Podcasts about latvijas kult

Ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena” noslēdzam ar diskusiju studijā, kurā pārrunājam laikmetīgās dejas vietu un attīstības iespējas Latvijas kultūras telpā. Jau rīt, 29. koncertzālē „Cēsis” notiks Dejas balvas pasniegšanas ceremonija, kur tiks apbalvoti ar labākie sniegumi laikmetīgajā dejā. Ja rēķinām laika posmu no 1996.gada, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca Olgas Žitluhinas dejas kompānija, tad nākamgad laikmetīgā deja Latvijā svinēs savu trīsdesmitgadi. Vai laikmetīgajai dejai ir stabila vieta Latvijas kultūrtelpā? Kāda ir radošā realitāte dejotājiem, horeogrāfiem un producentiem šodien? Un – cik tālu esam tikuši Dejas nama radīšanas procesā? Kultūras rondo sarunājas Inta Balode, dejas kritiķe un kuratore,  Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja, Agnese Bordjukova, Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāja, laikmetīgās dejas māksliniece, Ilona Kunda, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošā pētniece, un Iluta Treija, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas nodaļas vadītāja  Ilona Kunda nesen arī veikusi pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot laikmetīgās dejas nozares profesionāļu viedokli par dažādiem ar nodarbinātību saistītiem jautājumiem, jo īpaši sociālās aizsardzības aspektos.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt  muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”. Vai jūs savai pirmajai mīlestībai pateicāt, ka taisāt šādu izrādi? Maksims Busels: Ziniet, kas bija skaisti, viņa atlidoja uz pirmizrādi. Kas izrādās bija visefektīvais, kad beidzās tieši pirmizrāde, es pēc aplausiem teicu visiem paldies no skatuves un saku, ka šodien izrāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka tā ir pirmizrāde, arī tāpēc, ka no Amsterdamas atlidoja šī Aņa, par kuru tas stāsts. Es viņu aicināju uz skatuves, un viņa kāpa uz skatuves, visa zāle noelsās. Man pēc tam teātra pārstāvji stāstīja, ka skatītājiem izejot bijis jautājums - šis stāsts ir taisnība? Cilvēki bija pārsteigti, tikai tad, kad Aņa kāpa uz skatuves, viņi saprata, ka šis stāsts nav izdomāts un ka tas patiešām bija noticis.  Aktierim ir dīvaina lieta: no vienas puses, jo tālāk no sevis, jo savā veidā vienkāršāk veikt lomu. Jo tas ir vairāk tavs, jo tas ir sarežģītāk, tāpēc, ka tev jāatkailinās tā... Atis Rozentāls arī pēc pirmizrādes teica - jābūt ļoti drosmīgam, lai tā atkailinātos.  Kad sāku taisīt šo izrādi, nezināju, kādas man sajūtas pēc tam būs, ka ir jābūt drosmīgam, lai to veiktu un tā ir taisnība, jo tas nav viegli. (..) Jūs uzaugāt uzreiz ar šīm divām valodām - latviešu un krievu? Maksims Busels: Nē, nē, tieši tāpēc es īpaši priecājos, ka es jūtos savā sabiedrībā kā savā sabiedrībā. Tā ir bijis, ka pēc padomju laikiem manā ģimenē visi krievvalodīgie un arī bija krievvalodīga skola, apkārtne, un es būtībā normāli kaut kā atvēru sev sabiedrību tikai, kad sāku mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā brīdī es saprotu - opā, kā tā var būt? Tagad es jau apzinos, ir konkrēti vārdi integrācija un tas viss, un tieši pateicoties cilvēkiem, man nebija grūti integrēties. Arī ņemot vērā manus mērķus. Latviešu valoda arī skolā nebija tik laba, es atceros, vienmēr bija sarežģīti. Es tagad domāju - tik dīvaini, it ka nebija tas viss tik sen, bet man tagad tas šķiet tik dīvaini, ka es biju Latvijā, bet krieviski viss bija apkārt man. Tas nav pareizi tajā nozīmē, ka tas tikai apgrūtina vēl vairāk. Es vismaz sajūtu uz sevis, ka tas man tikai apgrūtina šo visu ceļu. Bet pateicos, kā galu galā viss sanāca. Es nejūtos... Man žēl dzirdēt no dažiem krievvalodīgiem, ka viņi šeit nejūtas kā mājās. Bet šeit ir viens jautājums viņiem pašiem - ja tu gribi, ja tu esi šeit, nav nekādu problēmu. (..) Pirms Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā Maksims Busels filmējās arī Krievijā, bija aktieris Nāciju teātrī, bet visu sadarbību pārtraucis, lai arī tieši tajā brīdī karjera attīstījusies Maksims Busels: Es sapratu, ka es nevarēšu, negribu un nevaru to vispār nekādā veidā pieņemt, tāpēc tā arī viss beidzās. Mani tur arī apstiprinājums uz kādu lomu vēsturiskā drāmā, bet tam jau tam jau vairs nebija nozīmes. Tajā brīdī kad sākās karš Ukrainā, faktiski jebkuram vajadzēja pieņemt lēmumu. Maksims Busels: Jā. Dienā kad sākās karš, es bija Samārā, filmējos īsfilmā, kura, es biju pārsteigts, ir iznākusi Krievija. Es domāju, ka es filmējos, nekas nenotiks, bet pēc tam es uzzināju, ka viņi neierakstīja manu vārdu titros. Nu labi.  Pirmajā nedēļā es neticēju. Kad viss sākās, liekās - nē, kas tas par murgu. Pēc tam biju vēl Maskavā un kad sapratu, ka jābrauc prom, es skatos mana lidmašīnas biļete bija jau atcelta, naudu man joprojām, protams, neatgrieza. Es atvēru internetu, lai meklētu biļetes uz autobusu, tikai autobusi bija. Es redzu, ka atveru un mēģinu izvēlēties tuvāko datumu un manā acu priekšā pazūd datumi. Es nopirku uz marta sākumu, kas bija tuvākais un gaidīju. Tā es atbraucu. Bet tās dienas, es atceros, es jau zināju, ka es nebūšu izrādē, bet tā kā es saprotu, es nevaru vienkārši sēdēt tur, jo man "brauc jumts" no tā, kas notiek, un es gāju uz mēģinājumiem, jo tas bija, kā vienmēr darbs bija vienīgais, kas man palīdz domāt par kaut ko citu.          

To, vai jūras dzelme glabā zelta lādes un pirātu apslēptos dārgumus, diezin vai uzzināsim, taču jau šobrīd zināms, ka arī Baltijas jūrā un arī Latvijas iekšējos ūdeņos glabājas liecības no senas pagātnes. Ko pēta zemūdens arheologi? Ko slēpj upes Latvijā un mūsu Dzintara jūra? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro arheologi - Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskais aistents Jānis Meinerts un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists Kaspars Markuss Molls.

Nākamgad apritēs 30 gadi, kopš Latvijā sevi pieteikusi laikmetīgā deja. Cikla „Laikmetīgā deja un tās kopiena” trešajā epizodē saruna par paaudzēm laikmetīgajā dejā. Pašlaik Latvijas Kultūras akadēmijā tiek gatavota 8. paaudze, tāpēc pedagogs un skolnieks mūsu šīsdienas sarunas uzmanības centrā: Dejas balvai nominētā horeogrāfe Olga Žitluhina (laikmetīgās dejas aizsācēja Latvijā) un tikko profesionālo darbību sākušais, talantīgais dejotājs un horeogrāfs Artūrs Nīgalis.

Šodien, 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vairāki notikumi: Smiļģa kabinetā risināsies sarunas ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Lauru un Uldi Siliņiem, kā arī  tiks atklātas divas izstādes. Muzejā un dārzā būs apskatāma  izstāde „Latviešu teātra personības un izrādes Eiženijas Annas Freimanes fotogrāfijās”, kā arī „Skatuves mākslinieku šarži”.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa Tas ir  viens no skaistākajiem vēstījumiem pasaules baletā – "Žizele", kas pirmizrādi piedzīvoja 1841. gadā Parīzē. Scenārija  veidotāji Žils Anrī Vernuā Senžoržs un Teofils Gotjē aizguva ideju no vācu dzejnieka Heinriha Heines publicētajām leģendām par nelaimīgas mīlestības dēļ mirušajām meitenēm – vīlām, kuras ievilina jaunus vīriešus nāvē ar savām dejām. Iedvesmai kalpoja  arī kāds Viktora Igo dzejolis par dejojot mirušo spāņu meiteni Žizeli. Komponists Ādolfs Adāns ātrā laikā – desmit dienās – radīja baleta mūziku. Horeogrāfi bija Žans Koralli un Žils Pero, kuram bija padomā iespaidīgo titullomu uzticēt savai audzēknei un protežē Karlotai Grizi, kura arī šajā lomā piedzīvoja īstu triumfu. Dažu gadu laikā balets nonāca uz vadošajām Eiropas baleta skatuvēm, un arī mūsdienās "Žizele" stabili turas baleta teātru repertuārā, taču, atbilstoši laikmetam, piedāvā jaunas, pārsteidzošas interpretācijas stāstā par meiteni, kura nenojauš, ka viņas iemīļotais nav vis no viņas pašas kārtas, bet gan princis, kuram jau ir sava augstdzimusi līgava.  Radikāli atšķirīgu interpretāciju 1982. gadā piedāvāja zviedru horeogrāfs Matss Eks. Saglabājot oriģinālo scenāriju un Adāna mūziku, viņš izcēla situācijas dramatiskumu: vienkāršo ciema meiteni Žizeli varmācīgi izmanto Alberts, kurš ieradies no pilsētas, lai kopā ar saviem draugiem izklaidētos. Kad sapņu vīrietis Žizeli nodod, viņa zaudē prātu. Uz skatuves tradicionālo romantisko Reinzemes ciematu aizstāja ainava krūšu formā, bet vīlu pārdabisko valstību – trako nama skarbā realitāte. Titullomas atveidotāja Ana Laguna valdzināja un aizkustināja ar savām basajām kājām un koķeto bereti. Horeogrāfa Eka izgudrotās pilnīgi jaunās un oriģinālās kustības bija ideāli piemērotas titulvaronei, kuras lielie, plašie žesti, ātrie lēcieni un griezieni atspoguļoja un simbolizēja viņas kaislīgo dzīves mīlestību. Izliektās pēdas, grīdai pietuvinātās līnijas pauda gan garīgās, gan fiziskās mīlētāju attiecības. Tas škita nepieņemami gan baleta faniem, gan sarūgtinātajiem kritiķiem, kuri apsūdzēja horeogrāfu klasiskās sāgas skaistuma iznīcināšanā. Tomēr mūsdienās Matsa Eka "Žizeles" iestudējums joprojām ir tikpat moderns kā tā tapšanas laikā. Baltijas baleta festivālā "No klasikas līdz avangardam" bija iespēja redzēt Matsa Eka "Žizeli" klātienē, un mūsdienu deju vakarā "Trīs solo un duets" savukārt dejoja divas pasaules dejas leģendas – Mihails Barišņikovs un Ana Laguna. Ne mazāk intriģējošs bija Moldāvijā dzimušā ukraiņu horeogrāfa Radu Poklitaru iestudējums 2016. gadā. Poklitaru baleta sižetu bija pārvērtis nopietnā, sociālpsiholoģiskā drāmā, kurā notiekošais attiecināts uz mūsdienu sabiedrību: Alberts un viņa līgava Batilda nāk no baikeru kompānijas, bet vīlas ir vieglas uzvedības meitenes. Tiesa, Žizele nonāk bordelī ne tāpēc, ka būtu samaitāta, bet mātes padzīta no mājām. Žizeles ilūzijas sabrūk nevis mīļotā nodevības brīdī, bet gan tad, kad viņš ar naudaszīmēm norēķinās par abu mīlestību. Horeogrāfijā iekļauti arī iespaidīgi erotiski dueti, parodētas klasiskā baleta vīlu dejas un atjautīgi risinātas baikeru ainas uz motocikliem. Tajā pat 2016. gadā Anglijas Nacionālā baleta trupa iestudē pasauslavenā horeogrāfa Akrama Hana "Žizeles" versiju. Šī izrāde ir par mūsdienu verdzībā nonākušiem strādniekiem un viņu  saimniekiem – greznībā peldošiem bagātniekiem, kuriem pieder arī Alberts. Žizele ir atstumta migrantu meitene, kura dzīvo starp tikpat nelaimīgiem, bet iekšēji stipriem cilvēkiem. Atšķirīga no ierastā tradicionālā iestudējuma ir arī Žizeles vājprāta aina: cilvēku pūlis viņu samīda līdz nāvei, un viņa nonāk svešā pasaulē, kur mājo atriebīgas, viduslaiku pasaku raganām līdzīgas sievietes, kuras dusmās klaudzina ar savām nūjām, gatavas nogalināt arī Albertu. Žizele piedod Albertam, taču tas nenes laimi: Alberts paliek vientulībā ar savu nodevību un zaudējuma sāpēm. Izņemot dažas sižeta līnijas, Akrams Hans tikpat kā neko neizmanto no oriģinālā, klasiskā baleta. Gleznainā ciemata un kapsētas vietā skatītāju sagaida telšu pilsētiņa, viesstrādnieki mīt spokaini pamestā rūpnīcā, un galvenokārt šeit ir jauna veida horeogrāfija, kuras pamatā ir gan indiešu déjà kathak, gan laikmetīgā deja un ikdienas žesti, atveidojot arī dzīvniekus un mašīnas. Mūzikas autors itāliešu komponists Vinčenco Lamanja (Vincenzo Lamagna) partitūrā iekļāvis arī dažādus biedējošus un vidi raksturojošus trokšņus. Ne mazāk saistoša ir Dienvidāfrikas dejotājas un horeogrāfes Dadas Masilo "Žizele". Savu novatorisko klasiskā baleta un Āfrikas dejas saplūšanu viņa izmantojusi, lai pievērstos dzimuma, seksualitātes un kultūras identitātes tēmām. Iestudējumā darbība norisinās Dienvidāfrikas ciematā, un tas ir šokējošs stāsts nevis par mīlestību, nodevību un piedošanu, bet gan par atriebību. Žizele ar noskūto galvu un kailajām krūtīm atrod sabiedroto un nogalina Albertu. Āfrikas tradicionālie sitaminstrumenti un dziedājumi iekrāso Adāna oriģinālo partitūru, ko aranžējis Dienvidāfrikas komponists Filips Millers. "Žizele" turpina un droši vien turpinās iedvesmot gan baleta, gan laikmetīgās dejas horeogrāfus, ar šī romantiskā stāsta starpniecību piedāvājot atšķirīgās pasaules kultūrās balstītas versijas un tulkojumus.    

Kad pirms trim gadiem sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, iespēju jelkā palīdzēt ukraiņiem meklēja daudzi. Krišjāņa Barona muzejs Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur dzimteni pametušie ukraiņi varēja satikties, neformālā gaisotnē spert pirmos soļus latviešu valodā un iepazīt Latviju caur kultūru un tradīcijām. Šo misiju muzejs turpina arī pašlaik, pulcējot ukraiņus uz sarunvalodas klubu un rīkojot kopīgas ekskursijas, kuru kulminācija būs kopīga Jāņu svinēšana Piebalgā. „Tā ir abpusēji bagātinoša pieredze,” saka muzeja direktors Andris Ērglis. Krišjāņa Barona muzejs otrdienas vakarā dūc kā bišu spiets. Vairāk nekā divdesmit ukraiņu mazās grupiņās diskutē par latviešu tradīcijām. Un dara to latviešu valodā. Šādā sarunu formā, caur smiekliem, muzeja direktoram Andrim Ērglim un vienam otru iedrošinot, Barona muzejs īsteno jau ceturto projektu ar mērķi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Latvijā justies mājīgāk. Reizēm viņi kopā pat uzdzied. Krišjāņa Barona muzeja direktors Andris Ērglis atceras, ka pirmie pasākumi ukraiņu atbalstam notika jau tūlīt pēc kara sākuma, kad visi meklēja, kā palīdzēt. Trīs gadu laikā Krišjāņa Barona muzejs īstenojis jau četrus pašvaldības un Eiropas Savienības atbalstītus projektus – „Dārtas skola” aicināja ciemos ukraiņu ģimenes, „Krišjāņa skola” uzrunāja tieši ukraiņu jauniešus, pēc tam sekoja projekts „No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem”, kas iepazīstināja ar gadskārtu tradīcijām, stāsta Andris Ērglis.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu tā, lai viss process būtu balstīts uz demokrātiskiem principiem? Ko nozīmē pašiem izlemt – kādu mākslu un māksliniekus vēlamies redzēt un kāpēc? Un galu galā – kā mākslinieks var veicināt kopienas veidošanos? Kultūras rondo uz šiem jautājumiem atbild konferences „Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē” rīkotāji un dalībnieki. Sarunājas aktieris, tehnoloģiju entuziasts, mākslas pasūtītājs, kuldīdznieks Jurģis Spulenieks, konferences projekta vadītāja, Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere, kāzu dekorēšanas uzņēmuma "Plīvurpuķe" vadītāja, Kuldīgas kopienas mākslas pasūtītāja Ieva Štro un konferences vieslektors Daniels Valtuenja (Daniel Valtueña) no Madrides. 22. februārī Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā notiks starptautiska konference “Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē”, ko rīko biedrība "Latvijas Jaunā teātra institūts" sadarbībā ar projekta “DemArt” starptautiskajiem partneriem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūtu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Konferencē, kas veltīta mākslas pasūtīšanas un finansēšanas prakšu demokratizēšanai, dalībnieki tiks iepazīstināti ar īpaši pašvaldībām un kultūras organizācijām izstrādātu rokasgrāmatu efektīvākai kopienu iesaistīšanai mākslas pasūtīšanas procesā, kas būs pieejama gan angļu, gan latviešu valodā. Konferences dalībnieki varēs iegūt rokasgrāmatu bez maksas.

No elitārām zināšanu kalvēm bibliotēkas mūsdienās ir pārtapušas par kopienu centriem. Daudzfunkcionālām telpām un vietām, kuru apmeklētāji var ne tikai lasīt un mācīties, bet arī satikties, iedvesmoties, izpausties un justies piederīgi. Cik lielā mērā publiskās bibliotēkas Latvijā atbilst mūsdienu izpratnei par labi dizainētu bibliotēku? Par šo un citiem jautājumiem domā un diskutē pētniece, dizaina kritiķe un izstāžu kuratore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Anda Boluža, arhitekte Linda Leitāne un kultūras vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

Franču filozofa Žila Delēza kino grāmatas, kas tulkotas latviski, un tēla jēdzienu viņa darbos. Saruna ar izdevuma latviešu valodā zinātnisko redaktoru filozofu Andreju Balodi. Apgāds "Aminori" izdevis franču filozofa Žila Delēza monogrāfijas “Kino” pirmo daļu "Kustībtēls" un otro daļu "Laiktēls". Abās grāmatās cieši savīta filozofiskā doma un skatījums uz kino kā unikālu mākslas formu. Nevis pētījums kino vēsturē, bet kino raksturīgo tēlu un zīmju klasifikācija. Tēlus iedvesmo franču filozofs Anrī Bergsons, bet zīmes – amerikāņu loģiķis Čārlzs Sanderss Pērss. Domātājiem Delēzs pielīdzina arī lielos kino autorus, kas gan “domā kustībtēlos un laiktēlos, nevis konceptos”. Grāmatas atvēršana kā filozofu diskusija un režisora atzīšanās nesaprašanā kā virzītājspēkā – nav biežas parādības Latvijas kultūras dzīvē. Franču filozofa Žila Delēza simtgadi Latvijas svin tulkojot un izdodot divas Delēza grāmatas. Delēzam kino ir domāšanas matērija, un tikai pašam ar sevi jātiek skaidrībā, vai kamera ir galvā vai ārpus tās. Kultūras rodno skan fragmenti no atklāšanas vakarā Francijas institūtā teiktā, studijā - filozofs Andrejs Balodis. Tēla jēdzienu Delēza filozofijas kontekstā no dažādiem skatpunktiem pasākumā apcerēja Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis, profesore Māra Rubene, filoloģijas doktors Uldis Vēgners, filoloģijas doktore Zane Ozola, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorants Ainārs Kamoliņš un mākslas maģistre Liene Rumpe. Grāmatā "Kustībtēls" aplūkots pirmais tēlu tips un tā galvenie paveidi – percepcijtēls, afekcijtēls, darbībtēls –, kā arī (nelingvistiskās) zīmes, kas tos raksturo. Laiktēlam veltīta būs otrā grāmata. Otrā grāmata "Laiktēls" pēc autora domām, nav vienkārši pirmās turpinājums, bet gan būtiski nepieciešams papildinājums, jo "citādi pirmajai nebūtu jēgas". Laiktēls kino ienāk līdz ar pārmaiņām, ko kino piedzīvo pēc Otrā pasaules kara, kad sensomotoriskās situācijas atdod vietu tīrām optiskām un skaniskām situācijām (itāļu neoreālisms). Tomēr šīs pārmaiņas dažādās izpausmēs briedušas jau agrāk (Japānā Odzu, ASV Mankevics un muzikālā komēdija). Laiktēls neatceļ kustībtēlu, tikai apvērš kustības un laika pakārtotību: modernajā kino parādās aplama kustība, aplami montāžas salaidumi, vizuālā un skaniskā tēla neatbilstība. Tiešais laiktēls nav ne tagadnē, ne atmiņu veidolā pagātnē, tas pārtrauc empīrisko laika ritumu un atsakās no psiholoģiskās atmiņas, lai sasniegtu laika kārtu vai sēriju (Velss, Renē, Godārs). Laika zīmes (laika kristāli, tagadnes smailes un pagātnes auti, tapšana) nav šķiramas no domas un runas zīmēm, ķermeņa kino ir saistīts ar smadzeņu kino. „Tādējādi vienmēr ir kāda stunda, starp dienvidu un naktsvidu, kad nav vairs jāprāto „kas ir kino?”, bet gan – „kas ir filozofija?”.” Žils Delēzs (1925–1995) ir viens no būtiskākajiem kino domātājiem, teorētiķiem un semiotiķiem, kura idejas par kustībtēlu un laiktēlu ietekmējušas vairākas kino veidotāju, pētnieku un filozofu paaudzes. Delēzs dzimis Parīzē, studējis filozofiju Sorbonnas Universitātē, kur arī strādājis par pasniedzēju, ir vairāku grāmatu autors. Vēlīnā posma pazīstamākie darbi tapuši kopā ar domubiedru filozofu Feliksu Gvatarī, abi kopā strādājuši pie grāmatām Antioidips (1972) un Tūkstoš plato (1980). Šajos darbos autori vēršas pret Rietumu metafizikas tradīciju, hierarhisko domāšanu un iepazīstina ar šizoanalīzes teoriju: viņu ieskatā tas, kā idejas tiek būvētas, ietekmē lietu faktisko norisi un sabiedrības dzīvi. No franču valodas grāmatu tulkojusi Dace Līdumniece.

Kā šodienas teātri var bagātināt gadsimtiem senās delartiskās komēdijas paņēmieni? Atbildi uz šo jautājumu meklē gan režisors Kārlis Krūmiņš, kurš to pēta savā doktora darbā, gan topošie aktieri, kuri Krūmiņa vadībā iestudējuši laikmetīgu masku komēdiju, interpretējot šo seno teātra spēles formu jaunās skaņās. Būs gan maskas, gan improvizācija, gan delartiskajai komēdijai raksturīgie tipāži un ekspresīvā spēles tehnika, bet par ko caur tiem var runāt, kā smīdināt un caur to runāt par svarīgo 21.gadsimtā? Delartiskā komēdija jeb „commedia dell'arte” ir agrīna profesionālā teātra forma, kas dzimusi Itālijā un bija populāra visā 16. – 18. gadsimta Eiropā. To raksturo maskas, improvizācija, konkrēti tipāži un īpaša spēles tehnika, kas saistās ar augstu temporitmu un spilgtu emocionalitāti. Tam ir savs iemesls, jo aktieri visbiežāk uzstājās pilsētas laukumos un tirgus plačos, tāpēc uzvedumam bija jābūt spilgtam un smieklīgam.  Kā delartiskās komēdijas elementi strādā mūsdienu teātrī? Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursa aktiermākslas studenti uz to meklē atbildes kopā ar pedagogu un režisoru Kārli Krūmiņu izrādē „Sapņotāji”. Uzdevums ir dubultatbildīgs, jo studentiem šis ir viens no diplomdarbiem, bet Krūmiņam – doktorantūras studiju noslēguma darbs. Delartiskās komēdijas žanru viņš savulaik iemīlēja kā students, kopā ar viespedagogu Dāvidu Džovanzanu veidojot nu jau leģendāro Šekspīra „Simbelīna” iestudējumu.

Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.  Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.  Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.  Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.  

Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.  

“Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā” – par „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi trīs gadu garumā izvaicājam pētnieku komandu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? Kutūras rondo sarunājas Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un projekta vadītāja, Iveta Ķešāne, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, Sabīne Ozola, Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrantūras studente, kura projektā iesaistījās studējot Kultūras akadēmijā, un režisore Krista Burāne, kuru uzrunāja pētnieki, lai veikums nepaliek tikai akadēmiskā līmeni, bet ir arī „tulkots” ir mākslas valodā. 17. decembrī plkst. 15 Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Tabakas fabrikas kvartāls, Miera iela 58a) norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieku īstenotā fundamentālā un lietišķā pētījuma “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze” noslēguma pasākums – simpozijs “Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā”. Simpozija pirmajā daļā “Pētniecība” projekta pētnieku komanda – Maija Spuriņa, Iveta Ķešāne un Sabīne Ozola – iepazīstina ar pētījumā izmantotajām metodēm, savāktajiem datiem, sniegs vispārēju pārskatu par akadēmiskajiem rezultātiem un ieskicēs ar šo darbu saistīto problemātiku. Nozīmīga pētījuma daļa veltīta pētniecībā balstītai mākslai: simpozija otrajā daļā “Māksla” dramaturģe Krista Burāne piedāvās ieskatu topošajā izrādē “Piegāde tieši laikā”, un režisors Dans Silovs pastāstīs par dokumentālās filmas “Neredzamie cilvēki” tapšanu, piedāvājot simpozija apmeklētājiem noskatīties filmas fragmentu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc?

Kas izšūšanai var būt kopīgs ar blokmāju arhitektūru? Kā ar rokdarbu palīdzību var iestāties par sev svarīgām vērtībām? Un kāda ir roku darba loma šodien tik digitālajā pasaulē? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniedz izšuvēja un kultūras mantojuma speciāliste Elīza Māra Kamradze-Tūtere. Elīza Māra ir studējusi izšūšanas mākslu Karaliskajā rokdarbu skolā Londonā un pēc atgriešanās apguvusi kultūras mantojuma pārvaldību Latvijas Kultūras akadēmijā. Abi šie interešu virzieni savijas viņas daiļradē, jo līdzās izšūšanai Elīza Māra aktīvi pēta un popularizē arī modernisma arhitektūru un dzīvi mikrorajonos.

Jaunas zināšanas par mazo radošo pilsētu darbību, pārskatot radošo pilsētu konceptu. Kas ir radošie starpnieki un kā viņi spēj sekmēt daudzveidību un atvērtību pilsētas dzīvē, iesaistot iedzīvotājus kopradē? Par radošo industriju ekosistēmu Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūta asociēto profesori un vadošo pētnieci pētnieci Ievu Zemīti un socioloģi, LKA Kultūras un mākslu institūta vadītājas vietnieci starptautiskās sadarbības jautājumos, vadošo pētnieci Ilonu Kundu.   Drīzumā noslēgsies trīs gadus tapis pētījums „Pārskatot radošo pilsētu konceptu: tīkli, starpnieki un attīstības virzieni / RePrint”. Kā veidojas radošo industriju ekosistēma un kā saredzēt un nepalaist garām labas iespējas „mazajās radošajās pilsētās”?  

Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti sevi apliecina diplomdarba izrādēs. Studijā jaunie aktieri Matīss Kučinskis un Poļina Čerņenoka, Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa un režisors Elmārs Seņkovs. Viņi visi meklē savu balsi teātrī. Varbūt laiks radīt jaunu Studentu teātri? Kultūras akadēmijā tagad ir Nacionālā skatuves mākslas skola, un 4. kursa studenti rāda savas diplomdarba izrādes – tajā skaitā „Kristāla bērni” vēl šovakar, 12. novembrī un „Māceklis/Moceklis” – 16. un 17. novembrī. Top vēl jaunas izrādes, un katrs rīts nāk ar neziņu un jauna atrašanu… Un, ja vajag nomirt gaisā, es to izdarīšu, saka viens no jaunajiem. 12. novembrī plkst. 19.00 Tallinas ielas kvartāla Angārā var noskatīties režisora Elmāra Seņkova izrādi “Kristāla bērni”, kurā izskan vienas paaudzes jaunu cilvēku stāsti. Izrādē piedalās vienpadsmit Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti, un šī izrāde tika pirmizrādīta 2024. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmā.

Šonedēļ aizsākas jau astoņpadsmitā Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotā konferenču sērija „Kultūras Krustpunkti”. Plašajā tematu un prezentāciju lokā arī tēmas, kuras skar robežu pārkāpšanu mākslā un zinātnē. Ko nozīmē robežas, kurš tās rada un kurš pārkāpj? Kultūras rondo studijā par robežu pārkāpšanu saruna ar Andu Laķi, Latvijas Kultūras akadēmijas prorektori zinātniskajā darbā un Kultūras un mākslu institūta vadītāju, Evartu Melnalksni, teātra dramaturgu, kurš strādā ar laikmetīgiem, starpdisciplināriem un starptautiskiem teātra projektiem; vienu no Skatuves mākslas tulkojumu antoloģijas sastādītajiem, un Elmāru Seņkovu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru, režisoru. 2024. gadā “Kultūras Krustpunktu” konferenču sērija norisināsies no 5. līdz 8. novembrim. 7. un 8.novembrī norisināsies konferences darbs sešās tematiskajās sekcijās:   Skatuves māksla;  Kultūras mantojums: aktuālie jaunatklājumi un jaunatklātās aktualitātes;  Kultūra, māksla un sabiedrība;  Telpas vs virtuālās telpas izaicinājumi laikmetīgajā mākslā;  Starpkultūru komunikācija un valodas lietojums kultūrā;  Māksla, literatūra un vizualitāte. 

Helovīna nedēļā raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts pēta, ko nozīmē svinēt svētkus, dzīvojot divās kultūrās. Kā saglabāt latviešu gadskārtu ieražas, pielāgojoties mītnes zemes tradīcijām. Svētki ir daudz un dažādi – pēc dažām dienām Latvijā beigsies Veļu laiks – tas ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, bet daudzviet pasaulē atzīmēs Visu svēto dienu jeb Helovīnu. Svētku svinēšana ne tikai atspoguļo kulturālo un nacionālo piederību valstij, bet parāda arī ārvalstīs mītošo latviešu integrāciju mītnes zemē. Daudzi latvieši ārvalstīs cenšas saglabāt savas tradīcijas, vienlaikus iekļaujot vietējās paražas. Kā tas ir – svinēt svētkus divās kultūrās: vai vairāk tiek piekoptas latviešu gadskārtu ieražas, vai tomēr jāpielāgojas mītnes zemes tradīcijām?  Par to raidījumā stāsta pētniece un tautieši, kuri svin latviešu svētkus, mītnes zemes svētkus, gan Latvijā rīko citu valstu svinības.  Sarunājas Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova, kura ir analizējusi emociju lomu tradīcijā, viņas pētnieciskais fokuss ir kultūras mantojums, Kristīne Zvirbule,  kura pārstāv Lielbritānijas Tirdzniecības kameru Latvijā, Frankfurtes latviešu biedrības vadītāja Mārīte Kļaviņa un Latviešu biedrības Īrijā pasākumu organizēšanas daļas vadītāja Inga Zvirgzdiņa.

Filma kā rokmūzikas performance, mītisks rituāls un skaņas piedzīvojums – tā režisors Uģis Olte saka par savu jaunāko kino darbu „Tesa man”, kas 17. oktobrī atklās vienpadsmito Rīgas Starptautisko kinofestivālu jeb Riga IFF. Stundu garā mūzikas, kino un dabas sintēze tapusi, grupai „Tesa” satiekoties ar brīvdabas mākslas telpas „Savvaļa” scenogrāfiju un ļaujoties dabas neparedzamībai. Drustos, Vidzemes augstienē, atrodas mākslinieka Andra Eglīša īpašums – plaša un mežonīga dabas teritorija, ko pirms četriem gadiem mākslinieks atvēra ikvienam interesentam, ar domubiedriem radot brīvdabas mākslas telpu „Savvaļa”. Tieši šī vieta kļuva par vienu no impulsiem Uģa Oltes jaunajai mūzikas filmai „Tesa man”. „Daba ir lieta, kam es esmu ilgstoši pievērsies; mūzika ir kaut kas, kas rotējis riņķī vienmēr. Tās abas salikt kopā tieši tā, kā vienmēr esmu gribējis, ir šī darba pamatu pamats,” saka režisors. „Man liekas, ka veids, kā cilvēks reaģē uz dabu, ir diezgan intuitīvs. Daba spēj diezgan viegli iedarbināt kaut kādus bezapziņas procesus. Mēs evolūcijas gaitā esam bijuši spiesti rēķināties ar dabu un lasīt to vissīkākajās detaļās. Man arī ļoti simpātisks liekas Latvijas izteiksmīgais gadalaiku ritējums: vēlā rudenī daba it kā mirst, un tad aiz baltās nāves, ko sauc par ziemu, tomēr viss atdzīvojas. Un ar mūziku ir līdzīgi. Manuprāt, tā ir vismaģiskākā no mākslām un viegli apiet kaut kādus intelekta vai valodas filtrus, trāpot pa taisno tur, kur dzimst emocijas. Daba un mūzika abas ir intuitīvi uztveramas lietas, un tās ir viegli saspēlēt.” Uģis Olte jau vairāk nekā 20 gadu strādā „Vides filmu studijā”. Viņa kontā ir vairākas koncertfilmas, tai skaitā „Atbrīvošanas diena” par grupas „Laibach” koncertu Ziemeļkorejā, bet pirms trim gadiem uz ekrāniem nonāca Oltes pirmā spēlfilma „Upurga”, kuras darbība notiek mežonīgas upes ielejā. Filma „Tesa man” ir Uģa Oltes maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijā. Režisors smejas, ka tā varbūt ir vienīgā iespēja uztaisīt tik nekomerciālu un žanriski īpatnu filmu. Uģa Oltes filma „Tesa man” šovakar atklās Rīgas Starptautisko kinofestivālu un būs skatāma arī tā izskaņā 27.oktobra vakarā. Bet Oltem šis festivāls ir īpaši ražīgs, jo nacionālajam īsfilmu konkursam izraudzīts viņa 16 minūšu garais studiju darbs ar nosaukumu „Meža balodītis”. Nacionālā īsfilmu konkursa skate Rīga IFF ietvaros notiks 23. oktobrī un būs skatāma arī tiešsaistē.

Pieredzes pārradīšana ir vadmotīvs Latvijas Kultūras akadēmijas festivālam “Patriarha rudens”. Par dažādajām iespējam iepazīties ar jauno un topošo profesionāļu iestudējumiem un radītajām filmām interesējamies Kultūras rondo. Kā ar audiovizuāliem un skatuves mākslas paņēmieniem iespējams „pārradīt” pašiem savu ikdienas pieredzi, nesmādējot ne Šekspīru, ne Čehovu, ne filmu ne deju, un kas ir Drāmas taisītāji? Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Skatuves mākslas katedras vadītāja, teātra kritiķe Līga Ulberte, teātra režisors Ralfs Liepa, LKA Drāmas un teksta studiju apakšprogrammas studente, viena no raidieraksta "Drāmas taisītāji" veidotājām Ketija Jurčenko un režisore Līva Klepere. No 28. septembra līdz 4. oktobrim dažādās vietās Rīgā norisināsies piecpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kurā plašākai auditorijai būs iespēja iepazīties ar jauno un topošo profesionāļu aktuālajiem jaunrades darbiem skatuves un audiovizuālajā mākslā. Šī gada festivālā nedēļas garumā gaidāmas divas paralēlas programmas – slēgtā meistarklašu programma LKA jaunrades specializācijās studējošajiem, kā arī publiskā programma, kas pieejama jebkuram interesentam. Kā piecpadsmitā festivāla vadmotīvs izvēlēts "pieredzes pārradīšana", kas festivāla norisēs izpaudīsies dažādos līmeņos – sākot ar personisku, pat savā ziņā traumatisku pieredžu izmantošanu jaunrades darbu veidošanā vairākās festivāla meistarklasēs, līdz pieredzes pārradīšanai teātrī, veidojot klasiķu darbu laikmetīgus iestudējumus. Kopumā šī gada festivāla publiskajā programmā būs iespējams noskatīties četras teātra, četras laikmetīgās dejas izrādes, filmu skati un klausīties četras publiskas lekcijas. Festivāla svinīgā atklāšana notiks sestdien, 28. septembrī, pulksten 16.00 LKA E. Smiļģa Teātra muzejā.

Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” laidusi klajā grāmatu “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija”. Par tekstu izvēli no teorētiskiem līdz personiskiem vēstījumiem un skatuves mākslas ekspertu iesaistīšanu procesā Kultūras rondo pārrunājam ar grāmatas veidotājiem, studijā ir Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga un Dārta Ceriņa. Grāmata tapusi kā atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimtā ir novērojamas pasaulē, un nepārprotami ietekmē mūsdienu Latvijas teātri.  Izdevumā vienkopus izlasāmas teorijas, personīgi pārspriedumi un ierosinājumi domāšanai par laikmetīgās skatuves mākslas praksēm. Antoloģijā iekļauti divdesmit trīs autoru, kā Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišofas u. c. teksti un to fragmenti.

„Dažreiz es kaut ko daru” – ar šādu mazliet pašironisku nosaukumu pie skatītājiem šodien un rīt dodas trīs svaigi un personiski jauno horeogrāfu un scenogrāfu kopdarbi. Trīs īsformāta solo izrādes, kuru tapšanā mākslinieki ieguldījuši daudz un dikti, nevis „dažreiz” un „kaut ko”. Katru izrādi veidojis cits dejotāja un scenogrāfa tandēms, caur savu personisko pieredzi un pārdomām veidojot viedokļu kaleidoskopu, ar kuriem iekšēji varēs diskutēt arī izrādes skatītāji. Ar laikmetīgās dejas izrāžu vakara „Dažreiz es kaut ko daru” radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Viņi satikās studiju laikā: četri jaunie scenogrāfi jeb apvienība „4K” ir leģendārā Andra Freiberga pēdējais kurss Mākslas akadēmijā, kas savulaik piedalījās starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā un tagad pēc ilgāka pārtraukuma un savu rokrakstu meklējumiem atkal sanākuši kopā. Bet jaunie horeogrāfi jeb dejotāju apvienība „SIXTH” ir Latvijas Kultūras akadēmijas sestais horeogrāfu „izlaidums”. Izrāžu vakaru viņi veido kopā. Jauno horeogrāfu Vladimira Goršantova, Emīlijas Bergas un Ģirta Dubulta laikmetīgās dejas izrādes, kuru vizuālo ietvaru veidojuši scenogrāfi Andris Kaļiņins, Madara Mela, Ieva Stalšene un Katrīna Ieva, varēs redzēt šovakar un rīt Tallinas ielas kvartāla zālē „Angārs”.

Liminal Gallery Podcast host, Louise Fitzjohn, speaks with contemporary artist Lucy Lyons, to coincide with her solo exhibition ‘Seven and a half' in Liminal Gallery's The Cupboard, in Margate. This exhibition provides a unique realm where the boundaries between reality and imagination blur, offering a glimpse into the intricate workings of the human mind. Between the 7th and 8th floor of the Martin-Flemmer building is a small hidden doorway through which you can enter the mind of John Malkovich. At the back of Liminal Gallery is a small doorway, a different kind of portal through which you can step into the world inside the mind of Lucy Lyons. The Cupboard serves as an intimate space, providing a journey into the depths of Lucy Lyons' creative psyche. Through collage and drawing, Lucy Lyons constructs a rich narrative, drawing inspiration from the surrealist and symbolist movements, Carl Jung's texts and her own subconscious to unearth layers of meaning and symbolism. Her intricate composite drawings, meticulously layered, evoke a sense of immersion and introspection. The Cupboard is Liminal Gallery's second exhibition space, tiny but sleek it is exclusively available to artists living and working in Thanet. Lyons will use this space to showcase a new body of work, evoking an interplay of images, thoughts, and feelings, reflecting the tumultuous times we live in and offering a glimpse into the artist's inner world.Dr. Lucy Lyons is a multidisciplinary artist known for her explorations of memory, identity, and the subconscious through drawing, collage, and installation. She holds a PhD from Sheffield Hallam University, and an MMAA from the Medical Artists' Association of Great Britain. Additionally, she earned an MA in Fine Art from the City & Guilds of London Art School and a BA (Hons) in Graphic Design from Norwich School of Art.She has had solo exhibitions at the Hunterian Museum London, Medical Museion Copenhagen, Fábrica de Braço de Prata Lisbon and Panum Institute Copenhagen. She has participated in numerous group exhibitions and performances internationally, exploring the intersections of art, science, and life. Lyons has undertaken several residencies, including at Latvijas Kultūras akadēmijas teātra māja in Riga, Latvia, and Larose Osler Medical Library A-I-R at McGill University in Montreal, Canada. She has contributed to various publications and articles, delving into topics such as art, medicine, and embodiment.Currently, Lucy Lyons serves as the Lead Tutor for SSC Anatomy and Art at UCL Medical School. Her contributions to the field of art have been recognised with awards such as being long-listed for the SOLO Award in 2018 and winning the British Council Darwin Now Award in 2009. Visit the Online Viewing Room here:https://www.liminal-gallery.com/lucy-lyons-seven-and-a-halfContact us for all questions and enquiries: info@liminal-gallery.comFollow us on Instagram: @liminal_galleryWith original music by Lorenzo Bonari. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Mēneša saruna - zinātne un māksla. Kāpēc tās tik brīnišķīgi papildina viena otru? Kopsaucēji divām kardināli atšķirīgām nozarēm un pasaules redzējumiem. Lieldienu laikā mēs raidījumā runājām par to, kā savā starpā sadzīvo zinātnes pasaule un ticība, vai tām ir savā starpā par ko strīdēties, vai drīzāk tās ir dažādas valodas, kā skaidrot apkārt notiekošo. Šodien vēl par divām pasaulēm, kuras no laika gala ir gājušas kopīgu ceļu, tikai, mainoties gadsimtiem un vēstures dekorācijām, mēs to kādu brīdi esam un pēc tam varbūt neesam pamanījuši. Zinātne un māksla - divas māsas, kuras būs uzmanības centrā šī mēneša lielajā sarunā, cenšoties saprast, vai un kā šīs jomas rod saskares punktus. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas divi biologi un mūziķis, un tās nav viņu vienīgās izpausmes jomas. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs, kaislīgs fotogrāfs Zigmunds Orlovskis, hidrobioloģe, Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas “Kultūras un mākslu studijas” 2. kursa studente, sabiedriskās zinātnes iniciatīvas “From Sea to Street” koordinatore Latvijā Marta Dieviņa un mūziķis, multimediju projekta "Dabas koncertzāle" autors, Latvijas Radio 1 raidījuma Monopols vadītājs Ingus Ulmanis.

"Es apsolu, ka neesmu spējīgs jūs saraudināt teorētiskā plāksnē, runājot par traģēdiju. Izraudāties jūs dabūsiet tad, kad jūs ar traģēdijām strādāsiet," tā topošajiem aktieriem un režisoriem kādā lekcijā Latvijas Kultūras akadēmijā reiz teicis profesors Gunārs Bībers. Savukārt profesors Raimonds Briedis ir nolicis lasītāja priekšā Gunāra Bībera lekciju atšifrējumus, ievadā rakstot: "Lekcijas ir savdabīgs žanrs, kas izgaist līdz ar nodarbības beigām. Liecības par lekcijām visbiežāk paliek pasniedzēja sagatavēs un studentu pierakstos, bet, tiem zūdot saglabājas klausītāju atmiņās". Lasot Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu" (izdevis "Neputns"), viņa bijušie studenti noteikti dzird profesora balsi, bet Gundars Āboliņš lasa savā balsī un ļoti ieinteresējas par šo grāmatu, kurai noteikti vajadzētu būt aktieru, režisoru un dramaturgu (arī skatītāju) grāmatu plauktā. "Radio mazajā lasītavā" par grāmatas tapšanu stāsta redaktors un ievada autors Raimonds Briedis, bet Gunāra Bībera bijušais students, režisors Elmārs Seņkovs atceras savus studiju laikus un lasa kādu viņam šobrīd ļoti svarīgu fragmentu. "Karnevāls ir sabiedrības vitalitātes pazīme," arī šis teikums pieder profesoram Gunāram Bīberam. Raidījumu atbalsta:  

Izrāde – manifests par Dejas mājas nepieciešamību, tāds ir vēstījums horeogrāfes Rūtas Pūces jaunākajā laikmetīgās dejas izrādē „Iekšas”. Kāpēc joprojām esam laikmetīgajā dejā? Kāpēc esam šajā profesijā? – šādus jautājumus uzdod  izrādes veidotāji. Savukārt skatītāji uzzina, cik svarīga dejas kopienai būtu Dejas māja. Izrādē piedalās četras dejotājas, scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Līga Ūbele, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, skaņas dizainu veidojušas Alise Pieče un Rūta Pūce. Četras laikmetīgās dejas mākslinieces izrādi iesāk ar anatomisku sava ķermeņa izzināšanu. Ķermenis kā arhīvs, kas glabā gan iekšējās pieredzes, gan ārējus kolektīvus nospiedumus. Citā brīdī laikmetīgās dejas māksliniece Agate Bankava skandē notikušu izrāžu nosaukumus un horeogrāfu vārdus. Šīs izrādes horeogrāfe ir Rūta Pūce, kuru interesē ķermenis kā pasaules izpētes rīks un sievietes – mākslinieces loma sabiedrībā. Šobrīd Rūta Pūce studē horeogrāfiju Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra programmā „Audiovizuālā un skatuves māksla”, un izrāde „Iekšas” ir daļa no viņas maģistra darba. 24.aprīlī notika pirmizrāde laikmetīgās dejas iestudējumam „Iekšas”, tuvākā izrāde 13.jūnijā Ģertrūdes ielas teātrī.

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

2. aprīlī pulksten 18 Ventspils Pārventas bibliotēkā un 3. aprīlī pulksten 18.00 Jūrmalas Mūzikas vidusskolas Dubultu koncertzālē izskanēs enerģiska, spoža un aizraujoša kamermūzikas programma "Amerikas skices". Par to parūpējies kameransamblis HAI, kurā apvienojušies izcili kamermūziķi — flautiste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesore Ilona Meija, pianiste, JVLMA kameransambļu un klavierpavadījuma katedras asociētā profesore Herta Hansena un saksofonists, JVLMA, Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas apvienotās profesionālās doktorantūras students Aigars Raumanis. Visi trīs mūziķi ieguvuši augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā — Lielo mūzikas balvu. Un ar visiem trim māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. Trio HAI īpaši šiem koncertiem piemeklējis daudzveidīgu amerikāņu komponistu mūziku. Lovela Lībermana (Lowell Lieberman) 2022. gadā radītais Trio flautai, saksofonam un klavierēm Latvijā vēl nav skanējis, tajā klausītājiem atklāsies komponista ritma izjūtas smalkums un harmoniskās valodas bagātība. Amerikāņu saksofonists Rasels Pītersons (Russell Peterson) — komponists, kurš savos darbos sakausē Eiropas klasiskās un populārās mūzikas elementus, tādējādi veidojot neatkārtojamu un neaizmirstamu skanējumu — arī radījis brīnišķīgu mūziku šādam sastāvam. Jaunā versijā izskanēs Erika Eveizena (Eric Ewazen) "Balāde, Pastorāle un Deja".  Sarunā ar mūziķiem visupirms atgādinām trio aizsākumu 2022. gadā un arī to, kā radies nosaukums HAI. Meklējam atbildes uz jautājumu, kāpēc šajā programmā skats vērsts uz Ameriku, un vai visiem trim autoriem ir kāds vienojošs elements. Runājam par ietekmēm mūzikā, stilu, zibšņu un nošu karuseli, trio HAI firmas zīmi, jūsmu un draudzību. Bet noslēgumā pieskaramies JVLMA Zinātniskās un radošās darbības projektu konkursam, kas mūziķiem ļauj iziet ārpus akadēmijas sienām. Trio HAI koncerti īstenoti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akdēmijas Zinātniskās un radošās darbības projektu konkursa ietvaros. "Amerikas skices" — aizraujošs ceļojums pa optimisma caurstrāvoto un virtuozo amerikāņu mūziku kopā ar flautisti Ilonu Meiju, saksofonistu Aigaru Raumanu un pianisti Hertu Hansenu.  

Izdota monogrāfija „Pauls Jurevičs – filozofija un dzīves restaurācija”. Kultūras rondo tiekamies ar vienu no monogrāfijas autoriem – Latvijas Kultūras akadēmijas docentu Andreju Balodi. Monogrāfija ir žanriski veidota kā intelektuālā biogrāfija.  "Tas nozīmē, ka mēģinām apvienot Jureviča dzīves gaitu, dzīves ceļu ar viņa filozofiju, filozofisko ieguldījumu," skaidro Andrejs Balodis. "Jurevičs neapšaubāmi ir ļoti interesanta personība, viņam bijušas dažādas interesantas tikšanās, jau ar minēto Martinu Heidegeru viņš tiekas. Viņš piedzīvo lietas, ko mēs, paldies dievam, nepiedzīvosim. Nepiedzīvosim divus pasaules karus, tikai vienu piedzīvojam. Trimdu, okupāciju. Dzīves ceļš ir piesātināts, bet līdzās tam viņš spēj darboties, noturēt savu profesionālo interesi, filozofisko latiņu pietiekami augstu." Monogrāfija veltīta ievērojamam 20. gadsimta latviešu domātājam un kultūras darbiniekam Paulam Jurevičam (1891–1981), kurš starpkaru periodā bija Latvijas Universitātes (LU) profesors, publiski atpazīstams intelektuālis un esejists, bet trimdas laikā ražīgs autors un pasaules malās izkaisītās latviešu emigrantu kopienas cienīts domātājs un rakstnieks. Jureviča devums Latvijas intelektuālajā vēsturē ir grūti pārvērtējams – viņš ir stāvējis pie Latvijas akadēmiskās filozofijas šūpuļa, sniedzis nozīmīgu ieguldījumu filozofiskās terminoloģijas izstrādei latviešu valodā. Monogrāfiju izdevis LU Akadēmiskais apgāds, tā tapusi vairāk nekā desmit gadu garumā. Kopā ar Andreju Balodi monogrāfiju veidoja Elga Freiberga un Ieva Lapinska, abas pētnieces manuskripta gatavošanas laikā pāragri devušās mūžībā.

Viņi ir jauni, viņi mīl kino un, ja aizdegas par kādu ideju, tad var ieguldīt ļoti daudz enerģijas tās īstenošanā. Latvijas Kultūras akadēmijas topošie kino profesionāļi sākuši darbu pie savām diplomdarba filmām, kurās raudzīs apliecināt savu meistarību kino darbu režijā, producēšanā, montāžā un operatora darbā. Vairāki no viņiem jau studiju laikā sevi spēcīgi pieteikuši „Lielajā Kristapā”. Māra Rozenberga tikās ar vienas topošās filmas režisori Amandu Grīnbergu un producenti Katrīnu Karpli un Nacionālās filmu skolas vadītāju Jāni Putniņu. Amanda Grīnberga un Katrīna Karple ir puse no radošā četrinieka, kas kopā strādā pie īsfilmas „Luna”. Sarunā klāt nav operatores Annas Konovalovas, kura tobrīd strādā filmēšanas laukumā, un mākslinieces Kristīnas Rezvihas – viņa vienīgā no četrinieka nav Latvijas Kultūras akadēmijas studente, bet topošā scenogrāfe Mākslas akadēmijā. Dāmas visās vadošajās filmas pozīcijās gan akadēmijas kontekstā nav nekas sevišķs, saka Katrīna Karple un Amanda Grīnberga. Topšajai diplomdarba īsfilmai „Luna” viņas devušas parakstu „Stāsts par to, ko atceras un ko ne”. Režisorei Amandai Grīnbergai šoreiz sākumā radusies ideja par formu, no kā arī viss izaudzis. Ar filmu vien bakalaura darbam nepietiek: katrs students raksta arī teorētisko daļu, un Amanda Grīnberga tās tapšanā daudz pētījusi atmiņas fenomenu. Filmas tīzerī jeb kaceklī uzmanību piesaista gan trīs līdzīgās, rudi lokainās sievietes dažādos vecumos, kas izdzīvo stāstu, gan tekstūrām bagātais attēls, kas tapis uz 16 milimetru analogā kino lentes. Kino lentes nav lēts prieks, tāpēc topošās īsfilmas „Luna” komanda līdzās Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam diplomdarba finansējumam izsludinājusi arī pūļa finansēšanas kampaņu, ko palīdz popularizēt arī viņu mācību iestāde – Latvijas Kultūras akadēmija. LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš teic, ka par finansējuma piesaisti studentiem māca domāt jau no mācību sākuma. Amandai Grīnbergai un Katrīnai Karplei filma „Luna” finansējuma piesaistes ziņā ir jauns pakāpiens, jo iepriekšējo kursadarbu abas filmējušas ar minimāliem līdzekļiem, praktiski no savas kabatas. Šā gada kinobalvā „Lielais Kristaps” Nacionālās filmu skolas studenti patiešām lika par sevi runāt: viņi gan palīdzēja veidot balvu ceremoniju – piemēram, Amanda Grīnberga režisēja video ar dziedātāju Keitiju Bārbali –, gan bija pārstāvēti starp nominantiem. Piemēram, Katrīnas Karples producētā īstilma „Ksenija” pretendēja uz gan uz labāko īsmetrāžas dokumentālo filmas, gan labākās studentu filmas godu līdzās Annas Konovalovas filmētajam „Ziemeļpolam”. Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas programmu šogad absolvēs ap 20 filmu režisoru, operatoru, producentu un kino dramaturgu. Kā par viņiem saka Jānis Putniņš – ļoti talantīgi un ar lielu entuziasmu. Ja aizdegas par kādu ideju, tad ieliek tajā daudz enerģijas. Galvenais – spēt atrast, par ko aizdegties. 

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta  piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.

Nacionālā līmeņa teātra skola un dejas mākslas centrs; jauns studentu teātris un starptautisks studentu kino festivāls - Latvijas Kultūras akadēmijas rektora amata kandidāts kinorežisors, profesors, šobrīd LKA prorektors Dāvis Sīmanis atklāj savas idejas un stāsta par TabFab kvartāla attīstību, atbildot uz Kultūras rondo jautājumiem. Rektora vēlēšanas gaidāmas aprīļa vidū, tāpēc šobrīd Dāvis Sīmanis tiekas gan ar pasniedzējiem, gan studentiem, lai skaidrotu savu redzējumu par akadēmijas nākotni, vienoto telpu Tabakas fabrikā un arī filozofiskā līmenī. Ar viņa stratēģiju var iepazīties LKA mājas lapā.

Iznāk teātra zinātnieka Gunāra Bībera “Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu”. Kultūras rondo studijā lekciju saturu aktualizējam kopā ar redaktors Raimondu Briedi un režisoru Elmāru Seņkovu. Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas" ir daļa no viņa lasītā kursa "Drāmas teorija" aktieru specialitātes studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā 2000. gada rudens semestrī, kad tās tika ierakstītas magnetofona kasetē nenoskārstai vajadzībai. 2020.–2021. gadā lekcijas tika atšifrētas un izveidots manuskripts, kas ietver lekcijas par drāmas kompozīcijas pamatelementiem, traģēdiju, komēdiju, drāmu, to specifiku un žanriem, kā arī divas ievadlekcijas par Henriku Ibsenu un Bertoltu Brehtu – diviem dramatiķiem, kuriem Bībers pievērsis īpašu uzmanību. Lekcijas ir studiju kursa daļa un vienlaikus – ieskats būtiskos jautājumos drāmas teorijā un vēsturē. Lekciju teksts ir rediģēts, atsakoties no vārdu atkārtojumiem, liekvārdiņiem, pauzēm, tomēr nav mēģināts to pārvērst literāri gludā tekstā. Iespējams, ka tie, kas dzirdējuši Gunāra Bībera lekcijas, lasot dzirdēs arī viņa balsi, tie, kas to nav dzirdējuši, lasīs skaidri izklāstītus drāmas pamatprincipus. Krājumu izdevis apgāds "Neptuns".

No 5. februāra Latvijas Radio raidījumā Labu nakti" divas nedēļas skanēs jauns cikls, kurā pasakas skanēs jauno mākslinieku – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentu, topošo aktieru un režisoru izpildījumā. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa. Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts. Par Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbību ar Radioteātri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar akadēmijas asociēto profesori, runas pedagoģi Zani Daudziņu.

Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs jau vairākus gadus gaida jaunu mājvietu Tabakas fabrikā. Izstrādāta stratēģija, tagad muzeja vadībā pēc divdesmit gadu prombūtnes atgriezusies kino zinātniece Inga Pērkone. Par idejām un plāniem, sākot vadīt Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kinomuzeju, izvaicājam kino zinātnieci Ingu Pērkoni.

Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe Rita Lūriņa savā monogrāfijā “Latviešu modernisma teātris un žests” pēta pirmskara laika Latvijas teātri - kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai. Sarunā pētnieces teorētiskos secinājumus mēģināsim savienot ar pedagoga pieredzi un atmiņām par līdzdarbošanos Anša Rūtentāla kustību teātrī. Monogrāfija “Latviešu modernisma teātris un žests” ir Latvijas teātra vēsture no pirmssākumiem līdz II pasaules karam, taču grāmatas ievads ir ļoti personisks, un laiku itin kā saliec ritenī. Anša Rūtentāla kustību teātris, līdzdarbošanās kurā Ritai Lūriņai atklāja skatuves žestu, meklēja no padomjlaikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Ko līdzīgu pauž arī monogrāfija – Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomjlaiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, atgriešanās pie rietumnieciskā bija arī sava veida atgriešanās pie pirmskara Latvijas teātra. Atgādināt par personībām, kas veidoja Latvijas teātra skolu, sasaistīt tās vienotā kontekstā, ir daļa no Ritas Lūriņas pētniecības darba. Lieliski saprotot, ka radio nav pateicīgākā vieta, kur runāt par skatuves žestu, jau pirms sarunas ar Ritu Lūriņu esam norunājušas veidu, kā varētu kustību attēlot klausītāja iztēlē. Es lūdzu nosaukt mūzikas skaņdarbu, kas viņai saistās ar kādu skatuves pieredzi, un tad aprakstīt, kas šīs mūzikas pavadītā notika viņas jutekļos, ķermenī, uz skatuves. Sāksim ar Ritas Lūriņas pašas piedzīvoto Anša Rūtentāla kustību teātra laikā. Pedagoģija ir viens no monogrāfijas “Latviešu modernisma teātris un žests”izpētes virzieniem. Grāmatas pielikumā var iepazīt pirmskara teātra skolu un studiju mācību programmas un plānus, tostarp slavenās Dailes 1. studijas apgūstamo priekšmetu sarakstu.

Šogad kā Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens” vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz šaubu un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu? Saruna ar topošo režisoru Ralfu Liepu, kurš festivālā iestudē Pētera Pētersona “Mirdzošais un tumši zilais”, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieriem Matīsu Ozolu un Gerdu Lapošku, kuri izstāsta jauna cilvēka stāstu izrādē “Pelēka vasara, saulaina ziema”. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens”, kas šogad notiks no 30. septembra līdz 8. oktobrim. Mērķis ir nedēļas izrāžu maratonā parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas radošo studentu darbus: gan laikmetīgās dejas horegrāfu, kino studentu īsfilmas. Topošo aktieru, režisoru, dramaturgu veidotās teātra izrādes. Šogad, festivālam kā vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz sevis apšaubīšanas un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu? Raidījumā iepazīstam trīs jaunu teātra profesionāļu veikumu un dzīves izjūtu. Nesen Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja “Pelēka vasara, saulaina ziema”, raidījuma otrajā daļā saruna ar izrādes veidotājiem Gerdu Lapošku un Matīsu Ozolu. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijas students, topošais režisors Ralfs Liepa festivālā “Patriarha rudens” piedalās jau otro gadu. Festivāla nedēļā Latvijas Kultūras akadēmijā lekcijās un sarunās tiks godināti Latvijas teātra leģendāri režisori –  Mihails Gruzdovs, Māra Ķimele, Pēteris Pētersons. Pētera Pētersona vārds šai plejādē īpašs arī tāpēc, ka viņš šogad ir jubilārs un vismaz sākotnēji Ralfa Liepas iestudēšanai izvēlētais darbs bija iecerēts kā veltījums. Izrāde “Mirdzošais un tumši  zilais” tiks spēlēta festivāla pirmajā dienā, 30. septembrī, Smiļģa mājā – Teātra muzejā. Jautāju Ralfam Liepam, vai viņam atliek laiks redzēt arī citu kolēģu veikumu, vai viņš ir redzējis Jaunā Rīgas teātra aktiera Gerda Lapoškas debiju režijā, izrādi “Pelēka vasara, saulaina ziema”? Kopā ar galvenās lomas iemiesotāju, aktieri Matīsu Ozolu, abi ir arī dramaturģiskā materiāla autori. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmiju jau pabeigušajiem Gerdam Lapoškam un Matīsam Ozolam vaicāju, vai viņiem ir interese redzēt patreizējo studentu veikumu “Patriarha rudenī”. Jauna mākslinieka šaubas vai apjukums var būt arī ir interesantākas par kāda cita mākslinieka šaubīšanos. Jo tā ir daļa no dinamiska procesa, par kura daļu, šai gadījumā ar teātra starpniecību, mums kā skatītājiem ir iespēja būt.

Nebūs maldīgs teiciens, ka vēl viens tikpat liels kosmoss, kāds paveras virs mūsu galvām, meklējams arī jūru un okeānu dzīlēs. Iespējams, ka šis otrs kosmoss ir vēl iespaidīgāks, jo ne jau visu par to zinām, un tam pietuvoties allaž šķitusi uzdrīkstēšanās, kas nes līdzi daudz risku. Un tomēr - zemūdens pētījumi joprojām vilina, un mēs joprojām uzzinām ko jaunu, ja ekspedīcijas veiksmīgi noslēgušās. Tāpat ir pretēji viedokļi, ka vajag likt mierā gan dvēseles, kuras gājušas bojā kuģu avārijās, gan to, kas palicis pāri no kuģiem un atdusas okeāna dzelmē. Raidījumā sarunājamies ar Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka arheologu, Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku Jāni Meinertu. Šajā vasarā daudzi sekoja līdzi notikumiem saistībā ar zemūdeni “Titan”, kurā atradās pieci cilvēki un kas nolaidās okeānā, lai pētītu slavenā kuģa “Titāniks” vraku. Tagad jau mēs zinām, ka šis stāsts beidzās traģiski, - visi pieci cilvēki gāja bojā, un no okeāna tika izceltas zemūdenes atliekas. Pētīt dziļus ūdeņus un ne jau tikai ar zemūdenēm vien - tas ir aizraujoši, bet vienlaikus bīstami un tehniski sarežģīti. Iedomājieties, cik daudzi un dažādi dziļi ūdeņi klāj zemeslodi, un tagad saprast, kur un ko meklēt, - tas varētu būt pārbaudījums. Tomēr zinātniekiem ir izstrādātas metodes, tāpēc jau vairākas desmitgades attīstās tāda nozare kā zemūdens arheoloģija. Kādas metodes tiek izmantotas šajā gadījumā un kādi interesanti atradumi pēdējos gados atklājušies mūsu pašu Baltijas jūrā?

Latvijas Kultūras akadēmijā šogad izstrādāti 12 jauni pētījumi kultūras mantojumā, un šīs jomas praktiķi savos pētījumos analizējuši plašu un šobrīd aktuālu problemātikas spektru. Raidījumā sarunājamies ar trim pētījumu autorēm – Sabīni Vītolu, Inetu Vaivodi un Samantu Kancāni. Absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija”, viņas savos darbos aktualizē gan to, kā mums labāk uztvert Latvijas un Baltijas vēstures smagās lappuses, gan uzdod jautājumu par teksta elementu nozīmi muzejos, gan skata, cik aizsargāta vai tieši otrādi – neaizsargāta – kultūra ir pašreizējos apstākļos, kad Ukrainā joprojām turpinās karadarbība. Samantas Kancānes pētījums “Okupācijas skaņas: Skaņu un skaņas mantojuma vieta un nozīme Latvijas un Igaunijas okupācijas muzeju ekspozīcijās” tiecas izzināt skaņas mantojuma jēdziena nozīmes un būtisko lomu Baltijas valstu okupācijas vēstures interpretācijas veidošanā, kura skaņas tiek izmantoti kā rīki, kas palīdz veidot vēsturiskā stāsta noskaņu un papildināt apmeklētāja pieredzi. Inetas Vaivodes pētījums “Teksta nozīme izstāžu veidošanā un eksponēto priekšmetu interpretācijā” pēta teksta teorētisko izpratni muzeju diskursā - teksta lomu muzeju izstādēs no apmeklētāju un izstādes veidotāju perspektīvas, to, kā teksts ietekmē izstādes satura uztveri un interpretāciju un kā izstādes veidotāji izmanto tekstveides līdzekļus, lai veicinātu eksponēto priekšmetu interpretāciju. Sabīnes Vītolas pētījums “Globālā pārvaldība kultūras mantojuma aizsardzībā militāra konflikta gadījumā” tiecas izpētīt, vai un kā kultūras mantojuma globālās pārvaldības principi tiek īstenoti Ukrainā (Krimā) kultūras mantojuma aizsardzībai militārā konflikta gadījumā, fokusējoties uz UNESCO organizācijas instrumentiem kultūras mantojuma aizsardzības veicināšanai militāra konflikta gadījumā.

Vai emocijas var saskaitīt, izmērīt un padarīt par daļu no socioloģiska pētījuma? Vai tik subjektīva cilvēka izpausme - emocijas - vispār ir izmantojamas kā dati? Un ko mēs varam pateikt par procesiem sabiedrībā, mērot emocionālo "temperatūru"? Kā mūsu smadzeņu darbība ietekmē mūsu rīcību un kā savukārt procesi sabiedrībā ietekmē to, kas notiek mūsu smadzenēs un kādas emocijas piedzīvojam? Ko nozīmē emociju socioloģija un kāpēc emocijas ir svarīgi pētīt? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējam kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas docenti, pētnieci Ivetu Ķešāni. Neiroloģisko traucējumu ārstēšana bērniem agrāk  kā laika gaitā radās izpratne, ka bērni ir nevis vienkārši “nepaklausīgi”, bet ka viņu uzvedība varētu būt saistīta ar neiroloģiskām problēmām. Tas viss jau pēc mirkļa. Pagājušā gadsimta 40. gados amerikāņu psihiatrs Leo Kaners, aprakstot ar autismu slimu bērnu uzvedību, lietoja terminu „mātes ledusskapji”, ar to pamatojot, ka autisma cēlonis ir mātes mīlestības trūkums minētajiem bērniem. Kad pasaulē sāka diagnosticēt dažādus garīgus un uzvedības traucējumus bērniem un kā to agrāk ārstēja, stāsta bērnu psihiatrs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs. Gan UDHS jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms, gan autisms ir seni uzvedības un garīgās attīstības traucējumi, kas var iedzimt no paaudzes uz paaudzi. Tās ir senas parādības cilvēka garīgās veselības laukā, bet to diagnosticēšana un ārstēšana ir jaunāku laiku vēsture. Tikai pagājušā gadsimta 80.- 90. gados varam runāt par mūsdienīgu minēto sindromu izpēti un  atbilstošu terapiju. 1845.  gadā tika izdots dzejolis bērniem par Nemierīgo Filipu, kurš pie ēdamgalda nevar nosēdēt mierā, Filips šūpo krēslu, tad krīt un līdz parauj galdautu ar traukiem un ar šādu savu dīdīšanos sanikno un apbēdina vecākus. Šo pantiņu var nosaukt par pirmo publikāciju, kur pieminēts Uzmanības deficīta sindroms, saka Ņikita Bezborodovs.      

Dievturība un japāņu šinto – divas kultūras, divas reliģijas, kuras savu apvienojumu radušas japāņu valodas zinātāja, gida un kultūras pētnieka Uģa Nasteviča personībā. Viņš šobrīd strādā pie latviešu tautas dziesmu tulkojuma japāniski, bet nesen viņa apgādā "Puzuri" iznācis bilinguāls japāņu haiku krājums, kurš papildināts ar audiogrāmatu, tapis izdevums arī Braila rakstā. Raidījuma sākumā izskanējušais dzejolis ir no nesen iznākušā bilinguālā krājuma “Japāņu dzeja”, tā izdevējs, atdzejotājs, raidījuma viesis un arī dzejoļa priekšā lasītājs ir Uģis Nastevičs. “Japāņu dzejas” atvēršanas svētki pavisam nesen tika nosvinēti Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, jo “Japāņu dzeja” – tie ir veseli divi atšķirīgi izdevumi. Viens – parastajā drukā, bet otrs – Braila rakstā, ko vēl papildina audio ieraksts, kurā iespējams dzirdēt kā šos dzejoļus japāniski lasa viesstudents Daiki Kobajaši no Odavaras Japānā, bet latviešu valodā – atdzejotājs Uģis Nastevičs. Un tā neparastā ziņa par neredzīgiem domāta “Japāņu dzejas” krājuma iznākšanu aizveda pie vēl neparastākas, daudzpusīgas personības. Uģis Nastevičs japāņu valodu apguvis pašmācības ceļā, izmantojot visai neparastas metodes, par kurām viņš pats pastāstīs sarunā. Internetā var uzmeklēt Uģa mājas lapu, tajā atklājas vēl viena viņa kaislība, un tā ir fotogrāfēšana. Lielākoties portreti, taču galerijā ir arī aerofoto, etnogrāfija. Tas ved pie nākamā Uģa interešu lauka: Uģis Nastevičs ir dievturis. Pie kam diplomēts, pirms diviem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijā sekmīgi aizstāvējis zinātnisko darbu kultūras teorijas doktora iegūšanai “Latviešu dievturība un japāņu šintō. Rituāli, to sakrālā telpa un tekstu salīdzinošā aspektā”. Latvijā mēs ik pa laikam piedzīvojam kādus brīnumus saistībā ar Japānas kultūru. Arī šogad, gaidāmajos 27. Vispārējos latviešu Dziesmu un 17. Deju svētkos kopkorī stāvēs Japānas – Latvijas mūzikas asociācijas koris “Gaisma” no Japānas, nesen viņi lepni  internetā publicēja iegūto 1. pakāpes diplomu. Latvijas sniega iedvesmota dzejniece Konno Mari pārsteidz ar japāņu tanku krājumu “Sniegs”, kas grāmatā iznāca atdzejots četrās valodās, tostarparī latviešu. Un kur no vēl Ināras Kolmanes filmas “Ručs un Norie” varone, skaistajā suitu tautas tērpā! Taču līdzīgi brīnumi reizēm notiek arī pretējā virzienā, kad kāds latviešu puisis top savaldzināts no japāņu ķīnzīmēm. Tieši tā tas esot noticis ar Uģi Nasteviču.

Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas ietekmē senās būves, dabas un arhitektūras pieminekļus. Par klimata pārmaiņām esam daudz runājuši, taču ir kāda mūsu dzīves joma, kura, šķiet, ir ļoti tālu no izmaiņām dabā, tomēr cieši saistīta ar tām. Nemateriālais kultūras mantojums - mūsu tradīcijas, paražas, veids, kā svinam svētkus, piekopjam senus amatus. Daļa šī mantojuma ir cieši saistīta gan ar gadskārtu ritējumu, gan to, kas atrodas apkārtējā vidē. Kā fenoloģiskās izmaiņas varētu mainīt šo mantojumu, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Ieva Vītola un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš. "Nemateriālo kultūras mantojumu veido piecas jomas: ir mutvārdu tradīcijas, ir spēles mākslas, ir arī paražas, rituāli un svētki un ir divas, kas vistiešāk saistītas ar klimata pārmaiņām, kur jau tagad redzam ietekmes, tās ir zināšanas un prasmes, kas ir saistītas ar dabu un visumu un arī tradicionālās amatniecības prasmes," skaidro Ieva Vītola. "Ja runājam par šīm zināšanām, kas saistītas ar dabu un Visumu, droši vien ir jāpieskaras tādai nemateriālā kultūras mantojuma jomai vai tradīcijām, kas ir laika pareģojumi. Ja mēs skatāmies, kas ir pierakstīts un kas glabājas latviešu folkloras krātuvēs un publicēts dažādās grāmatās, teiksim, laika pareģojumi - ir putenis, tad drīz sekos atkusnis. Vai tas tā mūsdienās īsti ir?" Vai, piemēram, ir pareģojums, ja Mārtiņos zosis staigā pa ledu, tad viņas Ziemassvētkos staigās pa dubļiem. Daudzas tādas lietas, uz ko vairs nevaram paļauties, tad droši vien var kaut kādas savilkt paralēles ar klimata izmaiņām." "Par paražām un svētkiem runājot, tās ir lietas, kur mēs dabas veltes izmantojam. Tūlīt pēc mēneša būs Lieldienas, pirms tam Pūpolsvētdiena. Jo vēlāk Lieldienas vai ir bijušas Lieldienas, kur pirms tam Pūpolu svētdienā nav vairs pūpolu, ar ko nopērties, jo ir jau izziedējuši, ir bijis agrāks pavasaris un siltākas, un tas vairs nav iespējams," turpina Ieva Vītola. "Vai, piemēram, aprīlis - sulu mēnesis. Faktiski jau pagājušajā nedēļā jau februāra vidū piedāvāja kļavu sulas jau Siguldas, Turaidas apkārtnē jau tecēja. Mēs redzam kaut kādas izmaiņas, kas skar tieši zināšanas un saistību ar dabu un Visumu." Vai prasmes izzudīs vai pārbīdīsies laiks - sulas tecināsim februārī? "Domāju, ka neizzudīs. Ar nemateriālo kultūras mantojumu ir tā, ka paralēlais nosaukums ir dzīvais mantojums un tur centrā ir cilvēks, un tātad cilvēka ziņā ir vai šīs tradīcijas uzturēt un saglabāt, vai arī pielāgot savām interesēm un vajadzībām," analizē Ieva Vītola. "Es domāju, ka tāda izzušana visvairāk varētu skart un kur būtu jāuztraucas, iespējams, ir amatniecības prasmes saistībā ar ūdeņiem, kur mums nāk dabas veltes no piekrastes zvejniecības, no jūras un upes. Ar piesārņojumu, ar kaut kādu zivju samazināšanos, kur mēs varam redzēt vai nu ir risks, ka, piemēram, piekrastes zvejnieka arods samazinās un izzūd cilvēki, kas tās prasmes prot. Vai, piemēram, arī zivis izzūd, līdz ar to kulinārais mantojums kaut kādā veidā ir apdraudētas ar kaut kādiem tradicionāliem ēdieniem, kas ir piekrastes teritorijās populāri." Kokļu izcelsme un spēles tradīcijas Kokļu renesanse sākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, aktivizējoties folkloras kopu kustībai. Popularizējot šo instrumentu, tas tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Par kokļu izcelsmi un to spēlēšanas tradīcijām stāsta etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Bez šaubām jau aizvēsturiskos laikos latvieši ir pazinuši kokli, kā to pierāda viņas nosaukums. Kokles vārds ir cēlies no 'kankles", kāda forma ir vēl uzglabājusies leišu valodā, un vēl vecāka forma ir bijusi "kantles", jo savienojums  ir tikpat latviešu un leišu, kā arī dažas izloksnes senprūšu valodā. Ja sīkāki apskata šo vārdu un nāk pie slēdziena, ka somi ir no baltu valodām patapinājuši savu kokles nosaukumu, salīdzinājumam - somu "kantele", igauņu "kannel" - un ja tas ir tā, tad ir interesanti novērot, ka latviešiem jau sirmā senatnē ir bijis pazīstams stīgu instruments, kas citām tautām varēja noderēt par paraugu," tā par  koklēm pagājušā gadsimta 20. gados publikācijās raksta latviešu valodnieks Jānis Zēvers. Skatot šī instrumenta izcelsmi, tā pirmsākumi ir meklējami aptuveni trīs tūkstošus gadu senā pagātnē. Senākais zināmais instruments glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un uz šis kokles ir iegrebts gadskaitlis "1710".  Kā  intervijā  teic Latvijas Universitātes profesors  etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, iespējams, šī kokle ir vēl senāka, jo tā ir atrasta Kurzemē, Raibenieku ciemā, kad kāds vīrs pēc Ziemeļu kara un  mēra epidēmijas beigām ir staigājis pa pamestajām, tad uzgājis šo kokli, kurā iegrebis minēto gadskaitli. Sarunā ar Valdi Muktupāvelu noskaidrosim kokles ienākšanu Latvijas teritorijā un šī instrumenta  nonākšanu Latvijas Kultūras kanona sarakstā.

Gadumija, lai kādā ikdienas skrējienā līdz tai nonākam, tomēr ir brīdis, kad atskatāmies un vērtējam paveikt, bet arī kaļam plānus un cerībām gaidām jauno un nezināmo. To arī darām raidījumā - Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rektori un Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāju Rūtu Muktupāvelu.

Anna Maskava, performanču māksliniece. Šī raidījuma mērķis ir caur mākslinieces pieredzi un konkrētiem mākslas darbiem – performancēm “Morketid”, “Animacy” un “Bangas” - iepazīstināt ar performances mākslu, kas aizvien noteiktāk ieņem vietu arī Latvijas mākslas scēnā. Anna Maskava ir fotogrāfe, apguvusi šo jomu Latvijas Kultūras koledžā, Rīgas Stradiņa universitātē un Voldas universitātes koledžā Norvēģijā. Aiz Polārā loka pavadītais laiks stiprinājis mīlestību uz Ziemeļu dabu un mītisko pasaules uztveri. Annas Maskavas radošā biogrāfija šobrīd vēl nav pārāk gara. “Morketid” Kalnciema ielas kvartāla galerijā 2019. gadā bija mākslinieces pašportretu sērija, tās nosaukumu no norvēģu valodas var tulkot kā “polārā nakts” jeb “tumšais laiks”, un tie runāja par depresijas pieredzi. Izstāde un matu mazgāšana – tā bija Annas Maskavas pirmā publiskāperformance – notika performances mākslas festivāla “Starptelpa” ietvaros. Viens no šī raidījuma mērķiem – caur konkrētas mākslinieces ceļu, konkrētiem darbiem, iepazīstināt ar  performances mākslas žanru, kas aizvien noteiktāk ienāk arī Latvijas mākslas scēnā. Festivāla “Starptelpa” rīkotājs ir Latvijas Perfromances mākslas centrs, un Annas Maskavas jau pieminētā pasniedzēja un izstādes “Morketid” kuratore Laine Kristberga ir arī Latvijas performances centra vadītāja. Pagājušā gada performances mākslas festivālā “Starptelpa” notika Annas Maskavas performance “Ouroboros Breath”. Mūziku šai performancei īpaši radījis komponists Andris Indāns - “Uzlēju sev virsū  9 litrus piena”. Par šo performanci Anna Maskava vēlāk rakstīs savā Facebook gada apkopojumā. “Pienam bija 2,5% tauku.” Trauslās robežas starp medializētu performanci un dzīvo izpildījumu ir tēma, ko Anna Maskava pētīja savā bakalaura darbā. Runājot par šī gada perfromances mākslas festivālu “Starptelpa” un tajā notikušo performanci “Animacy”, viņa uzsver tieši klātienes nozīmi. Pietuvošanās iespēju, ne tikai mākslā, bet arī kādā plašākā kontekstā. Mani sajūsmina arī kā garāks stāsts par performances “Animacy” tapšanu, nemitīgi sajaucas kosmiskie un personiskie nozīmes mērogi. Semiotika gliemezi atšifrē kā mūžības zīmi, bioloģija izskaidro tā hermofrodīta iedabu, taču Anna bērnībā piepelnījusies, lasot gliemežus nodošanai, un gliemeži ir viņas atgriešanās bērnības sajūtās. Lai šāda performance taptu, ir ļoti daudz jāzina, cita starpā arī ļoti praktiskas lietas – kā nodrošināt gliemežiem izdzīvošanu ceļā uz Mākslas akadēmiju, kur šogad notika festivāls “Starptelpa”. Šī gada janvārī Anna Maskava un Sandija Santa strādāja Sansusī labklājības rezidenču programmā, sadarbojoties ar Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīcas un  Aknīstes veselības un sociālās aprūpes centra iemītniekiem. Annas Maskavas un Sandijas Santas sadarbībā ar Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas un  Aknīstes veselības un sociālās aprūpes centra iemītniekiem tapušais mākslas darbs būs skatāms  augusta vidū, laikmetīgās kamermūzikas festivālā “Sansusī”. Mākslas zinātniece Laine Kristberga kopā ar Latvijas Performances mākslas centra kolēģēm strādā pie grāmatas, kurā tiks dokumentētas un komentētas  līdzšinējos festivālos “Starptelpa” notikušās performances.