Podcasts about laikam

  • 33PODCASTS
  • 83EPISODES
  • 29mAVG DURATION
  • 1EPISODE EVERY OTHER WEEK
  • May 25, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about laikam

Latest podcast episodes about laikam

Metālkāsts LV
Festivāla ZOBENS UN LEMESS 2025 Priekšskats - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #181

Metālkāsts LV

Play Episode Listen Later May 25, 2025 89:47


Festivāla ZOBENS UN LEMESS 2025 Priekšskats - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #181 No 6. līdz 8. jūnijam Bauskā savu desmito jubileju atzīmēs pašmāju lielākais smagās mūzikas un tautas festivāls Zobens un Lemess. Šajā epizodē ielūkojamies festivāla programmā, pieminot visas grupas un māksliniekus, kas kāps uz skatuves. Taču, lai lietas padarītu nedaudz interesantākas, ķeramies pie ranking jeb tier sarakstu veidošanas - sadalām visus māksliniekus pēc dažbrīd pretrunīgiem, bet sirdij tuvākajiem kritērijiem.Sagaidi nepopulārus viedokļus, nelielas provokācijas, iespējamu jūtu aizskaršanu. Kuru grupu Tu gaidi visvairāk? Tiekamies Bauskā :)ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuHhttps://www.facebook.com/zobensunlemesshttps://www.zobensunlemess.lv/ECOSYSTEMIC 2x ielūgumu konkurss:https://www.facebook.com/metalkastslv/posts/pfbid0xR5KqrVm5RLUBHqn1s6z7c3Dk671rXpLEAGuQ9Jaw5P5u7yGuJZNc4p1zX5JnjkRlJums, mūsu klausītājiem, ir tapis konkurss, kurā varat laimēt divus ielūgumus uz Nepieradinātās kultūras notikumu - Ecosystemic! Divu dienu mūzikas festivāls ar dažādu stilu mūziķiem, tā skaitā metālmūziķiem. 12. un 13. jūnijs, Rīgā, Mežparka lielajā estrādē.Ar konkursa dalības instrukciju vari iepazīties mūsu facebook izlozes postā, kura saite būs šīs sērijas aprakstā.Konkursu noslēgsim 10. jūnijā ar uzvarētāju izlozi.Paldies Vārnu Laikam par šo superīgo iespēju!Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur!SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Divas puslodes
Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later May 14, 2025 54:02


Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pa ceļam ar Klasiku
Diriģente Marika Austruma: Vēlamies godināt latviskumu tā pamatos

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later May 8, 2025 10:37


10. maijā koncertzālē „Cēsis” Cēsu Pils koris ar koncertu „Treju laiku lokos” svinēs savu trīsdesmito jubileju. Iecerēts muzikāls ceļojums no pagātnes uz nākotni, akcentējot latviešu tautasdziesmu nozīmi tautas pašapziņas modināšanā un kormūzikas tradīcijā. Diriģentu Marikas Austrumas un Evitas Konušas vadībā koris koncertā izpildīs gan par klasisku vērtību kļuvušas tautas dziesmu apdares jauktajam korim, gan mūsdienu komponistu skaņdarbus, gan džeza mūziķa Ritvara Garozas īpaši šim notikumam radītu dziesmu ciklu “Šaipus kalnam”, kur jauktais koris skanēs līdz šim neraksturīgās džeza toņkārtās kopā ar džeza grupu “Lupa”. Diriģente Marika Austruma atklāj, ka Andris Veismanis ar piedāvājumu tikt pie sava kora viņu pārsteidzis vēl kā pirmā kursa studenti. Kopš tā laika, par spīti koristu sākotnējai skepsei, viņa ik nedēļu mēro teju divu stundu ilgo ceļu, lai būtu kopā ar saviem dziedātājiem. Sarunā - par gaidāmo pirmatskaņojumu, pabāršanos un paslavēšanu, vērtībām un pārsteigumiem. Marika Austruma: Kori 1995. gadā dibināja brīnišķīgais diriģents Andris Veismanis, klāt bija arī spīdošas personības Cēsu kultūras dzīvē - Nata Livonska un Lelde Krastiņa. Jauni, dziedātgriboši cilvēki skaitā ap 30 apvienojās un gribēja īpašāk dziedāt, un meklēja sev īpašu diriģentu, un to viņi toreiz atrada Andrī Veismanī. Koris sāka dziedāt, muzicēt, rīkot koncertus, tomēr Andris sāka aktīvāk darboties Latvijas profesionālās mūzikas dzīvē un Cēsis Rīgai nav tuvu, tamdēļ pēc pusotra gada man, savai pirmā kursa studentei, pasniedza brīnišķīgu dāvanu - pašai savu kori, kuru vadu joprojām - 28 ar pusi gadus. Domājams, viena no ilgtspējīgākajām dāvanām, kas saņemta! Jā, kuru var turpināt lietot, un tas ir brīnišķīgi! Savā jubilejas koncertā “Treju laiku lokos” sestdien koncertzālē "Cēsis"goda vietā celsiet tautasdziesmu? Šoreiz jā. Laikam ritot, ir darīts daudz kas, bet šajā reizē vēlamies godināt latviskumu tā pamatos un saknēs, nacionālismu, kora dziedāšanas tradīciju, izglītību, kas ir ārkārtīgi svarīga, arī pārmantojamību. Es pati un mūsu otra brīnišķīgā diriģente Evita Konuša kopā jūtam, ka esam nonākuši līdz tādai personības attīstības fāzei, kad vēlamies daudz nodot nākamajiem, kas paliks aiz mums, - gan jaunajiem diriģentiem, kas arī mūsu korī ir, gan pedagogiem un dalībniekiem, viņu bērniem, mazbērniem, ģimenēm. Un tā šūnojamies tālāk un tālāk un augam par kulturāliem, inteliģentiem latviešiem.

Atspere
Komponists Krists Auznieks: Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā

Atspere

Play Episode Listen Later Apr 5, 2025


"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Atspere
Komponists Krists Auznieks: Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā

Atspere

Play Episode Listen Later Apr 5, 2025


"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Greizie rati
Kur ik pa laikam var redzēt kreiso, bet ne labo ausi ar auskaru? Mīklas min Šmitu ģimene

Greizie rati

Play Episode Listen Later Apr 5, 2025 40:05


Kur ik pa laikam var redzēt kreiso, bet ne labo ausi ar auskaru? Šo Ievas Vaivodes un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Šmitu ģimene Rīgā: mamma Gunta, tētis Ingemārs ar bērniem Līnu (14 gadi) un Tomasu (7 gadi).

Atspere
Režisors Armands Začs: Kino ir attiecību veidošana

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 15, 2025


"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Krustpunktā
Krustpunktā: Kāds varētu būt valdības restarta plāns?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 19, 2025


Pēc tam, kad valdības vadītāja Evika Siliņa būs pabeigusi sarunas ar visiem ministriem, tiek solīta skaidrība par valdības restarta plānu. Kāds tas varētu būt, vai valdībai tas būs stabilizējošs vai ne tik ļoti – par to diskusija ar politikas ekspertiem Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, pētniecības firmas SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš, politologs Arturs Bikovs un sabiedrības "Mediju tilts" direktors Filips Rajevskis. Šonedēļ uzzināsim, kuri ministri zaudēs amatu, varbūt varētu mainīties arī atbildības sadalījums starp valdību veidojošajām partijām. Valdībai ir vajadzīgs restarts. Pirmie, šķiet, publiski par to ierunājās Zaļo un zemnieku savienība, domu ir pārņēmusi labprāt arī premjerministre. Kuluāros daudzi domā, ka primāri tas skars satiksmes ministru, Kasparam Briškenam atņemot ministrijas vadību. Laikam būs vēl kādas pārmaiņas, jo koalīciju neviens izjaukt negrib. Tāpēc solidaritātes vārdā revīzija būs plašāka. Tajā pašā laikā ir jautājums, kā vērtēt pašas premjeres un vispār partiju darbu kopumā? Runājam par to, kas notiek Latvijas politikā.

Krustpunktā
Krustpunktā: Kāds varētu būt valdības restarta plāns?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 19, 2025 53:38


Pēc tam, kad valdības vadītāja Evika Siliņa būs pabeigusi sarunas ar visiem ministriem, tiek solīta skaidrība par valdības restarta plānu. Kāds tas varētu būt, vai valdībai tas būs stabilizējošs vai ne tik ļoti – par to diskusija ar politikas ekspertiem Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, pētniecības firmas SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš, politologs Arturs Bikovs un sabiedrības "Mediju tilts" direktors Filips Rajevskis. Šonedēļ uzzināsim, kuri ministri zaudēs amatu, varbūt varētu mainīties arī atbildības sadalījums starp valdību veidojošajām partijām. Valdībai ir vajadzīgs restarts. Pirmie, šķiet, publiski par to ierunājās Zaļo un zemnieku savienība, domu ir pārņēmusi labprāt arī premjerministre. Kuluāros daudzi domā, ka primāri tas skars satiksmes ministru, Kasparam Briškenam atņemot ministrijas vadību. Laikam būs vēl kādas pārmaiņas, jo koalīciju neviens izjaukt negrib. Tāpēc solidaritātes vārdā revīzija būs plašāka. Tajā pašā laikā ir jautājums, kā vērtēt pašas premjeres un vispār partiju darbu kopumā? Runājam par to, kas notiek Latvijas politikā.

Vai zini?
Vai zini, cik daudz latviešiem ir buramvārdu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 24, 2025 3:31


Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Mūsdienās latviešu buramvārdu lielākā krājuma glabātāja ir Latviešu folkloras krātuve. Tās krājumā glabājas vairāk nekā 54 tūkstoši buramvārdu vienību jeb atsevišķu tekstu. Tas ir viens no lielākajiem buramvārdu krājumiem Eiropā. Vairums no buramvārdiem pierakstīti un iesūtīti Latviešu folkloras krātuvei starpkaru periodā, visai drīz pēc krātuves dibināšanas 1924. gadā. Šo lielo apjomu raksturo un izskaidro gan tas, ka buramvārdi latviešu sabiedrībā iepriekšējos gadsimtos ir bijuši zināmi un visai izplatīti, gan tas, ka buramvārdu, tāpat kā citu folkloras žanru un materiālu vākšanā 20. gs. 20.–30. gados bija iesaistītas Latvijas skolas. Kā arī tas, ka konvencionālā medicīna nebija tik pieejama, un sabiedrība izmantoja citus jeb tautas ārstniecības veidus. Skolēni visbiežāk buramvārdus pierakstīja no saviem vecākiem vai vecvecākiem, tad tos iesniedza skolotājam vai skolas pārzinim, kas tos apkopoja un tālāk nosūtīja Latviešu folkloras krātuvei. Gadījās, ka skolēni arī norakstīja viens no otra vai arī no jau publicētiem materiāliem. Savukārt padomju periodā buramvārdu iesūtīšana mazinājās, jo buramvārdu kā pagājušo laiku māņticības palieku vākšana un izpēte netika atbalstīta okupācijas varas un sistēmas politisko uzstādījumu un ideoloģijas dēļ. Lielajā latviešu buramvārdu apjomā var izdalīt vairāk nekā 140 dažādas buramvārdu grupas, kas paredzētas dažādiem mērķiem, taču vairums no buramvārdiem ir dziednieciski, t. i. – tie ir paredzēti cilvēka vai mājlopu slimību ārstēšanai. Piemēram, rozes vārdi – rozes ārstēšanai, asins vārdi – asiņošanas apturēšanai, zobu sāpju vārdi – līdzeklis pret zobu sāpēm, zagļu vārdi – lai piesietu zagli, lūzuma vārdi – lai dziedinātu lūzumus, vīveļu vārdi – lai ārstētu lopiem vīveles u. c. Šādu dalījumu izmanto gan buramvārdu pētniecībā, gan arī paši buramvārdu lietotāji, tostarp, vārdotāji un dziednieki savos pierakstos. Vēl 20. un 21. gs. mijā buramvārdi bija nozīmīga tautas medicīnas daļa – tos lietoja, lai apvārdotu slimības. Taču šobrīd buramvārdu lietotāju skaits mazinās un buramvārdu izmantošana kļūst par pagātnes tradīciju, tekstiem vairs nogulstot tikai krātuves plauktos. Taču izmantojot mūsdienu iespējas, buramvārdu teksti ir digitalizēti un skatāmi Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv sadaļā Latviešu buramvārdu digitālais arhīvs. Laikam ejot, attieksme pret buramvārdiem ir mainījusies – no tekstiem, kas slēpjami no svešām acīm, tie šobrīd ir brīvi pieejami visiem interesentiem.

Kultūras Rondo
Kārlis Ērglis: "Ziloņa dziesmā" sapratu, ka mana profesija spēj mani glābt pašu no sevis

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Nov 15, 2024 16:27


Ideālais teātris ir Liepājas teātris – atzīst jaunais aktieris Kārlis Ērglis, kuram rit ceturtā sezona Liepājas teātrī. Par Maikla Alīna lomu izrādē "Ziloņa dziesma" viņš nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijā "Gada jaunais skatuves mākslinieks". Sarunā ar aktieri uzzinām, kā no skolas gaitām Valmierā nokļuvis Liepājas universitātes aktieru kursā un kāpēc nevēlētos atgriezties studiju gados. Uzklausām arī teātra kritiķes Ilzes Kļaviņas vērtējumu par aktiera veikumu Maikla lomā, kurā aktieris parāda augstu artistisko līmeni. "Laikam svarīgākā lieta, ko es paņemu no šī procesa, bija pats process, jo tieši šajā iestudējumā, šajā gabalā es sapratu, ka šis darbs, šī profesija spēj mani glābt pašu no sevis. Dzīvē var notikt kādi slikti notikumi, blakus apstākļi, bēdas, sēras, sirdsēsti un viss pārējais, bet ja tu ļaujies tam mēģinājumu procesam, tad tā iekšējā uguntiņa, ja to tā var nosaukt, tā iekšējā gruzdēšana, tā urdīšanās par to, ka es gribu labi izdarīt savu darbu, es gribu uztaisīt foršu izrādi ar foršu lomu, ka tā iekšējā urdīšanās tevi var ātri izvilkt no kaut kādām personīgajām bedrēm. Šis iespējams, tādā ziņā man ļoti terapeitiski kaut kā palīdzēja," izrādes tapšanas procesu vērtē Kārlis Ērglis. "Bija komentārs internetā, ka smiekli nāk, bet nav par ko smieties, nekā smieklīga nav, bet smiekli nāk. Man liekas, tā jau ir kaut kāda neliela tāda, ko es esmu pamanījis, ka tā ir tāda laba recepte labai izrādei - ir smieklīgi, bet beigās ir bēdīgi. Ka tas humors ar to drāmu iet roku rokā. Tiešām ļoti mīļš process tas bija ar  foršiem kolēģiem," uzskata Kārlis Ērglis. "Runājot par Maiklu, jā, man liekas, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, kuru nevar glābt. Es arī pēc savas kaut kādas dzīves pieredzes saprotu, ka starp mums ir cilvēki, kurus nevar glābt, viņi nav glābjami, un arī viņus nevajag mēģināt glābt, jo tas būs bezjēdzīgi," vērtē Kārlis Ērglis. "Es domāju, ka Maikls ir kaut kādā ziņā ģēnijs, nenormāli talantīgs, es pat nezinu, kā viņš ir talantīgs, kaut kāda emocionālā intelekta dēļ, un es šādus personāžus sauc par tādiem, nezinu, tumšajiem ģēnijiem, kuri ir kaut kādā ziņā... Viens cilvēks var būt tik ģeniāls, bet viņš to savu ģenialitāti izmanto ļoti destruktīvos veidos, vai darot citiem pāri, vai sev pāri. Un es domāju, ka Maikls ir tāds." Mēģinājumu procesā aktieri sadarbojusies ar psihoterapeiti Guntu Andžāni, kas palīdzējusi izprast, kas  "slēpjas aiz tiem burtiņiem tajā materiālā tīri zinātniskā, psiholoģiskā ziņā". "Tas ļoti palīdzēja izprast, kādi ir tie stāvokļi depresijām, kas ir tas, ko viņš patiesībā mēģina pateikt, kas ir tie zemteksti, par ko viņš grib, lai cilvēki domā. Tas bija tāds ļoti pētošs process kopā ar profesionālu cilvēku," atzīst Kārlis Ērglis.

Vai zini?
Vai zini, kā tapa Latvijas Televīzijas raidījumi 20. gadsimta 70. gados?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Oct 31, 2024 4:06


Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Pa ceļam ar Klasiku
Komponists Maikls Gordons: Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 31, 2024 26:20


"Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests," ir pārliecināts Maikls Gordons. Sarunā ar komponistu uzzinām par viņa attiecībām ar dabu, vilcieniem un skaņu, runājam par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir runāt par mūziku, par tādas mūzikas radīšanu, kas nesakņojas tradīcijā un par mākslinieku balss pacelšanu vai nolaišanu politiskajos procesos. Ar vairākiem spilgtiem notikumiem augustā tiks atzīmēti pieci gadi kopš kultūras telpas “Hanzas perons” rekonstrukcijas, vispirms aicinot uz komponista Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu ciklu jeb “Gordoniādi”. Maikls Gordons ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem un spilgtākajiem komponistiem, ņujorkietis, kolektīva "Bang On A Can All-Stars" dibinātājs kopā ar dzīvesbiedri Džūliju Volfu (Julia Wolfe) un kolēģi Deividu Langu (David Lang). Kā savulaik žurnālā The New Yorker izteicies pazīstamais mūzikas apskatnieks un grāmatas "Viss cits ir troksnis" autors Alekss Ross (Alex Ross), "Maikla Gordona mūzikā savienojas izsmalcināti jaunievedumi ritmikā ar neticamu spēku, iemiesojot pankroka niknumu, frīdžeza nervozo mirdzumu un klasiskā modernisma nepiekāpību". Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā, koncertos secīgi izskanēs: skaņdarbs četrām elektriskajām ģitārām Amplified, kuru izpildīs Rihards Goba (3. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām Timber Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" sniegumā (4. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs septiņiem fagotiem Rushes Raimonda Gulbja vadītā "Niedru septeta" lasījumā (7. augustā plkst. 20.00); skaņdarbs astoņiem čelliem "8" mūziķes Dianas Ozoliņas vadītā "Savvaļas okteta" interpretācijā (8. augustā plkst. 20.00). Signe Lagzdiņa: Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vilcieniem? Šķiet, ka pirmā reize, kad savā mūžā redzēju vilcienu, bija 20 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Ņujorku. Līdz astoņu gadu vecumam es dzīvoju Centrālamerikā, Nikaragvā, kur tādu transportu nemaz nebija. Pēcāk savukārt mēs dzīvojām Miami, taču neatminos, ka tur būtu redzējis kādu vilcienu... Bet kāpēc šāds jautājums? Šāds jautājums tamdēļ, ka mums Latvijā jau piecus gadus pastāv ļoti jauka kultūras vieta, kuras nosaukums ir "Hanzas perons". Latviski "perons" nozīmē vilciena platformu. Un vēsturiski tā patiešām ir bijusi reāla vilciena platforma! Tagad tā ir pārbūvēta par kultūras notikumu vietu, kurā jūsu mūzika tiks atskaņota vairākas dienas pēc kārtas. Vai jūs spējat iztēloties, kā šāda vieta izskatās šobrīd? Tas izklausās ļoti skaisti un man patīk ideja par mūzikas atskaņošanu tur. Teikšu atklāti, tas nav kas tāds, pie kā esmu pieradis. Kad domāju par vilcieniem, tad patiešām pirmā asociācija ir Ņujorkas metro vagons. Bet man patīk platformas ideja. Platforma uz ceļojumu vai piedzīvojumu. Hanzas peronā ienāks arī daba. Es nezinu, vai Miks Magone jums to ir jau teicis, bet latviešu mākslinieks Andris Eglītis radīs jauku atmosfēru ar meža ievešanu šajā platformā. Mežs ienāks pilsētā! Tā ir jauka ideja. Viens no skaņdarbiem, kas tiks atskaņots, ir darbs perkusionistiem. Tur viņi spēlē uz koka, un tas arī ir vienīgais instruments šajā skaņdarbā - dažāda garuma koka gabali. Es tajā jūtu kaut ko ļoti organisku un ļoti saistītu ar dabas un meža ideju. Koka gabals galīgi nav tas, kas mums pirmais nāk prātā, domājot par instrumentu ražošanu. Man ļoti patīk šī ideja notikuma koncepcijā par skaņdarba fizisku sasaistītību ar mežu. Ir daži komponisti, kuri nevēlas runāt savu mūziku vai mūziku vispār, sakot, ka mūzika ir jāklausās. Taču ir arī tādi, ka ar aizrautību runā par to un analizē. Kurš no viņiem esat jūs? Laikam nebūšu ne vienā, ne otrā pusē. Taču esmu gatavs runāt par mūziku. Uzskatu, ka runāšana par mūziku ir ļoti ierobežojoša, jo mēs skaņdarbu varam aprakstīt ar visskaistākajiem, tēlainākajiem vārdiem, bet citam cilvēkam, šo mūziku noklausoties, galīgi tā nešķiet. Un otrādi. Līdz galam tā īsti aprakstīt kādu skaņdarbu mēs nevram un nekad nevarēsim. Tas nozīmē, ka mūzikai ir sava valoda, un mēs joprojām darām visu iespējamo, lai ar vārdiem par to kaut ko pateiktu. Bet dažkārt tas arī palīdz klausītājam iegūt priekšstatu par to, ko komponists domā par darbu un kāda ir darba nozīme vai kā viņiem vajadzētu pieiet šī darba noklausīšanās procesam. Atbildot uz jūsu jautājumu - laikam esmu abās pusēs. Varbūt jūs varat mums palīdzēt arī iepazīt jūsu mūziku, kas tiks atskaņota "Hanzas perona" lielajā ciklā "Gordoniāde". Kā jūs vispār jūtaties, izdzirdot vārdu "Gordoniāde" un ko varat pateikt par tās skaņdarbiem? (smaida) Man ļoti patīk, kā tas izklausās! Es ceru, ka tā būs kā ieiešana citā pasaulē. Šie četri skaņdarbi ir daļa no vesela cikla. Šobrīd es strādāju pie piektā cikla skaņdarba. Un ideja, ka tie tiek atskaņoti kopā, ir tieši tā, par ko es vienmēr esmu cerējis un sapņojis. Starp citu, cik zinu, šī ir pirmā reize, kad visi četri skaņdarbi tiek atskaņoti kopā šādā veidā un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to. Katrs no šiem darbiem ir apmēram stundu garš, un katrs pārstāv vienu instrumentu grupu. Piemēram, viens darbs rakstīts četrām elektriskajām ģitārām. "Timber" ir sešiem perkusionistiem, kas spēlē uz koka gabaliem. "Rushes" atskaņo septiņi fagoti, un "8" ir astoņiem čelliem. Un katrā no šiem darbiem ir kaut kas rituālisks, lai gan izpildītājiem ir jākoncentrējas un jāspēlē visu laiku. Tā ir ļoti fiziska spēle un prasa daudz ķermeņa enerģijas no viņiem. Mūzika attīstās ļoti lēni un ļauj klausītājam patiešām ieklausīties un piedzīvot skaņu citādi kā ierasts. Jūs minējāt, ka komponējat nākamo cikla skaņdarbu. Kam to rakstāt? Jā, nākamais cikla skaņdarbs veltīts deviņiem tromboniem. Es strādāju pie tā jau apmēram divus gadus un tas ir piedzīvojis diezgan lielas pārmaiņas un interesantus pavērsienus, jo skaņdarbs tiek rakstīts ļoti senā skaņošanas sistēmā. Tāpēc tam būs ļoti atšķirīga skaņa no tās trombona skaņas, pie kādas esam pieraduši. Vai jums ir kāda sistēma, kā izvēlaties instrumentus saviem skaņdarbiem? Patiesībā diezgan nejauši. Tos ierosina izpildītāji, kuri ir ieinteresēti spēlēt manu mūziku. Lielākoties viņi nāk pie manis, un es vienkārši skatos, vai viņi ir pietiekami traki, lai vēlētos iesaistīties šādā afērā un apņemties izpildīt skaņdarbu, kas ir stundu garš. Tātad tas nāk no īpašām attiecībām ar mūziķiem, kuri ir ieinteresēti doties šajā ceļojumā kopā ar mani. Tie nav tipiski ansambļi. Jūs izvēlaties ļoti monohromu tembru paleti. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu, kas nesakņojas klasiskajā tradīcijā? Šie ansambļi kalpo prāta atbrīvošanai no asociācijām ar mūzikas vēsturi. Es domāju, ka kāds, kurš ienāk telpā un redz septiņus fagotistus spēlējam aplī, nav kaut kas, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tas nav orķestris, tas nav kaut kas, ko viņi varētu saistīt ar iepriekš bijušu, pastāvējušu. Tātad tas palīdz klausītājam uzreiz nonākt citā telpā. Tā nav skaņa, kuru klausītājs pazīst. Ir iespējams panākt daudz brīnišķīgu lietu, izejot ārpus ierastajām ansambļu struktūrām. Vai komponēšanas brīžos jūs pats izmēģināt sevis uzrakstīto uz konkrētā instrumenta, vai tomēr dodaties pie mūziķiem un jautājat viņiem par visām instrumenta iespējām? Es mīlu mūziķus, un man patīk strādāt ar mūziku. Es pavadu diezgan daudz laika, strādājot ar mūziķiem un meklējot instrumentu noslēpumus, kā arī meklējot skaņas, kas mani īpaši piesaista. Daudzi no šiem instrumentiem var izdarīt tiešām neiedomājamo, bet jautājums ir, kā izveidot īpaši unikālu skaņu pasauli. Neviens nezina instrumentu labāk par cilvēku, kurš to spēlē. Un viņi zina arī daudz noslēpumu. Kad mūziķi vingrinās, viņi dara visādas lietas ar savu instrumentu, ko parasti nedarītu, spēlējot [klasisku] skaņdarbu. Viņi zina visas mazās, dīvainās skaņas, ko no sava instrumenta var dabūt ārā. Es teiktu, ka vislabākais variants komponējot ir sadarboties ar mūziķiem, nevis pašam no jauna atklāt divriteni. Vairāk ierakstā.

Pa ceļam ar Klasiku
Izcilā baroka interprete Gunta Smirnova: Svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 30, 2024 24:48


"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

Kultūras Rondo
Izdotas angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceres krājumā "Cilvēks nav sala"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jun 6, 2024 24:04


17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzeja un apceres „Cilvēks nav sala”. Par Donna personību un vietu pasaules literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju un tulkotāju Annu Auziņu un redaktoru Arvi Vigulu. Ierakstā uzklausām dzejnieku Aivaru Eipuru. Aivars Eipurs Džonam Donnam pievērsies jau labu laiku, mēģinājis viņam tuvoties un uztvert viņa valodu un dzejas formu. Tagad Eipuram ir gandarījums par atdzejoto, kas apkopots izdevumā „ Cilvēks nav sala”. Apgādā "Neputns" pirmoreiz latviešu valodā izdotas 17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceres izdevumā "Cilvēks nav sala". Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem — mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem vēršas pie Dieva. Laikam ritot, proporcija nomainās, un reliģiskie motīvi sāk dominēt. Donna dzīvesstāsts palīdz izprast dzejnieka pretrunu pilno, traģisko personību, ko visu mūžu pavada atstumtības un izraidījuma sajūta. Šis ir pirmais 17. gs. angļu klasiķa Džona Donna izdevums latviešu valodā, iepriekš tulkoti vien daži atsevišķi dzejoļi. Tulkoto darbu izlasi veido divas daļas: pirmajā apkopoti svarīgākie viņa dzejas teksti, bet otrajā - Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi, ko žanriski mēdz apzīmēt kā meditācijas un kas vēstī par Donna saslimšanu tīfa epidēmijas laikā un atkopšanos. Lai arī pamatā Veltījumi ir reliģiski satura teksts, tā mākslinieciskās īpašības ir ietekmējušas Eiropas literatūru, tostarp ir tādu alūziju kā “cilvēks nav [vientuļa] sala” un “kam zvanēs zvans” avots.

Vai zini?
Vai zini, ka Pēteri Barisonu sākumā neuzņēma Latvijas Konservatorijā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 16, 2024 4:54


Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Precīzāk sakot, neuzņēma ar pirmo piegājienu. 1923. gadā, būdams 19 gadus vecs, Pēteris Barisons ar sev raksturīgo spītīgo uzņēmību nolēma izmēģināt spēkus un iestāties nesen dibinātajā Latvijas Konservatorijā. Sākumā viņš nodomājis skoloties tikai vienu ziemu, lai, mājās pārbraucis, drošāk varētu sacerēt mūziku pašu ļaužu vajadzībām. Iestājeksāmenos, kā pats atzīst, Barisons "spīdoši izgāžas". Laikam jau ir ļoti grūti izmērīt talanta potenciālu, ja nav iespēju eksāmenā iepazīties ar tā izpausmēm. Pēteris Barisons bija pašmācībā apguvis vairāku instrumentu spēli, bija jau mēģinājis uzrakstīt kādu kordziesmu, aranžējis skaņdarbus deju orķestrītim un kādai lugai, bet it visā viņš bija autodidakts, turklāt arī bez vispārizglītojošās skolas izglītības. Nekādu sistemātisku zināšanu mūzikas teorijā, nekādas virtuozitātes mūzikas instrumentu spēlē. Nav brīnums, ka profesors Jāzeps Vītols jaunajam censonim pateicis: "Ja jums būtu talants, konservatorija jūs uzņemtu atplestām rokām, bet tagad labāk būs, ja brauksit mājās un strādāsit mierīgi savu darbu." Tomēr dzīvošana pie radiem jau sarunāta, un skolas ziemu Barisons pavada Rīgā, jo uzņemts Vīgneru Ernesta nesen dibinātajā Fonoloģijas institūtā– mācību iestādē, kurā Vīgners īstenoja savas ilgajā praksē izstrādātās mūzikas pedagoģijas metodes, tai skaitā audzēkņu absolūtās dzirdes trenēšanu. Institūta audzēkņu sarakstā ir daudzas Latvijas mūzikas kultūrai nozīmīgas personības, arī Haralds Mednis un Jānis Dūmiņš. Tā kā nākamajā ziemā Barisonam jādodas karadienestā un viņš dienē Rīgas tuvumā Mangaļos, tad mācības institūtā var daļēji turpināt. Nākamos gadus Barisons pats apraksta kā patiešām mokošu šaubu un nemiera, un vainas apziņas pilnu laiku: "Kura ir īstā, likteņa lemtā gaita? Vilinošākā un arī grūtākā prasīs daudz, vēl daudz – un ne tikai no manis, arī no mīļiem vecākiem, kurus smagā darba nasta saliec jo vairāk un vairāk. Prātīgāk palikt; skaistāk – sekot aicinājumam. Un sekoju, lai vismaz pabeigtu mācību gaitu institūtā; šai nodomā arī labās māmiņas atbalsts, jo neesot labi uzsāktu darbu pamest pusceļā." Rezultātā Barisons fonoloģijas institūtā mācās piecus gadus, un tikai lēnām mazinās sparīgais naids un rūgtums pret Konservatoriju, bet pieaug neatlaidīga spīts. Jo tālāk viņš mācās, jo skaidrāk saprot, ko vēlas, un ka bez Konservatorijas sniegtajām zināšanām to sasniegt nebūs iespējams. 1928. gada rudenī Barisons vēlreiz ver Konservatorijas durvis, lai stātos Jāzepa Vītola speciālajā harmonijas klasē. Šoreiz viss ir savādāk. Dzirde nu ir krietni attīstīta, un arī teorijā Barisonu izgāzt vairs nevar. Vienīgais noteikums – pirmā gadā laikā īpaša uzmanība jāpievērš klavieru spēlei: ja tajā nebūs redzama progresa, tad nu nekā. Barisons tomēr izrādās ne tikvien centīgs, bet arī apdāvināts students, un četru paredzēto mācību gadu vietā nu nāk seši, jo divus gadus vēlāk Barisons sāk apgūt vēl otru specialitāti – orķestra diriģēšanu pie profesora Jāņa Mediņa. Konservatoriju Barisons absolvē 30 gadu vecumā. Kopumā mūzikas izglītošanās ilgusi vienpadsmit gadu. "Vienpadsmit gadu mokošu šaubu, neatlaidīgas gribas, nerimstoša darba, sekojot mūzas aicinājumam. Šajos gados aprakts jaunības labākais laiks, labākie spēki atdoti, bezgala daudz upuru nests – viss, ko cilvēks var dot, bet uzvara tomēr gūta," viņš raksta savā dienasgrāmatā. "Laipnu, labvēlīgu skatu noraugās uz mani sirmais profesors, kurš man reiz teica, ka nav vērts sākt mūzikas mākslas gaitas. (..) Ausīs skan arī tikai dažas nedēļas atpakaļ tā paša profesora teiktie vārdi: "…Konservatorijai būs ļoti patīkami, ja Jūs aktā nodiriģēsiet savas pirmās simfonijas pirmo daļu. 1936. gadā Barisons sāk strādāt Konservatorijā par mācībspēku, māca mūzikas teorētiskos priekšmetus, no 1944. gada Barisons ir kompozīcijas katedras un diriģēšanas katedras vadītājs. 1945. gadā Pēterim Barisonam piešķir profesora grādu.

Basketstudija 2+1
Elvijs Mičulis “Basketstudijā 2+1”: “Aktīvi gatavojamies sezonas karstākajam laikam”

Basketstudija 2+1

Play Episode Listen Later Apr 10, 2024 48:42


“Basketstudijā 2+1” uz vadītāja Gunta Keisela un klausītāju jautājumiem atbildēja Latvijas Jaunatnes basketbola līgas direktors Elvijs Mičulis. Runājām par: relatīvi kluso sezonas gaitu; komunikāciju ar vecākiem; jauno tiesnešu audzināšanu; sezonas pieredzi un idejām nākamajam nolikumam; kā ierobežot spēļu skaitu; pirmklasnieku uzrunāšanu projektā “Pirmie soļi basketbolā”; Talantu spēli un NBA Junioru līgu; 19.⁠ ⁠aprīlī Valmierā un Ogrē startējošo LJBL finālturnīru seriālu; Sekmju kontroli un vecāku ētikas kodeksu. 47 minūtes par jaunatnes basketbola aktualitātēm!

Vai zini?
Vai zini, ka Rīgas Doma ērģelēm ir divi savam laikam ļoti radoši izmantoti spēles galdi?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 28, 2024 3:43


Vai zini, ka Rīgas Doma ērģelēm ir divi spēles galdi, kurus ļoti radoši mācējis izmantot Rīgas Doma ērģelnieks Vilhelms Bergners (1837–1907)? Jāpiebilst, ka mūsdienās būvētajām lielformāta ērģelēm divi atsevišķi novietoti spēles galdi ir samērā ierasta parādība. Tas ievērojami atvieglo ērģelnieka sadarbību ar orķestri vai kori, īpaši jau lielformas skaņdarbu izpildījumā. Pateicoties moderno tehnoloģiju izmantošanai ērģeļbūvē, tas ir kļuvis diezgan vienkārši realizējams. Bet Rīgas Doma ērģeles taču ir mehānisks instruments! Kādēļ gan veidot tik komplicētu mehānisku sistēmu, lai kādu daļu no milzīgā instrumenta pārceltu uz atsevišķa spēles galda? Pie tam tāda, kurš atrodas stāvu zemāk, uz zemākā balkona? Viens no apsvērumiem bijis tīri praktisks. Mazo spēles galdu, kas bija aprīkots ar vienu manuāli un pedāļa klaviatūru, varēja izmantot, piemēram, kristībās. Ar gaisa piegādi tad viegli tika galā viens plēšu minējs. Tikmēr Doma ērģelnieks Vilhelms Bergners (juniors) šajā otrajā spēles galdā saskatīja arī nozīmīgākas muzikālās iespējas. Būdams izcils aranžētājs, viņš saprata, ka, uzticot orķestra instrumentu partijas ērģelēm, tās pilnvērtīgāk sadalāmas starp diviem ērģelniekiem. Tā, piemēram, 1902. gadā kopā ar savu skolnieku un pēcteci ērģelnieku Haraldu Kreicburgu un Baha biedrības mūziķiem, Bergners atskaņoja paša aranžēto J. S. Baha kantāti pirmajai svētdienai pēc Lieldienām („Halt im Gedächtnis Jesum Christ“). Šajā pašā koncertā aranžijā dubultērģelēm izskanējusi arī Bēthovena „Missa Solemnis”, kā arī Hendeļa un Haidna oratoriju fragmenti. 1900. gadā Baha kantāte „Ein' feste Burg” (BWV 80) bija Bergnera aranžējums solistiem, jauktajam korim, dubultērģelēm un pūšaminstrumentiem. Ar Bergnera vadītās Baha biedrības mūziķiem un dažiem pieaicinātiem solistiem 1886. gadā Rīgas Domā izskanējusi arī Baha „Mateja pasija”, bet 1901. gadā noticis Baha biedrības nu jau 100. koncerts. (Viens no Baha biedrības dibinātājiem 1864. gadā bija Vilhelms Bergners pats. Līdz 1904. gadam viņš bija arī Baha biedrības kora un orķestra diriģents). Protams, daudzos koncertos neiztrūka arī abu Vilhelmu Bergneru – seniora un juniora – pašu sacerētie opusi. Vilhelma Bergnera juniora iedvesmas pilnie centieni nepalika bez Doma Administrācijas ievērības un novērtējuma. Viņam bija ierādīts dienesta dzīvoklis, kura īri apmaksāja Doma draudze. Tāpat viņš saņēma vienu trešdaļu no paša organizēto koncertu ieņēmumiem. Saasinoties veselības problēmām, tika apmaksāti Bergnera braucieni uz Karlsbādes kūrortu. Arī sirmā vecumā Bergners centās būt tuvu ne tikai Rīgas, bet arī Eiropas mūzikas dzīves epicentriem. Tā viņš lūdzis piešķirt viņam atvaļinājumu, lai dotos uz Baireitas Mūzikas festivālu. Bergnera mūžs noslēdzās 1907. gadā. Lai arī viņa kapa vieta Rīgas Lielajos kapos ir zināma, diemžēl kapa piemineklis, kuram ziedojumus vāca visi ar Bergneru saistītie mūziķi, ir gājis zudībā. Toties Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krātuvē glabājas viņa diriģenta zizlis. Vilhelma Bergnera lolojums un piepildītais sapnis par Rīgas Doma ērģelēm ar diviem spēles galdiem nu jau 140 gadus ir mūsu acu priekšā. Stāstīja ērģeļu meistars, Rīgas Doma ērģeļu pārraugs Viesturs Ilsums.

Piedzīvot skolu
S05E21 Piedzīvot lappuses audiogrāmatas

Piedzīvot skolu

Play Episode Listen Later Mar 26, 2024 69:58


Vai ir kāda sāpīgāka tēma latviešu grāmatniecībā par audiogrāmatām?Laikam jau nav. Sarunā ar audiosatura ekspertu un producentu Juri Garjānu meklējam atbildes uz jautājumiem, kāpēc audiogrāmatu latviešu valodā nav un ko darīt, lai tās tomēr taptu.Noklausies pats un aizsūti šīs sērijas saiti arī savas grāmatu draugam!Vairāk informācijas meklē https://www.biedribaskanda.lv/Klausies raidierakstu "Pirms darba" https://open.spotify.com/show/0bTJzafBN3FCvKheYttE4sKlausies raidierakstu "Jautājums no provinces" https://open.spotify.com/show/3G6APgR4D7dlLBTOZosaRaKlausies raidierakstu Tviterkāsts https://open.spotify.com/show/59ucoOserZl8Ky3h2DY3u2Meklē audiogrāmatas lietuviešu valodā https://arskaitei.lt/Meklē audiogrāmatas igauņu valodā https://tasku.delfi.ee/audiobooks

Pa ceļam ar Klasiku
Vaida Vovere: Vārsmas ir manas iedvesmas un šaubas vienlaikus

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Feb 23, 2024 22:26


29. februārī Mūzikas un drāmas telpā “OratoriO” otrreiz izskanēs dziedātājas Vaidas Voveres oriģinālmūzikas un dzejas koncerts “Vārsmas”. Par šo programmu, kas pirmoreiz izskanēja 2023. gada 17. augustā Ojāra Vācieša muzejā, viņa tika nominēta balvai “Kilograms kultūras” kategorijā "Starts". Vaida atveidoja arī Baibas lomu Kārļa Lāča mūziklā “Pūt,vējiņi!” Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas iestudējumā. Skatuves vilinājumu Vaida sajutusi jau bērnudārzā, kad regulāri piedalījās mazo vokālistu konkursā "Cālis". Neatsveramu pieredzi viņa guva Jelgavas korī "Skali" pavadītajos gados , bet muzikālie domubiedri un šī brīža skatuves partneri sastapti Rīgas Doma kora skolā, kur arī notikušas pirmās kompozīcijas stundas pie Jēkaba Jančevska. Ar savu dzeju Vaida ir bijusi literāro konkursu “Aicinājums” un “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas” laureāte. Šobrīd Vaidai savu padomu neliedz arī pianists un komponists Edgars Cīrulis, kurš "LNSO vasarnīcā" pirmatskaņotajā jaundarbā izmantos Vaidas dzeju. Programmas "Vārsmas" centrā ir triptihs, kuru iedvesmojušas trīs Jaņa Rozentāla gleznas – Mērijas Grīnbergas portrets, "Arkādija" un "Nāve". “Vārsmas ir manas iedvesmas un šaubas vienlaikus. Tas ir mans vārīgums, kas mēdz būt vislielākā dāvana un vissmagākais slogs. Izveidot šādu programmu bija milzīgs pārbaudījums un atklāšanās, bet es ticu, ka īstena māksla prasa radītāja drosmi un ievainojamību,” uzskata Vaida Vovere. Sarunā - arī par kafijas aizmiršanu, saņemot vēsti par nomināciju balvai "Kilograms kultūra", par to, ka vispatiesākie mēs esam bijuši kara pirmajās nedēļās, un ceļu pie dzejas un komponēšanas. Vaida Vovere: Pēc skolas absolvēšanas sekoja piespiedu brīvais gads, bet tajā laikam arī atradu savu ceļu, kad no mūzikas izpildīšanas vairāk pievērsos arī tās radīšanai. Dzeja tam visam ir plūdusi cauri kā pašterapija. Nopietnāk tas kļuva, kad skolotāja Iveta Šimkus, kas ir dzejniece, nesen izdevusi brīnišķīgu dzejas krājumu, manī kaut ko ieraudzīja un mani mudināja. Tad arī es pati noticēju, ka varbūt mana dzeja nav tikai piezīmes dienasgrāmatā, bet tas var būt arī kaut kas citiem klausāms un lasāms. Tad Literārā akadēmija, dažādi konkursi un vienkārši vēlme rakstīt, jo vairs jau nevarēšu nerakstīt. Mūzika tam līdztekus. Tas viss ir gājis kā tādā bizē - ļoti ciešā, skaistā bizē.  Kā pati raksturotu, kas ir tas, ko radi? Grūti to ielikt kādā nišā. Laikam teiktu, ka visvairāk iespaidojos no indiefolk mūzikas tradīcijām un muzikālā teātra, Brodvejas un Vestendas mūziklu tradīcijām, bet vienmēr visupirms ir vārds un teksts. Dziesmas ir ne tikai labskanīgas, bēdīgas vai priecīgas, tās vienmēr ir arī stāsts. Koncerts ir vairāki stāsti vienā lielā stāstā, un man vienmēr ir ļoti svarīgi stāstīt šos stāstus un sajust dažādas emocijas. Par ko stāsti? Pagaidām visvairāk stāstu par sevi, savu pieredzi, veiksmēm, neveiksmēm, ticību, neticību, cerībām. Stāstu par dažādām sajūtām, kuras mani piemeklējušas un mītiem, kurus esmu izdomājusi.

Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija ar Ukrainas žurnālistu Dmitriju Gordonu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 19, 2024


Šajā nedēļā apritēs divi gadi, kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Laikam pat grūti uzreiz novērtēt, cik ļoti tas ir mainījis ne tikai notiekošo starptautiskā arēnā, bet arī mūs pašus. Domāju, Eiropas un Latvijas vēsturē šis karš iezīmēs pagrieziena punktu daudzos procesos. Bet to nevar salīdzināt ar to, kāda ietekme notiekošajam ir pašā Ukrainā. Reti kurš zina un seko notikumiem līdzi tik cieši, kā raidījuma Krustpunktā viesis. Viņš bija viens no zināmākajiem Ukrainas žurnālistiem jau pirms kara, bet tagad reti kurš nav dzirdējis viņa vārdu arī Latvijā. Tāpēc Krustpunktā Lielā intervija ar vienu no zināmākajiem Ukrainas žurnālistiem, kuru labi pazīst arī citviet pasaulē, Dmitriju Gordonu.   Saruna krievu valodā:

Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija ar Ukrainas žurnālistu Dmitriju Gordonu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 19, 2024 54:03


Šajā nedēļā apritēs divi gadi, kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Laikam pat grūti uzreiz novērtēt, cik ļoti tas ir mainījis ne tikai notiekošo starptautiskā arēnā, bet arī mūs pašus. Domāju, Eiropas un Latvijas vēsturē šis karš iezīmēs pagrieziena punktu daudzos procesos. Bet to nevar salīdzināt ar to, kāda ietekme notiekošajam ir pašā Ukrainā. Reti kurš zina un seko notikumiem līdzi tik cieši, kā raidījuma Krustpunktā viesis. Viņš bija viens no zināmākajiem Ukrainas žurnālistiem jau pirms kara, bet tagad reti kurš nav dzirdējis viņa vārdu arī Latvijā. Tāpēc Krustpunktā Lielā intervija ar vienu no zināmākajiem Ukrainas žurnālistiem, kuru labi pazīst arī citviet pasaulē, Dmitriju Gordonu.   Saruna krievu valodā:

Vai zini?
Vai zini, ka Valtaiķu mācītājmuižā dzimuši izcilie luterāņu mācītāji – brāļi Katerfeldi?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 12, 2024 4:31


Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Vai zini, ka Valtaiķu mācītājmuižā dzimuši divi izcili luterāņu mācītāji – brāļi Katerfeldi, kuri netiešā veidā sekmējuši Jaunlatviešu kustību? Johanns Katerfelds (1794-1869) bija mācītājs Valtaiķu draudzē. Vairākkārt palīdzēja materiālās grūtībās nonākušajam Māteru Jurim, romāna "Sadzīves viļņos" (1879) autoram, pirmā lauksaimniecības laikraksta "Baltijas Zemkopis" (1875-1880) redaktoram. Viņš arī izdeva pirmo latviešu juridisko laikrakstu "Tiesu Vēstnesis" (1880 - 1884). Māteru Juris ir autors vairākiem juridiskiem terminiem (laulības pārkāpšana, sodu likumi u.c.). Johanns Katerfelds veicināja arī pašdarbības teātra veidošanos Kurzemē. Valtaiķu mācītājmuižā 1841. gadā ar panākumiem esot izrādīta kāda latviešu vai uz latviešu valodu pārtulkota luga. Katerfelds arī 1830. gados panāca, ka Kurzemē sāka lietot dzelzs arklus. Hermanis Ērenfests Katerfelds (1797–1876) – mācītājs Durbē, jaunlatvieša Ata Kronvalda audžutēvs (ap 1850-57), viens no pirmajiem, kurš pievērsa uzmanību latviešu tautasdziesmām ("Ueber das lettische Volkslied // Magazin, Mitau,1835, Bd.5, No.1-2), vāca tautā saklausītus augu nosaukumus. Attiecībā uz tautasdziesmām viņš rakstīja, ka teicēja parasti esot viena sieviete, kas savu tekstu vairāk rečitējot nekā dziedot. Pārējās sievas, kad teicēja savu daļu pabeigusi, turpinot dziesmu ar skaļi vilktu "ē", kas vasaras naktīs esot verstīm tālu dzirdams. Atis Kronvalds (1837-1875) Katerfelda aizgādībā nonāca 15 gadu vecumā: pateicoties viņa atbalstam, varēja iestāties Durbes privātskolā, vēlāk Liepājas apriņķa skolā. Kronvalda iesauka bijusi Pērkontēvs, jo viņš izcēlies ar pērkondimdošu balsi. Pirmajos vispārīgajos Latviešu dziesmusvētkos Kronvalds uzstājās ar kvēlu runu, vēršoties asi pret Augustu Bīlenšteinu viņa izteikumā, ka latviešu tautasdziesmās jūtams bērnišķības gars, un Jāni Cimzi par viņa izteikumu, ka latviešiem jābūt pateicīgiem vācu skolām. Katram bija sava taisnības daļa. Laikam paejot, nevar noliegt ne Augusta Bīlenšteina ieguldījumu latviešu valodas un folkloras pētniecībā, ne Jāņa Cimzes ieguldījumu kora mūzikas attīstībā. Un, protams, ir augstu vērtējams Ata Kronvalda pienesums tautisko centienu apzināšanā un sekmēšanā. Šodien noteikti atceramies brāļus Katerfeldus saistībā ar mūsu tautisko atmodu.

Pa ceļam ar Klasiku
Komponists Valdis Zilveris: Šis gads bijis brīnumu pilns

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Dec 21, 2023 17:08


26. decembrī Livonijas ordeņa pilī Ventspilī izskanēs komponista Valda Zilvera autorkoncerts “Ziemas pasakas”, kurā viņa oriģinālkompozīcijas izdziedās Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”. Koncertā pie klavierēm būs arī pats autors, piedalīsies aktieris Raimonds Celms un instrumentālā grupa. Programmas centrā - jaundarbs “Ziemassvētku mistērija”, kas tapis, komponistam iedvesmojoties no Ventspils Livonijas ordeņa pils akustikas un tās arhitektūras. “Unikāla akustiskā telpa, kura tiks izmantota  arī kā mūzikas izteiksmes līdzeklis, izvietojot kora balsu grupas dažādās  pils vietās, tā radot tikai Ventspils pilij raksturīgu skanējumu! Jaundarbā izmantoju latīņu tekstu, kas vēsta  par mūžīgām garīgām vērtībām un muzikālās alūzijas gan par viduslaikiem un mūku dziedājumiem, gan mūsdienām raksturīgas tēmas” – saka komponists Valdis Zilveris, kurš savulaik absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolu, bet šogad nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. 1975. gadā izveidotais Ventspils sieviešu koris “Venda” šī gada Dziesmu svētku “Koru karos” saņēma Lielo balvu, to vada Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, kura telefonintervijā stāsta par sadarbību ar komponistu, komandas garu un ieceri "Ziemassvētku mistērijas" laikā apdzīvot visu Ventspils Livonijas pili no pagraba līdz bēniņiem. Valdis Zilveris atklāj, vai šis autorkoncerts ir turpinājums viņa dzimšanasdienai vasarā un domāts kā parāda atdošana klausītājiem. Uzzinām par Valda sadarbību ar koriem un iepazīšanos ar " Vendu", par atteikšanos no vēsturisko faktu izmantošanas “Ziemassvētku mistērija” un Ziemassvētku brīnumiem Valda dzīvē šobrīd. Inta Pīrāga: Cik noprotu, domas par mistēriju raisījās, esot pilī ar bagāto vēsturi. Vai tev bija izdevība tur pabūt arī vienam, arī brīžos, kad tur nav gaismas, naktī? Valdis Zilveris: Naktī diemžēl nebiju (smejas). Tiešām liels paldies Rudītei un Anitrai. Mēs pavasarī aizgājām uz pili. Ik pa brītiņam kādā stūrītī nozudu no meitenēm, lai mazliet uzķertu šīs pils vibrācijas un vēsturisko enerģētiku, kas nāk no sienām. Vieta, kurā agrāk bija baznīcas telpa, - ļoti iespaidīga. Pēc šī brauciena man iespaidu bija ļoti daudz, es ilgu laiku tikai domāju un uzmetu kādus muzikālos materiālus. Bija vajadzīgs laiks, lai šī ideja nobriestu. Vai strādājot pie šī darba, ņēmi vērā kādus pils vēsturiskos notikumus? Kā pie tevis atnāca teksts? Saprotu, ka tas ir latīņu valodā. Vispirms man bija doma izmantot arī kādus vēsturiskos notikumus, bet tad mēs runājām ar ļoti radošu, talantīgu režisori Initu Pelsi, un tad arī no šīs idejas atteicāmies. Šīs mistērijas pamatā tomēr ir garīgs raksturs un ne tikai atbilstošs Ziemassvētkiem, bet jebkuram laikam. Kad mācījos konservatorijā pie sava izcilā skolotāja Paula Dambja, viņš manu uzmanību pievērsa Karla Orfa mūzikai. Man jau studiju laikā bija tāds sapnis - ja es spētu uzrakstīt kaut ko tik fantastiski skaistu un grandiozu kā Carmina Burana… (smejas) Laikam šis sapnis man ir mazliet pietuvojies. Redzēs, kā būs izdevies, bet jau 40 gadus dzīvoju ar šo sapni. 

Diplomātiskās pusdienas
Indonēzija: valsts, kurā atrodas visvairāk pasaulē aktīvo vulkānu

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Dec 19, 2023 18:43


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies tur, kur silts. Uz Indonēzijas Republiku, kura atrodama starp Indijas Okeānu un Kluso Okeānu. Tādēļ tā skaitās vienlaicīgi gan Dienvidaustrumāzijas, gan Okeānijas valsts. Indonēzija var lepoties ir ļoti daudziem rekordiem. Mēģināsim vismaz daļu no šiem pārsteidzošākajiem faktiem arī izstāstīt raidījumā. Laikam, jau jāsāk ar pamata faktiem, kuri ir iespaidīgi paši par sevi. Proti – Indonēzija ir valsts ar pasaulē lielāko arhipelāgu, kas iekļauj vairāk nekā 13 tūkstošus salu un saliņu, no kurām 922 ir pastāvīgi apdzīvotas. Zināmākās, protams, ir Sumatras sala, Javas sala, Borneo, Jaungvineja un Sulavesi. Te uzreiz jāpiezīmē, ka Indonēzija ir viena no valstīm, kuras atrodas tā saucamajā “Uguns aplī”. “Uguns aplis” ir josla uz zemeslodes, kurā atrodas visvairāk aktīvo vulkānu un zemestrīču epicentru. Proti, 90 procenti no zemestrīcēm un apmēram 75 procenti no vulkānu izvirdumiem notiek tieši šeit. Un arī apmēram 80 procenti no visiem pasaules cunami, ko izraisa šie seismiskie procesi, notiek tieši šeit. Šajā saistībā arī vēl viens Indonēzijas rekords – valstī atrodas visvairāk pasaulē aktīvo vulkānu – veseli 76. Vēl vairāk – Indonēzijā Sumatras salā ir atrodams Toba ezers, kas ir lielākais vulkāniskais ezers pasaulē. Toba ezers ir ne tikai viena no skaistākajām vietām uz zemeslodes, bet arī atgādinājums par dabas varenību. Krāteris izveidojās apmēram 75 tūkstošus gadus atpakaļ. Tas ir vairāk nekā tūkstoš kvadrātkilometrus plats un vietām sasniedz gandrīz 500 metru dziļumu. Ar vulkānu izvirdumiem daži traģiski rekordi arī saistīti Indonēzijas vēsturē. Viens no tiem ir apzinīgās cilvēces vēsturē (pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā) fiksētais lielākais vulkāna izvirdums, kurš notika 1815. gadā. Sumbavas salā izvirda vulkāns Tambora. Sprādziena troksni esot varējuši dzirdēt pat divus tūkstošus kilometru attālumā. Indonēzijā bojā gājuši esot vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku. Baisākais, ka šis izvirdums bija tik masīvs, ka vulkāniskie pelni, kas pārklāja zemeslodes ziemeļu daļu, rezultējās tajā, ka 1816. gads ir iesaukts par “gadu bez vasaras”.  Saules trūkums, kā arī vulkānisko pelnu lietus ūdeņi sabojāja labību Eiropā un Ziemeļamerikā. Tas, savukārt, izraisīja 19. gadsimtā šaušalīgāko bada epidēmiju. Par rekordiem un briesmīgām lietām vēl pavisam īsi paturpinot – Indonēzijā ir atrodama „Rafflesia arnoldii” – puķe ar pasaulē lielāko ziedu, kas diametrā var sasniegt pat vienu metru un svērt pat 10 kilogramus. Ar ko tā vēl slavena – ar nosaukumu “līķupuķe”, jo tā nesmaržo, bet smird pēc pūstošas gaļas. Atrodama tā Sumatras salā un pasaules botāniskajos dārzos. Indonēzija ir arī vienīgā vieta pasaulē, kur var sastapt pasaulē lielākās ķirzakas – komodo pūķus. Tie ir slaveni ne tikai ar to, ka var sasniegt pat trīs metru garumu un normālā situācijā sver ap 70 kilogramiem. Tās ir arī vienīgās gaļēdājķirzakas, kam ir indīgs kodiens.

Kultūras Rondo
Valmieras teātrim - 100. Kultūras rondo stāsts par teātri

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Dec 2, 2023 51:51


No reportāžas par topošo teātra māju līdz Radio arhīva ierakstiem. No dzīvīgajiem un sevi apliecināt varošajiem jaunajiem līdz pieredzes bagātajiem skatuves māksliniekiem. Valmieras teātra simtgadē Kultūras rondo radījis savu stāstu par teātri. 1923. gada 25. novembrī teātris tika atklāts ar Ādolfa Alunāna lugu “Kas tie tādi, kas dziedāja”. Laikam ejot, mainījušies teātra nosaukumi, ēkas aprises un arī šobrīd, uz jaunās simtgades sliekšņa, Valmieras teātris turpina mainīties. „Kurtuvē” sākas noslēpumains mēģinājums Valmieras teātra simtgades sveicienam „One Hundred”. Režisors Aigars Apinis ir tieši tik lakonisks piecos vārdos, bet teātra direktore Evita Ašerādena pirms „Kurtuves” parāda arī, cik intensīvi notiek darbi teātra lielajā mājā. Uz Valmieru braucot, Kultūras rondo ir viens teju racionāli neatbildams jautājums – kā tas viss iespējams? Sarunas laikā arī saskaitām Valmieras teātra „Spēlmaņu nakts” balvas un „Kurtuvē” turpinām sarunas arī par Ineses Mičules iestudēto Raiņa „Jāzepu un viņa brāļiem”, kur Jāzeps ir gan Mārtiņš Meiers, gan jaunais aktieris Aksels Aizkalns.  Iepazīstamies ar Dinu – Ievu Esteri Barkāni, kura jaunās mākslinieces balvu saņēma jau pirms gada, un Jāzepu – Akselu Aizkalnu. Eduarda Smiļģa teātra muzejā skatāma izstāde , kas veltīta Valmieras teātra simtgadei.  Un tur savai vēsturei teātri pieskārās arī jaunie aktieri – Ieva Estere Barkāne un Aksels Aizkalns, viņi ir no tā astotnieka, kuri skolojušies un palikuši teātrī no Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kursa. Bet viņi ieskatījās teātra vēsturē , gatavojot arī savu sveicienu simtgadei „One Hundred”. Putekļusūcēja un celtniecības trokšņi piederas Valmierai, bet Jāzeps Valmierai ir tik nozīmīgs, ka, atklājot Teātra muzejā izstādi, kas veltīta Valmieras teātra vēsturei, Rīgā bija sabraukuši Valmieras teātra aktieri, arī akcentējot Jāzepu.  Klāt bija un ar aktieriem un izstādes veidotājiem sarunājās Laima Slava. Un viņa uzrunāja Tālivaldi Lasmani. Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš viesiem no Valmieras teātra vispirms sniedza ieskatu muzeja dažādās teritorijās skatāmām un klausāmām mākslinieku Annas Heinrihsones un Ivara  Novika radītām izstādēm.  Jānis Siliņš vispirms pakavējās  pie latviešu dramaturģijas spilgtākajiem iestudējumiem un Valmieras teātra režisoru galerijas. 1987. gadā, atvadoties no vecā Valmieras teātra, režisors Pēteris Lūcis teica, ka gremdēs veco teātri atmiņas nirvānā un aicināja cerēt uz jauno teātri. Teātra garu ļoti sargā un tīri simboliski tas, ielaists pudelē, un restaurētajā ēkā Valmierā, Lāčplēša ielā, to atkal ielaidīs teātri… Skatuve un skatuves ripa paliks vecā. Tad arī būs lielās simtgades svinības atjaunotajā mājā. Tikmēr arī „Spēlmaņu nakts” balvas vēl gaida savu īsto vietu teātrī, tāpat kā Krodera bibliotēka. Daudz laimes simtgadē!

Kultūras Rondo
Festivāls, kas mainās un aug laikam līdzi, - Baltijas Drāmas forums

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Nov 9, 2023 12:10


Festivāls, kas mainās un aug laikam līdzi. Tāds ir Baltijas Drāmas forums, kas katru gadu tiek rīkots vienā no trim Baltijas valstīm pēc triennāles principa. Mērķis ir veicināt jaunu sadarbību un kultūras sakaru veidošanos Baltijas teātra kopienu vidū.  Kā arī iepazīstināt ar jaunumiem oriģināldramaturģijā, rīkot akadēmiskas konferences, publiskas diskusijas, neformālas tikšanās. Šogad forums piecas dienas notika Rīgā. Nākamgad Baltijas Drāmas forums notiks Tartu, Igaunijā. Attēlā: Liepājas teātra izrāde "Dziesmu svētki", ko izrādīja formu laikā. Izrāde arī nominēta "Spēlmaņu naktij" kategorijā "Gada mazās formas" izrāde.

Vai zini?
Vai zini, kā mainās komponista domas, laikam ejot?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Oct 10, 2023 4:14


Stāsta pianists Ventis Zilberts Komponists Juris Ābols jaunības gados kādas savas kompozīcijas pirmatskaņojumu bija paredzējis uzticēt čellistēm Ingai Sutai, Laimai Kunkulei un man. Ģenerālmēģinājumā pirms koncerta viņam bija samērā daudz iebildumu gan par tempu izvēli, gan par dinamiskajām gradācijām, gan par citām izpildījuma detaļām. Mūsu pretarguments – notīs gandrīz neatrodam norādes uz tām lietām, par kurām autors iestājas; ir tikai dažas ļoti skopas atzīmes, kas daudz neko neizsaka. Pēc spraigām un paskaļām diskusijām viņš diezgan negribīgi tomēr notīs iezīmēja virkni nianšu. Mūsu aicinājums komponistam savus muzikālos nodomus atzīmēt notīs precīzāk un daudz detalizētāk, šķiet, toreiz palika tikai sarunu līmenī. Pēc vairākiem gadu desmitiem atkal nācās pirmatskaņot kādu Jura Ābola skaņdarbu flautai un klavierēm. Saņemot nošu partitūru, labā nozīmē biju pārsteigts par nošu materiālā redzamo – tik detalizētu nianšu atainojumu sen nebiju sastapis! Varbūt mūsu jaunības sarunas bija aizķērušās autora zemapziņā un viņš piekrita mūsu senajam vēlējumam skaņdarbā fiksēt savas vēlmes pēc iespējas precīzi un nepārprotami? Toreiz autors smaidīja bārdā… Cits stāsts saistās ar gaidāmo pirmatskaņojumu Romualda Kalsona klavierdarbu ciklam "12 latviešu tautasdziesmu apdares" pagājušā gadsimta 80. gados. Komponists bija daļēji nemierā ar manis izvēlētajiem ātrajiem tempiem un aicināja stingri pieturēties pie notīs fiksētajām metronomiskajām atzīmēm. Izpildīju autora vēlmi, lai gan īsti labi nejutos, spēlējot pieprasītajos tempos. Pie šī opusa atgriezos pēc gadiem desmit, atskaņojot cikla lielāko daļu: sevišķi man patika izpausties ātrajās miniatūrās savos – kā man likās, pareizajos tempos. Biju jau mazliet piemirsis par komponista agrāk izteikto strikto vēlmi par precīziem tempiem. Pēc koncerta ieraudzīju nākam smaidošu Romualdu Kalsonu, kurš, spiežot man roku, piebilda: "Nu ir atrasti īstie tempi!" Kad savulaik gatavoju atskaņošanai kādu trimdas komponista Arnolda Šturma diezgan senu opusu, man nelika mieru viena otra vieta viņa kompozīcijā – šaubījos par pareizajām notīm un alterācijas zīmēm. Nodomāju, ka kļūdas radušās nošu pārrakstīšanas procesā – zināju, ka notis no neskaidra manuskripta glīti pārrakstījusi komponista dzīvesbiedre, kura nebija mūziķe. Arnolds Šturms, kurš savulaik gandrīz katru gadu brauca uz Latviju, kādā klātbūtnes reizē apsolījās kopā ar mani pārskatīt diskutablās vietas. Domāts, darīts – komponists pailgi pētīja attiecīgos nošu fragmentus un, kā man likās, samulsis jautāja: "Kā tev pašam liekas, kā pareizi vajadzētu būt?" Es secīgi izklāstīju savas versijas, un komponists teica: "Jā, taisni tā arī ir, es simtprocentīgi piekrītu visam!" Jutu tādu kā atvieglojuma sajūtas atblāzmu viņa sejā, un toreiz apzinājos, ka šis skaņdarbs no Arnolda Šturma atmiņas detaļās ir mazliet pagaisis, nākuši taču klāt daudzi jauni opusi. Kad savam kādreizējam skolotājam kameransambļa klasē mūsu mūzikas augstskolā komponistam Jānim Ķepītim (tad mēs jau bijām kolēģi) jautāju, kā novērst viņa skaņdarbā kādā posmā neskaidrību frāzējumā, atbilde bija lakoniska: "Spēlē, kā gribi!" Pazīstot komponistu toreiz jau vismaz desmit gadus, sapratu, ka viņa replika ir pilnīga uzticēšanās atskaņotājam un paļaušanās tam, ka tiks atrasts vislabākais risinājums interpretācijai.

Kā labāk dzīvot
Pa laikam vajag pabarot to velniņu, kas dzen to Latvijas garu! Pasaules latvieši svētkos

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jul 7, 2023 49:01


Ko katram no mums nozīmē Dziesmu svētki? Tā sadziedāšanās sajūta, kad viena balss saplūst ar citām? Solis, kas dejā sperts reizē ar pārējiem? Vai kopības izjūta, kura šādi dzimst tikai Latvijā - vienreizēja, pacilājoša, aizraujoša un spēcinoša? Radījumā Kā labāk dzīvot to jautājam diasporas pārstāvjiem. Studijā viesojas Annija Kerno un Ēriks Mežgailis no Filadelfijas deju kopas "Dzirkstele" (ASV), Jānis Vinklers (Šveice) un Kārlis Caucis (Skotija). Kas katram no jums uztur vēlmi piedalīties, vēlmi piederēt latviešu saimei arvien? Ēriks: Man vissvarīgākais būtu, ka mēs varam šeit piedalīties. Tas nav tikai, ka svētki būtu man vai skatītājiem, biedrībā būs projektors un visi nāks kopā skatīties, visi latvieši Filadelfijā nāks kopā, un arī citās baznīcās nāks kopā. Dziesmu svētkos visi nāk kopā no visas pasaules. Mēs esam maza Latvija, bet vienā brīdī visi esam šeit. Tas man ir ļoti svarīgi, ka visi var šeit būt un redzēt svētkus. Kārlis: Kaut kur tas saknē ir ielikts caur skolas laikiem, skolas gadiem, vienmēr ir bijuši kaut kādi kori, kaut kādas dejas. Tas iekšā kaut kur sēž un tas nekur nepazūd, ik pa laikam vajag pabarot to velniņu, kas tur iekšā dzen to Latvijas garu. Jānis: Latvieši ir forši, un ir forši būt kopā ar daudz latviešiem. Forši būt Šveicē kopā ar tiem latviešiem, kas tur esam, uzņēmīgi, organizē lietas, vienkārši forši. Un mēs atbraucam šeit un atkal šeit ir vēl vairāk foršu latviešu, un šeit ir vēl foršāk. Es domāju, mēs turamies kopā, kā to darām estrādē un stadionā, kur visi viens otru atbalstām, samīļojam, aplaudējam. Ja mēs sagaidām visus latviešus un atbalstām tā, kā atbalstījām Latvijas hokeja izlasi, tā mēs dzīvosim labāk. Annija: Man arī līdzīgi - tā kopā būšana. Man ļoti patīk braukt uz svētkiem, jo varu satikt draugus no visām pasaules malām. 

Kā labāk dzīvot
Aicinām brīvdienas pavadīt laukos, kur saimnieki visus sagaida ar prieku

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jul 5, 2023 46:25


Pamosties pēc svaiguma smaržojošos palagos, uzēst gardas pankūkas ar brūkleņu ievārījumu, iekosties maizes rikā, kura nogriezta no tikko izcepta klaipa, un atrast vietu savai sirdij no jauna, ko mīlēt un pēc kuras atkal sailgoties. To visu un vēl vairāk piedāvā lauku tūrisms. Par iespējām un piedāvājumu sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, Skrīveru mājas saldējuma saimniece, arī Dziesmu svētku dalībniece Lelde Sotniece, kempinga "Ezerpriedes" saimniece Zane Jēgere, kura svētkos piedalās arī kā dejotāja, Skrundas muižas valdes priekšsēdētājs Edgars Vizulis, kurš kā zemessargs dežūrē svētku laikā Mežaparkā, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas valdes locekle, viesnīcas "Roja" vadītāja Zane Vaivode, atpūtas kompleksa "Seko saulei" saimnieks Guntars Anspoks. Pa tālruni pievienojas atpūtas kompleksa "Klidziņa" saimniece, arī dejotāja Diāna Vilcāne. "Laikam nezinu nevienu lauku māju saimnieku, kas nebūtu priecīgs, un viņam iet labi ilgstošā laikā. Ja viņš ir nīgrs, tur nebūs labs bizness. To mēs tiešām labi redzam. Mūsējie, "Lauku ceļotāja" biedri ir priecīgi vienmēr un visos laikos. Čīkstēšana un pukstēšana mums nav ļoti bieža parādība," atzīst Asnāte Ziemele.

Vai zini?
Vai zini, kuru latviešu dramaturgu lugas visvairāk izmantotas latviešu operu libretos?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 29, 2023 6:04


Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš  Operas žanrs Latvijas mūzikas vēsturē ir jau ar vairāku gadsimtu senu vēsturi. Kopš 18. gadsimta pēdējās trešdaļas, kad pirmās operas mūsdienu Latvijas teritorijā bija komponētas kādreizējā Kurzemes-Zemgales hercoga galmā, līdz 2023. gada sākumam ir zināmas 132 pabeigtas operu kompozīcijas. Gan latviešu, gan citās valodās (vācu, angļu, norvēģu, japāņu, krievu u.c.). Lielākā daļa operu ir tikušas iestudētas, tomēr viena ceturtā daļa kompozīciju no šī kopskaita vēl joprojām gaida savus pirmos uzvedumus. Liela daļa Latvijā tapušo operu ir ar oriģināliem libretiem jeb teksta un sižeta izklāstiem. Daļa operu libretu ir balstīti literārajos stāstos un romānos gan latviešu, gan citās valodās. Un vēl daļa libretu ir vairāk vai mazāk pazīstamu dramatiskā teātra lugu adaptējumi operas žanrā. Kuri Latvijas dramaturgi jeb lugu rakstnieki tad līdz šim ir pievērsuši uzmanību operkomponistiem dažādos laikos? Un kuram no dramaturgiem līdz šim ir paveicies būt uzmanības degpunktā? Jāsaka, ka dramatiskā teātra uzplaukums latviešu sabiedrībā 19. – 20. gadsimtu mijā pirmoreiz pievērsa arī regulāru operkomponistu interesi libretu meklējumos. Kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei mēs varam atrast un iepazīt operas, kas ir tapušas, balstoties uz Annas Brigaderes (1861–1933), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Raiņa (1865–1929), Aspazijas (1865–1943) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugām. Tātad, līdz pat mūsdienām pieci dramaturgi ar savām lugām latviešu valodā ir bijuši inspirācijas avots operu libretu radīšanā. Tomēr šo piecu dramaturgu lugas pārsvarā ir no latviešu teātra vēstures zelta fonda: Brigaderes "Sprīdītis" (1903), "Zvanīgs zvārgulītis" (1908), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), "Maija un Paija" (1921) un "Lolitas brīnumputns" (1926); Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893) un "Ugunī" (1904); Raiņa "Indulis un Ārija" (1911), "Uguns un nakts" (1905), "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), "Pūt vējiņi!" (1913), "Spēlēju, dancoju" (1915), "Krauklītis" (1917), "Zelta zirgs" (1909) un "Mīla stiprāka par nāvi" (1927); Aspazijas "Vaidolote" (1893) un "Ragana" (1894); Zīverta "Minhauzena precības" (1941). Veiktais operu libretos izmantoto lugu uzskaitījums uzreiz parāda, ka līderis dažādu periodu komponistiem līdz šim ir bijis Rainis. Astoņas Raiņa lugas ir tikušas ietvertas 14 operu kompozīcijās. Tomēr – cik daudz mēs zinām šīs operas, kas balstītas uz Raiņa lugu stāstiem? Laikam pats par sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ka pazīstamais skaudrais mīlasstāsts "Pūt, vējiņi!" ir piecas reizes ticis risināts operas žanrā. Tiesa, visas piecas "Pūt, vējiņi!" operas katra savu iemeslu dēļ mūsdienās ir mazpazīstamas. Komponista Mārtiņa Jansona (1899–1972) otrā opera "Pūt, vējiņi!", komponēta 1945. gadā, pēckara padomju okupācijas politiskajā kampaņā tika atzīta par neatbilstošu tolaik agresīvi prasītā sociālistiskā reālisma politiskās doktrīnas apliecinājumam. Latvijas mūzikas vēsturē burtiski pazudušās komponistes Jūlijas Feldmanes (dzīves dati nav zināmi) apmēram tajā pašā laikā tapušās operas partitūra mūsdienās nav atrodama. Atkal kārtējās okupācijas perioda politiskās kampaņas atmosfērā ne pārāk veiksmīgs bija komponistes Felicitas Tomsones (1901–1969) 1969. gadā pabeigtās un vienu reizi iestudētās operas "Pūt, vējiņi!" liktenis. 20. gadsimta 50. gadu beigās komponista Artūra Salaka (1891–1984) pabeigtā opera (1959) okupācijas varas gaiteņos netika akceptēta iestudēšanai. Visbeidzot, Arvīda Žilinska (1905–1993) otrā opera "Pūt, vējiņi!" (1969), lai arī iestudēta 1977. gadā, tomēr nespēja gūt plašāku un ilgstošu publikas interesi. Līdzīgs maz zināmu operu liktenis ir piemeklējis Fridriha Podnieka (1878–1961) īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914) un 1969. gadā Jāņa Ķepīša (1908–1989) komponētās  divas operas "Indulis un Ārija"; 30. gadu pirmajā pusē operdziedātāja un komponista Olīva Mētras (1891–1982) pabeigto, bet neiestudēto operu "Jāzeps un viņa brāļi" (1934); 40. gadu otrajā pusē tapušo un okupācijas režīma cenzūras diskvalificēto Laumas Reinholdes (1906–1986) operu "Krauklītis" (1947); 50. gadu beigās pabeigto neiestudēto Nilsa Grīnfelda (1907–1986) operu "Mīla stiprāka par nāvi" (1958), kurai ir arī otrā redakcija ar nosaukumu "Siguldas balāde" (1972). Interesanti, ka pavisam nesen, 2018. gadā savu operu, kuras librets veidots pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs", pabeidza komponēt Kanādā dzīvojošais skaņradis Imants Ramiņš (1943), pagaidām joprojām gaidot sava darba iestudēšanu. Tikai trīs operām, kuru libreti ir balstīti uz Raiņa lugām, ir izdevies iegūt un saglabāt plašu atpazīstamību līdz pat šodienai. Tās ir: Jāņa Mediņa (1890–1966) uz Latvijas valsts nodibināšanas laiku pabeigtā grandiozā opersāga "Uguns un nakts" (1919), Arvīda Žilinska pirmā opera "Zelta zirgs" (1958/1965), kura ir arī bijusi izrādīšanas rekordiste vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kā arī Imanta Kalniņa (1941) opera "Spēlēju, dancoju" (1976). Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Raiņa lugas regulāri pievērsa komponistu uzmanību. Tomēr pēc Spēlēju, dancoju spilgtā operas veiksmes stāsta Rainis nu jau līdz pat 21. gadsimta trešajai desmitgadei ir zudis no sekojošo paaudžu komponistu redzesloka. Lai gan – mēs nekad nevaram zināt, kad Raiņa lugās ietvertie zemteksti un slepenie vēstījumu kodi atkal kļūs aktuāli un interesanti gan esošo, gan arī nākošo paaudžu operkomponistiem Latvijā, varbūt arī citur pasaulē. Un to pašu var teikt arī par citiem lugu rakstniekiem Latvijā. Līdz šim Annas Brigaderes lugas ir bijušas iedvesmas avots Jāņa Mediņa zudušajai operai "Zvanīgs zvārgulītis" (1918) un iestudētajai operai "Sprīdītis" (1925), Jāņa Kalniņa (1904–2000) operai "Lolitas brīnumputns" (1934), Ādolfa Skultes (1909–2000) operai "Princese Gundega" (1971) un Arvīda Žilinska uzvedumu joprojām gaidošajai trešajai operai "Maija un Paija" (1980). Aspazijas lugas veidojušas libretus Jāzepa Mediņa (1877–1947) operai "Vaidelote" (1926) un Aleksandra Valles (1890–1972) neiestudētajai operai "Ragana" (1927/1935). Rūdolfa Blaumaņa skarbais mīlasstāsts iedvesmoja Jāni Kalniņu operā "Ugunī" (1936), savukārt asā sociālā drāma "Pazudušais dēls" rezultējās Romualda Kalsona (1936) operā (1995). Visbeidzot, Mārtiņa Zīverta jautrā drāma "Minhauzena precības" inspirēja Jāņa Ķepīša otrās operas tapšanu (1945). Dramatiskais teātris un opera visos laikos ir bijuši aktīvu sabiedroto lomās. Tādēļ, neraugoties uz 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Latvijas komponistu operās piedzīvoto oriģināllibretu dominanci, iespējams, kaut kad turpmāk mēs atkal varēsim sagaidīt plašāku lugu rakstnieku darbu inspirējošu pārstāvību nākotnes operās.

Vai zini?
Vai zini, cik vētraina bija orķestra "Kremerata Baltica" dibināšanas priekšvēsture?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 25, 2023 4:43


Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Vai zini, ka mūzikas lielajām klasiskajām formām visbiežāk sākumā ir kāda priekšspēle? Uvertīra operai, kurā var parādīties jau tālākās varoņu tēmas, ievads simfonijai vai koncertam un tā tālāk… 2022. gadā orķestrim Kremerata Baltica svinējām 25 gadu jubileju. Un arī šiem vētrainajiem gadiem bija ne mazāk vētraina uvertīra! Ir 1993. gads. Latvija ir atkal neatkarīga valsts un grasās svinēt savu 75. gadskārtu. Esmu pieņēmusi Latvijas Republikas vēstnieka Jāņa Petera aicinājumu kļūt par kultūras atašeju vēstniecībā Maskavā, un nu mēs abi sēžam un gudrojam. "Lūdzu, kaut ko lielu!" saka dzejnieks. Jā, mums ir jāpārsteidz Maskava. Viegli pateikt. Nolemjam, ka mēģināsim. Labi, ka man toreiz nebija vēl ne jausmas par starptautisko mūzikas menedžmentu un Peteram jau nu ne tik. Bet tik daudz es sapratu, ka oficiālā ceļā mēs neko nepanāksim – laika palicis vien pāris mēnešu. Nolemju izmantot veco labo draugu būšanu – jā, jā, tik nosodāmu un necaurspīdīgu – un dodos satikt kādreizējo baletskolas skolotāju Juri Kaprāli, lai nodibinātu kontaktus ar Mihailu Barišņikovu un komponistu Georgu Pelēci: lai uzrunātu Gidonu Krēmeru, kurš bijis Georga klasesbiedrs un draugs. Gidons Krēmers Rīgā nebija koncertējis gadus divdesmit. Noskaidrojas, ka pašlaik viņš ir koncerttūrē Japānā. Nebija ne kārtīga interneta, ne mobilo sakaru, bet – ak, laime! – Ārlietu ministrijas preses centrā bija jaudīgs fakss. Tā nu mēs ar Pelēcīti [Georgu Pelēci] ap vieniem naktī ierodamies Ministrijā un es lūdzu savai vēstulītei Gidonam Krēmeram pierakstīt klāt draudzīgas rindiņas no klasesbiedra. Vēstulītē aicinām viņu pārstāvēt savu valsti neatkarības 75. gadadienas svinībās Maskavā. Izrēķinājām, ka fakss viesnīcā sasniegs viņu tieši pirms brokastīm. Neticami, bet saņēmām atsaucīgu atbildi. Tālāk man bija jāsazinās ar viņa tā laika menedžeri Paulsena kungu Vīnē. Aizlidoju uz Vīni un atradu dzirdīgas ausis. Norunājām visu un, kad devos prom, Paulsena kungs palūdza nerakstīt līgumā vārdu "honorārs". Lai tā būtu kabatas nauda, sarunāts? Lidoju atpakaļ un nezināju, kā es to pateikšu Peteram. Viņš bija atvēlējis šīs prezentācijas aktam milzu līdzekļus – kādus 3000 dolāru, un tagad gribu to nosaukt par "kabatas naudu"! Jo tālāk, jo trakāk. Ko iesākšu ar vijolnieku, kaut arī vislabāko pasaulē, bez orķestra? Nolemju likt uz jaunību. Piedāvāju uzaicināt Normunda Šnē vadītos "Rīgas kamermūziķus". Brīnišķīgus jaunus cilvēkus, pilnus entuziasma un enerģijas. Pa pastu nosūtīju Gidonam Krēmeram mazu kasetīti (CD tolaik vēl nebija!) ar ierakstu, un viņš piekrita. Tikai pateica, ka nepieciešams vēl viens koncerts pirms tam. "Prekoncerts", kā to saucam vēl arvien. To izdevās uztaisīt Pēterburgā. Vistrakāk bija ar Maskavas konservatorijas Lielo zāli, kas bija aizņemta gadu uz priekšu. Sapucējos un gāju pie zāles priekšnieka. Izstāstīju savu bēdu – ka 18. novembris parasti ir 18. novembrī un mums to zāli vajag. Laikam tas izklausījās tik komiski, ka viņš atrullēja uz rakstāmgalda lielu vatmaņpapīra loksni, kas bija sagrafēta mēnesim vai ceturksnim, paņēma lielu dzēšgumiju un manā acu priekš sparīgi izdzēsa no grafika kādu austriešu orķestri. Es gandrīz zaudēju valodu, jo respekts pret ārzemniekiem vēl arvien bija ļoti augsts. Tikai ne Maskavā… Koncerti notika, Jānis Peters runāja, Gidons Krēmers ar "Rīgas kamermūziķiem" spēlēja, un beigās visiem par brīnumu viņš uz "Bis!" saucieniem nostājās publikas priekšā un skaidrā latviešu valodā nosauca skaņdarbu, ko spēlēs solo: "Pēteris Plakidis. "Sienāža dejas"." Tajās "Sienāža dejās" bija tik daudz mīlestības: uz savu bērnību, uz savu valodu, par ko viņš raksta savā autobiogrāfijā "Bērnības lauskas", ka kļuva skaidrs: būs turpinājums. Pamazām sākās sagatavošanās darbi, un 1998. gadā pēc konkursiem un mēģinājumiem 9. februārī notika pirmais Kremerata Baltica koncerts. Likme uz jaunatni atmaksājas!

Atspere
Iemācīties sauli. Intervija ar aktieri un zīmējumu grāmatas autoru Vili Daudziņu

Atspere

Play Episode Listen Later May 13, 2023


"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

Constant Progression Project
Kāpēc izmantot jaunākos mākslīgā intelekta rīkus un kā iet līdzi laikam stāsta Āris Birze

Constant Progression Project

Play Episode Listen Later May 10, 2023 59:40


Āris Birze ir uzņēmējs ar daudz gadu un vairāku biznesu pieredzi, kurš vienmēr atrod veidus kā darīt lietas efektīvāk. Šajā epizodē par to kā atkopties no neveiksmēm, kā izmantot jaunākos mākslīgā intelekta rīkus un kāpēc cilvēkiem ir tik grūti tos pieņemt... Protams arī par mārketingu un pārdošanu - ko vairums kompānijas nesaprot veidojot reklāmas kampaņas online vidē un daudz citām lietām. Meklē Āri soc. tīklos: https://www.instagram.com/aris_birze/ Iečeko: www.arisbirze.com Ieplāno bezmaksas iepazīšanās sarunu ar mani: https://go.bizflex.lv/calendar Mans Instagram konts: https://www.instagram.com/mairissvigers/ --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/mairis-u0160vu012bgers/message

Patriotu podkāsts
Ivars Godmanis: Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later May 6, 2023 83:42


Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

Atspere
Sekundē ieraudzīt Visumu. Saruna ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 25, 2023


"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Kā labāk dzīvot
Dzirdi ietekmē trokšņi darba vidē, gan mājās. Kā saglabāt labu dzirdi visa mūža garumā?

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Mar 14, 2023 47:36


Ar gadiem mūsu dzirde, tāpat kā citas organisma funkcijas, turpina pavājināties, bet tas nenozīmē, ka šo procesu nevar palēnināt. Kā saglabāt labu dzirdi visa mūža garumā? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, ārste - otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga un audioloģe, RSU docente Sandra Kušķe. "Laikam ejot, cilvēkam visas funkcijas pasliktinās, arī dzirde, diemžēl daba tā ir noteikusi. (..) Gan vides piesārņojuma faktori, gan trokšņi, skaļas skaņas, ko apēdam, kā guļam, cik stresojam, tie ir galvenie faktori, kas veicina šūnu novecošanos, aizsargspēju barjeru mazināšanu, tas var novest pie vājdzirdības," norāda Sandra Kušķe. Statistika liecina, ka 25 - 40 % cilvēku vecumā pēc 65 gadiem ir vājdzirdīgi lielākā vai mazākā mērā. Dzirdi ietekmē gan trokšņi darba vidē, gan mājas vidē. "Bieži redzu cilvēkus, kas darbā strādā, rūpnīca zina, ka tur ir augsts trokšņu līmenis, tur lieto aizsargaustiņas, bet mājās viņiem ir hobiji, tāpat ar dažādiem cirvjiem, zāģiem, urbjiem darbojos, pļauj zāli un tur nav. Jo tas rada prieku, tas nav kaitīgs. Vai mūzika. Mūzika rada prieku, arī visskaistākā mūzika, ja tā ir pārāk skaļā, tā bija dzirdi," norāda Gunta Sumeraga. Ja cilvēks ilgāku laiku savu dzirdi pakļauj lielākam troksnim, kas pārsniedz 89 decibelus, tas rada draudus vājdzirdības iespējamībai, skaidro Sandra Kušķe. Matemātika ir vienkārša, ja cilvēks klausās skaņu, kas ir 89 decibeli, tā ir pieļaujama divas stundas. Skaņas pieaugums par katriem trīs decibeliem pamazina ekspozīcijas laiku uz pusi. Piemēram, ar skaņu kas ir 92 decibeli, savu dzirdes orgānu drīkst noslogot stundu. 101 db - tikai četras minūtes.  "Ar gadiem visvairāk zaudējam augsto frekvenču uztveri, visbiežāk, kad ir trokšņu izraisītie dzirdes traucējumi, arī visvairāk tiek bojātas šūnas, kas uztver augstās frekfences. Veidojas, ka zemās, dobjās skaņas var labi uztvert, bet smalkās, svilpjošās, pīkstošās skaņas nē. Cilvēks ne vienmēr to uztver, ka es sliktāk dzirdu, reizēm tas rada sūdzības - es visu dzirdu, bet nesaprotu, ko man saka, īpaši, ja fonā ir troksnis vai vairāki cilvēki runā vienlaicīgi," analizē Gunta Sumeraga. "Vecvecāki reizēm saka, ka mazbērni neskaidri runā, jo viņiem ir smalka balstiņa, patiesībā viņi īsti nesadzird visas skaņas, nevar salikt kopā un nesaprot, ko tieši viņi saka." "Pieaugušie vīrieši saka, ka viņiem laba diskusija sanāk ar savu dēlu, ar to var sarunāties, kā ar cilvēku, bet sieva ar gadiem gan ir kļuvusi tāda nešpetnāka, jo viņa ir tā iemācījusies runāt, viņa speciāli runā tā, lai neko nevar saprast. Sievietēm ir spalgākas balsis, izkrīt šī spalgo skaņu saklausīšana, runa kļūst it kā vienveidīga, muļļāta," bilst Sandra Kušķe. "Spalgās skaņas burti ir latviešu valodā lietoti svelpeņi - s, z, c, č, dž. Latviešu valoda ir interesanta, ka gandrīz katrs vārds beidzas ar s, ja nedzirdam šo burtu, valoda aiziet kā vienmuļa putra. Cilvēkam šķiet, ka visi pēkšņi ir sākuši ar viņu runāt ļoti neskaidri. Runājot ar šādu cilvēku, būtu vārdi jāatdala cits no cita, jārunā skaidri, vārdus atdalot, tā atvieglojot klausīšanās procesu cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem."

Kā labāk dzīvot
Personalizēta cenu noteikšana kļūst arvien izplatītāka prakse e-komercijā

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Feb 15, 2023 48:23


Vai tas ir godīgi, ka viens pircējs par preci maksā vienu cenu, bet otrs - krietni mazāku, jo viņam tiek piedāvāta personalizēta cena? Laikam jau nav! Bet personalizētas cenas ir teju visaptveroša prakse un no tās atteikties neviens netaisās. Drīzāk otrādi - personalizētu vilinošu piedāvājumu būs arvien vairāk. Vai personalizēta cenu noteikšana ir ētiska rīcība, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: "TRY Dig Latvia" projektu direktors Viesturs Kančs, Latvijas Universitātes Biznesa un ekonomikas fakultātes profesors Jānis Priede un biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns, personas datu aizsardzības speciālists Ivo Krievs. "Personalizācija ir jaudīga mārketinga stratēģija," vērtē Viesturs Kančs, ko pielāgo, balstoties uz dažādiem cilvēka paradumiem, varbūt uz viņa lokāciju, iepirkšanās vēsturi, ja runa ir par e-komerciju, ko var izmantot biznesa vajadzībām un arī atvieglot patērētājā dzīvi. Cena, visticamāk, ir pielāgojama. Jānis Priede atzīst, ka šādu cenu pielāgošanu patērētājs var uztvert kā diskrimināciju, uzņēmēja praksē tā ir cenu diferencēšana. "Ik pa brīdim uzvirmo jautājums, cik lielā mērā pārdevējs izmanto iespēju diferencēt cenu un kā sabiedrība to uztver. (..)  Diskriminēt cilvēkus pēc kādām pazīmēm nav sabiedrībā pieņemams, pēc reliģijas, vecuma, dzimuma. Diskriminēt pēc cenas esam diezgan toleranti," atzīst Jānis Priede. Viņš arī norāda, ka cenu diferencēšanas praksi var sadalīt trīs daļās: nelegālā joma – tie paši karteļi, vienošanās, patērētājam pat nav izvēles. Tirgus mehānisms pēc būtības nedarbojas un sabiedrība pārmaksā. (..) Izteikts konkurences trūkums. Cenu diferencēšanas prakses, kas ir gan legālas, gan sabiedrībā akceptētas, tās ir arī lojalitātes kartes. Vai atlaides senioriem, skolēniem vai studentiem. Mēs kā sabiedrība to pieņemam, jo ir sociālās pazīmes. Pa vidu ir nosacīti "pelēkā zona". Mūsdienās datu ievākšana gandrīz individuālā līmenī par katru patērētāju var izveidoties profils, par viņa uzvedības mehānismiem, par viņa apradumiem, par viņa pirktspēju, vēlmi maksāt. Tas nav ar likuma aizliegts, bet parādās jautājums par ētiku.  Raidījuma viesi vērtē, ka tāpat, kā apgūstam medijpratību un finanšu pratību, svarīgi apgūt arī tehnoloģiskās zināšanas e-komercijā. "Ja saproti, kas sīkdatne interneta pārlūkos iegūst par tevi informāciju un var pielāgot šo, tu jau esi uzvarētājs zināmā mērā. Ja par to neaizdomājies, nepārzini, gribas teikt, ka esi zaudētājs," uzskata Viesturs Kančs. "Mums visiem ir jāmācās digitālais tirgus, kas visiem liek jaunus apradumus saprast. Arī mēs tur noteikti daudz nezinām," vērtē Ivo Krievs. "Kaut kādā veidā ieguvējs ir tas, kurš tehnoloģiski zina, bet tas, ko mēs zinām, ir aisberga augšējā daļa tam, ko lielie tehnoloģiju giganti spēj apakšā saģenerēt un algoritmi izdarīt." "Bet lielāks risks ir tur, konkurence nav tik brīva, kaut vai lielie digitālie milži - sociālie tīkli, kur nevari kājām aiziet citur. Tur cenas manipulācija var būt gandrīz piespiedu rakstura. Ar to vajadzētu sākt cīnīties, kur cilvēks nevar nobalsot un aiziet no viena pakalpojumu sniedzēja pie otra," turpina Ivo Krievs. Pasaulē veiktie pētījumi liecina, ka patērētāji nevēlas maksāt dažādas cenas par vienu un to pašu produktu. Piemēram, 76 % norāda, ka viņus satrauc doma, ka citi lietotāji par to pašu preci vai pakalpojumu maksā mazāk, savukārt 86 % uzskata, ka šādi cenošanas principi nav ētiski. Runājot par sīkdatnēm un personalizētu datu vākšanu svarīgs aspekts ir datu uzglabāšana. Bieži vien paziņojumi par sīkdatnēm ir ķeksīša pēc, tie nedarbojas funkcionāli. "Ja cilvēks ienāk lapā un viņš nav atļāvis ievākt par sevi datus, tad arī nevajadzētu ievākt. Daudzi ievāc. Tā ir bumba ar laika degli, liela atbildība ir uzņēmumu pusē. Ir cilvēki, kas pieskata, lai viss juridiski korekti un legāli. Svarīgi ir arī, kā uzņēmumi uzglabā datus. Ja nemaldos, ka pēc likuma ir jābūt tā, ja es kā patērētājs saku, ka vairs nevēlos, ka konkrētais interneta veikals, konkrētais zīmols uztur par mani datus, ko ieguvuši pēdējo pirkumu gaitā, tie ir jādzēš. Jautājums, vai tas ir iespējams? Tas būtu interesants eksperiments arī ar pāris interneta veikaliem, ja palūgtu izdzēst par sevi visu informāciju, vai viņi vispār to varētu izdarīt," analizē Viesturs Kančs.

Vai zini?
Vai zini, kas ir Pandoras lelle?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 15, 2023 3:04


Stāsta māksliniece, dizainere, Leļļu mākslas un dizaina muzeja Liepājā veidotāja Ināra Liepa Vai zini, kas ir Pandoras lelle? Un vai zini arī to, kā ļaudis sekoja modes tendencēm, kad nebija žurnālu, televizora un interneta? Vai atceraties, kā bērnībā šuvām lellēm kleitas un spēlējāmies ar tām? Bet tālajā 17. gadsimtā lelles nebija rotaļlietas, bet gan apģērbu modeļu demonstrētājas. Šādas leļļu topmodeles sauca par Pandorām un tās palīdzēja dāmām no Eiropas un Ziemeļamerikas uzzināt par jaunumiem franču modes namos. Sievietēm vienmēr ir paticis pucēties, pat senajā Romā, kad mode vēl nebija piedzīvojusi savu zelta laikmetu, tika darinātas pirmās māla manekenu lelles. Tās tika nokrāsotas, saģērbtas un pēc tam nosūtītas uz impēriju provincēm, lai demonstrētu stila standartus. Laikam ejot, lelles kļuva arvien izsmalcinātākas. Renesanses laikmetā 16. gadsimta sākumā lelles demonstrēja ārzemju modi Eiropas galminiekiem. Kā piemēru minēšu stāstu par Izabellu de Esti-vienu no tā laika populārām sievietēm Itālijā. Viņa bija slavena ar savu izcilo  stila izjūtu un saņēma simtiem vēstuļu no tālām zemēm ar lūgumu atsūtīt viņas stilā apģērbtas lelles. Pandoras lelles koncepcija parādījās tikai 17. gadsimta pirmajā pusē Francijā. Lelles atradās Marķīzes de Rambujē literārajā salonā un viesi, to apmeklējot, skatījās uz skaistulēm un apsprieda jaunākās modes tendences. Šīs lelles bija neticami skaistas un tērpus tām šuva labākās šuvējas. Ko valkāja Pandoras lelles? Tām bija viss drēbju skapis ar tā saturu: kleitas ar korsetēm, svārki, greznas blūzes, krekli, zeķes un zeķu prievītes, kurpes, cepures un cimdi. Nevarēja iztikt arī bez parūkām, rotaslietām un smaržām. Lelles vienmēr bija pārī ar otru lelli, kas augumā bija mazāku. Lielā Pandora bija tērpta kleitā, lai dotos ārpus mājas – uz svinībām vai vakariņām, bet otra lelle – mazā Pandora – demonstrēja kdienas un mājas apģērbu paraugus. Pandoras bija izgatavotas no koka, retāk no vaska. Tām bija kustīgas rokas un kājas. Tās izmērs bija no 50 cm līdz pat cilvēka augumam. Franču modes nami lelles sūtīja uz Eiropas valstīm un Ameriku, kur tās vietējos gadatirgos rādīja jaunākās modes tendences un frizūras. Pēc tam saģērbtās skaistules izstādīja modes ateljē, lai turīgi apmeklētāji varētu tās aplūkot tuvāk un pasūtīt savām šuvējām un drēbniekiem šo tērpu kopijas. Ilgu laiku Pandoras bija pieejamas tikai augstākās sabiedrības dāmām. Līdz ar drukāto modes žurnālu parādīšanos Pandoras leļļu popularitāte sāka kristies. Tagad tās varam apskatīt tikai muzejos. Mūsdienās šīs elegantās skaistules ir aizstājuši manekeni veikalu skatlogos un turpina  pildīt ne mazāk svarīgo uzdevumu –attēlot mūsdienu modes tendences.

Atspere
Teātra kritiķis Toms Čevers: Kritika ir neatņemama sabiedriskā procesa sastāvdaļa

Atspere

Play Episode Listen Later Jan 7, 2023


9. janvārī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija, kuras moto šogad ir "Nebeidzamais neizšķirts". Ceremoniju gaidot, 2023. gada pirmo "Atsperi" vadām kopā ar teātra kritiķi, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas žūrijas komisijas priekšsēdētāju Tomu Čeveru, kurš 2017. gadā pats saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā - toreiz kā jaunais kritiķis. Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu pats nonāci teātra kritikas nozarē – kas tevi uzrunāja šajā profesijā? Toms Čevers: Nozarē nonācu, pateicoties Līgai Ulbertei, kura visādi veicina jaunu cilvēku iesaistīšanos teātra kritikā un arī mani vairākkārt mudināja pievērsties šai jomai profesionāli. Tā nu izmantoju šo iespēju un nonācu kritikā. Vismaz sev esmu noformulējis to, ka laikam jau tikai rakstot un savas domas saliekot loģiskā secībā, strukturējot to, ko esmu redzējis, varu pa īstam izprast to, kas noticis, un kaut kā paildzināt procesu, kad esi iekšpus mākslas darbam. Jo citādi jau ir tā: grāmatu izlasi un to aizšķir, filma beidzas un televizoru izslēdz, izrāde beidzas un priekškars aizveras… Bet kritikas gadījumā tu kaut kā turpini dialogu ar izrādi iegūsti  ko vairāk. Tas laikam bija sākotnējais mērķis. Gana bieži uzbango diskusijas, vai kritika vispār ir vajadzīga un, ja tā, tad kam tā ir vajadzīga; vai tā ir objektīva un tamlīdzīgi jautājumi, kas, iespējams, nerims nekad. Vai tev ir sava atbilde uz tiem? Vai kritika ir vajadzīga? Noteikti! Jo kritika jau ir publicistiskas žanrs, tai ir tās pašas funkcijas – informēt, izglītot, izklaidēt. Tas viss tur ir, tāpēc kritika ir neatņemama teātra mākslas un vispār sabiedriskā procesa sastāvdaļa. Tā ka vajadzīga tā ir noteikti, un cerams, ka arī paši mākslinieki tajā var izlasīt kaut ko, kas viņiem var kaut ko dot, un ļauj citādi paskatīties uz lietām. Tai noteikti ir arī pozitīvs pienesums. Teātra mākslinieki lasa recenzijas? Daži atzīst, ka lasa. Daži noliedz, ka lasa, bet arī lasa. (smejas) Bet droši vien kāds arī nelasa. Bet nu – cerams gan, ka lasa, jo tas būtu jaukāk – biežāk saņemt atgriezenisko saiti: gan tad, kad recenzija ir izdevusies, gan tad, kad nav… Man vienmēr šķitis, ka tieši teātra kritika visspilgtāk iemieso kritikas uzdevumu tieši pret skatītāju, jo viņš, izlasot šo recenziju, vēl var aiziet uz konkrēto izrādi. Vai arī – aiziet uz izrādi, pēc tam izlasīt recenziju un salīdzināt to ar savām domām. Mūzikā tas ir citādi – koncerts ir izskanējis un bieži vien neatkārtojas. Vai tavuprāt teātra skatītājam kritika ir praktiski pielietojama? Noteikti! Jo teātra process jau ir ļoti aktīvs – izrāžu ir ļoti daudz, un pirmkārt kritiķis var palīdzēt orientēties tajā, ko teātros var redzēt, ko gaidīt no konkrētās izrādes, ko negaidīt, kurā vilties, kurā nevilties. Tādā ziņā recenzija noteikti var kalpot par ceļu karti skatītājam teātra pasaulē. Bet nu – protams, gribētos piedzīvot arī tādu mirkli, kad tavu recenziju lasa skatītājs, kurš varbūt neies uz konkrēto izrādi vai vispār neies uz teātri, bet tavu recenziju grib izlasīt tāpēc, ka teksts ir interesanti uzrakstīts un pats par sevi var kaut ko dot skatītājam. Vai tu par to bieži domā rakstot – lai šī recenzija būtu autonoms publicistikas darbs, kas uztverams, iespējams, arī bez šīs izrādes noskatīšanās? Drīzāk jautājums būtu – vai tas iznāk vai neiznāk… (smejas) Protams, ka gribētos, lai tā būtu, jā! Katrā ziņā rakstot gribas formulēt vispārīgākas lietas. Lai atklātu to, kā izrādes rosinātās domas korespondē konkrētajam laikmetam, kurā dzīvojam, kādiem aktuāliem notikumiem. Gribētos, lai tas sajūdzas kopā ar vēsturi, šodienu. Protams, tas ne vienmēr izdodas. Tavs kritiķa ceļš nu jau turpinās vairāku gadu garumā: 2017. gadā tu pats saņēmi Normunda Naumaņa kritikas balvu kā jaunais kritiķis, turklāt tagad esi "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Kā veidojies tavs ceļš? Kā esi nonācis līdz šim gana nopietnajam amatam? Tikai rakstot – nekā citādi jau to nevar izdarīt. Rakstot, publicējoties, iepazīstinot ar sevi un savu redzējumu par teātra izrādēm. Un darot to arī tad, kad negribas. Ja kādam tas viss šķiet vērtīgs, tad arī iespējams šāds mazs progress. Vai tev pašam ir kādas atmiņas par Normundu Naumani un viņa rakstiem? Galvenokārt par rakstiem. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa ekspresīvais stils: no vienas puses – subjektīvs, no otras puses – balstīts tik plašā erudīcijā un kultūrvēsturiskajās zināšanās... Viņa recenzijām piemīt neapšaubāma kvalitāte. Tās noteikti ir tādas, kuras gribas pārlasīt, neraugoties uz to, vai izrāde ir vai nav redzēta. Vai kritika, līdzīgi pašam teātrim, ir gaistoša joma, vai tieši pretēji? Patiešām, teātris ir gaistoša māksla, kas baudāma tikai konkrētajā brīdī – arī uzfilmēta izrāde pilnīgi noteikti nav tas pats, kas dzīvā izrāde teātrī. Jo – lai arī cik tas neizklausītos banāli, enerģijas apmaiņa uz skatuves notiek, lai arī to nevar racionāli izskaidrot. Bet kritika ir rakstītais vārds – tas ir publicēts, un šī teksta nozīme, domāju, nemainīsies. Un tā, iespējams, reiz būs vienīgā liecība, kas palikusi par konkrēto izrādi. Tieši tā. Tāpēc arī kritiku vēlams rakstīt tā, lai zināmā mērā dokumentētu izrādi – kas tajā redzams, kas nav redzams, lai atstātu liecību par šo laiku. Vai pati Normunda Naumaņa balva tavā dzīvē kaut ko mainīja? Iespējams, tā bija apliecinājums, ka esi uz pareizā ceļa. Jā, noteikti, īpaši svarīgi tas ir ceļa sākumā – kā apliecinājums. Un šīs balvas nozīmīti esi pielicis pie džempera.  Reizi gadā putekļi no tās jānoslauka un jāpiesprauž. (smaida) Katru reizi, kad pienāk šīs balvas pasniegšana, par to ataust pozitīvas atmiņas. Mēs pieminējām Normundu Naumani. Bet vai tev personīgi ir vēl kādi cilvēki, no kuriem tu tieši vai netieši esi mācījies un izkopis savu stilu? Jā, noteikti! Nāku no citas nozares, līdz ar to mana [profesionālā] tuvošanās teātrim nāk no recenzijām, no kurām esmu ietekmējies, pirms sāku šajā jomā izglītoties arī teorētiski. Tās noteikti ir Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes recenzijas. Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas teātris? Virzieni, protams, ir vairāki. Teātra māksla kopumā kļūst aizvien plašāka, robežas pārkāpjošāka, tiek sapludināti un sintezēti dažādi mākslas veidi. Arī tas, ka principā nav nekādu tabu tēmu, un līdz ar to – ja mākslinieks jeb radošā grupa pie izrādes strādājusi trīs mēnešus, visi kopā lasījuši, pētījuši un analizējuši, kritiķim izrāde jānoskatās viena vai divas reizes un pāris dienu laikā viss jāapstrādā un jāuzraksta. Kritiķis ir ļoti nepateicīgā situācijā! (smejas) Tāpēc visu laiku ar sevi jāstrādā – jākrāj intelektuālie un emocionālie resursi, lai tam tiktu līdzi. Teātra kritiķis apmeklē tik daudz teātra izrāžu… Kā tu domā – vai no teātra var nogurt? Var! It īpaši žūrijā strādājot, pārsātinājums iestājas diezgan ātri. Tāpēc labi, ka tas iespējams tikai divus gadus pēc kārtas. Jo nogurt var. Intensitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Pozitīvais – ja ir kādas pērles, tās izceļas uz kopīgā fona. Bet negatīvais ir tas, ka viss saplūst vairāk vai mazāk vienādā masā, un tu principā redzi tikai virsotnes. Ja teātrim ir kādi noteikti virzieni un ceļi, pa kuru tas iet, tad kā ir ar kritiku? Kādi ir kritikas zīmīgie virzieni, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem vai gadsimtiem? Laikam jau tas ir visās mākslas nozarēs – ka kritikai arvien vairāk pievēršas nozares neprofesionāļi jeb "profesionāli skatītāji", kuri pastiprināti interesējas par izrādēm un tad sniedz savu skatu uz lietām. Arī tas viss bagātina to ainu. Tā ir galvenā tendence. Tu domā – jebkurš skatītājs var kļūt par kritiķi, ierakstot savu viedokli sociālajos tīklos?  Tā mūsdienās ir: katrs grib kļūt par "žurnālistu"... Vai teātra kritika var ietekmēt procesus pašā teātrī? Varbūt pat bijuši konkrēti gadījumi, kad tā noticis? Vai tomēr tās attiecības arvien ir tādas saspīlētas… Gribētos domāt, ka var gan ietekmēt, teātrim neaprobežojoties tikai ar savu skatu uz lietām, bet respektējot arī to, ko raksta kritiķi, kuri seko procesam kopumā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un līdz ar to teātris var uz šīm lietām paskatīties savādāk. Bet – vai tas ir reāli kaut ko ietekmējis? Vismaz es pats tādus gadījumus nezinu...  Vairāk un plašāk - ierakstā.

Zināmais nezināmajā
Vai nākotnē varam gaidīt medikamentus no narkotikām?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Dec 20, 2022 47:59


Tādas narkotiskās vielas kā LSD un ketamīns rada graujošu ietekmi uz cilvēka veselību, taču vienlaikus laboratorijās notiek pētījumi par šo aktīvo psihodēlisko vielu noderīgumu terapijā. Vairāki pētījumi pasaulē liek domāt, ka LSD vai citi līdzīgi halucinogēni nedaudz pārveidoti varētu būt efektīvi medikamenti, lai ārstētu trauksmi, depresiju un citas saslimšanas. Cik tas ir reāli un ko tas nozīmētu ne vien psihiatrijā, bet arī farmācijas industrijai, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē psihiatrs Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra "Pārdaugava" vadītājs Elmārs Tērauds un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, psihiatre Liene Sīle. Vai psihiatrija šobrīd aizliegto vielu virzienā skatās ar cerībām? "Laikam pat varētu piekrist," atzīst Elmārs Tērauds, bet piebilst, ka jau gadu tūkstošiem ir pazīstamas dažas no šīm vielām, kas tika izmantotas dažādas dažādās reliģiskās ceremonijās un arī vienkārši apreibināšanās nolūkā. Dažas no tām ir sintezēts pagājušā gadsimta vidū, dažas ir jaunākas. "Īstenībā pirmie līdzekļi, ar ko varēja ārstēt trauksmi, depresiju, kādas vēl citas veselības problēmas viņi jau bija šīs psihoaktīvās vielas. Viens no populārākajiem, par ko šobrīd tiek runāts, ir LSD, tas tika sintezēts kaut kur ap 1960. gadu, un viņš bija tikpat cerīgs kā šobrīd un tika veikti dažādi pētījumi. Bet tad pēc Vjetnamas kara bija sanācis tā, ka ārkārtīgi daudz cilvēku, kas bija atgriezušies no kara, sāka ļoti intensīvi lietot šīs vielas. Desmit gadu griezumā saprata, ka ir kaut kādas pozitīvas lietas, ko var šīs vielas darīt, bet ir arī ļoti nopietni atkarības riski. Tāpēc 1971. gadā tika pieņemta ANO harta, psihoaktīvo vielu saraksts," skaidro Elmārs Tērauds. "No šī laika tad arī mēs dzīvojam šajā ērā, kur ir narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošana, tirdzniecība un pētniecība ir ierobežota. Patreiz ir zināma renesanses šajā aspektā, viņa vērojama kādus pēdējos 10 gadus, uz kurieni tā ved, tas jau ir cits jautājums." Liene Sīle uzskata, ka arī šajā nozarē ir modes tendences. "Viena no atbildēm ir, ka tiek meklētas kādas universālas vai izcilas vielas, lai palīdzētu visiem un izārstētu. Varbūt daļēji zinātne neiet tik ātri uz priekšu, kā mums gribētos, un nav tās maģiskās atslēdziņas. Ik pa laikam ielaužas kā tādi daudzsološi modes kliedzieni. Kamēr nav pamatojuma, mēs īsti nevaram piekrist visam, kas ir moderni," vērtē Liene Sīle. Elmārs Tērauds turpina, ka psihoaktīvās vielas, narkotiskās vielas medicīnā ir visu laiku, jautājums, pie kādām problēmām viņas tiek lietotas. Ārsts min vairākus medikamentus, kurus izmanto dažādu slimību gadījumos. "Šīs vielas ir apritē, tagad sāk parādīties arvien vairāk publikāciju par citām vielām. Pirms kādiem gadiem 10 bija ļoti moderna diskusija par marihuānas, dažādu atvasinājumu - kanabinoīdi - lietošanu  pie multiplās sklerozes. Parādījās arī pētījumi, ka šiem atvasinājumiem varētu būt mazāks atkarību risks un varētu lietot pie trauksmēm senioru populācijā, arī arī paliatīvā aprūpe. Bet pēdējos piecos gados arvien intensīvāk sāk rakstīt par dažādo halucinogēnu vielu lietošanu psihiatrijā, kur gan pie trauksmes, gan pie post traumatiskā stresa, gan pie depresijas. Un arī varbūt pie atkarību diagnozēm. Šeit ir šobrīd, manuprāt, tāda cīņa par dažādām publikācijām, par popularitāti, par mūsu skandalozām publikācijām," vērtē Elmārs Tērauds. Bet vēl ir daudz jautājumu, kā tas attīstīsies. "Es pilnīgi piekrītu medicīnā, jo mums ir visu laiku klātesošs, kontrolējams psihoaktīvas vielas, un mēs ar to strādājam gan psihiatrijā, gan tiešām arī sāpju medicīnā un arī droši vien onkoloģijā," papildina Liene Sīle. "Bet tur jau ir tā robeža, ko mēs novelkam, kurā brīdī ar ko mēs riskējam un ko mēs iegūstam. Kamēr nav zinātniski pierādīts tas, ka šis risks nebūs lielāks par to, ko tu vari iegūt, vai tur tās proporcijas nebūs cilvēciskas, nav vienots  viedoklis." Ir valstis, kur nedrīkst veikt pētījumus ar psihotropām vielām. Latvija ir viena no tām.  Kur rodas depresija un kā atpazīt tās simptomus? Intereses zudums, nomākts garastāvoklis, raudulība, nogurums, apātija, nespēja koncentrēties un vēl daudzi citi simptomi, kuru ārstēšanai nelīdz pastaigas  svaigā gaisā, koncerta apmeklējums, dārza darbi, jaunu tapešu uzlīmēšana vai cita frizūra. Nereti vien šī robeža starp parastu nogurumu un sliktu omu un klīniskiem simptomiem, kas norāda uz saslimšanu ar depresiju, ir grūti  saskatāma. Arī pētot šo slimību, nav vienkārši noteikt tās ierosinātāju. Ja agrāk uzskatīja,  ka  visa atbildība, tā teikt, ir jāuzņemas serotonīnam – sauktam par laimes un labsajūtas hormonu, šodienas pētījumi rāda, ka ir vēl citas vielas  mūsu organismā, kas  var palīdzēt novērst šo kaiti. Sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes profesoru, psihiatru Māri Taubi skatām, kas veicina depresiju, kā atpazīt tās  simptomus un kur cilvēka ķermenī šī slimība rodas. Māris Taube norāda, ka šodien ir jāpieņem, ka ar depresiju ir jāsadzīvo, līdzīgi kā ar cukura diabētu, ja reiz ar šo slimību kāds ir sasirdzis, tad visu dzīvi ir jābūt uzmanīgam. Ja diabēta gadījuma ir jāievēro pareiza diēta un veselīgs dzīvesveids, tad depresijas pacientam arī ir pastiprināti jāuztur labā formā savs psiho emocionālais ķermenis, lai dzīve būtu  kvalitatīva.

Pa ceļam ar Klasiku
Runāt komponista valodā. "Tiara" Latvijas Radio studijā pirmatskaņos četrus jaundarbu

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Nov 16, 2022 24:58


21. novembrī pulksten 18.00 Latvijas Radio 1. studijā risināsies "ISCM Latvija" un Latvijas Komponistu savienības rīkotā meiteņu kora kompozīciju konkursa fināls, kurā uzstāsies viens no pasaules vadošajiem meiteņu koriem – Rīgas Doma meiteņu koris Tiara diriģentes un mākslinieciskās vadītājas Airas Birziņas vadībā. Šis koncerts būs īpaši pacilājošs, jo koris nesen atgriezies no Spānijas, kur ieguvis pirmo vietu 53. Starptautiskajā Tolosas koru konkursā bērnu koru kategorijā! Fināla koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika"; videotiešraide būs skatāma šeit, "Klasikas" mājaslapā. Koncertu vadīs "Klasikas" programmu vadītāja Liene Jakovļeva. Bet jau šobrīd "Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar diriģenti Airu Birziņu, kā arī koncerta producenti un konkursa iniciatori Annu Veismani. Ilze Medne: Šķiet, ka meiteņu korim "Tiara" konkursu pieredze ir liela un konkursi ir gandrīz vai kora ikdiena. Tā ir? Aira Birziņa: Tā īsti nevar teikt, jo konkursi kā kora ikdiena nevar būt nekad – katrs ir citāds. Un ar kompozīciju konkursu – tādu, kā šis, kas notiks pirmdien – saskarsimies pēc ilgākiem laikiem: ir nācies dziedāt Latvijā dažos kompozīciju konkursos, bet ne starptautiskos. Jaunie skaņdarbi, kas pirmo atskaņojumu piedzīvos mūsu izpildījumā, īsti radīsies tieši koncerta vakarā. Tā mums ir liela atbildība… Arī korim mēģinājumos to mācu un saku, ka mēs runājam komponista valodā, mēs esam starpnieks, kas šo komponista vēstuli aiznes klausītājiem. Tāpēc atbildība pirmatskaņojumā vienmēr ir daudz lielāka nekā citos koncertos. Kā īsti līdz Latvijas Radio pirmajai studijai ir nonācis šis komponistu konkurss, kura rīkošanā piedalās arī Latvijas Komponistu savienība? Anna Veismane: Šajā gadījumā vienlaikus esmu gan radio pārstāve, gan arī ISCM Latvijas sekcijas vadītāja. Tā ir Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība, kas pasaulē, galvenokārt Eiropā, nu jau darbojas simt gadu. Ideja par kompozīciju konkursu radās kopā ar vairākām citām dalībvalstīm – kopā ar Šveici, Basku zemi un Igauniju: 2020. gadā sākās pandēmija un lai nebūtu sajūtas, ka viss ir pilnībā apstājies, lai gan komponistiem, gan mūziķiem dotu kādu perspektīvas sajūtu, man radās doma, ka jāveido šāds konkurss. Kad sākām ar ārzemju kolēģiem domāt, kādas būtu koru kategorijas, man uzreiz ienāca prātā koris "Tiara", jo neviena cita valsts neko līdzīgu nevarēja piedāvāt: meiteņu koris nav sieviešu koris – specifika ir pilnīgi cita. Meiteņu kora krāsa pārējo koru konkursu kontekstā man likās īpaša un svarīga. Zinot arī to, cik veiksmīgi latviešu komponisti raksta šajā žanrā – to pierādīja kaut vai "Tiara" jubilejas koncerts šogad jūnijā – likās svarīgi, ka mēs starptautiski paplašinām šo loku: parādām, kāds ir koris "Tiara", un parādām arī to, ka rakstot arī meiteņu korim, var meklēt jaunas krāsas. Kā tas būs izdevies un vai tādas kompozīcijas mēs atradīsim, redzēsim šajā koncertā, jo darbu dzimšana notiks tieši tad. Cik liela atsaucība bija no komponistu puses? Anna Veismane: Kopumā tika iesūtītas 22 dziesmas, kuras pirmajā kārtā izvērtēja žūrija, Aira Birziņa, diriģente, kora mākslinieciskā vadītāja, jo atskaņotājiem ir ļoti liels svars, ļoti liela teikšana, jo galu galā viņiem arī šī mūzika ir jāatskaņo un jāsajūt. Un vēl, protams, divi komponisti, kuri ir ļoti pieredzējuši kora mūzikas rakstīšanā - Ēriks Ešenvalds un Uģis Prauliņš. Un ir atlasītas četras dziesmas, tās ir Nīderlandes komponista Alfrēda Momotenko-Levicka When You ask me, Polijas Zuzannas Kozeja Laus Trinitati (Polija), Sabīna Šmuki Ave Terra (Šveice) un Renāte Stivriņa Ave Maris Stella (Latvija, Polija) Šie komponisti pārstāv dažādu valstu mūzikas tradīcijas. Daļa no šiem komponistiem būs klāt arī koncertā un pirmoreiz dzirdēs un ar satrauktu sirdi klausīsies. Jā, un arī apbalvošana būs koncerta gaitā, jo žūrija būs klāt un izvērtēs, kuri būs godalgotie darbi. Kāds bija darbs žūrijā un kādas bija kopumā šīs 22 dziesmas?  Aira Birziņa: Saņemot 22 partitūras, teikšu godīgi – biju gaidījusi vairāk interesanta un arī vairāk atbilstoša. Nolikumā bija minēts aptuvenais diapazons un balsu dalījums, bet ir vēl ir daudz citu komponentu, kas raksturo katru balss tipu, katru kora sastāvu – gan vecuma īpatnības, gan vokālās meistarības līmeni atbilstoši vienam vai citam vecumam. Un ne tikai. Pirms kādiem gadiem pati sevī pieņēmu lēmumu, ka būšu ļoti godīga, izvēloties repertuāru savam korim gan koncertiem, gan konkursiem – proti, mazāk domāšu, kas varētu patikt citiem, bet vairāk par to, kas patīk man pašai. Jo ar tādām lietām ir vieglāk strādāt un vieglāk arī rast uzticību un paļāvību dziedātājos. Runājot par komponistiem: neesmu pētījusi, cik kurš no viņiem ir jauns vai pieredzējis, bet daudzi skaņdarbi bija tapuši pie datora vai klavierēm – drīzāk  digitālajām, kur notis ātri pierakstās un kur nevar būt nekādu problēmu ar intonēšanu, jauna skaņojuma meklējumiem no viena uz otru akordu, tāpēc daļa skaņdarbu bija par grūtu. Bet tas nav vienīgais iemesls. Reizēm bija grūti uztvert muzikālu dzirkstīti, arī domas skaidrību – kā izvēlētais saturs, virsraksts, teksts tiek atspoguļots ar izteiksmes līdzekļiem. Tā ka bija diezgan sarežģīts pirmās kārtas izvērtēšanas process. Mūsu pirmais balsojums bija ļoti atšķirīgs – bija maz darbu, ko atbalstīja visa žūrija. Bet kā nonācāt pie kopsaucēja? Aira Birziņa: Kad redzējām katra favorītskaņdarbus, diskutējām jau tieši par konkrētiem skaņdarbiem. Ar vairāk vai mazāk argumentiem nu katrs no mums kaut ko minēja par tiem, ko viņš vēlētos virzīt tālāk. (..) Konkursa mērķis ir kas vairāk par ierastās taciņas iešanu – svarīgi ieraudzīt interesantākus elementus, kādas harmonijas vai ritma spēles, kādas mūsdienu tehniku pielietošanas, kaut gan tādu bija ļoti, ļoti maz. (..) Man pašai vienmēr ir interesanti ieraudzīt tādas partitūras, kuras man pašai ir mazliet kā mīkla, kur ir kaut kas jauns izaicinājumam. Arī jubilejas koncertā tādi bija. Ļoti godīgs vērtētājs varētu būt arī pašas meitenes, kuras ir profesionālas dziedātājas. Aira Birziņa: Esmu jautājusi meitenēm, man ir viņu balsojums. Lai gan – dienu no dienas kaut kas pamainās skanējumā: strādājot ar katru skaņdarbu arvien dziļāk un pamatīgāk, esot jau drošākām dziedājumā, rodas arī jaunas atklāsmes par citiem skaņdarbiem, kuri varbūt nav tie pirmie favorīti. Bērnu un pusaudžu vecumā pirmie favorīti biežāk ir tie ātrāk uztveramie skaņdarbi un tie, kuros tas cietais rieksts nav tik ciets… Te minēšu salīdzinājumu saistībā ar mūsu piedalīšanos koru konkursā Tolosā. Arī Spānijā bija kompozīciju konkurss, un obligātā dziesma šajā konkursā bija ļoti, ļoti grūta mīkla. Tas bija ļoti dziļš, nopietns teksts. Man nācās diezgan daudz pūlēties, lai šo tekstu vispār izskaidrotu. Jo kora meiteņu vecums ir no divpadsmit līdz piecpadsmit, bet dziesmas teksts vēsta par būri, kas esmu es pats sev un savam lidojumam, savai brīvībai – kā izlauzties no šī būra? Kā es vēlētos paceltos spārnos un paskatīties no malas uz šo savu iesprostoto cilvēku! Kad pēc koncerta satikām pašu komponistu, viņš bija priecīgs par atskaņojumu, un mēs viņam jautājām – vai jūs to tekstu varētu pats paskaidrot, vai mēs pareizi tulkojām un sapratām? Izrādījās, ka šo tekstu rakstījusi kāda diriģente, kas ir slima ar vēzi. Būdama slima, viņa citādāk skatās uz savu dzīvi, uz sevi: tās ir pieauguša cilvēka domas – arī par nāvi. Laikam intuitīvi to biju nojautusi, jo pēdējā skaņa korim šajā skaņdarbā ir nopūta. Meitenēm gan centos nepieminēt tik ļoti tieši šo teksta skaidrojumu. Vai šādi panākumi un uzdevumi, kurus izdodas pieveikt, spārno arī meitenes? Vai ir sajūta, ka pēc šāda komplicēta darba nekas vairs neliekas par grūtu? Arī šādi četri jaundarbi, kas tagad būs pirmdien jāpievar. Aira Birziņa: Pilnīgi noteikti šādi konkursi ir milzīgs ieguvums, milzīga balva tālākam atspērienam. Jau jubilejas koncerts bija šāds atspēriens. Jaundarbus mācoties pēc atgriešanās no Tolosas, mums bija daudz vieglāk strādāt, bet tas bija arī cita iemesla dēļ, jo koris kā instruments šobrīd ir daudz augstākā sagatavotības pakāpē: konkursam gatavojoties, tika ļoti slīpēts, slīpēts un strādāts. Konkurss gan bija tikai viena daļa no mūsu dziedāšanas, jo Spānijā mums bija arī seši pilnas programmas koncerti – katru dienu bija koncerts, un tāda slodze vēl nav pierasta tik jaunām dziedātājām.  Kā notiks šis koncerts, kas vienlaikus būs konkurss, kāda būs skaņdarbu secība? Anna Veismane: Iesāksim ar konkursa dziesmām, lai žūrija var apdomāt rezultātus. Tad sekos latviešu komponistu darbi, kas rakstīti īpaši korim "Tiara" un atskaņoti 25 gadu jubilejas koncertā. Būs arī laureātu apbalvošana, aicināsim uz sarunu Ēriku Ešenvaldu un Uģi Prauliņu. 

Pievienotā vērtība
Latvijas ekonomiku var skart stagflācija; arvien spēkā dzimumu nevienlīdzība darba tirgū

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later Sep 19, 2022 14:07


Raidījumā Pievienotā vērtība mazliet par to, kas notiek ekonomikā šobrīd un arī par algu atšķirību starp dzimumiem, kas joprojām ir problēma Latvijā. Un, protams, paskatīsimies, kas notiek mūsu akciju portfeļos un Baltijas biržās. Lai gan Covid pandēmija jau šķiet kā tāla vēsture, lēšot, kas šobrīd notiek ekonomikā, to nevar izmest no aprēķiniem. Pēc krituma Covid laikā, šis gads sākās ar strauju atgūšanos, ekonomikas izaugsmi, tā eksportētājiem Valmierā skaidroja Toms Buls, analītiķis no Ekonomikas ministrijas. Nu visu skati pievērsti šā gada trešā ceturkšņa datiem. Ja 2. ceturksnī bija IKP kritums, un arī 3. ceturksnī kopprodukts sarucis, tad tehniski tā ir recesija. Kā skaidro Buls, jūlijā, augustā un septembrī ir bijuši gan ekonomiku ceļoši, gan gremdējoši faktori.  Satraukums ir par stagflāciju - situāciju, kad ir inflācija un cenas kāpj, bet vienlaikus - ekonomika ne tikai neaug bet pat sarūk un samazinās. Cenas kāps, tas ir skaidrs, lai gan šoreiz iemesli esot nedaudz citi kā daudziem nelabā atmiņā palikušajā 2008. gada krīzē. Laikam no stagflācijas izvairīties būs grūti. Jo visticamāk, ja ne 3. ceturksnī, tad ziemā ar apkures cenu triecienu, ekonomikas izaugsme nebūs diez ko spoža. Slikti ir tas, ka no stagflācijas nav vieglas un ātras izejas - ja silda ekonomiku, var dzīt uz augšu cenas vēl vairāk, ja cīnās pret cenu kāpumu, tad var gadīties, ka apsaldē tā jau dziestošo ekonomiku vēl vairāk. Bet viena lieta gan Latvijas ekonomikā īsti nemainās - darba spēka trūkums. Par to jau esam daudz runājuši mūsu raidījumos un šoreiz mazliet par nedaudz pakārtotu problēmu - vienlīdzīgu darba samaksu piemēram, sievietēm un vīriešiem. Pandēmijas laikā dzimumu samaksas plaisa saruka līdz 13 %, bet nu atgriezusies iepriekšējā, 16 % līmenī. Iemesli daudz un dažādi, viens no tiem - nozares, kuras uzskatām par kādam dzimumam piemērotām, seminārā par vienlīdzīgu samaksu saka Agnese Gaile no Labklājības ministrijas. Un tieši nozares vai jomas, kur izvēlas strādāt sievietes vai vīrieši ir v,iens no četriem pētījumos apzinātajiem dzimuma atalgojuma plaisas iemesliem. Otrs, sievietes vienkārši ir mazāk vadošajos amatos un kā saka Marita Zitmane, eksperte dzimumu līdztiesības jautājumos, mazāk saņem priekšnieku algu. Jo sievietes retāk ir “ideāli darbinieki”.

Grāmatai pa pēdām
Ernsta Glika tulkotā Bībele - savam laikam apjomīgs iespieddarbs

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Sep 1, 2022 24:32


Sekojot grāmatu vēstures gaitai, šoreiz raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 par Ernsta Glika tulkoto Bībeli latviešu valodā, savam laikam apjomīgu iespieddarbu. 17. gadsimta otrā puse ir laiks, kurā ritēja Glika mūžs un kurā arī tulkota Bībele latviešu valodā. Par to, ka darbs nav bijis vienkāršs, pārliecināts kultūrvēsturnieks Jānis Polis, kāda ir Bībeles tulkojuma ietekme uz latviešu valodas un arī literatūras attīstību palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags, bet Glika Bībeli izrāda un ar aizraujošiem stāstiem dalās Ernsta Glika Bībeles muzeja vadītāja Solveiga Selga. Glika Bībeles muzejā aiz stikla vitrīnas divas pirmās Bībeles latviešu valodā, arī liels plakāts ar Glika svarīgākajiem dzīves posmiem – Ernsta Glika ceļi no Vetīnas līdz Maskavai. Profesors Heinrihs Strods savulaik rakstā „Kad īsti dzimis mūsu Bībeles tulkotājs” uzbur nelielās vācu pilsētiņas atmosfēru: „Kādā svētdienā ar autobusu aizbrauca uz Vetīnu. Tā bija tipiska vācu Saksijas mazpilsēta, novietojusies ap baznīcu, kura atradās pašā kalna galā. Lai uzzinātu, vai baznīcas arhīvā nav saglabājušās dzimušo draudzes locekļu reģistrācijas grāmatas, devos uz mācītāja dzīvokli.” Profesors arī noskaidro, ka 20.maijā diakonam Kristiānam Glikam nokristīts septītais dēliņš (dzimis 18.maijā ap pulksten 9) Ernsts. Ar Glika ceļiem Latvijas teritorijā  mani iepazīstina muzeja vadītāja  Solveiga Selga. Bībeles tulkošanai Gliks veltījis astoņus gadus. Kā noticis Bībeles tulkojums, savu redzējumu sniedz kultūrvēsturnieks Jānis Polis. Ko par Glika Bībeles tulkojumu saka valodnieki, atklāj  Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes  profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Viņš apliecina, ka Glika Bībele pētniekiem ir liels un nozīmīgs avots jau kopš 19.gs., kad sāka interesēties par latviešu valodas vēsturi. Vienlaikus jāsecina – nav plaša monogrāfiska pētījuma tieši valodas ziņā, ir atsevišķi raksti, izstrādātas disertācijas. Pētniekus interesē viss, kā Gliks tulkojis, kā izmantojis iepriekšējos avotus, kāda gramatika, kāda ortogrāfija izmantota, kādu leksiku Gliks ieviesis latviešu rakstu valodā gan tautas valodas vārdus, gan jaundarinājumus. Ortogrāfija Glika Bībelē ir jautājums, kam Pēteris Vanags pats pievērsies īpaši, arī citu valodnieku pētījumi turpinās. Nobeigumā par laiku kādā tapa Bībeles tulkojums, te atkal palīdz kultūrvēsturnieka Jāņa Poļa zināšanas.

Pa ceļam ar Klasiku
Garīgums slēpjas dvēselē. Studijā komponisti Raivis Misjuns, Jēkabs Bernāts, Lauma Kazaka

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Aug 16, 2022 25:55


18. augustā Rīgas Domā 25. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncertā "Pirmatskaņojumi" izskanēs jaundarbi, kurus pēc Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā aicinājuma radījuši pieci autori. Ja Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska ciešā sadarbība ar kori "Latvija" jau labi zināma, tad Lauma Kazaka, Jēkabs Bernāts un Raivis Misjuns savas kompozīcijas korim "Latvija" radījuši pirmoreiz. Lai iepazītu šo trijotni tuvāk, Latvijas Radio 3 "Klasika" aicinājusi viņus uz sarunu. Koncertā, kuru tiešraidīs LR3 "Klasika", piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", diriģents Māris Sirmais, Edgars Ošleja (basbaritons), Vestards Šimkus (klavieres), Aigars Reinis (ērģeles), Oskars Petrauskis (soprāna saksofons), Ēriks Kiršfelds un Māra Botmane (čells), Edgars Saksons un Valters Līcis (sitaminstrumenti), Viktors Stankevičs (kontrabass) Sigurds Lallo (basklarnete) un Pēteris Trasuns (alts). Programmā: Rihards Dubra - Tēvreize  Raivis Misjuns - La Noche Oscura Jēkabs Jančevskis - Sleep  Jēkabs Jančevskis - "Tā ir mana dvēsele"  Lauma Kazaka - Unde Bella? ("No kurienes kari?") Jēkabs Bernāts - Creation Of The World: Ovid's Four Winds  *** Ilze Medne: Jaundarbu koncertam Māris Sirmais un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" šogad sadarbībai izvēlējušies piecus komponistus. Rihardu Dubru un Jēkabu Jančevski klausītāji jau pazīst, viņu vārdi lielajam vairumam ir jau ļoti labi zināmi. Bet trīs jaunie komponisti pelnījuši platformu, lai iepazīstinātu ar sevi un saviem jaundarbiem. Laikam sāksim alfabēta kārtībā. Jēkab, saki, kas ir tas, kas klausītājiem par tevi būtu jāzina? Jēkabs Bernāts: Skaņdarbs, ko esmu uzrakstījis, ir ar 2000 gadu senu tekstu, kura autors ir romiešu dzejas zelta laikmeta pārstāvis Ovīdijs. Darbs ir par pasaules radīšanu, par četru vēju iedalīšanu katru savā debespusē, bet ne tikai – darbs vēsta arī par to, kā rodas debesis, bet vēlāk – cilvēks, un kāds ir cilvēka virziens Visumā un dzīvē. Ļoti plaša un nozīmīga tēma. Bet saki, kāds bijis tavs virziens dzīvē un izglītībā līdz šim? Kas ir zīmīgākais, kas tevi raksturotu? Jēkabs Bernāts: Nāku no instrumentālistu vides, kas savā ziņā dzirdams arī manā mūzikā. Un instrumentālā pieredze, manuprāt, ir kaut kas unikāls, kas ļoti bieži kormūzikas autoriem izpaliek. Pamatskolā spēlēju vijoli, pirms tam – klavieres, bet vidusskolā – kontrabasu.  Instrumentālā vide atver citu domāšanas veidu, kā rakstīt mūziku. Jā, diemžēlmana mūzika ir instrumentāla un patiesībā diezgan grūti [izdziedama], ko apzinos tikai tagad, kad notiek skaņdarba mēģinājumi: saprotu, ka mājās pie datora vai klavierēm šķiet diezgan vienkārši nodungot melodijas, ko esmu uzrakstījis, bet tad, kad tās jānodzied piecdesmit cilvēku korim, saprotu, ka tas nav tik viegli... Šobrīd tu studē kompozīciju? Jēkabs Bernāts: Šobrīd Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studēju kordiriģēšanu pie asociētā profesora Andra Veismaņa. Kompozīciju mācījos pamatskolā pie profesora Andra Vecumnieka, paralēli instrumentu spēlei. Un pirms tam pamācījos nedaudz arī pie Jutas Bērziņas. Lauma, vai jūsu ceļš arī nāk no instrumentālistu vides? Lauma Kazaka: Patiesībā jā! Tas viss sākās bērnu mūzikas skolā, kur sākumā spēlēju klavieres, bet mani ļoti uzrunāja ģitāra. Sāku muzicēt, spēlējot dažādās grupās, dažādu žanru mūzikas ansambļos – bija gan populārā mūzika, gan mazliet akadēmiskāka. Spēlēju gan ģitāru un basģitāru, gan perkusijas, arī dziedāju. Bet šobrīd esmu absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu, un turpinu studijas doktorantūrā. Mani vienmēr ļoti uzrunājusi un iedvesmojusi kora un vokālā mūzika. Tā pilnīgi noteikti ir viena no manām dzīves atslēgām, kas mani iedvesmo un uzrunā. Un arī kompozīciju man paveicies studēt pie Selgas Mences un Ērika Ešenvalda.  Kuri zina, kas ir laba kormūzika un paši tādu ir radījuši! Varētu domāt, ka no jums visiem trim sanāktu labs instrumentāls ansamblis, jo arī Raivis Misjuns ne tikai komponē, bet arī spēlē dažādus instrumentus.  Raivis Misjuns: Pašlaik esmu nonācis balansā starp divām profesijām, kas ir kompozīcija un profesionāla kontrabasa spēle. Specializējos tieši baroka un perioda mūzikas atskaņojumā. Bet man prieks, ka varu piedalīties Latvijas kompozīcijas vidē! Šī ir brīnišķīgā iespēja – rakstīt Valsts akadēmiskajam korim... Šis man būs arī pirmais lielais kora darbs, tā ka ļoti labi saprotu Jēkabu, kurš saka, ka mājās viss skan brīnišķīgi, bet tad nāk dzīvā pieredze, kurā iemācies ļoti daudz ko...  Bet jums pašiem ir arī praktiska pieredze un zināšana, kas ir koris… Lauma Kazaka: Jā, esmu dziedājusi korī un arī piedalījusies Dziesmu svētkos. Jēkabs Bernāts: Esmu profesionāls dziedātājs jau divarpus gadus Rīgas kamerkorī "Ave Sol", un, starp citu, šajā koncertā dziedāšu piecu cilvēku ansamblītī Riharda Dubras skaņdarbā.  Raivis Misjuns: Reizēm piemirstu, bet īstenībā ar mūziku sāku nodarboties divpadsmit gadu vecumā, dziedot Rīgas Imantas vidusskolas zēnu korī, jo mācījos mūzikas klasē. Dziedāšana bija pamatā. Piecdesmit un vairāk cilvēku koris nav tikai tehniska lieta. Jāsaprot, kas ir šī cilvēku kopuma spēks un enerģētika, jāsaprot, kā apvienot dziedātājus, lai viņi notic tam, kas rakstīts, un dara to labāko. Kā tas ir – rakstīt korim un jo īpaši tādam kā Valsts akadēmiskais koris "Latvija"? Lauma Kazaka: Pilnīgi piekrītu par kora īpašo sajūtu: to mēs arī ļoti labi varējām redzēt gan šodienas, gan vakardienas mēģinājumā – ka koris ir liels, skaists mūzikas instruments, ko ļoti prasmīgi, ārkārtīgi aizrautīgi, ar milzīgu kaislību uz kvalitāti diriģē Māris Sirmais. Ļoti izbaudu mēģinājumus un to dinamiku, un jūtu, ka man tā būs vēl viena akadēmija, vēl viena noderīga skola, kā rakstīt korim arī turpmāk. Jēkabs Bernāts: Man vienmēr gribas rakstīt instrumentāli... Tu, Ilze, saki – koris ir piecdesmit un vairāk balsu instruments... Rakstot savu darbu, vairāk iedziļinājos katrā individuālajā balsī, un savā ziņā tā ir tāda teksta aleatorika, kas dziedātājiem dod brīvību finālā dziedāt tādu tekstu, kādu viņi vēlas, koncentrējoties vairāk uz to, kādu "garšvielu" viņi kā profesionāli dziedātāji paši var pievienot šī skaņdarba receptei. Protams, Latvijā reti kuram no dziedāšanas sanācis izbēgt – vai tā būtu Dziesmu svētku kustība vai kas tamlīdzīgs, taču Valsts akadēmiskā kora priekšā tā sajūta ir pilnīgi cita. Šajā ziņā varu piekrist, ka "Latvija" ir instruments. Dziesmu svētkos sanāk visi kori kopā, dzied, mācās dziesmas, bet Valsts akadēmiskais koris... Jā, protams, korim ir ārkārtīgi daudz koncertu un nevar mūsu jaundarbus mācīties visu vasaru, kā mums varbūt pašiem gribētos. Bet pat ja mēs zinām, ka tie bijuši tikai pāris mēģinājumi, mēs visi ļoti labi jūtam, ka koris ir kā viens instruments – visi dziedātāji ir uz viena viļņa šīs mūzikas atskaņošanā. Raivi, vai komponistam tas nav liels risks – iedomāties, ka koris var visu? Sak', tagad gan tad es rakstīšu visu iespējamo... Vai tomēr visu laiku nav zemapziņā jāatceras, ka tā ir cilvēka balss, ka tur ir elpa, ka apakšā ir dzīvība, un galu galā arī kora dziedātāji ir pudu pudiem sāls apēduši, atskaņojot simtiem jaundarbu un viņu vērtējums arī ir no svara? Kā tas ir komponistam – sabalansēt savu vēlmi parādīt, ko es varu, ar to, lai tas patiešām būtu ērti izdziedams un dziedātājiem būtu viegli? Raivis Misjuns: Tie bija pamatnorādījumi, kad rakstīju korim – [ka koris ir] dzīvs organisms, dzīva balss, elpa, visi strādā kopā, spēcīga enerģija. Tie bija pamata parametri. Protams, balsu amplitūda, diapazons un viss pārējais. Bet es tomēr arī ļāvu sev teikt – raksti, kā vēlies, raksti, ko gribi. Protams, ievērojot Valsts akadēmiskā kora repertuāru, tā lielo, kuplo, skaisto skaņu, kas tam raksturīga, dziedot lielās un mazās formas garīgo mūziku. Tā ka koncentrējos tieši uz to – kā izpētīt amplitūdu, sadalot arī kori vairākās divīzijās un nepieķerties tikai četrām balsīm, cerot, ka tas arī tā ieskanēsies viņu balsīs. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Vai zini?
Vai zini, kāda ir ikonas vizuālā valoda?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Aug 1, 2022 5:16


Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte Ikona ir vizuālā valoda, kurā mēs stāstām vai runājam par garīgām, neredzamām lietām. Tās mēs varam aptvert un saprast, pirmkārt, zinot jeb saprotot šo valodu, otrkārt, ticībā. Vēl varētu teikt, ka ikonu ir jāprot lasīt. Ikona runā par lietām, kuras būtībā mēs neesam redzējuši – neviens nav redzējis Dievu, ar savām pasaulīgajām acīm mēs nevarētu skatīt dievišķo, neradīto gaismu, mēs neesam sastapuši svētos viņu dievišķajā, apskaidrotajā stāvoklī, nezinām, kā izskatās Svētais Gars, "kas ir visur un visu piepilda".   Tomēr, lai vismaz nedaudz  varētu atklāt, parādīt, uzgleznot šo neredzamo, garīgo pasauli, mēs izmantojam visiem zināmus mākslinieciskos līdzekļus un paņēmienus – krāsu, līniju, gaismu, simboliku.  Bet pielietojam šos līdzekļus tā, lai uzsvērtu un apliecinātu, ka mēs nerunājam par ikdienišķo, pasaulīgo, profāno, bet gan pārpasaulīgo, mūžīgo, sakrālo. Tāpēc ir šī īpašā ikonas valoda, kas veidojusies un pilnveidojusies cauri gadsimtiem, kopīgi strādājot, domājot, apcerot un lūdzot par to gan teologiem, gan ikonogrāfiem, gan arī himnogrāfiem un liturģisko tekstu autoriem. Šī valoda ir dārgs un svēts Baznīcas Tradīcijas mantojums. Tā ir arī kanons – zināms likumu, noteikumu, principu kopums, kas jāņem vērā, gleznojot ikonas. Un kanons nevis ierobežo vai aizliedz, bet gan palīdz precīzāk izteikties, neiekrist maldos, nekoncentrēties uz pašizpausmi. Sāksim ar Gaismu. Ikonā nav gaismēnu, kādas iedomājamies saistībā ar glezniecību. Ikonā netiek rādīta, piemēram, saules gaisma, kas kaut ko apspīd vai - tieši otrādi - atstāj ēnā. Ikonās mēs runājam par dievišķo, neradīto Gaismu. Tā visu piepilda, izgaismo, pārveido. Būtībā viss atrodas šajā gaismā. Un svēto sejas ir nevis gaismas apspīdētas, bet tās pašas izstaro gaismu. Telpu ikonā raksturo apgrieztā perspektīva. Glezniecībā izmantojam lineāro perspektīvu, kurā visas horizontālās līnijas saplūst vienā punktā tālu mums priekšā. Ikonas apgrieztajā perspektīvā šis līniju satekpunkts atrodas ticīgā sirdī. Ikonā attēlotais it kā atveras un apņem mūs. Piemēram, evaņģēlija grāmata ikonā tiek rādīta tā, lai ir redzams ne tikai tās vāks, bet arī lapojums. Turklāt lapas visbiežāk ir sarkanā krāsā. Tādējādi tiek pateikts, ka grāmatas saturs ir Svētā Gara iedvesmots, Dieva Mīlestības piepildīts Vārds, Labā Vēsts, kas ir daudz būtiskāka par ārējo apvalku. Ikonā vienmēr būtiskākais ir saturs, nevis forma. Savukārt Laikam ikonā ir mūžības perspektīva. Nav tagadnes, nākotnes, pagātnes, bet viss ir ārpus laika. Piemēram, attēlojot vienu no lielajiem Baznīcas svētkiem – Kristus Piedzimšanu – visi ar to saistītie notikumi ir izvietoti vienā plaknē. Tur ir gan austrumu gudrie, kuri seko zvaigznei, gan Jāzeps savās šaubās, gan gavilējošie eņģeļi debesīs, gan ganiņi, kuriem pirmajiem ir pasludināta prieka vēsts, gan sievas, kas apmazgā jaundzimušo. Bet ikonas centrā ir baltos autiņos ietītais Kristus Bērns uz melnā alas fona, kas asociējas ar gaidāmo  Kristus kapu un baltajiem līķautiem. Un Dievmāte, kas guļ uz pēļa līdzās Bērnam, bet ir novērsusies un iegrimusi pārdomās par to, ka viņas Dēls ir gaidītais Pasaules Pestītājs. Ikonā nav lieku vai otršķirīgu detaļu. Katra detaļa ir precīza un simboliska. Īpaši tiek runāts par krāsu simboliku. Piemēram, zelts ikonā ir reizē gan gaisma, gan krāsa. Baltais ir Paradīzes, dievišķās godības, šķīstības krāsa. Sarkanais ir augšāmcelšanās un Kristus Otrās Atnākšanas krāsa, Dieva klātbūtnes, arī moceklības un Svētā Gara krāsa. Zilais simbolizē debesis, dievišķo gudrību, gara dziļumus un aktivitāti. Zaļais ir dzīvības, atdzimšanas, dzīvudarošā Svētā Gara krāsa. Ir ķēnišķais purpurs. Un melnais, ko izmanto, attēlojot ļaunumu, grēku, maksimālu attālināšanos no Dieva. Un tai pat laikā melnais ir arī mūku  apģērbā kā sava veida nomiršanas pasaulei un pasaulīgajam zīme. Atkarībā no tā, kādu teoloģisko domu vai garīgo dimensiju ikonu gleznotājs vēlas izcelt konkrētajā darbā, viņš veido ikonas kolorītu.  Jo vairāk mēs zinām par ikonu, jo tā kļūst saprotamāka un jo plašāku, skaistāku, dziļāku pasauli tā mums paver.

Kultūras Rondo
“Teātris.zip” – jau desmit gadus LTV var vērot jaunus Latvijas teātru iestudējumus

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 19, 2022 18:21


“Teātris.zip” – jau desmit gadus Latvijas Televīzijas skatītajiem sniedz iespēju vērot jaunus Latvijas teātru iestudējumus. Par savu pieredzi, par teātru un iestudējumu izvēli un sarunās ar skatuves māksliniekiem  fiksēto, par īpašo izrāžu izlasi, kā arī sadarbību ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Kultūras rondo izvaicājam projekta producenti Ilzi Šadursku un žurnālistu Ojāru Rubeni, kurš ir arī Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs. "Ir ierakstītas 173 dažādu teātru izrādes. Parādītās no jaunākām 163 izrādes, bet kopā projektā kopā 231 izrāde parādīta, arī izrādes bērniem. Diezgan daudz desmit gados," vērtē Ilze Šadurska. Interesanti, ka pat vairāk skatīts ir raidījums, ko vada Ojārs Rubenis, sarunas par izrādēm, nekā pašas izrādes. Arī visi raidījumi ir saglabāti.  Teātra.zip arhīvā var arī noskatīties vairākas agrākos gados ierakstītas izrādes. Gandrīz visas izrādes, par kurām veido sarunas, Ojārs Rubenis ir redzējis teātrī. "Ir kādas izrādes, kuras neesmu redzējis, tad es lūdzu Ilzei vai režisorei, lai man atsūta izrādes ierakstu. Nevienu "zipu" es neesmu taisījis, ja es to izrādi neesmu redzējis," atkāj Ojārs Rubenis. "Laikam  vienu reizi, kad es godīgi atzinos, teicu - šo izrādi es nebiju redzējis. Es nemāku vispār strādāt, ja neesmu izrādi redzējis. Man tas liekas neprofesionāli runāt par to... izrādi neesmu redzējis, bet dažus vārdus teikšu. Man tas liekas neprofesionāli un to es nevaru atļauties." Sestdien, 21. maijā, projektā "Teātris.zip" varēs noskatīties Jaunā Rīgas teātra iestudējumu "Dieviņš pillā". Pirms izrādes saruna ar aktrisi Gunu Zariņu.

Vai zini?
Vai zināt, ka Daugavpils romiešu monētu depozīts ir atrasts divreiz?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 28, 2022 4:53


Stāsta arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns Kas ir depozīts? Tas ir mantu noguldījums, kam var būt vai nu ekonomisks, vai sakrāls raksturs. Šis vārds tik lietots arī mūsdienās banku darbībā. No arheoloģijas viedokļa depozīts ir senais vērtību noguldījums. Latvijā ir atrasti daudzi depozīti, bet tie ne visi un ne vienmēr ir nonākuši līdz valsts senlietu krātuvei. Daži ir zuduši senākos laikos, un mūsu folklora liecina, ka apslēptā manta ir atrasta šad un tad. Daudzi ir muzejos tomēr nonākuši, un gandrīz katra depozīta nonākšana muzejā ir tīta ar kādu noslēpumainības vai nenoteiktības plīvuru. Varbūt kādreiz būs kāds vēsturnieks, kurš apkopos šos atradumu stāstus, jo tie ir ļoti interesanti. Šāds stāsts ir arī par Daugavpils romiešu monētu depozītu, kurā bija 34 romiešu vara monētas. Tas ir atrasts 1935. gadā Daugavpils labajā krastā kaut kur augšpus Daugavpils, nezināmā vietā. Monētas tiek datētas ar periodu no 1. gs. p. m. ē. līdz  4.gs. m.ē. Daugava ir starptautiskā maģistrāle, tādēļ nav brīnums, ka šīs monētas kaut kādā veidā ir nokļuvušas līdz Latvijas teritorijai. Atrastās monētas nonāca Rīgā Pieminekļu valdē un tika nofotografētas vienā kopbildē. 1938. gadā depozītu deponēja jeb nodeva glabāšanā toreiz jaundibinātajam Daugavpils muzejam, kur tas glabājās līdz 2. Pasaules kara beigām, kad direktora Oskara Kalēja vadībā Daugavpils muzeja vērtības tika izvestas pie vietējiem iedzīvotājiem un draugiem. Romiešu monētu depozīts tika paslēpts vienā lauku mājā, un tā tālākais liktenis nav zināms. Dažos tekstos ir teikts, ka depozīts ir zudis 2. Pasaules kara laikā, jo muzejs pats tika sagrauts un no senmantām maz kas palika pāri. Nākamais stāsts ir par 60. gadu vidu, kad trīs puikas, kas spēlējās smilšu karjerā starp Aglonas baziliku un Aglonas kapsētu, tur atrada vara ripiņas. Viņi tās sadalīja trijās daļās un, sacenšoties, kurš tālāk aizmetīs, esot sasvieduši tuvējā ezerā. Laikam jau tomēr ne visas tika samestas ezerā, jo līdz Latvijas Nacionālajam Vēstures muzejam tomēr ir nonākušas sešas no šīm monētām. Izdarot ekspertīzi, konstatēts, ka tās ir tās pašas monētas, kas redzamas 30. gadu fotogrāfijā. Tā arī nav noskaidrojies, kā monētas ir nonākušas smilšu karjerā pie Algonas bazilikas, iespējams, ka monētu ceļš ir bijis garāks un sarežģītāks. Bet Latvijā šis laikam ir vienīgais gadījums, kad depozīts ir noslēpts divas reizes un divas reizes atrasts.

Kultūrdeva
Oriģināli un «feiki». Saruna ar aktieriem Rēziju Kalniņu un Artūru Skrastiņu

Kultūrdeva

Play Episode Listen Later Apr 27, 2022


Viena no sezonas vērienīgākajām izrādēm Dailes teātrī – poļu režisora Lukaša Tvarkovska un starptautiskas komandas veidotā "Rotkho" – šķetina jautājumus par mākslas vērtību pasaulē, kurā tehnoloģisko attīstību rezultātā arvien vairāk izplūst robeža starp oriģinālu un kopijām. "Mēs devāmies pētniecības ceļojumā, ko vispār nozīmē manipulācija, ko nozīmē un kas ir “feiks”. Laikam kaut kādā ziņā nonācām līdz tam, ka arī tas, ko darām, ka mēs paši esam “feiks”," LTV raidījumā "Kultūrdeva" par izrādes tēmām un darba procesu stāsta aktieri Rēzija Kalniņa un Artūrs Skrastiņš.

Vai zini?
Vai zini, kāpēc holandiešu mākslinieki gleznoja uz Baltijas ozolu pamatnes?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 13, 2022 4:49


Stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, dendrohronologs Māris Zunde Vai zini, kāpēc senie flāmu un holandiešu mākslinieki savas gleznas vislabprātāk gleznoja uz Baltijas ozolu koksnes un kā šo faktu konstatēja mūsdienās? Tik tiešām, mūsdienās zinātnieki ir noskaidrojuši, ka laikposmā no 15. gadsimta vidus līdz 17. gadsimta vidum holandiešu un flāmu gleznotāji, to skaitā arī pasaulē slavenie Rembrants, Rubenss, Jans van Eiks un citi mākslinieki savas gleznas galvenokārt gleznoja uz koka pamatnes, kura bija darināta no Baltijas reģiona importēta augstvērtīga ozola kokmateriāla. Šos ozola kokmateriālus tolaik sauca par vančosiem. Gleznu pamatņu darināšanai paredzētos vančosus dažkārt jau pirms eksportēšanas radiāli sašķēla līdz 30 centimetriem platos dēļos, tos atstājot ar nevienādu sānu biezumu. Mūsdienu Beļģijas un Nīderlandes teritorijā ozoli ir plaši izplatīti: tur savvaļā aug gan parastais, gan klinšu ozols. Pateicoties to samērā plašai izplatībai, kā arī to koksnes labajām īpašībām, minētās teritorijas iedzīvotāji viduslaikos ozola kokmateriālus daudz izmantoja celtniecībā un burukuģu būvei. Zināma daļa no ozolu mežu platībām tika atbrīvota lauksaimniecības zemēm, bet liels daudzums ozolzīļu - izbarotas mājas cūkām. Rezultātā pēc zināma laika mūsdienu Beļģijas un Nīderlandes teritorijā, it īpaši pludināšanai piemēroto upju tuvumā sagādāt labas kvalitātes ozola kokmateriālus kļuva aizvien grūtāk. Tāpēc tos pamazām sāka meklēt un importēt no to valstu teritorijas, kuras atrodas pie Baltijas jūras.  Izrādījās, ka no Polijas piegādāto vančosu koksne bija ar smalkāku un taisnāku šķiedru. Tas nozīmē, ka no tās bija vieglāk sagatavot taisnus, kvalitatīvus pamatņu dēļus, turklāt tie žūstot mazāk deformējās. Smalkšķiedraino ozolkoka pamatņu virsmas sagatavošanai bija jāiegulda mazāks darbs, bet tās gruntēšanai pietika ar plānāku grunts slāni. Līdz ar to Polijas ozolu koksni, to salīdzinot ar toreizējā Flandrijā un Holandē augušo ozolu koksni, kā gleznu pamatņu materiālu gleznotāji sāka vērtēt ievērojami augstāk. Tad, kad kvalitatīvu kokmateriālu sagatavošanai piemērotu ozolu skaits lielo upju tuvumā bija sarucis arī Polijā, to stumbrus un vančosus aizvien lielāka apjomā sāka importēt arī no Baltijas valstu teritorijas, bez tam sāka izmantot ozolkoka kokmateriālus, kuri eksportam no Baltijas valstu ostām bija pa upēm piegādāti no Krievijas rietumu daļas, Baltkrievijas un Ukrainas. Tā saucamo Baltijas ozolu koksnes izmantošana gleznu pamatnēm, kā arī skulptūrām mūsdienu Beļģijas un Nīderlandes teritorijā turpinājās līdz 1650. gadam, kad galvenokārt iepriekš notikušā Trīsdesmigadu kara seku dēļ tirdzniecības ceļš pāri Baltijas jūrai uz ilgāku laiku tika slēgts. Laikam ritot, daudzajos gadu desmitos informācija par Baltijas ozolu koksnes izmantošanu flāmu un holandiešu gleznu pamatnēm no cilvēku atmiņas pamazām izdzisa. To no jauna izdevās atklāt tikai 1980. gados. Iepriekšējā dekādē, t.i., 1970. gados, Nīderlandes un neatkarīgi arī Anglijas mākslas muzejos tika veikta daudzu vēsturisko gleznu pamatņu dendrohronoloģiskā datēšana un vienlaikus – to oriģināluma pārbaude. Abās valstīs tika atklātas virkne gleznu, kuru koka pamatnes bija savulaik darinātas no tādu ozolu koksnes, kuru augšanas gaita bijusi savstarpēji līdzīga, taču nedz Nīderlandes, nedz Anglijas teritorijas vietējo seno ozolu augšanas gaitai nelīdzinājās. Tikai 1980. gados izdevās noskaidrot, ka šo ozolu augšanas gaita ļoti līdzinās to ozolu augšanas gaitai, no kuru koksnes bija darinātas būvdetaļas vairākām vēsturiskām koka ēkām Polijā. Varbūtība, ka ar ozoliem bagātajā Polijā būtu izmantoti ozolkoka kokmateriāli, kas savulaik ievesti no Nīderlandes, tika noraidīta. Taču fakts, ka Polijas ozolu koksne bijusi eksportēta uz Nīderlandi, vēlāk tika vēl drošāk apstiprināts gan dendrohronoloģiski, gan arī arhīvos atrodot atbilstošas vēsturiskās rakstītās liecības.    

Vai zini?
Vai zini, kas ir Viskonti filmas "Ģimenes portrets ietvarā" galvenā varoņa prototips?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 14, 2022 3:49


Stāsta flautists un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns Daudzi no mums ir pazīstami ar izcilā itāļu kinorežisora Lukīno Viskonti filmām. To vidū ir arī šedevrs – filma “Ģimenes portrets ietvarā”, kas radīta 1974. gadā. Galvenais varonis, angļu profesors un mākslas kolekcionārs dzīvo greznā Romas palaco. Palaco termina nozīme jau no renesanses perioda ir grezns dzīvojamais nams vai arī pils. Tad, lūk, profesora nojausma par reālo dzīvi ārpus palaco durvīm ir visnotaļ nosacīta. Vai zinājāt, ka Viskontī filmas “Ģimenes portrets ietvarā” galvenā varoņa prototips ir slavens itāļu kolekcionārs, interjeru dizaina autors, rakstnieks un anglofils, 1896. gadā dzimušais Mario Pracs? Cilvēks, kurš savu pasauli un vidi veidoja kā mākslas darbu ar mākslas priekšmetiem, gleznām un grāmatām, līdzīgi kā Viskonti varonis? Mario Pracs ir uzrakstījis vairākas grāmatas par to, kādam, viņaprāt, ir jābūt mājas interjeram. Par ideālo dzīves telpu vairāku gadu garumā viņš veidoja savu dzīvokli Romā. Praca grāmata “Dzīves māja”, kas izdota 1958. gadā, ir savdabīga oda viņa mājoklim. Šis nams ir celts 17. gadsimtā, un tā vēlākais īpašnieks ir Primoli kungs, kurš 20. gs. sākumā fasādi modernizēja. Palaco atrodas Via Džuzeppe Dzanardelli ielā 1, pavisam netālu no slavenā imperatora Adriāna mauzoleja – vietas, kur risinās arī komponista Džakomo Pučīni operas “Toska” darbība. Rakstnieks un kolekcionārs šeit nodzīvoja 30 gadus, līdz pat savai nāvei 1982. gadā. Kopš 1995. gada dzīvokli var apmeklēt ikviens interesents, un Praca memoriālais muzejs ir Itālijas valsts īpašums. Dzīvoklī – muzejā ir saglabāts tā autentiskais interjers, un tajā atrodas apmēram tūkstošs divi simti dažādi mākslas priekšmeti, kas atspoguļo Praca kunga plašo interešu loku: mēbeles, kuras aptvēra periodu no neoklasicisma līdz bīdermeijeram, dekoratīvi lietišķā māksla, grāmatas, mūzikas instrumenti un gleznas. Dzīvokļa saimnieks uzskatīja, ka svarīgāk ir nevis būt un dzīvot lietu ieskautam, bet gan “dzīvot skaistumā”. Tāpēc katra telpa – vienalga, darba kabinets, guļamistaba vai viesistaba – ir iekārtota kā atsevišķa, rūpīgi pārdomāta kompozīcija. Tomēr, neraugoties uz šo dalījumu, dzīvokļa dizains rada  vienota ansambļa kopiespaidu. Istabas savienotas pēc amfilādes principa, tāpēc šī pāriešana no vienas telpas otrā ir savdabīgs stāsts – ceļojums ar sākumu un beigām. Jau minētās grāmatas pašās beigās autors raksta: “Cilvēks, kas skatās spogulī, esmu es pats un mana grāmata ir kā tāds manas dzīves un mājas atspulgs greizajā spogulī. Iespējams – savdabīgs manas iedomības piemineklis”. Un Pracs piebilst, ka arī viņš pats ir kļuvis par savas dzīves telpas – muzeja priekšmetu, jo īsti vairs nespēj nošķirt ikdienas dzīvi no tās realitātes, kas ir pakārtota tam, lai “dzīvotu skaistumā”. Sajūtas, kas pārņem, redzot šo Mario Praca dzīvokli, tāpat kā mūziku, izstāstīt nevar. Vislabāk to ir iepazīt klātienē, gida pavadībā. Un, lai arī tas nav dokumentāli apstiprināts, taču ir ziņas, ka Mario Pracs tā īsti arī nekad nepiedeva Lukīno Viskonti to, ka viņš filmā ieraudzīja sevi. Laikam jau kino lielais ekrāns spēj parādīt vēl detalizētāk visu šo “greizā spoguļa” atspulgu un tā skaistumu. Kopā ar nelielu smeldzi un lielu vientulības devu.

Vai zini?
Vai zini, kuri latviešu operdziedātāji filmējušies 30. gadu Eiropas kino?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 25, 2022 4:51


Stāsta teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe un žurnāliste, Dr.Art. Lauma Mellēna-Bartkeviča Latviešu operdziedātājiem, kuri pagājušā gadsimta 20.–30. gados strādāja Vācijā, dzīve bija ārkārtīgi intensīva, jo nācās darboties īstā sava laika radošajā industrijā, saskaroties no pieprasījuma izrietošu konkurenci, iespējām un dažkārt arī liktenīgām nejaušībām, kas bijušas šodien vēsturiski unikālu artefaktu ierosinātājas. 20. –30. gadu Eiropas kino sekmīgi debitēja divi latviešu tenori – Arturs Priednieks-Kavara un Mariss Vētra, abi aktīvi un atraktīvi dziedātāji, fotogēniski un azartiski trīsdesmitgadnieki, gatavi mākslinieciskām avantūrām. Un kāpēc gan ne, ja efemērās skatuves mākslas gaist reizē ar priekškara aizvēršanos, bet kino aptur laiku un iemūžina mirkļus vēsturei? 1930. gadā Arturs Priednieks-Kavara piedalījies krievu režisora Aleksandra Volkova filmā “Baltais velns” (Der weisse Teufel) pēc Ļeva Tolstoja romāna “”Hadži Murats” motīviem, atveidojot dziedātāju. Taču 1935. gadā Kavara no epizodiska aktiera-dziedātāja  nokļūst vienā no galvenajām – Pjēra Klodela – lomām ungāŗu režisora Vilmoša Gimeša veidotajā operetes filmā “Džaina, meitene no deju nama” (Dschainah, das Mädchen aus dem Tanzhaus) ar Paula Abrahamsa mūziku. Protams, laikmeta mode noteica iespēju filmas vajadzībām angažēt operas un operetes žanrā darbojošos māksliniekus. Par Kavaras filmām Latvijā ziņu nav, toties Marisa Vētras dalība vācu kino režijas klasiķa Karla Frēliha filmā “Pavasara pasaka” (Frühlingsmärchen (1934), Rīgā izrādīta kā “Pavasara teika”) izsmeļoši dokumentēta gan paša Vētras korespondencē, gan arī 30. gadu latviešu presē, kura aktīvi sekoja populārā dziedātāja gaitām ārzemēs.  30. gados ārzemniekiem, lai strādātu Vācijā, vajadzēja īpašu atļauju, sevišķi, ja tas saistījās ar piedalīšanos vācu filmās. Mariss Vētra intervijās stāstījis, ka bijis jādabū arī nepieciešamie papīri, kas apliecinātu āriešu izcelsmi, kas dziedātājam, kura īstais vārds bija Morics Blumbergs, bet vectēva vārds – Īzaks, nenācās viegli, tomēr beigās ar prāvesta Kundziņa palīdzību izdevies savākt dokumentus, kas apliecinājuši, ka Krievijā agrāk arī ārieši bijuši Blumbergi un Īzaki. “Pavasara pasakā” Mariss Vētra filmējies kopā ar Milānas Teatro alla Scala solisti, koloratūrsoprānu Klāru Fuksu-Kaufmani,  aktieriem Idu Vistu, Livio Pavanelli, Jākobu Tīdki un citām slavenībām. Aprakstot darbu filmēšanas laukumā, Mariss Vētra secina: “Darbu un tehniku prasa dzīve; darbu un tehniku prasa māksla. 20. gadsimta māksliniekam jāstāv tehniski tik augstu, ka viņš nepagurst no darba – diendienā divpadsmit stundas filmu darbnīcā jāstāv tehniski tik stingri, ka var būt brīvs katros apstākļos.”  Lai arī saņemtās atļaujas un noslēgtie līgumi paredzēja Marisa Vētras angažēšanu vismaz trijās Karla Frēliha filmās līdz 1936. gadam, līdz ekrānam nonākusi tikai šī viena. Rīgā filma izrādīta tai pašā gadā, kad Vācijā – 1934. Knuts Lesiņš  Mūzikas apskatā raksta: “Mariss Vētra skaņu filmā… Vai tas latvieša ausij neskan kā teika, ko neviens nebija iedomājies pat sapņot? [..] Skepticisma ledu, kas iesakņojies sabiedrībā attiecībā uz mūsu mākslinieku spējām starptautiskā mēroga, Vētram, šķiet, būs izdevies salauzt ar vienu grūdienu.[..] “Pavasara pasakas” motīvā Vētram dota izdevība ļaut iemirdzēties savas balss zeltam. Un tas patiesi mirdz… Dziedājums ir līdzens, kuplskanīgs un pārsteidz ar to spēka rezervi, kas spēcīgās vietās padara to ļoti brīvu, nepārspīlētu. [..] ansamblī ar tik rūdītiem filmu aktieriem kā Idu Vistu un Livio Pavanelli, viņš nevienu brīdi neizskatās pēc “svešinieka”, kas kaut kā atdalītos ar kādu neveiklību vaibstos vai kustībās.” (Mūzikas Apskats,  Nr. 6, 1934.g. aprīlis)   Filmā Mariss Vētra pēc paša ierosinājuma tiek dēvēts par tenoru no Rīgas, un tajā ir frāze “Man jau rīt jādzied Rīgā un aizparīt Liepājā!”, bet Jākobs Tīdke, kas spēlē teātra direktoru, atbild: “Ak Rīgā, tad jums gan jābrauc, bet atvediet man pāris nēģu!” (Jaunākās Ziņas, 10.03.1934.) Šādi, spēlējoties, kaut sīkās epizodēs, Mariss Vētra atļāvies iemūžināt savu piederību Latvijai Eiropas kinematogrāfā.  Kā secinājis komponists un mūzikas apskatnieks Jānis Zālītis: “Laikam pavisam maz atrastos tādu skatuves mākslinieku, kas spētu atteikties no filmas vilinājuma. Tomēr tikai nedaudziem šai branžā laimējas. Marisam Vētram piemīt mūsu modernā laikmeta trauksmība, spars, dinamika un drosme riskēt. (Jaunākās ziņas, 11.04.1934.)   

Kultūras Rondo
"Briseles pastkartes" - Ģirta Salmgrieža sajūtu fiksācija aizvērtā un pusatvērtā pasaulē

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Feb 1, 2022 20:35


Žurnālists Ģirts Salmgriezis ilgus gadus ir strādājis dažādos medijos, kopš 2007. gada viņš strādā Eiropas Parlamentā, ir sarakstījis grāmatu „Briseles pastkartes”. Grāmata ir arī viņa sajūtu fiksācija aizvērtā un pusatvērtā pasaulē. Saruna ar Ģirtu Salmgriezi par Briseli un Auci, drukātā vārda burvību, pandēmijas un ģeopolitiskās situācijas radīto neziņas sajūtu, izjūtu kokteili un uzticēšanos profesionāļiem, veidojot „Briseles pastkaršu” izdevumu. "Tas sākās gandrīz pirms diviem gadiem, kad mūsu ierastās dzīves reāli pārtrūka. Es sāku atkal rakstīt," stāstu par grāmatas tapšanu sāk Ģirts Salmgriezis. Pēc žurnālista gaitu noslēguma darbā Eiropas Parlamentā Briselē teksti vairāk saistīti ar darbu, ar likumdošanu.  "Tad vienā brīdī izdomāju, ka jāsāk vairāk rakstīt," turpina Ģirts Salmgriezis. "Situācija bija tāda, ka draugi man uzdāvināja iespēju izgatavot sev tīkamas smaržas vienā laboratorijā Briselē. Izdarīju. Biju sajūsmināts par procesu, kā tas notika. Laikam jau ir tā, ka vairākiem rakstniekiem ir nepieciešamas bohēmas naktis, dārgi franču vīni, labi cigāri, man, lai sāktu rakstīt, pietika iesmaržoties ar labām smaržām. Nejauši šo piedzīvojumu ieklabināju "sejas grāmatā" jeb "Facebook" un tā aizsākās šī rakstīšana katru nedēļu." Cilvēki mudināja uzrakstīto likt grāmatā un ja jau "Facebook" saka, tā arī ir jādara. Fragmentus no „Briseles pastkartēm” varēs dzirdēt raidījumā Radio mazā lasītava.  

Kolnasāta
Laurys Putānis latvyskuos identitatis i pīdereibys vaicuojumi Vuocejā, Štutgartē

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Oct 23, 2021 17:54


Pyrma kaida laika Ēriks Zeps gastēja Vuocejis dīnavydu pusē, Štutgartē, kur jau padsmit godu dzeivoj i aktivi dorbojās latgalīte, latvīšū tautys deju kolektiva „Trejdeksnītis” veiduotuoja i vadeituoja, bīdreibys „Saime” vadeituoja, sovulaik ari vīna nu „Latgolys radejis” etera personeibu – Laura Putāne.  Par Laurys latvyskuos identitatis i pīdereibys vaicuojumim i atrasšonu Vuocejā, Štutgartē. „Laikam jau taisneiba, ka mums vysim, latvīšim, kuri nūbrauc dzeivuot iz uorzemem, ir tai, ka tu jau naesi aktivs izreiz. Kaidam paīt gods, kaidam diveji, kaidam vairuok ci mozuok. Es poša tikai piec kaidu treju godu suoku saprast, ka koč kuo maņ datryukst. Voi maņ tryukst doncuošonys, voi latvīšu, voi maizis, voi kaida cyta gorduma voi lītys. I tod es vīnā dīnā īsadūmuoju, ka juopasaver, voi ite ir vēļ kaids latvīts. Tai ir, ka dŗūsai viņ kotram atīt cyts laiks, kod gribīs otkon tūs latvīšus i latvyskuos aktivitatis.” Vaicuota par tū, kai īsadzeivuot i byut sovejam cytā zemē, Laura pīzeist ka tys nav vīglai. Juoizīt cauri zynomim pūsim i juopījem lītu byuteiba. „Mes vysi izīmam ari taidam breižam cauri, kod tu nikur vaira naesi sovejais. Tu vēļ naesi sovejais tymā cytā zemē i tu vaira naesi sovejais Latvejā. Tys ir gryuts. Es nazynu, tys varbyut ir cyts stuosts, bet ari par tū, kod tu atsagrīz Latvejā, voi tev ir kur atsagrīzt. Voi tev ir tei sova sāta, sova vīta. Daudzi stuosta, ka jī ir kai iz koferu, nu vīna drauga pi ūtra, vēļ mama i tāta pa vydam. Beigu golā tev pat nav sovys personeiguos gultys, kur palikt i skapeiša, kurā maiceņu īlikt. Suopeigi saceit, tys ir varbyut taids napateikams puordūmu laiks, i ta tu vaicoj, kur tod tu vari pīderēt. Voi tu vari meklēt tū pīdereibu otkon Latvejā.  Varbyut bīžuok braucūt, bīžuok uzturūt sakarus, voi ari tev juvaicoj tei pīdereiba ite. Voi, varbyut, tys rysynuojums ir tei pīdereiba latvyskajā vidē ite, svešā zemē. Jo mes vysi tī asam taidā situacejā, kaidā asam. Taida sova mozuo saleņa, tai saceit.” Pi Laurys latvyskom saleņom ite, Vuocejā, nūteikti var pīskaiteit kai latvīšu tautys deju kolektivu „Trejdeksnītis” Štutgartē, tai vēļ vīnu deju kolektivu Frankfurtē, kai ari dorbuošonūs brīdreibā „Saime”. „Bīžai ir tai, ka tu tū latvyskū vaicoj vysur. Tu ej pa īlu, i ka tu izdzierdi veikalā latvīšu volūdu i napazeisti tū cylvāku, tev gribīs jū uzrunuot, vaicuot, kas tu taids, voi tu ite dzeivoj, varbyut īsi doncuot. Tev izreiz gribīs jū iviļkt sova bareņā.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="1105" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}  

Kolnasāta
Laurys Putānis latvyskuos identitatis i pīdereibys vaicuojumi Vuocejā, Štutgartē

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Oct 23, 2021


Pyrma kaida laika Ēriks Zeps gastēja Vuocejis dīnavydu pusē, Štutgartē, kur jau padsmit godu dzeivoj i aktivi dorbojās latgalīte, latvīšū tautys deju kolektiva „Trejdeksnītis” veiduotuoja i vadeituoja, bīdreibys „Saime” vadeituoja, sovulaik ari vīna nu „Latgolys radejis” etera personeibu – Laura Putāne.  Par Laurys latvyskuos identitatis i pīdereibys vaicuojumim i atrasšonu Vuocejā, Štutgartē. „Laikam jau taisneiba, ka mums vysim, latvīšim, kuri nūbrauc dzeivuot iz uorzemem, ir tai, ka tu jau naesi aktivs izreiz. Kaidam paīt gods, kaidam diveji, kaidam vairuok ci mozuok. Es poša tikai piec kaidu treju godu suoku saprast, ka koč kuo maņ datryukst. Voi maņ tryukst doncuošonys, voi latvīšu, voi maizis, voi kaida cyta gorduma voi lītys. I tod es vīnā dīnā īsadūmuoju, ka juopasaver, voi ite ir vēļ kaids latvīts. Tai ir, ka dŗūsai viņ kotram atīt cyts laiks, kod gribīs otkon tūs latvīšus i latvyskuos aktivitatis.” Vaicuota par tū, kai īsadzeivuot i byut sovejam cytā zemē, Laura pīzeist ka tys nav vīglai. Juoizīt cauri zynomim pūsim i juopījem lītu byuteiba. „Mes vysi izīmam ari taidam breižam cauri, kod tu nikur vaira naesi sovejais. Tu vēļ naesi sovejais tymā cytā zemē i tu vaira naesi sovejais Latvejā. Tys ir gryuts. Es nazynu, tys varbyut ir cyts stuosts, bet ari par tū, kod tu atsagrīz Latvejā, voi tev ir kur atsagrīzt. Voi tev ir tei sova sāta, sova vīta. Daudzi stuosta, ka jī ir kai iz koferu, nu vīna drauga pi ūtra, vēļ mama i tāta pa vydam. Beigu golā tev pat nav sovys personeiguos gultys, kur palikt i skapeiša, kurā maiceņu īlikt. Suopeigi saceit, tys ir varbyut taids napateikams puordūmu laiks, i ta tu vaicoj, kur tod tu vari pīderēt. Voi tu vari meklēt tū pīdereibu otkon Latvejā.  Varbyut bīžuok braucūt, bīžuok uzturūt sakarus, voi ari tev juvaicoj tei pīdereiba ite. Voi, varbyut, tys rysynuojums ir tei pīdereiba latvyskajā vidē ite, svešā zemē. Jo mes vysi tī asam taidā situacejā, kaidā asam. Taida sova mozuo saleņa, tai saceit.” Pi Laurys latvyskom saleņom ite, Vuocejā, nūteikti var pīskaiteit kai latvīšu tautys deju kolektivu „Trejdeksnītis” Štutgartē, tai vēļ vīnu deju kolektivu Frankfurtē, kai ari dorbuošonūs brīdreibā „Saime”. „Bīžai ir tai, ka tu tū latvyskū vaicoj vysur. Tu ej pa īlu, i ka tu izdzierdi veikalā latvīšu volūdu i napazeisti tū cylvāku, tev gribīs jū uzrunuot, vaicuot, kas tu taids, voi tu ite dzeivoj, varbyut īsi doncuot. Tev izreiz gribīs jū iviļkt sova bareņā.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="1105" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}  

Kāpēc dizains?
Nevis izvēle, bet vilkme. Saruna ar arhitektūras fotogrāfu Ansi Starku

Kāpēc dizains?

Play Episode Listen Later Oct 11, 2021 19:00


"Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme," par savu sirdslietu un specializāciju – arhitektūras māksliniecisku iemūžināšanu fotogrāfijā – saka Ansis Starks. Šobrīd viņš ir viens no spēcīgākajiem arhitektūras fotogrāfiem Latvijā.  Neraugoties uz mūsdienu šķietamo demokrātiju, kad ar telefona palīdzību katrs var būt fotogrāfs, arhitektūras fotogrāfijā profesionāļu loma tikai pieaug. Starptautiskos konkursos objekti tiek vērtēti pēc attēliem, un fotogrāfs arhitekta darbam var piešķirt neesošu vērtību vai gluži otrādi – to pazudināt. Bieži vien tieši fotogrāfi par arhitektūras darbiem rada daudz izcilāku iespaidu, nekā tie izskatās realitātē. Mūsu mākslas vēsturē diezgan maz esam runājuši par šo īpašo žanru – arhitektūras fotogrāfiju, kaut gan arī Latvijā tam ir vēsture. Taču šos meistarus neviens praktiski nezina. Jājautā, vai kāds zina tādu vārdu kā Aleksejs Dogadkins, kas bijis Arhitektūras fakultātes students 30. gados, strādājis fakultātē kā asistents un tajā pašā laikā veidojis izcilas arhitektūras fotogrāfijas, kuru kontekstā var runāt ne tikai par modernismu arhitektūrā, bet arī par modernismu arhitektūras fotogrāfijā. 60. gados darbojies Filips Izraelsons, kuru mēs ļoti maz zinām. Viņš 70. gados emigrēja no Latvijas, bet viņa bildes ir absolūti izcili modernisma arhitektūras paraugi. 30. gados darbojās vēl citi meistari – kā Roberts Johansons, bet ne visus var uzskatīt tieši par arhitektūras fotogrāfiem. Pašlaik populāras ir arhitekta Nikolaja Hercberga bildes – viņa arhīvs kļuvis pieejams publiskajā telpā. Tas ir ļoti nozīmīgs kultūrvēsturisks dokuments, tomēr tā īsti par arhitektūras fotogrāfiju šeit nevaram runāt. Hercbergs fiksējis ēkas, bet nav fotografējis tās ā arhitektūru. Pēckara laikā Latvijā vēl ir izcili meistari – Laimonis Stīpnieks, kurš bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, tāpat ilgas desmitgades šajā jomā valdīja Indriķis Stūrmanis. Nupat ienākusi jaunā paaudze, kuras vidū par līderi tiek uzskatīts Ansis Starks. Nevar uzskatīt, ka viņš gluži ir jaunais, jo jau sasniedzis zināmu briedumu, bet pēc mūsu laikmeta standartiem tomēr ir jauns. "Pēc arhīva standartiem – jauns," smejas Ansis. Ilze Martinsone: Ansi, kā tu vispār kļuvi par fotogrāfu? Tavi vecāki ir mākslinieki – tēvs ir jau hrestomātisks Latvijas mākslinieks Andris Breže, mamma – izcilā zīmēšanas skolotāja Ilze Starka. Atceros mākslinieka Ojāra Pētersona ar humoru teikto tēzi – kad tie mākslinieku bērni ņem rokā zīmuli, viņiem jāsit pa pirkstiem... Tas bija joks, bet, domājot par to, ka mākslinieka dzīve ir diezgan sūra, saprotu, ka tavi vecāki tā arī darīja – viņi tevi virzīja pilnīgi citā virzienā, bet vienalga – tas mākslinieka gēns ņēma virsroku. Ansis Starks: Apmēram tā arī sanāca. Nebija jau tā, ka mani gluži atturētu no mākslas sfēras, bet manī pašā nebija tik spēcīga dzinuļa, lai es tur lauztos iekšā. Ilgu laiku iekšēji nevarēju saprast, kur īsti iederos, un tad tā ļoti, ļoti lēnām un pamazām man pieleca, ka mākslas joma ir tā, kur iederos vislabāk. Un labi arī tas, ka sākumā galīgi neapzinies, ka tā dzīve šādā veidā ir sūra. Mācās no klientu prasīguma Vai tu no kāda arī mācījies – praktiski vai attālināti? Mācīties, izrādās, man ir paticis praksē. No skolas labi atceros spēcīgākos brīžus, ko var salīdzināt ar papīra lapu, kad to pārloka uz pusēm un mazliet vēl novelk ar nagu, atstājot tādu zīmi: tā bija fotoziņu aģentūra AFI, fotogrāfi Valda Kalniņa un Ints Kalniņš – tā bija mana pirmā foto darbavieta un arī jūtamākā skola profesionālajā dzīvē. Lai arī dažam labam šķita, ka ziņu fotoreportāža nav mans lauciņš, tomēr liekas, ka tieši no tāda ne gluži sava lauciņa pieredze ir ļoti noderīga pēc tam savā lauciņā, jo no ziņu aģentūras nāk tāds kondensētais kadrs – ka fotogrāfijā maksimāli jāietver būtība. Tāpat arī doma vai spēja saskatīt būtisko, kas būtu jāparāda. Otra skola bija tad, kad sāku fotografēt arhitektūru – tie ir mani klienti arhitekti, kuri mani māca. Pirmais jau paliek vislabāk prātā – tā bija arhitekte Zaiga Gaile. Atceros, sākumā bija nesaprašanās, kas tad ir vajadzīgs, kamēr beigās man pielēca. Un turpmāk – nu ne gluži katrs, bet no klientu prasīguma daudz ko var iemācīties. Un kā tu nonāci tieši pie arhitektūras fotogrāfijas? Vai tā bija apzināta izvēle? Jo patiesībā jau neviens fotogrāfs Latvijā nekad nav varējis izdzīvot tikai no viena žanra. Tev bijušas vairākas personālizstādes, un tās nebūt nav bijušas arhitektūras fotoizstādes – tās bijušas portretu izstādes. Arhitektūra tev vienkārši tā nejauši sanāca, ievilka tevi, vai arī tev no laika gala tas ir paticis un interesējis? Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme. Apzināta tā nebija tādā ziņā, ka vēl neapzinājos un varbūt pat līdz šim līdz galam neapzinos, kas ir tas, kas man patīk. Bet nu – šobrīd jau daļēji varu noformulēt, ka arhitektūras fotogrāfija ļauj man izpausties attēlā kā plaknē. Tādā laukumu un līniju ģeometrijā, kas īsti nav sastopams citās jomās – dabas fotogrāfijā vai portretā ir cita grafika. Bet telpiskums un vēl tas, ka es to varu ne tikai redzēt un attēlot, bet arī tādā ķermeniskā mērogā piedzīvot un piedalīties. Līdz ar to es neesmu aizrāvies ar maketu fotografēšanu, jo tur var tikai ar aci redzēt un iztēloties – tur nav tās ķermeniski telpiskās pieredzes. Brīvs no autoritātēm Vai arhitektūras fotogrāfijas sakarā tev ir kādas pasaules autoritātes vai arī autoritātes, kuras tu par tādām uzskati Latvijā? Fotogrāfijas jomā es esmu brīvs no autoritātēm. Fotogrāfijā man šķiet interesanti iedvesmoties no citām jomām un citu jomu autoritātēm. Fotogrāfijā pārāk arī neaizraujos ar pētīšanu, bet ik pa laikam uzrodas kādi citi autori, kurus ir interesanti paskatīties. Visos laikos fotogrāfi, īpaši arhitektūrā, bijuši atkarīgi no tehnikas progresa. Jo arhitektūra ir ļoti specifiska lieta – grūti to iedabūt kadrā. Zinu, ka padomju laikos Laimonis Stīpnieks pats konstruēja objektīvus un izmantoja aviācijas tehniku. Šodien laikam pasaule piedāvā visu, ieskaitot dronus. Kā ir tev – cik tālu jūties atkarīgs no tehnikas? Un kā tev to izdevies iegūt? Tas viss taču ir drausmīgi dārgi. Tehnika joprojām ir ierobežojoša, un šobrīd, lai fotografētu arhitektūru, var sākt ar to, kas nav dārgi, tad var turpināt ar kaut ko, kas ir dārgāks. Līdz tam “drausmīgi dārgi” vēl neesmu ticis – iespējams, Latvijas mēroga dēļ. Bet iznāk konkurēt ar... telefoniem. Jo attēla mirklīgu iespaidu daudz ātrāk un vieglāk ir dabūt ar telefonu. Arī pats process ir ļoti ātrs un ļoti viegls, intuitīvs. Jebkura cita tehnika katru darbību paildzina, apgrūtina, un reizēm ir tāda sajūta, ka stundām ilgi sanāk dzīties pēc telefona bildes radītā iespaida. Tomēr nav vēl gluži tā, ka gribētos pāriet uz telefonu. Tur ir kaut kas vēl, kādēļ ir vērts cīnīties ar to tehniku. Un kā tu izturies pret attēlu digitālo apstrādi? Daļa fotogrāfu savas bildes apstrādā tiktāl, ka zūd realitātes sajūta – neliela ieliņa pēkšņi izskatās pēc šosejas... Pilnībā iztikt bez tā nevar, bet kur ir tā robeža? Droši vien, ka jebkura fotogrāfija ir ilūzija un manipulācija, līdz ar to tā ir autoru gaume un publikas izvēle, kas tiek rādīts. Attieksme neietekmē rezultāta kvalitāti Tu fotografē arhitektūru – pieņemu, ka dažādu. Un droši vien, ka tev ir arī personiska attieksme pret kādu būvi – tev tā patīk vai nepatīk. Tas tavu darbu ietekmē? Protams, ka mana attieksme pret būvi, būves autoru un vēl visādām citām lietām ietekmē darbu, bet ne rezultāta kvalitāti. Šķiet, ka rezultāta kvalitāte, pēc kā es tiecos, ir tādas kā dzirnavas, kurās visas pieminētās lietas tiek samaltas, transformētas un tad ieaužas audumā jau mainītā veidā. Daudz kas tiek piedzīvots darba procesā, bet tas ir tikai kā process. Mana personīgā pieredze kā rakstītājai par arhitektūru ir šai ziņā interesanta – reizēm labākie raksti izdodas tieši par to, kas man nepatīk... Jā, tā arī ir bijis, tāpēc to variantu ir tik daudz, ka šī atbilde man likās kā labākais kopsavilkums. Jo īsti nevar saprast, kas ko ietekmē un kāds rezultāts no tā rodas. Planējošais cilvēks Tu esi braucis arī īpaši tālu, lai fotografētu kādus objektus. Laikam pats eksotiskākais un interesantākais bijis brauciens uz Ķīnu, fotografējot Šaoliņas lidojošo mūku templi. Man liekas, tā vēl ir papildu slodze, jo jāņem vērā, ka fotogrāfam ir vajadzīgi īpaši laika apstākļi, lai nobildētu ēku, un ir skaidrs, ka otrreiz tur nevarēs braukt. Atceros, Arhitektūras muzejā bija 60. gadu pilsētas fotogrāfijas izstāde, un par manu favorītu izstādē kļuva viens pavisam neliels Vladimira Gaiļa darbiņš – Salspils memoriāla fotogrāfija. Un mani absolūti fascinēja, cik ilgi Vladimirs Gailis ir sēdējis, lai sagaidītu saules gaismu un ēnu, kas krīt precīzi pa diagonāli pāri memoriāla sienai – ar to viņš piedeva šim jau tā izcilajam ansamblim vēl papildus jēgu un emocionālo dimensiju. Un tev tagad ir bijis jābrauc uz šādām tālām vietām un jātiek ar to galā. Mani absolūti fascinēja tava fotogrāfija ar Šaoliņas mūku templi – fotografēta no liela attāluma, viss tinās tādā vieglā, vieglā dūmakā. Mūsdienās cilvēkus ir ļoti grūti pārsteigt, bet toreiz tiešām es biju fascinēta un ilgāku laiku sēdēju bez kustībām un skatījos uz šo bildi. Prieks dzirdēt! Ķīnā man pašam toreiz lielākais prieks bija par izdošanos ar planējošo cilvēku virs ēkas. Bija vairāku apstākļu kombinācija, un vajadzēja ātri izlemt, ko darīt. Jo cilvēks – vēja tuneļa lidotājs – bija pieejams uz īsu laiku, viņam bija jādodas tālāk, līdz ar to vajadzēja ātri sakoordinēt, cik augstu viņam uzlidot, kā viņam iegriezties, kurā virzienā, to visu vēl pārtulkot, un tad saprast, kurš būs labākais kadrs. Jo tu saproti, ka nevari nobildēt šādā rakursā, tad apiet kalnam no otras puses un nobildēt arī tā. Ir tikai tas īsais brīdis, kad viņš tur planē. Un tad prieks par to, ka pieņēmu lēmumu fotografēt objektu it kā no aizmugures, nevis no priekšas, kas likās tā mazliet riskanti – tomēr liekas, ka lēmums bija pareizs. Bet tai brīdī mazliet “nervs raustījās”, vai tā būs labi. Varbūt vēl kāds no šiem braucieniem ir īpaši palicis atmiņā? Par to īpašā laika izvēli – laikam es aizvien vairāk esmu pateicīgs par apstākļiem, kas ierobežo. Jo, ja ir brīva izvēle, tad tiešām var gadu nosēdēt krūmā, gaidot... Un varbūt pēc tam tas īpašais moments ir pārāk pašmērķīgs. Tāpēc labi ir, ka kaut kas ierobežo. Tādam braucienam ir labi atvēlēt vairāk laika.  Citreiz savukārt varbūt piktojies, ka tev dota tikai viena diena, un tajā pašā līst lietus. Citos apstākļos lietū taču nekad nebildētu, bet izrādās, ka tu tur dabū varbūt vislabāko bildi mūžā. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Sauna
Kas Karsts?! | 10.09.21. | Brazīlijas laupītāji iet līdzi laikam

Sauna

Play Episode Listen Later Sep 13, 2021 14:47


Pilno epizodi klausies "Saunas" Patreon kanālā - ŠEIT Music by hadrien / CC BY-NC

Diplomātiskās pusdienas
Kongo - dabas resursiem bagāta valsts, bet sliktu sociālekonomisko situāciju

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jun 15, 2021 18:44


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies atpakaļ uz Āfriku, šoreiz – uz Kongo Demokrātisko Republiku. Bijušo Zairu, saīsināti sauktu arī daudzās citos salikumos, kur populārākais ir Kongo-Kinšasa, kas iekļauj arī valsts galvaspilsētas nosaukumu. Un tas tiek darīts, lai lielo Kongo Demokrātisko Republiku nejauktu ar blakus esošo Kongo Republiku. Kongo Demokrātiskā Republika atrodas Āfrikas pašā viducī un ir starp divdesmit pasaulē lielākajām valstīm. Trešdaļa valsts ir uz ziemeļiem no ekvatora un divas trešdaļas uz dienvidiem. Temperatūra cauru gadu ir apmēram +25 grādi. Vidēji – vienmērīgi silti, bez liekiem ekstrēmiem. Tā ir arī otra lielākā valsts Āfrikas kontinentā. Valstī ir 105 miljoni iedzīvotāju un no tiem piecpadsmit miljoni dzīvo galvaspilsētā Kinšasā. Vēl daži fakti – valstī dzīvo apmēram 200 dažādas etniskās grupas un tajā tiek runāts apmēram 250 valodās un dialektos. Un pirmie cilvēkveidīgie Kongo teritorijā ir novēroti apmēram pirms 90 tūkstošiem gadu. Nesenākā vēsturē gan jāmin, ka 1885. gadā karaļa Leopolda II interesēs beļģi uzsāka Kongo upes baseina kolonizēšanu. Tika izveidota Kongo Brīvvalsts, kura bija personīgā Beļģijas karaļa pārraudzībā. Respektīvi, ar brīvību šeit nebija nekādas saistības. Vēl vairāk – šīs pārvaldes modeļa dēļ nepilnos 25 gados, kamēr pastāvēja Brīvvalsts, slimību, bada un beļģu veiktās vardarbības un cilvēku sakropļošanas dēļ, bojā aizgājuši esot līdz pat 15 miljoniem cilvēku. Tas bija spiediens no starptautiskās sabiedrības, kas 1908. gadā lika karalim tomēr iekļaut Kongo Beļģijas sastāvā un izveidot Beļģu Kongo, kas, protams, mainīja arī tiesības un apstākļus, kā Kongo iedzīvotāji dzīvoja. Neatkarību Kongo ieguva 1960. gadā. Starp citu, dalība vēlēšanās mūsdienās Kongo ir obligāta. Laikam, šī būtu vēl viena vēsturiski ienākusī līdzība ar Beļģiju. Mūsdienu Kongo ir piedzīvojusi virkni nedienu, režīmu, diktatoru, pilsoņu karu, izejošo un ienākošo bēgļu tūkstošus, vardarbību un masveidīgus cilvēktiesību pārkāpumus. Šobrīd pusprezidentālo valsti kopš 2019. gada janvāra pārvalda prezidents Felikss Tšisekedi. Kas būtiski – viņš ir pirmais valsts vadītājs, kurš amatā nonāca mierīgā demokrātiskā varas nodošanas procesā, bez būtiskas vardarbības vai apvērsuma. Šeit gan ir kāda nianse – tiek uzskatīts, ka Tšisekedi bija noslēdzis līgumu ar bijušo valsts vadītāju Džozefu Kabilu. Burtiski runājot – kabila bija izvēlējies sev vēlamu kandidātu, kurš tikai izskatās neatkarīgi ievēlēts. Bet tas jau ir cits stāsts Tajā pašā laikā valstī vēl joprojām darbojas vairāk nekā 100 dažādu grupējumu, kuri turpina terorizēt vietējos iedzīvotājus. Turklāt valstī kopš 1999. gada pastāvīgi uzturas ANO miera uzturēšanas misija. Vairāk kā divdesmit gados šī ir kļuvusi par pasaulē pašu lielāko un dārgāko ANO miera uzturēšanas misiju. ANO līdzekļu tērēšana gan, acīmredzot nav saistīta tikai ar centieniem izvairīties no kariem un potenciālām etniskajām tīrīšanām Kongo Demokrātiskajā Republikā. Tie acīmredzot ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt nepārtrauktību Kongo resursu ieplūšanai pasaules ekonomikā, ko konflikti, protams, izjauc. Aprēķini ir dažādi, bet tiek pieļauts, ka Kongo esošie resursi pārsniedz 20 triljonus eiro, kas ir apmēram ASV vai Ķīnas iekšzemes kopproduktu apmērā. Derīgo izrakteņu Kongo pietiek. Kobalts, varš, tantals, nafta, dimanti, zelts, cinks, urāns, koksne, ogles un vēl daudz cita. Runājot par Kongo dažādajiem resursiem vai atkarību no tiem, nereti tiek pieminēts jēdziens „resursu lāsts”. Ko tas nozīmē, stāsta Turīnas politehniskās universitātes pētniece Kiara Ravetti, kas iepriekš Oksfordas universitātē darbojās arī kā pētniece Ar resursiem bagāto ekonomiku analīzes centrā.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Patriotu podkāsts
Aizvesto ardievas: Politiskās pārvaldes vecākā uzrauga Oskara Bērziņa vēstule

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Jun 10, 2021 5:28


Gaidot piemiņas dienu, 14. jūniju, ik rītu stāstām par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc izbraukšanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par izsūtītā Oskara Bērziņa atvadām no sievas Martas. Oskars Bērziņš bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs. Pārvalde starpkaru laika Latvijā pildīja pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta funkcijas, vēlāk to pārdēvēja par Politiskās policijas pārvaldi. Tā darbojās līdz 1940. gadam un pēc PSRS okupācijas vairāk nekā 90% Latvijas specdienestu virsnieku nogalināja vai viņi gāja bojā padomju ieslodzījuma vietās. Oskaru Bērziņu 1941. gada 14. jūnijā arestēja mājās Valkā un izsūtīja no Gulbenes stacijas. Arī viņš izvešanas brīdī paguva uzrakstīt un no vagona izmest nelielu vēstuli sievai Martai. Vēstule rakstīta uz rūtiņu lapas ar parasto zīmuli, steigā pierakstītas lapas abas puses. ‘'Gulbenes stacija. 15. jūnijs, 1941. gads. Mīļo sieviņ, Martiņ! Laikam jau zini, ka tieku kopā ar dažiem citiem mālupiešiem izsūtīts no LPSR uz Vissavienību. Izturās pret mums laipni un korekti. Vienā preču vāģī atrodos kopā ar skolotāju Kataju un Steju. Pavisam kopā 24 cilvēki. Apģērbu un apavus esmu paņēmis apmēram gada laikam līdzi. Sola mums labus dzīves apstākļus. Garastāvoklis man ir labs. Mans laulības gredzens palika manā sīknaudas makā drēbju skapī. Sudraba tējkarotītes arī neņēma. Tu, Martiņ, man pagaidām lūdzu pakaļ nebrauc, kamēr rakstīšu, jo dažas ģimenes pilnā sastāvā tiek izsūtītas uz nometināšanu. Ceru, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Lūdzu esi mierīga un neuztraucies velti. Audzini bērnus lielus un disciplinētus. Vēlreiz lūdzu velti neuztraucies un par mani nebēdā. Jūtos labi un garastāvoklis man ir mierīgs un cerība ir, ka vēl tiksimies. Manis izsūtīšana man un citiem nāca pilnīgi negaidīti. Mīļi Tevi un abus dēlus mīlulīšus Andrīti un Juri un citus sveicinu. Tavs un jūsu Oskars.'' Oskara Bērziņa sievu Martu un bērnus neizsūtīja. Arhīva dokumenti liecina, ka Oskars Bērziņš dzimis 1892. gadā Krievijā, tā laika Pēterburgas guberņā, Lugas apriņķī, bet īsi pirms izsūtīšanas dzīvoja Valkas apriņķa Mālupes pagastā ‘'Āboliņu mājās''(tagad tas ir Alūksnes novads). Bērziņš bija Policijas sporta kluba un Latvijas aerokluba loceklis. Savukārt iepriekš līdz 1914. gadam dzīvoja vecāku mājās Krievijā, kā arī viņu mobilizēja Krievijas armijā. 1921. gadā Oskars Bērziņš kļuva par Alūksnes pilsētas kriminālpolicijas uzraugu, vēlāk Gulbenes pilsētas politiskās apsardzes uzraugs un pēdējos desmit gadus pirms izsūtīšanas bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs Rīgā. Latvsijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Valkas apriņķa nodaļa 1941. gada 14. jūnijā Oskaru Bērziņu apcietināja viņa mājās Mālupes pagastā par to, ka viņš dienēja policijā un sadarbojās ar Politisko policiju. Līdz ar to viņu automātiski uzskatīja par padomju varas ienaidnieku un 49 gadu vecumā viņu izsūtīja uz Ziemeļurālu labošanas darbu nometni Sevurallagu, kur ieslodzītajiem lika strādāt mežu cirtēs. Jau tā paša gada 24. novembrī Oskars Bērziņš nomira lēģera lazaretē un viņu apglabāja tuvējā kapsētā. Nāves cēlonis tur aizpildītajos dokumentos ierakstīts – sirdstrieka. Savukārt astoņdesmito gadu nogalē Latvijas PSR prokuratūra krimināllietu pret Bērziņu izbeidza sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis nekādus noziegumus un ir reabilitēts.

Tavā istabā
22. Uzminiet, kurš ir atgriezies?

Tavā istabā

Play Episode Listen Later May 19, 2021 42:13


Ar ko lai sāk.. Laikam ar to, ka Tavā istabā atgriežas pēc ilgākas prombūtnes un rūpēsies par to, lai tik ilgi vairs nekad nebūtu prom no Jūsu ausīm. Kā jau allaž, epizodi iesākam ar jaunu faktu birumu. Tāpat, šoreiz mums ir parādījies jauns sponsors... Sekojiet mums arī instagram - instagram.com/tava.istaba

Trīs vistas uz lakts
divdesmit astotā epizode - tā, kur atceramies 2000. gadu

Trīs vistas uz lakts

Play Episode Listen Later Apr 1, 2021 60:45


Tātad. Vista ir dārzenis un kartupelis ir dārzeņu karalis. Toties Annai ir jauna frizūra - aizkaru bangi. Zanei nepatīk, ka laiki grozās (mēs jau minējām). Toties jūtam to visi mēs. Fck Zanei bija taisnība. Secinājām, ka tā ir novecojusi tradīcija. Tikmēr pārdomas par to, kas būs, ja iestāsies apokalipse. Zane uzvarēs dzīvi. Toties Annu priecē viņas lokālais atklājums... Un Zane ar savām lokālajām bēdām. Visi ir kaut kādi rajonu bērni. Andrejam nostaļģija par 2000. gadu, jo Aināra Šlesera atgriežas vedina domāt par 2000. gadu. Viss bija labāk. Laikam. Ā un selfiji sux. Anna ar redīsiem uzvarēs pasaules karu. Un kā jau parasti, pāris neveiklas tēmas, joki un pašironija pamīšus visam pa vidu... E-pasts tas pats vecais : tris.vistas@gmail.com Mums ir Insta ! Kāpēc? Mēs paši nezinām... https://www.instagram.com/trisvistasuzlatks/ Un vienmēr var kladzināt kā vista ar mums : https://www.facebook.com/trisvistasuzlakts

Kolnasāta
Latgolys namaterialuo kulturys montuojuma ilgtspieja myusdīnu vidē

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Jan 23, 2021


Aizvadeitejā nedeļā Latgolys viestnīceibā GORS, Rēzeknē, nūsarysynuoja vīns nu diveju tīšsaistis seminaru, cyklam – „Latgales tradīciju ilgtspēja mūsdienu vidē”, kuru organizej Latvejis Nacionalais kulturys centrs, sadarbeibā ar bīdreibu „Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs”. „Obeju seminaru mierkis ir aktualizēt Latgolys namaterialuo kulturys montuojuma saglobuošonys i populariziešonys īspiejis, kai ari, kab pīvārstu uzmaneibu Latgolys tradiceju daudzveideibai i kruošņumam, i tam, kai namaterialū kulturys montuojumu īspiejams ni tikai saglobuot, bet ari rodūši īdzeivynuot myusdīnuos,” seminara nūrisi i davumu namaterialuo kulturys montuojuma apzynuošonā viertej kai cīši vajadzeigu i nūdereigu i tuo koordinators Oskars Zugickis. Pyrmuo seminara laikā tyka runuots par tradiceju atjaunuošanu, tūs pastuoviešonu storptautyskajā vidē i itūšaļt daīmamim atbolsta mehanismim. Tymā pīsadaleja vairuoki regionam pozitumu pīnasumu davušī censūņi, tūs vydā ari Viļakys nūvoda Škilbānu pogosta namaterialuo kulturys manontuojuma centra UPĪTE direktors Andris Slišāns. Jis uzskota, ka biedeiguokā pozicejā itūšaļt ir amatnīceiba i omotu prasmu saglobuošona, nūdūšona cytom paaudzem. „Koč voi ari redzīs, ka vysi vys koč kū dora, amatnīceiba laikam ir vystrokuok apdraudāta, jo īt tik daudzi vysaidu modernūs tehnologeju, vysi tī lazergrīzieji i vēļ vyss kas, i aizamierst tys, kas ir bejs.  Dzīduošona, i doncuošana labi puorsamontoj, ari muzykanti piedejā laika ir cīši aktivi. Tuoda eipašuo amatnīceiba, par pīmāru, knipeliešona, izšyušona, jo tān vysur izšyun mašynys. Jaunūs palīk mozuok, bet vacī aizīt iz cytim medeibu laukim… Navar jau dareit taipat kai ogruok, saceisim tai, juodora tū pošu tikai moderni.” Taipat Andris Slišāns sova uzrunā izsvēre, ka, kab saprostu deļkuo i kai sovu cīmu padareit par pasauļa centru na viņ sev, bet ari cytim, ir juozyna tuo viesture. Vīta veidojās kūpā ar izgleiteibu i iteinis cylvākim, kas, augūt i palīkūt gudruokim, spiej apjaust vierteibys sev apleik. Tai ari niu, Upeitis kai labi atpazeistamys kulturtelpys fenomenu Andris skaidroj ar iteinis cylvākim i tūs attīksmi pret sovim seņčim, vītys viesturi. Navaru napībiļst, ka Slišānu saime, dzymta itymā vaicuojumā nanūlīdzami ir apbreinys vārta. „Vysod jau vajag koč kaidam taidam trokam cylvākam byut kotrā  vītā, i tūlaik jam cyti pasavalk leidza. Jebkam, kū Latgola dora namaterialajā  kulturā, vysam pa viersu ir volūda. Cīši svareigi, kab tei volūda nabyutu tikai taida izaruodeišona. Kab nabyutu tai, ka tikai dzīd latgaliski, bet ari saimē runoj, kab, saīmūt  iz mieginuojumu ci sasateikūt, ari pasarunoj latgaliski. Cytaiž tys saīt tuods kuo teatris drupeit. Es asu braukuojs ari cytuos vaļstīs i redziejs, ka ja jim ir koč kaida cyta volūda, izlūksne ci dialekts, jī ar tū lepnejās i pat jū puordūd. Ka jau mes ite, Latgolā, asam drupeit nabadzeiguoki, varbyut varim puordūt volūdu.” Laikam jau navar Andrim itymā vaicuojumā napīkrist, jo latgalīšu volūda, kai turisma patiereņa prece ci marketinga reiks sevi pādejūs godūs ir cīši labi pīruodejuse. Nacionaluo kulturys centra namaterialuos kulturys eksperte Gita Lancere ir puorlīcynuota, ka cīši daudzys lobys lītys, vysmoz suokumā, parosti nūteik pat bez finansiala atbolsta voi ari ar saleidzynūši mozu atbolstu. „Svareiguokais ir pošu cylvāku vēlme, i tod, ka tei ir radzama i jei ir radzama, kod ir. Tod parosti tys finansejums ari dasasaista. Pošvaļdeiba, mes te sokam, kai ba tys byutu koč kas atrauts nu mums, bet patīseibā jau ari pošvaļdeiba vaicoj piec lobu projektu i lītu. Vysys lobuos lītys agri voi vālai teik pamaneitys… Latgola vēļ ir vysai tyva tradicionalajai dūmuošonai. Ite tradicejis, vysmoz daļa, ir vēl cīši dzeivys.” „Leluokuo prīca ir tei, ka kuplais seminara dalinīku skaits paruodeja, ka daudzim arviņ ir svareigs kulturys montuojums. Ka daudzim tradicionaluos vierteibys daskier kasdīnai jāgu. Zynūt, ka laiks nikod nav saudzeigs, tys atsejoj. Itūšaļt ir aktualizāta pagaistūšūs prasmu u i omotu apzynuošona. Tys ari paruodeis cik daudzi cylvāku vēļ kuru prasmi pīkūp, kuru omotu vēļ muok. Itymā industrializacejis, digitalizacejis i globalizacejis laikmetā zyud latvyskuo identitate jau ari vysaidūs aspektūs. Ir skaidrys, ka daudzi sadzeivē lītuotī dorbareiki i prīškmati ir sveši i napazeistami myusdīnu cylvākam,” vysleluoka prīca bejuse par kuplū dalinīku skaitu i jūs daudzajim vaicuojumim, kas cīši labi deve vareibu apjaust dorba placi, atkluoj Daugovpiļs Latvīšu kulturys centra dzīšmu i deju folklorys kūpys „Svātra” vadeituoja Sarmeite Teivāne, kai ari „Dienvidlatgales NVO atbalsta centra”  koordinators Oskars Zugickis: „Nanūlīdzami, daudzi pozitivī  sveicīni i loba vieliejumi piec 14. janvara seminara nu Latgolys viestnīceibys GORS, nu molu molom Latvejā, beja taida miļzeiga prīcys i energejis dzierksts mums pošim organizēt ūtrū pasuocīni, kas tiuleņ byus 25. janvarī i kuru aicynoju klauseitīs, viertīs vysim, kurim ryup Latgolys namaterialais kulturys montuojums, kurim ryup tradiceju saglobuošona. Byus ari puorsteigumi, asam sagatavejuši treis eisus video par Latgolys omotu prasmu saglobuošonu. Kaidi jī byus, juosaver seminars.” Jau 25. janvārī laikā nu plkst. 11.00 sevkurs interesents var tīšsaitē pīsaslēgt seminaram “Tradiceju ilgtspieja: lobuos praksis pīmāri”, kas tiks veļteits namaterialuo kulturys montuojuma praktiskim aspektim. Vaira par pošu seminaru i pīsasaceišonu vaicojit organizatoru sātyslopuos.

Kolnasāta
Latgolys namaterialuo kulturys montuojuma ilgtspieja myusdīnu vidē

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Jan 23, 2021 12:37


Aizvadeitejā nedeļā Latgolys viestnīceibā GORS, Rēzeknē, nūsarysynuoja vīns nu diveju tīšsaistis seminaru, cyklam – „Latgales tradīciju ilgtspēja mūsdienu vidē”, kuru organizej Latvejis Nacionalais kulturys centrs, sadarbeibā ar bīdreibu „Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs”. „Obeju seminaru mierkis ir aktualizēt Latgolys namaterialuo kulturys montuojuma saglobuošonys i populariziešonys īspiejis, kai ari, kab pīvārstu uzmaneibu Latgolys tradiceju daudzveideibai i kruošņumam, i tam, kai namaterialū kulturys montuojumu īspiejams ni tikai saglobuot, bet ari rodūši īdzeivynuot myusdīnuos,” seminara nūrisi i davumu namaterialuo kulturys montuojuma apzynuošonā viertej kai cīši vajadzeigu i nūdereigu i tuo koordinators Oskars Zugickis. Pyrmuo seminara laikā tyka runuots par tradiceju atjaunuošanu, tūs pastuoviešonu storptautyskajā vidē i itūšaļt daīmamim atbolsta mehanismim. Tymā pīsadaleja vairuoki regionam pozitumu pīnasumu davušī censūņi, tūs vydā ari Viļakys nūvoda Škilbānu pogosta namaterialuo kulturys manontuojuma centra UPĪTE direktors Andris Slišāns. Jis uzskota, ka biedeiguokā pozicejā itūšaļt ir amatnīceiba i omotu prasmu saglobuošona, nūdūšona cytom paaudzem. „Koč voi ari redzīs, ka vysi vys koč kū dora, amatnīceiba laikam ir vystrokuok apdraudāta, jo īt tik daudzi vysaidu modernūs tehnologeju, vysi tī lazergrīzieji i vēļ vyss kas, i aizamierst tys, kas ir bejs.  Dzīduošona, i doncuošana labi puorsamontoj, ari muzykanti piedejā laika ir cīši aktivi. Tuoda eipašuo amatnīceiba, par pīmāru, knipeliešona, izšyušona, jo tān vysur izšyun mašynys. Jaunūs palīk mozuok, bet vacī aizīt iz cytim medeibu laukim… Navar jau dareit taipat kai ogruok, saceisim tai, juodora tū pošu tikai moderni.” Taipat Andris Slišāns sova uzrunā izsvēre, ka, kab saprostu deļkuo i kai sovu cīmu padareit par pasauļa centru na viņ sev, bet ari cytim, ir juozyna tuo viesture. Vīta veidojās kūpā ar izgleiteibu i iteinis cylvākim, kas, augūt i palīkūt gudruokim, spiej apjaust vierteibys sev apleik. Tai ari niu, Upeitis kai labi atpazeistamys kulturtelpys fenomenu Andris skaidroj ar iteinis cylvākim i tūs attīksmi pret sovim seņčim, vītys viesturi. Navaru napībiļst, ka Slišānu saime, dzymta itymā vaicuojumā nanūlīdzami ir apbreinys vārta. „Vysod jau vajag koč kaidam taidam trokam cylvākam byut kotrā  vītā, i tūlaik jam cyti pasavalk leidza. Jebkam, kū Latgola dora namaterialajā  kulturā, vysam pa viersu ir volūda. Cīši svareigi, kab tei volūda nabyutu tikai taida izaruodeišona. Kab nabyutu tai, ka tikai dzīd latgaliski, bet ari saimē runoj, kab, saīmūt  iz mieginuojumu ci sasateikūt, ari pasarunoj latgaliski. Cytaiž tys saīt tuods kuo teatris drupeit. Es asu braukuojs ari cytuos vaļstīs i redziejs, ka ja jim ir koč kaida cyta volūda, izlūksne ci dialekts, jī ar tū lepnejās i pat jū puordūd. Ka jau mes ite, Latgolā, asam drupeit nabadzeiguoki, varbyut varim puordūt volūdu.” Laikam jau navar Andrim itymā vaicuojumā napīkrist, jo latgalīšu volūda, kai turisma patiereņa prece ci marketinga reiks sevi pādejūs godūs ir cīši labi pīruodejuse. Nacionaluo kulturys centra namaterialuos kulturys eksperte Gita Lancere ir puorlīcynuota, ka cīši daudzys lobys lītys, vysmoz suokumā, parosti nūteik pat bez finansiala atbolsta voi ari ar saleidzynūši mozu atbolstu. „Svareiguokais ir pošu cylvāku vēlme, i tod, ka tei ir radzama i jei ir radzama, kod ir. Tod parosti tys finansejums ari dasasaista. Pošvaļdeiba, mes te sokam, kai ba tys byutu koč kas atrauts nu mums, bet patīseibā jau ari pošvaļdeiba vaicoj piec lobu projektu i lītu. Vysys lobuos lītys agri voi vālai teik pamaneitys… Latgola vēļ ir vysai tyva tradicionalajai dūmuošonai. Ite tradicejis, vysmoz daļa, ir vēl cīši dzeivys.” „Leluokuo prīca ir tei, ka kuplais seminara dalinīku skaits paruodeja, ka daudzim arviņ ir svareigs kulturys montuojums. Ka daudzim tradicionaluos vierteibys daskier kasdīnai jāgu. Zynūt, ka laiks nikod nav saudzeigs, tys atsejoj. Itūšaļt ir aktualizāta pagaistūšūs prasmu u i omotu apzynuošona. Tys ari paruodeis cik daudzi cylvāku vēļ kuru prasmi pīkūp, kuru omotu vēļ muok. Itymā industrializacejis, digitalizacejis i globalizacejis laikmetā zyud latvyskuo identitate jau ari vysaidūs aspektūs. Ir skaidrys, ka daudzi sadzeivē lītuotī dorbareiki i prīškmati ir sveši i napazeistami myusdīnu cylvākam,” vysleluoka prīca bejuse par kuplū dalinīku skaitu i jūs daudzajim vaicuojumim, kas cīši labi deve vareibu apjaust dorba placi, atkluoj Daugovpiļs Latvīšu kulturys centra dzīšmu i deju folklorys kūpys „Svātra” vadeituoja Sarmeite Teivāne, kai ari „Dienvidlatgales NVO atbalsta centra”  koordinators Oskars Zugickis: „Nanūlīdzami, daudzi pozitivī  sveicīni i loba vieliejumi piec 14. janvara seminara nu Latgolys viestnīceibys GORS, nu molu molom Latvejā, beja taida miļzeiga prīcys i energejis dzierksts mums pošim organizēt ūtrū pasuocīni, kas tiuleņ byus 25. janvarī i kuru aicynoju klauseitīs, viertīs vysim, kurim ryup Latgolys namaterialais kulturys montuojums, kurim ryup tradiceju saglobuošona. Byus ari puorsteigumi, asam sagatavejuši treis eisus video par Latgolys omotu prasmu saglobuošonu. Kaidi jī byus, juosaver seminars.” Jau 25. janvārī laikā nu plkst. 11.00 sevkurs interesents var tīšsaitē pīsaslēgt seminaram “Tradiceju ilgtspieja: lobuos praksis pīmāri”, kas tiks veļteits namaterialuo kulturys montuojuma praktiskim aspektim. Vaira par pošu seminaru i pīsasaceišonu vaicojit organizatoru sātyslopuos.

Diplomātiskās pusdienas
Portugāle. Viena no vecākajām valstīm Eiropā, šobrīd prezidējošā valsts ES Padomē

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jan 19, 2021 17:30


Pagājušajā nedēļā mēs bijām Austrālijā, tagad laiks atgriezties atpakaļ Eiropā un doties uz mūsu sabiedroto valsti, kurā pavisam drīz ir visnotaļ reprezentatīvā prezidenta vēlēšanas. Tā ir Portugāles Republika – viena no vecākajām valstīm Eiropā un viena no ilgāk pastāvošajām koloniālām impērijām. Gandrīz sešus gadsimtus, līdz pat 1999. gadam, pastāvēja Portugāles Impērija. Pēdējā kolonija, kuru atdeva bija Makau, pasaulē visblīvāk apdzīvoto teritoriju. Bet Portugāle arī no gada sākuma uz sešiem mēnešiem ir pārņēmusi prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē. Viņiem tagad jāvada ES ārā no Covid izraisītajām smagajām ekonomiskajām sekām. Valstī 24. janvārī arī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Portugāle ir “visrietumeiropeiskākā” valsts. Proti, tā atrodas vistālāk uz Rietumiem, Kabo da Roka ir vistālāk uz rietumiem esošais kontinentālās Eiropas rags. Vēl Portugālei pieder arī Atlantijas okeānā esošās autonomās Azoru salas un Madeiras sala. Portugāles jūrasbraucēju sasniegumi pasaules atklāšanā ir iespaidīgi. 1419. gadā princis Navigators uzsāka sponsorēt regulāras un sistemātiskas kartēšanas misijas gar Rietumāfrikas piekrasti. Šajā “atklājumu laikmetā” Bartolomeju Diašs sasniedza Labās Cerības ragu un iekuģoja Indijas okeānā. Desmit gadus vēlāk, 1498. gadā, Vašku da Gama apkuģoja Āfrikas kontinentu un no Portugāles ieradās Indijā, Kalkutā. Nepilnu pusi gadsimta vēlāk, 1542.gadā, portugāļi jau sasniedza Japānu, tādēļ, piemēram, ir vārds “paldies” ir līdzīgs abās valodās “obrigadu” un “arigato”. Visbeidzot Pedru Alvareš Kabrals pirmais atklāja Brazīliju. Tieši Brazīlijas loma Portugāles arī vēsturē ir nozīmīga, jo tā ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā runā portugāļu valodā. Bet daudzie ceļojumi ir sekmējuši to, ka portugāļu valodā pasaulē runā apmēram 250 miljoni iedzīvotāju, lai arī pašā Portugālē dzīvo tikai 10,3 miljoni iedzīvotāju un Pasaules Banka to pēc iedzīvotāju skaita ir klasificējusi kā mazu valsti. Starp citu, pēc šī paša klasificējuma Latvija ir mikrovalsts. Savu bagātību un ietekmi pasaulē Portugāle zaudēja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau 1755. gada Lisabonas zemestrīce, tad Napoleona okupācija, Brazīlijas neatkarības pasludināšana 1822. gadā un arī atļauja lielākai daļai pārējo koloniju iegūt neatkarību pēc 1974. gada, kad Portugālē beidza pastāvēt diktatūra. Koloniju zaudēšana Portugālei bija ekonomiski sarežģīts mirklis, jo resursu piegāde koloniālajai metropolei bez maksas vai par zemām izmaksām ietekmēja valsts ekonomisko pamatu.  1986. gadā Portugāle iestājās Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (Eiropas Savienībā), lai pilnvērtīgi iegūtu piekļuvi ES tirgum un būtu daļa no attīstītajām Rietumvalstīm. Dalība ES Portugālei, kā arī citām ES dalībvalstīm ir sniegusi pozitīvu vidi valsts ekonomiskajai attīstībai un globālai produktu konkurencei. 1990. gados Portugāles ekonomika diversificējās, un valsts kļuva arvien vairāk pakalpojumu sektorā balstīta. Lielā recesija jeb 2007.-2008. gada ekonomiskā un finanšu krīze Portugāli skāra apmēram tāpat kā Latviju .Valsts veica pamatīgus taupības pasākumus, lai izķepurotos. Eiropas Savienības nozīmīgums Portugāles ekonomiskajā un politiskajā dzīvē ir būtisks. Un saikne starp Portugāli un Latviju ir ne tikai ekonomiskajos rādītājos. Abas valstis ir NATO dalībvalstis, abas ir arī eirozonā, un abām ir līdzīgi arī drošības izaicinājumi. Par Portugāles drošības izaicinājumiem vaicājām arī Minho Universitātes docentei doktorei Sandrai Fernandesai.  Portugāle un Latvija ir faktiski daudz tuvākas valstis, nekā mums šķiet. Fiziski mēs esam distancēti, bet mūsdienās ekonomiski, drošības jautājumos, kā arī politiski mēs esam ļoti līdzīgi. Pat prezidenta pilnvaras ir līdzīgas abās valstīs. Proti, arī portugāļu konstitūcija nosaka, ka prezidentam ir pamatā reprezentatīvas funkcijas. Ir vēl citas pamanāmas līdzības: prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu (portugāļi sauc par atombumbas tiesībām), prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks (iepriekšējie prezidenti pat ir izmantojuši šīs tiesības, lai beigās ierobežotu Portugāles iesaistīšanos Irākas karā), balstoties uz vēlēšanu rezultātiem prezidents arī nosauc premjerministru (te gan parādās tiesības arī atsaukt valdību), t āpat prezidents var pasludināt karu, akreditē vēstniekus, kā arī izsludina likumus, veic apžēlošanas.   Ir arī atšķirības – Portugāles prezidentu ievēl tauta nevis parlaments. Prezidents lemj par referendumiem, apstiprina arī atsevišķus ministrus, ieceļ un atsauc arī virkni tiesu sistēmas pārstāvju un pašus tiesnešus. Latvijas prezidentam gan ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas nav Portugāles prezidentam. Šī visa dēļ Portugāles sistēma skaitās pusparlamentāra, kamēr Latvijā – parlamentāra. Šis liek aizdomāties, vai mūsu sistēma arī nav viena soļa attālumā no pusprezidentālās. Laikam vienīgais solis to attālināt, būtu daudzus gadu desmitus dažādu politiķu un partiju piesauktais labojums Satversmē, kura rezultātā prezidentu ievēlētu tauta. Kāds mazāk zināms fakts par Portugāli. Runa ir par vaļu medniecību. Jau kopš 1982. gada vaļu medniecība gaļas iegūšanai ir veiksmīgi aizstāta ar vaļu foto-medībām. Proti, tā ir pamatīga tūrisma nozares daļa, sevišķi Azoru salās. Līdz ar to senie un majestātiskie dzīvnieki netiek vairs nogalināti. Praktiskais iemesls vaļu medību samazināšanai ir arī pasaules pieprasījuma pēc vaļu taukiem kritums. Starp citu, ASV līdz pat 1973. gadam vaļu taukus izmantoja automašīnu automātisko pārnesumkārbu eļļošanā. Vēl Portugāle skaitās otra morāli visbrīvākā valsts pasaulē pēc Nīderlandes. Respektīvi, kaimiņvalstī Spānijā, Madridē, atrodas domnīca “Brīvības veicināšanas nodibinājums”, kas nodarbojas ar Pasaules Morālās brīvības indeksa izstrādi. Tajā tiek ņemti vērā pieci kritēriji – ticības brīvība, bioētiskā brīvība, narkotiku pieejamības brīvība, seksuālo brīvība, kā arī ģimenes un dzimuma brīvību. Ja Portugāle ir 2. vietā, Latvija šajā indeksā ir ierindota 45. vietā.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kultūras Rondo
Rēzeknē aplūkojama Latgales mākslinieku darbu izstāde “Rudens 2020”

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Nov 25, 2020 6:07


Latgales Kultūrvēstures muzejā, Rēzeknē, apskatāma tradicionālā mākslinieku darbu izstāde “Rudens 2020”. Izstāde katru gadu tiek atklāta valsts svētku laikā, šogad bez kopīgas, svinīgas pulcēšanās, tomēr izstāde ir atvērta un ikvienam, ievērojot drošības nosacījumus, apskatāma līdz decembra vidum. “Laikam šīs situācijas tāda diktēta pazīme, ka ir šaubas par paveikto, un tāpēc nav tik daudz pieteikumu. Parasti sagaidām vairāk mākslinieku interesi par izstādi un piedalīšanos,” Latgales Kultūrvēstures muzeja Mākslas nodaļas vadītāja Inese Dundure iepazīstina ar darbiem. Šeit apskatāmi tie, kuri pēc žūrijas vērtēšanas ir iekļauti tradicionālajā izstādē “Rudens 2020”. Skatītājus iepazīstinot ar to, kas jauns tapis Latgales mākslas pasaulē. “Šogad piedalās 49 autori. Un abās zālēs izlikts 61 mākslinieku darbs. Pārstāvēti teju visi mākslas virzieni: glezniecība, grafika, tēlniecība, ir arī instalācija un arī mākslas keramika,” turpina Inese Dundure. Šogad izstādes moto ir “Apvārsnis” jeb, citējot Jāņa Klīdzēja tekstu, “Debešu puse”. Moto ir kā iedvesmas avots un virzītājs, domājot par izstādes vienoto koncepciju. “Tiešām var redzēt, ka tādā tiešā nozīmē tvertais arī atspoguļojas šajā izstādē. Šajā izstādē ir ļoti daudz dabas motīvu dažādās noskaņās gan dramatiskās, gan vieglās, gan krāsainās, gan ļoti monohromās. Protams, neviennozīmīgais vārds “Apvārsnis”, kuru mēs varam pavērst uz iekšu, paskatīties un izvērtēt savas attieksmes pret dzīvi, pret to ko sastopam, un cik daudz mēs gribam redzēt vai vēlamies kaut kur doties un redzēt tālāk, dziļāk. Arī šādi darbi ir pārstāvēti mūsu izstādē,” stāstaInese Dundure. Pēc tradicionālās mākslinieku izstādes “Rudens 2020” tiek papildināta muzeja kolekcija, iegādājoties kādu no darbiem, stāsta Latgales kultūrvēstures muzeja direktore Anastasija Strauta. “Šīs izstādes rezultātā tiek iepirkts arī kāds darbs, kas papildina muzeja tēlotājmākslas kolekciju, un mēs varam izsekot tam, kā mākslinieki savām acīm redz šo laikmetu, tās ir vēstures liecības, kā viņi ir auguši, kā ir attīstījies viņu rokraksts, tas viss šajos darbos parādās,” skaidro Anastasija Strauta. Jāteic, ikviens, ievērojot drošības pasākumus, var apskatīt gan šo izstādi, gan arī citus Latgales kultūrvēstures muzeja piedāvājumus. Šobrīd muzejā apskatāma Latgales mākslinieku kopīgā izstāde “Rudens 2020”, pastāvīgās ekspozīcijas un arī Ārlietu ministrijas veidotā ceļojošā izstāde “Latvijas diplomātijai un ārlietu dienestam 100”.  

Trīs vistas uz lakts
Piedspadsmitā epizode - tā kur Andrejs grib būt slaids un skaists

Trīs vistas uz lakts

Play Episode Listen Later Nov 12, 2020 60:52


Annai viss ir slikti, jo cīņas ar datoru daudzpusīgi turpinās, viņai sāp, viņai maksā un bēdīgi. Zane sāk runāt par maizes cepšanu. Tā nu viss noved pie tā, ka jāsāk runāt par to, ka Andrejs grib būt slaids un skaists nevis FAT. Un uz kopējo notikumu fona atcerējāmies Brexitu. Kas ir tik aktuāli... Protams, bailēs un sajūtās par karantīnu. Bet Horvātiju gan mēs kartē neparādīsim. Un, ko mēs domājām par vēlēšanām, pirms viņas vēl notiktās tālajā Emerikā. Un Zane izrādās rūdās... Laikam. Un kā iet Zanes dārziņam? Un vispār par dārziņiem... Un kā jau parasti pāris neveiklas tēmas, joki un pašironija pamīšus visam pa vidu... E-pasts tas pats vecais (ko mēs īsti nezinām): tris.vistas@gmail.com Un vienmēr var kladzināt kā vista ar mums : https://www.facebook.com/trisvistasuzlakts

Skaņu Pūznis - improvizēti ieraksti
Ēdiengalvas, Mīļie klausītāji un NeLampas

Skaņu Pūznis - improvizēti ieraksti

Play Episode Listen Later Oct 27, 2020 52:00


Laikam būsim bijuši traki izbadējušies, ka sākām spēlēt par ēdienu. Paralēli tam saņēmām pirmos klausītāju zvanus.

Pieci rīti piedāvā - BEIDZOT!

Laikam kaut kur jāuztaisa vispirms rentgens!

Pieci rīti piedāvā - BEIDZOT!

Laikam kaut kur jāuztaisa vispirms rentgens!

Karjeras Arhitekti Podkāsts
10. Ginta Šepa: karjeras stratēģijas, to ieguvumi un ēnas puses

Karjeras Arhitekti Podkāsts

Play Episode Listen Later Jun 17, 2020 10:52


Laikam ejot, varam novērot dažādas tendences izvēlēs attiecībā uz savu karjeru. Piemēram, ap ko mēs veidojam savu karjeras ceļu? Vai tā būtu ekspertīze kādā jomā, vai arī tā ir dažādu lomu un amatu maiņa? Varbūt pieredze dažādās industrijās? Iespējams, nemitīga jaunu prasmju un kompetenču apguve? Šajā epizodē apskatīsim dažādas karjeras stratēģijas un centīsimies ieskicēt ieguvumus un potenciālos riskus katrai no tām.

CILVĒKJAUDA
#30: Pelnīt un iet līdzi pārmaiņu laikam - saruna par naudas iespējām dažādās nozarēs: ELĪNA PELČERE

CILVĒKJAUDA

Play Episode Listen Later Apr 8, 2020 55:14


Laikā, kad lielu daļu uztrauc, kas notiks ar viņu iespēju nopelnīt, ir cilvēki un uzņēmumi, kuri savās nozarēs un nišās, kur citi iespējas neredz, atrod veidus, kā pārdot pakalpojumus un preces, par ko citi grib maksāt. Daudzām nozarēm, uzņēmumiem, frīlanceriem, algotiem darbiniekiem, pārkārtojot savu spēju ieraudzīt un izmantot godīgas pelnīšanas iespējas, izdosies ne tikai "pārvasarot" ekonomiski ierobežojošo laiku, bet arī sanāks gūt ienākumus tad, kad viņu nozare būs pārveidojusies pēc krīzes beigām. Šī nav intervija, bet saruna par tām tendencēm, ko finanšu un pārdošanas koučs Elīna Pelčere un Cilvēkjaudas Laura Dennler redzam notiekam dažādās nozarēs un uzņēmumos Eiropā un ārpus tās. Sarunā pieminētos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda30/Elīnas ieteikumi iepriekšējā sarunā par to, kā mazināt uztraukumus par naudu SARUNAS PIETURPUNKTI JEB NOTES: 1:22 Kas ir tās sfēras, kas varētu mainīties krīzes laikā un pēc tās6:41 Konferenču sfēra un online izaicinājumi10:05 Apmācību joma un tās paplašinātās iespējas12:40 Preču pārdošana ar interneta starpniecību un kas vēl šeit ir darāms17:54 Vai ir iespējams kādus ar medicīnu saistītus jautājumus pārnest arī uz online vidi20:28 Fotogrāfu un video speciālistu iespējas24:35 Zemnieku saimniecības piemērs, kā ar aizrautīgu stāstu veidošanu var panākt ilgtermiņa efektu26:22 Kafejnīcas – kā ar izglītošanu un radošu pieeju spēt izdzīvot šo laiku un nobruģēt ceļu uz nākotni29:28 Procesu automatizācijas un mazo soļu lielā nozīme32:26 Veids, kā ar tehnoloģiju iespējām kļūt klientam tuvākam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē33:22 Darbs no mājām – kādas iespējas šeit paveras saistītajiem biznesiem36:06 Attālinātā darba laika uzskaite un gudra cilvēku pārvaldība40:52 Online statusa lietas45:28 Vai ieguldīšana online vidē atmaksāsies

Kultūras Rondo
Guntis Pakalns: Anekdotes ir ļoti skaidrs lakmusa papīrs, kas parāda notiekošo

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 1, 2020 18:51


"Joki mums palīdz saprast, kas notiek. Viņi dzīvo kā tādas īsās teikas," raidījumā Kultūras Rondo atzīst stāstnieks un folkloras pētnieks Guntis Pakalns, kurš pēta arī mūsdienu folkloru. "Anekdotes ir ļoti skaidrs lakmusa papīrs, kas parāda, kas notiek, un es vienkārši gandrīz priekš sevis rakstu dienasgrāmatu, kurā dienā kuras anekdotes parādās arī pie latviešiem. Vairums ir tās pašas, kas citur Eiropā ir zināmas. Piemēram, viena no pirmajām bija, ka latvieši izmirs pirmie, jo mums ir tāda sena tautas tradīcija pirmajā slimības dienā iet uz darbu. Un otrs, kas parādījās viens no pirmajiem, ka pēc gada mēs par to pasmiesimies, protams, ne visi," stāsta Pakalns. Viņš norāda, ka joki mums apkārt ir katru dienu un tā ir mūsu ikdienas pārtikas deva, ko uzņemam katru rītu un katru dienu, ieskatoties sociālajos tīklos un tā tālāk. Protams, cilvēki joko arī par šī brīža situāciju un Pakalns norāda, ka Latvija vēl ir ceļa sākumā. "Pameklējot angliski, ierakstot "korona joki", vairākās zemēs ir tā, ka korona vairs nav nekāds joks. Protams, visi joko apkārt tikai par šo vīrusu. Un katra tēma mēģinās izspiest maksimālo. Piemēram, vēl Latvijā es neesmu redzējis to, ka prezidenta īsākā preses konference sākās un beidzās ar neveiklu ieklepošanos," min Pakalns. Pakalns arī atklāj, ka vairāki joki par mūsdienu situāciju ir vizuāli, piemēram, ka uz datorklaviatūras no ēdiena paliekām sazēlusi zaļa zālīte, kad pēc mēneša atgriezies darbā. Viņš arī min kādu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča facebook ierakstu, kas gan neesot aizgājis tālāk: "‪2220.gads, neviens vairs neatceras, kā radās šī paraža, taču divu metru distances neievērošana vienam no otra vai sarokošanās, ir īpašas neaudzinātības un slikta toņa pazīme. Šādu apkaunojumu varot nomazgāt tikai ar ziepēm, 20 sekundes cītīgi beržot rokas‬." Savukārt literatūrzinātniece Janīna Kursīte aizrāvusies ar humora vētīšanu latviešu literatūrā un ir autore ciklam “Medus un etiķis” Radio Naba, pārrunājam, kā tad latviešiem ir ar to humora izjūtu. "Es sāku latviešu humoristisko un satīrisko dzeju apzināt. No tautas dziesmām, kāda humora izjūta tautasdziesmās, pēc tam no Jāņa Ruģēna sākot un ejot visai latviešu dzejas vēsturei cauri līdz Egilam Zirnim, Kārlim Vērdiņam, Ronaldam Briedim," ar savu pētījumu iepazīstina Janīna Kursīte. "Laikam tas ir tradicionāli pareizs uzskats, ka vairāk joko vīrieši arī dzejā un par to vairāk smejas sievietes," turpina Kursīte. Viņa atzīst, ka uzsākot pētījumu un arī raidījumu ciklu Radio Naba, nav iedomājusies, ka sāksies šādi trauksmaini laiki, bet tās varētu būt labas zāles - spēja pasmieties par sevi un citiem.  Kursīte skaidro, ka citreiz pat nopietni domāta dzejā parādās humors, ir gan gribēts humors, gan negribēts. "Izcils humora vecis ir bijis Ādolfs Alunāns ar kuplejām, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Dreslers Valdis Artavs, jau minēju Egīlu Zirni, un pa vidu arī vairākas sievietes, kā Melnupju Marija, Inese Zandere un vēl dažas," atzīst Kursīte.

Zināmais nezināmajā
Pētniece: Arī Latvijas dabā var atrast dārgakmeņus. Tikai tie ir smilšu graudiņa lielumā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 22, 2020 45:15


Dažādu iežu un minerālu mums apkārt netrūkst, tikai reto no tiem var saukt par dārgakmeni. Dārgakmeņi un rotakmeņi - kā tie veidojas un kā atšķiras no citiem iežiem? Kurus no šiem vērtīgajiem akmeņiem var atrast arī Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Muzeja eksperte un Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniece Vija Hodireva. "Dārgakmeņi ir tie skaistie minerāli, kas arī sastopami dabā un kam ir ļoti skaistas īpašības. Tātad viņi ir īpaši, caurspīdīgi, krāsaini, varbūt reti sastopami. Un man ļoti gribētos, lai latviešu valodā mēs ieviešam vārdu rotakmeņi. Ar ko tie atšķiras no dārgakmeņiem? Faktiski ar to, ka tie nav tik caurspīdīgi. Krāsas ir ļoti skaistas, dažādas – zaļas, zilas, sarkanīgas un vēl visādas. Bet tie nav caurspīdīgi kristāli. Tos mēs lietojam rotās, lietojam apdarē, suvenīros,” skaidro Vija Hodireva. “Laikam jau tas dārgums vai tā vērtība ir atkarīga no tā, cik daudz daba mums ir šīs vielas. Jā, ir ļoti retas vielas, kas sastopamas dabā un skaistos kristālos, tad ir arī diezgan daudz tādu vielu, kas ir gandrīz vai veseli slāņi, kurus var atrast un sameklēt, un iegūt. Tas daudzums arī nosaka to vērtību,” turpina Vija Hodireva. Vai arī Latvijā ir atrodami minerāli, kurus iespējams pārvērst dārgakmeņos? “Ja prasa, vai mums ir dārgakmeņi dabā, es vienmēr saku, jā, mums ir. Bet papildus jautājums ir, cik daudz un cik lieli. Vai no tiem mēs tiešām varam rotas taisīt? Par dārgakmeņiem es runāju. Mums ir gan cirkoni, gan turmalīni, gan granāti, ir mazliet koronas topāzs. Tie ir minerāli, kurus lieto dārgās rotās. Jā, tie ir sastopami Latvijā, bet smilšu graudiņa lielumā. Mums ir granāta smiltis mums ir cirkona koncentrāti, bet rotas laikam no tiem nevarēsi uztaisīt,” atzīst Vija Hodireva. Tas, kāpēc Latvijas dabā šie minerāli ir tikai smilšu graudiņa lielumā, ir atkarīgs no ģeoloģiskajiem apstākļiem Iespēja atrast pērli Latvijā ir tuvu nullei Kurš gan no mums, staigājot gar jūras krastu, nebūs vēlējies smiltīs atrast dzintara gabaliņu. Tāpat gadsimtiem ilgi bijis vilinājums ieraudzīt kaut ko vērtīgu un mirdzošu arī upēs un ezeros, kur mīt pērli sargājošās gliemenes. Tomēr, zinot reālo situāciju, izskatās, ka šie stāsti lēnām kļūst par vēsturi, jo arī pērles un to saimnieces gliemenes arvien vairāk attiecināmas uz aizgājušiem laikiem. Vai Latvijā no kādas upes vēl varēsim izcelt spožu gliemeni, skaidro Latvijas Dabas Pētnieku biedrības valdes priekšsēdētājs, malakologs Edgars Dreijers. “Diemžēl Latvijā vairs pērles nav atrodamas, jo pērļgliemeņu ir palicis maz un varbūtība, ka kādā no tām izveidojas pērle, ir tuva nullei,” atzīst Edgars Dreijers. Malakoloģijas kā zooloģijas apakšnozares galvenais izpētes objekts ir gliemji, un pie tiem pieskaitāmas arī pērļgliemenes, kurās daudzi rotu kārotāji centušies un joprojām cenšas atrast pērles. Taču, atsaucoties Edgara Dreijera teiktajam, Latvijā tas nav iespējams. Ziemeļu upespērlene bijusi sastopama pie mums jau kopš tiem laikiem, kad no Latvijas teritorijas atkāpies ledus. Diemžēl 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pērļgliemenēm sākuši veidoties ne tie labākie dzīves apstākļi, un laika gaitā nelabvēlīgo faktoru ietekme tikai pastiprinājusies. Edgars Dreijers iepazīstina, cik bieži Latvijā sastopamas pērles veidojošie gliemji un kādi nosacījumi sekmējuši tieši pērļgliemeņu populācijas samazināšanos.

FaceOff Podkāsts
Par NHL latviešiem, handbolu un McGregoru, Rīgas Dinamo laikam jau | FaceOff Podkāsts

FaceOff Podkāsts

Play Episode Listen Later Jan 13, 2020 71:24


Matemātika ar Rīgas Dinamo ir beigusies, tāpēc varbūt parunāsim par kaut ko pozitīvāku, par latviešiem iekš NHL, rezultāts pēc rezultātā, kā arī par drusku par McGregoru un mūsu jauno populāro sporta veidu Handbolu!

Divas puslodes
Divas puslodes par Trampa impīčmentu un Berlīnes mūra krišanas 30 gadi

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Nov 7, 2019 51:53


Studijā notikumus komentē Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Berlīnes mūra krišanai – 30 Otrā pasaules kara noslēgumā uzvarētājas lielvalstis sadalīja kapitulējušo Vāciju četrās okupācijas zonās, un tāpat četrās zonās tika sadalīta arī galvaspilsēta Berlīne. 1949. gadā Rietumu lielvalstis, baidoties no padomju ietekmes izplatīšanās visā Vācijā, atbalstīja Vācijas Federatīvās Republikas jeb Rietumvācijas izveidi savās okupācijas zonās valsts rietumdaļā. Atbildot uz šo soli, padomju okupācijas zonā tika nodibināta Vācijas Demokrātiskā Republika jeb Austrumvācija – padomju stila totalitāra valsts. Rietumnieku okupācijas zonas Berlīnē palika pašā Austrumvācijas viducī kā Rietumu demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas sala. Laikam ejot, Rietumvācijas ekonomiskais un sociālais pārākums kļuva arvien pamanāmāks, un arvien vairāk Austrumvācijas iedzīvotāju emigrēja uz rietumiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc 1961. gada 13. augustā VDR valdība slēdza robežas un Berlīnē, kur līdz tam varēja brīvi pārvietoties visā pilsētā, sāka veidot robežbūves. Sākotnēji tie bija dzeloņstiepļu nožogojumi, vēlāk – betona siena, bet mūra pastāvēšanas beigu posmā – vesela sarežģīta robežbūvju sistēma ar bunkuriem, sargtorņiem, signalizāciju, lamatām un mīnām; austrumvācu robežsargiem bija pavēlēts šaut uz ikvienu, kurš mēģinātu nelegāli pārvarēt mūri. Berlīnes mūris kļuva par spilgtāko „Dzelzs priekškara” iemiesojumu, tā simbolu. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Austrumvācijas līderis Ērihs Honekers kādā oficiālā sanāksmē deklarēja: „Mūris paliks tikmēr, kamēr nemainīsies apstākļi, kas noveda pie tā celtniecības. Tas pastāvēs vēl pēc 50, varbūt pat vēl pēc 100 gadiem.” Tomēr visā Padomju blokā tobrīd jau bija sākušās pārmaiņas, kuru aizsācējs bija Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs. Viņa vadītā Padomju Savienība vairs nebija gatava ar bruņotu spēku iejaukties savu satelītvalstu iekšpolitikā. Polijā, pēc tam Ungārijā sākās demokratizācijas procesi, un 1989. gada vasarā Ungārijas valdība atvēra robežu ar Austriju. Austrumvācieši, kuriem bija atļauts diezgan brīvi ceļot uz padomju bloka valstīm, cauri Čehoslovākijai  devās uz Ungāriju, lai no turienes nokļūtu Rietumeiropā. Austrumberlīnes valdības mēģinājumi šo plūsmu apturēt ar aizliegumiem izraisīja plašus protestus un streiku draudus. Oktobra vidū vecišķo Honekeru Vācijas Demokrātiskās Republikas priekšgalā nomainīja gados jaunākais Egons Krencs, un tika izstrādāti plāni par izceļošanas kārtības liberalizāciju. 1989. gada 9. novembrī Vācijas Sociālistiskās vienības partijas pārstāvim Ginteram Šabovskim vajadzēja preses konferencē paziņot par pakāpenisku jaunās kārtības ieviešanu, taču, nebūdams pietiekami sagatavojies, viņš kļūmīgi paziņoja, ka robeža tiekot atvērta nekavējoties. Tālākie notikumi vairs nebija kontrolējami: ļaužu masas no abām Berlīnes daļām plūda uz mūri, pārsteigtie austrumvācu robežsargi neuzdrīkstējās viņus kavēt, un līdz tam rūpīgi apsargātā robeža beidza pastāvēt. Mūris bija kritis. Daudzu ieskatā tas bija pārmaiņu neatgriezeniskuma punkts, pēc kura padomju sistēmas sabrukums vairs nebija novēršams.   Prezidenta Trampa impīčmenta izmeklēšanas process Savienoto Valstu Kongresa Pārstāvju palātas Izmeklēšanas komiteja senatora Ādama Šifa vadībā turpina prezidenta Donalda Trampa rīcības izmeklēšanu, ka var beigties ar impīčmenta procesa uzsākšanu. Par izmeklēšanas iemeslu kļuva publiskotā Trampa telefona saziņa ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kurā Savienoto Valstu līderis diezgan nepārprotami mēģināja panākt, lai Ukrainā tiktu uzsākta izmeklēšana pret bijušo viceprezidentu un Demokrātiskās partijas kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās Džozefu Baidenu un viņa dēlu Hanteru Baidenu. Kā formulējusi Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi: „Trampa prezidentūras darbības atklāj apkaunojošu faktu, ka prezidents ir rīkojies nodevīgi pret savu amata zvērestu, mūsu nacionālo drošību un mūsu vēlēšanu godīgumu.” Kongresmeņu līdz šim uzklausītās liecības nav prezidentam labvēlīgas. Trampa bijušais īpašais sūtnis Ukrainā Kurts Vokers nodevis komitejai savu kolēģu ziņojumus, kuros paustas bažas par Savienoto Valstu līdera mēģinājumiem panākt slepenu vienošanos ar prezidentu Zelenski apmaiņā pret diplomātisko un militāro atbalstu Ukrainai. Fiona Hilla, bijusī Trampa padomniece Krievijas jautājumos, liecinājusi par amerikāņu drošības dienestu darbinieku paustajām bažām, ka prezidenta juridiskais pārstāvis Rūdolfs Džuliani izvērsis Ukrainā aizkulišu diplomātijas kampaņu. Bijusī Savienoto Valstu vēstniece Ukrainā Marija Jovanoviča paudusi uzskatu, ka Tramps atbrīvojis viņu no amata, jo uzskatījis, ka viņa simpatizē Baideniem. Savu liecību nesen mainījis Savienoto Valstu vēstnieks Eiropas Savienībā Gordons Sondlends, atzīstot, ka informējis ukraiņu amatpersonas par to, ka Savienoto Valstu militārā palīdzība Ukrainai būs atkarīga no viņu gatavības juridiski vērsties pret Baideniem. Izmeklēšanas un nākamā gada prezidenta vēlēšanu kontekstā brīdinoši Donaldam Trampam un Republikāņu partijai izskatās vairāku nupat notikušu štatu līmeņa vēlēšanu rezultāti. Republikāņu kandidāts Kentuki gubernatora vēlēšanās Mets Bevins zaudējis savam demokrātu sāncensim Endijam Bešīram, savukārt Virdžīnijas štata likumdevēju sapulcē demokrāti ieguvuši vairākumu pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma.

Divas puslodes
Baltijas ceļa ietekme pasaulē. Tramps vēlas pirkt Grenlandi. Globālā recesija

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Aug 22, 2019 1:09


Studijā notikumus komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Trampa piedāvājums Dānijai Vēsturiski teritoriju iegūšana pirkšanas ceļā bijusi visai bieža parādība. Reizumis kompensācija tika izmaksāta arī par karā zaudētu provinci – kā gadījumā ar Krievijas iekarojumiem Lielā Ziemeļu kara laikā, par kuriem zaudētajai Zviedrijai tika izmaksāti divi miljoni sudraba dālderu. Gana daudz ir arī precedentu, kad darījums noticis, pusēm labprātīgi vienojoties. Šādi savu teritoriju vairākkārt nozīmīgi paplašinājušas Amerikas Savienotās Valstis, atpērkot Ziemeļamerikas teritorijas no Eiropas koloniālajām nācijām. 1803. gadā prezidenta Tomasa Džefersona administrācija vienojās ar Napoleona Franciju, par 15 miljoniem zelta dolāru atpērkot Luiziānu – vairāk nekā 2 miljonus kvadrātkilometru Ziemeļamerikas vidienē. Ne mazāk spilgta ir Aļaskas iegāde no Krievijas impērijas 1867. gadā – vairāk nekā pusotrs miljons kvadrātkilometru par 7,2 miljoniem dolāru. Protams, mūsdienu vērtībā pārrēķinātas, šīs pirkuma summas sniedzas simtos miljardu, taču tie vienalga ir izcili izdevīgi pirkumi, kas praktiski vienmēr skaidrojami ar to, ka pārdevējai pusei attiecīgajā vēstures momentā trūcis resursu zināmās teritorijas attīstīšanai un aizsardzībai. Lielā mērā tas attiecās uz Dāņu Vestindiju – Dānijai piederējušo Virdžīnu arhipelāga daļu, kuru tā pārdeva Savienotajām Valstīm 1917. gadā. Laikam jau spilgtie piemēri no Savienoto Valstu teritoriālās ekspansijas vēstures iedvesmojuši prezidentu Donaldu Trampu idejai, ka Dānija tagad varētu pārdot amerikāņiem Grenlandi. Mūsdienu starptautiskās politikas kontekstā šāds pieņēmums ir visai odiozs, un visdrīzāk tiktu uztverts kā kārtējie Trampa tvitera pekstiņi, ja vien prezidents nebūtu atcēlis drīzumā plānoto vizīti Kopenhāgenā, pamatojot to ar Dānijas nevēlēšanos apspriest šo „andeli”. Dānijas valdība paudusi neizpratni, savukārt dāņu sabiedrībā Savienoto Valstu līdera rīcība un izteikumi izraisījuši aizvainojumu. Kā aizrādījusi Dānijas premjerministre Mēte Frederiksena, Grenlande nav nekāds tirgošanās objekts – tā ir autonoma Dānijas sastāvdaļa ar savām pašnoteikšanās tiesībām.   Globālās recesijas ēnā Arvien biežāk pasaules presē izskan viedokļi par globālajai ekonomikai draudošu jaunu recesijas vilni. Pirms nedēļas biedējošas pazīmes parādījās vērtspapīru tirgū, kad pirmo reizi desmit gados Savienoto Valstu īstermiņa obligāciju ieņēmumu likme pārsniedza ilgtermiņa obligāciju likmi. Tas nozīmē, ka investori pastiprināti iegulda ilgtermiņa obligācijās, kas ir diezgan droša tuvas ekonomikas lejupslīdes pazīme. Tiesa, nav prognozējams, kad šī lejupslīde varētu iestāties – tas varot notikt kā pēc pāris mēnešiem, tā pēc pāris gadiem. Arī agrāk nereti prognozēs minēts 2020. gads. Par iespējamās recesijas cēloņiem praktiski visi analītiķi ir vienisprātis: galvenais globālo ekonomiku bremzējošais faktors ir Savienoto Valstu izvērstais tirdzniecības karš pret Ķīnu, kas draud ar izaugsmes apsīkumu abās lielākajās planētas ekonomikās. Ekonomikas izaugsme Ķīnā pēdējā ceturksnī bijusi lēnākā 17 gadu laikā. Biedinoši signāli pienāk arī no Eiropas Savienības. Arvien ticamāks kļūst bezvienošanās Breksita scenārijs, kas būtu trieciens pirmām kārtām britu ekonomikai, un Lielbritānijas jau otro ceturksni piedzīvo ekonomikas lejupslīdi. Pēdējos mēnešos šī tendence iezīmējusies arī Vācijā, kuras ekonomika lielā mērā atkarīga no eksporta uz Ķīnu un Savienotajām Valstīm. Īpašas bažas izraisa Itālija, trešā lielākā Eiropas ekonomika, kuras parādi par trešdaļu pārsniedz iekšzemes kopprodukta apjomu, produktivitāte ir nepietiekama, ir liels jaunatnes bezdarbs. Parādu ziņā bažas rada arī Spānija un Portugāle; recesijas pazīmes vērojamas arī Meksikā un Brazīlijā. Analītiķi ir vienisprātis, ka situāciju varētu labot Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskās pretstāves izbeigšana, taču šaubās, vai prezidents Tramps, kurš nule uzsāk savu pārvēlēšanas kampaņu, būs gatavs nokāpt no šī savas politikas jājamzirdziņa.   Baltijas ceļa politiskais mantojums Baltijas ceļa akcijas ideja esot radusies vienam no toreizējās Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgaram Savisāram. To ātri uztvēruši arī Rīgā un Viļņā, un 1989. gada 23. augustā, Hitlera-Staļina pakta piecdesmitajā gadadienā, cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas. Ziņas par dalībnieku skaitu nav precīzas, taču lēš, ka akcijā varētu būt piedalījušies pat 2 miljoni baltiešu. Tā bija pasaules mērogā nepieredzēta akcija, kura radīja tūlītēju rezonansi pasaulē, pievēršot uzmanību Baltijas neatkarības kustībai un apliecinot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu nepārprotamo vēlmi pēc neatkarības. Pasaules līderi, kā Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Vācijas kanclers Helmuts Kols, pauda atbalstu un aicināja PSRS vadību rast mierīgus risinājumus. Savukārt Kremlis reaģēja ar Padomju kompartijas centrālkomitejas paziņojumu, kurā akcija tika nodēvēta par „nacionālistiskas histērijas izpausmi”. Bija skaidrs, ka vienoties ar Baltijas tautas kustībām par kādu „apcirptas” suverenitātes variantu neizdosies, un paturēt padomju varas sfērā tās varētu tikai ar bruņotu spēku un apspiešanas akcijām. Kā zināms, turpmākajos mēnešos šādi līdzekļi tika lietoti arvien biežāk,  tomēr diezgan neizlēmīgi. Iniciatīva joprojām palika neatkarības kustību rokās, kuras, pēc Baltijas ceļa apzinājušās savu spēku, konsekventi turpināja valstiskuma atjaunošanas politiku. Nevardarbīgās pretošanās taktika arvien pilnveidojās, 1991. gada janvāra barikāžu laikā pierādot savu efektivitāti konfrontācijā ar lielvalsts militāro mašīnu. Jādomā, sava ietekme Baltijas ceļam bija arī uz procesiem Austrumeiropā, kur dažus mēnešus vēlāk krita Berlīnes mūris. Šodien Baltijas ceļa vēsturiskā nozīme atzīta globālā mērogā, iekļaujot to UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Vairākkārt pagājušajās trīs desmitgadēs bijuši mēģinājumi īstenot līdzīgas nevardarbīgās pretošanās akcijas, piesaucot Baltijas ceļu kā iedvesmas avotu. 2013. gada 11. septembrī tā dēvētajā Katalonijas ceļā rokās sadevās vairāk nekā pusotrs miljons Katalonijas neatkarības atbalstītāju. Visjaunākais piemērs ir iniciatīva, kas nule kā izpaudusies Honkongā, kur jau kopš marta turpinās protesti pret demokrātijas ierobežošanu. Akcijas iniciatori aicinājuši hongkongiešus 23. augustā – Baltijas ceļa 30. gadadienā – veidot cilvēku ķēdes trīs galvenajās pilsētas maģistrālēs.

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs
Psiholoģijas doktore Ieva Stokenberga - Kādēļ mūsdienu ātrajā laikmetā jāatvēl vieta lēnajam laikam.

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs

Play Episode Listen Later Feb 7, 2019 8:00


Šie klipi ir ņemti no Svarīgo detaļu podkāsta sarunas ar psiholoģijas doktori Ievu Stokenbergu. Tēmas, ko mēs apspriedām pilnajā podkāstā ir: * Kā stāsti, ko mēs sev stāstām, ietekmē mūsu laimes izjūtu neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. * Vai ir vērts ieguldīt laiku dzīves jēgas meklējumos. * Kā justies laimīgam savā darbā, neatkarīgi no tā, kādu darbu Tu dari. * Kā iemācīties pateikt nē. * Ko par cilvēku var secināt pēc viņa humora izjūtas. * Un daudz, daudz vairāk. Pilno sēriju atradīsi te: http://svarigasdetalas.lv/2018/12/21/svarigas-detals-31-ieva-stokenberga-kam-veltit-laiku-lai-justos-laimigs/ Baudi un dalies! Podkāsta mājaslapa: SvarigasDetalas.lv - atstāj tur savu e-pastu un saņem ziņu par katru jauno sēriju. Pilnā sērija no kuras ņemts šie klipi: svarigasdetalas.lv/2018/12/06/svar…-kvantu-fizika/ Podkāsta Facebook lapa: facebook.com/SvarigasDetalas/ Podkāsta Patreon lapa: www.patreon.com/SvarigasDetalas Es Twitterī: @JurisBaltacs

Atspere
"Atsperes" studijā saimnieko Liene Jakovļeva un Jānis Deinats, ciemiņš - Gunārs Binde

Atspere

Play Episode Listen Later Feb 2, 2019 29:04


"Atspere" šoreiz fotogrāfiska – līdz ar Lieni Jakovļevu no "Klasikas" tajā saimnieko fotogrāfs Jānis Deinats, bet Rīta intervijā viesojas fotogrāfijas vecmeistars Gunārs Binde. Fotomākslinieks Gunārs Binde ir leģenda. Eduarda Smiļģa efektīgais portrets Lāčplēša ielā, mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles aktu sērija ir tikai daži no darbiem, kas kļuvuši par neapstrīdamu Latvijas kultūras kanonu. 27. decembrī meistaram apritēja 85, un šobrīd Rīgas Sv. Pētera baznīcā skatāma viņa darbu retrospekcija "Noveles". Latvijas Radio 3 "Klasika", godinot meistaru jubilejā, uz sarunu aicinājusi arī viņa krietni jaunāko kolēģi Jāni Deinatu. Spožais dialogs apliecina: tikpat daudz kopīga, cik atšķirīga ir viņu uzskatos par fotomākslu, taču otra viedokli ciena viņi abi. Liene Jakovļeva: Jāni, tu arī jūties kā Meistara skolnieks un sekotājs? Jānis Deinats: Es vēl pat fotografēt nebiju sācis, kad Gunārs jau bija meistars! Tik tālu no manis, tik augstu... Tur nevar sekot, labāk katram jāiet savs ceļš. Izstāde Pēterbaznīcā patiesībā ir visa jūsu dzīve, svarīgi dzīves nogriežņi, vai ne, Meistar? Gunārs Binde: Mana pirmā personālizstāde bija 1979. gadā, un tagad, pēc 40 gadiem, ir otrā. Un atkal Pēterbaznīcā! Kāpēc baznīcā? Laikam jau mudināja tas, ka baznīcā ir vistīrākā vide. Baznīcai cauri gājušas cilvēku masas – ar atvērtām sirdīm, ar mīlestību, tātad tā ir īpaša vieta. Kur nu vēl tīrāka! Daudzas izstāžu zāles ir piesārņotas ar visādām drazām, bet baznīcā tā nenotiek. Vai baznīca tomēr neuzliek kādus ierobežojumus? Piemēram, slaveno aktu sēriju ar Sarmīti Sīli tur neredzam. Gunārs Binde: Sarmītes foto pagājušā gada beigās nonāca Valsts Mākslas muzejā un aprīlī ekspozīcijā tiks ieliktas visas sešas fotogrāfijas. Pirms laika labāk to nerādīt… Pēterbaznīcā izstādes labajā pusē ir pa fotogrāfijai no katra gada, no 1957. līdz 2017. gadam. Otrajā pusē ir tā sauktās noveles, kuras saglabājušās nejauši – piemēram, no 1962. gada – Lielo kapu sērija. Tur ir ne tikai nostalģija, arī traģisms. Man liekas, nopietnās lietas vienmēr nedaudz ir tādas... Tikai priecīgas komēdijas ir bez tādām sajūtām. Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!

Kā labāk dzīvot
Apģērba izvēle ziemas priekiem un aukstam laikam

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jan 18, 2019 42:13


Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs - teiciens, kas zināms jau sen. Tomēr, kā pareizi piemeklēt apģērbu un apavus, lai pamatīgi mīnusa grādi netraucētu nodarboties ar dažādām āra aktivitātēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāda materiālu apģērbu izvēlēties, kā to kopt, lai ilgāk kalpotu, un kā veiksmīgāk saģērbties, lai pielāgotos laika apstākļiem un slodzei, stāsta tūrisma veikala „Virsotne" pārdevējs-konsultants Andris Kursītis un “Saliedēt.lv” izdzīvošanas skolas vadītājs Mareks Dombrovskis. Iedvesmai aktivitātēm ziemā piedāvām raidījumu Ģimenes studija.  

Divas puslodes
Par notikumiem pasaulē: par ASV un Eiropu, Skripaļu indētājiem un Koreju līderu tikšanos

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 20, 2018 51:19


Transatlantiskās saiknes Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm. Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas. Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers. Divi katedrālē Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju. Koreju līderu tikšanās Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla. Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Zentas Mauriņas esejas pārlasa Vaira Vīķe-Freiberga

Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās. „Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkastiski un nav domātas burtiski, bet ar visu to, tas būtībā nav jocīgi, ka jauna meita teikusi: kaut māte būtu ātrāk nomirusi, tad man tiktu mammas brūnie brunči. Jo tik vien viņa varēja sagaidīt mantojumā,” min Vaira Vīķe-Freiberga. „Mēs zinām, ka pēc zemnieku brīvlaišanas tika smagi strādāts, lai iepirktu zemes, tad nāca Pirmais pasaules karš un lieli postījumi, sevišķi Kurzemē, daudzi aizgāja trimdā uz Krieviju un neatgriezās. Otrais pasaules karš bija vienādi postošs gan tiem, kas palika Latvijā, gan tiem, kas devās trimdā uz Rietumiem. Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām, ko ar savu darbu, ar centību, ar pūlēm ir varējuši sakrāt, izvedot uzbūvēt un nodot nākamām paaudzēm. Mans mātes tēvs pārnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara, viņam bija seši bērni, paņēma jaunsaimniecību – vispirms bija jānozāģē koki, jālauž celmi, un ar to mazo zemīti jāuzaudzina seši bērni. Pēdējos mūža gados viņš cēla jaunu dzīvojamo ēku, jo līdz tam dzīvoja tādā kā zemnīcā. Kad māja bija gatava, nāca Otrā pasaules kara beigas un Dunikā mēnešiem ilgi bija frontes līnija – turp un atpakaļ gāja vācu un padomju spēki. Māja uzsprāga gaisā un ne tik vien tas, bet dēļus, kas bija gluži labi, kolhozs vectēvam, vecmammai un mātesbrālim atņēma un piesavinājās. Tas tikai viens piemērs, cik daudz latvieši ir zaudējuši. Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem. Tas, ka garīgās vērtības ir augstākas par laicīgām, to skandina daudzi avoti un visiem var tikai piekrist.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Patriotu podkāsts
11. novembris. Lāčplēša diena

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 11, 2017 4:28


1919. gada 11. novembrī Rīga tika atbrīvota no Bermonta karaspēka. Lai godinātu Brīvības cīņu dalībniekus, Latvijā sāka atzīmēt Lāčplēša dienu. Tikai sākumā to vēl tā nesauca. Pēc gada, 1920. gada 11. novembrī, tika godināti pirmie Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Tie bija cilvēki, kas palīdzēja nosargāt tik trauslo Latvijas neatkarību, kas tika iegūta tikai pirms nepilna gada.   Pirmais pasaules karš, kas beidzās 1918. gada 11. novembrī, atnesa vairākām valstīm neatkarību. Lielie ģeopolitiskie pārmaiņu vēji radīja labvēlīgu augsni neatkarības idejām, kuras arī centās izmantot vairāku tautu patrioti. Latvijas brīvība nebūtu bijusi iespējama bez revolūcijas Krievijā, kas atnesa 22 neatkarības gadus. Pēc tam, kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība, cepures līksmības gaisotnē vēl nevarēja mest gaisā. Tautu un jauno valsti gaidīja milzīgi pārbaudījumi jeb Brīvības karš, kas tad arī noteica, būs iespējama Latvijas pastāvēšana vai nē. Tā sauktā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija jeb Bermonta karaspēks nevēlējās pieļaut mazu, neatkarīgu valstiņu parādīšanos. Tāpat šādu valstiņu rašanās nebija izdevīga Baltijā palikušajām vācu karaspēka daļām. Tā kā karā bija iesaistītas trīs ieinteresētās puses, uz mierīgu dzīvi neviens nevarēja cerēt. 1919. gada novembrī Latvijas karavīri atguva Rīgu. Tāpat tika izcīnītas vairākas svarīgas kaujas ārpus galvaspilsētas, bet galvenais, tika iegūta milzīga pašapziņa un milzīgas emocionālais pacēlums. Latvijas karavīru Brīvības cīņās bija mazāk par svešzemniekiem, viņu apgāde un bruņojums arī bija sliktāks, taču varonība un cīņasspars izšķīra kara likteni. Lāčplēša diena gluži kā tautas vienīgais eposs, iedeva tautai vīziju, bet šīs dienas svinēšana bija visas valsts pateicība tiem, kas šo valsti izveidoja – tie bija visi tie patrioti, kuri netrīcēja nāves priekšā, bet darīja visu, lai karoga mastā lepni plīvotu Latvijas karogs. Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu 1919. gadā. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. Interesanti, ka pirmajā gadā Lāčplēša dienu nesvinēja kā Brīvības cīņu uzvaras dienu. 1920. gada 11. novembrī Lāčplēša kara ordeni saņēma pirmie 288 brīvības cīņu dalībnieki - Latvijas armijas karavīri, strēlnieku pulka karavīri un arī ārzemnieki, kas palīdzēja nosargāt Latvijas neatkarību. Laikam ejot, 11. novembri pārsauca par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem. Padomju laikos tādas Lāčplēša dienas nebija. To atkal sāka svinēt sāka svinēt 1988. gadā. Savukārt 1988. gadā, to uzdrošinājās atcerēties paši drosmīgākie. Cilvēki pirmo reizi nolika piemiņas svecītes pie Rīgas pils, bet gadu vēlāk, 1989. gadā, Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība oficiāli ieviesa 11. novembri kā Lāčplēša dienu. Tā kā starp dzīvajiem vairs nebija palikuši īstie šīs dienas varoņi, 11. novembris kļuva par brīdi, kad pateikties karavīriem un viņu komandieriem, palīgiem un karavīru ģimenēm, arī politiķiem un ierēdņiem, kā arī parastiem līdzpilsoņiem - veciem un jauniem, kuri tālajā 1919. gadā, redzēja sapni par savu valsti.

Labu nakti - pasakas
Sniegpulkstenīte (stāsta Imants Skrastiņš)

Labu nakti - pasakas

Play Episode Listen Later Nov 3, 2014 9:00


Annas Sakses pasaku "Sniegpulkstenīte" no krājuma "Pasakas par ziediem" 2005. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Imants Skrastiņš. Kad Sniegamātei piedzima meitenīte, viņa ilgi domāja, kā to nosaukt. Domāja, domāja, kamēr izdomāja un nosauca to mīlīgā vārdā — Pārsliņa. Pārsliņa bija balta meitiņa baltiem matiņiem, gulēja baltā gultiņā un sedzās ar baltiem mākoņu paladziņiem. Kad Pārsliņa bija pieaugusi, sāka nākt precinieki. Atnāca Mēness, bet Pārsliņai tas nepa­tika — tāds nodzēries plikgalvis un naktsputns vien bija. Klimst visu nakti pa debesu krogiem, bet dienā palien zem mākoņa un guļ nost. Atnāca Saulesstars, bet Pārsliņa arī to noraidīja. Pārāk karsti viņš zvērēja mīlestību, lai varētu ticēt... Tad noskaitās Sniegatēvs un bargi pateica meitai: "Ja tu pati nevari sev izvēlēties vīru, tad no­tiks mana griba!" Un viņš aizlaida ziņu debesu zilgmes valdniekam Vējam, kuram zināja četrus dēlus vēl esam nepre­cētus. Atbrauca Vējš rakstītās kamanās, kā zvaniņi noskanēja straujajiem kumeļiem pie iemauktiem piesa­lušās ledus tilkas. Pārsliņu saderēja Vēja vecākajam dēlam Ziemelim. Laimīgā Sniegamāte locīja meitai pūru. Pēļus un spilvenus piebēra ar mīkstām sniega dūnām, vīlēja un šuva baltus mākoņu palagus, savēra uz diedziņiem mirdzošas ledus krelles. Skaista kā princese izskatījās Pārsliņa, kad sabrauca kāzinieki. Priecājās radi, vēlēja laimes, slavēja jaunā pāra skaistumu un saderību, tikai Pārsliņa nejuta savu sirdi straujāk iepukstamies, kad, visiem pie galda saucot "Rūgts! Rūgts!", viņas mutei pieskārās Ziemeļa aukstās lūpas. "Es nespēšu viņu mīlēt," Pārsliņa nopūtās tik klusi, ka to dzirdēja tikai viņas māte. "Nebūs manai meitiņai laimes," iedrebējās mātes sirds. Kad dzīres jau sita augstu vilni, jaunais vīrs uz­ sauca brālim Dienvidam, lai tas uzspēlējot kādu dejas meldiju. Un Dienvids nosēdās uz mākoņa malas, iz­ņēma no azotes savu stabuli un sāka spēlēt. Maiga melodija dūdoja un vijās, un Pārsliņa izgāja dejot. Viņa griezās un virpuļoja, piesizdama savu sidraba kurpīšu skanošos papēdīšus, bet aušīgais dieveris Austrums sita plaukstas un smējās. Tikai skumjais Rie­tums sadrūma arvien vairāk, līdz sāka raudāt, atspiedis galvu pret tēva plecu. "Mans dēls, kāpēc tu raudi tik jautrā brīdī?" neizpratnē jautāja tēvs. "Gribu zināt, kāpēc tu Pārsliņu ieprecināji brālim, nevis man... Kāpēc man nebūs tik skaistas sievas?" šņukstēja Rietums. Tagad arī Dienvids pacēla savas zilās acis pret Pārsliņu, un tās sastapās ar jaunuves dzirkstošo skatienu. Dienvida stabule sāka skanēt vēl maigāk, tā dziedāja tikai Pārsliņai, un Pārsliņa dejoja tikai Dienvidam. Sniegamāte zem galda paslepus lauzīja rokas: kas gan notiks, kad to pamanīs niknais un straujais Zie­melis? "Meitiņ, meitiņ, valdi savu sirdi..." Bet kas vairs var savaldīt sirdi, kad tajā pamodusies mīlestība? Vai Pārsliņa būtu spējusi to, ko nespēj cilvēki — ne jauni, ne veci, ne muļķi, ne pasaules gudrie! Varbūt Ziemelis, aizņemts sarunā ar Sniegatēvu, arī nebūtu nekā pamanījis, ja skaudīgais Rietums nepiegrūstu viņam pie sāniem: "Tava Pārsliņa tūlīt izkusīs brāļa Dienvida kar­stajos acu glāstos..." Niknumā zvērodams, Ziemelis trieca dūri pret galdu un uzkliedza Dienvidam: "Bāz azotē savu stabuli, vai arī es to salauzīšu! Es vairs netaupīšu tavus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Vēl šonakt es tiem uzpūtīšu savu elpu, tad rīt tu varēsi šūpoties nokaltušajos zaros un raudāt siltas asaras," Ziemelis drau­dēja brālim. Laikam taču mīlestība vislabāk var pateikt padomu, kā glābt to, kas tavam mīlamajam ir dārgāks par dzī­vību. Ziemelis vēl nepaguva ievilkt elpu, kad Pārsliņa, redzēdama Dienvida acis satumstam, ātri atrāva vaļa savus pūrā dotos pēļus un acumirklī Dienvida dār­zus kā balta seģene noklāja sniegs. Ne rozēm, ne ābelēm nekā vairs nevarēja nodarīt Ziemeļa ledainā elpa. Kā prātu zaudējis, Ziemelis tagad mēģināja atriebties Pārsliņai. Viņš atvēzējās pret viņu ar savu pātagu, bet Pārsliņa veikli izvairījās. Tad Ziemelis nosvieda pātagu un metās uz Pārsliņu. "Kāzas beigušās!" viņš kliedza. "Tagad es tevi vedīšu uz mājām un ieslēgšu tumšā pagrabā. Tur tevi sagrauzīs žurkas un peles, tu — nepaklausīgā sieva!" Laikam taču arī Dienvidam mīlestība pateica, kā glābt to, kas viņa sirdij bija kļuvusi dārgāka par dzī­vību. Viņš pieskāva sev pie krūtīm Pārsliņu un lidoja ar to uz saviem dārziem. Ziemelis iegaudojās kā aizšauts vilks un, neaizmirsis pagrābt pātagu, dzinās viņiem pakaļ. Sarkanas svītras zibēja tumšajās debesīs, kur gaisu kapāja Ziemeļa pātaga, bet viņa aurošana tricināja gaisu, ka pērkona grāvieni. Bet kur varēja Dienvids noslēpt Pārsliņu no Ziemeļa dusmām? Viņš nolika to zem rožu krūma un teica, lai pagaidot viņu te, kamēr viņš izcīnīšot grūto div­kauju ar brāli. "Noskūpsti mani, pirms aizej, mans mīļais, mans vienīgais, un es tevi gaidīšu te kaut visu mūžu." Un Dienvidvējš skūpstīja Pārsliņu maigi un ilgi, līdz juta, ka mīļotā saplok viņa skavās un kā rasas piliens norit un saplūst ar zemi. "Kur viņa? Kur palika viņa?" — purinādams brāli, tincināja pieskrējušais Ziemelis. "Es redzēju, nupat tu viņu skūpstīji!" "Ak brāli, nav mums vairs ko naidoties," skumji atbildēja Dienvids. "Lūk, tur viņa tagad guļ, kā rasas piliens, kā asara, savienojusies ar zemi." "Ha, es viņai neticu un neticu arī tev," zobus griezdams, atbildēja Ziemelis. "lai viņa nekad ne­varētu celties, es viņai uzvelšu ledus vāku." Reizi pa reizei Dienvidvējš iet aplūkot savus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Un, lai tas ir ziemas vidū vai agrā pavasarī, Pārsliņa jūt viņa tuvumu, ar savu elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs. Bet cilvēki, kas ierauga mazo baltgalvīti, nez kāpēc kļūst priecīgi un stāsta cits citam kā lielu notikumu: "Tu zini, dārzā jau uzziedējusi Sniegpulkstenīte!"