Podcasts about rainis

La città di Lugano ha deciso di intitolare una via ai poeti e patrioti lettoni Rainis e Aspasija, che hanno soggiornato per circa quindici anni a Castagnola.Fuggiti nel 1905 dalla loro terra d'origine, la Lettonia, dove avevano sostenuto i movimenti indipendentisti contro la dittatura zarista, repressi nel sangue, Rainis e Aspasija raggiunsero la Svizzera per recarsi in Italia, ma giunti a Lugano si innamorarono del luogo e si stabilirono a Castagnola. Tutte le opere principali sono state scritte nella Svizzera italiana, e divennero rapidamente il punto di riferimento dell'identità culturale e dei programmi di democrazia e libertà del Paese baltico. Due giorni fa la città di Lugano, a Castagnola, ha dedicato una strada ai due poeti e patrioti lettoni, contemporaneamente all'intitolazione di una via a Castagnola nella città di Julmala, dove Rainis e Aspasija vissero una volta rientrati in patria nel 1920.Con il Consigliere federale Ignazio Cassis, la ministra della cultura della Lettonia Agnese Lāce, lo storico Antonio Gili, l'artista Liga Liedskalnina, il vicesindaco di Lugano Roberto Badaracco, il direttore della divisione cultura della città di Lugano Luigi Di Corato e Vita Začesta, presidente dell'Associazione dei Lettoni d'Italia e Svizzera.

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Aspazijas 160. dzimšanas dienas svinības Kastaņolā, kas bija Raiņa un Aspazijas trimdas vieta turpat četrpadsmit gadu, aktualizē jautājumu par Raiņa un Aspazijas muzeja pastāvēšanu šajā Šveices ciematā. Kultūras rondo saruna par pieredzēto un Ingas Ābeles topošo romānu „Mīlamā” ar Ingvildu Strautmani.     Kastaņolā 15. un 16. martā bija sabraukuši ne tikai viesi no Latvijas, bet arī latvieši no Itālijas, no Vācijas, no vairākām Šveices pilsētām - Cīrihes, Bernes un Bāzeles. Aizvadīto svinību sakarā ir trīs ziņas. Pirmā no tām: Rainim un Aspazijai veltītā ekspozīcija Kastaņolā, visticamāk, tiks pagarināta, līgums ar Lugano pašvaldību tiks pagarināts vēl uz diviem gadiem. Vēl gan ir jāatrisina dažas praktiskas lietas Otra ziņa - Kastaņolā ir iela "Via Rainis e Aspazija, latviešu dzejnieki un patrioti" un šo ielu oficiāli atklās maijā.  Trešā ziņa: Lai Raiņa un Aspazijas piemiņa Šveicē būtu dzīva, tiek domāts arī par dažādām jaunām sadarbības formām, un viena no tām, kas arī vēl ir sagatavošanas procesā, varētu būt literārās rezidences. Sadarbotos Ventspils Rakstnieku māja ar vienu no Šveices rakstnieku mājām.  Domājams, ka viss iecerētais īstenosies. Pasākumā, kas norisinājās 15. martā Lugano pilsētas arhīvā, piedalījās arī kultūras nodaļas direktors Luidži di Korato. Viņš lielā mērā būs tas, kurš pateiks - jā, būs vai nē, nebūs, un bija Latvijas vēstniece Šveicē Guna Japiņa.  Uz Šveici šajā reizē bija devusies arī pētniece, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā speciāliste Amanda Kaufmane, kurā ir sajūsmā par visu to, ko viņai var izstāstīt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas priekšlasījums bija par Raiņa un Aspazijas mājbrauci, kā viņi paši sauca gatavošanos atgriezties Latvijā, par to, kā Latvijā reaģēja. Bija arī senas un patiesībā neredzētas fotogrāfijas, piemēram, kur Rainis ir Latgalē, iebraucot Latvijā, nevis kopā ar Aspaziju, bet ar dzejnieci Birutu Skujenieci. Viņas stāstā aizrautība ir pilnīgi saklausāma. Sarunā piedalās arī Memoriālo muzeju apvienības direktora vietniece Sanita Kossoviča. Ar priekšlasījumu uzstājās arī filoloģijas profesors, biedrības "Šveice - Latvija" prezidents Alans Šorderets, bet viņš burvīgi runā latviešu valodā, jo ir precējies ar latvieti Ilzi. Viņš sarunā iezīmē ne tikai Raiņa un Aspazijas, ne tikai arī Zentas Mauriņas, ne tikai Miķeļa Pankoka pēdas Šveicē, bet arī tādu mūsdienu zinātnieku sadarbību un arī nākotni zinātnē.  Rakstniece Inga Ābele lasīja fragmentus no topošā romāna par Aspaziju "Mīlamā", kas iznāks romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...". Arī mūsu saruna par to. Savukārt 16. martā bija Radio mazās lasītavas tikšanās ar klausītājiem Lugano. Aktieris Gundars Āboliņš lasīja fragmentus no Aspazijas atmiņām un vēstulēm no Šveices, ko palīdzēja sagatavot Gundega Grīnuma, kā arī fragmentus paša tulkotās Joahima Meierhofa grāmatas „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs ir dabaszinātnieks, ķīmiķis un ģeologs Jānis Greste?* Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs šogad svin savu simtgadi. Tās atskaites punkts ir 1925. gada sākums, kad Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14, Jānis Greste (kurš ir arī viens no Pedagoģiskā muzeja dibinātājiem) iekārto pirmo "Rakstnieku stūrīti" savam kādreizējam draugam Rūdolfam Blaumanim: "Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas. Nav nekas liels, bet – man šķiet, nākošā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogrāfiju uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās." Rakstniecības muzeja kā atsevišķas organizatoriskas vienības sākums datējams ar 1926. gada 13. oktobri, kad "muzejnieku sapulce" ievēl tā pagaidu valdi un nolemj nodot muzeju "atklātības lietošanai". Sapulces protokols liecina, ka muzejā tiek veidoti jau četri rakstnieku "stūrīši": Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu, Raiņa un Brigaderes. Muzeja idejiskais un kolekciju pamatlicējs Jānis Greste – pēc izglītības pedagogs, dabaszinātnieks, ķīmiķis – bija pašaizliedzīga un dedzīga personība, kuru pamatoti uzskata par Latvijas muzeoloģiskās domas aizsācēju. Viņš pats sevi dēvējis par fanātiķi kolekcionāru: "Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāku būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem. Vēlāk vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs. Pret akmeni nekad neesmu bijis vienaldzīgs, un rezultāts – Izrakteņu muzejs." Jāņa Grestes apsēstība ar kolekcionēšanu gāja roku rokā ar nelokāmu pārliecību par īstu, uzskatāmu lietu izšķirīgu nozīmi skolēnu izglītošanā. Greste gāja savam laikam pa priekšu un bieži sastapās ar pretestību un neizpratni, taču tas viņu nespēja atturēt no iecerētā: "Nebaidies no puniem! Tas lai ir tavs dzīves pamatlikums." Viņš bija vizionārs, kurš iedibināja pašus būtiskākos muzeja darbības principus – runāt par aktuālo, mūsdienīgo, veidot kolekcijas sazobē ar tagadnīgo, glabāt nevis lai paturētu, bet gan dalītos ar sabiedrību, vairotu zināšanas un aizrautību ar tām. J. Greste iedibina mūsdienu muzeoloģijas teorijā un praksē joprojām aktuāli īstenoto muzejisko funkciju kopumu, kas ietver komplektēšanu, saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju. Tieši izglītošanas un muzeja komunikācijas vajadzības – ekspozīciju (jeb rakstnieku stūrīšu) veidošana, sarīkojumu organizēšana ar pašu rakstnieku, aktieru piedalīšanos – bijušas pamatā Grestes aktīvi veiktajai muzeja krājuma komplektēšanai. Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā. Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad eksponēts Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja ekspozīcijā Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, arī nonācis muzeja kolekcijā. "Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz "Uguns un nakts" autoru,” raksta Greste. Bet nu jāatgriežas pie jautājuma sākuma. Citēšu Jāņa Grestes vēstuli rakstniecei Annai Brigaderei, kas 1928. gada 10. decembrī sūtīta no Jelgavas: "Otrdien plkst. 5 vakarā muzeja telpās Skalbes vakars skolēniem. Janvārī domājam par Jaunsudrabiņu. Vai zināt, tā tak ir "likteņa ironija", kā mēdz teikt, ka ķīmiķim jārīko "rakstnieku vakari". Vai tas nebūtu jādara tiem, kam literatūra tuvāk pie sirds un kas pats ko saprot?! Un tad dažreiz ienāk prātā: Schuster, bleib bei deinem Leisten! – Bet – kas teicis "a", tam jāteic arī "b". Kaut Jums netrūkstu veselības, tad būtu labi i Jums, i mums! Jūsu J. Greste." Šodienas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš izaudzis no ķīmiķa Jāņa Grestes kolekcionāra un pedagoga degsmes, par literatūras, mūzikas un arī teātra radošo nozaru personību mantojumu un tā popularizēšanu sabiedrībā rūpējas plašs speciālistu loks, kuriem literatūra, mūzika un teātris ir profesionāls un sirds aicinājums, taču mūsdienīga muzeja asinsritē neiztikt ne bez Jāņa Grestes sava ceļa gājēja gara, nedz arī ķīmijas un citu zinātņu klātbūtnes. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders" apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.

2024. gada nogalē apgāds „Zinātne” laida klajā vācu literatūras klasiķa Gotholda Efraima Lesinga dramatisko poēmu „Nātans Gudrais”. Par Raiņa tulkojumu, par lugas „Nātans Gudrais” iestudējumiem teātros un ekranizāciju, kā arī citus mazāk zināmus faktus pēcvārdā apkopojis literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Vācu klasiskās literatūras pamatlicējs dzejnieks, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis Gotholds Efraims Lesings (1729 – 1781) bija spilgts apgaismības laikmeta pārstāvis – humānists, kas cīnījās ar novecojušiem priekšstatiem un aizspriedumiem, ticēja mākslas audzinošajam spēkam un visu cilvēku vienlīdzībai.  Viņa lugas "Nātans Gudrais" darbība norisinās XII gadsimta beigās krusta karu laika Jeruzalemē. Trīs galvenie lugas varoņi – arābu sultāns Zaladins, kas valda Jeruzalemē, gūstā saņemts kristiešu bruņinieks un bagātais ebreju tirgotājs Nātans, kuru ļaudis iesaukuši par Gudro – pārstāv trīs dažādas tautas un reliģijas. Lugas gaitā autors liek viņiem atmest aizspriedumus, izrādīt iecietību un augstsirdību un apjaust brālību. Sākotnējā iecere ķerties pie „Nātana Gudrā” latviskošanas saistāma ar 1897.gada augustu, kad Rainis pēc cietumos Panevēžā un Liepājā pavadītā laika ir pārvests uz ieslodzījumu Rīgā. Tomēr, kaut arī Gētes „Fausts” Rainim ir un paliek aktualitāte numur viens, viņš vēstulē Aspazijai lūdzis jau nākamajā apmeklējuma reizē atvest „Nathan der Weise” – „Nātanu Gudro”. Reālais tulkošanas darbs sācies 1899.gadā. Atsevišķā izdevumā  Raiņa tulkotais Lesinga „Nātans Gudrais”   publicēts 1912.gadā Pēterburgā  Anša Gulbja apgādā un tagad tas iznācis apgādā  „Zinātne”. No jaunā izdevuma Pēcvārda uzzinām, ka pirmoreiz Raiņa tulkotais „Nātans Gudrais” uzvests Rīgas Latviešu teātrī 1902.gadā, atkārtoti iestudēts 1912.gadā. Bet pastarpinātā veidā pie skatītājiem atgriežas 1988.gada oktobrī, kad Rīgā viesojas Rostokas "Volkstheater" un divus vakarus rāda „Nātanu Gudro”. Teksta tulkojuma translācijā skan Raiņa atdzejotās rindas.

"On üksainus tõesti tõsine filosoofiline probleem: enesetapp. Otsustada, kas elu väärib elamise vaeva või mitte, tähendab vastata filosoofia põhiküsimusele. Kõik muu – see, kas maailmal on kolm mõõdet, kas vaimul on üheksa või kaksteist kategooriat, tuleb teises järjekorras. See on lihtsalt mäng: enne tuleb vastata," kirjutab Albert Camus [1] "Sisyphose müüdis" [2]."Ning Levin, õnnelik perekonnaisa, terve inimene, oli mitu korda nii lähedal enesetapmisele, et ta peitis köie ära, et ennast mitte pooma hakata, ja kartis püssiga käia, et ennast mitte maha lasta," sekundeerib talle Lev Tolstoi [3] "Anna Kareninas" [4].Tähenduse teejuhtide 237. vestlusringis oli fookus Lev Tolstoi poliitilistel ja religioossetel vaadetel, eelkõige tema arusaamisel surmast ja suremisest. Stuudios olid Rainis Toomemaa ja Tõnu Trubetsky. Tolstoi päevikute [5] tõlkija Rainis Toomemaa käis koos Arne Hiobiga Tolstoist rääkimas 86. saates "Kääriv kämp" [6]. Tõnu kirjutas samanimelise ajalehe 35. numbrisse. Möödunud aasta oktoobris ilmunud lehe teema oli transhumanism [7]. "Üliinimese kujunemine nõuab riikluse igandite ületamist inimeste teadvuses," kirjutas Tõnu oma artiklis [8].Tolstoi oleks tõenäoliselt nõustunud.Head uudistamist!H.—————————————[1] • 28. Roomet Jakapi ja Toomas Saarepera... [2] https://teejuhid.postimees.ee/7651069...[3] • Vaba Akadeemia loeng 26.09.2020 Mihha... [4] • Vaba Akadeemia loeng 12.05.2020 Mihha... [5] https://www.apollo.ee/ru/elu-saab-une...[6] https://www.youtube.com/live/nl536x57...[7] https://teejuhid.postimees.ee/7880332... Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo".  "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu  veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu.  Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Vai zini, kuri mūsdienu latviešu dzejnieki kļuvuši pazīstami ar dzeju pieaugušajiem, bet pēc tam sākuši rakstīt arī dzejoļus bērniem? Robeža starp literatūru bērniem un pieaugušajiem ir ļoti nosacīta. Bērns intuitīvi spēj uztvert arī viņam īpaši nepielāgotu tekstu un paņemt no tā sev tobrīd piemēroto slāni, atmiņā noguldot nojausmas par to, ko varbūt kādreiz sapratīs. Savukārt daudzi pieaugušie labprāt lasa bērnu grāmatas un joprojām prot pie eglītes noskaitīt savas bērnības dzejolīti. Autoriem, kas raksta pieaugušajiem, darbs bērnu literatūrā spēj atraisīt brīvības izjūtu un spēles prieku, noņemt pieaugušā cilvēka atbildības nastu un intelektuālo kautrēšanos no vienkāršības un tiešuma. Latviešu dzejnieki šo robežu pārkāpuši bieži un brīvi. Ja paveramies atpakaļ uz laikiem, kad nebija pazīstami tādi mūsdienu termini kā crossover jeb literatūra, kas šķērso vecuma posmu robežas, all-age jeb literatūra visiem vecumiem, kiddult jeb literatūra pieaugušiem bērniem, tad redzam, ka parādības, ko tie apzīmē, sastopamas jau sen. Latviešu bērnu literatūra sākās ar Annas Brigaderes "Sprīdīti", tomēr nesaucam Brigaderi par bērnu rakstnieci. Raiņa filozofiskais "Zelta zirgs" tapa kā Saulgriežu pasaka, un iestudējums tika pieteikts kā izrāde bērniem. Rainis, Skalbe, Poruks, Plūdons, Fricis Bārda – visi šie klasiķi ir rakstījuši tiklab bērniem kā pieaugušajiem. Dažreiz nošķirt lielajiem domāto no mazo repertuāra ir viegli, bet dažreiz – pat neiespējami. Arī nākamajās desmitgadēs ievērojami dzejnieki nav kautrējušies sacerēt dzejoļus bērniem: Vācietis, Ziedonis, Ļūdēns, Belševica, Baltvilks, Leons Briedis, Pēters Brūveris, Peters, Māra Zālīte un citi vārdi ierakstīti gan pieaugušo, gan bērnu literatūras vēsturē. Citam bērnu grāmatu bijis daudz, citam tikai viena, taču spilgta. Pēters Brūveris savulaik teica, ka viņa dzejai trūkst līdzvērtīga lasītāja, kas spētu paņemt to, ko dzejnieks dod, tomēr dzejoļus bērniem viņš turpināšot rakstīt vienmēr, jo tos gan tiešām izlasa ne vien bērni, bet arī pieaugušie.  Vai mūsdienās tas ir citādi? Par to daudz var pastāstīt dzejniece Inese Zandere, kura pati pieder šiem robežas šķērsotājiem,      un jau 20 gadus ir arī bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" galvenā redaktore. Viņa ir neatlaidīgi aicinājusi talantīgos kolēģus pievērsties bērnu grāmatām. Pirmais, kurš, būdams jau novērtēts dzejnieks ar divām grāmatām pieaugušajiem, 2007. gadā drosmīgi ielēca bērnu literatūrā, uz visām pusēm izšļakstot "Burtiņu zupu", bija Kārlis Vērdiņš. Viņš atklājās kā asprātīgu, ļoti smieklīgu un arī skaudru vērojumu meistars, kurš ģimeni attēlo, neizdabājot pieaugušajiem. Sekoja vēl trīs lasītāju un kritiķu iemīļotas grāmatas, ieskaitot "Jandāliņu", kas pavisam nesen saņēma Literatūras gada balvu. No pieaugušo dzejas teritorijas, iznesot līdzi sarežģītās bērnu un pieaugušo attiecības, iznāca Inga Gaile ar krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" un Ērika Bērziņa ar "Mammas dzejoļiem". Gunta Šnipke "Ineses mājā" atklāja bērniem arhitekta darba grūtos uzdevumus, bet Egīls Zirnis ļāva dzīvniekiem pārģērbties un iztrakoties dzejolī "Kas Zoodārzā notiek naktī". Jura Kronberga "Mākoņu grāmata", kurā lasāmas mākoņu vērotāja piezīmes dzejoļos jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem, izvērtās brīvā, zobgalīgā fantazēšanā par mākoņu sabiedrības paradumiem un lomām, kas ļoti līdzinās cilvēku pasaulei. Šo poētiskās pētniecības spēli Kronbergs turpināja grāmatā "Laika bikses", šoreiz pievēršoties laika jēdziena vērojumam. Kronberga grāmatas būtiski paplašināja priekšstatu par to, kas ir mūsdienīga dzeja bērniem. Baltvilka balvu par savu dzejā pārvērsto bērnību ar tās spilgtajām sajūtām un emocijām, kas uzrodas pēkšņi un nez no kurienes, saņēma Marts Pujāts. Viņa grāmatā "Ej nu ej" atrodama bērna pasaulei piemītošā nedrošības un noslēpumainības izjūta, gatavība aizraujošam vai bīstamam pārsteigumam, kas parādās tepat, it kā drošajā pasaulē. Dzejas un īspasaku krājums "ejas un asakas" šo pašu balvu atnesa Žeberam, kura grāmata ved pa latviešu dzejā bērniem maz iestaigāto paradoksu un absurdu taciņu, atrodot pazīstamām lietām citādu nozīmi.  Gandrīz vai vienlaikus ar diviem dzejas krājumiem – pieaugušajiem un bērniem – debitēja Linda Gabarajeva (tagad – Mence). Savukārt nesen ar savu debijas dzejoļu krājumu bērnu literatūrai piepulcējās Krišjānis Zeļģis. Bet savas bērnu dzejoļu grāmatas iznākam gaida Ivars Šteinbergs, Ieva Rupenheite, Andris Akmentiņš un citi. Ja vēl pašķirstām dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", kuras sastādītāja no 2014. gada līdz 2021. gadam arī bija Zandere, tad redzam, ka dzejoļi bērniem radušies virknei labi pazīstamu "pieaugušo literatūras autoru": Arvim Vigulam, Mārim Salējam, Edvardam Kukam un citiem. Atbildot uz jautājumiem par latviešu bērnu literatūras savdabību, bieži sacīts, ka dzeja vienmēr bijusi tās dominante. Droši var piebilst arī to, ka latviešu dzejnieki ir vienlīdz ieinteresēti rakstīt gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga. Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis. Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana. Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.  Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji. Plašāk par projektu šeit:

Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Ne vairāk, ne mazāk tā ir Mirdza Ķempe! Atgādināšu, ka viņa bija pirmā Latvijas Radio spīkere, savu karjeru uzsākot nu jau tālajā 1928. gadā. Savas humorspējas Ķempe izkopa jau 1930. gados, tulkojot un pielāgojot ārzemju šlāgeru tekstus skaņuplašu fabrikas "Bellacord" vajadzībām. Pāvils Ieviņš (1926 – 2016), atceroties darba gadus pirmskara Latvijas radiofonā, piemin (gan it kā ar skatu no augšas) Ķempes organisko spēju sacerēt jautrus pantiņus: "Palaikam Ķempei patika niekoties ar lētas gaumes pantiņu kalšanu, un tolaik šādi pantiņi izrādījās itin vajadzīgi. Skaņuplašu  ražošanai arvien vairāk attīstītoties, deju mūzikas nozarē parasti iedziedāja skaņuplatēs jaunākos citzemju grāvējus jeb šlāgerus, kuriem steidzīgi bija vajadzīgi latviskoti teksti. Kādu laiku visos Rīgas nostūros patafoni skandināja lipīgā meldijā iedziedātu dziesmiņu ar vārdiem: "Manu mazu mērkaķīti, ū-ū-ū, nepaliec par vientulīti viens pats tu...", un reti kāds interesējās, kas ir šī latviskotā teksta autore. Mirdza stāstīja, ka reiz, slimnīcā gulēdama, tik tikko valdījusi smieklus, kad istabā ienākusi žēlsirdīgā māsiņa, pie sevis dziedādama: Manu mazu mērkaķīti, ū– ū-ū..., pat nenojauzdama, ka teksta autore tepat guļ un klausās." (Ieviņš 2009: 41 – 42). Bez jau minētā "Mazā mērkaķīša" Ķempes darināti vārdi ir arī dziesmām "Dejo, dejo, pagriezies!", "Šņāci, Minna!" un vēl virknei citu. Minēto dziesmu popularitāti tautā nodrošināja gan iecienīti dziedātāji, gan viegli uztveramas melodijas un asprātīgi, ar humora pieskaņu veidoti teksti. Tulkoto tekstu autores – Ķempes – vārds nekur publiski neparādījās. Ķempei padomju laikā ir laba mīlestības lirika, bet pilnīgi nebaudāma sabiedriski tendētā dzeja. Pie tam viņa pati apzinājās, ka raksta muļķības, jo viņai bija izcila humora izjūta. Rakstnieks Jānis Liepiņš atceras kādu negadījumu ar dzejnieci, ko viņa spējusi pārvērst jokā un nedaudz vēlāk iemiesot dzejoļu grāmatas nosaukumā: "Reiz [Ķempe] sacīja, ka esot aizkritusi kreisā auss un pasliktinājusies dzirde. Ko nu lai darot? Es mierināju, teikdams, ka tas droši vien būs auss sēra dēļ. Mudināju vairāk runāt, kustināt žokļus, jo sērs ausīs krājas tikai klusētājiem. Tad dzejniece gandrīz iekliedzās no prieka un pavēstīja, ka savu jauno dzejoļu grāmatu nodēvēšot "Es nevaru klusēt." (Liepiņš 1982: 157). Dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Es nevaru klusēt" Ķempe patiešām 1959. gadā uzrakstīja, kaut dzeja tajā tur pārsvarā tāda, ka labāk būtu turpinājusi klusēt. Ar ilgstošu radio diktores pieredzi viņai nevarēja būt problēmu publiski uzstāties, bet tuvai paziņai Ainai Kļaviņai (1923-2014) viņa atzinusies, ka "šausmīgi baidās kāpt tribīnē, jo visu laiku liekoties, ka tūlīt nokritīs bumbierenes". (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 100). Vizma Belševica (1931-2005) tāpat kā daudzi neatzina Ķempes sabiedrisko darbošanos un dzeju, atzinīgi vērtēja viņas mīlestības liriku, bet pāri par visu dzejnieces personības spilgtumu: "[Mirdza Ķempe] ir grūti izprotams cilvēks. Manā uztverē laba bija viņas pirmā grāmata ("Rīta vējš", 1946, kur sakopoti trīsdesmito gadu un kara laika dzejoļi). Pēc tam tā dzeja, par kuru viņai jau titulu iedeva, un viss, ko viņa tālāk darīja, manā uztverē nav nekāda dzeja. Kā cilvēks viņa bija ļoti tieša, vaļsirdīga, skaļu balsi. Viņa ienesa dzīvību Rakstnieku savienības saietos ar savu diktores balsi, ar savu zināmu bērnišķību, tiešumu. Kad viņa nomira, pēkšņi es jutu, ka Rakstnieku savienība ir kļuvusi tāda kā pelēkāka, kā kartupeļu lauks, no kura izrauta magone." (Belševica 2002: 203) Pēc Erika Ādamsona Mirdzas Ķempes  nākamais vīrs Linards Naikovskis bija gandrīz uz pusi par viņu jaunāks un homoseksuāls, kas padomju laikiem bija kas neiedomājams. Vēl vairāk – dzejniece veltījusi Naikovskim virkni dzejoļu, kas, lai tiktu publicēti, ietverti nelielā aizplīvurojumā, bet garā gana brīvi ("To nemīli", "Tam, kas smejas", "Savādais draugs", "Tik brīvais"). Skolnieces, kurām Naikovskis kādu laiku Rīgas 6. vidusskolā mācījis angļu valodu, reiz iedrošinājušās pajautāt, kāpēc viņš apprecējis gados par sevi stipri vecāku sievu. Uz to Naikovskis atteicis: "Bet ko jūs darītu, ja jūs bildinātu Rainis?" (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 40) Ķempe šai sakarā ne bez pašironijas, apspēlējot tēmu par 1957.gadā un vēlāk kosmosā palaistajiem Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, mēgusi teikt, ka "Zeme ir veca, bet sputņiks jauns." (Kļaviņš,2023) Ķempe brīvi pārvaldīja vismaz 5 valodas, no kurām arī tulkoja. Starp viņas tulkojumiem ir Servantesa "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots" (1956), Svifta "Lemjuela Gulivera sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām" (1959), Defo "Robinsons Krūzo" (1966) un vēl daudzi citi pasaules klasikas darbi. Starp tiem – arī angļu vēlīnā romantisma dzejnieces Kristīnas Džordžinas Roseti (1830-1894) dzeja. Roseti dzejoļa "Vienīgā atziņa" tulkojums: Viss niecība, ko vari ieraudzīt, Teic Mācītājs. Un it nekas nav tavs — Ne tas, ko saredz acs, vai sadzird auss. Tik īsu brīdi rīta rasa spīd. Un cilvēks zūd kā vējš, kā zāle krīt, Ar bailēm jāvada tam mūžs ir savs. Kur cerība, ko nāve neatraus? Drīz paiet prieks, un viņš starp pīšļiem mīt. Viss šodien ir tāpat kā vakardien, Un rītdiena to pašu redzēs vien, Zem saules jauns vairs nevar būt nekas. Ir laika gājums mūžam nemainīgs — No vecām saknēm vecie ērkšķi dīgs, Rīts dzestrais nāks pēc ausmas pelēkas. (Brīvā Zeme, 1939, Nr.246, 9.lpp.)

Dailes teātra aktieri Jānis Paukštello un Kārlis Arnolds Avots un Rainis iestudējumā „Čūsku vārdi”. Iestudējums tapis Dailes teātra kanonā, sadarbojoties Jurim Vaivodam, Jurim Jonelim, Inetai Sipunovai un abiem aktieriem. Izrādes tapšanas stāsts ir garš, arī pārvarot šaubas.

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojāram Vācietim ārkārtīgi patika pastaigāties. Mazie pastaigu loki turpat Pārdaugavā – uz Arkādijas parku, uz Āgenskalnu, apkārt Māras ezeram. Oficiāli tas, protams, ir Māras dīķis, bet Ojārs Vācietis teica – Māras ezers. "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt," viņš raksta vienā no saviem dzejoļiem. Dzejnieks Aivars Neibarts teica – Māras okeāns, bet Ojāram Vācietim bija Māras ezers. Garie pastaigu loki Ojāram Vācietim reizēm bija pāri visai Rīgai. Desmit, piecpadsmit, arī divdesmit vai vairāk kilometru dienā. Viņam bija tādas pastaigas "no govīm līdz govīm". Reizēm Dzejnieks kopā ar sievu – dzejnieci Ludmilu Azarovu – kāpis taksometrā vai sabiedriskajā transportā un abi braukuši uz Rīgas nomalēm, līdz ieraudzījuši govis, un tad kājām gājuši pāri visai Rīgai, līdz atkal ieraudzījuši gotiņas. Pēc pastaigām Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova gājuši mājās un pētījuši savus noietos maršrutus vēl ulmaņlaikos izdotajā Rīgas plānā. Viņiem interesēja sajust noieto ceļu nedaudz vēsturiskā perspektīvā. Šajā plānā Rīga vēl ir krietni mazāka un, piemēram, Brīvības iela ir Brīvības iela, ne tā kā Vācieša laikā, kad tā bija Ļeņina iela. Atgriežoties no pastaigām, vakaros Ojārs Vācietis reizēm mēdzis spēlēt klavieres. Viņš nebija mācījies mūzikas skolā, bet klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Klavieres pēc būtības bija sievas Ludmilas, bet Ojārs reizēm piesēdies un labprāt uzspēlējis. Ne nu gluži Šopēnu, bet, piemēram, dziesmu "Miglā asaro logs" ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem. Aleksandrs Čaks Ojāram Vācietim ir ļoti nozīmīgs dzejnieks. It īpaši sešdesmitajos gados: kad pie Dzejnieka atnāca viesi, viņš ļoti labprāt piesēdās pie klavierēm un nedaudz uzspēlēja. Garās pastaigas ietekmējušas arī Ojāra Vācieša dzeju. Viņš daudzējādā ziņā ir urbāns dzejnieks. Viņam ir tādi dzejoļi kā "Arkādija", "Pārdaugavas pasāžas", "Māras minivīzijas", "Zaķusala", "Lucavsala", "Āgenskalna tirgus rīts... Ar laiku Pārdaugava Ojāram Vācietim kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Kā stāstījusi Ludmila Azarova, šī vieta sākusi veidot viņa uztveri, izglītot dvēseli. Viņa raksta: "Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofers Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādija parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Cenders, Stradiņš, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā arī Kants, pavisam tuvu – Karalaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks tepat aiz stūra." Kādā no pastaigām Ojārs Vācietis redzējis, ka tiek lauzts ārā bruģis, lai varētu noasfaltēt ielu. Dzejnieks jautājis strādniekiem, ko darīs ar šiem akmeņiem. Viņam atbildējuši, ka vedīs uz kādu purvu vai mežmalu. Ojārs Vācietis nav bijis ar mieru. Viņš samaksājis ceļu strādniekiem 25 rubļus un akmeņus aizvedis uz savām mājām un uzdāvinājis savai Ludmilai. Pie Ojāra Vācieša dzīvokļa logiem joprojām stāv divas bruģakmeņu kaudzes. Ludmila Azarova šo dāvanu patiesi spēja novērtēt. Kā viņa reiz teica: "Nebūtu mēs satikušies filoloģijas fakultātē, iespējams, mēs būtu satikušies ģeogrāfijas fakultātē." Gan Ojāram Vācietim, gan viņa sievai Ludmilai ļoti interesēja visa dzīvā un nedzīvā daba – koki, putni, dzīvnieki un arī akmeņi. Turklāt bruģakmeņi jau nav vienkārši akmeņi, tiem ir arī simboliskā, kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir bruģis, pa kuru reiz, iespējams, staigājuši tie paši iepriekšminētie – Dārziņš, Rainis vai Aspazija.  

Ojārs Vācietis – ideālu meklējumi un attiecības ar varu. Un saskares punkti ar Raini izstādē „Viens”. Kultūras rondo studijā literatūrzinātnieks Jānis Oga un dzejnieks Māris Salējs.   Rainis un Vācietis – sarežģīti, pretrunīgi, lieli un vieni. Izstādē „Viens”, kas aplūkojama gan Raiņa un Aspazijas mājā, gan Ojāra Vācieša muzejā, meklēti savienojuma punkti divu lielu dzejnieku dzīvēs. Abu muzeju speciālisti izceļ dzejnieku attiecības ar varu, vientulību, ceļojumus, izaicinājumus tulkošanas laukā un to, ka  abiem sievas bija lielas radošas personības. Sāksim ar Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā, tad dosimies uz Ojāra Vācieša muzeju un turpināsim pētīt Raiņa un Vācieša saskares punktus, kas izcelti izstādē „Viens”. Līdz pat nākamā gada pavasarim Raiņa un Aspazijas mājā un Ojāra Vācieša muzejā būs apskatāma izstāde par Raini un Vācieti vienojošām tēmām. Izstāde "Viens" veidota no divām daļām – katrā no muzejiem aplūkojot katra literāta personību un dodot iespēju apmeklētājiem izprast, kas tad abus vieno. Pa vidu starp Raiņa 158. un Ojāra Vācieša 90. dzimšanas dienu abu dzejnieku muzejos radīta izstāde “Viens”, kas stāsta gan par abu dzejnieku vientulības sajūtu, gan viņu attiecībām ar varu, izaicinājumiem un dzīvesbiedrēm. Katrā muzejā izstāde caur šīm tēmām vēsta tikai par vienu personību: Raiņa un Aspazijas mājā – par Raini, Ojāra Vācieša muzejā – par Vācieti. Tomēr tikai apmeklējot abas izstādes daļas, var izprast, cik daudz līdzību abiem bijis. Abu muzeju memoriālās vides papildina līdz šim mazāk eksponēti priekšmeti, bet Jēkaba Nīmaņa skaņu gleznas “rāda” Raiņa un Vācieša dzeju aktieru Jāņa Kroņa un Ivara Krasta izpildījumā.

Stāsta arhitekte Ieva Zībārte Ja esi dzirdējis citus "Vai zini?" raidījumus par Jauno Eiropas "Bauhaus", tad zini, ka šī Eiropas Komisijas iniciatīva savieno dizainu, ilgtspēju, iekļaušanu un investīcijas. Tāpat tu esi uzzinājis, ka iniciatīvā var iesaistīties ikviens. Jaunā Eiropas "Bauhaus" projektus var izstrādāt gan nevalstiskās organizācijas, gan universitātes, gan valsts un pašvaldību iestādes. Šajā reizē pastāstīšu par Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienu Vidzemē, kur divas pašvaldības koprades ceļā meklē labāko nākotnes scenāriju divām sarežģītām teritorijām ar padomju laika apbūvi. Sāksim ar Ziemeļvidzemi un bijušo kodolraķešu bāzi Alūksnes novada Zeltiņos, kas savulaik bija slepens padomju laika militārais objekts, taču mūsdienās ir tūrisma galamērķis. Lai arī apmeklētājus saista iespēja apmeklēt teritoriju, kas padomju laikos bija slēgta, militārās bāzes izveidošana bija vardarbīga iejaukšanās dabā un ir atstājusi postošas sekas, tai skaitā lielus, mūsdienās nevajadzīgus angārus un citas būves. Var teikt, ka vide ir degradēta. Kā to atveseļot? Kā lielajām dzelzsbetona būvēm rast jaunu pielietojumu? Kā teritoriju pārveidot, lai tajā kūsātu dzīvība, būtu vieta tūrismam un kultūrai, tiktu atjaunota saikne ar dabu un notiktu uzņēmējdarbība? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, Alūksnes novada pašvaldība piedalījās Eiropas Inovāciju un Tehnoloģiju Institūta koprades projektu konkursā un saņēma tehnisko atbalstu. Deviņus mēnešus Jaunā Eiropas Bauhaus eksperti kopā ar pašvaldību un iedzīvotājiem organizēja koprades darbnīcas, lai apkopotu visu iesaistīto pušu viedokļus un nonāktu pie idejām "Zeltiņu" atdzimšanai. Koprade ir viena no svarīgākajām Jaunā Eiropas "Bauhaus" darba metodēm, tāpēc gandrīz visi Latvijā īstenotie projekti ir saistīti tieši ar to. Jau stāstīju, ka Jaunais Eiropas "Bauhaus" ir jauns veids, kā mēs atjaunojam ēkas un kopienas, vai veidojam tās no jauna. Eiropas Inovāciju un Tehnoloģiju Institūta koprades projektu konkursā tehnisko atbalstu saņēma arī Cēsu novada pašvaldība ar radošo un digitālo kvartālu "Rainis". Arī šī ir teritorija, kur savulaik ielauzusies padomju industriālā apbūve, kas jāpielāgo mūsdienu funkcijām. Bijušos Cēsu neredzīgo biedrības ražošanas korpusus jau vairākus gadus ir iesildījis Cēsu mākslas festivāls, bet tagad šeit veidojas radošais kvartāls ar vietu izglītībai, kultūrai, tehnoloģijām un uzņēmējdarbībai. Cēsu novada pašvaldība ir arī oficiālais Jaunā Eiropas "Bauhaus" draugs, par kuru var kļūt ikviena pilsēta un reģions, kā arī uzņēmumi. Cēsis var saukt arī par Latvijas Jaunā Eiropas "Bauhaus" galvaspilsētu, jo te ir mājvieta veseliem trim jaunās iniciatīvas vēstniekiem – pašvaldībai, radošajam kvartālam "Rainis" un arī Cēsu pluriversitātei, kas ir neparasta skola bez adreses. 2022. gadā Cēsu pluriversitātes permakultūras projekts "Āra klase "Jume"" kļuva par Jaunā Eiropas "Bauhaus" balvas finālistu, apliecinot, ka šī iniciatīva der gan lieliem, gan maziem projektiem. Ja vēlies iesaistīties Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienā, ieskaties Latvijas Arhitektu savienības, Kultūras ministrijas un radošo industriju platformas FOLD informatīvajās vietnēs, piedalies finansējuma konkursos un pasākumos, lai satiktu domubiedrus arī sava projekta īstenošanai.

Kāds ir mākslinieka uzdevums? Kas ir Tots un kāda ir viņa loma mūsdienās? Kurš ir devējs un ņēmējs mākslas procesā? Daži no jautājumiem, par kuriem Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Nacionālā teātra jauniestudējuma  „Spēlēju, dancoju” radošo komandu – dramaturģi Justīni Kļavu, režisoru Elmaru Seņkovu un aktieri Egonu Dombrovski (Trejgalvis). 14. septembrī uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves pirmizrāde Raiņa un Justīnes Kļavas muzikālajai satīrai "Spēlēju, dancoju" Elmāra Seņkova režijā. Raiņa luga "Spēlēju, dancoju" pirmo reizi iestudēta tieši uz Nacionālā teātra skatuves. Kopš tā laika pagājuši 102 gadi, un nu slavenais Raiņa sacerējums pārradīts, mūžīgo velna riju, kur norit darbība, no aizlaikiem un simt gadu senām kopsakarībām pārceļot uz 2023. gadu un meklējot atbildes uz jautājumiem, kas māksliniekus urda tagad, teikts izrādes pieteikumā. Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane reiz teica, ka izrāde notiek vismaz trijos laikos – tajā, kad autors ir uzrakstījis lugu; tajā, kad režisors to ir iestudējis, un tajā, kad skatītājs to skatās. Rainis uzraksta lugu ''Spēlēju, dancoju" 1915. gadā. Viņam tā ir "Velnu nakts piecos cēlienos". Imants Ziedonis uzraksta studiju par Raini "Spēlēju, dancoju" 1976. gadā, domājot par Totu un ar ko īsti viņš cīnās. Režisors Elmārs Seņkovs lugu izvēlas iestudēt 21. gadsimta 20. gados un iepriekš sarunā teicis, ka Rainis būtu gribējis, lai lugu iestudē pēc kara...

„Māksla uz ekrāna. Pārejas” – urbānās kultūras un kino mākslas forums, kurā, izmantojot arhitektūras un kino mākslas darbus,  iecerēts palūkoties uz aktuālajiem teritoriju revitalizācijas jautājumiem. Par paradigmām, kuras parrunās forumā, Kultūras rondo saruna ar foruma kuratoru un pilsētvides plānotāju Jāni Ķīnastu, mākslinieci Katrīnu Neiburgu un kino "Cēsis" producenti Aneti Goldmani. 15. un 16. septembrī koncertzāle “Cēsis” un “Cēsu Pluriversitāte” rīko divu dienu forumu "Art on Screen. Transitions/ Māksla uz ekrāna. Pārejas", kurā caur arhitektūru un kino mākslas darbiem centīsimies dziļāk palūkoties uz aktuālajiem teritoriju revitalizācijas jautājumiem un jaunajām ekonomikas paradigmām – cilvēki rada vietas, vietas pievelk cilvēkus vai abējādi. Foruma ietvaros notiks arhitekta Toma Kokina lekcija, pilsētplānotāju un mākslinieku diskusijas, ekskursija uz Līgatnes papīrfabriku, kā  arī būs iespēja bez maksas noskatīties divas zviedru dokumentālās mākslas filmas.  Forumu atklās 15. septembrī ar arhitekta Toma Kokina lekciju bijušajā Cēsu Neredzīgo biedrības ražošanas blokā jeb topošajā radošajā un digitālajā kvartālā “Rainis”. Turpinājums – Kino "Cēsis" ar Aleksandera Rinusa (Alexander Rynéus) filmu “Spīguļu rūpnīca” (The Glitter Factory, 2022), kā arī ievadlekciju un sarunām pirms seansa. Savukārt, 16. septembrī iecerēta ekskursija Līgatnes Papīrfabrika pēc kuras apmeklējuma plānota atgriešanās Cēsīs, lai kino "Cēsis" skatītos Terēzas Traores Dahlbergas (Theresa Traore Dahlberg) filmu “Mikrocements” (Microcement, 2021) ar ievadlekciju un sarunām pirms seansa.

Cēsu Mākslas festivāls un tā galveni akcenti – stāsta mūzikas programmas veidotājs Arturs Maskats un laikmetīgās mākslas izstādes „Tagadnes artefakti” kuratore Žanete Skarule. Cēsu Mākslas festivāls no 15. jūlija līdz 20. augustam ar Radio kora atklāšanas koncerta dziesmām bez vārdiem un laikmetīgās mākslas izstādi "Tagadnes artefakti" turpinās iedzīvināt Cēsu radošo un dizaina kvartālu "Rainis". Cēsu vāgneriāna ļaus piedzīvot operas "Zīgfrīds" koncertatskaņojumu, bet Pils parka estrādē baudīt Kārļa Lāča mūzikas teātra programmu. Līdzās muzikāls jaunatklājums – amerikāņu izcelsmes pianista Roberta Flaica solokoncerts, bet Cēsu Sv. Jāņa baznīcā "Schola Cantorim Riga" viduslaiku dziedājumi. Krāsu pasaule Raimonda Staprāna darbu ekspozīcijā un tehnoloģiju un vizuālās mākslas sinerģija Martina Vizbuļa izstādē, par festivāla programmu informē rīkotāji. 15. jūlijā festivāls tradicionāli iesāksies Laikmetīgās mākslas centrā ar izstādes "Tagadnes artefakti" atklāšanu. Turpinot aizvadītajā gadā aizsākto, arī šoreiz tiks izcelti vietējie un Baltijas mākslinieki – Oļa Vasiļjeva un Kristaps Ancāns, Augusts Serapins un Lina Lapelīte. Izstādes centrā būs mākslinieku dialogs ar telpu, tās vēsturi un apcerēm par iedomātu nākotni, vienlaicīgi apzinoties mūsu vietu laika un pasaules teritoriālajā kontekstā. Cēsu Izstāžu namā būs skatāma izstāde "Pārāk tuvu, pārāk tālu", kas iezīmēs latviešu mākslinieka – gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna tuvojošos 100 gadu jubileju, kas tiks svinēta 2026. gadā. Savukārt trešajā Cēsu Mākslas festivāla izstādē koncertzālē "Cēsis" mākslinieks Martins Vizbulis turpinās savus radošos meklējumus mikrokontrolieru un dažādu sensoru sinerģijā ar virtuālo realitāti, iesaistot skatītājus tiešā komunikācijā ar mākslas darbiem. Arī Cēsu Mākslas festivāla muzikālā programma iesāksies 15. jūlijā ar koncertu "Dziesmas bez vārdiem".  Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā un kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavardu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža un Andersa Hillborga mūzika. Koncerts sākotnēji bija paredzēts Cēsu Neredzīgo biedrības aktu zālē, bet lielās intereses dēļ pārcelts uz koncertzāli "Cēsis". Nedēļu vēlāk, 22. jūlijā, festivāls piedāvā iepazīt jauno un talantīgo amerikāņu izcelsmes pianistu Robertu Flaicu (Robert Fleitz). Jūlija izskaņā, 29. jūlijā, Cēsu Mākslas festivāls un koncertzāle "Cēsis" piedāvā Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" trešo operu "Zīgfrīds" – pasaku par puisi, kurš uzvar pūķi un iepazīst mīlestības spēku. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults būs pasaules slavu strauji iemantojušais somu maestro Tarmo Peltokoski. Koncertatskaņojuma komandu papildina radošais tandēms – režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe Ieva Jurjāne. Muzikālās programmas turpinājumā, 5. augustā, Cēsu Svētā Jāņa baznīcā skanēs viduslaiku dziedājumi senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga", Guntara Prāņa un Ievas Nīmanes sniegumā. Ikgadējais brīvdabas koncerts Cēsu Pils parka estrādē notiks 13. augustā. Tajā komponists Kārlis Lācis uzstāsies ar programmu, kurā skanēs viņa komponētā mūzika no dažādām teātra izrādēm un mūzikliem. Viņam pievienosies Latvijā pazīstami dziedātāji un aktieri.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš  Operas žanrs Latvijas mūzikas vēsturē ir jau ar vairāku gadsimtu senu vēsturi. Kopš 18. gadsimta pēdējās trešdaļas, kad pirmās operas mūsdienu Latvijas teritorijā bija komponētas kādreizējā Kurzemes-Zemgales hercoga galmā, līdz 2023. gada sākumam ir zināmas 132 pabeigtas operu kompozīcijas. Gan latviešu, gan citās valodās (vācu, angļu, norvēģu, japāņu, krievu u.c.). Lielākā daļa operu ir tikušas iestudētas, tomēr viena ceturtā daļa kompozīciju no šī kopskaita vēl joprojām gaida savus pirmos uzvedumus. Liela daļa Latvijā tapušo operu ir ar oriģināliem libretiem jeb teksta un sižeta izklāstiem. Daļa operu libretu ir balstīti literārajos stāstos un romānos gan latviešu, gan citās valodās. Un vēl daļa libretu ir vairāk vai mazāk pazīstamu dramatiskā teātra lugu adaptējumi operas žanrā. Kuri Latvijas dramaturgi jeb lugu rakstnieki tad līdz šim ir pievērsuši uzmanību operkomponistiem dažādos laikos? Un kuram no dramaturgiem līdz šim ir paveicies būt uzmanības degpunktā? Jāsaka, ka dramatiskā teātra uzplaukums latviešu sabiedrībā 19. – 20. gadsimtu mijā pirmoreiz pievērsa arī regulāru operkomponistu interesi libretu meklējumos. Kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei mēs varam atrast un iepazīt operas, kas ir tapušas, balstoties uz Annas Brigaderes (1861–1933), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Raiņa (1865–1929), Aspazijas (1865–1943) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugām. Tātad, līdz pat mūsdienām pieci dramaturgi ar savām lugām latviešu valodā ir bijuši inspirācijas avots operu libretu radīšanā. Tomēr šo piecu dramaturgu lugas pārsvarā ir no latviešu teātra vēstures zelta fonda: Brigaderes "Sprīdītis" (1903), "Zvanīgs zvārgulītis" (1908), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), "Maija un Paija" (1921) un "Lolitas brīnumputns" (1926); Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893) un "Ugunī" (1904); Raiņa "Indulis un Ārija" (1911), "Uguns un nakts" (1905), "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), "Pūt vējiņi!" (1913), "Spēlēju, dancoju" (1915), "Krauklītis" (1917), "Zelta zirgs" (1909) un "Mīla stiprāka par nāvi" (1927); Aspazijas "Vaidolote" (1893) un "Ragana" (1894); Zīverta "Minhauzena precības" (1941). Veiktais operu libretos izmantoto lugu uzskaitījums uzreiz parāda, ka līderis dažādu periodu komponistiem līdz šim ir bijis Rainis. Astoņas Raiņa lugas ir tikušas ietvertas 14 operu kompozīcijās. Tomēr – cik daudz mēs zinām šīs operas, kas balstītas uz Raiņa lugu stāstiem? Laikam pats par sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ka pazīstamais skaudrais mīlasstāsts "Pūt, vējiņi!" ir piecas reizes ticis risināts operas žanrā. Tiesa, visas piecas "Pūt, vējiņi!" operas katra savu iemeslu dēļ mūsdienās ir mazpazīstamas. Komponista Mārtiņa Jansona (1899–1972) otrā opera "Pūt, vējiņi!", komponēta 1945. gadā, pēckara padomju okupācijas politiskajā kampaņā tika atzīta par neatbilstošu tolaik agresīvi prasītā sociālistiskā reālisma politiskās doktrīnas apliecinājumam. Latvijas mūzikas vēsturē burtiski pazudušās komponistes Jūlijas Feldmanes (dzīves dati nav zināmi) apmēram tajā pašā laikā tapušās operas partitūra mūsdienās nav atrodama. Atkal kārtējās okupācijas perioda politiskās kampaņas atmosfērā ne pārāk veiksmīgs bija komponistes Felicitas Tomsones (1901–1969) 1969. gadā pabeigtās un vienu reizi iestudētās operas "Pūt, vējiņi!" liktenis. 20. gadsimta 50. gadu beigās komponista Artūra Salaka (1891–1984) pabeigtā opera (1959) okupācijas varas gaiteņos netika akceptēta iestudēšanai. Visbeidzot, Arvīda Žilinska (1905–1993) otrā opera "Pūt, vējiņi!" (1969), lai arī iestudēta 1977. gadā, tomēr nespēja gūt plašāku un ilgstošu publikas interesi. Līdzīgs maz zināmu operu liktenis ir piemeklējis Fridriha Podnieka (1878–1961) īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914) un 1969. gadā Jāņa Ķepīša (1908–1989) komponētās  divas operas "Indulis un Ārija"; 30. gadu pirmajā pusē operdziedātāja un komponista Olīva Mētras (1891–1982) pabeigto, bet neiestudēto operu "Jāzeps un viņa brāļi" (1934); 40. gadu otrajā pusē tapušo un okupācijas režīma cenzūras diskvalificēto Laumas Reinholdes (1906–1986) operu "Krauklītis" (1947); 50. gadu beigās pabeigto neiestudēto Nilsa Grīnfelda (1907–1986) operu "Mīla stiprāka par nāvi" (1958), kurai ir arī otrā redakcija ar nosaukumu "Siguldas balāde" (1972). Interesanti, ka pavisam nesen, 2018. gadā savu operu, kuras librets veidots pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs", pabeidza komponēt Kanādā dzīvojošais skaņradis Imants Ramiņš (1943), pagaidām joprojām gaidot sava darba iestudēšanu. Tikai trīs operām, kuru libreti ir balstīti uz Raiņa lugām, ir izdevies iegūt un saglabāt plašu atpazīstamību līdz pat šodienai. Tās ir: Jāņa Mediņa (1890–1966) uz Latvijas valsts nodibināšanas laiku pabeigtā grandiozā opersāga "Uguns un nakts" (1919), Arvīda Žilinska pirmā opera "Zelta zirgs" (1958/1965), kura ir arī bijusi izrādīšanas rekordiste vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kā arī Imanta Kalniņa (1941) opera "Spēlēju, dancoju" (1976). Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Raiņa lugas regulāri pievērsa komponistu uzmanību. Tomēr pēc Spēlēju, dancoju spilgtā operas veiksmes stāsta Rainis nu jau līdz pat 21. gadsimta trešajai desmitgadei ir zudis no sekojošo paaudžu komponistu redzesloka. Lai gan – mēs nekad nevaram zināt, kad Raiņa lugās ietvertie zemteksti un slepenie vēstījumu kodi atkal kļūs aktuāli un interesanti gan esošo, gan arī nākošo paaudžu operkomponistiem Latvijā, varbūt arī citur pasaulē. Un to pašu var teikt arī par citiem lugu rakstniekiem Latvijā. Līdz šim Annas Brigaderes lugas ir bijušas iedvesmas avots Jāņa Mediņa zudušajai operai "Zvanīgs zvārgulītis" (1918) un iestudētajai operai "Sprīdītis" (1925), Jāņa Kalniņa (1904–2000) operai "Lolitas brīnumputns" (1934), Ādolfa Skultes (1909–2000) operai "Princese Gundega" (1971) un Arvīda Žilinska uzvedumu joprojām gaidošajai trešajai operai "Maija un Paija" (1980). Aspazijas lugas veidojušas libretus Jāzepa Mediņa (1877–1947) operai "Vaidelote" (1926) un Aleksandra Valles (1890–1972) neiestudētajai operai "Ragana" (1927/1935). Rūdolfa Blaumaņa skarbais mīlasstāsts iedvesmoja Jāni Kalniņu operā "Ugunī" (1936), savukārt asā sociālā drāma "Pazudušais dēls" rezultējās Romualda Kalsona (1936) operā (1995). Visbeidzot, Mārtiņa Zīverta jautrā drāma "Minhauzena precības" inspirēja Jāņa Ķepīša otrās operas tapšanu (1945). Dramatiskais teātris un opera visos laikos ir bijuši aktīvu sabiedroto lomās. Tādēļ, neraugoties uz 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Latvijas komponistu operās piedzīvoto oriģināllibretu dominanci, iespējams, kaut kad turpmāk mēs atkal varēsim sagaidīt plašāku lugu rakstnieku darbu inspirējošu pārstāvību nākotnes operās.

Tonight its all about culinary education with Chef Alison Rainis from the University of Delaware

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas Dubultos Kāre pēc skaistām kleitām mazajai Elzai Rozenbergai, kas vēlāk kļuva par visu apbrīnoto dzejnieci Aspaziju parādījās jau agrā bērnībā. Savās atmiņās Aspazija  raksta, ka meitenes skaistās drēbes viņai šķitušas kā dzīvas puķes. Viņa ar ļoti kārojusi tāda kļūt, revidējot mammas skapi: “Sevišķi man patika kāda lillā kleita ar pagaru šlepi. Apģērbusi lillā kleitu, es būtu kā garalapotais īriss ar zelta bārkstu kronīti vidū, bet māmiņa man neļāva pārvērsties par puķi”. Aspazijas dienasgrāmatā bieži vien ir piezīmes par tērpiem. Jaunībā Elzai Rozenbergai pašai jāsēž pie šujmašīnas, lai tiktu pie skaistām kleitām, bet pēc ierašanās Rīgā, Elzai drēbes palīdzēja šūt aktrises - māsas Olga un Marija Ezerlaukas.  Rainim bija grūti samierināties ar Aspazijas tēriņiem par tērpiem. Esot trimdā Pleskavā, viņš 1899.gadā Aspazijai pārmet štāšu šūšanu pie māsām, kas prasot pārāk daudz naudas: “Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt pat 3 rubļiem. Kā ir ar kleitu? Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu.” Dzejnieces tērpi kļūst arvien ekstravagantāki. Vislielāko publikas sajūsmu  izraisa viņas melnā ar mežģīņu ziediņiem izšūtā kleita lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādē 1905.gada janvārī. Rainim gan ir bažas, kā dzejniece tādā tērpā iederēsies strādnieku teātrī, bet publika ir sajūsmā gan par lugu, gan par skaisto Aspaziju.  Leģendārs jau kļuvis stāsts par to, kā  bēgot no Latvijas 1905.gada nogalē uz Šveici, dzejniece tomēr atrada laiku, lai vēl papildinātu savu garderobi ar ceļojuma kostīmu, cepuri un somu. Trimdā gan pucēšanās ir sarežģīta, bet, kad Aspazija dodas uz Cīrihi ārstēties, pirmās lietas, ko viņa lūdz Rainim no Kastaņolas atsūt  ir papildu drēbes un matu ķemmes. Atgriežoties Latvijā,  dzejniecei  joprojām patīk doties uz veikaliem iepirkties, bet Rainis dusmojas un viņa bieži vien komisijas veikalos iegādātās lietas uzdāvina draugiem. Taču sabiedrība nemitīgi turpina vērtē dzejnieces izskatu. Te daži citāti no tā laika dzeltenā preses izdevuma “Aizkulises”. No 1925.gadā publicētajām rindām par Rakstnieku vakaru Dailes teātrī: “Aspazija sarkanā samta kleitā ar zelta “tutiņām” gar apakšu, “pieklājīgu” dekoltē, īsām rociņām  un garu, mirdzošu kā liesma, kreļļu virteni pār krūtīm.” Mazāk glaimojošs teksts par pēcpusdienas tējas dzeršanu Rīgas pilī 1927. gada janvārī: “Lielu sensāciju sacēla Aspazijas oriģinālā kleita: pelēki rūtaina, melnām strīpām, pusīsas piedurknes, kuras jau sen aizmirstas. Kleita apakšā izrotāta sudraba spicēm un vēl pelēkas zeķes ar melnām strīpām. Frizūra tāda, kā, kādu nesāja mūsu vecmāmiņas, klāt tikai liela briljantu ķemme. Kopiespaids “debešķīgs”. Bet simpātiskā Aspazija ar mīļu bērnišķīgu smaidu apskatīja augsto sabiedrību, lai madāmas runā.”  (Aspazijai ir bieži jāiziet sabiedrībā. Tas viņai vairs nesagādā agrāko prieku,  un vēstulē draudzenei no Jaunās strāvas laikiem Lidijai Zariņai - Lācei dzejniece 1928.gada augustā  raksta: “Šejienes dzīve ir nejēdzīga. Iekš kā tad pastāv mūsu modernība? Traka uzdzīve un greznība. Lielās dāmas pastellē tikai no Parīzes drēbes un greznumus, un tas iet simttūkstošos. Un tad nāk rauts pēc rauta, balle pēc balles. Uz katru vajag citādu tualeti un dārgu, citādi tu neesi moderns.”) Tā laika notikušo baļļu fotouzņēmumos arī Aspaziju nevar atrast vienā tērpā. Lai gan fotogrāfijas ir melnbaltas, nojaušams, ka lielākoties svinīgajos pasākumos viņa devusi priekšroku tumšas krāsas apģērbam. Taču dzejnieces atmiņās ir ieraksts par kleitu, kas šūta Rainim par prieku dzejnieka pēdējā vasarā 1929.gadā: “Rainis jutās tik spirgts un laimīgs, kā senās, mīļās dienās. Man bija glīti jāģērbjas, ko viņš ļoti mīlēja un ko es, aizņemta no māju darbiem un aiz dažādiem sarūgtinājumiem, biju gluži atmetusi. Sevišķi viņš mīlēja gaišzilu krāsu, un tad es arī tādu kleitu sev pasūtīju.” 1933.gadā pārceļoties uz Dubultiem dzejnieces garderobe acīmredzot nav maza. Uz Jūrmalu 1934.gadā uzaicinātais notārs Kristaps Bambergs, stingri uzskaitot visas lietas Aspazijas mājā,  sarakstā ir iekļāvis divus drēbju skapjus, no kuriem viens, kas atradies Aspazijas guļamistabā bijis 2 metrus augsts un 180 centimetrus plats. Visticamāk tur bija daudz vietas kleitām, blūzēm, svārkiem, kas  beigu beigās kļuva par dzejnieces iztikas avotu skarbajos kara gados. Dubultu ģimnāzijas skolotāja Avena atmiņas: “Dzīve kļuva arvien grūtāka. Ar noteiktajām pārtikas devām bija jādzīvo pusbadā. Drīz vien  dzejnieces labākie apģērba gabali tika pārdoti vai iemainīti… Jo pret apģērbu gabaliem no zvejniekiem varēja dabūt zivis. Tā Aspazijas garderobe nokļuva pie zvejnieku sievām. Tolaik ne vienu reizi vien man likās, ka pa ielu pretī nāk Aspazija, bet tā bija zvejnieka sieva dzejnieces drēbēs…” To savās atmiņās apliecina arī talseniece Vallija Jankevica, kura pēc Aspazijas nāves vēl tikusies ar mājkalpotāju Anniņu. Viņa, stāstot par dzejnieces pēdējām dienām teikusi, ka Aspazija vēl pēdējo reizi  pārskatījusi savu skapi, lai izlemtu, kuras no atlikušajām drēbēm iedāvināt  mājkalpotājai, tuvojoties gada nogales svētku laikam.  Pie Aspazijas Dubultos dzīvoja viņas brāļameita Virēna Rozenberga. Ir zināms, ka dzejnieces kleitas tika pāršūtas arī  viņas vajadzībām. Tāpēc ne Aspazijas kleitas, ne blūzes vai svārki  nav redzamas ne pie mums - Aspazijas mājā Dubultos, ne Raiņa un Aspazijas  mājā Rīgā, ne Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros. Raiņa un Aspazijas pētniece Astrīda Cīrule neatceras nevienu gadījumu, ka kāda no vietējām jūrmalnieku ģimenēm būtu kādu Aspazijas kleitu nesusi uz muzeju. Mums gan pavisam nesen  kāda muzeja apmeklētāja stāstīja, ka pēc mātes nostāstiem svārki, kas glabājoties viņas mājā, savulaik piederējuši Aspazijai. Svārku īpašniece solīja tos kādu dienu ienest un parādīt. Bet nu drēbēm ir grūti ar to pierādīšanu. Kad stāstīju par šo gadījumu Cīrules kundzei, viņa smejoties atteica, ka tad,  ja tie svārki tiešām tiks atnesti, tad varam  sēdēt tiem apkārt, ilgi lūkoties un tad uz balsošanu  - ir mums vismaz viens Aspazijas tērps saglabājies vai ne?

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Rūdolfa Blaumaņa un Raiņa attiecībās viens no pašiem svarīgākajiem pavērsieniem bija Blaumaņa atbalsts laikā, kad 1903. gada novembrī publicēšanai bija iesniegts Raiņa krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Tas nonāca pie cenzora Mārtiņa Remiķa Pēterburgā. Blaumanis šajā laikā strādāja laikrakstā “Pēterburgas Avīzes” un bija pazīstams ar cenzoru, ar kuru ik pa laikam satikās. Rainis bija visai satraukts, vai krājumu atļaus, viņu biedēja arī Remiķa vilcināšanās. Blaumanis, cenzoru apciemodams, centās viņu pārliecināt par to, ka pavasara motīviem un citiem Raiņa dzejas simboliem nav nekādas saistības ar sabiedrības aktualitātēm. Bieži vien Blaumanis, it kā lai taupītu cenzora redzi, Raiņa dzejoļus lasīja viņam priekšā, izmantodams savas veiklā lasītāja dāvanas un akcentēdams tieši Raiņa dzejas melodiskumu. Anekdotisks nostāsts vēsta, ka šajos priekšlasījumos nereti noklausījās arī cenzora krustmeita, iespējams, ar cerību iegūt Blaumaņa simpātijas. Varbūt viņai bija zināma loma, lai cenzors Raiņa krājumu apstiprinātu izdošanai ar pavisam nelieliem svītrojumiem. Rainis bija ļoti pateicīgs par Blaumaņa atbalstu. Vēstulē 1902. gada 16. decembrī Rainis uzsvēra: “Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies?” Abu rakstnieku attiecību vēsture tomēr ir bijusi gana samezglota, neraugoties uz abiem svarīgo pārliecību par kultūras nozīmi nācijas dzīvē. Šādu pārliecību nostiprināja arī Raiņa izglītība, ko sekmēja ģimenes materiāli nodrošinātie apstākļi. 19. gadsimta 80. gadu sākumā Rainis mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un dzīvoja pansijā pie Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Bernharda Dīriķa. Sekoja studijas Pēterburgas Universitātē, kuru viņš absolvēja ar jurista diplomu 1888. gadā. Taču citu valodu un kultūru iespaids, kas jau kopš bērnības paplašināja dzejnieka garīgos apvāršņus, nemazināja interesi par latviešu sabiedrību. Jau ģimnāzijas gados Rainis līdzdarbojās skolēnu pulciņā, kas bija saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību un kura mērķis bija satikties un diskutēt latviešu valodā. Raiņa personībā savijušies tautiskā laikmeta iespaidi un sabiedrības izglītošanās un modernizācijas procesi. 19. gadsimta 90. gados Rainis galvenokārt bija pazīstams kā redaktors un tulkotājs; un novērtējums šajā jomā viņam bija būtisks. Tas atsevišķos gadījumos izraisīja arī nesaprašanos ar Blaumani. Nozīmīgākais konflikts acīmredzot ir saistīts ar Raiņa un daļēji Aspazijas veikto Johana Volfganga fon Gētes dramatiskās poēmas “Fausts” atdzejojumu, kas 1898. gadā tika publicēts Pētera Zālītes vadītajā “Mājas Viesa Mēnešrakstā”. Atšķirībā no redakcijā valdošās bezierunu sajūsmas, Blaumanim pret latviskojumu bija lietišķa attieksme, un viņš izpelnījās ne tikai šī darba apjūsmotāju nosodījumu, bet arī Raiņa nepatiku. Blaumanim tika pārmesta arī līdzdalība recenzijas tapšanā par “Fausta” tulkojumu laikrakstā Rigasche Rundschau (Rīgas Apskats), kas bija parakstīta ar Andrieva Niedras vārdu. Zālīša vadītajam “Mājas Viesa Mēnešrakstam” šī publikācija bija īpaši nepatīkama, ņemot vērā, ka Niedra tobrīd bija otra latviešu literārā žurnāla “Austrums” vadītājs. Tāpat Rainis jutās aizskarts, kad “Mājas Viesa Mēnešraksta” 1900. gada 11. numurā tika publicēti divi Gētes dzejoļa “Dievišķais” (Das Göttliche) atdzejojumi; līdzās Raiņa veikumam savu roku bija izmēģinājis arī Blaumanis. Tomēr, par spīti palaikam uzplaiksnījušam savstarpējam aizvainojumam un aizdomām, Raini un Blaumani vienoja atbildīga attieksme pret latviešu kultūras attīstību. Blaumaņa atbalsts Raiņa dzejoļu krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” izdošanā ir viena no liecībām, ka Blaumanis aizvien spēja pārvarēt personiskus aizspriedumus un atbalstīt tos darbus, kas viņam likās nozīmīgi. Turklāt gan Blaumanis, gan Rainis labi apzinājās, cik kaitējoša radošajam darbam ir cariskās Krievijas policejiskā vara, kuras sastāvdaļa bija arī cenzūra. Savu sašutumu par to Rainis visasāk paudis dzejolī “Vecais rupucis”, kas 1905. gadā iespiests viņa otrajā dzejoļu krājumā “Vētras sēja” un kurā nosodīts latviešu rakstu cenzors Rīgā Adrians Ruperts. Dzejolī lasāmas rindas: “Un uztupās virsū rupucis / Uz visu, kas garā bij uzdīdzis. // Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost / Un sazelēja, ko nespēja kost. // Cik tāli tas ķetnām aizsniedza, / Ap viņu apkārt viss nonīka.”

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Apzīmējums "ģeniālais latviešu rakstnieku pāris", attiecinot to uz Aspaziju un Rūdolfu Blaumani, pieder vācbaltiešu dzejniekam Viktoram fon Andrejanovam, kurš 1895. gadā publicēja rakstu par latviešu literatūru laikrakstā "Berliner Tageblatt". Aspazija jau bija satikusies ar Raini, tobrīd laikraksta "Dienas Lapa" redaktoru, taču rakstniecībā Raiņa vārds vēl nebija izskanējis. Savukārt Aspazijas un Blaumaņa talants bija ievērots, un viens no pirmajiem to uzsvēra tieši Andrejanovs. Jau 1893. gada pavasarī viņš bija publicējis veltījumu dzejā "Rūdolfam Blaumanim" (An Rudolf Blaumann), iesakot rakstnieka­m domāt par vēl plašākiem, pravietiskiem mākslas mērogiem. Blaumanis arī Aspaziju ieveda Viktora fon Andrejanova salonā. 1895. gadā, kad Andrejanovs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, apcerēs par latviešu literatūru viņš abus rakstniekus izcēla īpaši. Aspazija un Rūdolfs Blaumanis iepazinās 19. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, laikā, kad viņi abi bija cieši saistīti ar Rīgas Latviešu biedrību un tās atbalstīto Rīgas Latviešu teātri. Blaumanis 1893. gada rudenī apmeklēja savas lugas "Pazudušais dēls" mēģinājumus Pētera Ozoliņa režijā, un teātrī sastapās ar Aspaziju, kuru gan nemaz neievēroja, jo tobrīd vēl nepazina. Uzzinājis par šo alošanos, Blaumanis steidzās pārpratumu labot. Izrādījās, ka viņi ar Aspaziju ir apmetušies vienā un tajā pašā namā Dzirnavu un (tagadējās) Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, kur Blaumanis īrēja istabu, savukārt Aspazija dzīvoja kopā ar aktrisēm, māsām Olgu un Mariju Ezerlaukām. Viņu dzīvoklī arī notika abu rakstnieku pirmā tikšanās un garāka saruna, kādas vēlākajos gados kļuva visai regulāras. Aspazija jau krietni iepriekš, 1888. gadā, Rīgas Latviešu teātrim bija iesūtījusi lugu "Atriebēja", kas tā arī netika uzvesta cenzūras aizlieguma dēļ. No teātra skatuves Aspazijas rakstītais pirmo reizi izskanēja divas dienas pēc Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" pirmizrādes. 1893. gada 9. novembrī tika atzīmēta Rīgas Latviešu teātra divdesmit piecu gadu jubileja, un sacerēt šī sarīkojuma prologu bija uzticēts tieši Aspazijai. Viņas rakstītā spožums pārsteidza un apbūra skatītājus. To bez šaubīšanās uzsvēra arī Blaumanis, kurš rakstīja: "Nekad agrāk – atskaitot [Šekspīra] "Vasaras nakts sapņa" izrādi – no latviešu teātra skatuves nav skanējuši tik daiļskanīgi, cildena patosa spārnoti un skaistu tēlu un domu pārpilni panti! Mēs domājam, ka neierindosimies viltus praviešu skaitā, pareģodami jau šodien, ka šī dzejniece aicināta nākotnē radīt nozīmīgus darbus!" Divus mēnešus vēlāk, 1894. gada 19. janvārī, notika Aspazijas lugas "Vaidelote" pirmizrāde, par kuru Blaumanis vēstulē Andrievam Niedram rakstīja, ka to pavadījuši “nedzirdēti panākumi". Nākamajā, 1895. gadā, laikrakstā "Dienas Lapa" risinājās dialogs dzejā starp Aspaziju un Blaumani par dzejnieka uzdevumiem. Netiešas atskaņas no tā jūtamas arī 1899. gadā, kad Blaumanis Aspazijai kā dāvanu Ziemassvētkos pasniedza savu un Andrieva Niedras kopīgi veidoto dzejas krājumu "Ceļa malā" ar ierakstu: "Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles..." ("Jūtas ir viss"). Šis ieraksts atklāj arī Blaumaņa darbos, tostarp īsi pirms tam godalgotajā novelē "Purva bridējs" svarīgu tēmu, un ir tapis laikā, kad Aspazija kopā ar Blaumani strādāja Pētera Zālīša vadītajos izdevumos – laikrakstā "Dienas Lapa" un "Mājas Viesis", kā arī "Mājas Viesa Mēnešrakstā". 1901. gadā Blaumanis no darba Zālīša izdevumos aizgāja, tomēr jau drīz aicināja Aspaziju iesūtīt darbus laikrakstam “Pēterburgas Avīzes”, kurā bija sācis strādāt. Aspazijas dzejolis publicēts jau šī laikraksta parauga numurā. Pēterburgā Blaumanis rūpējās arī par Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādīšanu 1902. gadā. Savukārt 1904. gadā, viesodamies pie Raiņa un Aspazijas Jelgavā, Blaumanis noklausījās dzejas drāmas "Sidraba šķidrauts" pirmos trīs cēlienus autores lasījumā, būdams patiesā sajūsmā par lugu. Aspazijai rakstītā vēstulē Blaumanis uzsvēra: "Latviešu dramatiķu kronis Jums šim brīžam galvā." "Sidraba šķidrauta" izrādē Jaunajā Latviešu teātrī Rīgā 1905. gada sākumā, apbrīnodams dzejnieces melno, ar mežģīņu ziediem nošūto kleitu (par kuru Rainis ir bijis samulsis), Blaumanis esot izsaucies: "Jūs jau, Pliekšān kundze, izskatāties kā īsta zvaigžņu karaliene!" Savukārt šī paša gada 24. aprīlī viņai veltītā sarīkojumā Jelgavā Aspazija lasīja savu agrāk sarakstīto dzejoli "Rūdolfam Blaumanim", tā vēlreiz uzsverot saikni abu autoru starpā. Attiecības ar Blaumani dzejniecei saglabājās visai ciešas līdz pat Aspazijas un Raiņa bēgļu gaitām un trimdai Šveicē pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves. 

Ojāra Vācieša jubilejas gadā interesējamies, kā dzejnieka memoriālais muzejs iecerējis uzrunāt savus apmeklētājus? Stāsta Ojāra Vācieša memoriāla muzeja vadītāja Ieva Ķīse un Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā muzeja izglītības programmu kuratore Solvita Lapiņa. "Ceļu uz Ojāra Vācieša 90. gadadienu aizsākām pagājušajā gadā viņa dzimšanas dienā novembrī, kad muzejā bija Ojāra Vācieša portretu izstāde un atmiņām par Ojāra Vācieša dvēselisko tēlu," stāsta Ieva Ķīse. Kā centrālais jubilejas gada projekts ir iecerēta izstāde par Ojāru Vācieti un Raini. Kas abiem kopīgs? "Viņi ir divi lieli dzejnieki, kas nenoliedzami ietekmējuši ne tiaki sava laika literatūru, bet sabiedrisko domu. Rainis ir ietekmējis Vācieti, viņam ir dažādas atmiņas, kā iepazinis Raini un kā tas izmainījis viņu. Vācietis ir Rainim veltījis dzejoli. Paskatīties uz šiem diviem lielajiem cilvēkiem - uz viņi saskares punktiem, paralēlēm, uz viņu pietiekami sarežģīto likteni un arī uz viņu vientulības sajūtu, kas abiem ir ārkārtīgi izteikta," atklāj Solvita Lapiņā. "Tāpēc iecerētās izstādes nosaukums ir "Viens", kas ir tāds kalnākāpēja tēla atveidojums." Izstādi domāts atklāt oktobrī divos muzejos vienlaicīgi - Ojāra Vācieša muzejā un Raiņa un Aspazijas mājā.  

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciāliste Zita Pētersone Šogad aprit tieši simt gadu, kopš Latvijas Republikā tika pieņemts pirmais lēmums par ielu pārdēvēšanu latviešu valodā. Jau 1920. gadā Rīgas galva Artūrs Frīdenbergs nolēma, ka Rīgā jāmaina ielu nosaukumi. Viņš šo pienākumu deleģēja Rīgas pilsētas valdes Būvju nodaļai, taču tā vairākus mēnešus ar to nenodarbojās, un rezultātā šis pienākums tika deleģēts Rīgas pilsētas domes Izglītības nodaļai. Tika sastādīta komisija, kurā darbojās ļoti daudz slavenu cilvēku, toskait pedagogs Fricis Adamovičs, rakstnieks Kārlis Skalbe, etnogrāfs Matīss Siliņš un arī filologs Kārlis Straubergs. Tālaika presē ļoti daudzi slaveni cilvēki, tai skaitā Jānis Endzelīns, kuram tika uzticēts pārbaudīt šo ielu nosaukumu pareizrakstību, vērtēja šo nosaukumu nozīmi; Endzelīns izteicās, ka ļoti daudzi nosaukumi viņa uztverē nav jāpārdēvē, jo tie ir tikai bijušo laiku nekaitīgas paliekas. Sākotnēji komisija bija nolēmusi pārdēvēt kādas pārdesmit ielas, bet pēc diviem gadiem, 1923. gadā, tapa ļoti garš ielu nosaukumu pārdēvēšanas saraksts – kopumā tajā bija 192 ielas! Kādas ielas rezultātā īsti pārdēvēja? Lielākoties tās, kuras nesa aizgājušo laiku caru un viņu ģimeņu nosaukumus, kā arī tos nosaukumus, kas neatbilda tā laika garam.  1920. gadā Rīgā atgriezās Rainis un Aspazija. Tad nu Latvijas Republikas laikā tā bija vienīgā reize, kad cilvēkiem vēl dzīviem esot, ielas tika nodēvētas viņu vārdā: Troņmantnieka bulvāri, kas bija nosaukts Krievijas cara Alekseja II dēlam par godu, pārdevēja par Raiņa bulvāri, bet Teātra bulvāri pārdēvēja par Aspazijas bulvāri.  Arī 1930. gados gan kādu ielu gribēja nosaukt rakstnieka Kārļa Skalbes vārdā, pašam rakstniekam vēl dzīvam esot, bet Rīgas dome izlēma, ka tā nav laba prakse, tālab šo jautājumu atcēla. No 1923. gada Rīga ieguvusi daudz jaunu nosaukumu, kurus pazīstam vēl šobaltdien: Aleksandra iela tika pārdēvēta par Brīvības ielu, jo pa šo ielu ienāca Brīvības cīņu dalībnieki. Ģenerāļa gubernatora Aleksandra Suvorova iela tika pārdēvēta par Krišjāņa Barona ielu, Romanova iela – par Lāčplēša ielu. Vēl ļoti daudzām ielām nosaukumi tika mainīti tādēļ, ka to nosaukumi latviešu valodā nebija pareizi: piemēram, tagadējā Rozena iela nezin kāpēc bija kļuvusi par Rožu ielu, bet tas neatbilda vēsturiskajam nosaukumam, tādēļ arī iela atguva šo seno nosaukumu – Rozena iela. Tāpat arī Domes laukums atguva savu pareizo latvisko nosaukumu – Doma laukums. Tad vēl vairākas ielas pārdevēja tāpēc, ka nosaukumi atkārtojās – Augļu iela tika pārdēvēta par Dārzaugļu ielu (jo Augļu iela jau bija Pārdaugavā).  Lielais lēmums tika publicēts arī "Valdības Vēstnesī" 1923. gada 2. novembrī, un ar to arī sākās ielu pārdēvēšana. Latvijas Republikas laikā neviens lēmums nebija tik vērienīgs kā šis.  

Ko nozīmē dzīvot "Bikibuka" laikā? Kāds bijis bikibuku tapšanas process? Par dzejas lasīšanu ar mākslas palīdzību un  jauno izstādi BikiMetrs Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Kultūras rondo saruna ar dzejnieci "Liels un mazs" galveno redaktori Inesi Zanderi un mākslinieci "Liels un mazs" māksliniecisko vadītaju Rūtu Briedi. No 28. septembra līdz 3. decembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. izstāžu zālē būs apskatāma dzejas bilžu grāmatu sērijas "BIKIBUKS" oriģinālilustrāciju izstāde "BikiMETRS". Izstāde adresēta visiem mākslas un grāmatniecības interesentiem, bet īpaši – ģimenēm ar bērniem, skolēnu un pirmsskolas mācību iestāžu grupām, kas varēs piedalīties arī izstādes radošajās darbnīcās. 2012. gadā izdevniecība “Liels un mazs” sāka veidot 100 dzejas bilžugrāmatu sēriju "BIKIBUKS", kurā katrs dzejolis tika izdots atsevišķā kabatas izmēra grāmatiņā. Izlasē iekļauta gan tādu klasiķu kā Rūdolfs Blaumanis, Fricis Bārda, Rainis, gan mūsdienu autoru Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes, Ilmāra Šlāpina un daudzu citu dzeja. Dzejoļu ilustrēšanā iesaistījās 98 mūsdienu mākslinieki, kuri pārstāv dažādas vizuālās mākslas jomas (grafiku, glezniecību, scenogrāfiju, tēlniecību, tekstilmākslu u.c.) un ilustrācijā izmantojuši ļoti atšķirīgas tehnikas.

Literatūrzinātnieces Gaidas Jablovskas nesen grāmatā iznākušais pētījums "Aspazija. Rainis. Nams" atklāj izcilo dzejnieku pāri gluži negaidītā rakursā: kā namīpašniekus, kā savu namu apsaimniekotājus, un arī iemītniekus. Lasot grāmatu, grūti nepamanīt, cik daudz duālas attieksmes un pretrunu ir abu valodas un domas dižgaru attieksmē pret savām miesīgajām vajadzībām. Pirms triumfālās atgriešanās no Lugāno trimdas notiek sarakste ar sagaidītājiem Rīgā, kurā cita starpā tiek saskaņota Raiņa un Aspazijas iespējamā jaunā dzīves vieta. Grāmatas autore citē kādu Raiņa 1920. gada 25. janvāra vēstuli no Kastaņolas “Mums personiskās vajadzības ir ļoti mazas: 2-3 istabas, ķēķis un pieliekamās telpas – kad mums tās dotu par brīvu no valsts vai sabiedrības, kādā namā, kur daudz telpu, piemēram, pilī. Man tik grāmatām vajadzētu telpas liekas, labāk nekā guļamistabā.“ Dažas dienas vēlāk turpinot:  “Nams vai māja prasītu daudz apkopšanas pūļu un izdevumu un saistītu pie vietas. … Es uz savu mantu, tagadējo un nākamo, arvien esmu skatījies kā uz manis pārvaldītu tautas mantu. “ Un tai pat laikā Rainis un Aspazija savas dzīves laikā vairākkārtīgi pirkuši un pārdevuši īpašumus, nopūlējušies ar to pārvaldīšanu. Nams ir arī tas, kas glabā tās iemītnieku piemiņu, un  šobrīd Latvijā nevienam literātam nav tik daudz memoriālo muzeju kā Rainim un Aspazijai. Grāmatā “Aspazija. Rainis. Nams” ir treju veidu hronikas. Pirmā saistīta ar namīpašuma iegādi:  pētījumā citētas Raiņa dienasgrāmatas,  Aspazijas saimniecības izdevumu pieraksti. Otra veida hronika piefiksē dzejnieku attiecīgā perioda dzīves notikumus, atklāj viņus kā sava nama iemītniekus. Taču šo grāmatu var lasīt arī kā dzejnieku piemiņas un arī memoriālo muzeju namu tapšanas vēsturi, un iepazīstot šo grāmatas caurviju tēmu, man radās iespaids, ka varbūt pētījums “Aspazija. Rainis. Nams” nemaz nav stāsts par abiem dižgariem. Tas ir stāsts par mūsdienu cilvēkiem, kuri Raiņa un Aspazijas vārdā  mēģinājuši radīt jaunas kultūrvietas, un reizēm gluži neticamiem spēkiem un paņēmieniem tās noturēt, neatdot ikdienībai. No šī viedokļa raugoties, pētījums “Aspazija. Rainis. Nams” ir spīta vēsture. Un viens no šiem neparastajiem, spītīgajiem cilvēkiem ir arī pētījuma autore, literatūrzinātniece, kas saņēmusi Triju zvaigžņu ordeni par mūža ieguldījumu Raiņa un Aspazijas pētniecībā – Gaida Jablovska. Gaida Jablovska pastāsta, ka bijuši apstākļi, kas darbu pie grāmatas “Aspazija. Rainis.Nams”  gan sarežģījuši, gan atvieglojuši. Jāatceras, ka grāmatas tapšana bija pandēmijas laiks, muzeju lasītavas bieži vien bijušas slēgtas. Atjaunot atmiņu palīdzējis ilggadējais paradums rakstīt muzejnieka dienasgrāmatu, kā arī, nu jau bijušo, kolēģu uzticēšanās. Veselu skapi ar veciem papīriem, kuros jaunpienācēji varbūt pat nemaz nespētu noorientēties, muzejnieki ļāvuši paņemt līdzi uz mājām sakārtošanai, puspajokam nosaucot to par deponēšanu. “Aspazija. Rainis. Nams” visplašāk aprakstīta Raiņa un Aspazijas mājas Rīgā muzeja vēsture, taču Gaida Jablovska bijusi arī citu Raiņa memoriālo muzeju darba lieciniece.

Pēc Raiņa lugas motīviem veidotais komponista Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!" kļuva par īstenu skatuves notikumu Liepājas teātra iestudējumā. Šovasar tas izskanēs ne mazāk intriģējošā veidolā – kā Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņu diplomdarbs. Par to "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta Ciepas lomas atveidotāja Katerīna Olekte. Kaut mūzikla jaunie izpildītāji jau novērtēti ar visaugstākajām atzīmēm, iestudējumu varēs noskatīties dažās vasaras izrādēs, kas 7., 8. un 9. jūlijā plkst. 19:00 notiks Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē.  Turklāt Raiņa klasiskajam stāstam par mīlu un traģēdiju jaunu elpu iedvesuši četru skolu audzēkņi - horeogrāfiju veidojusi Rīgas Baleta skolas audzēkne Betija Neļķe, Jaņa Rozentāla mākslas skolas studenti veidojuši scenogrāfiju, bet Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma jaunieši radījuši spilgtus un drosmīgus tērpus, ienesot lugas notikumos mūsdienīgas vēsmas. Mūzikla režisors ir Mārtiņš Kagainis, kurš izpelnījies augstu publikas un nozares profesionāļu novērtējumu par Džonatana Larsona mūzikla "Rent" iestudējumu. Piešķirot jaunatnīgu skatījumu mūžsenajam stāstam par izaicinošām izvēlēm un mīlestību, izrāde apliecina, ka Latvijā veidojas spēcīga mūziklu izpildītāju, horeogrāfu un mākslinieku paaudze. Galvenajās lomās: Baiba - Vaida Vovere, Zane - Gerda Igaune, Anda - Zane Lazdiņa, Uldis - Ralfs Puzāns, Gatiņš - Adams Vaicis, Didzis - Uga Gundars, Ciepa - Katerīna Olekte, Māte - Kate Kokamegi. *** Ilze Medne: Šī solās būt ļoti skaista un spraiga nedēļa, jo strādājat pie brīnišķīga notikuma, kuru trijos vakaros skatītāji redzēs Emīla Dārziņa koncertzālē. Tas ir Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!", kurš dzimis Liepājas teātrī un tagad atceļojis arī uz Rīgu. Vai Kārļa Lāča mūziklu esat redzējusi arī Liepājas teātra izrādē? Katerīna Olekte: Diemžēl pati šo mūziklu teātrī nepieredzēju, bet esmu redzējusi ierakstu no šīs izrādes, tāpēc kaut kāds iespaids man ir. Tad jau ziņa, ka šis iestudējums taps un tajā jums būs jāpiedalās, noteikti bija saviļņojoša? Tā pat īsti nebija ziņa, jo viens no Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas uzstādījumiem ir tāds, ka absolvējot šo skolu, jākārto ansambļa eksāmens, kas var būt vai nu koncertuzvedums, kuru izmantojuši citi kursi, vai arī mūzikls. Mēs esam otrais kurss, kuri realizē mūzikla versiju, jo pirmais mūzikls mums tapa pirms dažiem gadiem, un tas bija "Rent". Šogad izlēmām par labu "Pūt, vējiņi!" Vēlējāmies kaut ko latvisku, debašu bija diezgan daudz un tās bija ilgas, bet kaut kā visi jutām vēlmi uzvest tieši "Pūt, vējiņi!", jo Kārļa Lāča mūzika mūs visus ļoti aizrauj, tās ir arī vokāli ļoti interesantas partijas. Un sapratām arī, ka latviešiem ir vieglāk uztvert mūziku dzimtajā valodā, nevis angliski, mēģinot tekstu iztulkot savā galvā, kamēr notiek skatīšanās. Tāpēc izvēlējāmies "Pūt, vējiņi!" kā mūsu diplomeksāmenu, un tagad priecājamies, ka to ir iespējams parādīt arī kā izrādi, nevis tikai kā mūsu eksāmenu. Kas ir tas, kas jūs saistīja šajā izrādē? Kāpēc izvēlējāties tai par labu, jo ir jau arī citi mūzikli, kurus radījuši latviešu komponisti. Tā ir. Bet mūsu kursā esam piecas dāmas un viens kungs, un tas nedaudz ierobežo un sarežģī mūziklu izvēli: daudzos mūziklos ir vīriešu lomu pārsvars. Tad sapratām, ka "Pūt, vējiņi!" mums izspēlētos ļoti patīkami, jo mums, dāmām, katrai sanāktu ļoti izteikta un spilgta loma, būtu jāpieaicina tikai puiši. Tas bija viens no kritērijiem, un sapratām, ka tas mums kaut kā ļoti veiksmīgi saliktos.  Vai tā ir arī tēma, par kuru jūs šobrīd gribat runāt? Par to, par ko stāsta "Pūt, vējiņi!"? Manuprāt, tēmas "Pūt, vējiņi!" darbā ir vairākas, un tās ir aktuālas visos laikos. Un no tām īsti nevar nogurt, ja tās tiek atsvaidzinātas un parādītas jaunās krāsās. Man šķiet, ka mums [šo stāstu] izdevies atsvaidzināt, padarīt jauneklīgu, jo vēlējāmies iejusties tēlos un padarīt šos tēlus jaunākus - lai tie būtu mums atbilstoši, nevis aktieriski spēlēt vecāka gadagājuma cilvēkus. Tad nu mēs vēlējāmies vairāk koncentrēties uz to, kas mums ir tuvāks, un lai mēs kā jaunieši varam labāk iejusties. Ttāpēc mūsu uzvedums, šķiet, ir kaut kas vēl neredzēts, kaut kas ļoti interesants. Varbūt ne visiem uzreiz ies pie sirds, bet noteikti tas būs kaut kas jauns un svaigs.  Vai darbība ir pārcelta uz mūsdienām? Jā. Darbība ir pielāgota mūsdienām. Šādā rakursā mums vieglāk iejusties stāstā, tas arī ļauj spēlēties scenogrāfijā un paver dažādas iespējas tērpos, un ir interesanti redzēt, kur tas mūs ir aizvedis. Bet šo izrādi neveidojat tikai jūs pieci. Jums apkārt ir daudz, daudz cilvēku, un ne tikai no Rīgas Doma kora skolas vien. Jā, jau vairāku gadu garumā sadarbojamies ar režisoru Mārtiņu Kagaini, kurš arī palīdzēja mums ar pirmo mūziklu "Rent", esam strādājuši kopā arī Jāņa Lūsēna mūziklā "Zvaigznes bērns", kur viņš bija režisors. Un viņam ar mums ir ļoti interesanti sadarboties, jo mēs jau esam nedaudz saauguši, un tad var redzēt to progresu, kas mūsos ir bijis, kad mēs seši izlēmām sākt šo projektu. Viens no mūsu nosacījumiem bija tas, ka mēs vēlamies strādāt ar jauniešiem - lai uz skatuves ir jaunieši un lai arī radošajā procesā tiek iesaistīti jaunieši. Tāpēc mūsu horeogrāfe ir no mums blakus esošās Rīgas Baleta skolas otrā kursa - Betija Neļķe, burvīga dejotāja, un viņai ir ļoti interesanti ar mums strādāt un veidot horeogrāfiju. Scenogrāfiju mums ir veidojuši Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņi, un pie tērpiem mēs pielikām Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņus. Tas, manuprāt, ir ļoti skaisti, jo mēs vēlējāmies apvienot Nacionālo mākslas vidusskolu struktūrvienības, kas arī veiksmīgi izdevies. Cik esmu konsultējusies un runājusi ar jauniešiem, ar kuriem mēs strādājam - arī viņi to ir uztvēruši un redzējuši kā burvīgu iespēju gan praktizēties, gan izveidot kontaktus. Es teiktu, ka uzvarētājas ir visas puses. Cik ilgā laikā tapa šis iestudējums? Pie iestudējuma mēs sākām strādāt šī gada sākumā. Mūsu sešiniekam, protams, un vēl pāris nodaļas audzēkņiem bija atlase uz lomām, kur mēs dziedājām dažādas dziesmas un skatījāmies, kuram kura loma labāk atbilstu. Vokāli sākām mēģinājumus janvārī, un pēc tam ar katru mēnesi likām klāt, piesaistījām horeogrāfi, un pāris mēnešu laikā mēs esam apaudzējuši šo projektu tā, ka tas ir izvērties kā ļoti kvalitatīvs mūzikls.  Vai nebija tā, ka visas meitenes gribēja būt Baibas? Īstenībā nē. Uz Baibas lomu pretendēja tikai divas meitenes, es biju viena no tām. Katra meitenes loma ir ļoti interesanta. Tā kā nebija tā, ka visām gribētos būt galvenajā lomā. Mums interesēja arī māsas, kuras mums liekas kā izaicinoši tēli gan aktieriski, gan vokāli, gan arī mātes loma ir ļoti spēcīga. Tā kā mums tas piecnieks ļoti veiksmīgi sadalījās un kaut kā nebija tā, ka visi ķēra tikai vienu. Tev ir uzticēta Ciepas loma. Tā ir ļoti krāsaina, spilgtu, spēcīgu raksturu, asu valodu, un Raiņa lugā lasām interesantu šīs lomas apzīmējumu: "piedzīvotāja, gadu trīsdesmit". Ko Rainis ar to domāja? Nezinu, ko Rainis ar to domāju, bet piekritīšu, ka viņa ir piedzīvojumu meklētāja, un šajā režijā mans Ciepas stāsts mainījies vairākas reizes, un beigu beigās tas ir izvērties ļoti interesants arī aktieriski. Es teiktu, ka viņa ir trakulīga, bet noteikti ar savu stāstu, un tos trīsdesmit mēs tomēr nedaudz pastumjam malā un skatāmies uz to tā, ka tajā laikā dāmas, kurām bija jau pāri divdesmit un vēl pie vīra nebija tikušas, bija nedaudz jau noliktas vecmeitu pozīcijā. To mēs nedaudz saglabājām uz šo laiku un to sajūtu paturam - ka viņa īsti netiek pie sava precinieka, lai arī kā viņa gribētu. Nevarētu teikt, ka mana Ciepa nav ņipra. Cik izaicinošas ir Kārļa Lāča vokālās līnijas? Cik viegli tikt galā ar partijām? Kārlis Lācis ir pacenties, lai vokālisti pasvīstu, it īpaši meitenes. Vokālās partijas tiešām ir izaicinošas, tām ir plašs diapazons - tas vien jau balsij ir liels uzdevums. Slodze balsij arī ir diezgan liela, bet, tā kā mums ir ļoti veiksmīgi sadalījušās lomas, tad mēs arī varam tās līdz galam iznest pietiekami spēcīgi un kvalitatīvi. Ja kāds no šodienas jauniešiem ierauga afišā Rainis, "Pūt, vējiņi!" un nodomā, ka tas taču ir par senajiem laikiem, tas nav par mums, kā jūs viņu pārliecinātu, ka tas tomēr ir par mums, tas ir par šodienu? Man laikam gribētos, lai jaunieši un vispār cilvēki uzticas - lai viņi ierauga to, ka to ir radījuši jaunieši, ka tur spēlē jaunieši, un tas vien jau, manuprāt, ir kaut kas, kas piesaista uzmanību. Stāsts jau ir ļoti skaists, un to vajag atdzīvināt. Un tas, ka tas ir mūzikls - tas vien jau ir kaut kas interesants. Kaut kas, ko Latvijā bieži neredzam - tas ir žanrs, kas parādās diezgan maz. Tāpēc to ir būtiski redzēt. Vai jūtat interesi arī no saviem kursabiedriem, no citām nodaļām? Varbūt viņi skatās uz jums ar labo skaudību, cik jūs tur jauki darbojaties un cik jums ir interesanti? Tas arī ir interesanti, jo skolā katra nodaļa ir pati par sevi, kas ir saprotams, jo nodaļu ir diezgan daudz. Bet mums bija interesanti, kā mūsu eksāmenus nāca skatīties! Jo Mūziklu nodaļa jau mums ir tā skaļā nodaļa, vienmēr kaut kur dejo, kaut kur dzied, arī gaiteņos - nav tā, ka visi ir dikti priecīgi par mums, jo bieži vien mēs varam nokaitināt. Tad nu bija interesanti redzēt, ka ļoti daudzi studiju biedri nāk skatīties mūsu eksāmenus un ir pārsteigti, pat šokēti par to, ko mēs darām. It kā četrus gadus dzīvojam kopā un esam vienā iestādē, bet līdz galam viņi nav pamanījuši, kas tad ir mūsu galvenais mērķis un uz ko mēs ejam. Bija ļoti interesanti dzirdēt komentārus no džezistiem, kuriem mūzikls ir kaut kas neierasts, bija interesanti dzirdēt patīkamās atsauksmes arī no pedagogiem - par enerģiju, par atdevi, par kvalitāti. Jā, to ir prieks dzirdēt - ka tu dari to, kas tev patīk, un citi arī to redz un jūt.  Vai izrādes tiks vērtētas? Eksāmenu mēs jau nokārtojām - šī izrāde tika parādīta skolas absolvēšanas nolūkos. Mūsu komisija jau to redzēja un izvērtēja, un komplimenti un atsauksmes ir ļoti, ļoti pozitīvas. Tagad izrādi esam atjaunojuši, uzlabojuši, izmainījuši un rādīsim vēlreiz kā oficiālu pirmizrādi. Jūs visi esat absolventi. Kas tālāk? Katru no mums gaida savs ceļš. Ir jaunieši, kuri dosies mācīties uz ārzemēm, daži paliks Latvijā mācīties kādu no mūsu specialitātēm, citi vēlas iet mācīties menedžmentu, kas arī ir ļoti svarīgs. Katram no mums ir savs ceļš ejams, bet mūs visus ļoti saista mūzikli. Tie sirsniņā jebkurā gadījumā paliks. Bet kas ir lielākie ieguvumi, ko devuši gadi Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļā? Noteikti disciplīna. Tāda pašdisciplīna, jo skola ir ļoti intensīva un arī Mūziklu nodaļa ir ļoti grūta. Strauji tie gadi ir skrējuši, it īpaši šis gads ir paskrējis nemanot. Mani lielākie ieguvumi ir kontakti, draugi, pašdisciplīna, enerģija un iemantotā pašcieņa - tas, ka tu pabeidz to iestādi, un skaidri zini, kas tevi interesē, kas tev patīk, un izej no skolas tāds stabils un spēcīgs: vari pastāvēt par sevi un runāt brīvi. Vai zini arī, cik liels būs pirmais kurss? Vai jauniešu interese par mūziklu studijām ir liela? Pirmais kurss šogad jau uzņemts, iestājeksāmeni bija jau pirms Jāņiem. Varam lepoties, ka mums ir septiņi jauni censoņi, kas mācības uzsāks rudenī. Prieks redzēt, cik šobrīd nodaļa ir atvērta. Jo tad, kad es iestājos, tā bija diezgan liela mistērija. Bija tikai četri kursi, un tad mēs neviens nezinājām, kas būs jādara pēdējā kursā, kā tas notiek, ko tālāk darīt. Mums bija tāda taustīšanās. Šajos četros gados esmu ļoti priecīga redzēt to, kā nodaļa ir augusi, cik stabili mēs esam kļuvuši: jaunie kursi skaidri var redzēt, ko mēs spējam, uz ko mēs ejam, viņi var nākt skatīties izrādi, pārliecināties, ka tas ir tas, ko viņi vēlas. Manuprāt, tas ir milzīgs pluss - ja tu kā jaunietis savos padsmit gados mēģini izlemt, kas būs tavs ceļš, un skaidri redzi, ko tas piedāvā, tas noteikti apstiprina tavu vēlmi vai intereses.

Comedians Tom Sarabok and Matt Rainis join the podcast to talk about living in Brooklyn, cats, and Slovak pride.

"Kā agrāk teica Rainis – mirklis ir mūžības vērts. Brīdī, kad cilvēks dzīvē kaut ko redz no teātra, mūzikas, tas ietekmē dzīvi, tas ir svarīgs mirklis. Dzīve sastāv no daudziem mirkļiem, un jebkurš no tiem var izmainīt dzīvi," par savu personālizstādi "Mirklis" mākslas galerijā "Putti" un savu daiļradi stāsta māksliniece Elita Patmalniece. Izstāde "Mirklis" būs skatāma līdz 2022. gada beigām, un LTV raidījumā "Kultūrdeva" māksliniece spriež, ka mākslas galerija "Putti", iespējams, būs vieta, kur gada garumā būs iespēja apskatīt gan viņas veidotos tērpus, gan arī gleznas.

Aplūkojam nozīmīgākos izdevumus latviešu valodā, kas sāka iznākt 19. gadsimta otrajā, proti, laikraksti "Baltijas Vēstnesis" un vēlāk "Dienas Lapa", kā arī žurnāls "Austrums". Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs. 19. gadsimta 60. gadu nogalē sāk iznākt laikraksts "Baltijas Vēstnesis". Sākumā kā nedēļas laikraksts, tad pēc nepilniem 10 gadiem sāk iznākt pirmais dienas laikraksts "Rīgas Lapa", un pēc tam "Baltijas Vēstnesis" kļūst arī par dienas laikrakstu. "Baltijas Vēstneša" iznākšanas un arī pastāvēšanas laiks ir ļoti cieši saistīts ar tā dibinātāju un ilggadējo redaktori Bernhardu Dīriķi, kurš atmodas darbinieks, ievērojams arī ar to, ka ir Rīgas Latviešu biedrības dibinātājs un pirmais priekšsēdis.  Ja mēs paskatāmies uz tālaika latviešu preses ainavu, kas ir tas, ar ko ienāk "Baltijas Vēstnesis", vai tas ir "Pēterburgas Avīžu" turpinājums? "Tieši tā. Turpat ir priekšvēsture, ka Bernhards Dīriķis bija liels, kā mēs tagad sakām, Krišjāņa Valdemāra fans, un jau toreiz viņam bija ideja par avīzes izdošanu. Jau 1860. gadā ir bijusi saruna starp Dīriķi un Valdemāru par avīzes izdošanu. Un tad Valdemārs ir teicis, nevajag steigties, labāk būtu to avīzi izdod Pēterburgā, respektīvi, Krievijas impērijas cara rezidencē, kur ir maigāki, cenzūras apstākļi iespējami. (..) Es piekristu, ka tas ir turpinājums lielā mērā, pēc tam pārveidojoties, bet tieši jaunlatviešu kustības turpinājums," norāda Ainārs Dimants. "Latviešu avīžniecības attīstība ir cieši saistīta ar Aleksandra II administrācijas liberālajām reformām. Kas, protams, atkal ilustrē mums, arī šodienas mediju pētniekiem, Krievijas varas īpatnības, proti, gandrīz viss ir atkarīgs no valdnieka," skaidro Deniss Hanovs. "Viņa izglītība norisinājās tādā liberāli romantiskā vidē. Un Aleksandram pēc Krimas kara krīzes bija skaidrs, ka sabiedrībā ir jāmaina, jāreformē. Un viens no aspektiem bija sarežģīts dialogs ar vācbaltiešu aristokrātijas dominanti gan Baltijas reģionā, gan, protams, arī Pēterburgas galmā. Un mēs arī redzam, ka "Pēterburgas Avīzes" neveiksmes stāsts ir saistīts tieši ar šo vācbaltiešu dominanti un "Baltijas Vēstnesim" jau paveicās tapt šajā liberālajā vidē, kurā sākas palēnām arī tāda vācbaltiešu dominanti ierobežojoša politika." Ainārs Dimants norāda, ka "Baltijas Vēstnesis" ir tipisks Rīgas laikraksts. Kad ir gandrīz divas desmitgades pagājušas kopš "Baltijas Vēstneša" parādīšanās, kad sāka iznākt laikraksts "Dienas Lapa". Tas 1886. gads, jau pavisam cits laikmets, Rīga piedzīvo savu eksplozīvo attīstību kā milzīgs industriāls centrs. Šeit veidojas strādniecība, kas ir pamatā latviska, jo Latvijas lauki tobrīd ir tie, kuri piegādā Rīgai primāri darbaspēku. "Vēlāk būs avīze "Jaunākās Ziņas" 1911. gadā, kas arī ir sākumā domāta galvenokārt strādniekiem. Antons Benjamiņš to avīzi izveido strādniekiem. Bet pirms tam interesanti, ka "Dienas Lapa" galīgi nav strādniekiem. Rainis koferī atveda Marksa darbus, marksistisko literatūru un sāka publicēt "Dienas Lapa". Bet es gribu uzsvērt, ko pats Rainis arī ir uzsvēris, ka pirms viņa bija Fricis Bergmanis, kas faktiski bija pirmais redaktors, kas to avīzi uzsāka, iedibina to progresīvo virzienu. Ne tik radikāli kā Rainis. Rainis tajā brīdī ir radikālāka pat par Stučku," norāda Dimants. Rainis pats vēlāk raksta, kas Friča Bergmaņa laikā "Dienas Lapai" raksturīgs: šī avīze prasīja beidzot eiropeisku izglītību, glītu stilu un progresīvu virzienu. "Es varētu piekrist, ka šis jaunais laikraksts nav strādnieku pasaules atspoguļojums, bet drīzāk tas, kā var būt kreisāka vidusšķira iztēlojas strādnieku problēmas. Protams, atkal jāskatās uz politisko kontekstu: Aleksandra III mēģinājumi maksimāli atgriezties pie idejas par pareizticību, absolūtismu un tautiskumu. Pēc būtības tā ir impērijas politika, kolonizējot etnisko mazākuma grupu reģionus gan Baltijā, gan arī citur impērijā," analizē Hanovs. Par abiem šiem laikrakstiem, gan par "Baltijas Vēstnesi", gan par "Dienas Lapu" arī lielā mērā var teikt, ka normālu šo laikrakstu mūžu pārtrauca 1905. gads revolūcija ar aizliegumiem, cenzūras žņaugiem. "Baltijas Vēstnesis" beidza iznākt 1906. gadā, savukārt "Dienas Lapa", mainot vairākus nosaukumus, turpina vēl de facto iznākt. Vēl viens interesantam izdevums šajā laikā ir žurnāls "Austrums" - pirmais latviešu ikmēneša žurnāls, kas iznāca tik ilgi un sekmīgi. Tas iznāca no 1885. gada līdz 1906. gadam. Darbības pārtraukšana gan nav saistīta ar politiskiem iemesliem, bet komerciāliem, žurnālam vienkārši aptrūkstas auditorija. Vispār visa "Austruma" iznākšanas vēsture ir saistīta ar pastāvīgu cīnīšanos ar finansiālām grūtībām, acīmredzot tomēr pieprasījums šādām kulturāli izglītojoši literāram izdevumam ir bijis salīdzinoši nepietiekams. Tomēr tas ir nozīmīgs izdevums, pirmajām kārtām, nozīmīgs literāri, tur publicējas pirmie latviešu spēcīgākie literāti kā brāļi Kaudzītes, kā Apsīšu Jēkabs un tā  latviešu literātu paaudze, kas latviešu literatūru ļauj nolikt līdzās citu Eiropas kultūrtautu literatūrai, kas ir Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Jānis Poruks un tādi publicisti kā Āronu Matīss, Andrievs Niedra.

In Episode 66 of the "Boys Are From Märzen" podcast, Kindsey Bernhard is joined by Leah Rainis. Rainis previously worked for the Asheville Brewers Alliance, Catawba Brewing Company and Oklawaha Brewing Company. --- Support this podcast: https://anchor.fm/kindsey-bernhard/support

Tukuma novads pamatoti var lepoties ar visai spožu literātu zvaigznāju: tajā dzimuši, dzīvojuši vai strādājuši tādi autori kā Ernests Birznieks-Upītis, Rainis, Anss Lerhis-Puškaitis, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Jaunsudrabiņš, Imants Ziedonis, Māra Zālīte, Jānis Baltvilks un daudzi citi rakstītā vārda meistari. Arī šodien Tukums ir radošu personību mājvieta – par to Latvijas Grāmatu izstādē pagājušajā nedēļā pārliecinājās Toms Treibergs, iepazīstoties ar Tukuma literātu apvienības dalībniekiem. Par apvienības darbību plašāk stāsta tās vadītāja Guna Roze. Dzejnieks, Tukuma Literārās apvienības dalībnieks Gvido Drage apliecina, ka arī poēzijas sekotājiem iespējams sevi apliecināt prozas ierāmējumā – nule apgādā „Latvijas mediji” iznācis viņa stāstu krājums „Karma Sūtra”, kurā autors nebaidās atklāt savu varoņu ievainojamību, sastopoties ar dzīvi un mīlestību, to apspēlējot šarmantā un humānā veidā, izmantojot valodas, izteiksmes un pašizvēlētās eksistenciālās pozīcijas dotos līdzekļus. Taču mūsu sarunu iesākam tieši par Tukumu. Gvido pieminētais izdevums „Kungs Tukums” ir Tukuma novada literatūras un kultūrvēstures almanahs, kurā pētīta literatūras attīstība Latvijā un novadā 400 gadu ilgā laika nogrieznī. Tajā apskatīti teju 100 autori un lasāmi 50 autoru darbi. Bet no kultūrvēstures pievērsīsimies detektīvžanram, kuru pārstāv Tukuma Literātu apvienības dalībnieks Guntis Tālers, kurš sērijā “Vakara romāns” debitējis darbs ar spraigu trilleri, kuram pievienots arī romantisks piesitiens – „Garās nakts mēness”. Juriste un literāte Rolanda Bula ir jau septiņu romānu autore, no kuriem pēdējais – „Noilguma lieta” iznāca pagājušajā gadā. Savas literārās gaitas uzsākusi 48 gadu vecumā, kas apliecina to, ka paaudžu mērogi, lai pieteiktu sevi kā rakstnieku, nekad nav bijuši nozīmīgi. Rolanda stāsta par plānotajām iecerēm detektīvžanra autoru neformālā kluba ielokā. Pēc iepazīšanās ar tikai pāris no Tukuma literātu apvienības dalībniekiem, secinu, ka „viss” ir iespējams ne tikai detektīvžanrā, bet arī visplašākajā izpratnē – ja vien blakus ir atbalstošs un iedvesmojošs domubiedra plecs. Tukuma literātu apvienība dibināta 1963. gada maijā. Tās ierosinātājs un pirmais vadītājs bija dzejnieks Pēteris Jurciņš, bet centrs – laikraksta „Komunisma Rīts” redakcijā. Avīze regulāri publicēja literāro lappusi „Jaunais arums”, kas vēlāk pārtapa par „Literatūras un mākslas lappusi”. Tukuma literātus tolaik konsultēja Jānis Sirmbārdis, Milda Losberga, Arvis Grods, Mirdza Ķempe un Imants Ziedonis. Lietišķās sanāksmes tika apvienotas ar viesošanos pie kolēģiem Rīgā un citos novados, bet literāras apspriedes un gatavošanās Dzejas dienām notika katru mēnesi. Gadu gaitā apvienībā savu gara un literāro devumu atstājuši tādi literāti kā Pēteris Jurciņš, Velta Veiriņa, Andris Zauers, Ieva Roze, Elmārs Augusts Rumba, Dzintra Lastovska un citi. Biežāka sadarbība bijusi ar Talsu apvienību Maijas Laukmanes vadībā un Jelgavas apvienību, publicējoties kopkrājumā „Zemgales vācelīte”. Tukuma literāti kuplinājuši mākslas un literāro pasākumu programmas skolās, bibliotēkās, kultūras namos, uzņēmumos visā Latvijā, sadarbojušies kopīgos projektos ar Tukuma muzeju, bibliotēku, māksliniekiem, mūziķiem, komponistiem. Publikācijas visvairāk atbalstījuši laikraksti „Neatkarīgās Tukuma Ziņas”un „Latvijas Avīze”. 2011. gada 9. aprīlī par Tukuma literātu apvienības vadītāju kļuva žurnāliste un rakstniece Guna Roze. Tā paša gada oktobrī, pateicoties Gunas centieniem, apvienība reģistrēta Uzņēmumu reģistrā un kļuva par biedrību „Tukuma Literātu apvienība”. Apvienība iedibinājusi literāro pasākumu sēriju „Sirds uz perona”, trīs reizes organizējusi „Kurzemes Dzejas dienas,” reiz arī  „Kurzemes Mākslas un dzejas dienas”. Apvienības prozaiķi regulāri piedalās „Prozas lasījumos” un kopš 2014.gada iedibinājuši arī savus – „Tukuma prozas lasījumus”.

Intensīva migrācija mūsdienu pasaulē ir tik ikdienišķa parādība, ka būtu pārsteidzoši, ja Latviju tā neskartu. Pēdējās desmitgades laikā Latvija kļuvusi par dzīvesvietu dažādu tautību iebraucējiem, lai arī publiskajā telpā aizvien runājam par latviešu izbraukšanu no valsts. Kam un kāpēc Latvija ir pievilcīgs galamērķis? Par to vairāk zina stāstīt Latvijas Universitātes pētnieki, kuri par šo jautājumi veikuši arī pētījumu. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš  un šīs pašas fakultātes vadošā pētniece, docente Elīna Apsīte-Beriņa. Etniskais sastāvs Rīgā 20. gadsimta sākumā Ir viegli domāt, ka globalizāciju un migrācija ir mūsdienu Rīgu padarījusi daudzveidīgāku nekā tā bija agrāk. Bet arī pirms simts un vairāk gadiem Rīga bija mājvieta daudzu tautību cilvēkiem, un krietnu laiku latvieši Rīgā nemaz nebija vairākumā. Kāds bija iedzīvotāju etniskais sastāvs Rīgā 20. gadsimta pirmajā pusē, kā un kuras etniskās grupas asimilējās tā laika nacionālajā vidē un kā savā starpā sadzīvoja dažādas tautības? „… tomēr mēs viens par otru neko nezinām. Ja ir kādas garīgas parādības, piemēram teātru izrādes vāciešiem, tad latvieši tur gandrīz nekad neiet. Ir gan attiecīgi sludinājumi laikrakstos, redakcijas aizrādījumi par izrādēm un tas ir viss. Tas pats ir sakāms ari attiecībā uz krievu tautību un tas pats ari par citām tautībām. Mums nav nekādas kopības. Tas ir jāsaka arī par ebrejiem. Ko mēs zinām par viņu garīgo dzīvi? Mēs zinām tik daudz, cik avīzes par to raksta. Tas arī ir tāds fakts, kādam nevajadzētu būt. Mums vajadzētu tuvāk sadzīvoties un tas ir iespējams taisni garīga laukā,” tā 1924. gadā Saeimā runāja sociāldemokrātu partijas deputāts – dzejnieks Jānis Rainis. Skatot mūsu galvaspilsētu pagājušā gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam, lielākā etniskā grupa te bija vācieši. Latvieši kā mažoritāte nostiprinājās   kara laikā. Kā sarunā atzīst vēsturnieks Edgars Engīzers, tad sākotnēji vairāk jārunā par šķirisko, ne etnisko sabiedrību, jo latviešus tajā laikā nevar uzskatīt par Rīgas iedzimtajiem. Latvieši kopā ar citām brāļu tautām ieplūst galvasilset, ka te sāk attīstīties rūpniecība un ir vajadzīgs darbaspēks fabrikās.

Stāsta teātra vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Jānis Siliņš. Pazīstamajā namā Lāčplēša ielā 25 darbojušies vairāki teātri – pirmais no tiem bija Jaunais latviešu teātris, kura ievērojamākais notikums bija Aspazijas "Sidraba šķidrauta" iestudējums 1905. gadā. No 1908. līdz 1915. gadam tur darbojās laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda tā laika Eiropas teātra virzieniem – Jaunais Rīgas teātris, kas uzmanību vērsa arī uz Blaumaņa, Aspazijas un Raiņa lugām. 1920. gadā savu dzīvi tur sāka un līdz 1979. gadam turpināja Dailes teātris, pēc tam Lāčplēša ielas namā līdz 1992. gadam bija Jaunatnes teātra latviešu trupas mājvieta. Un nu tur atkal dzīvo un strādā Jaunais Rīgas teātris, šobrīd gaidot atgriešanos Lāčplēša ielā pēc ēkas rekonstrukcijas. *** 1902. gadā Lāčplēša ielā, kas toreiz tika dēvēta par Romanova ielu, Latviešu amatnieku palīdzības biedrība uzbūvēja namu, kurā tika atvērts Jaunais latviešu teātris. Tobrīd jau Latvijā darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātris, bet šis bija jauns teātris – ne ar jaunām idejām, bet ar jaunu sastāvu: tika savākts savrups ansamblis, lai radītu mākslu. Pats ievērojamākais šī teātra notikums datējams ar 1905. gada janvāri, kad pēc 1905. gada revolūcijas diezgan asiņainajiem notikumiem pirmoreiz tika izrādīta Aspazijas luga "Sidraba šķidrauts". Iestudējums sagādāja ne tikai māksliniecisku, bet arī sociālu un politisku pārsteigumu. Visas recenzijas galvenokārt bija par lugu un to, kādu rezonansi tā raisījusi. Otīlija Muceniece iegāja vēsturē kā pirmā Gunas lomas atveidotāja. Ar to viņa dzīvoja visu mūžu – arī tad, kad vēlākajos gados jau bija kļuvusi par pirmo dāmu Latvijā, kas jebkad bijusi teātra direktore (no 1918. gada līdz 1921. gadam Muceniece bija Liepājas teātra direktore). 1905. gadā gadā Jauno latviešu teātri slēdza, jo "Sidraba šķidrauts" izrādījās pārāk politisks. Pēc trim gadiem Skatuves biedrība nodibināja Jauno Rīgas teātri, kas darbojās no 1908. gada līdz 1915. gadam. Pirmā pasaules kara laikā līdz ar rūpnīcām, kas evakuējās uz Krieviju, turp devās arī teātra trupa: viena daļa strādāja Pēterburgā, otra – Maskavā, vēlāk izveidojot Maskavas latviešu teātra skatuvi. Jaunais Rīgas teātris nozīmīgs ar to, ka tas bija laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda Eiropas 20. gadsimta sākuma virzienam. Liela vieta tika ierādīta trim latviešu dramaturgiem - Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai un Rainim. Īsā laikā notika veselu četru Raiņa lugu pirmuzvedumi. Vispirms 1909. gadā - "Zelta zirgs", kas gan neguva pārāk lielu vērību: kā zināms, Rainis tolaik atradās Šveicē un visa iestudēšana izvērtās tikai kā vēstuļu rakstīšana un precizēšana. 1911. gada janvārī sekoja šodien Latvijas kultūras kanonā iekļautā izrāde "Uguns un nakts": režisors bija Aleksis Mierlauks un šajā iestudējumā spoži sevi parādīja mūsu scenogrāfijas pamatlicējs Jānis Kuga. Pēc gada sekoja jaunības traģēdija "Indulis un Ārija", bet noslēgumā, jau sākoties Pirmajam pasaules karam, ir "Pūt, vējiņi!" pirmuzvedums. Šis bija teātris ar izteiktu ievirzi dramaturģijā, domāšanā, filozofiskajā skanējumā. Uz brīdi teātra nav. Un tad 1920. gadā mājās pārbrauc Smiļģis, pārbrauc Rainis... J. Raiņa Dailes teātri 1920. gadā nodibina Raiņa un Aspazijas Tautas nams uz biedrības "Raiņa Klubs" ekonomiskās un juridiskās bāzes. Tā oficiālais nosaukums ir "Raiņa un Aspāzijas Tautas nama Dailes teātris". Tas ir brīnišķīgs vizuālā un sintēzes teātra paraugs. Savu bagāto radošo mūžu šajā teātrī vada Eduards Smiļģis un arī viņa pēcteči, jo Dailes teātris šajā ēkā atradās līdz 1979. gadam (jau 1977. gadā tam tiek uzcelta jaunā ēka Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī). Taču tieši uz mazās skatuvītes Lāčplēša ielā Smiļģis divreiz rada "Spēlēju, dancoju" iestudējumu, divreiz iestudē arī Šekspīra "Hamletu" - galveno lomu spēlējot gan viņam pašam, gan Harijam Liepiņam. Tur bijušas Smiļģa pēcteča Pētera Pētersona leģendārās izrādes - "Motocikls" un Dostojevska "Idiots", Arnolda Liniņa, Ilmāra Blumberga, Modra Tenisona un Raimonda Paula kopīgi radītais šedevrs – Ibsena "Brands". Pēc Dailes teātra trupas pāriešanas uz jauno ēku, Lāčplēša ielā apmetas Jaunatnes teātra latviešu trupa. Šajā ēkā, kas netika remontēta kopš 1931. gada, teātris paspēj izveidot pietiekami daudz ļoti vērtīgu izrāžu, tajā skaitā brīnišķīgo Ādolfa Šapiro iestudējumu Paula Putniņa lugai "Gaidīšanas svētki", kur visi vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnus, bet jaunākā paaudze – viņu vecākus, tāpat arī Gunāra Priedes "Centrifūgu" un Bertolta Brehta "Trešās impērijas bailes un posts". Un tad nāk jaunie laiki. Skatītāji vairs negrib skatīties izrādes, ko, iespējams, izraisa arī mākslinieciskas problēmas un 1992. gadā Jaunatnes teātris tiek slēgts. Jau pēc pusgada šajā ēkā atkal ir Jaunais Rīgas teātris, kas šobrīd ir atkal krustcelēs, jo skaistā, ar enerģiju piepildītā māja tiek renovēta, restaurēta, rekonstruēta. Ļoti ceru, ka tagadējie Latvijas amatnieki to izbūvēs drošāku un labāku, lai to vairs nekādas vētras neskartu, jo galu galā to būvējusi Latviešu amatnieku biedrība – šie pamati ir jānotur, un mākslai šajā ēkā jābūt vienmēr.

"G. I. Gurdjieff: Pühad hümnid" [1] on Ameerika džasspianisti Keith Jarretti 1980. aastal ilmunud album, millel ta esitab armeenia-kreeka-vene filosoofi ja müstiku Georgi Gurdžijevi [2] muusikat vene helilooja Thomas de Hartmanni seades.Aasta varem oli esilinastunud Peter Brooki film "Kohtumisi tähelepanuväärsete inimestega" [3], mille aluseks on Gurdžijevi samanimeline raamat (pseudoelulugu). "See kõik algas, kui Jeanne de Salzmann ütles mulle: "Ma tahan teha sellest raamatust filmi. Kas te saaksite mind aidata?" Muidugi haarasin ma sellest erakordsest võimalusest kohe kinni," meenutab legendaarne lavastaja linateose alguslugu [4].Mida leidsid sellest kahtlemata tähelepanuväärsest mehest Keith Jarrett ja Peter Brook? Mida leiavad sellest saatekülalised Rainis Toomemaa, kes tõlkis äsja kõnealuse teose eesti keelde, ja Robert Jürjendal, kellelt ma paar aastat tagasi Gurdžijevist esimest korda kuulsin? Need olidki 2021. aasta sügishooaja avasaate peamised küsimused.Head uudistamist!H.—————————————[1] https://www.youtube.com/playlist?list=PLKjjIa7cwTkI_VFlaV92ghVKqu41M-F3e[2] https://www.nytimes.com/1979/07/29/archives/getting-in-touch-with-gurd-jieff.html#:~:text=According%20to%20Ouspensky%2C%20Gurdjieff%20stressed%20method%2C%20process%2C%20the,on%20feeling%2C%20and%20the%20yogi%20on%20the%20mind[3] https://www.youtube.com/watch?v=uYhv0O0gUTk[4] https://www.youtube.com/watch?v=90Sn8vPLr18 See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Trumpa informacinė RADIOCENTRO laida apie mokslo naujienas ir naujausius pasiekimus.Klausyk šiokiadieniais 13.30 val. per RADIOCENTRĄ arba mūsų podkaste „Mokslas šiandien“.

Stāsta RMMM mākslas eksperts, literatūrzinātnieks Marians Rižijs Vai zini, ka dzejnieka Ulža Bērziņa vecmāmiņas māsa Klāra Stakena agrā jaunībā bijusi dzejnieka Edvarta Virzas mūza? 1903. gadā deviņpadsmitgadīgais vecais Edvarts Liekna apmetas Rīgā pie savas mātesmāsas Dīķa ielā (Torņakalnā), jo bija uzsācis mācības Rīgas pasta un telegrāfa skolā – Pasta ierēdņu sešu mēnešu kursos. Starp citu, Dīķu iela ir aplaimota ar vairāku slavenu latviešu literātu vārdiem – dažādos laikos te dzīvojuši gan Rainis un Aspazija, gan Roalds Dobrovenskis un Velta Kaltiņa, gan Inga Ābele, gan Kārlis Vērdiņš. Netālu Priedkalna ielā atradās mājiņa, kas piederēja Stakenu ģimenei, kurā auga divas meitas – vecākā Marta jeb Marija (Ulža Bērziņa vecmāmiņa) un jaunākā Klāra. Sarakste starp tolaik dzejnieku iesācēju un Klāru, domājams, sākās 1907. gadā, kad Klārai stakenai bija 16 gadi. Nereti Virzas rakstītā vēstule ietver tikai uzrunu prozā ("Cien. Stakken jkdze!" vai "Sirdsmīļā Clarīt!"), pārējais teksts — veltījums dzejā. Sarakste turpinājusies desmit gadus. Vēstulēs iekļauti arī desmit dzejoļi, no kuriem divi publicēti Edvarta Virzas pirmajā grāmatā "Biķeris", bet četri — "Dievišķīgajās rotaļās", dzejnieka otrajā grāmatā. Tieši šajās vēstulēs nomanāms, kā no nevarīga iesācēja izveidojas dzejnieks, kuru mēs pazīstam vēlāk...    

WHY RECYCLE CULTURE? ©2021 VOL.1.   ISBN 978-976-96650-7-1 PODCASTPlausibly, as an Author, Cinematographer, Media Arts Specialist, License Cultural Practitioner and Publisher I have a passion which engages my analytical and intuitive cognition in all academic fora.  However, on this occasion as I was theorizing the “unresolvable philosophical thought question Why Recycle Culture? © 2021 ISBN 978-976-96650-7-1. I became au fait with several ethos. In this space and in my academic kit were several varied lens from which I have used to compose and frame the argument Why Recycle Culture? © 2021. A close up view provided detail of this theoretical abstract  (a) it seemingly comports itself as a nuance (b) which seems very complex and(c) is manipulated by human behaviour. Simply put Why Recycle Culture? © 2021 if it treats; or it is a process and it is what people do. William  Anderson GittensAuthor, Cinematographer Dip.Com., Arts. B.A. Media Arts Specialists’ License Cultural  Practitioner, Publisher,CEO Devgro Media Arts Services®2015,Editor in Chief of Devgro Media Arts Services Publishing®2015WORKS CITED Anholt, Robert R. H., and Trudy Mackay. 2010. Principles of behavioral genetics. Academic Press. ISBN 978-0-12-372575-2. Lay summary.    Aronin, Larissa; Hornsby, Michael; Kiliańska-Przybyło, Grażyna (2018). The Material Culture of Multilingualism. Cham, Switzerland: Springer. p. 25. ISBN 9783319911038. Black Dog Publishing (2006). Recycle : a source book. London, UK: Black Dog Publishing. ISBN 978-1-904772-36-1.  Buchli, Victor (2004). Material Culture: Critical Concepts in the Social Sci-ences, Volume 1, Issue 1. London: Routledge. p. 241. ISBN 978-0415267199.  Burn, Shawn (2006). "Social Psychology and the Stimulation of Recycling Behaviors: The Block Leader Approach". Journal of Applied Social Psychology. 21 (8): 611–629. CiteSeerX 10.1.1.462.1934. doi:10.1111/j.1559-1816.1991.tb00539.x  Carl A. Zimring (2005). Cash for Your Trash: Scrap Recycling in America. New Brunswick, NJ: Rutgers University Press. ISBN 978-0-8135-4694-0.  Cleveland, Cutler J.; Morris, Christopher G. (15 November 2013). Handbook of Energy: Chronologies, Top Ten Lists, and Word Clouds. Elsevier. p. 461. ISBN 978-0-12-417019-3.  "Cultural anthropology". Encyclopedia Britannica. Retrieved 2020-02-24.Dabb, C (May 1997). The relationship between weather and children's behavior: a study of teacher percep-tions. USU Thesis.    Dadd-Redalia, Debra (1 January 1994). Sustaining the earth: choosing consumer products that are safe for you, your family, and the earth. New York: Hearst Books. p. 103. ISBN 978-0-688-12335-2. OCLC 29702410 Dictionary of the Social Sciences (2008) [2002]. Calhoun, Craig (ed.). "Sociology". New York: Oxford University Press – via American Sociological Association.Farnsworth, Bryn. 4 July 2019. "Human Behavior: The Complete Pocket Guide." iMotions. Copenhagen. So What Exactly is Behavior? Purcell, Shaun. 2012. "Statistical Methods in Behavioral Genetics" Appendix in Behavioral Genetics (6th ed.), edited by R. Plomin, J. C. DeFries, V. S. Knopik, and J. M. Neiderhiser. Worth Publishers. ISBN 978-1-4292-4215-8. Retrieved 5 June 2020. Lay summary.Gittens,William  Anderson, Author, Cinematographer Dip.Com., Arts. B.A. Media Arts Specialists’ License Cultural  Practitioner, Pub-lisher,CEO Devgro Media Arts Services®2015,Editor in Chief of Devgro Media Arts Services Publishing®2015    Gorvett, Zaria (2019). "The Norwegian art of the packed lunch". BBC News.     Greenliving.lovetoknow.com/What_Will_Happen_if_You_ Hemakumara, GPTS. and Rainis, R. 2018. Spatial behaviour modelling of unauthorised housing in Colombo, Sri Lanka. KEMANUSIAAN the Asian Journal of HumanitieSupport the show (http://www.buzzsprout.com/429292)

Ielūkojamies, kas notiek aiz dažu apmeklētājiem šobrīd slēgto muzeju durvīm. Un varbūt šīs durvis nemaz arī nav tik cieši aizslēgtas, tieši otrādi – aicinoši atvērtas, ja vien vērt tās mēģinat nevis klātienē, bet gan virtuālajā vidē. Memoriālo muzeju apvienība lepojas ar jaunu mājas lapu, kurā arī jaunas sadaļas. Viena no tām – Personību stāsti, tapušas arī digitālās izstādes un audiogids. Memoriālo muzeju apvienību veido desmit muzeji:Krišjāņa Barona muzejs, Raiņa un Aspazijas muzejs Jūrmalā, Jasmuižā un Tadenavā, Rīgas Jūgendstila kvartālā mītošais Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros), Pārdaugavas Ojāra Vācieša muzejs un Jāņa Akuratera muzejs. Tad nu arī šie stāsti Personību stāstu sadaļā cieši saistīti ar uzskaitītajiem literātiem. Šajā raidījumā uzrunāti trīs muzeju – Jāņa Akurātera, Andreja Upīša, un Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā – darbinieki konkrēta iemesla dēļ. Nosauktie muzeji šobrīd strādā pie izstādes “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Kāda ir šo muzeju ikdiena mājsēdes laikā? Kādi jauni pētījumi un izstādes top un ko no muzejos aplūkojamā iespējams piedāvāt apmeklētājiem virtuālajā vidē, raidījumā Augstāk par zemi stāsta Raiņa un Aspazijas vasarnīcas galvenā speciāliste Astrīda Cīrule, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis un Jāņa Akuratera muzeja speciāliste Maira Valtere. Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā ir veseli divi ar Raini un Aspaziju saistīti muzeji: Raiņa un Aspazijas vasarnīca atrodas Majoros, bet braucot garām, daudziem droši vien acīs būs iekritusi arī aicinošā Aspazijas māja Dubultos. Aspazijas māja ir aktīva arī sociālajos tīklos, regulāri piedāvājot savas telpas rakstnieku beneficēm, vēsturnieku lekcijām tiešraides kameras priekšā, šīs lekcijas un uzstāšanās var noskatīties arī vēlāk, ierakstā, Aspazijas mājas Facebook kontā. Ziņas par Raiņa un Aspazijas vasarnīcas jaunumiem savukārt var meklēt Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, tur var uzzināt, ka jaunākā izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” atklāta īsi pirms muzeju aizvēršanas – 25. decembrī. Izstādes “reklāmas” – pēdiņās – variants bija zinātniskie lasījumi, sarunas ar Dailes teātra vēstures lieciniekiem un pētniekiem. Šobrīd tas pārtapis jau tādā kā audiogidā, Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, Astrīdas Cīrules balsī, papildinātā ar muzeja eksponātu fotogrāfijām, ir iespējams virtuāli izsekot izstādes “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” stāstam. Taču izstāde nav tikai Dailes teātra vēsture. Šeit atrodama intervija arī ar patreizējo Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu. Patreiz mājas lapā norādīts, ka izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros būs apmeklētājiem atvērta līdz aprīļa beigām. Taču muzejs gatavojas šo laiku pastiept vismaz līdz Jāņiem. Personību stāstu sadaļā Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts arī par Raini - fotogrāfijas un citāti no Raiņa jaunības dienu dienasgrāmatām, ko sagatavojusi Raiņa muzeja “Jasmuiža” vadītāja Solvita Kleinarte. Jāņa Akurātera muzejs Māras ezers. Jūs jau nojaušat, mēs tuvojamies Rīgas Pārdaugavai, Altonavas ielai, dzejnieku Ojāra Vācieša un Jāņa Akurātera muzeju mājvietai. Un soļu ritmos skandētā Ojāra Vācieša dzeja ir fragments no audiogida “Ojāra soļi”. Sajūtās esam Pārdaugavā, tātad - domās tuvojamies arī Jāņa Akurātera muzejam. Ja tas notiktu dzīvē, muzeja durvis droši vien mums atvērtu Maira Valtere. Interesi aizķer izstādes nosaukums "Akurātera portrets – gleznā, fotogrāfijā un tekstā". Izstādē tiks apkopotas arī laikabiedru tekstuālas liecības, izsekots, kādos citu autoru literāros darbos prototips varētu būt bijis Akurāters. Taču viens no izstādes intriģējošākajiem stāstiem varētu būt par kādu foto albumu. Arī par Ojāru Vācieti ir stāsts Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, par viņa sirsnīgajām attiecībām ar putniem. Īsti piemērots stāsts ziemas laikam, kā dzejnieks izgatavojis putnu barotavu no dēla Žaņa rotaļu autobusa, pilns autobuss bijis ar putniem! Jautāju Mairai Valterei, vai viņa sajūt, cik ļoti būtiska apkaimei ir abu muzeju klātbūtne, lai uzturētu ne tikai literātu piemiņu, bet arī vietas atmiņu? Arī Akurātera muzejs, tik pilns ar stāstiem, ir gatavs kādreiz tos izstāstīt līdzīgā audiogida ierakstā. Tikai tēma vēl jāsatausta un jāsaprot. Bet pagaidām, kamēr uz plīts nevar vārīt ķīseli, un sagaidīt viesus, baltos priekšautos. Personību stāstu sadaļā ir arī Jāņa Akurātera meitas, Laimas Akurāteres stāsts par slidošanu uz Māras dīķa ledus. Tas sākas ar pārpublicētu reklāmu no avīzes " Pieci Santīmi", 1928. gada 19. februāra izlaiduma: Rīgas centrā, Esplanādē notikošot ledus karnevāls, sākšoties 8 vakarā, ar uguņošanu, daiļslidotāju grupas skrējienu ar lāpām, dažādām sacīkstēm, un krāšņāko masku godalgošanu. Mūsu senči prata skaisti dzīvot! Maira Valtere saka, ka ar to stāsti par Akurātera laika Rīgu mājas lapā nebeigšoties. Andreja Upīša memoriālais muzejs Turpinot stāstīt Personību stāstus, dodamies uz Andreja Upīša memoriālo muzeju. Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts par rakstnieka un literatūrzinātnieka dzīves mazāk zināmo daļu, par viņa kaķmīļa dabu un viņa skaisto runci Pīku. Andreja Upīša memoriālā muzeja mājas lapā var izsekot, kā pamazām rosība šai Brīvības ielā dzīvoklī pašā Rīgas centrā pandēmijas laikā apsīkusi. Oktobrī vēl ir ziņas par klātienes pasākumiem, tad jau vairs tikai interneta tiešraides festivālā "Prozas lasījumi". "Prozas lasījumi" 2020. gadā svinēja festivāla pastāvēšanas divdesmitpiecgadi, un pirmās tikšanās notika tieši šai Brīvības ielas dzīvoklī. Literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis šobrīd strādā pie monogrāfijas par Andreju Upīti, tai jāiznāk grāmatu cikla par latviešu literatūras klasiķiem “Es esmu...” ietvaros. Paralēli romānu par Andreju Upīti raksta Guntis Berelis. Vēl viena Andreja Upīša personības šķautne varētu tikt atklāta topošajā izstādē “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Tās veidošanā iesaistīti visi nupat uzklausītie sarunbiedri, un visi trīs muzeji – Raiņa, Akurātera un Upīša. Kas saista šos trīs tik atšķirīgos literātus? Stāsta Maira Valtere, Astrīda Cīrule un Arnis Koroševskis. Kā šis laiks ietekmējis muzejus? Biļešu ieņēmumi, kas muzejiem deva zināmu patstāvību plānot savu nākotni, šogad izpalikuši. Daudz ko ir nācies atlikt uz nezināmu laiku. Taču šis ir labvēlīgs laiks pētniecībai un arī – stāstu stāstīšanai. Ielūkojieties Memoriālo muzeju apvienības jaunajā mājas lapā!

Jauna epizode, jaunā dienā! Šonedēļ savācāmies lai iedrošinātu Mārtiņu viņa personīgā stila attīstības ceļā, uzzinājām, ka tai sfinkai i ast un nemākulīgi skaidrojām ko reddits sadarīja ar biezajiem. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Külas KPK saalitöötaja ja restorani meemide autor Rainis. Vaata meeme siit: https://www.facebook.com/restomeemid

Külas KPK saalitöötaja ja restorani meemide autor Rainis. Vaata meeme siit: https://www.facebook.com/restomeemid

19.novembris pirms 100 gadiem uzskatāms par Dailes teātra dibināšanas datumu, un to atklāja ar Raiņa lugas „Indulis un Ārija” iestudējumu. Dailes teātris darbu sāk ar milzu entuziasmu. Eduarda Smiļģa un Dailes teātra teorētiķa Jāņa Munča sadarbībā veidots formas teātris, kurā valda aktieris, kustība un ritms. Pēc četriem teātra darbības gadiem (1924.gadā) pie Dailes teātra tiek izveidota 1.studija. Līdz mūsu dienām tādas pavisam ir deviņas. Raidījumu ciklā „Dailes teātra gadsimts” uz teātra bagāto vēsturi palūkosimies caur studijām, ieklausoties atmiņu stāstos, izrāžu fragmentos un teātra pētnieku secinājumos. Un sāksim ar Dailes teātra 1. un 2.studiju, ko palīdz izzināt teātra zinātnieks Jānis Siliņš. Raiņa un Aspazijas kluba dibinātais Dailes teātris tika atklāts 1920.gada 19.novembrī, tā atklāšanai izvēlēta Raiņa jaunības traģēdija  „Indulis un Ārija”. Lugas inscenētājs pats Eduards Smiļģis, tā ir viņa pirmā režija.  „Bija ļaudis kuri gribēja savu artavu izsist no tās lietas un iedomājās, ka vajadzētu, ja Rainis un Aspazija ir šeit, ka vajadzētu dibināt kādu klubu. Bet tas viss aizgāja, palika tikai ikdienas darbs,” tā savulaik teicis Dailes teātra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Eduards Smiļģis. Pirmizrādes vakars pienācis drēgns un nemīlīgs. Teātrī bijis tik auksts, ka lugas autors, teātra literārais direktors, kurš apsaldējies, vēlējies iet skatītāju zālē mētelī, ko vietu ierādītājas gan negribējušas pieļaut. Starpgadījums tomēr nokārtojies. Rainis ar izrādi esot bijis ļoti mierā. Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītājs, teātra zinātnieks Jānis Siliņš par teātra dibināšanu papildina, ka tieši Rainis vēlējis, lai par teātra vadītāju kļūtu Eduards Smiļģis. Sākotnēji Smiļģis darbojās kopā ar Jāni Munci un tieši Jānis Muncis mudinājis veidot Dailes teātra studiju. Studijas izveidi ietekmēja gan tas, ka Jānis Muncis bija saskāries ar studiju darbu Krievijā, gan praktiska nepieciešamība papildināt trupu. Lai arī Dailes teātris darbu sāk ar milzīgu entuziasmu, aktieri, kas sevi apliecinājuši, nav daudz – tāds ir pats Eduards Smiļģis, Gustavs Žibalts, Tija Banga. Tā Dailes teātra pirmā studija tiek izveidota 1924.gadā un tajā pieteikušies ap 180 cilvēku. No 1. studijas audzēkņiem Jānis Siliņš min Artūru Filipsonu kā īstenu Dailes teātra tēlu vēlākos gados. Viņa lomu sarakstā arī  Lāčplēsis Raiņa lugā „Uguns un nakts”, Spīdolas lomā Lilita Bērziņa. Stāsts par Dailes teātra 2.studiju  ir stāsts par tādām teātra personībām kā Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš, Valentīns Skulme un citām. Šīs studijas audzēkņus uzņēma 1946.gadā, taču izmēģinājums bijis jau gadu iepriekš, tad pat kad Drāmas teātris uzņēma savus audzēkņus.

CBI033 - Drive-Through Booze and Revisiting Classic Beers with Leah Rainis   Leah Rainis is the Executive Director and the mind behind the Asheville Brewers Alliance (ABA). Starting her career in the

CBI033 - Drive-Through Booze and Revisiting Classic Beers with Leah Rainis   Leah Rainis is the Executive Director and the mind behind the Asheville Brewers Alliance (ABA). Starting her career in the investment industry, Leah worked in event management, which fostered her love of collaborating and bringing various people together to create something exciting. After a varied career in the brewing industry and following a road trip eating and drinking all over the US, she now lives in Asheville and uses her talents of connecting the right people across the brewing industry with the ABA.   Today, Leah joins me to share how the brewing community is coping in the current pandemic and the innovative ways they are adapting to new circumstances. She discusses how people are knowledge sharing and coming together to get through and the processes and products we see as a result. We discuss the changing market with the rise of ready to drink cocktails and hard seltzers and the drinks Leah is currently enjoying. She also explains how the pandemic is the perfect time to revisit those classic beers you may not have had for a while and the up and coming new products and flavors we can expect from brewers.       This week on Consuming the Craft:   How the brewing community is coping during the pandemic and what they are doing to adapt Exciting innovations that are happening in the industry How knowledge sharing within the Asheville Brewing Alliance is helping members How the market is changing with ready to drink cocktails The rise in hard seltzer from breweries as part of their non-beer products How breweries are diversifying their portfolio Booze Clues: AsomBroso La Rosa Reposado The drinks that Leah is enjoying most right now How the pandemic is the perfect time to revisit classic beers New products and flavors coming from drinks producers       Connect with Leah Rainis:   Asheville Brewers Alliance website Asheville Brewers Alliance on Instagram Asheville Brewers Alliance on Twitter Leah Rainis on LinkedIn Leah Rainis on Instagram       This episode is brought to you by…   McConnell Farms - Taste the Way You Remember. Enjoy homemade ciders and ice cream made from only the best produce on the market. Visit the McConnell Farms website to learn more about our seasonal inventory and delicious creations you can make with our homegrown produce.     Thanks for tuning into today’s episode of Consuming the Craft. If you enjoyed this episode, head over to Apple Podcasts and subscribe so you never miss an episode. Don’t forget to leave us a review to help us reach even more craft beverage enthusiasts!  

15.oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā notiks zinātniskie lasījumi „Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Lasījumi veltīti kultūrpolitikas notikumiem, kas risinājās pirms simts gadiem. Referāti iepazīstinās ar trīs rakstnieku – Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa – devumu kultūrpolitikas izveidē. Vienu no referātiem sagatavojis literatūrzinātnieks un muzeja speciālists Arnis Koroševskis (attēlā), viņš sniegs ieskatu Raiņa un Andreja Upīša attiecībās. Pārskatot zinātniskajos lasījumos pieteiktos tematus, redzam, ka tie būs stāsti par Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa darbošanos „Kultūras ministra lomā” laikā, kad Kultūras ministrijas vēl nebija, bet tās funkciju pildīja Mākslas departaments. Akuratera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere sniegs ieskatu „Jāņa Akuratera darbība Izglītības ministrijas Mākslas departamentā”, bet Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja vadītāja, pētniece Astrīda Cīrule - „Rainis – izglītības ministrs”. Savukārt literatūrzinātnieka Arņa Koroševska pieteiktais temats gana intriģējošs „Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās”. Arnis Koroševskis ir ne tikai literatūrzinātnieks, bet arī Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists, muzejā strādā jau astoto gadu un viņa pētniecības lokā ir Andrejs Upīts. Grāmatu sērijā „Es esmu..”, kurā 12 rakstnieki un 12 literatūrzinātnieki rada darbus par klasiķiem, Arnis Koroševskis raksta monogrāfiju par Andreju Upīti, kas iznāks 2021. gada nogalē. Savukārt pieteiktā referāta temats ar intriģējošo nosaukumu„Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās” būs arī viena no galvenajām nodaļām grāmatā. Zinātniskajos lasījumos piedalīsies arī vēsturnieki Gints Zelmenis, Krišjānis Brakovskis un mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, sniedzot ieskatu Latvijas Kultūras politikā 1918. - 1930., Baltijas konferencē un Raiņa loma tajā, savukārt Raiņa pētniece Gundega Grīnuma referēs par tematu „Roberts Ivanovs: Satversmes sapulces sekretārs un netapušais Raiņa Ekermanis”. Arnis Koroševskis atklāj, ka viņš kopā ar Mairu Valteri un Astrīdu Cīruli veido arī izstādi, kas būs veltīta Rainim, Akurateram un Upītim kā kultūrpolitikas veidotājiem. To varēs aplūkot Raiņa un Aspazijas vasarnīcā jau novembrī. Zinātniskie lasījumi, kas veltīti kultūrpolitikas notikumiem pirms simts gadiem, notiks 15.oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā. Konferences rīkotāji interesentus aicinājuši pieteikties iepriekš, jo maksimālais vietu skaits - 30.

Dzejas dienas turpinās, un šodien atskatāmies uz Raiņa un Aspazijas mājā notikušo Raiņa cepiena brīvo mikrofonu. Tajā varēja jokot par visu, kas patīk vai nepatīk Rainī. Brīvajam mikrofonam bija pieteikušās četras dalībnieces. Gandrīz visām dziļa un pamatīga interese par mūsu dzejas dižgaru, tomēr, kā secina brīvā mikrofona rīkotāji - lai jokotu par Raini, vajag lielu uzdrošināšanos, tāpēc dalībnieku nebija pārāk daudz. „Raiņa cepiena brīvais mikrofons” bija pulcinājis tik daudz klausītājus, ka daļa notikumam sekoja ārpusē, stāvot vai sēžot pie atvērtiem zāles logiem. Brīvā mikrofona vadītāja, Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste Elvīra Bloma ievadīja gaidāmajā notikumā. Ar skaļiem aplausiem tiek sveikta žūrija – Aiva Birbele un Raimonds Ķirķis, tad seko pirmā uzstāšanās: Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē. Viņas izvēlētā tēma „Rainis & Tomsone Palestīnā 1929 / 2019”. Kā nākamā pie brīvā mikrofona devās pedagoģe Ilze Mazpane, lai pierādītu savas īpašās attiecības ar Raini, viņa līdzi bija paņēmusi dažus artefaktus no savas dzīves, apmēram 20 gadu garumā. Uzstāšanās laikā sekoja arī zvans mammai, un apliecinājums, ka no dižgariem vislielāko iespaidu uz Ilzi atstājis Rainis. Savu uzstāšanos viņa noslēdza ar dziesmu, protams, ar Raiņa vārdiem. Nākamā dalībniece Kristīne Plone no VEF teātra vēlējās atklāt dažus nezināmus faktus par Raini, proti, ka Rainis nodarbojies ar zemūdens sportu. Savukārt dzejnieces Elvitas Rakštītes uzstāšanās bija atklāta un viņa atzinās, ka vismaz šādā veidā var piedalīties Dzejas dienās, jo uz dzejas lasījumiem viņu neaicina. Pēc katras uzstāšanās kopā ar žūriju, arī sanākusī publika sniedza savu vērtējumu. Pēc žūrijas un auditorijas domām 1.vietu dalīja Lolita Tomsone un Elvita Rakštīte. Tāds izvērtās „Raiņa cepiena brīvais mikrofons” pirmdien, savukārt piektdien Raiņa un Dzejas dienu dzimšanas dienā, 11.septembrī, Raiņa un Aspazijas muzejā notiks „Raiņa cepiens Ugunī un naktī”.

Saate külalised Arne Hiob ja Rainis Toomemaa. Saatejuht Hardo Pajula. Saade vene kirjanikust Lev Tolstoist. "Üht teadmistevaldkonda küsitledes sain ma lõputu hulga täpseid vastuseid küsimustele, mida ma polnud esitanud: sain teada taevatähtede keemilise koostise, Päikese liikumistee Heraklese tähtkuju suhtes, liikide ja inimese tekkeloo, eetri lõpmata väikeste, kaalutute osakeste kuju, kuid minu küsimusele "Mis on elu mõte?" oli sellel teadmistevaldkonnal üksainus vastus: "Sa oled see, mida sa nimetad oma eluks; oled aineosakeste ajutine, juhuslik kooslus. Nende osakeste vastastikune toime ning nende muutused kutsuvadki sinus esile selle, mida sa nimetad oma eluks. Mõni aeg püsib see osakeste hulk koos, siis lakkab nende vastastikune toime ja lõpeb see, mida sa nimetad eluks, lõpevad ka kõik sinu küsimised. Sa oled mingite osakeste juhuslikult liitunud kämp. See kämp käärib. Ja seda käärimist nimetab kämp oma eluks. Kämp laguneb – käärimine lakkab ja kõik küsimused lakkavad olemast." Nõnda vastavad täppisteadused, ning oma põhimõtteid rangelt järgides ei saagi nad midagi muud öelda." See lõik on pärit Lev Tolstoi "Pihtimusest" [1], mille ta kirjutas oma 50-ndate eluaastate alguses. ""Pihtimus" on filosoofilise proosa meistriteos," kirjutab eestikeelse tõlke saatesõnas Hans Luik (1927–2017), "Tolstoi kirjeldab siin haaravalt oma vaimset kujunemiskäiku, tunnistab armutu avameelsusega, millistele umbteedele eksirännakud teda on viinud, kirjeldab värvikalt, kuidas ta koos "kuldse noorusega" lõbujanuselt ellu sööstis, keskeas aga seiklustest, kuulsusest ja rikkusest tüdinenuna äärepealt oleks eluga lõpparve teinud. Kauakestnud vaevarohkete hingeheitluste tulemusena leidis ta "neetud" küsimustele – "mis minust saab?", "milleks ma elan?", "milles on üldse inimelu mõte?" viimaks omaenda vastuse, mis andis talle tagasi elujulguse ja elutahte." "Tähenduse teejuhtide" 86. saates vestlesingi ma koos Arne Hiobi ja Rainis Toomemaaga Lev Tolstoist. Saade sündis Rainise initsiatiivil, kes on tõlkinud teose "Elada praegust hetke" [2] ja kellele vene suurkirjanik ilmselgelt väga korda läheb. "Kuidas mina Tolstoi leidsin?" meenutab Rainis (12. minut). "Ma mäletan, et see sai ka alguse sellestsamast raamatust – "Pihtimusest". See oli gümnaasiumi päevil, sattusin seda lugema täiesti juhuslikult... ja ütleme siis niimoodi, et vaim jäi sellesse kinni... Kogu minu edasine huvi vaimsuse teemade vastu saigi alguse Lev Tolstoist ja selles mõttes on ta minu isiklikus biograafias väga tähtsal kohal. Ma mäletan, et sa küsisid saates, kus jutt käis Dostojevskist [3], Juku-Kalle Raidilt huvitava küsimuse: kui palju Dostojevski on tema elu ära rikkunud? Ta vastas, et ei ole ära rikkunud, sest ta ei ole Dostojevskit kunagi liiga tõsisel võtnud. Sellest tõukuvalt tahaksin mina nüüd öelda, et mina olen Tolstoid võtnud ikka täiega tõsiselt ja selles mõttes on ta ka minu elu paljuski ära rikkunud" (15. minut). 82. minutiks olime jõudnud Kantini. "Jumal kui praktilise mõistuse postulaat," selgitas Arne, "kirjeldab asju natuke teisiti – tee, mis sa tahad, Jumal võib olla tingmärk, aga tema taga on midagi, mitte tühjus. Kui me ütleme, et tema taga on tühjus, siis me peame hakkama tühjust defineerima. Ma alles täna hommikul lugesin, et aatomis pidi olema 99,9999% tühjust. Mis asi see aatom siis on? Seal ei ole mateeriat. See on samasugune tingmärk nagu Jumal. Paar päeva tagasi tõi Enn Kasak ilusti väja Aafrika mali laste rahvausu: jumal on nähtamatu ja lähedal, kättesaamatu, aga ometi igal pool olemas. Jumalale oled sa lähedal seal, kus sa palvetad ja ohverdad, kaugel oled sa temast seal, kus sa seda ei tee, siis oled sa temast valgusaastate kaugusel. Kui Jumal on väljaspool ruumi, siis saab ta olla igas ruumipunktis sada protsenti, sest ruum teda ei piira. Nii ütleb Luther, nii ütlesid juba varasemad müstikud. Samal ajal, kui Jumal on väljapool ruumi, siis kaugus või lähedus Jumalast ei tähenda ruumilist kaugust – see ongi oluline! –, vaid sarnasuslikku kaugust. See läheb väga hästi Tolstoiga kokku." Minu kõige tähtsam järeldus sellest saatest oli see, et Tolstoi oli vägev müstik. Selliseid on ka vaja. On ju päris selge, et pidev bürokraatlik plära jätkusuutlikkusest ja innovatsioonist hävitab lõpuks igasuguse elujõu ja leidlikkuse. Head kuulamist! H. ------------------------------- [1] https://www.vanaraamat.ee/Lev_Tolstoi_Pihtimus_Kuldsulg_1996_15550-2.htm [2] https://www.rahvaraamat.ee/p/elada-praegust-hetke-p%C3%A4evikud-1909-1910/1162730/en?isbn=9789949509263 [3] https://www.youtube.com/watch?v=j7OEF83fLoM&list=PLhpEK-_b7mfEI9S7xzq5iP4AkAs9XPLeN&index=4

Radio neatņemama sastāvdaļa no tā pirmsākumiem līdz šodienai ir literāro darbu lasījumi, to iestudējumi, intervijas ar rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu apskati. Visu šo gara gaismas paleti, kā, starp citu, savulaik sauca vienu no literārajiem raidījumiem šajā radio vēstures apskatā aptvert nevaram. Šoreiz raudzīsim, kā pirms vairāk nekā 60 gadiem tika nīcinātas un glābtas radio bibliotēkas grāmatas - to atceras bijušais Radio redaktors, dzejnieks Valdis Rūja. Kā top Radio mazā lasītava, kad jaunāko grāmatu fragmentus priekšā lasa aktieris Gundars Āboliņš, stāsta pats aktieris un raidījuma veidotāja Ingvilda Strautmane, savukārt Radio Klasika raidījuma Grāmatu stāsti autore Liega Piešiņa runā par to, kā literāti lasīja savus darbus radio ēterā. Kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma Latvijas Radio allaž ir skanējuši literāri darbi – proza, dzeja, gan iestudējumos, gan lasījumos tiešajā ēterā, recenzijas un jaunāko grāmatu apskati. Viens no šādiem grāmatmīļu raidījumiem ir „Radio mazā lasītava”, kas ar Teterevu fonda atbalstu skan kopš 2014. gada vasaras. Aktieris Gundars Āboliņš atceras, ka viņš ar šī raidījuma redaktori Ingvildu Strautmani satikušies Berlīnē. „Izvēlamies grāmatas, kuras ir interesanti lasīt arī fragmentos, kur paliek intriga, kad šādam lasījumam liek punktu, un tas, ka mums ir interesanti tikties ar šo grāmatu rakstniekiem, tulkotājiem vai izdevējiem,” tā par lasāmvielas izvēli teic Ingvilda. Kāpjoties hronoloģiski atpakaļ un lūkojot, kā agrāk tapuši literārie raidījumi, nonākam pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, kad literāro raidījumu redakcijā sāk strādāt Liega Piešiņa, tagad zināma kā Rakstniecības un Mūzikas muzeja speciāliste, LR3 “Klasika” raidījuma „Grāmatu stāsti” veidotāja, bijusī „Kultūras Rondo” producente, literāro raidījumu redakcijas redaktore un, kā es bijušo kolēģi atļāvos nodēvēt – habilitēts, radio grāmatu tārps, cilvēks kas gadiem ilgi lasa, runā, pēta un analizē literatūru. Liega uz Radio atnāca 1986. gadā, un uzsāka darbu literāri dramatisko raidījumu redakcijā, un tur līdzās radošai noskaņai vēl pastāvēja stingra padomju laiku disciplīna, kad ikvienam raidījumam burts burtā vajadzēja atšifrējumu, ko stingri vētīja vietēja cenzora acs. Literāros darbus ēterā ir lasījuši ne tikai aktieri, bet arī paši autori. Grāmatā „Latvijas Radio 75” bijušais radio režisors Andrejs Migla raksta: „Rainis pats runājis fragmentus no lugas „ Mīla stiprāka par nāvi”. Raiņa balss bijusi klusa, it kā sevī vērsta… Ar zemniecisku mieru un pašpārliecinātu nosvērtību pie mikrofona nācis Andrejs Upīts, Aspazija savas jaunās lugas „Torņa cēlājs” lasījumā bijusi temperamentīga, emocionāli bagāta un patiesīga. Rāmi un iejūtīgi „Lolitas brīnumputnu” runājusi Anna Brigadere, dzejas un poēmas fascinējoši runājis Edvards Virza. Savukārt Liegai Piešiņai ir atmiņas par dzejnieku Māri Čaklo, ar šo dzejnieku valdījusi savstarpēja draudzība un atsaucība, viņš labprāt ēterā lasīja savus jaunākos garadarbus un radioļaudis tos labprāt ierakstīja. Turpinot kāpties atpakaļ laikā, un skatīt, kā gadu gaitā notikusi literatūras un radio mijiedarbe, fragments no sarunas ar dzejnieku Valdi Rūju, kurš pagājuša gadsimta piecdesmitajos gados strādāja Radio literāro raidījumu redakcijā. Uz interviju dzejnieks ir atnesis divas relikvijas no tā laika - apbružātas grāmatas un stāstu par tām. Raidījuma noslēgumā vēl atmiņu stāsti par tiem laikiem, kad tiešajā ēterā nedrīkstēja atļauties nekādas atkāpes un tādiem laikiem, kad studijā ērti jūtas suns, to atceras Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš Ar 2011. gadā ierakstīto Andra Akmentiņa dzeju un viņa franču buldoga Rebekas krācieniem fonā izskan kārtējais radiovēstures raidījums.  

"Üht teadmistevaldkonda küsitledes sain ma lõputu hulga täpseid vastuseid küsimustele, mida ma polnud esitanud: sain teada taevatähtede keemilise koostise, Päikese liikumistee Heraklese tähtkuju suhtes, liikide ja inimese tekkeloo, eetri lõpmata väikeste, kaalutute osakeste kuju, kuid minu küsimusele "Mis on elu mõte?" oli sellel teadmistevaldkonnal üksainus vastus: "Sa oled see, mida sa nimetad oma eluks; oled aineosakeste ajutine, juhuslik kooslus. Nende osakeste vastastikune toime ning nende muutused kutsuvadki sinus esile selle, mida sa nimetad oma eluks. Mõni aeg püsib see osakeste hulk koos, siis lakkab nende vastastikune toime ja lõpeb see, mida sa nimetad eluks, lõpevad ka kõik sinu küsimised. Sa oled mingite osakeste juhuslikult liitunud kämp. See kämp käärib. Ja seda käärimist nimetab kämp oma eluks. Kämp laguneb – käärimine lakkab ja kõik küsimused lakkavad olemast." Nõnda vastavad täppisteadused, ning oma põhimõtteid rangelt järgides ei saagi nad midagi muud öelda."See lõik on pärit Lev Tolstoi "Pihtimusest" [1], mille ta kirjutas oma 50-ndate eluaastate alguses. ""Pihtimus" on filosoofilise proosa meistriteos," kirjutab eestikeelse tõlke saatesõnas Hans Luik (1927–2017), "Tolstoi kirjeldab siin haaravalt oma vaimset kujunemiskäiku, tunnistab armutu avameelsusega, millistele umbteedele eksirännakud teda on viinud, kirjeldab värvikalt, kuidas ta koos "kuldse noorusega" lõbujanuselt ellu sööstis, keskeas aga seiklustest, kuulsusest ja rikkusest tüdinenuna äärepealt oleks eluga lõpparve teinud. Kauakestnud vaevarohkete hingeheitluste tulemusena leidis ta "neetud" küsimustele – "mis minust saab?", "milleks ma elan?", "milles on üldse inimelu mõte?" viimaks omaenda vastuse, mis andis talle tagasi elujulguse ja elutahte.""Tähenduse teejuhtide" 86. saates vestlesingi ma koos Arne Hiobi ja Rainis Toomemaaga Lev Tolstoist. Saade sündis Rainise initsiatiivil, kes on tõlkinud teose "Elada praegust hetke" [2] ja kellele vene suurkirjanik ilmselgelt väga korda läheb."Kuidas mina Tolstoi leidsin?" meenutab Rainis (12. minut). "Ma mäletan, et see sai ka alguse sellestsamast raamatust – "Pihtimusest". See oli gümnaasiumi päevil, sattusin seda lugema täiesti juhuslikult... ja ütleme siis niimoodi, et vaim jäi sellesse kinni... Kogu minu edasine huvi vaimsuse teemade vastu saigi alguse Lev Tolstoist ja selles mõttes on ta minu isiklikus biograafias väga tähtsal kohal. Ma mäletan, et sa küsisid saates, kus jutt käis Dostojevskist [3], Juku-Kalle Raidilt huvitava küsimuse: kui palju Dostojevski on tema elu ära rikkunud? Ta vastas, et ei ole ära rikkunud, sest ta ei ole Dostojevskit kunagi liiga tõsisel võtnud. Sellest tõukuvalt tahaksin mina nüüd öelda, et mina olen Tolstoid võtnud ikka täiega tõsiselt ja selles mõttes on ta ka minu elu paljuski ära rikkunud" (15. minut).82. minutiks olime jõudnud Kantini. "Jumal kui praktilise mõistuse postulaat," selgitas Arne, "kirjeldab asju natuke teisiti – tee, mis sa tahad, Jumal võib olla tingmärk, aga tema taga on midagi, mitte tühjus. Kui me ütleme, et tema taga on tühjus, siis me peame hakkama tühjust defineerima. Ma alles täna hommikul lugesin, et aatomis pidi olema 99,9999% tühjust. Mis asi see aatom siis on? Seal ei ole mateeriat. See on samasugune tingmärk nagu Jumal. Paar päeva tagasi tõi Enn Kasak ilusti väja Aafrika mali laste rahvausu: jumal on nähtamatu ja lähedal, kättesaamatu, aga ometi igal pool olemas. Jumalale oled sa lähedal seal, kus sa palvetad ja ohverdad, kaugel oled sa temast seal, kus sa seda ei tee, siis oled sa temast valgusaastate kaugusel. Kui Jumal on väljaspool ruumi, siis saab ta olla igas ruumipunktis sada protsenti, sest ruum teda ei piira. Nii ütleb Luther, nii ütlesid juba varasemad müstikud. Samal ajal, kui Jumal on väljapool ruumi, siis kaugus või lähedus Jumalast ei tähenda ruumilist kaugust – see ongi oluline! –, vaid sarnasuslikku kaugust. See läheb väga hästi Tolstoiga kokku."Minu kõige tähtsam järeldus sellest saatest oli see, et Tolstoi oli vägev müstik. Selliseid on ka vaja. On ju päris selge, et pidev bürokraatlik plära jätkusuutlikkusest ja innovatsioonist hävitab lõpuks igasuguse elujõu ja leidlikkuse.Head kuulamist!H.-------------------------------[1] https://www.vanaraamat.ee/Lev_Tolstoi_Pihtimus_Kuldsulg_1996_15550-2.htm[2] https://www.rahvaraamat.ee/p/elada-praegust-hetke-p%C3%A4evikud-1909-1910/1162730/en?isbn=9789949509263[3] https://www.youtube.com/watch?v=j7OEF83fLoM&list=PLhpEK-_b7mfEI9S7xzq5iP4AkAs9XPLeN&index=4 See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Izdevniecība “Neputns” drīzumā laidīs klajā kinozinātnieces Ingas Pērkones pētījumu “Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino”. Kultūras Rondo šonedēļ piedāvājam sarunas ar Ingu Pērkoni par grāmatā aplūkotajām tēmām. "Lasot pasaulē sarakstīto teorētisko literatūru par aktiera fenomenu kino, pakāpeniski kļuva skaidrs, ka šai tēmai un iespējamajiem skatpunktiem uz to faktiski nav robežu… Tāpēc šīs grāmatas mērķis nav monolīts un izsmeļošs pētījums par aktiermākslu Latvijas filmās, bet drīzāk rizomātiska, t. i., asamblāžas stila daudzveidīga un antihierarhiska tēmas “Kas ir aktrise/ aktieris un kā viņi parādās Latvijas kinomākslā” interpretācija," atzīst Inga Pērkone, raksturojot, kāpēc izvēlējusies pievērsties šai tēmai. Ingas Pērkones monogrāfija piedāvā teorētisku skatījumu uz kino tēlotājiem kā unikālu parādību – aktieri ir radošas personības, un vienlaikus no filmiskā aparāta gandrīz pilnībā atkarīgi ekrāna elementi. Grāmatas pirmajā cēlienā “Viss par aktiermākslu” pētītas tās latviešu filmas, kas stāsta stāstus par aktieriem – pasaules kino tas kļuvis par savdabīgu virsžanru ar kopīgām vizuālām zīmēm, līdzīgiem raksturiem un sižeta līnijām. Pirmais jautājums autorei iešaurināts padomju Latvijas kino procesa kontekstā. Vai apstāklis, ka aktieris bija, iespējams, kā filmas stāsta galvenais varonis, ir saistāms ar politisko un kultūras atkusni? Proti, ka skatītāji uz ekrāna nu varēja iepazīt arī citu profesiju pārstāvju pārdzīvojumus, ne tikai tos, kas saistāms ar komunisma cēlējiem strādniekiem, naidnieka uzvarētājiem karalaukā un tamlīdzīgi? "Ja runājam par padomju laiku, pārskatot arī filmas, kurās aktieris parādās kā tēls, kā raksturs pašā filmā, patiešām iznāk tā, ka vairāk šādu filmu vai nu pakāpeniski tās sāk parādīties ar atkušņa laiku, sākot ar 50. gadu beigām," vērtē Inga Pērkone. "Ja tomēr skatās plašāk padomju kino, tad skaidri redzams, ka jau kopš sociālistiskā reālisma kā vienīgās pareizās metodes sākumu, aktieri, arī plašāk skatuves mākslinieki, priekšnesumu mākslinieki un mākslinieku vispār ir tomēr ļoti svarīgi varoņi un ļoti populāri varoņi." Pērkone norāda, ka arī filmā "Rainis", pats galvenais mūsu sociālistiskā reālisma pamatdarbs kino, kur tieši Rainis tiek padarīts par galveno tā brīža  sociālisma ideju ruporu. "Principā, ja plašāk skatās padomju kultūrā, aktieris vienmēr bijis derīgs ideoloģijas paušanai, bet, protams, ka vēlākajos gados, atkušņa laikā, māksla parādās vairāk un tā atšķirība tiešām ir tāda, ka tomēr māksla attālinās no tās oficiālās ideoloģijas un tomēr pakāpeniski parādās arvien vairāk privāto stāstu vai stāstu," skaidro Pērkone. "Piemēram, kā filma " Teātris" kur, protams, ir arī kaut kādā mērā padomju ideoloģija iekšā, un, pateicoties prasmei, to it kā izcelt, Jānis Streičs varēja strādāt pie šīs filmas. Bet būtībā tur skaidrs, ka tie ideoloģiskie motīvi ir pilnīgi mazsvarīgi."    

Sekmīgi norisinās projekta "Kultūras mantojuma satura digitalizācija” 1. kārta. To ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Latvijas valsts atbalstu īsteno Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais arhīvs, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un Kultūras informācijas sistēmu centrs. Projekta mērķis – nodrošināt Latvijas kultūras mantojuma plašu pieejamību sabiedrībai digitālajā vidē un nodrošināt ilgtspējīgu nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu digitālā formā. Atsevišķi projekta etapi jau ir pabeigti. Projekts “Kultūras mantojuma satura digitalizācija” turpina iepriekšējā plānošanas periodā paveiktos projektus, proti, Digitālās bibliotēkas izveidi un pakalpojumu attīstību Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē, Vienotās valsts arhīvu informācijas sistēmas izstrādi un ieviešanu, Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga pilnveidošanu, Kultūras un atmiņas institūciju vienotās informācijas pārvaldības sistēmu un Latvijas audiovizuālo materiālu pieejamības nodrošināšanu e-vidē. Viens no projekta partneriem ir Kultūras informācijas sistēmu centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotības iestāde ar mērķi nodrošināt arhīvus, bibliotēkas un muzejus ar nepieciešamajiem informācijas tehnoloģiju resursiem, tā veicinot to saglabāšanu un pieejamību sabiedrībai. Par iesaistīšanos un darbu projektā stāsta Kultūras informācijas sistēmu centra speciāliste, projekta koordinatore Annija Vucāne. Latvijas Nacionālā bibliotēka kopā ar sadarbības partneriem ir pabeigusi darbu pie nacionālā kultūras mantojuma produkta – saistīto datu kolekcijas “Rainis un Aspazija”, kura aplūkojama vietnē runa.lnb.lv. Tā piedāvā jaunas un līdz šim neizmantotas iespējas atmiņas institūciju un privātās kolekcijās uzkrāto bagātību atklāšanā un eksponēšanā. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla. Latvijas Nacionālais Arhīvs turpina realizēt kinodokumentu digitalizāciju – pilnībā pabeigta kinožurnālu, hroniku un dokumentālo materiālu digitalizācija, kas ir arhīva populārākā un visvairāk izmantotā kolekcija. Kāpēc tieši šie materiāli ir tik populāri, skaidro Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante. Vienlaikus ar digitalizācijas norisi projektā plašāk tiks attīstīta digitālo objektu pārvaldības un saglabāšanas sistēma, kā arī izstrādāta autortiesību pārvaldības un satura licencēšanas sistēma. Līdzšinējais Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Nacionālajā arhīvā un citās kultūras iestādēs uzkrātais digitālais saturs projekta ietvaros tiks papildināts līdz 2021. gada beigām. Četras vietnes, kurās ikkatrs var iedziļināties mūsu digitalizētajā kultūras mantojumā: datu kolekcija “Rainis un Aspazija”, digitalizēti video un audio materiāli, Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva digitālā krātuve. 

My first "Imbibe Asheville" show since the Stay Home order--from my dining room table. Enjoy my chat with Leah Rainis, executive director of the Asheville Brewers Alliance. We talk about what's been happening in the WNC brewing world over the past month. Reach out if you want to tell your COVID-19 brewery story. Love to all in this crazy time. Support the show (https://tunein.com/radio/Biz-Radio-1350-s23339/)

Pirms simts gadiem, 1920. gadā aprīlī, Rainis un Aspazija atgriežas Latvijā, kas jau ir brīva valsts. Rīgas stacijā Aspazija, uzrunājot tautu, saka: ”Latvijai jātop par augsti attīstītu kultūrvalsti, kura ieņemtu cienīgu vietu Eiropā. Viņai ir jāsasniedz mūžība.” Saziņā ar literatūras zinātnieci Gundegu Grīnumu atgādinām interesantus faktus, kas raksturo šo notikumu, un pārrunājam, kā abu dzejnieku dzīve izvērsās jau pēc atgriešanās. Gundega Grīnuma skaidro, kāpēc Rainis un Aspazija Latvijā atgriezās tikai 1920. gadā, lai arī mājbrauces plāni un ieceres bija jau agrāk. Stāstot viņa bieži lieto vārdu mājbrauce, kas ir Raiņa radīts vārds. Atgādinām arī par Raiņa un Aspazijas laiku trimdā Šveicē. Raiņa un Aspazijas trimdai Šveicē ir bijusi arī būtiska nozīme Šveices un Latvijas attiecībās. Kad 2018. gada vasarā Kastanjolā atvēra Raiņa un Aspazijas muzeju, klāt bija arī viena no ekspozīcijas autorēm politoloģe Vita Matīsa.  

„Nekad nemelot, pat tad, kad ļoti gribas” – ar šādiem vārdiem iesākas dzejnieces Elvīras Blomas debijas krājums „Izdzēstie attēli”, kurš nācis klajā izdevniecības „Orbīta” „Bibliotēkas sērijā”. Elvīras Blomas dzejoļi apliecina mūsdienu poētikas tradīcijas pārzināšanu, bet arī provokācija un nostiprinātu sistēmu sašķobīšana viņai nav sveša. "Mani interesē atrast jaunus veidus, lai man pašai būtu interesanti rakstīt. Man patīk arī mazliet provocēt, lai gan neuzskatu sevi par provokatori. Ņemot vērā, ka latviešu dzejā vispār provokāciju nav, laikam tas tomēr ir kaut kas," atzīst Elvīra Bloma. Autorei tuva ir amerikāņu modernistu izteiksme, tomēr šai ietekmei viņa nav ļāvusi ņemt virsroku pār savu individuālo balsi. Tā lasītāju uzrunā caur „nepiepildītām ielām”, „neizstaigātām pludmalēm”, „tukšām šosejām” un citām ainavām vai to fragmentiem. Tā kā Elvīras Blomas debijas krājums „Izdzēstie attēli” iznācis izdevniecības „Orbīta” „bibliotēkas” sērijā, tā vienoto dizainu veidojuši Toms Mrazauzsks un Aleksejs Muraško.  "Man šī sērija šķiet ļoti simpātiska, man šķiet simpātisks tās vienkāršais noformējums, arī saturs, darbi, kas tiek iekļauti šajā sērijā, man ļoti patīk," bilst Bloma. Līdz šim sērijā iznākuši Semjona Haņina, Anda Surgunta, Kikōnes, Kirila Korbina un Andra Kupriša sacerējumi. Dzejniece un atdzejotāja Elvīra Bloma strādā Raiņa un Aspazijas muzejā un darbojas festivāla "Punctum" projektā. Sakārtojusi dzejas krājumus "Aspazija. Rainis. Reloaded" un "Monta Kroma. Re:", rīkojusi literatūras lasījumus kultūrvietā "Hāgenskalna komūna". Dzejas publikācijas kopš 2014. gada žurnālos "Latvju Teksti", "Domuzīme", interneta žurnālos "Satori", "Punctum" un citviet. Elvīras dzeja tulkota angļu valodā un iekļauta Latvijas literatūras centra "Books to Fall for" dzejas brošūru sērijā. 

Le festival de danse Pharenheit revient pour une 8ème édition, du 28 janvier au 8 février 2020, pour un temps fort consacré à la danse contemporaine et la création artistique.La compagnie Le Pôle propose une performance, Léonard Rainis et Katell Hartereau, accompagnés par deux artistes de la compagnie, proposeront donc le spectacle Performance, au sein de la B.U du Havre. Site du festival : Pharenheit Performance, c'est un spectacle de Léonard Rainis et Katell Hartereau, accompagnés de deux artiste de leur compagnie Le Pôle, à retrouver à la Bilbiothèque Universitaire du Havre, le Jeudi 30 Janvier 2020, à 12h30.La performance dure environ 40 minutes, et s'adresse à tous. Il est indispensable de réserver, mais l'accès est gratuit.

Leah Rainis recently became the Executive Director of the Asheville Brewers Alliance, a trade guild representing the craft breweries of Western North Carolina. She studied at the Craft Beer Institute of the Southeast and worked for two regional breweries before taking the reins at the ABA. Support the show (https://tunein.com/radio/Biz-Radio-1350-s23339/)

CBI020 Pent Up Lady Rage, Glitter Bombs, and Becoming a Female Brewer in a Male-Dominated Industry with Leah Rainis   Leah Rainis is one of the first females to graduate from the program at the Craft Beverage Institute of the Southeast. She is currently the newly-appointed Education and Events Coordinator at the Asheville Brewers Alliance, a group of local breweries dedicated to the education, training, and collaboration within the brewing industry.   Leah joins me today to share her experience of becoming a female brewer in a male-dominated industry. She explains how her career unfolded from working as a volunteer and paid employee at various festivals to starting her role at the Asheville Brewers Alliance. She also shares tips on how young female brewers can jumpstart their career in the brewing industry through networking and connecting with others as well as some of the new, exciting festivals and events her organization is hosting in the near future.         This week on Consuming the Craft:   Leah’s experience as a female brewer in the heavily male-dominated brewing industry. How her career developed from working at festivals to becoming the Maven of Education and Events Coordination at the Asheville Brewers Alliance. The best way to network and connect with others in the brewing industry. What you can expect by attending the Beer to Fem Festival. The importance of female representation and support in the brewing industry. The Booze Clues coffee liqueur surprise. Her predictions for the future of the brewing industry. Bad decision beers and bad decision nightcaps. Exciting new events coming soon to the Asheville, NC region.       Resources Mentioned:   Pink Boots Society of North Carolina Asheville Beer Week Beer Expo - Presented by Asheville Brewers Alliance Beer City Festival       Connect with Leah Rainis:   Asheville Brewers Alliance Asheville Brewers Alliance on Facebook Asheville Brewers Alliance on Instagram Asheville Brewers Alliance on Twitter Email: admin@avlbrewers.com         Consuming the Craft is produced by Podcraft. You can create your own great podcast - faster and easier - at Podcraft.com

Korvpallipodcastis "Möödavise" oli sel nädalal ajalooline sündmus, kui esmakordselt võõrustasime korraga kahte külalist. Manta Maja stuudios käisid oma tööst, tegemistest, õnnestumistest ja eksimustest rääkimas meistriliiga kohtunikud Rainis Värv ja Alex Talisainen. Rõõmsalt saime kohe alguses ühiselt tõdeda, et kohtunike hulgas on "Möödaviske" podcast hästi vastu võetud ning vilemehed kuulavad hea meelega korvpallijutte. Kuna esmakordselt saate ajaloos oli meie korvpallitreenerist asjatundja Marko Parkonen saate ette valmistanud ja oma küsimused paberile kirja pannud, siis puudutati nii lõbusaid kui kriitilisemaid teemasid. Saates räägiti: * Kas kohtunikud tegelikult ka arutavad mängude time out'idel jooksva nädala "Möödaviske" saate teemade? * Mitu mängu jäi meestel kahepeale mängijana Eesti meistriliigas kirja? * Kuidas Rainis ja Alex kohtunikuameti juurde jõudsid? * Kui oluline on vilemehe ametis paks nahk? * Miks Eestis on kohtunikepuudus? * Millised on väikeses Eestis kohtunikutööga seotud kitsaskohad? * Kui suureks probleemiks noortemängudel on üliagarad lapsevanemad? * Mitu korda on Marko Parkonen karjääri jooksul väljakult eemaldatud? ja palju muud... Nädala tegija rubriigis vaatasime põgusalt peale Saimon Suti tegemistele Austrias ning persoonirubriigis võtsime ette Läti tippkohtuniku Olegs Latiševsi. TeamShield'i küsimusmängus loosisime eelmise nädala kõigest kahe õigesti vastanu hulgast võitja ning küsisime uue ja humoorika küsimuse. Saadet juhtisid Siim Semiskar ja Marko Parkonen. Korvpall24.ee podcast valmib koostöös Optibeti, Manta Maja ja TeamShield.com'iga.

Raidījumā "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" Toms un Svens lasa Raiņa dzejoļu krājumu "Klusā grāmata." Lielākā daļa tajā iekļauto darbu sacerēti 1907. un 1908. gadā, dzejniekam dzīvojot emigrācijā Šveicē. Tomēr tūlīt pēc iespiešanas uz Pēterburgas preses komitejas ziņojuma pamata ar prokurora rīkojumu izdevumu tipogrāfijā apķīlā. Tālākie notikumi ir tikpat raibi kā krājumā iekļautās noskaņas - no programmātiskiem uzsaucieniem jaunas nākotnes celšanā līdz pastorālai atklāsmei par cilvēka, dabas un Visuma mijiedarbību.

Pētniece ar azartisku temperamentu un sportisku rūdījumu - literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas portrets top caur Raini un Aspaziju, caur Talsiem un Lugano. Šogad viņa saņēmusi speciālbalvu par pētījumu „Viņpus Alpiem". Romāniem reizēm pieraksta beigās vietu un laiku, kad un kur tie tapuši, piemēram, vilcienā Cīrihe – Rīga - Cīrihe. Reizēm tas ir ļoti svarīgi. Šim raidījumam – vienam no iespējamiem stāstiem par literatūrzinātnieci, Raiņa un Aspazijas pētnieci Gundegu Grīnumu ir ļoti svarīgs tapšanas laiks un vieta. Kastaņola, Šveice, 2018. gada jūnijs, kad Lugano arhīvā atklāja ekspozīciju Rainim un Aspazijai; un tad - Rīga un Talsi. Gundega Grīnuma pētījuma "Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni" ievadā raksta: „Šī grāmata ir par pieturvietu „Kastaņola” Raiņa un Aspazijas ceļā uz Mūžību. Pareizāk sakot, viens no daudziem iespējamiem stāstiem par šo ceļu 14 gadu garumā.” Bet Raiņa pētniecība ir sākusies it kā nejauši – Kārļa Kundziņa aicināta, toreiz 20 gadus vecā Gundega Grīnuma iesaistījās Raiņa Rakstu sagatavošanā. Savukārt literatūras mīlestība visticamāk nāk jau no mammas, kura bija latviešu valodas un literatūras skolotāja.

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis. “Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem. Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155539" layoutid="0" layout="" static=""} Jānis Nīmanis juniors. Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155570" layoutid="0" layout="" static=""} Kartē atzīmētas vietas pasaulē, kur aizceļojuši „Autines” kaltie rīki. “Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads.  Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas. Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155607" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Nīmane Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku. “Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane. “Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane. Saimnieki dzimtas mājās Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās. Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus. Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis. „Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā. „Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155544" layoutid="0" layout="" static=""} Matīss Nīmanis „Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem. Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas, tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites. Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.” Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155542" layoutid="0" layout="" static=""} Nīmaņu dzimtas koks, ko 1930. gadā pasūtīja Jēkabs Nīmanis. “Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem. Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere. Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos. 1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene. „Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155533" layoutid="0" layout="" static=""} Jēkabs Nīmanis 20. gs. 70. gadi Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus. 1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155534" layoutid="0" layout="" static=""} Māja Rīga, Daugavgrīvas iela 6, kur  20. gs. 30. gados atradās J. Nīmaņa privātklīnika bērniem Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši. Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts. Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – notiec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”   

I Latvia er dikterparet med pseudonymene Aspazia og Rainis minst like viktige som Ibsen og Bjørnson er for oss. Begge sto sentralt i kampen for et selvstendig Latvia. I badebyen Jurmala noen kilometer fra Riga ligger sommerhuset de to hadde. Nå blir det restaurert til museum og det skjer ved hjelp av norske EØS-midler og faglig støtte fra Norsk Håndverksinstitutt på Lillehammer. «Det er viktig å understreke at begge parter lærer av dette. Det finnes håndverkskompetanse her, som ikke vi har og omvendt, sier direktør Eivind Falk ved Norsk Håndverksinstitutt. Han får full støtte av seksjonsleder ved utenlandsdavdelingen hos Riksantikvaren, Reidun Vea. «I Norge er vi flinke på mye i vernearbeidet, men vi har også mistet en del kunnskap - kunnskap vi finner igjen i andre land, sier Vea. Museumslederne Arija Vanaga og Astrid Cerule setter stor pris på samarbeidet med Norge. Museene knyttet til dikterne ligger i Jurmala i Riga og i Rainis fødeby. Arbeidet betyr mye for å bygge latviernes identiet. Landet har en broket historie. Det ble selvstendig i 1918,blant andre takket være Aspazija og Rainis, men 2. verdenskrig tok denne selvstendigheten fra dem. Inntil 1991 da landet ble selvstendig på nytt. Programleder Jan Henrik Ihlebæk. Sendt første gang 2.mai 2015