Podcasts about liela

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Papīra rūpnieciskās ražošanas pirmsākums ir 1803. gads, kad Frogmoras dzirnavās Herfordšīrā, Anglijā iedarbina pirmo papīrmašīnu jeb nepārtrauktās darbības lentveida sietu, kas rotē pa apli, nodrošinot vienlaidus papīra loksnes ražošanu. Latvijas teritorijā šādu iekārtu 1849. gadā uzstāda Līgatnes papīrfabrikā. Papīrmašīnu darbina ūdens turbīna, bet izejvielas ir lini vai kokvilna. Tā kā savākt nepieciešamo lupatu daudzumu ir sarežģīti, bieži tiek rīkotas un pat presē izziņotas akcijas. Papīrrūpniekiem nākas intensīvi meklēt jaunas izejvielas, tā nonākot pie koksnes. Tā kā koksne bija viegli pieejams izejvielu resurss, papīrrūpniecība strauji attīstījās, sadaloties divās plašās nozarēs: izejvielu un paša papīra izgatavošanā. 19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā darbojas ap 10 papīra ražotņu – Rīgā, Bišumuižā, Juglā, Jaunciemā, Liepājā, Staicelē, Ogrē, Rankā, Slokā un lielākā – Līgatnē, kuras saražoto papīru eksportēja uz visiem pieciem pasaules kontinentiem. Rūpnieciskajā ražotnē papīrs ieguva jaunu – gludāku veidolu. Šķiedru baltums tiek iegūts, tās balinot ar hloru saturošiem savienojumiem. Tā kā koksnes šķiedras ir trīsreiz īsākas par tekstila šķiedrām, nācās pievienot vairāk līmvielas skābas dabas vielas – kolofoniju un alaunu, kas uzlaboja sasaisti ar šķiedrām. Šāds papīrs bija piemērots ātrai patērēšanai, tomēr to raksturoja zema ilgmūžība. Īsākas šķiedras, skāba vide izgatavošanas, balināšanas un līmēšanas dēļ bija cēlonis papīra dzeltēšanai, brūnēšanai, trauslumam un rakstītā teksta dzišanai. Pagājušā gadsimta 90. gados skābi saturošā papīra problemātiku plaši pētīja. Vairākas Šveices, Vācijas un Spānijas kompānijas izstrādāja metodikas un izveidoja automātiskas apstrādes līnijas: šķēla papīru slāņos, lai ielīmētu balsta starpslāni, mērca grāmatas speciālos šķīdumos vai ievietoja tvaika kamerās. Tas prasīja apjomīgus finanšu līdzekļus, turklāt solītajam simts gadu ilgmūžības pieaugumam realitātē izrādījās uz pusi īsāks ieguvums. Šobrīd pasaules lielākie arhīvi un bibliotēkas izmanto citu stratēģiju – tādu glabāšanas apstākļu uzturēšanu, kas palēnina visu vecošanas procesu norisi, kā arī digitālo kopiju izmantošanu. Latvijas valsts vēstures arhīvā vizualizējamas materiāla izmaiņas – no viduslaiku muižnieku  arhīvu gaišā un izturīgā papīra nonākot pie zemes un baznīcas grāmatu iedzeltenā, viegli lūstošā, un apstājoties pie brūnganajiem, jau gabalos sabirušajiem pasu reģistru un pauspapīra karšu fragmentiem. Pētniecībai šobrīd aktuālākais ir tieši rūpnieciskā perioda – skābi saturošais papīrs: baznīcas un zemes grāmatas, būvvaldes lietas, pagastvalžu pasu grāmatas, statistikas pārvaldes, apriņķu iesaukšanas komisiju un tiesu dokumenti. Šī arhīva daļa jau sākotnēji tikusi aktīvi lietota, piedzīvojusi kara un padomju represiju laikus un izraisa interesi mūsdienu vēstures un ģenealoģijas entuziastiem. Liela daļa šo dokumentu ir digitalizēti, tomēr daļa joprojām ir tikai papīra oriģināla formā. Izteikti brūnējušie un trauslākie dokumenti pirms izsniegšanas nonāk pie restauratoriem, kur piedzīvo plašu apstrādes ciklu, tā atgūstot daļu no savas jaunības. Prioritāti restaurācijā piešķir fondiem, kurus pēc viegliem labojumiem iespējams digitalizēt, tad dokumentiem, kuru bojājumi strauji progresē – trauslums, plīsumi, zudumi, tintes korozija vai izbalošana; kā pēdējie paliek tādi, kuru bojājumi ir neprogresējoši – ietecējumi, deformācija vai nodilums. Īpašs prieks ir tad, ja no maziem fragmentiem izdodas salikt salasāmu attēlu, kā, piemēram, 19. gadsimta beigu Ādažu draudzes plāna sīkos pauspapīra gabaliņus izdevās salikt pārskatāmā uzmērījumā. Taču dokumentu apjoms ir milzīgs un restaurācijas process sarežģīts, tāpēc arī Latvijas Nacionālā arhīva saglabāšanas speciālisti cīnās par dokumentu ilgmūžības paaugstināšanu, gan mēģinot noturēt klimatiskās normas glabātavās, gan dokumentus atbilstoši iepakojot un cerot iegūt jaunu, plašu, atbilstoša klimata ēku dokumentārajam mantojumam.

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.  

Liela tiesa uzmanības šonedēļ, kā tas ir jau pēdējos gados ierasts, pievērsta starptautiskām norisēm. Kā jau bija gaidīts, Krievijas diktators uz sarunām ar Ukrainas prezidentu neieradās. Bet tepat Latvijā arvien vairāk sāk pievērst uzmanību pārtikas cenu kāpumam, kura iemesli nav īsti skaidri, bet viens iespaids gan ir radies – pārtikas cenu ierobežošanas plāns, ar ko klajā nāca ekonomikas ministrs, laikam īsti nestrādā. Bet ministram tagad ir citas iniciatīvas par dažu ministriju apvienošana. Kopā ar žurnālistiem analizējam nedēļas aktualitātes. Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Liela tiesa uzmanības šonedēļ, kā tas ir jau pēdējos gados ierasts, pievērsta starptautiskām norisēm. Kā jau bija gaidīts, Krievijas diktators uz sarunām ar Ukrainas prezidentu neieradās. Bet tepat Latvijā arvien vairāk sāk pievērst uzmanību pārtikas cenu kāpumam, kura iemesli nav īsti skaidri, bet viens iespaids gan ir radies – pārtikas cenu ierobežošanas plāns, ar ko klajā nāca ekonomikas ministrs, laikam īsti nestrādā. Bet ministram tagad ir citas iniciatīvas par dažu ministriju apvienošana. Kopā ar žurnālistiem analizējam nedēļas aktualitātes. Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Liela daļa mūsu ikdienas darbību ir automātiskas - mūsu ķermenis un prāts tās ir iegaumējis, ļaujot mums atcerēties jaunas lietas. Taču, kā īslaicīgā un automātiskā atmiņa darbojas cilvēkiem, kuri pārcietuši dažādas slimības? Kas notiek mūsu galvās, kad mācāmies automatiskas darbības un kāpēc dažkārt atceramies vecus faktus, bet aizmirstam, kāpēc atnācām uz veikalu? Kas notiek ar mūsu ierastajām darbībām un neseno notikumu atminēšanos, kad kļūstam vecāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes  Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras pasniedzējs, VCA Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.   Vai dabas līdzekļi var palīdzēt asināt prāta modrību? Neviens vien līdzeklis aptieku plauktos sola uzlabot prāta darbību un atmiņu. Ginko, žeņšeņs, rozmarīns… Vai tiešām mēs savu atmiņu varam uzlabot, lietojot preparātus ar minētajiem augiem? Ko tie sevi slēpj un vai arī Latvijas dabā ir rodami augi, kas uzlabo atmiņu un cilvēka kognitīvās spējas, stāsts Rīgas Stradiņa universitātes Lietišķās farmācijas docētāja Inga Sīle. Āzijas floras pārstāvji žeņšeņs, divdaivu ginks, eleitorokoks, rožainā rodiola jeb zeltsakne jau izsenis ir atzīti kā atmiņu uzlabojoši ārstniecības augi, un izrādās, šīs senču zināšanas nav tikai mārketinga triks, bet tiešām šie augi ir labi izpētīti un to ķīmiskajā sastāvā atklātas vielas, kas palīdz labāk darboties mūsu atmiņai. Inga Sīle norāda, ka lignānu savienojumi šajos augos ir tie, kas veicina atmiņas uzlabošanos, bet šie savienojumi ir arī sastopami citos augos un ir arī atbildīgi arī par imūnsistēmu un palīdz hormonālās sistēmas darbībai. Nav vienas konkrētas vielas, kas vieno pieminētos augus. Katram augam  būs savas aktīvās vielas, kas labvēlīgi iedarbojas uz mūsu atmiņu. Inga Sīle vairākus gadus arī ir pētījusi Latvijas dabā augošos ārstniecības augus un šie pētījumi rezultējušies grāmatā „"Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Vai arī mūsu platuma grādos ir atrasti augi, kas uzlabi atmiņu? Latvijas florā nav daudz tādu, kas tiešā veidā uzlabo atmiņu, tie būs vairāk svešzemju augi, bet tos var kultivēt dārzos. Par izvēlēto grāmatu stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Šnē. Viņš izraudzījies detektīvstāstus un konkrēti par Šerloku Holmsu. Aicinājums izvēlēties kādu dārgumu grāmatu plauktā bijis grūts un izaicinošs uzdevums, jo ikdienā ir daudz jāstrādā ar literatūru un dažādiem pētījumiem par vēsturi un arheoloģiju. "Pēc pārdomām paliku nevis pie zinātniskas literatūras, bet pie daiļlitratūras. Nav nekāds noslēpums, ka ne viens vien arheologs un vēsturnieks ir arī detektīvromānu cienāts, tāpēc grībētu pievērst uzmanību vienam no saviem iecienītākajiem literārajiem tēliem - Šerlokam Holmsam," stāsta Andris Šnē.

Marta nogalē ceļu pie lasītāja sāk rakstnieka un tulkotāja Viļa Kasima romāns esejās "Svešuma grāmata", kurā autors, balansējot starp realitāti un iztēli, radījis literāri izsmalcinātu un dziļi personīgu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību. Kultūras rondo studijā tiekamies ar rakstnieku Vili Kasimu. Saruna par grāmatu, kurā arī subjektīvās pieredzes, ko nozīmē pārcelties no Ungurpils uz Rīgu, tad uz Londonu, tad – Barselonu, tad – atgriezties Latvijā. Liela daļa šīs pieredzes arī aprakstīta grāmatā. Ar mums kopā sarunā ir aktieris Gundars Āboliņš, kura lasītos "Svešuma grāmatas" fragmentus dzirdēsit raidījumā Radio mazā lasītava 20. aprīlī. "Es rakstīju diezgan instinktīvi šo grāmatu. Man pirmās esejas tika publicētas interneta portālos, šis tas arī žurnālos, un tad es sāku saprast, ka tur veidojās kaut kas lielāks par atsevišķiem stāstiem, atsevišķām esejām. Es izgāju no tā. Vienlaikus es apzinos, ka ir vēl viena lieta, kas ārzemju izdevējus mazāk interesē, proti, īsstāsti, īsformas. Mazāks risks, bet arī mazāka interese no pircējiem. Mēs varam paskatīties, cik Latvijā ir iznākušas īsstāstu grāmatas tulkojumā no citām valodām mūsdienu autoriem. Tādu ir ļoti maz. Lielākoties tie ir autori, kas jau ir zināmi romāniem," stāsta Vilis Kasims, kurš ir zināms arī kā literārais aģents. "Svešuma grāmata" ir atklāts mēģinājums atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai. Grāmatā ir svarīga arī tēva loma. "Viss sākās ar eseju par tēva nāvi, kuras uzrakstīšanai man vajadzēja aptuveni trīs gadus, jo es nevarēju. Zināju, ka es gribu par to uzrakstīt, bet ilgu laiku nevarēju nekādi saņemties tam pieķerties. Un tad vienā brīdī sapratu, kā tas varētu izskatīties, un uzrakstīju. Pēc tam saņēmu daudzus komentārus, ziņas no cilvēkiem, kurus bija uzrunājis šis stāsts, šīs atmiņas," atklāj Vilis Kasims. "Tajā laikā es jau daudz biju sācis domāt par sevi kā tēvu un par to, cik lielā mērā es līdzinos vai nelīdzinos savam tēvam ne tikai ikdienā, bet arī tēva lomā kā tādā. Vai tas, kā es izturos pret savu meitu, cik lielā mērā tur atbalsojas mana tēva pieeja, pasaules uztvere, pasaules redzējums. Drīz pēc pirmās esejas uzrakstīšanas, es sapratu, ka grāmata varētu noslēgties ar mani kā tēvu un līdz ar to būtu tāds kā ne gluži aplis, bet sava veida spirāle, kas ļautu izsekot dažāda veida tēva lomai. Un vienlaikus es arī atcerējos, ka mūsu sarunās ar manu tēvu viņš vairākkārt piesauca svešuma sajūtu, ka viņš jutās neiederīgs sabiedrībā, nevar atrast savu vietu tajā. Un tas bija tas, kur viņam jutos varbūt savā ziņā tuvāks. No otras puses, gribēju izsekot līdzi arī šim pavedienam." Viļa Kasima romānu esejās "Svešuma grāmata", kas sākas ar tēva nāvi un beidzas ar paša kā tēva pieredzi kopā ar meitu, izdevis apgāds "Latvijas Mediji". Izdevēju piedāvājums arī bijis darba žanrs - romāns esejās. "Man tas arī nešķiet kā vienkāršs eseju krājums, kurā ir viena eseja par vienu tēmu, otra par kādu citu saistītu tēmu un tā tālāk. Šeit tomēr ir kāds vienots stāstījums, ir savstarpēji saistītas gan atsevišķas esejas, gan kopējā doma par svešumu, par pieaugšanu, par tēva lomu, un līdz ar to man liekas, ka tas naratīva pavediens, kas tur cauri visai grāmatai, ja es to nosauktu par eseju krājumu, tas pazustu," vērtē pats autors.

Liela diena Eiropas Investīciju banka atklāj biroju Rīgā un cer uz ciešāku sadarbību ar publiskajiem un privātajiem partneriem Latvijā. “Gaisa satiksme”: Navigācijas sistēmu traucējumi lidojumu drošību neietekmē. Arī šodien pasaules akciju biržās turpinās kritums, kuru aizsāka ASV prezidenta Donalda Trampa ieviestie ievedmuitas tarifi.

Daniël oor Liela.

Gruzijā ielās aizvien iziet iedzīvotāji, kuri nav mierā ar promaskaviskās valdošās partijas “Gruzijas sapnis” izvēlēto valsts attīstības kursu. Liela protesta akcija gaidāma pirmdien, kad tiks atzīmēts 1991. gadā notikušais referendums par neatkarības atjaunošanu. Gruzijas piektā prezidente Salome Zurabišvili aktīvi dodas vizītēs pa Eiropas valstīm, lai situācija Gruzijā tur nezaudētu aktualitāti. Šonedēļ viņa bija ieradusies arī Latvijā un sniedza interviju LTV.

Nesen medijos izskanēja ziņas par autobusa lieluma asteroīdu, kas nākotnē varētu ietriekties zemeslodē. Lai arī šobrīd NASA ir izslēgusi šādu scenāriju, nav solīts, ka nākotnē šādi potenciāli bīstami kosmosa ķermeņi nevarētu skart mūsu planētu. Kādas sekas tas radītu un kā varam zināt asteroīdu trajektoriju? Par to studijā saruna ar IT speciālistiem, astronomijas entuziastiem Raiti Misu un Intu Ķešānu, kā arī sazināmies caur Zoom ar "StarSpace" observatorijas saimnieci Annu Ginteri. Skatot līdz šim uzņemtos attēlus ar Marsa pavadoņiem, kļūst skaidrs, ka tie nevarētu piedalīties debess objektu skaistumkonkursā – neregulāras formas, punaini un ar iedobumiem, pēc izskata tie vairāk līdzinās kartupelim, ne Mēnesim, ja gribam vilkt paralēles ar Zemes dabisko pavadoni. Šos abus pavadoņus atklāja amerikāņu astronoms Asafs Holls 1877. gadā, un tā kā Marss ir kara dievs romiešu mitoloģijā, jeb Arejs – sengrieķu mitoloģijā, tad, skatot seno grieķu mītus par Areja pēcnācējiem, šos pavadoņus Holls nosauca Areja dēlu vārdos – Foboss (bailes) un Deimoss (šausmas). Bet patiesībā šie debess objekti ir  miermīlīgi un nekaitīgi. Ar Deimosu un Fobosu raidījumā iepazīstina Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Kā varam lasīt tīmekļa vietnē astronomijas interesentiem „Starspace”, paņemot abu pavadoņu paraugus, ticis konstatēts, ka pavadoņu virsma ir ļoti tumša un tā atstaro tikai 5–7 % no saņemtās gaismas. To pamatsastāvā konstatēti primitīvi oglekļa savienojumi, kuru izcelsme ir meklējama asteroīdu joslas tālākajos apgabalos. Velkot paralēles ar Zemes pavadoni Mēnesi, arī Foboss un Deimoss Marsam ir pagriezuši tikai vienu pusi un abi atšķirīgu ātrumu uzlec un noriet. Kosmosa iekarotāju plānos ir nākotnē šos pavadoņus, konkrēti lielāko – Fobosu (aptuveni  Cēsu izmērā) –, izmanot kā dabisku vilcējspēku, nogādājot  kravas  turp un atpakaļ no Marsa.     

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Tiekamies ar LMS jauno vadītāju Juri Buškevicu, lai pārrunātu aktualitātes, nākotnes perspektīvas, medību saimniecības problēmas un prioritātes. Liela daļa sarunas par LVM rīkoto klātienes diskuciju par staltbriežu populācijas apsaimniekošanu. Juris atzīst, ka ar rezultātiem nav apmierināts. Ir pozitīvas tendences, bet tomēr viennozīmīga risinājuma nav. Konkursā balva no OUTDOOREXPERTS.LV - kāds no Recoil ieroču košanas līdzekļu flakoniņiem: https://outdoorexperts.lv/lv/mekl%C4%93t?controller=search&s=recoil Facebook grupa, kur meklēt un piedāvāt medību iespējas: Gribu medīt! https://www.facebook.com/groups/739968340083804 Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis māksliniekus Alīnu Grinpauku un Arnoldu Andersonu, kuru kopdarbs  izstādē „Adrenalīns” skatāms galerijā  ASNI. Personālizstādē Arnolds Andersons preparē savas atmiņas par bērnību 1990. gadu Rīgā,  reflektējot par šo desmitgadi caur seksualizētu skatījumu, kurā vienlaikus sastopas skaistais, neglītais, patīkamais un riebīgais. Asociācijas ar 90. gadu vidi un dažādajiem kultūras uzslāņojumiem izstādē rosina smaržu mākslinieces Alīnas Grinpaukas aromāti. Sadarbībā ar Arnoldu Andersonu, viņa jaunradījusi četras unikālas smaržu kompozīcijas jeb stāstus par uzaugšanu un pieaugšanu postsociālistiskajā Baltijā. Sarunā par bērnības atmiņām un mākslas  spēku, par ziņkāri un sapņiem kā galveno virzītāju, smaržu pasauli un noslēpumiem…. Kaspars Zariņš: Alīna, kur rodi drosmi iet nezināmā virzienā vai pēkšņi mainīt diapazonu no modes ilustrācijas uz tādu gaistošu, ēterisku lietu kā smarža? Alīna Grīnpauka: Tā ir liela un globāla ziņkāre. Man ir ļoti interesanti izprast lietas, tās analizēt un par tām stāstīt - pētīt un pēc tam caur to, kā es esmu izpratusi, par to runāt. Tev ir gadījies, ka tu zini, kā kāda smarža smaržo, bet uzsmidzinot to Arnoldam tā mainās (smejas)? Alīna Grīnpauka: Jā, protams. Mūsu ožas orgāns katram ir ļoti atšķirīgs, līdzīgi, kā mēs esam ļoti atšķirīgi. Katrs uztver aromātus ļoti dažādi. Arī uzpūšot aromātu uz atšķirīgiem cilvēkiem tas smaržo savādāk. Nesen bija interesants pētījums par to, ka cilvēka DNS spēj ietekmēt to, kā cilvēki uztver vienu un to pašu aromātu. Ļoti interesanti. Tā kā jums ir pieredze, dzīvojot rietumos, savu dzīvi vairāk plānojat šeit vai  gribētu būt multikulturāli un atrasties dažādās pasaules vietās? Alīna Grīnpauka: Man liekas, ka dzīvošana un bāzēšanās Latvijā mūsdienās nekādā veidā netraucē būt multikulturālam un daudz ceļot. Dzīvojot uz pusi Amerikā, uz pusi Latvijā, atgriešanās Latvijā man ir veids, kā atgūt spēkus, izelpot un arī mierīgi izdarīt darbu. Lielpilsētās tas paņem daudz vairāk enerģijas - ļoti daudz notikumu, troksnis, kas īstenībā nomāc. Iespējams, tas tāpēc, ka es nāku no Latvijas un esmu pieradusi pie miera, kurā darboties. Bet vai nav tā, runājot par karjeru, kad esi šeit, tomēr būt klātbūtnē tur, kur katls mutuļo, ir svarīgi? Alīna Grīnpauka: Protams. Ir jābrauc, ko mēs arī darām. Arnolds Andersons: Es tev pilnībā piekrītu. Desmit gadi Londonā bija superīgi un tā ir forša pieredze, bet pagaidām esmu šeit, ir jau trešais gads, un esmu ļoti apmierināts. Ir forši būt atpakaļ. Es domāju, ir veselīgi [ko] pamainīt ik pa laikam. Ja ir iespēja aizbraukt kaut kur citur un padzīvot tur kādu gadu, tad šī iespēja ir jāizmanto, tad atkal atpakaļ. Man tas no mammas, kura vienmēr saka “klausies, brauc, tev vienmēr ir mājas, bāze šeit”. Vai nav tā, ka tu esi šeit un tad aizbrauc, teiksim, atpakaļ uz Londonu vai citu lielpilsētu, un tev atkal tas ceļš ir jāizlauž kā ledlauzim, tas lēnām aizsalst? Arnolds Andersons: Jā, es domāju, ja ir ilgs laiks pagājis, tad iespējams, ka ir nedaudz jāpacīnās, lai tevi atkal ievērotu. Tajā pašā laikā, tas varbūt ir jautājums par attiecībām ar cilvēkiem, ar domubiedriem.

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

Par kādam tendencēm Latvijas kinematogrāfijā liecina šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominantu saraksts? Kultūras rondo studijā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas eksperte, Riga IFF radošā direktore Sonora Broka, Spēlfilmu un animācijas filmu komisijas eksperte, scenāriste, producente, Latvijas scenāristu ģildes valdes priekšsēdētāja Līga Gaisa un kinokritiķe Dace Čaure, kura piedalījās dokumentālo filmu atlasē. Protams, ir svarīgi ne tikai nominanti, bet arī procesi - finansējums kino nozarei, profesionālās ētiskas jautājumi kino uzņemšanā un tas, kā Latvijas spēs izmantot animācijas filmas "Straume" starptautiskos panākumus. 10. janvārī paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominanti. Par mūža ieguldījumu filmu mākslā balvu saņems latviešu režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu, informēja balvas rīkotāji. Visvairāk nominācijas – 12 – saņēmusi režisora Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilma "Marijas klusums" un 11 nominācijas daudzsēriju filma "Pansija pilī". Deviņas nominācijas – daudzsēriju filmai "Dumpis" un spēlfilmai "Mūžības skartie", savukārt spēlfimai "Cildenie" septiņas nominācijas. Animācijas filmu kategorijā ar septiņām nominācijām priekšā pārliecinoši izvirzījusies animācijas filma "Straume", savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar piecām nominācijām ir dokumentālā filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks". Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija, un laureāti tiks paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī 4. februārī. Sabiedrisko mediju portālā lsm.lv no rītdienas, 14. janvāra būs arī skatītāju balsojums par 2024. gada filmām. Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2024" nominantu saraksts.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules lielākajām valstīm iedzīvotāju skaita un ekonomiskā nozīmīguma ziņā, proti, Bangladešas Tautas Republiku. Analizējam tās politisko ekonomiku. Bangladešas iedzīvotāju skaits sasniedz 169 miljonus cilvēku un tās galvaspilsēta Daka ir šobrīd ir pasaulē ceturtā lielākā pilsēta ar tās vairāk nekā 23 miljoniem iedzīvotāju. Par Daku lielākas ir tikai Šanhaja, Deli un Tokija. Tokija ir pasaules rekordiste ar 37 miljoniem iedzīvotāju. Neskatoties uz Bangladešas izmēriem, tā ir viena no vismazāk tūristu iecienītajām valstīm pasaulē. Esam daudz runājuši par valstīm, kuras apmeklē vairāk cilvēku gadā, nekā tajās dzīvo, bet Bangladešas gadījumā ciemiņu skaits esot vien ap 125 tūkstošiem cilvēku. Respektīvi, uz 1300 Bangladešas iedzīvotājiem pienākas vien tikai viens tūrists. Nav jau valstī pārāk daudz apskates objektu. Bet vērtīgākais esot vēsturiskā mošeju pilsēta Bagerhata, kas bija kopš gadsimtiem aizmirsta Bagladešas džungļos un tādēļ saglabājusi unikālus musulmaņu viduslaiku arhitektūras piemērus. Bangladešas karogs ir līdzīgs jau minētās Japānas karogam. Līdzīgs ar to, ka karogā atrodama sarkana bumba un līdzīgi, kā Japānas karogā sarkanā bumba apzīmē sauli - jaunās valsts uzlecošo sauli. Bangladešas karoga bumba gan ir nedaudz nobīdīta pa kreisi, kas apzīmē asinsizliešanu, kuras rezultātā jaunā valsts radās. Visbeidzot, Bangladešas karogam ir zaļš, nevis balts fons. Zaļš, jo musulmaņu tradīcijās zaļā krāsa ir īpaša un apzīmē gan cerību uz jaunatni, gan zaļo dabu. Bengālijas iedzīvotāji vairāk nekā 90 procenti ir musulmaņi un tikai astoņi procenti ir hinduisti, lai arī valsts atrodas blakus Indijai. Bangladešā 99 procenti iedzīvotāju ir bengāļi pēc etniskās piederības. Un vēsturiski musulmaņi ienāca šajā Gangas un Bramaputras upju deltā tikai 10. gadsimtā. Tirgotāji un pravieši, protams, bija pirmie. Eiropiešu tirgotāji sāka ierasties vien 16. gadsimtā. Bengālija, kā Bangladešu pēc agrākā nosaukuma varbūt kāds atpazīst, pakāpeniski kļuva par daļu no Britu Indijas, lai arī hinduisti dzīvoja tikai Bengālijas rietumu daļā, kamēr vairākums austrumu daļā bija musulmaņi. Pēc tam, kad Indija ieguva neatkarību un tika sadalīta, Bangladešas teritorija kļuva par Austrumu Pakistānu, bet savstarpējās nesaskaņas pakāpeniski noveda pie tā, ka izveidojās Bengāļu neatkarības kustība, kas prasīja neatkarību. Neatkarība tika iegūta kara rezultātā tikai 1971. gadā. Jau 1975. gadā jaunā valsts piedzīvoja pirmo militāristu apvērsumu un neatkarību izcīnījusī Avami Līgu pie varas aizvietoja Bangladešas Nacionālistu partija. Valdība gan noturējās vien divus gadus, kad to atkal līdz pat 1991. gadam pārvaldīja jauna militārā hunta. Šajā gadā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas un vairāku secīgu vēlēšanu rezultātā vara regulāri mainījās starp Avami līgu un Nacionālistu partiju. Kopš 2008. gadā pie varas atradās demokrātiski ievēlētā Avami līga un no 2009. gada līdz pat 2024. gada jūnijam premjerministre Šeiha Hasina. Šeihas Hasinas demokrātiskums gan vairāk bija nežēlīga autokrātija. Tieši šobrīd Bangladešas sabiedrība lūkojas notiesāt bijušo premjeri un tās valdību par virkni noziegumu tās 15 valdīšanas gadu laikā. 700 cilvēki šo gadu laikā esot bez tiesas apcietināti vai nogalināti. Daļa no tiem – redzamākā politiskā opozīcija. 83 esot atrasti miruši, kamēr simtu liktenis vēl esot nezināms. Šī gada jūlijā miljoniem Bangladešas iedzīvotāju, primāri studentu, sacēlās pret Hasinas režīmu un faktiski to padzina. Proti, premjere aizbēga uz kaimiņvalsti Indiju. Šobrīd tiesāti tiek 11 bijušie valdības ministri, viens tiesnesis un valdības bijušais sekretārs. Visiem patlaban ir uzrādītas apsūdzības studentu protestētāju nogalināšanā. Bangladešas ekonomika gan pirms, gan Hasinas režīma laikā pēdējās divās desmitgadēs ir augusi par vairāk nekā sešiem procentiem katru gadu. Arī nabadzību oficiāli valstī ir izdevies samazināt vairāk nekā uz pusi – proti, cilvēku skaits, kam jāiztiek ar mazāk kā diviem dolāriem dienā, ir samazinājies uz pusi. Un te daļa no pozitīvās atbildības ir jāuzņemas arī vienīgajam Bangladešas Nobela prēmijas laureātam Muhamedam Junusam, kurš balvu saņēma 2006. gadā. Viņš bieži ir pazīstams kā “Visnabadzīgāko nabagu baņķieris” un viņa izcilība ir mikrokreditēšanas sistēmas izveide. Par šo shēmu sīkāk un par to, kā darbojas Latvijas iedzīvotājiem varbūt mazāk dzirdētās Islāma bankas, stāsta Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītājs Andris Strazds.

Šoreiz pievēršamies modei un tās dizainam. Aplūkojam ilgtspējīgas modes platformu “Bourzma” (Burzma) un tās rīkotu izstādi Tallinas ielas kvartālā ar nosaukumu “Bourzma Revival” jeb “Burzmas atdzimšana”, kas norisinās no 20. novembra līdz 14. decembrim. Lai pastāstītu ko vairāk gan par šo notikumu, gan idejām un sajūtām, kas virza dizainera darbu ielu modē, pie mums viesojas apģērbu dizainers Kaspars Mārtiņkrists, kurš ir dibinājis apģērbu zīmolu “The Cappis”, kas šobrīd arī ir daļa no Burzmas zīmolu kopienas. Liela daļa Kaspara ikdienas darba saistīta ar apģērbu pārveidošanu otrreizējai izmantošanai jeb to, ko angļu valodā var apzīmēt ar vārdu upcycling ― šis darbības virziens cieši saistīts ar mūsdienu ielas modes tendencēm.

Lambden expects to board the Sleep Train tonight for a five-course Dreamy Dinner. It will be enchanting! But things go awry once an unfamiliar sheep shows up beside him at an assembly featuring famed survivalist Bert Sheepwillis. Will Lambden get his five-course meal, or will he be relegated to another sleep vehicle that has gone through a difficult chapter? You'll have to listen to find out. If you LOVE THIS EPISODE, PLEASE SHARE IT! Thank you to PRESLEY for the super important reminder message at the beginning! Thank you to the many premium subscribers who supplied sound effects used in this story! Thank you to THEO, ANNABEL, JULES, MAX, AUTUMN, LIELA, WILLIAM, LINCOLN, NIXON, THOMAS, NOVA, LENI, HOLDEN, SAGE, DAVID, JAMES, SAM, LUNA, AMELIA, and TALLULAH! Get more of the stories you love, ad-free listening, and access Little Stories for Sleep--a bedtime podcast featuring brand new sleep stories--with Little Stories Premium! Join or GIFT a subscription at http://www.littlestoriespremium.com

Pēdas locītava ir viena no vai pat visnoslogotākā cilvēka locītava. Liela slodze, lielas problēmas. Kas būtu jādara, lai pasargātu pēdas no pārmērīgas slodzes, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro fizioterapeite Ilze Vindele-Strode un traumotoloģe ortopēde Evita Rumba. Turpinām jau iepriekš iesākto sarunu par pēdu veselību un atbildām uz klausītāju jautājumiem.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Vai zini, ka Silva Linarte, kura dzimusi 1939. gada 26. februārī Daugavpils novadā, bet mūžībā devusies 2018. gadā, bija izcila māksliniece un mākslas pedagoģe?   Liela daļa profesionālās mākslas sabiedrības Silvu pazina kā izcilu skolotāju un brīnišķīgu cilvēku, kurš izskolojis veselu mākslinieku paaudzi, pirms tam studiju laikā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā pārņemot vērtīgāko no Latvijas mākslas dižgariem. Sākotnējo izglītību Silva iegūst Sibīrijā, Krasnojarskas novadā. Jā, Silva bija viens no Sibīrijas bērniem, izsūtīta divu gadu vecumā ar ģimeni, uzaugusi izsūtījumā un Latvijā atgriezusies tikai 1961. gadā. Pēc atgriešanās dzimtenē topošā māksliniece absolvē Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un 1977. gadā pabeidz Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļu. Silva Linarte bija talantīga pedagoģe ar vairāk nekā piecdesmit gadu pieredzi profesijā. Mācījusi kompozīciju un gleznošanu Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (1961–1972), Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1972–1992), kas mūsdienās nes Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas vārdu, un Daugavpils lietišķās mākslas vidusskolā „Saules skola” (1992–2012), ko šodien pazīstam kā tagad MIKC Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolu “Saules skola”. Strādājot galvenokārt eļļas glezniecības tehnikā, gadu gaitā Silva Linarte izkopusi ieturētu, bet jaudīgu māksliniecisko rokrakstu. Mākslinieces radītās šķietami lakoniskās kompozīcijas atspoguļo līdz perfektumam izstrādātu krāsu un sajūtu saspēli, kas uzrunā ar neparastu māksliniecisko un emocionālo dziļumu, lielisku pelēkā pietāti un pārdomātu akcentu uzlikumu. Izstādēs Silva Linarte piedalījās kopš 1965. gada. Viņas mākslas darbi ir pārstāvēti publiskajās un privātajās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs (ASV, Zviedrijā, Kanādā, Vācijā). 2010. gadā Silva Linarte saņem Daugavpils pilsētas domes apbalvojumu “Goda daugavpilietis”. 2016. gadā kļūst par Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā laureāti. 2018. gadā māksliniecei piešķirts Latvijas Republikas “Atzinības krusts”. Rotko muzejs glabā ievērojamu Silvas Linartes radošā mantojuma daļu. 2008. gadā Silva bija viena no starptautiskā glezniecības simpozija “Marks Rotko 2008” uzaicinātajiem māksliniekiem. 2013. gadā Rotko muzejā bija skatāma vērienīga Silvas Linartes personālizstāde “Atspulgi”. Mākslinieces glezniecība ir plaši eksponēta vairākās Rotko muzeja krājuma izstādēs Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā un Lietuvā. 2018. gadā muzejs laida klajā māksliniecei veltītu biogrāfisku izdevumu sērijā “Latgalē dzimušu mākslinieku dzīvesstāsti”. Interviju un tās pierakstu veica mutvārdu vēstures eksperte, vēsturniece, Rotko muzeja Krājuma departamenta vadītāja Zane Melāne.  Kopš 2019. gada Rotko muzejs rīkoja glezniecības simpoziju “Silva Linarte”, aktualizējot viņas radošo mantojumu starptautiskajā mākslas kopienā. Simpozijs notika 3 reizes pēc kārtas, un nākotnē šo aizsākto formu ir iecerēts atjaunot. Visbeidzot, vai piefiksēji, ka šis ir mākslinieces jubilejas gads? Jā, šogad Silvai Linartei apritētu 85 gadi. Mākslinieces jubilejas gadā Rotko muzejs sarīkoja apjomīgu Silvas Linartes retrospekciju Paņevežas pilsētas galerijā. Šī izstāde ir nupat noslēgusies. Viens Silvas Linartes darbs ir iekļauts Rotko muzeja krājuma izstādē “Rotko atspulgi”, kas šobrīd aplūkojama Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Rotko muzejs turpina stāstīt par izcilo mākslinieci, izstāžu formātā atrādot Silvas Linartes mantojumu mākslas cienītājiem Latvijā un citviet. Gadu gaitā ir izveidojusies lieliska sadarbība ar mākslinieces dvīņu meitām Ilonu Linarti Ružu un Daci Pudāni, regulāri tiekoties izstādēs, izrunājot un kopā stāstot Silvas stāstu.

Mikromenedžments – kā tas ietekmē darbiniekus un kāpēc vadītājiem reizēm no tā ir tik grūti atteikties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Mikromenedžments - vadītājs ļoti cieši uzrauga savus darbiniekus. Viņš pievērš uzmanību vissīkākajām detaļām, kas saistītas ar uzdevumiem vai lēmumiem komandā vai organizācijā. Šādi vadītāji izvairās deleģēt pienākumus darbiniekiem, šādi vadītāji kļūst par vienīgo lēmumu pieņēmēju, norāda Jana Strogonova. Pētījumi rāda, ka divreiz biežāk darbinieki, kas saskaras ar šādu pārmērīgu kontroli, jūtas izdeguši. Raidījuma viešņas atzīst, ka ir jākontrolē darbinieki, bet arī jāciena viņi un jāuzticas viņiem. Eva Selga vērtē, ka šāda pārmērīga uzraudzība liecina par vadītāja neprofesionalitāti, viņa bailēm, ka cits zinās vairāk. Pastiprināta kontrole noved pie slikta rezultāta. Agnese Orupe norāda, ka sīkmanība un kontrole mazina darbiniekos motivāciju. "Nevar teikt, ka nevienam no mums nepatīk kontrole. Ir cilvēki, kuri jūtas ērti situācijā, ka viņiem cieši pasaka, kas tev ir jādara, kad tev ir jādara. Tādi cilvēki vairumā gadījumu nav problēmu risinātāji. Tādi cilvēki ir," bilst Agnese Orupe.  "Jāsaprot, ja tevi kāds mēģina pārmērīgi kontrolēt, ļoti bieži tas nebūs par tevi pašu. Var gadīties, ka cilvēkā ir problēma, ka kaut kāda iemesla dēļ ir nepieciešama šāda kontrole, bet visbiežāk stāsts nebūs par cilvēku, kuru kontrolē, bet to, kurš kontrolē," skaidro Agnese Orupe. "Ja raugāmies psiholoģiski, tika pieminētas bailes un trauksme, bet viena no emocijām, ko cilvēkiem ir visgrūtāk izturēt, ir bezpalīdzība. Tā parasti ir emocija, ko "monētas otrā pusē" regulē ar kontroli." Eva Selga atzīst, kā šādā situācija darbiniekam ir grūti vērsties pie vadītāja un teikt, ka šāds modelis viņam nav pieņemams, jo vadītājs ir varas pozīcijā un darbiniekam ir grūti paust savu viedokli, bet tas ietekmē pašpārliecinātību, profesionalitāti un noteikti pašapziņu. Jana Strogonova šāda situācija mudina iedzert visas "drosmes tabletes" un doties pie vadītāja uz sarunu. Agnese Orupe norāda, ka šāda saruna var līdzēt, jo cilvēki bieži neizprot, kā citi no malas redz viņa rīcību. Ja tas personības traucējumu līmenī, ja tas ir narcisms, vai nu ar to var sadzīvot, vai diemžēl jāmeklē cits darbs.

Nesen raidījumā iepazinām kukaiņu un putnu spēju orientēties apkārtējā vidē, kā skudra zina, kur tai mājas, vai vabole var apmaldīties, kā putns zina ceļu mājup. Šoreiz uzmanību pievēršam zīdītājiem - dažādiem meža zvēriem un viņu atstātajām pēdām un savstarpējai komunikācijai. Kā lācis, vilku bars vai aļņu ģimene atrod savu vietu mežā un vai arī viņi var apmaldīties, kādos gadījumos dzīvnieki dodas svešā teritorijā? Vai tie ir deguni, redze vai kādas citas maņas, kas ļauj dzīvniekiem noteikt savu atrašanās vietu un "kartēt" to? Skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Zinātnes ziņu apskats Starptautiskās kosmosa stacijas bēres jau saplānotas Nekas nav mūžīgs, arī slavenākā cilvēka radītā laboratorija tāda nav - pat tai ir piešķirts derīguma termiņš, un tas būs iztecējis 2030. gadā. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA nākusi klajā ar paziņojumu, ka Starptautiskās kosmosa stacijas bēres nodrošinās uzņēmums Space X. Šai kompānijai par uzdevumu uzticēts staciju izņemt no orbītas. Space X tiks piešķirti 834 miljoni dolāru, lai radītu iekārtu, kas, savienojoties ar staciju, palēninās tās orbītu, ļaujot tai nonākt Zemes tuvējā atmosfērā un iekrist Klusajā okeānā, vietā, ko mēdz dēvēt par kosmosa kapsētu. Šī pasākuma plānošana ir piecu lielu kosmosa aģentūru pienākums, tā ir gan Eiropas Kosmosa aģentūra, gan ASV ar NASA, Japāna, Kanāda un Krievija. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no retajiem projektiem, ja ne vienīgais, kurā Krievija aizvien sadarbojas ar Rietumvalstīm. Tekstila atkritumu pārstrāde Delavēras universitātes inženieri Amerikā radījuši tehnoloģiju, kas ļautu atkritumos izmesto tekstilu sadalīt arī tad, ja tekstils ir kompozītmateriāls.  Kad domājam par atkritumu šķirošanu, tad viens no galvenajiem principiem ir sadalīt to frakcijās - stikls pie stikla, plastmasa pie plastmasas, taču ar audumu ir krietni sarežģītāk. Liela daļa apģērba sastāv no dažādiem tekstilmateriāliem, piemēram, kokvilna ar pievienotu poliesteru. Šādu tekstilu atdalīt ir ļoti sarežģīti, īpaši, ja ir nepieciešams gala rezultātā iegūt otrreiz lietojamu materiālu. Tas, ko piedāvā Delavēras universitāte, ir ķīmiska reakcija, kas sadala audumu atšķirīgās molekulās, pat ja tas ir dažādu tekstilu atjaukums. Šo ķīmisko reakciju dēvē par mikroviļņu asistētu glikolīzi, kas ar karstuma un katalīzes palīdzību sadala lielākas molekulu ķēdes - polimērus - mazākās vienībās. Pētnieki lēš, ka šī tehnoloģija ļautu pārstrādāt 88% izmestā tekstila. Par to vairāk stāsta žurnāls NATURE. Skaitām stārķus! Šķiet, ka viens no Latvijas vasaras simboliem dabā ir baltie stārķi. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ziņot par balto stārķu ligzdām. Ziņojumi noderēs Starptautiskā balto stārķu ligzdu uzskaitei, ko Latvijā veic reizi desmit gados. Uzskaites mērķis ir sekot baltā stārķa ligzdojošās populācijas un ligzdošanas sekmju pārmaiņām Latvijā, skaidrot to cēloņus, sekot ligzdu novietojumam un pamatu pārmaiņām. 2014. gadā tika saskaitīti 14 000 balto stārķu ligzdu, bet pirmo reizi, kad šie putni skaitīti 1934. gadā, to bija krietni mazāk - 6750. Tātad populācija ir pamatīgi pieaugusi. Ziņojumus var iesūtīt portālā "dabasdati.lv".

Liela tiesa vēl padomju laikos uzstādīto liftu ir nolietojušies un tiem būtu nepieciešams kapitālais remonts, kuru izmaksas sniegsies desmitos tūkstošu eiro. Var arī uzstādīt jaunu liftu, bet tas būt vēl dārgāk. Remontēt, pirkt jaunu vai slēgt ciet? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē "Civinity" Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas vadītājs Gatis Roze, Rīgas namu pārvaldnieka valdes loceklis Mārtiņš Paurs, aktīvs rīdzinieks Romans Loginovs, kurš vēlas savai mājai jaunu liftu, un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Bīstamo iekārtu un metroloģiskās uzraudzības daļas vadītājs Nils Sproģis. Bīstamo iekārtu reģistrs liecina, ka ar katru gadu situācija pasliktinās. Latvijā ir ap 3800 liftu, kam jāveic drošuma novērtēšanas pārbaude. Pēc tās ir jāveido risku novērtēšanas vai samazināšanas plāns un tad attiecīgi var izvērtēt, kas ir izdevīgāk, liftu mainīt vai veikt remontu, skaidro Nils Sproģis. Mārtiņš Paurs norāda, ka lifta remonts neatrisinās to, ka tas joprojām būs padomju laika lifts. Remontā var ieguldīt, bet nevar paredzēt, kad atkal vajadzēs remontēt. Vidēji jauna lifta uzstādīšana deviņstāvu mājā izmaksātu 60000 eiro. "Izvēloties jaunu liftu, paredzam, ka garāku laika periodu ieguldījumi nebūs vajadzīgi," vērtē Mārtiņš Paurs. "Izvēloties jaunu liftu, var arī uzlabot ērtības, var paredzēt platākas durvis, kas ir būtiski jaunajām māmiņām. (..) Izvēloties jaunu liftu, var atrisnāt piekļūstamību un rodas iespējas piesaistīt finansējumu, piemēram no "Altum"." Kapitālais remonts būs apmēram par 20000 lētāks, bet ieguvumu ir mazāk, atzīst raidījuma viesis. Romāns Loginovs stāsta, ka viņš dzīvo 18 stāvu mājā un lifts tur ir nepieciešams. Šobrīd ir divi piedāvājumi, kas izmaksā ap 75 – 80 tūkstoši. Par līdzekļu piesaisti vēl diskutēs/ "Ir divi scenāriji – vai nu palielina ikmēneša rēķina maksu, vai arī dibina biedrību un piesaista "Altum" finansējumu," atzīst Romāns Loginovs. Lielākais izaicinājums – dažādas paaudzes un cilvēki nesaprot, ka tas ir kopīpašums, par kuru arī pašiem jārūpējas. Esošais lifts jau ir remontēts, pēdējais remonts izmaksājis jau 14 tūkstošus.  Gatis Roze nav optimistiski noskaņots un atzīst, ka jaunu liftu uzstādīt ēkā izvēlēsies tikai ap 10% iedzīvotāju. Lai tas notiktu, bieži vien ir nepieciešams vairāku gadu skaidrošanas darbs.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns. Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu. Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas. Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada. Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē. Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū. Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē. Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī. Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju. Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju. Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti,  konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem. Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem. Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā. Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas. Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme. Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā. Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju. Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm. Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents.

Raidījumā Pievienotā vērtība par nekustamo īpašumu - esam pārdzīvojuši procentlikmju kāpuma izbīli un šķiet, situācija pamazām sāk izkustēties no sastinguma punkta. Un arī par mākslīgo intelektu. Mājokļu piedāvājums palielinājies un pircēju interese ir liela, darījumos tas rezultējas reti, turklāt cenu korekcija tirgū notiek kūtri - tā par Rīgas mājokļu tirgu saka "Latio" savā tirgus apskatā. Un lai gan šobrīd, pēc "Latio" datiem, tikai pusē darījumu piesaista hipotēku, bankas jūt līdzīgu tendenci - ja ne reāli darījumi, tad interese augot.Stāsta Artis Zeiļa, bankas "Citadele" sadarbības partneru darījumu vadītājs. Pieaugusi arī iedzīvotāju ticība stabilai nākotnei. Bet vēl lielākoties tomēr notiek skatīšanās, nevis pirkšana, piekrīt arī "Swedbank" Hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Normunds Dūcis. Bet ko šāda situācija, kādu raksturo banku pārstāvji, ka tie, kas interesējas par hipotēkām, lielākoties tās varētu atļauties, tomēr izvēlas vēl nepirkt, nozīmē nākotnei? Vai tas nozīmē, ka veidojas sava veida uzkrātā interese, kura, pircējiem noticot, ka ir īstais brīdis, tad arī ienāks tirgū un pirks? "Citadelē" saka - visticamāk, jā, bet cik liela, grūti pateikt.

Apjomīgajiem kodolizpētes projektiem CERN nepieciešamas spējīgas iekārtas un, izrādās, tās var atrasties arī krietni tālu no Šveices, tepat Latvijā. Sākot ar šo nedēļu superdatori no vairākiem zinātnes centriem Latvijā pieslēgsies CERN tīklam un kosmisko daļiņu meklējumi notiks arī Latvijā. Kā tas notiks, kādām ir jābūt šīm iekārtām un kādiem mērķiem piešķirsim savus superskaitļotājus CERN, raidījumā Zināmais nezināmajā par sadarbību plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims, RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs Igors Makarkins un Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētniece Karina Šķirmante. Rīt, 5. jūnijā, gaidāmi nozīmīgi pasākumi - notiks federatīvā skaitļošanas centra “Latvia CERN CMS TIER2” atklāšana un Latvijas un CERN sadarbības memoranda parakstīšana. Noteikti esam pārmaiņu gaidās, un jāsaka - Eiropas Kodolizpētes centrs pats par sevi ir viens milzīgs inženierisks brīnums. Tas atrodas uz Francijas un Šveices robežas ar galveno biroju Ženēvas kantonā, un Lielā hadronu paātrinātāja (LHC) pasaules skaitļošanas tīkls (Worldwide LHC Computing Grid – WLCG) apvieno aptuveni 170 skaitļošanas centrus vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Vai tas ir būtiski, ka šādam tehnoloģiju milzim CERN ir arī daži datori, kas darbojas Latvijā? Toms Torims: Tas ir ļoti būtiski. Tas ir būtiski gan CERN, gan arī Latvijai un īstenībā visam Baltijas reģionam kopumā. Tas ir tāpat kā mūsu sportistu piedalīšanās, vienmēr izmantoju šo analoģiju, tas ir vai nu pasaules čempionāts hokejā, vai olimpiskās spēles, tas ir tas, ko mēs darām zinātnē, sadarbojoties ar CERN. Latvijai tas ir ārkārtīgi būtiski - spēlēt augstākajā līgā. Un CERN un zinātniekiem datu apstrāde ir ārkārtīgi svarīga, jo bez tās nevar "atkost" tos noslēpumus, ko mēs mēģinām saprast, šos Visuma noslēpumus, fizikas noslēpumus. Un, protams, ka tās jaudas, ko mēs lietojam CERN, viņas enerģija un intensitāte palielinās un tam ir vajadzīga lielāka apstrādes jauda. Tas datu apjoms, kas tiek apstrādāts CERN, ir apmēram līdzīgs tam, kas ir, piemēram, visiem google datiem kopā. Mēs runājam par petabaitiem, tāds liels skaitlis.  Tas ir nozīmīgi arī no tīri tāda Latvijas valsts tēla veidošanas, jo šis ir pa spēkam tikai ļoti tehnoloģiski attīstītām valstīm. Arī šī centra izveidē prasīja mums piecus gadus, un tas jau nav tāds joks, tas ir ļoti nopietns un sarežģīts tehnoloģisks risinājums. Tā kā mēs spēlējam augstākajā līgā un CERN ir uzticams sadarbības partneris Baltijā. Un skaidrs, ka tas tiek novērtēts no CERN puses.  CERN šogad svin 70. gadadienu un skaitļošanas centra atklāšana Latvijā ir viens no jubilejas pasākumiem mūsu reģionā. Liela apjoma zinātnes datu apstrāde, Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) zinātniekiem cenšoties atklāt jaunus fizikas fenomenus, notiks arī Latvijā, jo piecas Latvijas izglītības un zinātnes institūcijas kopējā tīklā ir apvienojušas savus augstas veiktspējas skaitļošanas jeb superdatoru resursus, kurus turpmāk CERN izmantos zinātniskajiem aprēķiniem. Kosmiskās zondes "Voyager" starpzvaigžņu telpā uzturēsies vēl vairākus tūkstošus gadu Kosmiskie izpētes aparāti „Voyager-1”  un „Voyager- 2” tika palaisti izplatījumā 1977. gadā ar domu izpētīt tālākās Saules sistēmas planētas  Saturnu un Jupiteru. Toreiz  paredzēja, ka kosmiskās zondes uzturēsies izplatījumā līdz 1981. gadam, taču vēl šodien tās atrodas kosmosā. Kā  sarunā atzīst datorzinātņu speciālists un Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills, tad zondēm prognozē vēl vairākus tūkstošus gadu ilgu eksistenci starpzvaigžņu telpā. Bet vispirms īss ieskats „Voyager” vēsturē. Abās kosmiskajās zondēs atrodas diskā ierakstīti vēstījumi par Zemes iedzīvotājiem – teikumi vairākās pasaules valodās, dabas skaņas un mūzika, sākot ar Mocartu un beidzot  ar Čaku Beriju. Līdz šim nav ziņu, ka kādas citas saprātīgas būtnes kosmosā šo informāciju būtu saņēmušas un reaģējušas uz to, bet viss vēl ir priekšā, jo šie senie izpētes aparāti vēl ilgi var uzturēties  miljardiem kilometru attālumā no Zemes.  

Daugavpilī vakar, 28. maijā, notika izrāde „Šķelšanās”. To kopīgi veidoja pētnieciskās žurnālistes no ‘'Re: Baltica” un Čehova teātris. Liela daļā no materiāla ir vākta tieši Daugavpilī. Rīga brauc pie Daugavpils, bet vai Daugavpils ir sadzirdējusi?

No 7. līdz 11. maijam Rīgā notiek "Latvijas Jaunās mūzikas dienas. Encore" - festivāls ar sešiem koncertiem. Ar šī festivāla māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Veismani un dziedātāju, vokālo pedagoģi Helēnu Sorokinu tiekamies Kultūras rondo studijā, lai skaidrotu, kāpēc bieži jaunradīta mūzika izskan tikai vienu reizi? Festivāla ietvaros izskanēs koncerti, kuros atskaņos vairāk nekā trīsdesmit latviešu komponistu darbus. Par festivāla vienojošo tēmu šogad ir izvēlēts "Encore", kas franču valodā nozīmē vēlreiz. Liela daļa mūsdienu mūzikas daudzviet Eiropā un arī Latvijā tiek atskaņota tikai vienreiz – daudzas lieliskas kompozīcijas pēc sava pirmā atskaņojuma nepiedzīvo nākamo. Lai arī šī gada Latvijas Jauno mūzikas dienu programmā ir gaidāmi vairāk nekā desmit Latvijas un pasaules pirmatskaņojumi, ar "Encore!" filozofiju pasākuma rīkotāji iecerējuši aktualizēt to, ka latviešu laikmetīgā mūzika ir pelnījusi būt daudz vairāk atskaņota un sadzirdēta.

Stāsta Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško Sinestēzijas neparastums un tās saistība ar papildu maņu aktivizēšanos liek domāt, ka tai pamatā var būt arī īpašas radošās spējas. Šo pieņēmumu pastiprina arī stāsti par slaveniem un ģeniāliem mūziķiem, rakstniekiem, zinātniekiem un māksliniekiem, kuri, iespējams, ir bijuši sinestēti, piemēram, komponisti Žans Sibēliuss un Olivjē Mesiāns, fiziķis Ričards Fainmens, mākslinieks Vincents Van Gogs un daudzi citi. Protams, šiem cilvēkiem nav doti testi, lai par to pārliecinātos, un par viņu sinestēzijas pieredzi var spriest pēc viņu pašu vai viņu laikabiedru atstātām liecībām. Piemēram, rakstnieks Vladimirs Nabokovs savu grafēmu-krāsu sinestēzijas pieredzi ļoti detalizēti apraksta savos darbos un arī intervijās. Rakstnieks kādā intervijā stāstījis, ka arī viņa sievai un dēlam ir bijusi grafēmu-krāsu sinestēzija, kas apliecina šī fenomena iedzimtību. Vēl viņš norādīja, ka viņiem visiem bijuši atšķirīgi krāsu fotismi noteiktiem burtiem. Par citu slavenu mākslinieku sinestēziju var tikai netieši spriest, piemēram, pēc laikabiedru liecībām var nojaust, ka mākslinieks Vincents van Gogs, iespējams, ir bijis sinestēts. Tajā pašā laikā ir arī pieņēmumi, ka daļa no slavenībām, kuri tikuši uzskatīti par sinestētiem, tādi nemaz nav bijuši, piemēram, komponists Aleksandrs Skrjabins - ka viņš savos skaņu-krāsu priekšnesumos tikai izmantojis sinestēzijas darbības principus, bet pats to nav piedzīvojis. Mūsdienās pētnieki dažādos pētījumos mēģina noskaidrot, vai tiešām sinestētu vidū ir vairāk radošo profesiju pārstāvju nekā nesinestētu populācijā. Un vai sinestētiem ir izteiktāka interese par mākslu. Tā kādā nesenā pētījumā pētnieki analizēja dažādu sinestēzijas veidu sinestētu radošās un vizuālās spējas, viņu interesi par mākslu un salīdzināja viņu sniegumu ar nesinestētu grupas dalībniekiem. Rezultāti liecina, ka sinestētu grupā tiešām biežāk sastopami mākslinieki, īpaši skaņu-krāsu sinestētu vidū. Skaņu-krāsu sinestēti arī uzrādīja lielāku iesaisti mākslinieciskajās aktivitātēs kopumā, savukārt telpiskā izkārtojuma sinestēti uzrādīja lielāku iesaisti tieši vizuālajā mākslā. Tomēr attiecībā uz radošajām spējām rezultāti nebija tik viennozīmīgi. Tikai grafēmu-krāsu un skaņu-krāsu sinestēti uzrādīja ievērojami augstākas radošuma spējas, salīdzinot ar nesinestētiem, taču tas bija vērojams tikai vienā no radošo spēju uzdevumiem. Kopumā sinestēti uzrāda augstākas vizuāli telpiskās spējās. Rezultāti arī liecina, ka sinestēti vairāk interesējas par mākslu nekā nesinestēti, un tas var nebūt saistīts ar viņu radošajām spējām. Var rasties jautājums, vai sinestēzija kādreiz traucē? Liela daļa no sinestētiem apgalvo, ka sinestēzija viņiem ne traucē, ne rada kādas īpašas priekšrocības. Tomēr ir atsevišķi sinestēti, kuri norāda, ka attiecīgais sinestēzijas veids noteiktās situācijās ir palīdzošs vai apgrūtinošs. Piemēram, vārdu lentas vai subtitru sinestētiem var būt labākas pareizrakstības prasmes, taču tā var būt traucējoša jaunu valodu apguvē, kad sinestētam ir nepieciešamība redzēt vārdus, bet viņi to nespēj, jo vēl nezina attiecīgo vārdu rakstību. Daži grafēmu-krāsu sinestēti norāda, ka viņiem sinestēzija palīdz atcerēties kodus vai tālruņa numurus, tā kā veidojas noteiktu krāsu asociāciju kombinācijas. Taču tajā pašā laikā tā var būt arī traucējoša gadījumos, kad dažādiem cipariem ir vienāda krāsa, un tāpēc tie jūk. Tomēr, ja jūs jautātu sinestētiem, vai viņi vēlas no sinestēzijas atbrīvoties, viņi gandrīz vienmēr atbildētu “nē”, saka Kembridžas Universitātes profesors un sinestēzijas pētnieks Saimons Barons-Koens. Ja sinestētiem atņemtu šo viņu unikālo spēju, viņi justos tā, it kā viņiem būtu atņemta viena maņa."      

Liela daļa diasporas latviešu kopā sanākšanu un godu notiek dienās, kad Latvijas valstij ir svarīgi vēsturiski datumi – vai tie būtu Baltā galdauta svētki maijā, novembra Patriotu mēnesis vai piemiņas dienas izkaisītas viscaur kalendārā – latviešu kultūra un tradīcijas iet vienā ritmā ar vēsturi. Taču kādas ir diasporas latviešu, īpaši jauniešu, zināšanas par Latvijas vēsturi un kāpēc vēstures zināšanas ir nepieciešamas, dzīvojot simtiem un tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas, diskutējam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības nodaļas vadītāja Inguna Role un Maskavas latviešu skolas vēstures skolotāja Ilze Renga.

17. martā Latgales vēstniecībā GORS un 23. martā Dzintaru koncertzālē pirmoreiz izskanēs Riharda Dubras cikla "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" pirmatskaņojums. Pianists Reinis Zariņš ir jaundarba tapšanas rosinātājs un būs arī pirmatskaņotājs. Reinis Zariņš: "Kad lūdzu Rihardam Dubram uzrakstīt man kādu skaņdarbu saistībā ar Lieldienām, es nepavisam negaidīju, ka no viņa ‘‘izlauzīsies'' tik nozīmīgs darbs kā šis koncerta apjoma opuss "Krustaceļa vīzijas. Gaisma". Rihards ar šo 15 daļu ciklu ir paplašinājis tradicionālo Krusta ceļa stāstu, uzsākot to jau no Zaļās Ceturtdienas vakara Ģetzemanes dārzā un iekļaujot nozīmīgu teoloģisku interpretāciju par Lielās Piektdienas notikumiem. Šis darbs ir patiešām nozīmīgs ieguvums pasaules klaviermūzikas repertuāram, un, līdzīgi kā vēl viena katoļa Olivjē Mesiāna Ziemassvētku meditācija klavierēm "20 skatieni uz jaundzimušo Kristu", arī Dubras meditācija par Kristus Krusta ceļu ir vienlaikus gan iespaidīgs koncertskaņdarbs, gan neaizmirstams garīgs svētceļojums". Tradicionāli Krustaceļa pieturvietu skaits ir14, dažreiz tomēr pievienota vēl 15. pietura – "Augšāmcelšanās". Riharda Dubras 15 daļu cikls paplašina tradicionālo Krustaceļa stāstu, iekļaujot nozīmīgu teoloģisku interpretāciju par Lielās Piektdienas notikumiem. Tai pašā laikā, vienīgie vārdi šai ciklā ir daļu ietilpīgie nosaukumi, un viss pārējais vēstījuma svars tiek pausts tieši ar muzikālu simbolismu, tai skaitā, ar ļoti skaidru pretmetu valodu. Dāvis Eņģelis ar Reini Zariņu runā par Riharda Dubras jaundarbu, Krustaceļa fenomenu un tā atšķirīgajiem veidoliem dažādās kristietības konfesijās, par to, kā vislabāk sagatavoties koncertam, kādas domas apsvērt, mazliet arī par Olivjē Mesiānu un viņa "20 skatieniem uz jaunpiedzimušo Jēzu", un dažādiem mākslas darbiem, kuros reflektēts par Krustaceļu.

Ar ieguldījumiem vērtspapīros Latvijā nodarbojas vien katrs simtais Latvijas iedzīvotājs, kas ir gaužām maz. Kāpēc tā, skaidrojam raidījumā Kā labā dzīvot. Vērtē Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks un programmas "Neatkarīgais investors" partneris un raidījuma "Jauni un bagāti" producents Valters Vestmanis. Sazināmies ar raidījuma Pievienotā vērtība vienu no veidotājām Rudīti Spakovsku. Kāda klausītāja dalās savā investēšanas pieredzē, ik mēnesi ieguldot 30 eiro. Raidījuma viesi vērtē, ka tas ir labs sākums un labāk ir darīt kaut ko, nekā neko. "Šādi vismaz galarezultāts būs, darot to ilgstoši," atzīst Kaspars Kaspars Peisenieks Valters Vestmanis koemtnē, ka "interesants veids, kā uz šo paskatīties, ir nevis, vai likt 100 eiro mēnesī ir labi, vai 30 ir labi, bet pavilkt to bildi nedaudz plašāk, bet saprast, kam īsti to naudu nolieku".  Viņš iesaka domāt, ka tie būs līdzekļi laikam, kad "galva un rokas vairs nevarēs uzturēt", respektīvi, pensijas gadiem. "Prognozēto pensiju var aprēķināt un liela daļa saprot, ka gribētu nedaudz labāku dzīvi. Ja mēs zinām, ko ar uzkrājumiem bankas kontā dara inflācija, saprotam, ka nevajag vienkārši krāt, vajag arī investēt. Kur un cik daudz, tas ir jautājums, kur vajag izglītoties, lasīt, pētīt grāmatas, varbūt kursus apmeklēt," bilst Valters Vestmanis. Cik vajadzētu mēnesī atlikt? Tvitera cienīga atbilde būtu - 10 - 20% no algas būtu tas, uz ko tiekties, lai saglabātu tādu dzīves līmeni, pie kāda pierasts šobrīd, lai pensionējoties nekristos dzīves līmenis uz pusi. Daudzi tur tomēr vienkārši bankā iekrājumus, lai arī daļu no tiem "apēd" inflācija. "Liela daļa tā arī dara. Pilnīgi līdz galam labi saimnieki saviem līdzekļiem tā neesam, kuriem ir līdzekļi," norāda Kaspars Peisenieks.  

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova  Mēs zinām, ka Ukrainā lieto t. s. kirilisko alfabētu, kura radīšanu tradīcija piedēvē kristiešu mūkiem Kirilam un Metodijam no Solunas, tagadējiem Salonikiem, taču cilvēki tagadējā Ukrainas teritorijā rakstīja arī pirms tam. 9. gs. beigās – 10. gs. sākumā dzīvojušais bulgāru mūks "Melnsvārcis Hrabrs" – vai varbūt "Drosmīgais Mūks" – traktātā "Stāsts par rakstzīmēm" (Сказание о писменех) raksta par trim nosacītiem slāvu rakstības attīstības periodiem: “Tātad vispirms slāviem nebija burtu. Pagāni būdami, viņi lasīja un zīlēja pēc svītrām un robiem (чръты и рѣзы, črŭty i rězy; 9. gs. tekstā, kuru dēvē par "Filozofa Kirila dzīvesstāstu", teikts, ka šādi slāvi bija pierakstījuši arī Jauno derību un psalmus). Kristījušies viņi mēģināja slāvu valodu rakstīt ar romiešu un grieķu burtiem bez sakārtošanas (безъ устроениа) – proti, nepielāgojot savas valodas fonētiskajām iezīmēm. Kijivas Sv. Sofijas katedrālē 11. gs. pirmajā pusē sienā ieskrāpēts alfabēts, kuru veido 27 burti: 23 grieķu un četri slāvu, iespējams, vietējais – rusu alfabēts. Arī jau 8. gs. ar Bizantiju slēgtie līgumi liecina, ka slāvu ciltīm bijušas alfabētiskas rakstības sistēmas, taču senākie saglabājušies rakstu pieminekļi rakstīti glagoliskajā un kiriliskajā rakstībā; austrumslāvu ciltīs izplatītāka bija pēdējā. Abu pamats bija Bizantijas grieķu rakstzīmes, alfabētu papildinot ar jauniem burtiem, no kuriem mūsdienu kiriliskajā alfabētā saglabājušies simboli skaņu "c", "č", "š" un "ju" apzīmēšanai; trīs pirmie nav atvasināti ne no viena grieķu alfabēta burta un to izcelsme joprojām ir mīkla. Ukraiņu alfabēta burti lielā mērā tādi izskatās vēl joprojām, tajā ir tikai divi burti, kuru sākotnējā kirilicā nebija: 16. gs. ieviestais burts skaņas "ґ" skaņas "g" apzīmēšanai un burts "ї", ar kuru apzīmē skaņu "ji". Rakstīts tika arvien vairāk, un burtu veidols laika gaitā mainījās, kļuva ērtāks ātrai rakstīšanai. Lielais lēciens uz nostabilizēšanos notika 1574. gadā, kad Ivans Fedorovs Ļvivā nodrukāja pirmo ukraiņu grāmatu – "Ābeci" – vai varbūt "Gramatiku": ne titullapas, ne priekšvārda nav. Grāmatas pirmajā lappusē ir alfabēts: 45 kirilicas mazie burti; tālāk nāk zilbes, vārdu locīšanas paraugi un mazi lasāmgabaliņi.   Kārtības ieviešanu baznīcslāvu valodas ukraiņu versijā uzņēmās augsti skolotais mūks un ārkārtīgi interesanta personība Meletijs no Smotričas jeb Meletijs Smotrickis. 1619. g. Ievē (Vievē tagadējā Lietuvā) iznāca viņa darbs "Slāvu gramatikas pareizā sintagma" ("Грамматіки славє́нскиѧ пра́вилноє Сѵ́нтаґма"): pamatīgs akadēmisks darbs ar nodaļām par ortogrāfiju, etimoloģiju (domāta morfoloģija), sintaksi un prosodiju. Meletijs ieviesa alfabētā jaunu burtu "ґ" skaņas "g" apzīmēšanai,  sistematizēja burta "й" lietošanu, patskaņu un līdzskaņu apzīmēšanu, lielo burtu lietošanu utt. Liela daļa viņa likumu joprojām ir spēkā. Tiesa, "Ґ" vietā praksē vēl ilgi rakstīja "кг". Kad Pēteris I 1708-1710. g. reformēja krievu rakstību, arī no ukraiņu alfabēta tika izvākti nevajadzīgie burti "ω", "ψ", "ξ", "ѕ", "v" un citi, sakārtota jotēto burtu rakstība. 19. gadsimtā tika ieviesti jauni burti: "і" "є" "ї",  izvākti vairāki ar krievu alfabētu kopīgie burti ("ы", "ь", "е", "ъ"). 1876. g. imperators Aleksandrs II aizliedza lietot ukraiņu alfabētu: cenzūras atļautie ukraiņu teksti bija jādrukā krievu alfabēta burtiem. Līdztekus bija mēģinājumi ukrainiski rakstīt latīņu burtiem. Lielākoties to darīja poļu autori, taču pirmā zināmā teksta, starp 1609. un 1618. g. Rakuvā (ciems Mazpolijā, Kelces apriņķī: tajā bija atļauta ticības brīvība, un tur bija apmetušies neparasta netrinitārā protestantisma jeb sociniāņu strāvojuma piekritēji) nodrukātās komēdijas "Tragedya Ruska", autors, domājams, bijis ukrainis. 17.-18. gs. Halīcijā latīņu alfabētā nodrukāti ukraiņu teksti atrasti pat Harkivā. Te jāpiemin, ka tās pašas Polijas-Lietuvas kopvalsts Baltkrievijas daļā latīņu alfabētu renesanses un Reformācijas gaitā – kopš 16. gs. – izmanto arvien vairāk, lielākoties katoļu autori: vairāki nozīmīgi 17. gs. baltkrievu teksti rakstīti tieši lacinkā. Lacinku baltkrievi lieto arī pēc iekļaušanas krievijas impērijā, kaut gan kopš 1859. g., kad latīņu alfabētā iznāca Mickeviča asi pretkrieviskās poēmas "Pans Tadeušs" baltkrievu atdzejojums, "rakstīt krievu valodā, pielietojot poļu alfabētu" (šāds bija impērijas cenzora formulējums) bija aizliegts. Lacinka ir baltkrievu atdzimšanas literatūras rakstība tās sākumposmā: tajā Kastuss Kaļinouskis drukā laikrakstu Mużyckaja prauda, kuram 1862. –1863. gados iznāca 7 numuri. "19. gs. baltkrievu valodas konkordancē 1" fiksēti 309 teksti lacinkā un 188 – kirilicā. (Kā rakstīja Baltkrievijā 2023. g. par ekstrēmistu atzītais 1884. g. mirušais dzejnieks Vincents Duņins-Marcinkevičs, 19. gs. sākumā Baltkrievijā ap 89,9 % iedzīvotāju bija analfabēti, un tikai 1 % no lasītpratējiem prata lasīt kirilicā.) 19. gs. vispirms Polijai iedalītajā Ukrainā, pēc tam arī Austrijai piešķirtajā tapa ierosinājumi pārcelt ukraiņu valodu uz latīņu alfabētu, attiecīgi, poļu un čehu versijā; abu gramatiku autori uzsvēra, ka vēlas panākt atbilsmi laikmetīgajai ukraiņu valodai un norobežoties no baznīcslāvu arhaikas un krievu ietekmēm. Par to rietumu apgabalos dzīvojošo ukraiņu vidē sākās ļoti asas diskusijas – nodēvētas par "alfabēta kariem" –, kurās uzvarēja viedoklis, ka kirilica ir nesaraujami saistīta ar ukrainisko identitāti. Taču ideja par pāriešanu uz latīņu alfabētu neizzuda: 1927. gadā lielajā pareizrakstības konferencē, kas notika Harkivā, par to runāja 2 dienas; par labu pārejai izteicās vairāki cienījami valodnieki, tostarp rakstnieks un profesors Maiks Johansens – viņš esot izteicies, ka tas jādara, lai ātrāk pārgrieztu maskavisko nabassaiti –, tomēr galīgajā balsošanā 20 bija par pāreju un 25 par palikšanu pie kirilicas, ar apsvērumiem, ka alfabēta maiņa būs ārkārtīgi dārga, nošķirs ukraiņus no krieviem un veicinās Rietumukrainas ukraiņu pārpoļošanos. Šajā konferencē tika izstrādāta vienota ukraiņu valodas pareizrakstība – tā saucamā "Harkivas" (jeb tālaika izglītības ministra Mikolas Skripnika vārdā "Skripnika") pareizrakstība, ieskaitot alfabētu, kurā bija 33 burti. Pareizrakstību apstiprināja valdība un Ukrainas Zinātņu akadēmija. Taču jau 1933. gadā tā tika aizliegta, pasludinot, ka šīs pareizrakstības mērķis esot ukraiņu valodas mākslīga nošķiršana no strādnieku un zemnieku masu un no krievu valodas. Tika izveidota jauna komisija, kura atmeta šo "mākslīgo norobežošanos", primitivizēja vārdu rakstību, likvidēja "nacionālistiskus pareizrakstības likumus, kas orientēja ukraiņu valodu uz poļu, čehu buržuāzisko kultūru". Viens no acīmredzot nacionālistiskajiem likumiem bija burts "ґ", skaņas "g" apzīmēšanai: tas no alfabēta tika izsvītrots un atgriezās tikai 1990. gadā. Bija vajadzīga "proletariāta valoda", tādēļ no ukraiņu valodas tika izdzēstas divskaitļa formas ("дві книзі" -> "дві книги"), no paralēlformām ("становисько" / "становище") atstātas tikai tās, kas sakrita ar krievu sastopamajām, no datīva un lokatīva paralēlformām ("святові" / "святу",  "серцеві" / "серцю", "сонцеві" / "сонцю", "у русі" / "у рухові") – tikai tās, kas sakrita ar krievu valodu. Aizgūto vārdu rakstība tika pārtaisīta pēc krievu šnites: nevis "Европа", "Еспанія", "Геллада", bet "Європа", "Іспанія", "Еллада"; nevis "Букарешт", "Кахівка", "Маріюпіль", "Озівське море", "Сіверський Дінець", bet "Бухарест", "Каховка", "Маріуполь", "Азовське море", "Сіверський Донець". Nevis "носталгія", bet "ностальгія"; nevis "моххамеданин", bet "магометанин". Un viss tikai sākās: tika nīdētas neatbilstošas sintaksiskas konstrukcijas: "капітал, що функціонує" nedrīkstēja rakstīt, pareizi bija "функціонуючий капітал"; "робота дома" bija nepareizi, pareizi – "робота на дому". Tika pārrakstītas vārdnīcas, lai tajās "atspoguļotos krievu valodas lietderīgā ietekme uz ukraiņu valodu", proti, vārdi, kas nesakrita ar krievu vārdiem, tika marķēti kā arhaismi, polonismi, mākslīgi radīti, novecojuši, masu runai neraksturīgi utt. Pie "аби" norādīts: "štamps, kas zaudējis stilistisku izteiksmību", un likts tā vietā lietot "щоб", pie "відбивач" – "mākslīga ukraiņu un krievu valodas nošķiršana, nacionālistiska tendence", tā vietā lietojams "рефлектор". 1980. gada akadēmiskajā izdevumā "Українське термінознавство" vārds "громада" minēts pie piemēriem apgalvojumam: "kā termini izmantoti tikai izloksnēs, dialektos lietoti vārdi, neveiksmīgi aizguvumi" u.tml., jālieto "община". "Zvaigznāja nosaukums "Великий Віз" tika pārlabots par vВелика Ведмедиця", vārds "городина" (dārzeņi, no "город – sakņu dārzs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "овочі", vārds "садовина" (augļi, no "cад" – augļu dārzs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "фрукти", vārds "живе срібло" (dzīvsudrabs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "ртуть", vārda "родзинки" vietā jālieto "ізюм". Vairāk nekā pusgadsimtu ilga šī ukraiņu valodas rūnīšana un sagānīšana. Neatkarību atguvušajā Ukrainā, vēl jo vairāk patlaban, kara laikā, sociolingvisti vēro pretēju procesu: bez norādījumiem no augšas sāk izzust vārdi un formas, kas sakrīt ar krievu valodu, piemēram, praktiski izzuduši ir vārdi "машина" un "дзвонити" – cilvēki saka un raksta "автівка", "телефонувати". Un tas ir vairāk nekā saprotams: kuram tad gribas, lai viņam būtu jelkas kopīgs ar “krievu pasauli".

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas analizējam Rietumāfrikā esošo valsti Togo. Togo Republikas nosaukums nāk no vietējās eve valodas un nozīmējot “upes otrā pusē” vai “māja pie jūras”. Portugāļi bija pirmie eiropieši, kuri ieradās Togo teritorijā vēl tālajā 15. gadsimtā, bet šeit viņi pastāvīgas apmetnes neizveidoja. Neatkarīgi no portugāļiem, Togo teritorija bija daļa no, tā saucamā, “Vergu krasta”, kuru no 16. līdz 18. gadsimtam kontrolēja dāņi. Jā, arī Dānija līdz 1803. gadam, kad faktiski stājās spēkā tās 11 gadus agrāk pieņemtais vergu tirdzniecības aizliegums, ir piedalījusies transatlantiskajā vergu tirdzniecības biznesā. Dāņu daļa gan visā vairāk nekā 12 miljonu cilvēku pārvietošanā no Āfrikas Rietumkrasta tiek rēķināta ap 1 procentu. Bet skaitliski tas tāpat ir vairāk nekā 100 000 cilvēku, kurus viņi pakļāva un uz kuru dzīvībām būvēja bagātību. Daudz labāks liktenis gan nepiemeklēja Togo iedzīvotājus arī pēc 1884. gada, kad tos pakļāva vācieši un izveidoja valsti ar nosaukumu Togolenda. Plaši iezīmējās vergu darbaspēka izmantošana vietējās kakao, kafijas un kokvilnas plantācijās. Vienlaicīgi gan jāsaka, ka vāciešu kolonisti padarīja Togo teritoriju par vienu no infrastruktūras ziņā attīstītākajām Āfrikas vietām, tostarp arī izbūvējot trīs dzelzceļa līnijas no galvaspilsētas Lomes. Pirmā Pasaules kara laikā visas vācu kolonijas tika atņemtas un konkrēti Togolenda 1922. gadā tika sadalīta starp britiem un francūžiem. 1956. gadā britu Togo teritorijas pēc referenduma iekļāvās Ganas teritorijā, bet Togo pēc neilgas būšanas Franču Savienība četrus gadus vēlāk Togo pasludināja neatkarību. Pirmais prezidents pēc neatkarības bija Olimpio, kuru 1967. gada apvērsumā personīgi esot nogalinājis nākamais diktators Gnasin-gbe Ejadema. Viņš arī valdīja līdz 2005. gadam, kad nomira un pie varas nāca viņa dēls. Tieši Faure Gnasin-gbe arī sāka ieviest demokrātiskas reformas un valsts kļuva par puslīdz funkcionējošu demokrātiju. Runājot par Togo sociālekonomisko situāciju, jāmin, ka valsts ir viena no tām, kurās iedzīvotāju vidējie ienākumi gada laikā nesasniedz pat 1000 eiro. Un Togo ir visbiežāk atrodama starp ANO Tautas attīstības indeksa zemāk novērtētajām valstīm pasaulē. Valsts sniegums virknē rādītāju ir pat katastrofāli zems. Un te gandrīz vai retorisks jautājums – ko gan var gribēt valstī, kurā gandrīz 40 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem. Milzīgais jaunu cilvēku skaits valstī rada nepieciešamību pēc sabiedrības un valsts rūpēm par mazajiem cilvēkiem. Un tas, protams, patērē laiku, enerģiju un naudu, kuras jau tāpat pārāk daudz nav. Rezultātā Togo iedzīvotāji aktīvi cenšas izdzīvot esošajā situācijā un daudzas no to ekonomiskajām praksēm ir neētiskas vai pat klaji noziedzīgas. Tiek rēķināts, ka apmēram 30 procenti no bērniem valstī cieš no hroniska bada. Attiecīgi, ne vecāki, ne ciemati, ne valsts nav spējīgas par tiem pienācīgi parūpēties. Valsts piedzīvoja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu no 1960. līdz 2010. gadam, kas ir izraisījis to, ka trīs piektdaļas valsts iedzīvotāju tagad ir bērni vai jaunieši. Sagaidāms, ka iedzīvotāju skaits Togo tikai turpinās pieaugt. Bezdarba līmenis, nabadzība un izglītības trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem šādai situācijai. Valsts saskaras arī ar ārkārtīgi augstiem zīdaiņu mirstības rādītājiem. Gandrīz 40 no katriem 1000 dzimušajiem bērniņiem nomirst. Salīdzinājumam, statistikas rādītājs Latvijā ir nepilni 5 bērniņi no 1000 dzimušajiem, kamēr Afganistāna ir pasaulē līderpozīcijā ar 103 mirušiem bērniem no 1000 dzimušajiem. Šie visi faktori ietekmē arī paredzamo dzīves ilgumu. Togo tas ir 71,7 gadi, kamēr Latvijā dzimušajiem tiek paredzēts 76,2 gadus ilgs mūžs. Pasaulē pirmajā vietā ir Monako, kur šobrīd dzimušie varētu vidēji nodzīvot līdz pat 89,6 gadiem. Vēl jāmin, ka Togo vidējais valsts iedzīvotāju vecums ir tikai 20,5 gadi. Tiek rēķināts, ka Togo valdība nodrošina apmēram tikai ceturto daļu no resursiem, kas būtu nepieciešami pilnvērtīgi funkcionējošai izglītības sistēmai. Un te runa beigās nav tikai par infrastruktūru, bet arī par kvalificētu skolotāju trūkumu uz tik lielu bērnu skaitu, sevišķi lauku reģionos. Rezultātā Togo ir arī skumjš rādītājs attiecībā uz lasītprasmi, sevišķi sieviešu vidū gandrīz puse no valsts iedzīvotājām neprot lasīt un rakstīt. Vēl vairāk - ceturtā daļu meiteņu izprecina pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Togo ekonomika primāri ir agrāra. Togo skaitās fosfātu ieguves un eksporta lielvalsts pasaules mērogā. Šo resursu plaši izmanto mēslojuma ražošanā. Bet arī tā cenu kāpumi un kritumi dramatiski ietekmē valsts ekonomiku, sevišķi kopš 1990.gadu sākuma. Naftas produkti un degviela tagad ir lielākais eksporta produkts. Lauksaimniecības sektorā Togo ir nodarbināti apmēram 60 procenti iedzīvotāju. Un tas ienes gan tikai apmēram 30 procentus no eksporta ienākumiem. Liela daļa lauksamniecībā strādājošo ražo vien paši savai iztikai. Valstī ir uzlabojies privatizācijas process, bet apmēram 1,2 miljardus eiro nelielā valsts budžeta caurspīdīguma problēmu dēļ, infrastruktūras trūkuma, politiskās nestabilitātes un vispārējā perspektīvas trūkuma ekonomikā dēļ, ārvalstu investori netiecas investēt Togo. Kādēļ ārvalstu investīcijas ir tik nozīmīgas daudzām pasaules valstīm, skaidro Minijuss Talindis, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes lektors.

Jaunlatvieši un tautiskās atmodas laikmets Latvijā, pirms analizēt sīkāk latviešu literārās kultūras attīstību šajā laikā, iezīmēsim 19.gadsimtu kā vienotu laika plūdumu, pieminot iepriekšējo paaudžu veikumu, sabiedrības modernizāciju,  arī to, ka ekonomiskais stāvoklis apsteidza  intelektuālo. Kā jau esam darījuši arī iepriekš, noslēdzot vai uzsākot jaunu posmu literatūras un grāmatniecības attīstībā, iezīmējam un izceļam svarīgāko  konkrētajā  vēstures periodā. Šoreiz mūsu uzmanības lokā 19.gadsimta 50. – 90.gadi – tautiskās atmodas laikmets Latvijā un jaunlatvieši. Ar savām atziņām dalās vēsturnieki Gints Apals un Mārtiņš Mintaurs, aicinot 19. gadsimtu skatīt kā vienotu laika plūdumu, neierobežojot desmitgadēs. Tieši Gints Apals rosina paskatīties uz 19. gadsimta procesiem kopumā, kas noslēdzas ar 1905.gada revolūciju. Liela nozīme  šajā laikā sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām, kas nes līdzi arī politisko elementu, bet primāri sociālo un ekonomisko. Lai arī šajā reizē neizceļam nevienu konkrētu izdevumu vai autoru, Mārtiņš Mintaurs sniedz kopsavilkumu, ko jaunlatviešu ietekme panāca un kā tas iespaidoja visu latviešu literārās kultūras  attīstību vēlāk  arī sociālisma ideju periodā, arī jaunās strāvas periodā 19.gadsimta beigās.

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Kultūrā iedibinātā prakse kādam novēlēt "Daudz laimes dzimšanas dienā!" meklējama senos laikos. Arī apsveikuma veids ir attīstījies no dažādu kultūras un vēstures tradīciju sintēzes. Senatnē Austrumu imperatori bija uzsākuši tradīciju rīkot svētkus dzimšanas dienās. Hērodots (5. gadsimts p.m.ē.) rakstīja, ka cilvēki Senajā Persijā svin savu dzimšanas dienu, ja tur nav citu svētku dienu. Atcerēsimies, ka Senajā Grieķijā pazina ciklisko laiku: vienu Olimpisko gadu veidoja četri astronomiskie gadi. Savukārt lineāro laika skaitīšanu pazina romieši, ko pēc savas tradīcijas vēlāk turpināja kristīgā baznīca un gada ritmu veidoja baznīcas svētki. Kristīgajā kultūrā, kuras aizsākuma gadsimtos dominēja askēze, svinības uzlūkoja kā lieku greznību. Aleksandrijas Origens (apm. 185–253) aicināja kristiešus atturēties no dzimšanas dienu svinēšanas, jo tā esot pagānu paraža. Viduslaiku Eiropā tika atzīmētas karaļu dzimšanas dienas, tās svinēja pilīs ar mielastu. Ierindas cilvēku dzimšanas datumus priesteri sāka pierakstīt samērā vēlu. Pēc reformācijas cilvēku uzskaite tika regulēta baznīcas grāmatās ar dzimšanas un miršanas atzīmi, bet pat tajās datumi dažkārt ir izdzisuši. Tomēr ir dažas norādes, ka, iespējams, kāda veida dziesmas tika dziedātas agrīnā vēsturē. Bet nav bijis pietiekami daudz pētījumu, lai apstiprinātu šo jautājumu. Jāpiemin, ka pat mūsdienu sabiedrībā dažas reliģiskās grupas nesvin dzimšanas dienas, izņemot varbūt reliģiskās grupas dibinātāju.   Vēl šodien Tuvo Austrumu kultūrā sakarā ar bērna piedzimšanu tiek nokauts mājdzīvnieks, kā to nosaka reliģiskie priekšraksti – ka piedzimšana ir svētku brīdis ģimenē un tas ir jāsvin ar mielastu. Tuvāk pie mūsdienu prakses Daudzās senajās kultūrās, tostarp grieķu un romiešu, dzimšanas dienas tika uzskatītas par galvenajiem notikumiem, ar dāvanām un laba vēlējumiem. Laika gaitā attīstījās arī apsveikuma formas un novēlējumi gaviļniekam dzimšanas dienā. 19. gadsimtā modernās sabiedrības veidošanās laikmetā vēlējums "Laimīgu dzimšanas dienu!" ieguva popularitāti un izplatījās izglītotās sabiedrības vidē. Frāzes "laimīgs" un "dzimšanas diena" jau tika regulāri lietotas, lai sazinātos par prieku un pieminētu cilvēka dzimšanas gadadienu. Šo frāžu apvienošana frāzē "Sveicu dzimšanas dienā!" kļuva par īsu un vispāratzītu veidu, kā novēlēt kādam daudz laimes dzimšanas dienā un izbaudīt šo īpašo dienu. Vairumā gadījumu, ja kādam dzimšanas dienā nepasaka "Sveicu dzimšanas dienā!", tas būtiski cilvēka dzīvi it kā neietekmē. Tomēr dzimšanas dienas atpazīšana un laba vēlēšana tiek uzskatīta par pieklājīgu un jēgpilnu žestu. Novēlot kādam "Laimīgu dzimšanas dienu!", jūs izsakāt atzinību par viņu īpašo dienu un simboliski pievienojaties viņa patīkamajam notikumam. Cieņa pret cilvēku viņa dzimšanas dienā var uzlabot sakarus un veicināt veselīgu sociālo klimatu. Liela daļa cilvēku, kas nodarbojas ar sociālajiem medijiem, ir radījuši jaunu veidu  šāda veida apsveikumiem – respektīvi, "Daudz laimes dzimšanas dienā!" kļuvis par "Laimīgu dzimšanas dienu!", nereti lietojot angļu valodā pieņemto vēlējumu, kas kļuvis internacionāls: "Happy Birthday!" Analizējot šo sveicienu, mēs iegūstam ainu – cilvēkam ir viena piedzimšanas diena un daudzas jo daudzas dzimšanas dienas kā ikgadēja reference uz šo vienu pašu svarīgāko. Un tagad par slaveno dziesmu Dziesmas "Daudz laimes dzimšanas dienā!" pirmsākumi meklējami 1893. gadā, kad Mildreda Hila, bērnudārza audzinātāja Luisvilā, Kentuki štatā, izveidoja tradīciju bērniem ar dziesmu sveicināt dzimšanas dienā gaviļnieku. Saglabājies stāsts, ka dziesma radās spontāni, ieliekot jaunu sveiciena tekstu sen zināmās dziesmas "Labrīt tev!" melodijā. Melodija ar tekstu dziesmai "Happy Birthday to You" pirmo reizi drukātā veidā parādījās 1912. gadā. Nevienā no dziesmu "Daudz laimes dzimšanas dienā!" dziesmu vārdiem nebija iekļauti titri vai autortiesību paziņojumi, līdz uzņēmums "Summy Company" reģistrēja autortiesības 1935. gadā. 1988. gadā "Warner/Chappell Music" par 25 miljoniem ASV dolāru iegādājās kompāniju, kurai piederēja autortiesības, un dziesmas "Happy Birthday" vērtība tiek lēsta 5 miljonu ASV dolāru apmērā. Tās autortiesību termiņš beigsies 2030. gadā. Tāpēc dziesmas neatļauta publiska atskaņošana ir nelikumīga, ja vien netiek maksāta autoratlīdzība…   2010. gada februārī autoratlīdzība par vienu lietošanu (piemēram, filmās un citos pelnošos projektos) bija 700 ASV dolāru. Ir uzskats, ka tā ir visvairāk pelnošā dziesma vēsturē. Interesanti, ka Eiropas Savienībā dziesmas autortiesības beidzās 2017. gada 1. janvārī. Laimes vēlējums latviski Nupat atzīmējot Raimonda Paula dzimšanas dienu, sociālajos medijos bija arī latviskais variants apsveikumam. Jo latviešu sabiedrībā ir tāda kā goda lieta ne tikai uzdziedāt internacionālo "Happy Birthday to You", bet vienmēr sākt ar latvisko laimes vēlējuma dziesmu ar trim pantiem "Daudz baltu dieniņu!", kuru sacerējis komponists Jēkabs Graubiņš 1935. gada 30. decembrī. Paldies viņam par latvisko versiju dzimšanas dienas bērniem!  

For episode 60 it's a special episode on the actual greatest band in the universe (The Cure, obviously), to celebrate our guest's new book, Curepedia - An A-Z Of The Cure which is out now! This month music journalist, author, DJ, & podcaster Simon Price joins us to talk about Mojo Magazine's Why Can't I Be You, a cd of Cure covers from January 2021. Simon is another of the music journalists who's work Colin grew up reading in Melody Maker, and is now a member of the Chart Music podcast team along with our previous guest Neil Kulkarni.The cd's full tracklisting is -1 - Dinosaur Jr - Just Like Heaven2 - The Wedding Present - High3 - Luna - Fire In Cairo4 - Frankie Rose - Play For Today5 - Phoebe Bridgers - Friday I'm In Love (Recorded At Spotify Studios NYC)6 - A.A. Williams - Lovesong7 - Cowboy Junkies - Seventeen Seconds8 - Tricky - The Love Cats9 - Akala - I Don't Know10 - Strange As Angels - The Walk11 - The Separate Ft Mark Lanegan - Close To Me12 - Liela Moss - Prayers For Rain13 - 8:58 Ft The Unthanks - A Forest14 - Woodpigeon - Lullaby15 - Nadja - FaithSimon's epic new book Curepedia - an A-Z of The Cure is out now and can be bought in all good bookshops and online here - https://geni.us/CurepediaYou can find links to all of Simon's writing and other work here - https://linktr.ee/simonpriceFind the utterly amazing Chart Music podcast (also known as Colin's favourite ever podcast) at https://chartmusiccouk.wordpress.com/ or at pod.link/1225229780If you're anywhere near Brighton and dig music of an alternative 80s persuasion then Simon's club night Spellbound takes place on the third saturday of every month at Komedia. Plus if you want EVEN MORE Cure & Cure related music (and why would you not?) then Simon's made a spotify playlist of his DJ set from the book launch for Curepedia which can be found here - https://open.spotify.com/playlist/250akLsTIYBLEdiBX921Cd?si=7c651defc7bb40ebListen to all available songs on our ongoing Spotify playlist - https://open.spotify.com/playlist/1mzWOWEfQ5LklJyUZkpfs2?si=LbWBi9-oTl-eXjkUJbpx2Q You can buy a copy of the cd from Discogs here - https://www.discogs.com/release/17142433-Various-Why-Cant-I-Be-You-Mojo-Presents-A-Tribute-To-The-CureHosts - Ian Clarke & Colin Jackson-BrownRecorded/Edited/Mixed/Original music by Colin Jackson-Brown for We Dig PodcastsPart of the We Made This podcast network. https://twitter.com/wmt_network Twitter – https://twitter.com/thismonthsissue Instagram - https://www.instagram.com/freewiththismonthsissue/ Facebook - https://www.facebook.com/freewiththismonthsissue/ Find our other episodes at www.wedigpodcasts.com Find other We Made This shows & writing at www.wemadethisnetwork.com

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums 12 sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 2. epizodes tēma: LIELA NAUDA LATVIJAS SPORTĀ. Bankrotējis profesionāls sportists mūsdienās nav retums. Kāpēc tā notiek? Kā tiek veicināta finanšu pratība dažādās līgās, čempionātos un valstīs? Ieguldījumi un investīcijas dažādos projektos jau karjeras laikā – cik bieži šādu soli izvēlas sportisti? Kāpēc nereti investīcijas nenes kāroto un no smalkiem auto nākas pārsēsties uz krietni pieticīgākiem un lepno dzīvi nomainīt pret pelēkāku ikdienu. Studijā: olimpiskais čempions Agnis Čavars un investīciju eksperts Pauls Miklaševičs.

No 10. līdz 18. novembrim Vecrīgā, Kaļķu ielā 24, ar jaundarbu koncertprogrammu un meistarklasēm norisināsies telpiskās skaņas festivāls "Komplementārās pretrunas". Tas vienuviet pulcēs Latvijas un ārvalstu komponistus un zinātniekus, lai ar 36 skaļruņu palīdzību speciāli izveidotā daudzkanālu skaņas kupolā ļautu klausītājiem gūt jaunu skaņas uztveres pieredzi. Aptuveni stundu gari telpiskās skaņas koncerti notiks īpaši izveidotā telpiskās skaņas kupolā vairākas reizes dienā. "Latvijā samērā maz pazīstamais koncertformāts klausītājam ļaus piedzīvot skaņas pieredzi, ko nav iespējams īstenot citiem līdzekļiem. Festivāla izglītības programmas ietvaros pasaulslavenais laikmetīgās mūzikas komponists Eduardo Miranda pasniegs meistarklasi mūzikas kompozīcijas studentiem un publisko lekciju festivāla atklāšanas vakarā. Tāpat sadarbībā ar "QLatvia" tiek veidots ievadkurss kvantu skaitļošanā," teikts festivāla aprakstā. "Ar šo projektu mēs vēlamies iepazīstināt Rīgas iedzīvotājus ar laikmetīgas telpiskās mūzikas pieredzi, piedāvājot komponistu speciāli radītu skaņdarbu koncertprogrammu par kvantu fizikas konceptiem. Liela daļa aizrautīgi strādājuši kopā ar zinātniekiem, pat laboratorijās, lai izprastu kvantu fizikas procesus un ietērptu skanējumā. Ar ikgadēju festivālu vēlamies iedzīvināt Latvijas mūzikas ainavā samērā maz pazīstamu koncertmūzikas formātu - telpiskas elektroakustiskas mūzikas atskaņojumus," stāsta festivāla mākslinieciskais vadītājs Voldemārs Johansons. Ar viņu, kā arī komponisti Annu Fišeri, kuras mūzika skanēs šajā festivālā, plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Runājam par skaļruņu kupoliem, to vēsturi un arī to, kādas iespējas tie paver komponistiem un koncerta apmeklētājiem. Anna un Voldemārs pastāsta par saviem akusmātiskajiem darbiem, kurus dzirdēsim festivālā, un Voldemārs arī iepazīstina klausītājus ar festivāla galveno viesi, komponistu, pētnieku un novatorisku skaņu mākslinieku Eduardo Mirandu. Pirms 100 gadiem ievērojamais dāņu fiziķis Nīlss Bors saņēma Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu atomu struktūras izpētē. Viņa revolucionārais darbs lika pamatus kvantu mehānikai un noteica enerģijas kvantizācijas koncepciju atomā, kā arī izvirzīja komplementaritātes ideju, kas paredz, ka daļiņas, atkarībā no veida, kā tās tiek novērotas, uzrāda gan viļņiem, gan daļiņām atbilstošu uzvedību. Svinot šos atklājumus, Vizionārās kultūras fonds sadarbībā ar Dānijas kultūras institūtu un Nīlsa Bora Institūtu, iedzīvināja projektu "Komplementārās pretrunas", kura ietvaros mūzikas autori Anna Fišere (LV), Jacob Kirkegaard (DK) un Tie Yann (CN) iedvesmojās no kvantu zinātnes idejām un, konsultējoties ar kvantu fizikas pētniekiem no Nīlsa Bora institūta Kopenhāgenā, radīja jaunus skaņas darbus. 2023. gadā šo programmu paplašina latviešu autoru jaundarbi (Voldemārs Johansons, Linda Leimane), izveidojot dabaszinātnēm veltītu koncertprogrammu. Festivāla īpašais viesis ir komponists un vairāku nozīmīgu grāmatu autors Eduardo Reks Miranda (Eduardo Reck Miranda). Miranda ir eksperts vairākās mūsdienu mūzikas pētniecības disciplīnās, starp viņa publikācijām ir: "Quantum Computer Music:  Foundations, Methods and Advanced Concepts", "Handbook of Artificial Intelligence for Music: Foundations, Advanced Approaches, and Developments for Creativity". Mirandas pašreizējie pētījumi ir vērsti uz kvantu skaņu un kompozīciju, kas ietver kvantu skaitļošanu. Šajā virzienā viņš sadarbojas ar vadošajiem pētniecības uzņēmumiem šajā jomā: "Quantinuum" un "IBM". Viņa kompozīciju "Qubism" šovasar pirmatskaņoja "Londonas sinfonietta". Plašu interviju ar Eduardo Reku Mirandu "Klasika" piedāvās svētdienas rītā.  Festivālā izskanēs Annas Fišeres (Latvija), Jakoba Kirkegārda (Dānija), Tie Jannas (Ķīna), Eduardo Mirandas (Lielbritānija), Voldemāra Johansona un Lindas Leimanes (Latvija) jaundarbi. Paralēli norisināsies meistarklases.

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Liela daļa cilvēku lielu daļu savas dzīves pavada iekšteplās un sēžot. Un ir cilvēki, kuri pret to cīnās un dara to ar prieku un baudu. Pavadone dabā Zanda Skeltona ir viens no šādiem cilvēkiem. Viņa vada aktīvistu grupu ar nosaukumu “Staiguļi”. Staiguļi iet mežā un pulcē ap sevi arvien vairāk cilvēku. Kā tas strādā, kāpēc cilvēki iet mežā un kas ar viņiem tur notiek - par to šajā DIENA PĒC sarunā.

  * Tramps savā pirmajā priekšvēlēšanu mītiņā sacensību par ASV prezidenta krēslu nodēvē par „pēdējo cīņu * Latvijā nedaudz mazinājusies interese par valsts apmaksātu medicīnisko apaugļošanu * Liela interese par Rīgas filharmonijas metu konkursu - pirmajā kārtā jau vairāk nekā 100 pieteikumu*

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

 Gada otrajā pusē strauji pieaudzis jau tā augstai pieprasījums pēc saules paneļiem un to uzstādīšanu vēl līdz gada beigām, bet pieprasījums ir tik liels, ka jau veidojas rezervācijas rinda līdz pavasarim. Savukārt tie, kas atliks izpildītāja nolīgšanu uz pavasari, visticamāk saņems saules paneļus uz mājas jumta vai piemājas teritorijā tikai nākamās vasaras otrā pusē. Bet ar to nepatikšanas nebeidzas. Izskan viedoklis, ja tiks apstiprināti AS „Sadales tīkls” jaunie tarifi par elektrības nodošanu tīklā, mikroģenerācijai Latvijā varēs likt treknu punktu. Vai joprojām saules paneļi būs izdevīgs risinājums patērētājiem, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Viedās un energoefektīvās pilsētvides tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis, SIA "Baltijas Elektro sabiedrība" valdes priekšsēdētājs Edgars Bergholcs, enerģētikas eksperts, SIA "EVECON" valdes loceklis Gatis Lazda un AS "Sadales tīkls" valdes loceklis Jānis Kirkovalds. Edgars Bergholcs skaidro, ka šobrīd ziemā, kad ir sals un sniegs, būvniekiem kāpt uz juma nav sevišķi droši, tāpat plastmasas un gumijas savienojumus montēt, kad ārā ir mīnus grādi, nebūtu ieteicams. Viņš apstiprina, ka rindas ir garas, līdz pat vasaras vidus.  "Šis ir īstais brīdis, lai rezervētu sev nākamā gadā saules paneļu uzstādīšanu," uzskata Edgars Bergholcs. Viņš to saista ar produktu un materiālu pieejamību saistībā ar ģeopolitisko situāciju pasaulē un enerģijas krīzi Ukrainā, daudz materiālu būs nepieciešami tur. Viņš mudina tos, kas gatavi kaut ko darīt, tagad to veikt. Gatis Lazda norāda, ka privātmāju īpašniekiem saistībā ar gaidāmo tarifu pieaugumu ir vairāki jautājumi un saules paneļu uzstādīšana kļuvusi lēnākā, bet aktīvāki ir uzņēmēji, kas paneļus uzstāda uz zemes, ne ēku jumtiem. Tas saistīts arī ar pieejamo atbalstu.

Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Kara novitātes Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā. 11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem. Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē. 12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi. Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki. Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai. Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina. Bali: G20 vai G19? Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija. Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār. Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības. Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās trīs gadu pauzes. Sji tikšanās ar Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, kas notika jau samita priekšvakarā pirmdien, ilga trīs stundas, un lai arī neviena no pusēm neslēpa savas pretenzijas, kopumā tā tiek vērtēta kā solis prom no spriedzes abu lielvaru attiecībās. Pēkšņas izmaiņas samita dienaskārtībā ienesa ziņas par Krievijas raķešu trāpījumu Polijas teritorijā. Mainot savu šodienas dienaskārtību uz ārkārtas pārrunām pulcējušies Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas, Nīderlandes, Japānas un Eiropas Savienības vadītāji. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Arheoloģiskie izrakumi Karību jūras krastos - tas ne vienam vien izklausās aizraujoša nodarbe, gan savas eksotiskās lokācijas, gan turbulentās vēstures dēļ. Raidījumā viesosimies eksotiskajā Nikaragvā. Skaidrojam, kādi arheoloģiskie izrakumi tur notiek un ko kalnu reģionos var uzzināt par cilvēku dzīvi senatnē. Stāsta arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa, kura vadījusi starptautisku arheoloģisko pētījumu Karību jūras piekrastē, iepazīstot šīs teritorijas seno vēsturi un gūstot patiešām unikālu pieredzi. Skaistumkopšanas priekšmeti arheoloģiskajos izrakumos Arheologi Latvijā atraduši priekšmetus, sākot no bronzas laikmeta līdz pat 17. gadsimtam, kas stāsta par skaistumkopšanu un medicīnu Latvijas teritorijā. Kā tika izmantots ādercirtnis, kā izskatījās banku ragi, kosmētiskās lāpstiņas un ausu tīrāmās karotītes? „Pirmie Latvijā izmantotie ārstniecības rīki nav šķirami no ikdienas lietošanas priekšmetiem. Medicīnas vēsturnieki un arheologi  ir norādījuši, ka ārstniecībā lietoti tie paši duršanai un griešanai paredzētie krama un kaula rīki, kas izmantoti medībām, zvejai, pārtikai un   apģērbu sagatavošanai,” tā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatā  raksta  Latvijas vēstures institūta pētnieks, arheologs Rūdolfs Brūzis.  Šajā pašā izdevumā var aplūkot fotogrāfijas ar Latvijas pilskalnos un daudzviet Vecrīgā atrastiem priekšmetiem, kurus agrāk lietoja  cilvēku ārstēšanā. Liela daļa ir no bronzas gatavoti naži, kurus bieži vien izmantoja  gan bārdas dzīšanai, gan arī ķirurģiskām manipulācijām. Par to stāsta Rūdolfs Brūzis.

As an organic chemist, Liela Romero creates “recipes” from naturally occurring molecules that could lead to the discovery of future cancer drugs. In this Baylor Connections, Dr. Romero, assistant professor of chemistry and biochemistry, takes listeners inside her journey from attending Baylor as a student to prestigious graduate education experiences and back to Baylor to serve as a faculty member, researcher and mentor.

Maskava un Pekina. Savējie saprotas. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāju Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu un Latvijas vēstnieks Kanādā Kārli Eihenbaumu. Maskava un Pekina. Savējie saprotas Pagājušā nedēļa nesa vēl vienu akcentu Ķīnas pozicionējumam pēdējos mēnešos samilzušajā Krievijas un Rietumu pretstāvē, kuras pamatā ir Krievijas iebrukuma draudi Ukrainā un neizpildāmās prasības Savienotajām Valstīm un NATO. Telefonsarunā ar Savienoto Valstu valsts sekretāru Entoniju Blinkenu Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji izteicās, ka Krievijas paustās bažas par savu drošību esot jāuztver nopietni, ka reģionālo stabilitāti nevarot garantēt kādu militāru bloku stiprināšana vai, vēl jo vairāk, paplašināšana, un būtu jāatsakās no aukstā kara laiku domāšanas. Tas ir līdz šim pamanāmākais Krievijas pozīcijas atbalsts no Ķīnas puses un apliecinājums, ka notiek loģiska tuvināšanās starp Maskavu un Pekinu situācijā, kad abu šo režīmu attiecībās ar Rietumiem netrūkst spriedzes momentu. Kamēr prezidents Baidens un vairāku citu rietumvalstu līderi pieteikuši Pekinas ziemas olimpisko spēļu diplomātisko boikotu, Krievijas līderis dodas uz Ķīnas galvaspilsētu, lai piedalītos spēļu atklāšanā un pie viena tiktos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Oficiālā Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs jau paziņojis, ka abi līderi pamatīgi pārrunāšot drošības situāciju Eiropā un Krievijas attiecības ar ASV un NATO. Kā norāda analītiķi, Pekina uzmanīgi vērojot rietumvalstu reakciju uz Krievijas izaicinošajiem žestiem, lai prognozētu, cik vienoti un konsekventi Rietumi varētu būt savā attieksmē pret Ķīnu, kura sākusi īstenot ekspansīvāku ārpolitiku un, vienlaicīgi, „skrūvju piegriešanu” iekšpolitikā. Ir pat izskanējuši viedokļi, ka vāja rietumvalstu reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā varētu pamudināt Ķīnu uz kādu militāru avantūru pret Taivānu. Šāda iespēja gan ir maz ticama, ciktāl Savienotās Valstis ir uzņēmušā Taivānas neatkarības garantēšanu. Nav arī skaidrs, cik tālu Pekina varētu atbalstīt Maskavu, ja tā nolemtu izvērst plašu iebrukumu Ukrainā. Labas attiecības ar Maskavu Pekinai ir svarīgas, taču jāšaubās, vai tik ļoti, lai riskētu vēl krietni palielināt saspīlējumu savās attiecībās ar Rietumiem. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē Uzmetot aci Portugāles parlamenta jeb Republikas Asamblejas lielāko frakciju nosaukumiem, var rasties iespaids, ka portugāļu politika ir teju viscaur kreisa. Taču nosaukumu konjunktūra šai gadījumā ir maldinoša. Politiskais spēks, kas sevi dēvē par Sociāldemokrātisko partiju, vēsturiski gan ir bijis mēreni kreisi orientēts, taču pakāpeniski dreifējis pa labi vispirms uz centriski/liberālām, bet vēlāk, pagājušā gadsimta nogalē, – uz labēji centriskām pozīcijām. Attiecīgi, kreisi centrisko jeb klasiski sociāldemokrātisko nišu Portugāles politikā ieņem Sociālistiskā partija, tā saukto sociāldemokrātu galvenais konkurents teju kopš 1976. gada, kad Portugālē pēc diktatūras perioda tika atjaunota demokrātija. 2019. gada vēlēšanas nesa relatīvus panākumus sociālistiem, kuri ieguva lielāko frakciju parlamentā un izveidoja mazākuma valdību ar radikālāko kreiso – „Demokrātiskās bloka” un komunistu, kā arī zaļās partijas atbalstu. Taču pagājušā gada oktobrī kreisie sabiedrotie izgāza premjera Antoniu Koštas valdības budžeta apstiprināšanu, un valsts prezidents Marselu Rebelu de Souza izsludināja ārkārtas vēlēšanas, kuras notika 30. janvārī. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka portugāļu vēlētājiem ir īsti pa prātam Koštas kabineta sabalansēti taupīgā, bet izaugsmi veicinošā politika un, acīmredzot, arī rīcība pandēmijas krīzē. Sociālisti ieguva nepilnus 42% balsu, palielināja savu frakciju līdz 117 no 230 mandātiem un nu jau veidos vairākuma valdību. Pēc visa spriežot, viņi atņēmuši balsis saviem līdzšinējiem sabiedrotajiem, kuru frakcijas šajā parlamentā sarukušas pavisam mazas un nenozīmīgas. Ieguvēji šajās vēlēšanās ir arī libertāriskā partija „Liberālā Iniciatīva” un, jo sevišķi, radikāli nacionālistiski populistiskā partija „Chega”, kuras nosaukums latviskojams kā „Pietiek!”. Tomēr arī šīs frakcijas ir mazas un nenozīmīgas, salīdzinot ar portugāļu politikas smagsvariem – sociālistiem un sociāldemokrātiem. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo Autotransportam ir milzu nozīme Kanādas ikdienā. Liela daļa no valstī patērētajām precēm tiek importētas pāri robežai no Savienotajām Valstīm, un tiek lēsts, ka šai loģistikā ir nodarbināti apmēram 120 000 kravas automašīnu vadītāju. Līdz šim uz šiem tālbraucējiem netika attiecināta valstī pastāvošā prasība nevakcinētām personām pēc iebraukšanas no ārzemēm ievērot karantīnu un atgriezties darbā tikai pēc negatīva Covid-19 testa, taču nesen premjerministra Džastina Trudo Liberālās partijas valdība kārtību manīja, kas nevakcinētajiem tālbraucējiem faktiski nozīmē liegumu turpināt darbu. Kā jau varēja paredzēt, neapmierinātie organizējās protestam, kas šoreiz ieguva t.s. „Brīvības konvoja” veidolu. Kravas mašīnu un citu braucamrīku kolonas devās uz galvaspilsētu Otavu, solot varas iestādēm, kā izteicās paši organizētāji, „loģistikas murgu”. Viņu prasības jau drīz vien izvērtās no konkrēto autovadītājus skarošo ierobežojumu atcelšanas un vispār jebkāda ar pandēmiju saistīta regulējuma likvidēšanu. Pasaules sociālos tīklus sāka aplidot ziņas par 50 000 kravinieku, kuri virzoties uz galvaspilsētu, un pie reizes ar protestiem uzstādīšot arī Ginesa rekordu garākajai kravas auto kolonai pasaules vēsturē. Faktiskais efekts izrādījās krietni pieticīgāks, un, kā lēš, maksimālais kravas auto skaits, kas pagājušajās brīvdienās ieradās Otavā uz protestiem, varētu būt ap 230, privāto mašīnu skaits – nepilns tūkstotis. Protams, arī šāds braucamrīku apjoms galvaspilsētas centrā radīja zināmas problēmas, tomēr par satiksmes paralīzi netiek ziņots. Tāpat protesti, kas savu maksimumu sasniedza svētdien, kad iebraukušajiem pievienojās arī vietējie iedzīvotāji, noritēja visumā mierīgi. Tika fiksēti vien nelieli ekscesi kā necienīga izturēšanās pret kritušo kareivju memoriālu, uzdejojot uz nezināmā kareivja kapa, vai agresīva ēdiena pieprasīšana bezpajumtnieku patversmes zupas virtuvē. Premjerministra Trudo un viņa ģimenes pārcelšanās no rezidences galvaspilsētas centrā uz kādu publiski neatklātu vietu, pēc visa spriežot, bija pārspīlēts drošības solis. Pirmdien daļa konvoja dalībnieku sāka pamest Otavu, lai gan daži, cik var noprast, joprojām tur uzturas. Nopietnākās loģistikas problēmas protestu dalībniekiem izdevies radīt uz vienas no maģistrālēm, kas savieno Kanādas Albertas provinci ar Savienoto Valstu Montanas štatu. Bloķējot ar kravas mašīnām robežpunktu, izveidojies vairākus kilometrus garš sastrēgums, kas pamatīgi pabojājis dzīvi tajā nejauši iekļuvušajiem robežas šķērsotājiem un pierobežas ciemata Koutsas iedzīvotājiem. Premjerministrs Trudo par „Brīvības konvoja” dalībniekiem izteicies visai asi, paziņojot, ka viņiem neesot cerību iebiedēt valdību. Savukārt kravas auto vadītāju profesionālā organizācija – Kanādas Kravas pārvadājumu apvienība – norobežojusies no protestu organizētājiem, paziņojot, ka vismaz 85% no tālbraucējiem šoferiem esot vakcinēti. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Liela Moss - Wild As Fire - from the 2018 album My Name Is Safe in Your Mouth on Bella Union.Support the show: https://www.kexp.org/donateSee omnystudio.com/listener for privacy information.