Podcasts about izst

Raimonds Staprāns – gleznotājs un dramaturgs. Duālists – starp Rīgu, kur dzimis 1926. gadā, un Sanfrancisko, kur nodzīvoja lielāko daļu savas dzīves un šā gada janvārī aizgāja mūžībā. Reālists un abstrakcionists. Gleznoja lēni un rakstīja lēni. Šaubījās – daudz. Tā savai simtgadei tuvojas Raimonds Staprāns – gan ne vairs pats, bet ar izstādi “Klusuma arhitektūra” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un grāmatu “46 epizodes ar un bez ironijas”. Taču mums ir viņa balss ieraksti, kas tapuši dažādos laikos un vietās – Sanfrancisko, Rīgā un mājā pie okeāna Sīrančā. Ik pa laikam viņš arī palasīja kādu lapu no tolaik topošajiem memuāriem. Tad atkal šaubījās. Tagad grāmatā apkopotas 46 epizodes, kurām priekšvārdus rakstījušas viņa meitas Maretta un Alda, bet pēcvārdu – literārā redaktore Ieva Struka. Lai izstāstītu Raimonda Staprāna stāstu, aicinājām vairākus viņam tuvus cilvēkus izvēlēties vienu no viņa gleznām – tādu, kas viņiem pašiem šķiet īpaša un caur kuru iespējams pastāstīt kaut ko būtisku par Raimondu. Viņa dzīvesbiedre Ilona Staprāns, mākslas zinātniece un izstādes kuratore Eliasa Ansone, teātra zinātniece Ieva Struka, "VFS Films" vadītājs un producents Uldis Cekulis, kā arī Raimonda galerists un draugs Pīters Mendelhols (Peter Mendenhall, ASV) – katrs no viņiem uz Raimondu Staprānu raugās citādi. Oktobrī gaidāma arī VFS Films un režisora Pētera Krilova dokumentālā filma par Raimondu Staprānu “Sarkanais šķūnis”.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jau kādu laiku skatāma izstāde “Kā tu šodien jūties? Emociju pratība”. Izstāde apvieno 28 Latvijas mākslinieku darbus un aicina paraudzīties uz emocijām no mākslas, zinātnes, medicīnas un personiskās pieredzes skatpunkta. Trešdien publiskās programmas ietvaros notika psiholoģes Ievas Bites un bērnu psihiatra Ņikitas Bezborodova saruna “Emociju saikne ar fizisko veselību”. Tikāmies ar dažiem no izstādes māksliniekiem.

Mīlestības darbs – tā savu aizraušanos ar jūgendstila tērpu darināšanu raksturo tērpu meistare Vita Millere. Viņu aizrauj viss, kas saistīts ar jūgendstila laikmetu, arī apģērbs, kurā viss ir tik pārdomāts. Izstāde, kas pašlaik skatāma muzejā “Rīgas jūgendstila centrs” veltīta Vitas Milleres radošajam darbam. Tērpu meistare ar muzeju sadarbojas jau 10 gadus. Izstādē aplūkojami 19 tērpi.  Izstāde “Jūgendstila tērpi. Vita Millere” aplūkojuma muzejā “Rīgas jūgendstila centrs” līdz 13.septembrim.

Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs ir vieta, kur ikdienā darbinieki pieredz gan aizrautīgus apmeklētāju izsaucienus, gan viebšanos. Ne visiem redzamie eksponāti šķiet pievilcīgi, kādam pat no tiem paliek slikti. Skaistā un neglītā robežas cilvēka ķermeņa uztverē šobrīd muzeja telpās šķetina arī mākslas darbos. Te iemājojuši gan pušumi, gan baku izraisīti izsitumi un strutaini pūslīši. Vienlaikus ķermeņa reakcijas un vissīkākās detaļas pārtop par kaut ko citu. Kādas no tām sāk atgādināt skaistus ziedus. Šo uztveres robežu izstādē “Kas ir tas, ko redzu?” pēta māksliniece Linda Jākobsone-Viškere. Izstādi var aplūkot līdz oktobra beigām.

Galerijā "Berga Bazar't" aplūkojama Oļega Tillberga izstāde "Skaties sev acīs!". Par šī brīža esamības konfrontāciju ar pagātni un nākotni mākslinieks stāsta Kultūras rondo. Ejot pa Čaka/ Marijas ielu Rīgā, skumdina nesen likvidētu veikalu tukšās, noputējušās vitrīnas. Kritis ir arī viens no 90. gadu saimnieciskās rosības simboliem – solīdo apģērbu veikals Berga bazārā. Tagad tā skatlogos jaunu dzīvību ienes mākslas galerijas "Berga Bazar't" jaunās izstādes plakāti. No tiem noraugās divas acis, bet teksts vēstī, ka tā ir Oļega Tillberga personālizstāde "Skaties sev acīs". Māksliniekam Oļegam Tillbergam ir piekritis strādāt laikmetu griežos, reflektējot par paradigmu maiņu. To atkal viņš dara šai izstādē, kas tapusi pēc 20 gadu klusēšanas. Par izstādi stāsta tās kuratore Inese Drone un darbu autors Oļegs Tilbergs.

Mūsu reģionā aizvien vairāk runā par klimata pārmaiņām un cilvēka ietekmi uz tām. Turklāt arī mākslas projektos šī tēma ir aktuāla. Tostarp, šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāles notikumu centrā bija ekoloģija. Arī ISSP rīkotajā starptautiskajā izstādē “Nepastāvīgā laika piezīmes”, kas šobrīd aplūkojama "Veldzes" kvartālā. Tajā apkopoti fotomākslas darbi, kuros kā dienasgrāmatā fiksētas piezīmes par to, kas mūsdienu trauksmainajā laikā cilvēkiem rada stresu saistībā ar vidi un kultūras mantojumu. Par ko vēsta putni, kas pret mums pagriezuši muguras, kustīgās smiltis kāpās un cik lielā mērā mēs to kontrolējam?

No bēgļu nometnes karotes līdz "Michelin" zvaigznēm – stāsti, kas iepazīstina ar latviešu šefpavāriem pasaulē šobrīd iepazīstami izstādē "Virtuves zvaigznes. Latviešu šefpavāri pasaulē" muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ieklausāmies virtuves zvaigžņu stāstos un atklājam latviešu pavāru noslēpumus. Izstādes uzmanības centrā ir deviņi izcili latviešu pavāri un šefpavāri, kuru karjera saistīta ar darbu ārpus Latvijas. Tie ir profesionāļi, kuri ar savām idejām, darbu un pieredzi ietekmējuši kulinārijas vidi gan Latvijā, gan ārpus tās. Izstādes varoņi ir dažādu dzīvesgājumu latvieši – daļa dzimusi diasporā, jo viņu ģimenes savulaik devušās svešumā kā kara bēgļi, bet citi no Latvijas izceļojuši nesen. Izstāde atklāj gan viņu ēdiena filozofiju, gan profesionālos panākumus "Michelin" zvaigžņu restorānos un prestižos konkursos. Izstāde balstīta pašu pavāru sniegtajās intervijās. Tās papildina fotogrāfijas un daudzveidīgs priekšmetu klāsts.  Iepazīt latviešu zvaigznes virtuvē raidījumā palīdz muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Marianna Auliciema un Danute Grīnfelde. Un arī divi īpaši ciemiņi. Lauma Kilgasa ir izstādes "eksponāts". Viņa ir latviešu pavāre Īrijā, plašu atpazīstamību ieguva, uzvarot kulinārijas konkursā "Ireland's Next Top Cheff". Lauma ir galvenā šefpavāra vietniece senatnīgajā Kilronanas pilī Īrijā, bet Īrijā ir nokļuvusi uzreiz pēc tam, ka ir absolvējusi Vecbebru profesionālo tehnikumu, tur apguvu ēdināšanas pakalpojumu speciālistes profesiju. Otrs īpašais viesis ir šefpavārs Kaspars Barsukovs no restorāna "Bistro SMØR", kas tikai pusgadu pēc atvēršanas nonāca "Michelin" redzeslokā. 

Pilsētas svētku sezona rit pilnā sparā. Arī šovakar Cēsis pulcēs pilsētas iemītniekus un viesus, lai sāktos svētku svinības. Turklāt pilsētas svētku kulminācijas brīdī, jau rīt, 18. jūlijā, sāksies arī paralēlie pasākumi Cēsu Mākslas festivālā. Notikumu programmu aizsāks, atklājot vairākas izstādes, ko varēs aplūkot gan pilsētvidē, gan Cēsu Jaunajā pilī un koncertzāles “Cēsis” galerijā. Festivāla vizuālās mākslas programmas kuratore Daiga Rudzāte norāda, ka festivāla 20. jubilejā var secināt, ka ir paplašinājusies Cēsu iedzīvotāju un viesu izpratne par laikmetīgās mākslas norisēm. Savukārt paši mākslinieki izceļ vairākus izaicinājumus. -- Cēsu Mākslas festivāla laikā būs iespēja apmeklēt ne tikai izstādes, bet arī muzikālus notikumus. Augusta sākumā koncertzālē atskaņos Riharda Vāgnera operu “Loengrīns”. Diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā uzstāsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un starptautisks solistu ansamblis. Savukārt nedēļu vēlāk izskanēs Leonarda Bernsteina operetes “Kandids” Mārtiņa Meijera režijā. Pie diriģenta pults būs Jānis Liepiņš. Tāpat Cēsu iedzīvotājiem un viesiem būs iespēja baudīt teātri, Latvijas Nacionālā teātra “Ilgu tramvaju” un Dirty Deal Teatro izrādi “Alfas”.

Vairāku gadu pētījums par jūrmalnieci Katrīnu Reinovsku (1845-1923) – autodidakti un pirmo latviešu dzejnieci sievieti, kuras dzeja izdota drukātā grāmatā, pašreiz vainagojies ar izstādi “Latvijas Jūrmalas puķītes: Katrīnas Reinovskas dzejas ainava 19. gadsimta nogalē”. Izstāde no 9. jūlija skatāma Bulduru Izstāžu namā Jūrmalā un par to plašāk šīs dienas Kultūras rondo. Iepazīstina Jūrmalas muzeja direktora vietniece, viena no izstādes autorēm Līvija Baumane-Andrejevska un māksliniece Signija Joce. -- Jūrmalā līdztekus izstādei par Katrīnu Reinovsku durvis ir vērusi vaļā vēl viena izstāde „Plūsmā” Majoros, Jūrmalas muzejā. Kuratore  - Inga Bunkše.

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni.  No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam. Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam. Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem. Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

Fotogrāfa Reiņa Hofmaņa skats uz Latvijas austrumu robežu, uz ainavu un cilvēku ikdienu tajā redzams personālizstādē “Pierobeža”. Fotogrāfijās no vienas puses - redzamā fiziskā ainava ar žogu un militāro infrastruktūru, no otras - nemateriālais slānis ar cilvēku stāstiem un atmiņām. Līdzās fotogrāfijām fiksēti arī nelieli citāti no sarunām ar sastaptajiem cilvēkiem.  Reiņa Hofmaņa personālizstāde “Pierobeža” ISSP Galerijā būs skatāma līdz 3.septembrim.

Jau vairāk nekā 15 gadus Latviju par savām mājām sauc nīderlandiešu mākslinieks Pēters Jansens, kurš šoruden atzīmēs 70. jubileju. Viņš mitinās Ērgļu pusē, un kā pats atzīst, vienmēr ir izbaudījis laiku vienatnē, bet dzīve Latvijā vientuļnieka garu ir tikai pastiprinājusi. Tomēr ne sliktā nozīmē: dabas klātbūtne sniedzot visu, kas vajadzīgs. Daba ir klātesoša arī Jansena radošajā darbā. Un šobrīd Cēsu izstāžu namā aplūkojama Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kuras nosaukums vēsta par pamesto zemi, kuras vietā nāk kas cits, tostarp arī augi. Cēsu izstāžu namā šobrīd aplūkojama mākslinieces Ivetas Šmites "Meža dihotomija", bet tai paralēli dabas motīvi atklājas arī nīderlandiešu izcelsmes mākslinieka Pētera Jansena izstādē - viņa pētniecības centrā ir gan daba, gan industriālais iespaids uz to, kā arī spēja ieraudzīt šo mijiedarbību ar pozitīvu skatu, jo tieši tāds ir arī pats mākslinieks. Dienā, kad tiekamies Cēsu izstāžu namā, sirmais mākslinieks smaidīdams sagaida un aizrunājāmies par viņu piedzīvojumiem laivu braucienā, kā arī to, kā veidojās saikne ar Latviju. Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kā arī Ivetas Šmites "Meža dihotomija" Cēsu izstāžu namā apskatāma līdz 9. augustam. -- Iesakām mazliet saspicēt ausis, klausoties sižetu, jo lai gan Pēters Jansens latviski runā pavisam tekoši, viņa šarmantais holandiešu akcents ausij prasa nelielu pieskaņošanos.

Mežotnes pilī pašlaik skatāma izstāde „Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās”. Tā ļauj iepazīt vienu no spilgtākajiem 19. gadsimta Eiropas aristokrātiskajiem un intelektuālajiem saloniem un arī ļaudis, kas tajā viesojās. Izstāde iezīmē pirmo gadadienu kopš Mežotnes pils nonākšanas Rundāles pils muzeja pārraudzībā. Izstāde „Mūzu galms” Mežotnes pilī būs skatāma līdz 6.septembrim, bet augustā to papildinās arī vairāki saistīti notikumi – pils Kupola zālē notiks karikatūru zīmēšanas meistarklase kopā ar vizuālās mākslas skolotāju un karikatūristu Bruno Bahu. Tāpat interesenti tiks aicināti uz senās mūzikas koncertu un dzejas lasījumu “Hercogienes laika stāsti – Doroteja un Elīza”, ko sniegs “Mīteļa ansamblis” (“Müthel Ensemble”).

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā atklāta izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kurā 28 Latvijas mākslinieku darbi aicina pievērsties emociju pasaulei. Izstādes kuratores Daiga Rudzāte un Una Meistere uzsver – māksla var palīdzēt atpazīt sajūtas, kuras ikdienā bieži paliek nepamanītas vai neizteiktas. Izstādes ideja dzimusi sarunās par emociju pratību Izstādes pirmsākumi meklējami pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad sadarbībā ar ģimenes ārsti un toreizējo Latvijas Ārstu biedrības prezidenti Ilzi Aizsilnieci tika aizsākts diskusiju cikls par emociju pratību. "Mūsdienu zinātne jau sen ir pierādījusi, ka emocijām ir ārkārtīga nozīme ne tikai mūsu garīgajā, bet arī fiziskajā veselībā," stāsta Una Meistere. Viņa uzsver, ka māksla ir viena no valodām, kas palīdz cilvēkam pietuvoties savai emocionālajai pasaulei un ieraudzīt to, ko ikdienā ne vienmēr iespējams izteikt vārdos. Pēc Aizsilnieces aiziešanas mūžībā projekta veidotāji nolēmuši iesākto turpināt plašākā formātā. Tā radusies izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kuru papildina arī četras grāmatas sērijā "Veselīga Latvija". Sešas emocijas kā ceļvedis izstādes telpā Izstādes pamatā ir amerikāņu psihologa Pola Ekmana (Paul Ekman) teorija par sešām universālām emocijām: prieku, bailēm, skumjām, pārsteigumu, riebumu un dusmām. "Zālē esam izveidojuši sava veida režģi, kur emocijas savstarpēji pārklājas, bet reprezentēts tiek prieks, bailes, skumjas, pārsteigums, riebums un dusmas," skaidro izstādes kuratores. Viņas tomēr uzsver, ka šis dalījums nav uztverams burtiski. "Neviens no šiem darbiem nav absolūti kristāltīra konkrētā emocija. Tur atrodas visu emociju sajaukums, tās klejo, saplūst un pārklājas savā starpā." Katrs skatītājs emocijas piedzīvos citādi Darbu izvietojums izstādē tapis ilgās diskusijās, taču kuratores atzīst, ka mākslas uztvere vienmēr ir subjektīva. "Mēs ļoti daudz par to savstarpēji sarunājāmies. Šīs zonas ir ārkārtīgi nosacītas, jo tās tiešām viena ar otru saplūst un pārklājas." Izstādes centrā izvietoti spoguļi ar jautājumiem, kas mudina apmeklētājus ieskatīties sevī un pārdomāt savas emocijas. "Mēs katrs pasauli uztveram pilnīgi savādāk – atkarībā no savas pieredzes, jūtīguma un tā, ko esam redzējuši." Latvijas laikmetīgās mākslas minivārdnīca Izstādē pārstāvēti 28 dažādu paaudžu autori – no atzītiem mākslas klasiķiem līdz pavisam jauniem māksliniekiem. "Tā savā veidā ir Latvijas šodienas mākslas minivārdnīciņa," saka Una Meistere. Lielākā daļa darbu atlasīti mākslinieku darbnīcās vai no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Speciāli izstādei radīti vien daži darbi. Ekspozīcijā sastopami šādi autori: Kristaps Ancāns, Ēriks Apaļais, Ilmārs Blumbergs, Kristians Brekte, Andris Breže, Aleksandrs Breže, Anna Ceipe, Kristiāna Dimitere, Reinis Dzudzilo, Miķelis Fišers, Indriķis Ģelzis, Helēna Heinrihsone, Brenda Jansone, Marks Halsons, Frančeska Kirke, Maija Kurševa, Katrīna Lipšāne, Laimdota Malle, Sarmīte Māliņa, MAREUNROL'S, Ģirts Muižnieks, Pauls Rietums, Ilze Rukšāne, Līga Spunde, Krista Vindberga-Auzniece, Artūrs Virtmanis, Amanda Ziemele, Otto Zitmanis, Paula Zvane. Visvairāk darbu atrasts skumju sadaļai Veidojot ekspozīciju, izrādījies, ka visvieglāk bijis atrast darbus, kas sasaucas ar skumju tēmu. "Ar skumjām mēs varētu aizpildīt vēl vienu zāli," atzīst kuratores. Kā iespējamo skaidrojumu viņas min ziemeļnieku mentalitāti, saules trūkumu un garās ziemas. Savukārt sarežģītāk bijis atrast darbus, kas saistās ar riebumu: "Ar to riebumu katram ir ļoti individuālas attiecības." Izstāde – daļa no Jeila Universitātes pētījuma Izstāde nav tikai mākslas notikums. Tā iekļauta arī Jeila Universitātes pētījumā par mākslas ietekmi uz cilvēku. Katram apmeklētājam būs iespēja iesaistīties pētījumā, izvēloties vienu darbu, kas raisa visspēcīgākās emocijas, atbildot uz jautājumiem par savu pieredzi. "Tā pamatideja ir saprast, kā mūs ietekmē māksla, ko mēs sajūtam un par ko tā liek aizdomāties." Kuratores uzskata, ka māksla ir viens no retajiem instrumentiem, kas mūsdienu sadrumstalotajā pasaulē palīdz cilvēkam apstāties un pievērsties sev. Izstādi papildinās lekcijas un diskusijas Izstādes laikā notiks plaša publiskā programma, kurā piedalīsies filozofi, psihologi, ārsti, mākslinieki un mūziķi. Viens no gaidītākajiem notikumiem būs britu neirozinātnieka Daniela Glasera (Daniel Glaser) vieslekcija septembrī. Savukārt jau jūlijā par emociju uztveri Austrumu kultūrās stāstīs filozofs Kaspars Eihmanis. Nav labu un sliktu emociju Sarunas noslēgumā izstādes veidotājas uzsver, ka emocijas nevajadzētu dalīt pozitīvās un negatīvās. "Nav jau labu un sliktu emociju. Viņas visas eksistē kā viens kopums, un mēs nedrīkstam tās sevī noliegt, bet izmantot tā, lai tās mums patiešām palīdzētu." Savukārt uz jautājumu, kādas emocijas viņas pašas ikdienā izjūt visbiežāk, atbilde ir vienkārša – prieks, interese un pārsteigums. "Kamēr mēs saglabājam sevī vēlmi uzzināt un zinātkāri, mēs esam dzīvi un turpinām attīstīties."

Kad jūs pēdējoreiz godīgi atbildējāt sev uz jautājumu: "Kā es šodien jūtos?" Vai pajautājāt kādam līdzcilvēkam ar patiesu vēlmi sadzirdēt atbildi? Daļa no mums mēdz atvairīt šos jautājumus kā nevajadzīgu rakņāšanos savā vai otra dvēselē, tomēr spējai apzināties savas emocijas var būt liela nozīme mūsu veselībā. „Kā tu jūties?” bija jautājums, ko katram pacientam uzdeva pazīstamā ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, kas pērn aizgāja mūžībā. Viņas aizsākto sarunu par emociju pratību tagad turpina jauna izstāde Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. „Ārējā pasaule šobrīd tiek kartēta ar ārkārtīgu precizitāti. (..) Taču daudz grūtāk orientējamies teritorijā, kas atrodas mums vistuvāk, - paši savā emocionālajā ainavā,” – tā rakstīts izstādes „Kā tu šodien jūties? Emociju pratība” ievadā. Vai ir iespējams tiešajā ēterā godīgi atbildēt uz jautājumu „kā tu pašlaik jūties”? To izzinām sarunā ar izstādes kuratorēm Daigu Rudzāti un Unu Meisteri. Runājam par to, kā uz emocijām var raudzīties caur mākslu un zinātni un kā tas var palīdzēt mums arī pieaugušā vecumā iemācīties vadīt savu emociju pajūgu, nevis ļaut tam vadīt mūs.

Madonā pašlaik skatāma izstāde “Lielas jūtas, mežonīgs zvērs”, kurā redzami divu māsu, grafiķu Artas Volbetas un Karīnas Volbetas, savstarpēji saistīti stāsti. Izstādes atklāšanā sanākušos kustību ritmos aicināja trešā māsa – dejotāja Kristianna Volbeta. Savukārt izstādes kuratore ir māsu bērnības draudzene, māksliniece, MABOCA galerijas Visuma Centrs 2 vadītāja Madonā Margrieta Griestiņa. Taču ar visām trim māsām un Margrietu Kultūras Rondo tikās nevis Madonā, bet Doles salā.

Pirmsjāņu tradīcija kultūrizglītības lauciņā ir topošo mākslinieku izstādes, kurās mācību gada noslēgumā var iepazīt un novērtēt gada laikā apgūto. Šī nedēļa Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā iesākās ar kvalifikācijas eksāmenu Produktu dizaina audzēkņiem. Savukārt aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Mākslas akadēmijā atklāta Diplomandu izstāde, kurā bakalaura un maģistra programmas diplomdarbi. Abas izglītības iestādes no šī gada sākuma saista tehnoloģiju un radošuma darbnīca „Rīga Makerspace”.  Mākslas akadēmijā diplomandu un Dizaina dienu izstāde “Definīcija” būs skatāma līdz 28. jūnijam, savukārt Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas Produktu dizaina izstāde radošajā kvartālā “Veldze” – līdz 22. jūnijam.

"Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks" ir jauna izstāde Paula Stradiņa Medicīnas muzejā. Kultūras rondo par ētiskajiem jautājumiem, kurus izvirza izstāde, pārrunājam ar tās kuratoriem Igoru Gubenko un Kasparu Vanagu. Laikā, kad militārie konflikti pasaulē, toskait Krievijas karš Ukrainā, pierāda, ka centieni pasludināt kādu tautu par mazvērtīgāku kā attaisnojums savai agresijai diemžēl nav tikai pagātnes tumsonība, bet arī baisa šodienas realitāte, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tapusi izstāde, kas citstarp jautā: kas notiek, kad ambīcijas zinātniski noteikt un politiski kontrolēt, kāda dzīvība ir vēlama, zaudē cilvēcību? Un kādi ir upuri cilvēku idejām par šķietami labāku nākotni? Izstāde "Nepieskaitāmie" tapusi lielā kopdarbā: trīs kuratori – Māra Traumane, Igors Gubenko un Kaspars Vanags, galvenā pētniece Anna Žabicka un vēl plaša radošā komanda. Šī izstāde aptver ļoti daudz pagātnes liecību un aicina uz tām raudzīties šodienas kontekstā. Zinātnes centieni mūs padarīt arvien veselīgākus, ilgmūžīgākus un spējīgākus ir reizē vilinoši un riskanti. Sevis pašu labad daudzi gatavi riskēt uz nebēdu. Bet kas notiek, kad it kā „labākas nākotnes” vārdā cilvēks sāk lemt par to, vai un kādiem būs tiesības būt vai nebūt citiem? No izturīgāku ābeļu un pienīgāku govju selekcionēšanas līdz cilvēku piespiedu sterilizācijai – tik plašā amplitūdā par šo ideju runā izstāde "Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks". 

14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, aicinām doties uz Okupācijas muzeju un ieskatīties izstādē "Ticēt un kalpot", kas stāsta par okupācijas varas represijām pret garīdzniekiem, pret ticību, kā arī cilvēku garīgo spēku, ko viņi saglabājuši arī ļoti smagos pārbaudījumu laikos.  Padomju vara sistemātiski cīnījās pret kristietību, tai skaitā represējot garīdzniekus, kurus uzskatīja par potenciāliem režīma pretiniekiem, jo viņiem bija autoritāte sabiedrībā un viņi pārstāvēja vērtības, kas nebija pakļautas komunistiskās partijas kontrolei. Tāpēc daudzi priesteri un mācītāji tika arestēti, izsūtīti, ieslodzīti darba nometnēs vai pakļauti pastāvīgai novērošanai. Tika slēgtas baznīcas, klosteri, ierobežota pieeja reliģiskai literatūrai un skolās veicināta ateistiska audzināšana, lai jaunajai paaudzei iznīcinātu pamatu, kas ir balstīts Dieva likumos un arī Dieva svētībā. Visticamāk, arī šodien mēs vēl baudām šīs noziedzīgās darbības sekas.  Dodamies uz Okupācijas muzeju, kur kopā ar izstādes "Ticēt un kalpot" veidotāju Aiju Ventaskrasti iepazīstam dažu garīdznieku dzīvesstāstus, saprotot, ka viņi ir vien nedaudzi no tiem simtiem garīgo kalpotāju, kas piedzīvoja smagas represijas. Savukārt Okupācijas muzeja krājuma galvenā glabātāja Taiga Koknēviča rūpīgi glabā muzejam uzticētos priekšmetus kā daļu no cilvēku liecībām. Uzklausām arī muzejam dāvāto priekšmetu stāstus.

  Izstādes kuratore Roberta Atraste, kura iepriekšējā gadā saņēma Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2025 konkursa “Jaunais kurators!” balvu, kā arī Latvijas Mākslas gada balvu par “Gada debiju”, Ievas Epneres izstādes centrālo objektu salīdzina ar sociālajiem tīkliem. Uz statīva novietotas kustīgas fotogrāfijas ir kā attēli internetā. Redzam tos tikai uz īsu brīdi, tad par tiem piemirstam. Tāpat kā atmiņas. Tās uzplaiksnī mūsu apziņā uz brīdi, tad atkal pazūd. Kā piedzīvoto un atmiņu pasaulē noglabāto fotogrāfijās fiksējusi māksliniece Ieva Epnere?

Kas ir brīvība un kas ir ilūzija? “Tauriņa efekts” Gļeba Panteļejeva monumentālo jaundarbu izstādē "Monumenti" Mākslas stacijā "Dubulti". Kultūras rondo saruna ar Ģļebu Panteļejevu par mākslinieka vērtību filtru, vērojot pasaulē notiekošo.  Ar jaunām monumentālām skulptūrām un eiforisku instalāciju savu personālizstādi “Monumenti” atklās tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Mākslas stacijā “Dubulti” izstāde notiek dramatiskā dialogā starp pirmo un otro stāvu. Par tēlnieku Gļebu Panteļejevu kuratore Inga Šteimane saka: "Daudzviet, kur vien ir jāgodina morāles vērtības – normas, principi, personības – viņa darbi ir neaizstājami. Latvijas 21. gadsimta monumentālā tēlniecība nav iedomājam bez Gļeba Panteļejeva skulptūrām." “Kas ir brīvība un kas ir ilūzija? Pirmajā stāvā būs milzīgs taurenis/tanks – skulptūra “Tauriņa efekts”. Un tieši tā pati forma, bet cits izmērs, pilnīgi cits materiāls būs otrajā stāvā. Viena un tā pati forma iedarbosies absolūti citādi,” skaidro Gļebs Panteļejevs. Gļeba Panteļejeva personālizstāde “Monumenti” Mākslas stacijā “Dubulti” norisināsies no 12. jūnija līdz 2. septembrim.

Rotko muzejā Daugavpilī vasaras izstāžu sezonā apmeklētājiem iespējams aplūkot izstādes, kuras veidojuši mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Ķīnas un Dienvidāfrikas. Laikmetīgās fotogrāfijas, glezniecības un keramikas medijos risinātās izstādes aptver plašu tēmu loku. Bet sezonas centrālais notikums ir fotomākslinieka Rodžera Ballena izstāde, kas aptver vairāk nekā piecdesmit viņa radošā darba gadus. Mākslinieku izvaicā Megija Kriviša. Rodžers Ballens (Roger Ballen) ir viens no pazīstamākajiem laikmetīgajiem fotogrāfiem, kurš dzimis 1950. gadā Ņujorkā, bet kopš 20. gadsimta 80. gadiem dzīvo un strādā Dienvidāfrikā.  Viņa darbs sākotnēji bija dokumentāls – viņš fotografēja nelielas Dienvidāfrikas pilsētiņas un to iedzīvotājus. Vēlāk viņa stils būtiski mainījās un kļuva daudz mākslinieciskāks un inscenētāks. Mākslinieka fotogrāfijās sastopami cilvēki, dzīvnieki, zīmējumi un tēli, kas vienlaikus šķiet gan pazīstami, gan sveši. Vairāk nekā piecdesmit gadus mākslinieks pētījis cilvēka zemapziņu. Tieši šim pasaules redzējumam veltīta viņa retrospekcija. Rotko muzeja vasaras sezonas izstādes apmeklētājus gaida līdz pat 30. augustam.

Līdz 21. septembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta un arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika zīmējumu izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”. Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējam joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi.  Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā.  Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana. Vēstures izzināšana ir nepārtraukts process, arī rekonstrukcija ir bezgalīgs ceļš pretī nesasniedzamajam – pilnīgas patiesības noskaidrošanai. Katrs nākamais pētnieks, kam ir kas jauns sakāms, savā pārliecībā un rekonstrukcijas idejās virzīsies tālāk.     

Nedēļas nogalē jau 54. reizi uz tradicionālo lietišķās mākslas darinājumu gadatirgu cilvēku tūkstošus pulcēs Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Bet tā vien liekas, ka garas automašīnu rindas pie Rīgas robežas muzeja tuvumā, kas senākos laikos bija tikai jūnija gadatirgus pazīme, redzam arvien biežāk. Par to, kā šodien klājas Brīvdabas muzejam, Kultūras rondo runājam ar muzeja vadītāju Zandu Ķergalvi un Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja keramikas krājuma speciālisti Elīnu Guščiku, jo nupat muzejā atklāta izcilā keramiķa Jāņa Krieva darbnīcas simtgadei veltīta izstāde. Arī Brīvdabas muzeja gadatirgus šogad notiks keramikas zīmē. -- Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē atklāta izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100”. Izstāde tapusi sadarbībā ar Tukuma muzeju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Izstāde ir veltīta Jāņa Krieva keramikas darbnīcas simtgadei. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Tukuma muzejā un Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas lielākās Tukuma keramikas kolekcijas. Izstādē kopumā būs apskatāmi vairāk nekā 450 Jāņa Krieva keramikas darbnīcas un kombināta “Māksla” Tukuma darbnīcas priekšmeti, pēc iespējas pilnīgāk atklājot to veidu, formu, glazūru un ornamentu daudzveidību. Izstādē būs eksponēta arī kafijas servīze no Latvijas Lauksaimniecības muzeja krājuma. Jāņa Krieva keramikas darbnīca darbojās līdz 1945. gadam, kad uz tās pamata tika izveidota PSRS Mākslas fonda Latvijas republikāniskās nodaļas ražošanas kombināta “Māksla” Tukuma keramikas darbnīca. Jānis Krievs līdz 1948. gadam bija arī šīs darbnīcas vadītājs, lielā mērā turpinot 20. gs. 20. – 30. gados aizsāktās keramikas tradīcijas. Izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100” būs apskatāma Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē līdz 16. augustam.

Tiekamies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš veicis interesantu māksliniecisku pētījumu par vizuālajiem arhetipiem, kas ir ģeneratīvā mākslīgā intelekta modeļu pamatā un kas ir arī viņa izstādes centrā. No visiem mūsu estētiskajiem un kulturālajiem aizspriedumiem, ko gadu gaitā esam uzkrājuši interneta dzīlēs, barojas mākslīgā intelekta modeļi un spoguļo mūs, pēc tam turpinot barot mūs atpakaļ ar tiem pašiem stereotipiem un arhetipiem. Šo mijiedarbi savā praksē pēta Jurģis Peters.  Mākslinieks ir doktorantūras pētnieks Tamperes universitātē, bet vispirms ieguvis maģistra grādu gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan datorzinātnē Birmingemas universitātē.  RIXC galerijā Rīgā ir skatāma jūsu izstāde "Uzmācīgās domas" ar pavadteikumu - par ko nespēj pārstāt domāt mākslīgais intelekts? Par ko tas nespēj pārstāt domāt? Jurģis Peters: Strādājot pie šīs izstādes un eksperimentējot ar to, kā mēs varam salauzt mākslīgā intelekta sistēmas, tā ir mana kiberdrošības ievirze, man šķiet ļoti interesanti pamēģināt sistēmu salauzt vai atrast kaut kādu veidu, kā tajās iekļūt citādāk. Mēģinot lauzt šo sistēmu, izmēģinot daudzas dažādas pieejas, lielākā daļa nestrādāja, bet viena, kas strādāja, bija pieeja, ja mēs mākslīgajam intelektam dodam viņa pašradīto saturu, tad laika gaitā sistēma "apēd sevi". Interesanti ir tas, ka saturs, kas tiek radīts, sāk atkārtoties kaut kādā mērā. Lai gan tas nav vienmēr vienāds, bet sāk atkārtoties dominējošās formas, kompozīcijas, krāsas. Šīs ir lietas, pie kurām mākslīgā intelekta sistēma vienmēr atgriežas. (..) Viena lieta ir tas, ko mēs nododam kaut kādas savas prasmes un to autorību [mākslīgajam intelektam], un vēl ir vides jautājums, par ko, man liekas, vispār mākslīgā intelekta kontekstā ļoti maz runāt. Ka tas ir vidi ļoti piesārņojošs pasākums, jo patērē ārprātīgi lielus resursus. Tikai mēs to neredzam. Vai jūs arī par to savā ikdienā, strādājot ar tehnoloģijām, domājat? Jurģis Peters: Par šīs tēmas aktualitāti, cik esmu saskāries Somijā, ļoti daudz runā, un tā ir viena no pusēm, ja tu tiešām izvēlies strādāt ar mākslīgo intelektu, tam ir jābūt ļoti lielam pamatojumam. Citādi tas kaitējums videi un tas, cik resursu ir nepieciešami, neatspēko to, ka varbūt vienkārši gribas uztaisīt kādu attēlu.  Par to, man šķiet, ir ļoti polarizējoša attieksme, ir kritiskā perspektīva, kur ir ļoti daudz mākslinieku, bet es varu vairāk par Somiju runāt, kuriem šķiet, ka mākslīgo intelektu nevajag izmantot vides problemātikas dēļ. Bet ir otra daļa, kas vairāk ir saistīta ar pētniecību, kur joprojām šķiet, ka mākslīgais intelekts ir atrisinājums visām problēmām un ka tikai mākslīgo intelektu varam tikt tālāk. Ir ļoti grūti balansēt pa vidu. Es piekrītu tam, ka izmantošana ir leģitīma tad, ja tam ir tiešām iemesls. No otras puses, šie rīki ir brīnišķīgi, tiem ir tiešām ļoti lielas iespējas, ir situācijas, kad ir svarīgi, ka mēs tos izmantojam. Savā mākslinieciskajā praksē es šim aspektam tik ļoti nepievēršos, jo šķiet, ka par to jau ārkārtīgi daudz runā. Bet varbūt es esmu kādā burbulī.

Jau trešo gadu provokatīvas un jaunas idejas rosinošas mākslas cienītājus aicina festivāls “Ēdene”, ko rīko “kim?” laikmetīgās mākslas centrs. Šogad tas pievēršas iekāres, seksualitātes, darba un ķermeniskuma attiecībām laikmetīgajā mākslā un tiek ieteikts tikai tiem, kam jau ir vismaz 18 gadu. Izstādes kuratore Zane Onckule pulcējusi vienuviet sievietes mākslinieces no dažādām valstīm. Darbi izvietoti “kim?” topošajā jaunajā adresē Rīgā, Hanzas ielā 22, ko plānots atjaunot.  -- Festivāls “Ēdene” noritēs līdz 12. jūlijam. Tā kā izstāde ietver erotiskas un seksuālas tēmas, apmeklētājiem ierobežojums 18+, nepilngadīgie drīkst apmeklēt izstādi tikai pieaugušo pavadībā.

Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku Jāni Avotiņu, viņa personālizstāde "Tālē" no 30. maija būs skatāma Mākslas muzejā "Rīgas birža". Jāņa Avotiņa izstādes iecere veidojusies, balstoties Mākslas muzeja "Rīgas birža" arhitektoniskajā estētikā. Biržas Lielā izstāžu zāle ar pilnībā atsegtiem logiem dienas gaismā, ar skatu uz Vecrīgas dažādām perspektīvām atgādina greznākās Rietumeiropas metro un vilcienu stacijas eklektisma, neoklasicisma stilā. Tas rosinājis mākslinieku turpināt glezniecībā risināt viņam tik raksturīgās figūru un telpas attiecības, koncentrējot laika, vēstures, arī politikas dimensijas spriedzes uzlādētā nelielā gleznas plaknē. Izstādē eksponēti tikai jaundarbi, un tā iekļaujas Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstāžu ciklā, kur laikmetīgās mākslas pārstāvji mijiedarbojas ar muzeja vēsturisko mantojumu. Izstāde būs apskatāma līdz 23. augustam.

Manipulācijas ar fotogrāfiju uzrunā skatītāju vienā no Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādēm “Krāsa kā vēstījums”. Kolorēšana radusies vienlaikus ar fotogrāfiskā procesa atklāšanu, un par kolorētās fotogrāfijas zelta laikmetu uzskata periodu no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum. Izstādē galerijā “Istaba” redzama kolorēšana vai krāsošana gan vēsturiskajās fotogrāfijās, gan mūsdienu mākslinieku darbos.   Grupas izstāde “Krāsa kā vēstījums” galerijā Istaba skatāma līdz 29. maijam.

Rundāles pils šogad svin 290. gadadienu kopš pils pamatakmens ielikšanas, un jubilejas gads apmeklētājiem nes gan svētku noskaņu, gan bagātīgu kultūras programmu. Viens no centrālajiem notikumiem ir jaunā izstāde "Ziedu valdzinājums", kas atklāj ziedu nozīmi mākslā, dārzu kultūrā un Eiropas vēsturē. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse stāsta, ka jubilejas svinības tiks papildinātas ne tikai ar izstādes atklāšanu, bet arī muzikālu vakara programmu. Tajā uzstāsies Liepājas Simfoniskais orķestris ar īpaši ziediem veltītu repertuāru, kurā skanēs gan ārvalstu klasiķu, gan latviešu komponistu darbi, noslēgumā atskaņojot arī [Jāņa Mediņa] "Ziedu valsi". Izstādes "Ziedu valdzinājums" ideja radusies, pētot Rundāles pils kolekcijas un holandiešu ziedu klusās dabas tradīciju. Ekspozīcija veidota kā izziņas ceļojums, kas atklāj ne vien ziedu simbolisko nozīmi gleznās, bet arī to vietu Eiropas kultūras un dārzu vēsturē. Tajā stāstīts par 17. un 18. gadsimta "modes puķēm" — tulpēm, hiacintēm un citām sīpolpuķēm, kas savulaik kļuva par greznības un statusa simboliem. Īpaša uzmanība izstādē pievērsta arī tam, ko parasti skatītāji pamana mazāk — vāzēm, kurās ziedi tika kārtoti. Viena no ekspozīcijas telpām veltīta tieši vēsturiskajām vāzēm, kas atspoguļo laikmeta estētiku un galma kultūru. Izstāde tapusi plašā starptautiskā sadarbībā — darbi un priekšmeti deponēti no muzejiem Nīderlandē, Ukrainā un Lietuvā. Viens no nozīmīgākajiem eksponātiem ir glezna no Jana Brēgela Vecākā darbnīcas, kurā attēlota bagātīga ziedu kompozīcija ar simtiem precīzi izgleznotu augu. Šādi darbi savulaik simbolizēja ne vien bagātību un izsmalcinātību, bet arī mākslinieka centienus atainot dabas daudzveidību un skaistumu. Lai izstādi padarītu saistošu dažādām paaudzēm, tajā iekļauti arī interaktīvi elementi. Apmeklētāji varēs iepazīt Rundāles pils dekoros sastopamos ziedu motīvus, aplūkot lielizmēra ziedu kompozīcijas un ieiet īpaši veidotā ziedu telpā. Savukārt multimediāls mākslas darbs pievērsīsies slavenajam tulpju drudzim Eiropā. Ne mazāk aizraujošs ir stāsts par Rundāles vēsturiskajiem dārziem. Pētot arhīvu materiālus, noskaidrots, ka hercoga Bīrona laikā dārzos audzētas ne vien tulpes, narcises un hiacintes, bet arī eksotiski augi — citrusaugi, olīvkoki, lauru ķirši un citi oranžēriju stādījumi. Arī šodien Rundāles dārzos cenšas saglabāt vēsturisko augu un ziedu klātbūtni, atjaunojot parteru stādījumus un uzturot vēsturisko ainavu. Pavasaris šobrīd ir viens no skaistākajiem laikiem Rundālē — vēl zied tulpes, hiacintes un narcises, pamazām plaukst peonijas, bet ziedošie koki piešķir dārzam īpašu krāšņumu. Vasara Rundāles pilī būs bagāta arī ar mūziku. Plānoti koncerti ciklā "Sarunas pilī", Senās mūzikas festivāla noslēguma koncerts un Liepājas Simfoniskā orķestra uzstāšanās ar Mocarta un Bēthovena mūzikas programmu. Kā uzsver Laura Lūse, Rundāles pils Baltā zāle ar savu akustiku un atmosfēru ir īpaša vieta, kur mūzika iegūst pavisam citu skanējumu. Jaunumi gaidāmi arī Mežotnes pilī, kuru muzejs pakāpeniski cenšas atdzīvināt kā kultūras telpu. Šosezon tur būs skatāma Ernsta Velkera karikatūru izstāde, kas saistīta ar hercogienes Dorotejas laiku un viņas galma dzīvi. Tā ir daļa no plašāka mērķa — soli pa solim atjaunot Mežotni kā vietu kultūras notikumiem, izstādēm un nākotnē, iespējams, arī muzikāliem vakariem. Rundāles pils jubilejas gads apliecina, ka šī vieta nav tikai vēstures piemineklis. Tā turpina dzīvot kā kultūras un izziņas telpa, kur vienuviet sastopas māksla, daba, vēsture un mūzika. Izstāde "Ziedu valdzinājums" ir stāsts ne tikai par ziediem, bet arī par cilvēka vēlmi caur skaistumu saglabāt un izprast pasauli.

Ieskatāmies sešu Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorantu radošajās laboratorijās – no glezniecības līdz pakalpojumu dizainam, vides objektiem un pat rakstniecībai. Viņu izstāde “Gadījuma izpēte” vēl dažas dienas ir skatāma mākslas telpā “DUO”. Gadījuma izpēte ir termins, ko plaši pielieto sociālajās zinātnēs: tā ir pētniecības metode, ko pielieto dažādu sociālu fenomenu izpētē to veselumā. Un šādu nosaukumu – “Gadījuma izpēte” – savai izstādei devuši arī seši Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālie doktoranti. Izstāde sniedz ieskatu mākslinieciskās pētniecības laboratorijā, kas katram no viņiem ir sava: no pakalpojumu dizaina, mākslinieka inscenētāja, glezniecības, restaurācijas līdz vides objektiem un rakstniecībai.  Mākslas akadēmijas profesionālo doktorantu izstāde “Gadījuma izpēte” skatāma vēl tikai līdz 22. maijam DUO telpā Kronvalda bulvārī 4.

Baltijas Universitāte – fenomens pasaules vēsturē. Lai arī universitāte pastāvēja vien trīs gadus tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tā deva iespēju jauniešiem no Baltijas valstīm iegūt augstāko izglītību. Ne mazāk svarīgs bija  emocionālais pamats: pēckara trimdas apstākļos sniegtā cerība un drošāks pamats nākotnei. Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā pašlaik skatāma izstāde “Baltijas Universitātei - 80”. Stāsts par unikālu universitāti trimdā, kas pastāvēja laikā no 1946. līdz 1949. gadam.   Baltijas Universitāte ir nozīmīgs tomēr nedaudz piemirsts fakts mūsu kultūrvēsturē, tāpēc to vērts izzināt dziļāk. Izstāde “Baltijas Universitātei - 80” Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā skatāma līdz 31. augustam.

Spilgti politiski iekrāsota bijusi Venēcijas biennāles 61. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Kultūras rondo Laimas Slavas un Intas Zēgneres no LR3 "Klasika" iespaidi par biennālē redzēto un dzirdēto. "Man gribējās runāt un domāt tikai par mākslu. Bet tā nenotika," sajūtas pēc Venēcijā pavadītajām dienām raksturo Laima Slava. Viņa atzīst, ka "pēcgaršu" var raksturot kā politisku un satraucošu. Arī pirms došanās uz Venēciju bijusi nemierīga sajūta. "Esot tur es personīgi nepiedzīvoju tik daudz protestus, tomēr pieredzēju arī tos. Un 8. maija rītā virs Venēcijas dārziem un Arsenāla lidoja helikopters, kas šķita nemiera vēstneši, un sajūtai par labu nenāk," turpina Laima Slava. "Man ļoti līdzīga sajūta. Jo vispār šajā biennālē, kā nevienā pirms tam, ko es esmu pieredzējusi, valdīja spriedze," vērtē Inta Zēgnere. "Un tā spriedze bija jūtama visur, ne tikai pie Krievijas paviljona, kurš tika apsargāts, bet arī atsevišķos citos momentos. Piemēram, es iegāju Kipras paviljonā, nebija laika izpētīt visu līdz galam, bet uz galda stāvēja neliels plakātiņš, kur bija ar tādiem asiņainiem burtiem rakstīts: Markss, Ļeņins, Staļins un milzīgs sirpis un āmurs pār to visu. Ik pa brīdim bija šie akcenti, kuros pasaulei tika vēstīts, ka kaut kas nav kārtībā, un tas tika pausts mākslas valodā. Tā bija ļoti spēcīga vēsts. Arī Ukrainai līdz ar to bija iespēja savu vēstījumu pateikt ļoti spēcīgā veidā, pie tam dažādās vietās." Pasaules vecākā un prestižākā mākslas biennāle šogad ir likusi par sevi runāt daudz, un arī ne tai labākajā nozīmē. Rīkotāju vēlme veidot to kā vietu dialogam caur mākslu, kurā ir vieta arī agresorvalstīm, sastapās ar lielu pretestību, protestiem un beidzās ar žūrijas atkāpšanos. Patiesībā gan jau vēl nekas nav beidzies, jo biennāle ilgs vēl līdz novembrim. Taču lielākā preses uzmanība tai allaž tiek pievērsta pašā sākumā, kad durvis ver valstu nacionālie paviljoni. Latvijai šogad spoži vārda tiešā un pārnestā nozīmē ļāvis iemirdzēties mākslinieku "Mareunrol's" un Bruno Birmaņa veidotais paviljons "Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises". Pie Latvijas paviljona ekspozīcijas viņi strādāja vairāk nekā gadu, vēl krietni pirms kļuva zināms par Krievijas dalību, bet jau iepriekš intervijās uzsvēra, ka vēstījums nebūs par modes vēsturi, bet gan par sabiedrību, ģeopolitisko situāciju, par toreizējo gaisotni un kā tas sasaucas ar šodienu.

Kultūras rondo šoreiz runājam par kotletēm, tāpēc iesakām šo stāstu klausīties ne ar tukšu vēderu. Tiesa gan, šoreiz runa par kādu mākslas darbu, kurš sava kotletīgā izskata un kustīguma dēļ jau izpelnījies diezgan plašu interesi un diskusijas soctīklos. Izstādē "kotlete" tiekamies ar jauno mākslinieci Elzu Ābeli. Latvijas kultūrtelpa ir vienlaikus plaša un daudzveidīga un reizē cieši saistīta. Dodamies uz radošo telpu “Sābrs Workroom” Rīgā, kur mēģinājumi notiek arī folkloras grupai “Banga”, ar kuru stāstījām vakardienas raidījumā, bet tur skatāma arī kāda visnotaļ neparasta laikmetīgās mākslas izstāde. Radošajā telpā "Sābrs Workroom", kas atrodas Pārdaugavā, pašlaik skatāma jaunās mākslinieces Elzas Ābeles personālizstāde "kotlete", kuras centrā ir gan vairāki īpaši izstādei radīti jaundarbi, gan mākslas darbs – kinētiskā "kotlete", ko izstādes rīkotāji piesaka kā “jau plaši atpazīstamu”. Una Zvejniece apskatīja gan kustīgo "kotleti", gan pārējos mākslas darbus un tikās arī ar Elzu Ābeli.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. “Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.” Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās: “Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments. Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās: “Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē. Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu. Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām. 2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

Kultūras rondo viesojas Lietuvas Nacionālajā muzejā, kur atklāta plaša izstāde par Baltijas valstu kultūras diplomātijas triumfu Pasaules izstādēs Parīzē pirms simt gadiem. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā pašlaik skatāma plaša izstāde par Baltijas valstu dalību lielajās Pasaules izstādēs Parīzē 20. gadsimta 30. gados. Un šis stāsts ir interesants ne vien kopīgā kultūras mantojuma dēļ, bet arī kā lielisks piemērs Baltijas valstu solidaritātei caur mākslu, etnogrāfiju un kultūras diplomātiju. Un arī šodien tas ir atgādinājums par kultūras spēku, balsi un spēju būt valsts sejai uz starptautiskās skatuves. Autentisks 20. gadsimta 30. gadu kankles ieraksts no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta arhīva ir pirmais, kas ieskandina izstādi Lietuvas Nacionālā muzeja Vēstures stāstu mājā jeb „Istorijų namai” – kādreizējās armijas kazarmās pašā Viļņas centrā, kur pirms pieciem gadiem tika atklāta muzeja mainīgo izstāžu zāle. Tās pirmajā stāvā līdz augustam būs skatāma izstāde, kas ar plašu vērienu pēta Lietuvas un arī Latvijas un Igaunijas dalību starptautiskajās izstādēs Parīzē 20. gadsimta pirmajā pusē.

"Dzīvo ar/Domā par" – mākslinieks Kaspars Groševs šo tēzi iedzīvinājis solo izstādē "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kurā mākslinieks savu pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu), izdzīvos, būdams klāt esošs izstādē. Izstāde būs apskatāma no 1. maija. Kā norāda kuratore Zane Onckule, "Dzīvo ar/Domā par" darbojas vienlaikus kā māksliniecisks piedāvājums un apstākļu noteikts apziņas stāvoklis: veids, kā noturēt(ies) zināmas uztveres robežās, reizē apšaubot tās izcelsmi un pastāvēšanas kārtību. ""Dzīvot ar" un "domāt par" ir savstarpēji savīti uzmanības režīmi. Tie uztur Groševa pieredzi – dzīvojot (ar mākslu) un domājot (par mākslu) – nemitīgā spriegojumā.  

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku. Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri.  "Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām." Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda. "Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."

Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā “Pilot” skatāma kolektīva “Latvānija” izstāde. Mākslinieces izstādes nosaukumā “Dārza iestāde” spēlējās ar vārdu “iestāde”, attiecinot to gan uz institūciju, gan stādīšanas procesu. Vietā, kuru tu iekop, ir nepieciešams laiks, lai izaugtu kaut kas skaists un praktisks. Nepieciešams zināt gadskārtas un būt saiknē ar zemi. Tieši tāpat arī “Latvānijas” darbos. Gadskārtu ieražas un folklora mijas ar laikmetīgām izpausmēm. Sapņu pasaulē iemājojuši rūķi.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas pirmo reizi notika 2016. gadā. Katru otro gadu Rīgā ir apskatāmas izstādes, kurās pēta to, kā 21. gadsimtā transformējas attēla veidošanas prakses. Šogad par centrālo tēmu izvēlēta pašpastāvēšana līdzās, lūkojoties uz to, kā tehnoloģijas ietekmē cilvēkus un kā šajā laikmetā vienā vidē spējam sadzīvot ar dabu un citām radībām. Šādas pārdomas caurvij daudzveidīgo notikumu programmu, ko varēs apmeklēt līdz pat jūlija sākuma. Dažas no izstādēm jau ir vērušas durvis apmeklētājiem. Izstādē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā var uzzināt, kas vieno tehnoloģijas, dabu un foto mākslu. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama Prijagīta Dija izstāde "viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā". Šajā izstādē Prijagīta Dija izjautā fotogrāfiju kā mediju – atmiņu glabātāju. Viņas skatījums ir sakņots ģimenes vēsturē Dienvidaustrumāzijā, Malakas pussalā, kas savulaik tika uzskatīta par ienesīgāko Britu impērijas koloniju. Industriālās revolūcijas laikā 19. gadsimta septiņdesmitajos gados strauji attīstījās gumijas ražošana, un senie kaučuka ieguves resursi Dienvidamerikā nespēja apmierināt augošo ražošanas tempu, tāpēc Lielbritānijas valdība nolēma mākslīgi radīt sev resursus Tālo Austrumu kolonijās. Brazīlijā ievāktās hevejas (koka ar pienveida sulu lateksu) sēklas un stādi otrā pasaules malā uzauga grandiozās gumijkoku plantācijās, kur mūžu aizvadīja pamatiedzīvotāji vairākās paaudzēs, kļūstot par lētu darbaspēku britu gumijas rūpniecībā. Prijagītas Dijas izstāde Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2026 ietvaros aplūkojama līdz 7. jūnijam.    

Ar gobelēnos ieaustiem Rotko darbiem un pieciem Rotko oriģināliem Rotko muzejs Daugavpilī atzīmē savu 13. dzimšanas dienu. Aizvadītajā piektdienā – 24. aprīlī, dienā, kad pirms 13 gadiem apmeklētājiem pirmo reizi durvis vēra Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, nu jau muzeja statusā, te tika atklātas divas jaunas ekspozīcijas. Izstāde „Rotko. No ģimenes kolekcijas” ļauj ielūkoties piecos Marka Rotko oriģināldarbos, ko apskatei piedāvā Rotko bērni Keita un Kristofers. Bet Latvijas tekstila māksliniece Iveta Vecenāne, kuras darbi lielākoties top klasiskajā gobelēna aušanas tehnikā, Rotko akvareļus simboliski pārcēlusi savā aušanas valodā un piedāvā plašu gobelēnu kolekciju savā izstādē ar nosaukumu „Pārcēlums. Rotko motīvs”.

Termins “Raudives balsis” (Raudive Voices) jeb elektronisko balsu fenomens ir nostiprinājies mūsdienu parapsiholoģiskajā, spiritiskajā un ezoteriskajā literatūrā. “Raudives balsis” tiek izmantotas arī mūsdienu Rietumu kultūras, literatūras, tēlotāja mākslas un mūzikas kontekstā. Kā "Raudives balsis” atklājas izstādē Ņujorkā – par to runājam ar Rīgas tehnokultūras izpētes centra kuratori Zani Onckuli un mākslinieci Ievu Rubezi.

Turpinot iepazīt Latvijas Mākslas Gada Balvas nominantus, virtuāli tiekamies ar Viktoru Timofejevu, kurš ikdienu aizvada Ņujorkā, tomēr mēdz izrādīt savus darbus arī tuvāk pie mums, Eiropā, un arī tepat, Latvijā. Tostarp, novērtēts mākslinieka ieguldījums, veidojot izstādi “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Projektu caurvija simboli un mīklas, kā arī atsauce uz vilcieniem un to, cik nozīmīga ikdienas daļa māksliniekam aizrit, pārvietojoties ar šo transportlīdzekli. Izstādē laika nepārtrauktība un straujā virzība uz priekšu bija vērojama darbā ar vilcienu, kas brauc pa apli. Tomēr arī dzīve Viktoram Timofejevam nemitīgi ir kustībā.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā un šogad atzīmē apaļus 80. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Dodamies uz izstādi Valmieras muzejā, kurā tiekamies ar dizaina un komunikācijas studijas “Ausme” pārstāvi Dārtu Apsīti. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko iespējams apmeklēt līdz 19. aprīlim. 

Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā “Gada mākslinieks 2025” izvirzīta Laimdota Malle. Aizvadītajā gadā viņai bija trīs nozīmīgas izstādes – “Biedē mani, mierini mani, biedē mani“, “Kā medūza saulē” un “Es iekodos stikla lagūnas ādā”. Mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe Laimdotas mākslu raksturo kā terapeitisku, meditatīvu un domas rosinošu. Laimdota Malle ir vizuālā māksliniece, kas strādā ar dažādiem medijiem - tēlniecību, grafiku un telpisko instalāciju. Beigusi maģistrantūras programmu tēlotājmākslā Mančestras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā un ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Aizvadītajā gadā Laimdotai Mallei bija trīs nozīmīgas izstādes. Viņas radītajās trauslo, sarežģīto skulpturālo objektu instalācijās notverama vēstījuma daudzslāņainība. 

Rīgas Lutera draudzes mākslinieku grupa uz pirmo izstādi sanāca kopā 1997. gadā, tātad pirms gandrīz 30 gadiem. Lai gan mākslinieki strādā dažādās tehnikās, joprojām viņu starpā ir kaut kas saistošs un netverams. Šobrīd 13 draudzes mākslinieki ir sanākuši kopā, izstādot savus darbus Ojāra Vācieša muzejā izstādē "Uz gaismas viļņa". Kā gaismu kā fenomenu var notvert caur dažādiem mākslas medijiem, tostarp, glezniecību, grafikām, tekstīlijām, keramiku, metālu, stiklu? 

Līdzīgi kā piegādes kurjeri nogādā paciņu precīzā adresē, arī medikamentu devu varētu nogādāt konkrētai šūnai, kurai tas nepieciešams - mērķterapija ir nākotnes medicīnas stūrakmens un visas cerības liktas uz to. Pētījumi mērķterapijā top arī Latvijā*. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes vadošā pētniece Evita Rostoka, šīs pašas fakultātes pētniece Līga Kundrate un doktorants Matīss Bojārs. Pirms sarunas par mērķterapiju - aktualitāti medicīnā ceļojums vēsturē. Reportāža no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja, kurā pavisam nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Turpmāko mēnešu laikā iepazīsim daudzveidīgās ekspozīcijas sadaļas, šoreiz pirmais stāsts.  Laika tvērums ekspozīcijā ir iespaidīgs - no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, aptverot 12 500 gadu, sniegts skatījums uz Latvijas vēsturi un tās iedzīvotājiem. Ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 1500 vēsturisku priekšmetu no muzeja bagātīgā krājuma, tas viss papildināts ar digitālu saturu un apvienots īpašā dizainā. Šī ir pirmā ekspozīcija pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī, un soli pa solim ar to iepazīstināsim arī raidījumā. Izstāstīt vairāk nekā 12 tūkstošus gadu vienā plūdumā, protams, nav iespējams, un “Straumējot laiku” ietver deviņas tematiskās sadaļas. Par jaunās ekspozīcijas tapšanu un tās sadaļu “Radošie cilvēki” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts, muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Baiba Dumpe. -- * Projektu finansē FLPP projekts (LZP-2024/1-0206), Latvijas Universitātes fonds (Nr. 2313) un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (Nr. 1.1.1.8/1/24/I/003).

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Par spīti protestētājiem, arī daudzu vietējo un ārvalstu institūciju aicinājumam, Saeima nobalsoja par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Valsts prezidents par likuma izsludināšanu lemšot, ņemot vērā juridiskus un valstiskus, nevis ideoloģiskus vai politiskus apsvērumus. Šis notikums šonedēļ ir pilnībā apēnojis citus, lai gan ir bijušas arī citas politiski svarīgas lietas, piemēram,  virzība ekspremjera lidojumu lietā ar vienu apsūdzēto, valsts noslēpuma pielaides nepiešķiršana Jūrmalas mēram. Nedēļas aktualitātes analizējam Krustpunktā. Studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.