Podcasts about izst

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

"Sarunas" – ir mākslinieces Ingemāras Treijas izstādes nosaukums. Tajā sarunājas lielie un mazie formāti, un kādā gleznā vērojama arī saruna ar Botičelli. Ar gleznotāju, mākslas pedagoģi, projektu vadītāju, izstāžu kuratori un Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāju Ingemāru Treiju tiekamies Kultūras Rondo studijā. Ingemāra Treija (dz. 1963. g.) dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu, kā arī organizē izstādes Latvijā un ārzemēs. 1990. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Monumentālās glezniecības nodaļu, un 1991. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā. Savā daiļradē pievēršas stājglezniecībai, grafikai, ilustrācijai, brandmūru un iekštelpu sienu gleznojumiem un starpdisciplināriem projektiem. Ir divu mākslas pētījumu autore – par gleznotāju Frici Zandbergu (1911–1972) un Tukuma Mākslinieku grupas vēsturi. Piedalījusies vairāk nekā 30 izstādēs Latvijā un ārvalstīs, darbi atrodas gan valsts kolekcijās, gan privātīpašumā.

Un Pāvilostā "PAiR" rezidencē atklāta piemiņas izstāde gleznotājai Aijai Zariņai „Maigais svārsts”. Māksliniece šogad aizgāja mūžībā, bet viņai bija paredzēta rezidence Pāvilostā septembrī un oktobrī, ar izstādes atklāšanu 8. novembrī. Tagad 8. novembrī atklāja piemiņas izstādi. Dažas atmiņu skices no režisores Māras Ķimeles, ar kuru Aija Zariņa strādāja kā scenogrāfe; no Ievas Rupenheites, kura veidoja Aijas izstādi Ventspils muzejā; no operatora un fotogrāfa Haralda Vecvagara, kura fotogrāfijas skatāmas izstādē, mākslas zinātnieces Elitas Ansones un izstādes ‘'Maigais svārsts” kuratora Kristiana Fuksa. Izstāde būs apskatāma līdz 2026. gada 1. martam. Apmeklējums ir bez maksas. To iespējams apskatīties, iepriekš piesakoties. Jāraksta uz e-pastu info@vvfoundation.org.

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Visu laiku ražīgākā ekslibru autore – tā var teikt par grafiķi un ekslibru autori Dzidru Ezergaili. Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) krājumā glabājas tūkstošiem viņas ekslibru. Izstāde „Dzidra Ezergaile. Kosmoss un ekslibri”, kas skatāma LNB 4.stāva ātrijā, sniedz nelielu ieskatu mākslinieces radītajos ekslibros, atspoguļojot kosmosa tēmu. Speciāli izstādei laikmetīgā māksliniece Zane Zelmene radījusi audiovizuālu darbu, izceļot Dzidras Ezergailes  grafikas darbu motīvus un to kinētiskās īpašības. Izstāde „Dzidra Ezergaile. Kosmoss un ekslibri” Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva ātrijā būs skatāma līdz 2026. gada 18. aprīlim.

„Ļoti kvalitatīva glezniecība”, „stipra  konkurence”, - atzīst žūrijas pārstāvji un jaunie mākslinieki, kuri piedalās starptautiskā jauno gleznotāju konkursā. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā pašlaik skatāma starptautiskā jauno gleznotāju konkursa „The Young Painter Prize 2025” finālistu izstāde. Balvas laureātu uzzināsim 14. novembrī, ko izraudzīsies starptautiska žūrija. Konkurss notiek jau 17. reizi, taču pirmo reizi finālistu darbu izstāde sarīkota ārpus Lietuvas un Viļņas. Izstādes darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai, un ieeja ir bez maksas.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nolēmis nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā saucamās Stambulas konvencijas, prezidents paziņojis platformā "X". Ja Saeima likumu negrozīs, tad Valsts prezidents otrreiz ierunas vairs nevarēs celt, paredz Satversme. Šodien, 3. novembrī, Valsts prezidenta kanceleja Rīgas pilī rīkoja tikšanos ar Saeimas, valdības un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem saistībā ar parlamentā pieņemto likumu. Gan daudzas nevalstiskās organizācijas, gan partijas JV un "Progresīvie" iepriekš iesniedza prezidentam aicinājumu šo likumu neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Savukārt platformā "ManaBalss.lv" par Valsts prezidentam paredzētu iniciatīvu, aicinot viņu neizsludināt šo likumu, nepilnu četru dienu laikā parakstījušies vairāk nekā 62 000 cilvēku. Bet Saeimā jau iesniegtajā iniciatīvā, kurā parlaments aicināts turpināt dalību konvencijā, parakstu skaits sasniedzis gandrīz 33 000. Ceturtdien paredzēti protesti pret izstāšanos no konvencijas. Tie notiks Rīgā, Liepājā, Cēsīs un Daugavpilī, kā arī ārpus Latvijas - Tallinā un Tartu, Briselē, Helsinkos, Berlīnē, Hāgā un Vīnē.

Par spīti protestētājiem, arī daudzu vietējo un ārvalstu institūciju aicinājumam, Saeima nobalsoja par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Valsts prezidents par likuma izsludināšanu lemšot, ņemot vērā juridiskus un valstiskus, nevis ideoloģiskus vai politiskus apsvērumus. Šis notikums šonedēļ ir pilnībā apēnojis citus, lai gan ir bijušas arī citas politiski svarīgas lietas, piemēram,  virzība ekspremjera lidojumu lietā ar vienu apsūdzēto, valsts noslēpuma pielaides nepiešķiršana Jūrmalas mēram. Nedēļas aktualitātes analizējam Krustpunktā. Studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.      

Par spīti protestētājiem, arī daudzu vietējo un ārvalstu institūciju aicinājumam, Saeima nobalsoja par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Valsts prezidents par likuma izsludināšanu lemšot, ņemot vērā juridiskus un valstiskus, nevis ideoloģiskus vai politiskus apsvērumus. Šis notikums šonedēļ ir pilnībā apēnojis citus, lai gan ir bijušas arī citas politiski svarīgas lietas, piemēram,  virzība ekspremjera lidojumu lietā ar vienu apsūdzēto, valsts noslēpuma pielaides nepiešķiršana Jūrmalas mēram. Nedēļas aktualitātes analizējam Krustpunktā. Studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.      

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra personālizstādē “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā "Dubulti". Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris. Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2026. gada februārim aplūkojama viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”. “Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.

Cēsu Izstāžu namam šogad aprit 40 gadi. Bijušais Cēsu pilsmuižas zirgu stallis-ratnīca ar jaunu saturu un nosaukumu Cēsu Izstāžu nams tika atklāts 1985. gada 20. februārī. Un turpmākos gadus šī vieta kļuva par kultūras un sabiedriskās dzīves centru. Gadam izskanot, Cēsīs atklāta izstāde „Cēsu Izstāžu namam 40”, kas vienlaikus veltīta Izstāžu nama interjera autoram Raimondam Pinnim. Ekspozīcijā ieskats gan Izstāžu nama tapšanā, gan Raimonda Piņņa radošajā daudzpusībā.

Jūrmalas muzejā šovakar, 24.oktobrī, durvis vērs plaša izstāde „Mans ceļš. No Rozentāla studijas līdz profesijai”, kurā negaidītā veidā satikušies četri Latvijas 20.gadsimta pirmās puses mākslas un literatūras dižgari – Jānis Jaunsudrabiņš, Oto Skulme, Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs – un viņu mākslas skolotājs Janis Rozentāls. Muzejs iepazīstina ar šodien maz zināmo faktu, ka visi četri mākslinieki satikās Rozentāla privātajā mākslas studijā, kas pastāvēja vien četrus gadus – no 1906. līdz 1910.gadam. Izstāde rāda gan viņu kopīgo sākumu, gan tālākos ceļus, kas izvērtās ļoti dažādi. Un tas ir stāsts ne vien par Latvijas mākslas vēsturi, bet par veselu laikmetu, ko raksturoja liela vēlme mācīties, izturība grūtību priekšā un daudzpusīga personības attīstība.

Darbnīcā darbu izgatavošanā valda kārtība, pat sterilitāte kā operāciju zālē – savas jaunākās izstādes „Tīrraksts” sakarā atklāj  māksliniece Maija Kurševa. Zīmējums vienmēr bijis mākslinieces radošo ideju pamatā un funkcionē kā domu pierakstu veids, kas parādās ikdienā. Jaunākajā izstādē māksliniece turpina attīstīt abstrakcijas un telpiska zīmējuma idejas, veidojot papīra griezumu un akrila krāsas triepienu kolāžas.  Maijas Kurševas personālizstāde „Tīrraksts” Māksla XO galerijā būs skatāma līdz 29.novembrim.

Kultūras rondo mēģinām saprast, kas ir tad, kad „Visa pasaule kā Bauhaus”. Ieskatāmies izstādē "Visa pasaule kā Bauhaus" un jautājam, kā Latvijā ieraudzīt "Jaunā Eiropas Bauhaus" paraugus. Vācijā ir trīs svarīgākās Bauhaus pieturas – Veimārā, Desavā un Berlīnē, bet Rīgas vārds saistīts ne tikai ar Rīgā dzimušām, savam laikam ļoti progresīvām māksliniecēm, bet arī ar beļģu mākslinieku un arhitektu Henriju van de Veldi, kura projektētajā namā kādu laiku mitusi Bauhaus skola. Bauhaus kustība pastāvēja tikai 14 gadus no 1919. līdz 1933. gadam, taču pieder  pie nozīmīgākajām 20. gadsimta arhitektūras, dizaina un mākslas skolām, kas sintezē mākslu ar amatniecību un dzīvesveidu. Svinot Bauhaus simtgadi, tapa vērienīga izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus". Tagad tā skatāma Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum". Visinteresantākais ir tas, kas izstādei tapušas arī divas unikālās ekspozīcijas par Bauhaus māksliniecēm – sievietēm, kas saistītas ar Rīgu. Īpaša vieta ir Idai Kerkoviusai, kurai radiniece, žurnāliste Suzanna Kerkoviusa veltījusi romānu "Ida", kas tagad nonācis arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kultūras rondo Bauhaus atklājumi kopā ar Suzannu Kerkoviusu, pētnieci Esteri Kajema un projekta radošo direktori Valēriju Hammerbakeri, kas pārstāv IFa (Vācijas ārējo sakaru institūtu). Raidījumā arī iespēja dzirdēt, kā skanēja Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa Bauhaus manifests. Tas ir laiks pēc Pirmā pasaules kara, un cilvēkiem ir jāizšķiras, kāda būs jaunā dzīves vide un dzīves veids. Bauhaus skolas dibinātājs  1919. gadā Veimārā ir arhitekts Valters Gropius. Bauhaus programmai un manifestam kā vizuālais simbols tika izvēlēta katedrāle. Bauhaus manifestā tā simbolizē arhitektūras, amatniecības un mākslas ideālo vienotību, kā tas bijis viduslaiku celtnēs. Starp citu – vairāki Bauhaus radīti dizaina paraugi dzīvo vēl mūsdienās. Izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus" Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum", skatāma līdz decembra beigām. -- Un noslēgumā atbilde uz jautājumu, kas ir "Jaunais Eiropas Bauhaus" mūsdienās. Šo iniciatīvu 2020. gada septembrī izsludināja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Praksē tas nozīmē, ka, īstenojot projektus ar Eiropas Savienības finansējumu, jāievēro trīs "Jaunā Eiropas "Bauhaus" principi. Tie ir skaistums, ilgtspēja un iekļaušana. Un šī gada Latvijas Arhitektūras galvenās balvas ieguvēji arhitektūras birojs "MADE arhitekti" šos principus iedzīvinājuši koka bērnudārzā Salaspilī, kurš izceļas ar ilgtspējīgu un inovatīvu dizainu un kurš saņēma arī "Jaunā Eiropas Bauhaus" atzinības balvu. Par godīgumu arhitektūrā un sabiedrības izpratni, kas ir paliekošas vērtības un ilgtspējīga domāšana arhitektūrā, pārrunājām Kultūras rondo.  

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Viena no mākslas muzeja "Zuzeum" jaunajām rudens sezonas izstādēm pievēršas cilvēka un vides attiecībām. "Kosmosa kuģis Zeme" kuratori Gustavs Grasis un Valters Kalsers iedvesmojušies no dokumentālista Ulda Brauna kinoesejas "Ceļojums uz Zemi" un virknējuši  dažādu mākslinieku grafikas darbus, radot sajūtu, ka viss ir saistīts. Izstāde sniedz bagātīgu ieskatu grafikas darbu izlasē, galvenokārt 70. - 80. gadu mijā.   

Studijā Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) un komisijas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica (JV).

Pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi, kopš apmeklētājiem slēgta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls”. Atjaunošanai nepietiekamā finansējuma dēļ varenā 19. gadsimta sākuma būve Vecrīgā ilgāku laiku stāvēja dīkā, bet pēdējo gadu tajā norit aktīvi renovācijas darbi, ko plānots pabeigt 2028.gadā. Paredzams, ka publikai pieejamā telpu platība vairāk nekā dubultosies un „Arsenāls” pēc renovācijas varētu kļūt par plašāko laikmetīgās mākslas izstāžu telpu Latvijā. Ķiverēm galvās un būvnieku apaviem kājās mēs „Valsts nekustamo īpašumu” speciālistu pavadībā žurnālistiem bija iespēja iepazīt „Arsenāla” telpas, kas pašlaik piedzīvo lielāko rekonstrukciju kopš ēkas uzcelšanas 19.gadsimta sākumā. Krievu vēlīnā klasicisma stilā būvētajā muitas noliktavā pēdējos 30 gados atradās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle un krātuves, bet darbi glabājās nepiemērotos apstākļos un pati ēka bija bēdīgā stāvoklī. 2020. gadā krājuma darbus pārcēla uz jaunām telpām Pulka ielā, bet namu slēdza rekonstrukcijai. Pašlaik „Arsenālā” pabeigti demontāžas darbi, un visas augsti velvētās zāles izskatās ļoti līdzīgi – vien ieejas zonu akcentē zīmīgās vēsturiskās koka kāpnes uz otro stāvu. Bet vienā no zālēm Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce saka: šeit agrāk bija mākslas darbu noliktava, un izstādēm šis grandiozais apjoms pa kreisi no ieejas būs pieejams pirmoreiz. Lai jau tagad varētu iztēloties, kā pēc rekonstrukcijas izskatīsies „Arsenāla” zāles, SIA "ARH stadija" arhitektes Indra Valtere un Laila Ruža radījušas digitālu modeli. Pavēršot telefonu pret pašlaik atkailinātajām ķieģeļu sienām, gara acīm redzamas baltas velves ar minimālistiskiem interjera risinājumiem, kas viscaur kalpo kā fons mākslai.  

"Plakāts kā ierocis – vēstījums, sauciens un trieciens" – tāds nosaukums dots izstādei, kas pašlaik skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas aulā. Pirmo reizi tik plašs ieskats Mākslas akadēmijas plakātu kolekcijā. No apjomīgās kolekcijas, kurā ir vairāk nekā 4000 plakāti, izstādē aplūkojami ap 150. Plakātu izstāde Mākslas akadēmijas aulā būs skatāma līdz 22.oktobrim.

Desmit latviešu sieviešu mācītāju dzīvesstāstus, viņu ticības un aicinājuma ceļu, kā arī izaicinājumus, ko rada sabiedrības un baznīcas attieksme pret sieviešu kalpošanu atklāj izstāde “Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē”. Tas ir stāsts par desmit sievietēm mācītājām, kuras kalpo ārpus Latvijas, jo šeit tas nav iespējams. Kāda ir sieviešu (ne)ordinēšanas vēsture Latvijā un pasaulē? Kāda ir baznīca sieviešu acīm un – kāda ir šodienas baznīcas attieksme pret sievietēm? Par to saruna Kultūras rondo ar izstādes kuratori Artu Skuju, pirmo latviešu bīskapi Jānu Jērumu-Grīnbergu, kā arī Latvijas Luterāņu Sieviešu Teologu apvienības pārstāvi, profesori emeritus, bijušo Piltenes un Užavas draudzes mācītāju Austru Reini. Līdz 2026. gada 9. janvārim muzejā "Latvieši pasaulē" būs apskatāma izstāde "Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā".

Skolas 80. dzimšanas dienas iekustināšanas notikums – par  tādu uzskatāma nupat atklātā Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogu grupas izstāde „Pašportrets ar galvassegu”. Galerijā „Istaba” savus darbus rāda 25 skolas pedagogi, tradicionālo mācību uzdevumu – pašportretu – šoreiz izpildot paši. Izstādes kuratore Madara Gulbis arī iepriekš organizējusi pedagogu grupas izstādes, notikušas divas ar nosaukumu „Zīmējums”. Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas eksponēti 25 mākslinieku, viņi arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogi, dažādās tehnikās, stilos un materiālos tapuši pašportreti. Galerijas siena veidojas krāsaina, asprātīga un pārsteidzoša. Ir izstādes atklāšanas diena, tāpēc klusums pamazām pāraugs arvien skaļākā sarunu mutulī, bet iesāku ar izstādes kuratores, gleznotājas un skolas pedagoģes Madaras Gulbis iztaujāšanu. Audzēkņiem viņa māca ne tikai gleznošanu, bet arī zīmēšanu. Pedagogu kopīgā izstāde „Pašportrets ar galvassegu”  galerijā „Istaba” ir tikai viens no skolas jubilejas mācību gada notikumiem. Sekos audzēkņu izstādes un lielāki projekti. Portretu siena apliecina dažādos pedagogu piegājienus arī savam portretam. Izstāde „Pašportrets ar galvassegu” būs skatāma līdz 24. oktobrim.

Čipsu fraktālis un kraukšķīguma frekvence, pūces atriju kolekcija un atonāli laikmetīgs skatījums uz oda spēju kaitināt cilvēku – tie ir tikai daži no virzieniem, kas pētīti jaunākajā izstādē „Ārpus rāpus” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šī izstāde domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem un stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu arī mums. Par netradicionālu pieeju bērnu un jauniešu auditorijai un topošo „Bērnu muzeju” Medicīnas vēstures muzejā Kultūras rondo saruna ar jaunākās izstādes “Ārpus rāpus” kuratori Kristīni Liniņu un projekta „Bērnu muzejs” vadītāju Zani Zajančkausku. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ģimenes ar bērniem uz lēni un rāpus iepazīstamu izstādi “Ārpus rāpus”. Domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem, tā stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu mums. Izstāde ir mudinājums pamanīt tos novārtā atstātos jutekļus, kas nav aizsniedzami klikšķinot vai ritinot, bet ir darbināmi ikdienišķos un apkārtējo vidi pētošos veidos - sarokojoties ar draugiem, pēc smaržas mēģinot atrast ceļu uz mājām, klausoties skaņdarbus, kas stimulē garšas kārpiņas, izaicinot mājiniekus uz sīpolu kapāšanas sacensību vai izslēdzot gaismekli, kad tajā kā lamatās iemaldījies naktstaurenis. Daudzveidīgas un nepastarpinātas maņu pieredzes sniedz pilnvērtīgāku izpratni par to, kā pasaule darbojas. Izstāde mazajiem apmeklētājiem sniedz pirmo ieskatu zinātnē, ko sauc par ekoloģiju. Tā iepazīstina ar dabas vēstures kolekcijām un pētniekiem, kas tās vākuši, iedrošinās veidot savējās vai izraudzīties vēl citus veidus, kā izzināt dzīvo.

Radoša rotaļa – arī tā iespējams uztvert mākslinieku tandēma Kates Krolles un Reiņa Bērziņa kopīgi veidotu izstādi „Organizators”, kurā līdzdarbojušies viņu bērni. Mākslinieki piedāvā lietu kārtošanai paredzētu priekšmetu, ko mēdz dēvēt par organizatoru, aplūkot kā spēli nevis disciplinējošu rīku. Izstādē esam liecinieki robežu izpludināšanai starp mākslu un dzīvi. Mākslinieku kopīgi veidoto izstādi kultūrtelpā „Smilga” atklās 23. septembrī, tā būs aplūkojama līdz 21. oktobrim. Tās iekārtošanas brīdī ar Kati Krolli un Reini Bērziņu tikās Laima Slava. Galerijā „Smilga” esmu brīdī, kad mākslinieki iekārto izstādi, lielākā daļa darbu jau atraduši savu vietu pie galerijas sienām, arī liela formāta glezna. Telpas pašā centrā liels objekts, plauktu konstrukcija, un uz tiem rindojas oriģināli priekšmeti. Tā kā šī ir mākslinieku kopīga izstāde, līdzdarbojušies arī bērni Hanna un Pauls. Ir arī darbi, kas ir katra individuālu rokrakstu atspoguļojoši. Viņi ikdienas notikumus pārvērš zīmējumos, gleznās un instalācijās, kā arī otrādi: gleznas, zīmējumi un objekti tiek pārvērsti ikdienas notikumos. Kates un Reiņa bērni ir radoši un arī viņi ar saviem darbiem pievienojas kopīgajā izstādē. Hannas un Paula darbi koncentrējas ap objektu, un izvietoti uz plauktiem. Jaunākā izstāde „Organizators” māksliniekiem Katei Krollei un Reinim Bērziņam būs trešā kopīgi veidotā izstāde. Iepriekšējā teātra sezonā viņu vārds izskanēja apvienības „Kvadrifrons” izrādes „Ērces” sakarā, kurai mākslinieki veidoja kostīmus, un viņu darbs tika godalgots ar „Spēlmaņu nakts” balvu.

Kad par mākslīgo intelektu pajūsmots, jāieskatās dziļāk. Kas ir tendences tehnoloģiju pasaulē? Cik zaļas tās kļūst? Cik automatizētas? Vai funkcionalitāte prevelē? Vai tomēr dizains? Artis un Rihards devās uz Berlīnes IFA tehnoloģiju izstādi, lai izšķirotu tehnoloģiju graudus no pelavām. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Iespēju tuvplānā aplūkot teātra lelles kā pašpietiekamus mākslas darbus, kas retu reizi „izkāpj” no izrādēm un pietuvojas skatītājam, pašlaik sniedz māksliniecei Veltai Emīlijai Platupei veltīta izstāde Latvijas Leļļu teātrī. Tajā apskatāmas viņas veidotās, savdabīgās lelles izrādēm „Pēdu dzinējs Caps” un „Kazanova”, ļaujot iepazīt ne vien leļļu māksliniecisko fasādi, bet arī šī teātra instrumenta sarežģītās aizkulises. „Man viņas ir ļoti dzīvas,” par savām lellēm saka Velta Emīlija Platupe, un gandrīz katrai no tām ir savs reāls prototips. Veltai Emīlijai Platupei veltīto izstādi Leļļu teātris atklāj stundu pirms jaunās sezonas pirmās pirmizrādes – „Ludviga un Tutas” Ģirta Šoļa režijā. Tā nav sakritība, jo izstādē redzamās lelles radītas tieši divām te agrāk spēlētām Šoļa izrādēm – pirms deviņiem gadiem radītajam bērnu detektīvam „Pēdu dzinējs Caps” un pieaugušajiem domātajam iestudējumam „Kazanova”. Izstāde „Mirdz acis” teātra foajē abos stāvos būs skatāma līdz 25.novembrim.

Stāsts par diviem arhitektiem – latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par kopsakarībām un sekošanu modernismā balstītai funkcionalitātei arhitektūrā un grafiskajā dizainā pagājušā gadsimta 30.–70. gados. Kultūras rondo studijā izstādes “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija” radošā grupa. Stāsta grafikas dizainers, izstādes kurators Aleksejs Muraško, projekta vadītāja Inese Baranovska un izstādes arhitekts Dāvis Gasuls. Līdz 23. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijas centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Abus vieno sekošana modernismā balstītai funkcionalitātei, par galveno izvirzot nepieciešamību radīt konkrētā uzņēmuma prasībām pielāgotu arhitektūru. Cik smalka robeža pastāv starp korporatīvo un māksliniecisko? Cik svarīgs ir dizains un arhitektoniskā domāšana radot it kā tīri tehniskām vajadzībām domātas ēkas? Un galu galā  - cik tālu pasaulē izskanējis latviešu arhitekta Klinklāva vārds, pateicoties tieši šim arhitektūras virzienam?

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi, Orsē muzejs pieteica savu loloto izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” ar vārdiem: „Baltijas valstis, kas starptautiskajā apritē ir atgriezušās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, vēl arvien ir maz pazīstamas. Vēstures pavedienu šķetināšana ir viena no atslēgām, kas palīdzēs tās labāk izprast. Kā pārliecinātie eiropieši baltieši iekļaujas šodienas pasaulē, kas iet savu gaitu uz priekšu?” Atzīmējot Baltijas valstu simtgades, izstāde „Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma Orsē muzejā Parīzē no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam. Kā tas radās? 2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rūdolfu Rapeti, lai radītu vienotu mākslas skati Eiropas kultūras metropolē Parīzē. Par vietas atrašanu ir atsevišķs stāsts. Bet jau izstādes laikā tikās visu četru valstu prezidenti – tas bija milzīgs publiskās diplomātijas sasniegums. Izstādi pavadīja plaša kultūras programma, un no 22. līdz 29. maijam Orsē muzejā notika Baltijas festivāls jeb Festival Baltique, ierādot īpašu vietu mūzikai, kas ir bijusi Baltijas valstu identitātes veidošanā un saglabāšanā. Tika iekļauti vairāk nekā desmit koncerti, lekcijas, diskusijas, elektroniskās mūzikas koncerti, vizuālās mākslas instalācijas un, protams, arī mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lasījumi. Jāatzīst, ka lielāko sajūsmu izraisīja Baltijas amatieru koru koncerti, bet par kulmināciju kļuva 27. maija vakars, kad latviešu kori no Parīzes, Strasbūras, Briseles un Luksemburgas sniedza koncertus lielajā muzeja foajē. Latvijas diasporas kori, kas piedalījās pasākumā, dziedāja kopīgo Dziesmu svētku repertuāru, prezentēja latviešu tautastērpu valkāšanas tradīcijas, sniedza ne tikai divus koncertus, bet arī vienojās zibakcijās muzeja lielajā foajē un izstādes zālēs. Tika sniegta arī meistarklase, kas muzeja apmeklētājiem un arī muzeja darbiniekiem nodrošināja latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi!” iemācīšanos, ar kuru šie meistarklases dalībnieki varēja piedalīties noslēguma koncertā. Ja koncerta programmā bija minēti gan abi pasākuma koncerti un arī meistarklase, tad zibakcijas bija kā milzīgs pārsteigums visiem izstādes un muzeja apmeklētājiem.  Divu latviešu koru – Briseles kora „Ugunis” un Parīzes kora Latve” – dziedātais „Pūt, vējiņi!” pie Purvīša gleznām izraisīja milzīgu emocionālu pacēlumu visos izstādes apmeklētājos. Visu dienu muzejā dziedātāji staigāja latviešu tautas tērpos, tika uzņemti ar milzīgu entuziasmu un atbalstu. Visi muzeja darbinieki bija iesaistīti latviešu koru uzņemšanā. Visās iespējamās vietās stāvēja darbinieki, kas varēja norādīt kādu eju vai izeju kora dalībniekiem. Muzeja restorānā latviešiem tautastērpos tika dota priekšroka ārpus garās apmeklētāju rindas. Staigājot pa impresionistu izstādi, bija tik interesanti dzirdēt meistarklasē apgūtās dziesmas „Pūt, vējiņi!” dziedājumu, ko katrs izmēģināja, lai sagatavotos dalībai vakara koncertā. Šajā pašā dienā notika arī Vairas Vīķes-Freibergas diskusija, un tas bija ātrs lēmums uzaicināt Vairu Vīķi-Freibergu pievienoties mūsu korim koncerta noslēgumā. Īpaši tāpēc, ka bija paredzēta Latvijas vēstnieka Francijā Imanta Lieģa uzruna un tikšanās ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru, kā arī Latvijas dāvinājuma – mākslas grāmatu – pasniegšana. Savā uzrunā, atbildot uz Lieģa atzinīgajiem vārdiem par izcilo organizāciju un sadarbību, Loransa Dekāra teica, ka, staigājot pa muzeju 2018. gada 27. maijā, viņa iztēlē un sajūtās redzēja virs Orsē muzeja plīvojam Latvijas karogu.

No sadzīves tehnikas līdz gudrajām mājas ierīcēm, putekļsūcējiem un robotiem kalpotājiem — vai mākslīgais intelekts kļuvis sadzīvē praktiski noderīgs? Artis un Rihards devās uz Berlīnes IFA tehnoloģiju izstādi mākslīgā intelekta medībās, lai saprastu, vai dzīvojam ilūziju burbulī vai arī AI tomēr ir jēga? Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama krājuma izlase “Reālistes: latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā”. To veidojuši LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta literatūrzinātnieki, lai izceltu agrīnās latviešu sieviešu rakstniecības daudzveidību. Kultūras rondo tiekamies ar sieviešu rakstniecības pētnieci Zitu Kārklu un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieku Benediktu Kalnaču Tematiskā ekspozīcija ļauj ielūkoties astoņu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu rakstnieču – Marijas Medinskas-Valdemāres, Minnas Freimanes, Hermīnes Zālītes, Birznieku Latiņas, Birznieku Sofijas, Tirzmalietes, Emīlijas Prūsas un Annas Brigaderes – prozas darbos. Krājuma izlasi saturiski veidojuši literatūrzinātnieki – sieviešu rakstniecības pētniece Zita Kārkla un apgaismības perioda pētnieks Pauls Daija, savukārt tās dizainu radījusi Grieta Vītoliņa. Krājuma izlase “Reālistes: Latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā” apskatāma līdz 22. novembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāva izstāžu telpā “Retumu pasaule”.

Labās gribas koalīcijas valstis ir vienojušās par iespējamām drošības garantijām Ukrainai. Neatliekamā palīdzība, dzemdību, pediatrijas un traumatoloģijas pakalpojumi - to pieejamība slimnīcās mainīsies. Pašu slimnīcu skaits gan saglabāsies esošais. Izstādes "Riga Food" laikā diskutē par to, kā panākt, lai iedzīvotāji vairāk pirktu vietējās, Latvijā audzētās un ražotās pārtikas preces. Mazāk birokrātijas – ātrāka robežas stiprināšana. Saeima konceptuāli atbalsta pretmobilitātes likumu.

“Virzienmaiņas” un vides māksla tālajā 1964. gadā, un svaigas  vēsmas Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Kultūras rondo studijā jaunā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas vadītāja Daiga Rudzāte un izstādes kuratori - māksliniece un LMA pasniedzēja Linda Vilka un mākslinieks Martins Vizbulis. No 5. septembra Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs apskatāma vides mākslas izstāde “Virzienmaiņas”. Izstādes nosaukums “Virzienmaiņas” piedāvā daudzslāņainu dialogu par jēdzienu “vides māksla” un tā interpretācijas iespējām. Vienlaikus “virzienmaiņas” raksturo pārmaiņas, kuras skārušas Voldemāra Šusta 1964. gadā dibināto Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera un iekārtu nodaļu, kuras nosaukums šodien ir “Vides māksla”. Mijiedarbojoties ar izstādē pieteiktajām idejām, vērotājs var iepazīt arī plašu izteiksmes līdzekļu klāstu. Akcentējot jaunrades procesa daudzpusību un izmantojot dažādas pētniecības metodes, tostarp pārnesot fizisko digitālajā vidē, iekļaujot virtuālās un papildinātās realitātes, datu pasaulē veidotas sistēmas, mākslinieki pieskaras plašam personiski un sociāli nozīmīgam tēmu lokam. X, Y, Z parametri, laiks un doma – šīs komponentes atklāj pasaules mainību. Ik mirkli tiek pārskatītas nospraustās robežas un izveidotā telpa. Pieredzētais kļūst par ierosmi arvien jauniem savienojumiem, parādot, cik daudzveidīgas iespējas paver viens izejas punkts. Izstādē piedalās LMA Vides mākslas specialitātes pasniedzēji un studenti: Kristaps Aizstrauts, Jānis Auniņš, Evelīna Bindere, Oto Bulats, Gints Gabrāns, Kaspars Gobiņš, Paula Ikase, Laima Kalniņa, Ļena Kiseļčuka, Raimonds Krastiņš, Katrīna Lipšāne, Alvis Misjūns, Hugo Pētersons, Anna Saprikina, Alise Sedleniece, Linda Vilka, Martins Vizbulis, Dana Vetrova, Everita Vītola, Konstantīns Višņevskis, Ērika Zābele.

Galerijā "Māksla XO" atklāta angļu fotomākslinieka, gaismas un attēla pētnieka Deivida Penija jaunāko darbu izstāde „Atvērtie lauki”. Tā ir viņa pirmā personālizstāde Latvijā. Izstāde tapusi, Deividam Penijam sadarbojoties ar fiziķiem Karaļa koledžā Londonā (King's Kollege London).

Līdz 17. oktobrim galerijā “ALMA” skatāma Ernesta Kļaviņa izstāde “Zelta elks”, un tai par pamatu ir ņemta talantīgā datorspēļu dizainera un karikatūrista Ernesta Kļaviņa ilustrētā videospēle "The Rise of the Golden Idol" (2024). Izstādē ir gan interaktīvas instalācijas gan taustāmi objekti no pašas spēles, rosinot pārdomas, cik lielā mērā datorspēle un tās dizains ir māksla. Brutālisms un smalka pikseļu estētika, pasaules slava un piezemētība… Par to visu saruna studijā gan ar spēles un izstādes autoru Ernestu Kļaviņu, kā arī ar Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas “Datorspēļu dizains” direktori Aneti Bērzu.

"kim?" Laikmetīgās mākslas centrā atklāta pirmā mākslinieces Anastasijas Sosunovas personālizstāde Latvijā "Spit Bite", apvienojot jaunus un agrāk radītus darbus daudzpusīgā pētījumā par “dari pats” kultūru, fanu mākslu un kopijas kā tādas pirmsākumu meklējumiem. Māksliniece piedāvā terminu no iespiedgrafikas žargona spit bite, kur skābe tiek nepastarpināti klāta uz iespiedplates, saskarsmes brīdī iekožoties metālā. Patiesi, neskaitāmi kustīgi un nekustīgi attēli tiek izspļauti pasaulē, atstājot koduma pēdas. Un savā dziļākajā būtībā, "Spit Bite" pievēršas mākslinieces interesei par attēlu, iekāru un sekošanu veidošanos un apriti, to savstarpējām ietekmēm, sajaukšanos un pašsaglabāšanos.

Kultūras Rondo ieskatīsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē "Džemma" kopā ar izstādes kuratori Sandru Krastiņu. 

Latvijas filmu muzejam no 21. augusta ne tikai jauns nosaukums - Latvijas Kino muzejs, bet arī jauna mājvieta. Kultūras Rondo vērs durvis muzeja jaunajās telpās Miera ielā un apmeklēs izstādi „Uzburt pasaules. Latvijas filmu mākslinieki."   Tā ir ne tikai krājumu pārskatīšana, bet arī krājumu papildināšana. Saruna ar Kino muzeja vadītāju Ingu Pērkoni, bet izstādi vēl tapšanas procesā izrādīs kuratore Alise Krilova un māksliniece Dace Džeriņa.  

"Uzmanību! Uz ceļa strādā!" – ar ierakstu par Džemmai Skulmei veltīto izstādi Siguldā, Kultūras Rondo sāk savu ceļu pie mākslinieces, sagaidot viņas simto dzimšanas dienu septembrī.  Izstāde pievēršas mākslinieciskās pārmantojamības idejai, izmantojot kaķa šūpuļa spēles metaforu, kas caurvij daudzas mākslinieces darbu sērijas, lai ilustrētu zināšanu un iedvesmas nodošanu no paaudzes paaudzē. Skulme šajā procesā ir gan saņēmēja, gan devēja – viņa ir smēlusies no saviem priekšgājējiem un vienlaikus iedvesmojusi neskaitāmus citus.

Par Kaljostro un brīvmūrnieku Jelgavas ložu un automātiskajām lellēm Rīgas izklaides ainā 18. gadsimtā saruna ar izstādes “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17.–20. gadsimtam” vienu no veidotājām Latvijas Universitātes bibliotēkā filoloģijas doktori Aiju Taimiņu. Izstāde “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17. līdz 20. gadsimtam” līdz 12. septembrim apskatāma Latvijas Universitāte bibliotēkā Rūpniecības ielā 10. Izstāde ir iekļauta 10. Eiropas Iluzionisma vēstures kongresa programmā, kas šogad norisinās Rīgā. Izstādē var apskatīt vēsturiskus materiālus un iepazīt personību stāstus, kas pirmo reizi tik vērienīgi un daudzveidīgi atklāj Latvijas kultūrtelpas maģisko un artistisko pusi: no alķīmiķiem, “filozofu akmens” meklētājiem un garu pasaules starpniekiem, avantūristiem un šarlatāniem, apdāvinātiem mehāniķiem un ķīmiķiem līdz pat viesmāksliniekiem – izcilākajiem Eiropas skatuves iluzionistiem. Rīgas izklaides iespējas 18.–19. gs. bija pārsteidzošas – izcilu mākslinieku piedāvājums bija bagāts un daudzpusīgs: mistērija, maģija, zinātne, ilūzija, izrāde un šovbizness.

Kopš augusta apskatei atvērts Cēsu viduslaiku pils ziemeļu tornis. Tagad tornī ierīkota ekspozīcija – lapidārijs, kurā izstādītas no senajām pils daļām saglabājušās liecības – kolonnu un velvju fragmenti, logu aplodas un citas akmens būvdetaļas. Izstaigājam ziemeļu torni un uzklausām stāstus par tā restaurācijas vēsturi Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītāja Gundara Kalniņa vadībā. Ziemeļu tornis Cēsu viduslaiku pilī ir viena no jaunākajām celtnēm, tā izbūve sākta tālajā 1498. Gadā, mestra Voltera fon Pletenberga piektajā valdīšanas gadā. 1577. gada aplenkuma laikā tornis smagi cieta moskovītu karaspēka veiktajā apšaudē. 17. gadsimta nogalē pils saimnieki to pilnībā pameta likteņa varā. Ziemeļu tornis, kā pēc brīža jokos mans ceļvedis, Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš, ir cietis ne tikai karos vai no pamestības, bet arī neveiksmīgas restaurācijas – pagājušā gadsimta 30., 60. un 80. gados veikti plaši torņa atjaunošanas darbi, par kuriem Gundars Kalniņš ir arī stāstījis savā Facebook kontā, un aprakstījis “Cēsu pils rakstu” gaidāmajā sējumā. Ja jāapraksta sajūtas, kādas pārņem, ienākot Cēsu pils ziemeļu tornī, tā ir gaisā sajūtamā mūra un darvotu dēļu smarža. Torņa telpa ir apaļa, mēs uzreiz nokļūstam šaujamlūkās izvietotās ekspozīcijas centrā. Gaisma laužas pa durvīm, no augšstāviem, un līdzīgi tas ir arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika radītajos zīmējumos, kas eksponēti gaismas kastēs. Paši zīmējumi ir uz melna fona, bet gaismas iezīmētās līnijas rāda kāda kādreiz ir izskatījusies Cēsu viduslaiku pils. Gundars Kalniņš ir ziemeļu torņa ekspozīcijas kurators. Ziemeļu tornim atjaunots tā vēsturiskais plānojums, pēc atjaunošanas darbiem, būvprojekta autors ir pieredzējušais restaurācijas arhitekts Artūrs Lapiņš. Tornim atkal ir trīs stāvi. Un katra stāva ekspozīcija koncentrējas uz noteikta veida būvdetaļām. Pirmajā stāvā tie ir pārsegumi un velves. Atrasto būvdetaļu krāsojums, rotājumi apliecina, ka Cēsu pils viduslaikos ir bijusi visai grezna ēka. Otrajā stāvā var uzzināt vairāk par pils logiem. Trešais stāvs atstāts minējumiem, tajā ir būvdetaļas, kuru funkcijas atminējums pieļauj vairākas versijas. Taču pirms doties uz lapidāriju, Gundars Kalniņš aizved uz nelielu koka šķūnīti pils pagalmā. Šķūnī ir plaukti, pilni ar atradumos atrastiem akmeņiem. Gundars Kalniņš ceļ ārā vienu,  liek uz galda, lai es aplūkoju vērīgāk. Izstāstīt, kurš tad no Cēsu viduslaiku pils torņiem ir ziemeļu tornis, patiesībā ir ļoti vienkārši. Otrpus pils mūriem, Cēsu pils parkā ir iekārtota estrāde, tur notiekošie uzvedumi kā skatuves scenogrāfiju izmanto pilskalna nogāzē uzbūvētās izteiksmīgās kāpnes. Nu, lūk, tad Ziemeļu tornis ir tas, kas labi redzams no estrādes puses, un mani vienmēr mulsinājis, kāpēc torņa trūkstošā daļa aizpildīta ar dēļiem. Tas ir skaists, bet mazliet neparasts risinājums. Savās publikācijās sociālajos medijos Gundars Kalniņš slavē šo risinājumu, kas saglabāts arī tagad. Ja reiz nav ne zināšanu, ne prasmju atjaunot torni vēsturiskajā izskatā, ir saprātīgi ķerties pie šī laika skaistuma izpratnei atbilstoša, moderna risinājuma.

Vairums no viņiem vēl mācās skolā, bet viņu mākslas darbi jau ir skatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: izstāde „Saikņu anatomija” ir Mākslas muzeju Jauniešu kluba pop-up jeb īstermiņa izstāde, kas uz desmit dienām iemājojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Konferenču zālē. Tā jau kļuvusi par Jauniešu kluba tradīciju – ne vien izglītoties par citu mākslinieku un kuratoru darbu, bet gada noslēgumā arī pašiem veidot izstādi. Mākslas muzeju Jauniešu klubs septiņu gadu laikā kļuvis par ļoti pieprasītu izglītības programmu, kurā gribētāju ir četrreiz vairāk nekā pieejamo vietu. Izstāde ‘”Saikņu anatomija” skatāma līdz 15. augustam.

 Ar bagātīgu un daudzveidīgu programmu no 1. līdz 23. augustam Latvijas novadu baznīcās jau devīto reizi norisinās Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”. Seši koncerti izskanēs Āraišos, Viļakā, Nautrēnos, Skultē, Kalupē un Valmierā, kuros muzicēs ērģelnieki Kristīne Adamaite, Ilona Birģele, Aivars Kalējs, Aigars Reinis un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kuru aicinājām uz sarunu. Cik baznīcās festivāls viesojies šo deviņu gadu laikā? Esat skaitījuši? Ja godīgi, skaitījuši neesam, bet, ja parēķina - ir devītais gads, katru gadu ir vidēji 7-8 koncerti, tātad kādas 50 vietas jau ir bijušas. Mēs cenšamies katru gadu ietvert arvien jaunus dievnamus, apzināt arvien jaunas ērģeles, bet ir arī baznīcas, kuras tiek atkal un atkal iekļautas mūsu svētkos. Bet vairāk par pussimtu šo gadu laikā būs. Tātad svētku nosaukums “Latvija - ērģeļu zeme” attaisnojas? Jā, mēs ar lielu lepnumu likām šo nosaukumu, jo Latvija tiešām ir ērģeļu zeme! Kā zināms, ērģeļu skaits Latvijā ir ap 300, tā ka svētki notiks vēl daudzus gadus! Kā jūs nonākat pie instrumentiem, kurus katru gadu ieskandināt? Ir ekspedīcijas, meklējot novārtā pamestus instrumentus? Ceļi ir ļoti dažādi. Mēs ar Ilonu [Birģeli, festivāla producenti] runājam, ka ir braukts garām kādam dievnamam, un domājam - kas tur ir par instrumentu? Tad veram vaļā Latvijas ērģeļu kataloga internetvietni un skatāmies, kas ir ar to instrumentu. Tā ir jauka vietne, kur var apskatīties instrumenta būvētāju, kā instruments izskatās, kādā stāvoklī tas šobrīd ir. Tad izlemjam, ka šo dievnamu ar šīm ērģelēm iekļaujam. Vēl mums nāk ziņas no ērģeļmeistariem, kuri ir bijuši pie kādiem instrumentiem arī diezgan tālu no galvaspilsētas, un viņi ir teikuši, ka šis instruments ir nupat restaurēts un tur var spēlēt. Tad mēs arī to iekļaujam. Ir arī ērģeles, par kurām jau zinām, ka tās ir labā stāvoklī. Reizēm koncertvietas jeb dievnami paši piedāvā, vai šogad vēlreiz ērģeļsvētki nevarētu notikt pie viņiem. Tā koncertvietas un ērģeles jau ziemas sezonā parasti tiek nokomplektētas. Vai jūtat šo svētku patīkamās, labās sekas, ka kādas iepriekš novārtā palikušas ērģeles ir izceltas dienasgaismā un tiek spēlētas vai atjaunotas? Tieši tā - mēs dodam starta punktu draudzei, jo tad viņi dzird, ka ērģeles skan un skan tik krāšņi, jo parasti dievkalpojuma laikā instruments netiek tik pilnasinīgi izmantots. Pēc tam jau dzirdam, ka pēc vēsturisko ērģeļu svētku koncerta tur tiek rīkots cits koncerts ar citiem māksliniekiem, un tas ļoti priecē. Šajā festivālā par instrumentiem arī mazliet pastāstāt, iepazīstināt ar ērģeļu būvētājiem? Jā. Tā ir tradīcija, kas nemainīga visus deviņus gadus kopš pirmā vēsturisko ērģeļu svētku notikuma. Pirms koncerta ērģelnieks vai, ja mums ir paveicies, pats ērģeļu meistars, kas ērģeles uztur kārtībā vai ir skaņojis, sniedz nelielu ievadlekciju par tieši šo instrumentu. Ir gadījies, ka puse klausītāju to visu jau zina. Viņi tā viegli smaida, jo instrumentu visi pazīst, bet atkārtot nekad nenāk par ļaunu. Otra puse ir tādi, kas klausās vaļā mutēm un labprāt uztver šo informāciju. Tad viņi koncertu klausās jau ar mazliet citām ausīm. Man šķiet, tas ir jauki, izglītojoši un pēc tam klausītājiem prātā paliekoši. Pēc koncerta ļaujat arī tuvplānā iepazīties ar instrumentu? Arī tā ir vēl viena jauka tradīcija, jāsaka, klausītāju visiecienītākā. Vienmēr kāds pulciņš uzkāpj pie mums augšā, ērģeļu luktā. Tās bieži vien ir ģimenes ar bērniem, kuri ir izturējuši koncertu līdz galam, jo vecāki ir teikuši, ka drīkstēs uzkāpt augšā. Mēs ļaujam, protams, mūsu uzraudzībā, pie instrumenta piesēsties, mazliet pataustīt, kaut vai vienu notiņu, bet nospēlēt, un tad, protams, rodas jautājumi, uz kuriem mēs labprāt atbildam. Izstāstām, kas tajā "skapī" jeb ērģeļu "vēderā" notiek un kā tas viss strādā. Ir tiešām liela interese. Reizēm pat stundu pēc koncerta mēs vēl to visu stāstām, priecājamies un labprāt dalāmies ar savām ērģeļu pasaules zināšanām. Tā ir mūsu ērģeļsvētku pievienotā vērtība, jo tikai koncerts sausā akadēmiskā vidē - tas ir jauki, bet cilvēkiem ļoti patīk kontakts ar pašu ērģelnieku, kas ir tikko spēlējis. Mums ir bijuši koncerti ar videoprojekcijām, un tad ir simtiem jautājumu - kā var kaut ko tādu iemācīties, kaut ko tādu nospēlēt, tā pat esot profesija?

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 9. novembrim aplūkojama izstāde par muzeja agrīno vēsturi "Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905-1919". Tā veidota kā veltījums 120. gadadienai kopš muzeja galvenās ēkas atvēršanas apmeklētājiem un stāsta par muzeja darbību pirmā direktora Vilhelma Neimaņa vadības laikā. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Baibu Vanagu un izstādes mākslinieci Ievu Stūri. 1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”. Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, un muzejā sākās nākamais attīstības posms. Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

Ar krāšņu mākslas un mūzikas programmu ir sācies jau deviņpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Cilvēka dzīvības būtību apcer grupas izstāde „Kailā dzīvība”, kurā apvienojušies spēcīgi laikmetīgās mākslas pārstāvji. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem - kuratoru Igoru Gubenko un mākslinieci Annu Ceipi. Līdz 30. augustam Cēsu vecajā alus brūzī skatāma šīgada Cēsu mākslas festivāla centrālā izstāde "Kailā dzīvība", kas pievēršas cilvēka dzīvības trauslumam, iedvesmojoties no klimata krīzes, pandēmijas un kara. Tās kuratori ir Igors Gubenko un apvienība "Mākslas birojs". Izstāde rosinās pārdomas par dzīves pieredzi ikdienā un brīžos, kad zaudēta kontrole – slimības, militāru konfliktu vai smagu emocionālu satricinājumu apstākļos. "Tā atgādina, ka aiz ideoloģijām, sociālām struktūrām un kultūras uzslāņojumiem vienmēr paliek cilvēks – dzīvs, ievainojams, elpojošs. Dzīvība izstādē tiek aplūkota kā trausla un neaizsargāta realitāte, kas eksistē gan miera apstākļos, gan globālā apdraudējumā," uzsver izstādes veidotāji.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere.  Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Kā saglabāt padomjlaika disidentu, pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un Trešās atmodas notikumus? Nupat iznākusi grāmata “Juris Ziemelis (1941–1988). Ceļā uz gaismu”, tās autore ir grupas "Helsinki 86" dalībniece Anta Bergmane, ievada autors - vēsturnieks Gints Zelmenis. Ar Antu Bergmani intervijai tikāmies pirms gandrīz desmit gadiem, kad iznāca viņas iepriekšējā grāmata “Mūsu karoga stāsti", kurā bija apkopoti cilvēku pašu stāstīti stāsti, arhīvu liecības, atmiņas par cilvēkiem, kuri piecdesmit padomju okupācijas gados uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Vai ir vērts riskēt ar brīvību un savu dzīvi, lai uzvilktu Latvijas karogu? Par to, ka bija vērts, liecina kaut vai tas, ka brīvā Latvijas valstī izaugušajai paaudzei ir jābrīnās, ka par ko tādu pienāktos sods, un vienlaikus tieši tāpēc pretošanās kustības dalībnieku dzīvesstāstus mūsdienās izstāstīt ir tik grūti. Ar karoga uzvilkšanas nodomu saistīta arī Jura Ziemeļa pirmā notiesāšana vien 17 gadu vecumā. Jura Ziemeļa dzīvesstāsts vispār ir iezīmīgs ar to, ka vairāk nekā pusi savas dzīves, kopumā 24 gadus, viņš ir pavadījis nebrīvē kā politieslodzītais. Kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, kā attīstījās viņa politiskie uzskati, kādas domas viņu nodarbināja? Grāmatā “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” publicētas viņa vēstules mātei un māsai, un tā ir viena no šīs grāmatas vērtībām. Latvijas Radio arhīvos Jura Ziemeļa balsi neizdevās atrast, lai gan uz intervijām viņš tika aicināts. Taču grāmatā ir 80. gados tapusi Raita Valtera intervija ar Juri Ziemeli, kurā viņš prognozē Atmodas procesu attīstību. Kāda bija sakāpinātā pasaules izjūta,  Atmodas gados acu priekšā vērojot ļaunā un labā cīņu, spilgti izlasāms Jura Ziemeļa domubiedru, „Helsinki 86” dalībnieku Miervalda Krima un Jāņa Vēvera atmiņās par Juri Ziemeli. Radījumā saruna ar grāmatas “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” priekšvārda autoru vēsturnieku Gintu Zelmeni, un grāmatas autori un sastādītāju Antu Bergmani. Grāmatas atvēršanas svētki tika nosvinēti pavisam nesen, 17. maijā, Jura Ziemeļa dzimšanas dienā.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar