POPULARITY
Skolas 80. dzimšanas dienas iekustināšanas notikums – par tādu uzskatāma nupat atklātā Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogu grupas izstāde „Pašportrets ar galvassegu”. Galerijā „Istaba” savus darbus rāda 25 skolas pedagogi, tradicionālo mācību uzdevumu – pašportretu – šoreiz izpildot paši. Izstādes kuratore Madara Gulbis arī iepriekš organizējusi pedagogu grupas izstādes, notikušas divas ar nosaukumu „Zīmējums”. Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas eksponēti 25 mākslinieku, viņi arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogi, dažādās tehnikās, stilos un materiālos tapuši pašportreti. Galerijas siena veidojas krāsaina, asprātīga un pārsteidzoša. Ir izstādes atklāšanas diena, tāpēc klusums pamazām pāraugs arvien skaļākā sarunu mutulī, bet iesāku ar izstādes kuratores, gleznotājas un skolas pedagoģes Madaras Gulbis iztaujāšanu. Audzēkņiem viņa māca ne tikai gleznošanu, bet arī zīmēšanu. Pedagogu kopīgā izstāde „Pašportrets ar galvassegu” galerijā „Istaba” ir tikai viens no skolas jubilejas mācību gada notikumiem. Sekos audzēkņu izstādes un lielāki projekti. Portretu siena apliecina dažādos pedagogu piegājienus arī savam portretam. Izstāde „Pašportrets ar galvassegu” būs skatāma līdz 24. oktobrim.
Čipsu fraktālis un kraukšķīguma frekvence, pūces atriju kolekcija un atonāli laikmetīgs skatījums uz oda spēju kaitināt cilvēku – tie ir tikai daži no virzieniem, kas pētīti jaunākajā izstādē „Ārpus rāpus” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šī izstāde domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem un stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu arī mums. Par netradicionālu pieeju bērnu un jauniešu auditorijai un topošo „Bērnu muzeju” Medicīnas vēstures muzejā Kultūras rondo saruna ar jaunākās izstādes “Ārpus rāpus” kuratori Kristīni Liniņu un projekta „Bērnu muzejs” vadītāju Zani Zajančkausku. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ģimenes ar bērniem uz lēni un rāpus iepazīstamu izstādi “Ārpus rāpus”. Domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem, tā stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu mums. Izstāde ir mudinājums pamanīt tos novārtā atstātos jutekļus, kas nav aizsniedzami klikšķinot vai ritinot, bet ir darbināmi ikdienišķos un apkārtējo vidi pētošos veidos - sarokojoties ar draugiem, pēc smaržas mēģinot atrast ceļu uz mājām, klausoties skaņdarbus, kas stimulē garšas kārpiņas, izaicinot mājiniekus uz sīpolu kapāšanas sacensību vai izslēdzot gaismekli, kad tajā kā lamatās iemaldījies naktstaurenis. Daudzveidīgas un nepastarpinātas maņu pieredzes sniedz pilnvērtīgāku izpratni par to, kā pasaule darbojas. Izstāde mazajiem apmeklētājiem sniedz pirmo ieskatu zinātnē, ko sauc par ekoloģiju. Tā iepazīstina ar dabas vēstures kolekcijām un pētniekiem, kas tās vākuši, iedrošinās veidot savējās vai izraudzīties vēl citus veidus, kā izzināt dzīvo.
Radoša rotaļa – arī tā iespējams uztvert mākslinieku tandēma Kates Krolles un Reiņa Bērziņa kopīgi veidotu izstādi „Organizators”, kurā līdzdarbojušies viņu bērni. Mākslinieki piedāvā lietu kārtošanai paredzētu priekšmetu, ko mēdz dēvēt par organizatoru, aplūkot kā spēli nevis disciplinējošu rīku. Izstādē esam liecinieki robežu izpludināšanai starp mākslu un dzīvi. Mākslinieku kopīgi veidoto izstādi kultūrtelpā „Smilga” atklās 23. septembrī, tā būs aplūkojama līdz 21. oktobrim. Tās iekārtošanas brīdī ar Kati Krolli un Reini Bērziņu tikās Laima Slava. Galerijā „Smilga” esmu brīdī, kad mākslinieki iekārto izstādi, lielākā daļa darbu jau atraduši savu vietu pie galerijas sienām, arī liela formāta glezna. Telpas pašā centrā liels objekts, plauktu konstrukcija, un uz tiem rindojas oriģināli priekšmeti. Tā kā šī ir mākslinieku kopīga izstāde, līdzdarbojušies arī bērni Hanna un Pauls. Ir arī darbi, kas ir katra individuālu rokrakstu atspoguļojoši. Viņi ikdienas notikumus pārvērš zīmējumos, gleznās un instalācijās, kā arī otrādi: gleznas, zīmējumi un objekti tiek pārvērsti ikdienas notikumos. Kates un Reiņa bērni ir radoši un arī viņi ar saviem darbiem pievienojas kopīgajā izstādē. Hannas un Paula darbi koncentrējas ap objektu, un izvietoti uz plauktiem. Jaunākā izstāde „Organizators” māksliniekiem Katei Krollei un Reinim Bērziņam būs trešā kopīgi veidotā izstāde. Iepriekšējā teātra sezonā viņu vārds izskanēja apvienības „Kvadrifrons” izrādes „Ērces” sakarā, kurai mākslinieki veidoja kostīmus, un viņu darbs tika godalgots ar „Spēlmaņu nakts” balvu.
Kad par mākslīgo intelektu pajūsmots, jāieskatās dziļāk. Kas ir tendences tehnoloģiju pasaulē? Cik zaļas tās kļūst? Cik automatizētas? Vai funkcionalitāte prevelē? Vai tomēr dizains? Artis un Rihards devās uz Berlīnes IFA tehnoloģiju izstādi, lai izšķirotu tehnoloģiju graudus no pelavām. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.
Iespēju tuvplānā aplūkot teātra lelles kā pašpietiekamus mākslas darbus, kas retu reizi „izkāpj” no izrādēm un pietuvojas skatītājam, pašlaik sniedz māksliniecei Veltai Emīlijai Platupei veltīta izstāde Latvijas Leļļu teātrī. Tajā apskatāmas viņas veidotās, savdabīgās lelles izrādēm „Pēdu dzinējs Caps” un „Kazanova”, ļaujot iepazīt ne vien leļļu māksliniecisko fasādi, bet arī šī teātra instrumenta sarežģītās aizkulises. „Man viņas ir ļoti dzīvas,” par savām lellēm saka Velta Emīlija Platupe, un gandrīz katrai no tām ir savs reāls prototips. Veltai Emīlijai Platupei veltīto izstādi Leļļu teātris atklāj stundu pirms jaunās sezonas pirmās pirmizrādes – „Ludviga un Tutas” Ģirta Šoļa režijā. Tā nav sakritība, jo izstādē redzamās lelles radītas tieši divām te agrāk spēlētām Šoļa izrādēm – pirms deviņiem gadiem radītajam bērnu detektīvam „Pēdu dzinējs Caps” un pieaugušajiem domātajam iestudējumam „Kazanova”. Izstāde „Mirdz acis” teātra foajē abos stāvos būs skatāma līdz 25.novembrim.
Stāsts par diviem arhitektiem – latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par kopsakarībām un sekošanu modernismā balstītai funkcionalitātei arhitektūrā un grafiskajā dizainā pagājušā gadsimta 30.–70. gados. Kultūras rondo studijā izstādes “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija” radošā grupa. Stāsta grafikas dizainers, izstādes kurators Aleksejs Muraško, projekta vadītāja Inese Baranovska un izstādes arhitekts Dāvis Gasuls. Līdz 23. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijas centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Abus vieno sekošana modernismā balstītai funkcionalitātei, par galveno izvirzot nepieciešamību radīt konkrētā uzņēmuma prasībām pielāgotu arhitektūru. Cik smalka robeža pastāv starp korporatīvo un māksliniecisko? Cik svarīgs ir dizains un arhitektoniskā domāšana radot it kā tīri tehniskām vajadzībām domātas ēkas? Un galu galā - cik tālu pasaulē izskanējis latviešu arhitekta Klinklāva vārds, pateicoties tieši šim arhitektūras virzienam?
Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi, Orsē muzejs pieteica savu loloto izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” ar vārdiem: „Baltijas valstis, kas starptautiskajā apritē ir atgriezušās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, vēl arvien ir maz pazīstamas. Vēstures pavedienu šķetināšana ir viena no atslēgām, kas palīdzēs tās labāk izprast. Kā pārliecinātie eiropieši baltieši iekļaujas šodienas pasaulē, kas iet savu gaitu uz priekšu?” Atzīmējot Baltijas valstu simtgades, izstāde „Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma Orsē muzejā Parīzē no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam. Kā tas radās? 2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rūdolfu Rapeti, lai radītu vienotu mākslas skati Eiropas kultūras metropolē Parīzē. Par vietas atrašanu ir atsevišķs stāsts. Bet jau izstādes laikā tikās visu četru valstu prezidenti – tas bija milzīgs publiskās diplomātijas sasniegums. Izstādi pavadīja plaša kultūras programma, un no 22. līdz 29. maijam Orsē muzejā notika Baltijas festivāls jeb Festival Baltique, ierādot īpašu vietu mūzikai, kas ir bijusi Baltijas valstu identitātes veidošanā un saglabāšanā. Tika iekļauti vairāk nekā desmit koncerti, lekcijas, diskusijas, elektroniskās mūzikas koncerti, vizuālās mākslas instalācijas un, protams, arī mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lasījumi. Jāatzīst, ka lielāko sajūsmu izraisīja Baltijas amatieru koru koncerti, bet par kulmināciju kļuva 27. maija vakars, kad latviešu kori no Parīzes, Strasbūras, Briseles un Luksemburgas sniedza koncertus lielajā muzeja foajē. Latvijas diasporas kori, kas piedalījās pasākumā, dziedāja kopīgo Dziesmu svētku repertuāru, prezentēja latviešu tautastērpu valkāšanas tradīcijas, sniedza ne tikai divus koncertus, bet arī vienojās zibakcijās muzeja lielajā foajē un izstādes zālēs. Tika sniegta arī meistarklase, kas muzeja apmeklētājiem un arī muzeja darbiniekiem nodrošināja latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi!” iemācīšanos, ar kuru šie meistarklases dalībnieki varēja piedalīties noslēguma koncertā. Ja koncerta programmā bija minēti gan abi pasākuma koncerti un arī meistarklase, tad zibakcijas bija kā milzīgs pārsteigums visiem izstādes un muzeja apmeklētājiem. Divu latviešu koru – Briseles kora „Ugunis” un Parīzes kora Latve” – dziedātais „Pūt, vējiņi!” pie Purvīša gleznām izraisīja milzīgu emocionālu pacēlumu visos izstādes apmeklētājos. Visu dienu muzejā dziedātāji staigāja latviešu tautas tērpos, tika uzņemti ar milzīgu entuziasmu un atbalstu. Visi muzeja darbinieki bija iesaistīti latviešu koru uzņemšanā. Visās iespējamās vietās stāvēja darbinieki, kas varēja norādīt kādu eju vai izeju kora dalībniekiem. Muzeja restorānā latviešiem tautastērpos tika dota priekšroka ārpus garās apmeklētāju rindas. Staigājot pa impresionistu izstādi, bija tik interesanti dzirdēt meistarklasē apgūtās dziesmas „Pūt, vējiņi!” dziedājumu, ko katrs izmēģināja, lai sagatavotos dalībai vakara koncertā. Šajā pašā dienā notika arī Vairas Vīķes-Freibergas diskusija, un tas bija ātrs lēmums uzaicināt Vairu Vīķi-Freibergu pievienoties mūsu korim koncerta noslēgumā. Īpaši tāpēc, ka bija paredzēta Latvijas vēstnieka Francijā Imanta Lieģa uzruna un tikšanās ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru, kā arī Latvijas dāvinājuma – mākslas grāmatu – pasniegšana. Savā uzrunā, atbildot uz Lieģa atzinīgajiem vārdiem par izcilo organizāciju un sadarbību, Loransa Dekāra teica, ka, staigājot pa muzeju 2018. gada 27. maijā, viņa iztēlē un sajūtās redzēja virs Orsē muzeja plīvojam Latvijas karogu.
No sadzīves tehnikas līdz gudrajām mājas ierīcēm, putekļsūcējiem un robotiem kalpotājiem — vai mākslīgais intelekts kļuvis sadzīvē praktiski noderīgs? Artis un Rihards devās uz Berlīnes IFA tehnoloģiju izstādi mākslīgā intelekta medībās, lai saprastu, vai dzīvojam ilūziju burbulī vai arī AI tomēr ir jēga? Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama krājuma izlase “Reālistes: latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā”. To veidojuši LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta literatūrzinātnieki, lai izceltu agrīnās latviešu sieviešu rakstniecības daudzveidību. Kultūras rondo tiekamies ar sieviešu rakstniecības pētnieci Zitu Kārklu un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieku Benediktu Kalnaču Tematiskā ekspozīcija ļauj ielūkoties astoņu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu rakstnieču – Marijas Medinskas-Valdemāres, Minnas Freimanes, Hermīnes Zālītes, Birznieku Latiņas, Birznieku Sofijas, Tirzmalietes, Emīlijas Prūsas un Annas Brigaderes – prozas darbos. Krājuma izlasi saturiski veidojuši literatūrzinātnieki – sieviešu rakstniecības pētniece Zita Kārkla un apgaismības perioda pētnieks Pauls Daija, savukārt tās dizainu radījusi Grieta Vītoliņa. Krājuma izlase “Reālistes: Latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā” apskatāma līdz 22. novembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāva izstāžu telpā “Retumu pasaule”.
Labās gribas koalīcijas valstis ir vienojušās par iespējamām drošības garantijām Ukrainai. Neatliekamā palīdzība, dzemdību, pediatrijas un traumatoloģijas pakalpojumi - to pieejamība slimnīcās mainīsies. Pašu slimnīcu skaits gan saglabāsies esošais. Izstādes "Riga Food" laikā diskutē par to, kā panākt, lai iedzīvotāji vairāk pirktu vietējās, Latvijā audzētās un ražotās pārtikas preces. Mazāk birokrātijas – ātrāka robežas stiprināšana. Saeima konceptuāli atbalsta pretmobilitātes likumu.
“Virzienmaiņas” un vides māksla tālajā 1964. gadā, un svaigas vēsmas Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Kultūras rondo studijā jaunā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas vadītāja Daiga Rudzāte un izstādes kuratori - māksliniece un LMA pasniedzēja Linda Vilka un mākslinieks Martins Vizbulis. No 5. septembra Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs apskatāma vides mākslas izstāde “Virzienmaiņas”. Izstādes nosaukums “Virzienmaiņas” piedāvā daudzslāņainu dialogu par jēdzienu “vides māksla” un tā interpretācijas iespējām. Vienlaikus “virzienmaiņas” raksturo pārmaiņas, kuras skārušas Voldemāra Šusta 1964. gadā dibināto Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera un iekārtu nodaļu, kuras nosaukums šodien ir “Vides māksla”. Mijiedarbojoties ar izstādē pieteiktajām idejām, vērotājs var iepazīt arī plašu izteiksmes līdzekļu klāstu. Akcentējot jaunrades procesa daudzpusību un izmantojot dažādas pētniecības metodes, tostarp pārnesot fizisko digitālajā vidē, iekļaujot virtuālās un papildinātās realitātes, datu pasaulē veidotas sistēmas, mākslinieki pieskaras plašam personiski un sociāli nozīmīgam tēmu lokam. X, Y, Z parametri, laiks un doma – šīs komponentes atklāj pasaules mainību. Ik mirkli tiek pārskatītas nospraustās robežas un izveidotā telpa. Pieredzētais kļūst par ierosmi arvien jauniem savienojumiem, parādot, cik daudzveidīgas iespējas paver viens izejas punkts. Izstādē piedalās LMA Vides mākslas specialitātes pasniedzēji un studenti: Kristaps Aizstrauts, Jānis Auniņš, Evelīna Bindere, Oto Bulats, Gints Gabrāns, Kaspars Gobiņš, Paula Ikase, Laima Kalniņa, Ļena Kiseļčuka, Raimonds Krastiņš, Katrīna Lipšāne, Alvis Misjūns, Hugo Pētersons, Anna Saprikina, Alise Sedleniece, Linda Vilka, Martins Vizbulis, Dana Vetrova, Everita Vītola, Konstantīns Višņevskis, Ērika Zābele.
Līdz 17. oktobrim galerijā “ALMA” skatāma Ernesta Kļaviņa izstāde “Zelta elks”, un tai par pamatu ir ņemta talantīgā datorspēļu dizainera un karikatūrista Ernesta Kļaviņa ilustrētā videospēle "The Rise of the Golden Idol" (2024). Izstādē ir gan interaktīvas instalācijas gan taustāmi objekti no pašas spēles, rosinot pārdomas, cik lielā mērā datorspēle un tās dizains ir māksla. Brutālisms un smalka pikseļu estētika, pasaules slava un piezemētība… Par to visu saruna studijā gan ar spēles un izstādes autoru Ernestu Kļaviņu, kā arī ar Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas “Datorspēļu dizains” direktori Aneti Bērzu.
Galerijā "Māksla XO" atklāta angļu fotomākslinieka, gaismas un attēla pētnieka Deivida Penija jaunāko darbu izstāde „Atvērtie lauki”. Tā ir viņa pirmā personālizstāde Latvijā. Izstāde tapusi, Deividam Penijam sadarbojoties ar fiziķiem Karaļa koledžā Londonā (King's Kollege London).
Kultūras Rondo ieskatīsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē "Džemma" kopā ar izstādes kuratori Sandru Krastiņu.
"kim?" Laikmetīgās mākslas centrā atklāta pirmā mākslinieces Anastasijas Sosunovas personālizstāde Latvijā "Spit Bite", apvienojot jaunus un agrāk radītus darbus daudzpusīgā pētījumā par “dari pats” kultūru, fanu mākslu un kopijas kā tādas pirmsākumu meklējumiem. Māksliniece piedāvā terminu no iespiedgrafikas žargona spit bite, kur skābe tiek nepastarpināti klāta uz iespiedplates, saskarsmes brīdī iekožoties metālā. Patiesi, neskaitāmi kustīgi un nekustīgi attēli tiek izspļauti pasaulē, atstājot koduma pēdas. Un savā dziļākajā būtībā, "Spit Bite" pievēršas mākslinieces interesei par attēlu, iekāru un sekošanu veidošanos un apriti, to savstarpējām ietekmēm, sajaukšanos un pašsaglabāšanos.
Latvijas filmu muzejam no 21. augusta ne tikai jauns nosaukums - Latvijas Kino muzejs, bet arī jauna mājvieta. Kultūras Rondo vērs durvis muzeja jaunajās telpās Miera ielā un apmeklēs izstādi „Uzburt pasaules. Latvijas filmu mākslinieki." Tā ir ne tikai krājumu pārskatīšana, bet arī krājumu papildināšana. Saruna ar Kino muzeja vadītāju Ingu Pērkoni, bet izstādi vēl tapšanas procesā izrādīs kuratore Alise Krilova un māksliniece Dace Džeriņa.
"Uzmanību! Uz ceļa strādā!" – ar ierakstu par Džemmai Skulmei veltīto izstādi Siguldā, Kultūras Rondo sāk savu ceļu pie mākslinieces, sagaidot viņas simto dzimšanas dienu septembrī. Izstāde pievēršas mākslinieciskās pārmantojamības idejai, izmantojot kaķa šūpuļa spēles metaforu, kas caurvij daudzas mākslinieces darbu sērijas, lai ilustrētu zināšanu un iedvesmas nodošanu no paaudzes paaudzē. Skulme šajā procesā ir gan saņēmēja, gan devēja – viņa ir smēlusies no saviem priekšgājējiem un vienlaikus iedvesmojusi neskaitāmus citus.
Par Kaljostro un brīvmūrnieku Jelgavas ložu un automātiskajām lellēm Rīgas izklaides ainā 18. gadsimtā saruna ar izstādes “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17.–20. gadsimtam” vienu no veidotājām Latvijas Universitātes bibliotēkā filoloģijas doktori Aiju Taimiņu. Izstāde “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17. līdz 20. gadsimtam” līdz 12. septembrim apskatāma Latvijas Universitāte bibliotēkā Rūpniecības ielā 10. Izstāde ir iekļauta 10. Eiropas Iluzionisma vēstures kongresa programmā, kas šogad norisinās Rīgā. Izstādē var apskatīt vēsturiskus materiālus un iepazīt personību stāstus, kas pirmo reizi tik vērienīgi un daudzveidīgi atklāj Latvijas kultūrtelpas maģisko un artistisko pusi: no alķīmiķiem, “filozofu akmens” meklētājiem un garu pasaules starpniekiem, avantūristiem un šarlatāniem, apdāvinātiem mehāniķiem un ķīmiķiem līdz pat viesmāksliniekiem – izcilākajiem Eiropas skatuves iluzionistiem. Rīgas izklaides iespējas 18.–19. gs. bija pārsteidzošas – izcilu mākslinieku piedāvājums bija bagāts un daudzpusīgs: mistērija, maģija, zinātne, ilūzija, izrāde un šovbizness.
Kopš augusta apskatei atvērts Cēsu viduslaiku pils ziemeļu tornis. Tagad tornī ierīkota ekspozīcija – lapidārijs, kurā izstādītas no senajām pils daļām saglabājušās liecības – kolonnu un velvju fragmenti, logu aplodas un citas akmens būvdetaļas. Izstaigājam ziemeļu torni un uzklausām stāstus par tā restaurācijas vēsturi Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītāja Gundara Kalniņa vadībā. Ziemeļu tornis Cēsu viduslaiku pilī ir viena no jaunākajām celtnēm, tā izbūve sākta tālajā 1498. Gadā, mestra Voltera fon Pletenberga piektajā valdīšanas gadā. 1577. gada aplenkuma laikā tornis smagi cieta moskovītu karaspēka veiktajā apšaudē. 17. gadsimta nogalē pils saimnieki to pilnībā pameta likteņa varā. Ziemeļu tornis, kā pēc brīža jokos mans ceļvedis, Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš, ir cietis ne tikai karos vai no pamestības, bet arī neveiksmīgas restaurācijas – pagājušā gadsimta 30., 60. un 80. gados veikti plaši torņa atjaunošanas darbi, par kuriem Gundars Kalniņš ir arī stāstījis savā Facebook kontā, un aprakstījis “Cēsu pils rakstu” gaidāmajā sējumā. Ja jāapraksta sajūtas, kādas pārņem, ienākot Cēsu pils ziemeļu tornī, tā ir gaisā sajūtamā mūra un darvotu dēļu smarža. Torņa telpa ir apaļa, mēs uzreiz nokļūstam šaujamlūkās izvietotās ekspozīcijas centrā. Gaisma laužas pa durvīm, no augšstāviem, un līdzīgi tas ir arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika radītajos zīmējumos, kas eksponēti gaismas kastēs. Paši zīmējumi ir uz melna fona, bet gaismas iezīmētās līnijas rāda kāda kādreiz ir izskatījusies Cēsu viduslaiku pils. Gundars Kalniņš ir ziemeļu torņa ekspozīcijas kurators. Ziemeļu tornim atjaunots tā vēsturiskais plānojums, pēc atjaunošanas darbiem, būvprojekta autors ir pieredzējušais restaurācijas arhitekts Artūrs Lapiņš. Tornim atkal ir trīs stāvi. Un katra stāva ekspozīcija koncentrējas uz noteikta veida būvdetaļām. Pirmajā stāvā tie ir pārsegumi un velves. Atrasto būvdetaļu krāsojums, rotājumi apliecina, ka Cēsu pils viduslaikos ir bijusi visai grezna ēka. Otrajā stāvā var uzzināt vairāk par pils logiem. Trešais stāvs atstāts minējumiem, tajā ir būvdetaļas, kuru funkcijas atminējums pieļauj vairākas versijas. Taču pirms doties uz lapidāriju, Gundars Kalniņš aizved uz nelielu koka šķūnīti pils pagalmā. Šķūnī ir plaukti, pilni ar atradumos atrastiem akmeņiem. Gundars Kalniņš ceļ ārā vienu, liek uz galda, lai es aplūkoju vērīgāk. Izstāstīt, kurš tad no Cēsu viduslaiku pils torņiem ir ziemeļu tornis, patiesībā ir ļoti vienkārši. Otrpus pils mūriem, Cēsu pils parkā ir iekārtota estrāde, tur notiekošie uzvedumi kā skatuves scenogrāfiju izmanto pilskalna nogāzē uzbūvētās izteiksmīgās kāpnes. Nu, lūk, tad Ziemeļu tornis ir tas, kas labi redzams no estrādes puses, un mani vienmēr mulsinājis, kāpēc torņa trūkstošā daļa aizpildīta ar dēļiem. Tas ir skaists, bet mazliet neparasts risinājums. Savās publikācijās sociālajos medijos Gundars Kalniņš slavē šo risinājumu, kas saglabāts arī tagad. Ja reiz nav ne zināšanu, ne prasmju atjaunot torni vēsturiskajā izskatā, ir saprātīgi ķerties pie šī laika skaistuma izpratnei atbilstoša, moderna risinājuma.
Vairums no viņiem vēl mācās skolā, bet viņu mākslas darbi jau ir skatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: izstāde „Saikņu anatomija” ir Mākslas muzeju Jauniešu kluba pop-up jeb īstermiņa izstāde, kas uz desmit dienām iemājojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Konferenču zālē. Tā jau kļuvusi par Jauniešu kluba tradīciju – ne vien izglītoties par citu mākslinieku un kuratoru darbu, bet gada noslēgumā arī pašiem veidot izstādi. Mākslas muzeju Jauniešu klubs septiņu gadu laikā kļuvis par ļoti pieprasītu izglītības programmu, kurā gribētāju ir četrreiz vairāk nekā pieejamo vietu. Izstāde ‘”Saikņu anatomija” skatāma līdz 15. augustam.
Ar bagātīgu un daudzveidīgu programmu no 1. līdz 23. augustam Latvijas novadu baznīcās jau devīto reizi norisinās Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”. Seši koncerti izskanēs Āraišos, Viļakā, Nautrēnos, Skultē, Kalupē un Valmierā, kuros muzicēs ērģelnieki Kristīne Adamaite, Ilona Birģele, Aivars Kalējs, Aigars Reinis un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kuru aicinājām uz sarunu. Cik baznīcās festivāls viesojies šo deviņu gadu laikā? Esat skaitījuši? Ja godīgi, skaitījuši neesam, bet, ja parēķina - ir devītais gads, katru gadu ir vidēji 7-8 koncerti, tātad kādas 50 vietas jau ir bijušas. Mēs cenšamies katru gadu ietvert arvien jaunus dievnamus, apzināt arvien jaunas ērģeles, bet ir arī baznīcas, kuras tiek atkal un atkal iekļautas mūsu svētkos. Bet vairāk par pussimtu šo gadu laikā būs. Tātad svētku nosaukums “Latvija - ērģeļu zeme” attaisnojas? Jā, mēs ar lielu lepnumu likām šo nosaukumu, jo Latvija tiešām ir ērģeļu zeme! Kā zināms, ērģeļu skaits Latvijā ir ap 300, tā ka svētki notiks vēl daudzus gadus! Kā jūs nonākat pie instrumentiem, kurus katru gadu ieskandināt? Ir ekspedīcijas, meklējot novārtā pamestus instrumentus? Ceļi ir ļoti dažādi. Mēs ar Ilonu [Birģeli, festivāla producenti] runājam, ka ir braukts garām kādam dievnamam, un domājam - kas tur ir par instrumentu? Tad veram vaļā Latvijas ērģeļu kataloga internetvietni un skatāmies, kas ir ar to instrumentu. Tā ir jauka vietne, kur var apskatīties instrumenta būvētāju, kā instruments izskatās, kādā stāvoklī tas šobrīd ir. Tad izlemjam, ka šo dievnamu ar šīm ērģelēm iekļaujam. Vēl mums nāk ziņas no ērģeļmeistariem, kuri ir bijuši pie kādiem instrumentiem arī diezgan tālu no galvaspilsētas, un viņi ir teikuši, ka šis instruments ir nupat restaurēts un tur var spēlēt. Tad mēs arī to iekļaujam. Ir arī ērģeles, par kurām jau zinām, ka tās ir labā stāvoklī. Reizēm koncertvietas jeb dievnami paši piedāvā, vai šogad vēlreiz ērģeļsvētki nevarētu notikt pie viņiem. Tā koncertvietas un ērģeles jau ziemas sezonā parasti tiek nokomplektētas. Vai jūtat šo svētku patīkamās, labās sekas, ka kādas iepriekš novārtā palikušas ērģeles ir izceltas dienasgaismā un tiek spēlētas vai atjaunotas? Tieši tā - mēs dodam starta punktu draudzei, jo tad viņi dzird, ka ērģeles skan un skan tik krāšņi, jo parasti dievkalpojuma laikā instruments netiek tik pilnasinīgi izmantots. Pēc tam jau dzirdam, ka pēc vēsturisko ērģeļu svētku koncerta tur tiek rīkots cits koncerts ar citiem māksliniekiem, un tas ļoti priecē. Šajā festivālā par instrumentiem arī mazliet pastāstāt, iepazīstināt ar ērģeļu būvētājiem? Jā. Tā ir tradīcija, kas nemainīga visus deviņus gadus kopš pirmā vēsturisko ērģeļu svētku notikuma. Pirms koncerta ērģelnieks vai, ja mums ir paveicies, pats ērģeļu meistars, kas ērģeles uztur kārtībā vai ir skaņojis, sniedz nelielu ievadlekciju par tieši šo instrumentu. Ir gadījies, ka puse klausītāju to visu jau zina. Viņi tā viegli smaida, jo instrumentu visi pazīst, bet atkārtot nekad nenāk par ļaunu. Otra puse ir tādi, kas klausās vaļā mutēm un labprāt uztver šo informāciju. Tad viņi koncertu klausās jau ar mazliet citām ausīm. Man šķiet, tas ir jauki, izglītojoši un pēc tam klausītājiem prātā paliekoši. Pēc koncerta ļaujat arī tuvplānā iepazīties ar instrumentu? Arī tā ir vēl viena jauka tradīcija, jāsaka, klausītāju visiecienītākā. Vienmēr kāds pulciņš uzkāpj pie mums augšā, ērģeļu luktā. Tās bieži vien ir ģimenes ar bērniem, kuri ir izturējuši koncertu līdz galam, jo vecāki ir teikuši, ka drīkstēs uzkāpt augšā. Mēs ļaujam, protams, mūsu uzraudzībā, pie instrumenta piesēsties, mazliet pataustīt, kaut vai vienu notiņu, bet nospēlēt, un tad, protams, rodas jautājumi, uz kuriem mēs labprāt atbildam. Izstāstām, kas tajā "skapī" jeb ērģeļu "vēderā" notiek un kā tas viss strādā. Ir tiešām liela interese. Reizēm pat stundu pēc koncerta mēs vēl to visu stāstām, priecājamies un labprāt dalāmies ar savām ērģeļu pasaules zināšanām. Tā ir mūsu ērģeļsvētku pievienotā vērtība, jo tikai koncerts sausā akadēmiskā vidē - tas ir jauki, bet cilvēkiem ļoti patīk kontakts ar pašu ērģelnieku, kas ir tikko spēlējis. Mums ir bijuši koncerti ar videoprojekcijām, un tad ir simtiem jautājumu - kā var kaut ko tādu iemācīties, kaut ko tādu nospēlēt, tā pat esot profesija?
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 9. novembrim aplūkojama izstāde par muzeja agrīno vēsturi "Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905-1919". Tā veidota kā veltījums 120. gadadienai kopš muzeja galvenās ēkas atvēršanas apmeklētājiem un stāsta par muzeja darbību pirmā direktora Vilhelma Neimaņa vadības laikā. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Baibu Vanagu un izstādes mākslinieci Ievu Stūri. 1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”. Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, un muzejā sākās nākamais attīstības posms. Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.
Ar krāšņu mākslas un mūzikas programmu ir sācies jau deviņpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Cilvēka dzīvības būtību apcer grupas izstāde „Kailā dzīvība”, kurā apvienojušies spēcīgi laikmetīgās mākslas pārstāvji. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem - kuratoru Igoru Gubenko un mākslinieci Annu Ceipi. Līdz 30. augustam Cēsu vecajā alus brūzī skatāma šīgada Cēsu mākslas festivāla centrālā izstāde "Kailā dzīvība", kas pievēršas cilvēka dzīvības trauslumam, iedvesmojoties no klimata krīzes, pandēmijas un kara. Tās kuratori ir Igors Gubenko un apvienība "Mākslas birojs". Izstāde rosinās pārdomas par dzīves pieredzi ikdienā un brīžos, kad zaudēta kontrole – slimības, militāru konfliktu vai smagu emocionālu satricinājumu apstākļos. "Tā atgādina, ka aiz ideoloģijām, sociālām struktūrām un kultūras uzslāņojumiem vienmēr paliek cilvēks – dzīvs, ievainojams, elpojošs. Dzīvība izstādē tiek aplūkota kā trausla un neaizsargāta realitāte, kas eksistē gan miera apstākļos, gan globālā apdraudējumā," uzsver izstādes veidotāji.
Pētīt savu radošo garu ar mākslas robota starpniecību aizrauj grafisko dizaineri Egilu Medni. Šovasar mākslas galerijā „Bazar't” viņš sarīkojis izstādi, dodot tai nosaukumu „Robots, kurš prata zīmēt”. Ekspozīcijā izlase no robota radītajiem abstraktajiem zīmējumiem. Saistībā ar izstādi pie galerijas ieejas novietots ekrāns un tajā redzams, kā darbi tapuši. Egila Medņa izstāde „Robots, kurš prata zīmēt” mākslas galerijā „Bazar't” skatāma līdz 1.augustam.
Vai esat kādreiz domājuši par to, kā atšķiras gaisma Latvijā un, piemēram, Itālijas dienvidos? Latvijas Nacionālās mākslas muzejā (LNMM) nesen atklāta izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi”. Izstādē Ufici galeriju meistardarbi no Piti pils Modernās mākslas galerijas Florencē veido dialogu ar izcilākajiem 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Kultūras rondo saruna ar izstādes kuratoriem. Projekts ir unikāls ar to, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma izpētē piedalījās ievērojami Itālijas mākslas zinātnieki, kuri kopā ar mūsu muzeja ekspertiem veidoja ne vien izstādes, bet arī zinātnisko lasījumu un kataloga konceptu. Īsi pirms izstādes atklāšanas Kultūras rondo tikās ar Ufici galeriju Piti pils Modernās mākslas galerijas vadītājām Vanesu Gavjoli (Vanessa Gavioli) un Elenu Markoni (Elena Marconi), kā arī mākslas pētnieku, kuratoru Gvičardo Sasoli (Guicciardo Sassoli de' Bianchi Strozzi) un izvaicāja viņus par izstādes tapšanu un pārsteigumiem tās gaitā. Šie mākslas zinātnieki pēdējos gados veltījuši ļoti daudz laika, lai iedziļinātos ne vien paši savas valsts, bet arī Latvijas 19.-20.gadsimta mākslinieku darbos un veidotu kopīgu izstādi. Ja dosieties uz izstādi, rēķinieties ne vien ar pastaigu gar gleznām, bet – kā jau intervijā min kurators Gvičardo Sasoli – arī ar iespēju tikt pie jaunām zināšanām, jo izstādes iesākumā jūs sagaidīs plaša laika līnija, kas sākas ar 1825.gadu, kad Livorno piedzima mākslinieks Džordžo Fatori, bet Ārlavas pagastā – Krišjānis Valdemārs, un iet cauri Itālijas un Latvijas vēsturei līdz pat 20.gadsimta vidum. Par izstādes tapšanu un ieguvumiem Latvijas skatītājiem stāsta arī projekta kuratore no Latvijas puses, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule. Izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi” LNMM apskatāma līdz 20. novembrim.
„Aminori” mākslas telpā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras maģistrantūras studentu izstāde „Ir laiks”. Projekta pamatā ir studentu kopīgi veidota grāmata „TIME”, kas eksponēta šogad Latvijas stendā Boloņas bērnu grāmatu tirgū. Izstādē redzami ilustrāciju oriģināli, kā arī darba procesā tapušie materiāli. „Aminori” mākslas telpas centrā garens galds, uz kura gGrafikas studenti sarindojuši to, kas atklāj radošo procesu - te ir skices, sagataves, instrumenti, dažādi materiāli, piezīmes. Savukārt pie sienām eksponēti ilustrāciju oriģināli, bet telpas tālākajā malā kopīgi veidota grāmata košos vākos „TIME” (Laiks). Izstādi organizē un tajā piedalās 13 studenti, ar daļu no viņiem tiekos izstādes atklāšanas dienā. Grafikas studentu izstāde „Aminori” telpā būs aplūkojama līdz 25. jūlijam darba dienās.
Mītu tēmā balstīts multimāksliniecisks projekts – tik kodolīgi iespējams raksturot Arņa Martinelli jaunāko izstādi „Mitoloģija. Rekonstrukcija”. Darbos rekonstruēti būtiskākie Eiropas kultūras mīti, atklājot tos kā triju personu mijiedarbību. Līdzās lielformāta vizuālām ainām mākslinieks veidojis arī skaņu kompozīcijas, tā radot saskari starp vizuālo pieredzi un audiālo dimensiju. Izstāde skatāma Talsu novada muzeja izstāžu zālē, un tās atklāšana notika jūnija sākumā. Par nelatvisko uzvārdu Arnim jautā bieži, un tas noteikti būtu interesants stāsts, mēs uzzinām īso versiju. Bet pievēršamies jaunākās izstādes darbiem – tajos mākslinieku interesējuši mīti un to mūsdienīgs skatījums. Arnis Martinelli uzskata, ka mēs paši esam šo mītu dalībnieki. Savos liela formāta darbos mākslinieks mītus rāda kā triju personu mijiedarbību. Piemēram, Kentaurs, Eross un Psīhe vai Orfejs, Euridīke un Aglonīke. Figūras tēlotas kā atdzīvojušās skulptūras, un to atveidošanā izmantoti gan grafiski, gan gleznieciski paņēmieni, dažos tēlos saskatāmi populāru cilvēku vaibsti. Pie jaunākās izstādes Arnis Martinelli darbu sācis rudenī, tūlīt pēc iepriekšējās izstādes „Baletomānija”, kas bija skatāma Ventspilī. Paralēli šai izstādei (Talsu novada muzeja izstāžu zālē) Vārmes Svētā Miķeļa baznīcā skatāma Arņa Martinelli kompozīcija „Svētais Miķelis un krītošie eņģeļi”, tas ir liela formāta darbs (3x3 m) , izstādīts Baznīcu naktī un joprojām aplūkojams. Izstāde „Mitoloģija. Rekonstrukcija” Talsu novada muzejā būs skatāma līdz 27. jūlijam.
Viņš ļoti lepojās, ka savā dzīvē ir izracis Daugavu, uzbūvējis dzelzs tiltu un baznīcu. Viņš, kinomākslinieks Mārtiņš Milbrets kopā ar savu uzticamāko cīņu biedru, arī kinomākslinieku Neilu Matīsu ir tie vizionāri, kas radīja kinopilsētiņas "Cinevilla" pamatu. Viņus dēvē arī par jaunās kinomākslinieku ēras pirmo paaudzi. "Cinevillā" ir atklāta izstāde „KinoMāksla. Milbrets + Matīss”, veltīta Latvijas kinovēsturē unikālam mākslinieku tandēmam – Mārtiņam Milbretam (1965–2019) un Neilam Matīsam (1969–2014), kuri kopā strādājuši pie filmām „Baiga vasara” (2001), „Rīgas sargi” (2007), „Rūdolfa mantojums” (2010), „Sapņu komanda 1935” (2012) un citām. Abu mākslinieku vadībā pirms divdesmit gadiem tapusi arī kinopilsēta "Cinevilla" – no skicēm un projektiem līdz realizācijai un filmēšanai. Iespaidīgajā un radoši veidotajā ekspozīcijā atvērts un padarīts publiski pieejams abu kinomākslinieku darbu arhīvs – fotogrāfijas, dekorāciju skices, tehniskie zīmējumi, fotoinstalācijas utt. Par to, kādu mantojumu un cik lielus procesus kinomākslā ir iekustinājuši Milbrets un Matīss, studijā saruna ar kino vēsturnieci Kristīni Matīsu un režisoru un producentu Andreju Ēķi.
„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2008. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.” Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises. „Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.” Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”. „Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,” „…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā. „Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.” Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”.
Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere. Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.
Tuvojoties vasaras saulgriežiem, ziedošo pļavu pilnbrieds ienācis arī izstāžu zālēs: pašlaik dažādās galerijās paralēli skatāmas vairākas dabas iedvesmotas mākslas izstādes, kas ļauj gluži vai iekāpt pļavā pilsētas vidū. Laikā, kad pasaulē ir tik daudz skarbuma un cinisma, laikmetīgie mākslinieki atzīstas klusā mīlestībā dabai kā drošam patvērumam un iedvesmas avotam, aicinot arī skatītājus rast prieku vienkāršā pļavas ziedēšanā. Galerijā „Māksla XO” Rīgā uzziedējušas kliņģerītes, uz celmiem piesēduši kāpostu balteņi un ir sajūta, ka visapkārt ir putekšņi – šī ir tēlnieces Lienes Mackus personālizstāde „Silta pļava”. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā durvis vērusi izstāde ar līdzīgu nosaukumu „Pļava”, par ko jau esam stāstījuši. Tajā divi simti tautas lietišķās mākslas meistaru austo segu saspēlējas 20 ar tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēniem. Pļavas tēmai veltītu izstādi viņa lolojusi jau teju desmit gadu. Daba virmo gaisā arī citu Latvijas muzeju izstādēs un notikumos – piemēram, Jaunmoku pilī pašlaik skatāma Rīgas Porcelāna muzeja deponējuma izstāde “Florālie motīvi porcelānā: Kuzņecova un Jesena fabrikas”. Daugavpilī, Rotko muzeja Martinsona mājā redzami keramiķes Violetas Jātnieces darbi izstādē „Vasara”, bet Latgales Kultūrvēstures muzejs pievērsies rozēm mākslā izstādē „Rozes vilinājums”.
No 15. jūnija Mālpils kultūras centra deju zālē būs apskatāma Džemmas Skulmes fonda digitālā arhīva atklāšanas izstāde, kurā skatāma mākslinieka Artura Dimitera instalācija – Skulmju ģimenes arhīva ekspozīcija. Līdz ar to tiks uzsākta fonda ziedojumu vākšanas akcija arhīva saglabāšanai un digitalizācijai. Šis notikums uzskatāms par būtisku soli latviešu kultūras mantojuma saglabāšanā un pieejamības nodrošināšanā nākamajām paaudzēm. Rudenī gaidāma Džemmas Skulmes simtgade, tiesa, viņa pati jubilejas neesot svinējusi, teikusi, ka pat kūku nevajag – tā stāsta Džemmas Skulmes mazdēls, mākslinieks Artūrs Dimiters. Viņš viesojās Latvijas Radio studijā , lai pastāstītu par Skulmju dzimtas arhīvu un tā izstādi Mālpils kultūras centrā. Sazinājāmies arī ar Esmeraldu Tāli, kura ir Skulmju mājas ekspozīcijas kuratore Mālpilī. Bet kopumā šoruden gaidāmas vairākas izstādes, ne tikai Mālpilī, bet arī Jūrmalā un Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
No 15. jūnija līdz pat 21. septembrim Šveices pilsētā Bāzelē prestižā Fondation Beyeler muzeja telpās skatāma latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas personālizstāde. Tā ir plašākā Vijas Celmiņas personālizstāde Eiropā pēdējo 20 gadu laikā tagad skatāma Bāzelē. Sazināmies ar mākslas zinātnieci Elitu Ansoni, kura bija kuratore Vijas Celmiņas personālizstādei Rīgā 2014. gadā., kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzej direktori Māru Lāci.
„Man ļoti patīk gulēt pļavā un vērot šo Dieva dizainu,” – tā saka tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne, kuras ilgus gadus lolotā ideja par pļavas tēmai veltītu izstādi tikko īstenojusies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstādē „Pļava” Vecenānes gobelēni satikušies neparastā kopdarbā ar gandrīz diviem simtiem tradicionālās tehnikās austu segu, ko darinājuši amata meistari no visiem Latvijas novadiem. Materiālu, tehniku un krāsu saspēles bagātīgās variācijas veido kopīgu stāstu par cilvēka, mākslas un dabas attiecībām. Ienākot muzeja lielajā izstāžu zālē, neviļus aizraujas elpa no krāsu raibuma - telpas sānos ar mākslinieces Ivetas Vecenānes silti piesātinātie gobelēni, bet vidusdaļā no durvīm līdz pat senās baznīcas altāra daļai ved plats, koši svītrots ceļš ar teju diviem simtiem Latvijas novada meistaru austu segu. Mūziķu Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela radītās kokles skaņas vedina piedzīvot izstādi rāmi un bez steigas, Vecrīgas vidū ļaujoties sajūtai, ka rīta agrumā basām kājām esi iebridis pļavā. Pļava ir mākslinieces Ivetas Vecenānes iedvesmas lauks. "Man ļoti patīk bradāt ar basām kājām pa ūdeni, pa zāli, pa pļavu un nogulties pļavā un vērot šo Dieva dizainu, kā Dievs ir radījis katru puķīti, stiebriņu. Kāpēc viņš ir izdomājis tā, kāpēc tur ir viens posmiņš, otrs posmiņš? Cik tas Dieva radītais dizains ir unikāls," atklāj Iveta Vecenāne. "Pļavā es sajūtu šo senuma elpu. Pļava bija pirms manis daudzas, daudzas paaudzes, gadsimtus, un tā ir mana saruna ar skaisto, spēcīgo senatni. Un vēl pļava un tas laiks man dzīvē bija ļoti nozīmīgs, kad es dzīvoju Cirmas ezera krastā ar vīra vecākiem, un viņu pietāte pret dzīvo dabu, viņu pietāte pret uztveri par augiem, asniem, pavasarī. To es varbūt gribēju ielikt savos darbos, šo pietāti, paklanīšanos." Pļavas tēmai Iveta Vecenāne gadu gaitā veltījusi apmēram 20 gobelēnu, un ļoti gribējies tos izstādīt vienkop. Tikmēr Nacionālais kultūras centrs meklējis iespēju izstādīt tautas lietišķās mākslas meistaru austās segas. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam radās ideja piedāvāt kopizstādi, atceras muzeja tekstilmākslas kolekcijas glabātāja un viena vieta glabātāja un viena no izstādes kuratorēm Rūta Rinka. Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēnu un tautas lietišķās mākslas meistaru darināto segu saspēli izstādē „Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā varēs apskatīt visu vasaru, līdz 24.augustam.
Ar Kristapa Ancāna un Paula Rietuma izstādi „Pavisam mazas svinības” Mākslas stacija „Dubulti” iezīmē desmito darbības gadu. Daudzfunkcionālajā telpā, kur apvienojas laikmetīgās mākslas centrs un funkcionējoša dzelzceļa stacija, mākslinieki radījuši tēlniecības formas, kas ir arī praktiski soli un galdiņi uzgaidāmajai telpai. Jaunākā izstāde „Pavisam mazas svinības” Mākslas stacijā „Dubulti” būs skatāma no 6.jūnija. Māksliniekus Kristapu Ancānu un Paulu Rietumu sastopu darbojamies ar ekspozīcijas iekārtošanas smalkumiem, jo galvenie objekti – skulptūras, kas vienlaikus ir arī soli jeb precīzāk taburetes un galdi, kā arī baltie polietilēna putu kubi jau izvietoti telpās. Sarunu sākam lielākajā dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā, kur fonā brīžiem uzvirmos kņada, kā jau stacijā. Pauls ar staciju „Dubulti” līdz šim bija saskāries tikai kā pasažieris savukārt Kristapam Ancānam te risinājušies pat vairāki svarīgi mākslas notikumi. Kristaps Ancāns dzīvo un strādā Londonā un Latvijā, ir starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, savukārt Pauls Rietums ieguvis maģistra grādu arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā, strādā kā scenogrāfs un arhitekts Latvijā un Šveicē. Mākslas stacija „Dubulti” ir mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes izlolota un jau desmit gadus vadīta laikmetīgās mākslas norises vieta. Šajā laikā notikušas 40 unikālas izstādes. Jaunākā izstāde „Pavisam mazas svinības” Mākslas stacijā „Dubulti” jauc robežas starp vērotāju un līdzdalībnieku: vai objekts ir radīts, lai noturētu tavu svaru, vai — lai balstītu ideju.
Rotko muzejs vasaras izstāžu sezonā pieteicis sešus formā un saturā jaudīgus projektus. Atklāšana notika piektdien, 30 maijā, apmeklētājiem apskatei piedāvājot Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa kolorīto “Pasaules kārtību”, iesīkstējušus pasaules uzskatus izaicinošo Sergeja Djomina “Glezniecību”, lietuviešu grafiķa Vaidota Januļa dziļdomīgo “Melnā klusuma grafiku”, kā arī Daugavpils mākslinieka Leonīda Baulina piemiņas izstādi, pērn mūžībā aizsauktās latviešu keramiķes Violetas Jātnieces radošā mantojuma liecības un no senlaiku dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem starojošo izstādi “Austrumu elegance”.
Kā saglabāt padomjlaika disidentu, pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un Trešās atmodas notikumus? Nupat iznākusi grāmata “Juris Ziemelis (1941–1988). Ceļā uz gaismu”, tās autore ir grupas "Helsinki 86" dalībniece Anta Bergmane, ievada autors - vēsturnieks Gints Zelmenis. Ar Antu Bergmani intervijai tikāmies pirms gandrīz desmit gadiem, kad iznāca viņas iepriekšējā grāmata “Mūsu karoga stāsti", kurā bija apkopoti cilvēku pašu stāstīti stāsti, arhīvu liecības, atmiņas par cilvēkiem, kuri piecdesmit padomju okupācijas gados uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Vai ir vērts riskēt ar brīvību un savu dzīvi, lai uzvilktu Latvijas karogu? Par to, ka bija vērts, liecina kaut vai tas, ka brīvā Latvijas valstī izaugušajai paaudzei ir jābrīnās, ka par ko tādu pienāktos sods, un vienlaikus tieši tāpēc pretošanās kustības dalībnieku dzīvesstāstus mūsdienās izstāstīt ir tik grūti. Ar karoga uzvilkšanas nodomu saistīta arī Jura Ziemeļa pirmā notiesāšana vien 17 gadu vecumā. Jura Ziemeļa dzīvesstāsts vispār ir iezīmīgs ar to, ka vairāk nekā pusi savas dzīves, kopumā 24 gadus, viņš ir pavadījis nebrīvē kā politieslodzītais. Kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, kā attīstījās viņa politiskie uzskati, kādas domas viņu nodarbināja? Grāmatā “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” publicētas viņa vēstules mātei un māsai, un tā ir viena no šīs grāmatas vērtībām. Latvijas Radio arhīvos Jura Ziemeļa balsi neizdevās atrast, lai gan uz intervijām viņš tika aicināts. Taču grāmatā ir 80. gados tapusi Raita Valtera intervija ar Juri Ziemeli, kurā viņš prognozē Atmodas procesu attīstību. Kāda bija sakāpinātā pasaules izjūta, Atmodas gados acu priekšā vērojot ļaunā un labā cīņu, spilgti izlasāms Jura Ziemeļa domubiedru, „Helsinki 86” dalībnieku Miervalda Krima un Jāņa Vēvera atmiņās par Juri Ziemeli. Radījumā saruna ar grāmatas “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” priekšvārda autoru vēsturnieku Gintu Zelmeni, un grāmatas autori un sastādītāju Antu Bergmani. Grāmatas atvēršanas svētki tika nosvinēti pavisam nesen, 17. maijā, Jura Ziemeļa dzimšanas dienā.
Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”. Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.
Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē. Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku. Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana. Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.
Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.
25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”, atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”. Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada 25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .
"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā. Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā. Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas. Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki. Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties. Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.
Turpinot jubilejas ciklu “Academia Petrina 250”, 16. maijā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā atklās izstādi “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis”. Izstāde piedāvā ieskatu četrās nozīmīgās sadaļās: būvniecības vēsture, grāmatas, observatorija un gaisa balons, arī jubilejas suvenīri. Atklāšanas dienā ar priekšlasījumu uzstāsies Latvijas un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags. Izstāde “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis” Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 21.decembrim.
Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā? Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar
Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.
Lietuvas Nacionālā Mākslas muzeja filiālē Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā vēl līdz 23. februārim skatāmā izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju". Aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un izstādē uzaicināto šolaiku mākslinieku stāstījumā, noskaidrojam, kuras no NSRD jeb 80. gados dibinātās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” idejām turpina iedvesmot. Interneta vietnē LSM.lv Viļņas izstādes recenzijā, pati, būdama nebijušo sajūtu restaurācijas savaldzināta māksliniece, Gundega Evelone raksta, ka “precīzi definēt un iezīmēt "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" ietekmes robežas, visticamāk, nebūs iespējams nekad. Skaidrs ir tikai aktīvās darbības laiks – septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmitie un atslēgas personas – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, kas pulcēja ar sevi līdzīgi domājošos, kā arī tas, ka NSRD ir bijis un turpina būt nozīmīgs fenomens. Tā daudzveidīgo izpausmju dēļ – apvienība strādājusi teju ikvienā mākslas jomā, tā skaitā kultūras teorijās – un skaidrības un visu analizējošā prāta labad gribētos NSRD pasludināt par atsevišķu mākslas virzienu, vai vismaz postmodernisma atzaru, taču tas būtu pretrunā ar viņu izstrādāto "Aptuvenās mākslas manifestu". Māksliniece atzīmē arī, ka Viļņā skatāmā izstāde ir plašākā kāda jebkad tikusi sarīkota par leģendāro apvienību, un tā nu sanāk, ka uz Radvilu pils mākslas muzeju, atkal citēšu, “no visa reģiona plūst īpatnējās NSRD radītās laiktelpas apmeklētāji”. Tā ir un viņu vidū arī es, Anda Buševica, un šai raidījumā, aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un mākslinieku stāstījumā, mēģināšu nojaust, kuras no NSRD idejām joprojām turpina “transformēt situāciju”. Mani sarunbiedri šai raidījumā: mākslinieks Kaspars Groševs, izstādes kuratores Māra Traumane un Māra Žeikare. Izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju" tapusi sadarbojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju. Un Māra Žeikare sarunas iesākumā norāda uz to, ka Laikmetīgās mākslas centra krājumā atrodas Hardija Lediņa arhīvs, kas kalpojis par impulsu jau vairākām izstādēm un mākslas akcijām. Īpaši vērienīgi tās notika pirms desmit gadiem, kad, sākotnēji puspajokam, reaģējot uz kultūras stratēģiju gadu nodēvēt kāda dižgara vārdā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2015. gadu pasludināja par Hardija Lediņa gadu, atkārtojot viņa mākslas performances, sarīkojot Jura Boiko instalāciju izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā. Iznāca arī Māras Žeikares un Ievas Astahovskas 500 lapaspušu biezā NSRD darbībai veltītā grāmata. Un to var sajust arī Viļņas izstādē, ka Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas stāsts šo gadu laikā jau ir nopulējies, un tomēr arī šādu izstāžu rīkošana ir veids kā turpināt NSRD arhīva apzināšanu.
Kokneses tūrisma informācijas centrā nesen atklāta ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100". Izstādes nākamās pieturvietas gada garumā papildinās arī lekcijas dievturības vēsturē. Kā pirmās Latvijas valsts laika dievturi atšķiras no šīs dzīvesziņas piekopējiem mūsdienās? Kādas pēdas dievturība atstājusi Latvijas mākslā un literatūrā? Saruna ar izstādes veidotājiem un dievturiem – Uģi Nasteviču, Andreju Broku, Lindu Skoromko, reliģiju pētnieci Agitu Misāni, filologu un folkloristu Ingu Barovski. Sveicināti, labi ļaudis! Tas ir dievturu ierastais sveiciens, ar kādu Latvijas Dievturu sadraudze vēršas arī pie jaunizveidotajā mājas lapā "Dievturībai – 100" ienākušajiem. Viens no dievutrības simtgades godināšanas pasākumiem ir ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100", janvāra mēnesī tā skatāma Kokneses tūrisma informācijas centrā. Izstādi atklāj tās kurators Uģis Nastevičs, runas turpina patreizējās Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, izstādes iekārtotājs Andrejs Broks. Gada garumā izstāde turpinās savu ceļu uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, Isnaudas kultūras namu Ludzas novadā, Franča Trasuna muzeju Rēzeknes pievārtē, Valmieru, Smilteni, Talsiem. Rīgā tā būs skatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Strazdumuižas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Novērtējama ir dievturu gatavība sarunāties ar plašāku sabiedrību. Izstāde “Dievturībai – 100” ar savu stāstu uzrunās ārzemju tūristus novadpētniecības centros, cilvēkus ārpus lielajām pilsētām muzejos, iespējams, dosies pie latviešiem ārpus Latvijas. Izstāde iekārtota ierasti – ir vitrīnas, planšetes ar tekstiem. Taču iekārtojumā piedomāts, lai tā būtu sasniedzama arī cilvēkiem ratiņkrēslā, piedomāts pie taktilajām sajūtām, kas svarīgas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Vairums eksponātu ir taustāmas un šķirstamas oriģinālo priekšmetu kopijas. Raidījumā ceļvedis izstādē "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" ir Uģis Nastevičs, vispirms viņš ved pie izstādīta Latvju dainu sējuma un kokles. Kokle ir īsta, Riharda Valtera veikts Piltenē atrastas kokles atdarinājums. Latvju dainu sējums gan neierasta izmēra - tā ir šķirstīšanai izgatavota kopija. Interneta vietnē „Dievturībai – 100” var atrast ceļojošās izstādes dažādus rakstus, un arī informāciju par pavadošajiem pasākumiem. Lekcija par mezglu rakstiem Madonā 8. februārī. Turpat 23. februārī Rihards Valters stāstīs par jau pieminēto Piltenes kokli, kuras atdarinājumu viņš izgatavojis. Izstādas atklāšanas runās izskanēja, ka ceļojošā izstāde ir arī veids kā dievturiem pašiem papildināt zināšanas dievturības vēsturē. Jāatzīstas, ka tas jādara arī man. Ielūkojoties ziņu avotos, lasu, ka LR Garīgo lietu pārvalde apstiprināja Ernesta Brastiņa iesniegto „Latvijas Dievtuŗu Draudzes” izveides pieteikumu 1926. gada 26. jūlijā. Kādu simtgadi tad īsti svinam šogad? Tā ir dievturības vārda simtgade. Ar ceļojošo izstādi "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" dievturi sākuši rakstīt latviskās reliģijas simtgades vēsturi. Izstādes stāsts veidots kā lepošanās, kā uzvaras stāsts. Viens no kulminācijas brīžiem ir ikoniskā fotogrāfija, kurā 1988. gada 11. novembrī aktieris un arī dievturis Ēvalds Valters uzvelk sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Rīgas pils bija vieta, kur deviņdesmitajos notika dievturu svētrīti.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 13. decembra līdz 2025. gada 30. decembrim būs aplūkojama izstāde “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?” Cilvēks un dzīvnieks izsenis ir saistīti dažādām saitēm, kas laika gaitā mainījušās. No prakstiska palīga līdz mājas mīlulim - tā īsumā var raksturot to, kāda loma dzīvniekiem bijusi līdzās cilvēkam, taču, ja šo stāstu izvērš plašumā, tad tajā atklājas nianses, kurās vērts ieklausīties. Kādi dzīvnieki apdzīvojuši Rīgas ielas senatnē un kāda bija cilvēku ikdiena sadzīvē ar tiem? Stāsta Rasa Pārpuce-Blauma, kuratore un izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vēsturniece, Margarita Barzdeviča, izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, un vēsturniece Zita Pētersone. Lietot vai lolot? Šādu jautājumu uzdod izstāde, kas veltīta dzīvnieka un cilvēka attiecībām laiku lokos Rīgas vēsturē. Sākot ar viduslaikiem, līdz pat mūsdienām izstāde ļauj izsekot tam, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem un lomas, kāda dažādiem dzīvniekiem bijusi cilvēku dzīvēs. Autori piedāvā apmeklētājiem kļūt par laika detektīvu un, izvēloties sev aktuālas vai tuvas tēmas, meklēt Rīgas pilsētas vēsturē saknes mūsdienu priekšstatiem par dzīvniekiem. Stāsts veidots vēstures izstādei neierastā formā – hronoloģiski atpakaļejošā secībā: no mūsdienām līdz pilsētas pirmsākumiem. Izšķirošie faktori mājas mīluļa dzīvildzē Pretēji ilgu laiku izplatītajam uzskatam, ka suņu vidū ilgdzīvotāji ir bezšķirnes pārstāvji, šī gada sākumā publicētajā britu zinātnieku pētījumā atklājies, ka ilgdzīvotāji ir maza un vidēja izmēra šķirnes suņi ar gariem purniem. Taču ne tikai purna garums ir izšķirošais mājas mīluļu dzīvildzē. Nozīme arī ir gēniem un dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Par kurām suņu šķirnēm var sacīt, ka tās ir cilvēku iegribu sabojātas, kādas ir šķirnes dzīvnieku slimības un kas izskaidro to, ka mazāku izmēru suņi dzīvo ilgāk, saruna ar veterinārārsti Litu Konopori. Šī gada sākumā interneta žurnālā „Nature” tika publicēts Lielbritānijas veterinārmedicīnas zinātnieku raksts par dažādu suņu šķirņu dzīves ilgumu. Šajā pētījumā tika skatīti 584 tūkstoši suņu no vairāk kā 150 šķirnēm. Lai gan runa ir par Apvienotajā Karalistē mītošajiem dzīvniekiem, tomēr, ja neskatām suņu labturību, to dzīves apstākļus un katra indivīda veselības stāvokli, tad vispārīgi varam aplūkot tematu, kas atteicas uz šķirnēm ar garāku vai īsāku mūžu. Kāpēc liela auguma un īspurnaniem suņiem ir īsāks mūžs, to, atsaucoties uz minēto publikāciju, skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Vidējais suņu dzīves ilgums ir no 9 līdz 13 gadiem. Skatot Lielbritānijā veikto pētījumu, ir konstatēts, ka jaukteņi dzīvo aptuveni 12 gadus, bet par šķirnēm runājot, ilgdzīvotāji ir pundurtakši ar 13 dzīvildzes gadiem, savukārt īsākais mūžs - deviņi gadi - ir jau minētajiem īso purnu īpašniekiem - mopšiem un buldogiem. Daudzu lielizmēra šķirņu suņu dzīvi saīsina sirds un asinsvadu problēmas, dažādas onkoloģiskās kaites un locītavu slimības. Vēl jāatceras, ka mūsu mājas mīluļiem novecošana nav tik pamanāma kā cilvēkiem, jo tādā vilnainā purnā krunkas neredz un ne visi suņi kaķi arī nosirmo, teic veterinārārste Lita Konopore