Podcasts about Kalni

village in Khuzestan, Iran

  • 59PODCASTS
  • 259EPISODES
  • 35mAVG DURATION
  • 1EPISODE EVERY OTHER WEEK
  • Mar 31, 2025LATEST
Kalni

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about Kalni

Latest podcast episodes about Kalni

Kā labāk dzīvot
Vai pavasaris ir īstais laiks, kad uzlabot acu veselību?

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Mar 31, 2025 48:25


Vai pavasaris būtu īstais laiks, kad uzlabot acu veselību? To vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un Bērnu redzes aizsardzības centra optometriste, Latvijas Universitātes pasniedzēja, „Gada optometriste 2024” Kristīne Kalniča-Dorošenko. Anda Balgalve aicina iet dabā un baudīt sauli, nelietojot saulesbrilles. "Kad saule lec, uz viņu droši var skatīties, to nevar darīt, kad viņa ir zenītā. Saullēktā un saulrietā, kad viņa ir tuvu horizontam, kur ir pārsvarā infrasarkanā gaisma un nav ultravioletā starojuma praktiski vispār, tas tikai nāk par labu mūsu acu veselībai un ne tikai acu veselībai, visam mūsu organismam, jo esam radīti zem dabiskās saules," norāda Anda Balgalve. Ārste atgādina, ka nevienā telpā, arī tajā, kur ir liels skaists logs bez aizkariem, ja ārā spīd saule, tāpat telpā nav pilna spektra gaisma, kas absolūti nepieciešama ne tikai acīm, bet visam organismam. Tāpat viņa bilst, ka ir liela saistība ar bezmiegu tam, ka pavadām pārāk daudz laika telpās. Dienā acīm nepietiek pilnā spektra gaismas, bet naktī un vakarā ir gaismas piesārņojums. Pilsētā ir daudz ielas gaismas, tāpat vakaros vēl pirms gulētiešanas cilvēki ieskatās telefonā, tas summāri neveicina miega kvalitāti. Optometriste Kristīne Kalniča-Dorošenko mudina iestatīt gan datoram, gan telefonam "nakts režīmu", kas ekrānu dara dzeltenīgāku un saudzē acis. Jaunākiem telefoniem izmaiņas var iestatīt, lai veic automātiski, nav katru reizi jāpārslēdz. "No zilās gaismas [kas nāk no ekrāna] samdzenes apjūk un domā, ka ir pusdienlaiks. Droši vien esam visi sajutuši, ja ir parastais zilais ekrāns, mēs varam sērfot un sērfot, un miegs nevienā acī. Pamēģinām tajā laikā palasīt grāmatu, tās būs bieži vien labākās miega zāles. Telefons vienkārši tur tonusu un neļauj izstrādāties melatonīnam, miega hormonam," skaidro Anda Balgalve. Kristīne Kalniča-Dorošenko saules brilles aicina izvēlēties, kas aizsargā arī no malām. Tās lielākoties ir sporta brilles vai autovadītājiem domātās brilles. Modes brilles ir vairāk aksesuārs, kur pat lēcas ne vienmēr aizsargā acis.

Vai zini?
Vai zini, kā gleznotāja Valda Kalnrozes darbos radies tik raksturīgais sarkanais punktiņš?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 28, 2025 6:52


Stāsta gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Gleznotājs Valdis Kalnroze nodzīvoja ilgu mūžu – deviņdesmit deviņus gadus. 1932. gadā ar diplomdarbu "Darbs" viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša vadīto glezniecības meistardarbnīcu. Mākslas akadēmijā Valdis Kalnroze studēja kopā ar Eduardu Kalniņu – abi ar motociklu apceļoja Beļģiju, Holandi, Vāciju. Bet runājot par to punktiņu... Ir tāds stāstiņš, kam var ticēt vai neticēt, bet… Kalnrozem bija ļoti labi, tonāli interesanti darbi, bet Kalniņš par tiem reiz prātoja – kaut kā tur pietrūkst, un ieteica uzlikt kaut kādu akcentu. Kalnrozem akurāt bija tieši tāda brīnišķīga, rozīgi pelēka ainava, un viņš ielikta to punktiņu. Šķita, ka punktiņš tā kā traucē, bet brīdī, kad viņš to noņēma, Kalniņš viņam ieteica, ka punktiņu tomēr vajagot atstāt, jo tas pievērš uzmanību, dod savu centru. Un Valdim Kalnrozem tas sarkanais punktiņš parādās arī vēlāk – tas nepazuda, un tā bija veiksme! Man pašam bija tas gods mācīties pie Eduarda Kalniņa radošajā aspirantūrā kopā ar Vitu Merci, Miervaldi Poli. Viņš bija fantastisks gleznotājs un fantastisks cilvēks; sarunās par mākslu un dzīvi viņš ieteica: ja jums ir kāds darbs no agrīniem laikiem, nevajag to pārgleznot! Jo viņš mēdza pirkt antikvariātā savus darbus no Sicīlijas [posma], un pēc tam tos pielaboja vai pārgleznoja. Bet mums viņš teica – darbs nepaliks ne sliktāks, ne labāks, tas kļūs citādāks, bet atmosfēra var arī pazust. Noteikti tā nedariet! Labāk paņemiet vai nu kartonu, vai audeklu, un sāciet jaunu darbu. Kalniņš mums rādīja bildes, ko gleznojis Palermo. Kad pats turp aizbraucu, izdomāju: atradīšu to vietu, ko gleznojis Kalniņš. Ilgi meklēju, un pēc fotogrāfijām taču atradu! Protams, tur kaut kas bija mainījies, bet ne daudz. Uzgleznoju. Kā sarunu biedrs Eduards Kalniņš bija ļoti interesants. Viņš spēlēja arī ģitāru, un, ja kāds kolēģis, sēžot pie glāzītes, bija mazliet pāršāvis pār strīpu, viņš teica: "Tu esi zaļš salātiņš, ej prom! Tu nemāki dzert!" Un tam cilvēkam bija vien jāiet, jo kad meistars tā pasaka, neko nevar darīt... Kalniņš mēdza teikt arī tā: "Ja negribat noreibt, vajag ēst vairāk sviesta!" Tas palīdzot… Viens no viņa interesantajiem stāstiem ir par to, kā gleznotājs Jānis Pauļuks nācis pie viņa mācīties gleznot. Pie durvīm pieklājīgi kāds pieklauvē, Eduards Kalniņš atver durvis un redz: stāv cilvēks apģērbā, kas raksturīgs māksliniekam, ar bereti un cimdiem... Aicina jaunekli iekšā. Par ko runāsim? Pauļuks saka – gribot būt gleznotājs, un vai Kalniņš viņam nevarot palīdzēt par tādu tapt. Kalniņš Pauļukam atbildēja tā: kad nāksi nākamreiz, noņem visas beretes, aizmirsti īpašās drēbes, jo gleznošana – tas ir kaut kas cits. Lai tu būtu gleznotājs, nevajag obligāti ģērbties kā māksliniekam. Tas tev pašam jāsajūt iekšēji – ka tu gribi būt gleznotājs. Pēc nedēļas Jānis Pauļuks atnāca pie Kalniņa normālās drēbēs, un Kalniņš viņu faktiski arī ievirzīja mākslas sliedēs. Jānis Pauļuks abi ar brāli bija kaligrāfi. Jānis strādāja Zemes dienesta mērīšanas nodaļā, jo kaligrāfija – tā ir smalka lieta. Tāpēc arī viņam tie triepieni un tecējumi, ko dēvē par tašismu: tas deva tādu artavu, ka Pauļuks kļuva izcils gleznotājs! Mums bija tas gods viesosies viņa darbnīcā… Kad ieraudzīju, ka tur vis nav kaut kāds bardaks vai ekspresīva nekārtība… Kā viņam stāvēja tūbiņas un otiņas – nu, tas bija fantastiski! Jo viņš bija kaligrāfs. Vēl maza atmiņa par franču gleznotāju Klodu Monē. Reiz devos gleznot uz Živernī, viņa valstību – dārziņu un parku. Tur neatļāva gleznot pa dienu, teica – tikai pēc sešiem. Vajagot Kultūras ministrijas atļauju. Bet mani tā kā ielaida... Ap sešiem skatos: skrien ļoti daudz pavecāku kundžu ar molbertiem, cita citu grūstīdamas, un viena pieskrien pie manis un saka – tā esot viņas vieta un lai to atbrīvojot. Tās bija laikam amatieres, kas gribēja gleznot "kā Monē", un viņai tieši to vietu arī vajadzēja. Saku: nu labi, labi! Nostājos blakus. Bet – kad gleznoju dārzu, tik viegli nebija. Sveša teritorija. Tad vajadzēja "parunāt" ar Monē – viņš "atļāva", un es kaut ko uzgleznoju. Interesants ir arī stāsts par Jāni Brekti un viņa brīnišķīgajiem akvareļiem, kurus ļoti daudzi kopēja jeb viltoja ar visu parakstu. Reiz man bija jākonsultē, vai konkrētais darbs ir oriģināls vai nav. Viss norādīja uz to, ka tas ir oriģināls, bet… viņa triepieni bija tik brīvi, ka tos grūti atkārtot. Un pierādījās, ka tas diemžēl ir viltojums. Arī Purvīti ļoti daudzi viltoja.  Bet noslēgumam – kāds jauks stāsts par Konrādu Ubānu, pie kura mācījos otrajā kursā. Viņš daudz stāstīja par ainavu. Kāds kolēģis prasīja: nu, kā to ainavu uzgleznot, lai tā būtu laba un kvalitatīva? Viņš teica: "Ainavu vajag gleznot no rīta līdz vakaram, gan jau tā dvēselīte ienāks!"

Pa ceļam ar Klasiku
Dziedātāja Terēze Gretere: Būt starp savējiem, savā kultūrā, savā zemē

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Mar 27, 2025 14:20


Svētdien, 30. martā, Mazajā ģildē izskanēs koncerts “Zemei ir cilvēka sirds", kas uzskatāms par dziedātājas Terēzes Greteres atgriešanos uz Latvijas mūzikas skatuves. Līdzās obojistam Egilam Upatniekam, pianistam Rihardam Plešanovam, perkusionistam Edgaram Vaivodam un gaismu māksliniecei Līvai Kalniņai, caur latviešu un britu komponistu un dzejnieku darbiem tiks aplūkotas uz iekšu vērstas vienpatības, trausla līdzpārdzīvojuma un cilvēka spēka tēmas. Koncerta programmā - Bendžamina Britena vokālais cikls "On This Island", Ralfa Vona-Viljamsa cikls balsij un obojai 10 Blake songs un Jēkaba Jančevska darbs ar Ingas Gailes dzeju "Ar kristāla pērlēm". Anete Ašmane-Vilsone: Koncertam ir ļoti poētisks nosaukums “Zemei ir cilvēka sirds”. Kā tas nāca? Terēze Gretere: Tas nāca no visām pusēm - gan no sajūtām, gan izejot no mūzikas un teksta, gan no brutālākām teksta notīm - viena daļa Vona-Viljamsa ciklā ar Viljama Bleika dzeju ir “Ļaunumam ir cilvēka sirds”. Tas drusciņ dominē manās sajūtās pēdējos gados, ar visu to, kas notiek pasaulē, un tas diemžēl vai par laimi pārņem manu dzīvi un, es pieļauju, visu mūsu dzīves. Pie “Zemei ir cilvēka sirds” nonācām arī personīgā ziņā - es kādu laiku dzīvoju ārzemēs, un tu ilgojies, nenormāli ilgojies pēc savas zemes, pēc sava cilvēka, kurš tevi zina un saprot pa visām vīlītēm, arī pēc valodas. Tam visam ir cilvēka sirds. Latvijas nebūtu bez latviešiem. Pieskarties savai zemei, varbūt pat parušināties, bet būt starp savējiem, savā kultūrā, savā zemē. Šis tiek pieteikts kā sava veida atgriešanās koncerts - ārzemes, bērniņa nākšana pasaulē, un tagad laiks atpakaļ uz skatuves. Jā, jo tā vilkme nebeidzas. Man likās, ka būšu gatava, ja tā izbeigsies. Studiju laika naivums ir garām, tas ir gan salūzis, gan izgaisis. Ir jādara vairāk, nekā pašam varbūt gribētos, lai atgrieztos, vai vismaz, lai parādītos. Šis ir pirmais lielais koncerts pēc studijām, pēc visa. Vai tu gribētu, lai pirmais lielais debijas koncerts un virkne ar nākamajiem jau būtu bijuši? Tagad esi citā dzīves posmā un, iespējams, to vairāk novērtē? Es gribētu, lai tas būtu noticis iepriekš, sen atpakaļ, bet šobrīd absolūti apzinos, kāpēc tas tā nebija. Ļoti novērtēju un gribu pati sev pateikt paldies par to, ka braucu uz meistarklasēm, eju pie vokālajiem pedagogiem un koučiem, meklēju to ceļu. Klikšķis notika pirms pusotra gada, kad sapratu, kas tas solis ir jāsper. Es gribētu iedrošināt citus, ļoti lepojos un priecājos par tām māksliniecēm un māksliniekiem, kas atļaujas arī tad, kad ir mazliet nobriedušāki, spert soļus uz priekšu un neatmest tam visam ar roku.     ​

Atspere
Mūsu pasaulslavenā operdīva Elīna Garanča: Man kaut kā nav laika apstāties!

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 22, 2025


"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Vai zini?
Vai zini, ka sarežģītākā lieta āmuriņklavierēs ir mehānisms?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 13, 2025 5:19


Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis Jānis Kalniņš 1717. gadā vācu ērģelnieks Kristofs Šrēters (Christoph Schröter, Schrötter, arī Schröder) piedāvāja Saksijas karalim savu mehānikas modeli, kur āmuriņš kustas uz taustiņā iestiprinātām spailēm. Tomēr, nesaņēmis no karaļa pasūtījumu uzbūvēt klavieres, viņš piedzīvoja vilšanos, un tādēļ nav zināms neviens Šrētera būvēts instruments. Daudz veiksmīgāk klājās Bartolomeo Kristofori (Bartolomeo Christofori) no Padujas. 1707. gadā viņš izgudroja savu āmuriņu mehaāismu, kurš 1711. gadā bija aprakstīts publikācijā un izstādīts apskatei. Savas pirmās īstās klavieres Kristofori uzbūvēja 1720. gadā, ievērojami uzlabojot mehānismu: viņš pievienoja āmuriņa gaitu ierobežojošo detaļu – izlēzējumu (vācu Auslösung), āmuriņa ķērāju (Fänger) un individuālu klusinātāju (Dämpfer) katram tonim, kas tieši saistīts ar taustiņu. Tā tapa pianoforte, kas deva iespēju no visklusākā pianissimo pāriet uz fortissimo. 1728. gadā slavenākais Saksijas ērģeļbūvētājs Gotfrīds Zilbermanis (Gotfried Silbermann, 1683 – 1753) uzbūvēja klavieres ar Šrētera mehāniku. J. S. Bahs kritizēja šo instrumentu smagās klaviatūras un neprecīzās mehānikas dēļ, toties uzslavēja āmuriņu radīto skaņu. Vēlāk, 1747. gadā, Zilbermanis uzbūvēja Saksijas karalim Frīdriham Lielajam klavieres ar Kristofori mehāniku. Interesants ir fakts, ka 1781. gadā K. F. E. Bahs nosūtīja uz Kurzemi savam skolniekam Dītriham Ēvaldam fon Grotusam Zilbermaņa klavieres, kuras pats bija spēlējis trīsdesmit piecus gadus. K. F. E. Bahs līdzi nosūtīja savu skaņdarbu "Atvadas no Zilbermaņa klavierēm" (Abschied vom Silbermannschen Clavier in einem Rondeaux). D. Ē. fon Grotuss savukārt sakomponēja rondo "Prieks par Zilbermaņa klavieru saņemšanu" (Freude über den Empfang des Silbermannschen Claviers in einem Rondeaux). Par laimi, abu skaņdarbu notis ir saglabājušās. Zilbermaņa klavierēm tā nepaveicās. Zilbermaņa skolnieki Johanness Zumpe un Amerikuss Beikers pārcēlās uz Londonu un tur ieviesa Kristofori mehānismu, kas vēlāk kļuva pazīstams ar angļu mehānikas nosaukumu. Savukārt Zilbermaņa talantīgākais skolnieks Johans Andreass Šteins par pamatu savu instrumentu mehānismam ņēma Šrētera konstrukciju, un pilnveidotā formā tā kļuva pazīstama kā Vīnes jeb vācu mehānika. Viņa meita Nanete Šteina-Štreihere kļuva par slavenāko tālaika Vīnes klavierbūvētāju. Līdz 19. gadsimta beigām plaši pielietoja abus mehānikas paveidus. Vairums vācu un austriešu klavierbūvētāju (slavenākais viņu vidū – Ignatz Bösendorfer) turējās pie Vīnes mehānikas; iespējams, ka Vīnes klasiķi neprasīja spēcīgu skaņu, bet lielāku vērtību piešķīra skanējuma tembram un nianšu bagātībai; savukārt angļu, krievu, kā arī daudzi vācu un franču klavierbūvētāji lietoja angļu mehāniku. Tai raksturīgs ļoti spēcīgs, tiešs piesitiens, jo āmuriņa kustības trajektorija ir precīzs aplis atšķirībā no Vīnes mehānikas, kur āmuriņa kustības trajektoriju var iztēloties kā apli, kas nedaudz pārvietojas spēlētāja virzienā, līdz ar to āmuriņš stīgai ne vien uzsit, bet arī mazliet pa to pašļūc; tas veido specifisko, bagātīgi niansēto tembru, kas tik ļoti atsedz Vīnes klasiķu skaņdarbu poētisko dziļumu. Šopēns gan esot devis priekšroku Pleyel instrumentiem ar angļu mehāniku, jo viņam paticis to tiešais, briljantais skanējums. Minētās atšķirības īpaši manāmas augšējos reģistros. Tālāk sekoja mēģinājumi apvienot angļu mehānikas spēkpilno piesitienu ar Vīnes mehānikas eleganci un elastību, kas galu galā izdevās klavierbūves ģēnijam Sebastiānam Erāram, kurš 1821. gadā patentēja savu mehāniku ar papildu repetīcijas sviru. Tagad to cauc par dubultrepetīcijas mehāniku. Tajā apvienojās elegance ar spēku, tomēr klāt nāca zināms inertums un pilnīgi negaidīts efekts – āmuriņš bija gatavs jaunam piesitienam, tikai nedaudz atlaižot taustiņu. Tas bija īsts apvērsums, kas radikāli izmainīja klavierspēles tehniku.

Augstāk par zemi
Latvijas Sieviešu organizāciju padomes izveides simtgade. Par ko tolaik cīnījās sievietes?

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Mar 9, 2025 29:58


Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Monopols
Gleznotāja Gita Šmite aicina uz personālizstādi "Laimes krekliņā"

Monopols

Play Episode Listen Later Feb 14, 2025


No 8. februāra kultūrtelpā "OLA Foundation" skatāma Gitas Šmites gleznu izstāde "Laimes krekliņā", kas ir dziļi personisks un emocionāli piesātināts stāsts par ģimeni, mājām un dzimtas saitēm. Izstādes centrālais tēls - mazs balts lina krekliņš - ir mākslinieces bērnības simbols, ko viņas mamma šuvusi, gaidot viņu piedzimstam. Šis laimes krekliņš kļuvis par galveno iedvesmas avotu lielformāta gleznām, kurās caurvijas koks, ainava, ligzda un krekls. Gitas Šmites darbi runā par dzīves esenci - par zemi, mājām un saitēm, kas vieno cilvēkus cauri paaudzēm. Slāņainie krāsu klājumi, kuros atklājas ligzdas zaru smalkums, ozola vainaga spēks un lina krekliņa pavedieni, rada klusas, taču spēcīgas pārdomas par cilvēka saikni ar savām saknēm. Izstāde ir mākslinieces veltījums viņas mammai, kura bija viņas pirmais un nozīmīgākais iedvesmas avots. Raidījumā skan: Anta Eņģele. "Neviens putniņš tā nepūta" Iļģi. "Pirts kurināšana" Kristīne Kalniņa, Raimonds Tiguls. "Zinu, zinu tēva sētu" Kaspars Zemītis. "Tik un tā" (U. Stabulnieka mūz.)

Pa ceļam ar Klasiku
Dziedātāja Kristīne Prauliņa: Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Dec 27, 2024 20:15


29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

Vai zini?
Vai zini, kas ir gospelis?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 20, 2024 4:15


Stāsta dziedātāja, vokālā pedagoģe Una Stade Vārds gospel tulkojumā nozīmē "labā vēsts" – gospelis ir Jaunās Derības evaņģēlijs, kurā stāstīts par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Anglosakšu protestantu liturģiskajai tradīcijai saplūstot ar afrikāņu mutvārdu mantojumu, izveidojās afroamerikāņu reliģiskā mūzika. 19. gadsimtā afroamerikāņu baznīcās sāk dziedāt spričuelus – garīgos dziedājumus, kuros, līdzīgi kā protestantu korāļos, tika izmantoti Bībeles stāsti un tematika. Gospelis, kādu to pazīstam mūsdienās, radies 20. gadsimta sākumā, pateicoties komponistiem Čārlzam Tindlijam (Charles Albert Tindley) un Tomasam Dorsijam (Thomas A. Dorsey). Dorsijs strādāja Čikāgas svētceļnieku baptistu baznīcā un uzsvēra, ka neredz lielu atšķirību starp blūzu un baznīcas mūziku. Viņš komponēja un aranžēja tūkstošiem reliģisku dziesmu un iedrošināja draudzus iesaistīties dziesmās ar plaudēšanu, roku celšanu un gospeļa žanram raksturīgajiem izsaucieniem. Arī par pirmo gospeļdziedātāju paaudzi sauktie žanra pamatlicēji – Sallija Martina (Sallie Martin), Mahālija Džeksone (Mahalia Jackson), Džeimss Klīvlends (James Cleveland) – mācījušies tieši pie Dorsija. Gospeļmūzikai ir bijusi arī nozīmīga politiska loma afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustībā. Dažādi gospeļmūzikas izpildītāji ceļoja kopā ar Martinu Luteru Kingu (Martin Luther King), dziedot gospeļa dziesmas. Savukārt par gospeļa karalieni sauktā Mahālija Džeksone ne tikai iedrošināja Luteru Kingu vājuma brīžos, telefona klausulē dziedot dziesmas, bet arī jūtot viņa satraukumu pirms leģendārās runas I have a dream jeb "Man ir sapnis". Viņa uzsaukusi: "Pastāsti viņiem par sapni!" Gospeļmūzika ir iedvesmojusi ne vienu vien populārās mūzikas superzvaigzni – Elviss Preslijs skrējis uz baznīcu jau kopš bērnu dienām un atdarinājis gospeļkora balsis un kustības, Bejonse (Beyonce) šo mūziku nosaukusi par pašu spēcīgāko mūziku, savukārt Kanje Vests (Kanye West) izveidojis gospeļkori Sunday Service Choir. Latvijā gospeļmūzika attīstījusies salīdzinoši nesen. Jaunākais gospeļkoru saimē ir Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris, kurš radies 2018. gadā Unas Stades vadībā. Korī dzied un muzicē gan džeza, gan mūziklu nodaļas audzēkņi, kurus vieno mīlestība uz mūziku un kā svarīga sastāvdaļa šajā korī ir garīgo jautājumu apskatīšana caur dziesmu. Koris par savu misiju uzskata dalīšanos ar dzīvesprieku un gaišumu, ko sniedz gospeļmūzika. 20 gadu jubileju šogad svinēja GG Choir, kurš radās, pateicoties dziedātājam Gunāram Kalniņam, kurš ar mūziku tieši Ziemassvētku laikā vēlējās priecēt ļaudis bērnu namos, pansionātos un sociālās aprūpes namos. Kora dibinātājs uzsver, ka tieši šie ir bijuši sirdi sildošākie un patiesākie koncerti. Koris uzstājies arī ar dažādiem Latvijā pazīstamiem māksliniekiem: "Prāta vētru", Intaru Busuli, Reini Sējānu, Donu, Aiju Andrejevu un joprojām aktīvi darbojas Elīnas Zāģeres vadībā. Rīgas gospeļkoris savu pirmo koncertu nodziedāja 2003. gadā un jau no tā pirmsākumiem par savu pamatu uzskata tieši ticību un kristīgo tradīciju. Koris aktīvi attīsta žanru koncertējot, piedaloties festivālos, organizējot meistarklases un arī festivālu Sing Gospel, Latvia! Gospeļkora vadītāja Kristīne Prauliņa stāsta: "Šī mūzika ir ļoti garīgi spēcīga un pirmkārt šis koris ir kā draudze, kā komūna, kas nāk kopā, lai stiprinātu viens otru un klausītāju ticībā. Šis koris ir mana dzīves lielākā svētība ārpus manas ģimenes un mājām. Tā ir otrā ģimene! Katrs mēģinājums ir atgādinājums par Dieva spēku un žēlastību, un katrs koncerts ir svētki!" Kori varēs dzirdēt Ziemassvētku tūres noslēguma koncertā 29. decembrī Mežaparka estrādes Kokaru zālē.

Kā labāk dzīvot
Rindas uz apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem jau ir gadu garas: kā to risināt

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Dec 18, 2024 49:52


Rindas uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem var stiepties nu jau gadu garumā. Rindas garākas padara tas, ka uz nopietniem izmeklējumiem tiek sūtīti tie, kam šādus izmeklējumus nemaz nevajag, kā arī tie, kas piesakās uz tiem, vienlaikus vairākās vietās. Vai problēmām ir arī risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē ārsts-gastroenterologs, "Gastro centra" vadītājs Ivars Tolmanis, "Gastro tech" projekta vadītāja Māra Kalniņa un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nīcmane-Aišpura. Alise Nīcmane-Aišpura atzīst, ka rindas uz dažiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem veidojas jau vairāk nekā gadu garas, jo pacienti pierakstās vienlaicīgi vairākās iestādēs un šobrīd to vēl nav nespējams tik precīzi monitorēt, lai arī situācija uzlabojas, medicīnas iestādes izmanto dažādu rīkus, lai ziņotu pacientiem par brīvām vietām rindā. "Otra lieta noteikti ir precīzāk izprast, kas ir tās situācijas, kad varētu arī nenosūtīt uz izmeklējumiem, un tāpēc ir šis projekts, kura mērķis ir precīzāk un vienotāk definēt tos brīžus, kad vajag izmeklējumu, cik ilgā laikā tas ir nepieciešams, un definēt, kuri ir tie, kuriem ir nepieciešams tiešām 10 dienu laikā, kuriem pietiek ar 30 un kuri var gaidīt 60 dienas, un kuri varbūt vēl ilgāku laiku,"skaidro Alise Nīcmane-Aišpura. "Tas ļautu samazināt nevajadzīgos izmeklējumus. Arī attīstoties nosūtīšanas šiem rīkiem - elektro digitālajiem, mēs varētu beidzot redzēt, lai pacienti ir pierakstīti vienā vietā, lai nedublējas šīs rindas.' Jaunā digitālā projekts idejas autors ir Ivars Tolmanis.  "Pamudināja vēlme gan savu, gan kolēģu dzīvi, gan arī pacientu dzīvi padarīt ērtāku patreizējā situācijā. Un galvenais iemesls tām problēmām, manuprāt, ir spēles noteikumu maiņa šobrīd pasaulē attiecībā uz medicīnu un medicīnas pieejamību. Vēsturiski, ja cilvēks pie ārsta gāja, iespējams, ka nekad vai divreiz mūžā, vai bija dzirdējis, ka ārsti eksistē. Šobrīd ir tā, ka iespēja nokļūt pie ārsta ir pārvērtusies par tādu ikdienu, kā iet uz veikalu. Tas ir ļoti normāli, tur nav nekā slikta," skaidro Ivars Tolmanis. "Ārstu skaits ir palielinājies, ja mēs salīdzinām to, kas bija simts gadu atpakaļ, bet informācijas apjoms un vēlme nokļūt pie ārsta ir tūkstoškāršojusies. Un šī problēma - tikt galā ar situāciju, kad cilvēkam ir pamatota vēlme izmantot medicīnas priekšrocības un ir vēlme nokļūt pie ārsta, viņa beidzas ar to, ka ir šīs "piltuves". Kad ārstu nav tik daudz un gribētāju ir vairāk. Un arī neviena maksātājsistēma nav spējīga šo situāciju risināt efektīvi, jo vienmēr gribētāju būs vairāk, izpildītāju mazāk." Ārsts uzskata, ka viena no iespējām, kā to risināt, ir brīdī, kad cilvēks izlemj, ka vēlas nokļūt pie ārsta, bet maksātājs, pieņemsim, valsts, ir izlēmusi, ka, lai nokļūtu pie ārsta, nepietiek ar to, ka es izlēmu, ka es gribu iet pie ārsta, šo "piltuvi" regulēt, ieviest nosūtīšanas sistēmu.  "Tas ir tāds ļoti vienkāršs, bet tikai viens no veidiem, kā regulēt cilvēku vēlmi saņemt medicīnisku palīdzību," atzīst Ivars Tolmanis. "To varētu risināt tādā veidā, ka mēs palīdzam gan pacientam pašam sakopot domas un salikt tos akcentus ar informācijas apjomu, kas ir pieejams. Pilnīgi normāli, ka cilvēkam gribas iet pie ārsta, bet viņam nevaram prasīt medicīnas zināšanas, lai saprastu, ka viņam tiešām ir jāiet pie ārsta. Un mēs arī nevaram prasīt no ārsta nosūtītāja orientēties pilnīgi visās nozarēs." "Šī projekta ideja bija tāda: kā, izmantojot rīkus, kas mums ir pieejami, un tehnoloģijas, ļaut cilvēkam efektīvāk tajā informācijas apjomā, kas ir, un zināšanu apjomā, definēt un formulēt to nepieciešamību, balstoties uz to, par ko medicīna ir informēta, un efektīvi izmantot jau strukturētu informāciju gan pacientu labā, gan nosūtītāju labā," turpina IVars Tolmanis. "Gala mērķis ir radīt ērti, tiešām ērti lietojamu rīku, bet digitāli lietojamu rīku pacientam, kuram, aizpildot tehniskas darbības, būtu iespēja digitālā vietnē veikt atzīmes un kaut kādā veidā kvalificēties vai varbūt nekvalificēties, vai uzdot kādu jautājumu par to, vai būtu jāiet pie ārsta. Savukārt ārstam nosūtītājam ļautu ātrāk un efektīvāk orientēties, vai tajā brīdī tiešām tas izmeklējums ir nepieciešams, vai tieši tajā mirklī varbūt kaut kādas prioritātes saliek. Un kas vēl ir ļoti svarīgi, šis rīks ļaus, piemēram, ārstam nosūtītājam, Latvijas sistēmā tas ir ģimenes ārsts, efektīvāk šo nosūtījumu pārvērst par tādu rīku arī nākotnē. Mūsu projekta ideja paredz arī to, ka šis nosūtījums veidojas par tādu papildinošos rīku, kas jau ar katru nākamo epizodi ģenerē, iespējams, jaunu nosūtījumu, ja tas ir nepieciešams, un pacientam, piemēram, ja viņš izdomās - es atkal gribu aiziet pie ārsta, viņš, atverot rīku redzēs, man jau ir viens nosūtījums, kas saka: man pie ārsta jāiet, pieņemsim, pēc trijiem gadiem, nevis uzreiz. Vai otrādi. Teiksim, telefons sāks vibrēt: klausies, tu neesi bijis to prostatu pārbaudīt, tev bija jāiet līdz šī gada 31. decembrim, bet tu neesi bijis." Ārsts piekrīt, ka iecere ir ambicioza, bet šobrīd tehnoloģijas ir tas, kas nodrošina darba efektivitāti. Šī projekta ideja ir izmantot labāko, kas šobrīd ir pieejams no tehnoloģijām, pacientu interesēs, ārstu nosūtītāju interesēs un, protams, arī ārstu izpildītāju interesēs. Ivars Tolmanis atzīst, ka ideja nav jauna un pasaulē tā ir ierasta prakse. Pasaules pieredze arī motivē šo sistēmu īstenot un ieviest arī Latvijā.  

Kultūras Rondo
Radioteātris ierakstījis koncertuzvedumu "Ziemassvētki manā ielā"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Dec 17, 2024 5:26


Radioteātrī ierakstīts koncertuzvedums "Ziemassvētki manā ielā". Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Par jauno ierakstu stāsta Radioteātra direktore Māra Eglīte. "Šoreiz galveno lomu spēlēja Gundars Grasbergs, kurš arī sarindoja tos dzejoļus, kā nu vajadzētu," stāsta Māra Eglīte. "Man likās, ka šis ir stāsts, es teiktu, maza bērna, Ziemassvētku redzējums, kas reizē ir ļoti mīļš, ļoti viegls, ļoti patīkams, reizēm draisks, reizēm mazliet skumjš, bet, lūk, caur šiem dzīvniekiem, caur šiem visiem tēliem, mēs nonākam līdz tam galvenajam līdz cilvēkam, līdz viņu izjūtām. Tā man likās." Bet vēl pirms dzejoļu rindošanas bija saruna ar maestro Raimondu Paulu, kurš jau gadiem Ziemassvētku laikam gatavo jaunu programmu Radioteātrī. Sākumā viņš atteicis, ka šogad nebūs, jo viss jau uzrakstīts. Tomēr domājot par svētku laika jauniestudējumu, aktieris Gundars Grasbergs piedāvājis Ineses Zanderes krājumu "Sapnis par Ziemassvētkiem". Māra Eglīte lūgusi Raimnodam Paulam uzrakstīt vienu dziesmu. Nepagāja ne divas nedēļas, kad bija uzrakstītas 12 jaunas dziesmas! Koncertuzvedumā piedalās: Gundars Grasbergs - vokāls un dzeja, Ērika Eglija-Grāvele - vokāls, dzeja, Raimonds Pauls - klavieres, Raimonds Macats - taustiņinstrumenti, Jānis Kalniņš - ģitāra, Andris Grunte - bass, Māris Briežkalns - sitaminstrumenti, vokālais trio "Limonāde". Skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss.

Pa ceļam ar Klasiku
Daumanta Kalniņa darbīgais decembris

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Dec 2, 2024 16:45


"Klasikā" tiekamies ar dziedātāju Daumantu Kalniņu, lai runātu par sadarbību ar orķestri "Rīga" koncerta vadītāja ampluā, kas stiepjas krietni senā pagātnē, par četriem bundziniekiem un to, ka kādreizējie klausītāji nu jau kļuvuši par jauniešiem. Arī par izaicinājumiem, sastopoties ar bērnu auditoriju un paša bērnības pieredzi, par piepildīto koncertu kalendāru decembrī, kur pēdējais ieraksts tradicionāli redzams 31.decembrī... Daumantu uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 4. kursa muzikoloģijas nodaļas studente Marta Paula Pauliņa. 

Vai zini?
Vai zini, cik spožs bija pianistes Ilzes Graubiņas talants?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Nov 26, 2024 5:59


Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Svētrīts
Svētrīts. Studijā mācītājs Krists Kalniņš

Svētrīts

Play Episode Listen Later Nov 24, 2024 23:35


Kultūras Rondo
Māra Martinsona spēlfilma "Zeme, kas dzied" ieskandinās valsts svētkus

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Nov 6, 2024 33:03


Vēsturiska spēlfilma par Pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem, cilvēkiem, kuru idejas un darbi ierakstīti Latvijas kultūras vēsturē, un nozīmīgām vietām vēsturisko notikumu dzimšanā. Kultūras rondo saruna ar filmas „Zeme, kas dzied” režisoru Māri Martinsonu, scenārija līdzautoru Daini Īvānu, aktieri Vili Daudziņu, kurš atveido Bernhardu Dīriķi, un komponistu Jēkabu Jančevski.   Filma, kas skar mūs visus. Visus latviešus un Latvijas valsti, jo toreiz – 1873.gadā – mēs kā nācija pirmoreiz satecējām kopā vienā dziesmā. "Zeme, kas dzied". Cik svarīga ir vēsturiskā precizitāte iepretim tai drāmai un konfliktam, kas patiesībā norisinājās dziedāšanas svētku organizatoru starpā? Kā sieviešu balsis parādījās līdz tam ierastajā tikai vīru balsu kopā? Režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma "Zeme, kas dzied" – stāsts par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā – uz kinoekrāniem nonāks 8. novembrī, ieskandinot Latvijas valsts svētkus. Savukārt 15. novembrī iznāks Daiņa Īvāna grāmata "Zeme, kas dzied. 1873" Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir Andris Bulis (Rihards Tomsons), Ainārs Ančevskis (Jānis Frīdrihs Baumanis), Vilis Daudziņš (Bernhards Dīriķis), Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), operdziedātāja Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Priit Pius (Jurģis Grietēns) un citi atklāj stāstu par latviešiem ceļā uz pirmajiem svētkiem. Filmas režisors ir Māris Martinsons, operators Jānis Jurkovskis, scenāriju veidojuši režisors kopā ar Atmodas laika aktīvistu un žurnālistu Daini Īvānu. "Zeme, kas dzied" komponists – Jēkabs Jančevskis, mākslinieks Mārtiņš Kalseris, kostīmu māksliniece Katrīna Liepa, grima māksliniece Aija Beata Rjabovska, gaismu mākslinieks Juris Zemītis, skaņu režisors Jānis Eglītis, aktieru atlases režisore Gunita Groša, izpildproducentes Inga Zeile, Madara Kalniņa, līdzproducente Anneli Ahven (Igaunija), producente Linda Krūkle.

Kultūras Rondo
JVLMA Kordiriģēšanas katedras jubileju gaidot, runājam par diriģēšanas skolu Latvijā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Oct 2, 2024 31:04


Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš, Ivars Bērziņš, Aira Birziņa, Viesturs Gailis, Māra Marnauza, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Programmā skanēs latviešu komponistu kormūzika – Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Pēteris Barisons, Jānis Kalniņš, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Imants Ramiņš, Juris Karlsons, Roberts Liede, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Juris Vaivods, Renāte Stivriņa un Andris Dzenītis. -- Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”. Viņa ir bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, ir Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Mārtiņš Klišāns ir Cēsu rajona koru virsdiriģents, Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jānis Baltiņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un kopš 2017. gada – kora diriģēšanas katedras vadītājs.  

Vai zini?
Vai zini, ka Kārlis Paucītis savās dienasgrāmatās rakstīja par Rīgas mūzikas dzīvi?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 30, 2024 3:40


Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra zinātniskā asistente un Muzikoloģijas katedras docētāja Laura Švītiņa Latvijas mūzikas kultūrtelpas patriots un daudzpusīgā, bet piemirstā personība Kārlis Paucītis (1891–1967) savā dzīvē iemiesoja neatlaidību un mērķtiecību. Viņš strādāja gan kā klarnetists, diriģents un skolotājs, gan kā mūzikas žurnālists un redaktors. Savā autobiogrāfijā viņš atklāj, ka, vēl mazs būdams, palicis bez tēva, bet ar brāļa un māsas materiālu atbalstu varēja iegūt izglītību. Cēsu pilsētas skolā viņš apguva arī pirmās muzikālās iemaņas, dziedot korī un spēlējot pūtēju orķestrī. Vēlāk apmeklēja vidusskolas kursus un studēja klarnetes un kara kapelmeistara klasē Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā. Lai finansiāli nodrošinātu sevi, viņš strādāja par klavierskolotāju un koncertmeistaru, kā arī pa naktīm spēlēja balles orķestros un Rīgas teātros. Muzicēja Augusta Fišera orķestrī, kā arī Pāvula Jurjāna vadītajā Latviešu operas orķestrī. Pirmā pasaules kara laikā, būdams 25 gadus vecs, Paucītis tika iesaukts karadienestā, kur darbojās kā kapelmeistars. Tikko radās iespēja, viņš atgriezās Rīgā, lai iestātos Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola klasē, kā arī Nacionālajā operā, kur līdz 1928. gadam spēlēja klarneti. Savukārt 30. gados viņš pieņēma orķestra vadītāja vietu Latvijas armijā un vienlaikus strādāja par mūzikas skolotāju Alūksnē. Sarakstīja un izdeva grāmatu “Pūtēju orķestru vadonis”. Paucītis bija arī aizrautīgs Latvijas mūzikas popularizētājs. Apguvis vairākas valodas, viņš rakstīja par Latvijas mūzikas dzīvi Francijas, Anglijas, ASV un Itālijas mūzikas žurnālos, kā arī veidoja šķirkļus mūzikas enciklopēdijām. Būdams dedzīgs mūzikas žurnālu lasītājs, regulāri publicēja ārvalstu hronikas Latvijas presē, lai informētu sabiedrību par jaunākajiem mūzikas notikumiem pasaulē. Viņš bija korespondents Rīgā izdotajam angļu laikrakstam The Riga Times. Taču viņa sapnis bija izdot mūzikas žurnālu latviešu valodā. 1923. gadā viņš dibināja žurnālu “Mūzikas Nedēļa”, bija šī un vēlāk arī žurnāla “Mūzika” galvenais redaktors. Pēc Otrā pasaules kara Paucītis strādāja Cēsu skolotāju institūtā un Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Mūža nogali pavadīja pieticīgi un vientuļi. Kaimiņi viņu atceras kā brīnišķīgu, sirsnīgu un klusu cilvēku. Šīs atmiņas pierakstīja muzikologs Oļģerts Grāvītis, kurš, 1991. gadā piedalījās Paucīša simtgades piemiņas pasākumā. Interesanti, ka Paucītim bija svarīgi dokumentēt savu darbošanos ­– viņš rūpīgi saglabāja ne tikai personīgus dokumentus, vēstules un manuskriptus, bet arī kolekcionēja koncertu afišas un programmas. Vairāk nekā 20 gadu garumā viņš rakstīja dienasgrāmatas. Šodien viņa apjomīgā kolekcija glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kā arī muzejā Cēsīs. Dzīves otrajā pusē Paucītis pārlasīja savas dienasgrāmatas un atsevišķās burtnīcās izrakstīja tos ierakstus, kas attiecās uz Latvijas mūzikas dzīvi. Daļa no šiem rokrakstiem ir digitalizēti un pieejami internetā LFK digitālajā arhīvā "Garamantas". Šie unikālie materiāli ļauj lasītājiem iegrimt 20. gadsimta pirmās puses Latvijas mūzikas dzīvē, pieredzot to caur Paucīša skatpunktu.

Vai zini?
Vai zini, ka dzejnieks Olafs Stumbrs publicējis dzeju ar vairākiem pseidonīmiem?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 20, 2024 6:28


Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Tas, ka rakstnieki un dzejnieki savus darbus publicē ar pseidonīmiem, raugoties latviešu literatūras kontekstā, nav kāds pārsteigums vai retums. Tomēr ir interesanti papētīt, kādus segvārdus viņi ieraudzījušies, un, iespējams, meklēt atbildi – kāpēc? Dzejnieks Olafs Stumbrs (1931–1996) reiz teicis: "Dzīve – iedomu spēle bikla". Un viņam nereti paticis parotaļāties; publicēt dzeju vai lasīt dzeju literāros sarīkojumos ar pseidonīmiem. Kādi bija Olafa Stumbra pseidonīmi? Maigonis Struķēns, Vitauts Sprauklis, Milda Kronītis un Pirve Kalniņš. Un pats stāstījis šādi: "Pirve Kalniņš ir pensionārs un parasti lasa no grāmatas, kas saucas "Records"." Tad bija Vitauts Sprauklis, kurš, kā izrādījies, ir Maigoņa Struķēna pseidonīms. Un pseidonīmam iznācis personiski uzstāties dzejnieku parādēs, kur bija Milda Kronītis, tad Vitauts Sprauklis, tad Maigonis Struķēns un beidzot Pirve Kalniņš. Lai visi šie tipāži varētu piedalīties vienā literārā sarīkojumā, tad Olafs Stumbrs mēdzis ātri pārģērbties. "Tā no diezgan paresnas Mildas Kronītis iznāca itin sprauns, vecīgs pensionārs Pirve Kalniņš. Bija nemitīgi jāmainās," sarunā Jānim Elsbergam atzinis dzejnieks. Un – ne tikai vizuāli jāmainās: mainījās arī dzeja, tā bija atbilstoša katram no izraudzītajiem tipāžiem, kur katrs no tiem pārstāvēja citu tipāžu vai citu dzejas poētiku, stilu un izteiksmi. Pārtapt vīriešu tēlos nebija tik sarežģīti, bet – ko darīt ar Mildu Kronītis? Tad reizēm literārā sarīkojuma sākumā nācies teikt, ka "diemžēl Milda Kronītis nav varējusi ierasties, tāpēc viņas dzeju lasīs dzejnieks Olafs Stumbrs". Olafs Stumbrs rotaļīgi spēlējās ar lasītāju, reizēm to maldinot – jo skaidrs, ka ne katrs no tiem zināja, kas slēpjas zem šiem pseidonīmiem. Trimdā taču dažādās zemēs debitēja dažādu paaudžu autori. Kad 1968. gadā "Ziemeļkalifornijas apskatā" bija publicēti divi Mildas Kronītes dzejoļi, tiem pievienota piezīme: "Milda Kronītis j-kdze ir jauna, apdāvināta dzejniece vidējos gados." Savukārt žurnālā "Tilts" (Nr. 112./113) 1971. gadā publicēta rotaļīgā Mildas Kronītis pasāža "Manas atmiņas par literātu Olavu Sumbru", kurā lasāms, ka "diemžēl personīgi Sumbru nekad neesmu satikusi, neesmu pat viņu redzējusi no tālienes. Turpretim, viņa gara iedvesmota, pievērsos etnisko elementu iekļaušanai poētiskā formā". Un pēc nelielā rakstiņa sekoja Zemes Riekstu (!) redakcijas piebilde – Milda Kronīte ir topošā dzeju krājuma "Par rozi, ko jums zobos sviedu..." autore. Rotaļīgi? Piekritīsiet. Un reizē arī maldinoši. Ja kādreiz mūsu rokās nonāks ASV Rietumkrasta 7. Dziesmu svētku viesu grāmata, tad tajā atradīsim parakstījušās arī šādas personas: “M. Struķēns, V. Sprauklis, P. Kalniņš, Olafs Stumbrs, Milda Kronītis”, un, kā raksta rakstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns (1930–2000), "visi laikam Olafa draugi, jo bija parakstījušies vienkopus un ar tādas pat krāsas rakstāmo. Jāatzīst arī Olafa teicamās spējas mainīt katram uzvārdam parakstīšanās stilu. Nāk prātā, ka pirms daudziem gadiem M. Struķēna dzejoļus ievietoja kāds Kanādas latviešu jaunatnes izdevums..." Ar to domāts latviešu jauniešu izdevums "Ceļinieks" un dzejolis "Censoņa alga", kas publicēts 1957. gadā. 1980. gada maijā Losandželosā notikuši Otrie mazie dziesmu svētki un ticis sarīkots arī Rakstnieku cēliens, kurā "dzejniekus – Mildu Kronīti, Vitautu Spraukli, Maigoni Strukēnu un Pirvi Kalniņu" veikli attēloja Olafs Stumbrs. Sarīkojumu vadīja literāts Ivars Dālbergs (1934–2002). Jautājums, vai visi klausītāji zināja, ka šo dzeju autors ir pats Olafs Stumbrs? Uz jautājumu, kādas bijušas šo visu dažādo Olafa Stumbra pseidonīmu attiecības, viņš asprātīgi atbildējis: "Viņi bija mani apakšīrnieki – diezgan saticīgi cilvēki." Kritiķis Jānis Andrups (1914–1994) pirmajā Olafa Stumbra dzejas grāmatā "Etīdes" (1960; krājums pieredzēja vēl divus atkārtotus metienus un par to dzejniekam tika piešķirta Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva) saskatīja iespēju, ka latviešu lirika trimdā attīstīsies. "Dzeja Stumbram [..] ir sevišķs dzīvošanas veids – liekas, vienīgais, kurā viņš var viss atraisīties, un tas apliecina viņu kā īstu, patiesu dzejnieku, kam ir iespējas izaugt īsti lielam." Un šie dažādie dzejnieku tipi bija vēl viens no veidiem, lai atraisītos. Un, kā stāstīja dzejnieks Ivars Lindbergs (1932–2008), tie bija Olafa Stumbra alter ego, aiz kuriem "viņš parodēja sacerējumus, kurus viņš uzskatīja par nedzeju". Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis (1948) atzinis, ka Olafs Stumbrs bija (ir) viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem. Un tāds viņš pavisam noteikti ir. Spilgta personība, četru dzejas krājumu divu dzejas izlašu autors, viens krājums angļu valodā. Meklējiet un lasiet Olafa Stumbra dzeju! Un, lūk, kāds ar pseidonīmu Maigonis Struķēns publicēts dzejolis: Es visiem pagausi pakausi kasu, sev prasu: "Ai, daiļais dziesminiek, vai izdziest Tavu dziesmu dzirkstis? Vai tiesa, ka, kā saka, nespēkā krakšķ pirksti?" Glups glumais jautājums glauž gudro ausi, es skaidri neģiežu, kas sacīts, taču čukstu sausi: "Es svešu riju nekulšu, pie svešām meitām negulšu, es – pašu pirtī pēries tīrs, es – lepns bajārarājvīrs!" (1973)

ReTV
Personības kods S3E5. Maija Kalniņa

ReTV

Play Episode Listen Later Sep 16, 2024 48:18


Šoreiz raidījumā dzejniece, dziesminiece, režisore un producente Maija Kalniņa. Liepājniece, kura vairākkārt gājusi Santjago ceļu un savu darbošanos nesauc par darbu, bet sarunām ar pasauli un sevi pašu.

Krustpunktā
Krustpunktā: Obligātais Valsts aizsardzības dienests arī sievietēm: par vai pret?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 14, 2024


Valsts aizsardzības dienestā obligātā kārtā būtu jāiesauc abu dzimumu pārstāvji – gan vīrieši, gan sievietes, intervijā raidījumā Krustpunktā pauda Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš. Viņš aicināja politiķus izvērtēt šo ideju. Politiķiem ir atšķirīgi viedokļi par šo ierosinājumu. Viedokļus uzklausām arī Krustpunktā. Diskutē četru Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvji: Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, ekspremjers Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētāja vietniece Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja, bijusī aizsardzības ministre Ināra Mūrniece un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš (Jaunā Vienotība).  

Krustpunktā
Krustpunktā: Obligātais Valsts aizsardzības dienests arī sievietēm: par vai pret?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 14, 2024 38:27


Valsts aizsardzības dienestā obligātā kārtā būtu jāiesauc abu dzimumu pārstāvji – gan vīrieši, gan sievietes, intervijā raidījumā Krustpunktā pauda Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš. Viņš aicināja politiķus izvērtēt šo ideju. Politiķiem ir atšķirīgi viedokļi par šo ierosinājumu. Viedokļus uzklausām arī Krustpunktā. Diskutē četru Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvji: Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, ekspremjers Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētāja vietniece Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja, bijusī aizsardzības ministre Ināra Mūrniece un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš (Jaunā Vienotība).  

Krustpunktā
Krustpunktā izvaicājam Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 1, 2024


Kopš kara pilna mēroga kara sākuma Ukrainā drošības jautājumi Latvijā galvenā prioritāte. Krustpunktā izvaicājam Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod ziņu aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis un Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone.  

Krustpunktā
Krustpunktā izvaicājam Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 1, 2024 38:19


Kopš kara pilna mēroga kara sākuma Ukrainā drošības jautājumi Latvijā galvenā prioritāte. Krustpunktā izvaicājam Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod ziņu aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis un Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone.  

Vai zini?
Vai zini, ko paveica Latvju sieviešu zelta fonds?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jun 12, 2024 6:26


Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts bija jānosargā brīvības cīņās. Šajā laikā, kā nozīmīgu sabiedrības daļu, sevi aktīvi pieteica sievietes. 1919. gada 22. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, lai atbalstītu armiju, tika izveidots Latviešu sieviešu palīdzības korpuss (LSPK), kurš uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, ziedojumu vākšanu, armijas vienību apgādāšanu, ievainoto aprūpi u.c. nozares. Vajadzību bija daudz. Piemēram, Cēsu kājnieku II bataljona komandieris kareivju vārdā rakstīja: "Griežos pie jums ar lūgšanu ziedot, kas ir iespējams. Ļoti vēlams būtu puskažociņi, jo aukstam laikam pastāvot tie kareivjiem īsti vietā. Ticu, ka SPK neaizmirsīs tos, kas cīnās par Brīvu Latviju pie Doles salas." Gada nogalē nodaļu tīkls aptvēra visu valsts teritoriju. Tā paša gada novembrī ar mērķi vākt ziedojumus valsts labā tika nodibināts Latvju sieviešu zelta fonds. "Latvju sievietes! Bez aplinkiem, cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosit, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa, kad jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu Tēvzemi ķīlā liek dzīvību," savā 5. novembra uzsaukumā aicināja rakstniece, publiciste Ivande Kaija. "Zelta fonds būs kā mēraukla, kā katra atsevišķa pilsoņa, tā pilsētas un novada dzimtenes mīlestībai." Fondu pārraudzīja komiteja, kurā bija pazīstamas sabiedriskās un kultūras darbinieces, darbojās arī SPK: Ivande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čikste-Rūtenfelde, Maija Cielēna, Ada Benfelde, Lūcija Kuršinska, Emīlija Zemgale, Maija Jurjāne, palīdzēja Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona. "… atzīmējams, ka fonda darbinieces, visas bez izņēmuma, strādās savu darbu brīvprātīgi un bez atlīdzības". Atsaucība bija milzīga. Ziedojumi tika vākti visā Latvijā, uzskaitīti un reģistrēti. Tikai pusgada laikā vien jau bija saziedotas 1179 zelta un 3370 sudraba lietas, kuru daudzveidība parādīja cilvēku atsaucību, rocību un pārdzīvotos juku laikus: visdažādāko valstu un laiku zelta, sudraba monētas, papīra nauda, pat Urugvajas naudaszīmes, galda piederumi, sadzīves un rotaslietas, laulību gredzeni, medaļas, ordeņi u.c. izstrādājumi. Ziedoja cilvēki, ģimenes, pat karaspēka daļas. 1920. gada aprīlī Latvju sieviešu zelta fonds darbību beidza. Ziedotāju sarakstu publicēja "Valdības Vēstnesī" un apkopoja atsevišķā reģistrā t.s. "Zelta grāmatā", kuras pirmajā lapā ar zelta burtiem bija iespiests: "Latvju sieviešu zelta fonds", tālāk sekoja ziedotāju alfabētiskais rādītājs ar ziedojumu uzskaiti, visu vērtību apkopojumu un nodošanas protokolu Valsts kasei. Tajā reģistrēts viss: vai ziedotas tikai dažas kapeikas, nolūzis sudraba pulksteņa vāks, vai zelta rubļi. 1922. gadā Valsts zelta fonda vērtības, tajā skaitā Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumus un mākslas darbus, kurus nodeva toreizējais Latvijas Valsts mākslas muzejs,  pārņēma jaunizveidotā Latvijas Banka un nolēma pārvērst ārvalstu valūtā un zelta stieņos. Tikai pateicoties muzeja direktora Burkarda Dzeņa lūgumam un neatlaidībai, muzejā nonāca zelta un sudrablietas no Valsts zelta fonda, tai skaitā arī neliela daļa no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem. Pārējais tika pārkausēts un palika Valsts zelta rezervēs. Tagad grūti atšķetināt darbu izcelsmi un piederību, jo saraksti netika pievienoti. Tomēr salīdzinot ziedoto vērtību uzskaiti ar muzejā esošo, var secināt, ka krājumā no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem, ir dažādas sadzīves un rotaslietas:  tējas sietiņi, cukurtrauki, salvešu gredzeni, saktiņas, pat no sudraba monētām darināta aproce u.c. Savukārt, cilvēku ziedotās piemiņas zīmes, medaļas un ordeņi, liecina par aktīvu sabiedrisko darbību, teicamu darbu vai militāriem nopelniem. Piemēram, medaļas: "Par drosmi. 1894.", "Par teicamu darbu", "Krievu - japāņu kara piemiņai. 1904-1905", Sv. Staņislava,  Sv. Annas ordenis, Sv. Jura krusts u.c. Uz kādas nelielas sudraba piemiņas medaļas varam lasīt: "IV Vispārējie latviešu Dziesmu un Mūzikas svētki Jelgava.1895. Latvju tauta dziedātāja dziesmu gars par tev' lai plūst". Šie vārdi liecina par tautas tradīcijām, kas saglabājušās cauri gadu simtiem. Ikviens ziedojums Latvju sieviešu zelta fondam ir apliecinājums cilvēku atbalstam un ticībai savai valstij. Daļu no šiem darbiem var apskatīt Mākslas muzeja "Rīgas birža" Sudraba kabinetā.

Kāpēc dizains?
Pasniegta "Dizaina gada balva 2024"

Kāpēc dizains?

Play Episode Listen Later May 27, 2024 20:01


Dizaina gada balvas ir sadalītas! Vispirms atlases, pēc tam fināla žūrija vērtēja dizaina darbu pieteikumus piecās kategorijās. Kopumā bija iesniegti 120 darbi, finālam izvirzīti 20. Žūrija ne tikai izvirzīja galveno uzvarētāju katrā kategorijā, bet tajās piešķīra īpašās balvas vienam vai pat diviem finālistiem vides, komunikācijas, produktu, pakalpojumu un digitālos risinājumos. Galveno balvu – Grand prix un Kultūras ministrijas prēmiju 2000 eiro apmērā – saņēma Sarmītes Poļakovas un Māras Bērziņas darbs "Pre–Loved" biotekstils, kas kā labākais atzīts arī produktu dizaina kategorijā. Komunikācijas dizains "Rīgas Drosmes un prieka vasara 2023". Darba autori — Valters Kalsers un biedrība "Mākslas birojs" Vides dizains Ekspozīcija "Kosmiskais dejotājs". Darba autore — Dace Sūna. Pakalpojumu dizains LMA Dizaina vasaras skola "Dizaina aktīvisms: intervences eko–sociāliem izaicinājumiem". Darba autors — Rūta Jumīte un Ieva Laube. Digitālo risinājumu dizains Ziedojumu platformas Ukrainas atbalstam "Stopify" risinājums. Darba autori pēc brīvprātīgas iniciatīvas — Māris Upenieks, Mārcis Miķelsons-Germs, Miks Miķelsons. Žūrijas speciālās balvas Produktu dizains Elektroskūteris "Bee Electric". Darba autors un pasūtītājs — Aldis Kalniņš. Komunikācijas dizains Grāmata "Kad karš kļūst personisks". Darba autors — Gatis Šulcs. Darba pasūtītājs — Juris Alberts Ulmanis. Kampaņa "Riga Pride 2023 — Atplauksti". Darba autors — Artūrs Meļņiks un Māra Čaure. Darba pasūtītājs — LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka". Vides dizains Dailes teātra priekšlaukums. Darba autori — "MADE arhitekti" sadarbībā ar Evelīnu Ozolu un Edgaru Zvirgzdiņu. Darba pasūtītājs — "Valsts nekustamie īpašumi" un Rīgas domes Īpašuma departaments. Pakalpojumu dizains Viesuļvētras simulatora atrakcija "Beat The Storm". Idejas autors — Ingus Augstkalns, projekta vadītājs — Rihards Dziedātājs, projektētājs — SIA "WeMPS", galvenais mākslinieks — Kristians Rukuts, arhitekte — Līva Kalniņa. Darba pasūtītājs — "Universe Science Park" (Dānija).

Atspere
Rīgas Doma kora skola – vieta, kas pievelk un kur atgriezties. Jančevskis un Krūmiņš

Atspere

Play Episode Listen Later Apr 27, 2024


Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Asketic Podcast
Asketic Podcast #42 Linda Kalniņa – RIX Riga Aiport Rebranding Journey

Asketic Podcast

Play Episode Listen Later Apr 15, 2024 62:02


Join Asketic's Mikelis Bastiks, co-founder of Asketic, and Linda Kalnina, Corporate Brand Manager at Riga Airport, offering exclusive insight about the journey of the rebranding process of RIX Riga Airport.

Vai zini?
Vai zini, ka pašā Rīgas centrā nama sienā ir iekalta Bēthovena dziesma?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 8, 2024 4:10


Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vien aptuveni simts metru no Nacionālā Mākslas muzeja ēkas, Skolas ielā 3, atrodas četrstāvu mūra nams ar romantizētu vēsturisko stilu elementiem. Šo ēku, kur tagad izvietojusies Latvijas Ārstu biedrība, 1905. gadā Rīgas arhitekts Augusts Reinbergs (1860–1908) uzcēla kā personisko īres namu. Paceļot skatienu, pret pagalmu vērstās fasādes augšmalā varam lasīt dzejas rindu no Frīdriha Šillera "Zvana dziesmas" (1799): "Arbeit ist des Bürgers Zierde" – jeb latviskā tulkojumā, "Darbs ir pilsoņa rota". Toties zemāk, virs viena no logiem sienā iekalta Ludviga van Bēthovena (1770–1827) mūzikas frāze. Vasarā šo nošu rindiņu parasti aizsedz pagalmā saplaukušais bērzs, taču vēstījums tik un tā paliek: tās ir pirmās četras taktis no Bēthovena dziesmas "Dieva gods" jeb oriģinālā sauktās "Die Ehre Gottes aus der Natur" ar 18. gadsimta vācu dzejnieka Kristiana Firhtegota Gellerta (1715–1769) tekstu. Ar ko tad šī dziesma ir bijusi tik svarīga nama būvētājam? Bēthovena sešas t.s. Gellerta dziesmas nāca klajā 1803. gadā, taču to pirmie uzmetumi radās vēl 18. gadsimta beigās, kad komponistam strauji pasliktinājās dzirde. Šajā izmisuma pilnajā laikā viņš iepazina Gellerta "Garīgas odas un dziesmas" (1757), kas bija jau ieguvušas rezonansi vācu sabiedrībā. Gellerta dzeja uzrunāja komponistu ar savu garīgo universālismu, kristīgās samierināšanās motīviem un vienlaikus cilvēka godbijību Dieva radītās pasaules priekšā: Tā debess izteic tā Mūžīgā spēku, Tās slavās viņa godu man'.[1] 19. gadsimta otrajā pusē dziesma kļuva populāra vīru dziedāšanas biedrībās. Tā ir skanējusi arī Baltijā: vācbaltiešu dziesmu svētkos Rīgā 1861. gadā un Rēvelē 1866. gadā, igauņu Pirmajos (1869), Otrajos (1879), Ceturtajos (1891) dziesmusvētkos Tērbatā, latviešu Pirmajos (1873) un Piektajos (1910) dziesmusvētkos – pēdējos virsdiriģenta Jāzepa Vītola vadībā, ar Alfrēdu Kalniņu pie ērģelēm. Vēl 1989. gadā dziesma tika iekļauta Sestajos Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – tiesa, šoreiz gan visai abstraktā pārdzejojumā ar nosaukumu "Himna dabai".[2] Vai Augusts Reinbergs, kurš cēla namu, būtu kādā veidā saistīts ar šo mūzikas vēstures daļu? Ir zināms, ka studējot Rīgas Politehnikumā, viņš tika uzņemts vācbaltiešu studentu korporācijā "Rubonia", bet korporācijās labprāt dziedāja. Taču iespējams, ka citētajai dziesmai ir gluži simboliska nozīme. Šillers un Bēthovens, nebūdami konkrētajā gadījumā viens ar otru tematiski saistīti, tomēr veido kādu jēgpilnu, mums visiem no "Odas priekam" atpazīstamu garatelpu. Droši vien nebūs mazsvarīgi arī piebilst, ka Reinberga sieva Agnese (dzim. Šrēdere, Schröder, 1864–1943), ar kuru viņš salaulājās arhitekta darba gados Pēterburgā, bija ievērojamās klavieru fabrikas C. M. Schröder īpašnieka meita.[3] 20. gadsimta sākumā tā bija lielākā klavierbūves firma Krievijas impērijā. Uzziņas avoti: [1] Krājums: "Pirmie Vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki" [..].  Rīga, 1873. [2] Krājums: "Padomju Latvijas skolu jaunatnes VI Dziesmu un deju svētki, 1989. Dziesmas zēnu koriem". Rīga, 1988. [3] Sk.: https://www.geni.com/people/August-Jacob-Reinberg/6000000011399662436

Vai zini?
Vai zini, ka "Bellaccord Electro" savas izdotās skaņuplates eksportējis arī uz Ķīnu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 5, 2024 6:43


Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

Zināmais nezināmajā
Akmens laikmeta apmetņu pētniecība Latvijā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 2, 2024 56:07


Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    

Vai zini?
Vai zini, ka savulaik par darbību "kureliešos" notiesāta arī pazīstama operas soliste?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 18, 2024 3:32


Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Vai zini, ka vienā no pazīstamākajām pretošanās kustības grupām, tā sauktajos kureliešos, ko notiesāja 1947. gadā, aktīvi darbojās un tika tiesāta arī pirms kara pazīstama Nacionālās operas soliste? Otrā pasaules kara izskaņa Latvijā bija gana traģiska, jo daudzi ticēja, ka kara iznākums būs līdzīgs kā 1919. gadā, kad pasludināja valstu pašnoteikšanās tiesības. Kad šīs cerības sabruka, radās daudz nacionālu pagrīdes organizāciju, kas centās uzturēt tautā ideju par neatkarīgas valsts atjaunošanu ar rietumu palīdzību. Bruņotas atbrīvošanās vienības bija visās Baltijas valstīs, un Latvijā vienība, kas centās palikt uzticīga suverēnai Latvijai, ir pazīstama ar nosaukumu “kurelieši”, kas atvasināts no viņu idejiskā vadoņa, ģenerāļa Jāņa Kureļa vārda. Lai gan Kurelis mēģināja sadarboties ar vācu izlūkdienestu, kurelieši neuzticējās ne vāciešiem, ne krieviem, jo abas armijas Latvijā uzvedās kā okupanti. Kureliešu grupas izveidē lieli nopelni bija Rīgas aizsargu pulka komandierim Jānim Veidem. Latvijas valsts arhīva čekas dokumentos ir tā sauktā kureliešu lieta, kuras materiālos lasāms, ka Jānis Veide kara beigās, kad mežabrāļu kustība bija gandrīz likvidēta, kopā ar Latvijas Nacionālās operas solisti Vilmu Briedi (1904–1990) centās bēgt no Latvijas, taču bēgšana nav izdevusies, jo kuģi aizturēja un atgrieza Ventspils ostā. Veide un Briede turpināja dzīvot nelegāli, vēlāk Ventspils apkaimē nodibināja savu grupu, kas drukāja nacionālas ievirzes pagrīdes avīzi “Abava”. 1947. gadā no janvāra līdz maijam bija nodrukāti seši “Abavas” numuri, ko izplatīja Kuldīgā, Vārmē un Rīgā. Vienu “Abavas” numuru pēc Veides ierosinājuma Vilma Briede nosūtīja vairākiem pazīstamiem latviešu mākslas pārstāvjiem. Avīzē bija aicinājums aktīvi pretoties padomju okupantiem. Lietas materiālos atrodamas vēstules ar “Abavas” eksemplāriem, kuras Vilma Briede sūtījusi Dailes teātra galvenajam režisoram Eduardam Smiļģim, aktrisei Lilitai Bērziņai, dzejniekam Aleksandram Čakam un Konservatorijas profesoram Jēkabam Vītoliņam. Var tikai minēt, kā šie sūtījumi nonāca čekā. Vilmu Briedi arestēja 1947. gada 9. septembrī, notiesāja uz 25 gadiem, vēlāk aresta termiņu samazinot līdz 15 gadiem. Izcietusi sodu Magadanā, 1959. gadā Briede atgriezās Latvijā, taču uz skatuves viņa vairs neparādījās. Dzīvot Rīgā represētajiem nebija ļauts, un 1963. gadā viņa ieradās Liepājā, kur bija viesojusies operas uzvedumos pirms kara. Atgriezās, lai ilgus gadus strādātu kā Liepājas teātra aktieru vokālā skolotāja. Mūža beigās viņa dzīvoja Rīgā un bija valsts deju ansambļa “Daile” vokālā pedagoģe. Bet līdz bēgšanas mēģinājuma no Latvijas viņa operā bija nodziedājusi ap 30 lomu, tostarp Kristīni Kalniņa “Ugunī” un Ofēliju “Hamletā”, Margaritu Verdi operā “Traviatā”, Džuljetu Guno operā “Romeo un Džuljeta”, Pučīni Čo-Čo-sanu, Verdi Aīdu un daudz citu skaitu lomu. Materiāls tapis kā daļa no pētījuma, kas īstenots projektā “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Vai zini?
Vai zini, ka Jānis Peters bijis leļļu trupas aktieris un Olafs Gūtmanis dziedājis operā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 11, 2024 3:17


Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Liepājas teātris kopš pirmsākumiem bijis vairāku mūzu mājvieta – te sadzīvojusi drāma ar operu un baletu, bet pēc Otrā pasaules kara teātrī nodibinājās arī leļļu trupa, kuru izveidoja un vadīja divi entuziasti – mūziķis Voldemārs Gūtmanis un viņa dzīvesbiedre, aktrise Arīda Gūtmane. 50. un 60. gadu mijā Liepājas teātris bija latviešu inteliģences centrs militarizētajā un industrializētajā Liepājā, un ne tikai uz skatuves, bet arī aizkulisēs strādāja radoši un intelektuāli cilvēki. Dzejnieks Jānis Peters nekad nav slēpis, ka pēc vidusskolas viņš strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un vēlāk par režisora palīgu (līdz 1963. gadam, kad viņu pieņēma darbā laikraksta “Ļeņina ceļš” redakcijā). Taču pavisam maz būs to, kuri zina, ka dzejnieks bijis arī aktieris Liepājas teātra leļļu trupā. 1959. gadā Jānis Peters brāļu Grimmu pasakas “Meža mājiņa” uzvedumā bija gan Gailītis, gan Otrais galminieks, gadu vēlāk brāļu Grimmu pasakas uzvedumā “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” viņš bija Mednieks un arī Smaidošais rūķis. Jānis Peters Liepājā rakstīja ne tikai dzeju, bet arī apskatus par leļļu teātra sezonu, un no viņa publikācijas varam uzzināt, ka Liepājas teātra leļļu trupā amata prasmes apguva arī daži no Dailes teātra studijas “pēdējiem romantiķiem” – Silvija Amoliņa, ko zinām kā teātra zinātnieci Silviju Geikinu, režisors Ārijs Geikins, Liepājas un vēlāk Operetes teātra aktrise Biruta Sproģe un citi pazīstami teātra ļaudis. Leļļu teātris Liepājā mitinājās ēkā Baznīcas ielā, un, kad trupu slēdza, tad “lellēs” teātris izveidoja pirmo mazo zāli Latvijā. 21. gadsimta tirgus ekonomika teātrim ēku atņēma, un tajā ir privāta sportistu viesnīca. Savukārt dzejnieks Olafs Gūtmanis dziedāja korī Liepājas teātrī, un 1959. gadā, kad Kroders Liepājā iestudēja savu debijas izrādi profesionālā teātrī – Jāņa Kalniņa operu “Ugunī” – Olafs Gūtmanis tika pie Pavāra lomas. Savās atmiņās dzejnieks raksta: “[..] priekškaram atveroties, tieši Pavāram bija jāuzsāk dziedāt šī opera ar izbrīnas pilnu izsaucienu uz diezgan augstas nots: Ū – ja! [..] Kāds krievu tautības klausītājs izrādes sākumu komentēja šādi: pavārs krieviski nolamājās un sākās opera. Biju mācīts dziedāt uz elpas staba, un, kad elpa lauzās aizgūtnēm, skaņai radās krieva saklausītā h pieskaņa.” [1] Olafs Gūtmanis dziedājis arī Cellera “Putnu pārdevējā” Pētera lomu, “Pīķa dāmā” Narumovu, Kālmana operetē “Monmartra vijolīte” Armandu un operas “Toska” uzvedumā (1961) Sakristānu. Šīs izrādes ieraksts, kurā dzirdama arī Olafa Gūtmaņa balss, starp citu, ir Latvijas Radio arhīvā. l[1] Gūtmanis, O. No klaidoņa par svētceļnieku, 248. lpp.

Kultūras Rondo
Nacionāla teātra aktieru un režisora atkaltikšanās izrādē "Heda Gablere. Atgriešanās"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 7, 2024 23:40


Par Nacionāla teātra aktieru un režisora atkal tikšanos izrādē "Heda Gablere. Atgriešanās" Kultūras rondo saruna ar režisoru Edmundu Freibergu un aktrisi Madaru Zviedri. 6. martā Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde iestudējumam "Heda Gablere. Atgriešanās". Stāsts par sievieti, ko audzinājis tēvs, un vīrieti, kas audzis rūpīgā sieviešu uzraudzībā. Viņu laulība noslēgta pavisam nesen, bet visiem ir skaidrs, ka tā nebūs laimīga savienība. Visiem, izņemot jauno vīru, zinātnieku Jergenu Tesmani. Heda mīlestībai piešķir pašu svarīgāko lomu dzīvē, bet dzīve nepakļaujas viņas ideāliem, tāpēc sarežģītās jūtas pret pavisam citu vīrieti kļūst postošas. Svarīgs vārds ir 'atgriešanās', jo ar šo iestudējumu daudzi labi aktieri atgriežas uz Nacionālā teātra skatuves, - Madara Zviedre, Jēkabs Reinis, Ģirts Liuziniks un Ivars Puga. Arī Edmunds Freibergs kā režisors atgriežas ar šo izrādi. Izrādes radošā komanda: režisors Edmunds Freibergs scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, video mākslinieks Toms Zeļģis, gaismu māksliniece Līva Kalniņa, muzikālais noformējums un skaņas dizains Aleksandrs Tomass Matjussons. Lomās: Madara Zviedre, Ģirts Liuziniks, Jēkabs Reinis, Ivars Puga, Daiga Kažociņa, Lāsma Kugrēna.    

Vai zini?
Vai zini, kā Emili Melngaili raksturojuši viņa laikabiedri?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 14, 2024 5:41


Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Ne par vienu citu latviešu komponistu nav tik daudz nostāstu un anekdošu kā par Emili Melngaili. Mūzikas kritiķis un komponists Jānis Cīrulis (1897–1962) atmiņu grāmatā “Muzikanta piezīmes” rakstījis: “Melngailim piemita vairākas sejas, bet neviens īsti nevarēja atminēt, kura ir īstā. (..) Ja vajadzēja, Melngailis tēloja vispazemīgāko laipnību un viņa valoda bija salda un mīlīga. Taču lielāko tiesu viņš raudzījās apkārtnē un cilvēkos ar drūmu, neuzticīgu aci (..) Bramanīgs kā bajārs, strauju, bet jūtīgu dabu, viņš bija viegli aizkaitināms. Pietika viena neuzmanīgi izteikta vārda, lai komponista lielās acis, kas nule smaidīja vislielākā laipnībā, uzliesmotu baigos zibeņos un viņa glaudīgais baritons pārvērstos pērkona dārdos”. Viņš varēja iedegties un jūsmot, daudzinot tautas dziesmoto senatni, bet blakus tam nav izvēlējies vārdus darbā ar koriem. Imants Sakss (1918–1991), dalīdamies atmiņās par Melngaili, rakstījis, ka viņa asās mēles dēļ kopmēģinājumos cietuši gan koru diriģenti, gan dziedātāji, kuri par Melngaiļa stiprajiem vārdiem  8. Vispārējos dziesmu svētkos simboliski atriebušies, pasniedzot viņam zīdpapīrā ietītu pirtsslotu. (Imants Sakss. Skicējumi par E. Melngaili. Latvija Amerikā, 20.04.1974.) Žurnālists un šahists Jānis Frīde (1906–1987) savukārt minējis savus novērojumus: “Emili Melngaili atceros kā augumā raženu cilvēku ar vulkānisku raksturu un kā vienreizēju personību arī šahā. Trīsdesmitajos gados un arī pēc tam man ar viņu gadījās sastapties vairākkārt pie šaha galdiņa. Mani pārsteidza Melngaiļa savdabīgā, krasi pretrunīgā attieksme pret partneriem pēc izspēlētajām partijām. Ja viņš zaudēja, tad ilgu laiku no sava uzvarētāja lāgā neatņēma pat sveicienu, turpretim viņš kļuva pati laipnība, kad pats uzvarēja. Viņš neatzina kompromisus un autoritātes”. (Emilis Melngailis – šachists. Laiks, 18.07.2009.) Sabiedrība Emili Melngaili vispirms iepazina mūzikas publicistikā. Tikai pēc tam talantīgais un dedzīgais mākslas jautājumu pārspriedējs ļaudīm sāka atklāties arī kompozīcijas laukā. Ģimnāzista gados Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) paspārnē dzīvojošais Melngailis ļoti ietekmējies no literārās atmosfēras, kas valdīja rakstnieka sabiedrībā. 18 gadu vecumā radies pirmais jaunekļa nopietnākais mēģinājums mūzikas kritikā. Rīgas vācu presē viņš ar pseidonīmu „Melangelo” publicējis rakstu “Das Bergnerische Choralpum”, kurā līdz ar zemi nolīdzinājis kādu jaunāko korāļu izdevumu. Pēc dažiem gadiem Raiņa izdotajā “Dienas Lapā” (1895., Nr. 211) lasāms divdesmit vienu gadu vecā mūzikas mīļotāja pretenciozais raksts “Mūsu mūzika un viņas kritika” ar parakstu „Mg”. Cita starpā pārdrošo spriedumu autors rakstījis: “Mūsu muziķi runā daudz valodu, un tāpēc viņiem viens teikums iznāk pēc Gļinkas, otrs pēc Grīga, trešais pēc Guno. Tikai reti ir, kas paši savā valodā sacerējuši.” Tas izraisījis asu diskusiju ar Nikolaju Alunānu, kuras beigās jauneklim tomēr nācies atzīt, ka “mūzikas mākslā viņš pagaidām ir tikai interesents bez jebkādām speciālām zināšanām”. 20. gadsimta sākumā nu jau kā diplomēts mūziķis Melngailis strādājis par vadošā vācu laikraksta “St. Petersburger Zeitung” kritiķi, kurā darbojies arī Jāzeps Vītols. Avīzes redaktors Oskars Grosbergs (1862–1941), raksturojot Melngaili, teicis: “Melngailis savās kritikās dažkārt kļūst revolucionārs: viņš atnāk redakcijā kā pārkurināts tvaika katls, kas katru brīdi var eksplodēt. Vītols turpretim ir olimpiski mierīgs; šim mieram pateicoties, izdodas konfliktus nokārtot” (Jāzeps Vītols no malas skatīts. Mūzikas Apskats, 1.07.1933.) Arī latviešu presē Melngailis daudz rakstījis par folkloras, mūzikas un valodniecības jautājumiem un bieži iesaistījies polemikās. Trāpīgi Melngaili savulaik raksturojis Jēkabs Poruks (1895–1963), teikdams, ka “viņš ir kā spurains asaris lēnajā karūsu dīķī” (Poruks, Jēkabs. Reitera koris. Londonas Avīze, 29.01.1954.) Melngailis vīpsnāja par daudziem, bet dažus necieta nemaz. Jūlijs Sproģis viņa acīs kļuva par simbolu muzikālās nejēdzības jēdzienam, asi viņš sākumā vērsās pret Teodoru Reiteru, Marisam Vētram reizēm piedēvēja epitetus „mūzikas burlaks”, “dziedošais bokseris”, “skaņu kropļotājs” vai “koncertu avantūrists”. Netika taupīts pat Jāzeps Vītols un Jānis Mediņš, ko viņš nodēvējis par muzikālu pļāpu, bet, kādā sarunā pieminot Alfrēda Kalniņu, izsaucies: „Vai tad tas arī ir komponists?” (Mariss Vētra. Sestā kolonna. Atmiņu grāmata. Rīga: Liesma, 1993.) Kā visi pašapzinīgie un paštaisnie cilvēki, arī Melngailis bijis ļoti aizdomīgs un jūtīgs pret citu spriedumiem attiecībā uz sevi. Jānis Cīrulis (1897–1962) atmiņu krājumā “Muzikanta piezīmes” raksta, ka komponists bijis tipisks reālists un necietis nekādu sentimentu un jūsmošanu. Reiz viņš esot dikti sadusmojies uz kādu mūzikas kritiķi, kurš kādā recenzijā viņu bija nosaucis par liriķi. Kad komponistam norādīts, ka to skaidri pauž gan dziesma “Sīkie  pirkstiņi”, gan poētiskām noskaņām cauraustā klavieru miniatūra “Vientulība”, Melngailis pikti noteicis: “Nu toreiz es biju dulns i iemīlējies” (Jānis Cīrulis. Muzikanta piezīmes. Literātūra, Toronto: 1961.) Tāds dažu laikabiedru atmiņās bijis šis neparastais mūziķis ar vētraino dzīves gājumu, kurš licis stabilus pamatus latviskās mūzikas nākotnei.  

Sportacentrs.com podkāsts
#11 "eXi": Kalniņš par basketbolu Latvijā tagad un treknajiem "ASK Rīga" laikiem

Sportacentrs.com podkāsts

Play Episode Listen Later Jan 11, 2024 81:02


Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” piektās - jubilejas sezonas 11. epizodi, kurā viesojas savulaik izputējušā basketbola kluba “ASK Rīga” ģenerālmenedžeris Ģirts Kalniņš, kurš no basketbola jau ilgāku laiku atgājis malā. 0:00:00 – 0:04:25 – šodien raidījumā; 0:04:37 – 0:33:41 – par dzīvi, sportu organismā un Latvijas basketbola saimniecību; 0:35:29 – 1:21:02 – “Domina Shopping” tēmu rats.

Augstāk par zemi
Ko iesākt ar pamestu kapsētu pilsētā? Cēsu Vācu kapu piemērs

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Oct 29, 2023 29:51


Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai.   Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības. Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks? Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.

Zināmais nezināmajā
Pētnieks: Alpu ledāju liktenis ir izlemts, līdz gadsimta beigām tie nokusīs

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Sep 27, 2023 43:15


Polārpētnieki no Latvijas šogad viesojušies Alpos, lai pētītu ledājus šajā Eiropas reģionā. Zinātnieki mērīga ledus biezumu šajos kalnos, kur ledāji kūst ārkārtīgi strauji, prognozes paredz, ka 2050. gados Alpos vairs nebūs ledus. Ko saka pašmāju pētnieku pieredze? Plašāk skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un šīs fakultātes doktorantūras studenti Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Straujās pārmaiņas, kas kalnos sākušās jau kopš 20 gadsimta vidus, ir cilvēka darbības rezultāts. Modeļi prognozēm, ir dažādi.  "Ar diez gan lielu varbūtība varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pat liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus," norāda Kristaps Lamsters. "Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs." Ledāju kušanas dēļ katastrofas jau notiek: var uzkrāties daudz ūdens ezeros, tas var noplūst, atsedzas nestabilas nogāzes, kas var nogrūt. Tās ir lokālas dabas katastrofas, bet jebkura ledāju kušana paaugstina arī jūras līmeni. "Jo vairāk ledāji nokūst, jo zeme kopumā kļūst siltāka. Ja ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Jo ātrāk ledāji kūst, jo straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," atzīst Kristaps Lamsters. Pētnieki šobrīd apstrādā savāktos datus un pēta ledāju gultni, lai saprastu, kāpēc ledājs kūst daudz ātrāk. Alpu ledāji strauji zaudē ledus masu jau kopš 19. gadsimta vidus, kad beidzās tā sauktais "mazais ledus laikmets".  "No 1850. gada lielākā daļa Alpu ledāju ir sarukuši uz pusi un zaudējuši jau divas trešdaļas savu ledus masu. Ūdens izgrauž arī dziļus kanjonus," turpina Kristaps Lamsters. "Agrāk bija gadījumi, kad ledāja ūdeņi izraisa plūdus zemāk esošo ciemu iedzīvotājiem. Arī turpmāk tā ir viena no katastrofām, no kuras ir jāuzmanās." "Prognozes ir drūmas un arī reālas. Lai kādus nākotnes klimata scenārijus mēs neizmantotu, ir diez gan skaidrs, ka Alpu ledāji līdz gadsimta beigām par 70 - 90 procentiem nokusīs. Ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāze un citas emisijas jau rīt, tas šo situāciju nemainīs. To liktenis diemžēl ir izlemts," norāda Kristaps Lamsters. Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda Hintereis pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos. Ekspedīcijā piedalījās asociētais profesors Kristaps Lamsters un doktorantūras studenti – Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Hintereis stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā. Kalni kustas, aug un noveco miljons gadu laikā Kalni uzvedas kā dzīvas būtnes – veidojas, aug, sarūk, noveco un kustas. Kalna veidošanās nav ātra, šis process notiek miljons gadu laikā, kustoties zemes tektoniskajām plātnēm. Ģeoloģijas speciālists Ģirts Stinkulis sniedz ieskatu kalnu veidošanās procesā un stāsta par šīm augstajām zemes reljefa formām. Sakumā  skaidrojam, no kāda augstuma sākas kalns, jo skatot definīciju, Latvijā esošos kalnus par tādiem nevar saukt.

Kā labāk dzīvot
Palīgierīces labākai dzīvei: piedāvājums pieaug un attīstās

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Sep 20, 2023 48:37


Tehnoloģijas turpina attīstīties un līdz ar tām dažādi produkti kā, piemēram, palīgierīces, kas domātas cilvēkiem gados un invalīdiem. Par jaunākajām palīgierīcēm, kas dzīvi var padarīt vieglāku un labāku senioriem vai slimības gadījumā, interesējamies raidījumā. Cik dažāds un plašs ir to piedāvājums mūsdienās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro mobilās lietotnes "Help in LV" izstrādātājs Armīns Kalniņš, SIA "Exceed" valdes loceklis Gatis Grīntāls, Latvijas Nedzirdīgo savienības domes priekšsēdētāja Inese Immure. Sazināmies ar biedrības "Sustento" valdes priekšsēdētāju Guntu Anču. Gunta Anča norāda, ka vārds palīgierīce ir ļoti plašs, jo tas, kas sākumā ir palīgierīce, nākamā mirklī jau ir ikdienas ērtība visiem. Kā piemēru viņa min televizora pulti, automātiskās durvis vai zemās grīdas tramvajus. Viņa ir gandarīta, ka daudzas digitālās lietas attīstās ļoti ātri un cilvēkiem dzīvot ir arvien labāk, jo cilvēkiem gados un cilvēkiem ar invaliditāti palīgierīces ir svarīgas un nepieciešamas ikdienā. "Mans mērķis ir, lai cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, izdomātu dronus. Būtu tik jauki, ja es varētu savu ratiņkrēslu piekarināt pie drona un nedomāt par to, kurā vietā ir vai nav pakāpieni," bilst Gunta Anča. Inese Immure norāda uz daudzām tehnoloģijām un palīgierīcēm, kas palīdz nedzirdīgiem vai vājdzirdīgiem cilvēkiem ikdienā, kā arī bilst, ka šobrīd pasaulē strādā pie tā, lai zīmju valodā teikto pārvērstu runātā tekstā. Tas joprojām ir izaicinājums. Vieglāk ir pārvērst runāto zīmju valodā, ne zīmju valodā teikto skaņā.  "Visas palīgierīces vai atbalsta sistēmas ir nedzirdīgiem vajadzīgas, lai iekļautos dzirdīgo pasaulē, jo pasaule pārsvarā balstās uz runu, uz skaņu signāliem. Visas palīgierīces vajadzīgas, lai jūsu runu saprastu. Ja visa pasaule runātu zīmju valodā, tad palīgierīces nebūtu vajadzīgas," vērtē Inese Immure.      

Zināmais nezināmajā
Latvijas entomologi atgriezušies no ekspedīcijas Zālamana salās

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Aug 1, 2023 45:36


Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamana salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamana salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos iežos. Tie veidojušies miljoniem gadu ilgā procesā, kad dažādi minerāli atstājuši savas nogulsnes, kas ir izveidojuši uz šiem akmeņiem joslas, kuras redzamas ahātos. Tieši šie unikālie raksti un krāsas piešķir ahātam šo sevišķumu. Vārdu šim akmenim, saskaņā ar vairākiem informācijas  avotiem, ir devis sengrieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts, kurš savulaik izgājis šo akmeni pie upes Sicīlijā, kuras nosaukums sengrieķu  valodā bijis Ahate. Šie minerāli, jeb vienkāršoti sakot, akmeņi ir rodami daudzviet pasaulē, Dienvid- un Ziemeļamerikas kontinentos, Āfrikā, Eiropā. Tiesa, Latvijā šis akmens ir aplūkojams tikai muzejos un kolekcijās vai  iestrādāts rotaslietās, jo pieder pie plaši izplatītiem pusdārgakmeņiem.  Alūksnē, privātajā dabas muzejā „Vides labirints”, var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju ar ahātiem, kuros redzami dabas veidoti ornamenti un ahātu paraugi no dažādām pasaules vietām. Kāpēc ekspozīcijas nosaukums ir  „Ahāti – dabas varenības spogulis”, skaidro muzeja vadītājs un vides zinātnieks Aldis Verners. Ahātu krāšņums atklājas tad, kad akmens ir pārdalīts un tā šķērsgriezumā var ieraudzīt krāsu joslas, ko dabā ir veidojuši dažādu minerālu sakopojumi un konkrētā  akmens ķīmiskais sastāvs. Tās ir kā akvarelī darinātas ainas, kurās redzams dabas veidotas krāšņums un vienreizība. Ahāts ir pieejams dažādās krāsās – baltā, pelēkā, zilā, zaļā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā un melnā. Aldis Verners jau minēja, ka var būt arī vairākas krāsas vienā paraugā, kas bieži ir sakārtotas joslās vai slāņos. Šī akmens cietība pēc minerālu, jeb tā sauktās Mosa skalas ir atzīmēta ar ciparu 7, kas nozīmē, kas ahāts ir salīdzinoši ciets akmens. Cietākais šajā skalā ir dimants ar numuru 10. Runājot par rekordahātiem, tāds ir reģistrēts 2009. gadā Ķīnā un tā svars bija pāri par 61 kilogramu. No šī akmens izgatavo gan rotaslietas un to izmanto arī rūpniecībā. Bet atgriežoties pie Alūksnes Vides labirinta un dažādu iežu un minerālu kolekcijas, nobeigumā vēl neliels ieskats zemes veidošanās vēsturē, jeb iežu stendā, kur var iepazīt zemes nebeidzamo veidošanās stāstu.

Augstāk par zemi
Zanes Jančevskas radošās dzīves mazāk zināmā puse - dziļā interese par tautas dziesmu

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Jul 30, 2023 29:56


Aktrise Zane Jančevska šobrīd dzīvo Ēdolē un vada folkloras kopu "Ēdol's ķist". Šajās dienās viņa būs arī Teicēja leģendārās rokoperas "Lāčplēsis" uzvedumā Lielvārdē. Šajā raidījumā vēlamies atklāt ne tikai teātra un kino aktrises, bet arī diplomētas etnomuzikoloģes Zanes Jančevskas radošās dzīves mazāk zināmo pusi – viņas dziļo interesi par tautas dziesmu. Zane Jančevska Ēdolē vada folkloras kopu „Ēdol's ķist”, spēj folklorai aizraut Ēdoles pamatskolas bērnus. Taču arī aktrises darbu viņa nav pametusi novārtā. Intervijas tapšanas brīdī atlikušas vairs pāris dienas līdz leģendārā komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes kopdarba,  rokoperas „Lāčplēsis” jau devītajam, Rēzijas Kalniņas režisētajam  uzvedumam, šoreiz vietā, kur Andreja Pumpura eposs tapis – Lielvārdē.  

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Karš Ukrainā mainījis izpratni par Otrā pasaules kara sekām Baltijas valstīs

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later May 8, 2023 41:19


8.maijs — Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kad Eiropas un citas pasaules tautas ar sāpēm atceras aizgājušā gadsimta lielāko traģēdiju un miljonu upurus. Nu jau otro gadu karš ir tepat blakus, asiņains un upurus prasošs. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par Latvijas tautas zaudējumiem Otrajā pasaules karā un to, kā karš Ukrainā mainījis starptautiskās sabiedrības izpratni par kara sekām Baltijas valstīs. Raidījuma viesi: vēstures doktors Gints Apals, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, Pēteris Kalniņš, Latvijas Okupācijas Muzeja Publiskās vēstures nodaļas pētnieks un Aivars Sinka, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis.

Zināmais nezināmajā
Publiskā runa vēsturē: spilgtākie piemēri

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 30, 2023 50:30


Publiskas uzrunas sabiedrībai mūsdienās šķiet ikdienišķas, jo ir tik daudz mediju, kuros tās vērot atkal un atkal. Sīki analizēt, uz tām reaģēt vai dažkārt par tām arī pasmaidīt. Laikmets kurā dzīvojam tiešām pilns ar tekstiem un uzrunām, taču vēsturē publiskās uzrunas bija spilgtu notikumu pavadītas, ar bagātīgu retoriku apveltītas un tām īpaša vieta vēstures liecībās. Publiskās runas ir emocionāls vēstījums sabiedrībai. Dažkārt tas ir gana spēcīgs, lai celtos kājās un rīkotos, citkārt tik blāvs un neveiksmīgs, ka padara runātāju par apcelšanas objektu. Kādas bijušas ievērojamas publiskās runas vēsturē, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns. Prezidentu publiskās runas šodien Prezidentu uzrunas vienmēr ir bijis virtuves sarunu un mediju sīkas analīzes objekts. Tās ir bijušas iedvesmojošas, pacilājoša, pelēkas un garlaicīgas. Prezidentu runas ir spilgti iezīmējušas gan ģeopolitisko kursu, gan sociālo noskaņojumu valstī. Līga Romāne-Kalniņa pētījumā analizējusi Baltijas prezidentu uzrunas. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Dziesmu un deju svētkos “Rīgai 800” 2001. gadā ir leģendāra. Uz to cilvēki atsaucas joprojām, sakot, cik ļoti mums toreiz kaut kas tāds bija nepieciešams. Prezidente ar savu runu desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūs stiprināja un no jauna formēja mūsu nacionālo identitāti. Tieši šim jautājumam - prezidentu runu nozīmei nacionālās identitātes veidošanā Baltijas valstīs - pievērsās jaunā valodniece Līga Romāne-Kalniņa, un šobrīd viņas interese vainagojusies ar aizstāvētu promocijas darbu Latvijas Universitātē un iegūtu titulu “Gada disertācija”. Pētniece stāsta par darba mērķi un gūtajām atziņam.

Zināmais nezināmajā
Mitrāju atjaunošanai ir svarīga lomā dabā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Feb 15, 2023 46:05


Februāris Latvijā dabas nozarē tradicionāli ir mitrāju mēnesis un mitrāji ir tā ekosistēma dabā, kuru labi zinām. Tā kā Latvija ir ūdeņiem bagāta zeme, tad palienas un purvi ir ierasta, dažkārt pat kādam traucējoša vieta. Taču tām ir būtiska loma ne tikai dabas  daudzveidībā, bet arī klimata regulēšanā. Šogad Mitrāju diena veltīta to atjaunošanai un par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE projekta Biotopu un sugu aizsardzības ekspertu nodaļas vadītāja, botāniķe Agnese Priede. Purvu nozīme latviešu folklorā Ja šodien par purvu runā kā par vērtīgu biotopu, tad, palūkojamies arī uz to, kā mūsu senči sadzīvoja ar purvu. Latviešu folklorā purvs bija haosa telpa - robežšķirtne starp drošo un nedrošo pasauli, starp dzīvajiem un mirušajiem. Par purvu mitoloģiskā nozīmē stāsta folkloras pētniece Janīna Kursīte, bet par senlietu atradumiem šādās vietās - arheologs Mārcis Kalniņš. "Gatavojoties šai sarunai, izdomāju, ka purvs ir vienīgā vieta Latvijā, kas nav cilvēku sacūkota, jo tur ir bīstami iet," saka Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore un folkloras pētniece Janīna Kursīte.  Purva velns, tur mītošās  čūskas,  purvs kā elle, kā ceļš uz mirušo valstību, vieta, kur  apmaldīties un pazust - tā mītiskā apziņā tiek traktēta šī vieta. Lūkojam, kā latviešu mitoloģijā tiek atspoguļots purvs. Citām, tautām purvs senatnē bija kā vieta, kur apbedīt mirušos, bet arheologi uzskata, ka daudzos gadījumos te uzietās cilvēku ķermeņa atliekas liecina par vardarbīgu nāvi, vai   cilvēka ziedojumu bīstamā purva dievībām. Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis, Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta par uzietiem priekšmetiem, kas labi saglabājušies purva vidē, un atradumiem, kas liecina par cilvēku apbedīšanu šādās vietās.  

Augstāk par zemi
"Kuzņecova porcelāns" - Martas Šustes pētījums Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Feb 5, 2023 29:59


Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” sāk tieši ar šādu atskārtu. No vienas puses – Kuzņecova porcelāns patiešām ir Latvijas porcelāns, tādā nozīmē, ka viņi bija  pirmie, kas Latvijas teritorijā sāka ražot porcelānu: Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingbušā, tika nodibināta 1841. gadā un darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Taču ir arī apsvērumi, kas šo priekšstatu par Kuzņecovu porcelānu kā specifiski Latvijas sagrauj. Kuzņecovu fabrika Rīgā bija tikai viena no 13 Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā. Grāmatā  “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” Marta Šuste aprakstījusi visas Kuzņecovu fabrikas filiāles, un arī Zuzānu kolekcijā ir priekšmeti no visām fabrikām. Mūsu saruna notiek Zuzānu kolekcijas krātuvē, tomēr pirms doties pie stikla vitrīnām, lūdzu Martu Šusti izstāstīt – kā var aizrauties ar porcelānu? Marta Šuste teica, ka porcelāns tie ir stāsti. Grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zūzānu kolekcija” ir gan stāsti par uz traukiem izvēlētajiem zīmējumiem, kas reaģēja uz sabiedrībā aktuālo. Ir stāsti par trauku pielietojumu, to dāvināšanas tradīcijām. Mani, piemēram, aizrāva stāsts par Kuzņecovu Volhovas fabrikā ražotajām vārda jeb eņģeļa dienas īpašajām tasēm Krievijā. Šis ir stāsts arī par Kuzņecovu dzimtu, par dzīvi vēstures juku laikos, kas aizsākās jau I Pasaules kara laikā, taču sevišķi sāpīgs trieciens bija 1917. gada revolūcija Krievijā. Padomju vara atņēma Kuzņecoviem visus īpašumu, izņemot Rīgas fabriku, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tagad atradās ārpus Krievijas jurisdikcijas. Kas notika nacionalizētajās Kuzņecovu rūpnīcās? Arī šo stāstu var izstāstīt caur Zuzānu kolekcijas priekšmetiem. Starpkaru periodā Kuzņecova porcelāns piedalījās prestižās izstādēs – 1935. gadā Pasaules izstādē Briselē, 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, kur medaļas saņēma nupat uzskaitītie mākslinieki. Taču Romāna Sutas rīkotajiem porcelāna apgleznošanas kursiem, kuros piedalījās arī liels skaits mākslinieču sieviešu, bija vēl kādas tālejošas sekas. Lietišķā māksla bija joma, kurā sievietēm bija lielākas iespējas sekmīgi izpausties kā māksliniecēm, pat ja viņu vārdi netika mākslas vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Šos vārdus un dzīvesstāstus atgādināt 2020. gada rudenī bija uzņēmušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie arhīvi: mākslinieču stāsti” veidotāji. Viens no ārkārtīgi interesantiem stāstiem bija par Kuzņecova un Jessena, vēlāk – Rīgas Porcelāna fabrikas mākslinieci Olgu Neimani Kataņevu, kura cita starpā bija aktīva Rēriha biedrības dalībniece, kara laikā glābusi ebrejus, pabijusi gan Salaspils nometnē, gan Vorkutā. Olgas Neimanes Kataņevas dzīvesstāsts ieskicē arī, ka starpkaru periodā izskoloto porcelāna apgleznotāju prasmes un zināšanas atrada turpinājumu, strādājot arī citās fabrikās.  Savā pētījumā Marta Šuste pēc 1940. gada pavelk it kā svītru zem Kuzņecovu porcelāna vēstures, viņa raksta arī, ka Kuzņecovu porcelāna masas pareizās proporcijas bija Matveja Kuzņecova noslēpums, kas zuda līdz ar Kuzņecovu ģimenes klātbūtni šai uzņēmumā. 1941. gada 14. jūnijs, sāpju diena daudziem latviešiem, šai dienā uz Sibīriju tika deportēti arī deviņi Kuzņecovu ģimenes locekļi, arī fabrikas līdzīpašnieks Mārtiņš Kalniņš ar ģimeni.  Vēl divi Centrālcietumā tika nošauti gadu iepriekš, vāciešiem tuvojoties Rīgai. Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs arī pēc fabrikas nacionalizācijas turpināja tajā strādāt, līdz padomju varai ievajadzējās grēkāzi – kāds it kā esot rādījis no fabrikas zīmes vācu aviācijai. Dzīvi palikušie vai represijas pārcietušie ģimenes locekļi atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos, šobrīd dzīvo gan Rīgā, gan Krievijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs un Austrālijā. Uzturot sakarus ar Rīgas Porcelāna muzeju, turpina godāt un kopt savas dzimtas vēsturi. Skarbie un traģiskie stāsti ir tik asā kontrastā ar to, kas Kuzņecova porcelāns mums ir šodien. Arī ar tapušā pētījuma “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” kvalitatīvās fotogrāfijās uzburto grezna vai kičīga porcelāna pasauli. Februāra sākumā gaidāma plaša Kuzņecova porcelāna izstāde mākslas centrā „Zuzeum”,  un paši centra darbinieki gaidāmo izstādi sauc par Kuzņecovu projekta trešo kārtu. Otrā kārta tad nu būtu nesen iznākusī grāmata. Bet aizsākums bija izstāde Durbes pilī. Mākslas centrā „Zuzeum” gaidāmajā izstādē būs tikai Zuzānu kolekcijas priekšmeti, taču daļa tiks pārstāvēta attēlu veidā, līdzīgi kā tas ir grāmatā. Sarunas noslēgumā uzdevu Martai Šustei šo jautājumu – kāpēc Kuzņecova porcelāna izpētē notiek koncentrēšanās tieši uz Zuzānu kolekciju? Jo izcili paraugi ir arī citos muzejos – kā grāmatā aprakstītā, piemēram, 1936. gadā Kuzņecova fabrikā pasūtītā 240 priekšmetu servīze, ko Rīgas pilsētas dome pasniedza kā dāvinājumu Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim. Servīzes lielākā daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Rīgā ir arī Porcelāna muzejs. Marta Šuste palīdz šo sarakstu turpināt – arī Jūgendstila muzejs savācis izcilu Kuzņecova porcelāna kolekciju. Taču visos minētajos muzejos tie lielākoties esot dāvinājumi, reizēm arī vērtīgi un interesanti, taču ne mērķtiecīgi vākti priekšmeti. Ja patiešām vēlamies izzināt visu Kuzņecovu porcelāna fabrikas filiāļu vēsturi, Zuzānu kolekcija  ir šāds mērķtiecīgi veidots krājums. Tagad iepazīstams grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija”, kā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi”, kas mākslas centrā „Zuzeum” būs apskatāma no 10. februāra līdz pat augusta sākumam.

Zināmais nezināmajā
Sāpju mazināšana senatnē un farmācijas vēsturē

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 23, 2023 47:19


Kur cilvēks, tur diemžēl arī sāpes. Mūsu spēja just kairinājumu, gan iekšēju, gan ārēju, mūs neviļus padara arī par ļoti trauslu organismu, kur diskomfortu izjūtam caur sāpēm un instinktīvi vēlamies no tām atbrīvoties. Droši vien jautājums, kā mazināt sāpes, bijis mūžam aktuāls cilvēkiem. Kā sāpēs mazināja laikā, kad aptiekās nevarēja nopirkt efektīvus un drošus pretsāpju medikamentus? Kad radās pirmās pretsāpju tabletes un kā cilvēki atviegloja sāpes pirms tam, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras docētāja, doktorante klīniskajā farmācijā Anna Gavrilova un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis. Gada atklājumi arhoeloģijā un senvēsturē Turpinot uzskaitīt pagājušā gada arheoloģiskos atklājumus un pētījumus gan Latvijā, gan pasaulē, uzzinām par labi saglabātu kuģa vraku Antarktīdas ūdeņos un kolhoza kartupeļu bedrēm, meklēto lībiešu senkapu vietā. Turpinot apskatu par 2022. gada arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē, arheologs un vēsturnieks, Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta, kā tika atrasts Ēģiptes karalienes vārds, kas priecēja senās acteku pilsētas arheologus, kur senie etruski ūdensdziedniecību baudījuši, bet Latvijā pētnieki uzgājuši senus nocietinājumus Jelgavā, Zilā kalna svētvietā atrasti kapi un Cēsu senpilsēta sniedz jaunus atklājumus.

Zināmais nezināmajā
2022. gads psiholoģijas un uztveres zinātnes pētījumos

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 16, 2023 46:18


Tikpat būtiski kā atklājumi par dzīvo dabu un lietu kārtību, ir pētījumi par mums pašiem - mūsu domām, emocijām, uzvedību un uztveri. Cilvēka prāts un uzvedība ir gana sarežģīta, kur nu vēl prognozējama, tāpēc ikviens liels pētījums šajā jomā ir solis dziļākai izpratnei par mums pašiem. Neirozinātnieki teic, novērojuši, ka smadzeņu šūnās formējas atmiņas, bet psiholoģijas zinātnē arvien aktuāli pētījumi par pandēmijas radīto ietekmi. Kādi vēl interesanti atklājumi par mūsu prāta uzvedību emocijām nākuši klajā pagājušajā gadā, raidījumā vērtē Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers. Gada arheoloģiskais piemineklis - Svētupes lībiešu upurala Apkopojot pagājušā gada notikumus senvēsturē un, konkrēti, arheologu atklājumus un pētījumus, arheologs un vēsturnieks, Latvijas arheologu biedrības pārstāvis un Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš teic, ka Latvijā gads bijis mierīgs, jo uzsākti vairāki lieli projekti – par akmens laikmeta tehnoloģijām, dzelzs laikmeta apbedīšanas tradīcijām un par pilskalniem Baltinavas apkārtnē un Daugavas ūdensceļā. Rezultāti par pētījumiem minētajās jomās būs gaidāmi šogad, bet pirms ķeramies klāt šī gada arheoloģijas piemineklim Latvijā, neliels ieskats dažos pērnā gada atklājumos pasaules kontekstā – skenēts faraons, kājas amputācija, basku veiksmes amulets un baltu saistība ar Ukrainu. Šī gada arheoloģiskais piemineklis Latvijā atrodas Limbažu novadā un tā ir Svētupes lībiešu upurala. Objekts izvēlēts, jo tieši pirms 50 gadiem tika veikta Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte arheologa Jura Urtāna vadībā  un arī  tādēļ, ka 2023. gads ticis izvēlēts par Lībiešu mantojuma gadu. Būtiski atzīmēt, ka Latvijā t.s. upuralas līdz šim konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos – un tās ir unikāla liecība par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā.  Arheoloģiskajos atradumos ir uziets bagātīgs materiāls – monētas, bronzas gredzeni un saktiņas, apģērba aizdares āķīši, pogas un zvārgulīši, dzelzs naglas, baltmāla pīpju fragmenti, kaula adata, bišu vaska gabaliņi, kā arī liecības par pārtikas ziedojumiem – zaķu, aitu, mencas un vistu kauli, un olu čaumalas. Vairāk par šīm upuralām stāsta Mārcis Kalniņš. Tradicionāli Latvijas Arheologu biedrība mudina apmeklēt gada arheoloģijas pieminekli klātienē. Taču, lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus, šogad izņēmuma kārtā  biedrības  pārstāvji aicina gada arheoloģijas pieminekli – Svētupes lībiešu upuralu – “izstaigāt” attālināti, tas ir virtuāli ar 3D modeļa starpniecību, kas rodams arheologu biedrības mājas lapā pie raksta par lībiešu upuralām.

Krustpunktā
Krustpunktā izvaicājam Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Nov 17, 2022


Krustpunktā izvaicājam Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "Latvijas Avīzes" žurnālists Artis Drēziņš un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

delfi nacion jaut kalni krustpunkt latvijas av
Zināmais nezināmajā
Ar īpašiem kūdras filtriem kuģošanu Baltijas jūrā varētu padarīt tīrāku

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Aug 3, 2022 46:56


Kruīza kuģi, kravas kuģi. Ikdienā pludmalē mēs neredzam, cik kuģošana jūrā ir bieža un intensīva, un tāpat neredzams arī ir piesārņojums, ko rada notekūdeņi un balasta ūdeņi Baltijas jūrā. Ūdenī nonāk arī mikroplastmasa, īpaši no kruīzu kuģiem. Pētnieki Latvijā atklājuši veidus, kā varētu padarīt kuģošanu Baltijas jūrā tīrāku, tostarp, radot īpašu filtru no kūdras*, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Jūras Akadēmijas pētniece Renāte Kalniņa un Rīgas Tehniskās Universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorante Kristīne Irtiševa. Vai arī kuģniecībā ienāk atjaunīgie resursi? Lielākā daļa kravu pārvadājumu pasaulē notiek pa jūras ceļiem. Taču kuģošana rada arī lielu pienesumu emisiju radīšanā. Kuģi dzinēju darbināšanai izmanto degvielu, kas rada sēra dioksīdu un slāpekļa monoksīdu. Vai nākotnē kuģus varētu darbināt bez fosīlā kurināmā, kas rada šādu piesārņojumu? Apsekojumos par to, kuri transporta līdzekļi atstāj ietekmi uz vidi, vienmēr parādās lidmašīnas vai automašīnas, ar ko cilvēkiem iesaka pārvietoties mazāk. Bet kā ir ar kuģiem, īpaši kravas kuģiem? Vai arī tie ierindojas saraksta augšgalā kā lielākie piesārņotāji? Par to stāsta profesors Jānis Brūnavs no Latvijas Jūras akadēmijas, kas, starp citu, atrodas uz Latvijā vienīgās īstās salas - Daugavgrīvas salas. Un tālāk tad par to, kādu ietekmi uz vidi atstāj kravas kuģi.   * Projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/477 „Zaļās tehnoloģijas risinājumi kuģa eko-efektivitātes paaugstināšanai Baltijas jūras vides ilgtspējībai un cilvēka veselības apdraudējuma samazināšanai”.

Krustpunktā
Krustpunktā diskusija: Kā karš Ukrainā ietekmē sporta pasauli?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 2, 2022


Pirms vairākām nedēļām sabiedrību šokēja ziņas par vienu no Latvijas hokeja izlases līdera Mika Indraša pievienošanos Maskavas "Spartakam" Krievijas Kontinentālajā hokeja līgā. Lai gan šī pāreja neskaidros apstākļos tomēr nenotika un Miks Indrašis nākamajā sezonā, visticamāk, spēlēs Vācijā, tomēr citi hokejisti, piemēram, vārtsargs Jānis Kalniņš, ir pieņēmuši lēmumu spēlēt Krievijā, neraugoties uz asu sabiedrības nosodījumu un arī Sporta likumu, kas turpmāk liedz spēlētājam pārstāvēt Latvijas izlasi. Kā mainījusies Latvija un arī starptautiskā sporta dzīve, Krievijai īstenojot karu Ukrainā, un ar ko jārēķinās sportistiem, sporta funkcionāriem un arī līdzjutējiem? Vai sports un politika patiešām ir nosķirami? Par to diskusija Krustpunktā. Studijas viesi: Sporta spēļu asociācijas izpilddirektors Kaspars Gorkšs, Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) padomes loceklis Viesturs Koziols un sporta žurnālists Raimonds Rudzāts.

Krustpunktā
Krustpunktā: Vai iespējama nulles tolerance pret kara vai nacionālā naida izpausmēm

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 21, 2022


Nulles tolerance pret jebkādām kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmēm – šādu apņemšanos pēc 10.maija notikumiem pauda politiķi un arī policijas vadība. Kāda īsti ir tiesībsargājošo iestāžu politika gadījumos, kad noziegumi vērsti pret ukraiņiem un Ukrainas atbalstītājiem, Krustpunktā diskutē Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš, Valsts policijas Kriminālizlūkošanas vadības pārvaldes Metodiskās vadības un kontroles nodaļas priekšniece Inese Ratfeldere, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Mārtiņš Šteins, jurists, zvērināts advokāts Lauris Liepa un zvērināts advokāts Egons Rusanovs.