Podcasts about izst

„Man ļoti patīk gulēt pļavā un vērot šo Dieva dizainu,” – tā saka tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne, kuras ilgus gadus lolotā ideja par pļavas tēmai veltītu izstādi tikko īstenojusies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstādē „Pļava” Vecenānes gobelēni satikušies neparastā kopdarbā ar gandrīz diviem simtiem tradicionālās tehnikās austu segu, ko darinājuši amata meistari no visiem Latvijas novadiem. Materiālu, tehniku un krāsu saspēles bagātīgās variācijas veido kopīgu stāstu par cilvēka, mākslas un dabas attiecībām. Ienākot muzeja lielajā izstāžu zālē, neviļus aizraujas elpa no krāsu raibuma - telpas sānos ar mākslinieces Ivetas Vecenānes silti piesātinātie gobelēni, bet vidusdaļā no durvīm līdz pat senās baznīcas altāra daļai ved plats, koši svītrots ceļš ar teju diviem simtiem Latvijas novada meistaru austu segu.  Mūziķu Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela radītās kokles skaņas vedina piedzīvot izstādi rāmi un bez steigas, Vecrīgas vidū ļaujoties sajūtai, ka rīta agrumā basām kājām esi iebridis pļavā. Pļava ir mākslinieces Ivetas Vecenānes iedvesmas lauks. "Man ļoti patīk bradāt ar basām kājām pa ūdeni, pa zāli, pa pļavu un nogulties pļavā un vērot šo Dieva dizainu, kā Dievs ir radījis katru puķīti, stiebriņu. Kāpēc viņš ir izdomājis tā, kāpēc tur ir viens posmiņš, otrs posmiņš? Cik tas Dieva radītais dizains ir unikāls," atklāj Iveta Vecenāne. "Pļavā es sajūtu šo senuma elpu. Pļava bija pirms manis daudzas, daudzas paaudzes, gadsimtus, un tā ir mana saruna ar skaisto, spēcīgo senatni. Un vēl pļava un tas laiks man dzīvē bija ļoti nozīmīgs, kad es dzīvoju Cirmas ezera krastā ar vīra vecākiem, un viņu pietāte pret dzīvo dabu, viņu pietāte pret uztveri par augiem, asniem,  pavasarī. To es varbūt gribēju ielikt savos darbos, šo pietāti, paklanīšanos." Pļavas tēmai Iveta Vecenāne gadu gaitā veltījusi apmēram 20 gobelēnu, un ļoti gribējies tos izstādīt vienkop. Tikmēr Nacionālais kultūras centrs meklējis iespēju izstādīt tautas lietišķās mākslas meistaru austās segas. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam radās ideja piedāvāt kopizstādi, atceras muzeja tekstilmākslas kolekcijas glabātāja un viena vieta glabātāja un viena no izstādes kuratorēm Rūta Rinka. Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēnu un tautas lietišķās mākslas meistaru darināto segu saspēli izstādē „Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā varēs apskatīt visu vasaru, līdz 24.augustam.

Ar Kristapa Ancāna un Paula Rietuma izstādi „Pavisam mazas svinības” Mākslas stacija „Dubulti” iezīmē desmito darbības gadu. Daudzfunkcionālajā telpā, kur apvienojas laikmetīgās mākslas centrs un funkcionējoša dzelzceļa stacija, mākslinieki radījuši tēlniecības formas, kas ir arī praktiski soli un galdiņi uzgaidāmajai telpai. Jaunākā izstāde „Pavisam mazas svinības” Mākslas stacijā „Dubulti”  būs skatāma no 6.jūnija. Māksliniekus Kristapu Ancānu un Paulu Rietumu sastopu darbojamies ar ekspozīcijas iekārtošanas  smalkumiem, jo galvenie objekti – skulptūras, kas  vienlaikus ir arī soli jeb precīzāk taburetes un galdi, kā arī baltie polietilēna putu kubi jau izvietoti telpās. Sarunu sākam lielākajā dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā, kur fonā  brīžiem uzvirmos kņada, kā jau stacijā. Pauls ar staciju „Dubulti” līdz šim bija saskāries tikai kā pasažieris savukārt Kristapam Ancānam te risinājušies pat vairāki svarīgi mākslas notikumi. Kristaps Ancāns  dzīvo un strādā Londonā un Latvijā,  ir starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, savukārt Pauls Rietums ieguvis maģistra grādu arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā, strādā kā scenogrāfs un arhitekts Latvijā un Šveicē. Mākslas stacija „Dubulti”  ir mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes izlolota un jau desmit gadus vadīta laikmetīgās mākslas norises vieta. Šajā laikā notikušas 40 unikālas  izstādes. Jaunākā izstāde „Pavisam mazas svinības”  Mākslas stacijā „Dubulti”  jauc robežas starp vērotāju un līdzdalībnieku: vai objekts ir radīts, lai noturētu tavu svaru, vai — lai balstītu ideju.

Rotko muzejs vasaras izstāžu sezonā pieteicis sešus formā un saturā jaudīgus projektus. Atklāšana notika piektdien, 30 maijā, apmeklētājiem apskatei piedāvājot Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa kolorīto “Pasaules kārtību”, iesīkstējušus pasaules uzskatus izaicinošo Sergeja Djomina “Glezniecību”, lietuviešu grafiķa Vaidota Januļa dziļdomīgo “Melnā klusuma grafiku”, kā arī Daugavpils mākslinieka Leonīda Baulina piemiņas izstādi, pērn mūžībā aizsauktās latviešu keramiķes Violetas Jātnieces radošā mantojuma liecības un no senlaiku dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem starojošo izstādi “Austrumu elegance”.

Kā saglabāt padomjlaika disidentu, pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un Trešās atmodas notikumus? Nupat iznākusi grāmata “Juris Ziemelis (1941–1988). Ceļā uz gaismu”, tās autore ir grupas "Helsinki 86" dalībniece Anta Bergmane, ievada autors - vēsturnieks Gints Zelmenis. Ar Antu Bergmani intervijai tikāmies pirms gandrīz desmit gadiem, kad iznāca viņas iepriekšējā grāmata “Mūsu karoga stāsti", kurā bija apkopoti cilvēku pašu stāstīti stāsti, arhīvu liecības, atmiņas par cilvēkiem, kuri piecdesmit padomju okupācijas gados uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Vai ir vērts riskēt ar brīvību un savu dzīvi, lai uzvilktu Latvijas karogu? Par to, ka bija vērts, liecina kaut vai tas, ka brīvā Latvijas valstī izaugušajai paaudzei ir jābrīnās, ka par ko tādu pienāktos sods, un vienlaikus tieši tāpēc pretošanās kustības dalībnieku dzīvesstāstus mūsdienās izstāstīt ir tik grūti. Ar karoga uzvilkšanas nodomu saistīta arī Jura Ziemeļa pirmā notiesāšana vien 17 gadu vecumā. Jura Ziemeļa dzīvesstāsts vispār ir iezīmīgs ar to, ka vairāk nekā pusi savas dzīves, kopumā 24 gadus, viņš ir pavadījis nebrīvē kā politieslodzītais. Kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, kā attīstījās viņa politiskie uzskati, kādas domas viņu nodarbināja? Grāmatā “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” publicētas viņa vēstules mātei un māsai, un tā ir viena no šīs grāmatas vērtībām. Latvijas Radio arhīvos Jura Ziemeļa balsi neizdevās atrast, lai gan uz intervijām viņš tika aicināts. Taču grāmatā ir 80. gados tapusi Raita Valtera intervija ar Juri Ziemeli, kurā viņš prognozē Atmodas procesu attīstību. Kāda bija sakāpinātā pasaules izjūta,  Atmodas gados acu priekšā vērojot ļaunā un labā cīņu, spilgti izlasāms Jura Ziemeļa domubiedru, „Helsinki 86” dalībnieku Miervalda Krima un Jāņa Vēvera atmiņās par Juri Ziemeli. Radījumā saruna ar grāmatas “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” priekšvārda autoru vēsturnieku Gintu Zelmeni, un grāmatas autori un sastādītāju Antu Bergmani. Grāmatas atvēršanas svētki tika nosvinēti pavisam nesen, 17. maijā, Jura Ziemeļa dzimšanas dienā.

Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”.  Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.  

Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē.  Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.  

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku.  Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana.   Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Turpinot jubilejas ciklu “Academia Petrina 250”, 16. maijā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā atklās izstādi “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis”. Izstāde piedāvā ieskatu četrās nozīmīgās sadaļās: būvniecības vēsture, grāmatas, observatorija un gaisa balons, arī jubilejas suvenīri. Atklāšanas dienā ar priekšlasījumu uzstāsies Latvijas un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags. Izstāde “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis” Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 21.decembrim.

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes.   Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.  

Rīgas Vāgnera teātra makets pašlaik skatāms Venēcijas Arhitektūras biennālē. Līdzās oficiālajai biennāles programmai pilsētā sarīkota izstāde „No Doubt About It”, kurā līdzās citiem teātru, muzeju un dzīvojamā  kvartāla projektiem aplūkojams Vāgnera teātra makets un atjaunošanas projekts. Venēcijā uz izstādes atklāšanu bija ieradušies arī jaunieši, kuri piedalījās maketa veidošanā. Izstāde „No Doubt About It” Venēcijā būs skatāma visu Arhitektūras biennāles laiku līdz 23.novembrim.

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

No 9. maija Ola Foundation aplūkojama Miervalža Poļa izstāde "Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi". Izstādes centrā ir mākslinieka ceļojumu piezīmes laikā un telpā – starp senas kultūras drupām, klejojumiem Venēcijā, Amerikā un svešās gleznās. Kultūras rondo studijā par Miervaldi Poli un izstādi iztaujāsim kuratores Unu Meisteri un Daigu Rudzāti. Miervaldis Polis ir viens no spilgtākajiem, noslēpumainākajiem un asprātīgākajiem Latvijas māksliniekiem. Gleznotājs, kurš ne tikai rada tēlus – viņš dzīvo tajos. Šī izstāde ir kā klejojums pa pasaulēm, kur Polim viss ir iespējams. Viņu var sastapt antīkās drupās un Venēcijas kanālos, Žaka Luija Davida “Marata nāvē” vai sveicinot Napoleonu Alpu virsotnēs. Viņš mākslu nevis izrāda – viņš to izdzīvo. “Egocentriķis – tā ir ironija par cilvēcisko dabu,” saka mākslinieks. Un tieši ar šo ironiju, precizitāti un kaisli Miervaldis Polis ir atstājis neizdzēšamu nospiedumu Latvijas mākslā, kļūstot par dzīvu leģendu, kurš savieno klasisko ar laikmetīgo, vēsturisko ar personīgo. Izstādē eksponēti darbi no Jāņa Zuzāna, Gunta Belēviča un Ainara Gulbja kolekcijas. Izstādes arhitekts ir Martins Vizbulis, bet grafisko dizainu veidojis Krišs Salmanis.

Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.

Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību  starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa  Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.    

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Izcils darbs vizuālajā mākslā – iepazīstam Purvīša balvas finālistus. Jauna Kultūras rondo ierakstu sērija, kuru atklāj māksliniece Luīze Rukšāne. Bet kamēr vēl skan, klaudz, švīkst un notiek pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas par DEVĪTO Purvīša balvas izstādi izvaicājam ekspozīcijas kuratori Daigu Rudzāti, izstādes mākslinieku Martinu Vizbuli un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāma DEVĪTĀ Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Divu gadu garumā izvērtējot 62 izstādes, ekspertu grupa katru ceturksni izvirzīja kandidātus Purvīša balvai. No tiem pēc tam izraudzījās fināla astotnieku, ko tagad vērtēs starptautiska žūrija. Šis ir pēdējais gads, kad Purvīša balva pastāv līdzšinējā formātā, jo uzņēmējs Jānis Zuzāns to turpmāk vairs nefinansēs. No nākamā gada tiks pasniegta valsts atbalstīta Vizuālās mākslas balva, līdzīgi kā „Spēlmaņu nakts” balvas teātra mākslā vai Lielā Mūzikas balva akadēmiskajā mūzikā.  

Rotas kā ķermeņa objekti – tā savus darbus raksturo laikmetīgo rotu māksliniece Una Mikuda. Kopš pagājušās nedēļas neatkarīgajā telpā „Smilga” skatāma viņas jaunākā izstāde „Ouroboros”, tajā sastapsimies ar hiperbolizāciju par rotu. Māksliniece rotu darināšanā izmanto ne tikai sudrabu, bet arī dažādus sadzīves materiālus – virves, vadus, termocaurules un citus materiālus. Izstādi pavada arī vairāki saistoši notikumi, atklāšanā un aizvadītajā sestdienā norisināsjās arī dejas performance. Unas Mikudas izstāde „Ouroboros” neatkarīgajā telpā „Smilga” būs skatāma līdz 29.aprīlim.

Kāpēc sengrieķu mītos tās pašas īpašības, kas vīrieti padara par varoni, sievieti padara par monstru? Tas ir viens no jautājumiem, ko savā izstādē „Sievietes – monstri” uzdod māksliniece Sabīne Vernere. Galerijā „Asni” Rīgā skatāmā izstāde ir Verneres doktorantūras diplomdarbs, kurā destilētas vairāku gadu garumā krātās idejas un emocijas, pētot sengrieķu mitoloģiju no mūsdienu sievietes skatupunkta. „Pārliecinošs darbs,” tā par Sabīnes Verneres jauno izstādi saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Galerijā „Asni” iepretim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grieķiskajām kolonnām Sabīne Vernere aicina uz sarunu par sengrieķu kultūras mantojumu no sava – sievietes mākslinieces – skatupunkta. Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā viņa trīs gadus iedziļinājusies sengrieķu mitoloģijā, pētot sieviešu-briesmoņu izcelsmi un attēlojumu antīkajā mākslā un jautājot: kāpēc tās pašas īpašības, kas vīriešus sengrieķu mītos padara par varoņiem, sievietes ierindo pie monstriem? Sengrieķu mītu iedvesmotā Sabīnes Verneres izstāde „Sievietes – monstri” galerijā „Asni” Rīgā būs skatāma līdz 26.aprīlim.

29. martā OLA Foundation kultūrtelpā notiks gleznotāja Johana (Jāņa) Valtera izstādi “Gleznojama esība” noslēdzošā programma, kurā centrālais notikums būs ekskursija ar mākslas zinātnieci Dr. art. Kristiānu Ābeli, šīs izstādes kuratori un apgādā "Neputns" klajā nākušās monogrāfijas “Johans Valters” (2009; īsvariants sērijā “Latvijas mākslas klasika” – 2014) autori. Izstādē no 26. septembra bija iespēja skatīt viņa Berlīnes un Drēzdenes periodā tapušos vairāk nekā 90 darbus no  Šmidru ģimenes kolekcijas, kas ļāva izsekot Valtera glezniecības uzdevumu variācijām, sākot no 1910. gada postimpresionistiskā dekoratīvisma līdz 1930. gadu sākuma eksistenciālisma iespaidiem, kā arī ar dažus agrīnos darbus, kas radīti Latvijā. Ar Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadītāju Kristiānu Ābeli tikās Orests Silabriedis, aicinot atklāt arī to, kas vienojošais agrīnajam Valteram, kuru zinām daudz labāk, ar vēlīno Valteru ar atšķirīgu rokrakstu. Kristiāna Ābele: Valtera glezniecību no pirmsākumiem līdz šim noslēgumam pavada ritmiskais caurstrāvojums un asociatīvā muzikalitāte. Varētu citēt vārdus, kurus par viņa piemiņas izstādi 1933. gadā rakstīja Kurts Kūzenbergs: "Domājošs un neatlaidīgs gleznotājs soli pa solim radījis skaidru un pabeigtu priekšstatu pasauli, kuras izteiksmība saviļņo katru redzīgu aci. (..) Viņa centienu galvenais objekts bija krāsa kā izteiksmes līdzeklis; viņa ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība vācu glezniecībā ir neierasta." Jā, ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība - melodiskums, kas caurvij viņa mākslinieciskos meklējumus. Viņš neatkārto sevi. Varbūt reizēm viņš atgriežas pie tiem pašiem motīviem, piemēram, varam izsekot ritmizētiem koku stāviem kopš viņa 90. gadu darbiem līdz pat mūža noslēgumam, viņš dažādi interpretē peldētāju zēnu tēmu un vēl citas, bet viņš gleznieciski tiešā veidā neimitē savas jaunības paņēmienus, bet meklē ritmisku izteiksmību. Viņa ideāls paša formulējumā bija tālejošas abstrakcijas meklējumi stingrākajās dabas studijās. Varbūt izklausās paradoksāli, bet tā nemaz nav. Daba ir viņa partitūra, kuru viņš katrā sava ceļa posmā lasa citādi, un tas mūs rosina, iedvesmo un saviļņo, vērojot viņa darbus.

Šodien, 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vairāki notikumi: Smiļģa kabinetā risināsies sarunas ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Lauru un Uldi Siliņiem, kā arī  tiks atklātas divas izstādes. Muzejā un dārzā būs apskatāma  izstāde „Latviešu teātra personības un izrādes Eiženijas Annas Freimanes fotogrāfijās”, kā arī „Skatuves mākslinieku šarži”.

Reakcijas uz pasauli, kurā dzīvojam, un sajūtu, ka nevaram kontrolēt tās turbulentos procesus, gan iespēja konstruēt vidi kā absurdu ikdienas reāliju apvērsumu personālizstādē "Citi pasažieri" izvērš mākslinieks Viktors Timofejevs. Kultūras rondo pirms izstādes atklāšanas tiekamies ar mākslinieku Viktoru Timofejevu un izstādes kuratori Andru Silapēteri. No 22. marta līdz 15. jūnijam LNMM galvenās ēkas 4. stāva zālēs noritēs līdz šim apjomīgākā Ņujorkā dzīvojošā Latvijas mākslinieka Viktora Timofejeva personālizstāde “Citi pasažieri”, kas izvērš tādas tēmas kā citādība, dalītas identitātes, salasāmais un nesaprotamais. Izstāde ietver Viktora Timofejeva svarīgākos radošās prakses motīvus, multimediālā instalācijā apkopojot jaunākos gleznojumus, zīmējumus, video darbus, kā arī speciāli veidotu skaņas ainavu, kas tapusi sadarbībā ar mākslinieku Mišu Skalski (FI/LT). Visi ekspozīcijas elementi savieno autobiogrāfiskas atsauces ar plašākiem sabiedriskajiem procesiem sociālkritiskā metaforā un tiek izkārtoti scenogrāfiskā vidē. Pakāpeniski pieredzot visas trīs izstādes telpas, apmeklētājam atklājas dramaturģija par divu paralēlu un pretēju realitāšu līdzāspastāvēšanu un sadursmi, aicinot pētīt robežas starp faktiem un fikciju, objektivitāti un subjektivitāti. Cieši savijoties ar mākslinieka iepriekšējiem radošajiem meklējumiem, kuros būtisku vietu ieņem dator- un videospēles, atšķirīgi programmēšanas rīki un interese par iracionālām sistēmām, izstādes darbi iekļauj jau ilgākā laika posmā attīstītas koncepcijas, aizvien meklējot tām jaunas izteiksmes formas. Piemēram, viens no Viktora Timofejeva atslēgas darbiem – “Alfabēta pulkstenis”, kas sistemātiski bezgalīgi mutē burtu veidolus, – izstādē transformējas jaunā dimensijā, iezīmējot cenzūras, varas un sabiedrības normu attiecības.

21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune,  Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim.  Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.

Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs turpina meklēt mākslas un medicīnas vēstures krustpunktus, aicinot māksliniekus interpretēt muzeja kolekcijas un dot skatītājiem jaunu vielu pārdomām. Pašlaik muzejā skatāms rezultāts līdz šim nopietnākajai sadarbībai: māksliniece Laimdota Malle pērn pusgadu pavadīja rezidencē Anatomijas muzejā, veidojot vizuālu dialogu ar tā kolekciju un meklējot metaforas starp cilvēku un citu sugu ķermeņu anatomiju – gan formā, gan neredzamās atmiņu un emociju saiknēs. Izstādē „Biedē mani, mierini mani, biedē mani” Laimdota Malle daudz domājusi par sērošanas procesu un beigām kā jaunu sākumu, kas atspoguļojas viņas neparastos skulpturālo formu darbos. Īpaši šai izstādei radītā Sarmas Gabrēnas mūzika apņem skatītāju, kurš dodas augšup no Anatomijas muzeja pirmā stāva preparātu konkrētībām uz mākslinieces Laimdotas Malles izstādi, kurā skatāmie skulpturālie darbi piedāvā ļauties filozofiskam vispārinājumam par cilvēka un dabas vienotību. „Nebeidz pārsteigt tas, ka cilvēka ķermeņa anatomija ir ārkārtīgi līdzīga dabā sastopamajam. Ne tikai citās sugās, bet arī – koku saknes un zari ir līdzīgi asinsvadiem vai pietuvinājumā – mata struktūrai, kas ir mazliet plēkšņaina. Gliemežnīca ir līdzīga auss vestibulārajai sistēmai vai deguna dobumiem... Caur šīm līdzībām es meklēju ne gluži, kurš bija pirmais, bet – kā tā?” smaidot saka māksliniece. Par atmiņām un aiziešanu Laimdota Malle domājusi arī agrākos darbos. Viņas mākslinieciskās prakses apbrīnojamā līdzība ar Anatomijas muzeja kolekcijā sastopamajiem materiāliem – ķermeņa nospiedumi ģipša atlējumā, korozijas preparāti no vaska – bija viens no iemesliem, kādēļ pirms gada tieši Laimdota Malle uz pusgadu kļuva par Anatomijas muzeja rezidences mākslinieci. Rezidencē pavadītais laiks ļāvis māksliniecei attālināties no burtiskām vizuālām līdzībām un caur tām doties vispārinājuma virzienā. Laimdotas Malles izstādes „Biedē mani, mierini mani, biedē mani” apskate RSU Anatomijas muzejā ir pagarināta līdz 26.aprīlim, un līdz tam izstādē gaidāmi arī vairāki publiski pasākumi, par kuriem var uzzināt muzeja mājaslapā. Turpat publicēta arī mākslinieces Laimdotas Malles un kuratora Alekseja Beļecka eseja tiem, kuri vēlas ciešāk pietuvoties abu autoru pārdomām izstādes tapšanas gaitā.

“Pieci vētrainie gadi. 1987–1991” mākslas fotogrāfa Gvido Kajona melnbaltajās fotogrāfijās un publicista un mākslas vēsturnieka Pētera Bankovska vērojumā. Kā mainās mūsu uztvere par laiku? Cik daudz esam paspējuši izstumt no savas apziņas par perestroiku, Padomju Savienības norietu, pirmo kokakolu? Un – cik bīstams ir nostaļģijas slazds par laiku, kurš savā nokrāsā draud atkārtoties arī mūsdienās? Kultūras rondo tiekamies ar abiem izstādes veidotājiem. No 17. marta galerijā „Istaba” skatāma Gvido Kajona melnbalto fotogrāfiju izstāde “Pieci vētrainie gadi. 1987–1991”. Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Uz katru no pieciem gadiem attiecināmas 10 fotogrāfijas, kurās parādās ne tikai Rīga, Talsi vai Ogre, bet iespraucas arī Londonā, Maskavā vai Rietumberlīnē notverti tālaika vēsturiskie kadri. Brīdī, kad Eiropa piedzīvo kara draudus, Kajona izstāde atgādina par miera un brīvības trauslumu tumšu spēku priekšā, norāda izstādes veidotāji. "Par to laiku es varētu teikt, ka tā bija tāda ļoti liela, samērā labi organizēta teātra izrāde. Bija pāris galvenie režisori, bija mazāki režisori un bija ļoti daudz aktieru, respektīvi, mēs tie bijām. Viena daļa aktieru nemaz nesaprata, ka viņi ir aktieri, viņiem tā tēlošana sanāca dabiski, bija arī pašdarbnieki, protams, kas režisoriem ne pārāk patika. Vislielākās grūtības režisoriem sagādāja tie aktieri, kas principā atteicās tēlot. Tiem bija kaut kādi speciāli mēri pieņemti. Sākot ar 80. gadiem, es arī piedalījos šajā teātra izrādē un fotografēju daudz ainas," laiku, kas ietverts izstādes darbos raksturo Gvido Kajons. Ko nozīmēja toreiz būt ikdienā ar kameru, ar to bezkaislīgo lēcu būt tajā realitātē klāt? Gvido Kajons: Bija situācijas, kad tas bija neiespējami, bija arī bīstamas situācijas, kad "rūpējās" par mums. Bet tajā zonā, kur es darbojos, nebija lielas problēmas. Visvieglāk bija fotografēt tās izrādes, kas notika 1. maijā un 7. novembrī, tās bija oficiālās izrādes. Tur nebija nekādas problēmas. Pēteris Bankovskis norāda uz kādu izstādes darbu, kurā redzama kāds mirklis no Oktobra svētku vai Maija svētku parādes, kur bija rati (piekabe), uz kura izvietoti Marksa, Engelsa un Ļeņina bareljefi.  "Ja mēs gribam interpretēt bildi kā kaut ko simbolisku, mēs varam teikt: aktieri, šajā gadījumā sabiedrība aizbrauc kaut kur tālāk un pamet novārtā, uz visiem laikiem atstāj nopakaļus Marksu, Engelsu un Ļeņinu," vērtē Pēteris Bankovskis. "Tā jau nebija, un tā arī nav. Patiesību sakot, visos pasaules stūros mēs redzam entuziastus, kas ar tiem pašiem plakātiem un tiem pašiem ģīmjiem joprojām operē. Un tā ilūzija, ka 1987. gadā varēja sākt aizbēgt no paši no sevis, viņa ir izčākstējusi. Kur mēs šobrīd esam? Tāds pats haoss valda pasaulē, kā valdīja toreiz, vēl daudz briesmīgāks, starp citu. Un tas tik parāda to, ka cilvēka daba patiesībā ir nemainīga, un tajā galvenās komponentes ir tieksme pēc varas, pēc uzkundzēšanās vai pēc pakļaušanās. Tā tas viss tiek spēlēts visos laikos. Tāpēc nostalģija pēc vieniem vai otriem kaut kādiem pagātnes gadiem ir lieka, jo mēs visu to pašu, kas bija kaut kur bijis, mēs varam pārdzīvot arī tagad un, nedod Dievs, vēl pārdzīvosim kaut ko daudz ļaunāku. Tāpēc man tā bilde likās tāda ārkārtīgi simboliska un svarīga." "Kas tad ir tā dokumentālā vai emocionāli iekrāsotā dokumentālā fotogrāfija, par kādu mēs varam runāt attiecībā uz Gvido? Tā fotogrāfija ir kā apstādināts vai sasaldēts viens mirklis kaut kādu sekundes simtdaļa attiecībā no apgaismojuma, kāds tur ir bijis tajā brīdī, vai sekundes divsimtdaļa. Apstādināta un iesaldēta kā līķis tanī krievu kamerā, kuru mēs gaidām, ka viņu atkausēs kaut kur. Un tagad pienāk viens brīdis, kad mēs atrodam kaut kur arhīvā, miskastē, izstādē vai kaut kur citur vienu fotoattēlu nodrukātu vai izkopētu, vai pat digitāli brīnumainā kārtā saglabātu, un pēkšņi viņš "atkūst". Var arī "neatkust", bet "atkūst", un mēs pēkšņi esam iekšā tanī visā pasākumā, mums sāk darboties domu process. Ledus ir izkusis un bilde strādā, un tā ir man liekas, vislielākā foto vērtība," turpina Pēteris Bankovskis.  Pagājušā gada nogalē izstāde savu pirmo izrādīšanu piedzīvoja Talsu Kultūras centrā. Galerijā "Istaba" izstāde būs skatāma līdz 18. aprīlim.

Rotko muzejā mākslas valodā pārdomu pilns ienācis pavasaris. Ienācis simboliski – ar tumšpelēku kaķi, ar līdz šim Rotko muzeja vēsturē eksponēto lielāko gleznu un kuplāko Latgales mākslinieku radošo devumu. Ar sešu Latvijas un ārvalstu izstāžu kopu, aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejā Daugavpilī durvis vēra jaunā pavasara izstāžu sezona, kas dažādiem izteiksmes līdzekļiem aplūko dabas un cilvēka saikni un nepārejošo vērtību. Līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši latviešu mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, muzeja apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, apjomīga Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.

Unikālais dizains vienā eksemplārā – tā var raksturot mākslinieku un dizaineru grupas „Zemūdeņu karš” radītos darbus. 30 gadu pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes un saglabājusi dalībnieku pamatkodolu. Latvijas Arhitektūras muzejā atklāta izstāde “Zemūdeņu karš: Epizode 1.1. 30 gadi”. Mākslas dizains, radīts 90. gados, šobrīd gūst īpašu uzmanību un vērtību, ir pārliecināta Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone. Par jubilejas izstādi sarunājamies arī ar māksliniekiem Valteru Kiršteinu un Gintu Zilbalodi Sr, kā arī Egilu Medni. Latvijas Mākslas akadēmijā Dizaina nodaļa sākotnēji tika dibināta kā Rūpnieciskās mākslas nodaļa ar oficiālo mērķi sagatavot speciālistus, kas darbotos ražošanā. 20. gs. 90. gados iepriekšējā politiskā sistēma sagruva reizē ar tās ekonomisko bāzi un industriālo ražošanu. Par Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas diplomdarbu tēmu kļuva konceptuāli objekti, dizaineri – nodaļas absolventi – ar saviem darbiem devās izstāžu zālēs. 1995. gadā reizē ar pirmo izstādi tika dibināta grupa “Zemūdeņu karš”. Pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes, savās rindās iesaistot aizvien jaunus māksliniekus, tostarp grupas kodols joprojām palicis nemainīgs. Jubilejas izstādē aicināti piedalīties tie autori, kuru ieguldījums grupas tapšanā un pastāvēšanā ir bijis nozīmīgs: Valters Kiršteins, Egils Mednis, Māris M. Gailis, Arvīds Endziņš Sr., Armands Vecvanags Sr., Gints Zilbalodis Sr. Simboliski ir eksponēti dizaina nodaļas bijušā metāla specialitātes vadītāja Jura Gagaiņa (1944–2017) darbi “Zemūdenes”.

ISSP galerijā skatāma Armanda Andžes izstāde „Bailes no ainavas”. Mākslinieks, izmantojot senus analogās fotogrāfijas paņēmienus, pievēršas pilsētas ainavu mainīgajai dabai un to radītajām emocionālajām un sociālajām atbalsīm. ISSP galerija ir laikmetīgajai fotogrāfijai veltīta izstāžu telpa Rīgā, šoreiz Armanda Andžes izstādes darbi apvieno konceptuālu mākslu un senu tehniku. Armanda Andžes izstādi „Bailes no ainavas” veido nelieli attēli, ierāmēti un kārtoti garā rindā pie sienas. Dienas gaišajās stundās svarīgs arī leņķis, kādā tos ērtāk apskatīt, vajadzīgs nesteidzīgs laiks, un laiks ir šai izstādei svarīgs jēdziens daudzās nozīmēs. Armandam jautāju, vai uzreiz bija skaidrs, kā darbus eksponēt, jo tehnika, kādā tie radīti, nav mūsdienām ierasta. Plašāk par izstādi stāsta mākslinieks un izstādes kuratores Iveta Gabaliņa un Kamilla Kūna. Armanda Andžes izstāde „Bailes no ainavas”  ISSP Galerijā skatāma līdz 18.aprīlim.

Izstāde – dienasgrāmata, tāda ir Martas Andersones zīmējumu kolekcija, kas  no Skotijas atceļojusi uz Rīgu. Izstādei māksliniece devusi nosaukumu „366 – dienišķā māksla”. Izstādi Ojāra Vācieša muzejā atklāja 1.martā, un ar to aizsākusies dzejnieces un tulkotājas Ludmilas Azarovas 90. jubilejas sarīkojumu sērija, jo Marta ir viņas mazmeita. Gaišā, nelielā, taču mājīgā izstāžu zālē, baltos rāmjos pie sienām eksponētas miniatūras, katrā rāmī kādas desmit nelielas kartītes, grupētas pa mēnešiem, katrai kartītei klāt arī datums. Ar šo izstādi muzejā satiekas paaudzes, uzsver izstādes kuratore Dace Micāne-Zālīte un iepazīstina ar izstādes autori. Lasu Martas Andersones atsūtīto tekstu par viena gada mākslas ceļojumu caur miniatūrām. „2024.gads iesākas ar apņemšanos. Pavisam vienkāršu, kā var šķist, - zīmēt katru dienu. Vienalga, cik lielu, mazu vai kādā tehnikā, bet katru dienu bez izņēmuma”. Marta solījumu turējusi, un kā vēl, jo kartīšu ir vairāk nekā gadā dienu. Miniatūrkartīšu kolekcija veidota kalendārā secībā, katram mēnesim ir divi vai trīs rāmji, kuros izkārtotas miniatūras. Koncepcija, kā darbus eksponēt, ir izstādes mākslinieka Inta  Sedlenieka ziņā. Marta raksta: „Pēdējā gada diena likās kā finiša līnija maratona beigās, bija prieks to beidzot redzēt, bet vēl lielāka laime bija par padarīto. Un par to, kādu ietekmi šis ceļojums ir atstājis uz mani un citiem.. Mana māksla ļāva citiem pasmieties, apdomāties, nesapratnē skurināties, skumt un varbūt pat dusmoties. Bet varbūt tā arī tomēr kādu iedvesmoja.” Ja zinām, ka Marta Andersone dzimusi 1984.gadā, tad pagājušais viņai bijis – apaļas jubilejas gads. Starp marta mēneša kartītēm atrodam arī  vienu ar torti kā augstu torni, kas nedaudz sasvēries… Izstādes radošajā komandā strādā arī Dainis Repša, viņš aicina izstādi pētīt atraktīvi. Martas Andersones zīmējumu kolekcija  Ojāra Vācieša muzejā būs skatāma līdz 6.maijam.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) skatāma izstāde “Tiesības uz bibliotēku”. Izstāde atklāj notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas gadu. Tā rosinās domāt par bibliotēku un lasīšanu kā demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem. Izstādi iepazīstam tās veidotāju Maijas Treiles, Paula Daijas, Kriša Salmaņa un grāmatzinātnieka Jāņa Krēsliņa sabiedrībā.  “Tiesības uz bibliotēku” ir vienlaikus tēlaina, intelektuāli reflektējoša un politiska izstāde, kas jāredz ikvienam, kurš mīl grāmatas, bet vēl vairāk – tiem, kuri pagaidām vēl nemīl. Tās centrā ir Rīgas pilsētas bibliotēka (1524) – pirmā publiskā bibliotēka Rīgā, kas radās pirms pieciem gadsimtiem svētbilžu grautiņu laikā un kuras krājuma lielākā daļa gāja bojā Otrajā pasaules karā. Rīgas pilsētas bibliotēkas stāsts ir dramatisma un spilgtu, pārsteidzošu detaļu pilns. Izstādē tas izmantots kā piemērs, lai aicinātu domāt un diskutēt par pārmaiņām sabiedrības un domāšanas procesos šodien, uzsverot, ka bibliotēka kā pasaules modelis atspoguļo daudz plašākas likumsakarības gan individuālos, gan kolektīvos centienos sakārtot, apjēgt un saprast pasauli mums apkārt. Lasītprasme, grāmatas un bibliotēkas ir nozīmīgi elementi, arī modelējot nākotnes vīziju, un izstāde izmanto bibliotēku vēsturi, lai no jauna uzdotu jautājumu: vai mēs gribētu, lai nākotne ir nelasošas un nekritiski domājošas sabiedrības rokās? Izstādes saturu veidojuši kuratori LNB Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile un LNB pētniecības vadītājs Pauls Daija. Tās vēstījumā savijas pētījumi par Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi un šodienas lasīšanas paradumiem – abus šos līmeņus vieno izstādes veidotāju vēlme runāt par vispārcilvēciskiem jautājumiem. Izstādē nozīmīga loma ir Rīgas rātskunga, intelektuāļa un Rīgas pilsētas bibliotēkas inspektora Johana Kristofa Bērensa darbam Bonhomien (Bonomijas, 1792) – pirmajam bibliotēku filozofijas darbam mūsu reģionā. Tajā Bērenss negaidīti mūsdienīgi aicina raudzīties uz bibliotēku kā daudzfunkcionālu intelektuālo un kultūras centru. Izstādes “Tiesības uz bibliotēku” veidošanas procesā veikti vairāki 21. gadsimta lasīšanas paradumu pētījumi, no reprezentatīvas aptaujas, kas sniedz datus par Latvijas sabiedrību šķērsgriezumā, līdz padziļinātām intervijām ar jauniešiem.

Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan monumentāli, trausli un jēdzieniski blīvi laikmetīgās mākslas darbi, kas parāda Baltijas stikla mākslas daudzveidīgo ainavu. Tāpēc arī izstādes nosaukums ir “Slāņi”, paskaidro kuratores un mākslinieces Bārbala Gulbe un Marta Ģibiete. Izstādes iecere izauga no Eiropas Stikla mākslas festivāla Polijā 2022.gadā, kur akcents bija tieši uz Baltijas valstu stikla mākslu. Bet māksliniekus vieno daudz senāka draudzība. Kuratore un māksliniece no Lietuvas Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė) atceras, ka divtūkstošo gadu sākumā Lietuvā tapa izstāde “Vitrum Balticum”, kas vēlāk izauga par festivālu; bijušas ceļojošas Baltijas mākslinieku izstādes. Baltijas mūsdienu stikla izstāde „Slāņi” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 18.maijam.

Cik daudz patiesībā nevajadzīga apģērba mēs iegādājamies modes industrijas spiediena rezultātā? Cik atbildīgi ir modes dizaineri, kad paziņo, ka viņu radītais apģērbs ir „videi draudzīgs”? Un – kurā brīdī tas, kas vakar bija modē, šodien ir vien pātērniecības radīta lupatu kaudze? Tieši šobrīd vienlaicīgi mākslas valodā par to runā gan Madaras Freidenfeldes izstāde „F/W 24/25”, gan ar horeogrāfes Kristīnes Brīniņas līdzdalību tapusī izrāde „Gadalaiki. Faux Pas.” kā arī  tapis apjomīgs modes dizaineres Laimas Jurčas pētījums „Mode kā dārzkopība. Modes dizaina procesa attīstība ceļā uz rūpju atjaunošanas stratēģiju”. Kultūras rondo studijā dizainere Laima Jurča, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un māksliniece Madara Freidenfelde.    

Kopš janvāra vidus Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā skatāma izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai”. Izstāde ir daļa no aizsāktā izstāžu cikla, kas atklāj muzeja krājuma daudzveidību un starpdisciplinaritāti. Pērn sarīkota izstāde par skaņu ierakstu vēsturi, bet šogad pievēršas kino mākslas un literāru darbu mijiedarbībai un interpretācijai. Laima Slava uz Pulka ielu devās dienā, kad notika Kuratora ekskursija izstādē. Kuratora ekskursija izstādē ir lielisks brīdis, lai vairāk uzzinātu par ekspozīciju, par tās tapšanu un uzdot  savus jautājumus. Arī man būs tāda izdevība, tāpēc ierakstā ekskursijas epizodes mīsies ar sarunu un jautājumiem. Nelielam atnākušo pulkam izstādes kuratore Kristīne Želve un projekta vadītāja Katrīna Kūkoja atklāj svarīgas detaļas, arī to, kā skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu, iedvesmojis Kalna Kaibēnu apmeklējums, un kā tas atspoguļojas izstādē. -- Ir apritējuši 145 gadi, kopš romāna „Mērnieku laiki” uzrakstīšanas. Izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai” Pulka ielā būs skatāma līdz 2025.gada beigām.

Lietuvas Nacionālā Mākslas muzeja filiālē Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā vēl līdz 23. februārim skatāmā izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju". Aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un izstādē uzaicināto šolaiku mākslinieku stāstījumā, noskaidrojam, kuras no NSRD jeb 80. gados dibinātās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” idejām turpina iedvesmot. Interneta vietnē LSM.lv Viļņas izstādes recenzijā, pati, būdama nebijušo sajūtu restaurācijas savaldzināta māksliniece, Gundega Evelone raksta, ka “precīzi definēt un iezīmēt "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" ietekmes robežas, visticamāk, nebūs iespējams nekad. Skaidrs ir tikai aktīvās darbības laiks – septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmitie un atslēgas personas – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, kas pulcēja ar sevi līdzīgi domājošos, kā arī tas, ka NSRD ir bijis un turpina būt nozīmīgs fenomens. Tā daudzveidīgo izpausmju dēļ – apvienība strādājusi teju ikvienā mākslas jomā, tā skaitā kultūras teorijās – un skaidrības un visu analizējošā prāta labad gribētos NSRD pasludināt par atsevišķu mākslas virzienu, vai vismaz postmodernisma atzaru, taču tas būtu pretrunā ar viņu izstrādāto "Aptuvenās mākslas manifestu". Māksliniece atzīmē arī, ka Viļņā skatāmā izstāde ir plašākā kāda jebkad tikusi sarīkota par  leģendāro apvienību, un tā nu sanāk, ka uz Radvilu pils mākslas muzeju, atkal citēšu, “no visa reģiona plūst īpatnējās NSRD radītās laiktelpas apmeklētāji”. Tā ir un viņu vidū arī es, Anda Buševica, un šai raidījumā, aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un mākslinieku stāstījumā, mēģināšu nojaust,  kuras no  NSRD idejām joprojām turpina “transformēt situāciju”. Mani sarunbiedri šai raidījumā: mākslinieks Kaspars Groševs, izstādes kuratores Māra Traumane un Māra Žeikare. Izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju" tapusi sadarbojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju. Un Māra Žeikare sarunas iesākumā norāda uz to, ka Laikmetīgās mākslas centra krājumā atrodas Hardija Lediņa arhīvs, kas kalpojis par impulsu jau vairākām izstādēm un mākslas akcijām. Īpaši vērienīgi tās  notika pirms desmit gadiem, kad, sākotnēji puspajokam, reaģējot uz kultūras stratēģiju gadu nodēvēt kāda dižgara vārdā,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2015. gadu pasludināja par Hardija Lediņa gadu, atkārtojot viņa mākslas performances, sarīkojot Jura Boiko instalāciju  izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā. Iznāca arī Māras Žeikares un Ievas Astahovskas 500 lapaspušu biezā NSRD darbībai veltītā grāmata. Un to var sajust arī Viļņas izstādē, ka Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas stāsts šo gadu laikā jau ir nopulējies, un tomēr arī šādu izstāžu rīkošana ir veids kā turpināt NSRD arhīva apzināšanu. 

No 8. februāra kultūrtelpā "OLA Foundation" skatāma Gitas Šmites gleznu izstāde "Laimes krekliņā", kas ir dziļi personisks un emocionāli piesātināts stāsts par ģimeni, mājām un dzimtas saitēm. Izstādes centrālais tēls - mazs balts lina krekliņš - ir mākslinieces bērnības simbols, ko viņas mamma šuvusi, gaidot viņu piedzimstam. Šis laimes krekliņš kļuvis par galveno iedvesmas avotu lielformāta gleznām, kurās caurvijas koks, ainava, ligzda un krekls. Gitas Šmites darbi runā par dzīves esenci - par zemi, mājām un saitēm, kas vieno cilvēkus cauri paaudzēm. Slāņainie krāsu klājumi, kuros atklājas ligzdas zaru smalkums, ozola vainaga spēks un lina krekliņa pavedieni, rada klusas, taču spēcīgas pārdomas par cilvēka saikni ar savām saknēm. Izstāde ir mākslinieces veltījums viņas mammai, kura bija viņas pirmais un nozīmīgākais iedvesmas avots. Raidījumā skan: Anta Eņģele. "Neviens putniņš tā nepūta" Iļģi. "Pirts kurināšana" Kristīne Kalniņa, Raimonds Tiguls. "Zinu, zinu tēva sētu" Kaspars Zemītis. "Tik un tā" (U. Stabulnieka mūz.)

Atmiņu un iedomu telpas dominē nupat atklātajās divās izstādēs Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Annas Ceipes personālizstāde ar nosaukumu „Atmiņaines plūdmaņas” ir mākslinieces pirmā personālizstāde "Kim?" telpās, savukārt Anna Malicka pēc Londonā pavadītā gada ar azartisku prieku radījusi izstādi „Pūra lāde (((pure lady)))”. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā vispirms iepazīsimies ar mākslinieci Annu Ceipi un viņas darbiem, kas izkārtoti divās telpās, un tos vieno nosaukums „Atmiņaines plūdmaņas”. Tas ir stāsts par atmiņu ainavām. Annai Ceipei, kura savu vārdu vietējā mākslas vidē jau nostiprinājusi, pērn sarīkotas izstādes arī Briselē un Tallinā, šī ir pirmā lielā personālizstāde "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādes kuratore Zane Onckule atgādina gan par iepriekšēju sadarbību ar Annu,  gan raksturo jaunāko izstādi. Atmiņas ir bieži izmantots motīvs mākslinieku darbos, Annas Ceipes izstādē atmiņu ainava, atmiņu aina ir poētiski melanholiska. Anna Malicka ir jaunā māksliniece, kurai tīk eksperimentēt un aizrautība ir visprecīzākais vārds, kas raksturo viņu. Kopā ar mākslinieci un  arī kuratori esam apsēdušās izstādes daļā, kurā vērojams videodarbs. Tas ir 14 minūšu gars, un Anna Malicka uzsver, ka tas ir kolektīvs darbs, jo sadarbojusies ar savām draudzenēm māksliniecēm. Uzzinu arī, ka abas Annas ir kolēģes un draudzenes. Vēlāk Anna rāda arī smalkus izšuvumus, kurus radījusi pati un tas ir laikietilpīgs darbs, savukārt citi - ātri izveidojami arī ar plēstu tehniku. Annas Ceipes un Anna Malickas personālizstādes "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā skatāmas līdz 23.martam.

Džemmas Skulmes 100. jubilejas gads sācies ar viņas mammas – tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes izstādi. Mālpils pagasta „Skulmēs” ik sestdienu apmeklētājiem atvērts ziemas skulptūru parks „Sniegavīri”, kur brīvā dabā eksponēti 10 tēlniecības darbi. Skulptūras atlējis un no dažādiem periodiem izvēlējies tēlnieces mazmazdēls Arturs Dimiters. Skulmju dzimtas mājas ekspozīcijas kuratores Esmeraldas Tāles pavadīta apskatu ziemas skulptūru dārzu. Dienā, kad esmu „Skulmēs”, zemi klāj neliela sniega sega, un baltās skulptūras uz podestiem ir kā saskaņojušās ar apkārtējo vidi. Izstādes idejas autors ir Martas Liepiņas-Skulmes mazmazdēls Arturs Dimiters. Kopā ar Esmeraldu izstaigājam dārzu, jo skulptūras izvietotas dažādās dārza daļās, pie vārtiem gluži kā sargs sagaida „Ganiņš”, tālāk „Ģitārists”, tad „Modelis” un vairākas Konstruktīvās skulptūras. Pie dažām pakavējamies ilgāk. Marta Liepiņa-Skulme bija pirmā profesionāli izglītotā latviešu sieviete – tēlniece (izstādēs piedalījās no 1920. gada). Viņas galvenā darbības joma bija stājtēlniecība – portrets un figurālas kompozīcijas un monumentālā tēlniecība. Tēlniece piedalījusies arī Brīvības pieminekļa metu konkursā, kurā kopā ar Kārli Zāli dalījusi 1. un 2.vietu, konkursu neturpināja, jo bija gaidībās, sevi pieteica mazā Džemma.  Martu Liepiņu-Skulmi šogad pieminam 135. gadskārtā. Marta dzimusi pagasta skrīvera Andreja Liepiņa un Karlīnes Šarlotes Liepiņas (dzimusi Lūkina) ģimenē. Mātes brālim Fēliksam Lūkinam, rakstnieces Ivandes Kaijas vīram, šogad 6.februārī - 150. Par Martas mātesbrāli un viņa apaļo gadskārtu atgādina Mālpils kultūras centra kultūrvides speciāliste Viktorija Kalniņa. Martas Liepiņas-Skulmes izstādi „Sniegavīri” varēs aplūkot līdz 22. martam ik sestdienu no pulksten 12.00 – līdz 15.00. Izstādes noslēguma dienā Mālpils kultūras centrā notiks vēl viena Martas Liepiņas-Skulmes skulptūru atliešanas meistarklase.

“Tu staigā, teiksim, pa mazdārziņiem, kur cilvēki rušinās pavasarī, kad tur ir baigais haoss — saplīsušas plēves, mētājas spaiņi, zeme ir vēl iemigusi, bet tu skaties: kāda enerģija! Un rodas tēli. Dārznieks noteikti skatītos uz zariem, kā tos sagatavot pavasarim, bet mākslinieks skatās un priecājas par saplēstām siltumnīcām,” – stāsta mākslinieks Oļegs Tillbergs. Apgāds “Neputns” publicējis bilingvālu mākslas zinātnieces Santas Hiršas monogrāfiju latviešu un angļu valodā par poētisko un metaforisko instalatoru, mākslinieku Oļegu Tillbergu. Ar Santu Hiršu tiekamies "Klasikas" studijā. Jau pašā sarunas sākumā Santa Hirša uzsver, ka neesot mākslas zinātniece-biogrāfe. "Man varbūt pat vairāk interesē pats laiks un parādības, kas caur Oļega Tillberga mākslu ienāk Latvijas kultūrā, kā tās rezonē ar plašākām sociālām un politiskām norisēm. Tā nav klasiska monogrāfija. Protams, centrā ir Oļegs Tillbergs kā mākslinieks, bet es tomēr centos aptvert daudz plašāku parādību plūsmu." Latviešu mākslā Oļegs Tillbergs ienāca astoņdesmito gadu beigās, viņa stāsta. "Kopā ar savas paaudzes māksliniekiem viņi ienesa laikmetīgo mākslu Latvijā, sāka veidot instalācijas, izstādīja dažādus objektus kā mākslinieciskus objektus un rīkoja dažādas performances, piemēram, Oļegs sadarbojās ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu, un viņi tagadējā Līvu laukumā vai stacijas tunelī rīkoja visnotaļ avangardiskas un apkārtējo publiku kaitinošas performances, kur iejaucās milicija, bet viss beidzās labi. Principā viņi bija tā laika avangards, bet kuriem nav iespējams iedomāties tālāko mākslas attīstību deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Ja viņi sāka kā mākslas revolucionāri, tad deviņdesmitajos gados Oļegs bija mākslinieks, kurš piedalījās ļoti daudzās starptautiska līmeņa izstādēs, ieguva arī "Ars Fennica" balvu, kas ir Ziemeļvalstu reģiona tā laika galvenā laikmetīgās mākslas balva. Viņš tiešām guva ļoti plašu atzinību. Ir ļoti grūti salīdzināt, bet, manuprāt, pat mūsdienu globālās aprites ziņā daudz dinamiskākajā mākslas dzīvē reti kurš to ir sasniedzis."  * Oļegs Tillbergs (1956) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 80.–90. gadu māksliniekiem, kura instalācijas radikāli pārdefinēja telpas, laika un materialitātes iespējas mākslā un bija būtisks stimuls Latvijas laikmetīgās mākslas veidošanās procesiem. Tillberga darbības aktīvākais posms sakrita ar intensīvo ģeopolitisko pārmaiņu laiku, kad strauji saira padomju sociālistiskā iekārta un lēnām nobrieda jauna sabiedrība, savukārt mākslinieciskā brīvība tika vienādota ar valstisko suverenitāti. Emocionāli uzlādēti un eksistenciālu sajūtu piesātināti vēstījumi kartēja 20. gadsimta nogales mentālo ainavu, izmantojot dabas un tehnoloģiju, dzīvības un nāves sadursmes metaforas. Tillberga māksla veidojās caur šīm laiktelpas izmaiņām un iemiesoja pēcsociālisma apjukumu dažādo priekšmetu, vielu un procesu asamblāžās, kas būtiski paplašināja iepriekš nospraustās mākslas robežas un pauda dekoloniālisma estētikā balstītu jūtīgumu pret apkārtējo pasauli. Izstādīti nozīmīgos starptautiskos mākslas notikumos, Tillberga darbi 90. gados pildīja simboliski svarīgu misiju, apliecinot Latvijas mākslas piederību Rietumu kultūrtelpai un spēju iekļauties tās laikmetīgajā diskursā.

Mārītes Guščikas dziļi pelēkā glezniecība un Pētera Sidara skulpturālās instalācijas un glezniecības variācijas, izmantojot vārnu atstātās zīmes uz asfalta, pašlaik aplūkojamas Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Lielajā zālē – Pētera Sidara izstāde „Īstā vieta īstajā vietā”, savukārt Intro zālē – Mārītes Guščikas izstāde ar nosaukumu „Mata galā”. Ieskatu jaunākajās  Rīgas mākslas telpas izstādēs sākam ar Lielo zāli, kur savus darbus rāda mākslinieks Pēteris Sidars. Plašā izstāžu telpa ir tumša, un ar to kontrastē mākslinieka radītās skulpturālās instalācijas no kūdras podiņiem un glezniecības variācijas ar vārnu ekskrementu fraktāļiem. Pētera Sidara darbi Rīgas mākslas telpā nav pirmo reizi, 2019. gadā Intro zālē kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni sarīkota izstāde, un toreiz mākslinieks izmantoja tādus rūpnieciskus materiālus kā  plastmasu, silikonu un dažādus kabeļa vadus. Šoreiz, kā pats uzsver, „turpina strādāt ar savu iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu „zelta fondu” – tās ir lielformāta skulpturālas instalācijas veidotas no kūdras podiņiem un nejaušu fraktāļu glezniecība. Mākslinieka Pētera Sidara  pavadībā aplūkoju darbus, kas eksponēti  plašajā telpā, vispirms uzzinu, ka uz Rīgas mākslas telpu pirms izstādes rīkošanas nācis nedēļā reizi, lai saprastos ar telpu. Kaut sākotnēji domājis par baltām sienām, ātri secinājis, ka nav tas, kas vajadzīgs. Telpa ir tumša, un kūdras podiņu skulpturālās instalācijas te lieliski izceļas. Intro zālē māksliniece Mārīte Guščika rāda darbus, kuros kustības un laika tēma. Ja agrīnajos darbos viņas māksla tika saistīta ar fotoreālisma paņēmieniem, tad laikam ritot Mārīte Guščika pievērusies abstraktās pasaules tēlojumam, nemainīgi izmantojot monohromo kolorītu, kas jau kļuvis par viņas mākslas atpazīstamības elementu. Zīmīga ir ēnas klātbūtne  tik  īslaicīgiem objektiem, kādi ir putekļi.  Izstādē par izteiksmes dominanti kļuvusi plastiska līnija, kustību virpuļi un līniju mudžinājumi veido kontrastainus  uzplaiksnījumus, kas var simbolizēt gan fiziskus, gan emocionālus procesus. Mārīte Guščika un Pēteris Sidars ir dažādu paaudžu mākslinieki, turklāt darbojas dažādos mākslas žanros, skatītājiem dota brīva izvēle - meklēt vai nemeklēt saskares punktus abu mākslinieku izstādītajos darbos un izstāžu noskaņā.

Izstāde ar daudziem atklājumiem – tāda ir mākslas centrā "Zuzeum" nupat atvērtā izstāde „Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite”. Izstādē satiekas trīs izcilas Baltijas valstu mākslinieces, un eksponēti viņu darbi, kas tapuši padomju režīma vēlīnajā periodā. Izstāde jau rādīta Tallinā un Viļņā, tagad skatāma arī Rīgu un no ekspozīcijas viedokļa ir plašākā. Izstādes uzmanības centrā ir trīs Baltijas valstu mākslinieču Malles Leisas, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites darbi. Izstādes nosaukums „Ārpus rāmjiem” ir atsauce uz robežām, kuras visas trīs mākslinieces atļāvušās šķērsot savā mākslā, taču vienlaikus norāda uz jauno apvārsni, ko viņu darbi paver cits citam. Es izstādi redzēju Tallinā, KUMU mākslas muzejā, kur tā bija skatāma vispirms, katrai māksliniecei atvēlot noteiktu telpas daļu, pēc tam izstāde rādīta arī Viļņā. Par izstādi un tās ekspozīciju Rīgā stāsta kuratores Anu Allasa un Laima Kreivīte. Izstāde „Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite” mākslas centrā "Zuzeum" būs skatāma līdz 18.maijam. Izstādi pavadīs lekcijas, diskusijas un radošās darbnīcas.

Ielūkoties mākslas vēsturnieka virtuvē un redzēt pētniecības procesu ar visām šaubām, meklējumiem un pārdomām neparastā izstādē piedāvā trīs topošie mākslas vēsturnieki, kuri šogad absolvēs Latvijas Mākslas akadēmiju. Izstāde „Studija(s) procesā” ir tapusi sadarbībā ar „Maxim Boxer” galeriju Rīgā, kur jaunie pētnieki analizē tajā iepriekš notikušās izstādes un paralēli pēta paši savas „alma mater” – Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures specialitātes vēsturi. „Maxim Boxer” galerija atrodas Rīgā, Lāčplēša ielā, līdzās Aleksandra Čaka muzejam, un durvis vēra pirms diviem gadiem, kad uz Rīgu no Maskavas pārcēlās tās īpašnieks, kolekcionārs un galerists Maksims Boksers. Ar galerijas īpašnieku iepazīsimies sižeta beigās, bet sākumā saruna ar trīs topošajiem mākslas vēsturniekiem – Lieni Zonni, Jevgēniju Hamudajevu un Jāni Pūgu –, kuri uzrunāja sadarbībai jauno galeriju. Viņi šogad absolvēs Mākslas akadēmiju un savā kursā ir tikai trīs, stāsta Jevgēnija. Ceturtajā kursā topošajiem mākslas vēsturniekiem parasti ir uzdevums veidot izstādi. Lai gan šogad tas nebija obligāti, Liene Zonne nolēma, ka vēlas to darīt, un kursabiedri pievienojās.

Kokneses tūrisma informācijas centrā nesen atklāta ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100". Izstādes nākamās pieturvietas gada garumā papildinās arī lekcijas dievturības vēsturē. Kā pirmās Latvijas valsts laika dievturi atšķiras no šīs dzīvesziņas piekopējiem mūsdienās? Kādas pēdas dievturība atstājusi Latvijas mākslā un literatūrā?  Saruna ar izstādes veidotājiem un dievturiem – Uģi Nasteviču, Andreju Broku, Lindu Skoromko, reliģiju pētnieci Agitu Misāni, filologu un folkloristu Ingu Barovski. Sveicināti, labi ļaudis! Tas ir dievturu ierastais sveiciens, ar kādu Latvijas Dievturu sadraudze vēršas arī pie jaunizveidotajā mājas lapā "Dievturībai – 100" ienākušajiem. Viens no dievutrības simtgades godināšanas pasākumiem ir ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100", janvāra mēnesī tā skatāma Kokneses tūrisma informācijas centrā. Izstādi atklāj tās kurators Uģis Nastevičs, runas turpina patreizējās Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, izstādes iekārtotājs Andrejs Broks. Gada garumā izstāde turpinās savu ceļu uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, Isnaudas kultūras namu Ludzas novadā, Franča Trasuna muzeju Rēzeknes pievārtē, Valmieru, Smilteni, Talsiem. Rīgā tā būs skatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Strazdumuižas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Novērtējama ir dievturu gatavība sarunāties ar plašāku sabiedrību. Izstāde “Dievturībai – 100” ar savu stāstu uzrunās ārzemju tūristus novadpētniecības centros, cilvēkus ārpus lielajām pilsētām muzejos, iespējams, dosies pie latviešiem ārpus Latvijas. Izstāde iekārtota ierasti – ir vitrīnas, planšetes ar tekstiem. Taču iekārtojumā piedomāts, lai tā būtu sasniedzama arī cilvēkiem ratiņkrēslā, piedomāts pie taktilajām sajūtām, kas svarīgas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Vairums eksponātu ir taustāmas un šķirstamas oriģinālo priekšmetu kopijas. Raidījumā ceļvedis izstādē "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" ir Uģis Nastevičs, vispirms viņš ved pie izstādīta Latvju dainu sējuma un kokles. Kokle ir īsta, Riharda Valtera veikts Piltenē atrastas kokles atdarinājums. Latvju dainu sējums gan neierasta izmēra - tā ir šķirstīšanai izgatavota kopija. Interneta vietnē „Dievturībai – 100”  var atrast ceļojošās izstādes dažādus rakstus, un arī informāciju par pavadošajiem pasākumiem. Lekcija par mezglu rakstiem Madonā 8. februārī. Turpat 23. februārī Rihards Valters stāstīs par jau pieminēto Piltenes kokli, kuras atdarinājumu viņš izgatavojis. Izstādas atklāšanas runās izskanēja, ka ceļojošā izstāde ir arī veids kā dievturiem pašiem papildināt zināšanas dievturības vēsturē. Jāatzīstas, ka tas jādara arī man. Ielūkojoties ziņu avotos, lasu, ka LR Garīgo lietu pārvalde apstiprināja Ernesta Brastiņa iesniegto „Latvijas Dievtuŗu Draudzes” izveides pieteikumu 1926. gada 26. jūlijā. Kādu simtgadi tad īsti svinam šogad? Tā ir dievturības vārda simtgade. Ar ceļojošo izstādi "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" dievturi sākuši rakstīt latviskās reliģijas simtgades vēsturi. Izstādes stāsts veidots kā lepošanās, kā uzvaras stāsts. Viens no kulminācijas brīžiem ir ikoniskā fotogrāfija, kurā 1988. gada 11.  novembrī aktieris un arī dievturis Ēvalds Valters uzvelk sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Rīgas pils bija vieta, kur deviņdesmitajos notika dievturu svētrīti.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 13. decembra līdz 2025. gada 30. decembrim būs aplūkojama izstāde “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?”  Cilvēks un dzīvnieks izsenis ir saistīti dažādām saitēm, kas laika gaitā mainījušās. No prakstiska palīga līdz mājas mīlulim - tā īsumā var raksturot to, kāda loma dzīvniekiem bijusi līdzās cilvēkam, taču, ja šo stāstu izvērš plašumā, tad tajā atklājas nianses, kurās vērts ieklausīties. Kādi dzīvnieki apdzīvojuši Rīgas ielas senatnē un kāda bija cilvēku ikdiena sadzīvē ar tiem? Stāsta Rasa Pārpuce-Blauma, kuratore un izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vēsturniece, Margarita Barzdeviča, izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, un vēsturniece Zita Pētersone. Lietot vai lolot? Šādu jautājumu uzdod izstāde, kas veltīta dzīvnieka un cilvēka attiecībām laiku lokos Rīgas vēsturē. Sākot ar viduslaikiem, līdz pat mūsdienām izstāde ļauj izsekot tam, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem un lomas, kāda dažādiem dzīvniekiem bijusi cilvēku dzīvēs. Autori piedāvā apmeklētājiem kļūt par laika detektīvu un, izvēloties sev aktuālas vai tuvas tēmas, meklēt Rīgas pilsētas vēsturē saknes mūsdienu priekšstatiem par dzīvniekiem. Stāsts veidots vēstures izstādei neierastā formā – hronoloģiski atpakaļejošā secībā: no mūsdienām līdz pilsētas pirmsākumiem. Izšķirošie faktori mājas mīluļa dzīvildzē Pretēji ilgu laiku izplatītajam uzskatam, ka suņu vidū ilgdzīvotāji ir bezšķirnes pārstāvji, šī gada sākumā publicētajā britu zinātnieku pētījumā atklājies, ka ilgdzīvotāji ir maza un vidēja izmēra šķirnes suņi ar gariem purniem. Taču ne tikai  purna garums ir izšķirošais mājas mīluļu  dzīvildzē. Nozīme arī  ir gēniem un dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Par kurām suņu šķirnēm var sacīt, ka tās ir cilvēku iegribu sabojātas, kādas ir šķirnes dzīvnieku slimības un kas izskaidro to, ka mazāku izmēru suņi dzīvo ilgāk, saruna ar veterinārārsti Litu Konopori. Šī gada sākumā interneta žurnālā „Nature” tika publicēts Lielbritānijas veterinārmedicīnas zinātnieku raksts par  dažādu suņu šķirņu dzīves ilgumu. Šajā pētījumā tika skatīti  584 tūkstoši suņu no vairāk kā 150 šķirnēm. Lai gan runa ir par Apvienotajā Karalistē mītošajiem dzīvniekiem, tomēr, ja neskatām suņu labturību, to dzīves apstākļus un katra indivīda veselības stāvokli, tad vispārīgi varam aplūkot tematu, kas atteicas uz šķirnēm ar garāku vai īsāku mūžu. Kāpēc liela auguma un īspurnaniem suņiem ir īsāks mūžs, to, atsaucoties uz minēto publikāciju, skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Vidējais suņu dzīves ilgums ir no 9 līdz 13 gadiem. Skatot Lielbritānijā veikto pētījumu, ir konstatēts, ka jaukteņi dzīvo aptuveni 12 gadus, bet par šķirnēm runājot, ilgdzīvotāji ir pundurtakši ar 13 dzīvildzes gadiem, savukārt īsākais mūžs - deviņi gadi - ir jau minētajiem īso purnu īpašniekiem - mopšiem un buldogiem. Daudzu lielizmēra šķirņu suņu dzīvi saīsina sirds un asinsvadu problēmas, dažādas onkoloģiskās kaites un locītavu slimības. Vēl jāatceras, ka mūsu mājas mīluļiem novecošana nav tik pamanāma kā cilvēkiem, jo tādā vilnainā purnā krunkas neredz un ne visi suņi kaķi arī nosirmo, teic veterinārārste Lita Konopore  

lgi nebūs jāstaigā pa Pierīgas privātmāju rajoniem, lai vasaras pievakarē izdzirdētu klusu kladzināšanu. Jā, vistas nav rets mājdzīvnieks arī piepilsētā. Bet vai vistu var turēt arī kā mīļdzīvnieku?  Par vistu turēšanu mājas apstākļos saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas "Tautas putnkoju biedrības" valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, viņa tur vistas savas ģimenes priekam un vajadzībām, šķirnes mājputnu audzētāja ar veterināro izglītību Mārīte Škapare, šķirnes mājputnu audzētājs ar ilgu gadu pieredzi putnkopībā Jānis Spurķis. Ierakstā uzklausām Montu un Mārtiņu Vīgantus. Viņī dzīvi pilsētā nomainījuši ar dzīvi laukos - Siguldas novada Inčukalna pagasta "Sviļos". Viņi savā piecu hektāru lielajā piemājas saimniecībā audzē 70 vistas un cāļus, arī četrus tītarus un trīs zosis. -- Latvijas Nacionālajā dabas muzejā no 11. līdz 13. oktobrim norisināsies izstāde „Vistu sēta. Latvijā audzēto vistu daudzveidība”. Izstāde iepazīstinās ar mazajās putnkopju saimniecībās audzēto vistu šķirņu daudzveidību, izceļot arī to dekoratīvās īpašības. Izstādē piedalīsies un konsultācijas sniegs „Tautas putnkopju biedrības” biedri un citi putnkopji no Bauskas, Ķekavas, Ogres, Cēsu, Madonas un citiem novadiem. Izstāde tapusi sadarbībā ar „Tautas putnkopju biedrību", un tajā būs apskatāmas dējējvistu, gaļas, dekoratīvo pundurvistiņu un citas šķirnes, kā arī cukurvistiņas un krūpiņi, kas Latvijā ir sen audzētas, bet vēl nereģistrētas šķirnes.

Adatainie akmeņi - par tādiem varētu dēvēt vienu otru sukulentu pārstāvi, kuri pirmajā mirklī tik tiešām vairāk atgādina akmeni nekā augu. Taču sukulento augu daudzveidība ir milzīga - to vidū gan šādi viltus akmeņi, gan lieli skaisti ziedoši krūmi. Kā kaktusi un citi sukulentie augi pielāgojas gariem sausuma periodiem? Kas ir supersukulenti un kādi fizioloģiskie procesi notiek šajos augos svilinošā saulē? Kādi dzīvnieki apdzīvo šīs mazās tuksneša oāzes un kuram garšo kaktusi, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Nacionālā botāniskā dārza Oranžēriju augu nodaļas vadītāja Zane Purne un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ūdens pasaule Baltijas jūras dzelmē Oktobrī kā mēneša muzeja apmeklējumu esam izvēlējušies Dabas muzejā Baltijas jūrai veltīto izstādi "Ieskaties Baltijas jūrā. Fotoizstāde "Baltijas dziļjūra" un Latvijas Nacionālā dabas muzeja kolekciju priekšmeti". Turp devāmies, lai paklausītos viena pudeļdeguna delfīna dzīvesstāstu, tuvāk iepazītu Baltijas jūrā visbiežāk sastopamo medūzu - ausaino aurēliju - un uzzinātu, ka arī mūsu jūrā ir sastopami rifi. Izstādē ir apkopotas Baltijas jūras zinātnisko ekspedīciju laikā uzņemtās fotogrāfijas un attēlos redzamos bezmugurkaulniekus, zivis, aļģes un dzīvotnes papildina Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājuma priekšmeti, piemēram, Atlantijas lasis, jūras dzeloņgalve, akmeņplekste, invazīvā suga Ķīnas cimdiņkrabis, aļģe pūšļu fuks, gliemenes un citi. Tāpat te var redzēt ūdensputnu izbāžņus un izstādes lielāko eksponātu - pudeļdeguna delfīna skeletu. Zemūdens ainavas un fonā dzirdamās skaņas ļauj ne tikai iepazīt Baltijas jūras dzīles, bet vairāk iejusties šajā zemūdens pasaulē. Latvijas Nacionālā dabas muzeja komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange norāda, ka Baltijas jūra nepieder pie tām dziļākajām pasaules ūdenstilpēm, tās dziļums ir ap 55 metriem, bet krāšņas ainas, kas redzamas izstādē eksponētajās fotogrāfijās, jūras pētnieki ir uzņēmuši 25 metru dziļumā un iepazinuši zemūdens sēkļus, kur čum un mudž dzīvas būtnes. Izstāde būs atvērta līdz 2024. gada decembra beigām, un ikviens tur var iepazīt Baltijas jūru, apskatīt tās dzīvās radības, kuras, peldot vai braucot ar laivu vai kuģi, nav iespējams ieraudzīt.  

Pasaules politikā šonedēļ dominē Savienotās Valstis un prezidenta Džo Baidena paša vilcināts, bet daudzu gaidīts lēmums vecumdienās vairs neuzņemties vēl uz četriem gadiem vadīt pasaules ietekmīgāko valsti. Latvijā šī nedēļa prokrievisko aktīvistu zīmē – kratīšana pie Latvijas valstiskuma spītīgākās nelabvēles Tatjanas Ždanokas; cits Ždanokas domubiedrs Staņislavs Bukains pāri Zilupei aizbēg uz Krieviju un vēl nozog bērnu. Nedēļa arī kriminālā zīmē, jo policija ziņo, ka aizturējusi piecu personu grupu, kas plānoja augsta līmeņa policista slepkavību. Un uzmanības lokā arī nākamā gada budžets – finanšu ministrs Arvils Ašeradens saka skaidri: nākamgad nauda visiem nepietiks, valsts aizsardzība ir galvenā prioritāte. Aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, "TVNET group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.