Podcasts about annas brigaderes

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Annas Brigaderes pasaku  luga "Sprīdītis" Valmieras teātra interpretācijā piedāvā aizrautīgu aktieru izspēlēšanos kā enerģijas bumbu. Tēlu pētniecība un etīdes ir bijis veids, kā iedzīvoties Annas Brigaderes radītajā tēlu telpā. Pēc pirmizrādes saruna ar aktieriem Rūdi Bīviņu (Sprīdītis) un Rihardu Jakovelu (Lutausis), kā arī ar kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un kustību mākslinieci Lindu Mīļo, studijā tiekamies ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu. ""Sprīdītis" - jo mani interesē pieaugšanas stāsti," lugas izvēli atklāj Reinis Suhanovs. "Arī "Pazudušajā dēlā" - vecāku un bērnu attiecības un bērnu palaišana dzīvē. Ja "Pazudušajā dēlā" tās jau ir sekas kaut kādai noteiktai audzināšanai, "Sprīdītis" lieliski parāda, cik Brigadere šo darbu veidoja pēc iniciācijas pasakām. Mēs nezinām īsti, kādi bijuši iniciācijas rituāli, bet skaidrs ir tas, ka bērniem bija jāizdzīvo diezgan nežēlīga, iespējams, tā bija maskarāde un jāsastopas ar to diezgan agrā vecumā, ka pasaule mēdz būt nežēlīga un ka katram ir jāspēj arī agrā vecumā uzņemties atbildību.  Man pašam kā tēvam, kas audzina divus bērnus, tie ir lieli jautājumi - kā palaist bērnu pirmoreiz, piemēram, ar tramvaju uz skolu. Tā šķiet maza izvēle, bet, ja mēs šīs lietas saviem bērniem nepiedāvājam, viņiem arī pēc tam vēlāk ir ļoti grūti izdarīt izvēles un sarežģītās situācijās adekvāti reaģēt." 1903. gadā Rīgas Latviešu teātris vērsās ar aicinājumu pie Annas Brigaderes (1861-1933) tulkot kādu lugu, kas būtu noderīga Ziemassvētku iestudējumam, kas domāts visai ģimenei. Rakstniece tomēr izšķīrās par oriģināldarba rakstīšanu, un tapa pirmā no viņas populārajām pasaku lugām Sprīdītis, kas izpelnījās lielu ievērību. Jau vairāk kā simt gadus Brigaderes radītais stāsts par ņipro, zinātkāro, nesavtīgo puiku ar lielo dūšu piedzīvo aizvien jaunas interpretācijas. Bet vai sirds ir kā dimanta oliņa? Lai pamodinātu nedaudz iemigušo sirdi un aplauztu lepnības radziņus, Sprīdītim ir jāpārvar visvisādi šķēršļi, sargājot Vēja mātes dēlus, atbrīvojot mežā apmaldījušos bērnus no Lutauša, uzveicot atjautībā Sīkstuli un visbeidzot – pieveicot pašu velnu. Tikai tad nāk atalgojums – saprašana, ka laime nebij' jāmeklē nemaz tik tālu. "Sprīdītis" režisoram Reinim Suhanovam ir personīgs darbs par atgriešanos. Vērīgākie varēs pamanīt, ka Suhanova Sprīdītis labi sader pārī ar viņa iepriekšējo iestudējumu Valmieras teātrī – Blaumaņa "Pazudušo dēlu", taču šis būs stāsts ar laimīgām beigām. Sprīdītis atšķirībā no Krustiņa atradīsies!

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore 20. gadsimta 30. gados mākslinieks Ansis Cīrulis (1883-1942), interpretēdams senās tradīcijas, pievērsies madarošanai – ar rokas spiedes palīdzību apgleznotu audumu radīšanai. Audumu rotājumiem tika izmantoti etnogrāfisko motīvu un figūru īpatnēji stilizējumi, sevišķa vērība pievērsta Laimas figūru un Austras koka motīvu variācijām. Madarojumi guvuši ievērību Rietumeiropā rīkotajās izstādes (1934. gadā Stokholmā, 1935. gadā Briselē un 1938. gadā Berlīnē). Sākumā tika izmantotas koka un linoleja tehnikas, bet vēlāk viņš pielieto Latvijas Universitātes profesora Jūlija Auškāpa izstrādāto sietu šablonu metodi. Iniciatīva pievērsties jaunajai madarošanas tehnikai nāca no ķīmiķiem – LU rektora un vēlākā izglītības ministra, profesora Jūlija Auškāpa un LU privātdocenta Arvīda Veidemaņa. Savukārt gleznotājs Rūdolfs Kronbergs atceras, ka Cīrulim tehnoloģiski sietus izstrādāt palīdzējis ķīmiķis Elcers. Madarojumi tika veiksmīgi pielāgoti telpu interjera veidošanā: te jāmin Piena restorāns, Lauksaimniecības kamera, Rīgas Mazā teātra skatuves ietērpa veidošana u.c. Rīgas Amatniecības skolā šo Anša Cīruļa veiksmīgi popularizēto tehniku plaši ieviesa apmācības programmā, īpašu vērību pievēršot grāmatu iesējumiem. Gleznotājs Rūdolfs Kronbergs rakstījis: "Aiziesim pagātnē un atsēdīsimies Rīgas Piena restorāna mājīgajās telpās. Kad būsim tikuši galā ar skāb putru vai rupjmaizes zupu ar putu krējumu, palaidīsim skatu apkārt. Nepakavēsimies ilgāk pie daiļās apkalpotājas tautas tērpā – kas zin, vai viņa nav jau precējusies un vīrs nenoskaišas. Pametīsim acis uz sienām. Tur karājas latviskas sienas segas. No stilā uzreizi pazīstam, ka tie Anša Cīruļa darbi. Pareizi, mēs taču lasījām avīzēs, ka Cīrulis 1928. (?) gadā par šiem madarojumiem, kā viņš tos nosaucis, Briseles starptautiskajā izstādē saņēmis godalgu. Atceros, 1931. gadā, kad mācījos Parīzē, Dekorātīvās mākslas akadēmijas profesors Pols Kolēns rādīja saviem audzēkņiem savu silk-screen'a gleznojumu un stāstīja, ka šo techniku beļģi pārņēmuši no Ziemeļeiropas māksliniekiem. Manā rīcībā nav vairāk ziņu. Vienīgi zinu vēl to, ka Cīrulim šo madarojumu vai, kā to šodien sauc, silk-screen'a techniku atrisināt palīdzējis ķīmiķis Elcers." (1952.05.01., "Latvju Ziņas" / Rūd. Kronbergs) Domājot par Ansi Cīruli, mākslinieks Kārlis Miesnieks saka: "Es nemaz nevaru iedomāties latviešu lietišķās un vispārīgi mākslas bez Cīruļa. Tad saskatītu lielu tukšumu. Ja iespaidojies no frančiem, tur nekāda tukšuma nav, bet, ja nebūtu Cīruļa, tad būtu liels tukšums. Viņš pa glezniecību, lietišķo mākslu bija brīnišķīgs komponētājs. Viņš savu stilu izstrādāja. Viņš ir latviešu lietišķās mākslas dibinātājs, celmlauzis. Viņš ir humānists, cīnītājs, izcils meklētājs, strādnieks. Parīzē redzējis Eiropas kultūru." Ar Ansi Cīruli mākslinieks Kārlis Miesnieks bija pazīstams no 1921. gada. Viņi abi savulaik bija Madernieka studijas audzēkņi. Daudzi, skolotāja mudināti, devās mākslas studijās uz Parīzi. Jau 1921. gada pavasarī Ansis Cīrulis Parīzē apmeklē muzejus, klausās lekcijas Sorbonā, satiek dažus tautiešus un viņa  paziņu loks arvien paplašinās: viņš iepazīstas ar Raimondu Dunkanu (Raymond Dunkan, 1874-1966), slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes (Isadora Duncan, 1877-1927) brāli. Kādā vēstulē sievai Sofijai Ansis Cīrulis aizrautīgi stāsta par to, cik ļoti viņu pārsteigušas Parīzes ielas un arī kāds veikals – tāds plašs, lieliem logiem, kur redzamas, kā sievas plucina vilnu, auž audumu, ar pindzelēm rokās to apmālē raibi jo raibi. Kur kāds vīrs drukā ar rokas presi. Un visi sengrieķu apģērbos, "zandeles" kājā…Visa uzņēmuma iniciators un dvēsele esot Dunkans. Dunkans ar sekotājiem dzīvoja komūnā, piekopjot īpatnēju, no Sengrieķu filozofijas iedvesmotu dzīvesstilu, bet, lai sevi apģērbtu un uzturētu, tirgoja pašu vērptus un austus audumus, kā arī ar augu valsts krāsām apgleznoja un koka spiedogiem apdrukāja zīda lakatus, visbiežāk ar sengrieķu motīviem. Ansis Cīrulis, redzētā iedvesmots, apmeklēja Dunkana studiju un teātra izrādes. Varbūt toreiz redzētais rosināja pašam vēlāk  sietspiedes tehnikā darināt skatuvisko ietērpu Rīgas Mazā teātra izrādei 1936. gadā? Toreiz laikraksts "Jaunākās ziņas" (Nr. 224) rakstīja: "Ŗīgas Mazais teātris arvienu centies būt latvisks. Šo slavējamo nodomu teātris vakar, otrās sezonas atklāšanas izrādē, vēl reiz pārliecinoši pasvītroja. Annas Brigaderes monumentālais darbs "Princese Gundega un karalis Brusubārda", latviskākā mākslinieka Anša Cīruļa dekoratīvā ietērpā, J. Zariņa iestudējumā piedeva sezonas ieskaņai iepriecinošu latvisku noskaņu. A. Cīruļa – kā dekoratora – pirmā debija panākumiem bagāta." Savu latvisko fantāziju pakļaudams modernā eiropeiskā skolā gūtajiem principiem, Cīrulis atradis savu īpatno stilu un radījis daudzus vērtīgus un savdabīgus darbus ne vien glezniecībā, bet arī lietišķajā mākslā.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš  Operas žanrs Latvijas mūzikas vēsturē ir jau ar vairāku gadsimtu senu vēsturi. Kopš 18. gadsimta pēdējās trešdaļas, kad pirmās operas mūsdienu Latvijas teritorijā bija komponētas kādreizējā Kurzemes-Zemgales hercoga galmā, līdz 2023. gada sākumam ir zināmas 132 pabeigtas operu kompozīcijas. Gan latviešu, gan citās valodās (vācu, angļu, norvēģu, japāņu, krievu u.c.). Lielākā daļa operu ir tikušas iestudētas, tomēr viena ceturtā daļa kompozīciju no šī kopskaita vēl joprojām gaida savus pirmos uzvedumus. Liela daļa Latvijā tapušo operu ir ar oriģināliem libretiem jeb teksta un sižeta izklāstiem. Daļa operu libretu ir balstīti literārajos stāstos un romānos gan latviešu, gan citās valodās. Un vēl daļa libretu ir vairāk vai mazāk pazīstamu dramatiskā teātra lugu adaptējumi operas žanrā. Kuri Latvijas dramaturgi jeb lugu rakstnieki tad līdz šim ir pievērsuši uzmanību operkomponistiem dažādos laikos? Un kuram no dramaturgiem līdz šim ir paveicies būt uzmanības degpunktā? Jāsaka, ka dramatiskā teātra uzplaukums latviešu sabiedrībā 19. – 20. gadsimtu mijā pirmoreiz pievērsa arī regulāru operkomponistu interesi libretu meklējumos. Kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei mēs varam atrast un iepazīt operas, kas ir tapušas, balstoties uz Annas Brigaderes (1861–1933), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Raiņa (1865–1929), Aspazijas (1865–1943) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugām. Tātad, līdz pat mūsdienām pieci dramaturgi ar savām lugām latviešu valodā ir bijuši inspirācijas avots operu libretu radīšanā. Tomēr šo piecu dramaturgu lugas pārsvarā ir no latviešu teātra vēstures zelta fonda: Brigaderes "Sprīdītis" (1903), "Zvanīgs zvārgulītis" (1908), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), "Maija un Paija" (1921) un "Lolitas brīnumputns" (1926); Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893) un "Ugunī" (1904); Raiņa "Indulis un Ārija" (1911), "Uguns un nakts" (1905), "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), "Pūt vējiņi!" (1913), "Spēlēju, dancoju" (1915), "Krauklītis" (1917), "Zelta zirgs" (1909) un "Mīla stiprāka par nāvi" (1927); Aspazijas "Vaidolote" (1893) un "Ragana" (1894); Zīverta "Minhauzena precības" (1941). Veiktais operu libretos izmantoto lugu uzskaitījums uzreiz parāda, ka līderis dažādu periodu komponistiem līdz šim ir bijis Rainis. Astoņas Raiņa lugas ir tikušas ietvertas 14 operu kompozīcijās. Tomēr – cik daudz mēs zinām šīs operas, kas balstītas uz Raiņa lugu stāstiem? Laikam pats par sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ka pazīstamais skaudrais mīlasstāsts "Pūt, vējiņi!" ir piecas reizes ticis risināts operas žanrā. Tiesa, visas piecas "Pūt, vējiņi!" operas katra savu iemeslu dēļ mūsdienās ir mazpazīstamas. Komponista Mārtiņa Jansona (1899–1972) otrā opera "Pūt, vējiņi!", komponēta 1945. gadā, pēckara padomju okupācijas politiskajā kampaņā tika atzīta par neatbilstošu tolaik agresīvi prasītā sociālistiskā reālisma politiskās doktrīnas apliecinājumam. Latvijas mūzikas vēsturē burtiski pazudušās komponistes Jūlijas Feldmanes (dzīves dati nav zināmi) apmēram tajā pašā laikā tapušās operas partitūra mūsdienās nav atrodama. Atkal kārtējās okupācijas perioda politiskās kampaņas atmosfērā ne pārāk veiksmīgs bija komponistes Felicitas Tomsones (1901–1969) 1969. gadā pabeigtās un vienu reizi iestudētās operas "Pūt, vējiņi!" liktenis. 20. gadsimta 50. gadu beigās komponista Artūra Salaka (1891–1984) pabeigtā opera (1959) okupācijas varas gaiteņos netika akceptēta iestudēšanai. Visbeidzot, Arvīda Žilinska (1905–1993) otrā opera "Pūt, vējiņi!" (1969), lai arī iestudēta 1977. gadā, tomēr nespēja gūt plašāku un ilgstošu publikas interesi. Līdzīgs maz zināmu operu liktenis ir piemeklējis Fridriha Podnieka (1878–1961) īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914) un 1969. gadā Jāņa Ķepīša (1908–1989) komponētās  divas operas "Indulis un Ārija"; 30. gadu pirmajā pusē operdziedātāja un komponista Olīva Mētras (1891–1982) pabeigto, bet neiestudēto operu "Jāzeps un viņa brāļi" (1934); 40. gadu otrajā pusē tapušo un okupācijas režīma cenzūras diskvalificēto Laumas Reinholdes (1906–1986) operu "Krauklītis" (1947); 50. gadu beigās pabeigto neiestudēto Nilsa Grīnfelda (1907–1986) operu "Mīla stiprāka par nāvi" (1958), kurai ir arī otrā redakcija ar nosaukumu "Siguldas balāde" (1972). Interesanti, ka pavisam nesen, 2018. gadā savu operu, kuras librets veidots pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs", pabeidza komponēt Kanādā dzīvojošais skaņradis Imants Ramiņš (1943), pagaidām joprojām gaidot sava darba iestudēšanu. Tikai trīs operām, kuru libreti ir balstīti uz Raiņa lugām, ir izdevies iegūt un saglabāt plašu atpazīstamību līdz pat šodienai. Tās ir: Jāņa Mediņa (1890–1966) uz Latvijas valsts nodibināšanas laiku pabeigtā grandiozā opersāga "Uguns un nakts" (1919), Arvīda Žilinska pirmā opera "Zelta zirgs" (1958/1965), kura ir arī bijusi izrādīšanas rekordiste vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kā arī Imanta Kalniņa (1941) opera "Spēlēju, dancoju" (1976). Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Raiņa lugas regulāri pievērsa komponistu uzmanību. Tomēr pēc Spēlēju, dancoju spilgtā operas veiksmes stāsta Rainis nu jau līdz pat 21. gadsimta trešajai desmitgadei ir zudis no sekojošo paaudžu komponistu redzesloka. Lai gan – mēs nekad nevaram zināt, kad Raiņa lugās ietvertie zemteksti un slepenie vēstījumu kodi atkal kļūs aktuāli un interesanti gan esošo, gan arī nākošo paaudžu operkomponistiem Latvijā, varbūt arī citur pasaulē. Un to pašu var teikt arī par citiem lugu rakstniekiem Latvijā. Līdz šim Annas Brigaderes lugas ir bijušas iedvesmas avots Jāņa Mediņa zudušajai operai "Zvanīgs zvārgulītis" (1918) un iestudētajai operai "Sprīdītis" (1925), Jāņa Kalniņa (1904–2000) operai "Lolitas brīnumputns" (1934), Ādolfa Skultes (1909–2000) operai "Princese Gundega" (1971) un Arvīda Žilinska uzvedumu joprojām gaidošajai trešajai operai "Maija un Paija" (1980). Aspazijas lugas veidojušas libretus Jāzepa Mediņa (1877–1947) operai "Vaidelote" (1926) un Aleksandra Valles (1890–1972) neiestudētajai operai "Ragana" (1927/1935). Rūdolfa Blaumaņa skarbais mīlasstāsts iedvesmoja Jāni Kalniņu operā "Ugunī" (1936), savukārt asā sociālā drāma "Pazudušais dēls" rezultējās Romualda Kalsona (1936) operā (1995). Visbeidzot, Mārtiņa Zīverta jautrā drāma "Minhauzena precības" inspirēja Jāņa Ķepīša otrās operas tapšanu (1945). Dramatiskais teātris un opera visos laikos ir bijuši aktīvu sabiedroto lomās. Tādēļ, neraugoties uz 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Latvijas komponistu operās piedzīvoto oriģināllibretu dominanci, iespējams, kaut kad turpmāk mēs atkal varēsim sagaidīt plašāku lugu rakstnieku darbu inspirējošu pārstāvību nākotnes operās.

Programmā „Latvijas skolas soma” tapušas divas jaunas izrādes. Rīt, 1.novembrī, Eduarda Smiļģa teātra muzejā pirmizrāde iestudējumam „Brigadere 3”, tā ir objektu izrāde, kuras sižets iedvesmots no Annas Brigaderes pasaku lugām. Šī izrāde paredzēta pamatskolas klasēm. Savukārt kultūras telpā „3MĀSAS” šovakar, 31.oktobrī, pirmizrāde „Gleznas ārpus rāmjiem”. Izrādes mērķauditorija ir 7. - 12. klašu skolēni. Iestudējuma veidotāji vēlas parādīt ne tikai dažādos mākslas žanrus, bet arī to, cik dažādos veidos var eksistēt skatuves māksla. Izrādes „Gleznas ārpus rāmjiem” mērķauditorija ir 7. - 12. klases. Iestudējuma veidotāji vēlas parādīt ne tikai dažādos mākslas žanrus, bet arī to, cik dažādos veidos var eksistēt skatuves māksla. Izrāde veidota kā seši gleznu stāsti. Seši žanri, seši mākslinieki. Trīs aktieru pavadībā gleznas atdzīvojas un izkāpj no rāmjiem daudzveidīgajās teātra formās. Pirmais stāsts par Birutas Baumanes gleznu aizrit jautrā klaunādē. Aktieri klauni pāris vārdos iepazīstina, kas vispār ir portrets, arī par klauna tēlu kultūrā un Birutas Baumanes ilgstošo aizraušanos ar klauna tēlu viņas glezniecībā. Ideja par šāda iestudējuma veidošanu skolu jauniešiem radusies Lailai Baumanei, kura jau ilgstoši producē izrādes, kurās teātra valodā atklāj spilgtas personības Latvijas kultūrā. Piedāvājusi režisoram Viesturam Roziņam veidot izrādi par mākslu. "Tad sākās garš process, izvēloties gleznas un kā to darīt un kāpēc darīt. Tad nāca ideja, ka žanrs ir ļoti interesanta lieta, žanrs būtībā ir cilvēka attiecības ar pasauli, un jauns cilvēks veido attiecības ar pasauli, meklē jaunas attiecības ar pasauli. Līdz ar to mēs nonācām pie  secinājuma, ka mēs varētu izstāstīt par sešiem dažādiem glezniecības žanriem un to darīt caur teātra žanriem, parādot, ka mākslā pieeja var būt ļoti dažāda un ka nav pareizi, nepareizi, bet ir skatupunkts," par izrādes ieceres attīstību stāsta režisors Viesturs Roziņš. Gleznas, par kurām aktieri stāsta un ar kurām darbojas, izvēlējušies konsultanti, starp viņiem Eduards Dorofejevs no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Ingrīda Burāne, Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja. Iestudējuma “Gleznas ārpus rāmjiem” pirmizrāde šovakar kultūras telpā „3MĀSAS”, nākamā izrāde 14.novembrī. Vēlāk izrādes veidotāji dosies uz skolām, mēģinot jauniešus ievest mākslas ceļojumā.

Pagājušajā piektdienā bijām Tērvetē, Annas Brigaderes muzejā „Sprīdīši”, līdzi ņemot arī tikko iznākušo grāmatu par zemgaļiem vēstures faktos un kino leģendā „Nameja gredzena kods”. Viena no grāmatas līdzautorēm Ilze Zveja arī saņēma jautājumu no kāda gados jauna klausītāja, cik ilgā laikā tādu grāmatu varot uzrakstīt. Bet mazāk zināmus Annas Brigaderes darbus bija izvēlējusies muzeja saimniece Rasma Rapa. Un tā – „Radio mazās lasītavas” komanda ar Gundaru Āboliņu - Tērvetē. Plašāku ieskatu Tērvetes notikumos, kad skanēs arī fragments no „Nameja gredzena koda” klausieties šajā raidījumā. Raidījumu atbalsta:

Annas Brigaderes „Sprīdīšos” vienmēr bijis daudz ciemiņu. Un vienmēr te cieņā bijušas un ir grāmatas. Pagājušajā piektdienā bijām Tērvetē, Annas Brigaderes muzejā „Sprīdīši”, līdzi ņemot arī tikko iznākušo grāmatu par zemgaļiem vēstures faktos un kino leģendā „Nameja gredzena kods”. Viena no grāmatas līdzautorēm Ilze Zveja arī saņēma jautājumu no kāda gados jauna klausītāja, cik ilgā laikā tādu grāmatu varot uzrakstīt. Bet mazāk zināmus Annas Brigaderes darbus bija izvēlējusies muzeja saimniece Rasma Rapa. Un tā – „Radio mazās lasītavas” komanda ar Gundaru Āboliņu bija Tērvetē. Plašāku ieskatu Tērvetes notikumos, kad skanēs arī fragments no „Nameja gredzena koda” klausieties svētdien, 21. jūlijā pulksten 11.35 Radio mazajā lasītavā, bet šodien neliels ieskats sarunās un Brigaderes darbos. Vispirms Rasmas Rapas stāstījums. Sarunā piedalījās arī „Pļavenieku” māju saimnieki Sandra un Andrejs Zuševici. Pēc klausītāju lūguma Gundars Āboliņš lasīja arī stāstu par medus maizi, kura Annelei negaršoja, bet pieaugušie atzina, ka arī viņiem patīk, ja kāds palasa priekšā. Nākamā Radio mazās lasītavas ceļošanas vieta būs Jāņa Jaunsudrabiņa „Riekstiņi” Neretā, kur būsim 9. augustā.

Dievs. Daba. Darbs. Par šīm cilvēka dzīvē tik būtiskajām vērtībām Annas Brigaderes vārdiem runā skolotājs Jānis Rudzītis no Liepājas. Talantīgs mājturības skolotājs, kurš strādā Liepājas 8. vidusskolā. Jānis Rudzītis ir dzimis 29. februārī, tāpēc dzimšanas diena viņam nav katru gadu, turklāt viņš atšķiras no citiem vēl kāda iemesla dēļ. Viņš ir izcīnījis savas tiesības dzīvot, kas liek atbildīgāk raudzīties uz katru nodzīvot dienu. Pusaudžu gados iegūtā trauma un vēlāk smaga slimība, kas atstāja pēdas vīrieša ķermenī, nav salauzušas viņa garu, tāpēc liepājnieks Jānis Rudzītis ar savu dzīvot sparu un mīlestību pret katru nodzīvoto dienu ir paraugs gan saviem skolēniem, gan kolēģiem. Dzimis aizputnieks, taču tagad dvēselē liepājnieks - tētis, vīrs un dēls, Jānis Rudzītis šoreiz viesis Talantu galerijā.