Podcasts about brisel

Ukrainā jauna ministru kabineta veidošana ir nonākusi līdz protestiem un armijas virspavēlnieka Oleksandra Sirska nomaiņai. Savukārt Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā nu jau skar ne tikai militāros un enerģētikas objektus, bet arī tirdzniecības vietnes "Wildberries" noliktavas. Lielbritānija tikmēr tikusi pie sava nākamā premjera - leiborista Endija Bērnema, kurš Dauningstrītā ieradies, pamatīgi izsvēpējot stārmera veidoto kabinetu. Bet Ungārijā "buldozera lomu" uzņēmies jaunais valsts premjers Pēters Maģars, kurš dažādos valsts līmeņos un struktūrās mēģina izsvēpēt Viktora Orbana laikmeta paliekas. Šos tematus apspriežam kopā ar Martu Eduardu Ivaski no Latvijas Ārpolitikas institūta un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu. Zelenskis nevar, kā ienāk prātā Kad aizpagājušās nedēļas beigās parādījās informācija par līdzšinējās Ukrainas valdības atkāpšanos un jauna kabineta veidošanu, sākotnēji nekas neliecināja, ka process varētu draudēt ar krīzi. 16. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada apstiprināja valdību ar līdzšinējo valsts naftas un gāzes koncerna „Naftogaz” vadītāju Serhiju Korecki priekšgalā. Taču saskaņā ar Ukrainas likumdošanu aizsardzības un ārlietu ministru kandidātus izvirza prezidents, un par viņiem Rada balso atsevišķi. Jau valdības apstiprināšanas laikā Kijivas ielās bija sākušies protesti, jo bija parādījusies informācija, ka amatam netiks atkārtoti izvirzīts populārais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs. Protestētāji izvirzīja arī prasību atcelt no amata līdzšinējo armijas pavēlnieku ģenerāli Oleksandru Sirski. Pastāv viedoklis, ka Ukrainas pašreizējie panākumi kaujas robotu izmantošanā lielā mērā ir ministra Fedorova nopelns, savukārt ģenerālis Sirskis kā „vecās skolas” virsnieks drīzāk kavē šo attīstību. Nākamajās dienās protesti vērsās plašumā un aptvēra arī citas Ukrainas pilsētas. Vakar, 21. jūlijā, prezidents Zelenskis paziņoja, ka atceļ no amata ģenerāli Sirski, par jauno pavēlnieku ieceļot ģenerālmajoru Mihailo Drapatiju. Savukārt bijušajam aizsardzības ministram Mihailo Fedorovam piedāvāts jaunizveidots tehnoloģiju un militāro inovāciju ministra portfelis. Par aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju iecelts drošības spēku ģenerālmajors, kopš šī gada sākuma arī Ukrainas Drošības dienesta priekšnieka pienākumu izpildītājs Jevhenijs Hmara. Nedienas ar aizsardzības ministra izraudzīšanos aizkavējušas arī ārlietu resora vadītāja apstiprināšanu, un līdzšinējais ministrs Andrijs Sibiha, kuram, visdrīzāk, vajadzēja saglabāt amatu, pagaidām to ieņem pagaidu pienākumu izpildītāja statusā. Neskatoties uz diezgan juceklīgo situāciju, Augstākā Rada tomēr nolēmusi doties plānotajās brīvdienās līdz 18. augustam. Jaunumi ukraiņu lidrobotu „ēdienkartē” Pēdējās dienas papildinājušas Ukrainas lidrobotu triecienu „ēdienkarti” ar jaunu objektu kategoriju: nedēļas nogalē uzlidojums praktiski iznīcinājis divus tīmekļa tirdzniecības tīkla „Wildberries” noliktavu kompleksus – vienu Piemaskavā, otru Tambovas apgabalā. Iespējami zaudējumi pārsniedz divus miljardus dolāru, astoņi noliktavās strādājošie zaudējuši dzīvību, desmitiem ievainoti. „Wildberries” ir lielākais šāda veida komercijas tīkls Krievijā, kurā nodarbināti gandrīz piecdesmit tūkstoši strādājošo. Kompāniju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radīja individuālā uzņēmēja Tatjana Kima, taču, kā tas mēdz notikt ar sekmīgiem uzņēmējdarbības projektiem Krievijā, pirms vairākiem gadiem viņai nācās „padalīties” ar varas aprindām pietuvinātiem ļaudīm. Pie tam par pīrāga daļu saplūcās tādi ietekmīgi ļaudis, kā Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs no vienas un Krievijas Prezidenta administrācijas vadītājs Antons Vaino un oligarhs Suleimans Kerimovs no otras puses. Notika pat apšaude ar kritušajiem Maskavas centrā, un, cik var spriest, procesā iejaucās pats Vladimirs Putins, izšķirot to par labu Vaino un Kerimova frakcijai. Ievērojot šīs saiknes ar varas struktūrām, nenākas brīnīties, ka „Wildberries” sortimentā plaši pārstāvēti arī karā lietojami izstrādājumi un materiāli: ķiveres, bruņu vestes, optiskais kabelis un plašs klāsts lidrobotu komponentu. Tādējādi Ukrainas lidrobotu „vizīte” bija, var teikt, tikai laika jautājums. Jāpiebilst, ka „Wildberries” loģistikas ķēdes un noliktavas plaši izmanto mazie un vidējie uzņēmēji, un ir tādi, kuri šais uzbrukumos zaudējuši praktiski visus apgrozāmos līdzekļus. Dauningstrītas 10 jaunais iemītnieks Pirmdien, 20. jūlijā, darbu uzsāka jaunais Lielbritānijas premjerministrs Endijs Bērnems. Viņu Leiboristu partija 17. jūlijā izraudzījās par savu jauno līderi pēc tam, kad viņa priekšgājējs Kīrs Stārmers paziņoja par demisiju. Saskaņā ar britu politisko sistēmu šādā gadījumā valdošās partijas iekšējā balsojumā tiek izraudzīts jauns partijas un valdības vadītājs, un līdzšinējais Lielās Mančestras lordmērs Bērnems guva pārliecinošu savu partijas biedru atbalstu. Bērnems ieguvis mākslu maģistra grādu angļu valodas specialitātē Kembridžas universitātē, strādājis par žurnālistu, 31 gada vecumā pirmoreiz ievēlēts parlamentā. Neilgi pēc tam Bērnems ieņēma vairākus ministra amatus premjerministra Gordona Brauna valdībā laikā no 2007. līdz 2010. gadam. Pēc aiziešanas no parlamenta 2017. gadā Bērnems tika ievēlēts Lielās Mančestras mēra amatā, kur ieguva atzinību par transporta reformu vadīšanu, reģionālās decentralizācijas atbalstīšanu un nozīmīgu vietējo politikas iniciatīvu īstenošanu. Tieši šajā amatā viņš nostiprināja savu reputāciju kā politiķis, kurš iestājas par lielāku varas nodošanu reģioniem un vietvarām, un izpelnījās pavārdu „Ziemeļu karalis”. Stājoties amatā, jaunais premjerministrs uzsvēris cenšanos veidot savu komandu, iekļaujot tajā dažādu partijas spārnu pārstāvjus. Tomēr, kā atzīmē izdevums „Politico”, no valdības pazuduši iepriekšējā premjera tuvākie līdzgaitnieki un kopumā tā kļuvusi mērenāk kreisa. Jaunais finanšu ministrs būs Džons Hīlijs, kurš iepriekšējā valdībā bija aizsardzības ministrs un demisionēja, kritizēdams finanšu sektoru par attīstības bremzēšanu. Aizsardzības ministra amatu, savukārt, ieņems līdzšinējais veselības ministrs Vess Strītings. Ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais enerģētikas un nulles emisiju lietu ministrs Eds Milibends, prominents un pieredzējis politiķis. Luīze Heiga, kas tiek raksturota kā viena no ciešākajām jaunā premjera sabiedrotajām, kļuvusi par pirmo sekretāri, respektīvi, premjera vietnieci, un Kabineta biroja vadītāju. Savā pirmajā premjera runā Bērnems uzsvēra decentralizācijas, rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu attīstības nozīmi, atspoguļojot prioritātes, kuras viņš iepriekš īstenoja kā mērs un pats nodēvējis par “mančestrismu”. Ārpolitikā Bērnems ir paudis vēlmi veidot ciešāku sadarbību un nostiprināt jau panākto progresu sarunās ar Eiropas Savienību. Premjerministrs atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas atbalstu NATO un palīdzības sniegšanu Ukrainai. Pagaidām grūti spriest, kādas izvērtīsies jaunā Dauningstrītas iemītnieka attiecības ar Donaldu Trampu, kas lielā mērā noteiks arī attiecības starp Londonu un Vašingtonu. Diezin vai paredzama nozīmīga britu nostājas maiņa Persijas līča karadarbības vai imigrācijas jautājumā, kas varētu Baltā nama saimnieku īpaši iepriecināt, taču pirmā abu līderu telefonsaruna esot atstājusi pozitīvu iespaidu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Pētera Maģara sprints un barjerskrējiens Vēl nav pagājuši trīs mēneši, kopš Ungārijas premjerministra amatā stājās Pēters Maģars, taču valsts iekšpolitiskajā ainavā un ārpolitiskajā kursā notikušas krasas un sagaidāmas pārmaiņas. Vēlēšanas nesa partijai „Tisza” ne vien uzvaru, bet arī konstitucionālo vairākumu, un tas dod jaunajai valdībai diezgan labu atvēzienu, mēžot priekšgājēja, odiozā prokremliskā līdera Viktora Orbāna 16 varas gados piekrātos „Augeja staļļus”. Tūlītējas un pamanāmas pārmaiņas notika Ungārijas ārpolitikā. Pagājušajos pāris mēnešos jaunais Ungārijas līderis jau paguvis apmeklēt daudzas Eiropas galvaspilsētas. Briselē viņš panācis līdz šim iesaldēto vairāk nekā 16 miljardu eiro fondu saņemšanu, Varšavā atjaunojis labas attiecības ar nozīmīgāko reģionālo partneri Poliju, Kijivā vienojies, ka Budapešta vairs nebloķēs Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību, pretim saņemot konkrētas apņemšanās Ukrainas Aizkarpatu reģionā mītošās ungāru minoritātes situācijas uzlabošanai. Taču, kā savā rakstā izdevumā „Internationale Politik Quarterly” pauž Centrāleiropas valstu politikas eksperte Žužanna Vēga, ja Petera Maģāra līdzšinējā starptautiskā darbība esot īsts sprints, tad viņa iekšpolitika drīzāk ir barjerskrējiens. Jaunajam valdības galvam nākas demontēt un reformēt varas mehānismus, kurus viņa priekšgājējs sabūvējis savas politiskās konjunktūras labā. Eiropas fondu atsaldēšana kļuvusi iespējama pirmām kārtām pateicoties gatavībai skaust partijas „Fidesz” laikā sazēlušo korupciju un necaurspīdīgumu to izlietojumā. Spilgta ir jaunās valdības rīcība, reformējot Ungārijas sabiedriskos raidītājus, kurus iepriekšējā vara bija pārvērtusi valdošās partijas propagandas mašīnā. Kopš jūlija sākuma sabiedriskās televīzijas ziņu kanālā M1 raidījumu vietā skatītājus sagaida tumšs ekrāns ar uzrakstu: „Sabiedriskie mediji nedrīkst melot. Lūdzam piedošanu, ka to tik ilgi darījām!” Seko informācija par notiekošo mediju reformēšanu un aicinājums gaidīt pārraižu atjaunošanos. Orbāns un partija „Fidesz” savas varas gados praktiski visur amatos savietojusi savējos, kuri daudzos gadījumos sagaidāmi sabotēs pārmaiņu procesus. Premjerministrs Maģars aicinājis daudzus iepriekšējā konjunktūras ielikteņus labprātīgi aiziet, sākot jau ar līdzšinējo Ungārijas prezidentu Tamāšu Šujoku. Kad valsts galva atteicās to darīt, parlaments 13. jūlijā pieņēma konstitūcijas grozījumus, kas paredz, cita starpā, prezidenta pilnvaru izbeigšanu. 18. jūlijā prezidents Šujoks šos labojumus apstiprināja, tādējādi piekrizdams aiziet. Tagad Ungāriju gaida ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Vairāki ievērojami sabiedrības pārstāvji nākuši klajā ar publisku vēstuli, aicinot partiju „Tisza” nominēt valsts galvas amatam izcilo šahisti, pašreizējo Pasaules šaha federācijas sieviešu reitinga līderi Judīti Polgāru. Tomēr viņa laipni atteicās no nominācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šonedēļ pievērsīsimies norisēm dažādos pasaules kontinentos. Āfrikā, Sudānā, turpinās smaga humānā krīze, kas jau laupījusi ap 150 tūkstošiem vai vēl vairāk dzīvību un miljoniem cilvēku likusi doties bēgļu gaitās. Eiropas Savienībā šonedēļ sprieda par sankciju piemērošanu izraēliešu produkcijai, kas ražota izreāliešu apmetnēs Jordānas upes Rietumkrastā. Vienošanās par sankcijām gan netika panākta. Ukrainā notiek valdības maiņa, jo pēc nepilna gada darba no amata atkāpusies premjerministre Jūlija Sviridenko. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova-Vikmane un portāla TVNET ārvalstu ziņu žurnāliste un redaktore Annija Vīnkalna. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Dmitro Levusu.   Sudāna turpina asiņot Pagājušajā trešdienā, 8. jūlijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā faktu vākšanas misija Sudānā nāca klajā ar ziņojumu par vardarbību pret civiliedzīvotājiem, ko izvērsis militārais formējums „Ātrā atbalsta spēki”. Kopš 2023. gada Sudānā norit nežēlīgs pilsoņu karš starp valdības karaspēku un minēto grupējumu. „Ātrā atbalsta spēkus” kā no armijas neatkarīgu militāru struktūru 2013. gadā izveidoja toreizējais diktators Omārs el Bešīrs, iekļaujot tajā ļaudis no tā dēvētās džandžavīdu milicijas – bruņotām arābu nomadu grupām, kuras vairākas desmitgades bija rīkojušas bandītiskus uzbrukumus nearābu zemkopju kopienām valsts dienvidrietumos. 2019. gadā plaša protestu kustība gāza diktatora Bešīra režīmu, taču demokrātisku iekārtu tā arī neizdevās izveidot. Vispirms 2021. gadā Sudānas bruņotie spēki kopā ar Ātrā atbalsta spēkiem padzina civilo pārvaldi un izveidoja huntu, bet 2023. gadā abas šīs militārās frakcijas sāka cīnīties savā starpā. Ātrā atbalsta spēkiem sākumā izdevās sagrābt galvaspilsētu Hartūmu, taču pagājušā gada martā armija to atguva. Kā vienai, tā otrai karojošajai pusei drīz uzradās ārēji atbalstītāji. Bruņotos spēkus atbalsta Ēģipte, Turcija, Irāna un Krievija, savukārt Ātrā atbalsta spēki saņem ieročus no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kur tiek pārdota lielākā daļa no zelta, ko šī karojošā puse nelegāli eksportē, tāpat ar Ātrā atbalsta spēkiem sadarbojas Etiopijas valdība un Lībijas austrumdaļu kontrolējošais ģenerālis Halīfa Haftars. Šobrīd karā iestājies zināms spēku līdzsvars, „Ātrā atbalsta spēki” nostiprinājušies Sudānas dienvidrietumos – Dārfūras provincē, bruņotiem spēki pārvalda pārējo valsts teritoriju. Vietumis atsevišķas zonas kontrolē ar vienu vai otru pusi saistītas mazākas bruņotas organizācijas un vietējās milicijas grupas. Pēc neatkarīgās amerikāņu domnīcas „Council of Foreign Relations” aplēsēm Sudānas pilsoņu karš ir izraisījis šobrīd smagāko humāno un bēgļu krīzi pasaulē, laupot apmēram 150 000 dzīvību un liekot apmēram divpadsmit miljoniem cilvēku pamest savas dzīvesvietas. Pieminētais Apvienoto Nāciju ziņojums atklāj, ka pagājušā gada oktobrī, kad Ātrā atbalsta spēku vienības ieņēma Fašīras pilsētu, tās izvērsa pret civiliedzīvotājiem, sevišķi nearābu izcelsmes, vardarbību ar genocīda elementiem. Notikušas masu slepkavības, masveidīgas izvarošanas grupā, iedzīvotāju mērķtiecīga atstāšana bez pārtikas. Pašreiz Ātrā atbalsta spēki koncentrē savas vienības ap Obeidas pilsētu valsts centrālajā daļā, kur mīt apmēram pusmiljons iedzīvotāju, tai skaitā ap astoņdesmit trim tūkstošiem bēgļu. Apvienoto Nāciju pārstāvji brīdina, ka ja Obeidā ļaus atkārtoties Fašīras scenārijam, slepkavību un vardarbības bilance var būt vēl šausminošāka. Ukrainai būs jauns ministru kabinets Svētdien, 12. jūlijā, Ukrainas Augstākajai Radai savu demisiju pieteica premjerministre Jūlija Sviridenko. Vakar Rada to apstiprināja ar savu balsojumu, līdz ar to līdzšinējā valdība uzskatāma par atkāpušos. Premjerministres aiziešana pēc gada valdības vadībā nav saistīta ar kādu skandālu vai acīmredzamām domstarpībām. Tā ir Ukrainas augstākā izpildvaras nesēja, prezidenta Volodimira Zelenska iniciatīva, kuras pamatā, kā viņš to definējis, ir „atjaunota politiskā stratēģija”. Prezidents solījis izmaiņas arī spēka struktūru vadībā. Kā ticamākais Jūlijas Sviridenko pēctecis valdības priekšgalā tiek minēts līdzšinējais valsts naftas un gāzes piegādes koncerna „Naftogaz” vadītājs Serhijs Koreckis. Kā citi ticami kandidāti tiek minēti enerģētikas ministrs un kādreizējais premjerministrs Deniss Šmihaļs, aizsardzības ministrs Mihailo Fjodorovs un Harkivas mērs Ihors Terehovs. Katram no viņiem ir savi pieredzes un kompetences „trumpji”. Domājams, ka savu premjera kandidātu prezidents cels priekšā Augstākajai Radai rīt, 16. jūlijā. Tikām Ukraina pēdējās nedēļas laikā atkal pievienojusi savam kontam pārliecinošus sasniegumus kaujas laukā. Dažu dienu laikā Azovas jūrā peldrobotu uzbrukumos nogremdēti vai bojāti simt pieci Krievijas peldlīdzekļi – tankkuģi, sauskravu kuģi, prāmji un velkoņi. Pavisam izsista no ierindas vairāk nekā puse Krievijas Azovas jūras civilās flotes. Ukraiņu lidroboti trāpījuši koncerna „Gazprom” naftas pārstrādes un naftas ķīmijas kombinātam Salavatā, Baškortostānā, kā arī militāriem mērķiem Krimā un tai pieguļošajās teritorijās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Kam taisnība Jordānas Rietumkrastā? Pirmdien, 13. jūlijā, Eiropas Savienības Padomes ārlietu ministru konsīlijs pulcējās Briselē, lai apspriestu sankciju piemērošanu produkcijai, kas ražota izraēliešu apmetnēs Jordānas Rietumkrastā. Šī teritorija nonāca Izraēlas bruņoto spēku kontrolē Sešu dienu kara rezultātā 1967. gadā un pamatā ir starptautiskās sabiedrības atzīta par Izraēlas okupētu, kas vairākkārt atzīmēts Apvienoto Nāciju institūciju rezolūcijās un Starptautiskās tiesas spriedumos. Izraēla, savukārt, uzstāj, ka Rietumrasts ir strīdus teritorija, jo līdz 1967. gadam to bija anektējusi Jordānija, kam arī nebija uz to starptautiski atzītu tiesību. Jau drīz pēc Rietumkrasta nonākšanas Izraēlas kontrolē šajā līdz tam palestīniešu apdzīvotajā apgabalā sāka veidoties ebreju tautības Izraēlas pilsoņu apmetnes. Pašreiz līdzās aptuveni trim miljoniem palestīniešu tur dzīvo vairāk nekā pusmiljons izraēliešu kolonistu. Kopš 1993. gada Rietumkrasta teritorija ir sadalīta trīs dažādās zonās ar dažādu Izraēlas spēku klātbūtnes un kontroles līmeni, un izraēliešu apmetņu teritorija iekļauta zonā C, kas ir pilnīgā Izraēlas kontrolē. Pamatā starptautiskajā sabiedrībā valda konsenss par to, ka izraēliešu apmetņu veidošana ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Cita starpā, šādu viedokli 2024. gada jūlijā oficiāli formulēja Starptautiskā Tiesa, aicinot valstis novērst tirdzniecības vai investīciju attiecības, kas palīdz uzturēt šo situāciju. Tam kategoriski nepiekrīt pašreizējā Izraēlas valdība, kurā liela ietekme ir labējiem radikāļiem. Šo politiķu ieskatā Rietumkrasta zemes – Jūdeja un Samārija – ir vēsturiskas ebreju teritorijas un, attiecīgi, ebreju klātbūtne tur ir leģitīma. Pēdējos mēnešos ir pieaudzis vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu spiediens par labu sankciju noteikšanai, uzsverot, ka pastiprinās Izraēlas kolonistu vardarbība pret palestīniešiem un viņu īpašumu, kā arī Izraēlas valdība veicina apmetņu izplešanos. Tādas valstis kā Īrija, Nīderlande un Spānija jau ir ieviesušas savus nacionālā līmeņa tirdzniecības ierobežojumus apmetņu ražojumiem, taču Eiropas Savienība kopumā līdz šim pie kopsaucēja nav nonākusi, ko, protams, neveicina arī pašreizējais Izraēlas un „Hamās” karš. Valstu grupa, kurā ietilpst Beļģija, Nīderlande un Spānija ar augstās pārstāves ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas atbalstu pirmdienas sanāksmē ieradās ar mērķi panākt Eiropadomes balsojumu par konkrētiem pasākumiem. Runa ir par trīs iespējamajiem modeļiem: lielākiem tarifiem, importa licencēšanas sistēmu vai pilnīgu tirdzniecības aizliegumu. Tomēr vairākas dalībvalstis – Vācija, Itālija, Ungārija un Čehija – ir pret, tāpat skeptiski noskaņota arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Nav arī līdz galam skaidrs, vai Eiropadomes balsojumā šajā gadījumā būtu lietojams kvalificētā vairākuma, vai konsensa princips. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Grāmatu lasīšanai un sarunām nav ne sākuma, ne gala – viena ved pie nākamās, aizvedot arī uz citām vietām, laikiem un jauniem kultūras notikumiem. Tā bija arī Briselē, kur pēc mūsu sarunas Ilze Vesere interesējās par brāļu Kaudzīšu ceļojumu aprakstiem, lai salīdzinātu, kā viņi 19. gadsimta beigās redzēja Eiropas pilsētas. Viņa pati tikko pabeigusi pētījumu par latviešiem Briselē 20. gadsimta sākumā. Jau 1897. gadā tur studēja Augusts Bija, vēlāk viņam pievienojās Ģederts Eliass (Luiss Lilovs), viņa brāļi un māsa, kā arī Karolīna Kriņģele un Fēlikss Cielēns. Cielēns Briseli raksturoja kā tēlniecības un rožu pilsētu. 1914.gadā Briselē Miķelis Valters izdeva darbu par Latvijas nākotni. Pēc vairāk nekā simts gadiem mēs redzam citu Briseli – Eiropas institūciju un vēsturiskā centra līdzāspastāvēšanu. Ar šo pieturu Briselē Radio mazā lasītava noslēdz vasaras ceļojumu. Tur jau piecarpus gadus darbojas grāmatu klubs, Latvijas pārstāvniecībā izveidota latviešu bibliotēka, un Ainis Ulmanis nupat tulkojis Džona Foulza romānu "Daniels Mārtins". Briselē mums bija svarīgi atgādināt par romānu un monogrāfiju sēriju "Es esmu...", kurā iznākusi arī Arno Jundzes diloģijas otrā grāmata. Pirmā – "Es nemiršu nekad" – veltīta Eduardam Veidenbaumam, savukārt otrā, "Kārļa grāmata", stāsta par viņa brāli Kārli, kurš arī rakstīja dzeju. Raidījumu atbalsta:

Tema Mosta Radija Slobodna Evropa bila je da li je Vučićev režim uspeo da se konsoliduje nakon više od godinu i po dana studentskih i građanskih protesta.

Eiropas Savienības valstu līderi Briselē turpina diskutēt par to, kādam būtu jāizskatās nākamajam bloka daudzgadu budžetam, kas būs spēkā no 2028. līdz 2034. gadam. Saeimas komisija kritizē LSM zīmola maiņu; aicina jautājumu kvalitatīvi pārrunāt uzņēmumā. Gatavojoties Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra pārbūvei, noslēdzies nozīmīgs posms – uz līdzās esošo stacionāru “Gaiļezers” pārcelta pēdējā no onkoloģijas centra nodaļām – Hematoloģijas nodaļa. Līdzdalības budžeta darbību Latvijā pētnieki vērtē neviennozīmīgi. Augšdaugavas un Krāslavas novadu pašvaldības pieprasījušas Valsts meža dienestam piešķirt medību atļaujas divu vilku nomedīšanai. Doma laukumā norisinās tradicionālais Zāļu tirgus.

Ministru prezidents varēs bez konkursa izraudzīties Valsts kancelejas direktoru. Tā šodien, pagaidām vēl ne gala lasījumā, grozot Civildienesta likumu, lēmusi Saeima. Plašu rezonansi sabiedrībā raisījusi ziņa par Latvijas Sabiedriskā medija zīmolu maiņu. Jauna sistēma uzņemšanai Rīgas vidusskolās atvieglošot pieteikšanos un vietu sadali. Situācija Ukrainā un Eiropas Savienības daudzgadu budžets – tie ir divi svarīgākie temati Eiropas Savienības valstu līderu samitā šovakar un rīt Briselē. Kā risināt neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu kārtējā sastrēguma problēmu pie Stradiņa slimnīcas – par to pēc dienesta celtās trauksmes sākušas spriest iesaistītās puses. Sākusies desmitā Latvijas Jaunatnes olimpiāde.

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Palīdzība Ukrainai, situācija Tuvajos Austrumos un enerģētikas cenas – tie ir trīs būtiskākie jautājumi, ko Eiropas Savienības valstu līderi apspriež sanāksmē Briselē. Ukrainā ieradusies Starptautiskā valūtas fonda delegācija. Protestā prasa valstij kompensēt diabēta pacientiem nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus. Saeima nolēma nodot izskatīšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai likumprojektu par nodibinājuma “Latgales vēstniecība “Gors”” izveidi Rēzeknes koncertzāles pārvaldībai. Iekšlietu ministrs: aizvien vairāk migrantu mēģina iekļūt Latvijā no Baltkrievijas.

Briselē spriež par papildu ekonomisko atbalstu Austrumeropai. Vai lielais ledus traumu skaits un to pavadošā slimnīcu noslodze ietekmē arī akūtās palīdzības sniegšanu? Agri no rīta pēc gandrīz trīs nedēļu ilgā olimpisko spēļu pārtraukuma atsākusies Nacionālās hokeja līgas sezona un šorīt jau spēlēja arī divi latviešu hokejisti. Lielā sala un dārgo apkures rēķinu dēļ uz laiku pacels mājokļa pabalstu un paplašinās tā saņēmēju loku. Islandē plāno rīkot referendumu par sarunu, lai iestātos Eiropas Savienībā, atsākšanu. Ikviens Latvijas iedzīvotājs, uzņēmums vai valsts iestāde varēs izmantot "Tildes" tulkošanas platformu, kas nodrošina īpaši kvalitatīvu un drošu tulkošanu 34 Eiropas valodās,

U Mostu Radija Slobodna Evropa razgovaralo se o tome da li je predsednik Srbije Aleksandar Vučić potpisivanjem zakona kojima se ugrožava nezavisnost pravosuđa, a kojima se oštro protivi Brisel, zalupio vrata Evropskoj uniji, Sagovornici su bili Dragana Đurica, generalna sekretarka Evropskog pokreta u Srbiji, i Srđan Cvijić, predsednik Međunarodnog savetodavnog odbora Beogradskog centra za bezbednosnu politiku.

Evo nove epizode podkasta pod zaštitom Međunarodnog PEN centra, "Dobar loš zao"! U prvom delu emisije, Nenad Kulačin i Marko Vidojković čestitali su Sisoliniju na specijalnoj operaciji "Indeks", ministru pravde kome trenutno ne možemo da se setimo imena na tajnoj operaciji "Brisel", pozvali su na jedinstvo u podršci Veranu Matiću i sa ushićenjem dočekali najnoviju mutaciju SPC - žvaloslavlje! Gost je, na brojne zahteve DLZ patreondžija, preiskusni reporter TV N1, Veljko Pajović. U sjajnom razgovoru Veljko je podelio svoje mišljenje o Beogradu nekad i sad, propasti studija B, bezbednosti u glavnom gradu, svim manama vlasti i o tome zašto njegova noga neće stupiti u "Beograd na vodi" čak ni posle demokratskih promena. Ovo je samo delić tema o kojima su autori razgovarali sa gostom. U Magarećem kutku, videćete Čaleta u poslednjem stadijumu pre Drajzerove. Da bi DLZ opstao, pretplatite se na patreon.com/ucutatinecemo ili pošaljite rođendansku donaciju na PayPal ucutatinecemo@gmail.com. Na isti mejl možete poručiti DLZ merch sa trajnim popustom.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par Eiropu un tās globālo konkurētspēju – par „28. režīmu”, kā to sauc Briselē. Tā ieviešanu kā steidzamu un prioritāru Davosas ekonomikas forumā izziņoja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Skaidrojam, kas tas pa režīmu un kāda no tā jēga? Pasaules ekonomikas forumā Davosā šogad notika daudz interesantu notikumu, galvenokārt, protams, saistīti ar Trampa izgājieniem. Bet, ja pieturamies strikti pie ekonomikas un biznesa pasaules, tad viens no būtiskākajiem, ko gan aizēnoja viss iepriekš minētais, bija Eiropas komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas paziņojums par „28. režīma” ieviešanu, jeb EU-INC. Savā uzrunā Leiena brīdināja, ka “Eiropai ir jāpaātrina savi centieni neatkarības virzienā (..) un šobrīd par to jau ir izveidojusies reāla vienprātība”. Vienprātība pamatlīmenī, jeb mērķos, ko īsti ar EU-INC ir vēlme panākt, būtībā – apstādināt inovāciju un investīciju izaugsmes atpalicību no citiem pasaulē. 

Tramps mīkstina retoriku pret NATO sabiedrotajiem, taču savstarpējā neuzticība saglabājas. Eksperte: Transatlantiskie strīdi kaitē Ukrainai; Krievijai tas ir izdevīgi un to var izmantot. Eiropas līderi Briselē pulcējas uz ārkārtas sanāksmi. Rīgā šodien notiek NBS industriju diena – ikgadējs pasākums, kas veltīts jaunajām tehnoloģijām aizsardzības nozarē. Šonedēļ svētki autosporta cienītājiem – pašu mājās ar Alūksnes ralliju sākas vietējā rallija čempionāta sezona, bet šodien Montekarlo apkaimē ar pirmajiem ātrumposmiem startē pasaules rallija čempionāts. Pēc 20 gadu pārtraukuma Latvijā izdota jauna Sarkanā grāmata.

Eiropas Savienības valstu līderi Briselē lemj par finansējumu Ukrainai turpmākajiem diviem gadiem. Atdod naudu Ukrainai, vai mēs vērsīsimies pret tevi tiesā. Šāds ultimāts Krievijas oligarha Romāna Abramoviča virzienā izskanējis no Lielbritānijas. Latgales vēstniecību "Goru" apsver nodot privātuzņēmējam, pašvaldības vadība vēlas citu repertuāru. Siguldā sākas Pasaules kausa posms skeletonā un bobslejā.  

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

INTRO: Dok Crna Gora najavljuje da će 2026. zatvoriti sva pregovaračka poglavlja sa EU, Srbija prvi put od dolaska Srpske napredne stranke na vlast nema predstavnika na samitu EU – Zapadni Balkan. Šta bi mogle biti posledice ovakve odluke – čućete, između ostalog, u ovoj emisiji.

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nolēmis nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā saucamās Stambulas konvencijas, prezidents paziņojis platformā "X". Ja Saeima likumu negrozīs, tad Valsts prezidents otrreiz ierunas vairs nevarēs celt, paredz Satversme. Šodien, 3. novembrī, Valsts prezidenta kanceleja Rīgas pilī rīkoja tikšanos ar Saeimas, valdības un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem saistībā ar parlamentā pieņemto likumu. Gan daudzas nevalstiskās organizācijas, gan partijas JV un "Progresīvie" iepriekš iesniedza prezidentam aicinājumu šo likumu neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Savukārt platformā "ManaBalss.lv" par Valsts prezidentam paredzētu iniciatīvu, aicinot viņu neizsludināt šo likumu, nepilnu četru dienu laikā parakstījušies vairāk nekā 62 000 cilvēku. Bet Saeimā jau iesniegtajā iniciatīvā, kurā parlaments aicināts turpināt dalību konvencijā, parakstu skaits sasniedzis gandrīz 33 000. Ceturtdien paredzēti protesti pret izstāšanos no konvencijas. Tie notiks Rīgā, Liepājā, Cēsīs un Daugavpilī, kā arī ārpus Latvijas - Tallinā un Tartu, Briselē, Helsinkos, Berlīnē, Hāgā un Vīnē.

Saeima 23. oktobrī pirmajā lasījumā skatīs likumprojektu par Latvijas izstāšanos no tā sauktās Stambulas konvencijas. Šodien likumprojektu atbalstīja Saeimas Ārlietu komisija, kas to virza steidzamības kārtā. Vienu no vērienīgākajām kontrabandas meteoroloģisko gaisa balonu operācijām šogad naktī piedzīvojusi Lietuva. Lietuvas gaisa telpā no Baltkrievijas iekļuva desmitiem kontrabandas meteozonžu ar cigaretēm. Briselē 22. oktobrī norisinās pirmais Ēģiptes un Eiropas Savienības līderu samits. Elektroniskā rinda uz robežas ieviesta, bet vairāki simti automašīnu Terehovā joprojām gaida stāvlaukumos.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2014. gadā Latvija dāvināja Latvijas Ziemassvētku egli Briseles pilsētai. Tā tika uzstādīta Briseles Lielajā laukumā jeb Grand place, kas tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajiem Eiropas rātslaukumiem. Jāatceras, ka 2014. gadā Rīga vērienīgi sevi pieteica kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, savukārt 2015. gada pirmais pusgads bija pirmās Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienības Padomē. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Latvijas prezidentūras notikumu un pasākumu risinājās Briselē, Rīgas egle bija izcila iespēja iezīmēt Latvijas prezidentūras sākumu. Rīgas pilsētas dāvinātā egle tika izvēlēta Babītē, tur tā tika nocirsta mediju klātbūtnē un tad, sekojot medijiem, ar lielu auto vesta uz Briseli. Tā bija 22 metrus augsta un tiek aprakstīta kā augstākā egle, kas jebkad tikusi uzstādīta Briseles Lielajā laukumā. Toreiz Inga Barisa, Rīgas pārstāve Briselē, stāstīja par eglītes rotājumiem: "Tas būs tradīciju un tēla sajaukums. Eglīte mirdzēs, pateicoties 17 000 gaismas diodēm, 10 000 sarkanām gaismiņām un 7000 mirgojošām spuldzītēm. Tā tiks rotāta ar Māras krustu un Rīgas atslēgām, kā arī Rīgas nosaukums būs spoguļu dekoros.” Protams, mēs visi zinām, ka Rīga sevi reklamē kā Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas ir aizsākuma vietu. To gan īsti neviens dokuments neapstiprina, bet kā labu faktoloģisko atsauci var minēt Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā aplūkojamo, iespējams, senāko eglīšu rotājumu mantiņu. Kāpēc Briselē? Tāpēc, ka Briseles pilsēta jau no 2002. gada organizē Ziemassvētku festivālu. Šis ir pasākums, kas apvieno Ziemassvētku tirdziņus, atrakcijas un slidotavu. Visi pasākumi mājīgi iekārtojis Briseles centrā – tas ir Lielajā laukumā (Grand place),  Biržas laukumā (Place de la Bourse) un Svētās Katrīnas laukumā (Place Sainte-Catherine). Parasti festivāla atklāšana notiek novembra beigās un festivāls ilgst līdz janvāra sākumam. Šis pasākums ir kļuvis par vienu no galvenajiem Briseles simboliem, un to apmeklē milzīgs cilvēku daudzums. 2014. gadā tika atzīmēta festivāla trīspadsmitā gadadiena, to apciemoja pusotrs miljons apmeklētāju. Divas nedēļas Rīgas egle Briselē pilsētas Lielajā laukumā bija visvairāk fotografētais un atsaucēs minētais objekts Briselē. Medijos pat parādījās iebildumi, ka tā tiekot reklamēta nevis Brisele, bet Rīga. Tomēr tas no mūsu skatupunkta bija labākais Latvijas vēstniecības Beļģijā, Rīgas domes un arī Briseles pašvaldības sadarbības sasniegums. Paralēli Rīgas eglei Lielajā laukumā Rīgas un Latvijas ražotāju un amatnieku stendi bija pieejami arī Ziemassvētku tirdziņā Svētās Katrīnas laukumā. Pelēkie zirņi ar speķi, Latvijas skābētie kāposti ar Latvijas desiņām, kā arī Rīgas balzama un upeņu sulas karstais dzēriens bija ļoti pieprasīti un atzinīgi vērtēti. Starp citu, liels noiets bija zupu pusfabrikātiem, kas pēc dalības degustācijā tika momentāni „izķerti”. Droši vien jāatceras, ka Brisele ir Eiropas institūciju citadele, ierēdņi bieži šeit dzīvo pagaidu stāvokli, kas veido nozīmīgu atbalstu dažādu pārtikas pusfabrikātu biznesam. Rīgas egles dāvinājumu Briseles pilsētai noteikti var uzskatīt par izdevušos publiskās diplomātijas projektu – kultūras mantojums un Ziemassvētku egles 500 gadu stāsts kalpoja par labu pamatu Rīgas pilsētas un Briseles pilsētas sadarbības veidošanai arī nākotnē, savukārt Latvijas diplomātiskais dienests Latvijas vēstniecības personā bija labākais savedējs. Un svarīgi atcerēties, ka starptautiska, valstiska līmeņa pasākumu organizēšana paņem lielu laiku – egles dāvinājums no idejas līdz realizācijai prasīja laiku un sinerģisku, atvērtu sadarbību.

Studenti i građani u Srbiji najavljuju nastavak bunta i blokada. Policijsko nasilje i urušene institucije sve više potresaju zemlju, a EU i Njemačka ostaju mlaki u reakcijama. Kritičari upozoravaju da Brisel zbog strateških interesa i litija štiti predsednika Aleksandra Vučića, što dodatno potkopava povjerenje građana u EU. Maja Marić razgovara s dr.sc. Rastislavom Dinićem. Što je novo na ulicama Srbije donosi kolegica Jelena Djukić-Pejić. Von Maja Maric.

Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis (Nacionālā apvienība) ticis ievainots Ukrainā, Krievijas apšaudes rezultātā. Pretrunīgi vērtē ideju par LMT un Tet daļu atpirkšanu no zviedriem. Briselē prezentē nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžeta projektu. Tīģermeitenēm Rīgas Zooloģiskajā dārzā doti vārdi Safīra un Auguste. Nosauc Latvijas jauniešu olimpiskās delegācijas sastāvu un karognesēju, kas pārstāvēs Latviju Eiropas Jauniešu Olimpiskajā festivālā Skopjē.

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pēc pašvaldību vēlēšanām vairākās vietvarās jau pieņemti vai tiek gatavoti lēmumi par vicemēru posteņu paplašināšanu. Latvijas vīriešu basketbola izlase sāk treniņus, pagaidām dalība brīvprātīga. Polija uz laiku atjauno robežkontroli ar Lietuvu un Vāciju. Eiropas Savienības valstu finanšu ministri Briselē spriež par izņēmuma piešķiršanu 15 valstīm, tostarp arī Latvijai, kas ļaus straujāk palielināt izdevumus aizsardzībai, nepārkāpjot budžeta deficīta nosacījumus.

Latvijas izlase tomēr neizcīna uzvaru pret Austriju, tādēļ Latvijas cīņa pasaules čempionātā ir noslēgusies. Eiropas Savienība (ES) 20. maijā oficiāli apstiprinājusi jaunas sankcijas pret Krieviju, kas vērstas pret tā dēvētās ēnu flotes tankkuģiem. Ukrainā Nobela miera prēmijas laureāti sāk kampaņu, aicinot Krieviju atbrīvot visus ieslodzītos civiliedzīvotājus un kara gūstekņus, kā arī atgriezt mājās nozagtos bērnus. Zemnieki šodien Briselē un arī vairākās citās Eiropas pilsētās rīko protesta akcijas, jo iebilst pret iespējamo Eiropas Savienības lauksaimniecības budžeta apvienošanu ar kohēzijas un citiem fondiem. Bērnu tiesības ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kam pērn pievērsies Tiesībsarga birojs.

Dok studenti stižu u Brisel, Vučić sluti lične posledice od EU zbog odlaska u Moskvu. Mogu li ova dva događaja doneti jedinstven i konkretan stav EU prema situaciji u Srbiji?Gost Danice Vučenić „Iza vesti“ bio je politikolog i urednik na portalu European Western Balkans - Aleksandar Ivković.

U 189. epizodi Njuz Podcasta, ekipa u punom sastavu komentariše najsvežija (i najbizarnija) dešavanja: Analiziramo ko se tukao ispred DIF-a u Novom Sadu, zašto dekan Patrik zaključava fakultet i zove žandarmeriju, i šta Željko Mitrović radi na žurkama u Zapa Bazi (i kakve to veze ima sa pumpanjem). Pitamo se zašto Alfa Ćaci ide u šoping donjeg veša sa (minimum) dva druga/telohranitelja, koliko nas košta Ćacilend (i koliko po Vučiću košta studentski doručak), i kako padaju sveže renovirani plafoni u školama dok deca nisu tu (srećom!). Komentarišemo i izjave Patrijarha iz Moskve o "Cvetnaja revoluciji" i prvi diplomatski "blam" novog premijera na sahrani Pape. Pozivamo vas da podržite prosvetare preko akcije "Umetnost solidarnosti" i najavljujemo protest u Subotici 17. maja. Usput, otkrivamo kompleksnost tržišta šolja, tajnu zapleta Sunđer Boba i zašto Makedonci nemaju padeže (ili nas lažu?). Ostavite komentar, lajkujte ako vam se svidelo i pretplatite se za još epizoda! Korisni linkovi:

Prosvjedi u Srbiji se nastavljaju. Studenti ostaju odlučni u svojim zahtjevima za borbu protiv korupcije, transparentnost i jačanje demokratskih institucija. No što o svemu tome kaže vlast u Srbiji? Ima li pomaka u politici Aleksandra Vučića? Kako pravdaju napad na studente ispred Fakulteta sporta u Novom Sadu 28. travnja/aprila? I pokazuje li policijsko nasilje da vladajućima dogorjeva fitilj? Maja Marić razgovara sa sociologom Zoranom Gavrilovićem i kolegom Aleksandrom Timofejevim. Von Maja Maric.

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vēl daudz neskaidrību par ASV muitas tarifu ietekmi uz Latviju. Briselē notiek pirmā NATO ārlietu ministru sanāksme kopš jaunās ASV administrācijas. Ideja par Daugavpils lidostas attīstību Locikos atduras pret iedzīvotāju pretestību. Rīgas maratona rīkotāji šogad sagaida dalībnieku un pārstāvēto valstu rekordu. Latvijas mākslinieku atbalstam iedibina pazīstamās mākslinieces Vijas Celmiņas fonda stipendiju.

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kako je odbio karijeru iz snova u Briselu da bi pokrenuo sopstveni biznis u Srbiji – i uspeo? Ambicija, ali drugačije U 310. epizodi podkasta Pojačalo, Ivan Minić nastavlja razgovor sa Bogdanom Gecićem, osnivačem jedne od najinovativnijih advokatskih kancelarija u regionu, specijalizovane za međunarodno privredno i konkurentsko pravo. Ako ste se pitali kako izgleda karijerni put nakon diplome sa Harvarda, ova epizoda pruža jedinstven pogled iza kulisa rada u velikim međunarodnim advokatskim kancelarijama, ali i detalje o povratku u Srbiju i građenju uspešne advokatske prakse od temelja. Bogdan nam opisuje svoja profesionalna iskustva iz Brisela, gde je radio na najvećim svetskim spajanjima kompanija, poput pokušaja spajanja Njujorške i Deutsche berze ili sudskih procesa između Ryanaira i Aer Lingusa. Otkrićete kako izgledaju ogromne međunarodne transakcije, koliko kompleksan i uzbudljiv može biti rad sa antitrust institucijama Evropske unije, i zašto je Brisel, uprkos fantastičnim profesionalnim prilikama, ipak bio grad u kojem nije želeo da ostane zauvek. Pored profesionalnih tema, razgovor je prožet ličnim razmišljanjima o preduzetništvu, generacijskim razlikama, uticaju sistema na individualne ambicije, kao i lekcijama koje je poneo iz Brisela u Beograd. Bogdan otvoreno govori o svojim motivima za povratak u Srbiju, uprkos rizicima, ali i o velikom entuzijazmu sa kojim je pristupio stvaranju nečega novog i drugačijeg na lokalnom tržištu. Teme u epizodi: - Najava razgovora - Početak razgovora - Gubitak ambicije - Zadužbinarstvo nekad i sad - Zanimljivi slučajevi - Povratak u Srbiju - Mera uspeha - Skaliranje posla - Inovacije u struci - Ai trailblazing Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/41QXEsi Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: Facebook: http://bit.ly/2FfwqCR Twitter: http://bit.ly/2CVZoGr Instagram: http://bit.ly/2RzGHjN

Aizsardzība, konkurētspēja un atbalsts Ukrainai – tie ir daži no svarīgākajiem tematiem, kas tiek apspriesti Eiropas Savienības valstu līderu samitā Briselē. Koalīcija strādā pie sava plāna aiziešanai no Otavas konvencijas, noraida līdzīgu opozīcijas priekšlikumu. Gadījums, kad Rīgas 71. vidusskolas skolotājs licis skolēniem piecelties kājās Ukrainas himnas atskaņošanas laikā, nonācis līdz apspriešanai arī Saeimas plenārsēdē. Kam pēc miera panākšanas Ukrainā piederēs Krievijas kontrolē esošā Zaporižjas atomelektrostacija? Šāds jautājums pēdējo dienu laikā kļuvis aktuāls. Londonā spriež par iespēju nodrošināt miera uzturētājus Ukrainā. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvji tiekas ar izglītības un zinātnes ministri.

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Valsts augstāko amatpersonu aktualizētais temats par valsts pārvaldes darbinieku atgriešanos pilna laika klātienē raisa pretrunīgus viedokļus. 8. februārī Latvijā ieradies Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons, kurš apmeklējis Ādažu bāzi. Valsts digitālās attīstības aģentūra oficiālās elektroniskās adreses sistēmas lietotājiem, kuri sistēmā nesaņēma paziņojumus par ienākušajiem ziņojumiem, atlīdzinās zaudējumus kopumā 92 500 eiro apmērā. Pirms 50 gadiem baltieši Austrālijā protestēja, ka šīs valsts valdība atzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Basketbola Eirolīgas reklāmas video Latgale parādās kā no Latvijas atdalīta teritorija. Briselē trešo nakti pēc kārtas notiek apšaudes.

Neirologa Leonīda Viškera lietu nodod Aroda tiesai. Briselē joprojām meklē jauniešus, kas no rīta pie metro sarīkoja apšaudi. Baltijas valstis ir sagatavojušās nedēļas nogalē gaidāmajai pārejai no Krievijas elektrotīkla vai BRELL sistēmas uz elektrotīklu sinhronizāciju ar Eiropu. Rīkos jaunu konkursu par tiesībām tirgot Dziesmu un deju svētku biļetes.

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Valdība izteiks piedāvājumu Zviedrijas kompānijai "Telia" pārdot Latvijai telekomunikāciju uzņēmumu "Tet" un LMT kapitāldaļas. Saeimā prezentē parlamenta komisijas gala ziņojumu par "Rail Baltica". Ukrainā, Černihivas apgabalā, atklās Ņižinas domes patvertni, kas iekārtota par Latvijas ziedoto naudu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien Briselē tiekas ar vairāku Eiropas Savienības un NATO valstu līderiem, lai apspriestu situāciju frontē un palīdzības iespējas. Savukārt Strasbūrā eiroparlamentāriešus šorīt uzrunāja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Onkoloģijas centrs, tostarp operāciju bloks gaida pārbūvi.

Krievija Kurkas apgabalā sapulcējusi kopumā 50 000 karavīru lielus spēkus, lai atkarotu zaudēto teritoriju. Kaujas operācijās Kurskas reģionā, domājams, iesaistīs arī aptuveni 12 000 Ziemeļkorejas karavīru. Briselē uzklausa sešus Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izvirzītos kandidātus priekšsēdētājas izpildvietnieku posteņiem. Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē spriež par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darba organizācijas izmaiņām, tostarp brigāžu skaita samazināšanu naktīs un jauna hospitalizācijas principa ieviešanu. Saeimas komisija nevirza tālāk Nacionālās apvienības priekšlikumu liegt strādāt Latvijas skolās Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Starptautiskajā datorprasmju un informācijpratības pētījumā "ICILS 2023" Latvijas skolēnu sniegums novērtēts ar 509 punktiem, ieņemot septīto vietu 31 valsts vidū, liecina pētījuma pirmie rezultāti.  

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis parlamentu iepazīstina ar jaunu stratēģiju kara izbeigšanai Ukrainā. Rīgas domē lemj par Barklaja de Tolli un citu pieminekļu demontāžu. Ministru prezidente Evika Siliņa Briselē tikusies ar jauno NATO ģenerālsekretāru Marku Ruti. Basketbola treneri Steļmahu par seksuāliem noziegumiem soda ar 400 stundu sabiedrisko darbu.  

No augusta „Bonus Malus” sistēmu aizstās ar transportlīdzekļa īpašnieka vai turētāja apdrošināšanas vēsturi. Eiropas Savienības valstu līderi šodien Briselē mēģina rast vienošanos par to, kurš turpmāk vadīs Eiropas Komisija, Eiropadomi un Ārējo dienestu. Parīze gatavojas olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm; artavu rīkošanā sniedz arī latvieši. Akreditēti 6 sportisti no Latvijas Paralimpiskajām spēlēm, tomēr galīgais skaits būs zināms vien jūlija beigās.

Vēlētāji savu vārdu ir teikuši. Latvija ir deleģējusi savus deviņus deputātus darbam Briselē, pārējās valstis - savus. Interesanta ir gan mūsu pašu izvēle, gan tas, ko ir darījuši vēlētāji arī citviet Eiropā. Redzam, ka ne vienā vien valstī pēc rezultātu paziņošana nes līdzi arī tādus pamatīgus iekšējos satricinājumus. Francijā ir atlaists parlaments, šūmēšanās notiek vēl kādās valstīs. Un jautājums - kā ir Latvijā, kādus secinājumus mēs varam izdarīt kopumā, uzzinot vēlētāju gribu? Kāpēc tā izvēle tāda un ko varam sagaidīt no jaunā Eiropas Parlamenta? Krustpuktā izvērtējam vēlēšanu rezultātus. Diskutē politologs Andis Kudors, "Mediju Tilts" līdzdibinātājs, sabiedrisko attiecību eksperts Filips Rajevskis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jegermanis.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā, sestdien, 8. jūnijā, līdz pulksten 12.00 Latvijā nobalsojuši 130 582 vēlētāji, bet kopā ar iepriekšējo balsošanu vēlēšanās piedalījušies jau 258 032 cilvēki jeb 17,3% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati. Visvairāk balsstiesīgo līdz šim nobalsojusi Vidzemes vēlēšanu apgabalā – 22,79%, tam seko Kurzemes vēlēšanu apgabals, kur savu izvēli izdarījuši 19,8%. Zemgalē nobalsojuši 19,37%, Latgalē – 13,56%, bet Rīgas apgabalā – 13,7%. Sazināmies ar korespondentiem Rīgā un Latvijas novados, kā arī Eiropā un Kijivā, interesējoties, kā norit vēlēšanās un kāda ir balstiesīgo aktivitāte. Tas ir pilsoņa pienākums un šobrīd, kā vēl nekad mums ir svarīgi, kas mūs pārstāvēs Eiropas parlamentā – tie ir galvenie viedokļi, kā savu došanos uz vēlēšanām pamato vidzemnieki. Latgalē, kur tradicionāli bijusi zemākā vēlētāju aktivitāte iepriekšējās balsošanas dienās, arī šodien pilsoņi uz vēlēšanu iecirkņiem dodas kūtri. Liepājā šodien vēlētāji kļuva aktīvāki ap pulksten 9:00 no rīta, kad dažbrīd veidojās rindas pie diviem iecirkņiem, kas atrodas Liepājas Latviešu biedrības namā un parasti arī citās vēlēšanās ir visaktīvāk apmeklēti.*** Šorīt pulksten astoņos no rīta durvis vēra arī balsošanas iecirknis Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Rīta pusē tur pat bija izveidojusies neliela vēlētāju rinda. Ārpus Latvijas vislielākais un aktīvākais vēlēšanu iecirknis Eiropas Parlamenta vēlēšanās atrodas Briselē. Arī šogad Latvijas vēstniecībā Beļģijā, kur ir izvietots šis iecirknis, ir gaidāma vērā ņemama balsotāju rosība.

Aizdomās par Krievijas iejaukšanos, Beļģijas policija veikusi kratīšanu kāda Eiropas Parlamenta (EP) darbinieka dzīvesvietā un viņa birojā eiropas parlamenta ēkā Briselē. LIZDA iniciatīva par nozares neuzticības izteikšanu Čakšai pagaidām vāji atbalstīta. Iecere par samazinātu PVN ēdināšanai turpina virzību Saeimā. Saeimas komisija virza tālāk Rēzeknes domes atlaišanas ieceri; debatē par pagaidu administrāciju.

Biļetes uz Nereāli labo pasākumu - https://www.bezrindas.lv/lv/nereali-labs-pasakums/13401/   Kļūsti par mūsu patreon un klausies epizodes LIVE ieraksta laikā un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeVala Iegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/ Pieseko mūsu soctīkliem šeit - https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa https://www.instagram.com/podkasts_bizevala/

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vēlēšanu rezultāti Taivānā. Vai Ungārijai varētu atņemt balstiesības Eiropadomē? Tramps triumfē priekšvēlēšanu cīņā Aiovas štatā. Aktualitātes analizē TvNet žurnālists Arturs Bikovs, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un valodu students, Taivānas vērotājs un "Taiwanese tailes" bloga autors Aleksandrs Gross. Savaldīt Orbānu Decembra vidū Eiropadomes samitā notika divas svarīgas lietas – 26 Eiropas valstu līderi bez Ungārijas premjera Viktora Orbāna klātbūtnes vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu. Un Ungārijas veto bloķēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderu vienošanos par finansiāla atbalsta paketi Ukrainai 50 miljardu eiro apjomā. Kopš decembra Briselē spriests par to, kā apiet Ungārijas veto un nodrošināt Ukrainai ļoti būtisko finansējumu. Piektdien, 12.janvārī, 120 Eiropas Parlamenta deputāti pieprasīja apturēt Ungārijas balsstiesības Eiropadomē, ņemot vērā Eiropas Savienības 7.pantu. Pants nosaka, ka  Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, (..) tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. Ja lēmumu pieņems, tā būs pirmā reize ES vēsturē, kad šis pants tiek piemērots un eiroparlamentārieši norāda, ka tas būs spēcīgs signāls visām dalībvalstīm, ka tiesiskuma un valstu sadarbības apdraudēšana netiks tolerēta. Nākamā Eiropadomes tikšanās plānota 1.februārī. Trampa triumfs Aiovas štats parasti ir pirmais, kur reizi četros gados iesākas priekšvēlēšanu cīņa, lai noteiktu, kas gada beigās sacentīsies par saimnieka krēslu Baltajā namā. Arī šoreiz nedēļa iesākās ar cīņu par nomināciju Republikāņu partijā, un tajā ļoti pārliecinošu uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps. Viņu atbalstījusi puse no visiem republikāņu vēlētājiem. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo Trampa uzvaru prognozēja visas socioloģiskās aptaujas. Intriga bija par to, kurš varētu ieņemt otro vietu. Un to izdevās izraut Floridas gubernatoram Ronam De Santesam, tomēr turpat līdzās ir arī bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Heilija. Ļoti bieži pēc pirmajām vēlēšanām no tālākas cīņas izstājas visnepopulārākie kandidāti, un pirmais par to paziņoja uzņēmējs Vimeks Ramasvami, kurš palika ceturtajā vietā. Viņš teica, ka turpmāk pilnībā atbalstīs Donaldu Trampu. Kaut arī Nikija Heilija palikusi trešajā vietā, viņa pagaidām no cīņas negrasās izstāties. Heilija lielāko uzsvaru liek uz citiem aptauju rezultātiem. Pašreizējais vēlētāju noskaņojums rāda, ka Trampa un Baidena cīņā rezultātu vēl grūti prognozēt. Tur abiem kandidātiem būtu līdzīgs atbalsts. Bet ja cīņa būtu starp Heiliju un Baidenu, Heilija pārliecinoši uzvarētu ar 17 procentu lielu pārsvaru. Tādā gadījumā par Heiliju balsotu arī daudzi demokrātu vēlētāji, par spīti viņas pārliecībai, piemēram, abortu jautājumos. Taivāna turpina skatīties ASV virzienā Taivānā nedēļas nogalē notika prezidenta vēlēšanas, un tām rūpīgi sekoja līdzi visa pasaule. Pieaug bažas, ka Taivāna var kļūt par vēl vienu starptautiskās spriedzes epicentru. Kopš 1949.gadā šajā salā patvērās pilsoņkarā sakautā Ķīnas Republikas nacionālistu valdība, bet komunistu ieņemtajā kontinentālajā daļā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, Taivāna un kontinentālā Ķīna tiek pārvaldītas atsevišķi. Taču Pekina uzskata Taivānu par savas teritorijas sastāvdaļu un arvien uzstājīgāk sola panākt valsts atkalapvienošanu.  Šajās vēlēšanās līdzšinējais viceprezidents Lai Cjinde no Demokrātiskās progresīvās partijas sacentās ar opozīcijā esošās Ķīnas Nacionālistu partijas kandidātu Hou Jouji, kurš solīja uzlabot attiecības ar Pekinu. Bija arī trešais kandidāts no Taivānas Tautas partijas, kas teicās atrast vidusceļu un saglabāt ciešas attiecības gan ar Vašingtonu, gan būt pielaidīgāks pret lielo Ķīnu. Ņemot vērā, ka tā ir jauna partija, vairāk nekā 26 procentu vēlētāju atbalsts ir uzskatāms par ļoti labu. Tomēr pāri par 40 procentiem vēlētāju atbalstīja līdzšinējo viceprezidentu, un tas nozīmē, ka Taivāna turpinās līdzšinējo politisko kursu, iestājoties par ciešākām attiecībām ar Savienotajām valstīm. ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens pēc rezultātu paziņošanas apsveica jauno prezidentu, šādi izpelnoties asu Ķīnas nosodījumu. Pekina nekavējās ar paziņojumu, ka tā nemainīs savu politisko apņemšanos, un patīk tas citiem vai nē, bet Taivāna būs daļa no lielās Ķīnas.  Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā uzmanību veltām diviem lielajiem kariem, kas norisinās pasaulē, un starptautiskajiem centieniem neatstāt šos dramatiskos notikumus pašplūsmā. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis. Izraēlas karš – taktiski panākumi, stratēģiski riski Kopš mēneša sākuma Izraēlas Aizsardzības spēki turpina militāro operāciju Gazas joslā, kas novembra beigās uz laiku tika apturēta, notiekot gūstekņu apmaiņai starp Izraēlu un teroristisko grupējumu „Hamās”. Sektora ziemeļdaļa ar Gazas pilsētu šobrīd pamatā ir izraēliešu kontrolē, lai gan vairākos tās rajonos turpinās nopietna palestīniešu kaujinieku pretestība. Par Izraēlas spēku galveno taktisko mērķi pēdējās nedēļās kļuvusi Gazas joslas otra lielākā pilsēta Hanjunisa sektora dienviddaļā. Sauszemes operācijās pavada plaši gaisa triecieni pilsētas dzīvojamajiem rajoniem. Tādējādi arvien sašaurinās civiliedzīvotājiem nosacīti drošā teritorija, un pēc Apvienoto Nāciju organizācijas aplēsēm apmēram 80% no vairāk nekā diviem miljoniem Gazas josla iedzīvotāju pametuši savas pastāvīgās dzīvesvietas un koncentrējušies relatīvi drošākajos rajonos, kur dzīves apstākļus ANO pārstāvji raksturo kā „elli zemes virsū”. Tas viss raisa arvien vairāk Izraēlai veltītas kritikas starptautiskā līmenī. Pēdējās nedēļās brīdinoši viedokļi izskan arī no Telavivas stingrākā sabiedrotā – prezidenta Baidena administrācijas puses. Tai skaitā vakar prezidents Džo Baidens publiski paziņoja, ka Izraēlas veiktā Gazas joslas bombardēšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, draudot tai laupīt starptautisko atbalstu. Dažas stundas vēlāk prezidenta teikto acīmredzami apstiprināja ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, kas aicina uz tūlītēju uguns pārtraukšanu Gazā. Par šo rezolūciju balsoja 153 dalībvalstis, atturējās 23, pret bija tikai desmit, t.sk. pati Izraēla un Savienotās Valstis. Līdztekus šim diplomātiskajam atbalstam Vašingtona turpina sniegt Telavivai arī militāro, piegādājot militārās operācijas turpināšanai nepieciešamo munīciju. Tomēr, kā redzams, Vašingtona un Telaviva nonāk arvien lielākā starptautiskā izolācijā, un premjera Netanjahu valdībai būtu jāapsver, vai par militāri taktiskajiem ieguvumiem tā nemaksā pārāk augstu stratēģisku cenu, padarot neiespējamu nākotnes dialogu ar palestīniešiem. Ukrainas liktenis Savienoto Valstu iekšpolitikas valgos Vakar, 12. decembrī, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis trešo reizi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ieradās vizītē Vašingtonā. Šim apmeklējumam trūka tās pacilātās gaisotnes, kāda bija raksturīga iepriekšējām reizēm. Nenotika Zelenska uzstāšanās Kongresā, sarunas ar amerikāņu likumdevējiem tika vestas aiz slēgtām durvīm, un Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons pat neuzskatīja par nepieciešamu kopā ar Ukrainas līderi tikties ar presi. Pasaules medijiem nepaslīdēja garām nepamanītas izmaiņas prezidenta Baidena retorikā, kur līdz šim ierasto deklarāciju par atbalstu Ukrainai „cik ilgi tas būs nepieciešams”, nomainījusi cita – „cik ilgi varēsim”. Tas izriet no situācijas Savienoto Valstu Kongresā, kur vairāk nekā 60 miljardus lielā turpmākās palīdzības pakete iestrēgusi, Republikāņu partijas frakcijai padarot tās piešķīrumu atkarīgu no administrācijas piekāpšanās imigrācijas politikas jautājumos. Nav sekmējies prezidenta administrācijas manevrs, mēģinot apstiprināt plašu 110 miljardu izdevumu paketi, kur līdz ar palīdzību Ukrainai, Izraēlai un Taivānai iekļauts arī dāsnāks finansējums Savienoto Valstu un Meksikas robežas stiprināšanai. Republikāņi vēlas nopietnas izmaiņas politiskā patvēruma pieprasītāju reģistrēšanas kārtībā un, kaut pauž simpātijas Ukrainas prezidentam, uzskata šo politisko vienošanos par principiāli svarīgu. Savukārt ar iespējamu piekāpšanos republikāņu prasībām nāktos grūti samierināties Demokrātu partijas kreisajam spārnam. Tā nu Ukrainas liktenis izrādās sapinies amerikāņu samežģītās iekšpolitikas valgos. Strupceļš, kādā šobrīd šķiet nonākusi Savienoto Valstu politika, draud ar jau agrāk piesaukto iestrēguma situāciju frontē un ilgstošo nogurdināšanas karu, uz kādu nepārprotami cer agresorvalsts līderis Putins. Orbans turpina ieriebt Ukrainai un Eiropai Eiropadomes sanāksme, uz kuru savienības valstu vadītāji rīt, 14. decembrī, pulcēsies Briselē, solās būt viena no tām, kurās lēmumus pieņem pēc ilgām un mokošām nomoda stundām. Par to, pirmkārt, gatavs parūpēties odiozais Ungārijas līderis Viktors Orbans, kura viedoklis, kā ierasts, nesakrīt ar vairuma dalībvalstu nostāju sanāksmes būtiskākajos jautājumos: par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un finansu atbalsta piešķiršanu tās finanšu sistēmas stabilizācijai. Taču Ungārijai ir iebildumi – Ukraina esot hroniski korumpēta valsts, savukārt tās atbalstīšana karā pret Krieviju nedodot vēlamos rezultātus. Atbalsta piešķiršanu Ukrainai var sarežģīt arī t.s. taupīgo valstu nostāja. Tās ir turīgās savienības valstis, pamatā no Eiropas ziemeļiem, kuras ir gatavas atbalstīt Ukrainu, tikai mazinot citas savienības kopbudžeta pozīcijas. Dalībvalstis gan var sniegt Kijivai atbalstu uz divpusēju nolīgumu pamata, taču tas būtu vēl viens trieciens Eiropas Savienības kā vienota veseluma reputācijai. Kas attiecas uz iestāšanās sarunu sākumu, tad Budapeštas valdonis divās nesenās vēstulēs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņojis, ka nepiekrītot tādu uzsākšanai. Ukraina neesot gatava iestāties, tā esot pārāk liela valsts, kuras lauksaimniecības ražojumu ieplūšana kopējā tirgū destabilizēšot visa bloka ekonomiku. Savu pozīciju Orbans raksturo kā principiālu nostāju vēsturiskas izšķiršanās sakarā, ko nemainīšot kāda vienošanās par Briseles līdz šim aizturētā, desmit miljardus lielā atbalsta apjoma piešķiršanu Budapeštai. Tomēr, kā norāda daudzi, t.sk. Ungārijas opozīcijas pārstāvji, visa šī „vēsturiskā principialitāte” izrietot no Orbana vēlmes pakalpot Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba izteicies, ka pat nevēloties domāt par tām graujošajām sekām, kādas viņa valstij nestu Eiropadomes nespēja vienoties par pozitīviem lēmumiem minētajos jautājumos. Sagatavoja Eduards Liniņš.