Podcasts about izst

Pirmsjāņu tradīcija kultūrizglītības lauciņā ir topošo mākslinieku izstādes, kurās mācību gada noslēgumā var iepazīt un novērtēt gada laikā apgūto. Šī nedēļa Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā iesākās ar kvalifikācijas eksāmenu Produktu dizaina audzēkņiem. Savukārt aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Mākslas akadēmijā atklāta Diplomandu izstāde, kurā bakalaura un maģistra programmas diplomdarbi. Abas izglītības iestādes no šī gada sākuma saista tehnoloģiju un radošuma darbnīca „Rīga Makerspace”.  Mākslas akadēmijā diplomandu un Dizaina dienu izstāde “Definīcija” būs skatāma līdz 28. jūnijam, savukārt Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas Produktu dizaina izstāde radošajā kvartālā “Veldze” – līdz 22. jūnijam.

"Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks" ir jauna izstāde Paula Stradiņa Medicīnas muzejā. Kultūras rondo par ētiskajiem jautājumiem, kurus izvirza izstāde, pārrunājam ar tās kuratoriem Igoru Gubenko un Kasparu Vanagu. Laikā, kad militārie konflikti pasaulē, toskait Krievijas karš Ukrainā, pierāda, ka centieni pasludināt kādu tautu par mazvērtīgāku kā attaisnojums savai agresijai diemžēl nav tikai pagātnes tumsonība, bet arī baisa šodienas realitāte, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tapusi izstāde, kas citstarp jautā: kas notiek, kad ambīcijas zinātniski noteikt un politiski kontrolēt, kāda dzīvība ir vēlama, zaudē cilvēcību? Un kādi ir upuri cilvēku idejām par šķietami labāku nākotni? Izstāde "Nepieskaitāmie" tapusi lielā kopdarbā: trīs kuratori – Māra Traumane, Igors Gubenko un Kaspars Vanags, galvenā pētniece Anna Žabicka un vēl plaša radošā komanda. Šī izstāde aptver ļoti daudz pagātnes liecību un aicina uz tām raudzīties šodienas kontekstā. Zinātnes centieni mūs padarīt arvien veselīgākus, ilgmūžīgākus un spējīgākus ir reizē vilinoši un riskanti. Sevis pašu labad daudzi gatavi riskēt uz nebēdu. Bet kas notiek, kad it kā „labākas nākotnes” vārdā cilvēks sāk lemt par to, vai un kādiem būs tiesības būt vai nebūt citiem? No izturīgāku ābeļu un pienīgāku govju selekcionēšanas līdz cilvēku piespiedu sterilizācijai – tik plašā amplitūdā par šo ideju runā izstāde "Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks". 

14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, aicinām doties uz Okupācijas muzeju un ieskatīties izstādē "Ticēt un kalpot", kas stāsta par okupācijas varas represijām pret garīdzniekiem, pret ticību, kā arī cilvēku garīgo spēku, ko viņi saglabājuši arī ļoti smagos pārbaudījumu laikos.  Padomju vara sistemātiski cīnījās pret kristietību, tai skaitā represējot garīdzniekus, kurus uzskatīja par potenciāliem režīma pretiniekiem, jo viņiem bija autoritāte sabiedrībā un viņi pārstāvēja vērtības, kas nebija pakļautas komunistiskās partijas kontrolei. Tāpēc daudzi priesteri un mācītāji tika arestēti, izsūtīti, ieslodzīti darba nometnēs vai pakļauti pastāvīgai novērošanai. Tika slēgtas baznīcas, klosteri, ierobežota pieeja reliģiskai literatūrai un skolās veicināta ateistiska audzināšana, lai jaunajai paaudzei iznīcinātu pamatu, kas ir balstīts Dieva likumos un arī Dieva svētībā. Visticamāk, arī šodien mēs vēl baudām šīs noziedzīgās darbības sekas.  Dodamies uz Okupācijas muzeju, kur kopā ar izstādes "Ticēt un kalpot" veidotāju Aiju Ventaskrasti iepazīstam dažu garīdznieku dzīvesstāstus, saprotot, ka viņi ir vien nedaudzi no tiem simtiem garīgo kalpotāju, kas piedzīvoja smagas represijas. Savukārt Okupācijas muzeja krājuma galvenā glabātāja Taiga Koknēviča rūpīgi glabā muzejam uzticētos priekšmetus kā daļu no cilvēku liecībām. Uzklausām arī muzejam dāvāto priekšmetu stāstus.

  Izstādes kuratore Roberta Atraste, kura iepriekšējā gadā saņēma Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2025 konkursa “Jaunais kurators!” balvu, kā arī Latvijas Mākslas gada balvu par “Gada debiju”, Ievas Epneres izstādes centrālo objektu salīdzina ar sociālajiem tīkliem. Uz statīva novietotas kustīgas fotogrāfijas ir kā attēli internetā. Redzam tos tikai uz īsu brīdi, tad par tiem piemirstam. Tāpat kā atmiņas. Tās uzplaiksnī mūsu apziņā uz brīdi, tad atkal pazūd. Kā piedzīvoto un atmiņu pasaulē noglabāto fotogrāfijās fiksējusi māksliniece Ieva Epnere?

Kas ir brīvība un kas ir ilūzija? “Tauriņa efekts” Gļeba Panteļejeva monumentālo jaundarbu izstādē "Monumenti" Mākslas stacijā "Dubulti". Kultūras rondo saruna ar Ģļebu Panteļejevu par mākslinieka vērtību filtru, vērojot pasaulē notiekošo.  Ar jaunām monumentālām skulptūrām un eiforisku instalāciju savu personālizstādi “Monumenti” atklās tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Mākslas stacijā “Dubulti” izstāde notiek dramatiskā dialogā starp pirmo un otro stāvu. Par tēlnieku Gļebu Panteļejevu kuratore Inga Šteimane saka: "Daudzviet, kur vien ir jāgodina morāles vērtības – normas, principi, personības – viņa darbi ir neaizstājami. Latvijas 21. gadsimta monumentālā tēlniecība nav iedomājam bez Gļeba Panteļejeva skulptūrām." “Kas ir brīvība un kas ir ilūzija? Pirmajā stāvā būs milzīgs taurenis/tanks – skulptūra “Tauriņa efekts”. Un tieši tā pati forma, bet cits izmērs, pilnīgi cits materiāls būs otrajā stāvā. Viena un tā pati forma iedarbosies absolūti citādi,” skaidro Gļebs Panteļejevs. Gļeba Panteļejeva personālizstāde “Monumenti” Mākslas stacijā “Dubulti” norisināsies no 12. jūnija līdz 2. septembrim.

Rotko muzejā Daugavpilī vasaras izstāžu sezonā apmeklētājiem iespējams aplūkot izstādes, kuras veidojuši mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Ķīnas un Dienvidāfrikas. Laikmetīgās fotogrāfijas, glezniecības un keramikas medijos risinātās izstādes aptver plašu tēmu loku. Bet sezonas centrālais notikums ir fotomākslinieka Rodžera Ballena izstāde, kas aptver vairāk nekā piecdesmit viņa radošā darba gadus. Mākslinieku izvaicā Megija Kriviša. Rodžers Ballens (Roger Ballen) ir viens no pazīstamākajiem laikmetīgajiem fotogrāfiem, kurš dzimis 1950. gadā Ņujorkā, bet kopš 20. gadsimta 80. gadiem dzīvo un strādā Dienvidāfrikā.  Viņa darbs sākotnēji bija dokumentāls – viņš fotografēja nelielas Dienvidāfrikas pilsētiņas un to iedzīvotājus. Vēlāk viņa stils būtiski mainījās un kļuva daudz mākslinieciskāks un inscenētāks. Mākslinieka fotogrāfijās sastopami cilvēki, dzīvnieki, zīmējumi un tēli, kas vienlaikus šķiet gan pazīstami, gan sveši. Vairāk nekā piecdesmit gadus mākslinieks pētījis cilvēka zemapziņu. Tieši šim pasaules redzējumam veltīta viņa retrospekcija. Rotko muzeja vasaras sezonas izstādes apmeklētājus gaida līdz pat 30. augustam.

Nedēļas nogalē jau 54. reizi uz tradicionālo lietišķās mākslas darinājumu gadatirgu cilvēku tūkstošus pulcēs Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Bet tā vien liekas, ka garas automašīnu rindas pie Rīgas robežas muzeja tuvumā, kas senākos laikos bija tikai jūnija gadatirgus pazīme, redzam arvien biežāk. Par to, kā šodien klājas Brīvdabas muzejam, Kultūras rondo runājam ar muzeja vadītāju Zandu Ķergalvi un Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja keramikas krājuma speciālisti Elīnu Guščiku, jo nupat muzejā atklāta izcilā keramiķa Jāņa Krieva darbnīcas simtgadei veltīta izstāde. Arī Brīvdabas muzeja gadatirgus šogad notiks keramikas zīmē. -- Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē atklāta izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100”. Izstāde tapusi sadarbībā ar Tukuma muzeju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Izstāde ir veltīta Jāņa Krieva keramikas darbnīcas simtgadei. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Tukuma muzejā un Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas lielākās Tukuma keramikas kolekcijas. Izstādē kopumā būs apskatāmi vairāk nekā 450 Jāņa Krieva keramikas darbnīcas un kombināta “Māksla” Tukuma darbnīcas priekšmeti, pēc iespējas pilnīgāk atklājot to veidu, formu, glazūru un ornamentu daudzveidību. Izstādē būs eksponēta arī kafijas servīze no Latvijas Lauksaimniecības muzeja krājuma. Jāņa Krieva keramikas darbnīca darbojās līdz 1945. gadam, kad uz tās pamata tika izveidota PSRS Mākslas fonda Latvijas republikāniskās nodaļas ražošanas kombināta “Māksla” Tukuma keramikas darbnīca. Jānis Krievs līdz 1948. gadam bija arī šīs darbnīcas vadītājs, lielā mērā turpinot 20. gs. 20. – 30. gados aizsāktās keramikas tradīcijas. Izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100” būs apskatāma Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē līdz 16. augustam.

Līdz 21. septembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta un arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika zīmējumu izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”. Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējam joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi.  Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā.  Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana. Vēstures izzināšana ir nepārtraukts process, arī rekonstrukcija ir bezgalīgs ceļš pretī nesasniedzamajam – pilnīgas patiesības noskaidrošanai. Katrs nākamais pētnieks, kam ir kas jauns sakāms, savā pārliecībā un rekonstrukcijas idejās virzīsies tālāk.     

Jau trešo gadu provokatīvas un jaunas idejas rosinošas mākslas cienītājus aicina festivāls “Ēdene”, ko rīko “kim?” laikmetīgās mākslas centrs. Šogad tas pievēršas iekāres, seksualitātes, darba un ķermeniskuma attiecībām laikmetīgajā mākslā un tiek ieteikts tikai tiem, kam jau ir vismaz 18 gadu. Izstādes kuratore Zane Onckule pulcējusi vienuviet sievietes mākslinieces no dažādām valstīm. Darbi izvietoti “kim?” topošajā jaunajā adresē Rīgā, Hanzas ielā 22, ko plānots atjaunot.  -- Festivāls “Ēdene” noritēs līdz 12. jūlijam. Tā kā izstāde ietver erotiskas un seksuālas tēmas, apmeklētājiem ierobežojums 18+, nepilngadīgie drīkst apmeklēt izstādi tikai pieaugušo pavadībā.

Tiekamies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš veicis interesantu māksliniecisku pētījumu par vizuālajiem arhetipiem, kas ir ģeneratīvā mākslīgā intelekta modeļu pamatā un kas ir arī viņa izstādes centrā. No visiem mūsu estētiskajiem un kulturālajiem aizspriedumiem, ko gadu gaitā esam uzkrājuši interneta dzīlēs, barojas mākslīgā intelekta modeļi un spoguļo mūs, pēc tam turpinot barot mūs atpakaļ ar tiem pašiem stereotipiem un arhetipiem. Šo mijiedarbi savā praksē pēta Jurģis Peters.  Mākslinieks ir doktorantūras pētnieks Tamperes universitātē, bet vispirms ieguvis maģistra grādu gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan datorzinātnē Birmingemas universitātē.  RIXC galerijā Rīgā ir skatāma jūsu izstāde "Uzmācīgās domas" ar pavadteikumu - par ko nespēj pārstāt domāt mākslīgais intelekts? Par ko tas nespēj pārstāt domāt? Jurģis Peters: Strādājot pie šīs izstādes un eksperimentējot ar to, kā mēs varam salauzt mākslīgā intelekta sistēmas, tā ir mana kiberdrošības ievirze, man šķiet ļoti interesanti pamēģināt sistēmu salauzt vai atrast kaut kādu veidu, kā tajās iekļūt citādāk. Mēģinot lauzt šo sistēmu, izmēģinot daudzas dažādas pieejas, lielākā daļa nestrādāja, bet viena, kas strādāja, bija pieeja, ja mēs mākslīgajam intelektam dodam viņa pašradīto saturu, tad laika gaitā sistēma "apēd sevi". Interesanti ir tas, ka saturs, kas tiek radīts, sāk atkārtoties kaut kādā mērā. Lai gan tas nav vienmēr vienāds, bet sāk atkārtoties dominējošās formas, kompozīcijas, krāsas. Šīs ir lietas, pie kurām mākslīgā intelekta sistēma vienmēr atgriežas. (..) Viena lieta ir tas, ko mēs nododam kaut kādas savas prasmes un to autorību [mākslīgajam intelektam], un vēl ir vides jautājums, par ko, man liekas, vispār mākslīgā intelekta kontekstā ļoti maz runāt. Ka tas ir vidi ļoti piesārņojošs pasākums, jo patērē ārprātīgi lielus resursus. Tikai mēs to neredzam. Vai jūs arī par to savā ikdienā, strādājot ar tehnoloģijām, domājat? Jurģis Peters: Par šīs tēmas aktualitāti, cik esmu saskāries Somijā, ļoti daudz runā, un tā ir viena no pusēm, ja tu tiešām izvēlies strādāt ar mākslīgo intelektu, tam ir jābūt ļoti lielam pamatojumam. Citādi tas kaitējums videi un tas, cik resursu ir nepieciešami, neatspēko to, ka varbūt vienkārši gribas uztaisīt kādu attēlu.  Par to, man šķiet, ir ļoti polarizējoša attieksme, ir kritiskā perspektīva, kur ir ļoti daudz mākslinieku, bet es varu vairāk par Somiju runāt, kuriem šķiet, ka mākslīgo intelektu nevajag izmantot vides problemātikas dēļ. Bet ir otra daļa, kas vairāk ir saistīta ar pētniecību, kur joprojām šķiet, ka mākslīgais intelekts ir atrisinājums visām problēmām un ka tikai mākslīgo intelektu varam tikt tālāk. Ir ļoti grūti balansēt pa vidu. Es piekrītu tam, ka izmantošana ir leģitīma tad, ja tam ir tiešām iemesls. No otras puses, šie rīki ir brīnišķīgi, tiem ir tiešām ļoti lielas iespējas, ir situācijas, kad ir svarīgi, ka mēs tos izmantojam. Savā mākslinieciskajā praksē es šim aspektam tik ļoti nepievēršos, jo šķiet, ka par to jau ārkārtīgi daudz runā. Bet varbūt es esmu kādā burbulī.

Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku Jāni Avotiņu, viņa personālizstāde "Tālē" no 30. maija būs skatāma Mākslas muzejā "Rīgas birža". Jāņa Avotiņa izstādes iecere veidojusies, balstoties Mākslas muzeja "Rīgas birža" arhitektoniskajā estētikā. Biržas Lielā izstāžu zāle ar pilnībā atsegtiem logiem dienas gaismā, ar skatu uz Vecrīgas dažādām perspektīvām atgādina greznākās Rietumeiropas metro un vilcienu stacijas eklektisma, neoklasicisma stilā. Tas rosinājis mākslinieku turpināt glezniecībā risināt viņam tik raksturīgās figūru un telpas attiecības, koncentrējot laika, vēstures, arī politikas dimensijas spriedzes uzlādētā nelielā gleznas plaknē. Izstādē eksponēti tikai jaundarbi, un tā iekļaujas Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstāžu ciklā, kur laikmetīgās mākslas pārstāvji mijiedarbojas ar muzeja vēsturisko mantojumu. Izstāde būs apskatāma līdz 23. augustam.

Manipulācijas ar fotogrāfiju uzrunā skatītāju vienā no Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādēm “Krāsa kā vēstījums”. Kolorēšana radusies vienlaikus ar fotogrāfiskā procesa atklāšanu, un par kolorētās fotogrāfijas zelta laikmetu uzskata periodu no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum. Izstādē galerijā “Istaba” redzama kolorēšana vai krāsošana gan vēsturiskajās fotogrāfijās, gan mūsdienu mākslinieku darbos.   Grupas izstāde “Krāsa kā vēstījums” galerijā Istaba skatāma līdz 29. maijam.

Rundāles pils šogad svin 290. gadadienu kopš pils pamatakmens ielikšanas, un jubilejas gads apmeklētājiem nes gan svētku noskaņu, gan bagātīgu kultūras programmu. Viens no centrālajiem notikumiem ir jaunā izstāde "Ziedu valdzinājums", kas atklāj ziedu nozīmi mākslā, dārzu kultūrā un Eiropas vēsturē. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse stāsta, ka jubilejas svinības tiks papildinātas ne tikai ar izstādes atklāšanu, bet arī muzikālu vakara programmu. Tajā uzstāsies Liepājas Simfoniskais orķestris ar īpaši ziediem veltītu repertuāru, kurā skanēs gan ārvalstu klasiķu, gan latviešu komponistu darbi, noslēgumā atskaņojot arī [Jāņa Mediņa] "Ziedu valsi". Izstādes "Ziedu valdzinājums" ideja radusies, pētot Rundāles pils kolekcijas un holandiešu ziedu klusās dabas tradīciju. Ekspozīcija veidota kā izziņas ceļojums, kas atklāj ne vien ziedu simbolisko nozīmi gleznās, bet arī to vietu Eiropas kultūras un dārzu vēsturē. Tajā stāstīts par 17. un 18. gadsimta "modes puķēm" — tulpēm, hiacintēm un citām sīpolpuķēm, kas savulaik kļuva par greznības un statusa simboliem. Īpaša uzmanība izstādē pievērsta arī tam, ko parasti skatītāji pamana mazāk — vāzēm, kurās ziedi tika kārtoti. Viena no ekspozīcijas telpām veltīta tieši vēsturiskajām vāzēm, kas atspoguļo laikmeta estētiku un galma kultūru. Izstāde tapusi plašā starptautiskā sadarbībā — darbi un priekšmeti deponēti no muzejiem Nīderlandē, Ukrainā un Lietuvā. Viens no nozīmīgākajiem eksponātiem ir glezna no Jana Brēgela Vecākā darbnīcas, kurā attēlota bagātīga ziedu kompozīcija ar simtiem precīzi izgleznotu augu. Šādi darbi savulaik simbolizēja ne vien bagātību un izsmalcinātību, bet arī mākslinieka centienus atainot dabas daudzveidību un skaistumu. Lai izstādi padarītu saistošu dažādām paaudzēm, tajā iekļauti arī interaktīvi elementi. Apmeklētāji varēs iepazīt Rundāles pils dekoros sastopamos ziedu motīvus, aplūkot lielizmēra ziedu kompozīcijas un ieiet īpaši veidotā ziedu telpā. Savukārt multimediāls mākslas darbs pievērsīsies slavenajam tulpju drudzim Eiropā. Ne mazāk aizraujošs ir stāsts par Rundāles vēsturiskajiem dārziem. Pētot arhīvu materiālus, noskaidrots, ka hercoga Bīrona laikā dārzos audzētas ne vien tulpes, narcises un hiacintes, bet arī eksotiski augi — citrusaugi, olīvkoki, lauru ķirši un citi oranžēriju stādījumi. Arī šodien Rundāles dārzos cenšas saglabāt vēsturisko augu un ziedu klātbūtni, atjaunojot parteru stādījumus un uzturot vēsturisko ainavu. Pavasaris šobrīd ir viens no skaistākajiem laikiem Rundālē — vēl zied tulpes, hiacintes un narcises, pamazām plaukst peonijas, bet ziedošie koki piešķir dārzam īpašu krāšņumu. Vasara Rundāles pilī būs bagāta arī ar mūziku. Plānoti koncerti ciklā "Sarunas pilī", Senās mūzikas festivāla noslēguma koncerts un Liepājas Simfoniskā orķestra uzstāšanās ar Mocarta un Bēthovena mūzikas programmu. Kā uzsver Laura Lūse, Rundāles pils Baltā zāle ar savu akustiku un atmosfēru ir īpaša vieta, kur mūzika iegūst pavisam citu skanējumu. Jaunumi gaidāmi arī Mežotnes pilī, kuru muzejs pakāpeniski cenšas atdzīvināt kā kultūras telpu. Šosezon tur būs skatāma Ernsta Velkera karikatūru izstāde, kas saistīta ar hercogienes Dorotejas laiku un viņas galma dzīvi. Tā ir daļa no plašāka mērķa — soli pa solim atjaunot Mežotni kā vietu kultūras notikumiem, izstādēm un nākotnē, iespējams, arī muzikāliem vakariem. Rundāles pils jubilejas gads apliecina, ka šī vieta nav tikai vēstures piemineklis. Tā turpina dzīvot kā kultūras un izziņas telpa, kur vienuviet sastopas māksla, daba, vēsture un mūzika. Izstāde "Ziedu valdzinājums" ir stāsts ne tikai par ziediem, bet arī par cilvēka vēlmi caur skaistumu saglabāt un izprast pasauli.

Ieskatāmies sešu Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorantu radošajās laboratorijās – no glezniecības līdz pakalpojumu dizainam, vides objektiem un pat rakstniecībai. Viņu izstāde “Gadījuma izpēte” vēl dažas dienas ir skatāma mākslas telpā “DUO”. Gadījuma izpēte ir termins, ko plaši pielieto sociālajās zinātnēs: tā ir pētniecības metode, ko pielieto dažādu sociālu fenomenu izpētē to veselumā. Un šādu nosaukumu – “Gadījuma izpēte” – savai izstādei devuši arī seši Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālie doktoranti. Izstāde sniedz ieskatu mākslinieciskās pētniecības laboratorijā, kas katram no viņiem ir sava: no pakalpojumu dizaina, mākslinieka inscenētāja, glezniecības, restaurācijas līdz vides objektiem un rakstniecībai.  Mākslas akadēmijas profesionālo doktorantu izstāde “Gadījuma izpēte” skatāma vēl tikai līdz 22. maijam DUO telpā Kronvalda bulvārī 4.

Baltijas Universitāte – fenomens pasaules vēsturē. Lai arī universitāte pastāvēja vien trīs gadus tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tā deva iespēju jauniešiem no Baltijas valstīm iegūt augstāko izglītību. Ne mazāk svarīgs bija  emocionālais pamats: pēckara trimdas apstākļos sniegtā cerība un drošāks pamats nākotnei. Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā pašlaik skatāma izstāde “Baltijas Universitātei - 80”. Stāsts par unikālu universitāti trimdā, kas pastāvēja laikā no 1946. līdz 1949. gadam.   Baltijas Universitāte ir nozīmīgs tomēr nedaudz piemirsts fakts mūsu kultūrvēsturē, tāpēc to vērts izzināt dziļāk. Izstāde “Baltijas Universitātei - 80” Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā skatāma līdz 31. augustam.

Spilgti politiski iekrāsota bijusi Venēcijas biennāles 61. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Kultūras rondo Laimas Slavas un Intas Zēgneres no LR3 "Klasika" iespaidi par biennālē redzēto un dzirdēto. "Man gribējās runāt un domāt tikai par mākslu. Bet tā nenotika," sajūtas pēc Venēcijā pavadītajām dienām raksturo Laima Slava. Viņa atzīst, ka "pēcgaršu" var raksturot kā politisku un satraucošu. Arī pirms došanās uz Venēciju bijusi nemierīga sajūta. "Esot tur es personīgi nepiedzīvoju tik daudz protestus, tomēr pieredzēju arī tos. Un 8. maija rītā virs Venēcijas dārziem un Arsenāla lidoja helikopters, kas šķita nemiera vēstneši, un sajūtai par labu nenāk," turpina Laima Slava. "Man ļoti līdzīga sajūta. Jo vispār šajā biennālē, kā nevienā pirms tam, ko es esmu pieredzējusi, valdīja spriedze," vērtē Inta Zēgnere. "Un tā spriedze bija jūtama visur, ne tikai pie Krievijas paviljona, kurš tika apsargāts, bet arī atsevišķos citos momentos. Piemēram, es iegāju Kipras paviljonā, nebija laika izpētīt visu līdz galam, bet uz galda stāvēja neliels plakātiņš, kur bija ar tādiem asiņainiem burtiem rakstīts: Markss, Ļeņins, Staļins un milzīgs sirpis un āmurs pār to visu. Ik pa brīdim bija šie akcenti, kuros pasaulei tika vēstīts, ka kaut kas nav kārtībā, un tas tika pausts mākslas valodā. Tā bija ļoti spēcīga vēsts. Arī Ukrainai līdz ar to bija iespēja savu vēstījumu pateikt ļoti spēcīgā veidā, pie tam dažādās vietās." Pasaules vecākā un prestižākā mākslas biennāle šogad ir likusi par sevi runāt daudz, un arī ne tai labākajā nozīmē. Rīkotāju vēlme veidot to kā vietu dialogam caur mākslu, kurā ir vieta arī agresorvalstīm, sastapās ar lielu pretestību, protestiem un beidzās ar žūrijas atkāpšanos. Patiesībā gan jau vēl nekas nav beidzies, jo biennāle ilgs vēl līdz novembrim. Taču lielākā preses uzmanība tai allaž tiek pievērsta pašā sākumā, kad durvis ver valstu nacionālie paviljoni. Latvijai šogad spoži vārda tiešā un pārnestā nozīmē ļāvis iemirdzēties mākslinieku "Mareunrol's" un Bruno Birmaņa veidotais paviljons "Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises". Pie Latvijas paviljona ekspozīcijas viņi strādāja vairāk nekā gadu, vēl krietni pirms kļuva zināms par Krievijas dalību, bet jau iepriekš intervijās uzsvēra, ka vēstījums nebūs par modes vēsturi, bet gan par sabiedrību, ģeopolitisko situāciju, par toreizējo gaisotni un kā tas sasaucas ar šodienu.

Kultūras rondo šoreiz runājam par kotletēm, tāpēc iesakām šo stāstu klausīties ne ar tukšu vēderu. Tiesa gan, šoreiz runa par kādu mākslas darbu, kurš sava kotletīgā izskata un kustīguma dēļ jau izpelnījies diezgan plašu interesi un diskusijas soctīklos. Izstādē "kotlete" tiekamies ar jauno mākslinieci Elzu Ābeli. Latvijas kultūrtelpa ir vienlaikus plaša un daudzveidīga un reizē cieši saistīta. Dodamies uz radošo telpu “Sābrs Workroom” Rīgā, kur mēģinājumi notiek arī folkloras grupai “Banga”, ar kuru stāstījām vakardienas raidījumā, bet tur skatāma arī kāda visnotaļ neparasta laikmetīgās mākslas izstāde. Radošajā telpā "Sābrs Workroom", kas atrodas Pārdaugavā, pašlaik skatāma jaunās mākslinieces Elzas Ābeles personālizstāde "kotlete", kuras centrā ir gan vairāki īpaši izstādei radīti jaundarbi, gan mākslas darbs – kinētiskā "kotlete", ko izstādes rīkotāji piesaka kā “jau plaši atpazīstamu”. Una Zvejniece apskatīja gan kustīgo "kotleti", gan pārējos mākslas darbus un tikās arī ar Elzu Ābeli.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. “Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.” Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās: “Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments. Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās: “Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē. Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu. Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām. 2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

Kultūras rondo viesojas Lietuvas Nacionālajā muzejā, kur atklāta plaša izstāde par Baltijas valstu kultūras diplomātijas triumfu Pasaules izstādēs Parīzē pirms simt gadiem. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā pašlaik skatāma plaša izstāde par Baltijas valstu dalību lielajās Pasaules izstādēs Parīzē 20. gadsimta 30. gados. Un šis stāsts ir interesants ne vien kopīgā kultūras mantojuma dēļ, bet arī kā lielisks piemērs Baltijas valstu solidaritātei caur mākslu, etnogrāfiju un kultūras diplomātiju. Un arī šodien tas ir atgādinājums par kultūras spēku, balsi un spēju būt valsts sejai uz starptautiskās skatuves. Autentisks 20. gadsimta 30. gadu kankles ieraksts no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta arhīva ir pirmais, kas ieskandina izstādi Lietuvas Nacionālā muzeja Vēstures stāstu mājā jeb „Istorijų namai” – kādreizējās armijas kazarmās pašā Viļņas centrā, kur pirms pieciem gadiem tika atklāta muzeja mainīgo izstāžu zāle. Tās pirmajā stāvā līdz augustam būs skatāma izstāde, kas ar plašu vērienu pēta Lietuvas un arī Latvijas un Igaunijas dalību starptautiskajās izstādēs Parīzē 20. gadsimta pirmajā pusē.

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku. Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri.  "Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām." Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda. "Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."

"Dzīvo ar/Domā par" – mākslinieks Kaspars Groševs šo tēzi iedzīvinājis solo izstādē "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kurā mākslinieks savu pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu), izdzīvos, būdams klāt esošs izstādē. Izstāde būs apskatāma no 1. maija. Kā norāda kuratore Zane Onckule, "Dzīvo ar/Domā par" darbojas vienlaikus kā māksliniecisks piedāvājums un apstākļu noteikts apziņas stāvoklis: veids, kā noturēt(ies) zināmas uztveres robežās, reizē apšaubot tās izcelsmi un pastāvēšanas kārtību. ""Dzīvot ar" un "domāt par" ir savstarpēji savīti uzmanības režīmi. Tie uztur Groševa pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu) – nemitīgā spriegojumā.  

Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā “Pilot” skatāma kolektīva “Latvānija” izstāde. Mākslinieces izstādes nosaukumā “Dārza iestāde” spēlējās ar vārdu “iestāde”, attiecinot to gan uz institūciju, gan stādīšanas procesu. Vietā, kuru tu iekop, ir nepieciešams laiks, lai izaugtu kaut kas skaists un praktisks. Nepieciešams zināt gadskārtas un būt saiknē ar zemi. Tieši tāpat arī “Latvānijas” darbos. Gadskārtu ieražas un folklora mijas ar laikmetīgām izpausmēm. Sapņu pasaulē iemājojuši rūķi.

Ar gobelēnos ieaustiem Rotko darbiem un pieciem Rotko oriģināliem Rotko muzejs Daugavpilī atzīmē savu 13. dzimšanas dienu. Aizvadītajā piektdienā – 24. aprīlī, dienā, kad pirms 13 gadiem apmeklētājiem pirmo reizi durvis vēra Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, nu jau muzeja statusā, te tika atklātas divas jaunas ekspozīcijas. Izstāde „Rotko. No ģimenes kolekcijas” ļauj ielūkoties piecos Marka Rotko oriģināldarbos, ko apskatei piedāvā Rotko bērni Keita un Kristofers. Bet Latvijas tekstila māksliniece Iveta Vecenāne, kuras darbi lielākoties top klasiskajā gobelēna aušanas tehnikā, Rotko akvareļus simboliski pārcēlusi savā aušanas valodā un piedāvā plašu gobelēnu kolekciju savā izstādē ar nosaukumu „Pārcēlums. Rotko motīvs”.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas pirmo reizi notika 2016. gadā. Katru otro gadu Rīgā ir apskatāmas izstādes, kurās pēta to, kā 21. gadsimtā transformējas attēla veidošanas prakses. Šogad par centrālo tēmu izvēlēta pašpastāvēšana līdzās, lūkojoties uz to, kā tehnoloģijas ietekmē cilvēkus un kā šajā laikmetā vienā vidē spējam sadzīvot ar dabu un citām radībām. Šādas pārdomas caurvij daudzveidīgo notikumu programmu, ko varēs apmeklēt līdz pat jūlija sākuma. Dažas no izstādēm jau ir vērušas durvis apmeklētājiem. Izstādē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā var uzzināt, kas vieno tehnoloģijas, dabu un foto mākslu. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama Prijagīta Dija izstāde "viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā". Šajā izstādē Prijagīta Dija izjautā fotogrāfiju kā mediju – atmiņu glabātāju. Viņas skatījums ir sakņots ģimenes vēsturē Dienvidaustrumāzijā, Malakas pussalā, kas savulaik tika uzskatīta par ienesīgāko Britu impērijas koloniju. Industriālās revolūcijas laikā 19. gadsimta septiņdesmitajos gados strauji attīstījās gumijas ražošana, un senie kaučuka ieguves resursi Dienvidamerikā nespēja apmierināt augošo ražošanas tempu, tāpēc Lielbritānijas valdība nolēma mākslīgi radīt sev resursus Tālo Austrumu kolonijās. Brazīlijā ievāktās hevejas (koka ar pienveida sulu lateksu) sēklas un stādi otrā pasaules malā uzauga grandiozās gumijkoku plantācijās, kur mūžu aizvadīja pamatiedzīvotāji vairākās paaudzēs, kļūstot par lētu darbaspēku britu gumijas rūpniecībā. Prijagītas Dijas izstāde Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2026 ietvaros aplūkojama līdz 7. jūnijam.    

Termins “Raudives balsis” (Raudive Voices) jeb elektronisko balsu fenomens ir nostiprinājies mūsdienu parapsiholoģiskajā, spiritiskajā un ezoteriskajā literatūrā. “Raudives balsis” tiek izmantotas arī mūsdienu Rietumu kultūras, literatūras, tēlotāja mākslas un mūzikas kontekstā. Kā "Raudives balsis” atklājas izstādē Ņujorkā – par to runājam ar Rīgas tehnokultūras izpētes centra kuratori Zani Onckuli un mākslinieci Ievu Rubezi.

Turpinot iepazīt Latvijas Mākslas Gada Balvas nominantus, virtuāli tiekamies ar Viktoru Timofejevu, kurš ikdienu aizvada Ņujorkā, tomēr mēdz izrādīt savus darbus arī tuvāk pie mums, Eiropā, un arī tepat, Latvijā. Tostarp, novērtēts mākslinieka ieguldījums, veidojot izstādi “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Projektu caurvija simboli un mīklas, kā arī atsauce uz vilcieniem un to, cik nozīmīga ikdienas daļa māksliniekam aizrit, pārvietojoties ar šo transportlīdzekli. Izstādē laika nepārtrauktība un straujā virzība uz priekšu bija vērojama darbā ar vilcienu, kas brauc pa apli. Tomēr arī dzīve Viktoram Timofejevam nemitīgi ir kustībā.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā un šogad atzīmē apaļus 80. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Dodamies uz izstādi Valmieras muzejā, kurā tiekamies ar dizaina un komunikācijas studijas “Ausme” pārstāvi Dārtu Apsīti. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko iespējams apmeklēt līdz 19. aprīlim. 

Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā “Gada mākslinieks 2025” izvirzīta Laimdota Malle. Aizvadītajā gadā viņai bija trīs nozīmīgas izstādes – “Biedē mani, mierini mani, biedē mani“, “Kā medūza saulē” un “Es iekodos stikla lagūnas ādā”. Mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe Laimdotas mākslu raksturo kā terapeitisku, meditatīvu un domas rosinošu. Laimdota Malle ir vizuālā māksliniece, kas strādā ar dažādiem medijiem - tēlniecību, grafiku un telpisko instalāciju. Beigusi maģistrantūras programmu tēlotājmākslā Mančestras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā un ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Aizvadītajā gadā Laimdotai Mallei bija trīs nozīmīgas izstādes. Viņas radītajās trauslo, sarežģīto skulpturālo objektu instalācijās notverama vēstījuma daudzslāņainība. 

Rīgas Lutera draudzes mākslinieku grupa uz pirmo izstādi sanāca kopā 1997. gadā, tātad pirms gandrīz 30 gadiem. Lai gan mākslinieki strādā dažādās tehnikās, joprojām viņu starpā ir kaut kas saistošs un netverams. Šobrīd 13 draudzes mākslinieki ir sanākuši kopā, izstādot savus darbus Ojāra Vācieša muzejā izstādē "Uz gaismas viļņa". Kā gaismu kā fenomenu var notvert caur dažādiem mākslas medijiem, tostarp, glezniecību, grafikām, tekstīlijām, keramiku, metālu, stiklu? 

Kompakti un ģimeniski – tā var raksturot dažādu paaudžu rotu mākslinieku kopīgu izstādi, kas pašlaik skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā 3.stāvā sadarbībā ar Rotu mākslas biedrību visa gada garumā risināsies izstāžu sērija “Spektrs”. Pavisam iecerētas četras pop-up izstādes. Pirmajā izstādē “Rok-raksts” apskatāmi 23 rotu mākslinieku darbi. Rotu izstāde “Rok-raksts” skatāma līdz 31.maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Sestdienas rīta programmā "Atspere" - saruna ar mākslas portāla Arterritory galveno redaktori un mākslas izstāžu kuratori Unu Meisteri, kuras kopā ar Ilzi Pīlēnu veidotā izstāde “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība” no 20. marta skatāma mākslas un kultūras telpā Ola Foundation. Tas ir aizsākums izstāžu ciklam, kas veltīts spilgtām personībām Latvijas modē, caur ļoti personiskiem stāstiem izceļot saikni starp individuālo un kolektīvo estētiku. Šobrīd Una kopā ar Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktori Daigu Rudzāti jau strādā pie jauna, vērienīga, cilvēka emocijām veltīta multimediāla pētnieciska projekta - izstādes “Kā tu šodien jūties?”, kas no 2. jūlija būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Šajā projektā māksla kā spogulis un arī pašizziņas instruments aicinās dziļāk ielūkoties savā emocionālajā pasaulē un paraudzīties uz to  arī no  zinātnes, medicīnas un ikdienas dzīves skatpunkta. Turpinot pirms vairākiem gadiem ģimenes ārstes Ilzes Aizsilnieces (1966- 2025) aizsākto emociju pratības diskusiju ciklu, izstādi papildinās arī sarunas un diskusijas, kurās piedalīsies mākslinieki, psihologi, neirozinātnieki, psihiatri, mūziķi, arhitekti, dizaineri un filozofi. Ikdienā visbiežāk vaicājam viens otram “Kā tev klājas”? un daudz retāk izskan “Kā tu šodien jūties” , kaut gan tas ir  ļoti būtisks jautājums mums katram, atzīst Una Meistere. Kādas sajūtas tevi pārņēma, strādājot pie izstādes “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība”? Atslēgas vārds ir tas pats, kas izstādes nosaukumā - nepārtrauktība. Izstāde ir Asnates skats uz laiku, bet vienlaikus tas ir arī mūsu visu skats uz laiku, kas mūs ir veidojis, jo izstāde nosacīti ir par modi, stilu un ļoti spilgtām personībām, kas ir atstājušas savas zīmes, arī par notikumiem un lietām kā žurnāls “Rīgas Modes”. Šī nepārtrauktība ir tā, kas ir katrā no mums, tas ir kods, kas veido mūsu šodienu, un tāpēc, manuprāt, tā ir ļoti vērtīga lieta, ko dara kultūrtelpa “Ola” gan mākslā, gan ar šo pirmo izstādi modē, veltot izstādes ārkārtīgi spēcīgām personībām, kas lielā mērā ir veidojušas mūsu kopīgo laiku šeit. Asnate ir bijusi ļoti klātesoša Rīgas modes un stila dzīvē gan savulaik kā modele, gan vēlāk arī kā dizainere, gan vienkārši kā personība, kas apvieno visas šīs šķautnes. Skatījos uz “Rīgas Modes” žurnāliem, kurus bagātīgi var redzēt ekspozīcijā, un sapratu, ka atpazīstu sejas no manas bērnības, jo žurnāli taču bija mājās. Bija arī kaut kādi sapņi par to, ka varbūt es tādu kleitu kādreiz iegūšu vai tamlīdzīgi. Tā ir kā atgriešanās neparastā pagātnē. Kādi tev bija atklājumi vai pārsteigumi?  Mans pārsteigums un atklājums, par kuru it kā zināju, bet varbūt tam nebiju pievērsusi uzmanību, bija fotogrāfe Ilga Sūna, kuru Asnate minēja jau pašā sākumā, kad mēs sākām par šo izstādi runāt. Viens no mūsu mērķiem bija šajā skrejošajā laikā, kad mēs un jo īpaši jaunākā paaudze esam izveidojuši savu stereotipu par pagātni, parādīt to, ka, neraugoties uz dzelzs priekškaru un priekšstatiem, ka šeit valdīja pelēcība, tas radošā gara izpausmē tā nebūt nebija, jo radošās lietas gan mākslā, gan mūzikā, gan modē te ir bijušas ārkārtīgi spēcīgas. Tas bija viens no iemesliem, kālab izvēlējāmies Ilgas Sūnas darbus, jo viņa nebija klasiska fotogrāfe. Sākotnēji viņa vairāk darbojās aizkulisēs, un tas, ko viņa fiksēja, bija aizkulišu momenti, šī dzīve, kā mode top. Paraugoties šajās fotogrāfijās, kā mēs arī runājām ar Ilzi Pīlēnu, šīs izstādes uzdevums ir pacelt mūsu pašapziņu, parādīt, ka šajā dzelzs priekškara pusē varbūt materiāli un iespējas ir bijušas mazākas, bet radošā dzirksts ir bijusi. Mūsu darba kods, kā mēs paši smējāmies, bija nolikt Ilgas Sūnas fotogrāfijas tajā pašā plauktiņā, kurā ir Helmuts Ņūtons. Paskatoties uz dažām no tām ar atsvešinātu aci, spēks tur ir ļoti līdzvērtīgs. Viņa bija mans lielais atklājums. Veidojot šo izstādi, mēs abas ar Asnati bijām Latvijas Fotogrāfijas muzejā un izpētījām Ilgas Sūnas fotogrāfiju arhīvu, kas ir īsta pērle, un patiesībā diezgan aizmirsta, un sapratām, ka neviens cits kā viņa tik labi nespēs izstāstīt šo stāstu par dzīvi, kā tas viss tapa, jo fotogrāfijas nav pozētas, tās ir ļoti reālas, reāls darba procesa un arī laika atspoguļojums - gan modeles autobusā, gan tas, kā Jānis Kreicbergs fotografē stila lapas “Rīgas Modes” žurnālam. Tajā visā ir labs humors un ļoti spēcīga estētika, kas kaut kādā mērā ir tuvināma Jaunā viļņa estētikai. Ja paskatāmies kino, skaidrs, ka viss, kas tajā laikā pasaulē notika - tas bija gaisā abās pusēs priekškaram. Kā Asnate stāsta par 60. gadiem un hipiju laiku - tā sajūta jau bija. Tā varbūt šeit nemanifestējās tā, kā Rietumu pusē mums visiem zināmu iemeslu dēļ, bet gaisā tā bija, un radošajā vidē tas viss bija jūtams, arī darbos, tērpos. Lūdzu, vēl dažus faktus par izstādi. Ko vēl mēs tur varam skatīt? Vēl viena ļoti īpaša lieta izstādē ir tas, ka, tā kā “Rīgas Modes” ir tiešām milzīga daļa no Asnates dzīves, mēs gribējām atrast iespējami daudz oriģinālo žurnālu. Mēs ar Asnati izsludinājām nelielu “Facebook” kampaņu, nezinot, kas no tās iznāks, un bijām patiesi pārsteigtas, ka ļoti daudzās mājās šie žurnāli joprojām glabājas, un pat iesieti un glabāti kā dārgumi. Tas arī kaut kādā veidā raksturo mūsu attiecības ar atmiņām, kas šajā gadījumā, man liekas, patiešām ir ļoti, ļoti īpašas. Mēs izveidojām veselu instalāciju no oriģināliem žurnālu vākiem, un tur ir žurnāls arī no pašiem pirmsākumiem - 1949. gada. Tas ir ar mazliet uzlocītiem stūriem, var redzēt, ka laika patina to ir skārusi, bet tas joprojām ir īsts, autentisks un ārkārtīgi estētiski skaists. Tur ir arī visi vēlāko gadu žurnāli, jo “Rīgas Modes” beidz iznākt tikai 1993. gadā. Vēl mēs esam izveidojuši sienu, kur ir iespējams ieskatīties žurnāla iekšlapās un brīnišķīgajās latviešu modes dizaineru skicēs, kas īstenībā ir zelta vērtas, un var arī palasīt dažus no tekstiem, kas tolaik tika rakstīti. Mēs varam stilistiski sajust to laiku, bet īstenībā tie ir ārkārtīgi mūsdienīgi, jo valoda jau nav mainījusies - ir mainījušies kaut kādi akcenti, bet par modi mēs joprojām runājam ļoti līdzīgi. Tas arī man bija liels atklājums, cik patiesībā viss šis stāsts ir laikmetīgs, kaut gan daļa no tā ir atmiņas.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā, līdz ar to šogad atzīmē 80. dzimšanas dienu. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko varēs apmeklēt no 13. līdz 19. aprīlim. 

Līdzīgi kā piegādes kurjeri nogādā paciņu precīzā adresē, arī medikamentu devu varētu nogādāt konkrētai šūnai, kurai tas nepieciešams - mērķterapija ir nākotnes medicīnas stūrakmens un visas cerības liktas uz to. Pētījumi mērķterapijā top arī Latvijā*. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes vadošā pētniece Evita Rostoka, šīs pašas fakultātes pētniece Līga Kundrate un doktorants Matīss Bojārs. Pirms sarunas par mērķterapiju - aktualitāti medicīnā ceļojums vēsturē. Reportāža no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja, kurā pavisam nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Turpmāko mēnešu laikā iepazīsim daudzveidīgās ekspozīcijas sadaļas, šoreiz pirmais stāsts.  Laika tvērums ekspozīcijā ir iespaidīgs - no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, aptverot 12 500 gadu, sniegts skatījums uz Latvijas vēsturi un tās iedzīvotājiem. Ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 1500 vēsturisku priekšmetu no muzeja bagātīgā krājuma, tas viss papildināts ar digitālu saturu un apvienots īpašā dizainā. Šī ir pirmā ekspozīcija pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī, un soli pa solim ar to iepazīstināsim arī raidījumā. Izstāstīt vairāk nekā 12 tūkstošus gadu vienā plūdumā, protams, nav iespējams, un “Straumējot laiku” ietver deviņas tematiskās sadaļas. Par jaunās ekspozīcijas tapšanu un tās sadaļu “Radošie cilvēki” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts, muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Baiba Dumpe. -- * Projektu finansē FLPP projekts (LZP-2024/1-0206), Latvijas Universitātes fonds (Nr. 2313) un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (Nr. 1.1.1.8/1/24/I/003).

Par ilustrāciju, kristīgo simboliku, arī par skaisto un tradicionālo vēsta Roberta Rūrāna jaunākā izstāde „Kastanis un Visums” mākslas muzejā "Zuzeum". Roberts Rūrāns ir ilustrators un mākslinieks, kura darbi tapuši sadarbībā ar nozīmīgiem pasūtītājiem visā pasaulē, vienlaikus top paša izstrādāti mākslas darbi ar daudzslāņainu saturu. Saistībā ar Roberta Rūrāna personālizstādi "Zuzeum" notika saruna „Mamis intervē Rūrānu. Rūrāns intervē Mami”. Aigars Mamis ir grafikas dizainers un uzņēmējs.

Laikmetīgās mākslas galerija “Asni” jau divus gadus veido laikmetīgās mākslas izstādes, tāpēc nav pārsteigums, ka arī dzimšanas dienu aizvada ar jaunu izstādi. “So cute” aptverti darbi, kuros manāma saistība ar mīlīgumu. Mīlīgums mākslinieku darbos izpaužas atšķirīgi. Māksliniece Agate Tūna, piemēram, mīlīgumu saskata neiepazītajos mošķos, ar kuriem gandrīz sastopamies ikdienā, kad mums apkārt parādās mistiski trokšņi.

Mākslas stacijā "Dubulti" atklāta mākslinieka Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE". Kā var manīt pēc nosaukuma, šīs izstādes darbos parādās lelles, gan perfektas sejas, gan dzīvi piedzīvojušas rotaļlietas, kas, piemēram, zaudējušas kādu ķermeņa detaļu, aci.  Lelles Jāņa Mitrēvica darbos parādās jau apmēram no 2001. gada, tomēr mākslinieks sarunā Kultūras rondo atzīst, ka šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad gleznās iekļauj leļļu aprises. Vienlaikus izstādītie darbi vēsta par sabiedrību, politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem mums apkārt. Personālizstādes centrā ir lelles tēls, tomēr jau izstādes nosaukuma “L ELLE”, kur pirmais burts atrauts no pārējā vārda, liek domāt, ka izstāde aptver ko vairāk. "Nosaukums ir centiens pastāstīt par to, kas pašā bildē ir. Nosaukumā ir nianses un vairāki līmeņi, tad arī bilde ir tāpat būvēta, tā ir gan tehnoloģiski, gan arī pēc jēgas vairākos līmeņos. Arī cilvēkam ir dota iespēja pašam izvēlēties to līmeni, kas viņam patīk," stāsta mākslinieks Jānis Mitrēvics. Visos izstādes darbos ir dažādos kontekstos iepīts lelles motīvs. Digitāls lelles attēls, kas parādās stāstos un komentāros par pasauli, sabiedrību mums apkārt un arī mūsdienu kontekstā ar Bībeles notikumiem. Tostarp, sarunas laikā mākslinieks piemin kādu nozīmīgu izstādes darbu - apjomīgo gleznu "Bābele", kurā blakus lelles apveidiem parādās arī citi elementi, pīle un cūka, tomēr tas nav stāsts par dzīvniekiem. Mākslinieka Jāņa Mitrēvica porcelāna leļļu kompozīcija un lielformāta gleznas, kuras šobrīd aplūkojamas mākslas stacijā "Dubulti", ir jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei “L ELLE”. Tomēr lelles motīvs mākslinieka darbos parādījās jau iepriekš. Tostarp, gadsimta sākumā izstādē “Grēks. Jaunā atklāsme” Doma baznīcas Kapitula zālē, gan pēc apmēram 20 gadu individuālās mākslinieciskās jaunrades pārtraukuma, 2024. gadā izstādē “Re-evolūcija” galerijā “MĀKSLA XO”. Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE" mākslas stacijā "Dubulti" ir iespēja iepazīt līdz 24. maijam.

ISSP galerijā pašlaik skatāma Ivetas Gabaliņas fotogrāfiju izstāde „Meža vakari”. Iveta ir kuratore, praktizējoša fotogrāfe un ISSP galerijas vadītāja. Kas mudinājis mākslinieci pievērsties mežu izzušanas tēmai, kāpēc uzmanības centrā vecie meži un kā ar fotogrāfijas starpniecību iezīmēt būtiskas paralēles starp meža ķermeni un sievietes ķermeni? 

Līdz 13. martam Latvijas Mākslas akadēmija aulā apskatāma izstāde “Rozīši. Svinam 80!”, kas veltīta Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas 80 gadu jubilejai. Izstāde apvieno skolas absolventus, kuri šobrīd akadēmijā darbojas kā pedagogi, pētnieki un administratīvie darbinieki, atspoguļojot skolas radošā mantojuma turpinājumu un attīstību. Kultūras rondo saruna "rozīšu" absolventiem. Studijā trīs mākslinieki, Jaņa Rozentāla Mākslas skolas absolventi – Edgars Groševs, kurš pašlaik ir skolas direktors, un Vija Zariņa un Kaspars Zariņš, kuri ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesori. Viņi daudzus „rozīšus” satiek un māca pēc tam, kad skola ir pabeigta. Runājam par šīs jauno mākslinieku kalves gaitām cauri gadiem un "rozīšu" šodienu.

Gregorio Bota ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Bota jau no studiju laika ir  aizrāvies ar Rotko radošo mantojumu, un, būdams ne tikai mākslinieks, bet arī žurnālists, Bota uzrakstījis arī divas grāmatas par Rotko. Itāļu mākslinieka izstāde “Glezniecība ved mājup”ir tikai viens no Rotko jaunās izstāžu sezonas projektiem, kas reflektē par tēmu „Gaismā uz klusuma sliekšņa”.  Pavasaris Rotko muzejā saviem apmeklētajiem piedāvā sešus jaunus izstāžu projektus, kuros, līdzīgi kā šobrīd dabas ritumā, kad ziemas puteņi un sals mijās ar saules gaismas pielietām dienām, arī notiek šis savdabīgais gaismas un tumsas dialogs. Izstāžu sezonu ieskicē Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka. „Tā ir gaismas spēle, gaismas saspēle un gaismas dialogs ar tumsu. Gaisma kā gaišā nesējs un tumšais kā šo drūmo, dziļo noskaņu veidojošās formas, kas caurvijas visos projektos. Īpaši gaisma akcentēta ir somu mākslinieces Rozmarijas Torpo personālizstādē un Itālijas mākslinieka Gregorio Botas izstādē.” Somu mākslinieci Rozmariju Torpo (Rose-Mari Torpo) jaunradei iedvesmo trauslie mijkrēšļa brīži uz dienas un nakts sliekšņa. Tas arī atspoguļojas viņas abstraktajās kompozīcijās. Māksliniece stāsta, ka strādā eksperimentāli, kombinējot audeklu, papīru, poliesteru, arī pārstrādātus materiālus un aerosola krāsu, akrilu un tinti. Somijas māksliniecei jau ir pieredze sadarbībā ar Rotko muzeju, tikmēr Gregorio Bota (Gregorio Botta) ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde notiek Rotko muzejā Daugavpilī – vietā, kur dzimis abstraktā ekspresionisma meistars Marks Rotko. Gregorio Botam ir cieša saikne ar Rotko, un tas nolasās arī personālizstādē ar nosaukumu „Glezniecība ved mājup”. Gan plašu Latvijā, gan citviet pasaulē radītu laikmetīgās mākslas panorāmu Rotko muzejā jaunajā pavasara sezonā var aplūkot izstādē „Ieraudzīt”. Tie ir darbi no nesen mūžībā aizgājušā uzņēmēja un mākslas mecenāta Raivja Zabja (1973–2023) privātkolekcijas. Vizuāls un emocionāls pētījums par robežu starp redzamo un pieredzamo, starp cilvēka ārējo tēlu un iekšējo stāvokli, tā ir fotosērija, ko piedāvā savā izstādē „Habitus” jaunā māksliniece Jūlija Verbicka-Vasiļjeva. Bet jau plašākā traktējumā robeža jeb šajā gadījumā pierobeža Rotko muzejā izpaužas lielākajā šīs sezonas izstādē, ko piedāvā Latgales reģiona mākslinieki savā ikgadējā konkursa izstādē. Kopumā tie ir sešdesmit četri dažādu paaudžu un mediju autori, kuru dzīve un radošais ceļš tā vai citādi ievijies Latgales kultūrtelpā. Šogad Latgales mākslinieki risina tēmu „Pierobeža”. „Pārdomas” ir nosaukums, kas dots Rotko muzeja keramikas mākslas izstāžu zālē „Martinsona māja” jaunai izstādei, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru un ir veltīta izcilā latviešu keramiķa Pētera Martinsona (1931–2013) 95. dzimšanas dienai. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzeja apmeklētājiem būs pieejamas līdz 24. maijam.  

Ekoloģiski traumēta vide un tās mijiedarbība ar cilvēku pētīta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja laikmetīgās mākslas izstādē “Neiespējamās tagadnes rēgi”. Esiet gatavi, ka izstādē  būs arī nepatīkamas sajūtas. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes kuratori Solvitu Kresi, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētnieci Ievu Salnu un izstādes arhitekti, māksliniec Līvu Dudarevu. Izstāde “Neiespējamās tagadnes rēgi” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tapusi, sadarbojoties muzejam, Laikmetīgās mākslas centram un Baltijas māksliniecēm. Izstādē piedalās mākslinieces no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – Linda Boļšakova, Liene Pavlovska, Līva Dudareva, Egle Budvitīte  (Eglė Budvytytė), Kristina Olleka (Kristina Õllek) un Elo-Rēta Jarva (Elo-Reet Järv) – izstādē piedāvās asociatīvu skatījumu uz mūsu kopīgās ekosistēmas rēgiem.  -- Izstāde 2024. gadā bija skatāma mākslas telpā “State of Concept Athens”, kur to rīkoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Attīstot aizsākto konceptu, izstāde Rīgā top sadarbībā ar Medicīnas vēstures muzeja pētniekiem, tajā iekļaujot muzeja krājuma priekšmetus. Tie ļauj izzināt padomju laika priekšstatus par ķermeņa  mijiedarbību ar ekoloģiski ievainotu vidi un ideoloģijas ietekmi uz domāšanu par veselību, dabu un sociālajām lomām.

Čehova teātra galerijā aplūkojama mākslinieces Kristas Vindbergas-Auznieces izstāde "OSCULUM. BASIUM. SUAVIUM" jeb "Skūpsts". Izstāde piedāvā skatījumu uz pieskāriena, laika un tuvības nozīmi laikmetīgās mākslas kontekstā. Kultūras rondo uzklausām mākslinieci.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā “Paaudze” atklāta izstāde “Visāda garuma sapņi”. Šoreiz uzmanības centrā ir sirreālisma izpausmes grafiķu darbos 70. - 80. gados, kas ne vienmēr bijusi apzināta. Kā sirreālisms caurvij astoņu Latvijas grafiķu 70. - 80. gados veidotos darbus un kā tajos parādās šī mākslas virziena iezīmes, tostarp, sapņainums? Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1945), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) – daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā – 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā. Sirreālisma pirmsākumi meklējami 20. gadu sākumā Parīzē un saistāmi ar dadaisma kustību. Par virziena dzimšanu pieņemts uzskatīt 1924. gadu, kad franču rakstnieks un dzejnieks Andrē Bretons (André Breton) publicēja pirmo “Sirreālisma manifestu”. Latvijā jau 20. gadu vidū termins parādījās presē, tomēr vizuālajā mākslā sirreālisma pazīmes ienāca daudz vēlāk – virzienam raksturīgo izteiksmes līdzekļu (biomorfas formas, sapņainums, negaidītu priekšmetu, lietu un tēlu kombinācijas vai to pretnostatījumi, laika un telpas saplūšana, tēlu deformācijas vai pārvēršanās citās formās) lietojums pamanāms 70. gadu sākumā. Īpaši spilgti tendence redzama grafikā, kas, salīdzinot ar glezniecību un tēlniecību, no padomju varas puses tika ideoloģiski mazāk uzraudzīta. Latvijas mākslā sirreālisms izpaudās galvenokārt formālu izteiksmes līdzekļu pārņemšanā, nevis mērķtiecīgā sekošanā starpkaru perioda sirreālistu manifestētajiem principiem. Izstāde līdz aplūkojama līdz 16. augustam.

Nezināju, ka tekstils ir tik plašs un interesants – šādu frāzi var dzirdēt no kādas neparastas tekstila izstādes apmeklētājiem. Tekstilgrāmatu sarežģītība slēpjas tajā, ka vienlaikus jāapvieno stāsts, tekstiltehnika un grāmata. Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā pašlaik skatāma Mākslas akadēmijas Tekstila nodaļas studentu tekstilgrāmatu izstāde „Taustāmie stāstījumi”.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu šobrīd piepilda tehnoloģijas. Mākslinieka Ginta Gabrāna jaunākajā personālizstādē “Algoritmiskās kopienas” apkopoti darbi, kuros ar mākslīgo intelektu fiksētas mūsdienu sabiedrības vērtības. Šī ir izlase ar darbiem, ko mākslinieks veidojis pēdējos gados. Par to, kā mākslīgo intelektu var izmantot mākslas darbu veidošanā, kā arī, ko par mūsu sabiedrību vēsta tehnoloģijas, sarunaar izstādes veidotājiem. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielo zāli piepilda vairāki lieli ekrāni. Uz tiem redzami mākslinieka Ginta Gabrāna veidotie mākslas darbi, kas radušies ar mākslīgā intelekta palīdzību. Izstādē “Algoritmiskās kopienas” mākslinieks dokumentē šo laiku un to, kā algoritmiskā domāšana un mākslīgais intelekts atspoguļo cilvēku vērtības.  Ir visai sarežģīti pastāstīt par šo izstādi, jo Gabrāna radītā pasaule prasa iedziļināšanos tehnoloģijās un to valodā. Nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izveidotu izstādē redzamos darbus, bija izdomāt uzdevumus jeb promptus, ar kuriem tika ģenerēti mākslas darbi. Izstādē ir darbi, ar kuriem varēs līdzdarboties arī apmeklētāji. Tostarp, pie viena no ekrāniem redzamas tādas kā laimītes, ko lej sagaidot Jauno gadu. Tikai izstādē tās ir daudz lielākas un izlietas no plastmasas. Šie elementi un izstādes apmeklētāji, kas pietuvosies tiem, būs redzami uz pretī esošā ekrāna. Cilvēku kopā ar plastmasas ķermeņiem filmēs un pārraidīs mākslīgā intelekta ietekmētā vidē. Ginta Gabrāna veidotie darbi ir nepārtrauktā saiknē ar cilvēku arī tāpēc, ka mākslīgā intelekta algoritmi un ģenerētie darbi parāda aktuālas tendences sabiedrībā. Tie norāda uz kopienas noteikumiem, vērtībām un interesēm, kas ierobežo jebkura cilvēka iespējas ģenerēt visu, ko tie vēlas. Māksliniekam bijušas grūtības veidot attēlus ar kailumu, kā arī sievietes ar noteiktām iezīmēm. Izstādes kurators Artūrs Virtmanis ir ievērojis, ka mākslinieks Gints Gabrāns meklē veidus, kā tehnoloģijas izaicināt. Izstādi “Algoritmiskās kopienas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jeb darbus, kurus iespaido mākslīgais intelekts un algoritmi, būs iespēja aplūkot līdz 5. aprīlim.

Februārī Igaunijas Republika atzīmē savu 108. gadadienu, un jau 14 gadus februāris ir Igaunijas mēnesis arī Rīgas Latviešu biedrībā. Sadarbībā ar biedrību „Estonia” tapusi un līdz 8. martam apskatāma igauņu tekstilmākslas izstāde “Paralēlās pasaules” ar divu tekstilmākslinieču - Kadi Pajupū (Kadi Pajupuu) un Marilinas Pīrsalu (Marilyn Piirsalu) - darbiem.  Savukārt 8. februārī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē izskanēs Igaunijas un Latvijas jauno mūziķu draudzības svētki - koncerts Accordare, kur uzstāsies Tallinas Mūzikas un baleta skolas un PIKC NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi  Par gaidāmajiem notikumiem uzzinām sarunā ar RLB biroja vadītāju Stellu Līpīti un RLB Mūzikas komisijas priekšsēdētāju Venti Zilbertu. Stella Lipīte: Pasākumi, kuri pie mums norit jau 14 gadus februārī, ir veltīti Igaunijai. Rīgas Latviešu biedrība draudzējas ar biedrību “Estonia”, kura ir trīs gadus vecāka par Rīgas Latviešu biedrību, dibināta 1865. gadā. Mūs jau 20 gadus vieno ciešas draudzības saiknes, un, pateicoties šai draudzībai, ir arī kultūras saiknes un kultūras apmaiņa. Jau 14. gadu februāris ir veltīts Igaunijai un Igaunijas kultūrai, tiek rīkotas gan izstādes, gan muzikāli notikumi. Februāris ir zīmīgs mēnesis, jo Rīgas Latviešu biedrības priekštece, Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem, tika dibināta 1868. gada februārī, tā kā Igaunijas tēma mums jau vairāk kā 150 gadus ir līdzās. Arī draudzība un savstarpējie kontakti, savstarpējā palīdzība, savstarpējā domu apmaiņa noritēja gan pirms simts un vairāk gadiem, gan arī tagad, mūsdienās. Sadarbība un draudzība ir abpusēja, arī Latvija Igaunijas pusē tiek parādīta?  Jā. 14 gadus pie mums tiek rīkotas igauņu izstādes. Ir bijušas pāris vizuālās mākslas izstādes, gleznu izstādes, bet lielākoties tā ir igauņu tekstilmāksla, kas tiek izstādīta mūsu Baltajā zālē. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Igauņu tekstilmākslas asociāciju un izstāžu kuratori, mākslinieci Kairi Tali, kura atrod brīnišķīgus igauņu māksliniekus, brīnišķīgas pērles, un katru gadu ļoti apzināti un apdomāti izvēlas un atved uz Rīgu. Mūsu Rīgas Latviešu biedrībā ir vizuālās mākslas komisija, kurā darbojas Rīgas Latviešu biedrības biedri, mākslinieki - gan tēlnieki, gan gleznotāji. Mums arī ir bijusi izstāde Igaunijā, Tallinā. Esam bijuši Igaunijā, bet vairāk igauņu mākslinieki ir bijuši pie mums. Šoreiz tieši tekstilmāksla skatāma? Jā. Izstādē “Paralēlās pasaules” piedalās divas izcilas igauņu tekstilmākslinieces Kadi Pajupu un Marija Linna Pīrsalu ar saviem darbiem ļoti unikālās tehnikās. Vienai māksliniecei būs tradicionālāki darbi, otras mākslinieces darbi varbūt pat būs pārsteigums, jo tie ir vairāk nevis tradicionāli gobelēni, bet telpiskas tekstīlijas. Abas mākslinieces strādā kopīgā studijā, daudz kopīgu projektu ir bijis, un arī Rīgā šī izstāde ir abām māksliniecēm kopā. Abas mākslinieces ir izstrādājušas unikālas tehnikas, kas būs redzamas darbos. 

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nolēmis nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā saucamās Stambulas konvencijas, prezidents paziņojis platformā "X". Ja Saeima likumu negrozīs, tad Valsts prezidents otrreiz ierunas vairs nevarēs celt, paredz Satversme. Šodien, 3. novembrī, Valsts prezidenta kanceleja Rīgas pilī rīkoja tikšanos ar Saeimas, valdības un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem saistībā ar parlamentā pieņemto likumu. Gan daudzas nevalstiskās organizācijas, gan partijas JV un "Progresīvie" iepriekš iesniedza prezidentam aicinājumu šo likumu neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Savukārt platformā "ManaBalss.lv" par Valsts prezidentam paredzētu iniciatīvu, aicinot viņu neizsludināt šo likumu, nepilnu četru dienu laikā parakstījušies vairāk nekā 62 000 cilvēku. Bet Saeimā jau iesniegtajā iniciatīvā, kurā parlaments aicināts turpināt dalību konvencijā, parakstu skaits sasniedzis gandrīz 33 000. Ceturtdien paredzēti protesti pret izstāšanos no konvencijas. Tie notiks Rīgā, Liepājā, Cēsīs un Daugavpilī, kā arī ārpus Latvijas - Tallinā un Tartu, Briselē, Helsinkos, Berlīnē, Hāgā un Vīnē.

Par spīti protestētājiem, arī daudzu vietējo un ārvalstu institūciju aicinājumam, Saeima nobalsoja par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Valsts prezidents par likuma izsludināšanu lemšot, ņemot vērā juridiskus un valstiskus, nevis ideoloģiskus vai politiskus apsvērumus. Šis notikums šonedēļ ir pilnībā apēnojis citus, lai gan ir bijušas arī citas politiski svarīgas lietas, piemēram,  virzība ekspremjera lidojumu lietā ar vienu apsūdzēto, valsts noslēpuma pielaides nepiešķiršana Jūrmalas mēram. Nedēļas aktualitātes analizējam Krustpunktā. Studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.      

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.