas apdraudēts, ja nav slims, viņš no cilvēka vairīsies," norāda Zaiga Kaire. "Piekristu apgalvojumam, ka drīzāk dziļā meža biezoknī sastapt cilvēku šķiet bīstamāk un lielāks apdraudējums, nekā redzēt kādu dzīvnieku. Manuprāt, pareizā pieeja būtu nepievērst sev uzmanību, izbaudīt to mirkli, kad esi viņu redzējis, klusiņām doties projām, vai pagaidīt, lai dzīvnieks aiziet prom, ja tevi nav pamanījis." Abi eksperti norāda, ka par lāčiem daudz bīstamākas ir un arī biežāk sastopamas ir mežacūkas ar mazuļiem. "Tās ir bijušas ļoti nepatīkamas tikšanās, īpaši, ja tu ej viens, kā man ir gadījies. Eju viena, ļoti klusām, vēl fotografējot, ir gadījies, gandrīz uzkāpt virsū. Tā tikšanās... viņi ceļas, viņi ir strauji, skrien, varbūt īsti tevi neredz, tad jādomā, ko darīt tajā mirklī," atzīst Zaiga Kaire. Andrejs Svilāns piebilst, ka šādā situācijā nav universāla risinājuma: ja redz koku un spēj uzrāpties, to vajadzētu darīt, jo mežacūka ir ātrs dzīvnieks un kokā nerāpjas. Bet ar lāci tuvplānā tā ir loterija, ja viņš ir dažu metru attālumā. Nav universālas receptes Vēl kā bīstamākus par meža dzīvniekiem Zaiga Kaire min agresīvus suņus.  "Tas, ko nevajadzētu darīt, grupiņai nevajadzētu pašķīst. Vajag uztaisīt drīzāk kā baru, jo agresīvie suņi, redzot kā baru, viņi vairāk baidīsies nākt klāt, viņi meklēs cilvēku, kurš nobīstas, atdalās, mēģina viens pats palikt. Tas ir sliktākais, ko var darīt," uzskata Zaiga Kaire. Tāpat viņa iesaka dabā vairāk doties vismaz divatā. Vilnis Skuja uzskata, ka nevajag pārāk baidīt cilvēkus, kas vēlas doties mežā. "Skaidrs, ja cilvēks uzvedas dumji, vairāk jādomā, kā cilvēku norobežot no dabas, nekā tos dzīvniekus. Arī ar gulbjiem nav tik traki, jebkurš gulbis virsū neskries. Ir tēviņi, kas ir agresīvāk noskaņoti, ka tā būtu Latvijā briesmīga problēma, nedomāju," vērtē Vilnis Skuja. "Ja redzat, ka gulbis peld pretī un kaut ko saka, varbūt neejiet viņam tuvāk vai nepeldēties tajā vietā. Gulbis arī ir dzīva radība, viņam varbūt ir lielākas tiesības uz to gabaliņu ezerā, nekā tam cilvēkam, kurš ir noģērbies un ielīdis papeldēt." "Mežā cilvēks var justies droši un brīvi, ja viņš pats neuzvedas idiotiski. Ja viņš uzvedas muļķīgi, tad arī visādas muļķības var sanākt," pārliecināts Vilnis Skuja.  

No 25. janvāra publiskās vietās drīkstēs lietot tikai medicīniskās maskas vai ne zemākas klases kā FFP2 respiratorus bez vārsta, otrdien lēma valdība. Skolēni no 7 līdz 12 gadu vecuma visur varēs turpināt vilkt valsts nodrošinātās auduma maskas. "Maska nav brīnumnūjiņa, tas viens no daudzajiem piesardzības pasākumiem, kas jāveic vienlaicīgi," raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš atzīst, ka cilvēki ir noguruši no sasprindzinājuma, ko rada vīrusa klātbūtne. "Es arī neesmu sajūsmā par iespēju staigāt ar respiratoru, bet ir jāsaņemas, jo janvār beigas un februāra sākums neiezīmējas rožains," atzīst Ivars Vanadziņš. Viņš arī norāda, ka maskas ir viens no daudzajiem piesardzības pasākumiem, tapat svarīga ir arī distancēšanās, attālinātais darbs, telpu vēdināšana, tie ir efektīvi pasākumi ne tikai pret Covid-19, bet arī gripu un citiem vīrusiem. Rīgas Tehniskās universitātes profesore Inga Dāboliņa norāda, ka tie pat ir primāri pasākumi, kam jāpievērš uzmanība: ja es varu neiet, neeju. Tad nebūs jādiskutē, cik ērta vai neērta ir kāda maska. Bet izvēloties respiratoru, ir svarīgi saprast, vai tas labi der. "Galvenā nianse ir, vai mums der vai neder tas respirators. Ja tas ir ar CE atzīmi un atbilstošs standartam, primārais, ko varam darīt kā lietotājs, apskatīties, vai der. Tajā brīdī, kad esam gatavi pirkt respiratoru, nenopērkam daudz, bet vairākus un dažādus, lai paskatītos. Respiratori ir dažādas formas, atbilstoši dažādām sejas formām. Paskatāmies, kurš patika labāk un to pērku vairāk, lai lietotu plašāk," skaidro Inga Dāboliņa. "Ir ļoti daudz atsauksmju, ka man ir garāks deguns, man neder, nepiekļāvās vaigiem vai virs deguma izveidojās jumtiņš, tajā brīdī mēs vairs sevi nepasargājam. Tas piegulums, tā piekļāvība ir svarīga." Medicīniskā maska ir vienreiz lietojams izstrādājums. "Respiratora dzīves ilgumu nosaka tas, vai paliek netīrs. Bet pats būtiskākais, to nosaka tas, vai respiratora poras ir pilnas, vai filtrs strādā. Saudzīgi lietojot, pareizi glabājot, nevazājot pa netīrām rokām, noņemot aiz saitītēm, ieliekot papīra vai auduma maisiņā, varētu valkāt vairākas reizes, mierīgi 1-2 dienas," atzīst Ivars Vanadziņš. "Zaļās jostas" pārstāve Laima Kubliņa skaidro, kā pareizi rīkoties ar izlietotajām maskām.  "Lai arī maska ir izgatavota no dažādu slāņu sintētiska materiāla, ko tautā sauc par plastmasu, maskas nav klasificējamas kā pārstrādei vai šķirošanai piemēroti atkritumi. izlietotās sejas maskas  nedrīkst izmest dalītās vākšanas konteinerā, kas paredzēts šķirotajiem atkritumiem.Tās ir sadzīves atkritumu vienības, kas jāizmet parastajā sadzīves atkritumu konteinerā," norāda Laima Kubliņa. "Maska ir viegla un labi lido pa gaisu, tāpēc papilduzdevums ir veikt divas darbības: pirmā, cilpiņas, kas iestrādātas maskā, vajadzētu pārgriezt, jo brīdi, kad maska būs noglabāta poligonā, lai tajās nesapinās putni. Otrs, parūpēties, lai maska tiešām nonāk atkritumu konteinerā, lai neaizlido pa gaisu, kad to nākamā reizē atver vai iztukšo. Mūsu uzdevums rūpēties, lai maskas nogādātu uz atkritumu poligonu droši, lai tās nenonāktu vidē," turpina Laima Kubliņa.

Un uzzinājām, kas ar Tomu kopā skries maratonu Islandē!