Podcasts about Kalni

Kalni, tāpat kā dzīve, ir vienlaikus gan brīnišķīgi, gan biedējoši. Un šoreiz noticis pats ļaunākais. Tā savā pirmajā publiskajā ierakstā kopš traģēdijas Aļaskas kalnos, kur bojā gāja trīs Latvijas alpīnisti, pauda viens no alpīnistu komandas dalībniekiem Valdis Puriņš. Viņu uzskata par pieredzējušāko komandas pārstāvi, jo reiz pēc vairākiem mēģinājumiem viņš jau sasniedzis Denali virsotni. Intervijā LSM viņš atklāja notikušā detaļas un to, kā komanda gatavojās nopietnajam kāpienam. Tuvākajā laikā trīs bojāgājušos Latvijas alpīnistus varētu nocelt no kalna, operācija aizvien turpinās.

Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī  pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā? Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču. Bet vispirms izzinām, kas paludikultūra un kāda loma tajā ir niedrēm un vilku vālītēm? Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu. Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, pārraides producente - Gunda Vaivode   Šis fonds tika dibināts, Aspazijai vēl dzīvai esot. Viņa savu un Raiņa mantojumu novēlēja fondam, kurā balvas un prēmijas dotu kādam rakstniecības pārstāvim. 1944. gadā, pavisam sarežģītos apstākļos, kad padomju karaspēks bija jau tuvu Latvijai un rudenī tas atradās jau Vidzemē, tomēr nolēma piešķirt pirmās balvas. Par šo faktu mani ieinteresēja režisors, arī Operas režisors Jānis Zariņš, kurš šajā laikā bija Rīgas Dramatiskā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) režisors. Fonda priekšsēdētājs bija Kārlis Skalbe, tajā bija arī Veronika Strēlerte un Eduards Smiļģis. Tajā uzaicinātie cilvēki vērtēja, kam atzinību piešķirt. Pirmās Raiņa un Aspazijas fonda balvas jeb godalgas tika piešķirtas dzejniekam Jānim Grotam par dzejoļu krājumu "Klusums", prozā – Erikam Ādamsonam par romānu "Sava ceļa gājējs". Par to min laikraksts "Tēvija". Jānis Zariņš savās atmiņās šo sarežģīto apbalvojumu sadalīšanas procesu nepiemin: līdz ar to, ka viņš zināmā mērā arī bija noteicējs, viņam galvenais bija piešķirt balvu Mārtiņam Zīvertam par lugu "Vara" un aktierim Žanim Katlapam, kurš 1943. gadā brīnišķīgi bija nospēlējis Krustiņu "Pazudušajā dēlā". Tam jātic, jo Zariņš bija tomēr autoritāte. Arī Jānis Kubilis to pieminējis savās intervijās – ka noskatoties Žani Katlapu Krustiņa lomā, viņš pievērsies domai, ka varētu kļūt par aktieri, ka tas aizrauj. Savukārt "Tēvija" pēc tam rakstīja, ka balvas saņēmis Zīverts par lugu "Vara", Žanis Katlaps un Lilita Bērziņa par Imperiālijas lomu Frīdriha Šillera drāmā "Fiasko sazvērestība Dženovā" Dailes teātrī. Zariņš par to nemin ne vārda, un tas ir pārsteidzoši. Tāpat viņš nemin to, ka tika apbalvota arī Berta Rūmniece, kura atzīmēs 60 gadus uz skatuves. Berta Rūmniece taču ir mūžīgā māmuļu lomu atveidotāja, bet Jāņa Zariņa atmiņās tas nefigurē. Tas ir mazliet nesaprotami, tāpēc raidījums "Vai zini" vēršas pie klausītājiem, jo varbūt vēl kāds ko zina šajā sakarā. Interesanti, ka balvas iedeva arī mūzikas jomā, jo fondā darbojās arī Alfrēds Kalniņš, un viņš, pats gan nevērtējot, saņēma balvu par dziesmu "Zemes poēzija" soprānam. Tāpat atzinība tika izteikta arī komponistei Lūcijai Garūtai par duetu soprānam un mecosoprānam "Sarkana saule lēca". Šīs dziesmas vakarā pēc svinīgās balvu pasniegšanas tika nodziedātas, bet Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps lasīja fragmentus no Grota dzejas un Ādamsona romāna. Aktieriem tika uzdāvināti no Raiņa zeltlietām darināti divi gredzeni; Jānis Zariņš raksta – baroka veidojumā. Protams, tas ir 1944. gads, un šie gredzeni bija domāti kā ceļojošie gredzeni. Tie palikuši Latvijā. Jānis Zariņš aizbrauca projām, Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps palika. Bet līdz šim brīdim nevienam nav nekādas informācijas, kur šie gredzeni palikuši! Pēc desmit gadiem emigrācijā šī fonda darbība tika atsākta, un Jānis Zariņš pats pēc kāda laika, jau būdams emigrācijā, saņēma balvu par "Pūt, vējiņi!" iestudējumu. To bija saņēmis arī aktieris Jānis Lejiņš, kā arī Dailes teātra bijušais aktieris Reinis Birzgalis. Zināms, ka vēl septiņdesmitajos gados to saņēmis Sidnejas amatierteātris. Bet tad jau bijis cits zelta gredzens, līdzīgs Nameja gredzenam. Kur palikuši Lilitai Bērziņai un Žanim Katlapam dotie, nav pilnīgi nekādas nojausmas. Ir gan ārkārtīgi interesanti, ko saka Jānis Zariņš – ka 1944. gada septembrī, aptumšotās telpās, katrs nāk pa savām durvīm, katrs pa savu ceļu lielā slepenībā godināt gan Raini un Aspaziju, gan cilvēkus, kuri šajā trakajā laikā radījuši mākslas brīnumu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka māksla tomēr ir pāri visam.

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas. Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs. Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt. Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit! Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku.  22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā. Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko. Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem. Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt! Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

ASV cilvēki jau ikdienā brauc taksometros bez šofera, kamēr Eiropā un Latvijā pašbraucošie auto vēl izklausās pēc nākotnes scenārija. Cik tālu patiesībā esam no brīža, kad auto paši brauks pa mūsu ceļiem, un kas šobrīd ir lielākais šķērslis — tehnoloģijas, likumi vai infrastruktūra? Par autonomo braukšanu sarunājamies ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktora vietnieku attīstības jautājumos Kasparu Ozolu, kā arī par likumisko pusi uzklausām Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamenta direktora vietnieku un Autotransporta un satiksmes drošības nodaļas vadītāju Jāni Kalniņu. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 8. epizodes tēma: nauda Latvijas basketbola klubos. Publiskajā telpā un kuluāros nereti klejo dažādas summas un arī spekulācijas par Latvijas basketbola klubu rocību. Cik pelna treneri, kādi ir spēlētāju atalgojumi, cik nepieciešams dalībai Latvijas Basketbola līgā un Apvienotajā Latvijas – Igaunijas līgā, lai cīnītos par godalgām? Veidosim jaunu basketbola klubu. Kāds budžets tam nepieciešams? Studijā: raidījuma vadītājs Jānis Celmiņš, portāla Sportacentrs.com žurnālists Kristiāns Dilāns, Basketbola kluba “VEF Rīga” prezidents Gatis Jahovičs un Ramirent līgas komandas “Kandava/Turība” menedžeris Kristaps Gotfrīds. Viedokļus raidījumā pauž arī bijušais “ASK Rīga” kluba ģenerālmenedžeris Ģirts Kalniņš, “Valmiera Glass/ViA” ģenerālmenedžeris Roberts Zeile un Latvijas Basketbola līgu direktors Salvis Mētra. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

4. maijā VEF Kultūras pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā izskanēs Orķestra "Rīga" koncerts "Pūt, vējiņi", ar kuru 85. dzimšanas dienā tiks godināts komponists Imants Kalniņš. Diriģenta Valda Butāna vadībā muzicēs arī Rīgas kamerkoris Ave Sol un dziedātāji Ieva Parša un Gundars Dziļums. Programmas centrā – svīta no Imanta Kalniņa  mūzikas 1973. gada spēlfilmai "Pūt, vējiņi" Orķestra "Rīga" flautu grupas koncertmeistara Anda Klučnieka jaunā pārlikumā pūšaminstrumentu orķestrim, korim un solistiem. Koncertā izskanēs arī vokālais cikls "Kārais lauks" Viļņa Šmīdberga instrumentācijā un daļa "Varoni gaidot" no oratorijas "Rīta cēliens".  Valdis Butāns: Šis gads mums ir bagāts ar Latvijas mūzikas saimē ļoti nozīmīgiem vārdiem kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Vasks - mūsu trīs lielie dižmeistari. Katrs ir pelnījis, lai viņa mūzika skanētu, arī šādās apaļās vai pusapaļās jubilejās, kā tas ir Imanta Kalniņa gadījumā, atkal tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība viņa daiļradei. Šis ir mūsu žests Imanta Kalniņa virzienā un pateicība par to, ka viņš ir piekritis manai iniciatīvai ne tikai atskaņot kaut ko jau līdz šim radītu un mūsu orķestrim pārliktu, bet arī jaunumam - tas ir pilns mūzikas filmai “Pūt, vējiņi!” cikls. Līdz šim mums ir nācies atskaņot tikai slaveno finālu, bet arī mūzika, kas ir dažādās filmas epizodēs, ir pelnījusi uzmanību. Tā pirmo reizi izskanēs pūtēju orķestra versijā. Šo versiju mums ir palīdzējis izveidot mūšu pašu mūziķis, lielisks flautists un arī aranžiju un pārlikumu meistars, kurš zina drēbi no iekšpuses - Andis Klučnieks. Tā ir liela dāvana gan mums, gan Imantam Kalniņam šajā nozīmīgajā gadadienā. Ieva arī tev varētu būt grūti nodalīt attieksmi pret Kalniņa dziesmām, kopš tu esi profesionāla mūziķe, no tās Ievas, kura ar šīm dziesmām ir izaugusi un klausījusies tās mājas viesībās un vēl kur citur, vai ne? Ieva Parša: Jā. Mans Imanta Kalniņa fenomens sākās Rīgas 64. vidusskolā, jo tur bija kaislīgi Imanta Kalniņa fani, Imants Kalniņš tika spēlēts starpbrīžos un dziedāts pasākumos, teātra izrādēs. Kad es komponēju savu pirmo dziesmiņu, mana skolotāja Paeglīte teica: “O, gandrīz kā Imants Kalniņš!” (smejas) Es tiku VEF Kultūras pilī uz “Menueta'' mēģinājumiem un pie Jāņa Blūma ierakstu pults televīzijā. Tas bija sākums manam ceļojumam uz Imantu Kalniņu. Šis ceļojums palīdz vai tomēr mazliet traucē tagad, gatavojoties šim koncertam? Ieva Parša: Protams, ka palīdz. Es domāju par Imanta Kalniņa fenomenu, kā viņš ir tāds tapis. Viņš kolosāli izbalansē starp tautu un akadēmismu, un ir atradis tādu zelta stīgu, ka visiem uzplēš dvēselītes, un visi ir kopā ar viņu. Ieva Parša šajā koncertā piedalīsies cikla “Kārais lauks” atskaņojumā, bet programma kopumā balstīsies uz trim kājām, nezinu, kura no tām stabilāka, kura vieglāka - viena ir jau pieminētais pūtēju orķestra variants kinofilmas “Pūt, vējiņi!” mūzikai, tad ir cikls “Kārais lauks”, un vēl mazliet ieskanēsies kaut kas no slavenās Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” - tie ir Kalniņa 70. un 80. gadu darbi. Vai, Valdi, tavuprāt, tas ir laika nogrieznis, kad Kalniņa būtība atklājas visspilgtāk? Valdis Butāns: Neapšaubāmi. Katram, kurš mīl Imanta Kalniņa mūziku, ir savs visspožākais dārgakmens tajā kolekcijā, bet kopumā šis ir tas produktīvais laiks. Arī viņa Ceturtā simfonija, kas pieskaitāma pie klasikas, neapšaubāmām vērtībām, ir mūzika, kas sevī iekļauj to esenci, kāpēc mēs mīlam, cienām un ik pa laikam atgriežamies pie Imanta Kalniņa mūzikas. Man pašam, gatavojoties šim koncertam, liekot kopā, klausoties šo mūziku, atkal no jauna bija apliecinājums, kāpēc Imants Kalniņš ir tur, kur viņš ir, kāpēc mēs viņa mūziku mīlam. Klausoties vēlreiz un jau ar partitūru gatavojoties šiem cikliem, tu saproti - no tāda maza, maza motīviņa var uztaisīt veselu ciklu, un, ar to motīvu strādājot, var panākt tik dažādus emocionālos vēstījumus, tik smalkjūtīgus un tik latviski kodolīgus. Manuprāt, to visu apvienot ir milzīga meistarības un Dieva dāvanas pazīme. Tas tiešām ir ļoti patīkami - atkal no jauna atklāt un iepazīt kādas detaļas. Vēl gribēju pateikt, ka Ieva būs ne tikai ciklā “Kārais lauks”, bet viņa būs arī neliela daļa no “Pūt, vējiņi!” cikla atskaņojuma kopā ar otru solistu, kas mums šajā koncertā piebiedrosies - Gundaru Dziļumu, līdz ar to Ieva būs klātesoša arī “Pūt, vējiņi!”.

-Kāpēc Saeimas priekšsēdētājas biedre jeb vicespīkere Zanda Kalnina-Lukašēvica par savu pirmo augstskolu vēlējās Kristīgo Akadēmiju? -Cik grūta bija jaunās zinātnieces izšķiršanās iesaistīties politikā? -Kāda ir kristīgās morāles nozīme politiķes darbībā? -Kāda ir Zandas Kalniņas–Lukašēvicas mīļākā mūzika?... Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem dziedēsiet Jāņa Ūdra “Rakstnieka pārrunu stundā” ”Pasaules tulkošana”” trešdien, 22. aprīlī plkst. 16.00 Radio Marija Latvija frekvencēs Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

-Kāpēc Saeimas priekšsēdētājas biedre jeb vicespīkere Zanda Kalnina-Lukašēvica par savu pirmo augstskolu vēlējās Kristīgo Akadēmiju? -Cik grūta bija jaunās zinātnieces izšķiršanās iesaistīties politikā? -Kāda ir kristīgās morāles nozīme politiķes darbībā? -Kāda ir Zandas Kalniņas–Lukašēvicas mīļākā mūzika?... Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem dziedēsiet Jāņa Ūdra “Rakstnieka pārrunu stundā” ”Pasaules tulkošana”” trešdien, 22. aprīlī plkst. 16.00 Radio Marija Latvija frekvencēs Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

Runājam par "Artemis II" misiju — pirmo pilotējamo lidojumu apkārt Mēnesim kopš Apollo laikiem. Kādas tehnoloģijas ļauj cilvēkam atkal doties tik tālu no Zemes? Cik ļoti kosmosa kuģi, sakari un drošības sistēmas ir attīstījušās pēdējo 50 gadu laikā? Un kā tas viss maina astronautu pieredzi? Kopā ar Rīgas tehniskās universitātes zinātnieku Kasparu Kalniņu analizējam misijas nozīmi, tehnoloģisko pusi un to, kas sekos tālāk. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Raidījumā Piespēle runājam par rokasbumbu jeb handbolu un badmintonu. Māris un Mārtiņš iepazīst Latvijas vīriešu handbola izlases jauno līderi Valdi Kalniņu. Viņš jau 15 gadu vecumā debitēja valstsvienībā, bet šovasar dosies “leģionāra maizē” uz Norvēģijas klubu “Elverum”. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna par badmintonu. Studijā divpadsmitkārtējais Latvijas čempions Niks Podosinoviks un viņa treneris Arnis Šefers. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas Basketbola savienība nolemj pārtraukt sadarbību ar vīriešu izlases galveno treneri Sito Alonso, viņa vietā nolīgst Jāni Gailīti, līgums parakstīts līdz 2029.gada Eiropas čempionātam; Latvijas futbola izlase pirmajā pārspēļu mačā par vietas saglabāšanu Nāciju līgas C grupā tikai ar 1:0 uzveic Gibraltāru; Sākušās pusfināla sērijas gan Latvijas atklātajā hokeja čempionātā, gan Latvijas-Igaunijas Basketbola līgā.

"Laimīgai dzīvei vajag pavisam maz." Tā kādreiz esot teicis Marks Aurēlijs, jo laime ir cilvēkā pašā, viņa domāšanā. Varbūt beigt gausties un sākt dzīvot? Ar šādu uzsaukumu atzīmējam raidījuma Kā labāk dzīvot 20 gadu jubileju. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš un zinātņu doktore psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Marija Ābeltiņa. Marika Rudzīte-Griķe ir uzņēmēja Līvānos. Viņas ģimene dzimtas īpašumā izveidojusi "Handmade Latgola" - vietu, kur var apskatīt un iegādāties Latgales mūsdienu amatniecības darbus, kur ir telpa pasākumiem un naktsmītne. Uzņēmēja vērtē, kKo katrs no mums pats var darīt, lai labi justos un dzīvotu labāk. Māris Kalniņš un viņa dēls Artis Talsu novada Vandzenē darbojas lauksaimnieku kooperatīvā, audzē kaņepes un no to sēklām spiež eļļu, un ražo citus produktus. Abi stāsta par to, cik svarīga viņiem ir apkārtējā vide un ģimene. -- 20 gadi - tas ir daudz vai maz? 20 gadu laikā cilvēks nu neko nesaprotoša kunkulīša kļūst par patstāvīgi domājošu būtni ar savām zināšanām, intelektu un spriestspēju. Raidījumam Kā labāk dzīvot nebija nepieciešami 20 gadi, lai sasniegtu pilnbriedu, jo radio profesionāļu Loretas Bērziņas un Haralda Burkovska pārvaldībā raidījums ātri iekaroja klausītāju sirdis. Latvijas Radio 2 kolēģi nespēja izprast, kur viņiem 9 no rīta pazūd auditorija. Jā, ne vienu vien gadu raidījums ir bijis populārākais Latvijā. Ir mainījušies vadītāji, bet galvenais - klausītāju vēlme pavadīt laiku kopā ar mums paliek noturīga visus šos 20 gadus. Paldies par kopā būšanu!  Vai būs nākamie 20? Dzīvosim, redzēsim, jo izziņas process kā ir labāk dzīvot, ir teju nebeidzams. Daudz laimes mums un jums šajā dzimšanas dienā! 

Kas ir tikai decembrī, bet nav citos mēnešos? Šo Samantas Kirilovičas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Kalniņu ģimene Rīgā: mamma Sanita, tētis Dzintars ar bērniem Herbertu (8 gadi) un Emmu (4 gadi).

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you're a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Dr. Jānis Ģīlis 40 gadus strādā par plastikas ķirurgu – no mikroķirurģijas, kur šuves uzliek uz 0,4 milimetru struktūrām, līdz estētiskajai ķirurģijai, kur matemātiski aprēķina skaistuma proporcijas. Viņš ir vadījis meistarklases 136 valstīs, operējis ar 40 reižu optisko palielinājumu un turpina strādāt operāciju zālē 2-3 dienas nedēļā. Paralēli tam – dakteris Ģīlis regulāri dodas pārgājienos kalnos - Himalajos un Dienvidamerikā, kur piedzīvojis gan ledus ūdens šoku 5000 metru augstumā, gan kalnu upes viltīgi bīstamo spēku.Šajā sarunā ārsts pastāstīja arī par kritisku veselības situāciju, kas ar viņu notika pirms 20 gadiem, kad 90% pacientu parasti nomirst. Par mēnesi Ķīnas klosterī, kur mācījās "izslēgt domu slēdzi" pēc operācijas un nesaistīt savu labsajūtu ar pacienta gaitām. Par to, kā disciplīna, mērķi un prasme sevi sadalīt ļauj uzturēt gan profesionālo līmeni, gan enerģiju 65 gadu vecumā. Un par lietām, kas strādā viņa dzīves labā, piemēram, 10 000 soļi dienā, treniņi ar ierobežotu skābekli un vakara Scrabble rituāls ar dzīvesbiedri.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk infomācijas ir 250.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads02:50 Kas ir Dr. Jānis Ģīlis02:20 40 gadi profesijā: kāpēc vēl joprojām patīk iet uz darbu07:30 Mikroķirurģija: kā uzliek 7 šuves uz 0,4 milimetriem vai operā 21,5 h no vietas12:08 No mikroķirurģijas uz plastikas ķirurģiju un Maskava 1986-198814:02 Vīriešu neauglības ārstēšana: unikāla pieredze ar 265 miljonu valsti18:50 Meistarklases 136 valstīs: kā mācīt tā, lai noturētu auditorijas uzmanību23:23 Ķīnā ar 4000 plastikas ķirurgiem: kā uzstāties bez tulka27:20 Operāciju shēmas: kad māksliniekam jāglezno, nevis jāzīmē29:35 Kā fotogrāfija kļuva par neatņemamu prasmi34:07 Disciplīna: kā izveidot materiālu sistēmu, lai nekas nepazudtu39:41 Dailes teātris un Vijas Artmanes pauze: māksla uzrunāt auditoriju40:23 Kārtība domās: ko iedeva mamma – latviešu valodas skolotāja42:42 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu45:25 Veselības krīze: 90% šādā stāvoklī nomirst nākamo 24 stundu laikā47:28 “Gribu dzīvot, gribu ģimeni, gribu atgriezties darbā”49:04 Trīs Dalailamas personīgie ārsti un viens padoms: iemācies sadalīt sevi52:10 Mēnesis Ķīnas klosterī: 12 stundas meditācijas dienā53:39 Intuīcija: vai es to gribu un vai man to vajag?54:45 Kalnu kāpšana: kāpēc mocīt sevi 6000 metru augstumā59:28 "Jāni, tev nekad nav bijušas nepatikšanas, kamēr neesi muti atvēris"01:00:07 Treniņu režīms: 10 000 soļi dienā un 30 000 pirms kalniem01:06:06 Labradori: kāpēc divi un kāpēc tieši šī šķirne01:07:36 44 gadi laulībā: Scrabble katru vakaru – kāpēc?01:10:04 "Kalni nepiedod stulbumu"01:16:13 Plastikas ķirurģija: ko mēs nezinām par šo jomu01:28:29 Vīrieši un sievietes: kas maina pieeju01:34:32 Suņu sakosti cilvēki: kad sportistam ir 58 brūces01:36:02

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Sestdien, 17. janvārī, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un lelle LeNeSons jaunākajiem mūzikas draugiem par godu gaidāmajām 25. ziemas olimpiskajām spēlēm divkārt piedāvās koncertprogrammu "LeNeSons sporto", kurā piedzīvojums tiks aizvadīts sporta tēmā Kopā ar LeNeSonu (Artūrs Putniņš) un viņa draugiem Peli (Anastasija Džordževiča) un Loko (Agris Nātre) uz skatuves darbosies arī vijolniece, Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne Nora Gauja, bet pie diriģenta pults – Jēkabs Krists Kalniņš, kurš pašlaik turpina studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju programmas orķestra diriģēšanas noslēdzošajā semestrī.  Līdzās Žana Sibēliusa un Arama Hačaturjana skaņdarbiem LNSO atskaņos vairākus latviešu komponistu skaņdarbus, kas veltīti dažādām sporta spēlēm un fiziskām aktivitātēm. Būs arī trīs īpaši šim koncertam tapuši jaundarbi: Lindas Dambergas "Basketbola ritmi", Almas Kalniņas "Hokejs" un Eļzanas Šaripovas "Uz viļņa". Tiks atskaņots arī Edgara Mākena skaņdarbs "Sacīkstes" no izrādes "Loranga" Ernesta Mediņa aranžijā orķestrim.  Jēkabu Kristu Kalniņu uz sarunu aicināja Rūta Paula. Rūta Paula: Šajā programmā skanēs gan klasika, gan pavisam jauna mūzika.Tā bija jūsu izvēle vai arī orķestris jau bija kaut ko izdomājis? Jēkabs Krists Kalniņš: Biju ļoti priecīgs, ka pēc tam, kad LNSO un Andris Vecumnieks mani uzrunāja doties šajā avantūrā, viņi man deva brīvu iespēju veidot programmu pašam, kas ir liels solis jebkuram jaunam māksliniekam, tāpēc jau nākamajā nedēļā pēc uzrunāšanas ķēros pie darba un klausījos mūziku. Klausījos, pētīju, atklāju. Žans Sibēliuss varētu būt atpazīstamākais no programmas komponistiem, bet skaņdarbu, kurš tika izvēlēts, nekad nebiju dzirdējis. Bet var atpazīt, ka tas ir Sibēliuss, un tas ir visskaistākais. Kas no visnotaļ nopietnā Sibēliusa varētu būt sportisks? Vārdam 'sports' sākumā pievērsos ļoti tieši un konkrēti. Skatījos, vai nav kāds skaņdarbs par futbolu, par basketbolu un tā tālāk, bet tad sapratu, ka viss kas var būt sports. Viens no vienojošajiem elementiem, kas ir šajā “LeNeSonā” - mēs runājam par to, ka dejošana ir sports. Es apbrīnoju, cik fiziski sagatavotam jābūt cilvēkam, lai dejotu daudzas stundas un kur nu vēl tam gatavotos. Tāpēc no Sibēliusa skanēs “Dance Intermezzo”, kas ir ļoti kompakti ietērpts Sibēliusa šedevrs. Un viņam līdzās Arams Hačaturjans. Jā, es ļoti priecājos, ka atcerējos par šādu darbu - “Zobenu deju”, kas ir izskanējusi neskaitāmos seriālos, izrādēs un filmās. Pat šo darbu nezinot, cilvēki to dzirdot saprot, ka tas ir kaut kur dzirdēts. Par mūsdienu latviešu komponistu opusiem - Linda Damberga, Alma Kalniņa, Eļzana Šaripova. Domāju, ka daudzi klausītāji šos vārdus dzirdēs pirmo reizi. Jā, iespējams, bet noteikti ne pēdējo. Visas trīs Mūzikas akadēmijas studentes ir kārtīgi pastrādājušas un veikušas milzīgu darbu - komponējušas skaņdarbu pilnam simfoniskajam orķestrim.  Viņas tika uzrunātas pēc profesora Andra Vecumnieka iniciatīvas. Es viņas tiešām neapskaužu - tas ir milzonīgs, milzonīgs, milzonīgs darbs. Tātad trīs pasaules pirmatskaņojumi! Vai raksturosiet, kā katrai veicies? Tieši tā. Eļzanas kompozīciju, kas sākotnēji bija nosaukta par “Viļņiem”, pēc tam par “Vindsērfingu” un tagad “Uz viļņa”, es varētu raksturot kā sākotnēji satraucošu, bet viļņi tomēr lēnām norimstas un parādās saulīte. Varbūt vairs neatrodamies pie Baltijas jūras, bet tālu Havaju salās. Ļoti krāsaina kompozīcija. Lindas Dambergas skaņdarbā “Basketbola ritmi” dzirdami basketbola ritmi, spēlētāju pārdomas pirms svarīga metiena. Tas ir filozofiskais basketbols, tāds, kas notiek pārdomās. Almai Kalniņai ir “Hokejs”. Kad tikāmies akadēmijā pirms pirmā mēģinājuma, viņa stāstīja, ka būtu tik skaisti redzēt to, kā LeNeSons vēl mācās slidot. Šodien, kad pirmo reizi iepazinām šo skaņdarbu kopā ar orķestri, es tiešām redzēju Almas vīzijas par to, ka varbūt LeNeSons kādā brīdī paslīd, tad atkal viņam labāk veicas, tad viņš atkal paslīd (smejas). Šie darbi ir ar humoru, bet vēlreiz jāsaka, ka milzīgs darbs ir izdarīts un visas trīs komponistes ir lieli, lieli malači.

Lestenes baznīca lēni un pamatīgi atgūst savu barokālo greznību, kas savulaik smagi cieta Otrajā pasaules karā un padomju gadu vandālismā. Tur pamazām tiek likti pamati jaunu ērģeļu izbūvei, ko ērģelbūves meistars Jānis Kalniņš ar cerīgu humoru sauc par savu „pēdējo opusu”. Savulaik  par „baroka pērli” dēvēta, Otrā pasaules karā bojāta, padomju laikā no vandālisma cietusi, Lestenes baznīca pamazām atdzimst. Daudz kas jau atjaunots - altāris, kancele un lustras ieguvušas kādreizējo grezno izskatu. Aizvadītajās brīvdienās Lestenes baznīcā pulcējās ērģeļu ekspertu komiteja, lai dabā redzētu ērģeļu prospektu, kas uz kādu brīdi novietots dievnamā, un lai spriestu par ērģeļu būves gaitu. Izveidots Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, un Lestenes baznīcas atjaunošanai iespējams ziedot ikvienam.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

Vēl pirms bērns iemācās runāt, viņš apgūst ritmu un melodiju - to, kas veido ne tikai runu, bet arī mūziku. Tikpat agrīna kā mūzika bērna dzīvē, tā ir bijusi agrīna arī cilvēces attīstībā. Kopš pastāv cilvēce, pastāv arī centieni radīt mūziku - vai varbūt nē? Vai kāds māk atbildēt uz jautājumu, kad radusies mūzika? Ko saka arheoloģiskie atklājumi? Kādi ir senākie mūzikas instrumenti un kāpēc cilvēkam ir šī neapturamā vēlme radīt skaņu un klausīties to? Par mūzikas pirmsākumiem un skaņas klātbūtni cilvēka dzīvē raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru. Kāpēc cilvēkam ir vajadzība muzicēt, radīt mūziku un to uztvert? "Mūzika laikam ir universālākais izpausmes veids, kas cilvēkam gan ļauj pašizpausties, gan arī uztvert pasauli ar mūzikas palīdzību," vērtē Valdis Muktupāvels. "Protams, varbūt mākslinieki iebildīs - arī mākslas pasaule vizuāli ir. Pagaidām pētījumi, kurus es esmu redzējis, rāda, ka mūzikai piemīt savā ziņā universālāka iespēja kalpot gan cilvēkam, ietekmēt viņa emocijas, intelektuālos procesus, darboties kā pašizpausmei, arī kā komunikācijas līdzeklis, arī kā sabiedrības grupu noskaņošanās uz viena viļņa līdzeklis. Mūzikai šajā ziņā vislielākais spēks." -- Zinātnes ziņas par nozīmīgu atradumu Aizputē - atrasts matainā mamuta kaula fragments Kurzemē, Aizputē, senatnē pilnīgi noteikti klīduši mamuti, un šobrīd izdevies noteikt vecumu pirms aptuveni simt gadiem atrasta mamuta kaula fragmentam. Pašlaik tas ir īstens Aizputes Novadpētniecības muzeja dārgums. Te gan jāpiebilst, ka kaula fragments varētu būt nonācis muzejā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Kā vēstīts žurnālā “IR”, vēlāk sekojusi muzeja slēgšana 50. gados, priekšmetu izceļošana uz Liepāju, Ventspili un Kuldīgu, tad atkal muzeja atjaunošana Aizputē, un pagājušajā gadā kaula fragments no Ventspils, tā teikt, atgriezies “mājās” Aizputē. Un tad atkal apstākļu sakritības rezultātā tas nonācis arheologa Mārča Kalniņa uzmanības lokā, un kopā ar citiem ekspertiem nolemts noteikt kaula vecumu ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tuvākā vieta šādu analīžu veikšanai ir Viļņas laboratorija Lietuvā, un tagad var teikt - mamuts, kam piederējis kaula fragments, dzīvojis pirms apmēram 43 tūkstošiem gadu. Tas ir krietni senāk, nekā Aizputes muzeja darbiniekiem šķitis. Bet kas vēl interesanti - laikā, kad Aizputes apkārtnē mituši mamuti, 180 kilometru attālumā uz dienvidiem - Karaļaučos, mūsdienu Krievijas teritorijā, - bijuši iedzīvotāji. Šobrīd arheologu Mārci Kalniņu interesē, vai cilvēki šajā laikā uzturējušies arī Latvijas teritorijā. 

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Radio aparātu kā palielu skanošu kasti atceros no piecu gadu vecuma. Bet tad nāca Otrais pasaules karš un vairākas mums labi zināmās okupācijas. Tajās laiku pa laikam privātpersonu radioaparāti tika konfiscēti, un tā nu pēc kara beigām mūsu ģimene bija bez sava radio. Sākumā, pēc kara noklušanas Rīgā, jau arī nebija īsti ko klausīties, jo pirmskara Latvijas Radio nams Aspazijas bulvāra un Krišjāņa ielas stūrī blakus kanālam gulēja drupās. Pagalam bija studiju iekārtas, fonotēka, orķestra instrumenti un nošu materiāli. Projām no Latvijas bija arī vairākums Radio orķestra mūziķu un daļa tehnisko darbinieku. Palikušie sameklēja puslīdz piemērotas telpas Skolas ielas un Dzirnavu ielas stūrī, Skolas ielā 6, tā sauktajā Ebreju teātrī. Pāris mikrofonu, piecas raidīšanai piemērotas skaņuplates, kāds desmits orķestra mūziķu un daži solisti – ar to gandrīz no nulles esot sācies tagadējais Latvijas Radio. Mūzikai sākumā bijušas tikai 45 minūtes dienā, jo visu laiku aizņēmuši sovjetiskās propagandas un citi runātie raidījumi. Lai propaganda aizsniegtu visus un visur, toreizējais režīms ierīkoja tā saucamo translācijas tīklu un lielus zvana veida jeb piltuves veida skaļruņus augstu pie stabiem pilsētu ielās, laukumos un lauku centriņos. Vesels skaļruņu komplekts rēgojās "Laimas" pulksteņa tuvumā. Tur radio skaņas sacentās ar automobiļu rūkoņu un zirgu pakavu klaudzoņu ielās. Bet šo skaļruņu dēļ "Laimas" pulkstenis bija arī manu mazo svētceļojumu vieta. Jo tur varēja dzirdēt regulārās ērģeļu mūzikas radio pusstundas, ko uz Universitātes aulas ērģelēm sniedza galvenokārt profesors Nikolajs Vanadziņš. Ko vēl varēja dzirdēt šajos skaļruņos brīvā dabā pie stabu galiem? Jau minēju, ka pēc kara Radio fonotēka bija tukša – tik tukša, ka Radio pat laikrakstos aicināja pieteikties cilvēkus, kas varētu pārdot Radio fonotēkai kādu savu skaņu plati. Tomēr sovjetiskais režīms vēlējās izveidot sev lojālu inteliģences slāni arī mūzikas nozarē – tāpēc piešķīra tā saucamos Nopelniem bagāto nosaukumus Melngailim, Alfrēdam Kalniņam, Jāzepam un Jēkabam Mediņam, vēl dažiem, un tie ieguva mūzikas klasiķu oreolu. Pirmajos pēckara gados iedibinājās viņu mūzikas plaša, lai arī idejiski apcirpta, atskaņošana arī Radio raidījumos. Te nu jāievēro, ka toreiz tā mūzika, kas nonāca vienīgā Radio vienīgajā  latviešu valodas programmā, tiešām tika neizbēgami popularizēta. Tas notika jau tāpēc vien, ka fonotēkas krājums bija niecīgs, un šo autoru skaņdarbi tika daudz raidīti atkārtojumos, – Alfrēda Kalniņa simfoniskā miniatūra "Mana dzimtene", klavieru "Balāde", populārākās solodziesmas, Jāzepa Mediņa simfoniskās poēmas "Latvju zeme", "Dzimtenes ainava", Jāņa Ivanova "Zilie ezeri", Ādolfa Skultes "Viļņi", arī klasiskās kordziesmas. Nemitīgā publisko skaļruņa trokšņošana, protams, varēja kaitināt, taču minētā latviešu mūzika, kas bieži skanēja, neviļus iespiedās toreizējo paaudžu atmiņā kā pazīstami un iemīļoti klasikas pamatdarbi, kļuva par daudzu cilvēku garīgo īpašumu, – tas notika pats no sevis – bez tagadējām diskusijām par kultūras kanona vajadzību vai nevajadzību. Teikšu atklāti, man dažreiz ir žēl, ka latviešu nacionālā klasiskā mūzika šodien nekad neatskan mūsu Radio pirmajā programmā, kas taču ir un paliek galvenā un visvairāk dzirdētā programma. Tagad ir diemžēl jāgaida gandrīz vai gads līdz nākamajiem valsts svētkiem, iekams Latvijas Radio 1. programmā atkal dzirdēsim kādu klasisko kordziesmu vai simfonisku miniatūru. Bet kāpēc es toreiz gāju klausīties mūziku pie "Laimas" pulksteņa? Tāpēc, ka mājās taču radio aparāta nebija! Ar to nesamierinājās mans divus gadus vecākais brālis. Viņš no salasītām detaļām uzmeistaroja primitīvu tā saucamo detektora radio sistēmu. Proti, ar sīka vadiņa taustīšanu pa nelielas kristāla lauskas virsmu varēja atrast kontakta punktu, kas ļāva austiņās dzirdēt kaut vienu tuvāko raidstaciju. Tad nu Gļinkas opera "Ivans Susaņins" bija pirmais nozīmīgais skaņdarbs, ko mājās klausījos radio austiņās 1946. gada ziemā. No avīzēm uzzināju, ka šī radiomontāža, raidīta pie mikrofoniem 1946. gada 26. janvārī, bijusi arī pirmais Radio paša spēkiem latviešu valodā sagatavotais kompleksais iestudējums.

Krāpnieki kļūst arvien radošāki – tie izmanto zvanus, ziņas, viltus lapas un emocijas, lai piekļūtu mūsu datiem un naudai. Šajā epizodē dzirdēsi reālus gadījumus – kā viss sākas ar vienu ziņu un beidzas ar milzīgiem zaudējumiem. Runājam par psiholoģiskajiem trikiem, kas liek noticēt krāpniekiem, un uzzināsim, kā sevi pasargāt gan digitāli, gan emocionāli. Viesos Gints Mālkalnietis, CERT.lv kiberdrošības speciālists, un Kristiāna Kalniņa, klīniskā un veselības psiholoģe. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

3. oktobrī Spīķeru koncertzālē ar ilgi gaidītu koncertu gospeļkoris "GG Choir" atzīmēs 21. dzimšanas dienu. Programmā izskanēs gan klasiskie gospeļmūzikas skaņdarbi, tostarp "Oh, Happy Day", ''Jesus is the Answer'' un ''Praise Him in Advance'', gan pasaulē un Latvijā zināmas melodijas, kas iegūs jaunu skanējumu gospeļritmos. Koncerta īpašo atmosfēru bagātinās ne tikai pavadošais sastāvs –  Mārtiņš Miļevskis, Aigars Pauls, Jānis Pastars un Nils Valkiainens, kuri ļaus izcelt kora daudzbalsību un enerģiju, bet arī kora ģimene un tuvi draugi. Atgādināsim, ka gospeļkori "GG Choir" 2004. gadā dibināja mūziķis Gunārs Kalniņš. Plašāk par dzimšanas dienas koncertu sarunājamies ar kora vadītāju Beāti Keinu Balodi un dziedātāju Lieni Bodnieci. Iesākumā uzzinām, ka Beāte Keina Balode ir "GG Choir" vadītāja tikai no šī gada sākuma, bet Liene Bodniece šajā kolektīvā dzied jau 11 gadus. Abas viešņas atklāj, kādēļ bija svarīgi atzīmēt šo jubileju, apstāties un paskatīties atpakaļ uz piedzīvoto un arī to, kādam jābūt ideālam gospeļkora dziedātājam. Sarunas gaitā – arī par stingrajiem pamatiem, ko korī ielikuši iepriekšējie vadītāji Gunārs Kalniņš un Elīna Zāģere, par mūzikas prasmēm, sirdi un balsi, draudzīgumu un atvērtību, dziedāšanu kā sportu un gospeļkora zelta repertuāru. 

Komponisti un viņu izcilākie mūzikas šedevri! A. Dvoržaks 9. simfonija, A. Brukners motete” Locus iste”, A. Kalniņa ērģeļmūzika L. Bulavas izpildījumā, A. Pârts “ Spoegel in Spiegel”

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns, divi tenori un skaisti dueti "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Inguna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violetas Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingunas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes – ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē." "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties," neslēpj Jūlija Vasiļjeva. "Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Inguna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām!" Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. "Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus," stasta opersvētku rīkotājs Kalns. To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncerts "Ielūdz Jānis Apeinis" notiks 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni – Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē – Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī tā ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Inguna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Inguna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet mani ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"," prāto Dainis Kalns.  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku: "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, ka skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Inguna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās.Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties." Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā nākamā gada vasarā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. Dainis Kalns, opermūzikas svētku patrons un organizators, 27. novembrī tiekoties Rīgas Latviešu biedrības namā ar žurnālistiem un ārvalstu vēstniekiem Latvijā, atklāja, ka nākamvasar XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam.  Uz tikšanos par gaidāmo opermūzikas svētku norisi bija ieradusies arī Somijas vēstniece Latvijā Anni Solorantu, Igaunijas vēstnieks Ēriks Marmei un Igaunijas konsule Marika Keiva-Urma, kā arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijā prezidente Hella Milbreta Holma. Svētku organizators Dainis Kalns iepazīstināja klātesošos ar nākamās vasaras svētku programmu, apliecinot, ka arī 2025. gada vasarā opermūzikas svētku cienītājiem būs iespēja baudīt operas “Traviata” brīvdabas iestudējumu. Viņš atklāja, ka šogad operas iestudējums saņēmis lielu atzinību no apmeklētājiem, un, salīdzinot operas “Traviata” izrādes citviet pasaulē slavenos opernamos, brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās novērtēts kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem, kas redzēts. “Traviatas” operu Siguldas pilsdrupu estrādē būs lieliska iespēja baudīt arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja to redzēt šovasar. XXXII Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku gaidāmā programma: 25. jūlijā plkst. 19.00 Svētku uvertīra – atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā; 26. jūlijā plkst. 21.00 Džuzepes Verdi operas “Traviata” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 27. jūlijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās operas solista Jāņa Apeiņa jubilejas koncerts “Ielūdz Jānis Apeinis”; 2. augustā plkst. 21.00 Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 3. augustā plkst. 18.00 Galā koncerts “Visu laiku skaistākās operas melodijas” (skaistāko āriju izlase no opermūzikas svētkiem Siguldā).

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns un divi tenori "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Ingūna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 20.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violets Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingūnas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes - ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē. "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties. Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Ingūna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām," smaida Kalns. Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus." To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncertā "Ielūdz Jānis Apeinis" 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni - Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Ingūna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Ingūna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet man ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"."  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku. "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, kas skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Ingūna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās. Arī pārējie. Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties."

Šūnu apraides sistēma tehniski strādā; nepieciešami uzlabojumi no mobilo sakaru operatoriem un telefonu ražotājiem. Sabiedrībā daudz jautājumus un plašas diskusijas raisījusi iecere sniegt deklarācijas par skaidrās naudas iemaksām vairāk nekā 750 eiro apmērā. Noslēdzas ģenerālprokurora Jura Stukāna pilnvaru termiņš un viņa vietā uz laiku stāsies pienākumu izpildītājs virsprokurors Arvīds Kalniņš. Nākamo ģenerālprokuroru meklēs atkārtotā konkursā septembrī. Dziesmu un deju svētku dalībnieki nebaidās no meterologu solītā negaisa un krusas, kas varētu piemeklēt Latviju tieši deju lielkoncerta „Es atvēru Laimas dārzu” laikā. Lietuvā diskusijas par valsts drošību raisījis šonedēļ noticis incidents, kurā Lietuvas gaisa telpā ielidoja nezināms lidaparāts no Baltkrievijas teritorijas.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ietvaros šodien, 5. jūlijā, norisināsies skatuviskās dejas uzvedums “Viedvasara” zīmē, kas plkst. 18.00 notiks "Xiaomi" arēnā. Tajā piedalīsies vairāk nekā 3000 dejotāju no 152 deju kolektīviem. Uzveduma režisorei Diānai Kaijakai šie ir pirmie dziesmu un deju svētki šādā amatā. Koncerta mēģinājumu vakar vērojā arī kolēģe Laima Slava. Viedvasara” ir radošs un šodienīgs stāsts par piecu jauniešu piedzīvojumiem vasaras brīvlaikā dažādās vidēs – laukos, mežā, jūrā, pilsētā un ārzemēs. Esot šķirtiem katram savā vidē, jauniešus vieno viedierīču dāvātās iespējas savstarpēji dalīties ar piedzīvoto un secināto, taču vēlāk soli pa solim atklājas, ka “Viedvasarai” ir maz kopīga ar viedierīcēm, un šķietami ikdienišķās situācijas un mazie piedzīvojumi dāvā viedas atziņas. Koncertu tiešraidē varēs vērot portālā LSM.lv. Koncerta mākslinieciskais vadītājs: Jānis Ērglis. Virsvadītāji un horeogrāfiju autori: Jānis Ērglis, Jānis Purviņš, Agris Daņiļevičs, Dace Adviljone, Dagmāra Bārbale, Guna Trukšāne, Rūta Cīrule, Jānis Kalniņš, Dāvis Ērglis. Komponisti: Rihards Zaļupe, Kristīne Kārkle-Kalniņa, Katrīna Dimanta, Artūrs Uškāns, Ernests Valts Circenis. Režisore: Diāna Kaijaka, scenogrāfe Ieva Kauliņa, stāsta un tekstu autors: Kaspars Bērziņš, video mākslinieks: – 8, gaismu mākslinieks: Reinis Zalte, muzikālais vadītājs: Ernests Valts Circenis.  

Hāgas konvencija uzliek par atbildību karojošām pusēm saudzēt otras valsts kultūrvēsturisko mantojumu, taču realitātē redzam, ka tā tas bieži nenotiek. Kultūvēstures pieminekļi tiek ne tikai nopostīti, bet arī izzagti. Kā pret to cīnās šodien? Vai kultūras vērtības jāsāk "čipēt" un kā pasargāt tās uzbrukuma gadījumā? Par to saruna ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas ekspertiem – arheologu Mārci Kalniņu un mākslas vēsturnieci Gitu Jankovsku. Kultūrvēsturisku pieminekļu postījumi un dažādi vērtīgu priekšmetu laupījumi ir daļa no kara jau izsenis, taču atšķirībā no seniem laikiem, mūsdienās to vismaz cenšas regulēt dažādas starptautiskas normas, bet zādzības ierobežot palīdz tehnoloģijas. Kā tas notiek? Kā varam pasargāt vērtīgo pasaulē militāros konfilktos un ne tikai?

Šodien Rīgas Meža kapu Mākslinieku kalniņā atklāj piemiņas vietu "Mūžības vārti" Helmī un Dainim Staltiem, kuru dzīve bijusi cieši saistīta ar folkloras kustību un "Skandnieki”. Radio studijā tiekamies ar Staltu meitu Julgī Stalti, kas tagad vada "Skandiniekus", un "skandinieku" dalībniecēm – Margu Stalti un Veltu Vītolu.

Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”.  Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.  

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims. Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu. Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares. 1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī  privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts. Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.) Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879,  nr. 52). Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres. Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā  Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM)  speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva. Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika  atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.  

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā. Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem. "Kad ideja iekož galvā..." Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē? Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā. Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā? Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā. Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos? Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.  Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?  Žanri ir dažādi. Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu. Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta? Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi. Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai. Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.  Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana! Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus…  Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.  Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.  Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.  Īsi par Viku Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)

Vai pavasaris būtu īstais laiks, kad uzlabot acu veselību? To vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un Bērnu redzes aizsardzības centra optometriste, Latvijas Universitātes pasniedzēja, „Gada optometriste 2024” Kristīne Kalniča-Dorošenko. Anda Balgalve aicina iet dabā un baudīt sauli, nelietojot saulesbrilles. "Kad saule lec, uz viņu droši var skatīties, to nevar darīt, kad viņa ir zenītā. Saullēktā un saulrietā, kad viņa ir tuvu horizontam, kur ir pārsvarā infrasarkanā gaisma un nav ultravioletā starojuma praktiski vispār, tas tikai nāk par labu mūsu acu veselībai un ne tikai acu veselībai, visam mūsu organismam, jo esam radīti zem dabiskās saules," norāda Anda Balgalve. Ārste atgādina, ka nevienā telpā, arī tajā, kur ir liels skaists logs bez aizkariem, ja ārā spīd saule, tāpat telpā nav pilna spektra gaisma, kas absolūti nepieciešama ne tikai acīm, bet visam organismam. Tāpat viņa bilst, ka ir liela saistība ar bezmiegu tam, ka pavadām pārāk daudz laika telpās. Dienā acīm nepietiek pilnā spektra gaismas, bet naktī un vakarā ir gaismas piesārņojums. Pilsētā ir daudz ielas gaismas, tāpat vakaros vēl pirms gulētiešanas cilvēki ieskatās telefonā, tas summāri neveicina miega kvalitāti. Optometriste Kristīne Kalniča-Dorošenko mudina iestatīt gan datoram, gan telefonam "nakts režīmu", kas ekrānu dara dzeltenīgāku un saudzē acis. Jaunākiem telefoniem izmaiņas var iestatīt, lai veic automātiski, nav katru reizi jāpārslēdz. "No zilās gaismas [kas nāk no ekrāna] samdzenes apjūk un domā, ka ir pusdienlaiks. Droši vien esam visi sajutuši, ja ir parastais zilais ekrāns, mēs varam sērfot un sērfot, un miegs nevienā acī. Pamēģinām tajā laikā palasīt grāmatu, tās būs bieži vien labākās miega zāles. Telefons vienkārši tur tonusu un neļauj izstrādāties melatonīnam, miega hormonam," skaidro Anda Balgalve. Kristīne Kalniča-Dorošenko saules brilles aicina izvēlēties, kas aizsargā arī no malām. Tās lielākoties ir sporta brilles vai autovadītājiem domātās brilles. Modes brilles ir vairāk aksesuārs, kur pat lēcas ne vienmēr aizsargā acis.

Stāsta gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Gleznotājs Valdis Kalnroze nodzīvoja ilgu mūžu – deviņdesmit deviņus gadus. 1932. gadā ar diplomdarbu "Darbs" viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša vadīto glezniecības meistardarbnīcu. Mākslas akadēmijā Valdis Kalnroze studēja kopā ar Eduardu Kalniņu – abi ar motociklu apceļoja Beļģiju, Holandi, Vāciju. Bet runājot par to punktiņu... Ir tāds stāstiņš, kam var ticēt vai neticēt, bet… Kalnrozem bija ļoti labi, tonāli interesanti darbi, bet Kalniņš par tiem reiz prātoja – kaut kā tur pietrūkst, un ieteica uzlikt kaut kādu akcentu. Kalnrozem akurāt bija tieši tāda brīnišķīga, rozīgi pelēka ainava, un viņš ielikta to punktiņu. Šķita, ka punktiņš tā kā traucē, bet brīdī, kad viņš to noņēma, Kalniņš viņam ieteica, ka punktiņu tomēr vajagot atstāt, jo tas pievērš uzmanību, dod savu centru. Un Valdim Kalnrozem tas sarkanais punktiņš parādās arī vēlāk – tas nepazuda, un tā bija veiksme! Man pašam bija tas gods mācīties pie Eduarda Kalniņa radošajā aspirantūrā kopā ar Vitu Merci, Miervaldi Poli. Viņš bija fantastisks gleznotājs un fantastisks cilvēks; sarunās par mākslu un dzīvi viņš ieteica: ja jums ir kāds darbs no agrīniem laikiem, nevajag to pārgleznot! Jo viņš mēdza pirkt antikvariātā savus darbus no Sicīlijas [posma], un pēc tam tos pielaboja vai pārgleznoja. Bet mums viņš teica – darbs nepaliks ne sliktāks, ne labāks, tas kļūs citādāks, bet atmosfēra var arī pazust. Noteikti tā nedariet! Labāk paņemiet vai nu kartonu, vai audeklu, un sāciet jaunu darbu. Kalniņš mums rādīja bildes, ko gleznojis Palermo. Kad pats turp aizbraucu, izdomāju: atradīšu to vietu, ko gleznojis Kalniņš. Ilgi meklēju, un pēc fotogrāfijām taču atradu! Protams, tur kaut kas bija mainījies, bet ne daudz. Uzgleznoju. Kā sarunu biedrs Eduards Kalniņš bija ļoti interesants. Viņš spēlēja arī ģitāru, un, ja kāds kolēģis, sēžot pie glāzītes, bija mazliet pāršāvis pār strīpu, viņš teica: "Tu esi zaļš salātiņš, ej prom! Tu nemāki dzert!" Un tam cilvēkam bija vien jāiet, jo kad meistars tā pasaka, neko nevar darīt... Kalniņš mēdza teikt arī tā: "Ja negribat noreibt, vajag ēst vairāk sviesta!" Tas palīdzot… Viens no viņa interesantajiem stāstiem ir par to, kā gleznotājs Jānis Pauļuks nācis pie viņa mācīties gleznot. Pie durvīm pieklājīgi kāds pieklauvē, Eduards Kalniņš atver durvis un redz: stāv cilvēks apģērbā, kas raksturīgs māksliniekam, ar bereti un cimdiem... Aicina jaunekli iekšā. Par ko runāsim? Pauļuks saka – gribot būt gleznotājs, un vai Kalniņš viņam nevarot palīdzēt par tādu tapt. Kalniņš Pauļukam atbildēja tā: kad nāksi nākamreiz, noņem visas beretes, aizmirsti īpašās drēbes, jo gleznošana – tas ir kaut kas cits. Lai tu būtu gleznotājs, nevajag obligāti ģērbties kā māksliniekam. Tas tev pašam jāsajūt iekšēji – ka tu gribi būt gleznotājs. Pēc nedēļas Jānis Pauļuks atnāca pie Kalniņa normālās drēbēs, un Kalniņš viņu faktiski arī ievirzīja mākslas sliedēs. Jānis Pauļuks abi ar brāli bija kaligrāfi. Jānis strādāja Zemes dienesta mērīšanas nodaļā, jo kaligrāfija – tā ir smalka lieta. Tāpēc arī viņam tie triepieni un tecējumi, ko dēvē par tašismu: tas deva tādu artavu, ka Pauļuks kļuva izcils gleznotājs! Mums bija tas gods viesosies viņa darbnīcā… Kad ieraudzīju, ka tur vis nav kaut kāds bardaks vai ekspresīva nekārtība… Kā viņam stāvēja tūbiņas un otiņas – nu, tas bija fantastiski! Jo viņš bija kaligrāfs. Vēl maza atmiņa par franču gleznotāju Klodu Monē. Reiz devos gleznot uz Živernī, viņa valstību – dārziņu un parku. Tur neatļāva gleznot pa dienu, teica – tikai pēc sešiem. Vajagot Kultūras ministrijas atļauju. Bet mani tā kā ielaida... Ap sešiem skatos: skrien ļoti daudz pavecāku kundžu ar molbertiem, cita citu grūstīdamas, un viena pieskrien pie manis un saka – tā esot viņas vieta un lai to atbrīvojot. Tās bija laikam amatieres, kas gribēja gleznot "kā Monē", un viņai tieši to vietu arī vajadzēja. Saku: nu labi, labi! Nostājos blakus. Bet – kad gleznoju dārzu, tik viegli nebija. Sveša teritorija. Tad vajadzēja "parunāt" ar Monē – viņš "atļāva", un es kaut ko uzgleznoju. Interesants ir arī stāsts par Jāni Brekti un viņa brīnišķīgajiem akvareļiem, kurus ļoti daudzi kopēja jeb viltoja ar visu parakstu. Reiz man bija jākonsultē, vai konkrētais darbs ir oriģināls vai nav. Viss norādīja uz to, ka tas ir oriģināls, bet… viņa triepieni bija tik brīvi, ka tos grūti atkārtot. Un pierādījās, ka tas diemžēl ir viltojums. Arī Purvīti ļoti daudzi viltoja.  Bet noslēgumam – kāds jauks stāsts par Konrādu Ubānu, pie kura mācījos otrajā kursā. Viņš daudz stāstīja par ainavu. Kāds kolēģis prasīja: nu, kā to ainavu uzgleznot, lai tā būtu laba un kvalitatīva? Viņš teica: "Ainavu vajag gleznot no rīta līdz vakaram, gan jau tā dvēselīte ienāks!"

Svētdien, 30. martā, Mazajā ģildē izskanēs koncerts “Zemei ir cilvēka sirds", kas uzskatāms par dziedātājas Terēzes Greteres atgriešanos uz Latvijas mūzikas skatuves. Līdzās obojistam Egilam Upatniekam, pianistam Rihardam Plešanovam, perkusionistam Edgaram Vaivodam un gaismu māksliniecei Līvai Kalniņai, caur latviešu un britu komponistu un dzejnieku darbiem tiks aplūkotas uz iekšu vērstas vienpatības, trausla līdzpārdzīvojuma un cilvēka spēka tēmas. Koncerta programmā - Bendžamina Britena vokālais cikls "On This Island", Ralfa Vona-Viljamsa cikls balsij un obojai 10 Blake songs un Jēkaba Jančevska darbs ar Ingas Gailes dzeju "Ar kristāla pērlēm". Anete Ašmane-Vilsone: Koncertam ir ļoti poētisks nosaukums “Zemei ir cilvēka sirds”. Kā tas nāca? Terēze Gretere: Tas nāca no visām pusēm - gan no sajūtām, gan izejot no mūzikas un teksta, gan no brutālākām teksta notīm - viena daļa Vona-Viljamsa ciklā ar Viljama Bleika dzeju ir “Ļaunumam ir cilvēka sirds”. Tas drusciņ dominē manās sajūtās pēdējos gados, ar visu to, kas notiek pasaulē, un tas diemžēl vai par laimi pārņem manu dzīvi un, es pieļauju, visu mūsu dzīves. Pie “Zemei ir cilvēka sirds” nonācām arī personīgā ziņā - es kādu laiku dzīvoju ārzemēs, un tu ilgojies, nenormāli ilgojies pēc savas zemes, pēc sava cilvēka, kurš tevi zina un saprot pa visām vīlītēm, arī pēc valodas. Tam visam ir cilvēka sirds. Latvijas nebūtu bez latviešiem. Pieskarties savai zemei, varbūt pat parušināties, bet būt starp savējiem, savā kultūrā, savā zemē. Šis tiek pieteikts kā sava veida atgriešanās koncerts - ārzemes, bērniņa nākšana pasaulē, un tagad laiks atpakaļ uz skatuves. Jā, jo tā vilkme nebeidzas. Man likās, ka būšu gatava, ja tā izbeigsies. Studiju laika naivums ir garām, tas ir gan salūzis, gan izgaisis. Ir jādara vairāk, nekā pašam varbūt gribētos, lai atgrieztos, vai vismaz, lai parādītos. Šis ir pirmais lielais koncerts pēc studijām, pēc visa. Vai tu gribētu, lai pirmais lielais debijas koncerts un virkne ar nākamajiem jau būtu bijuši? Tagad esi citā dzīves posmā un, iespējams, to vairāk novērtē? Es gribētu, lai tas būtu noticis iepriekš, sen atpakaļ, bet šobrīd absolūti apzinos, kāpēc tas tā nebija. Ļoti novērtēju un gribu pati sev pateikt paldies par to, ka braucu uz meistarklasēm, eju pie vokālajiem pedagogiem un koučiem, meklēju to ceļu. Klikšķis notika pirms pusotra gada, kad sapratu, kas tas solis ir jāsper. Es gribētu iedrošināt citus, ļoti lepojos un priecājos par tām māksliniecēm un māksliniekiem, kas atļaujas arī tad, kad ir mazliet nobriedušāki, spert soļus uz priekšu un neatmest tam visam ar roku.     ​

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Rindas uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem var stiepties nu jau gadu garumā. Rindas garākas padara tas, ka uz nopietniem izmeklējumiem tiek sūtīti tie, kam šādus izmeklējumus nemaz nevajag, kā arī tie, kas piesakās uz tiem, vienlaikus vairākās vietās. Vai problēmām ir arī risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē ārsts-gastroenterologs, "Gastro centra" vadītājs Ivars Tolmanis, "Gastro tech" projekta vadītāja Māra Kalniņa un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nīcmane-Aišpura. Alise Nīcmane-Aišpura atzīst, ka rindas uz dažiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem veidojas jau vairāk nekā gadu garas, jo pacienti pierakstās vienlaicīgi vairākās iestādēs un šobrīd to vēl nav nespējams tik precīzi monitorēt, lai arī situācija uzlabojas, medicīnas iestādes izmanto dažādu rīkus, lai ziņotu pacientiem par brīvām vietām rindā. "Otra lieta noteikti ir precīzāk izprast, kas ir tās situācijas, kad varētu arī nenosūtīt uz izmeklējumiem, un tāpēc ir šis projekts, kura mērķis ir precīzāk un vienotāk definēt tos brīžus, kad vajag izmeklējumu, cik ilgā laikā tas ir nepieciešams, un definēt, kuri ir tie, kuriem ir nepieciešams tiešām 10 dienu laikā, kuriem pietiek ar 30 un kuri var gaidīt 60 dienas, un kuri varbūt vēl ilgāku laiku,"skaidro Alise Nīcmane-Aišpura. "Tas ļautu samazināt nevajadzīgos izmeklējumus. Arī attīstoties nosūtīšanas šiem rīkiem - elektro digitālajiem, mēs varētu beidzot redzēt, lai pacienti ir pierakstīti vienā vietā, lai nedublējas šīs rindas.' Jaunā digitālā projekts idejas autors ir Ivars Tolmanis.  "Pamudināja vēlme gan savu, gan kolēģu dzīvi, gan arī pacientu dzīvi padarīt ērtāku patreizējā situācijā. Un galvenais iemesls tām problēmām, manuprāt, ir spēles noteikumu maiņa šobrīd pasaulē attiecībā uz medicīnu un medicīnas pieejamību. Vēsturiski, ja cilvēks pie ārsta gāja, iespējams, ka nekad vai divreiz mūžā, vai bija dzirdējis, ka ārsti eksistē. Šobrīd ir tā, ka iespēja nokļūt pie ārsta ir pārvērtusies par tādu ikdienu, kā iet uz veikalu. Tas ir ļoti normāli, tur nav nekā slikta," skaidro Ivars Tolmanis. "Ārstu skaits ir palielinājies, ja mēs salīdzinām to, kas bija simts gadu atpakaļ, bet informācijas apjoms un vēlme nokļūt pie ārsta ir tūkstoškāršojusies. Un šī problēma - tikt galā ar situāciju, kad cilvēkam ir pamatota vēlme izmantot medicīnas priekšrocības un ir vēlme nokļūt pie ārsta, viņa beidzas ar to, ka ir šīs "piltuves". Kad ārstu nav tik daudz un gribētāju ir vairāk. Un arī neviena maksātājsistēma nav spējīga šo situāciju risināt efektīvi, jo vienmēr gribētāju būs vairāk, izpildītāju mazāk." Ārsts uzskata, ka viena no iespējām, kā to risināt, ir brīdī, kad cilvēks izlemj, ka vēlas nokļūt pie ārsta, bet maksātājs, pieņemsim, valsts, ir izlēmusi, ka, lai nokļūtu pie ārsta, nepietiek ar to, ka es izlēmu, ka es gribu iet pie ārsta, šo "piltuvi" regulēt, ieviest nosūtīšanas sistēmu.  "Tas ir tāds ļoti vienkāršs, bet tikai viens no veidiem, kā regulēt cilvēku vēlmi saņemt medicīnisku palīdzību," atzīst Ivars Tolmanis. "To varētu risināt tādā veidā, ka mēs palīdzam gan pacientam pašam sakopot domas un salikt tos akcentus ar informācijas apjomu, kas ir pieejams. Pilnīgi normāli, ka cilvēkam gribas iet pie ārsta, bet viņam nevaram prasīt medicīnas zināšanas, lai saprastu, ka viņam tiešām ir jāiet pie ārsta. Un mēs arī nevaram prasīt no ārsta nosūtītāja orientēties pilnīgi visās nozarēs." "Šī projekta ideja bija tāda: kā, izmantojot rīkus, kas mums ir pieejami, un tehnoloģijas, ļaut cilvēkam efektīvāk tajā informācijas apjomā, kas ir, un zināšanu apjomā, definēt un formulēt to nepieciešamību, balstoties uz to, par ko medicīna ir informēta, un efektīvi izmantot jau strukturētu informāciju gan pacientu labā, gan nosūtītāju labā," turpina IVars Tolmanis. "Gala mērķis ir radīt ērti, tiešām ērti lietojamu rīku, bet digitāli lietojamu rīku pacientam, kuram, aizpildot tehniskas darbības, būtu iespēja digitālā vietnē veikt atzīmes un kaut kādā veidā kvalificēties vai varbūt nekvalificēties, vai uzdot kādu jautājumu par to, vai būtu jāiet pie ārsta. Savukārt ārstam nosūtītājam ļautu ātrāk un efektīvāk orientēties, vai tajā brīdī tiešām tas izmeklējums ir nepieciešams, vai tieši tajā mirklī varbūt kaut kādas prioritātes saliek. Un kas vēl ir ļoti svarīgi, šis rīks ļaus, piemēram, ārstam nosūtītājam, Latvijas sistēmā tas ir ģimenes ārsts, efektīvāk šo nosūtījumu pārvērst par tādu rīku arī nākotnē. Mūsu projekta ideja paredz arī to, ka šis nosūtījums veidojas par tādu papildinošos rīku, kas jau ar katru nākamo epizodi ģenerē, iespējams, jaunu nosūtījumu, ja tas ir nepieciešams, un pacientam, piemēram, ja viņš izdomās - es atkal gribu aiziet pie ārsta, viņš, atverot rīku redzēs, man jau ir viens nosūtījums, kas saka: man pie ārsta jāiet, pieņemsim, pēc trijiem gadiem, nevis uzreiz. Vai otrādi. Teiksim, telefons sāks vibrēt: klausies, tu neesi bijis to prostatu pārbaudīt, tev bija jāiet līdz šī gada 31. decembrim, bet tu neesi bijis." Ārsts piekrīt, ka iecere ir ambicioza, bet šobrīd tehnoloģijas ir tas, kas nodrošina darba efektivitāti. Šī projekta ideja ir izmantot labāko, kas šobrīd ir pieejams no tehnoloģijām, pacientu interesēs, ārstu nosūtītāju interesēs un, protams, arī ārstu izpildītāju interesēs. Ivars Tolmanis atzīst, ka ideja nav jauna un pasaulē tā ir ierasta prakse. Pasaules pieredze arī motivē šo sistēmu īstenot un ieviest arī Latvijā.  

Valsts aizsardzības dienestā obligātā kārtā būtu jāiesauc abu dzimumu pārstāvji – gan vīrieši, gan sievietes, intervijā raidījumā Krustpunktā pauda Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš. Viņš aicināja politiķus izvērtēt šo ideju. Politiķiem ir atšķirīgi viedokļi par šo ierosinājumu. Viedokļus uzklausām arī Krustpunktā. Diskutē četru Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvji: Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, ekspremjers Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētāja vietniece Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja, bijusī aizsardzības ministre Ināra Mūrniece un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš (Jaunā Vienotība).  

Kopš kara pilna mēroga kara sākuma Ukrainā drošības jautājumi Latvijā galvenā prioritāte. Krustpunktā izvaicājam Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod ziņu aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis un Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone.  

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” piektās - jubilejas sezonas 11. epizodi, kurā viesojas savulaik izputējušā basketbola kluba “ASK Rīga” ģenerālmenedžeris Ģirts Kalniņš, kurš no basketbola jau ilgāku laiku atgājis malā. 0:00:00 – 0:04:25 – šodien raidījumā; 0:04:37 – 0:33:41 – par dzīvi, sportu organismā un Latvijas basketbola saimniecību; 0:35:29 – 1:21:02 – “Domina Shopping” tēmu rats.

Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai.   Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības. Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks? Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.

Polārpētnieki no Latvijas šogad viesojušies Alpos, lai pētītu ledājus šajā Eiropas reģionā. Zinātnieki mērīga ledus biezumu šajos kalnos, kur ledāji kūst ārkārtīgi strauji, prognozes paredz, ka 2050. gados Alpos vairs nebūs ledus. Ko saka pašmāju pētnieku pieredze? Plašāk skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un šīs fakultātes doktorantūras studenti Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Straujās pārmaiņas, kas kalnos sākušās jau kopš 20 gadsimta vidus, ir cilvēka darbības rezultāts. Modeļi prognozēm, ir dažādi.  "Ar diez gan lielu varbūtība varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pat liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus," norāda Kristaps Lamsters. "Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs." Ledāju kušanas dēļ katastrofas jau notiek: var uzkrāties daudz ūdens ezeros, tas var noplūst, atsedzas nestabilas nogāzes, kas var nogrūt. Tās ir lokālas dabas katastrofas, bet jebkura ledāju kušana paaugstina arī jūras līmeni. "Jo vairāk ledāji nokūst, jo zeme kopumā kļūst siltāka. Ja ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Jo ātrāk ledāji kūst, jo straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," atzīst Kristaps Lamsters. Pētnieki šobrīd apstrādā savāktos datus un pēta ledāju gultni, lai saprastu, kāpēc ledājs kūst daudz ātrāk. Alpu ledāji strauji zaudē ledus masu jau kopš 19. gadsimta vidus, kad beidzās tā sauktais "mazais ledus laikmets".  "No 1850. gada lielākā daļa Alpu ledāju ir sarukuši uz pusi un zaudējuši jau divas trešdaļas savu ledus masu. Ūdens izgrauž arī dziļus kanjonus," turpina Kristaps Lamsters. "Agrāk bija gadījumi, kad ledāja ūdeņi izraisa plūdus zemāk esošo ciemu iedzīvotājiem. Arī turpmāk tā ir viena no katastrofām, no kuras ir jāuzmanās." "Prognozes ir drūmas un arī reālas. Lai kādus nākotnes klimata scenārijus mēs neizmantotu, ir diez gan skaidrs, ka Alpu ledāji līdz gadsimta beigām par 70 - 90 procentiem nokusīs. Ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāze un citas emisijas jau rīt, tas šo situāciju nemainīs. To liktenis diemžēl ir izlemts," norāda Kristaps Lamsters. Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda Hintereis pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos. Ekspedīcijā piedalījās asociētais profesors Kristaps Lamsters un doktorantūras studenti – Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Hintereis stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā. Kalni kustas, aug un noveco miljons gadu laikā Kalni uzvedas kā dzīvas būtnes – veidojas, aug, sarūk, noveco un kustas. Kalna veidošanās nav ātra, šis process notiek miljons gadu laikā, kustoties zemes tektoniskajām plātnēm. Ģeoloģijas speciālists Ģirts Stinkulis sniedz ieskatu kalnu veidošanās procesā un stāsta par šīm augstajām zemes reljefa formām. Sakumā  skaidrojam, no kāda augstuma sākas kalns, jo skatot definīciju, Latvijā esošos kalnus par tādiem nevar saukt.

Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamana salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamana salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos iežos. Tie veidojušies miljoniem gadu ilgā procesā, kad dažādi minerāli atstājuši savas nogulsnes, kas ir izveidojuši uz šiem akmeņiem joslas, kuras redzamas ahātos. Tieši šie unikālie raksti un krāsas piešķir ahātam šo sevišķumu. Vārdu šim akmenim, saskaņā ar vairākiem informācijas  avotiem, ir devis sengrieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts, kurš savulaik izgājis šo akmeni pie upes Sicīlijā, kuras nosaukums sengrieķu  valodā bijis Ahate. Šie minerāli, jeb vienkāršoti sakot, akmeņi ir rodami daudzviet pasaulē, Dienvid- un Ziemeļamerikas kontinentos, Āfrikā, Eiropā. Tiesa, Latvijā šis akmens ir aplūkojams tikai muzejos un kolekcijās vai  iestrādāts rotaslietās, jo pieder pie plaši izplatītiem pusdārgakmeņiem.  Alūksnē, privātajā dabas muzejā „Vides labirints”, var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju ar ahātiem, kuros redzami dabas veidoti ornamenti un ahātu paraugi no dažādām pasaules vietām. Kāpēc ekspozīcijas nosaukums ir  „Ahāti – dabas varenības spogulis”, skaidro muzeja vadītājs un vides zinātnieks Aldis Verners. Ahātu krāšņums atklājas tad, kad akmens ir pārdalīts un tā šķērsgriezumā var ieraudzīt krāsu joslas, ko dabā ir veidojuši dažādu minerālu sakopojumi un konkrētā  akmens ķīmiskais sastāvs. Tās ir kā akvarelī darinātas ainas, kurās redzams dabas veidotas krāšņums un vienreizība. Ahāts ir pieejams dažādās krāsās – baltā, pelēkā, zilā, zaļā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā un melnā. Aldis Verners jau minēja, ka var būt arī vairākas krāsas vienā paraugā, kas bieži ir sakārtotas joslās vai slāņos. Šī akmens cietība pēc minerālu, jeb tā sauktās Mosa skalas ir atzīmēta ar ciparu 7, kas nozīmē, kas ahāts ir salīdzinoši ciets akmens. Cietākais šajā skalā ir dimants ar numuru 10. Runājot par rekordahātiem, tāds ir reģistrēts 2009. gadā Ķīnā un tā svars bija pāri par 61 kilogramu. No šī akmens izgatavo gan rotaslietas un to izmanto arī rūpniecībā. Bet atgriežoties pie Alūksnes Vides labirinta un dažādu iežu un minerālu kolekcijas, nobeigumā vēl neliels ieskats zemes veidošanās vēsturē, jeb iežu stendā, kur var iepazīt zemes nebeidzamo veidošanās stāstu.