Radio mazā lasītava

Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos un piedzīvo visas cilvēciskās emocijas, piedzīvo bailes un konfliktus, protams, piedzīvo arī neprātīgi skaisto virsotņu sajūtas. Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē. Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums". Izrādās, andīnisms ir citur pasaulē labi pazīstams jēdziens, kaut arī latviešu valodā ne tik izplatīts. "Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu," tā raksta grāmatas autori Kristīne un Kristaps Liepiņi. Sarunās ar viņiem, uzzinām arī, kāpēc Kristīne mazajā piezīmju grāmatiņā katru rūtiņu vēl sadala uz pusēm, kāda pildspalva kalnos ir svarīga, kāds fotoaparāts fiksē kalnu kadrus un kāpēc disciplīna ir svarīga ne tikai kalnos, bet arī rakstīšanā. Kristīnes un Kristapa Liepiņu otro kalnu pieredzes grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājuma" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" tulkotājs Edvīns Raups ieraudzīja jau pēc tā iznākšanas. "Zem klajas debess" ir Karrasko debijas romāns, kurš Spānijā kļuva par 2013.gada grāmatu, bet autors Hesuss Karrasko tagad tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem un pārsteidzošākajiem spāņu literatūras atklājumiem pēdējos gados. Apjomā neliels, bet ārkārtīgi intensīvs romāns, kurā zēns bēg no vajātājiem pa vientulīgu, saules izdedzinātu klajumu, bet ceļā sastaptais kazu gans gan rūpējas, gan biedē. "Brīžiem laika plūdums romānā it kā apstājas, un lasītājs lielā mērā sakūst ar bēgļu skarbo likteni, kurā par galvenajām vērtībām kļūst piesardzība un savstarpēja uzticēšanās," tā raksta tulkotājs Edvīns Raups, vadot mūs cauri sausuma piemeklētam līdzenumam nezināmā laikā un vietā Spānijā. Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevis "Jāņa Rozes apgāds". Raidījumu atbalsta:

Ieteikusi un tulkojusi Silvija Brice – tā varam lasīt uz Monikas Helferes romāna "Bagāža" latviešu izdevuma vāka. Tā ir dzimtas triloģijas pirmā daļa, taču dzimtas sāgas esam pieraduši redzēt daudz, daudz biezākas. Šajā romānā ir lakoniski un koncentrēti teikumi, bet teju aiz katra teikuma ir noslēpums. Varbūt tāpēc, ka kalnos šī ģimene dzīvo noslēgtu un mazvārdīgu dzīvi, runā un aprunā tikai tur lejā – ciematā. Fonā notiek karš, kāds – aiziet karā, kāds – krīt, kāds pārnāk mājās ar naudu, bet kļuvis gandrīz nepazīstams. Centrā ir Marija, kura kopā ar bērniem sēž baznīcas sieviešu pusē, viņi turas kopā, viņus iesauc par ‘'Bagāžu”. Austriešu rakstnieces Monikas Helferes romānu „Bagāža” izdevusi „Zvaigzne ABC”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Raidījumu atbalsta:

Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli. Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā. Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts? Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek. Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne". Raidījumu atbalsta:  

Ja Fricis Treilands Maskavā nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, tad Krievzemē būtu par vienu ierindas mērnieku vairāk un mums nebūtu nekādas intereses par viņu uzzināt ko vairāk. Bet Fricis satika Krišjāni Valdemāru, kas sev raksturīgā manierē jauno puisi pierunāja sastādīt vārdnīcu, bet vēlāk – doties etnogrāfiskā ekspedīcijā un vākt latviešu gara mantas. Fricis Treilands kļuva par Frici Brīvzemnieku, ko varam uzskatīt par pirmo latvieti, kas vāc tautas folkloras vērtības. Viņš pats arī raksta un tulko, bet pa vidu starp pārvāciskošanas un pārkrievošanas tendencēm Kurzemes skolās nosargā latviešu valodu. Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku. Osvalda Zebra romānu "Dzīvs!" izdevusi "Dienas Grāmata". Plašāka saruna ar Osvaldu Zebri skanēja raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Šo grāmatu viņš veltīja savai sievai Marijai, kas ir vijolniece. Pastaigājoties un sarunājoties, somu komponists un mūzikas žurnālists Osmo Tapio Reihele radīja grāmatu, ko varētu ielikt "populāri populāro" grāmatu plauktiņā, ja vien teksts kaut kur ap vidu nekļūtu sarežģītāks, kā atzīst pats autors. Un tātad – grāmatas nosaukums ir "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Osmo Tapio Reihele lieto terminu "laikmetīgā mākslas mūzika" un pierāda, ka jūs noteikti esat dzirdējuši šo mūziku, jo jūs taču skatāties filmas un seriālus, kur dramatiskos spriedzes brīžos tiek izmantota laikmetīgā mūzika. Viņš pats bija pārsteigts, ka par šo grāmatu, kad tā iznāca Somijā, bija tik liela interese, galu galā – viņš 30 gadus bija pats rakstījis mūziku, bet pastiprināta interese par viņu radās tikai pēc grāmatas "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Grāmata arī 2021. gadā ieguva Somijas vissvarīgāko literāro balvu "Finlandia'" populārzinātniskās literatūras kategorijā. Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Tā kā autors viesojās Rīgā Grāmatu svētkos, mums ir iespēja dzirdēt arī fragmentus no viņa sarunas ar "'Klasikas" kolēģi Orestu Silabriedi. Raidījumu atbalsta:

Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk?  Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem. Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas. Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš. Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo:   Raidījumu atbalsta:

Izdevniecības "Omnia mea” grāmatas vienmēr ir īpašas. Tās izvēlējusies un izdevusi franču valodas tulkotāja Inta Geile. Šogad viņa saņēma balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Viņa ir  tulkotāja, pasniedzēja un izdevēja. Radio mazajā lasītavā esam lasījuši gan Denī Didro "Paradokss par aktieri",  Semjuela Beketa Stāstus par neko", Albēra Kamī "Piezīmju grāmatiņu", Van Goga "Vēstules no Provansas" un daudzas citas. Tā arī esam iepazinuši franču literatūras īpašās grāmatas un dažādu paaudžu tulkotājus. Viena no viņām  ir Gita Grīnberga, šoreiz mums priekšā viņas tulkotā Agotas Kristofas stāstu grāmata "Nav svarīgi". Agota Kristofa (1935.-2011.) ir ungāru izcelsmes rakstniece, kas 21 gada vecumā pameta dzimteni, dzīvoja Šveicē un rakstīja franču valodā. Iespējams, tāpēc, ka tā nav viņas dzimtā valoda, Kristofas franču valoda ir īpaša, tajā nav nekā lieka. Franču valodu viņa pat uzskatījusi par savu ienaidnieku, jo tā nogalināja viņas ungāru valodu un Šveicē viņa sākumā jutusies kā analfabēte. Agotai Kristofai ir pat stāsts "Analfabēte".  Stāstu izlasē "Nav svarīgi" apkopoti iepriekš nepublicēti teksti, pārsvarā agrīnās jaunības darbi, 25 stāsti, kas pēc forma atgādina dzejprozu, bet viņas prozu nereti pielīdzina Semjuela Beketa un Ežēna Jonesko darbiem.   Agotas Kristofas stāstu izlasi "Nav svarīgi" no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga, izdevusi "Omnia mea".   Raidījumu atbalsta:

Jāna Kaplinska eseju un viedokļrakstu tematu loks ir ārkārtīgi plašs: no mauriņa pļaušanas un parfīmiem līdz Lielajam sprādzienam un dievam, no šumeru eposiem un Laodzi līdz pilsētplānošanai un geju kultūrai. Tomēr brīvība, valoda, dvēsele, cilvēka eksistenciālie jautājumi un paša "es" attiecības ar pasauli ieņem īpašu vietu viņa domu apļos. Jāna Kaplinska pārdomu izlasi "Viss ir brīnumains" no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis "Neputns". Radio mazajā lasītavā Jāna Kaplinska eseju fragmentus lasa Gundars Āboliņš, par Jānu Kaplanski stāsta tulkotāja Maima Grīnberga. "Jāns Kaplinskis (1941-2021) igauņu kultūrā sešdesmit gadus bijis ārkārtīga starojuma avots, kura gaisma un siltums sniedzās arī tālāk. No vienas puses, viņš bija gluži kā viesis no nez kādiem tālumiem - no plašākas pasaules ar dienvidu klimatu vai pat no aizzvaigžņu kosmosa. No otras puses, viņa saknes tomēr bija dziļi vietējā augsnē - igauņu valodā un priekšstatu pasaulē," raksta Merts Veljatags par Jāna Kaplinska domu klejojumiem grāmatas pēcvārdā. Raidījumu atbalsta:

Kā var uzzīmēt balsi? Kā izskatās, ja Gundega Šmite saka: "Koncerts stāstos"? Tas ir iespējams, autorei sadarbojoties ar mākslinieci Gitu Treici. Komponistes un tagad jau arī mūzikas terapeites Gundegas Šmites dzīve rit Grieķijā un Latvijā. Viņa mūziku, literatūru un terapiju uzskata par dabisku lietu kārtību. Viņas kontā jau ir grāmatas "Brīnišķā operas pasaule" un "Grieķu svīta", bet jaunākā stāstu grāmata "Koncerts stāstos" organiski iedzīvojas klasiskās mūzikas formās. Ja vēlaties - ievadam gan koncerta programma, gan programmas anotācija ar skaidrojumu, kas ir sonāte, variācijas, elēģija, rondo, imprompts un invencija, bet varat lasīt arī bez mūzikas formu pārzināšanas. Gundegas Šmites "Koncertu stāstos" izdevis "Jāņa Rozes apgāds". Grāmata nominēta Latvijas Literatūras gada balvas garajam sarakstam. Raidījumu atbalsta:

Raiņa un Aspazijas trimdas zemē Kastaņolā, Šveicē, kur tagad atrodas ne tikai abiem dzejniekiem veltīta ekspozīcija, bet arī ielas, kas nosaukta abu dzejnieku un patriotu vārdā, Aspazijas 160.dzimšanas dienas svinībās piedalījās arī Radio mazā lasītava. Kopā ar Gundaru Āboliņu un Ingvildu Strautmani ceļoja arī Raiņa atmiņu grāmata "Kastaņola" un literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas ieteiktas Aspazijas vēstules no Šveices Antonijai Lūkinai un Birutai Skujeniecei. Kastaņolā bija pulcējušies latvieši no Cīrihes, Bernes, Ženēvas, Itālijas un Vācijas, grāmatas un sarunas risinājās triju stundu garumā. Raidījumu atbalsta:

Būt par detektīvu un nenogurstoši jautāt, atgriežoties pie viena vai otra fakta, kam figurē dažādas versijas. Iesaistīt jaunās tehnoloģijas, lai gūtu apstiprinājumu. Tā varētu raksturot darbu, ko veikusi Brigita Ducmane, pētot Aspazijas dzīvi. Viņa pati gan nesagaidīja pētījuma iznākšanu vienos vākos, iespējams, ka tajā ir vēl arī nepabeigti teksti, bet tieši Aspazijas dzimšanas dienā – 16. martā – varam vērt vaļā Brigitas Ducmanes grāmatu "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" – Jelgavas vēsturi Aspazijas atmiņās un dzīves mistērijās. Brigita Ducmane savu pētījumu ir turpinājusi arī pēc darba Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā un Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros, tā priekšvārdā raksta literatūrzinātniece Gaida Jablovska, kura ir arī "Lasītavas" stāstniece. Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, par kādu fotogrāfiju gan būs īpašs stāsts – tā ir Aspazijas mātes fotogrāfija, bet viss pārējais būs sakārtots mistērijās – vārda mistērija, Dorotejas skolas mistērija, skaitļu mistērija, precību mistērija. Kas to lai zina – varbūt kādam uzņēmīgam jaunam pētniekam, pielietojot jaunākās tehnoloģijas, izdodas kādu mistēriju atšķetināt, vai, piemēram, noskaidrot, kāds izskatījās Ivans Kucevalovs. Kas to lai zina, varbūt jaunās muzeoloģijas metodes dos jaunu elpu arī Raiņa un Aspazijas muzejam Kastaņolā, kurā šogad Aspazijas 160.dzimšanas dienu svinēs Itālijas–Šveices latvieši kopā ar "Radio mazo lasītavu"? Brigitas Ducmanes "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" izdevis „Madris", stāstīja Gaida Jablovska. Raidījumu atbalsta:  

Varbūt esat ievērojuši māju Bulduros, Vienības prospektā, kuras melnraibās konstrukcijas ir atsauces uz Tjūdoru stilu? Tā ir būvēta un iekārtota tipiski britiski, jo piederēja britiem - Lūsijas Adisones ģimenei. Ja tagad jau vairāk zinām par vācbaltiešiem, tad "briti Latvijā" joprojām ir "un citi", kaut gan viņiem piederēja kuģu rēderejas, tekstilrūpniecības uzņēmumi, ķieģeļu rūpnīcas, viņi te veidoja savu pārtikušo "mazo Angliju" ar pēcpusdienas tēju, bridža un kriketa partijām, pieklājības vizītēm, ierāmētām fotogrāfijām un porcelāna niekiem uz kamīna dzegas... un saistību ar britu slepenajiem dienestiem. Viena no Lūsijas Adisones mazmeitām – holivudiski skaistā Lorna ir strādājusi arī Rīgas Radiofonā (1935./36. gads), piedaloties angļu valodas mācību radioraidījumos. Par to visu varam tagad lasīt Lūsijas Adisones "Vēstulēs no Latvijas. Vēstulēs saglabāta vēsture 1939.-1947.", kas savulaik iznākušas angļu valodā, bet tagad tulkotas latviski un izdotas apgādā "Madris". Arī šīs grāmatas angļu versijas nonākšana Latvijā ir detektīva cienīgs stāsts. Radio mazajā lasītavā par to, kā arī par britiem Latvijā un grāmatā minētajām personām stāsta vēstures konsultante Inga Sarma. Lūsija Adisone no Latvijas rakstīja vēstules savām mazmeitām, stāstot gan par ikdienišķām norisēm, gan politiskiem satricinājumiem. Kad pasta sakari ar Angliju pārtrūka, viņa rakstīja dienasgrāmatu, tā līdz mūsdienām nonāca britisks skatupunkts uz notikumiem Latvijā no 1939. Līdz 1947. gadam. Raidījumu atbalsta:

Ja kāds gribētu veidot filmu pēc ļoti kinematogrāfiskā Jura Rozīša romāna "Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā", tad būtu jāfilmē gan Austrālijā, gan lidmašīnā, gan trimdas latviešu saietos Eiropā un Latvijā. "Dicplased person" nozīmē "pārvietotā persona", Juris Rozītis pats tāds ir, jo pārvietots vēl pirms dzimšanas. Anglijā dzimis, uzaudzis Austrālijā, tagad dzīvo Zviedrijā. Savukārt otra romāna nosaukuma daļa "Kāda latvieša stāja svešumā" - ir atsauce uz dokumentu, kuru latviešu organizācijas izplatīja Vācijā, kad latvieši sāka izklīst uz citām valstīm. Romāns ir jauna cilvēka skatījums uz vecās trimdas un pasaules norisēm 70.gados, tā struktūru veido romāns romānā - galvenā varoņa Jūlija Vēža topošā romāna fragmenti. Mūzikas un dzejas celiņš romānam ir tik svarīgs, ka beigās pievienots tekstā citēto dziesmu un dzejas saraksts. Autors Juris Rozītis ir literatūrzinātnieks un rakstnieks, romāna "Kuņas dēls" (1995) autors, tagad „Dienas Grāmata" laidusi klajā viņa romānu „Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā". Lasītavā tiekamies ar autoru Juri Rozīti un redaktoru Guntaru Godiņu. Raidījumu atbalsta:

Jaunzēlandes rakstniece Elizabete Katone par romānu "Spīdekļi" saņēma Bukera balvu, kad viņai bija tikai 28 gadi. Romānā ir 12 nodaļas, 12 spīdekļi, katram ir kaut kas slēpjams, 12 zodiaka zīmes. Alkatīgs un negausīgs 19. gadsimta otrās puses zelta drudzis Jaunzēlandē. Tas, kas notiek kosmosā, atspoguļojas arī uz zemes, bet romānu "Spīdekļi" ir aizraujoši lasīt arī tad, ja astroloģija neinteresē nemaz, jo tas ir vēsturisks piedzīvojumu romāns ar detektīva elementiem. Eleonoras Katones romāns "Spīdekļi" sākas ar tēlu karti, bet tur ir arī slepena padome, kas sanāk viesnīcā "Kronis", avarējusi barka "Dievpalīgs", 12 vīru, kuri īpaši zīmīgi sasveicinās zeltraču pilsētiņas ielā, bet tajās parādās tikai dažas sievietes… Eleonoras Katones romānu "Spīdekļi" no angļu valodas tulkojusi Māra Rūmniece, izdevis "Aminori". Raidījumu atbalsta:

Nez, ko par to Janis teiktu? Divi mākslinieki, kuriem katram sava mātes valoda, un trešā - savstarpējām sarunām, sastopas Rīgā, Grosvaldu namā. Somu dziedātāja Ellija Forsele apbur latviešu gleznotāju Jani Rozentālu, kļūst par viņa sievu, modeli un bērnu māti, kas Rīgā iekārto dzīvokli Alberta ielā, uzņem viesus un šeit veido 20. gadsimta sākuma kultūras vidi. Alberta ielas jūgendstila nams 20. gadsimta 90. gadu nogalē apbur somu mākslas un kultūras vēsturnieci Sāru Vaherjoki- Honkalu, kura Rīgā meklē ēkas ar motīviem savam mākslas vēstures maģistra darbam. Kādā kāpņu telpā viņa pēta gleznojumus, uzkāpj līdz durvīm ar norādi “Janis Rozentāls”. Protams, mums zināms, ka tur tagad atrodas Rozentāla un Blaumaņa muzejs, bet Sāru Vaherjoki-Honkalu fascinē tas, ka šeit saimniekoja somiete –  dziedātāja Ellija Forsele-Rozentāle, kas apprecējās ar latviešu mākslinieku. Sāra pēta pieejamos dokumentus un Ellijas vēstules, uzraksta grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza", kurā ir arī iedomātas Ellijas dienasgrāmatas lappuses. Jani Rozentālu un Rūdolfu Blaumani esam pieraduši skatīt no sava – latviešu kultūras skatupunkta, Sāra Vaherjoki-Honkalu mums rāda, kā tos pašus notikumus, vietas un cilvēkus redz somu sieviete Ellija, kurai divu mākslinieku savienībā nākas savas radošās ambīcijas nolikt malā. Sāras Vaherjoki-Honkalu grāmatu "Ellija. Gleznotāja mūza" no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola, izdevuši "Latvijas mediji", Radio mazajā lasītavā par to stāsta projekta vadītāja Jūlija Dibovska. Raidījumu atbalsta:

Daiga Mazvērīte sarunā sevi nodēvē par "tīrītāju", "kārtotāju" un pētnieku, jo cenšas noskaidrot skaitļus un vārdus latviešu estrādes vēsturē. Tā tagad pierakstīta jau trešajā "Melnbalto dziesmu" grāmatā, bet atsevišķas grāmatas veltītas Elgai Igenbergai, Uldim Stabulniekam, Mārtiņam Freimanim un citiem mūziķiem. Šoreiz tiekamies Latvijas Radio studijā, atverot muzikoloģes un Latvijas Radio 2 kolēģes Daigas Mazvērsītes grāmatu "Melnbaltās dziesmas 3. Ar roka zāģi", kas iesākas ar stāstu par Vilni Šmīdbergu un "Katedrāli", bet noslēdzas ar karaklausību muzikālajos apstākļos ansamblī "Zvaigznīte". Daiga Mazvērsīte arī apstiprina, ka šī ir triloģijas noslēdzošā grāmata, bet studijā runājam arī par padomju laiku mūzikas cenzēšanas un ierakstīšanas kārtību, kā arī zāģa simbolisko nozīmi, kas zāģēja padomju milža māla kājas. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa fragmentus par Vilni Šmīdbergu, par Ivaru Rutmani, par Jāni Blūmu un "Menuetu". Daigas Mazvērsītes grāmatu "Melnbaltas dziesmas 3. Ar roka zāģi" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

"Stāsts par to, kā jaunais mācītājs un viņa kundze ieradās savā draudzē. Ošupes ciems. 1715." – tāds ir vienas nodaļas nosaukums Jāņa Lejiņa romānā "Dieva dusmības bērni". Autors atzīst, ka romānu strukturēt un nodaļām dot nosaukumus ar dramaturģisku vērienu ieteikusi viņa sieva – režisore Virdžīnija Lejiņa. Savam romānam Jānis Lejiņš izvēlējies darbības laiku 18. gadsimtā, kad zemei pāri gāja kari un mēri, pastāv skarba dzimtbūšana un visi Latvijas novadi iekļauti Krievijas impērijā. Šajā vidē nākas darboties jaunajam Vidzemes mācītājam Liborijam Bēram un viņa dzimtai. Izvēles starp stingru kristīgi luterisko dzīvesziņu un cilvēcību arī ir neizbēgamas. Jānis Lejiņš, pētot pieejamos dokumentus par 18. gadsimta mācītājiem, muižām, krogiem, elku altāriem un pat slepeno kanceleju, radījis literāru versiju "Dieva dumības bērni", kas tagad piepulcējas viņa vēsturiskajiem romāniem triloģijā "Zīmogs sarkanā vaskā" un "Kamera obskura". "Dieva dusmības bērnus" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Sāmu izcelsmes  zviedru rakstniece Tīnas Hērneskas debijas romāns "Ļaudis, kas sēj sniegā" ir vienlaikus skarbs, līksms, skumjš un skaists vēstījums par diviem dažāda vecumu pāriem. Maridjai un Bieram jau pāri 80, bet Kajs ar Mimmi tikko saderinājušies un pārcēlušies uz dzīvi Zviedrijas ziemeļos. Lasot šo romānu, esiet gatavi ne tikai liriskām pārdomām par dzimtas atmiņu un m mīlestību, bet arī smieklīgām epizodēm un aušīgi negaidītiem sižeta pavērsieniem. Sāmiem ir īpašas attiecības ar sniegu un ziemeļbriežiem, arī ar stāstiem, ticējumiem un seniem amatnieku darinājumiem. Noslēpumaini ir arī grāmatas nodaļu nosaukumi, piemēram, "Pulksteņu dzeguzes piekrišana", "Gulbju mēnesis un aicinājuma gulbja dziesma" vai "Kauja ar pasteļkrāsas lāpstiņām". Tīna Hārneska par romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" saņēmusi balvu "Zviedrijas Gada grāmata". Romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Joahims Meierhofs savā aktiera gaitu sākumā esot bijis īsts lūzeris, bet tagad ir viens no vadošajiem vācu teātra aktieriem. Pie tam – arī labs rakstnieks. Gundars Āboliņš ar Meierhofu ticies vairakkārt, bet liktenīgs bijis Meierhofa lasījums Minhenes kamerteātrī. Tā grāmata nokļuva pie Gundara Āboliņa un kādus gadus gaidīja, lai šis teksts, kurā daudz par teātra dzīvi, par vecvecākiem, ar kuriem aiziet vesela paaudze un tās tikumi, kurā dramatiskais un komiskais ir cieši blakus, būtu lasāma arī latviešu valodā. Vecvecāku Minhenes apartamenti, Oto Falkenberga aktiermākslas skola, teātra kantīne – tās ir galvenās darbības vietas Joahima Meierhofa grāmatā „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”. Nosaukumā rinda no Gētes „Jaunā Vertera ciešanām”, kurai bijusi izšķiroša loma Meierhofa aktiera karjerā. Joahima Meierhofa grāmatu „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa” latviešu valodā izdevusi "Upe tuviem un  tāliem", tās māksliniece Kristīne Jurjāne. No vācu valodas tulkojis Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Reizēm rakstnieki paredz nākotni vai vismaz to modelē savos romānos. Vācijā dzīvojošā un vāciski rakstošā gruzīnu rakstniece Nino Haratišvili romānā "Astotā dzīve", sekojot leģendām un gadsimta vēsturei, noraksta to, kas pašlaik notiek Gruzijā. Viss sākas ar pilnīgi slepenu karstās šokolādes recepti un šokolādi kā vienlaikus mierinājumu dodošu un bīstamu matēriju. Ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu 1900.gadā arī sākas Nino Haratišvili romāns "Astotā dzīve", kas aptver sešas paaudzes. Apdāvinātā Stasijas mazmazmeita Niza ir emigrējusi uz Vāciju, ir 2002.gads, viņas 12 gadus vecā māsasmeita Brilka vairs negrib atgriezties Gruzijā, kur valda haoss. Niza Brilkai izstāstīs visu Jaši dzimtas vēsturi - par astoņām dzīvēm un par sarkano gadsimtu, kurā visi ieausti kā pavedieni pasaulē. Lai sekotu apjomīgajai sāgai, lieti noderēs dzimtas koks uz grāmatas apvāka, bet Gundars Āboliņš šoreiz vairāk kavējas šokolādes aprakstos, ne politikā, taču ir arī leģenda par to, kā Dievs radīja Gruziju. Autore Nino Haratišvili dzimusi 1983.gadā Tbilisi, ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un rakstniece. "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Tulkotāja Silvija Brice un aktieris Gundars Āboliņš šoreiz pārmaiņus lasa vāciski un latviski. Nino Haratišvili romānu "Astotā dzīve" no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Lai arī kādas būtu filmas „Zeme, kas dzied” kvalitātes, tā labā nozīmē ir izprovocējusi divu grāmatu rašanos – kamēr viņu grimēja, Vilis Daudziņš telefonā zīmēja, līdz tapa grāmata „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”, savukārt scenārija līdzautors Dainis Īvāns kopā ar režisoru Māri Martinsonu iedziļinājās 1873. gada norisēs, kā bija iespējams nonākt līdz pirmajiem svētkiem un „Rīga dimd”. Par to lasāms vairāk nekā 600 lappušu biezā grāmatā „Zeme, kas dzied. 1873. gads”. Sarunā ar Daini Īvānu atklājas uzņēmīgo un skoloto latviešu gudrais šahs starp Vācijas un Krievijas varām. Protams, arī domstarpības pašu starpā; Rīga, kura vēl top; valodu jautājumi, arī utopiski sapņi par restorānu ar akvārijiem. Daiņa Īvāna un Māra Martinsona grāmatu „Zeme, kas dzied. 1873. gads” izdevusi biedrība „Nameyse”. Raidījumu atbalsta:

Teksts, kurš būtībā kļūst par apziņas stāvokli – Klarisas Lispektores „Dzīvais ūdens” Edvīna Raupa tulkojumā no portugāļu valodas. Vēstule (sev, lasītājam vai kādam mīļam cilvēkam?) – dzejolis-eseja, bet par ko – nezina pati autore. Teksts ir tik īpatnējs, ka Gundars Āboliņš nolasa kādu fragmentu vienreiz, tad – mēs ar Edvīnu Raupu runājām, un Gundars jautā – vai es tagad varu nolasīt vēlreiz? Un lasa. Klarisa Lispektore ir Ukrainā dzimusi brazīliešu rakstniece, pārstāv 20. gadsimta modernismu, viņas neierastās stilistikas un savdabīgās struktūras guvušas starptautisku ievērību. Gleznot un rakstīt, bet noķert sajūtu tās rašanās brīdī – varbūt arī tā var ieskatīties tekstā „Dzīvais ūdens”. Klarisa Lispektore rakstījusi: „Glezniecībā, tāpat kā mūzikā un literatūrā, tas, ko bieži sauc par abstraktu, man šķiet ir smalkākas un grūtākas realitātes atainojums, kas neapbruņotai acij grūtāk saskatāms”. Iespējams, katram vajadzīga sava atslēga „Dzīvā ūdens” baudīšanai, bet noteikti tam vajadzīgs laiks. Radio mazās lasītavas laikā saruna ar tulkotāju Edvīnu Raupu, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Mēs tā sen nebijām smējušies, kā lasot Silvijas Brices „Pikto sentimentu”. Droši vien tagad uz mūžu prātā paliks kāda tulkotāja neveiklība „viņš tupus stāv aiz mašīnas”. Silvijas Brices ilgā tulkotājas un redaktores pieredze neļauj mierīgi palasīt tulkotu krimiķi uz nakti. Bet vispār viņa dara tā – ja tulko no vācu valodas, tad arī vakarā lasa vāciski, lai valoda dzīvo. Un vēl – redaktora un korektora acis vienmēr ir svarīgas, jebkuram tekstam. Piktās un ne tik piktās ekspresijas, izdotas Silvijas Brices grāmatā „Piktais sentiments”, nosacīti var dalīt trijās daļās – „Burtliči”, „Saullēkti” un „Ēveļskaidas”. Kādas ir Silvijas Brices asociācijas ar ēveļskaidām, arī to dzirdēsit raidījumā „Radio mazā lasītava”. Lasīs un smiesies autore Silvija Brice un aktieris Gundars Āboliņš. „Pikto sentimentu” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Kā tiem igauņiem un somiem izdodas izstāstīt teju Eiropas vēsturi ar humoru un dzīvesprieku, ironizējot ne tikai par policistiem, drošībniekiem, komunistiem un citiem revolucionāru ideju pārņemtajiem vai tiem, kas strauji pielāgojušies, bet arī pašiem par sevi? Arī šo jautājumam Guntaram Godiņam, kura tulkojumā no igauņu valodas tikko klajā nācis Tauna Vahtera romāns „Mada Džefersona 11 bēgšanas”. Romāna pamatā ir patiesa biogrāfija, tas uzrakstīts, balstoties uz Igaunijas un ASV arhīvos atrastiem materiāliem. Viss sākas ar uzvārdu došanu, kā arī rodas igauņi, piemēram, Hamburgs vai Džefersons. Mads Džefersons gan savus vārdus un biogrāfiju maina vairakkārt, jo viņš visu laiku bēg – no mājām, armijas, kuģa, padomju iekārtas, Igaunijas, cietuma un vispār no visa, no kā vien var aizbēgt. Viņam izdodas ne tikai nokļūt Ņujorkā, kas nemaz neizskatās kā filmās, bet arī Maskavā un Čeļabinskā, nemaz nerunājot par Rīgu, Helsinkiem un Stokholmu. Radio mazajā lasītavā Guntars Godiņš lasa arī oriģinālu igauniski, bet Gundars Āboliņš – tulkojumu latviski. Tauno Vahtera romānu „Mada Džefersona 11 bēgšanas” Guntara Godiņa tulkojumā izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Somu rakstnieces Kristinas Karlsones īsromāns "Līdz zemes malai" tulkotājas Maimas Grīnbergas (attēlā) prātā bijis jau sen, bet laikam tieši tagad pienācis īstais brīdis, lai tas piedzīvoju tulkojumu un izdevumu latviešu valodā izdevniecībā "Aminori". Par savu debijas romānu "Līdz zemes malai" Kristina Karlsberga saņēmusi Somijas prestižāko literatūras balvu, pamatojumā teikts, ka "šim romānam ir valdzinoša valoda, intriģējošs sižets un groda struktūra. Grāmatas niansēm bagātos teikumus gribas pārlasīt atkal un atkal. Romāns atklāj nezināmu vēsturi un ģeogrāfiju, un tā savādā, noslēpumainā noskaņa neatlaiž". 19. gadsimta Sibīrija, kur somi dodas laimi meklēt, ir maz aprakstīta laiktelpa, bet tāds fakts bija, savukārt Karlsones romāna varoņi gan ir fikcija - somu students Lennarts Falks, ārsts Gancs, Petrovi, Tēvs Spiross un vārdā nenosaukts ķīnietis… Raidījumu atbalsta:

1925. gadā vācu filozofs Valters Benjamins ir Rīgā, lai satiktu režisori Annu Lācis. Bet viņai nav laika… Tāpēc top esejas. Protams, varam paskatīties uz šo faktu arī tik vienkāršoti. Varam arī sarežģītāk – domāt par Rīgas tēlu, piemēram, Aleksandra Čaka dzejā un Benjamina esejās. Varam arī uz Rīgas epizodi paskatīties kā uz pagrieziena punktu Valtera Benjamina ceļā. Apgādā "Neputns" izdotas viņa esejas "Vienvirziena iela", kuras no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, tas ir arī viņa pēdējais tulkojums. Grāmatas priekšvārda autoram Artim Ostupam par Benjaminu interese bijusi jau studiju laikā, bet par Rīgas epizodi viņš uzzinājis jau vēlāk. Darbs "Vienvirziena iela" veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis, Savukārt teksts “Berlīnes bērnība gadsimtu mijā” ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā “Pasāžas”. Valteru Benjaminu pazīstam galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus “Vienvirziena iela” (1928) un “Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā” (1938), iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi. Par Valtera Benjamina "Vienvirziena ielu" stāstīja "Neputna" izdotās grāmatas priekšvārda autors Artis Ostups, lasīja Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Svena Kuzmina grāmata "Brīvībene" ieved gan jaunās tūkstošgades "nultajos gados" Vecrīgā un Ropažu ielā, gan vēstures modelī ar vecvectēvu portretiem un vectanšu noslēpumiem. Svens Kuzmins jau iepriekš brīdina, ka: "Visam šajā grāmatā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme. Jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša." Svens Kuzmins gremdējas ne tikai vecvecāku vēstures modelī Vanagu namā (Brīvībenē) vai tajā, kas no tā palicis pāri, bet zīmē arī tūkstošgades sākuma Rīgu un tās dīvainos iemītniekus, kuri, protams, grib taisīt revolūciju, tikai nezina, par ko īsti tagad. Tikmēr citi nodarbojas ar pagrīdes biznesu un veido tā laika konkurences īpatnības. Svena Kuzmina "Brīvībeni" izdevusi "Orbīta". Raidījumu atbalsta:

Ceļot, rakstīt par pieredzēto, nebaidīties, ka sagrūst iepriekš būvēti priekšstati un plāni, tad atgriezties, sastrādāt naudu, lai atkal var ceļot, pie tam – pēc iespējas ekonomiski – tāda ir ceļotāju Laines Pērses un Artura Driņina dzīves kārtība. Latvijā tikko iznākusi viņu grāmata par piedzīvojumiem un atklājumiem mūsdienu Ķīnā „Sarkanā pūķa zemē”, bet viņi paši jau ir Āfrikā un raksta savu ceļojuma dienasgrāmatu, kuru varat meklēt sociālajos kontos „Iegriez pasauli”.   Mēs viņus sazvanām Kaboverdē, jo tur vēl ir puslīdz drošs internets, par tālāko – nav tik drošu ziņu. Ķīnas iespaidi ir divtik vērtīgi, jo ne tikai dokumentē sajūtas par mūsdienu Ķīnas cilvēkiem, izturēšanos, ēdieniem, dzērieniem, svētkiem (pat kazām!), bet arī par pandēmiju Ķīnas redakcijā. Laine un Arturs bija devušies uz Maņdžouli, kas ir pie Ķīnas un Krievijas robežas, lai mācītu skolā angļu valodu, „iestrēga” tur, apceļoja, izolējās, testējās… un svinēja Jāņus stepē. Laine un Arturs aicina kļūt par trešo ceļotāju viņu kompānijā un iegriezt pasauli kopā. Laines Pērses grāmatu „Sarkanā pūķa zeme” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Tulkotāja Dace Meiere Danutes Kalinauskaites romānu „Baltie pret melnajiem” uzskata par savu sarežģītāko tulkojumu no lietuviešu valodas. Teksta blīvums un kinematogrāifiskā mozaīka, kuras radīšanai autore veltījusi vairākus gadus, arī arhīvu un dzimtu stāstu pētījumiem, veido romāna niansēto valodu. „Baltie pret melnajiem” nav romāns par šahu, drīzāk par to sarežģīto spēli, kuru mēs spēlējam ar atmiņu, arī tad, kad atmiņa ar mums spēlē nevis šahu, bet paslēpes... „Luksemburgā miris… tiek meklēti radinieki.” Romāna galvenā stāstniece saņem šādu ziņu un atgriežas Lietuvā, lai salipinātu kopā savas dzimtas dažādos gabaliņus, sarunājoties ar māti, kuras atmiņa vairs īsti neklausa. Fragmentus no Danutes Kalinauskaites romāna „Baltie pret melnajiem” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Dace Meiere. Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam. Armēņi viņu pieskaita savējiem, gruzīni – savējiem, ukraiņi – arī savējiem, un tas viss ir pamatoti, jo mākslinieks, kinorežisors Sergejs Paradžanovs (1924. Tbilisi - 1990. Erevāna) strādājis gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Armēnijā. Viņa slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas". Svinot Sergeja Paradžanova simtgadi, izdotā grāmata "Paradžanovs. Pasaules" ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms. Var tikai minēt, cik un kādas filmas viņš varētu radīt, ja vien viņam būtu atļauts filmēt. Par iecerēm un vizuālām vīzijām liecina gan viņa nerealizētie scenāriji, gan kolāžas un asamblāžas. Kinorežisors Dāvis Sīmanis par Sergeju Paradžanovu raksta: "Viņa filmas saņēmušas apbrīnu no Frederiko Fellīni, Mikalandželo Antioni, Lika Godāra, Akiras Kurosavas un citiem. Viņa kinodarbi bija un paliek kombinatoriskas mīklas, kas sevī satur rēbusa līmeņus. Tās ietērptas armēņu folkloras, gruzīnu misticisma un Ukrainas tradicionālās ainavas audumā. Bet visam pāri – neatkārtojama estētiska sistēma." Par grāmatas "Paradžanovs. Pasaules" tapšanu stāsta mākslinieki Karinē Paronjanca un Aleksejs Muraško, kā ar tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana. Izdevis "Pētergailis". Raidījumu atbalsta: Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo.

Kaut arī romāns „Trijos stāvos” vēsta par kāda Telavivas nama iemītniekiem, tomēr tādus cilvēkus un tādas atsvešinātības pakāpes varam atrast arī mūsu Pierīgas ciematos, tā sarunā mūs vedina domāt tulkotājs Ilmārs Zvirgzds. Izraēlas rakstnieka Eškola Nevo romānā „Trijos stāvos” dzīvo pensionētā tiesnese, atraitne Debora, Hani, kuras vīrs bieži ir komandējumos, bet, dzīvojot mājās ar bērniem, viņa kļūst arvien izolētāka, un atvaļinātais armijnieks Arnons. Kas viņiem kopīgs? Ārēji – viens nams, kura dažādos stāvos viņi dzīvo… Eškola Nevo romānu „Trijos stāvos” no ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds.   Raidījumu atbalsta:

„1904. gada 9.jūlija rīts uzausa mierīgs, gandrīz bez vēja, taču augsto egļu galotnes Blankenhofas parka malās locījās, zīmējot gaisā plašas elipses,”  šis teikums no Mika Koljera romāna „Stārks” iezīmē īpašo rituālo dienu, kad barons fon Blanks savas svītas pavadībā dodas braucienā no Blankenhofas uz Vidzemes jūrmalu. Neparastu skatu uz Vidzemes vācbaltisko ainavu atklāj Latvijā dzīvojošs brits, kurš labi runā latviski, bet raksta angliski. Koki un stārķi viņa romānā kļūst par simboliem. „Stārku” no angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi „Dienas Grāmata”, bet autors Miks Koljers sarunā Radio mazajā lasītavā atklāj arī, ka Cēsis viņam ir liktenīga pilsēta. Saruna ar rakstnieku arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Kamēr mēs gatavojām Radio mazo lasītavu, Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas Komunālijā" piedzīvojusi jau 10 000 eksemplāru tirāžu Latvijā, to tulko igauniski, lasītāji to iebalsojuši "Kilograms Kultūras" rudens balsojumā. Varam meklēt grāmatas veiksmi gan autores atbruņojošajā enerģijā, gan apgāda "Zvaigzne ABC" veiksmīgajā grāmatas pieteikumā vēl pirms tās iznākšanas, gan daļas lasītāju atmiņās, bet citu atklājumos par dīvaino dzīvi padomju realitātē. Pie tam – grāmatas  dzīvā valoda rosina bērnu dienu atmiņas arī tiem, kuriem nekad nav nācies dzīvot komunālajā dzīvoklī. Un neglābjami ir jautājumi, cik gāzes plītis jums bija virtuvē, cik podu bija, vai telefons bija viens... Protams, ne visiem ir bijuši tik kolorīti kaimiņi un radinieki kā Zanei Daudziņai, vai arī – ne visiem piemīt spējas to atcerēties un uzrakstīt. Kopā ar autori Zani Daudziņu "Bērnudienas Komunālijā" lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Kad rakstniece Laima Kota brauca uz Stambulu, viņai līdzi bija vienīgā Nobela prēmijas laureāta Orhama Pamuka latviski tulkotā grāmata "Sniegs". Toreiz Laima neprata turku valodu, nebija mācījusies zīmēt miniatūras, bet tagad viņa kļuvusi zināmā mērā par turku kultūras vēstnieci Latvijā, jo viņas tulkojumā no turku valodas klajā nācis Orhama Pamuka romāns "Mans vārds ir Sarkans". Kā Laima saka intervijā, vīrs Ahmeds Kots viņai ir devis laiku un atbildējis uz Laimas daudzajiem jautājumiem. 16. gadsimta Stambula, miniatūru gleznotāji, valdnieki, slepenība, Rietumu un Austrumu sadursmes, aizliegumi un slepkavība. Ja vēlaties, varat arī to dēvēt par kriminālromānu, taču daudzās versijas par vienu un to pašu notikumu veido daudz bagātāku mozaīku. Pie tam liecina ne tikai cilvēki, bet pat Nauda. Orhama Pamuka romānu „Mans vārds ir Sarkans” izdevusi „Dienas Grāmata”.   Raidījumu atbalsta:

Apzinoties, ka teātris gaistoša māksla, kura zūd līdz ar cilvēkiem, kas to rada un bauda, aktieris Kaspars Pūce nolemj, ka ir jāuzraksta stāsts par savu tēvu – teātra un kino režisotu Voldemāru Pūci. Grāmatas baltās lapas veido stāsti par dzīvi Latvjiā, pelēkās – par dzīvi izsūtījumā Vorkutā. Lasītāji paši var izvēlēties, vai lasīt visu pēc kārtas, vai izvēlēties, piemēram, tikai baltās. Radio mazajā lasītavā Kaspars Pūce stāsta, rāda tēva Vorkutas izsūtījuma laika darba grāmatiņu, bet Gundars Āboliņš lasa gan no baltajām, gan – pelēkajām lapām. Īpaši emocionāls, Latvijas Radio simtgadi gaidot, ir 1941. gada 1. jūlija rīts, kad Voldemāru Pūci pamodina telefona zvans. Atskan Alberta Jekstes balss, kurš saka: "Redzi, Voldi, mani, kuru vēl pavisam nesen tagad mūkošā komunistu vara iecēla Rīgas Radio direktora amatā, dara bažīgu mūsu Radio liktenis. Pilsēta tukša, vaņkas aizbēguši, friči vēl nav ienākuši." Un Voldemārs Pūce uzmet runu, ko radio nolasa Alberts Jekste. Tas ir aicinājums šajos juku laikos sargāt Latviju. Skan "Dievs, svētīLatviju!" Tikai viena, bet ļoti būtiska epizode, bet, ja vēlaties redzēt kādu Voldemāra Pūces filmu, tad tāda ir "Mērnieku laiki" ar Viju Artmani, Elzu Radziņu, Gunāru Cilinski, Alfrēdu Jaunušanu, Pēteri Pētersonu un daudziem citiem spožiem tā laika aktieriem. Un, protams, "Kaugurieši". Kaspara Pūces grāmatu "Spītnieks no Gaiziņa pakājes" izdevusi "Laika Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Pesoa ‘'Nemiera Grāmata”. "Nav impērijas, kuras dēļ būtu vērts salauzt bērnam lelli…," šo portugāļu autora Fernandu Pesoa "Nemiera grāmatas" teikumu Gundars Āboliņš lasa vairakkārt, lai iegaumētu. Un varbūt pat pietiktu ar šo vienu teikumu, lai teiktu, ka Pesoa ir ģeniāls. Bet ir vēl daudz teikumu. "Nemiera grāmata" ir neparasta ar to, ka tai nav manuskripta, to veido dažādi teksti, ko autors drukāja ar rakstāmmašīnu vai rakstīja ar roku un pēc tam meta lielā lādē, kas pēc viņa nāves tika atrasta un droši noglabāta Portugāles Nacionālajā bibliotēkā. Mūsdienās lādes saturs digitalizēts un pārnests uz tīmekļa arhīvu. Šis 20. gadsimta portugāļu modernisma literatūras piemineklis - poētiska dzejproza par cilvēku un Lisabonu - izdevumu piedzīvo tikai pēc autora Fernandu Pesoa nāves. "Nemiera grāmatu" no portugāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevusi "Valodu māja". Saruna ar tulkotāju Denu Dimiņu Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna, kura nelokāmā taisnības apziņā raksta vēstules policijai un vietējās varas iestādēm, astroloģiskās kartes sasaista ar televīzijas programmu, pieskata pilsētnieku vasaras mājas, strādā skolā un kopā ar savu bijušo audzēkni tulko Bleika dzeju. Starp citu – Čehijā ir kāds īpašs grāmatveikals, kur var nopirkt Bleika grāmatas, savukārt nomaļajā Polijas ciematiņā, kur dzīvo Janīna (patiesībā viņa negrib, ka viņu tā sauc!), biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība. Šī noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām – ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos, jo elēģiski skumīgais sākums nebūt neliecina, ka spriedze uzņems apgriezienus. Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Paldies "Latvijas Medijiem", kas izdevuši, jo bija jau arī pēdējais laiks iepazīties ar Tokarčukas tekstiem – viņa ir Bukera un Nobela prēmijas laureāte. Tikmēr šis romāns tulkots vairāk nekā 40 valodās, uzņemta filma, Dailes teātris šo darbu gatavojas iestudēt. Saruna ar tulkotāju Ingmāru Balodi raidījumā Augstāk par zemi.   Raidījumu atbalsta:

Režisore un producente Ilona Brūvere jubilejas svin ar vērienu – šoreiz atverot autobiogrāfisko grāmatu "Citādā dzīve". Maršruts Rīga – Hamburga – Minhene – Rīga mūsdienās varētu šķist vienkāršs, bet ne tad, kad Ilonai nākas izceļot no Latvijas. Berlīnes mūris vēl nav kritis, un Latvijas neatkarības atgūšana vēl tālu. Ilonai nav rakstāmmašīnas un kosmētikas koferīša, bet viss vēl būs – arī atgriešanās Latvijā, arī "Dāmu paradīze 1900-2000" , arī televīzija un autorkino. Un, protams, citādā dzīve. Lai atgādinātu par 50., 60. un citiem gadiem, grāmatā ir arī neliels ekskurss aiz dzelzs priekškara un ārpus. Ilonas Brūveres  autobiogrāfisko grāmatu "Citādā dzīve" klajā laidusi izdevniecība "Aminori". Saruna ar Ilonu Brūveri arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījuma atbalsta:

Freiburga ir vieta, kur pēc Otrā pasaules kara dzīvoja latviešu kara invalīdi. Īpašumu Birkenhofā nosauca par Bērzaini, un tagad tā ir latviešu valodas un kultūras saliņa Vācijā. Pie Bērzaines kamīna Gundars Āboliņš lasa Ingunas Baueres pēdējo grāmatu „Daiļā Marija”, bet Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule stāsta par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem uz Vāciju 19. gadsimta beigās.   Raidījumu atbalsta:

Minsteres latviešu centrā ir iespējams ieiet Jaunsudrabiņa istabā un pataustīt, kāda bija bēgļiem izsniegtā sega DP nometnēs Vācijā. Minstere ir vieta, kas glabā arī Zentas Mauriņas braucamkrēslu un rakstāmmašīnu, Konstantīna Raudives balsu ierakstu ierīces, Kārļa Ieviņa vijoli. Minstere ir vieta, kur no 1946. līdz 1998. gadam darbojās latviešu ģimnāzija. Radio mazā lasītava ceļo uz Minsteri un sastop ģimnāzijas pēdējā izlaiduma absolventus, lasa Anšlava Eglīša „Lielo Mēmo”, stāsta, kā brāļi Kaudzītes savulaik ceļoja uz Vāciju un sarunājas par filmām, grāmatām un dzīvi. Sarunas ar ēkas namzini Viktoru Kangeru un bibliotēkas un arhīva vadītāju Dinu Krastiņu klausieties mūsu interneta pielikumā - tur plašāks stāsts par Minsteres latviešu nama vēsturi, ģimnāzijas leģendāro personu Austru Rudzīti un lietām, kas tagad glabājas piemiņas istabās: Raidījumu atbalsta: