Radio mazā lasītava

Tā ir it kā Viļņa, it kā pilsēta, kurā ir daudzstāvu mājas, bet uz balkoniem ganās lopi, pie pastkastītēm ir maizes krāsns un dzemdības pieņem pirtī. Darbības laiks ir nenoteikts, bet galvenā varone ir Ona (ja viņa būtu latviete, tad būtu Anna). Lietuviešu mitoloģija un etnogrāfija, kas labi saprotama latviešiem, guļamrajonu ikdiena un rituāli, kuri caurauž maģiskā reālisma linaudeklu. Romāna „Mīļotie kauli” autore ir lietuviete Kotrīna Zīle, kuras iepriekšējās grāmatas jaunajiem lasītājiem „Samainītais” un „Dvēsele sviestmaižu kārbiņā” Daces Meieres tulkojumā jau izdotas latviešu valodā. Tagad pienākusi kārta pirmajam romānam pieaugušajiem „Mīļotie kauli”. Kotrīna Zīle (garais lietuviešu uzvārds ir daudz sarežģītāks) ir rakstniece, ilustratore, dizainere. Viņai pieder arī šīs grāmatas dizains ar mājas lodziņiem, bet ilustrāciju autors ir Bernards Burba, kura iemīļots motīvs ir trolejbusi, arī šajā grāmatā. Kotrīnas Zīles romānu „Mīļotie kauli” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Viņš bijis mākslinieks-inscenētājs ap 30 filmām, visvairāk strādāts kopā ar režisoriem Rolandu Kalniņu ("Es visu atceros, Ričards!”) un Aloizu Brenču ("Liekam būt", "Kas lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās"), taču bija arī filmas, kuras tika vai nu iznīcinātas vai palikušas tikai iecerēs, kā Rolanda Kalniņa "Jahta vārdā Žanna". Ko dara kino mākslinieks? Un cik spītīgam viņam jābūt? Ko nozīmēja filmai iziet cauri visiem padomju cenzūras sietiem? Iespējams, dažas atbildes atrodamas kinomākslinieka Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino”. Sākumā viņš tos rakstījis saviem bērniem un mazbērniem kā dzimtas stāstus, bet ar laiku arvien lielāku vietu ieņēma kino, tagad tā ir grāmata "Cits kino. Latviešu kino mākslinieka dzīve un darbs ". Gunārs Balodis bija arī gleznotājs. Gunāra Baloža meita Laila stāsta, ka grāmatā redzamas gandrīz visas Gunāra Baloža skices, jo lielākā daļa darbu (arī gleznas) gāja bojā ugunsgrēkā Rīgas darbnīcā, kur tie bija atvesti darbi arī no Cēsīm, lai gatavotos personālizstādei. Latvijas Kinomuzejs savā jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā uzsāka darbu ar izstādi par filmu māksliniekiem. Viens no viņiem ir Gunārs Balodis. Viņš un Uldis Pauzers ir pirmie speciālo filmu scenogrāfa profesiju apguvušie latviešu mākslinieki. Savus zīmējumus mākslinieks Gunārs Balodis ir novēlējis Latvijas Kino muzejam, un daži no tiem aplūkojami izstādē. Gunārs Balodis pēc studijām Maskavā bija iecerējis veidot filmu, kas galarezultātā tapa Rolanda Kalniņa režisētajā "Es visu atceros, Ričard!". Kā tika pārstrādāts scenārijs daudzsēriju filmai "Ilgais ceļš kāpās", no kuras filmas veidošanas mākslinieks gandrīz atteicās – par to visu tagad var lasīt Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino". Grāmatu izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Ārsts Aloizs Alcheimers un citāti no Komunistiskās partijas manifesta. Krieviskās un latviskās vienas ģimenes daļas. Dzīvokļi, ēdieni, jautājumi un atmiņas, arī tās, kuru vairs nav. Vēsturnieks Kaspars Zellis Ingas Žoludes romāna "Tēvs" pēcvārdā raksta, ka "varam grāmatā meklēt epizodes, kas uzjundīs mūsu pašu atmiņu, jo viena no laba literārā darba īpašībām ir būt par katalizatoru savas pieredzes pārdomāšanai". Un pat tad, ja tu atved no Londonas Šerloka Holmsa cepuri tēvam, ir jāpaiet laikam, lai pārkāptu pāri kādai viņa atbildei par karu… Iespējams, par šo grāmatu varēs rakstīt, ka tā ir vispersonīgākais Ingas Žoludes darbs. Tikpat ir iespējams, ka autore teiks, ka tā nav. Ingas Žoludes "Tēvu" izdevusi "Dienas Grāmata". Par grāmatu "Tēvs" Inga Žolude plašāk stāsta raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Itālijas dienvidiem ir īpaša vēsture, problēmas un paradumi, taču aiz Eboli, šķiet, pat Kristus nav ieskatījies… Karlo Levi romāns "Kristus apstājās pie Eboli" ir teksts, ko Ilmārs Zvirgzds ļoti gribējis tulkot, un tagad tas arī izdarīts, publicēts izdevniecībā „Aminori”. Autors Karlo Levi fašistu režīma laikā tika izsūtīts uz nomaļu ciematu, kur valda gan nabadzība, gan slimības, gan māņticība un gadsimtiem iesakņojušies aizspriedumi. Kaut arī izsūtītais gribētu savā trimdā netraucēti gleznot, ciematnieki ātri vien uzzina, ka viņš ir ārsts, tāpēc viņam nākas palīdzēt arī bez nepieciešamajiem medikamentiem. Vieta, kur viņu neviens netraucē, ir kapsēta. Karlo Levi (1902-1975) bija ārsts, rakstnieks, gleznotājs un antifašists, viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem Itālijas kultūras un politiskās domas pārstāvjiem, bet romānā "Kristus apstājās pie Eboli” (1945) Karlo Levi ir izcils vērotājs. Būs arī mazliet smieklīgi, bet tikai mazliet. Pēc romāna motīviem uzņemta arī Frančesko Rosi filma.  Raidījumu atbalsta:

"Imigrantu pilsēta" ir Latvijā dzimušā Kanādas rakstnieka, kinorežisora un scenārista Dāvida Bezmozga stāstu krājums. Kaut arī vairākos stāstos rodas sajūta, ka viņš stāsta par sevi, tā tomēr gluži nav. Tā nav tikai ebreja sajūta Toronto, tā var justies jebkurš jebkurā pilsētā. Titulstāstā "Imigrantu pilsēta" ir šādas rindas: "„Pēcāk piezvanīju sievai, kas dzimusi Amerikā un uzaugusi bezrūpīgā Kalifornijas izšķērdībā. Noskrāpēt mašīnas un nozaudēt naudas makus viņas ģimenei bija gluži vai vaļasprieks. Es, savukārt, biju imigrantu bērns…" Bezmozga stāstos ir arī jautājumu uzdošana par saviem vecvecākiem, uz kuriem gan neviens īsti nevēlas atbildēt. Vēl kāda Bezmozga stāstu īpatnība - pabeigt stāstus ar nelielu dialogu, kas izmaina visa stāsta jēgu. Dāvids Bemozgis pagājušajā gadā ieguvis Latvijas pilsonību, jo viņa vectēvs dzimis pirmskara Latvijas Republikā. Pašlaik Bezmozgis māca filmu scenāriju rakstīšanu Hambera koledžā Toronto. Dāvida Bezmozga "Imigrantu pilsētu" no angļu valodas tulkojusi Anete Ivsiņa, izdevis "Aminori". Radio mazajā lasītavā par "Imigrantu pilsētu" stāsta redaktors Ilmārs Šlāpins. Raidījumu atbalsta:  

Viņš šaubījās, apšaubīja meistarus, bet visvairāk - pats sevi. Viņš dienasgrāmatā aprakstīja idejas, kadrējumus, tēlus un ikdienas vērojumus. Lasīt Jura Podnieka dienasgrāmatas drukātā veidā tagad ir iespējams grāmatā Agra Redoviča sakārtojumā. Pašlaik tas ir laiks no 1975. līdz 1981. gadam. Dokumentālists Juris Podnieks toreiz vēl ir operators, kuram ir svarīgi pateikt pilnu patiesību un uzņemt savas filmas. Kinorežisore Anna Viduleja, kura kopā ar Antru Cilinsku veidoja dokumentālo filmu "Podnieks par Podnieku", tieši Jura dienasgrāmatās atrada atslēgu filmai, bet Gundars Āboliņš jau aizkadrā atcerēsies, kā tika noskatīties filmu "Vai viegli būt jaunam?", kad to skatījās komisija, lai izlemtu, vai filma rādāma publikai. Par pieccīņu, tēvu Borisu Podnieku, filmēšanas īpatnībām padomju Latvijas kinostudijā un ideju par Strēlnieku zvaigznāju – arī par to saruna ar Annu Viduleju. Jura Podnieka "Dienasgrāmatas" izdevuši "Latvijas Mediji". No "Aizliegtās zonas" līdz "Strēlnieku zvaigznājam". No zinātkāra mācekļa līdz tautas likteņa izpratnei. Raidījumu atbalsta:

Mēs jau esam nofotografējušies uz laimi starp divām Zanēm Eniņām – viena ir ceļotāja un blogere, arī vairāku grāmatu autore, otra – mūsu radio kolēģe, Ziņu dienesta galvenā redaktore, arī tulkotāja no franču valodas. Šoreiz viņas ir braukušas kopīgā ceļojumā uz Senegālu, bet ceļotāja un blogere Zane Eniņa vēl turpināja ceļu arī uz Gambiju. Tagad izdota grāmata "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes". Vispirms gan viņas kopā vāca vīnogas Francijā… Šoreiz ceļojuma iniciatore bija žurnāliste Zane Eniņa, jo viņa gribēja redzēt Rozā ezeru Senegālā. Ezeru viņas gan redzēja, bet tas nemaz nebija rozā. Toties viņas redzēja zeltainu smilgu lauku, milzu kokus, piedzīvoja tirgošanos un viesmīlības īpatnības, baudīja pārsteidzošu Rietumāfrikas laikmetīgo mākslu. Zanes Eniņas grāmatu "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes" izdevusi "Zvaigzne ABC". Līdz šim izdotas viņas grāmatas "Nekaunīgais pingvīns", „Uz Aļasku un atpakaļ", „Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij", "Pārziemot Āzijā", kā arī prakstiskās ceļošanas padomi grāmatā „Atklāj pasauli. Kā sākt ceļot patstāvīgi" (kopā ar Alīnu Andrušaiti). Raidījumu atbalsta:

Karls Ristikivi šo savdabīgo romānu (ja gribat - klejojumu) sācis rakstīt 1951. gada Vecgada vakarā. Igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romāns "Dvēseļu nakts" sākas ar sajūtām par pēdējo Vecgada nakti, kad vieni līksmo, bet dažiem gribas pazust  vienatnē un klusumā. Un romāns beidzas, kad pulkstenis sit 12, taču mēs nezinām, cik daudz laika ir pagājis. Reins Rauds  gan raksta, ka neko nevajadzētu teikt ne par autoru, ne romānu, bet vienkārši lasīt, taču mēs ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu tomēr izlemjam, ka Radio mazā lasītava jaunajā gadā jāsāk ar nelielu stāstu par igauņu rakstnieku Karlu Ristikavi, kas latviešiem mazāk pazīstams kā igaunim Reinam Raudam. Romāns jau nosaukts par "Orfeju Stokholmā", tam veltīti daudzi pētījumi, arī par personāžu vārdiem, kas nav nejauši. Romāns "Dvēseļu nakts ieved kādā noslēpumainā namā, kas pilns ar dīvaini ģērbtiem, nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži sauc tevi vārdā. Varbūt tomēr pazīstami, tikai aizmirsti? Te nu gan katram savas interpretācijas iespējas. Vēstītājs klīst pa šo namu un  nevar atrast izeju, bet patiesībā viņš šo izeju nemeklē, Atceroties, ar kādām domām katrs pavadījām veco gadu, lasām igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romānu "Dvēseļu nakts". Raidījumu atbalsta:

Vectēva brāļa Alfrēda Drulles ar roku rakstītas atmiņas par bērnību Druvienas apkārtnē nonāca Ivara Drulles rokās. Tas gan nebija oriģināls, jo tas bija pazudis. Līdz mūsdienām bija nonākusi kserokopija ar miglainām, sliktas kvalitātes bildēm, tomēr tas bija sākums grāmatai. Tad ķērās klāt novadpētnieks Nils Treijs, lai šķetinātu radurakstus, notikumus, meklētu aizmirstus vietvārdus, zināmus un nezināmus cilvēkus. "Dravnieku māju stāsti" – tie ir Druvienas Drulles, Debesnieki, Tocupi un Kučuri, kuri dalās savās atmiņās, Alfrēda Drullas atmiņām pievienojas muzejā saglabātās Ērikas Zvejnieces un Artura Tocupa atmiņas, Ērika mātes Alises Debesnieces atmiņas, apcerējums par Kārli Kučuri, lai radītu pilnīgāku laikmeta ainu Druvienā. Tagad grāmatai pievienoti kultūrvēsturiski komentāri, fotogrāfijas un kartes. Sastādītājs un komentāru autors Nils Treijs raksta: "Mūsdienās, tāpat kā senākos laikos, Druvienas pagasta austrumu daļā stāv četras "Dravnieku" mājas – trīs no tām pašā Tirzas upes krastā un viena ir nedaudz attālāk no pārējām, otrpus Grotes-Druvienas lielceļam. Māju nosaukums saistīts ar šejienes iedzīvotāju senāko nodarbi – dravniecību." Grāmatu izdevusi Druvienas Vecā skola-muzejs ar Latviešu vēsturisko zemju, Vidzemes plānošanas reģiona, Gulbenes novada un Valsts Kulturkapitāla fonda atbalstu. Raidījumu atbalsta:

"Moooaaahhh! Mums ar Joahimu ir nācis pasaulē vēl viens bērns! Arī mammas ir vairākas: Kristīne Jurjāne, Gundega Blumberga, Sanda Rapa un Iveta Mielava!" Šis vētrainais ieraksts Gundara Āboliņa "Facebook" sociālajā kontā liek sarosīties gan tiem, kuri jau zina, ko nozīmē "Moooaaahhh!", gan tiem, kuri neko par to nezina, bet savukārt zina Jaunā Rīgas teātra izrādi "Kritiens augšup". Vācu aktiera Joahima Meierhofa grāmata "Var krist arī augšup" Gundara Āboliņa tulkojumā šoreiz dzīves un teātra nomocīto aktieri Joahimu aizved pie viņa mātes, kuras temps un apgriezieni ir apbrīnojami ik katrā darbībā - vai tā zāles pļaušana, masāža vai kūku cepšana. Joahimam neatliek nekas cits, kā mēģināt noturēties līdzi. Joahima Meierhofa "Var krist arī augšup” izdevusi "Upe tuviem un tāliem".   Raidījumu atbalsta:

Pola Boulza romāns "Debesu patvērums" ir iekļauts gadsimta romānu izlasē starp simts labākajiem 20. gadsimta angliski sarakstītajiem literārajiem darbiem. Trīs jauni amerikāņi bēg no kara un dodas vispirms uz Ziemeļrietumāfriku. Viņi satiek dīvainus cilvēkus, vietas un stāstus. Viņiem ir sarežģītas savstarpējās attiecības, reizēm nepatīk arābi, reizēm viņi tuksnesī apmaldās. Tēja tuksnesī var būt vienlaikus vīzija un arī beigas. Pola Boulza romānu "Debesu patvērums" no angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, kuram šoreiz vajadzējis konsultēties arī par arābu valodu. Viņš raksta: „Boulza valoda kā nospriegots dzīpars mūs vieno ar neizdibināmo Austrumu zemēs. Un ja arī meklējumi nekur nenoved, pareizo atbilžu nav, ir dots šis ceļojums un tās īpašās debesis, kas sargā un sedz." Autors Pols Boulzs ir amerikāņu rakstnieks, tulkotājs un komponists, ilgu laiku dzīvojis Tanžerā (Marokā). Vēl daži teikumi no romāna: "Parādās melna zvaigzne, tumšs punkts nakts debesu skaidrībā. Tumšs punkts un vārti uz atpūtu. Pasniedzies, pārdur debesu patvēruma smalko audumu, atpūties." Pola Boulza romānu "Debesu patvērums" latviešu valodā izdevusi "Orbīta". Par romānu "Debesu patvērums" Dens Dimiņš stāsta arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Tajā pilsētā cilvēki dzīvo bez ēnām. Tajā bibliotēkā lasa senus sapņus ar īpašajām sapņu lasītāja acīm. Tā vismaz notiek Haruki Murakami fantāzijā "Pilsēta un tās nedrošie mūri". To var lasīt dažādos līmeņos, arī kā divu jauniešu satikšanās stāstu, bet arī citos - to saka romāna tulkotāja no japāņu valodas Ingūna Beķere. Pats Murakami grāmatas pēcvārdā raksta: "Par šī romāna kodolu kļuva stāsts, ko 1980.gadā publicēja žurnāls "Bungakukai" ("Literārā pasaule"). Tas bija vidēja garuma stāsts (vai arī pagarāks īsromāns). Manis uzrakstīties romāni visi ir izdoti grāmatās, tikai šis darbs nav iznācis ne Japānā, ne kādā citā zemē." Stāsts rakstniekam tomēr nav devis mieru, pēc 40 gadiem viņš to pārrakstīja un atgriezās "tajā pilsētā". Haruki Murakami romānu "Pilsēta un tās nedrošie mūri" no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, izdevusi "Zvaigzne ABC". Mūsu sarunā ir mazliet arī par japāņu valodas gramatiku, jo tas šeit svarīgi… Galu galā - kāds cilvēkam labums no ēnas un sapņiem? Raidījumu atbalsta:

"Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" ir slavenas vācu režisora Vernera Hercoga filmas nosaukums. Tas ir arī viņa biogrāfiskās grāmatas nosaukums. Hercogs, īstajā vārdā Verners Stipetičs, pieder pie vācu kino jaunā viļņa. Viņa filmas iespaidojušas daudzus režisorus arī Latvijā, piemēram, Viesturs Kairišs Dāvim Sīmanim reiz teicis, ka "mums filmai jābūt kā koktēlnieka Šteinera ekstāzei”. Dāvim Sīmanim toreiz nācies noskaidrot, kas tas īsti ir, bet tagad kinorežisors, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis Radio mazajā lasītavā stāsta par Hercoga filmu ietekmi, atverot Vernera Hercoga biogrāfiskās grāmatas "Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" izdevumu latviešu valodā. No vācu valodas tulkojusi Sigita Kušnere, izdevis - ”Aminori”. Verners Hercogs jau cienījamā vecumā (dzimis 1942.) turpina radīt idejas, tekstus un filmas, tagad gan vairāk nodarbojoties ar dokumentālo kino, kaut gan viņš savās filmās nekad strikti nenošķīra dokumentalitāti no spēlfilmas, taču realitāte viņam vienmēr ir mistiska un varoņi - uz neprāta robežas. Raidījumu atbalsta:

"Tad veltīsim vaļas stundu stāstam, un lai šis stāsts izglīto mūsu varoņus." Šis Platona epigrāfs ievada Donnas Tartas "Slepeno vēsturi". Tā jau ir otrā tikšanās ar šo autori latviešu lasītājam, pirms tam bija Silvijas Brices tulkotais "Ciglītis". Amerikāņu rakstnieces Donnas Tartras romāni pie mums nonākuši apgrieztā secībā, jo "Ciglītis" ir viņas jaunākais romāns, bet "Slepenā vēsture" – pirmais (1992.) Kā saka pati autore, "Slepenā vēsture" nemeklē atbildi uz jautājumu "Kas to izdarīja?", jo tas ir skaidrs jau no pirmajām lappusēm. "Slepenā vēsture" mēģina noskaidrot, kāpēc tas tika izdarīts? Vienkāršais Kalifornijas puisis elitārā Jaunanglijas koledžā vēl elitārākā kompānijā apgūst sengrieķu valodu un antīkās pasaules noslēpumus. No angļu valodas "Slepeno vēsturi" tulkojusi Karīna Tillberga, izdevusi "Zvaigzne ABC". Tulkotāja raksta: "..ne vienmēr pretenciozas intelektuālas noslieces un ārēja izsmalcinātība biedrojas ar cilvēcību un augstiem ētiskiem principiem."   Raidījumu atbalsta:

"Pēc avārijas man nācās no jauna mācīties runāt un rakstīt," saka Ģirts Koknēvičs, kura debijas romānu "Puškina ielas buru skola" izdevis apgāds "Dienas Grāmata". Kopā ar autoru Lasītavas studijā ir redaktore Gundega Blumberga. Literāts un dziesminieks Ģirts Koknēvičs pabeidzis Rīgas Mūzikas internātvidusskolu un studējis dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Iznācis viņa dzejas krājums "Japāņu modinātāja šonakts" (2005). Ingus Baušķenieka studijā kopā ar grupu "Dodo" Ģirts Koknēvičs ierakstījis albumus "Pasaule var nomirt" un "Tur tek tu", kuros sacerējis gan mūziku, gan tekstus. Tagad debija prozā – romāns "Puškina ielas buru skola". Latvijas pieredzējumi 90. gados skolā, barikādēs un armijā. Skops vārdos. Ģirts Koknēvičs mūsu sarunu pavada ar noslēpumainu smaidu. Mēs varam tikai minēt, kas aiz tā slēpjas. Pats galvenais laikam – turpināt rakstīt. Raidījumu atbalsta:

Kristīne Želve jums varbūt palikusi prātā no filmas "Mērijas ceļojums” vai apjomīgās grāmatas "Grosvaldi”, taču šoreiz viņa koncentrējusies īsajiem stāstiem, kas izdoti krājumā ar diezgan skarbu nosaukumu "Dzīve tevi salauzīs". Tas ir arī viens no stāstiem, kurus Radio mazajā lasītavā lasa Gundars Āboliņš. Vēl viņam iepatīkas "Par aktrises darbu" un "Love Story jeb Kā filmā, savukārt radio visinteresantāk lasīt "" Svešos smieklus". "Tomēr valoda un teksta aicinājums atgriežas un uzvar pesimismu, un īsprozas jeb zibprozas krājumā "Dzīve tevi salauzīs" es darbojos ar "ekonomisko literatūru", tekstradē izmantojot maksimāli ekonomiskus izteiksmes līdzekļus, sižetus un varoņu emocionālo spektru. Mani interesē "mazi" notikumi un ārēji tikko pamanāmi dvēseles pārdzīvojumi, ikdienišķas situācijas un sadzīves viļņu uzšūpotas drāmas. Krājuma kompozīciju veidota pēc kino tik populāro "pieaugšanas stāstu" principiem – paturot prātā Remarka teikto, ka īsti pieaudzis cilvēks gan nekļūst nekad. Manas literārās vadugunis šajā tekstu radīšanas ceļojumā bija divas izcilas īsprozas autores, Lidija Deivisa un Agota Kristofa, un, tā kā abas rakstnieces savukārt ietekmējušās no Semjuela Beketa, pastarpināti droši vien arī viņš”, tā par savu jauno krājumu saka pati autore Kristīne Želve. Stāstu krājumu "Dzīve tevi salauzīs" izdevusi "Orbīta". Raidījumu atbalsta:

Kas gan īsti notika Elsinorā? Ar šo jautājumu jau vairākus gadus nodarbojas mākslinieks Miervaldis Polis, pētot un tulkojot Šekspīra lugu "Hamlets". Un kam dot Polonija un Klaudija lomas? Bet iestudēt gan varētu tāds režisors, kas pats ir labs aktieris – arī par to tulkotāja vēstulē. Šoreiz Radio mazās lasītavas ieraksts ir tikpat neparasts kā arī šis izdevums – žaketes kabatā ieliekams, melnu vāku, sarkaniem burtiem "Dāņu princis Hamlets". Radio studijā uz galda ir ne tikai grāmata, bet arī vēstules, kurās Miervaldis Polis rakstiski atbildējis uz Gundara Āboliņa un Ingvildas Strautmanes jautājumiem. Atbildes rakstītas ar parasto zīmuli. Ja ko pārdomā, var arī izdzēst, bet, ja ne – tad grafīts ir noturīgāks pret laika pārbaudījumiem. Tieši dažādu laiku sociālie vai politiskie uzslāņojumi "Hamleta" tulkojumiem latviešu valodā arī pamudinājuši Miervaldi Poli radīt savu. Par citiem apsvērumiem lasāms tulkotāja priekšvārdā. Vēstules mums nogādāja un studijā sarunājās grāmatas dizainere un izdevēja Katrīna Vasiļevska. Šekspīrs. "Dāņu princis Hamlets", no angļu valodas tulkojis Miervaldis Polis. Droši vien stāsts par Dāniju arī ir tikai māņu kustība kā paukošanā. Joprojām. Raidījumu atbalsta:

Šīs grāmatas teksts ir trausls un ievainojams tāpat kā abi tās varoņi – Rojs, kuram pāri pusmūžam, un patversmes suns Vienacs. Rojam ir enciklopēdiskas zināšanas par putnu, zivju, molusku un augu nosaukumiem, kas tādas arī prasa grāmatas tulkotājam Ilmāram Šlāpinam.  Šī romāna autorei, īru rakstniecei Sārai Baumei, pašai, protams, arī ir suns, un šis ir viņas debijas romāns. Ja vēlaties, tas ir stāsts par diviem vientuļniekiem, kuriem nākas sastapties vienam ar otru un saviem pagātnes noslēpumiem; par dēmoniem, kas mīt gan cilvēkos, gan dzīvniekos. Sāra Baume intervijā žurnālam "Guardian" atzīst, ka viņa vienmēr ir gribējusi būt māksliniece. Pabeigusi Dūnlieras mākslas skolu, viņa sāka strādāt mākslas galerijā, kā to dara daudzi jauni, nabadzīgi mākslinieki, un drīz arī sāka rakstīt par mākslu. Tā kā Sārai patika daiļliteratūra, viņa izlēma, ka rakstīs to, iestājās radošās rakstniecības kursā Trinitijas koledžā Dublinā. Viņas pirmā grāmata "Spill Simmer Falther Wither" (latviski tā ieguvusi nosaukumu "plūst virst krist vīst"), kas iznāca 2015. gadā, ieguva ļoti lielu ievērību, tika nominēta vairākām balvām, kā arī ieguva Džefrija Fābera memoriāla naudas balvu, kas ļāva Sārai un viņas partnerim, arī māksliniekam, uzsākt no sociālajiem pabalstiem neatkarīgu dzīvi. Tagad šis romāns, kura četras nodaļas atbilst četriem gadalaikiem, ieguvis latvisko tulkojumu un nosaukumu "plūst virst krist vīst". Par to, kā nonācis līdz šādam nosaukumam, par fonētiskajām spēlēm un atkārtojumiem Radio mazajā lasītavā stāsta tulkotājs Ilmārs Šlāpins. Sāras Baumes romānu "plūst virst krist vīst" izdevis apgāds "Jānis Roze". Raidījumu atbalsta:

1905. gada 2. decembrī revolucionārie vadoņi pamet pilsētu. ”Pusdienlaikā armija ienāk pilsētā, kur to ar svētbildēm un sālsmaizi sagaida pareizticīgo priesteris un pilsētnieku delegācija. Tukuma revolūcija ir beigusies. Sākas revolucionāru vajāšana, soda ekspedīcijas turpina darboties līdz 1907. gadam”, tā noslēdzas revolucionāro notikumu hronoloģija Tukumā. Guntis Tālers, izmantojot vēsturiskos faktus un vēsturiskās personas, piemēram, Fon Reku dzimtu, nenotveramo teroristu Pēteri Tālbergu (īstajā vārdā Jāni Žākli, iesauktu par Mērnieku, kas starptautiski pazīstams kā anarhists Pēteris Mālderis), Ģedertu Eliasu, aktīvu revolucionāri Maiju Eliasi-Cielēnu, kā arī daudzus citus, rada vēsturisku piedzīvojumu romānu "Tukuma karš". Autors mūs vadā pa Tukumu – Lielo ielu, Ekmaņa viesnīcu, Viesīgās biedrības namu, Jauntukumu jeb Desu ciemu un, protams, pa Durbes pili, kad revolucionārie notikumi tikai briest. Kā jau romānam piederas, ir arī romantiskā līnija. Radio mazajā lasītavā par Gunta Tālera romānu "Tukuma karš" stāsta Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola. Izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta: 

Kinorežisors Jānis Streičs raksta. Šī ziņa no Lietuvas lauku mājām, kur tagad dzīvo Jānis Streičs ar sievu Vidu, sasniedz Rīgu, un Radio mazā lasītava ceļo, dodas parunāties un iegūt unikālu iespēju palasīt topošo darbu. Gundars Āboliņš to meistarīgi dara no Jāņa Streiča datorekrāna. Viņš lasa par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkānu, par Bondaru Zosju un Vecās naudas ozolu, par "zababoniem", kā Latgalē sauca māņticīgus aizspriedumus, arī par divvaldībām, par Perpu, kurai bija bail no "vardivēm" (vardēm) un kādu strīdu - kad Ulmanis liek mājas būvēt pa čivļu modei, kamēr čangaļi grib pa savai - sentēvu. "Un uz mani no kurpju kastes raugās romāns," - arī tā saka Jānis Streičs, citējot rakstnieku Vladimiru Dudincevu, kura romāns "Ne no dienišķākās maizes vien" padomju Maskavas literārajās aprindās savulaik tika atzīts par kaitīgu. Jānim Streičam tas romāns sāka skatīties no kādas kurpju kastes gluži negaidītā veidā. Raidījuma laikā jūs arī uzzināsit, kas ir Kazimira mazdēls, bet galu galā - varbūt tas nemaz nebūs kultūrvēsturisks romāns ar daudzām retrospekcijām, bet gan atsevišķi stāsti - tas paliek autora ziņā, bet mums ir unikāla iespēja būt klāt literāra darba tapšanas procesā. Raidījumu atbalsta:

„Es sapņoju, ka piedalos pats savās bērēs, eju, iejucis starp draugiem, kas ģērbušies svinīgā sēru drānās, taču līksmu garu. Mēs visi izskatījāmies laimīgi, ka esam kopā,” tā Gabriels Garsija Markess raksta grāmatas „12 stāsti ceļinieki” prologā „Kāpēc divpadsmit, kāpēc stāsti un kāpēc ceļinieki”. Kolumbijā dzimušo, ilgus gadus Eiropā dzīvojošo rakstnieku Markesu pazīstam no darbiem „Simt vientulības gadiem” (pagājušajā gadā ar Markesa ģimenes atbalstu un Kolumbijas radošo komandu tapusi ‘”Netflix” 16 sēriju filma par dzīvi mītiskajā pilsētā Mokondo „One Hundred Years of Solitude”), ‘'Pulkvedim neviens neraksta” un „Mīlestība holeras laikos'', bet „Patriarha rudens” Latvijā iedzīvojies topošo režisoru un aktieru festivāla nosaukumā. Grāmatā „12 stāsti ceļinieki” Markess ne tikai turpina maģisko reālismu, bet arī īsteno ideju uzrakstīt vairākus stāstus, kurus vieno kāds vārds, tēls, smarža vai darbības fons. Atgriežoties pie Markesa zīmīgā sapņa, kas iezīmēja šo stāstu ieceres sākumu, smeldzīgākā autora atziņa ir: „..nomirt nozīmē vairs nekad nesastapt draugus”. Gabriela Garsijas Markesa „12 stāstus ceļiniekus” no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Dianas Bogdanovas pirmā grāmata „Mana ome un vareņiki” bija veltīta viņas vecmāmiņai, Ukrainā pavadītajai bērnībai un garšīgu ēdienu receptēm. Jaunās grāmatas nosaukumā arī ir ēdiens – „Andalūzijas rasols”. Arī te ir vietējās virtuves smalkumi, bet pats galvenais – grāmata ir par sauli, prieku, deju un sapņu piepildīšanos. Andalūzija ir prāvs zemes gabals Spānijas dienvidos, to apskalo gan Atlantijas okeāns, gan Vidusjūra un no Āfrikas šķir vien 13 kilometrus platais Gibraltāra šaurums. Pirms doties uz Andalūziju, Diana pie Barselonas deju zālēs sastop cilvēkus no dažādām valstīm, kuri dejo tango un arī apvieno darbu ar ceļošanu. Pēc pusgada arī Dianai izdodas uz diviem mēnešiem īstenot šo „workation” Andalūzijā. Darbs sabiedriskajās attiecībās un labdarībā, kaislība uz tango dejošanu, ceļošanu un valodu mācīšanos – tā varētu raksturot Dianu, kuras iespaidi tagad apkopoti „Andalūzijas rasolā”. Izdevusi ‘'Zvaigzne ABC”.   Pēc grāmatas izlasīšanas jūsu ēdienkartē varētu parādīties arī aukstā mandeļu biezzupa, cūkgaļa sarkanvīna mērcē vai fritēti virtuļi. Dianas Bogdanovas „Andalūzijas rasolu” gandrīz neiespējami lasīt bez vēlmes pašam aizbraukt uz Andalūziju… Raidījumu atbalsta:

Somu rakstnieci Rīku Pulkinenu pazīstam jau no viņas latviešu valodā tulkotā romāna "Patiesība". Tagad "Jāņa Rozes apgāds" laidis klajā viņas romānu "Burvība", to arī no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Viņa pieļauj, ka "Burvību" var lasīt arī kā sava veida nāves izmeklēšanu, kurā ir gan līķa autopsija (ar kuru, starp citu, sākas grāmata!), gan izmeklēšana, gan protokoli un liecības. Bet var lasīt citādi – kā stāstu par meitenību, fantāzijām, spoguļošanos un maldīšanos starp pieaugušajiem. Galvenā varone ir septiņpadsmitgadīgā Filipa Lākso. Te ir arī kāda ļoti pieaugusi sieviete, kurai ir nopietns darbs un ģimene ar diviem bērniem, viņa romāna nosaukta par sastrēgumgadu sievieti, kurai jāspēj tikt galā ar savām dusmām. Protams, ir arī puiši un vīrieši, gan literatūras skolotājs, gan iepazīšanās aplikācijās atrastie. Mūsdienās filmēt vairs nav nekas ekskluzīvs, un video ierakstiem – inscenētiem vai ikdienišķiem – arī šeit ir svarīga loma, tāpat kā skaņu celiņam, literatūras un filmu sarakstam. Vēl kāda svarīga piebilde – iespējams, Rika Pulkinena viesosies Rīgas grāmatu svētkos oktobrī. Saruna ar Maimu Grīnbergu arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Šogad izdotajai Ēvalda Valtera grāmatai "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" ir sarežģīta vēsture. Tajā gan poēma "Rusiāde", kuru Ēvalds Valters bija parakstījis ar pseidonīmu Ints Baltarājs un sarakstīja padomju okupētajā Latvijā, gan Valtera rakstāmgaldā atrastais atmiņu manuskripts. To atrada Aina Sļisarenko, kurai aktieru Ēvalda Valtera un Veras Gribačas dēls Raits uzticēja glabāt vecāku bibliotēku Kurmāles pagasta pārvaldes ēkā. Tā ir Ēvalda Valtera dzimtā puse, dēla vēlme ir, lai bibliotēka dzīvo, nevis paliek ieslēgta kādā dzīvoklī. Sazinoties ar Kurmāles cilvēkiem, tagad piemiņas istabu iespējams apmeklēt ikvienam, bet apgāda "Jumava" izdotajā grāmatā "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" lasāms gan par Ēvalda Valtera strēlnieka gaitām, gan dažādajām teātru pieredzēm un piedzīvojumiem, gan darbu radiofonā. "Radio mazās lasītavas" interneta versijā pieejams arī Latvijas Radio arhīva materiāls, kurā 1990.gadā Ēvalds Valters Aldai Briedei stāsta par "Rusiādi".

Mīms, kura sejai pat nav vajadzīgs grims, kustību režisors, pedagogs, vizionārs, intelektuālais disidents mūzikā, jumtu staigātājs – Ansis Rūtentāls (1949–2000). Grāmatu par viņu sarakstījusi viena no kustību teātra („Kustoņu") dalībniecēm Guna Bīriņa, daudz sarunājoties ar laikabiedriem un izmantojot ierakstus Mīmu ansambļa un Kustību teātra dienasgrāmatās. Neatņemama sastāvdaļa ir apstādināti kustību izrāžu un videofilmu kadri. Grāmatas struktūru veido Anša Rūtentāla izrādes "Krāsas (Noskaņu spēles). Ceļojums" (1982) sižetiskā līnija. Saglabājot izrādes daļu oriģinālos nosaukumus un pakārtojot tiem Rūtentāla dzīves posmus. Grāmatas nosaukums „Ansis Rūtentāls. Ceļojums". Izdevis „Neputns". Monogrāfiju ievada teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres priekšvārds par Ansi Rūtentāla un viņa nozīmi Latvijas teātra vēsturē. Gundars Āboliņš lasa gan par jumtiem, gan izrāžu tapšanu kustībā, gan mīlestību, bet pats viņš atceras Anša Rūtentāla izcilo mūzikas gaumi. Raidījumu atbalsta:

"Pulkstenis ir divpadsmit, un viss ir labi!" – esiet mierīgi, zagļi zog, vazaņķes vazaņķējas, brāļi brāļojas un slepkavas slepkavo. Terija Pračeta radītajai Diska pasaulei piedien gan rūķi un slepena brālība, gan troļļi, gan Neredzētās Universitātes arhikanclers, nemaz nerunājot par pirmo municipālo pūķi. Ja jums kaut kas no tā visa šķiet biedējoši pazīstams, arī tad esiet mierīgi, jo Diska pasauli sargā Sardze. Angļu rakstnieks sers Terenss Deivids Džons Pračets par Diska pasauli radījis 41 komisku fantāzijas romānu sēriju, kas nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam. Tulkotāja Māra Poļakova gan atzīst, ka Pračetu grūti ielikt kādā "kastītē", viens gan ir skaidrs, ka jābūt gataviem britu humoram, absurdai sabiedrības kārtībai un sienai, uz kuras rakstīts: "Atceries Vārdus!" Terija Pračeta Diska pasaules romānu "Sardze! Sardze!" no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevis "Prometejs". Lieki piebilst, ka Gundaram Āboliņam šis romāns ļoti gāja pie sirds… Raidījumu atbalsta:

Divi izcili režisori vienlaikus uzņem katrs savu filmu. Viņiem ir katram savs darba stils, arī katram savs atbalstītāju un pretinieku loks. Pēc kāda laika mēs viņus abus sauksim par itāļu kino grandiem, bet "Skaistā apjukuma" laikā, 60. gadu sākumā viņi sacenšas par aktrises Klaudijas Kardināles laiku. Viņi ir - Lukīno Viskonti, kas tobrīd filmē "Gepardu", un Federiko Fellini, kura radošajā procesā top "8 ½". Sadarboties ar abiem tik atšķirīgajiem lielmeistariem spēj vien komponists Nino Rota, kam arī ir savas dīvainības… Grāmatas "Skaistais apjukums" autors Frančesko Pikolo ir scenārists un rakstnieks, kuram jau bērnībā bija nepārvarama vēlme skatīties kino. Lasot grāmatu "Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads", ir sajūta, ka autors būtu bijis klāt gan abos filmēšanas laukumos, gan starp un aiz tiem, taču viņa dzimšanas gads (1964.) liecina, ka viņš ir tikai dzimis laikā, kad tas viss notiek. Tomēr Frančesko Pikolo šo klātbūtnes sajūtu rada, izmantojot tā laika presi, filmēšanas laukumu dienasgrāmatas, pat tiekoties ar Klaudiju Kardināli un, protams, labi orientējoties itāļu kino vēsturē, tā laika valdošajos baznīcas un partiju viedokļos. Frančesko Pikolo grāmatas "Skaistais apjukums" tulkotāja no itāļu valodas Līva Trektere iesaka noskatīties abas filmas, tad izlasīt grāmatu un tad - noskatīties filmas vēlreiz, jo, visticamāk, jūs paši savām acīm gribēsit pārliecināties, ka Klaudijas Kardināles nav divās hrestomātiskās filmas "8 ½" ainās. Grāmatu izdevis "Aminori". Fragmentus lasa Gundars Āboliņš, kurš ir iedvesmots vēlreiz noskatīties kādu no šiem itāļu kino šedevriem. Raidījumu atbalsta:

Ievai Strukai Astrīda Kairiša sākās ar Lauras lomu filmā "Ezera sonāte", bet uz skatuves – ar Antoniju "Skroderdienās Silmačos". Daudzas nefiksētas sarunas pie bezgalīgām kafijas tasēm un Astrīdas izsmēķētām cigaretēm - tā ir liktens dāvana, Ievai Strukai strādājot Nacionālajā teātrī, pierunāt Astrīdu, kura jau sen nesniedz intervijas par sevi, sarunai "Teātra Vēstnesim" viņas 70. jubilejas sakarā un palūgt dažas bērnības dienu bildes rakstam izdevumā "100 izcili Latvijas aktieri". Varbūt tas ir sākums, lai taptu grāmata "Kafija un cigaretes. Astrīda", kas prasa gan striktu struktūru, gan spēju sabalansēt emocionālo ar racionālo, attēlu ar tekstu. Varat to saukt arī par savdabīgu fotogrāmatu, kuras līdzautors ir fotomākslinieks Kristaps Kalns. Diplomdarba izrādē Astrīda spēlē Zani, pēc tam šī loma seko līdz filmai un visbeidzot – līdz Elmāra Seņkova iestudētajiem "Pūt, vējiņi!" Nacionālajā teātrī. Astrīdai ir daudz dots kā māksliniecei, bet cilvēciski - sarežģīts liktenis. Un arī kā jaunai aktrisei jādzird Smiļģa verdikts, ka nebūs… Tad seko liktenīgā Liepāja un atgriešanās Rīgā. Ievas Strukas grāmatu, kas veltīta aktrisei Astrīdai Kairišai (1941–2021), "Kafija un cigaretes. Astrīda"izdevuši "Latvijas Mediji". Noslēpuma klātbūtne paliek – sejā un balsī. Raidījumu atbalsta:

Spāņu autore Irene Valjeho grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" sajaukusi stilus, pētniecību un iztēlošanos, lai stāstītu par Oksfordas bibliotēkas pazemes krātuvēm, par Rosettas akmeni, par pozām, kādās vajadzēja stāvēt senajam lasītājam, par izredzēto nišām, par tīstokļiem, ādām, nosaukumiem, kuru sākumā nebija… Grāmatas "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" autore Irene Valjeho ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece. Antīkās literatūras pētniece un popularizētāja, sarakstījusi vairākus romānus un bērnu grāmatas, ik nedēļu publicē publicistiskas slejas laikrakstos. Darbs "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" tulkots un izdots jau 30 valodās, tagad arī latviski. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, piederēja vara. Tas bija sen. Raidījumu atbalsta:

Vismaz reizi gadā Latvijas Televīzija rāda videofilmu "Likteņa līdumnieki". Virdžīnija Lejiņa ir "Līdumnieku" režisore. Kopā ar vīru Jāni Lejiņu sarakstījusi grāmatu "Straupes pilskungi", kas lielā mērā bija sākotnēji iecerēta kā scenārijs. Ja radošam cilvēkam enerģija plūst pāri malām, bet vairs nav iespēju filmēt televīzijā, tad jārodas kam jaunam – tā Virdžīnija Lejiņa radīja dokumentālo filmu par aktrisi Elvīru Baldiņu "Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa". Par latviešu aktrisi, kura aizgāja mūžībā 105. gadu vecumā, kura esot mācējusi ar tautasdziesmām vien izvadīt. Viņai vispār bija tautasdziesmas katram dzīves gadījumam. Tagad Virdžīnija Lejiņa (draugu un kolēģu saukta par Džīnu) ir grāmatas autore. Tās nosaukums „Reizēm. Vienmēr. Nekad." Grāmatas pirmajā lappusē ir Marģera Zariņa citāts: „Kur tas vējš aprakts un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums." Virdžīnijas Lejiņas romānu "Reizēm. Vienmēr. Nekad" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:  

"Ir paaudze, kam "Osiris" saistās ar brīvību, neatkarību, pieaugšanu, mājām, pirmo balzamu ar kolu, pēdējo oficiālo cigareti iekštelpās un dejām uz galdiem. Šis stāsts lielā mērā ir tieši par viņiem. Un par Andreju Žagaru, kurš nenoliedzami bija un joprojām ir "Oziris" sirds," tā grāmatu "Oziris. Sākums" ievada Anete Konste, kura pati noteikti nepieder tai paaudzei, kurai "Oziris" bija tā brīvības un neatkarības vieta. Viņa ir jauna. Tagad viņa ir uzklausījusi atmiņu stāstus (arī pretrunīgus), lasījusi 90. gadu presi ar ēdienu, viesu un kokteiļu aprakstiem (tādu vairs mūsdienu Latvijas presē nav), papētījusi arī dažus dokumentus un, protams, ēdienkartes. Anete Konste atbild, ka, protams, viņa ir bijusi "Ozirisā", bet grāmatas dizaina autors Ģirts Reiniks gan tikai tagad esot aizgājis, taču grāmatas apvāks ir precīzs trāpījums. Kāpēc no daudzajiem Andreja Žagara restorāniem izdzīvoja tieši šis? Ko 90. gadu realitātē nozīmēja ledus? Kāpēc putekļusūcēju bija jāved no Šveices? Kāpēc viesi atdauzīja kājas? Kas ir "binoklis"? Kas ir Aivara Vilipsōna mīļākais ēdiens? Kāpēc Edīti Piafu nevarēja spēlēt no rīta? Šie un daudzi citi jautājumi tiek atbildēti vai arī atstāti bez skaidrām atbildēm, jo katram ir tiesības strīdēties par grāmatā aprakstīto. Tāpat kā domās pievienot grāmatas tekstam un fotogrāfijām paša piedzīvoto Lāčplēša un Krišjāņa Barona ielas stūra telpās. Anete Konste "Oziris. Sākums". Ideja - Katrīna Jaunupe. Izdevis fonds „Mākslai vajag telpu". Raidījumu atbalsta:

Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos un piedzīvo visas cilvēciskās emocijas, piedzīvo bailes un konfliktus, protams, piedzīvo arī neprātīgi skaisto virsotņu sajūtas. Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē. Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums". Izrādās, andīnisms ir citur pasaulē labi pazīstams jēdziens, kaut arī latviešu valodā ne tik izplatīts. "Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu," tā raksta grāmatas autori Kristīne un Kristaps Liepiņi. Sarunās ar viņiem, uzzinām arī, kāpēc Kristīne mazajā piezīmju grāmatiņā katru rūtiņu vēl sadala uz pusēm, kāda pildspalva kalnos ir svarīga, kāds fotoaparāts fiksē kalnu kadrus un kāpēc disciplīna ir svarīga ne tikai kalnos, bet arī rakstīšanā. Kristīnes un Kristapa Liepiņu otro kalnu pieredzes grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājuma" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" tulkotājs Edvīns Raups ieraudzīja jau pēc tā iznākšanas. "Zem klajas debess" ir Karrasko debijas romāns, kurš Spānijā kļuva par 2013.gada grāmatu, bet autors Hesuss Karrasko tagad tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem un pārsteidzošākajiem spāņu literatūras atklājumiem pēdējos gados. Apjomā neliels, bet ārkārtīgi intensīvs romāns, kurā zēns bēg no vajātājiem pa vientulīgu, saules izdedzinātu klajumu, bet ceļā sastaptais kazu gans gan rūpējas, gan biedē. "Brīžiem laika plūdums romānā it kā apstājas, un lasītājs lielā mērā sakūst ar bēgļu skarbo likteni, kurā par galvenajām vērtībām kļūst piesardzība un savstarpēja uzticēšanās," tā raksta tulkotājs Edvīns Raups, vadot mūs cauri sausuma piemeklētam līdzenumam nezināmā laikā un vietā Spānijā. Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevis "Jāņa Rozes apgāds". Raidījumu atbalsta:

Ieteikusi un tulkojusi Silvija Brice – tā varam lasīt uz Monikas Helferes romāna "Bagāža" latviešu izdevuma vāka. Tā ir dzimtas triloģijas pirmā daļa, taču dzimtas sāgas esam pieraduši redzēt daudz, daudz biezākas. Šajā romānā ir lakoniski un koncentrēti teikumi, bet teju aiz katra teikuma ir noslēpums. Varbūt tāpēc, ka kalnos šī ģimene dzīvo noslēgtu un mazvārdīgu dzīvi, runā un aprunā tikai tur lejā – ciematā. Fonā notiek karš, kāds – aiziet karā, kāds – krīt, kāds pārnāk mājās ar naudu, bet kļuvis gandrīz nepazīstams. Centrā ir Marija, kura kopā ar bērniem sēž baznīcas sieviešu pusē, viņi turas kopā, viņus iesauc par ‘'Bagāžu”. Austriešu rakstnieces Monikas Helferes romānu „Bagāža” izdevusi „Zvaigzne ABC”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Raidījumu atbalsta:

Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli. Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā. Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts? Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek. Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne". Raidījumu atbalsta:  

Ja Fricis Treilands Maskavā nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, tad Krievzemē būtu par vienu ierindas mērnieku vairāk un mums nebūtu nekādas intereses par viņu uzzināt ko vairāk. Bet Fricis satika Krišjāni Valdemāru, kas sev raksturīgā manierē jauno puisi pierunāja sastādīt vārdnīcu, bet vēlāk – doties etnogrāfiskā ekspedīcijā un vākt latviešu gara mantas. Fricis Treilands kļuva par Frici Brīvzemnieku, ko varam uzskatīt par pirmo latvieti, kas vāc tautas folkloras vērtības. Viņš pats arī raksta un tulko, bet pa vidu starp pārvāciskošanas un pārkrievošanas tendencēm Kurzemes skolās nosargā latviešu valodu. Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku. Osvalda Zebra romānu "Dzīvs!" izdevusi "Dienas Grāmata". Plašāka saruna ar Osvaldu Zebri skanēja raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Šo grāmatu viņš veltīja savai sievai Marijai, kas ir vijolniece. Pastaigājoties un sarunājoties, somu komponists un mūzikas žurnālists Osmo Tapio Reihele radīja grāmatu, ko varētu ielikt "populāri populāro" grāmatu plauktiņā, ja vien teksts kaut kur ap vidu nekļūtu sarežģītāks, kā atzīst pats autors. Un tātad – grāmatas nosaukums ir "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Osmo Tapio Reihele lieto terminu "laikmetīgā mākslas mūzika" un pierāda, ka jūs noteikti esat dzirdējuši šo mūziku, jo jūs taču skatāties filmas un seriālus, kur dramatiskos spriedzes brīžos tiek izmantota laikmetīgā mūzika. Viņš pats bija pārsteigts, ka par šo grāmatu, kad tā iznāca Somijā, bija tik liela interese, galu galā – viņš 30 gadus bija pats rakstījis mūziku, bet pastiprināta interese par viņu radās tikai pēc grāmatas "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Grāmata arī 2021. gadā ieguva Somijas vissvarīgāko literāro balvu "Finlandia'" populārzinātniskās literatūras kategorijā. Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Tā kā autors viesojās Rīgā Grāmatu svētkos, mums ir iespēja dzirdēt arī fragmentus no viņa sarunas ar "'Klasikas" kolēģi Orestu Silabriedi. Raidījumu atbalsta:

Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk?  Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem. Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas. Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš. Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo:   Raidījumu atbalsta:

Izdevniecības "Omnia mea” grāmatas vienmēr ir īpašas. Tās izvēlējusies un izdevusi franču valodas tulkotāja Inta Geile. Šogad viņa saņēma balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Viņa ir  tulkotāja, pasniedzēja un izdevēja. Radio mazajā lasītavā esam lasījuši gan Denī Didro "Paradokss par aktieri",  Semjuela Beketa Stāstus par neko", Albēra Kamī "Piezīmju grāmatiņu", Van Goga "Vēstules no Provansas" un daudzas citas. Tā arī esam iepazinuši franču literatūras īpašās grāmatas un dažādu paaudžu tulkotājus. Viena no viņām  ir Gita Grīnberga, šoreiz mums priekšā viņas tulkotā Agotas Kristofas stāstu grāmata "Nav svarīgi". Agota Kristofa (1935.-2011.) ir ungāru izcelsmes rakstniece, kas 21 gada vecumā pameta dzimteni, dzīvoja Šveicē un rakstīja franču valodā. Iespējams, tāpēc, ka tā nav viņas dzimtā valoda, Kristofas franču valoda ir īpaša, tajā nav nekā lieka. Franču valodu viņa pat uzskatījusi par savu ienaidnieku, jo tā nogalināja viņas ungāru valodu un Šveicē viņa sākumā jutusies kā analfabēte. Agotai Kristofai ir pat stāsts "Analfabēte".  Stāstu izlasē "Nav svarīgi" apkopoti iepriekš nepublicēti teksti, pārsvarā agrīnās jaunības darbi, 25 stāsti, kas pēc forma atgādina dzejprozu, bet viņas prozu nereti pielīdzina Semjuela Beketa un Ežēna Jonesko darbiem.   Agotas Kristofas stāstu izlasi "Nav svarīgi" no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga, izdevusi "Omnia mea".   Raidījumu atbalsta:

Jāna Kaplinska eseju un viedokļrakstu tematu loks ir ārkārtīgi plašs: no mauriņa pļaušanas un parfīmiem līdz Lielajam sprādzienam un dievam, no šumeru eposiem un Laodzi līdz pilsētplānošanai un geju kultūrai. Tomēr brīvība, valoda, dvēsele, cilvēka eksistenciālie jautājumi un paša "es" attiecības ar pasauli ieņem īpašu vietu viņa domu apļos. Jāna Kaplinska pārdomu izlasi "Viss ir brīnumains" no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis "Neputns". Radio mazajā lasītavā Jāna Kaplinska eseju fragmentus lasa Gundars Āboliņš, par Jānu Kaplanski stāsta tulkotāja Maima Grīnberga. "Jāns Kaplinskis (1941-2021) igauņu kultūrā sešdesmit gadus bijis ārkārtīga starojuma avots, kura gaisma un siltums sniedzās arī tālāk. No vienas puses, viņš bija gluži kā viesis no nez kādiem tālumiem - no plašākas pasaules ar dienvidu klimatu vai pat no aizzvaigžņu kosmosa. No otras puses, viņa saknes tomēr bija dziļi vietējā augsnē - igauņu valodā un priekšstatu pasaulē," raksta Merts Veljatags par Jāna Kaplinska domu klejojumiem grāmatas pēcvārdā. Raidījumu atbalsta:

Kā var uzzīmēt balsi? Kā izskatās, ja Gundega Šmite saka: "Koncerts stāstos"? Tas ir iespējams, autorei sadarbojoties ar mākslinieci Gitu Treici. Komponistes un tagad jau arī mūzikas terapeites Gundegas Šmites dzīve rit Grieķijā un Latvijā. Viņa mūziku, literatūru un terapiju uzskata par dabisku lietu kārtību. Viņas kontā jau ir grāmatas "Brīnišķā operas pasaule" un "Grieķu svīta", bet jaunākā stāstu grāmata "Koncerts stāstos" organiski iedzīvojas klasiskās mūzikas formās. Ja vēlaties - ievadam gan koncerta programma, gan programmas anotācija ar skaidrojumu, kas ir sonāte, variācijas, elēģija, rondo, imprompts un invencija, bet varat lasīt arī bez mūzikas formu pārzināšanas. Gundegas Šmites "Koncertu stāstos" izdevis "Jāņa Rozes apgāds". Grāmata nominēta Latvijas Literatūras gada balvas garajam sarakstam. Raidījumu atbalsta:

Raiņa un Aspazijas trimdas zemē Kastaņolā, Šveicē, kur tagad atrodas ne tikai abiem dzejniekiem veltīta ekspozīcija, bet arī ielas, kas nosaukta abu dzejnieku un patriotu vārdā, Aspazijas 160.dzimšanas dienas svinībās piedalījās arī Radio mazā lasītava. Kopā ar Gundaru Āboliņu un Ingvildu Strautmani ceļoja arī Raiņa atmiņu grāmata "Kastaņola" un literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas ieteiktas Aspazijas vēstules no Šveices Antonijai Lūkinai un Birutai Skujeniecei. Kastaņolā bija pulcējušies latvieši no Cīrihes, Bernes, Ženēvas, Itālijas un Vācijas, grāmatas un sarunas risinājās triju stundu garumā. Raidījumu atbalsta: