Podcasts about mekl

Tiekamies ar Artūru Sumoviču, lai parunātu par medībām. Šoreiz ļoti jautrās noskaņās, jo ierakstām 1.aprīlī, un joki plūst bez pārtraukuma. Tādēļ arī dažādi mazliet pabriesmīgi medniekstāsti, kurus labāk neklausīties, ēdot brokastis. Tad diskutējam par to, kādēļ medī mednieki - ne jau tādēļ, lai kādam novērstu postījumus. Runājam par to, kas ir mednieka laime. Epizode sadarbība ar SIA "Ieroči" - 9 veikali visā Latvijā. Meklē visu arī internetveikalā: https://siaieroci.lv/Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Ziema nav šķērslis remonta darbiem! Kas jāņem vērā gada aukstajā laikā, veicot remonta darbus mājoklī un kādas gudrības jāliek lietā, lai par paveikto būtu prieks arī citos gadalaikos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma profesionālās izglītības pedagoģes Sandra Miklašēvica un Gunita Ķēniņa, kā šī paša tehnikuma 4.kursa audzēkne profesijā "Apdares darbu tehniķis", "Worldskills 2024 Lyon" dalībniece nominācijā "Flīzēšana" Elza Petruņko. Viens no darbiem, ko var izdarīt ziemā, ir pielikt grīdlīstes, kas bieži vien pēc lielajiem darbiem istabas stūrī gaida vairākus gadus, kad tās pieliks. Meklējot meistarus kādu darbu veikšanai, raidījuma viešņas iesaka labāk uzklausīt citu ieteikumus, nevis paļauties un interneta portālos pieejamiem sludinājumiem, kas piedāvā darbus veikt. Var arī vērsties specializētos veikalos un vaicāt meistara palīdzību konkrētā darbā, bet tas nebūs lēti.

NBS komandieris Kaspars Pudāns iesaka izvairīties no starpnieku lomas miera uzturēšanā starp Krieviju un Ukrainu. Meklē idejas Rīgas centra atdzīvināšanai. Uzņēmēji aicina ieklausīties biznesa pārstāvjos. Valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai no nākamā gada prasīs dzīves vai darbavietas deklarēšanu Latvijā. Visā Latvijā – īpaši Kurzemē un Rīgā – ir slikta gaisa kvalitāte. Latvijas biatlonista Andreja Rastorgujeva un trenera Ilmāra Briča konflikts. Biatlonists vērsies policijā.

Studijā aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”).

Magnificat noslēpumā - Marijas slavas dziesmai pievienojamies arī mēs. Mūsu skatienu pievēršot Dievam, piedzīvojam atvieglojumu, jo varam novērsties uz brīdi no sevis un savām problēmām. Slavēt Dievu ir mūsu privilēģija, mūsu aicinājums un arī mūsu izvēle. Meklējam atbildi, ko nozīmē slavēt Dievu ar savu dzīvi un kā slavēt Dievu Rožukroņa lūgšanā.

Plāno aizliegt Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem Latvijā iegādāties nekustamo īpašumu Latvijā. Telefonkrāpnieki izkrāpj miljoniem eiro. Meklē risinājumus iedzīvotāju pasargāšanai. ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss kritizē Eiropas Savienību par pārāk striktiem noteikumiem digitālajā jomā un Ķīnu par mēģinājumiem izmantot mākslīgo intelektu, lai kontrolētu savus iedzīvotājus. Miljons hrivnu gadā un bezprocentu hipotēka – ar šādiem materiāliem labumiem pievienoties Ukrainas armijai tiks vilināti gados jaunākie Ukrainas vīrieši, kuri šobrīd obligātā kārtā vēl netiek iesaukti.

Studijā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (JV) un Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājas biedrs Jānis Vitenbergs (NA).

Raidījumā Pievienotā vērtība analizējam, kurp dodas Eiropas ekonomika un arī par vecuma diskrimināciju darba tirgū. Veidojas paradokss - visās valstīs trūkst darba roku, bet tajā pašā laikā cītīgi noraidām būtisku darba meklētāju daļu. No visiem darba meklētājiem 40 % ir vairāk nekā 50 gadu. Un tieši par diskrimināciju vecuma dēļ darba meklejumos dzirdam bieži. Darba meklētāji sūdzas: no vienas puses darbinieku trūkstot, nav kas strādā, no otras - vecāki cilvēki netiekot pat izskatīti kā potenciālie kandidāti. To apstiprina arī personāla atlases kompānijas "Alma Career Latvia" aptaujas dati.  Aivis Brodiņš, “Alma Career Latvia” vadītājs, Sabiedrības integrācijas fonda rīkotajā vebinārā par izvairīšanos no diskriminācijas skaidroja, ka par diskrimināciju vecuma dēļ sūdzas ne tikai vecāki darbinieki, bet arī jaunieši un jaunie darbinieki. Bet kādēļ tā? Nozares pārstāvji saka: protams, reizēm ir klaja un atklāta diskriminācija, bet bieži vien tā ir neapzināta rīcība. Sākot jau ar to, kā rakstam darba piedāvājumu. Un tad - kur ievietojam darba sludinājumu? Sociālajos tīklos varam atdot darba sludinājumu algoritmu varā, un tie mūsu aicinājumu var rādīt tikai kādai konkrētai vecuma grupai. Un arī atlases procesā - ko izvēlamies virzīt tālāk, ko jautājam intervijās un kā izturamies pret dažādiem kandidātiem? Kādas iespējas piedāvājam? Un kā pieņemam lēmumu, kuru tad aicināt pievienoties kolektīvam?

Daudzdzīvokļu māju renovācija Latvijā virzās uz priekšu lēni. Iemesli tam dažādi. Raidījumā Kā labāk dzīvot meklējam iespējas, kā ēku renovācijas procesu padarīt ātrāku gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. Andalizē jurists Jānis Uzulēns, namu pārvaldiece Irēna Rusiņa un inženieris Artūrs Veiss. Nav indikāciju, ka būtu pieaugusi interese par māju atjaunošanu. "Daudzas mājas vēl tikai ir ceļa uz biedrību dibināšanu. Tas ir pirmais un svarīgākai solis, kā nonākt līdz reālai mājas atjaunošanai. Kur ir biedrība, veidojas kopīga izpratne, sevišķi par kopīpašuma daļu. Tālāk jau saprast, kas mājai ir par problēmām un kurš to var izdarīt. Tādam vajadzētu būt rīcības algoritmam. Tas nav sarežģīts, ja cilvēki atmet negācijas, kāpēc to vajag, tas ir dārgi," vērtē Jānis Uzulēns. Iespējams, ka valsts un pašvaldību pusē problēma ir, ka pa maz tiek skaidrots. Irēna Rusiņa arī atzīst, ka biedrības ir risinājums. Viņas ieskatā varbūt vairāk vajadzētu runāt par mājas atjaunošanu, ne tikai par siltināšanu un šis vārds varētu būt noguris. Cilvēkiem vajadzētu stāstīt, kādi viņam būs ieguvumi, ja māju remontēs.  "Jāskatās kompleksi un jāmaina fokuss - mēs ejam uz māju atjaunošanu, ne siltināšanu. Jā, siltināšana iet roku rokā, bet mainīt fokusu - remontēt, salabot, ilgtermiņā dzīvot labākā vidē, drošākā vide," norāda Irēna Rusiņa.

„Esmu apsēsts ar domu, kā veicināt mākslas evolūciju. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vispār nodarbojos ar mākslu,” – tā saka ievērojamais franču konceptuālists Bernārs Venē , kura retrospekcija „Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024” pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas birža”. Viņu mēdz dēvēt par cilvēku – orķestri, jo Venē savas 60 gadus ilgās karjeras laikā strādājis un turpina strādāt visdažādākajos žanros, bet visa viņa profesionālā darbība ir cieši saistīta. Un tās pamatā ir nemitīga robežu pārkāpšana un jaunu ideju meklēšana mākslā.  „Zināt, kāpēc es esmu izdzīvojis? Jo strādāju deviņas dienas nedēļā, divdesmit astoņas stundas dienā,” man saka Bernārs Venē, kad tiekamies uz interviju mākslas muzejā „Rīgas birža”. Venē ir 83 gadi, ap metru deviņdesmit stalts augums, nebēdnīgas uguntiņas acīs un apbrīnojams stāstnieka talants. Viņa karjera mākslā stiepjas vairāk nekā 60 gadu garumā, un galvenā lieta, kas jāzina par šo mākslinieku: viņa pamatprincips ir visu laiku paplašināt robežas un meklēt kaut ko jaunu. Un tieši tā viņa darbos ienāca matemātika, kas, kā viņš saka, ietver “visaugstāko iespējamo abstrakcijas līmeni mākslā.” "Matemātika ir visu manu retrospekciju centrā. Cilvēki vienmēr prasa: Bernār, kāpēc tu izmanto matemātiku savos darbos? Vai tad tu esi matemātiķis? Nē, es ne tikai neesmu matemātiķis; man tā ārkārtīgi slikti padodas. Un tad viņi jautā: bet kā tad tu vari izmantot matemātiku, ja to nesaproti? Nu, tieši tāpat kā Sezāna kungs un Monē kungs gleznoja augus, kokus un puķes, nebūdami botāniķi. Cilvēki iedomājas: ja tu to dari, tad noteikti esi eksperts! Nē. Tu izmanto konkrēto tēmu, jo uzskati, ka caur to vari pavērt jaunu ceļu mākslā. Tas nenotiek racionāli, bet intuitīvi. Bet, protams, šo procesu pavada šaubas, jo neviens pirms tevis to nav darījis. Matemātika taču ir mākslas pretstats! Tā ir loģiska, tieša, konkrēta, bet māksla ir brīva un dzejiska, caur to tu izsaki sevi… Matemātikā tu neizsaki sevi, tu esi racionāls." Bernārs Venē jau vairākas desmitgades ir viens no lielajiem vārdiem konceptuālajā mākslā. Publiski visvairāk zināmas viņa monumentālās, ar tumšbrūnu rūsas patinu klātās tērauda skulptūras. Piemēram, „Arc Majeur” jeb ‘lielā arka' – 60 metrus augsta un 250 tonnas smaga konstrukcija, kas kā apgāzts pusmēness no abām pusēm aptver šoseju Beļģijā starp Namīru un Luksemburgu. Bet pērn Parīzes piepilsētā Sandenī atklāja viņa skulptūru – veltījumu olimpiskajai lāpai, kas bija vienīgais speciāli Parīzes Olimpiskajām spēlēm radītais publiskais mākslas darbs Francijā. Bet Venē sevi neuzskata par tēlnieku. Viņa darbības pamatprincips ir nemitīga robežu paplašināšana mākslā, meklējot arvien jaunus veidus, kā paveikt to, ko vēl neviens nav darījis. Un izteiksmes līdzekļi ir tikai estētiskā puse – viņš veidojis gan gleznas, gan skulptūras, rakstījis mūziku, dzeju un pat iestudējis baletu… vertikālā plaknē. Tieši jaunu ideju meklējumos viņš savulaik nonāca pie matemātikas. Sešdesmitajos gados Venē veidoja ciļņus no kartona un krāsoja tos nevis ar otu, bet pulverizatoru – līdzīgi kā krāso mašīnas.

Meklēt un doties.

Kā šodienas teātri var bagātināt gadsimtiem senās delartiskās komēdijas paņēmieni? Atbildi uz šo jautājumu meklē gan režisors Kārlis Krūmiņš, kurš to pēta savā doktora darbā, gan topošie aktieri, kuri Krūmiņa vadībā iestudējuši laikmetīgu masku komēdiju, interpretējot šo seno teātra spēles formu jaunās skaņās. Būs gan maskas, gan improvizācija, gan delartiskajai komēdijai raksturīgie tipāži un ekspresīvā spēles tehnika, bet par ko caur tiem var runāt, kā smīdināt un caur to runāt par svarīgo 21.gadsimtā? Delartiskā komēdija jeb „commedia dell'arte” ir agrīna profesionālā teātra forma, kas dzimusi Itālijā un bija populāra visā 16. – 18. gadsimta Eiropā. To raksturo maskas, improvizācija, konkrēti tipāži un īpaša spēles tehnika, kas saistās ar augstu temporitmu un spilgtu emocionalitāti. Tam ir savs iemesls, jo aktieri visbiežāk uzstājās pilsētas laukumos un tirgus plačos, tāpēc uzvedumam bija jābūt spilgtam un smieklīgam.  Kā delartiskās komēdijas elementi strādā mūsdienu teātrī? Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursa aktiermākslas studenti uz to meklē atbildes kopā ar pedagogu un režisoru Kārli Krūmiņu izrādē „Sapņotāji”. Uzdevums ir dubultatbildīgs, jo studentiem šis ir viens no diplomdarbiem, bet Krūmiņam – doktorantūras studiju noslēguma darbs. Delartiskās komēdijas žanru viņš savulaik iemīlēja kā students, kopā ar viespedagogu Dāvidu Džovanzanu veidojot nu jau leģendāro Šekspīra „Simbelīna” iestudējumu.

Kanādas premjerministrs Džastins Trudo atkāpjas no amata. Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējušies ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā. Somi meklē vainīgos, kas sabojāja Somijas un Igaunijas elektrības savienojumu 2024. gada nogalē. Aktualitātēs analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis. Džastins Trudo aiziet pats 6. janvārī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo paziņoja par savu demisiju un arī atkāpšanos no Kanādas Liberālās partijas vadītāja posteņa. Partijai nu jāizraugās jauns līderis un valdības galva, kas nav viegls uzdevums, jo, kā norāda Kanādas politikas eksperti, harizmātiskais Trudo esot padarījis liberāļus par izteikti ap līderi centrētu partiju, pie tam nav parūpējies par stabilu kandidātu sava darba turpināšanai. Lai nodrošinātu netraucētu procesa norisi, Kanādas Parlamenta darbība ir apturēta līdz 24. martam. Džastins Trudo stājās pie Liberālās partijas stūres 2013. gadā, kad partija jau astoto gadu bija opozīcijā, un sekmīgi aizvadīja to līdz uzvarai 2015. gada vēlēšanās. Kopš tām viņš nemainīgi bijis Kanādas valdības galva, tiesa, pēc 2019. gada vēlēšanām tā bija mazākuma valdība. Ap 2022. gada vidu liberāļu galvenie konkurenti – Konservatīvā partija – reitingos pirmoreiz pārspēja valdošo spēku, un kopš tā laika viņu pārsvars tikai audzis. Šobrīd, ar nepilniem 45% pret 20%, tas ir jau vairāk nekā divkāršs. Galvenais sabiedrības neapmierinātības iemesls ir pēdējos gados strauji augusī dzīves dārdzība, sevišķi pārtikas un mājokļu cenu kāpums, bez tam pailgajā varas periodā Trudo uzkrājis arī dažus reputācijas „melnumus”. Un, nepārprotami, aizejošā premjera politisko likteni ietekmējis arī Trampa faktors. Kanāda kļuvusi par vienu no jaunievēlētā Savienoto Valstu līdera ārpolitisko verbālo izlēcienu objektiem, it kā pus pa jokam deklarējot, ka tai jākļūst par ASV 51. pavalsti, un jau pilnā nopietnībā piesolot pamatīgus ievedmuitas tarifus, kas varētu draudēt Kanādai ar jaunām ekonomiskām problēmām. Premjerministra Trudo mēģinājumi stabilizēt situāciju, personīgi tiekoties ar Trampu, izraisījuši negatīvu reakciju viņa paša valdībā. Tiek spriests, ka šie kontakti bijuši viens no galvenajiem premjera domstarpību cēloņiem ar viņa vietnieci un finanšu ministri Kristiju Frīlendu, kura negaidīti demisionēja decembra vidū. Frīlenda esot uzstājusi uz stingrāku Kanādas stāju attiecībās ar vareno dienvidu kaimiņu. Tā nu Džastins Trudo, nenoliedzami viens no spilgtākajiem mūsdienu politiķiem, nolēmis pamest premjera amatu pats, pirms viņu no tā izmet nelabvēlīgā konjunktūra. Ukraina cīnās Svētdien, 5. janvārī, Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējās ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā, vairākos virzienos pārejot pretuzbrukumā. Kā ziņo avoti kā vienā, tā otrā frontes pusē, ukraiņi plaši izmantojuši radiosignālu slāpēšanu, lai paralizētu Krievijas lidrobotu darbību. Krievija jau paziņojusi, ka ukraiņu spēku virzība apturēta, uzbrucēju kaujas tehnika iznīcināta, tomēr šī Ukrainas spēku aktivizēšanās tai nepārprotami ir nepatīkams pārsteigums. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien videouzrunā paziņoja, ka Krievijas spēkiem tiek nodarīti nopietni zaudējumi un Ukraina turpina paturēt savā kontrolē buferzonu Krievijas teritorijā. Krievija gan turpina spiedienu Ukrainas austrumos. Tā paziņojusi, ka ir ieņēmusi Kurahoves un Toreckas pilētas Doņeckas apgabalā, par kurām jau vairākus mēnešus notiek intensīvas kaujas. Sevišķi svarīga esot nozīmīgā transportmezgla Kurahoves sagrābšana, kas ļaušot ātrāk izvērst uzbrukumu atlikušajai Doņeckas apgabala daļai. Tomēr, saskaņā ar Ukrainas puses ziņoto, tās spēki joprojām atrodas abās pilsētās un turpina cīņu. Tikām pirmajā jaunā gada nedēļā Krievija turpinājusi raķešu un lidrobotu triecienus Ukrainas civilajai infrastruktūrai, kuros vairāki cilvēki gājuši bojā, vairāki desmiti ievainoti. Savukārt Ukrainas Jūras spēki paziņojuši, ka to palaistiem lidrobotiem izdevies iznīcināt vai bojāt divas Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas „Pancir” un vienu zeme-gaiss raķešu sistēmu „Osa” okupētajā Ukrainas Hersonas apgabala daļā. Jūras „huligānu” medības Somu līcī 7. janvārī Somijas policija paziņoja, ka ar Zviedrijas Jūras spēku palīdzību no dzelmes Somu līcī izcelts enkurs, kas, domājams, piederējis ar Krievijas naftu pildītajam tankkuģim „Eagle S”, kuru somu krasta apsardze arestēja decembra nogalē. Ar Kuka salu pundurvalsts karogu kuģojošais peldlīdzeklis tiek turēts aizdomās par to, ka mērķtiecīgi vilcis enkuru pa grunti, saraujot Igaunijas un Somijas elektrotīklu savienojumu un četras globālā tīmekļa savienojuma līnijas. Ja tīmekļa savienojumi jau atjaunoti, tad augstsprieguma kabeļa remonts prasīs vairākus mēnešus. Bez tam aizdomas raisa arī „Eagle S” krava, kas, pēc visas spriežot, varētu būt sankcijām pakļautie Krievijas naftas produkti, respektīvi, šis kuģis acīmredzot pieder tā dēvētajai „Krievijas ēnu flotei”. Decembra vidū divpadsmit valstis – Vācija, Lielbritānija, Polija, Nīderlande, piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis – vienojās par pasākumu kompleksu šīs „ēnu flotes” apkarošanai. Tā kā zemūdens komunikāciju bojāšana uzskatāma par sabotāžas aktu, pret kuģa komandu un īpašnieku, kādu Apvienotajos Arābu emirātos bāzētu kompāniju, ierosināta krimināllieta; komandas locekļiem noteikts aizliegums izbraukt no Somijas. Tāpat Somijas un Igaunijas policija turpina izmeklēt ļoti līdzīgu gadījumu, kad, domājams, pa grunti vilkts Ķīnas kravas kuģa enkurs bojāja gāzesvadu starp Somiju un Igauniju un vairākus telekomunikāciju savienojumus. Kā norādījusi Somijas puse, attiecīgās Ķīnas institūcijas sadarbojoties ar izmeklēšanu. Kas attiecas uz domājamo sabotāžas pasūtītāju, proti, Kremli, tad tas izteicies, ka notikušajam ar Krieviju neesot nekāda sakara. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma. Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!” Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas tiekamies „Zoom” intervijā ar režisori Sauli Bļuvaiti, viņa stāsta, ka modeļu kastingus izmantojusi tikai kā sev pazīstamu vidi, lai runātu par ko sev svarīgāku. „Man tas ir stāsts par sevis meklējumiem, kad tu esi 13 gadus veca meitene un cilvēki uz tevi sāk skatīties citādi nekā iepriekš. Tevī sāk redzēt jaunu sievieti, lai gan tu vēl esi bērns. Cilvēki tevi redz citādāk, nekā tu pati jūties. Tev regulāri nākas pieredzēt aizskarošus vārdus, aizskarošu rīcību, un tas ir bailīgi. Es šajā filmā ieliku daudz situāciju no dzīves, dažas frāzes pat vārdu pa vārdam, jo tāda bija arī mana 13-14 gadnieces realitāte. Arī es pusaudža gados piedalījos dažos modeļu kastingos, bet tas nebija nekas nopietns. Tas toreiz vienkārši bija veids, kā pavadīt brīvo laiku – kopā ar draudzenēm pēc skolas aiziet uz kādu kastingu, pafotografēties… Tas ir vecums, kad vienkārši gribas būt smukai, populārai un saņemt apliecinājumu, ka tu iederies. Izklausās sekli, bet tīņa gados tam iet cauri gandrīz visi. Tu redzi skaistas sievietes skaistās drēbēs uz žurnālu vākiem vai soctīklos, un tev liekas, ka tu arī varētu tikt pie šīs spozmes, ja iestātos kādā modeļu skolā. Un ja esi gadījusies tieva un gara, tad daudzi saka – o, tu varētu būt modele! Vismaz manos pusaudža gados tā bija.” Par modelēm sapņo kļūt arī filmas „Izlecējas” galvenās varones Marija un Kristina kādā industriālā Lietuvas nomalē, kuras vietējā modeļu skola baro ar cerībām strādāt Parīzē un Tokijā, prasot naudu par arvien jaunām mācībām un fotosesijām. Šaubīgo modeļu biznesu viņa izmantojusi kā sava veida simbolu „viltus cerību pārdevējiem”, kuri izmanto cilvēku vājības, sapņus un reizēm arī izmisumu.  Latvijā filma „Izlecējas” šoruden tika rādīta vairākos izpārdotos seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Festivāla radošā direktore Sonora Broka atceras, ka lēmumu iekļaut to festivāla konkursa skatē pieņēma uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Un tas bija vēl pirms filmas panākumiem Lokarno kinofestivālā. Pašlaik nav zināms, vai Saules Bļuvaites filma „Izlecējas” jeb „Toxic” vēlreiz nonāks Latvijas kinoteātros. Bet režisore jau strādā pie nākamās filmas idejām un teic, ka jūt lielu brālību un atbalstu no savas paaudzes lietuviešu kinorežisoriem, no kuriem jau vairāki sevi ir spoži apliecinājuši starptautiskajā kino vidē. Saules Bļuvaites pirmā pilnmetrāžas filma saņēma Lietuvas Kino centra Debijas filmu programmas atbalstu. Ar nākamo jau būšot grūtāk, jo labu filmu veidotāju skaits Lietuvā – līdzīgi kā Latvijā – aug straujāk nekā kino nozarei pieejamais valsts finansējums.    

Raidījumā Piespēle šoreiz lielā saruna ar bijušo sportistu. Studijā viesojas kādreizējais motokrosa ar blakusvāģiem kantētājs Kaspars Stupelis. Runājam par profesionāla sportista sevis meklējumiem pēc tam, kad spožā karjera noslēgusies. Nedēļas topā: Sākas tautas balsojums “Trīs zvaigžņu balvai” sportā; Luka Banki atkāpjas no Boloņas “Virtus” basketbola kluba galvenā trenera amata, varēs koncentrēties tikai Latvijas izlasei; Pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova teicami spēlē sezonas finālturnīrā Dohā un izcīna bronzas godalgas.

"Klasikā" tiekamies ar dziedātāju Etīnu Emīliju Saulīti: runājam par Ralfa Vona-Viljamsa mūziku, kas skanēs koncertā 6. decembrī Rīgas Domā, muzicējot kopā ar ērģelnieci Līgu Īvāni un sitaminstrumentālistu Reini Tomiņu, par gaidāmajiem notikumiem, kas saistīti ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas absolvēšanu un sava ceļa meklējumiem vokālajā mākslā. *** 6. decembrī pulkste, 19 Rīgs Doma kbūs iespēja dzirdēt jauno un daudzsološo soprānu Etīnu Emīliju Saulīti, kura, vēl tikai būdama Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne, šī gada jūnijā pārstāvēja Latviju 42. Hansa Gabora jauno operas solistu konkursā un iekļuva finālā. Par izcilu sniegumu Etīna saņēma trīs īpašās balvas: Dzintaru koncertzāles balvu, Džeinas Kārtijas memoriāla balvu un Nīderlandes Nacionālās operas balvu. Šajā programmā satiksies divas mūzikas pasaules – Johana Sebastiāna Baha pārlaicīgums un monumentalitāte ar 20. gadsimta britu komponista Ralfa Vona Viljamsa spilgto tēlainību, pastorālajām noskaņām un īpaši skaisto melodismu. Ralfs Vons Viljamss bija angļu nacionālais simfoniķis, kā arī kaislīgs folklorists. Viņu iedvesmoja rakstnieki un dzejnieki Šekspīrs, Viljams Bleiks un Volts Vitmens. Viljamsa mūzikas kvalitātes brīnišķīgi atklāj cikls “Piecas mistiskas dziesmas”, ko caurstrāvo apcerīgums, dialogs ar Mīlestību, Dieva slavinājums un krāšņa muzikālā valoda. Bet īpašs virtuozitātes izaicinājums vokālistiem ir Trīs vokalīzes, komponista ‘‘Gulbja dziesma''.  Soprāns Etīna Emīlija Saulīte teic: ‘‘Ar Ralfa Vona Viljamsa mūziku esmu pazīstama jau sen, un man tā ir ļoti tuva. Šī komponista daiļradei piemīt neparasta spēja uzburt spilgtas ainavas un emocijas, kas, manuprāt, Ziemassvētku gaidīšanas laikam ļoti piestāv. Viljamsa opusi šajā reizē izskanēs nestandarta pārlikumos, sabalsojoties soprāna, ērģeļu un marimbas tembriem.'' Baha mūzikas cēlsvinīgo prieku sastapsim viņa ērģeļkompozīcijās, bet Baha liriskā intimitāte izskanēs komponista skaņdarbu pārlikumos marimbai.  Džona Ebenīzera Vesta “Fantāzija par divām Ziemassvētku dziesmām” ieskandinās klasisko un tautas melodiju mijiedarbi, savukārt Viljamsa “Fantāzija par angļu tautas dziesmu ‘“Greensleeves'' būs kā klusa refleksija par ziemas laika mūžīgo burvību. Baha diženums šajā koncertā satiksies ar Viljamsa smalko liriku, veidojot mākslas pasauli, kas atvērs klausītāju sirdis mierpilnai pārdomu svētku gaidīšanai.  

Turpinās "Prozas lasījumi 2024", kuri šogad iesākās ar igauņu rakstnieka Pētera Sautera autorvakaru. Viņa romāns „Neliec mani mierā” šovasar iznāca Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā sērijā „Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas laureātu darbi”, tulkojusi Maima Grīnberga. Autors Rīgā bija ieradies starp radošajiem darbiem Norvēģijā un Grieķijā. Tikšanās ar igauņu rakstnieku un tulkotāju Pēteru Sauteru novembra pievakarē notika Raiņa un Aspazijas mājā, tikšanās ritēja jautrā un draudzīgā noskaņā. Vakaru vadīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, uzsverot, ka Sautera romāns ir kas tāds, ko latviešu lasītājs nav lasījis, un iesāka ar citātu no grāmatas priekšvārda, ko rakstījusi Mārja Kangro. Rakstniekam ir arī aktiera izglītība, par to viņa komentārs ir tāds, ka rakstot kaut kas no lomu spēlēm esot.  Meklējot informāciju par rakstnieku, Arno Jundze norāda, ka iznirst dzīves apraksts un skandāli, kas saistās ar viņu. Par skandāliem Pēters Sauters komentē un viņa sacīto pārstāsta tulkotāja Daila Ozola. Latviešu lasītājs Pēteru Sauteru iepazinis, lasot „Bērnu grāmatu”, ko "Liels un mazs" izdeva 2007.gadā, arī stāstus „Vēdergraizes” un „Bandīts un biktstēvs”. Romāns „Neliec mani mierā” Igaunijā izdots 2013.gadā, latviešu izdevums 2024. gadā. Iegriezies Rīgā no rakstnieku rezidences Norvēģijā, Pēters Sauters tālāk devās uz Samosu Grieķijā, lai divus mēnešus veltītu laiku  tulkošanai.

Somu rakstnieces Kristinas Karlsones īsromāns "Līdz zemes malai" tulkotājas Maimas Grīnbergas (attēlā) prātā bijis jau sen, bet laikam tieši tagad pienācis īstais brīdis, lai tas piedzīvoju tulkojumu un izdevumu latviešu valodā izdevniecībā "Aminori". Par savu debijas romānu "Līdz zemes malai" Kristina Karlsberga saņēmusi Somijas prestižāko literatūras balvu, pamatojumā teikts, ka "šim romānam ir valdzinoša valoda, intriģējošs sižets un groda struktūra. Grāmatas niansēm bagātos teikumus gribas pārlasīt atkal un atkal. Romāns atklāj nezināmu vēsturi un ģeogrāfiju, un tā savādā, noslēpumainā noskaņa neatlaiž". 19. gadsimta Sibīrija, kur somi dodas laimi meklēt, ir maz aprakstīta laiktelpa, bet tāds fakts bija, savukārt Karlsones romāna varoņi gan ir fikcija - somu students Lennarts Falks, ārsts Gancs, Petrovi, Tēvs Spiross un vārdā nenosaukts ķīnietis… Raidījumu atbalsta:

Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti sevi apliecina diplomdarba izrādēs. Studijā jaunie aktieri Matīss Kučinskis un Poļina Čerņenoka, Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa un režisors Elmārs Seņkovs. Viņi visi meklē savu balsi teātrī. Varbūt laiks radīt jaunu Studentu teātri? Kultūras akadēmijā tagad ir Nacionālā skatuves mākslas skola, un 4. kursa studenti rāda savas diplomdarba izrādes – tajā skaitā „Kristāla bērni” vēl šovakar, 12. novembrī un „Māceklis/Moceklis” – 16. un 17. novembrī. Top vēl jaunas izrādes, un katrs rīts nāk ar neziņu un jauna atrašanu… Un, ja vajag nomirt gaisā, es to izdarīšu, saka viens no jaunajiem. 12. novembrī plkst. 19.00 Tallinas ielas kvartāla Angārā var noskatīties režisora Elmāra Seņkova izrādi “Kristāla bērni”, kurā izskan vienas paaudzes jaunu cilvēku stāsti. Izrādē piedalās vienpadsmit Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti, un šī izrāde tika pirmizrādīta 2024. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmā.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme 2001. gada nogalē vēlējos izveidot “Provinces” raidījumu par cilvēkiem, kas dzīvo mājā bez elektrības. Ko viņi domā, kā jūtas, ko zaudējuši savā dzīvē bez mums tik ierastās ērtības. Izrādījās, ka māju bez elektrības Latvijā ir daudz, ap četriem simtiem. Gandrīz vai neticami, ka dzīvojam 21. gadsimtā! Bet kuru no tām izvēlēties? Meklējumos atsijājās viena pēc otras, līdz es atradu viņus – Ilzi un Lucijanu Vuguļus Gaigalavas pagasta “Liepusalās”, Rēzeknes pusē, meža vidū septiņus kilometrus no pagasta centra. Tas arī bija iemesls, kāpēc nomaļā māja palikusi bez elektrības. Bija gada tumšākais laiks – decembra vidus. Mēs, Latvijas Televīzijas brigāde, režisore Dace Pakule (vēlāk Kokle), operators Salvis Šāvējs, gaismotājs Normunds Pavlovskis, šoferītis Māris Ansons un es, žurnāliste Sarmīte Plūme, bijām rūpīgi gatavojušies, pat mazu elektrostaciju vedām līdzi, lai būtu, kur pieslēgt filmēšanas gaismas. Bijām nodrošinājušies fiziski un garīgi izturēt vienu dienu un vienu nakti mājā bez elektrības… Patiesībā viss iznāca citādi. Pie Ilzes un Lucijana Vuguļiem viņu "Liepusalās" mēs saņēmām tik daudz gaiša spēka un uzmundrinājuma kā reti kur. Mēs ieraudzījām to īpašo pasauli, kas mums, civilizācijas izlutinātiem un ērtību apņemtiem, paliek apslēpta. Pasauli, kurā virmo gara enerģija un dzīvo domas. Un kurā divi cilvēki, mijkrēslī iededzot petrolejas lampu, runā viens ar otru, nevis uzklausa televizoru. Ilze ienes blakusistabā [petrolejas] lampu un spēlē klavieres – tāds bija mūsu videostāsta pēdējais kadrs. "Liepusalu" saimnieki pēc raidījuma saņēma negaidītu labestības vilni: no Latvijas malu malām viņiem sūtīja sveces un petrolejas lampu cilindrus, dalījās ar rasējumiem un  shēmām par alternatīviem gaismas iegūšanas veidiem. Cilvēki vēlējās palīdzēt ar labu padomu, ar uzmundrinošu vārdu. Savukārt mēs par šo "Provinci" saņēmām daudz atzinību: tas bija Latvijas Televīzijas 2002. gada labākais analītiskais raidījums, vēlāk vairāku starptautisku televīzijas festivālu  uzvarētājs. Lai tā notiktu, mums bija jāsatiekas – Latvijas Televīzijas radošajai brigādei ar patiesiem tā laika varoņiem. Bez grima un uzspodrinājuma. Vai raidījums spēj mainīt kāda cilvēka dzīvi, atrisināt kādu samezglojumu? Jā, dažkārt jā. Elektrību "Liepusalās" ievilka pēc pieciem gadiem. Un tagad fragments no "Liepusalu" saimnieku vēstules raidījumam “Province”: “Krēsla slīdēja uz meža pusi un bija gatava atvēlēt savu vietu tumsai. Un tumsa nāca kā parasti – bieza un varena. Tūlīt tā noslēps visu – kurmju rakumus, sētas stabus un māju jumtus. Un tad notika neticamais! Tumsas blīvais deķis, kas vienmēr veiksmīgi bija pārklājis šo vietu, saplīsa, pašķīrās,  un spilgta gaisma izplūda no visiem māju logiem, un  pagalma  spuldze rādīja soļiem taciņu līkločus. Bija 2006. gada 22. decembris, un mums, "Liepusalu" māju iemītniekiem, gada tumšākā diena kļuva par visgaišāko." Šis ir visgaišākais mana laika “Provinces” stāsts visās nozīmēs.

Digitālo brokastu ziņu tops: 1. "ChatGPT" izaicina "Google" - kuru izvēlēsies Tu? 2. "WhatsApp" ievieš sarakstus sarunu organizēšanai 3. "Waze" varēsi vadīt ar balsi 4. "Printful" un "Printify" apvienojas 5. Koks kosmosā: palaists pasaulē pirmais koka pavadonis   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

1. oktobrī pasaulē atzīmē Starptautisko senioru dienu. Šogad īpaši izcelta senioru sabiedriskā dzīve, saikne un saziņa ar līdzcilvēkiem. Kā nepalikt vienam un kāpēc vecumdienas ir īstais laiks, lai meklētu jaunas draudzības un atgūtu vecās? Kāpēc senioriem sabiedriskā dzīve ir tik svarīga, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece Kristīne Šneidere, pārtikas bankas vadītāja Agita Kraukle, brīvprātīgā darba entuziasts Kristaps Kuzņecovs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns. Ierakstā stāsts par seniorie Alojā. Biedrībā "Alojas senori" jau 14 gadus darbojas velotūristu grupa. Šobrīd tajā ir 17 seniori, kas sezonas laikā - no maija līdz oktobrim - katru otrdienu dodas tuvākos un tālākos izbraukumos. Seniori uzrakstījuši projektu Teterevu fondam un par piešķirto naudu iegādājušies velosipēdus. Kristīne Šneidere norāda, ka viņas pētītais liecina, ka paradās saistība nevis starp to, cik daudz cilvēkam ir draugu, cik liels sociālo tīklu milzīgu apjoms, bet tieši cik kvalitatīvas ir šīs attiecības. "Nav nozīme, ka tev ir 50 - 60 vai 70 draugu vai 250 "Facebook" draugu, nozīme ir tam, cik bieži ar viņiem tiecies, cik ļoti vēlies ar viņiem tikties un cik svarīgas ir šīs attiecības. Līdz ar to burziņi varbūt nē, bet regulāra kafijošana ar labāko draudzeni varētu būt laba arī smadzeņu veselībai," atzīst Kristīne Šneidere. Raidījuma viesi atzīst, ka kopā sanākšanas ir vērtīgas, bet ir arī seniori, kuri jūtas nomākti un drūmi. Agita Kraukle bilst, ka pamatā drūmo skatu uz dzīvi rada veselības problēmas, ka viņiem ir nepieciešama aprūpe. Kristaps Kuzņecovs dalās pieredzē, ka braucis uz sociālās aprūpes centru mācīt senioriem pīt grozus, sākumā cilvēki bijuši skeptiski, bet tikko iesaistījušies, atdzīvojušies. "Ir būtiski nepieļaut, ka seniori "iesēžas", jebkāda kopā sanākšana ir būtiska un vērtīga," atzīst Kristaps Kuzņecovs. Kristīne Šneidere arī norāda, ka cilvēki pēc ilgiem darba gadiem, aizejot pensijā, sāk izolēties, grib atpūsties no intensīvās saziņas. Tas arī ir vēlams, bet ja apsēžas uz dīvāna pie televizora, ātri notiek kognitīvā lejupslīde, tāpēc cilvēki ir jāiekustina, nevar ļaut apsēsties, iekārtoties spilvenos, ir jāmeklē veidi, kā mudināt celties un doties uz pasākumiem vai kādām mācībām. Agita Kraukle atzīst, ka "cilvēkus ir jāvelk ārā no mājas, tas nav viegli, cilvēkiem ir liela pretestība sākumā - es negribu, man nav ko vilkt, man sāp kājas, bet tad, kad esi noķēris to stīgu un viņš iznāk no mājas ārā, tad ir cits cilvēks. Viņš atveras, viņš grib vēl, sievietēm ir ielikti ilgviļņi, kungiem - nopulētas uzvalka kurpes, viss notiek. Dancosim, mugura vairs nesāp, cilvēki smejas un atdzīvojas. Ir svarīga komunikācija." Kristaps Kuzņecovs piekrīt, ka iekustināšana ir būtiska. "Kad esam senioru iekustinājuši, aizveduši līdz kādai aktivitātei vai pasākumam, tad šis vēl nav beidzies, viņi jau gaida nākamo, kaut vēl pirms pāris stundām bijuši visnotaļ noraidoši," atzīst Kristaps Kuzņecovs.

Saruna par amerikāņu autores Kolīnas Hūveres romānu "Manas laimes lauskas" un tā ekranizāciju "It ends with us" ir saruna par vardarbību.Ieva (IG @mrs.lasitaja), Kristīne (@humpalasungramatas), Zane (IG @mom.who.reads.a.lot) un Aija (IG @piedzivot.lappuses) diskutē un spriež par to, cik meistarīgi vardarbības anatomiju rāda romāns un filma, aizrunājas par Kolīnas Hūveres fenomenu un neiztiek bez tīri sievišķīgiem strīdiem par Bleikas Laivlijas vizuālo tēlu filmā.Vardarbība mīl klusumu, tāpēc neklusē, ja ciet no vardarbības vai zini kādu, kas ir iekļuvis vardarbības ciešajos tīklos.Meklē atbalstu šeit:*bezmaksas Cietušo atbalsta tālrunis – 116006*centra "Marta" atbalsta tālrunis sievietēm, kas cietušas no vardarbības – 67378539*krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" atbalsta tālrunis – 24551700

Drāma ģimenē, kur bērni saslima ar difteriju, ir pievērsusi visas Latvijas uzmanību. Bērna nāve, vecāku aizturēšana, citu bērnu izņemšana no ģimenes. Protams, pievērsīsimies arī budžeta problēmām un kompromisu meklējumiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē "360TV ZIŅneši" žurnāliste Lauma Niedrīte, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un aģentūras "Mediju tilts" līdzdibinātājs, sabiedrisko attiecību eksperts un politologs Filips Rajevskis.  

Drāma ģimenē, kur bērni saslima ar difteriju, ir pievērsusi visas Latvijas uzmanību. Bērna nāve, vecāku aizturēšana, citu bērnu izņemšana no ģimenes. Protams, pievērsīsimies arī budžeta problēmām un kompromisu meklējumiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē "360TV ZIŅneši" žurnāliste Lauma Niedrīte, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un aģentūras "Mediju tilts" līdzdibinātājs, sabiedrisko attiecību eksperts un politologs Filips Rajevskis.  

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Tas, ka rakstnieki un dzejnieki savus darbus publicē ar pseidonīmiem, raugoties latviešu literatūras kontekstā, nav kāds pārsteigums vai retums. Tomēr ir interesanti papētīt, kādus segvārdus viņi ieraudzījušies, un, iespējams, meklēt atbildi – kāpēc? Dzejnieks Olafs Stumbrs (1931–1996) reiz teicis: "Dzīve – iedomu spēle bikla". Un viņam nereti paticis parotaļāties; publicēt dzeju vai lasīt dzeju literāros sarīkojumos ar pseidonīmiem. Kādi bija Olafa Stumbra pseidonīmi? Maigonis Struķēns, Vitauts Sprauklis, Milda Kronītis un Pirve Kalniņš. Un pats stāstījis šādi: "Pirve Kalniņš ir pensionārs un parasti lasa no grāmatas, kas saucas "Records"." Tad bija Vitauts Sprauklis, kurš, kā izrādījies, ir Maigoņa Struķēna pseidonīms. Un pseidonīmam iznācis personiski uzstāties dzejnieku parādēs, kur bija Milda Kronītis, tad Vitauts Sprauklis, tad Maigonis Struķēns un beidzot Pirve Kalniņš. Lai visi šie tipāži varētu piedalīties vienā literārā sarīkojumā, tad Olafs Stumbrs mēdzis ātri pārģērbties. "Tā no diezgan paresnas Mildas Kronītis iznāca itin sprauns, vecīgs pensionārs Pirve Kalniņš. Bija nemitīgi jāmainās," sarunā Jānim Elsbergam atzinis dzejnieks. Un – ne tikai vizuāli jāmainās: mainījās arī dzeja, tā bija atbilstoša katram no izraudzītajiem tipāžiem, kur katrs no tiem pārstāvēja citu tipāžu vai citu dzejas poētiku, stilu un izteiksmi. Pārtapt vīriešu tēlos nebija tik sarežģīti, bet – ko darīt ar Mildu Kronītis? Tad reizēm literārā sarīkojuma sākumā nācies teikt, ka "diemžēl Milda Kronītis nav varējusi ierasties, tāpēc viņas dzeju lasīs dzejnieks Olafs Stumbrs". Olafs Stumbrs rotaļīgi spēlējās ar lasītāju, reizēm to maldinot – jo skaidrs, ka ne katrs no tiem zināja, kas slēpjas zem šiem pseidonīmiem. Trimdā taču dažādās zemēs debitēja dažādu paaudžu autori. Kad 1968. gadā "Ziemeļkalifornijas apskatā" bija publicēti divi Mildas Kronītes dzejoļi, tiem pievienota piezīme: "Milda Kronītis j-kdze ir jauna, apdāvināta dzejniece vidējos gados." Savukārt žurnālā "Tilts" (Nr. 112./113) 1971. gadā publicēta rotaļīgā Mildas Kronītis pasāža "Manas atmiņas par literātu Olavu Sumbru", kurā lasāms, ka "diemžēl personīgi Sumbru nekad neesmu satikusi, neesmu pat viņu redzējusi no tālienes. Turpretim, viņa gara iedvesmota, pievērsos etnisko elementu iekļaušanai poētiskā formā". Un pēc nelielā rakstiņa sekoja Zemes Riekstu (!) redakcijas piebilde – Milda Kronīte ir topošā dzeju krājuma "Par rozi, ko jums zobos sviedu..." autore. Rotaļīgi? Piekritīsiet. Un reizē arī maldinoši. Ja kādreiz mūsu rokās nonāks ASV Rietumkrasta 7. Dziesmu svētku viesu grāmata, tad tajā atradīsim parakstījušās arī šādas personas: “M. Struķēns, V. Sprauklis, P. Kalniņš, Olafs Stumbrs, Milda Kronītis”, un, kā raksta rakstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns (1930–2000), "visi laikam Olafa draugi, jo bija parakstījušies vienkopus un ar tādas pat krāsas rakstāmo. Jāatzīst arī Olafa teicamās spējas mainīt katram uzvārdam parakstīšanās stilu. Nāk prātā, ka pirms daudziem gadiem M. Struķēna dzejoļus ievietoja kāds Kanādas latviešu jaunatnes izdevums..." Ar to domāts latviešu jauniešu izdevums "Ceļinieks" un dzejolis "Censoņa alga", kas publicēts 1957. gadā. 1980. gada maijā Losandželosā notikuši Otrie mazie dziesmu svētki un ticis sarīkots arī Rakstnieku cēliens, kurā "dzejniekus – Mildu Kronīti, Vitautu Spraukli, Maigoni Strukēnu un Pirvi Kalniņu" veikli attēloja Olafs Stumbrs. Sarīkojumu vadīja literāts Ivars Dālbergs (1934–2002). Jautājums, vai visi klausītāji zināja, ka šo dzeju autors ir pats Olafs Stumbrs? Uz jautājumu, kādas bijušas šo visu dažādo Olafa Stumbra pseidonīmu attiecības, viņš asprātīgi atbildējis: "Viņi bija mani apakšīrnieki – diezgan saticīgi cilvēki." Kritiķis Jānis Andrups (1914–1994) pirmajā Olafa Stumbra dzejas grāmatā "Etīdes" (1960; krājums pieredzēja vēl divus atkārtotus metienus un par to dzejniekam tika piešķirta Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva) saskatīja iespēju, ka latviešu lirika trimdā attīstīsies. "Dzeja Stumbram [..] ir sevišķs dzīvošanas veids – liekas, vienīgais, kurā viņš var viss atraisīties, un tas apliecina viņu kā īstu, patiesu dzejnieku, kam ir iespējas izaugt īsti lielam." Un šie dažādie dzejnieku tipi bija vēl viens no veidiem, lai atraisītos. Un, kā stāstīja dzejnieks Ivars Lindbergs (1932–2008), tie bija Olafa Stumbra alter ego, aiz kuriem "viņš parodēja sacerējumus, kurus viņš uzskatīja par nedzeju". Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis (1948) atzinis, ka Olafs Stumbrs bija (ir) viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem. Un tāds viņš pavisam noteikti ir. Spilgta personība, četru dzejas krājumu divu dzejas izlašu autors, viens krājums angļu valodā. Meklējiet un lasiet Olafa Stumbra dzeju! Un, lūk, kāds ar pseidonīmu Maigonis Struķēns publicēts dzejolis: Es visiem pagausi pakausi kasu, sev prasu: "Ai, daiļais dziesminiek, vai izdziest Tavu dziesmu dzirkstis? Vai tiesa, ka, kā saka, nespēkā krakšķ pirksti?" Glups glumais jautājums glauž gudro ausi, es skaidri neģiežu, kas sacīts, taču čukstu sausi: "Es svešu riju nekulšu, pie svešām meitām negulšu, es – pašu pirtī pēries tīrs, es – lepns bajārarājvīrs!" (1973)

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe 1944. gada rudenī Aina Zemdega (1924–2006) ar vecākiem un māsām devās bēgļu gaitās, Kurzemes piekrastē kāpa bēgļu laivā pie Ģipkas-Žocenes un 8. oktobra naktī nonāca Gotlandē – Zviedrijā. 1950. gadā gan ar jaunizveidoto ģimeni izlēma izceļot uz Kanādu. Atmiņā spilgti patvērās tēva mājas, harmoniski piepildītie bērnības un agrās jaunības gadi. Lubes dzirnavas bija neaizsniedzamā attālumā. Padomju gados viņas dzimtās mājas kļuva par padomju kolhoza "Cīņa" īpašumu. Rakstnieces dzimtā vieta savā ziņā zaudēja savu vietas identitāti un kļuva bezpersoniska. No vienas puses, Lubes ūdensdzirnavas pamazām, tādas pussaimniekošanas ietekmē, tika pakļautas sabrukšanai, no otras puses, tās neskartas dzīvoja viņas atmiņās. Bija iznākuši jau trīs dzejas krājumi, kad autore pievērsās prozai. 1979. gadā iznāca romāns "Toreiz Lubes dzirnavās", kuru autore nodēvējusi – sapnis par īstenību. Līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai Aina Zemdega vairākas reizes bija viesojusies Latvijā. Pirmoreiz tas notika 1976. gadā. Tomēr tolaik pastāvošo ierobežojumu dēļ [1] savas dzimtās mājas apmeklēt nedrīkstēja. Un tomēr – viņa zināja, kādas izskatās viņa Lubes dzirnavas, jo to fotogrāfiju kādā vēstulē bija aizsūtījis dzejnieks Māris Čaklais (1940–2003), kurš, izlasījis romānu "Toreiz Lubes dzirnavās", bija ieintriģēts tās apskatīt. Šis foto kontrastaini atklāja to, cik ļoti ir mainījusies dzejniecei tuvā vieta gandrīz četrdesmit gadu laikā. Saņēmusi Māra Čaklā vēstuli ar fotogrāfiju, 1985. gada 9. janvāra vēstulē Aina Zemdega raksta: "... paldies par bildēm! Tagad kā nātrēs. Bet kaut kur smaržo jasmīni un siens. Skatos – tā kā ledus vižņi uz ūdens, un jums salst [2]. Man teica: dzirnavās vairs nemaļot. Bet no ūdens kambara skrien ārā ūdens. Kā tā?" Kopš šīs vēstules un fotogrāfijas pagāja vēl gandrīz seši gadi, līdz Aina Zemdega no jauna skatīja dzimto vietu. Kopš 1991. gada rakstniece Aina Zemdega ik gadu no Kanādas brauca uz Latviju, uz savām Lubes dzirnavām. Sapnis pamazām kļuva par īstenību. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Aina Zemdega dzīvoja divos krastos vai starp diviem krastiem – Kanādā un Lubes dzirnavās, pie kuru atjaunošanas viņa tūliņ, tikko kļuva skaidrs, ka mantojumu būs iespējams atgūt, nokārtoja īpašuma tiesības. "Es saucu sevi par laimīgu. Tēva dzirnakmens, kaut daļās sašķelts, vēl sētā, tagad ap puķu dobi aplikts. Pār to liecas tulpes un narcises un zied. Zinu, citiem vairs ne sētas, ne akmeņu, ne tulpju dobi atrast. Dzimtās mājas vietā līdzens lauks. Es saucu sevi par laimīgu – mani vēl atceras egle mājas galā un mana loga krampītis," Aina Zemdega raksta 1994. gadā. Tā kopš 1991. gada ik gadu vairākus mēnešus rakstniece dzīvoja Lubes dzirnavās – pamazām viss tika atjaunots, sakopts dārzs, dzirnavu slūžas atkal darbojās, tika salabots jumts. Viegli nebija. Bet bija skaidrs, ka tas jādara. Arī tēva piemiņai. Un šeit viņa jutās labi. Viņa te jutās kā savā īstajā vietā. "Kāds brīnums, ka es šeit atrodos! Un ka tas viss ir manā aizsardzībā un atbildībā, ka man iespējams veidot, sakopt, dzīvot, plānot," vēsta ieraksts viņas dienasgrāmatā. Un smeldzīga ir katra aizbraukšana. "Izstaigāju ābeļdārzu, skatos uz mīļajām margrietiņām, uz vasarīgajām debesīm un kluso lauku ainavu un asi izjūtu, ka atkal viss, kas šeit – jāatstāj. Visu dienu ik pa brīdim jāatceras 44. gada aizbraukšanu, māti, tēvu, sevi pašu toreiz, un liekas, ka samazinātā veidā to atkal pārdzīvoju tagad. [..] Tā dzīve, kas tur, otrā okeāna krastā, vismaz šobrīd mani nevilina. Bet šeit pietrūkst manu mīļo." Tāds atkal ieraksts dienasgrāmatā. Aina Zemdega dokumentēja, proti, uzņēma lentē visu Lubes dzirnavu atjaunošanas gaitu, tapa tāda kā Lubes ūdensdzirnavu atdzimšanas hronika. 1998. gada 28. aprīlī Hamiltonas Latviešu biedrībā rakstniece Aina Zemdega rādījusi videofilmu par Lubes dzirnavu atjaunošanu, ietverot septiņas darba pilnas vasaras. Diemžēl nav izdevies noskaidrot, kur atrodas šī filma. "Cik tālu ir līdz Lubes dzirnavām? Pusstunda no Talsiem, divarpus no Rīgas, diena no Toronto – sirds attālumā – tepat krūšu kabatā," tā reiz teikusi rakstniece Aina Zemdega. Romāns "Toreiz Lubes dzirnavās" un atjaunotās Lubes ūdensdzirnavas ir spilgta vietas un vides liecība, jo tā bija veidojusi pašu Ainu Zemdegu. Meklējiet un lasiet romānu, kurā viss ir dzīvs un reāls. Romāna ievadā autore aicina: "Nāc, brauc man līdzi! Es tev parādīšu sava tēva dzirnavas!" ___ [1] Ārpus Rīgas drīkstēja doties tikai organizētās ekskursijās, lielākoties uz Siguldu vai Rīgas jūrmalu. [2] Dzirnavas apmeklējis ziemā.

Kultūras, mākslas un pilsētvides attiecības un mijiedarbe ir šā gada laikmetīgās mākslas festivāla „Survival Kit” centrā. Radies pirms 15 gadiem kā spontāna reakcija uz ekonomiskās krīzes iztukšotajiem galvaspilsētas skatlogiem, „Survival Kit” jeb „Izdzīvošanas komplekts” kļuvis par starptautiski pamanāmu mākslas notikumu, kas turpina reaģēt gan uz pasaulē aktuāliem un pašu mājās sāpīgiem jautājumiem. Šī gada festivāla tēma „Mērījumi” apzina plaisas sabiedrībā un pilsētā un meklē iespējamos saskares punktus. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls „Survival Kit” sāksies šodien, 6. septembrī, un turpināsies līdz 6.oktobrim. Rītvakar „Baltās nakts” ietvaros tas sagatavojis īpašu programmu „Naktsmērs”, kas notiks gan Vecrīgā, gan Āgenskalnā.

Sludinātājs: Christopher Robinson / Sērija: Jāņa Evaņģēlijs / Rakstvieta: Jņ 12:20-26

Kā fizikā meklē patiesību un kas raksturo fiziķa domāšanu? Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par viņa grāmatu "Flirts ar patiesību", kas tapusi lekciju cikla "Flirts ar citādo" ietvaros. Ieskats arī pasaulē pazīstamo Latvijas fiziķu biogrāfijās. * Pirms pāris gadiem jau runājām par grāmatu, kas tika laista klajā 2020. gada nogalē. Izdevumu ar nosaukumu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē.” Tie ir stāsti par 25 Latvijā dzimušiem un ārpus dzimtenes strādājošiem zinātniekiem, kuri devuši ieguldījumu zinātnē un izgudrojumos visas pasaules mērogā. Un, ja reiz šodien runa ir par fiziku, atcerēsimies tos izcilos fiziķus, kuru vārdi ierakstīti globāla mēroga izgudrojumos: “Mans pētījums jauno aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēku, bet gan ar to, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos,” – tā fiziķis Konstantīns Počs savulaik komentēja savu dalību joprojām tik nozīmīgās NATO agrīnās brīdinājuma un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning and Control System) izstrādē. Citējam rindas no minētās grāmatas, ko rakstījusi tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma. „Konstantīns Počs kā analītiķis bija iesaistīts šīs AWACS  sistēmas pirmās lidmašīnas projektēšanā un konstruēšanā. Uz kravas lidmašīnas “Boeing 707-320” bāzes būvētais lidaparāts ar milzīgo radaru gaisā pacēlās 1972. gadā, un drīz pēc tam lidmašīnai tika dots arī oficiāls nosaukums –  „Sentry”. Gaisa spēki izvēlējās nosaukumu “Sentry”, kas nozīmē – brīdinātājs jeb sargs. “Sentry” nav nekas cits kā lidošanai pielāgots radars,” tik vienkārši un saprotami šo iespaidīgo tehnoloģisko sasniegumu raksturoja Konstantīns Počs. Vairākus savus pētījumus, kā arī pārskatus par meteoroloģisko raķešu izmēģinājumiem Počs publicēja Savienoto Valstu Gaisa spēku Kosmosa izpētes biroja  zinātniskajos krājumos. 1970. gadā viņš patentēja vienu no saviem izgudrojumiem – mikroviļņu antenas sānstara un staru kūļa reducēšanas aparātu.  Par savu darbu K. Počs vairākkārt saņēma ASV valdības un ASV Gaisa spēku atzinību.” (I. Grīnuma „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē”) Latgalietis ar ļoti labu humoru izjūtu un, kā Poču raksturoja viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs, „zinātnieks ar dzejnieka dvēseli.” Īsumā par Konstantīna Poča biogrāfiju: dzimis Maltas pagastā 1912. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par pedagogu, kara gados iesaukts armijā, kara beigās emigrē uz Vāciju, kur netālu no Hamelinas pilsētas Vācijas rietumos, noorganizē vietējiem latviešu bēgļu bērniem organizēja ģimnāziju, vienlaikus strādājot par tās direktoru. Seko darbs Anglijā, veicot uzkopšanas darbus, par ko zinātnieks atminas: „Es nolēmu, ka angļiem podus vairs nemazgāšu. Tik daudz es mācēju angļu valodā, un to es šiem pateicu. Par to mani ar visām paunām izsvieda no hosteļa.” Vēlāk Počam rodas iespēja emigrēt  sākotnēji uz Kanādu un tad uz ASV, kur seko studijas atmosfēras fizikas un meteoroloģijas jomā un  vēlāk darbs ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijā Bostonā. Nākamais  latvietis – fizikas korifejs – ir Juris Upatnieks. Citējot Ilzes Grīnumas rakstīto par viņu, „viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks ir zinātnieks, kurš no latviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijas saņemšanai fizikas nozarē. Viņa nozīmīgākie atklājumi tapa Mičiganā kopā ar fiziķi Emetu Normenu Līsu. Lai apskatītu 1963. gadā abu pētnieku radīto vēsturē pirmo trīsdimensionālo hologrammu, viņu kolēģi stāvēja garā rindā. Tā bija sensācija, kurai sākotnēji retais spēja noticēt. Hologrammas demonstrācijas laikā pat pieredzējušākie zinātnieki ar aizdomām lūkojās apkārt, meklēdami kādu J. Upatnieka un E. Līsa triku. Priekšmeta trīsdimensionālais attēls taču nevarēja tā vienkārši karāties gaisā! Pats Upatnieks par darbu pie telpiskā attēla raksturo šādi: “Šis izgudrojums pārvērta teorētisku principu par ikdienā lietojamu metodi. Tam bija vislielākā nozīme pētniecības darbā. Pēc mūsu rezultātu publicēšanas, hologrāfiju sāka pētīt un pielietot visā pasaulē.” 1976. gadā Amerikas Savienoto Valstu Izgudrojumu un inovāciju veicināšanas apvienība pasludināja Juri Upatnieku par ASV Gada izgudrotāju. Juris Upatnieks kā bērns kopā ar vecākiem Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur studēja inženierzinātnes un 1961. gadā kopā ar kolēģi Emetu Lītsu uzsāka darbu pie šī telpiskā attēla veidošanas.” 2020. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā tika  saņemts vērtīgs dāvinājums – Jura Upatnieka zinātniskie pieraksti un publikācijas. Pagājušā gadsimta vidū Līss un Upatnieks nebija pirmie un vienīgie, kas mēģināja uzkonstruēt šādu telpisku attēlu. Jāmin arī Lielbritānijas zinātnieks Deniss Gabors, kurš bija celmlauzis hologrāfiskā attēla izgatavošanā, un arī Padomju Savienībā dzīvojošais Jurijs Deņisjuks, kurš 1962. gadā strādāja pie hologrāfiskā attēla izveides. Visi šie zinātnieki bija pretendenti uz Nobela prēmiju. Un kā trešais šai fizikas spīdekļu saimei ir jāpieskaita Benjamiņš Joffe – ebreju izcelsmes  inženieris un izgudrotājs, dzimis Rīgā 1931. gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā  par inženieri konstruktoru, pēc tam Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Atkal citējot Ilzes Grīnumas rakstīto, „1980. gadā izcilais zinātnieks emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš bažījās, ka savā zemē gan pats un viņa sieva Frīda, gan viņa bērni dzīvos kā “izsvītrotie”. Iemesli tam meklējami 1941. gadā, kad Joffes ģimeni skāra padomju varas represīvo struktūru vajāšanas. Zinātnieka tēvu nepamatoti tiesāja kā “dzimtenes ienaidnieku” un ģimeni deportēja uz Sibīriju. Vēlāk čekas aģenti pastāvīgi kontrolēja Benjamiņa Joffes gaitas, un viņš pieņēma lēmumu pie pirmās iespējas emigrēt uz ārzemēm. Tobrīd viņš nevarēja iedomāties, ka šis smagais solis pavērs iespēju kļūt par pasaules mēroga zinātnieku. ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijā Joffe tur sāka strādāt vēsturiskā brīdī, kad laboratorijas zinātnieki gatavoja lidojumam uz Saturnu orbitālo aparātu “Cassini”.” 2000. gadā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu fiziku, Benjamiņš Joffe sacīja: “Par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai.”

Gaļas, zivs un piena produktu aizvietošana ar augu valsts produktiem kļūst par ikdienu, ne veltī pērn Latvijas tirgū parādījuši vairāk nekā 120 jaunu augu valsts produktu. Kādēļ arvien vairāk cilvēku maltītēs iekļauj augu produktus un kā garšo augu valsts lasis vai krējums, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Cik daudz un dažādas pārsteidzošas augu produktu alternatīvas jau pieejamas Latvijā, vērtē uztura speciāliste Liene Sondore un "Augi & Draugi" un "Neapēd zemeslodi" vadītāja Lilita Kenta. Arvien vairāk cilvēku uzturā iekļauj alternatīvus augu valsts produktus. Lilitas Kentas vadītās organizācijas veic aptauju par to, kādus augu valsts produktus cilvēki iekļauj un vēlas iekļaut uzturā. Lai arī produktu klāsts pieaug, aptauja rāda, ka cilvēki vēlas vēl vairāk augu valsts produktu. Tikai pusi apmierināta ar piedāvāto produktu klāstu. "Katru reizi produkti, kas cilvēkiem pietrūkst, ir vieni un tie paši. Joprojām mums trūkst skābpiena produktu alternatīvas. Latvijā cilvēkiem ļoti garšo biezpiens, kefīrs, tādi produkti. Šim pagaidām augu valsts alternatīvas lielajos veikalos nav. Ir tikai atsevišķi mazie ražotāji," norāda Lilita Kenta. Aptauju veic jau trešo gadu. Lilita Kenta vērtē, ka sabiedrība Latvijā nav tik atvērta augu valsts produktu patēriņam kā tas Rietumvalstīs. Aptaujas rāda, ka tur vairāk nekā puse sabiedrības apzināti samazina gaļas daudzumu savā uzturā. Tie ir tā saucamie fleksitārieši. Šis virziens ir arvien populārāks. "Tas nozīmē, ka tu pamazām veido savu uzturu uz augu valsts produktiem - graudaugi, pākšaugi, dārzeņi, augļi, rieksti. Visādi gardumi. Bet nav tā, ka pilnībā izslēdz piena produktus vai gaļu. Tu vienkārši samazini. Tas ir labākais, ko darīt. Tā ir alternatīva pieeja visu vai neko domāšanai, kas ir graujošs veids, kā skatīties uz lietām, jo cilvēks domā, ja nevar būt perfekts, nedarīs neko. Patiesībā vajag spert mazos solīšus un pamazām samazināt, aizstāt vienu produktu, otru. Kaut vienā maltītē. Tas ir šis fleksitārisms. Rietumvalstīs tas ir ļoti populāri, pie mums - augoši, aptuveni trešdaļa to dara vai vēlas, jaunieši - apmēram puse, vērtē Lilita Kenta. Liene Sondore atzīst, ka ir gandarīta, ka šī izvēle par labu augu valsts produktiem ir apzināta un vairs nav modes lieta. Viņa pievērš uzmanību, ka Latvijā cilvēki daudz patērē tieši dažādus gaļas produktus - desas, cīsiņus. "Ja desu maizes ir pusdienas, brokastīs, vakariņās, nebrīnāmies, ka pēc kāda laika var būt problēmas," norāda Liene Sondore. Viņa arī norāda, ka jāpievērš uzmanība pārstrādātiem augu valsts produktiem. "Nav nekādas problēmas neēst gaļu, jautājums, ko mēs ikdienā gatavojam. Es vairāk esmu pret rūpnieciski pārstrādātiem produktiem arī no augu valsts," atzīst Liene Sondore. "Arī Pasaules veselības organizācija jau 2021. gadā izdeva materiālu, kur bija uzsvērti gan plusi, ka uzturā vairāk nāk dārzeņi, augi, rieksti, sēklas, bet bija šajā ziņojumā vērsta uzmanība uz to, ka nelietot ikdienā pārāk daudz vai nelietot nemaz šos pārstrādātos produktus. Līdzīgi kā teicu par desām, arī šeit ir jāskatās sastāvs. Es savus pacientus vienmēr mudinu, ka pupas, zirņus, lēcas vai kādus riekstu dzērienus varam labi mājās paši pagatavot. Mūsdienu cilvēces vēl viena liela problēma - mēs esam slinki, vai noveļam vainu uz laika trūkumu. Bet tad arī skatāmies sastāvā. Ja sastāvā 90% ir kokosa tauki, mazliet kaut kāda garšiņa klāt un vēl kokoss, es to par sieru nevērtēju. Tas ir vienkārši kaut kāds piesātināto tauku produkts, kuru varbūt nevajadzētu pirkt. Ja kaut ko tādu gribi, gatavo pats. Meklē receptes!"

Krustpunktā piektdienās atskatāmies uz aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem. Latvijā nedēļa aizritējusi visnotaļ mierīgi, tomēr lietu, ko apspriest ir gana. Drīz pēc tam, kad atsevišķi mediķi kopā ar centru „OPEN”, kas palīdz grūtībās nonākušiem jauniešiem, izteica aicinājumu nepiemērot kriminālatbildību jauniešiem, kuri lietojuši narkotikas, atbalstu šai idejai izteica arī premjere un Valsts prezidents. Arī iekšlietu ministrs nav pret, bet veselības aprūpes speciālistu vidū vienprātības tomēr nav. Tikmēr „Jaunā Vienotība” var uzelpot, jo KNAB nekonstatēja ne aplokšņu algu maksāšanu partijā, ne nelikumības ar vēlēšanu sistēmu izmantošanu. Tomēr joprojām nevar uzelpot tie, kuri strādājuši ar „Rail Baltica”, jo vainīgo meklēšana projekta neveiksmēs turpinās un pagaidām „kritusi tikai viena galva”. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta „Diena” žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Krustpunktā piektdienās atskatāmies uz aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem. Latvijā nedēļa aizritējusi visnotaļ mierīgi, tomēr lietu, ko apspriest ir gana. Drīz pēc tam, kad atsevišķi mediķi kopā ar centru „OPEN”, kas palīdz grūtībās nonākušiem jauniešiem, izteica aicinājumu nepiemērot kriminālatbildību jauniešiem, kuri lietojuši narkotikas, atbalstu šai idejai izteica arī premjere un Valsts prezidents. Arī iekšlietu ministrs nav pret, bet veselības aprūpes speciālistu vidū vienprātības tomēr nav. Tikmēr „Jaunā Vienotība” var uzelpot, jo KNAB nekonstatēja ne aplokšņu algu maksāšanu partijā, ne nelikumības ar vēlēšanu sistēmu izmantošanu. Tomēr joprojām nevar uzelpot tie, kuri strādājuši ar „Rail Baltica”, jo vainīgo meklēšana projekta neveiksmēs turpinās un pagaidām „kritusi tikai viena galva”. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta „Diena” žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Mākslinieka Ata Jākobsona izpētes centrā ir saskaņas meklēšana ar dabas ritmiem, vides apziņu un savu iekšējo balsi. Kultūras rondo par  izstādi  ”Debesu ķermeņi”, kuru viņš radījis, iedvesmojoties no dabā sastopamo frekvenču viļņu plūsmas novērojumu paraugiem, saruna ar ar Ati Jākobsonu un kuratori Annu Vilīti. Līdz 25. augustam izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" būs apskatāma Ata Jākobsona personālizstāde "Debess ķermeņi". Brūkot vecajai pasaulei un veļoties nospiedošai satraucošu ziņu lavīnai, daudzi no mums ir attapušies personīga nemiera, izsīkuma un disharmonijas ielenkumā. Mūsu maņas ir pieskaņojušās baiļpilnām tumsas sfērām. Tomēr, kā indivīdiem, mums piemīt spēja izvēlēties tās frekvences, ar kurām sinhronizējamies, tādējādi pievēršoties eksistences cerīgākajām šķautnēm un rotājot savas orbītas ar gaismu un cerību. Smalkā pasaules mikro un makro procesu saspēle atspoguļo fundamentālo saikni starp visām būtnēm. Mūsu iekšējie procesi ietekmē plašākus procesus. Būtiski apzināties, ka mūsu iekšējā disharmonija atbalsojas uz āru, ietekmējot gan kopienas, gan ekoloģisko īstenību. Ar vērīgu introspekciju un apzinātu pievēršanos konkrētajam mirklim varam attīstīt dziļāku saikni paši ar sevi un tiem neredzamajiem spēkiem, kas ietekmē mūsu realitāti. Šī apzinātā klātbūtne ļauj mums sajust esības smalkās nianses un virzīties savā ceļā skaidri un mērķtiecīgi.    Izstādē "Debess ķermeņi"* Atis Jākobsons apskata mūsu attiecības ar pasauli vibrāciju enerģijas līmenī un to novērojamajās izpausmes dabā, pievēršoties to fundamentālajai ietekmei uz cilvēka apziņu.  -- *Izstādes nosaukumu – angliski “Heaven's Bodies” – iedvesmojuši vārdi no Bjorkas dziesmas "Cosmogony" [Kosmogonija]. Šajā dziesmā māksliniece pārstāsta visuma radīšanas stāstus.

Labas dzīves definīcijas ir daudz un dažādas. Kas tad ir laba dzīve katram no mums, ko ar to saprotam un kā katrs veidojam priekšstatu par to, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas psihoterapeite Katrīna Ošleja un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. "To, kas ir laba dzīve, katrs pats sev definē, balstoties uz savu pieredzi. It kā dzīves laikā veidojam stāstu par sevi, citiem un pasauli. Vai es esmu labs cilvēks, kurās situācijās es esmu labs, ko man vajadzētu darīt, lai būtu labs? Ko nevajadzētu darīt? Ko citiem vajadzētu darīt un ko man nozīmē laba pasaule?" skaidro Katrīna Ošleja. Viņa stāsta, ka pati daudz mācījusies un lūkojusies pēc atbildēm ārpusē, bet bijis iekšējs neapmierinājums ar to, ko ieguva. Tad sapratusi, ka varbūt jāvēršas vairāk sevī un jāmeklē atbildes tur. "Meklēt, kā es sev esmu izveidojusi stāstu, kas man traucē, kas palīdz piedzīvot dzīvi kā labu. Kas ir manas pārliecības, noteikumi, ko esmu radījusi," atzīst Katrīna Ošleja. Mārcis Auziņš sarunai ar sevi aicina pievienot sarunu ar gudriem cilvēkiem, bet ar to domājot - lasīt pasaules literatūras klasiku, kur ir daudz izcilu sarunu biedru. Un tekstus lasīt ļoti lēni, turp un atpakaļ. Tā var atrast daudzas interesantas atbildes. Savā dzīvē Mārcis Auziņš izmanto šādu formulu: mēs nevaram izmanīt visu pasauli un padarīt kaut kādas lietas citādas, nekā tas notiek. Tas nav mūsu spēkos. Šajā situācija var sakārtot savu apziņu un prātu. Tad varbūt nav nepieciešams mainīt pasauli.

Reiņa Suhanova atgriešanās pie Blaumaņa „Pazudušā dēla”. Klātbūtnes sajūta Valmieras teātra apaļajā zālē. Komponista Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas atgādina gan kādreiz lauku cilvēku muzicēšanu krogā, gan veido saikni ar mūsdienām un arī ar kādu senu iestudējumu „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”. Šo izradi Valmieras teātrī savulaik iestudēja Viesturs Meikšāns. Kultūras rondo studijā režisors Reinis Suhanovs, ierakstos uzklausām aktrisi Māru Menniku, kura atveido Roplainieti, Pūlīšu Pauļa lomas atveidotāju Akselu Aizkalnu un Krustiņa lomas atveidotāju Krišjāni Strodu un komponistu Jēkabu Nīmani pēc pirmizrādes.    

18. maijs ir Starptautiskā muzeju diena. 1999. gadā Francijas Kultūras un komunikāciju ministrija aicināja Eiropas muzejus organizēt kopīgu starptautisku akciju “Muzeju pavasaris,” kas vēlāk pārtapa akcijā – Muzeju naktī – tās mērķis ir iepazīstināt ar muzejiem arī tos iedzīvotājus, kuri ikdienā muzejus neapmeklē. Šogad sakrīt, ka Muzeju nakts pasākumi norisināsies Starptautiskās muzeju dienas vakarā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir – izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu “Muzeji izglītībai un pētniecībai”. Par muzejiem un Muzeju nakts piedāvājumu Latvijā Kultūras rondo saruna ar Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāvi, Rakstniecības un mūzikas muzeja kuratori un projektu vadītāju Katrīnu Kūkoju un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperti-pētnieci Gunu Pūcīti Skujāni. Sazināmies ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāju Zani Grīnvaldi un Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu. Piedāvājot daudzveidīgas norises, vairāk nekā 217 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas 18. maijā, Muzeju naktī, bez maksas uzņems apmeklētājus. Tradīcija Latvijā jau ietiecas trešajā gadu desmitā – šis ir 20. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā muzeju nakts akcijā, informēja Kultūras ministrijā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir: izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu "Muzeji izglītībai un pētniecībai". Rīgā un tās apkaimē Muzeju naktī durvis apmeklētājiem vērs vairāk nekā 80 kultūrvietas, uzrādot skaita palielinājumu salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad šeit bija fiksētas 57 Muzeju nakts apskates vietas. Savukārt reģionos 136 vietās interesantas aktivitātes rīko pašvaldības, privātie muzeji un nevalstiskās organizācijas. Vidzemnieki un reģiona viesi 18. maija vakarā un naktī varēs apmeklēt pasākumus 38 kultūrvietās, Kurzemē Muzeju naktī apmeklētājiem durvis tiks vērtas 36 vietās, Latgalē – 37 vietās, savukārt Zemgalē – 25 kultūrvietās. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.

Jāni Ozoliņu pamanīju Instagram, jo uzmanību piesaistīja viņa neparastās ilustrācijas. Tajās viņš viegli uztveramā veidā parāda idejas, kas saistītas ar biznesu, radošumu vai personīgo izaugsmi. Viņa darbi ir ieguvuši lielu popularitāti, mēneša ietvaros sasniedzot miljoniem cilvēku. Jānis ir veidojis ilustrācijas biznesa un izaugsmes sfērās tādiem atpazīstamiem autoriem, kā Naval Ravikant un The Diary Of A CEO podkāsta veidotājam Steven Bartlett un citiem. Domāju, ka Jāņa pieredzes stāsts varētu iedvesmot citus, kuri meklē savu profesionālo ceļu un vairāk brīvības.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:19 Ko nozīmē “darīt lietas internetā un pelnīt ar to naudu”11:46 Par pārcelšanos uz Spāniju13:47 Stāsts no bērnības, kas akcentē Jāņa domāšanas veidu.16:49 Funktieris dzīvei, ko iedeva mīlestība uz kalnu riteņbraukšanu22:46 “Muļķi mēs galīgi nebijām, galva uz pleciem ir” – kā jauni čaļi bez pieredzenes nokļuva IT biznesā28:02 Kad nauda vairs nav motivācija - meklējumi, mēģinot aizpildīt tukšuma sajūtu darba vidē33:40 Kāds dzinulis uzveda uz pašattīstības ceļa39:11 “Beidz lasīt ziņas. Ja pasaulē kaut kas gana svarīgs notiks, tu par to dzirdēsi.”44:42 Četri dažādi biznesi, ko Jānis pamēģināja, pirms atrada to, par ko deg acis 52:24 “Tu nevari vienkārši sēdēt krēslā un izdomāt savu perfekto plānu. Tev ir jāmēģina.”58:52 Brīdis, kad tiek pārrautas visas saites ar korporatīvo vidi un stabilu atalgojumu1:03:07 Cik svarīgi ir būt jaukam, atbalstīt citus un sniegt atgriezenisko saiti1:06:35 Pirmais personīgais lielais darījums un spēja paprasīt par to adekvātu samaksu1:11:51 No kā sastāv ilustrāciju veidošana no koncepta līdz rezultātam1:15:33 “Es biju sava mērķauditorija”1:17:16 “Veido reputāciju un iespējas nāks pie tevis” – cik svarīgi ir atrast to, kas patīk un sanāk1:19:54 Kā atšķiras ienākumu un ieguldītā darba attiecība, salīdzinot darbu korporatīvajā vidē un personīgajā biznesā1:25:16 Izslēgt perfekcionismu – drosme uztaisīt apmācību kursu angļu valodā, nepārvaldot šo valodu ideāli1:30:32 Pārcelties uz Spāniju ar ģimeni un bērniem. Cik pūles un birokrātijas džungļu tas prasīja 1:37:44 “Internets tev dod iespēju sasniegt miljoniem cilvēku. Tas potenciāls ir vājprātīgs”

Meklē risinājumus, lai Eiropas nauda neietu secen Latvijai. Rietumi pastiprina sankcijas pret Krieviju. Lieta par krāpšanu neietekmējot CVK darbu un gatavošanos EP vēlēšanām.

Apspriestākā ziņa šonedēļ bija Krievijas lēmums izsludināt starptautiskā meklēšanā Rīgas domniekus un arī iepriekšējā sasaukuma Saeimas deputātus. Bet Glorija Grevcova zaudējusi Saeimas deputāta mandātu. Tāpat ir arī citi notikumi, kurus ir vērts pārlūkot kopā ar kolēģiem. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, žurnālists Raimonds Rudzāts un Lietišķās informācijas dienesta žurnālists Ikars Kubliņš.  

Aktiera Kaspara Dumbura nesenākā kino loma ir filmā "Elpot zem ūdens". Pirms tās iznākšanas Kaspars man jautāja, vai varam Cilvēkjaudā aprunāties par atkarības slimību un viņa atveseļošanās pieredzi, kas varētu noderēt citiem (viņš piecus gadus vairs nelieto alkoholu). Kad satikāmies uz sarunas ierakstu, Kasparam pastāstīju, kādu ziņu pirms dažiem mēnešiem man atsūtīja Cilvēkjaudas fans, kurš ar mani padalījās, cik grūta ir viņa cīņa ar atkarībām. Ar Kasparu vienojāmies, ka šo sarunu veltām šim vīrietim, viņa mazajam bērnam un mīļotajai sievietei. Un, cerams, vēl daudziem, kuru dzīvi pasliktina atkarību slimība, kas cilvēkus nešķiro.Es cienu Kasparu par viņa atklātību, īstumu un tiešumu, lai viņa stāsts palīdzētu atgūt brīvību arī citiem. Paldies lieliskajam vīrietim, kurš man uzrakstīja, paldies lieliskajam vīrietim, kurš ar mani šajā intervijā sarunājās, paldies katram, kurš palīdzēs šai sarunai nonākt līdz cilvēkiem, kuriem tā var noderēt! Jūs katrs darāt šo pasauli labāku.Kaspars Dumburs ir teātra un kino aktieris. Viņš ir galvenās lomas atveidotājs Andreja Ēķa seriālā "Nebaidies ne no kā". Kasparu aizrauj arī mūzikas ierakstīšana. Te dažas lomas, kurās Kasparu šosezon var redzēt Dailes teātra izrādēs: Lāčplēsis - "Spīdolas nakts", Nātans - "Leopoldštate", Loma - "Kaukāziešu krīta aplis", Prokurors Jusefs Elfajumi izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" un citās. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.Sarunas pieturpunkti ar laika norādēm:6:31 Atkarības kā aisberga redzamā daļa9:54 “Meklēt kopīgo, kas mūs vieno”11:40 Talants, kuru Kaspars Dumburs neizvēlējās – kā sākās aktiera karjera18:30 “Iemācīties tekstu nozīmē padarīt to par savu”24:13 Drosme ar lomu palīdzību iet tādās teritorijās, kur parasti cilvēks neietu26:59 Dzīve bez uzrakstīta scenārija, kas noveda no ceļa30:40 Vai talantu var nodzert33:54 Kāpēc vieglāk būt atklātam, nekā iztaisīties par labāku37:04 Cik viegli ir spēt noturēties pretī atkarībai, kas “vienmēr ir gatava un pumpējas 24/7”42:05 Atkarīgā cilvēka domāšanas īpatnības, kas noved pie kārtējās lietošanas44:36 Kas palīdzēja aktierim apturēt apbreibinošo vielu lietošanu51:42 Kā atveseļošanās ir ietekmējusi Kaspara attiecības ar brāli54:15 Savākt šmuci un palūgt piedošanu – kā vārdā to darīt un cik viegli tas ir57:17 “Tad, kad atkarīgais beidz lietot, šī pasaule kļūst par šo vienu iedaļu labāka”1:00:36 Attiecības ar pazemību, lūgšanu un ticību1:15:20 Spēja iemīlēt sevi kā ar efektiem, tā arī ar defektiem1:21:12 “Jo vairāk drāmas manā dzīvē, jo tuvāk es esmu lietošanai”1:26:06 Kā neļaut domām valdīt pār dzīvi1:33:32 Kāda sajūta ir spēlēt narkomānu, kad pats esi no tās bedres izrāpies1:36:17 Nomest svaru, uzaudzēt muskuļus – kādas sava ķermeņa pārvērtības lomu dēļ ir veicis Kaspars1:42:20 Kāds ir filmas “Elpot zem ūdens” galvenais vēstījums1:47:04 “Ir būtiski apzināties savu zemāko punktu”

Meklē spēli Kur Prikols - https://www.kurprikols.lv/ Ar kodu "bizevala" saņemsi 10% atlaidi! Pēdējās biļetes uz pasākumu - https://www.bezrindas.lv/lv/bize-vala... Balso par Aglonas radio dziesmu te - https://bizevala.lv/pages/aglonasradio Merchu meklē - https://bizevala.lv/

Žurnāliste Inita Sila daudziem ir pazīstama kā ilggadīga žurnāla "Ieva" galvenā redaktore, nesen - žurnāla "Kā būt laimīgai" galvenā redaktore. Inita ir ne tikai žurnāliste, bet arī autore grāmatām "100 vēstules sievietei" un "Tango ar diviem misteriem V". Nesenākā no tām ir Initas stāsts par pieredzi, pašai saskaroties ar vēža diagnozi. Tagad viņa ir arī "Hospiss LV" pārstāve .Šogad sarunu festivālā "Lampa" Inita vadīja "Nāves kafejnīcas" sarunu "Turies draudziņ". Tā ir gaiša saruna, jo visi tās dalībnieki apliecina, ka tieši vēža diagnoze, savas mirstības apzināšanās, viņiem likusi vēl vairāk novērtēt savu dzīvi. Sarunas ieraksts var iedvesmot tās klausītāju dzīvot pilnasinīgi arī bez diagnozes.Kad Initai tagad jautā, ko viņa dara, viņa atbild: "Dzīvoju." Es ļoti novērtēju viņas atklātību, daloties ne tikai ar savas dzīves pieredzi, bet arī ar idejām, ko Inita ir apguvusi pilnvērtīgākai dzīvošanai.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:00 Kā atšķiras divas Initas Silas dzīves – viena līdz četrdesmit gadu krīzei, otra pēc tās9:29 “Meklējot savu sapņu profesiju, tev ir jāatceras bērnība, pirmais, ko tu gribēji”11:12 Ar kādu mērķi Inita šobrīd strādā labdarības organizācijā “Hospiss LV”12:39 Kas ir nāves dūla un kādēļ šāds pakalpojums ir nepieciešams22:03 “Dzirde ir pēdējā no maņām, ko cilvēks zaudē pirms nomiršanas”25:21 Kas ir veltīgā ārstēšana un kādas likumu izmaiņas ir plānotas Latvijā31:02 Kā beigt baidīties un sākt baudīt dzīvi36:21 Vai menopauze spēj laupīt dzīvesprieku41:53 “Atļaujies būt nepareiza”43:24 Iemācīties baudīt dzīvi bez alkohola57:49 Triki, kā ierobežot saldumu ēšanu1:00:18 Vērtīgs pieredzes stāsts par anoreksiju ģimenē1:09:05 Jautājums, kuru sev ik pa laikam ir izdevīgi uzdot1:11:15 Prakses, ko Inita Sila piekopj ik dienas1:20:48 “Nerunājot nekas nemainās. Nerunājot tu nevienam nepalīdzi”1:24:09 Padoms – ko neteikt cilvēkam, kuram ir vēža diagnoze1:26:42 Nebūt perfekcionistei un stiprajai sievietei1:31:17 Bēres, cilvēkam dzīvam esot – kas tas ir, kur un kādos gadījumos to praktizē1:37:17 Mirstošo cilvēku advokāti - kādi ir “Hospiss LV” mērķi un kā nokļūt draugu klubā

Sēdēt stellēs man nozīmē radīt stāstus, bet kad es rakstu, es teksta gabaliņus lieku kopā no dažādām lietām kā gobelēnu. Ko līdzīgu šai raidījumā teiks rakstniece un tekstilmāksliniece Annele Slišāne.  Pirms pāris gadiem no Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē pie Krievijas robežas, viņa meklē cēloņsakarības un sākumu. Gan latgaliski, nu jau vairākās grāmatās iznākušajos “Biezpiena stāstos”. Gan tekstilmākslā – viņas darbs šobrīd skatāms 7. Starptautiskajā Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē. Tekstilmāksliniece un tagad arī rakstniece Annele Slišāne pirms trim gadiem izdeva savu pirmo grāmatu “Tuoraga stuosti” jeb “Biezpiena stāsti”, pirms gada iznāca šo stāstu otrā daļa, ar apakšvirsrakstu “Pīns”, proti – soli atpakaļ biezpiena tapšanas alķīmijā – soli atpakaļ pie piena. Arī Annele Slišāne savā dzīves gājumā spērusi soli tuvāk sākumam. No Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē, pie Krievijas robežas, un no jauna sev atklāj pļavas burvību, lauku mājas tumsu, priekšteču stādītā dārza ģeogrāfiju, un tas viss ir arī šai stāstu krājumā. Lai arī latgaliski lasīt izdodas ļoti lēnām, tik daudz var aptvert, ka literatūra latgaliski no literatūras latgaliski atšķiras. Reizēm lasot liekas, vai!, cik viegli saprast, bet ar prātu jau saproti, ka tas tāpēc, ka šai grāmatā latgaliešu literārā valoda ir visai nabadzīga, bez seniem vārdiem, izloksnes neizkrāsota. Sekojot Latgales atmodai, vairāki šobrīd pazīstami Latgales kultūras darbinieki runāt izloksnē ir mācījušies jau apzinātā vecumā – kursos, no grāmatām, paziņām. Annele Slišāne nāk no folkloristiem labi zināmā Upītes ciema, no novadpētnieka un dzejnieka Antona Slišāna dzimtas, un viņai pieder neaptverama bagātība – mantota dzimtās puses izloksne, babas un vecika valoda. Taču mērķtiecīgi apzināties viņa to sākusi salīdzinoši nesen. Latvijas simtgades gadā Annele Slišāne uzrakstīja pieteikumu projektam, kas vēlāk izvērtās ceļojušā izstādē “100 deči Latvijai”. Annele darināja segas no neparastiem materiāliem – pļavas ziediem, konfekšu papīriem, velosipēdu kamerām, un būtiska šī projekta daļa bija arī atmiņu stāsti par izvēlētajiem izejmateriāliem. Brīnumaini stāsti, kas tika publicētu “100 deči Latvijai” grāmatā, un kuru likumsakarīgs turpinājums ir “Touraga stousti”. Taču vairāk par visu valdzina Anneles Slišānes runātā valoda, kad viņa lasa savus stāstus Prozas lasījumos Rīgā, Annele ir arī vairāku reģionālo “Latgolys Prozys skaitejumu” uzvarētāja. Šoreiz priekšā lasīšanas laimes mirklis notverts aiz astes, tiekamies pie ieraksta mikrofona. Anneles Slišānes darbs šobrīd skatāms 7. Starptautiskajā Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē, izstādē mākslas muzejā  Rīgas birža. Triennāles otrā izstādē, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir arī Anneles māsas – Lienītes Slišānes – tekstu adījumi. Adījumi un teksti. Literatūra latgaliski bieži vien ir ar skatu pagātnē, taču Anneles Slišānes, gan tekstila darbos, gan rakstītajā kādā ļoti pareizā veidā savienojas mantojums, tradīcija, ar mūsdienīgo. “Turoaga stuostos” viņa iemiesojas tajā, kā tēvs ar vīriem dzer bēres,  kā mamma apdara mājas darbus. Un vienlaikus tā ir arī viņas pašas dzīve, augsne, kurā izaug bērns, apzinās sevi kā maza meitene, kļūst par jaunu sievieti,  kļūst par ģimenes māti, kurai tagad pašai jāsatur kopā sava ģimene, sava māja. Nesen atjaunot uzsāktā māja Zeļču solā jeb Zeļču ciemā. Savā ziņā Anneles Slišānes “Tuoraga stuostus” , var salīdzināt ar Annas Auziņas nesen iznākuši, ļoti nozīmīgo sievietes sevis apzināšanās stāstu grāmatā “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”. Jā, šīs ir divas dažādas sievietes, atšķirīga ir vide, kurā izaugušas, dažādi ir valodas vārdi, kuros viņas tērpj savu pieredzi. Taču notikumi sievietes dzīvē ir tie paši.  

Pateicoties globalizācijai, latviešu valodā ienāk arvien jauni un jauni aizguvumi, kuriem izsekot līdzi ar grūtībām spēj pat valodnieki. Bet varbūt jaunam terminam nav jāizmanto aizguvums no angļu valodas, bet gan jāatrod kāds labs, bet aizmirsts vārds, kas joprojām glabājas latviešu valodas pūra lādē? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Radio profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs, mūsdienu valodnieks, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags un filoloģijas zinātņu doktore, literatūrzinātniece, rakstniece, folkloriste Janīna Kursīte-Pakule. Meklējam risinājumu problēmai, kas saistīta ar milzīgo aizguvumu skaitu, kuri ienāk latviešu valodā šobrīd pārsvarā no angļu valodas. Andrejs Veisbergs atzīst, ka biežāk varam lietot latviešu vārdus. "Kaut vai dziesmu svētku sakarā mēs bieži dzirdam organizācija, organizatorisks, utt. Kāpēc mēs nevaram teikt - rīkot dziesmu svētku, nevis organizēt. Rīkotāji. Daudz īsāks vārds, daudz latviskāks, daudz labāks," uzskata Andrejs Veisbergs. Janīna Kursīte uzskata, ka jādomā par nopietnāku atbalstu latviešu valodas pētījumiem un reizē arī par valodas iedzīvināšanu skolās un augstskolās. "Ja projekti ir jāraksta angliski, jāatskaitās angliski, man tas drusciņ sāk atgādināt vienus citus laikus ar vienu citu valodu. Ir jābūt arī pašapziņai. Protams, jāraksta arī angliski, ir jāraksta franciski, lai tas, ko mēs pētām, tas, kas ir mūsu bagātība, mēs varam dot pasaulei, bet arī pašiem ir jābūt taisnai mugurai. Tikai tā valoda var attīstīties, ja visās jomās, visos līmeņos runājam latviski un domājam arī latviski," atzīst Janīna Kursīte. Viņa arī vērtē, ka skolās un augstskolās jābūt brīvpieejai zinātniskai literatūrai. Protams, tas saistīts ar finansējumu, jo autortiesības jāievēro. "Daugavpils universitātes zinātniskie raksti, vai Latvijas Universitātes. Ne viss no jaunākā ir pieejams. Tāpēc paņem internetā angliski, franciski retāk. Ir jādomā arī par palīdzību. Ne uzbāzties ar savu zinātnisko literatūru, bet būt brīvai pieejai," norāda Janīna Kursīte.  

Futbola apskatnieki Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis atrod svarīgākos stāstus iepriekšējo trīs kārtu mačos. Priekšplānā čempiones "Valmieras" pierašana pie jaunās realitātes un divu galvaspilsētas komandu jauda sezonas startā.

Es gribēju noskaidrot, kas ir viņas paņēmieni, ar kuriem viņa atrod pieeju priekam un humoram, pat tad, kad smiekli un jautrība nav ne prātā. Es viņai jautāju par spēju atrast sevī drosmi tad, kad ir sajūta, ka tikt pāri bailēm ir teju neiespējami. Runājām arī par to, kā viņa gatavojas un ko dara pēc izrādēm, kuru gaita ir neparedzama. Mēs runājām par salūšanu un augšāmcelšanos. Viņai tiešām ir pieeja prieka portālam un viņa stāsta, kur tā ir ikvienam no mums.Anete Bendika ir improvizācijas teātra "Divas" aktrise un pasākumu vadītāja. Anetes ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām. Cilvēki man rakstīja, cik ļoti ir baudījuši Anetes vadītos pasākumus un kāzas.Un manās acīs Anete ir prieka vēstnese un godasardze vienlaicīgi. Mīlu viņas īstumu un tiešumu. Esmu pateicīga par enerģijas lādiņu, ko es un mūsu komanda saņēmām no Anetes šajā sarunā. Ticu, ka ne tikai mēs.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:20 Vai drīkst priecāties tad, ja dzīvē ir lielas bēdas; kā pieslēgties “prieka portālam”10:58 “Apštopēt emocijas noteikti nevajag, jo tā ir ilūzija, ka tās kaut kur pazudīs”15:32 Pieņemt, ka esi mamma bērnam ar īpašām vajadzībām, un cīņa ar strereotipiem27:02 “Meklēt atbildes uz “kāpēc” ir taisns ceļš uz elli”34:01 Signāli, pēc kuriem atpazīt, ka depresija sāk "pasliet galvu"41:12 Kad ir nepieciešama palīdzība no malas - pieredze Psihiatrijas un narkoloģijas centrā49:17 Mūziciņa melnajam, snaudošajam sunim58:07 Kā improvizācija un pasākumu vadīšana kļuva no hobija par pamatdarbu1:07:19 Piedzīvotie kuriozi kāzu vadītājas ampluā1:12:22 Sarkanās līnijas, kuras pārkāpt nav vēlams pat improvizācijas teātrī1:21:25 Ieskats improvizācijas teātra DIVAS aizkulisēs1:31:48 Kur Anete ņem iedvesmu un situācijas, kuras pēc tam apspēlēt izrādēs1:41:55 Tuvākās plānotās izrādes improvizācijas teātrim DIVAS

Cilvēka acis jau izsenis vērsušās tālumā, domājot, vai mēs esam vienīgie Visumā, vai ir vēl kāda mums līdzīga ar saprātu apveltīta būtne gaismas gadu attālumā. Ārpuszemes dzīvības meklējumi var šķist kā meklēt smilšu graudiņu siena kaudzē, tomēr ne viens vien astronoms tam veltījis savu mūžu. Interese par to, vai esam vienīgie kosmosā, cilvēku prātus ir urdījusi jau no senām dienām, taču, vai šajā jomā ir bijusi nopietna izpēte? Kāds ir bijis slavenā "citplanētiešu meklētāja" - ASV astronoma Frenka Dreika ieguldījums un cik daudz ir nopietnas pētniecības, cik - spekulāciju, raidījumā Zināmais nezināmajā analīzē astronomijas interesents un IT speciālists Raitis Misa. "Jautājums ir nopietns tādā ziņā, ka visus interesē atbilde uz šo jautājumu," atzīst Raitis Misa. "Ir jānodala divas lietas, ir civilizācija, kas ir inteliģence tādā izpratnē, kā mēs to saprotam. Un vienkārši dzīvība kā tāda, ko varētu atrast, piemēram, tepat uz Marsa, kas nemaz nav izslēgts. Protams, atrasta vēl nav. Šobrīd nekas nekur atrasts nav, viss tas, kas ir, tas ir vairāk zinātniskā fantastika, kāda cilvēka iedomas, kāda vēlmes, ka tas tā būtu, bet tādu pierādītu faktisko atklājumu un konstatējumu šobrīd nav ne par mikrobu izmēra, ne arī par inteliģentu dzīvību." "Šobrīd, lielā mērā arī pateicoties Frenkam Dreikam, pētījumi notiek, ir finansējums, tiek veikti arvien jauni novērojumi un galvenais novērojamu virziens ir radio astronomijas, mēģinot uztvert šo civilizāciju pārraidītos signālus, turpina Raitis Misa. Frenka Dreika atbilde uz jautājumu par ārpuszemes civilizāciju bija - mēs neesam vieni. "Tas ir tas, ko viņš uzskatīja, un tam ir kaut kāds zināms pamatojums, jo Visums ir milzīgs, zvaigžņu ir triljoniem, planētu ir milzīgi daudz, un ir daudz zvaigžņu, pie kurām planētas ir tā sauktajā apdzīvojamajā zonā, līdz ar to iespēja, ka radīsies dzīvība un kādā brīdī kļūs inteliģenta, ir diezgan liela," norāda Raitis Misa. "Mūsu civilizācija šobrīd ir nosacīti radījusi radio burbuli, kas ir apmēram 100 gaismas gadu rādiusā, un tas ir tas attālums, kurā jebkurš cits, kas mūs klausītos - Saule radioteleskopa -  varētu dzirdēt un saprast, ka tie signāli ir mākslīgi. Viņi uztvertu "Radio Skonto" vai Latvijas Radio 1 un teiktu, jā, šis signāls nav dabiskas izcelsmes, to varam droši pateikt," skaidro Raitis Misa. "(..) Mēs esam milzīgā 92 gaismas gadus lielā Visumā maziņus simts gaismas gadiņus tikai piesārņojuši ar savu radio troksni. Tas uzskats tāds, ka, ja kāda civilizācija, kas mūs sadzirdētu, atbildētu, mums tas, protams, prasītu laiku, bet tas, kā viņi to sauc, kontaktu periods, varētu sākties apmēram pēc kādiem 400 gadiem." Ja kāds mūsu sadzird šodien un izdomā atbildēt, tad tie, kas uztvers signālu, ja tāds tiks sūtīts, būs pēc 400 gadiem, kas varbūt nesapratīs, kas ir tas, ko uztver, jo neko nav sūtījuši. Var teikt, tāda ļoti savdabīga komunikācija. Cik vispār reāli ir vienam otru sadzird? "Sadzirdēt varbūt arī ir reāli, bet jāsaprot, ka tāda komunikācija kā īsziņas vai čats tur nebūs, jo tur viens virziens komunikācijai aizņems daudzus gadus," bilst Raitis Misa. "Līdz ar to drīzāk būs tā, ka mēs vienkārši zināsim, ka tiešām mums atsūtīja signālu, mēs būsim droši, ka tur vēl kāds inteliģents ir. Mēs zināsim, no kuras zvaigznes tas nāca, un gan jau tajā brīdī arī zināsim, kādas tur ir planētas un kāds ir viņu atmosfēras sastāvs un visu pārējo. Bet tā parunāties un paspiest roku, lai to izdarītu, būs vēl droši vien vairāki tūkstoši gadu jāpagaida."   Vai ir kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Astronomiem ir zināmi vairāki tūkstoši to planētu, kas atrodas ārpus Saules sistēmas. Šādas planētas saucam par eksoplanētām. Bet, ja Saules sistēmā tieši Zeme ir unikāla, jo uz tās eksistē dzīvība, vai varētu atrasties arī kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Vai nosacījums dzīvībai uz eksoplanētas būtu ūdens krājumi? Apritējuši vairāk nekā 30 gadi kopš tā brīža, kad sākušies eksoplanētu jeb citplanētu pētījumi. Pirmajos gadījumos kaut kas no citplanētām drīzāk tika atrasts nejauši, bet pēdējos gados šādu planētu pētījumi ir ļoti apzināts solis, notiek speciālas misijas un arī uz Zemes ir vairākas observatorijas, kas mērķtiecīgi meklē citplanētas. Un, ja misijas ir mērķtiecīgas, tad skaidrs, ka arī atklāto citplanētu skaits pēdējos gados ir audzis. Tā skaidro Suntažu observatorijas saimniece un portāla “starspace.lv” redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Bet cik daudz zinām par pašām eksoplanētām? Apzīmējums “eksoplanētas” jeb “citplanētas” jau pasaka priekšā, ka runa ir par kaut ko, kas atrodas ārpus Saules sistēmas, bet vai tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko mēs saprotam ar Saules sistēmu? Uz šo jautājumu atbildi sniedz Anna Gintere. Bet tālāk mūžīgais un visai sarežģīti atbildamais jautājums par iespējamām dzīvības formām uz eksoplanētām. Saules sistēmā Zeme ar savām dzīvības formām ir īpaša. Protams, nevar izslēgt, ka šādas formas ir arī uz Veneras, ko klāj indīgu gāzu mākoņi. Iespējams, jaunu informāciju par dzīvību uz Marsa mums sniegs uz tā izvietotais pašgājējs robots. Tomēr Zeme ir unikāla. Kā būtu ar eksoplanētām? Cik apzināti uz tām tiek pētīta dzīvība un ko mēs par to zinām?

Krievija meklē dažādus veidus, kā kompensēt savas militārās neveiksmes Ukrainā. Zaudējot pozīcijas Hersonas tuvumā, krievi turpina iznīcināt Ukrainas enerģētisko infrastruktūru, tajā pašā laikā mēģina sēt šaubas Ukrainas rietumu partneros. Sak' ukraiņi, piemēram, paši grib iznīcināt savu tautu, uzmetot tai kodolnetīro bumbu. Jaunas sankcijas izpelnījusies Irāna, kas lielā apjomā piegādā Krievijai savus dronus, ar ko tā veic masīvus uzbrukumus Ukrainā. Notiekošais Irānā ir atsevišķas uzmanības vērts, tur joprojām nerimst jau daudzas nedēļas ilgstošie protesti. Ko viss notiekošais nozīmē Irānas tautai tālākai nākotnei? Pievēršamies arī aktualitātēm divās Eiropas valstīs. Kopš pagājušā raidījumā ļoti strauji ir risinājušies notikumi Lielbritānijā, premjerministre Liza Trasa ir ne tikai atkāpusies, bet ir jau izraudzīts nākamais premjers, Riši Sunaks. Jauna valdība ir izveidota arī Itālijā. Aktualitātes komentē politologi Andis Kudors un Arnis Latišenko. Slepkavnieciskie ajatollas Irāna joprojām turpina noliegt, ka tā piegādā Krievijai kaujas dronus, kuru uzbrukumos pēdējās nedēļās cieš Ukrainas pilsētas, t.sk. Kijiva. Tomēr praktiski neviens vairs nešaubās, ka bezpilota lidaparāti, kurus Krievija raida pret Ukrainu ar nosaukumu „Geraņ”, tie paši Irānā ražotie „Šahed” vien ir. Pēdējās dienās parādījusies informācija, ka līdz ar droniem Krievijas okupētajā Krimā un arī Baltkrievijā ieradušies Irānas Islāma revolucionārās gvardes instruktori, lai uzlabotu krievu militāristu dronu lietošanas prasmes. Tādējādi Irāna arvien ciešāk iesaistās Krievijas agresijā pret Ukrainu, un izskan viedokļi, ka par šo iesaisti atbildīgās personas būtu ne vien pakļaujamas sankcijām, bet arī tiesājamas, ciktāl Krievijas īstenotie dronu triecieni Ukrainas civilajai infrastruktūrai tiek vērtēti kā kara noziegums. Tikām pašā Irānā joprojām nerimst kārtējais protestu vilnis. Masu protesti islāma republikā pēdējos gados ir hroniska parādība, taču līdz šim tos lielākoties izraisīja pārtikas un citu resursu trūkums un dārdzība. Protestiem, kas iesākās septembra vidū, ir daudz tiešāks sakars ar Irānas klerikālā režīma totalitāro raksturu. Tie uzliesmoja pēc tam, kad Teherānā tika arestēta un pēc tam slimnīcā mira kurdu izcelsmes jauniete Mahsa Amini. Viss liecina, ka nepilnus 23 gadus veco sievieti līdz nāvei piekāvuši policisti pēc tam, kad viņa tika aizturēta, jo nebija pienācīgi apsegusi galvu ar tradicionālo lakatu hidžābu. Protestos, kas uzliesmoja pēc viņas nāves, pamatā piedalās jaunieši, kuriem nav pieņemamas klerikālā režīma uzspiestās normas. Sievietes un meitenes demonstratīvi atsedz galvu un dedzina hidžābus. Par galvenajiem pretestības centriem šobrīd kļuvušas skolas un augstskolas. Režīms, kā ierasts, pasludinājis protestētājus par valsts ienaidniekiem un ārvalstu dienestu sakūdītajiem, vēršoties pret viņiem ar brutālu spēku. Daudzviet darbā laisti ne vien steki, pletnes un asaru gāze, bet arī šaujamieroči. Pēc cilvēktiesību organizāciju ziņām nogalināto skaits jau pārsniedz divus simtus, nepilni trīsdesmit no tiem ir nepilngadīgie. Vairākas jaunietes, kuras aizturētas protestu laikā, līdzīgi kā Mahsa Amini mirušas no varas pārstāvju necilvēcīgas apiešanās. Pēdējais šāds upuris ir sešpadsmitgadīgā Asra Panahi, līdz ar vairākām skolasbiedrenēm aizturēta par to, ka attiekusies varas organizētā mītiņā dziedāt režīmu slavinošu dziesmu. Sevišķi aktīvi Irānas režīms vēršas pret protestiem kurdu apdzīvotajos apgabalos, un septembra nogalē Islāma revolucionārās gvardes spēki vērsuši dronu un artilērijas uzbrukumu arī pret kurdu opozīcijas spēkiem otrpus robežai Irākā. Šodien, 26. oktobrī, aprit četrdesmit dienas kopš Mahsas Amini nāves, tātad noslēdzas islāmā pieņemtais pēcnāves sēru laiks, un ir sagaidāms, ka tas varētu būt jauns protestu katalizators. Maskavā meklē grēkāzi Svētdien, 23. oktobrī, pasaules medijus aplidoja kārtējā mulsinošā ziņa no Krievijas: aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apzvanījis savus kolēģus Vašingtonā, Londonā, Parīzē un Ankarā, paziņojot, ka Ukraina grasoties karadarbības rajonā izmantot t.s. „netīro bumbu” jeb radioloģisko ieroci, lai pēc tam vainotu Krieviju kodolieroču lietošanā. Šo pašu vēstījumu pirmdien dublējis Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, zvanot Savienoto Valstu un Lielbritānijas attiecīgo militāro struktūru vadītājiem. Vakar Krievija izvirzījusi šo jautājumu arī ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē. Rietumvalstu pārstāvji vienbalsīgi noraidījuši šādas apsūdzības kā nepamatotas un absurdas. Šīs Krievijas vadošo militāristu telefonaktivitātes kārtējo reizi liek apsvērt jautājumu par Kremļa režīma stabilitāti un integritāti. Ukrainas bruņotie spēki lēni, bet mērķtiecīgi virzās tuvāk Hersonai – vienīgajam Krievijas pēc 24. februāra sagrābtajam Ukrainas administratīvā apgabala centram. Līdzšinējos mēnešos ir izskanējuši viedokļi, ka Hersonas zaudēšana varētu būt morāls trieciens, kuru prezidenta Putina vara neizturētu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka būs nepieciešams grēkāzis, kuram uzvelt vainu par Ukrainā negūto uzvaru un Krievijas armijas nepietiekamajām spējām, un visatbilstošākie šai lomai šķiet militārā resora vadītāji. Viņu virzienā raidītas vārdiskas zalves gan no oficiozo propagandistu puses, gan no dažām citām ietekmīgām Kremļa režīma figūrām. Vispamanāmākie šai ziņā ir Čečenijas autonomijas vadītājs Ramzans Kadirovs un par „Putina pavāru” dēvētais oligarhs Jevgeņijs Prigožins, privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” un vairāku slepenās darbības struktūru dibinātājs. Abu šo vīru rīcībā ir ievērojami militārie resursi, kas tiek izmantoti Krievijas agresijā pret Ukrainu, taču var tikt likti lietā arī iekšējās varas cīņās. Kadirova resurss ir Čečenijā dislocētie Krievijas nacionālās gvardes spēki – oficiāli apmēram 12 000 vīru, taču pats Čečenijas saimnieks ir piesaucis arī vairākas reizes lielākus skaitļus. Formāli pakļauti Krievijas Iekšlietu ministrijai, faktiski šie pulki un bataljoni ir Kadirova privātā armija. „Vāgnera grupa”, kuras skaitliskais sastāvs tiek lēsts ap 8000 vīru, saskaņā ar Krievijas likumdošanu vispār ir nelegāla struktūra, tajā pat laikā tā ir, domājams, šobrīd efektīvākā vienība Krievijas spēku sastāvā Ukrainā. Abu minēto Putina režīma dižmaņu atļaušanās publiski apvainot augstākā ranga militārpersonas visdrīzāk ir signāls, ka režīms gatavojas padarīt ģenerāļus par vainīgajiem, un atliek vien jautāt, vai šie karjeras militāristi ir gatavi grēkāža lomai. Jaunās valdības Lielbritānijā un Itālijā 25. oktobrī noslēdzās rekordīsais Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas varas periods, vien 50 dienas ilgs. Toriju līderei liktenīga izrādījās pārrēķināšanās finanšu politikas jomā – viņas iecerētās nodokļu reformas izraisīja ārkārtīgi nervozu finanšu tirgu reakciju, britu mārciņas un valdības vērtspapīru vērtības kritumu. Jautājums par to, kurš varētu stāties demisionējušās vietā, bija aktuāls vien pāris dienas. Par spīti diezgan ievērojamajam atbalstam Parlamenta toriju frakcijā savu kandidatūru tomēr nolēma neizvirzīt jūlijā demisionējušais Boriss Džonsons, savukārt vēl viena pretendente – Penija Mordaunta – nesaņēma pietiekamu parlamentāriešu atbalstu. Tā nu pirmdien Lielbritānija ieguva savu pirmo indiešu izcelsmes premjerministru, agrāko finanšu ministru Riši Sunaku. Kā norāda komentētāji, Sunaks, kurš bija Trasas galvenais konkurents cīņā par premjera portfeli pagājušajā vasarā, bauda nozīmīgu savas partijas atbalstu. Arī problēmas, kas izraisīja Trasas demisiju, jau paspējis lielā mērā atrisināt finanšu ministrs Džeremijs Hants. Hants saglabā savu amatu arī Sunaka komandā, tāpat kā līdzšinējā Apakšpalātas vadītāja Penija Mordaunta, ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs, aizsardzības ministrs Bens Voless un vēl vairāki Trasas kabineta locekļi. Vairāki citi Trasas valdības ministri palikuši valdībā, saņemot citus portfeļus. Kā nozīmīgākie jaunpienācēji tiek minēti vicepremjers un tieslietu ministrs Dominiks Rābs un Olivers Daudens, kurš ieņems ceremoniālo Lankasteras kanclera amatu, kas parasti nozīmē īpašo uzdevumu ministra statusu. Savukārt Džordža Meloni, kura 22. oktobrī kļuva par Itālijas premjerministri, ir pirmā dāma Itālijas valdības vadītājas amatā. Viņas valdība tiek raksturota kā labējākā, kāda Itālijā bijusi pēc Otrā pasaules kara. Valdības koalīciju veido Meloni vadītā partija „Itālijas brāļi”, partija „Līga” ar Mateo Salvini priekšgalā un Silvio Berlukoni dibinātā „Uz priekšu, Itālija!”. Berluskoni partija tiek raksturota kā labēji centriska, savukārt abas pārējās koalīcijas dalībnieces – kā izteikti labējas, pat radikālas, pie tam „Līga” arī kā populistiska partija. Pati premjerministre gan visai daudz darījusi, lai attīrītu savas partijas reputāciju no neofašisma nokrāsas, kas tai bijusi vēsturiski. Savā inaugurācijas runā viņa steigusies kliedēt bažas par iespējamo Itālijas ārpolitiskā kursa maiņu, ciktāl Silvio Berluskoni ir labi zināms kā Kremļa saimnieka Putina personisks draugs, un simpātijas pret Putinu savulaik paudis arī Salvini. Tomēr premjere uzsvērusi, ka nevar būt ne runas par Ukrainas brīvības iztirgošanu un padošanos Krievijas enerģētiskajai šantāžai. Arī jaunais ārlietu ministrs, partijas „Uz priekšu, Itālija!” pārstāvis Antonio Tajani, kuram ir mērena un proeiropeiska politiķa reputācija, kā pirmo sazvanījis Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, lai apliecinātu savas valsts atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.