Podcasts about atkal

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .

Atkal pamatīgas svārstības ir redzamas elektrības tirgū. Bet šī nav vienīgā nozares aktualitāte. Krustpunktā izvaicājam klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons un Latvijas TV žurnālists Krišs Kairis.  

Atkal pamatīgas svārstības ir redzamas elektrības tirgū. Bet šī nav vienīgā nozares aktualitāte. Krustpunktā izvaicājam klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons un Latvijas TV žurnālists Krišs Kairis.  

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Trešais kara gads Ukrainā sākas ar ārkārtīgi sarežģītu situāciju uz globālās skatuves un attiecībām ar jauno ASV prezidentu. Krustpunktā plašāka saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu. Šodien mēs daudz runājam un runāsim par Ukrainu. Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Latvijas Radio 1 arī pilnībā mainīja visu programmu. Mēs visas dienas garumā stāstījām par to, ka Krievija ir uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs todien nezinājām, cik ilgi Ukraina spēs noturēties, vai tā vispār spēs stāvēt pretī Krievijai. Mēs apspriedām dažādus scenārijus, bija ļoti daudz spekulāciju. Vērojot to, kas šobrīd notiek līdz ar Trampa atgriešanos pasaules politikā, apzināmies, ka atkal esam nonākuši krustcelēs, atkal ir daudz nezināmā. Atkal mūsu izvēles arī noteiks cilvēku likteņus. Kā šis izskatās no Ukrainas skatupunkta? Kā viņi jūtas, ko domā, kā redz savu tālāko nākotni? Raidījuma noslēgumā diskusija ar kolēģiem Eduardu Liniņu un Rihardu Plūmi par notikumu attīstību.

Trešais kara gads Ukrainā sākas ar ārkārtīgi sarežģītu situāciju uz globālās skatuves un attiecībām ar jauno ASV prezidentu. Krustpunktā plašāka saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu. Šodien mēs daudz runājam un runāsim par Ukrainu. Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Latvijas Radio 1 arī pilnībā mainīja visu programmu. Mēs visas dienas garumā stāstījām par to, ka Krievija ir uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs todien nezinājām, cik ilgi Ukraina spēs noturēties, vai tā vispār spēs stāvēt pretī Krievijai. Mēs apspriedām dažādus scenārijus, bija ļoti daudz spekulāciju. Vērojot to, kas šobrīd notiek līdz ar Trampa atgriešanos pasaules politikā, apzināmies, ka atkal esam nonākuši krustcelēs, atkal ir daudz nezināmā. Atkal mūsu izvēles arī noteiks cilvēku likteņus. Kā šis izskatās no Ukrainas skatupunkta? Kā viņi jūtas, ko domā, kā redz savu tālāko nākotni? Raidījuma noslēgumā diskusija ar kolēģiem Eduardu Liniņu un Rihardu Plūmi par notikumu attīstību.

Klausoties publiskajās diskusijās šonedēļ, tā īsti nevar saprast, par ko cilvēki diskutē vairāk – par ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējiem paziņojumiem vai mūsu pašu Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pausto, ka pienācis pēdējais laiks valsts pārvaldei pāriet uz darbu klātienē. Bet skaidrs, ka par to runāsim arī mēs žurnālistu diskusijā. Un ir jau arī vēl citi notikumi – atslēgšanās no Krievijas elektroapgādes sistēmas, lai pievietotos Eiropas sistēmai. Ir pašvaldības, kas drošības pēc atslēgs luksoforus uz šo laiku, lai gan ir cilvēki, kas to uzskata arī par panikas celšanu. Un beidzot esam tikuši pie centrālās bankas prezidenta – par spīti samocītajam procesam, tālu nebija jāmeklē un amatā atgriezies Mārtiņš Kazāks. Vai ilgais process bija tā vērts? Par to runājam Krustpunktā ar žurnālistiem. Diskutē portāla "NRA" žurnālists Bens Latkovskis, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un Māris Antonevičs no "Latvijas Avīzes".  

Klausoties publiskajās diskusijās šonedēļ, tā īsti nevar saprast, par ko cilvēki diskutē vairāk – par ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējiem paziņojumiem vai mūsu pašu Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pausto, ka pienācis pēdējais laiks valsts pārvaldei pāriet uz darbu klātienē. Bet skaidrs, ka par to runāsim arī mēs žurnālistu diskusijā. Un ir jau arī vēl citi notikumi – atslēgšanās no Krievijas elektroapgādes sistēmas, lai pievietotos Eiropas sistēmai. Ir pašvaldības, kas drošības pēc atslēgs luksoforus uz šo laiku, lai gan ir cilvēki, kas to uzskata arī par panikas celšanu. Un beidzot esam tikuši pie centrālās bankas prezidenta – par spīti samocītajam procesam, tālu nebija jāmeklē un amatā atgriezies Mārtiņš Kazāks. Vai ilgais process bija tā vērts? Par to runājam Krustpunktā ar žurnālistiem. Diskutē portāla "NRA" žurnālists Bens Latkovskis, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un Māris Antonevičs no "Latvijas Avīzes".  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

Aizvadītajās dienās ir risinājušies tiešām spriedze pilni notikumi. Gruzijā kā palaidējmehānisms nemieriem nostrādāja premjerministra 28. novembrī teiktais, ka valsts uz četriem gadiem aptur iestāšanās procesu Eiropas Savienībā. Sākumā galvaspilsētā Tbilisī, pēc tam arī citās pilsētās cilvēki izgāja ielās, paužot savu neapmierinātību. Kopš tās dienas situācija kļūst arvien saspringtāka. Negaidīti strauji notikumi risinājušies savulaik pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, izmantojot arī Krievijas vājumu, opozicionārie grupējumi nedēļas nogalē uzsāka ofensīvu, piespiežot Sīrijas armiju strauji atkāpties, un ļoti ātri nemiernieki pārņēma kontrolē gan pār valsts otro lielāko pilsētu Alepo, gan visu Idlibas provinci, dodoties Damaskas virzienā. Nedaudz arī analizējām notikušo Dienvidkorejā, kur 3. decembrī valsts prezidents izsludināja ārkārtas stāvokli uz pāris stundām. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Gruzija krustcelēs 28. novembrī jaunizceptā Gruzijas valdība meta kārtējo, bet nepārprotami simbolisku izaicinājumu valsts proeiropeiskajai opozīcijai, paziņojot, ka Gruzija vienpusēji pārtrauc iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību līdz 2028. gadam un atsakās no jebkāda savienības finansiālā atbalsta. Tā Gruzijas vara reaģēja uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja sarīkot Gruzijā atkārtotas parlamenta vēlēšanas un aicināja Eiropas Komisiju pakļaut sankcijām Gruzijas valdības vadītājus. Iestāšanās sarunas un finansējums, kā izteicās premjerministrs Iraklijs Kobahidze, tiekot lietots kā šantāžas ierocis. Kā zināms, pēdējā laikā par Gruzijā valdošā politiskā spēka „Gruzijas sapnis” retorikas vadmotīvu kļuvusi „eirointegrācija pēc Gruzijas noteikumiem”, proti, tāda, kas respektētu gruzīnu tautas „tradicionālās vērtības”. Jau pāris stundas vēlāk Tbilisi oficiālo varu paslavēja Krievijas vadonis Putins, sakot, ka apbrīno šīs valdības „drosmi un raksturu”. Gluži citās domās ir desmiti tūkstošu protestētāju, kuri kopš pagājušās ceturtdienas pilda Tbilisi ielas, cenšoties bloķēt parlamenta ēku un pieprasot atkārtotas vēlēšanas stingrā starptautisku novērotāju kontrolē. Valdība sūtījusi pret protestētājiem plašus policijas spēkus, tai skaitā speciālo uzdevumu vienības, laižot darbā stekus, asaru gāzi un ūdensmetējus. Protestētāji no savas puses apmētājuši policiju ar pirotehnikas petardēm un dažādiem priekšmetiem; daži avoti ziņo arī par Molotova kokteiļiem. Kā norāda žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, policijas rīcība, salīdzinot ar agrāko, izceļas ar īpašu brutalitāti. Presē parādījies ne viens vien sižets par piekautiem abu dzimumu protestētājiem, pie kam fizisko izrēķināšanos pavadot vulgāras un aizskarošas varas kalpu lamas. Par protestu centrālo figūru un balsi turpina būt valsts prezidente Salome Zurabišvili, kura pasludinājusi par prettiesiskām un neatzīstamām 26. oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas. Tā ir tikai pēdējā epizode vairākus gadus ilgstošajā valsts galvas konfliktā ar partijas „Gruzijas sapnis” kontrolēto parlamentu un valdību, kas iezīmējās līdz ar oficiālās Tbilisi pakāpenisku arvien noteiktāku tuvināšanos Kremlim. Šogad prezidentes pilnvaru termiņš beidzas, un parlaments jau ir izsludinājis jaunas vēlēšanas 14. decembrī. Saskaņā ar „Gruzijas sapņa” īstenoto konstitūcijas reformu, prezidentu tagad ievēlēs nevis tauta, bet gan elektoru kolēģija, kurā ietilpst visi 150 parlamenta deputāti, Adžārijas un Abhāzijas autonomiju augstāko padomju deputāti, kopskaitā 41, un 109 vietvaru pārstāvji; pavisam 300 elektoru. Sīrija atkal uzliesmo Nu jau nedēļu pilsoņkarš Sīrijā atkal ir pasaules mediju pirmajās slejās. 2020. gadā ar Krievijas, Turcijas, Irānas un Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta virkne vienošanos par uguns pārtraukšanu starp Bašara Asada režīmu un opozīcijas spēkiem, taču neviena no pusēm acīmredzami neuzskatīja šo situāciju par paliekamu. Kad Damaskas valdības galvenās atbalstītājas – Krievija un Irāna – vairs nespēja veltīt pietiekami daudz savas militārās kapacitātes Sīrijai, opozīcijas uzbrukumi valdības pozīcijām kļuva vien laika jautājums. Laiks pienāca 27. novembrī, kad grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam” līdz ar vairākām mazākām sabiedroto grupām devās uzbrukumā Sīrijas otrai lielākajai pilsētai Alepo valsts ziemeļrietumos. Valdības spēki izrādījās acīmredzami nesagatavoti atvairīt šo ofensīvu, un 30. novembra vakarā Alepo bija opozīcijas spēku rokās. Asada režīms un tā sabiedrotā Krievija atbildēja ierastajā manierē, vēršot pret opozīcijas ieņemtajām teritorijām aviācijas un artilērijas triecienus, taču tas nelīdzēja apturēt uzbrucēju sauszemes spēku virzīšanos. Līdz 1. decembrim valdības spēki bija atspiesti līdz Hamai, piektajai lielākajai Sīrijas pilsētai apmēram 135 kilometrus uz dienvidiem no Alepo, sākās kauja par pilsētu, un pēc dažu avotu ziņām šobrīd sadursmes notiek jau pašā pilsētā. Tāpat opozīcijas spēki virzās uz priekšu arī dienvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā no Alepo, un vakar parādījās informācija, ka Krievija uzsākusi savu jūras spēku evakuāciju no Tartusas bāzes, kas atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Hamas. Grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam”, tulkojumā – Levantes Atbrīvošanas organizācija, radās 2017. gadā, saplūstot vairākām mazākām Sīrijas bruņotās opozīcijas grupām, un kopš tā laika kļuvusi par dominējošo spēku Idlibas provincē – opozīcijas citadelē Sīrijas ziemeļrietumos. Idejiski grupējums orientējas uz salafismu – fundamentālistisku sunītu islāma novirzienu. Turcija to atzīst par teroristisku, kas gan netraucē turku bruņotajiem spēkiem sadarboties ar „Tahrir aš-Šam” cīņā pret t.s. Islāma valsti un grupējumu „Al-Qaeda”. Pats grupējums tā līdera Abu Muhammada al-Džulani personā sevi pozicionējis kā džihādistus, taču tādus, kuru darbības mērķi aprobežojas ar Tuvo Austrumu reģionu, nekādi neapdraudot Eiropu vai Savienotās Valstis. Pašreizējā militāri politiskajā procesā Sīrijas ziemeļos iesaistīti arī kurdu teritorijas kontrolējošie Sīrijas Demokrātiskie spēki, kas nav īpaši draudzīgās attiecībās ar „Tahrir aš-Šam”. Valdības vienībām pametot Alepo, kurdu vienības iegāja vairākos pilsētas rajonos, pamatā lai evakuētu no turienes kurdu tautības civiliedzīvotājus. Un ja starp kurdu spēkiem un „Tahrir aš-Šam” fiksētas vien dažas sadursmes, tad tieši pret kurdiem vērsts Turcijas atbalstītā opozīcijas grupējuma Sīrijas Nacionālā armija uzbrukums uz ziemeļaustrumiem no Alepo. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kāpēc fleksitārietis nav tas pats kas veģetārietis? Kur slēpjas atšķirība starp fleksitārismu un veģetārismu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro sertificēta fitnesa un uztura trenere Madara Meiere un uztura speciāliste Lizete Puga. Veselīgs uzturs ir regulars, mērens un daudzveidīgs. Cilvēki dzīvo pasaulē, kurā ērti ēst gaļas produktus, piena produktus dienu no dienas, nemaz nepamēģinot pākšaugus.  Raidījuma viešņas mudina ēst dažādi. Neviens nesaka, ka kotletes ir neveselīgas, problēma ir daudzumā un tajā, cik bieži izvēlas dažādus gaļas izstrādājumus.  Lizete Puga norāda, ka kādā konferencē uzsvērts, ka tas, ka cilvēks neēd dārzeņus, ir tikpat bīstami, kā izsmēķēt cigarešu paciņu ik dienu. "Ja gribam izvēlēties palikt 50 gadus vienās biksēs, nav nepieciešams izvēlēties pilnpiena produktus un nav ieteicams izvēlēties treknas gaļas izstrādājumus. Un trekna gaļa ir visa veida pusfabrikāti - cīsiņi, desas. Tas ir vistīrākais piesātināto tauku avots," norāda Lizete Puga. Viņa mudina daudz vairāk izvēlēties pākšaugus un samazināt gaļas patēriņu. Pupiņas ir bagātīgs olbaltumvielu avots. Madara Meiere iesaka vienkāršu pupiņu salātu recepti: Konservētās pupiņas noskalo, jo konservējums var pūst vēderu. Pievieno 1-2 vārītas ola, rīvētas bietes, labāk svaigu gurķi, bet var arī marinētu gurķi. Var pielikt arī vārītus rīsus. Visu samaisa ar bezpiedevu jogurtu un Himalaju sāli. Tas ir pilnvērtīgs šķīvis, dod sāta sajūtu, jo tur ir olbaltumvielas, un nebūs arī gaļa jāizvēlas. Madara Meiere atzīst, ka viņa saviem klientiem arī piedāvā receptes ar gaļu un zivīm, jo tas nav neveselīgi, jautājums ir par mērenību. Tajā pašā laikā Lizete Puga atzīst, ka olbaltumvielu uzturā var būt par daudz, kas var radīt problēmas ar vēdera izeju. Atkal der atcerēties par dārzeņu nepieciešamību uzturā.   -- Fleksitārisms ir termins, kas apzīmē elastīgu pieeju veģetārismam. Fleksitārietis ir cilvēks, kura uztura pamatu veido dārzeņi un citi augu valsts produkti. Laiku pa laikam maltītes iespējams papildināt ar gaļu vai, vislabāk, zivi

Nēeee…BATŅA ir slikto bērnu stūrīti!

20. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks koncerts „Sveicam Šūbertu un Vecumnieku”, kurā jauniešu kamerorķestris Davinspiro Camerata un tā līderis Daniils Bulajevs sadarbībai aicinājuši čellisti Gunu Šnē un komponistu, diriģentu Andri Vecumnieku. Viņam šī gada jūnijā apritēja apaļi 60 un vasaras mēnešos pēc jauno mūziķu aicinājuma tapa Sinfonia F (Concerto Grosso Pastorale), kas turpina komponista simfoniju ciklu, kurā šī būs jau sestā simfonija. Cikls aizsākts 1991. gadā ar Sinfonia A, kurai sekoja B, C, D un E. Katrā reizē komponists izmēģina kādu citu sinfonia žanra modeli, un šoreiz tas ir Concerto grosso. Darbs veltīts vijolniekam Daniilam Bulajevam, čellistei Gunai Šnē un stīgu kamerorķestrim Davinspiro Camerata, bet pie diriģenta pults pirmatskaņojumā būs pats autors. Iedvesmu savam jaunajam skaņdarbam Andris Vecumnieks ir smēlis no Ludviga van Bēthovena Sestās simfonijas ("Pastorālā"), bet atsauces rodamas arī no citu komponistu darbiem. Andris Vecumnieks: "Nosaukums „Pastorālā” atbilda iecerei ar mīļu smaidu paskatīties uz to, kā šīs pastorālās izjūtas var transformēties caur Bēthovenu un citiem komponistiem manā skatījumā. Ja Sinfonia in E bija pietiekami nopietna, tad šī ir ar smaidu klausāma. Atkal būs tēmu kontroldarbs, bet tas nav prioritārais, jo man bija svarīgi parādīt noskaņu, kad kāds cilvēks atbrauc uz vienu dienu uz laukiem un kādi piedzīvojumi viņu tur sagaida - no jaukas ierašanās, tad negaiss, vētra, atpūta un noslēguma vēl diezgan jestrs tusiņš kopā ar savējiem.” 200. gadskārta 2024. gadā aprit arī Franča Šūberta 14. stīgu kvartetam Nāve un meitene. Koncertā izskanēs Gustava Mālera veiktais skaņdarba pārlikums stīgu orķestrim.  

No 21. septembra "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde "Saulstāves". Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar tēlnieci Luīzi Nežberti un dzejnieku Raimondu Ķirķi sarunājas par plašo atsauču klāstu šajā izstādē un par to, kāpēc nacionālais romantisms atkal ir modē. Gleznotāja Inga Meldere studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā, pašlaik dzīvo un strādā Helsinkos. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Luīze pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Abu mākslinieču veikums ir telpiska instalācija, kas aptver jaunradītus un arī Latvijā iepriekš neeksponētus darbus - skulptūras, instalācijas, zīmējumus un gleznas. Izstādē skatāms arī kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola.  

Latvijas paraolimpiskā delegācija ir ieradusies Francijā Patvertņu situācija Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste  - kā vērtēt valdības lēmumu samazināt atalgojumu publiskajā sektorā, vai un kā tas ietekmēs privāto sektoru, un ko nozīmē samazināt par 50 milj.eiro pakalpojumu un kancelas iepirkumu? Kā kopumā vērtēt - kāds varētu būt nākamā gada budžets un vai tomēr nebūs jādomā arī mums par nopietnu nodokļu celšanu? Atkal uzbrukumi Ukrainā - apkopojums Somija turpina importēt izejvielas no Krievijas demitiem miljoniem eiro vērtībā Aļona Ostapenko sāk lielu turnīru, spēle pret spēcīgu, zināmu un ļoti titulētu pretinieci.

Kā fizikā meklē patiesību un kas raksturo fiziķa domāšanu? Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par viņa grāmatu "Flirts ar patiesību", kas tapusi lekciju cikla "Flirts ar citādo" ietvaros. Ieskats arī pasaulē pazīstamo Latvijas fiziķu biogrāfijās. * Pirms pāris gadiem jau runājām par grāmatu, kas tika laista klajā 2020. gada nogalē. Izdevumu ar nosaukumu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē.” Tie ir stāsti par 25 Latvijā dzimušiem un ārpus dzimtenes strādājošiem zinātniekiem, kuri devuši ieguldījumu zinātnē un izgudrojumos visas pasaules mērogā. Un, ja reiz šodien runa ir par fiziku, atcerēsimies tos izcilos fiziķus, kuru vārdi ierakstīti globāla mēroga izgudrojumos: “Mans pētījums jauno aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēku, bet gan ar to, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos,” – tā fiziķis Konstantīns Počs savulaik komentēja savu dalību joprojām tik nozīmīgās NATO agrīnās brīdinājuma un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning and Control System) izstrādē. Citējam rindas no minētās grāmatas, ko rakstījusi tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma. „Konstantīns Počs kā analītiķis bija iesaistīts šīs AWACS  sistēmas pirmās lidmašīnas projektēšanā un konstruēšanā. Uz kravas lidmašīnas “Boeing 707-320” bāzes būvētais lidaparāts ar milzīgo radaru gaisā pacēlās 1972. gadā, un drīz pēc tam lidmašīnai tika dots arī oficiāls nosaukums –  „Sentry”. Gaisa spēki izvēlējās nosaukumu “Sentry”, kas nozīmē – brīdinātājs jeb sargs. “Sentry” nav nekas cits kā lidošanai pielāgots radars,” tik vienkārši un saprotami šo iespaidīgo tehnoloģisko sasniegumu raksturoja Konstantīns Počs. Vairākus savus pētījumus, kā arī pārskatus par meteoroloģisko raķešu izmēģinājumiem Počs publicēja Savienoto Valstu Gaisa spēku Kosmosa izpētes biroja  zinātniskajos krājumos. 1970. gadā viņš patentēja vienu no saviem izgudrojumiem – mikroviļņu antenas sānstara un staru kūļa reducēšanas aparātu.  Par savu darbu K. Počs vairākkārt saņēma ASV valdības un ASV Gaisa spēku atzinību.” (I. Grīnuma „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē”) Latgalietis ar ļoti labu humoru izjūtu un, kā Poču raksturoja viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs, „zinātnieks ar dzejnieka dvēseli.” Īsumā par Konstantīna Poča biogrāfiju: dzimis Maltas pagastā 1912. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par pedagogu, kara gados iesaukts armijā, kara beigās emigrē uz Vāciju, kur netālu no Hamelinas pilsētas Vācijas rietumos, noorganizē vietējiem latviešu bēgļu bērniem organizēja ģimnāziju, vienlaikus strādājot par tās direktoru. Seko darbs Anglijā, veicot uzkopšanas darbus, par ko zinātnieks atminas: „Es nolēmu, ka angļiem podus vairs nemazgāšu. Tik daudz es mācēju angļu valodā, un to es šiem pateicu. Par to mani ar visām paunām izsvieda no hosteļa.” Vēlāk Počam rodas iespēja emigrēt  sākotnēji uz Kanādu un tad uz ASV, kur seko studijas atmosfēras fizikas un meteoroloģijas jomā un  vēlāk darbs ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijā Bostonā. Nākamais  latvietis – fizikas korifejs – ir Juris Upatnieks. Citējot Ilzes Grīnumas rakstīto par viņu, „viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks ir zinātnieks, kurš no latviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijas saņemšanai fizikas nozarē. Viņa nozīmīgākie atklājumi tapa Mičiganā kopā ar fiziķi Emetu Normenu Līsu. Lai apskatītu 1963. gadā abu pētnieku radīto vēsturē pirmo trīsdimensionālo hologrammu, viņu kolēģi stāvēja garā rindā. Tā bija sensācija, kurai sākotnēji retais spēja noticēt. Hologrammas demonstrācijas laikā pat pieredzējušākie zinātnieki ar aizdomām lūkojās apkārt, meklēdami kādu J. Upatnieka un E. Līsa triku. Priekšmeta trīsdimensionālais attēls taču nevarēja tā vienkārši karāties gaisā! Pats Upatnieks par darbu pie telpiskā attēla raksturo šādi: “Šis izgudrojums pārvērta teorētisku principu par ikdienā lietojamu metodi. Tam bija vislielākā nozīme pētniecības darbā. Pēc mūsu rezultātu publicēšanas, hologrāfiju sāka pētīt un pielietot visā pasaulē.” 1976. gadā Amerikas Savienoto Valstu Izgudrojumu un inovāciju veicināšanas apvienība pasludināja Juri Upatnieku par ASV Gada izgudrotāju. Juris Upatnieks kā bērns kopā ar vecākiem Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur studēja inženierzinātnes un 1961. gadā kopā ar kolēģi Emetu Lītsu uzsāka darbu pie šī telpiskā attēla veidošanas.” 2020. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā tika  saņemts vērtīgs dāvinājums – Jura Upatnieka zinātniskie pieraksti un publikācijas. Pagājušā gadsimta vidū Līss un Upatnieks nebija pirmie un vienīgie, kas mēģināja uzkonstruēt šādu telpisku attēlu. Jāmin arī Lielbritānijas zinātnieks Deniss Gabors, kurš bija celmlauzis hologrāfiskā attēla izgatavošanā, un arī Padomju Savienībā dzīvojošais Jurijs Deņisjuks, kurš 1962. gadā strādāja pie hologrāfiskā attēla izveides. Visi šie zinātnieki bija pretendenti uz Nobela prēmiju. Un kā trešais šai fizikas spīdekļu saimei ir jāpieskaita Benjamiņš Joffe – ebreju izcelsmes  inženieris un izgudrotājs, dzimis Rīgā 1931. gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā  par inženieri konstruktoru, pēc tam Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Atkal citējot Ilzes Grīnumas rakstīto, „1980. gadā izcilais zinātnieks emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš bažījās, ka savā zemē gan pats un viņa sieva Frīda, gan viņa bērni dzīvos kā “izsvītrotie”. Iemesli tam meklējami 1941. gadā, kad Joffes ģimeni skāra padomju varas represīvo struktūru vajāšanas. Zinātnieka tēvu nepamatoti tiesāja kā “dzimtenes ienaidnieku” un ģimeni deportēja uz Sibīriju. Vēlāk čekas aģenti pastāvīgi kontrolēja Benjamiņa Joffes gaitas, un viņš pieņēma lēmumu pie pirmās iespējas emigrēt uz ārzemēm. Tobrīd viņš nevarēja iedomāties, ka šis smagais solis pavērs iespēju kļūt par pasaules mēroga zinātnieku. ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijā Joffe tur sāka strādāt vēsturiskā brīdī, kad laboratorijas zinātnieki gatavoja lidojumam uz Saturnu orbitālo aparātu “Cassini”.” 2000. gadā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu fiziku, Benjamiņš Joffe sacīja: “Par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai.”

Luiss Hamiltons emocionālā gaisotnē izcīna savu devīto uzvaru Silverstonas trasē! #Hamiltons #Silverstona #LielbritānijasGP

Rotko muzejs aizvadītās nedēļas nogalē atklāja vasaras izstāžu sezonu. Šajā izstāžu sezonā skatītājus priecēs brazīliešu izcelsmes Lielbritānijas gleznotājas, tēlnieces un grafiķes Karinas Lambrehtas (Karin Lambrecht) izstāde “Dvēseles gadalaiki”, kur caur dažādām formām atklāsies garīgie meklējumi. Ar tiem sabalsosies pašmāju izstāde “Laika dimensijas”, kuras autore Inese Brants ir viena no Latvijas ievērojamākajām porcelāna meistarēm. Savukārt Latvijas mākslinieku grupas izstādē “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?” katrs mākslinieks piedāvās savu interpretāciju par cilvēka figūru un tās simbolisko un komunikatīvo būtību. Skatītāju uzmanībā nonāks arī viena no Ķīnas vadošajiem abstrakcionistiem Taņ Pina (Tan Ping) spilgtā izstāde “Turpu šurpu: Taņ Pina māksla”. Visas vasaras sezonas izstādes skatītājiem būs pieejamas līdz 25. augustam.

Parunāsim par grāmatām? Bet pirms tams – parunāsim par ķermeņiem.Sarunā ar trīs grāmatu autori Zani Krēsliņu nevarējām nepieskarties tēmai, kas pamatā visām Zanes grāmatām. "Ēd un baudi" piedāvā apzinātās ēšanas pamatprincipus, romāns "Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi" stāsta par sevis pieņemšanu, bet jaunākā grāmata "Saki man, ka esmu tieva" sola pieskarties domām, bailēm un dažādajām sievietes sajūtām par pašas ķermeni. Uhh! Man šī bija, iespējams, personiskākā saruna no visām, kas jelkad bijušas raidierakstā. Ceru, ka Zanes teiktais palīdzēs daudzām no mums, kas joprojām gaida, kad kāds pateiks – tu esi tievas. Atkal un atkal, un atkal!Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/kreslina.zane/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot.lappuses/Atbalsti raidieraksta tapšanu https://www.patreon.com/Piedzivot

Klajā nākusi Ilgoņa Vilka monogrāfija "Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. 1. daļa". Grāmata veltīta Latvijas astronomijas vēsturei, piedāvājot lasītājam iepazīt ne tikai nozīmīgu astronomu vārdus un dzīves gājumus, bet arī stāsta par astronomisko institūciju likteni sarežģītā gadsimtā. Raidījumā tiekamies ar autoru - Ilgoni Vilku. Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā ar astronomu Ilgoni Vilku sarunājāmies par Visumu, tā mērījumiem un vēsturi. Atvadoties pēc šīs sarunas, tapa skaidrs, ka tūlīt, tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī astronoma jaunā grāmata. Tieši tāpēc satiekames atkal, tikai šoreiz nevis Latvijas Radio studijā, bet Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, kur atrodas arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija un kur interesenti var apmeklēt 1869. gadā pabeigto Astronomisko torni, kas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem darbojas kā publiskā observatorija. Šie notikumi ir daļa no Latvijas astronomijas vēstures, un tieši par jauno monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā” (1. daļa) saruna ar monogrāfijas autoru, astronomu, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku. "Faktiski kaut kādā mērā vēsturei es biju pievērsies jau diezgan sen. 1986. gadā, kad sāku strādāt šeit, Latvijas Universitātē, tad mans pirmais uzdevums bija savest lietošanas kārtībā tieši šo astronomisko torni, lai tajā atkal darbotos teleskops un cilvēki varētu to apmeklēt. Un, saprotams, ka interesējos arī par torņa vēsturi. Mans tiešais priekšnieks, pats būdams astronomijas vēsturnieks, Leonīds Roze mani rosināja rakstīt žurnālam "Zvaigžņotā Debess", un tā tapa pirmā tāda pavisam vienkārša un neveikla publikācija par astronomijas vēsturi," atminas Ilgonis Vilks. "Atkal pie vēstures tēmas esmu atgriezies pēdējos gados. Jānis Klētnieks, astronoms un ģeodēzists, kurš nu jau ir mūžībā, uzrakstīja grāmatu "Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam". Es viņam teicu - nu tad jāraksta tālāk, viņš teica - nē, lai to raksta pēc manis citi. Tā arī sanācis, ka šobrīd es tā kā esmu vienīgais cilvēks, kurš pārzina to astronomijas vēsturi pietiekami labi, lai varētu mēģināt arī kaut ko rakstīt. Un tā pirms pieciem gadiem iesāku šo grāmatu rakstīt, un tad, kad jau biju aprakstījis pamatā tos notikumus, kas risinājušies Latvijas Universitātē, mazliet arī pirms, par trimdas astronomiem un vēl dažas papildu lietas, tad sapratu, ka ir jau uzrakstījis tik daudz, ka jāsāk domāt par grāmatas dalīšanu uz pusēm. Runāju mūsu universitātes akadēmiskā apgāda darbiniekiem, un atbilde bija - jā, vajag pirmo daļu. Nu, te nu mēs esam!" turpina Ilgonis VIlks. Protams, būs arī otrā daļa. "Būtībā jau pat puse ir uzrakstīta. Plāns jau bija sastādīts pilnībā. Proti, ja šī pirmā daļa vairāk atspoguļo notikumus Latvijas Universitātē, tad otrā daļa galvenokārt būs veltīta notikumiem Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur 20. gadsimta vidū izveidojās, sāka darboties astrofizikas observatorija. Par to jāizstāsta. Tur ir daudz cilvēku strādājuši vairākus gadu desmitus. Ir gana daudz aprakstāmo materiālu.  Tāpat Latvijas Astronomijas biedrība, kam agrāk bija garāks nosaukums, tāpat dažādi muzeji Latvijā, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar astronomiju. Kā notika zinātnes popularizēšana padomju laikos un pēc tam. Mācības: kā, kad un cik skolā mācīja un tagad māca astronomiju. To visu arī vajadzētu iekļaut," vērtē Ilgonis VIlks. Ieskats raķešu zinātnē Pirms runājam par astronomijas vēsturi, ieskatīsimies raķešu zinātnē vārda tiešā nozīmē. Proti, uzzināsim, kā speciālisti aprēķina kosmosa kuģu  trajektoriju, kā var noteikt to, kad, cikos un kur nosēdīsies konkrētais izplatījumā palaistais aparāts. Par to, kā arī par gadījumu, kad aprēķinos tika pieļauta kļūda,  stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Skatoties no Zemes uz izplatījumu, šķiet, ka daudz vienkāršāk ir palaist raķeti kosmosā, nekā izmanevrēt automašīnu darbadienas pēcpusdienā Rīgas centrā. Taču, lai kosmosa kuģis vai kosmosa izpētes zonde nonāktu konkrētā vietā vai savienotos ar Starptautisko kosmosa staciju, ir nepieciešami ārkārtīgi precīzi aprēķini. Viss sākas ar pirmajām sekundēm, kad raķete tiek palaista orbītā jeb dodas pa noteiktu līniju kosmiskajā telpā. IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns palīdz ieviest skaidrību jautājumos saistībā ar kosmosa kuģu trajektorijas noteikšanu. Ints Ķešāns skaidro, ka kosmosa kuģu ceļa aprēķinos tiek izmantoti Ņūtona likumi, gan Krievijas kosmosa teorētiķa Kosntantīna Ciolkovska izstrādātie kosmosa kuģu ātruma vienādojumi. Visus šos aprēķinus jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad sākās kosmosa iekarošana, veic ar elektronikas palīdzību. Mūsdienās aprēķini tiek veikti ar datora palīdzību, pārsvarā visas kosmosa kuģa darbības ir ieprogrammētas, tomēr nevar izslēgt gan aparātu kļūdas, gan cilvēcisko faktoru. Ints Ķešans atsauc atmiņā gadījumu, kad aprēķinu kļūmes dēļ, vairākus simtus miljonu ASV dolāru izmaksājusī Marsa izpētes zonde sadega.  

Jaunais Rīgas teātris atgriežas savās vēsturiskajās mājās. Par ēkas piepildījumu ar saturu un skatītājiem un svētku klātbūtni Kultūras rondo studijā pārrunājam ar aktieriem Baibu Broku un Andri Keišu, reportāžā ielūkojamies teātra telpās un tiekamies ar arhitekti Zaigu Gaili. 2024. gada 19. marts ir zīmīgs datums Latvijas kultūras vēsturē – Lāčplēša ielā 25 atgriežas Jaunais Rīgas teātris (JRT) un notiek pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – iestudējums „Sapņu tulkotāju sekta”.  Un drīz sekos pirmizrādes abās pārējās skatuvēs – „Melnais gulbis'' un „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Un cilvēkus droši vien interesē viss – gan ēka, gan izrādes, ar ko ēka tiks piepildīta. Māra Rozenberga bija Lāčplēša ielas namā, kad notika oficiālā atslēgu nodošana teātrim, un tad viņa arī sarunājās ar arhitekti Zaigu Gaili, kura atzīst, ka tas ir viņas mūža darbs un vēl tikai gaidot fotogrāfijas grāmatai, kura tapusi kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu, „Māja ar sešiem gulbjiem”. Studijā starp divu izrāžu mēģinājumiem ir JRT aktieri Baiba Broka un Andris Keišs. Un sākumā pavisam vienkāršs jautājums - kā jūtaties? "Es jūtos absolūti laimīgs, jo šodien mūsu mēģinājums bija... Bija pirmais mēģinājums ar publiku, bija ap 100 cilvēku, paši tuvākie. Mēs atgriezāmies uz skatuves, uz kuras sākām aktierēt, un pēkšņi mēs sapratām, ka tas bija kā 1997. gadā, kad zālē bija 30, kad bija 100 cilvēku. Tieši tas sākuma apmeklējums. Atgriešanās mājās ar pirmo pavisam taustīšanās mēģinājumu, kad maz cilvēku uzaicināja. Tas bija brīnišķīgi. Es vēl joprojām jūtos katru reizi ieejot Lāčplēša ielas mājā," atklāj Andris Keišs. "Es arī esmu laimīga. Neticamā kārtā. Parasti esmu tāda ieturētāka un skeptiskāka, bet šajā gadījumā mana sajūta ir ļoti laba, silta. Vislabākajā nozīmē tāda piezemēta. Varbūt tā ir tā māju un drošības sajūta, kura pārņem, kad es esmu Lāčplēša ielā," atzīst Baiba Broka. "Bija ģenerālmēģinājums ar vairāk nekā 100 skatītājiem, un tā sajūta, skatoties uz zāli, bija vislabākā nozīmē mierīga, apņemoša. Mēs darām to, kas uz skatuves ir jādara, skatītāji var vērot. Kaut kāda dīvaina vienotības sajūta, ko īsti nevaru vārdos izteikt. Mēs varbūt esam mazliet sajukuši prātā par šo, mazliet eksaltēti." Ierakstos uzklausām jaunos aktierus Tomu Harjo un Jāni Grūtupu. Toms Harjo bija viens no nedaudzajiem jaunajiem aktieriem, kurš bija atnācis uz grāmatas „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” atvēršanu. Par sajūtām, mēģinot Lāčplēša ielas namā, Ieva Struka jautāja Jānim Grūtupam LR3 "Klasika" raidījumā Šņorbēniņi.    

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

Apgāds "Neputns" tikko klajā laidis albumu "Maigās svārstības", kas apkopo grupas — Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas — veikumu plašākā 80. un 90. gadu mijas un jau mūsdienu perspektīvā. Ar albuma sastādītāju Sandru Krastiņu "Klasikā" tiekamies plašākā sarunā.  Izstāde-akcija "Maigās svārstības" 1990. gadā izraisīja lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē un to kā būtisku mākslas notikumu vērtē arī šodien. Tolaik sabiedrība to uztvēra kā lielo pārmaiņu vizualizāciju. Mākslas darbus autori radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija". Pats tapšanas process tika pieteikts kā mākslas notikums. Akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, vienas dienas laikā to atklāja un arī slēdza. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā sniegts katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, fokusējoties uz individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. Lai parādītu akcijas "Maigās svārstības" performatīvo rakstu un iezīmētu laika vizuālos kodus, albumu papildina Ulda Brieža, Gunāra Janaiša, Jāņa Deinata, Gvido Kajona, Jāņa Krūmiņa, Aivara Liepiņa un citu fotogrāfu dokumentālās fotogrāfijas, kā arī izstādes-akcijas "Maigās svārstības" kataloga-avīzes pilns faksimils un presē publicētās izstāžu recenzijas. Sandra Krastiņa: "Mans stāsts būs par mākslinieku grupu, kas radošo darbību uzsāka, vēl būdami Mākslas akadēmijas studenti. 80. gados PSRS robežas nebija vājinājušās, īpaši desmitgades sākumā Latvijas neatkarība vēl šķita kā utopija. Bet jau pēc 1985. gada – tā sauktās pārbūves un vēlāk atmodas laikā – brīvību sākām apzināties kā sasniedzamu mērķi. Izsekojot tikai mūsu mākslas darbu tēmām, manuprāt, var nolasīt to gribas kāpinājumu, kāds modās sabiedrībā un kam arī katrs no mums aizvien vairāk bijām gatavi."

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atkal tiekamies ar brāļiem Klēģeriem, lai parunātu par kārtējiem piedzīvojumiem, kas piedzīvoti šovasar! Drīz arī Re:TV būs redzama šo piedzīvojumu 6 video sērija. Par to, kā gāja, dažādas atziņas, notikumi. Epizodi veido Indulis Burka un Arvis Ančevskis. Epizode sadarbībā ar veikalu GPSPRO.lv https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Abonē un lasi: https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/lielais-loms.114 https://www.lielaisloms.eu/

"Futbolbumbas" piedāvā 2023. gada Latvijas futbola Virslīgas sezonas apskatus. Šoreiz atsevišķs video par katru no 10 komandām, kur izrunājām sniegumu un aktuālos notikumus gada griezumā, kā arī noteicām labākos spēlētājus anonīmajā balsojumā. Šoreiz par FK "Metta", kas par spīti jaudīgajam sezonas startam palika ierastajā pārspēļu pozīcijā.

Lai veicinātu konkurenci kreditēšanas jomā, Saeimas komisija aicina izskatīt iespēju finanšu institūciju "Altum" pārveidot par Latvijas Attīstības banku. Vai valstij ir atkal jāveido sava banka, Krustpunktā analizē Latvijas Bankas prezidenta vietniece uzraudzības jautājumos Santa Purgaile, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karina Ploka, bijusī ekonomikas ministre, Saeimas deputāte Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība) un Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs. Saeimas Budžeta un finanšu komisija ir uzdevusi Finanšu ministrijai kopā ar Latvijas Banku izvērtēt, vai būtu pareizi pašreizējo finanšu institūciju "Altum" izveidot par pilnvērtīgu banku ar visām tām funkcijām, kādas ir citām komercbankām. Savulaik jautā bija banka - Hipotēku un zemes banka, kas iznīka iepriekšējās lielās krīzes laikā. Tad valsts no tamlīdzīgas iesaistes banku sektorā atteicās. Vājā kreditēšana, mazā konkurence privātbanku sektorā ir likusi arvien aktīvāk iesaistīties gan ar garantiju izsniegšanu, gan ar citiem pakalpojumiem, valstij uzņemoties lielākos riskus. Šajā situācijā arvien aktuālāks kļūst jautājums, kāpēc nerīkoties vēl aktīvāk, lai ietekmētu tirgu, kurš pagaidām izrāda lielu kūtrumu. Kādi būtu ieguvumi un riski, ja "Altum" kļūtu par valstij piederošu pilnvērtīgu banku?

Lai veicinātu konkurenci kreditēšanas jomā, Saeimas komisija aicina izskatīt iespēju finanšu institūciju "Altum" pārveidot par Latvijas Attīstības banku. Vai valstij ir atkal jāveido sava banka, Krustpunktā analizē Latvijas Bankas prezidenta vietniece uzraudzības jautājumos Santa Purgaile, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karina Ploka, bijusī ekonomikas ministre, Saeimas deputāte Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība) un Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs. Saeimas Budžeta un finanšu komisija ir uzdevusi Finanšu ministrijai kopā ar Latvijas Banku izvērtēt, vai būtu pareizi pašreizējo finanšu institūciju "Altum" izveidot par pilnvērtīgu banku ar visām tām funkcijām, kādas ir citām komercbankām. Savulaik jautā bija banka - Hipotēku un zemes banka, kas iznīka iepriekšējās lielās krīzes laikā. Tad valsts no tamlīdzīgas iesaistes banku sektorā atteicās. Vājā kreditēšana, mazā konkurence privātbanku sektorā ir likusi arvien aktīvāk iesaistīties gan ar garantiju izsniegšanu, gan ar citiem pakalpojumiem, valstij uzņemoties lielākos riskus. Šajā situācijā arvien aktuālāks kļūst jautājums, kāpēc nerīkoties vēl aktīvāk, lai ietekmētu tirgu, kurš pagaidām izrāda lielu kūtrumu. Kādi būtu ieguvumi un riski, ja "Altum" kļūtu par valstij piederošu pilnvērtīgu banku?

Noteikti ne viens vien ir pamanījis, ka šoruden pļavas uzvedas visai dīvaini. Šī gada siltās sezonas laikapstākļi "izsituši" pļavas no ierastā ritējuma. Laikā, kad dabai pamazām jādodas ziemas miegā, kā tas ir ierasts mūsu platuma grādos, pļavās zied saulpurenes. Kāpēc šogad pļavas uzvedas tik dīvaini? Kādas varētu būt ilgtermiņa sekas, ja šādas vasaras atkārtotos un ko par šīm izmaiņām domā no ziedēšanas atkarīgie kukaiņi? Raidījumā Zināmais nezinājamā analizē un vērtē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš, botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un entomologs Uģis Piterāns.   "Augi ir pielāgojušies visai efektīvi dzīvot mainīgos apkārtējos vides apstākļos, jo mainība ir viena no vides pamatīpašībām. Ne vienmēr var paredzēt laiku, kad mainība būs. Mums ir labi zināma sezonalitāte, ziemā ir aukstāks nekā vasarā, savukārt vasarā ir vairāk saules gaismas. bet kurā brīdī precīzi tas būs, vai tas būs mēnesi agrāk vai vēlāk, tas nav definēts. Tā ir šī heterogenitāte [mainība] laikā. Mēs to saistām mūsdienas ar globālām klimata izmaiņām, bet ja paskatās gadu griezumā, desmitgadēs, cilvēki vienmēr atceras, tad bija sausums, tad bija karstums, siltas ziemas. Faktiski augi ļoti labi spēj tam pielāgoties," vērtē Ģederts Ieviņš. Juglas apkaimē esošo Velnezeru attīrīs no fosfora ar alumīnija sulfātu Nākamā gada pavasarī Juglas apkaimē esošajā Velnezerā notiks tā attīrīšana no fosfora piesārņojuma, kas tur izveidojies jau pirms daudziem gadiem. Piesārņojuma likvidēšana notiks ar ALUM metodi, tas nozīmē - ezeru tīrīs ar alumīnija sulfātu, kas piesaista pie sevis šo fosforu. Šīs darbības mērķis ir, pirmkārt, atbrīvot ezeru no fosfora, kas veicina aļģu ziedēšanu vasarās, skābekļa daudzuma samazināšanos un ezeru aizaugšanu un, otrkārt, lauzt mītus par alumīnija sulfāta kaitīgumu. Šobrīd notiek ezera  izpēte un speciālisti vāc datus, lai varētu tos salīdzināt pēc Velnezera attīrīšanas. Par to, kā viss šis process notiks un kā tieši alumīnijs darbosies, stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Šobrīd notiek izpētes darbs Velnezerā un tostarp tiek zvejotas arī zivis, lai varētu salīdzināt, kādas tās bija pirms ALUM metodes un kādas tās būs pēc tam. Pētniece bilst, ka zviedru kolēģi vairs zivis nepēta, jo sen ir pārliecinājušies, ka alumīnija sāļi, ko izmanto ezeru attīrīšanā, zivis neietekmē. Tā kā minēto metodi Latvijā izmantos pirmo reizi, mūsu pētnieki vēlas būt pilnīgi droši un balstīties uz pašu iegūtiem datiem. Gaidām nākamā gada maiju, kad Juglas apkaimes Velnezerā tiks ūdenī ielaista speciāli aprīkota laiva, lai tīrītu ezera vidi no fosfora piesārņojuma. Kā bilst Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča, tad šo procesu varēs vērot ikviens interesents, būs arī iespējams uzdot jautājumus par ezera attīrīšanas metodi ar alumīnija sāļiem, kā arī būs iespējams iekāpt aprīkotajā laivā.

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka savulaik Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, kura, kā mēdz teikt, ražoja visu — sākot no adatas līdz pat lidmašīnai, bija iegādājusies oficiālo licenci no amerikāņu inženiera Lorensa Hamonda un tepat Rīgā sāka ražot elektriskās Hammond jeb Hamonda ērģeles? Daudzi joprojām nespēj tam noticēt, bet VEF vēstures muzejā ir saglabājušies pierādījumi tam, ka pašmāju Hamondu izgatavošanai tika izmantota Latvijas mežos iegūtā koksne un arī unikāls slavenā mākslinieka Ādolfa Irbītes dizains.  Lorenss Hamonds bija amerikāņu inženieris un uzņēmējs. Viņš nebija mūziķis, tomēr viņam patika eksperimentēt ar dažādām skaņas ģenerēšanas metodēm, kā rezultātā tika radītas sensacionālās elektriskās ērģeles, ko patentēja 1934. gadā. Viens no pirmajiem viņa izgudrojumu novērtēja amerikaņu uzņēmējs, konveijera ražošanas "tēvs" Henrijs Fords un komponists Džordžs Gēršvins. Jau pēc trim gadiem par Hamonda ērģelēm uzzināja arī Latvijā — 1937. gadā šādas elektriskās ērģeles sāka ražot Valsts Elektrotehniskā fabrika, un drīz vien tās valstī kļuva ļoti pieprasītas. Līdzīgi kā Amerikā, arī Latvijā sākotnēji risinājās strīdi par to, vai ar elektrību radītās skaņas pilnvērtīgi aizstāj stabuļu ērģeļu skanējumu. Tomēr instruments bija pieprasīts ne vien skaņas kvalitātes dēļ, bet arī tāpēc, ka bija daudz lētāks nekā stabuļu ērģeles — un VEF muzejā tika atrastas liecības par vismaz desmit Latvijā saražotajiem instrumentiem. Divi no tiem — Rakstniecības un mūzikas muzeja un Dailes teātra eksemplāri — ir bēdīgā stāvoklī. Dailes teātra ērģeles, reiz atrastas metājamies teātra noliktavā, nokrāsotas tumši sarkanā krāsā kādas izrādes vajadzībām. "Klasikas" direktore, muzikoloģe Gunda Vaivode zina stāstīt, ka instrumenta pārkrāsošana bijusi scenogrāfa ideja: "Tā nebija veiksmīga... Tāpēc šis instruments vairs nav muzejiska vērtība, bet tas nekādā ziņā nav lēts rekvizīts, jo ir spēlējams, un tas reizumis tiek arī izmantots. Latvijas Radio rīcībā ir pat tā ieraksts! Pārkrāsošana neietekmē skaņu. Instruments joprojām ir mūsu redzeslokā un tiek domāts par tā vizuālā veidola atjaunošanu." Bet ir arī vēl viens, vislabāk saglabājies Hamonds — to 1937. gadā Liepājas Lutera baznīcai uzdāvinājis Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, ziedojot 10 000 latu ērģeļu iegādei. Daudzus gadus arī tas nebija lietošanas kārtībā, tāpēc, lai atjaunotu un saglabātu mūsu valsts kultūrvēsturisko mantojumu, kultūras projektu vadītāja Antra Dreģe pagājušogad sāka ziedojumu kampaņu, piesaistīja līdzekļus un speciālistus no Latvijas un Nīderlandes, un visu šo darbību rezultātā Latvijas Hamonds šovasar sācis skanēt! Kā to atzīst pieredzējušais ērģeļu restaurators Ganderts de Bo, Rīgā ražotās ērģeles ir vecākas par citiem instrumentiem, uz kuriem parasti muzicē pasaulē, tādēļ tām ir īpaša vērtība. Nākotnē vēl jāparūpējas par instrumenta koka daļu restaurāciju, jāturpina atjaunot skaņu mehānismi, jāmaina ērģeļu motors, nepieciešams risināt arī ērģeļu telpas siltuma jautājumu ziemas periodā. Bet jau šovasar tika aizvadīta pirmā koncertsezona un uzsāktas sarunas ar izglītības iestādēm, lai uz šī vēsturiskā instrumenta varētu trenēties studenti.   

Pēc trīs gadu piespiedu pauzes šajās dienās Rīgā atkal notiek radošo industriju forums “Kultūra. Industrija. Tehnoloģija”, kas vienkopus pulcē vairākus simtus nozares profesionāļu un studentu. Tā ir iespēja diskusijām un pieredzes apmaiņai gan par jaunākajām tehnoloģijām kultūras un izklaides industrijā, gan – kā tām nekļūt par pašmērķi radošajā procesā.

Kas veido Kuldīgas īpašo tēlu? Kāds bijis ceļš līdz nokļūšanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā? Kultūras rondo devās uz Kuldīgu, lai uzklausītu cilvēkus, kuri aktīvi iesaistījušies vecpilsētas saglabāšanā un atjaunošanā. Atkal ir nopietns iemesls aizbraukt uz Kuldīgu, jo 2023. gada  17. septembrī tika  paziņots, ka Kuldīgas vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules  kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat kā arhitektūras doktore un Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone, arī citi kuldīdznieki atzīst, ka UNESCO zīme ir tikai tāda kvalitātes, iespēju un pienākumu zīme, kā piespraude pie Kuldīgas vecpilsētas mēteļa. Un karogs pilsētas centrā tagad ļaus arī garām skrienošam skolniekam ar saldējumu rokās pajautāt, ko tad šis karogs nozīmē. Un 7. oktobrī, kad skan raidījums, notiekot Hercoga Jēkaba gadatirgum un katram vecpilsētas iedzīvotājam saņemot īpašu pateicību par to, ka viņš dzīvo un piedalās Kuldīgas vecpilsētā, iespējams, turpināsies šī labā kaimiņu ķēde. Ja jau kaimiņš sava nama durvis un logus ir restaurējis, varbūt es ar varu… Ja ir iespēja savu pagalmu atvērt tūristu acīm vai  uzlikt tādu žogu, kā bijis agrāk un norobežot savu privāto telpu, tad ir vērts par to padomāt. Pilsētai ir jābūt dzīvai un līdzsvarotai. Ar mierinošu satiksmi, ar Kuldīgai raksturīgiem augiem, krāsām, sarkanajiem kārniņu jumtiem, bruģi. Kultūras rondo veidotāja Ingvilda Strautmane uz Kuldīgu brauca pirmdienā, kad tūristu mazāk, kad pa Alekšupīti neviens nebrida, bet bija patīkami sastapt cilvēkus, kuriem patīk te dzīvot un kuri atgriežas pēc vairākiem Rīgas gadiem. Par Kuldīgu stāsta un Kuldīgu izrāda Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja, arhitektūras doktore Jana Jākobsone, Kuldīgas novada pašvaldības pārstāve Ilze Meirupska, restaurators, Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotājs Artis Rozītis, Kuldīgas novada muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs, kā arī pirmdienā pilsētas ielās sataptie kuldīdznieki.

Raidījums šoreiz par Rietumāfrikas valsti Senegālu, jeb oficiāli – Senegālas Republiku. Atšķirībā no ļoti daudzām pasaules valstīm, sevišķi Āfrikā, kuras sevi sauc par republikām nomināli, Senegāla tiešām ir bijis demokrātijas un Rietumu orientācijas piemērs daudzos jautājumos. Lai arī ar savām nestabilitātēm un izaicinājumiem mūsdienās. Senegāla ir bagāta valsts gan kultūras īpatnību, gan vēstures ziņā. Gan arī interesantu faktu ziņā. Senegāla ir viena no ļoti retajām pasaules vietām, kur cilvēki ir dzīvojuši nepārtraukti kopš agrīnā Akmens laikmeta. Bet eiropiešu ietekme Senegālas teritorijā aktīvāka kļuva tieši kopš 15. gadsimta, kad par vietu cīnījās gan portugāļi, gan briti, gan francūži, gan nīderlandieši. Viens no centrālajiem iemesliem tam bija labvēlīgā ģeogrāfiskā atrašanās vieta, kas ļāva veiksmīgu nodrošināt transatlantisko vergu tirdzniecības biznesu. Gorī sala mūsdienās ir viens no septiņiem Senegālā esošajiem  Pasaules kultūras mantojuma objektiem. Tā ir bēdīgi slavena kā centrālā vieta, no caur kurieni no Āfrikas tika izvesti cilvēki verdzībai citās pasaules vietās. Gorī sala saglabāja savu statusu visu vergu tirdzniecības uzplaukuma laiku no 15. līdz 19. gadsimtam. “Durvis uz neatgriešanos”, kā šī vieta tiek dēvēta, ir bijusi nozīmīga daļa no transatlantiskās verdzības, kuras rezultātā tiek lēsts, ka ap 20 miljoniem cilvēku varētu būt aizvesti verdzībā šajā tumšajā cilvēces posmā. Tajā laikā pat trešā daļa no pašas Senegālas iedzīvotājiem bija verdzībā līdz pat 1815. gadam, kad visā Francijā tā tika atcelta. Senegāla saglabāja Francijas kolonijas statusu no 17. gadsimta līdz 1960. gadam, kad tā ieguva pilnīgu neatkarību. Senegāla tajā laikā bija mākslīgi apvienota ar Franču Sudānu un valsts nosaukta par Mali Federāciju. Šī savienība eksistēja vien dažus mēnešus. 1982. gadā tika izveidota Senegambija jeb Senegālas un Gambijas apvienotā valsts. Bet arī tā pastāvēja vien septiņus gadus. Mūsdienās vairāk nekā 18 miljonus iedzīvotāju lielā „demokrātiskā musulmaņu valsts” ir politiski viena no stabilākajām valstīm Āfrikā. Neskatoties uz to, ka Senegālā pastāv vardarbīgas separātistu kustības un Senegālas Sociālistiskā Partija valdīja valstī četras desmitgades kopš valsts izveides līdz pat 2000. gadam, kā arī to, ka prezidents Aldulaje Veids mainīja konstitūciju vairāk nekā divpadsmit reizes, lai paplašinātu izpildvaras noteicošo lomu, valsts tāpat pierādīja, ka demokrātijas normas ir sabiedrībai tīkamas. 2012. gadā, kad Veids mēģināja kandidēt uz neatļauto trešo termiņu prezidenta amatā, sabiedrība to nepieņēma un ievēlēja Makiju Sallu kā šā brīža prezidentu. Atkal tika mainīta konstitūcija, paredzot piecu gadu termiņus prezidentiem. Nākamās prezidenta vēlēšanas ir paredzētas 2024. gada februārī, bet jau šobrīd politiskās vardarbības līmenis Senegālā ir pieaudzis. Daudzi pasaulē jau sāk skatīties, vai Senegāla būs nākamā Rietumāfrikas valsts, kurā notiks autoritārs apvērsums. Pēdējo trīs gadu laikā ir notikuši astoņi veiksmīgi valsts apvērsumi reģionā. Runa ir ne tikai par prezidenta Sallas pilnvaru beigšanos un viņa politiskajām ambīcijām, bet arī virkni citu kandidātu, kuri tostarp aicina arī uz attiecību pārraušanu ar valsts iedzīvotājus “ekspluatējošo Franciju”. Nākamā gada vēlēšanas ir notiks laikā, kad valsts iedzīvotāji saskaras ar virkni globālu izaicinājumu vienlaicīgi. Dažādu politisko un ekonomisko šo problēmu rezultātā daļa sabiedrības tiecas migrēt uz Eiropu, sevišķi Franciju. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules bankas datiem ir nepilni 4000 eiro. Latvijas – 37.5 tūkstoši eiro. Latvija ir ceturtā vai piektā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā pēc šī rādītāja. Senegālas rādītājs ir vairāk nekā 9 reizes mazāks par Latvijas. Tādēļ arī nav brīnums, ka cilvēki bezcerībā cenšas bēgt no valsts ekonomisko apsvērumu dēļ. Nav brīnums arī, ka arvien biežāk ir politiķi, kuri aicina pārorientēt valsts ekonomiku, piedāvā vienkāršotus un neiespējamus risinājumus, kā arī lūkojas pēc alternatīviem partneriem pasaulē. Tostarp Ķīnas virzienā. Ķīnas augošās intereses un klātbūtne pasaulē ir neapstrīdams fakts. Viens no Ķīnas interešu objektiem pasaulē ir bijis arī dažādu valstu enerģētikas sektori. Senegālas ir tikai būtisku pārmaiņu priekšā. To, kā Ķīna ekonomiski sāk aizvietot Eiropas valstis un ASV, ja skatās no plašākas perspektīvas Āfrikā, stāsta Dr. Zainaba Usmana (Zainab Usman), Kārnegī Starptautiskā miera fonda Āfrikas programmas direktore.

Atkal atlikta Stambulas konvencijas ratifikācija. Valdība atbalsta Aizsardzības industrijas likumprojektu valsts un militārās industrijas sadarbības reglamentēšanai. Rīgas dome beidzot pieņem noteikumus, nosakot 10 000 sodu uzņēmējiem par trokšņošanu. Slimību profilakses un kontrolēs centrs sāk kampaņu par sauļošanās radītajiem riskiem veselībai. Valdība nolēma bez atlīdzības nodot Ukrainai kopumā 11 dzērājšoferiem konfiscētos transportlīdzekļus.

Satelītu dati uzrāda satraucošu tendenci - pasaulē pēdējās desmitgadēs ezeru apjomi ir sarukuši uz pusi. Ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju mitinās izžūstoša ezera tuvumā. Kādas sociālas un ekoloģiskas problēmas tas var radīt, kāpēc ezeri zaudē ūdeni un vai šo tendenci varam novērot arī Latvijā, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre. Nesen raidījumā stāstījām par vērienīgāko Latvijas dabas inventarizāciju jeb dabas skaitīšanu. Tā atklājusi daudz kritisku faktu par Latvijas biotopiem un to, ka bioloģisko daudzveidību strauji zaudējam. Savukārt jaunā pētījumā starptautiska zinātnieku komanda, apsekojot teju divus tūkstošus Zemes lielāko ezeru apgabalu, secinājusi, ka gandrīz 30 gadu laikā vairāk nekā puse ezeru ūdeni zaudējuši. Pētījumā tiek lēsts, ka aptuveni viena ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo žūstoša ezera baseinā, tas vēlreiz atgādināt par to, ka ūdens resursu pārvaldībā ir svarīgi ievērot klimata pārmaiņas un arī to, kā, piemēram, kaut kādi nogulumi veidojas ezeros. Ja tik liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pie žūstošiem ezera baseiniem, to var uzskatīt par tādu sociālu vai ekoloģisku katastrofu? Jānis Šīre: Grūti pateikt šobrīd. Mans personīgais viedoklis ir, ka pavisam noteikti tuvākā vai tālākā nākotnē varētu sekas izjust nozīmīgi plašā mērogā. Problēma ar šo ūdens resursu trūkumu nav saistīta tikai ar ezeriem. Protams, ezeri izžūst, ūdens daudzums samazinās, cilvēkiem kļūst grūtāk izdzīvot pat ne tikai vienkārši ūdens ziņā, bet arī tas, ka ūdens nozīmē arī zivis un pārtiku, ūdens nozīmē arī lauksaimniecības produkciju. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs grūtāk arī sevi pabarot. Un šādos apstākļos tas nozīmē divus scenārijus, vai nu viņi pārceļas kaut kur citur, vai šie cilvēki iet bojā.  Šeit mēs runājam ne tikai par ezeriem, bet tikpat labi varam runāt arī par lielajām upēm, piemēram, Āzijā, kuras liela daļa barojas no kalnu ledājiem. Ņemot vērā to, ka kalnu ledāji samazinās klimata pārmaiņu ietekmē, tātad šis ūdens daudzums lielajās upēs arī, visticamāk, samazināsies, un tieši tajās sezonās, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Kad cilvēki audzē sev pārtiku, kad  viņiem sevi jānodrošina ar krājumiem visam gadam. Šādos apstākļos par to ir jādomā daudz plašāk.  Atkal mums šķiet, ka mūs tas var būt, ka neskar, bet pilnīgi iespējams, kādā nākotnē mēs novērosim bēgļu krīzes, kas ir saistītas ne tikai ar politiskām situācijām, bet tieši ar pārtikas nepieejamību vai resursu trūkumu un citiem aspektiem. Latvijā vispār ir, es teiktu, diezgan grūti runāt ar cilvēkiem tieši par klimatu un klimata pārmaiņām, jo, kaut arī pie mums, protams, ir novērojamas klimata pārmaiņas, bet mums tās ir izteikti maigākas. Ne mums ir ļoti intensīvi un izteikti sausuma periodi. Nu visi tie, mūsuprāt, ekstrēmie gadījumi tomēr uz pasaules līmeņa šiem ekstrēmiem gadījumiem tomēr ir ļoti, ļoti maigi, es gribētu teikt. Protams, ka līdz ar to mūsu iedzīvotājiem par to, paldies Dievam, šobrīd nav ļoti strikti jādomā, vai ir jāuztraucas, bet, protams, kad nu skatīties nākotnē noteikti ir vajadzīgs. Startptautiskā kampaņā uzskaita bioloģisko daudzveidību pilsētvidē Bieži šķiet, ka pilsētvide ir sugām nabadzīga teritorija, taču rūpīgi ieskatoties tajā, kas ikdienā ir mums zem kājām un virs galvas, mēs mainītu šo priekšstatu. Starptautiskā bioloģiskās daudzveidības uzskaites kampaņā Eiropas universitātes patlaban kartē sugas pilsētvidē. Kampaņa organizēta kā sacensība starp universitātēm, kartējot pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākas sugas. Rīgā sugu uzskaitē piedalās arī Latvijas Universitāte, tādējādi pievēršot arī sabiedrības uzmanību bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmai. Par augu sugu uzskaiti pilsētvidē un pilsētas pļavu nozīmi plašāk stāsta Latvijas Universitātes Ekopadomes locekle Gunta Kalvāne un pļavu eksperte Solvita Rūsiņa.

Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī. Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta. Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā. Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks. Sudānā atkal līst asinis Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā. 2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju. 15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti. Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks. Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju. Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču laikraksta „Les Echos” žurnālistiem pārlidojuma laikā no Pekinas uz Šanhaju. Akcentējot sev jau ierasto Eiropas stratēģiskās autonomijas tēmu, prezidents izteicās, ka eiropiešiem nekādā ziņā nevajadzētu veicināt spriedzes kāpumu ap Taivānu, pieskaņojoties šai ziņā amerikāņu dinamikai un ķīniešu izkāpinātajām pretreakcijām. Eiropa nedrīkstot tikt ierauta krīzēs, kas, kā izteicies Makrons, „nav mūsējās”. Ja Savienoto Valstu un Ķīnas konflikts tagad strauji eskalētos, Eiropa neizbēgami kļūtu par amerikāņu vasali, tā vietā lai pagūtu kāpināt pašas stratēģisko jaudu līdz pasaules trešās lielvaras līmenim. Šādi izteikumi tika uztverti visai negatīvi abpus Atlantijas okeānam. Amerikāņu republikāņu senators Marko Rubio izteicies, ka, ja Makrona teiktais pauž visas Eiropas Savienības kursu, tad Savienotajām Valstīm būtu jāpievēršas pamatā Taivānas problēmai, atstājot eiropiešu ziņā atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krieviju. No vairāku Eiropas, sevišķi vācu, politiķu puses Makrona Ķīnas vizīte novērtēta kā politiska katastrofa un norādīts, ka pašreizējā situācijā viņa „stratēģiskās autonomijas” koncepts neiztur kritiku. Kamēr pats Emanuels Makrons pagājušajās nedēļās mēģinājis mīkstināt sevis sacītā toni, gan arī neatsakoties no tā pēc būtības, vairāki citi Eiropas līderi, kā Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, Vācijas ārlietu ministre Analēna Bērboka un aizsardzības ministrs Boriss Pisoriuss, Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis un arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis tiešāk vai netiešāk viņam oponējuši, norādot uz Savienoto Valstu pašreiz izšķirošo lomu Eiropas drošībā un, jo sevišķi, pretstāvē Krievijas agresijai pret Ukrainu. Savukārt Urzula fon der Leiena, vakar, 18. aprīlī, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus, norādīja, ka Ķīna ir atteikusies no agrāko desmitgažu liberālisma tendencēm un Eiropas Savienībai jāietur pret Pekinu vienots un konsekvents kurss. Pārāk lētie Ukrainas graudi 15. aprīlī Polijas un Ungārijas valdības paziņoja, ka slēdz savas robežas Ukrainas lauksaimniecības produktu transportam. Lēmums sekoja vietējo lauksaimnieku protestiem pret lētās Ukrainas produkcijas importu, kas lielākoties paliekot šais valstīs, radot cenu kritumu un, attiecīgi, zaudējumus nozarei. Importa aizliegums līdz jūnijam tika noteikts labībai, piena produktiem, cukuram, augļiem, dārzeņiem un gaļas produktiem. Pirmdien šim liegumam pievienojās vēl viena Ukrainas kaimiņvalsts Slovākija, līdzīgus soļus apsverot arī Rumānijas valdība. Lēmums izraisīja saprotamu kritiku gan no Kijivas, gan Briseles puses. Eiropas Komisija paziņoja, ka šādi lēmumi nav atsevišķu dalībvalstu kompetencē, lai gan tūdaļ nelēma par kādiem sankcionējošiem pasākumiem. Vakar tika paziņots, ka sarunās starp Polijas un Ukrainas pārstāvjiem panākta vienošanās par robežu atvēršanu labības tranzītam, garantējot, kā izteicās Polijas lauksaimniecības ministrs Roberts Teluss, ka „neviena tonna Ukrainas graudu nepaliks Polijā”. Viņš tāpat paziņoja, ka ieviestais aizliegums esot bijis domāts, lai pievērstu Eiropas Komisijas uzmanību šai problēmai. Nav gan skaidrs, kad varētu tikt atcelts aizliegums citu produktu ievešanai pāri robežai. Pirms pagājušā gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, vairums ukraiņu lauksaimniecības produktu tika eksportēti caur Melnās jūras ostām uz Trešās pasaules valstīm. Karadarbības rezultātā šie tirdzniecības ceļi tika bloķēti un tikai daļēji atsāka funkcionēt pēc vienošanās, kas tika panākta ar Turcijas starpniecību. Eiropas Komisija ir atvērusi savienības tirgu ukraiņu produktu importam, nosakot attiecīgā cenu krituma ietekmētajiem lauksaimniekiem kompensāciju, taču, ka norāda Ukrainas kaimiņvalstu pārstāvji, šīs kompensācijas neesot pietiekamas. Tikām, kā ziņo „Amerikas balss”, Polijas arodbiedrību un opozīcijas pārstāvji vismaz daļēji situācijā vaino valdībai pietuvinātus uzņēmējus, kuru firmas iepērkot lēto ukraiņu labību un pēc tam to pārdod pārstrādātājiem kā pašmāju preci. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atkal ciemiņi un atkal izmēģinām savu jauno podkāsta formātu - vai bijāt dzirdējuši par šiem ziņu virsrakstiem?

No 1. marta ikviens iedzīvotājs, kas Latvijā maksā ienākumu nodokli, Valsts ieņēmumu dienestā var brīvprātīgi iesniegt 2022. gada ienākuma deklarāciju. Daļai iedzīvotāju tā ir jāiesniedz obligāti. Kam tā jāiesniedz obligāti, bet kam brīvprātīgi, par attaisnotajiem izdevumiem un nodokļu pārmaksu, saruna  raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro un atgādina Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Rīgas 4. nodaļas vadītāja vietniece Natālija Konopecka un VID Nodokļu pārvaldes Fizisko personu deklarāciju uzskaites daļas vadītāja Dace Ķirse-Ķirša. Kopš pagājušā gada īpašu izmaiņu nav attiecībā uz kategorijām, kam obligāti jāiesniedz ieņēmumu deklarācija. Vienīgi obligāti nav jāiesniedz ienākumu deklarācija tiem Latvijas rezidentiem, kas gūst algotus ienākumus kādā Eiropas Savienības valstī. "Ja gribēs citu iemeslu dēļ iesniegt deklarāciju, piemēram, čekus par attaisnotajiem izdevumiem, vai izīrē dzīvokli, viņam vajadzēs norādīt visus ienākumus, arī tos, ko guvuši kā algotus ienākumus citās ES valstīs," skaidro Natālija Konopecka. Dace Ķirse-Ķirša piebilst, piemēram, ja cilvēks izīrē dzīvokli Latvijā, viņam ir jāiesniedz gada ienākumu deklarācija un vēl arī tās ES valsts nodokļu institūcijas izziņa par ienākumiem, kādi gūti un vai ir samaksāts nodoklis. Kā arī jābūt izziņas tulkojumam. Tam nav jābūt notariāli apstiprinātam. Iesniedzot čekus par medicīnas izdevumiem, līdz šim bija kārtība, ja izdevumus pilnīgi vai daļēji sedza apdrošinātājs, varēja pieteikt tikai to summu, kuru nedzēsa apdrošinātājs. Šogad ir cita kārtībā: ja pie čeka atzīmē, ka daļu sedza apdrošinātājs, vajag noradīt kompānijas nosaukumu un polises darbības termiņu. VID ir tiesības paprasīt apdrošinātājam precizējošu informāciju, vai ir segti izdevumi. Tāpat ārstniecības iestādes ar e-kvītīm dod VID informāciju, kādu summu samaksājis pats pacients. Bet VID saskaras ar praksi, ka ir medicīnas iestādes, kurām, lai nosūtītu e-kvītis VID, vajag piekrišanu no pakalpojuma saņēmēja. "Cilvēks domā, ka ir iesniegta e-kvīts, bet piekrišana nav parakstīta un medicīnas iestāde nesniedz čekus VID. Tāpēc atgādinām, lūdzu, sekojiet līdzi saviem izdevumiem," mudina Natālija Konopecka.

Eiropā trauksmi rada pieaugošā spriedze Kosovā - starp tur dzīvojošajiem serbiem un Kosovas valdības policijas spēkiem pēdējā laikā notikušas sadursmes. Kosova ir lūgusi starptautiskās sabiedrības iejaukšanos Briseli ir satracinājis korupcijas skandāls. Starp vairākiem aizturētajiem arī Eiropas Parlamenta viceprezidente. Šis ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem EP vēsturē. Trešajā lielākajā Dienvidamerikas valstī Peru atlaists un apcietināts prezidents, bet viņa atbalstītāji izgājuši ielās. Sadursmēs ar policiju vairāki protestētāji gājuši bojā. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Uģis Lībietis, Latvijas kontingenta Kosovā komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins un Latvijas TV "Sporta studijas" producents Dīvs Reiznieks. Kosovā atkal nemierīgi Kādreizējā Dienvidslāvijas federācijas Serbijas republikas autonomā province Kosova, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi,  kļuva de facto neatkarīga pagājušā gadsimta beigās, kad NATO bombardēšanas akcija piespieda Serbiju izvest no Kosovas tās spēkus. Kopš 1999. gada Kosovā ir dislocēta NATO miera uzturēšanas misija, šobrīd nepilnu 4000 militārpersonu sastāvā, kopš 2008. gada arī nepilni 2000 Eiropas Savienības likumsargāšanas misijas darbinieku. 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas, un to līdz šim atzinušas 99 valstis, t.sk. Savienotās Valstis, Lielbritānija un vairums Eiropas Savienības dalībvalstu, arī Latvija. Tikmēr Serbija ir deklarējusi, ka nekad neatzīs savas kādreizējās autonomijas neatkarību, un Belgradu šai ziņā atbalsta Krievija un Ķīna. 6% no Kosovas iedzīvotājiem ir serbi, kuri pamatā dzīvo Serbijas pierobežā, un starp šo minoritāti un Kosvas centrālo varu joprojām ir saspringtas attiecības. Šogad par spriedzes cēloni kļuva valdības prasība serbu autovadītājiem nomainīt līdz šim lietotās Serbijā izdotās automašīnu numurzīmes uz Kosovā izdotajām. Protestējot, serbu autovadītāji bloķēja ceļus valsts ziemeļos. Novembra nogalē ar Eiropas Savienības piedalīšanos tika panākta vienošanās, Kosovai atceļot prasību par numurzīmju nomaiņu, savukārt Serbijai pārtraucot izsniegt numurzīmes ar Kosovas pilsētu un rajonu apzīmējumiem. Tomēr šīs krīzes laikā, protestējot pret Kosovas centrālās varas rīcību, amatus pameta apmēram 600 serbu apdzīvoto rajonu pašvaldību deputāti, policisti u.c. darbinieki. 10. decembrī spriedze vēl pieauga, kad Kosovas varasiestādes apcietināja kādu bijušo serbu tautības policistu, apsūdzot viņu teroristiskā darbībā. Dažviet serbu apdzīvotajos rajonos bija dzirdami sprādzieni, bruņoti ļaudis iesaistījās apšaudēs ar kosoviešu policistiem; tiek ziņots, ka viens policists viegli ievainots. Tas lika Kosovas valdībai atlikt 18. decembrī paredzētās ārkārtas vēlēšanas amatus pametušo pašvaldību deputātu aizstāšanai. Pagājušās nedēļas nogalē vispirms Serbijas premjerministre Ana Brnabiča, pēc tam arī prezidents Aleksandars Vučičs paziņoja, ka Serbija pieprasīs NATO misijai atļaut ievest serbu spēkus Kosovas ziemeļos, jo kosoviešu policija apdraudot turienes serbu drošību. Kosovas prezidente Vjosa Osmani uz to reaģēja ar paziņojumu, ka jebkādu serbu spēku ievešana Kosovas teritorijā tiks uzskatīta par agresiju. Pirmdien, 12. decembrī, Kosovas premjers Albins Kurti aicināja NATO spēkus atbrīvot serbu autovadītāju joprojām bloķētos ceļus, savukārt Serbijas prezidents Vučičs pēc nacionālās drošības padomes sēdes paziņoja, ka tiecoties pēc spriedzes mazināšanas. Kārtējā politiskā krīze Peru Biežas valdības maiņas un politiskas krīzes ir nu jau ierasta lieta Peru, kur konstitucionālās sistēmas īpatnības veicina rīvēšanos starp likumdevēju un izpildvaru. Prezidents Pedro Kastiljo, kurš tika ievēlēts pagājušā gada aprīlī, jau no paša sava termiņa sākuma saskārās ar sīkstu labējo spēku pretdarbību, kas izpaudās ne vien kā Kongresa mēģinājumi viņu atstādināt, bet arī kā atsevišķu biznesa un militāro aprindu diezgan neslēpti vērptas sazvērestības, pat aicinājumi uz militāru puču. Vadošā persona Kastiljo pretinieku nometnē bija viņa sāncense vēlēšanās, kādreizējā Peru diktatora Alberto Fuhimori meita Keiko Fuhimori. Jau pagājušā gada novembrī notika mēģinājums uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, kas tomēr izgāzās. Otrais mēģinājums tika līdz balsojumam šī gada martā, taču nesavāca vajadzīgo balsu skaitu. Diemžēl Peru nopietni skāra globālā ekonomikas lejupslīde, un līdzi tai strauji kritās prezidenta Kastiljo popularitāte. Šī mēneša sākumā Kongress uzsāka jau trešo impīčmenta procedūru, bet 7. decembrī, kad bija paredzēts balsojums, prezidents pasludināja, ka atlaiž parlamentu, ievieš ārkārtas stāvokli un izveido pagaidu valdību. Kastiljo paziņoja, ka plāno vēlēšanas, kurās jāievēl Kongress ar konstitūcijas reformēšanas pilnvarām. Jau tūdaļ pēc šī paziņojuma demisionēja vairāki ministri, t.sk. premjerministre Betsija Čavesa, ārlietu ministrs Sezārs Landa u.c. Konstitucionālā tiesa izplatīja paziņojumu, ka prezidents ir mēģinājis uzurpēt varu; bruņotie spēki paziņoja, ka nepakļausies viņa pavēlēm. Kongress ar nospiedošu balsu vairākumu atstādināja Padro Kastiljo no amata, apstiprinot līdzšinējās viceprezidentes Dinas Boluartes pilnvaras. Eksprezidents Kastiljo tika arestēts, un viņam draud apsūdzība dumpja rīkošanā. Tomēr varu zaudējušajam līderim netrūkst atbalstītāju, kuri devās ielās, bloķēja satiksmi, aizdedzināja automašīnas un iesaistījās sadursmēs ar policiju, kurās dzīvību zaudējuši nu jau vismaz septiņi cilvēki. Valsts otrajā lielākajā pilsētā Arekipā nemiernieki ieņēma lidostu un uz vairākām stundām apturēja tās darbību. Prezidente Boluarte, kura sākotnēji bija noskaņota palikt amatā līdz termiņa beigām, tagad paziņojusi, ka sarīkos prezidenta vēlēšanas divus gadus agrāk, proti – 2024. gada aprīlī. Vairuma Latīņamerikas valstu, tāpat Spānijas un ASV valdības paudušas atbalstu jaunievēlētajai prezidentei. Atbalstu amatu zaudējušajam Peru prezidentam pauduši tādi kreisās ievirzes līderi kā Bolīvijas prezidents Luiss Arse un Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro; prezidentes Boluartes valdību vilcinās atzīt arī Meksikas prezidents Andreass Lopess Obradors. Korupcijas traips uz Eiroparlamenta krūtežas 13. decembrī Eiroparlamenta deputāti ar 625 balsīm par un tikai vienu pret atcēla no amata vienu no parlamenta viceprezidentēm, deputāti no Grieķijas Evu Kaili. Tāpat viņu no savām rindām izslēgusi Visgrieķijas Sociālistu kustība jeb PASOK. Skandālu, kura sakarā politiķe zaudējusi augsto amatu, daži mediji jau dēvē par smagāko Eiroparlamenta vēsturē. Kopš piektdienas, 9. decembra, Beļģijas policija veikusi kratīšanas deviņpadsmit privātos mājokļos Briselē un vienā Eiroparlamenta birojā, konfiscējot lielas summas skaidrā naudā un arestējot vairākus aizdomās turētos: deputāti Evu Kaili, viņas attiecību partneri, Eiroparlamenta padomnieku Frančesko Džordži, bijušo Eiroparlamenta deputātu no Itālijas Pjeru Antonio Panceri un nevalstiskā sektora darbinieku Nikolu Figu-Talamanku. Figa-Talamanka vada organizāciju „Nav miera bez taisnības”, kuras dibinātāja ir itāliešu politikas veterāne, kādreizējā Itālijas ārlietu ministre Emma Bonino. Savukārt Antonio Panceri, kuru min kā galveno noziedzīgās shēmas īstenotāju, ir prezidents citā organizācijā ar nosaukumu „Apkarot nesodāmību”, starp kuras padomes goda locekļiem ir vairāki prominenti politiķi, t.sk. jau piesauktā Emma Bonino, bijušais Eiropas komisārs migrācijas jautājumos Dimitris Avramopuls, bijusī Eiropas Augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerini u.c. Kā norāda Beļģijas prokuratūra, apcietinātos tur aizdomās par noziedzīgas grupas izveidi, naudas atmazgāšanu un korupciju, bet lietas pamatā ir kukuļošana, kuru veikusi kāda no Persijas līča valstīm. Beļģu prese atklāj, ka runa ir par Kataru. Bagātais emirāts, kuram pieder trešie lielākie dabasgāzes krājumi pasaulē, šobrīd ir pasaules futbola čempionāta norises vieta. Taču ar čempionātu saistītā publicitāte atklāj arī rīkotājvalsts ēnas puses: Katara drīzāk formāli skaitās puskonstitucionāla monarhija, taču faktiski tur valda absolūtisms ar konservatīvajiem islāma režīmiem raksturīgo sieviešu tiesību deficītu un homoseksuālisma kriminalizāciju. Futbola čempionāta sakarā ir runa par nežēlīgu grandiozajās būvēs nodarbināto viesstrādnieku ekspluatāciju. 24. novembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kurā norādīja uz tūkstošiem bojāgājušo un savainoto, kuru ģimenēm būtu jāsaņem kompensācija. Deputāte Kaili uzstājās debatēs, apgalvojot, ka Katara esot izcilākais progresa piemērs darba tiesību jomā savā reģionā. Pēc visa spriežot, Dohas režīms par ogļūdeņražu dolāriem pircis sev lobistus Eiroparlamenta augstākajā līmenī. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteikusies, ka šis skandāls nopietni apdraud sabiedrības uzticību Eiropas Savienība institūcijām, savukārt Eiroparlamenta prezidente Roberta Metsola nodēvējusi to par uzbrukumu Eiropas demokrātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota.  Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”. Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību. Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš

Nesen raidījumā runājām par misijām uz Marsa un secinājām, ka cilvēka soļi uz sarkanās planētas ir vēl krietni tāla nākotne. Taču mūsu planētai vistuvākais objekts Visumā ir Mēness, Zemes pavadonis, uz kura reiz cilvēki spēruši soļus. Pēdējos gados sākusies dinamiska stafete uz Mēnesi. Sākot ar derīgajiem izrakteņiem, beidzot ar plāniem radīt pirmo cilvēku apmetni uz Mēness - mūsu planētas pavadonis šobrīd kļuvis par iekārotu objektu gan privātajām kompānijām, gan valstu finansētajām kosmosa institūcijām. Kāda šobrīd ir interese par Mēnesi, vai un kad cilvēki dosies misijās uz šo pavadoni, un kādas ir zinātniskās un ekonomiskās intereses, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Raitis Misa vērtē, ka programmas "Artemīda" (Artemis) misija uz Mēnesi dosies jau šogad, lai pārbaudītu visi aparatūru, kas nepieciešama nākamajam startam, kad būs cilvēki, kas aplidos Mēnesi. Nolaišanās vēl nenotiks. Daudz jau kosmosā izpētīts ar robotu palīdzību, kāpēc tomēr vajag cilvēkiem doties. "Līdz šim ir atklāti seši unikāli kristāli, kas ir uz Mēness, bet nav uz Zemes. Ja tur aizbrauktu viens ģeologs, viņš nedēļas laikā atklātu vēl sešus," uzskata Raitis Misa. "Atbilstošas kvalifikācijas cilvēks to izdarītu simtreiz ātrāk." "Robotizētām misijām noteikti ir sava vieta, bet viņas nedarīs visu vēl diezgan ilgi. Mums vēl ir kur attīstīties, lai viņas būtu tik inteliģentas, cilvēka smadzeņu līmenī. Cilvēkam vēl kādu laiku būs vieta," norāda Ints Ķešans. "Otrs, kāpēc mēs vispār kaut kur braucam apskatīt dabas objektus, skaisto ūdenskritumu, vēl kaut ko?"

Vējš nosaka mūsu klimatu, ainavu, mūsu garderobi un mūsu dzīvi dažnedāžados aspektos. Vējš ir tikpat pašsaprotams kā saule, lietus un gadalaiku maiņa. Tomēr vējš ir fascinējis cilvēkus visos laikos un to apliecina Edītes Olupes grāmata par vējiem. Tā stāsta par to, kā esam iemācījušies sadzīvot un izmantot vēju savā labā. Saruna ar "Vēju grāmatas" autori Edīti Olupi un Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķi Anastasiju Piščiku. "Vējš tiešām aptver visu cilvēka dzīvi, gan pašu cilvēku un viņa darbības izpausmes, gan dabu. Un ne tikai uz mūsu planētas, jo vējš pūš arī uz citām planētām un tur tas ir daudzkārt spēcīgāks par to vēju, kas ir apmeklējis Zemi. Nevar neievērot vēju, jo tas ir klātesošs. Es gandrīz pateicu viņš, jo man gribas personificēt šo dabas spēku, kā to darīja senāk cilvēki mitoloģijā," atzīst Edīte Olupe. "To nevar neievērot arī ikdienas dzīvē, pat tad, ja mēs neesam īsti aizdomājušies. Atkal tas vējš tik briesmīgas pūš un re, kur labību veldrē sagāzis, un atkal vētra un vējgāzē, un mežs ir sapostīts, un elektrības līnijas ir pārrautas. Tanī pašā laikā - re, vējš iepūta burās, cik skaisti aizgāja buru laiva, vēja rādītājs sāka griezties un rādīt īsto virzienu, vējš aizpūta salnu un tik skaisti var noziedēt ķirši un ābeles. Tā duālā daba, visu laiku cilvēks to ir redzējis," turpina Edīte Olupe. Viņa atklāj, ka rakstot šo grāmatu un pētot, samīlējusies vējdzirnavās. Vairāku gadu garumā E. Olupe ir veikusi apjomīgu tematisku pētījumu par, iespējams, pašu neizbēgamāko un varenāko dabas fenomenu uz Zemeslodes – vēju. Tādējādi ir radies gluži enciklopēdiska rakstura bagātīgi un arī poētiski ilustrēts izdevums, kurā saistošā veidā un lieliskā valodā vējš aplūkots no visdažādāko jomu skatpunktiem. Grāmatā pārstāvēta gan meteoroloģija, gan folklora, gan daba, gan kuģniecības vēsture, gan sports, gan Latvijas industriālās kultūras mantojums. Ekstrēmie laika apstākļi kalnos Ikviens, kurš reiz ir kāpis kalnos, zina, ko nozīmē laika apstākļu mainība kalnu reģionos. Dažu minūšu laikā zilās debesis un spožo sauli nomaina negaiss vai sniega vētra. Tas, protams, ir pamatīgs izaicinājums kalnos kāpējiem. Kā sadzīvot un izdzīvot kalnu ekstrēmajos laika apstākļos un kā  ar šo dabas varenību sadzīvo kalnu reģionu iedzīvotāji, stāsta alpīnists un alpīnisma instruktors Kristaps Liepiņš. Laika apstākļi kalnos mainās atkarībā no tā, kādā augstumā  cilvēks atrodas kalnā. Kalnu pakājē var būt pat tropisks klimats, savukārt virsotnes ir klātas ar ledu – tas būtu saprotamākais un paredzamākais, runājot pa laika apstākļiem  kalnos. Bet augstumā tie var krasi mainīties, kad pēc mirkļa skaidra debess pazūd aiz mākoņiem un alpīnisti izbauda gan pērkona negaisu, gan lietu, gan sniega vētras. Izbauda gan nebūtu pareizākais  vārds, jo ir gadījumi, kad, piedzīvojot šis dabas stihijas, kalnos cilvēki arī aiziet bojā. Kāpēc tur, augstienēs, laika apstākļi ir tik neparedzami un kas jāņem vērā kalnos kāpējiem, saruna ar Kristapu Liepiņu.

Anete iesaka noskatīties:  The Intouchables (2011)  Kiss the Ground (2020)  un izlasīt:  Mana ģimene un citi zvēri (My Family and Other Animals) /Džeralds Darels/  Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni) (Three Men in a Boat (To Say Nothing of the Dog)) /Džeroms K. Džeroms/ Sievietes, kuras skrien ar vilkiem (Women Who Run with the Wolves) /Ph.D. Klarisa Pinkola Estesa/ 

Anete ir izveidojusi mājas lapu, instagram profilu un programu slaiduma atgūšanai, ko dēvē par “Atkal formā”.  Pirms bērnu piedzimšanas, Anete ilgus gadus strādāja labi apmaksātu darbu bankā un tad, kā viņa saka, nez' kas tas ir, bet uznāk tāds brīdis, kad gribas pārvērtēt, vai tiešām tās manis veidotās excel tabulas ir tas, kas sniedz gandarījumu?! Vai tas ir tas, kādēļ es šeit esmu?! Turklāt, šie jautājumi sakrita ar laiku, kad Anetes emocionālā pašsajūta nebūt nebija laba. Kā viņa raksta savā mājas lapā - “dēliņam bija vien 7 mēneši, pēc ilgstoša pēcdzemdību depresijas posma es pēkšņi sapratu, ka man vairs neder nevienas, pat platākās un elastīgākās drēbes. Saņēmos un uzkāpu uz svariem. 86 kilogrami. Sapratu, ka steidzami kaut kas ir jādara!”   Un Anete darīja! Ko un kā, to dzirdēsiet sarunā! 

Un rītu finišs nu bija vairs tikai nedēļas attālumā.

Un tā bija AnnaKrista!

Un daudz runājām par vakcināciju un sertifikātiem.

Runājām arī par drošu braukšanu un "Singapūras Satīna" mīļākajiem dzērieniem!

Un brīnijās. Viens izslimojis, viens sapotēts.