Podcasts about lolitas

Analizamos cómo ha representado el cine a las mujeres a través de la publicación de Sandra Miret: ‘Damas, villanas y Lolitas'.

Analizamos cómo ha representado el cine a las mujeres a través de la publicación de Sandra Miret: ‘Damas, villanas y Lolitas'. Tomamos el vermú con la cineasta Gala Gracia, cuyo primer largometraje se proyectará en el Festival de Cine de Málaga. Además, repasamos las peores películas del año según los Razzies.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Le chanteur genevois Régis est de retour avec un troisième album baptisé "Touche-moi", du nom de sa reprise dʹune chanson des Lolitas de 1986. Avec sa voix toujours aussi grave et enfumée, le quadragénaire a gravé dix chansons dʹesprit rock qui parlent dʹamours toxiques, de solitude, de je mʹen foutisme, de descente aux enfers ou de dédoublement de personnalité. Au micro dʹOlivier Horner.

Salut, vous devez le savoir puisque je le répète à longueur de podcasts, ma stagiaire provisoire se prénomme Lolita et elle est à la fois très efficace et toujours de bonne humeur ce qui est d'autant plus méritoire que ma stagiaire provisoire Lolita vit un véritable petit calvaire… non pas celui de travailler avec moi… quoi que… Non non non… La croix que se traine Lolita sur son mont du Golgotha c'est son prénom, Lolita… Non pas là non plus qu'elle ne l'aime pas son prénom, Lolita, c'est joli Lolita, mais Lolita ce n'est pas qu'un prénom, c'est aussi un mot valise sexualisé, un terme tabou très souvent censuré sur Internet.Un podcast conçu, produit et réalisé par Vincent Malone et Lolita Guibert pour le Poste Général. Musiques Universal. Extraits de vidéos, sketches et musiques YouTube D.R. et si vous voulez tous les détails ce qui me paraît normal, écrivez-nous à contact@lepostegeneral.com, ce sera avec plaisir. Hébergé par Acast. Visitez acast.com/privacy pour plus d'informations.

We're kicking off Pride Month with a real one for ya: and that would be Caye Casa's very, very dark and very, very disturbing Spanish film, THE COFFEE TABLE (released in the States in 2024, but in its home country in 2022)… and while it may not have much to with anything LGBTQ-related (don't worry, we gotchu soon), there's still plenty to slash up and bleed out, including but not limited to bad relationships, teen Lolitas and their trampy mothers, subtitles that may or may not translate accordingly, current Shudder releases, and… well… babies… With that being said, we're going to add this: TRIGGER WARNING. HUGE. And yes, spoilers await, so if you haven't seen this movie, watch it first, if you can stomach it. Please feel free to review us on Apple Podcasts or Spotify! Happy Pride Month to all our beautiful gays!Instagram/X/Threads/YouTube: @thegorygaysE-mail: thegorygays@gmail.com

Everyone's favorite Mission Hills karaoke joint, the Lamplighter, has brought its talents down the hill to the Gaslamp—and so has this podcast. The team, led by fourth-generation bar owner Frankie Sciuto, launched the Gaslamplighter, a new upscale cocktail and karaoke bar, in January. Sciuto joins us on the Happy Half Hour podcast today as we check out the bar's digs. Sciuto hopes the Gaslamplighter will become the go-to spot for San Diego's nightlife scene, like its successful sister hangs, The Lamplighter and Side Bar. (In other words, it's not just a joint for tourists.) “It's an honor to follow in my family's footsteps,” he adds. “After working through the ranks in the nightlife industry from a barback to a bar owner, I am incredibly proud to bring this concept to life.” Surely you've heard that the “mob wife” aesthetic is trending on the internet? The Gaslamplighter is that brought to life, and it's a blast. Designed by GTC Design Studios, the 1,600-square-foot venue took over Ciro's Pizzeria and Beerhouse. Sciuto says the bar pairs “classic style with a vintage-industrial 1920s flare,” which he hopes invokes nostalgia for better bar-drinking and song-singing days. It's intended to look like an art-deco speakeasy, with shades of green and navy and plenty of rose-gold metal. Of course, the drinks add to the glitz and glamor. Its cocktails have a luxury bent: Picture a white negroni topped with 24-karat gold, a carajillo, and an “Instagrammable” dirty martini with caviar. Guests will also find a mocktail menu and many more options. Karaoke runs from 9 p.m. to 2 a.m. You can sign up the old-school way by putting your name down on a sheet at the DJ booth, but you might want to warm up those vocal cords first—your rendition of “Sweet Caroline” may be followed by a surprise performance from a local underground star. Guests can book private booths or opt for bar seating, and the whole space is available for private rental. Of course, the Gaslamplighter isn't the only hot spot downtown. News today focuses on the neighborhood, especially with the Pads' home opener happening this weekend. Otay Mesa's Vega Caffe replaced Lolitas next to Petco Park with an expanded menu, and Puesto brought back cans of Clara, its 4.7 percent ABV Mexican lager, to Petco Park. Plus, the owners of Verant Group (which is behind such lauded locales as Barleymash, Mavericks Beach Club, Tavern at the Beach, and Sandbar) are opening a new hotel called Casa Nova in Valle de Guadalupe with other partners.

If Adrian Lyne's Lolita became a case study of what Hollywood and America didn't want to acknowledge about its sexualization of young girls, as the 90s came to a close the culture was full of “acceptable” depictions of teens in heat. Two hit films from 1998 and 1999, Wild Things and Cruel Intentions, adapted classic templates of adult sexual manipulation to turn teen girls into femme fatales (probably not coincidentally, both featured actresses, Neve Campbell and Sarah Michelle Gellar, who were famous for playing high school students on TV). Also no coincidence: these films entered the culture simultaneous to the debut of 17 year-old Britney Spears, whose videos and persona centered her status as “not a girl, not yet a woman.” To learn more about listener data and our privacy practices visit: https://www.audacyinc.com/privacy-policy Learn more about your ad choices. Visit https://podcastchoices.com/adchoices

In the previous decade, Adrian Lyne had made two movies (Fatal Attraction and Indecent Proposal) that had grossed over $100 million in the US alone. With carte blanche to do whatever he wanted, he made an adaptation of the Nabokov novel about a 40-year-old pedophile's obsession with his adolescent step-daughter – and no distributor wanted to release it. In a decade rife with the commodification and sexualization of young teens (see our previous episode on Drew Barrymore), what lines did Lyne's Lolita cross? To learn more about listener data and our privacy practices visit: https://www.audacyinc.com/privacy-policy Learn more about your ad choices. Visit https://podcastchoices.com/adchoices

In this episode of the Dark Corner, Brandi and Dave report from Salt Lake City FanX 2023. Brandi meets Star Trek author, Dayton Ward, as well as Gates McFadden, Denise Crosby, and Michael Dorn. Dave talks Skinny Puppy and improve with voice of Korea, Janet Varney. Also, Brandi pays Shameik Moore a compliment. Additionally, we buy dice, a water bottle, books, a comic book, a journal, rocks, a tarot card deck, and several metal bookmarks. We end the convention by attending a few panels. We observe science experiments regarding liquid nitrogen and thrust (not at the same time). We go through the King Kong films. We learn about kawaii culture, including gothic Lolitas. Finally, Brandi helps present a pal on the representation of women and Star Trek. We end our con experience with Snikt or Kikt, wherein drag queens, including D'Manda Martini and host Chad Anderson rate the various outfits worn by members of the X-Men. The dark track this episode is Pickity Witch (Leather Strip Remix) by Lovers/Deceivers. This song is used with permission from the band.

Arroz integral e vegetais, surra de x*ta, o Mágico de Oz para peitudas metidas, o país dos ginecologistas, unhas como analogia sexual em um filme cheio de cenas explícitas, vulgaridade performática, carreiras destruídas, misoginia estética, Lolitas e Polianas, sensibilidade drag e a grande verdade de todas: a América tem um problema. Hoje nós vestimos nossos Versayces, pegamos as framboesas de ouro e preparamos um drink para bebericar revisitando o infame clássico cult Showgirls. Apresentado por: Luiz Machado - @escrabroso no Twitter @machadolue noInstagram Alvaro de Souza - @gayracula98 no Twitter e @alllvarusdesouza no Instagram João Neto - @jon3to no Twitter e @joaoneto_89 no Instagram   Confira o nosso site: https://www.esqueletosnoarmario.com/   Apoie o nosso projeto: https://apoia.se/esqueletosgays   @esqueletosgays no Twitter e Instagram

Det finns flera kopplingar till verkligheten i Vladimir Nabokovs "Lolita". Romanen och fallet Sally Horner får kritikern Hanna Johansson att reflektera över att bli sedd och se sig själv utifrån. ESSÄ: Detta är en text där skribenten reflekterar över ett ämne eller ett verk. Åsikter som uttrycks är skribentens egna. Essän sändes första gången 2019.På det mest kända fotografiet av Sally Horner sitter hon på en gunga vars rep hon håller i sina båda händer. Hon har en ljus kortärmad klänning, vita tjocka sockor och lackskor. Hon ler, hon är solbränd, hon har några fräknar. Hon är elva men ser ut att vara äldre, nästan som en tonåring eller som en vuxen kvinna som har spökats ut till ett barn.Fotografiet är taget i Atlantic City sommaren 1948. Bakom kameran stod Frank Lasalle, hennes kidnappare och våldtäktsman som skulle komma att hålla henne fången i ytterligare tjugo månader efter att bilden togs, på en färd som skulle ta dem kors och tvärs genom USA med stopp på otaliga motell och husvagnsområden.Om historien känns bekant från Vladimir Nabokovs roman ”Lolita” från 1955 är det inte en slump. Där drabbas den tolvåriga amerikanska flickan Dolores Haze av den högutbildade europén Humbert Humberts pedofila besatthet. Efter att han har gift sig med Dolores mamma – som praktiskt nog strax därefter omkommer i en bilolycka – tar han med sig henne på en febrig resa genom landet, kantad av övergrepp. Lolita är det smeknamn han ger sitt unga offer, sin nya styvdotter – nymfetten, som han kallar henne – och namnet har kommit att bli synonymt med det sexualiserade barnet.”Hade jag gjort samma sak med Dolly”, tänker Humbert Humbert mot romanens slut, ”som Frank Lasalle, en femtioårig mekaniker, gjort med elvaåriga Sally Horner 1948?”Inspirerades alltså Nabokov av Sally Horners historia, är det hon som är Lolita? Denna lite grovhuggna fråga försökte författaren Sarah Weinman besvara i en bok från 2018, och bokens titel ger kanske en ledtråd om hennes syn på saken: den heter ”The Real Lolita”.Relationen mellan verklighet och fiktion i ”Lolita” är omskriven sedan tidigare. Dels i förhållande till romanens opålitlige berättare, dels med hänsyn till de verkliga händelser som då och då bryter igenom berättelsen.Kritikern Alexander Dolinin har diskuterat hur Nabokov använde sig av den sanna historien om Sally Horner, hur han placerade ut ledtrådar i texten innan denna mening dyker upp och bekräftar sambandet.Till exempel låter han Dick Schiller, den man Dolores gifter sig med efter att hon har flytt Humbert Humberts våld, vara mekaniker. Och i Humbert Humberts mun lägger han formuleringar i stort sett direkt kapade ur de tidningsnotiser om Sally och Lasalle som Nabokov läste medan han skrev sin roman.Dessutom, spekulerar Dolinin, måste särskilt en författare som Nabokov, så förtjust i anspelningar och allitterationer som han var, ha blivit överlycklig av duons likartat klingande namn Sally och Lasalle – som ju påminner om sale, det franska ordet för smutsig.Men någon större gåta är det egentligen inte, förhållandet mellan den verkliga Sally Horner och den fiktiva Dolores Haze. Sally Horner var varken den första eller den sista att drabbas av ett öde som liknar Lolitas.När jag pratar om ”Lolita” med andra kvinnor visar det sig nästan alltid att vi någon gång under läsningen har frågat oss själva: var jag som hon? Frestade jag någon när jag var i hennes ålder, med den förpubertala kropp jag avskydde så mycket, en kropp som varken tillhörde ett barn eller en kvinna, som kändes som en asymmetrisk hög av ben och fett?Det verkade otänkbart, och ändå visste vi ju att det inte alls var det. Jag minns när jag som sexåring fick höra talas om hur en flicka som hette Natasha Kampusch hade försvunnit i Österrike, och när jag som fjortonåring läste i tidningen att hon hade rymt efter åtta års fångenskap. Jag växte upp med en skräck för vita skåpbilar och främmande män.Men i den frågan – frestade jag någon? – ligger också en dold önskan. Att bli sedd av en man, att göra män galna, såldes in som existensens högsta syfte och finaste pris. Frestelsen framstod som så mystisk för att den var något att både befara och begära.I en av låtarna på Lana Del Reys första skiva, ”Off to the races” lånar hon de berömda öppningsorden från ”Lolita”: ”light of my life, fire of my loins”. Eller i Aris Fioretos svenska översättning: ljuset i mitt liv, elden i mina länder. Den dubbla betydelsen i ”länder” blir som en illustration av denna brända jordens kärlekshistoria, där det enda som får Dolores att stanna hos sin styvfar är att han förstör hennes möjligheter till ett annat liv.Lana Del Reys låt är, som så många av hennes låtar, en berättelse om att vara galen, att vara förälskad, om att vara snygg, om att bli iakttagen; låtens jag beskriver sig själv sedd utifrån, i en vit bikini i en ljusblå simbassäng, i en röd klänning i ett rum av glas. Det är en berättelse om frestelsens frestelse.Jag tänker ofta på Sara Stridsberg när jag lyssnar på Lana Del Rey, fascinationen inför en särskild version av Amerika som de delar, som de delar också med Nabokov. I romanen ”Darling River”, med undertiteln ”Doloresvariationer”, bearbetar hon Nabokovs nymfettgestalt och låter den ta olika skepnader: där finns Dolores Haze, där finns Lo som är döpt efter henne, där finns en aphona som utsätts för vetenskapliga experiment. Vid ett tillfälle talar Lo såhär: ”Jag stod borta vid jukeboxen och valde musik.””Jag stod borta”; till och med när det är hennes egen röst vi hör är det som om hon såg sig själv från ett avstånd, precis som Lana Del Rey i den där låten.En vanlig reaktion hos den som blir utsatt för ett övergrepp är att avskärma sig från sin egen upplevelse, lämna kroppen; så kan man förstå det avståndet. Men kanske ringar det in något långt mer grundläggande än så: den komplexa, skräckblandade förtjusningen inför att bli betraktad.Det var genom Sarah Weinmans bok som jag lärde mig att Frank Lasalle tog den mest kända bilden av Sally Horner, och jag har inte kunnat sluta tänka på det. Jag hade utgått från att fotografiet var taget av en familjemedlem, ett möjligen iscensatt lyckligt barndomsminne, men ändå ett slags lyckligt barndomsminne, och inte en bild av konstruerad barnslighet regisserad av en besatt och våldsam man.Fotografiet är inte alls explicit. Det är inte som bilderna jag ofrivilligt har kommit att förknippa med Lolitas namn: bilderna av henne som en ung fresterska, bilden av Sue Lyon i Stanley Kubricks filmatisering som på filmaffischen suger förföriskt på en rubinröd klubba bakom hjärtformade solglasögon. I sitt arkiv hade paret Nabokov ett nummer av magasinet Cosmopolitan från 1960, där en fyrtiotreårig Zsa Zsa Gabor är utklädd till en Lolitafigur med nattlinne och ett äpple i handen. Lolitas namn och idén om det sexiga barnet är oskiljaktiga. Lolita är någon som vuxna kvinnor kan spökas ut till.Det är som om Sally Horner, också i detta avseende, har drabbats av Lolitas öde. Den fiktiva Dolores Haze är hågkommen för det smeknamn hon fick av en man som våldtog och rövade bort henne. Sally Horners namn kommer aldrig att nämnas utan Frank Lasalles. Och på den mest kända bilden av henne, den som vid första anblick tycks uttrycka sorgfri barndom, är det honom hon ser – och han som ser henne.Hanna Johansson, kritikerLitteraturSarah Weinman: The Real Lolita – The Kidnapping of Sally Horner and the Novel That Scandalized the World. Harper Collins, 2018.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš  Operas žanrs Latvijas mūzikas vēsturē ir jau ar vairāku gadsimtu senu vēsturi. Kopš 18. gadsimta pēdējās trešdaļas, kad pirmās operas mūsdienu Latvijas teritorijā bija komponētas kādreizējā Kurzemes-Zemgales hercoga galmā, līdz 2023. gada sākumam ir zināmas 132 pabeigtas operu kompozīcijas. Gan latviešu, gan citās valodās (vācu, angļu, norvēģu, japāņu, krievu u.c.). Lielākā daļa operu ir tikušas iestudētas, tomēr viena ceturtā daļa kompozīciju no šī kopskaita vēl joprojām gaida savus pirmos uzvedumus. Liela daļa Latvijā tapušo operu ir ar oriģināliem libretiem jeb teksta un sižeta izklāstiem. Daļa operu libretu ir balstīti literārajos stāstos un romānos gan latviešu, gan citās valodās. Un vēl daļa libretu ir vairāk vai mazāk pazīstamu dramatiskā teātra lugu adaptējumi operas žanrā. Kuri Latvijas dramaturgi jeb lugu rakstnieki tad līdz šim ir pievērsuši uzmanību operkomponistiem dažādos laikos? Un kuram no dramaturgiem līdz šim ir paveicies būt uzmanības degpunktā? Jāsaka, ka dramatiskā teātra uzplaukums latviešu sabiedrībā 19. – 20. gadsimtu mijā pirmoreiz pievērsa arī regulāru operkomponistu interesi libretu meklējumos. Kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei mēs varam atrast un iepazīt operas, kas ir tapušas, balstoties uz Annas Brigaderes (1861–1933), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Raiņa (1865–1929), Aspazijas (1865–1943) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugām. Tātad, līdz pat mūsdienām pieci dramaturgi ar savām lugām latviešu valodā ir bijuši inspirācijas avots operu libretu radīšanā. Tomēr šo piecu dramaturgu lugas pārsvarā ir no latviešu teātra vēstures zelta fonda: Brigaderes "Sprīdītis" (1903), "Zvanīgs zvārgulītis" (1908), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), "Maija un Paija" (1921) un "Lolitas brīnumputns" (1926); Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893) un "Ugunī" (1904); Raiņa "Indulis un Ārija" (1911), "Uguns un nakts" (1905), "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), "Pūt vējiņi!" (1913), "Spēlēju, dancoju" (1915), "Krauklītis" (1917), "Zelta zirgs" (1909) un "Mīla stiprāka par nāvi" (1927); Aspazijas "Vaidolote" (1893) un "Ragana" (1894); Zīverta "Minhauzena precības" (1941). Veiktais operu libretos izmantoto lugu uzskaitījums uzreiz parāda, ka līderis dažādu periodu komponistiem līdz šim ir bijis Rainis. Astoņas Raiņa lugas ir tikušas ietvertas 14 operu kompozīcijās. Tomēr – cik daudz mēs zinām šīs operas, kas balstītas uz Raiņa lugu stāstiem? Laikam pats par sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ka pazīstamais skaudrais mīlasstāsts "Pūt, vējiņi!" ir piecas reizes ticis risināts operas žanrā. Tiesa, visas piecas "Pūt, vējiņi!" operas katra savu iemeslu dēļ mūsdienās ir mazpazīstamas. Komponista Mārtiņa Jansona (1899–1972) otrā opera "Pūt, vējiņi!", komponēta 1945. gadā, pēckara padomju okupācijas politiskajā kampaņā tika atzīta par neatbilstošu tolaik agresīvi prasītā sociālistiskā reālisma politiskās doktrīnas apliecinājumam. Latvijas mūzikas vēsturē burtiski pazudušās komponistes Jūlijas Feldmanes (dzīves dati nav zināmi) apmēram tajā pašā laikā tapušās operas partitūra mūsdienās nav atrodama. Atkal kārtējās okupācijas perioda politiskās kampaņas atmosfērā ne pārāk veiksmīgs bija komponistes Felicitas Tomsones (1901–1969) 1969. gadā pabeigtās un vienu reizi iestudētās operas "Pūt, vējiņi!" liktenis. 20. gadsimta 50. gadu beigās komponista Artūra Salaka (1891–1984) pabeigtā opera (1959) okupācijas varas gaiteņos netika akceptēta iestudēšanai. Visbeidzot, Arvīda Žilinska (1905–1993) otrā opera "Pūt, vējiņi!" (1969), lai arī iestudēta 1977. gadā, tomēr nespēja gūt plašāku un ilgstošu publikas interesi. Līdzīgs maz zināmu operu liktenis ir piemeklējis Fridriha Podnieka (1878–1961) īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914) un 1969. gadā Jāņa Ķepīša (1908–1989) komponētās  divas operas "Indulis un Ārija"; 30. gadu pirmajā pusē operdziedātāja un komponista Olīva Mētras (1891–1982) pabeigto, bet neiestudēto operu "Jāzeps un viņa brāļi" (1934); 40. gadu otrajā pusē tapušo un okupācijas režīma cenzūras diskvalificēto Laumas Reinholdes (1906–1986) operu "Krauklītis" (1947); 50. gadu beigās pabeigto neiestudēto Nilsa Grīnfelda (1907–1986) operu "Mīla stiprāka par nāvi" (1958), kurai ir arī otrā redakcija ar nosaukumu "Siguldas balāde" (1972). Interesanti, ka pavisam nesen, 2018. gadā savu operu, kuras librets veidots pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs", pabeidza komponēt Kanādā dzīvojošais skaņradis Imants Ramiņš (1943), pagaidām joprojām gaidot sava darba iestudēšanu. Tikai trīs operām, kuru libreti ir balstīti uz Raiņa lugām, ir izdevies iegūt un saglabāt plašu atpazīstamību līdz pat šodienai. Tās ir: Jāņa Mediņa (1890–1966) uz Latvijas valsts nodibināšanas laiku pabeigtā grandiozā opersāga "Uguns un nakts" (1919), Arvīda Žilinska pirmā opera "Zelta zirgs" (1958/1965), kura ir arī bijusi izrādīšanas rekordiste vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kā arī Imanta Kalniņa (1941) opera "Spēlēju, dancoju" (1976). Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Raiņa lugas regulāri pievērsa komponistu uzmanību. Tomēr pēc Spēlēju, dancoju spilgtā operas veiksmes stāsta Rainis nu jau līdz pat 21. gadsimta trešajai desmitgadei ir zudis no sekojošo paaudžu komponistu redzesloka. Lai gan – mēs nekad nevaram zināt, kad Raiņa lugās ietvertie zemteksti un slepenie vēstījumu kodi atkal kļūs aktuāli un interesanti gan esošo, gan arī nākošo paaudžu operkomponistiem Latvijā, varbūt arī citur pasaulē. Un to pašu var teikt arī par citiem lugu rakstniekiem Latvijā. Līdz šim Annas Brigaderes lugas ir bijušas iedvesmas avots Jāņa Mediņa zudušajai operai "Zvanīgs zvārgulītis" (1918) un iestudētajai operai "Sprīdītis" (1925), Jāņa Kalniņa (1904–2000) operai "Lolitas brīnumputns" (1934), Ādolfa Skultes (1909–2000) operai "Princese Gundega" (1971) un Arvīda Žilinska uzvedumu joprojām gaidošajai trešajai operai "Maija un Paija" (1980). Aspazijas lugas veidojušas libretus Jāzepa Mediņa (1877–1947) operai "Vaidelote" (1926) un Aleksandra Valles (1890–1972) neiestudētajai operai "Ragana" (1927/1935). Rūdolfa Blaumaņa skarbais mīlasstāsts iedvesmoja Jāni Kalniņu operā "Ugunī" (1936), savukārt asā sociālā drāma "Pazudušais dēls" rezultējās Romualda Kalsona (1936) operā (1995). Visbeidzot, Mārtiņa Zīverta jautrā drāma "Minhauzena precības" inspirēja Jāņa Ķepīša otrās operas tapšanu (1945). Dramatiskais teātris un opera visos laikos ir bijuši aktīvu sabiedroto lomās. Tādēļ, neraugoties uz 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Latvijas komponistu operās piedzīvoto oriģināllibretu dominanci, iespējams, kaut kad turpmāk mēs atkal varēsim sagaidīt plašāku lugu rakstnieku darbu inspirējošu pārstāvību nākotnes operās.

Culture in the 90s was obsessed with the sex lives of teenagers. This is a theme we will come back to several times throughout the season. In this episode, we'll talk about Drew Barrymore, who became a massive star at age 7 in E.T., went to rehab at 13, became an emancipated minor at 15 and immediately started pushing buttons with naked photo shoots and her comeback role as a murderously seductive teen in Poison Ivy. With teenaged Drew scantily clas in magazines and on screen – and “Long Island Lolita” Amy Fisher making headlines for shooting her adult lover's wife – the media was eager to exploit the precocious sexuality of other teen girls. But while she made her film debut in the Poison Ivy-esque The Crush, Alicia Silverstone vocally pushed back on being branded “the next Lolita”. To learn more about listener data and our privacy practices visit: https://www.audacyinc.com/privacy-policy Learn more about your ad choices. Visit https://podcastchoices.com/adchoices

Det är Tom Arnbom från WWF som gästar studion och berättar om späckhuggaren Lolitas livsöde, hon har levt över 50 år i fångenskap men man planerar nu att släppa henne fri - det kräver däremot stora förberedelser för att säkerställa att hennes gamla flock inte stöter henne ifrån sig!

Listen up Lolitas and Lanitas, crack open a Cola and let's go! In Part 3, I continue my conversation with musican/DJ Mimi Zima to discuss the follow up to Born to Die, the even-more-sultry Paradise Edition.HUGE THANKS to Miss Monday Mourning for recording our beautiful lyric readingsPlease visit this MEDIA GUIDE for a running bibliography and list of visuals that we reference throughout the podcast!If you have something to say about the podcast or Lana Del Rey, please reach out to us at lanadelpodcast@gmail.com or leave a voicemail at (909) 780-8011Please rate and follow the podcast, I will love you till the end of time if you do! You can find me, Deon on Instagram @itsshiksa

Listen up Lolitas and Lanitas, crack open a Cola and let's go! In Part 2, I sit down with musician and DJ Mimi Zima to discuss the album that defined and frustrated a generation, Born to Die!Please visit this MEDIA GUIDE for a running bibliography and list of visuals that we reference throughout the podcast!If you have something to say about the podcast or Lana Del Rey, please reach out to us at lanadelpodcast@gmail.com or leave a voicemail at (909) 780-8011Please rate and follow the podcast, I will love you till the end of time if you do! You can find me, Deon on Instagram @itsshiksa

Listen up Lolitas and Lanitas, it's time to get into The Lana Files. In Part 1, I've invited on Lana Del Rey Scholar, Mitchell (@sadgayboi) to dig deep into Lizzy Grant, the legal name and original persona of Lana Del Rey, and what lead her to take her first steps out into the public as Lana. Please visit this MEDIA GUIDE for a running bibliography and list of visuals that we reference throughout the podcast!If you have something to say about the podcast or Lana Del Rey, please reach out to us at lanadelpodcast@gmail.com or leave a voicemail at (909) 780-8011Please rate and follow the podcast, I will love you till the end of time if you do! You can find me, Deon on Instagram @itsshiksa

Sanjay Shah ser ud til endelig at blive stillet for en dommer i Danmark. Det fejrer justitsminister med den her påstand: "intet skjulested er sikkert, uanset hvor i verden, man befinder sig.". Vi taler med tidligere jefe for Rejseholdet, Bent Isager Nielsen. To danske officerer lever ifølge en TV2 journalist i noget der minder om sus og dus i Virginia Beach, USA. Vi tjekker ind hos en amerikansk ejendomsmægler fra området for at høre, om det er et vaskeægte Sus og Dus liv de har kørende. Der er dykket et mystisk skilt op og spækhuggeren Lolitas befrielsen er i gang. Vi slutter med en påstand fra vores lytter Mikkel, der lyder: Politikere og embedsmænd er dem, der kan fucke mest op uden at miste deres job. Værter: Martin Plauborg & Sebastian Lund. Redaktør: Oliver Bøttner. Reporter: Simon De Assis. Praktikant: Anne Albrechtsen.

Join Us As We Go Over Moments of The Week with: Algo Bien ✅ Chale ✅ Ya Wëi ✅ AND a special visit from Jorge Farfan of Lolitas Mexican Food and CVJJ Jorge will join us to answer your questions on this week's Question of the Week!!! Want to catch us LIVE next time? Check out: https://metichemonday.com Follow us on YouTube for ALL the Videos

Latest from Spoken Label and our last session of the year features the magnificent Louise Fazackerley. Louise's work is described as “ work rooted in word-witchery and the working class, Louise explores the synergy between poetry, voice and movement in a way that makes the ugly beautiful and the mundane fantastical. Winner of BBC Radio 3 ‘New Voices', European Slam Finalist and support artist for punk legend Dr. John Cooper Clark, Louise is a true, Northern powerhouse. Welcome to her world of darkly humorous poetry. Previous poetry collections include The Lolitas and The Uniform Factory (Verve Poetry Press), Bird St. (The Secret Writers Club) and audio book, Council House Poetry (Nymphs & Thugs.) Louise has a degree in Theatre Studies and Creative Writing from Lancaster University and an MA in Creative Writing from Edge Hill University. She lectures and teaches creative writing in schools, prisons and universities. When she is not writing, Louise is loping around Wigan and wrangling two teenage daughters and two teenage cats. “ Louise's latest book ‘pleasure dome which this sesison talks about ' is described as: “Take your little feelings-junkie-self on a dash through the house of fun. Here is hedonism and anhedonia a.k.a 'the inability to feel anything' nothing? explored through lyric poetry and dystopian prose poetry. Here are the Romantic Poets. Here are some bands from the 1980's. Here is a bathroom. Here is a place where the super-rich get to use your organs instead of their own. Obvs. Think escapism, mothers guilt and drink- some of it set in an alternate dimension of distorted mirrors and super-fun balloons. Dilettantes and the discerning brain are welcome here. “ More about Louise can be found at: https://www.louisethepoet.co.uk/

Our friend Courtney stopped by this week to talk about a Lolita convention.  What could have been a cute day of fluffy dresses, cute desserts and tea parties, turned into over priced snack cakes, no guidance from those in charge and guests worst nightmare.  There also might have been some questionable people with questionable opinions involved.  Certainly a horror story if we've ever heard one!

Let’s get DDS to LSJ. No adult Lolitas please.

Sugar, spice and everything nice; thats what coquette girls are made of. But is the trending aesthetic as innocent as it seems? While self proclaimed coquettes love frills, heart shapes, Lana del Rey, all things french AND all things Americana — and want everyone on TikTok to know their aesthetic is totally unique — the saccharine style reminds us of one thing, Lolitas. But has this new wave of ultra-feminine girlies managed to shrug off the damaging stereotypes associated with Lolita style? Or do coquettes also fetishise youth, whiteness and skinniness, creating yet another unattainable standard for women? Ione and Halima discuss!Order Ione's book, Poor Little Sick Girls, here!Want to support the podcast? If you're a brand or organisation that could help us continue the show, Please fill in this form. Can't wait to hear from you!We'd love to know what you think about our podcast. Fill out this survey here to have your say

Chirigota Infantil Las Lolas Lolitas Final COAC 2022

Chirigota Infantil Las Lolas Lolitas Semifinal COAC 2022

The Rashomon of the Amy Fisher story! Three separate films released on the same night from three different perspectives with three different casts. A truly underappreciated moment in 90s tabloid culture. This thing is all three films thrown together with some genius level editing to create a piece of high art trash! It's trash + trash + trash = A trashterpiece on a new level. ART. UNANIMOUS 5/5 BAGS OF TRASH. WOW. WATCH THE FILM: You can't! This is illegal as f*ck. TWITTER: https://twitter.com/trashmoviekings INSTAGRAM: https://www.instagram.com/trashmoviekings/ FACEBOOK: https://www.facebook.com/groups/trashmoviekings https://www.trashmoviekings.com

Guillermo Martínez nació en Bahía Blanca en 1962. Estudió matemáticas, tiene un doctorado en Lógica por la Universidad de Buenos Aires e hizo sus estudios posdoctorales en Oxford. Es uno de los escritores argentinos más leídos en su país y más celebrados y premiados en el mundo. Crítico y narrador, en su obra hay cuentos como los de Infierno grande, novelas como Acerca de Roderer, La mujer del maestro, Crímenes imperceptibles, La muerte lenta de Luciana B., Yo también tuve una novia bisexual, Los crímenes de Alicia y ensayos como Borges y la matemática y La razón literaria. Su última novela, La última vez, se inserta en la larga tradición de las novelas de escritores o de maestros y discípulos que tan maravillosamente frecuentaron autores como Henry James o Philip Roth. En la novela de Martínez, A., en plena década del 90, un escritor argentino radicado en Barcelona hace muchos años y que pasa sus días postrado por una enfermedad degenerativa quiere darle a leer su último manuscrito a Merton, acaso el mejor crítico que se haya conocido en mucho tiempo, el más lúcido y el incorruptible, que justamente gracias a su honestidad intelectual, y luego de ser el más exitoso de sus pares, terminó fuera del circuito de legitimación de la literatura. Merton viaja a Barcelona a descubrir el mayor de los secretos de A., quien está convencido de que nunca fue leído de manera apropiada. La última vez es una novela sobre la construcción literaria y también la construcción de los éxitos literarios. En el centro de la discusión literaria, el deseo sexual y la competencia masculina y, algo más lateral, como ocurría hasta hace unos años, el lugar decorativo de musas que ocupaban las mujeres de los escritores por entonces, las Lolitas que jugaban a ser grandes para que les prestaran atención y una única mujer central y casi protagonista: una agente literaria mítica que sabía hacer los números para todos los autores que representaba y también para ella, claro. En la sección Libros que sí Hinde recomendó “El punto de no retorno”, de Gonzalo Heredia (Alto Pogo), “Las interrupciones”, de Nicolás Schuff y Mariana Ruiz Johnson (Fondo de Cultura Económica) y “Vida de un lápiz”, de Nicolás Schuff y Martina Trach (Limonero) En la sección En voz alta la escritora y docente Gloria Peirano, que acaba de reeditar su libro “Miramar”, nos leyó un fragmento de “La tiranía de las moscas” de Elaine Vilar Madruga y en Te regalo un libro, Grimanesa Lázaro, que acaba de publicar por @BlattyRios “Niña y basurero” nos habló de “Ojos azules” de Toni Morrison

Det finns flera kopplingar till verkligheten i Vladimir Nabokovs "Lolita". Romanen och fallet Sally Horner får kritikern Hanna Johansson att reflektera över att bli sedd och se sig själv utifrån. ESSÄ: Detta är en text där skribenten reflekterar över ett ämne eller ett verk. Åsikter som uttrycks är skribentens egna. Essän sändes första gången 2019.På det mest kända fotografiet av Sally Horner sitter hon på en gunga vars rep hon håller i sina båda händer. Hon har en ljus kortärmad klänning, vita tjocka sockor och lackskor. Hon ler, hon är solbränd, hon har några fräknar. Hon är elva men ser ut att vara äldre, nästan som en tonåring eller som en vuxen kvinna som har spökats ut till ett barn.Fotografiet är taget i Atlantic City sommaren 1948. Bakom kameran stod Frank Lasalle, hennes kidnappare och våldtäktsman som skulle komma att hålla henne fången i ytterligare tjugo månader efter att bilden togs, på en färd som skulle ta dem kors och tvärs genom USA med stopp på otaliga motell och husvagnsområden.Om historien känns bekant från Vladimir Nabokovs roman Lolita från 1955 är det inte en slump. Där drabbas den tolvåriga amerikanska flickan Dolores Haze av den högutbildade europén Humbert Humberts pedofila besatthet. Efter att han har gift sig med Dolores mamma som praktiskt nog strax därefter omkommer i en bilolycka tar han med sig henne på en febrig resa genom landet, kantad av övergrepp. Lolita är det smeknamn han ger sitt unga offer, sin nya styvdotter nymfetten, som han kallar henne och namnet har kommit att bli synonymt med det sexualiserade barnet.Hade jag gjort samma sak med Dolly, tänker Humbert Humbert mot romanens slut, som Frank Lasalle, en femtioårig mekaniker, gjort med elvaåriga Sally Horner 1948?Inspirerades alltså Nabokov av Sally Horners historia, är det hon som är Lolita? Denna lite grovhuggna fråga försökte författaren Sarah Weinman besvara i en bok från 2018, och bokens titel ger kanske en ledtråd om hennes syn på saken: den heter The Real Lolita.Relationen mellan verklighet och fiktion i Lolita är omskriven sedan tidigare. Dels i förhållande till romanens opålitlige berättare, dels med hänsyn till de verkliga händelser som då och då bryter igenom berättelsen.Kritikern Alexander Dolinin har diskuterat hur Nabokov använde sig av den sanna historien om Sally Horner, hur han placerade ut ledtrådar i texten innan denna mening dyker upp och bekräftar sambandet.Till exempel låter han Dick Schiller, den man Dolores gifter sig med efter att hon har flytt Humbert Humberts våld, vara mekaniker. Och i Humbert Humberts mun lägger han formuleringar i stort sett direkt kapade ur de tidningsnotiser om Sally och Lasalle som Nabokov läste medan han skrev sin roman.Dessutom, spekulerar Dolinin, måste särskilt en författare som Nabokov, så förtjust i anspelningar och allitterationer som han var, ha blivit överlycklig av duons likartat klingande namn Sally och Lasalle som ju påminner om sale, det franska ordet för smutsig.Men någon större gåta är det egentligen inte, förhållandet mellan den verkliga Sally Horner och den fiktiva Dolores Haze. Sally Horner var varken den första eller den sista att drabbas av ett öde som liknar Lolitas.När jag pratar om Lolita med andra kvinnor visar det sig nästan alltid att vi någon gång under läsningen har frågat oss själva: var jag som hon? Frestade jag någon när jag var i hennes ålder, med den förpubertala kropp jag avskydde så mycket, en kropp som varken tillhörde ett barn eller en kvinna, som kändes som en asymmetrisk hög av ben och fett?Det verkade otänkbart, och ändå visste vi ju att det inte alls var det. Jag minns när jag som sexåring fick höra talas om hur en flicka som hette Natasha Kampusch hade försvunnit i Österrike, och när jag som fjortonåring läste i tidningen att hon hade rymt efter åtta års fångenskap. Jag växte upp med en skräck för vita skåpbilar och främmande män.Men i den frågan frestade jag någon? ligger också en dold önskan. Att bli sedd av en man, att göra män galna, såldes in som existensens högsta syfte och finaste pris. Frestelsen framstod som så mystisk för att den var något att både befara och begära.I en av låtarna på Lana Del Reys första skiva, Off to the races lånar hon de berömda öppningsorden från Lolita: light of my life, fire of my loins. Eller i Aris Fioretos svenska översättning: ljuset i mitt liv, elden i mina länder. Den dubbla betydelsen i länder blir som en illustration av denna brända jordens kärlekshistoria, där det enda som får Dolores att stanna hos sin styvfar är att han förstör hennes möjligheter till ett annat liv.Lana Del Reys låt är, som så många av hennes låtar, en berättelse om att vara galen, att vara förälskad, om att vara snygg, om att bli iakttagen; låtens jag beskriver sig själv sedd utifrån, i en vit bikini i en ljusblå simbassäng, i en röd klänning i ett rum av glas. Det är en berättelse om frestelsens frestelse.Jag tänker ofta på Sara Stridsberg när jag lyssnar på Lana Del Rey, fascinationen inför en särskild version av Amerika som de delar, som de delar också med Nabokov. I romanen Darling River, med undertiteln Doloresvariationer, bearbetar hon Nabokovs nymfettgestalt och låter den ta olika skepnader: där finns Dolores Haze, där finns Lo som är döpt efter henne, där finns en aphona som utsätts för vetenskapliga experiment. Vid ett tillfälle talar Lo såhär: Jag stod borta vid jukeboxen och valde musik.Jag stod borta; till och med när det är hennes egen röst vi hör är det som om hon såg sig själv från ett avstånd, precis som Lana Del Rey i den där låten.En vanlig reaktion hos den som blir utsatt för ett övergrepp är att avskärma sig från sin egen upplevelse, lämna kroppen; så kan man förstå det avståndet. Men kanske ringar det in något långt mer grundläggande än så: den komplexa, skräckblandade förtjusningen inför att bli betraktad.Det var genom Sarah Weinmans bok som jag lärde mig att Frank Lasalle tog den mest kända bilden av Sally Horner, och jag har inte kunnat sluta tänka på det. Jag hade utgått från att fotografiet var taget av en familjemedlem, ett möjligen iscensatt lyckligt barndomsminne, men ändå ett slags lyckligt barndomsminne, och inte en bild av konstruerad barnslighet regisserad av en besatt och våldsam man.Fotografiet är inte alls explicit. Det är inte som bilderna jag ofrivilligt har kommit att förknippa med Lolitas namn: bilderna av henne som en ung fresterska, bilden av Sue Lyon i Stanley Kubricks filmatisering som på filmaffischen suger förföriskt på en rubinröd klubba bakom hjärtformade solglasögon. I sitt arkiv hade paret Nabokov ett nummer av magasinet Cosmopolitan från 1960, där en fyrtiotreårig Zsa Zsa Gabor är utklädd till en Lolitafigur med nattlinne och ett äpple i handen. Lolitas namn och idén om det sexiga barnet är oskiljaktiga. Lolita är någon som vuxna kvinnor kan spökas ut till.Det är som om Sally Horner, också i detta avseende, har drabbats av Lolitas öde. Den fiktiva Dolores Haze är hågkommen för det smeknamn hon fick av en man som våldtog och rövade bort henne. Sally Horners namn kommer aldrig att nämnas utan Frank Lasalles. Och på den mest kända bilden av henne, den som vid första anblick tycks uttrycka sorgfri barndom, är det honom hon ser och han som ser henne.Hanna Johansson, kritikerLitteraturSarah Weinman: The Real Lolita The Kidnapping of Sally Horner and the Novel That Scandalized the World. Harper Collins, 2018.

The Boys Are Back in Town!! It's has been a couple of months, but we are back in the sky and are flying straight into your speakers . In this episode we have a lot of catching up to do. ParaDice talks about recent move to Italy and all the adventures he has had there so far. Peter Pancake tells everyone about all if his life updates and his potential plan to run a marathon soon. Afterwards we open our calendars and look towards the future to tell everybody about how the rest of 2021 is shaping up, and our plans for New Year's Eve. We always gotta bring you some mixes as well: First up, we have a super smooth brunch mix from Peter Pancake recorded live at Lolitas in Boston, Mass. These are the types of gig Peter was built for so you know it's gunna be a whole vibe. Mix starts (00:51:06) Next up we have the long awaited mix from DJ ParaDice recorded live from UNLV Premier 2021 that took place on August 26th, the week before he moved to Rome. Over 4,500 college kids enjoyed this set live, now you can hear it from the comfort of your home. Mix starts (01:37:18)

Lolita Johnsen jobbar som ekonomichef och har fyra barn. I veckans sommarprat får du lyssna till hennes berörande livsberättelse. Livet med en närstående som är allvarligt sjuk och kampen mot missmod i tider av nöd. Lolita delar med sig av sina minnen, sina böner, strider men också om den sanna glädjen och hjälpen som finns hos Gud. Lolitas sommarprat ger dig tro och hopp, och efter detta kommer du inse att för Gud är ingenting omöjligt. Det här är Alla har en story med Lolita Johnsen.

Cristiano Ronaldo drikker vand og ikke Coca-Cola. Det var i hvert fald, hvad der kom til udtryk, da den portugisiske verdensstjerne under et pressemøde fjernede to flasker Coca-Cola og råbte "água". Efterfølgende er Coca-Colas aktiekurs dykket. Vi taler om, hvad der sker, når verdensstjernernes brands bliver større end de produkter, de reklamerer for. Alle kender "Lolita", men få kender "Bleg ild". En bog, der omtales som Nabokovs glemte mesterværk. Bogen udkom i 1962, men er først nu blevet oversat til dansk - hvorfor? Det taler vi om, når vi får den danske oversætter af "Bleg ild" i studiet. Vi skal også omkring hekseafbrændinger, den omdebatterede Gelleruppark og dens arkitektur, og så skal vi have et par musikanbefalinger til sommeren. Værter: Adam Holm, Mikael Jalving og Ane Cortzen.

me puse a pensar en la lolitas ¿ que es una lolita? es lo mismo que una poli ¿de donde viene ese termino nos adentramos en ese territorio de "Ninfulas" criaturas.. y sus encantos por que las lolis son tan normalizadas en el mundo del animesera que solo enmascara algo .. que esconden bajo la mascara de la "fantasía" les dejo mi opinión ya saben donde encontrarme twitter @Irreverentepod fb Irreverente Podcast Instagram @Irreverentepodcast221B ivoox irreverente podcast

me puse a pensar en la lolitas ¿ que es una lolita? es lo mismo que una poli ¿de donde viene ese termino nos adentramos en ese territorio de "Ninfulas" criaturas.. y sus encantos por que las lolis son tan normalizadas en el mundo del animesera que solo enmascara algo .. que esconden bajo la mascara de la "fantasía" les dejo mi opinión ya saben donde encontrarme twitter @Irreverentepod fb Irreverente Podcast Instagram @Irreverentepodcast221B

¡Wow! ¿Será el podcast más largo hasta la fecha? Hoy contamos con dos entrevistas geniales Tomodachies. Hablaremos con Jorge Arranz, autor del libro "Otro Japón" (¡y hoy anunciamos los ganadores!), con quién hablaremos de la historia personal que nos cuenta en su libro, desde sus primeros viajes en los años 70, a los últimos que pudo realizar hace unos años. Por otro lado hablaremos largo y tendido con Alejandro Cremades (Ale Pepino) de Japón y de su vida en Itoshima (Fukuoka). Saldrán temas muy interesantes como ser autónomo en Japón y mil cosas más, así que os recomiendo no perder detalle. En Lugares de Japón viajaremos a la ciudad de Aomori, en la prefectura de Aomori, y os contaremos todo lo posible para conocer el lugar. Además hablaremos del fenómeno de la moda de las Lolitas en Japón y daremos los ganadores del sorteo de los 2 libros de "Otro Japón". ¿Preparados? Ja ne! Patrocinado por https://www.cookiru.com Minutaje: - Intro y Contenidos: 00 a 5'20 - Lugares de Japón "Aomori": 6'20" a 26' - Entrevista con Jorge Arranz: 26' a 98' - Fenómeno Lolitas: 99'30" a 113' - Entrevista Ale Pepino: 113'30 a 210' - Ending: 211' Twitter Ale Pepino: https://twitter.com/karawapo Web Jorge Arranz: http://www.jorgearranz.com/ Twitter: @docujaponizados Instagram: https://www.instagram.com/japonizados/ Grupo de Telegram: Pedidnos acceso en un comentario en ivoox. Mail: japonizadospodcast@gmail.com

Lucy and Bash Hendra, the brother/sister duo behind the illustrious IG page turned coffee table book, Historical Homos, came through the virch studio to talk all things queer history: fluid forefathers, Abe Lincoln’s OnlyFans, Eleanor Roosevelt’s litany of Lolitas and more!  Meanwhile, Rachel legally changes her name to Trish White-Woman after doing a dry January cleanse and Cody is drowning in free Hollywood screeners. Help us!

On the next to last episode of Lolita Podcast, Jamie takes a look at the lives and careers of the four women who played Dolores Haze in the four major adaptations to date. Natalie Portman Women's March Speech: https://www.youtube.com/watch?v=tXWHO14c88c&t=84s Mara Wilson on Millie Bobby Brown: https://www.indiewire.com/2017/11/matilda-mara-wilson-millie-bobby-brown-stranger-things-1201897682/ An Open Secret documentary: https://www.theguardian.com/film/2017/nov/01/an-open-secret-hollywood-child-abuse-documentary Q Anon's negative affect on reporting child abuse: https://www.cnn.com/2020/11/28/politics/qanon-child-welfare/index.html Refinery29 on the Millie Bobby Brown blowback: https://www.refinery29.com/en-us/2018/01/189107/media-sexualization-young-girls-millie-bobby-brown-backlash Bridgette Bardot and the Lolita Complex: https://classic.esquire.com/article/1959/8/1/brigitte-bardot-and-the-lolita-syndrome Sue Lyon's NYT obituary: https://www.nytimes.com/2019/12/27/movies/sue-lyon-dead.html Sue Lyon 1980s interview: https://www.youtube.com/watch?v=NOLtXhPYxoM The Dark Side of Lolita by Sarah Weinman: https://www.dailymail.co.uk/tvshowbiz/article-7843491/Cursed-Lolita.html Nona Harrison Gomez's website: http://www.nonatruthseeker.com/truth-seeker Yes, They Tried to Make a Broadway Musical of Lolita: https://www.vulture.com/2018/09/yes-they-tried-to-make-a-broadway-musical-out-of-lolita.html You're a Dum Dum by Annette Ferra: https://www.youtube.com/watch?v=4Ksh_DyW6Mw The "Baby Doll" marquee: https://www.pinterest.com/pin/412572015835952732/ Protests around the Edward Albee Lolita: https://www.csmonitor.com/1981/0303/030320.html Dominique Swain in Face/Off: https://www.youtube.com/watch?v=8XKYc7OirQk Dominique Swain Interview 2001: https://www.youtube.com/watch?v=qT6ibVvQ_VA&t=5s Dominique Swain Interview 2002: https://www.youtube.com/watch?v=ZHFpYsd9VYk Learn more about your ad-choices at https://www.iheartpodcastnetwork.com

Episode 99: Three Moms and a Baby The Gaylords pose for Fatal Frame (2014), in which Stacie & Anthony are blown away by their favorite themes: J-Horror, video games, boarding schools, mystery solving, hot nuns, clompin’ Lolitas, and a hefty dose of gay — all with a can of Tab and a new Chopping Block! Find out more at https://gaylords-of-darkness.pinecast.co

Analizamos la pésima letra de Páginas pegadas de Attaque 77, y conversamos sobre las obras de arte que son malas tanto en lo técnico como en lo moral. Evaluamos el alcance y las limitaciones de la Muerte del Autor como herramienta de análisis, así como también las de su pariente más popular: “separar al artista de la obra”. Hablamos sobre las acusaciones de abuso contra Oscar Righi, cuya obra analizamos el año pasado. NOTAS Attaque 77: https://es.wikipedia.org/wiki/Attaque_77 Muerte del autor: https://es.wikipedia.org/wiki/La_muerte_del_autor Punk: https://es.wikipedia.org/wiki/Punk Ramones: https://es.wikipedia.org/wiki/Ramones Nirvana: https://es.wikipedia.org/wiki/Nirvana_(banda) Lolitas: https://es.wikipedia.org/wiki/Lolita_(moda) Por qué volvías cada verano: https://feminacida.com.ar/por-que-volvias-cada-verano Elecciones presidenciales de Estados Unidos de 2016: https://es.wikipedia.org/wiki/Elecciones_presidenciales_de_Estados_Unidos_de_2016 Entrevista de Pablo Krantz a Ciro Pertusi para Inkorruptibles: https://web.archive.org/web/20160420123716/http://attaque77.galeon.com/irrokuptibles.htm Internet Archive: https://es.wikipedia.org/wiki/Internet_Archive Polémica de Calamaro por comentario del porrito: https://clarin.com/fama/calamaro-justicia-incitar-fumar-porrito_0_ryZAMfcPml.html Massera: https://es.wikipedia.org/wiki/Emilio_Eduardo_Massera Barreda: https://es.wikipedia.org/wiki/Ricardo_Barreda Entrevista de Pergolini a Ciro Pertusi para Mala Mía: https://radiocut.fm/audiocut/ciro-pertusi-se-despega-de-acusaciones-de-pedofilo Cristian Aldana: https://pagina12.com.ar/205960-cristian-aldana-condenado-a-22-anos-de-carcel-por-abuso-sexu Declaraciones de Cordera en Escuela TEA Arte: https://youtu.be/C_TfWwOtSEo BDSM: https://es.wikipedia.org/wiki/BDSM Histeria: https://es.wikipedia.org/wiki/Histeria_femenina LETRA Casta y pura, angelical, me atrae su inocencia, es algo inmoral. Quisiera llevarte a pasear, comprarte juguetes y hablar. Que es joven, que es chica, que es menor de edad, nada justifica dejar de mirar. Yo nunca te voy a lastimar. Juguemos al doctor, juguemos nada más. Noches de insomnio, ritos en tu honor, revistas con tus fotos, secretos de cajón, páginas pegadas, mi mano sin control, jugo de perlas derretidas para vos. Sobre tu abdomen sentirás que cae plasticola natural, leche condensada de pasión. Con vos tuve mil noches de placer y nunca nos pudimos conocer. Casta y pura, angelical, me atrae su inocencia, es algo inmoral. Muñeca de la televisión, cuanto más pelotuda mejor. Desfila, sonríe, me mira al pasar, la juega de estúpida y me gusta más. Hay vicios que no puedo dejar, cualquiera es el momento, cualquiera es el lugar. Noches de insomnio, ritos en tu honor, revistas con tus fotos, secretos de cajón, páginas pegadas, mi mano sin control, jugo de perlas derretidas para vos. Sobre tu abdomen sentirás que cae plasticola natural, leche condensada de pasión. Con vos tuve mil noches de placer y nunca nos pudimos conocer.

Radio neatņemama sastāvdaļa no tā pirmsākumiem līdz šodienai ir literāro darbu lasījumi, to iestudējumi, intervijas ar rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu apskati. Visu šo gara gaismas paleti, kā, starp citu, savulaik sauca vienu no literārajiem raidījumiem šajā radio vēstures apskatā aptvert nevaram. Šoreiz raudzīsim, kā pirms vairāk nekā 60 gadiem tika nīcinātas un glābtas radio bibliotēkas grāmatas - to atceras bijušais Radio redaktors, dzejnieks Valdis Rūja. Kā top Radio mazā lasītava, kad jaunāko grāmatu fragmentus priekšā lasa aktieris Gundars Āboliņš, stāsta pats aktieris un raidījuma veidotāja Ingvilda Strautmane, savukārt Radio Klasika raidījuma Grāmatu stāsti autore Liega Piešiņa runā par to, kā literāti lasīja savus darbus radio ēterā. Kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma Latvijas Radio allaž ir skanējuši literāri darbi – proza, dzeja, gan iestudējumos, gan lasījumos tiešajā ēterā, recenzijas un jaunāko grāmatu apskati. Viens no šādiem grāmatmīļu raidījumiem ir „Radio mazā lasītava”, kas ar Teterevu fonda atbalstu skan kopš 2014. gada vasaras. Aktieris Gundars Āboliņš atceras, ka viņš ar šī raidījuma redaktori Ingvildu Strautmani satikušies Berlīnē. „Izvēlamies grāmatas, kuras ir interesanti lasīt arī fragmentos, kur paliek intriga, kad šādam lasījumam liek punktu, un tas, ka mums ir interesanti tikties ar šo grāmatu rakstniekiem, tulkotājiem vai izdevējiem,” tā par lasāmvielas izvēli teic Ingvilda. Kāpjoties hronoloģiski atpakaļ un lūkojot, kā agrāk tapuši literārie raidījumi, nonākam pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, kad literāro raidījumu redakcijā sāk strādāt Liega Piešiņa, tagad zināma kā Rakstniecības un Mūzikas muzeja speciāliste, LR3 “Klasika” raidījuma „Grāmatu stāsti” veidotāja, bijusī „Kultūras Rondo” producente, literāro raidījumu redakcijas redaktore un, kā es bijušo kolēģi atļāvos nodēvēt – habilitēts, radio grāmatu tārps, cilvēks kas gadiem ilgi lasa, runā, pēta un analizē literatūru. Liega uz Radio atnāca 1986. gadā, un uzsāka darbu literāri dramatisko raidījumu redakcijā, un tur līdzās radošai noskaņai vēl pastāvēja stingra padomju laiku disciplīna, kad ikvienam raidījumam burts burtā vajadzēja atšifrējumu, ko stingri vētīja vietēja cenzora acs. Literāros darbus ēterā ir lasījuši ne tikai aktieri, bet arī paši autori. Grāmatā „Latvijas Radio 75” bijušais radio režisors Andrejs Migla raksta: „Rainis pats runājis fragmentus no lugas „ Mīla stiprāka par nāvi”. Raiņa balss bijusi klusa, it kā sevī vērsta… Ar zemniecisku mieru un pašpārliecinātu nosvērtību pie mikrofona nācis Andrejs Upīts, Aspazija savas jaunās lugas „Torņa cēlājs” lasījumā bijusi temperamentīga, emocionāli bagāta un patiesīga. Rāmi un iejūtīgi „Lolitas brīnumputnu” runājusi Anna Brigadere, dzejas un poēmas fascinējoši runājis Edvards Virza. Savukārt Liegai Piešiņai ir atmiņas par dzejnieku Māri Čaklo, ar šo dzejnieku valdījusi savstarpēja draudzība un atsaucība, viņš labprāt ēterā lasīja savus jaunākos garadarbus un radioļaudis tos labprāt ierakstīja. Turpinot kāpties atpakaļ laikā, un skatīt, kā gadu gaitā notikusi literatūras un radio mijiedarbe, fragments no sarunas ar dzejnieku Valdi Rūju, kurš pagājuša gadsimta piecdesmitajos gados strādāja Radio literāro raidījumu redakcijā. Uz interviju dzejnieks ir atnesis divas relikvijas no tā laika - apbružātas grāmatas un stāstu par tām. Raidījuma noslēgumā vēl atmiņu stāsti par tiem laikiem, kad tiešajā ēterā nedrīkstēja atļauties nekādas atkāpes un tādiem laikiem, kad studijā ērti jūtas suns, to atceras Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš Ar 2011. gadā ierakstīto Andra Akmentiņa dzeju un viņa franču buldoga Rebekas krācieniem fonā izskan kārtējais radiovēstures raidījums.  

Lizbeth Medrano Liz Mevill, (Morelos, 1985). Estudió Artes Plásticas y Visuales en la ENPEG "La Esmeralda", profesionalmente se ha dedicado al dibujo, pintura e ilustración. Ha colaborado en publicaciones con ilustraciones en portada de títulos como "Temblador" (Pablo Piñero Stillman, 2015), "La Monalilia y sus Estrellas Colombianas" (Nazul Aramayo, 2017), Tierra Adentro; para la revista del mismo título ilustraciones en portada e interiores, siéndo el último número de colaboración un especial dedicado a David Foster Wallace. Ha publicado con Alas y Raíces el album infantil ilustrado  "La hoguera de bronce: Historias de bosques y selvas" (2018). Con la editorial independiente Pitzilein Books publicó su primer libro como autora "Lolitas" (2018), presentado en la FIL Guadalajara 2018. Incursionó en la pintura de gran formato con el proyecto de murales de la Central de Abastos de la Ciudad de México en 2017. En el 2019 realizó el contenido gráfico del Museo Itinerante de la Ciudad de León, Guanajuato bajo la dirección del Arquitecto y Museógrafo Norberto Miranda Feldhan y la Curadora Mónica Ashida. El presente año prepara la producción de su segundo libro con la editorial independiente de divulgación y ensayo Festina Lente, una secuencia de imágenes ilustradas del paisaje urbano de la Ciudad de México. Tracklisting: 1. David Hockney: El Conocimiento Secreto / Gabor Szabó - Galatea's Guitar. 2. Pablo Picasso: Entrevista con el pintor / Frida Khalo (presuntamente en voz original) describiendo a Diego Rivera / Paradis - Hemisphère. 3. Ana Falú: Urbanismo y Perspectiva de Género / Soulwax - is it always binary. 4. La risa en vacaciones: extracto de trabalenguas / Dj Boring - Wynona. 5. Bob Ross: El Placer de Pintar / Crumb - Locket. Dominio Público es un programa conducido por Mónica Ashida y producido por Norberto Miranda en Guadalajara, Jalisco, México con el apoyo de PAC SITAC #apoyosPAC y Transmitido por Jalisco Radio. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/dominiopublico/message

Ian McMillan is joined by former US Poet Laureate and Pulitzer Prize winner Natasha Trethewey, the poet Louise Fazackerley, linguist Deborah Cameron and singer Kathryn Williams to explore the language that feeds into domestic violence, and the images, myths and fairy stories that can help us cope with it, and prevent it. Natasha Trethewey Natasha is a former US poet Laureate and a Pulitzer Prize winner. She brings tenderness, compassion, and forensic attention to language in her new memoir ‘Memorial Drive' (Memorial Drive), an account of growing up with violence in the home, and of her mother's killing at the hands of her stepfather. Natasha explores the layers of silence that surround intimate violence – the way children's speech is often disregarded, even if they overcome their own silencing. Kathryn Williams Kathryn Williams is one of the most subtle singer-songwriters of her generation, crafting songs which balance strength and delicacy. Here she performs a special rendition of ‘Wolf' from her album ‘Old Low Light' ,recorded in lockdown, and speaks about the circumstances that inspired it for the first time. Kathryn's back catalogue is available in the limited edition ‘Anthology'. Louise Fazackerley Louise was one of The Verb's New Voices in 2014 – and her work has never shied away from difficult territory – described by one reviewer as razor-sharp and visceral, she is also a brilliant performer of her work. Louise reads ‘Women's Refuge' from the collection ‘Bird St' and an extract from her new collection ‘The Lolitas' (Verve Poetry Press) . Deborah Cameron Professor Deborah Cameron researches language and communication at the University of Oxford – she has a blog called 'Language: a feminist guide' – recent posts include commentary on dieting, the word ‘lad' and the ‘tone' of voice ascribed to women https://debuk.wordpress.com/ . She is the author of ‘The Myth of Mars and Venus'.

5.15.20 Coach's Lolitas High School Spotlight

5.8.20 Coach's Lolitas High School Report

Lolita Ritmane: "Dažreiz kaut ko, ko Tev nepatīk darīt kaut kādu iemeslu dēļ, Tev vienkārši nav jādara."   Starp momentu kad ielūdzu Lolitu uz podkāstu un brīdi kad sākām šo sarunu, pagāja desmit mēneši. Viņa ir Latvijā tikai pāris reizes gadā un ieraksts būtu tapis daudz ātrāk, ja mēs būtu to veikuši attālināti. Bet tā kā viņa ir veidojusi mūziku vienam no manas bērnības mīļākajiem animētajiem seriāliem, es nebiju gatavs laist garām iespēju viņu satikt klātienē.   Lolita Ritmane ir mūzikas autore neskaitāmiem darbiem, kurus mēs visi esam skatījušies. Sadarbojoties ar studijām kā Warner Brothers, Paramount un daudzām citām, viņa ir piedalījusies mūzikas veidošanā TV un kino franšīzēm kā Supermens, Justice league, Marvel's black panther, Ben 10, X-faili un vienam no manas bērnības favorītiem: Batman Beyond, par kura mūzikas komponēšanu viņa tika godalgota ar Emmy balvu. Un papildus tik vērienīgiem darbiem Atlantijas okeāna tālajā krastā, viņa sniedz savu devumu arī Latvijas ekrānu pasaulei, jo ir mūzikas autore filmai Dvēseļu Putenis.   Šajā sērijā apspriežam: Ko dara diriģents. Uzaugšana Amerikā un Latvietības saglabāšana. Tīklošanās. Kā rosināt savu radošumu. 2x2 nometne. Kā uzsākt darbu, kā komponistam. Kā tikt cauri iepazīšanās fāzei, uzsākot darbu ar citiem profesionāļiem. Kādēļ ir vērts iemācīties laist vaļā paša veidotos darbus. Un vēl daudz vairāk.   Ja tagad podkāstam vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz 42:53, kur Lolita pastāsta kā pārciest briesmīgos tīklošanās pasākumus.   Baudi un dalies! Sērijas saturs zemāk.   00:20 - Ievads par Lolitu. 01:23 - Kur Lolita uzauga. 02:15 - Kādēļ Lolita atgriešanos Latvijā neuzskata par atgriešanos. 03:19 - Kā Lolitai izdevās saglabāt latviskumu, uzaugot ASV. 05:33 - 2x2 nometnes loma Lolitas ģimenē. 09:34 - Kā Lolitas vīrs iemācījās latviešu valodu. 11:40 - Kā sākt veidot karjeru, kā mūzikas komponistam priekš filmām. 13:30 - Kā Lolita pievērsās mūzikai. 17:03 - Kā Lolita uzsāka darbu pie mūzikas, animācijas seriālam Batman beyond, par, kura mūzikas veidošanu viņa saņēma Emmy balvu. 18:45 - Kāds ir mūzikas rakstīšanas process filmām. 21:22 - Par darba specifiku, komponējot mūziku spēlēm. 23:22 - Ko dara diriģents. 24:31 - Kā rosināt radošumu. 26:15 - Kā Lolita veido savu strikto ikdienas režīmu. 29:38 - Par cilvēku tendenci, citus cilvēkus likt šaurās kastītēs. 31:21 - Kādēļ, fakts, ka Lolitai nav raksturīgi vilcināties, var būt slogs.  32:38 - Vai ir viegli skatīties uz savu skaņdarbu izpildījumu. 35:00 - Kā tikt cauri iepazīšanās fāzei, uzsākot sadarbību ar citu mākslinieku. 37:31 - Kā Lolitu sāpina kritikas saņemšana. 39:46 - Kādēļ ir vērts iemācīties palaist vaļā paša radītos darbus. 42:53 - Kā pārciest briesmīgos tīklošanās pasākumus. 45:36 - Ko Lolita ieteiktu savam trīsdesmitgadīgajam es. 46:38 - Kā Lolita definē panākumus. 47:47 - Kas ir labākais padoms, ko Lolita ir saņēmusi. 49:19 - Kāda Lolitai ir bijusi negatīva pieredze, ko viņa negribētu atkārtot, bet uz kuru atskatoties, viņa to uztver kā vērtīgu pagrieziena punktu.   Lolita internetā: https://www.lolitaritmanis.com/   Podkāsta Patreon lapa: http://patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: www.facebook.com/SvarigasDetalas Podkāsts iekš Apple podcasts: https://podcasts.apple.com/lv/podcast/id1455599870 Es twitterī: @JurisBaltacs

No 24. līdz 28. februārim Latvijas Radio 1.studijā kūsāja intensīvs darbs – mūzikas ierakstus amerikāņu diriģentes un producentes Eimijas Andersones (Amy Andersson) izlolotajam projektam „Varones: Pārmaiņu balsis” (Women Warriors) veic šim nolūkam īpaši izveidots latviešu mūziķu orķestris. Audiovizuālajā projektā jau piedalījušās Rīgas Doma Kora skolas meiteņu kora „Tiāra” jaunās dziedātājas, bet iemeslus, kas pamudinājuši Eimiju Andersoni savu radošo ieceri turpināt tieši Rīgā, sarunā ar „Klasiku” atklāj pati diriģente. Edgars Raginskis Esam satikušies pavisam netālu no visu notikumu epicentra, Latvijas Radio 1. studijas, no kurienes visu nedēļu dzirdamas mūzikas skaņas. Pastāstiet, lūdzu, ar ko jūs mūsu vēsturiskajā studijā kopš pirmdienas nodarbojaties? Eimija Andersone: Mēs ieskaņojam astoņu sieviešu komponistu 19 skaņdarbus. 17 no šiem darbiem tika pirmatskaņoti koncertā „Sievietes-cīnītājas. Pārmaiņu balsis” Ņujorkas Linkolna centrā pagājušā gada septembrī. Ieraksts pārtaps gan ciešripā, gan arī tiks izmantots kā skaņu celiņš manis veidotai dokumentālajai filmai. Kā dzima šī projekta ideja?  2017. gada oktobrī izlasīju kādu avīžrakstu par cilvēktiesību aktīvisti Faniju Lū Heimeri (Fannie Lou Hamer), kura 1962. gadā ASV, Misisipi štatā devās reģistrēt savu balsi vēlēšanām, bet viņu apcietināja un piekāva vietējie policisti, nievīgi piebilstot: „Tādi cilvēki kā tu Misisipi nebalso!” 1964. gadā televīzijas tiešraidē viņa sniedza liecību par piedzīvotajiem pāridarījumiem, un tas bija ļoti spēcīgs notikums ASV cilvēktiesību kustības kontekstā. Viņas vēstījums mani tik ļoti iespaidoja, ka es teicu sev un Fanijai Lū: „Es nekad neaizmirsīšu tavu stāstu un tavu balsi. Man kaut kas jādara ar savu līdzpārdzīvojumu.” Tā nu es prātoju, uz kuru cilvēku pleciem stāvējusi šī sieviete? Kā šī neizglītotā laukstrādniece atrada sevī spēku izteikt savu viedokli apstākļos, kuros tik daudzi citi būtu klusējuši? Es sāku pētīt sieviešu likteņus dažādos vēstures posmos, un pētījumu gaitā nonācu līdz pat 13. gadsimtam, kad Serbijas karaliene laikā, kad sievietes dedzināja sārtos kā raganas, nodibināja īpašu skolu meiteņu izglītošanai. Atradu simtiem šādu, vēstures pārsvarā aizmirstu, sieviešu, un sāku rakstīt savu stāstu, kurš aptver 750 gadu laika posmu. Tā kā biju apkopojusi milzīgu daudzumu foto un video materiālu, izlēmu veidot dokumentālo filmu. Tā nebija jūsu sākotnējā ideja? Nē, sākumā nemaz nebiju formulējusi skaidru ideju, tikai sekoju vēlmei izprast Faniju Lū Heimeri un pagātni. Mēs, sievietes, nezinām savu vēsturi, jo man skolā mācīja un vēl arvien skolā turpina mācīt vēsturi, skatītu ar vīriešu acīm – par kariem, iekarošanām, teleskopiem, tāliem kuģojumiem un Kristoforu Kolumbu. Šī vēstures versija, protams, ir tiesīga pastāvēt, taču vēsture no sieviešu skatpunkta ir pilnīgi cits stāsts, ko mēs nezinām, jo tas mums nav mācīts. Tā nu es sāku apkopot šo citādo stāstu un izveidoju dokumentālo filmu bez mūzikas pavadījuma. Bet ne uz ilgu laiku, jo drīz sāku klusumā dzirdēt mūziku. Projekts ieguva 12 nodaļu aprises, kurās pieskaros 1960. gadu Cilvēktiesību kustībai, 70. gadiem un feminisma attīstībai, 80. gadiem, kad sievietes ASV cīnījās, lai varas iestādes atzītu HIV un AIDS riska nopietnību. Raugi, tolaik uzskatīja, ka šī potenciāli nāvējošā slimība skar tikai homoseksuālus vīriešus, kaut gan patiesībā papildus riska grupas bija pacienti ar regulāru asins pārliešanas nepieciešamību, grūtnieces un daudzi citi. Pievērsu uzmanību arī klimata pārmaiņu aktīvistiem, piemēram Grētai Tūnbergai (Gretha Thunberg). Atklāju brīnišķīgu un drosmīgu irāņu žurnālisti un aktīvisti Masaiju Alinežadu (Masih Alinejad), grāmatas “Vējš manos matos:Mana brīvības cīņa mūsdienu Irānā” (The Wind In My Hair: My Fight For Freedom In Modern Iran) autori. Sapratu, ka noteikti jārada nodaļa arī par šo sieviešu tiesību aizstāvi. Viņa dzīvo trimdā Bruklinā, Ņujorkā, un apmeklēja Linkolna centra koncertu. Masaija bija dziļi saviļņota, un pārējie klausītāji līdz ar viņu. Mūzikā šo stāstu ietērpa izraēliešu komponiste Šarona Farbere, viņai padevušies ļoti krāšņi Tuvo Austrumu motīvi. Citā nodaļā atainoju izraēliešu un palestīniešu sievietes, kuras vēlas veicināt mieru starp abām konfliktā iesaistītajām pusēm, un to dara, dejojot kopā tuksneša smiltīs. Apdzīvotu vietu tuvumā viņām tas nav ļauts, jo politiku kontrolē vīrieši, un izstumj sievietes no piedalīšanās miera sarunās. Pa nodaļai veltīts “Melnajām dzīvībām ir nozīme”(Black Lives Matter) kustībai un tās dibinātājiem un #MeToo kustībai. Šo mūziku komponējusi Losandželosā dzīvojošā bulgāru komponiste Panka Kunejeva. Ir stāsts par irāņu meiteni Sonitu Alizide, kura kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Afganistānu, kur ģimene viņu 16 gadu vecumā pārdeva kā līgavu vecākam vīrietim. Neticamā kārtā Sonitai izdevās aizbēgt no vīra, tagad viņa mācās augstskolā ASV, un viņa radījusi kompozīciju repa stilā “Meitas pārdošanā” (Daughters for sale). Šo dziesmu orķestrim aranžējusi amerikāņu komponiste Mendija Hofmane, un Sonita pati repo. Mums vajadzēja pievērsties šīm sarežģītajām tēmām, jo citādi nekas nemainīsies. Un kurš gan cits, ja ne jūs... Tieši tā. Es uzdrīkstos teikt, ka šis projekts ir īsts celmlauzis, jo simfoniskās mūzikas ietvarā risinām samilzušas sociālas un kultūras problēmas. Nekad kopā vēl nav sanākusi vesela sieviešu komponistu komanda. Es to iecerēju, radīju, producēju, izveidoju dokumentālo filmu, manuprāt, projektam ir lemts doties pasaulē un darīt brīnumu lietas. Jā, tas ir sirdi plosošs, bet arī saviļņojošs un iedvesmojošs stāsts. Klausītāji Linkolna centrā raudāja koncerta laikā, un pēc tam man atzinās, ka viņiem vajadzējis dzirdēt šos stāstus. Klasiskā akadēmiskā mūzika lielākoties nerisina šādas kontraversālas tēmas. Kā šajā apjomīgajā projektā iekļāvās Rīga? Jūs darbojaties tādā metropolē ar tik iespaidīgiem resursiem, bet rau – mēs tiekamies Rīgā! 2017. gadā izveidoju orķestri, lai atskaņotu sabiedriski un kulturāli aktuālas programmas. Tolaik “karsta tēma” bija imigrācija un imigranti, un valdošās politikas ietvarā man šķita svarīgi izrādīt cieņu imigrantiem. Kārnegija zālē notika koncerts, tajā pirmatskaņoju arī Lolitas Ritmanis “Uvertīru gaismai”, stāstu par latviešiem, kuri padomju okupācijas draudu iespaidā bēg no dzimtenes. Lolitas mūzika man šķita ļoti skaista un valdzinoša, tādēļ, jau dzimstot “Sieviešu-cīnītāju” iecerei, zināju, ka tajā jābūt arī viņai. Lolita komponējusi cikla prologu-aicinājumu dot meitenēm iespēju mācīties, kā arī sarežģītāko daļu šajā projektā – teju astoņas minūtes garo “Ilgo ceļu”, kas aptver laikaposmu no 13. gadsimta līdz 1960. gadam. Viņas rakstīts ir arī cikla noslēgums “Mēs mostamies” ar manu dzeju. Bija nepieciešams meiteņu koris, un Lolita silti ieteica Rīgas Doma kora skolas meiteņu kori “Tiāra” un diriģenti Airu Birziņu, kuras būtu perfektas šim uzdevumam. Ierakstījām un nofilmājām meitenes, un viņas bija redzamas un dzirdamas koncertā Linkolna centrā. Kad izlēmu radīt skaņu celiņu dokumentālajai filmai, atkal nāca talkā Lolita, kura, radot mūziku filmai “Dvēseļu putenis”, bija izveidojusi sadarbību ar lieliskajiem Latvijas mūziķiem. Sanāk, ka Rīgā esmu, pateicoties manai saiknei ar Lolitu. Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas Radio studijas aukstiku? Tā ir ļoti laba. Studijā ir nepieciešamie skanējuma skaidrības un precizitātes apstākļi. Studijai piemīt aizgājuša laikmeta aura, stīgu instrumenti šeit skan silti un bagātīgi. Šī studija ir īsts dārgums. Vai ir arī kādi izacinājumi ar kuriem saskaraties? Skaņu režijas telpā ir lieliski profesionāļi, kuri tiek galā ar jebkuriem izaicinājumiem. Man nekādu grūtību nav. Nedēļu ilga ierakstu sesija pieprasa prasmīgu laika organizāciju. Kā jūs esat sakārtojusi ierakstu grafiku? Mēs ierakstām katru instrumentu grupu atsevišķi. No sākuma stīgas, tad koka pūšaminstrumenti, tad metālpūšaminstrumenti, tad sitaminstrumenti, tad klavieres. Skaņdarbi ir pietiekami sarežģīti, lai visu orķestri kopā ierakstīt būtu pārāk liels izaicinājums. Un, tā kā manā projektā ir paredzēti 50 stīginstrumenti, viss orķestris vienkārši neietilptu ierakstu studijā. No otras puses, nepietiekami iedziļinājušamies diriģentam būtu grūti visu laiku dzirdēt skanējuma kopainu, atsevišķi rakstot orķestra grupas. Jums tā noteikti nebija problēma.  Jā, pēcapstrādē mūs sagaida daudzkārtēja ierakstu klausīšanās, miksēšanas un māsterēšanas darbi. Tā šis process parasti notiek. Cik ilga bija vakardienas ierakstu sesija? Deviņas stundas. Kā jūs stratēģiski sadalāt savu enerģijas patēriņu, lai piecu dienu ierakstu sesijā viss pulveris nebūtu izšauts jau pirmdien vai otrdien? Es pēc šīm deviņām stundām nemaz nebiju nogurusi! Un man bija jāsēž uz tāda jocīga koka krēsla, kuru nevarēja kustināt vai grozīt, tad nu sēdēju uz krēsla maliņas taisnu muguru, ik pa laikam slīdēju no tā nost. Ja tā padomā, šāda sēdpozīcija ķermenim ir diezgan nogurdinoša, īpaši mugurai. Lai šādus apstākļus izturētu, jāprot enerģiju tērēt, kad tas nepieciešams, un taupīt spēkus, kad tos izšķiest nevajadzētu. Ekonomiska diriģēšanas maniere, taupīga žestikulēšana. Māksla sevi saudzēt.  Kā jūs uzkrājat spēku, lai varētu izturēt fizisko piepūli, ilgstoši diriģējot? Esmu spēcīgas miesasbūves, dabiski atlētiska sieviete. Es braucu ar vējadēli un slēpoju, peldu, nirstu ar akvalangu un nodarbojos ar jogu un pilatēm. Vienmēr esmu bijusi neticami atlētiska, biju vidusskolas vieglatlētikas komandā, tādēļ fiziska piepūle man nav milzīgs izaicinājums. Diriģēšanas “atslēga” ir pareizs mugurkaula stāvoklis, spēcīga vēderpreses muskulatūra kombinācijā ar prasmi atbrīvot ķermeni brīžos, kad sasprindzinājums ir lieks. Sekojot šai metodei, man nekad nav bijis neviena ar diriģēšanu saistīta ievainojuma, traumas, pat ne sastiepta muskuļa. Tas noteikti ir saistīts ar sporta treniņiem manā jaunībā. Tiktāl par ķermeni, bet kā jūs trenējat savu prātu? Gadiem ilgas partitūru studijas un pieredze. Jūs droši vien mums negribat atklāt visus savus noslēpumus... Nē, nē, tur nav nekādu maģisku noslēpumu, tas patiesi ir gadu desmitiem ilgs, mērķtiecīgs darbs, kā rezultātā tu uztrenē savas darbaspējas līdz augstam līmenim, iemaņas līdz automātikai, un prāts ir tavs uzticamākais sabiedrotais. Par sabiedrotajiem... Jūsu dārgais, bet diemžēl jau mūžībā aizgājušais vīrs Jakovs Kreicbergs, kā stāstāt savā tīmekļa mājaslapā, bija jūsu sabiedrotais un skolotājs. Viņš bija pianists, komponists un galvenokārt diriģents. Kā divi diriģenti varēja tik harmoniski līdzāspastāvēt? Nekādas konkurences vai veselīga sacensība jūsu starpā? Mēs nekad savstarpēji nesacentāmies, tā ir egoisma radīta mākslīga konstrukcija, kura mums bija pilnīgi sveša. Jakovam un man bija radniecīgi prāti, mēs visu laiku runājām par mūziku, vīrs ar mani konsultējās par interpretācijas jautājumiem. Nevis abstrakcijām, bet konkrētām izpildījuma niansēm, kuras viņš izmēģināja savos koncertos, un gribēja zināt manu viedokli, vai šis vai cits paņēmiens strādā. Es zinu, ka drīzāk es vairāk iemācījos no viņa, nevis otrādi, jo viņš bija citā attīstības stadijā kā mūziķis. Jau laikā, kad viņš kā padsmitgadīgs jauneklis ieradās ASV no Padomju Savienības. Viņš bija neticami labs skolotājs ar dziļu, godīgu, iedvesmojoši iedziļinātu mūzikas izpratni. Jakovs bija mans iedvesmas avots, tas, kā viņš nemitīgi meklēja jaunas interpretācijas versijas. No vīra es iemācījos nerimstošo vēlmi pētīt, iedziļināties, atrast, arī diriģēšanas tehnikas elementus. Tas mani ir palīdzējis attīstīties arī šo deviņu gadu laikā, kad Jakova vairs nav man līdzās. Domāju, viņš būtu priecīgs un lepns par to, kā pilnveidojusies mana diriģēšanas meistarība. Vai caur vīru pirmoreiz uzzinājāt par Baltijas valstu mūziku? Piemēram, par Pētera Vaska skaņu pasauli? Jā, reiz, 90. gadu vidū mans vīrs atgriezās no koncerta un teica, ka tovakar diriģējis Vaska Cantabile stīgām, un centīsies to iekļaut katrā programmā, kur vien spēs, jo mīlot šo mūziku. Jakovs atskaņoja to kopā ar Filadelfijas orķestri koncerttūres laikā, es pat brīnījos: “Tu ATKAL diriģē šo skaņdarbu!?” Atbilde bija: “Es dievinu Vaska mūziku, un gribu ar to iepazīstināt tik daudz klausītāju, cik vien iespējams”. Kas viņam Vaska mūzikā tik ļoti patika? Sāpes, dziļums, godīgums. Domāju, ka kopīgais padomju vēstures mantojums palīdzēja manam vīram identificēties ar Pētera Vaska mūzikas tumsu un gaismu, šo bezkompromisa patiesumu. Nesen jūtubā vēlreiz noklausījos Vaska 2. simfoniju, kuru 1999. gadā pasūtināja BBC Promenādes festivāls kopš ar Bornmutas Simfonisko orķestri. Tā ir neticami spēcīga mūzika, un es skaidri saprotu, kāpēc Jakovam tā tik ļoti patika. Nevaru to izkaidrot – es vienkārši jūtu sava vīra prātu un to, kā viņam izdevās izveidot tādu saikni ar šo skaņdarbu. Vai šo sirsnību pret latviešu mūziku no vīra esat pārmantojusi arī jūs? Mani apbur Pētera Vaska mūzika, bet man tagad ir sava, ar Lolitas Ritmanis palīdzību veidota mīlestības saikne ar Rīgu. Es tagad kalpoju savai mūzai, kuru loloju un cenšos popularizēt.  Kāda solās būt tālākā projekta norises gaita? Šis ir ļoti komplicēts un daudzslāņais uzdevums, kuru būs prieks piedāvāt atskaņot dažādu universitāšu orķestriem, jo, kā jau vairākkārt uzsvēru, manuprāt, ļoti svarīga ir šī projekta sociālā un politiskā nozīme. Protams, ka gribētu galarezultātu koncertā parādīt arī Rīgā! No sirds novēlu jūsu iecerei piepildīties, un esmu drošs, ka Rīgā jūs sagaidīs sirsnīgu un atsaucīgu klausītāju pulks! Liels, liels paldies jums!  

EPISODE TRANSCRIPT:1:11 - 2:31Carole: My name is Carole and I'm passionate about Japanese fashion and hopefully bringing it into community.Katie Anderson: My name is Katie, I am passionately working at this point to build community around fashion with Carole.Katie B: So fashion but particularly Japanese fashion?Carole: Mhm.Katie B: Tell me what type of Japanese fashion?Carole: It's Lolita. Lolita is inspired by the victorian European style era. Where they, you know like the ladies wear the poofy dresses, the over the top here, the styles they wear a lot of accessories jewelry. They wear petticoats under the dresses. It's kind of like that.2:32 - 3:55Katie B: Yeah and this was brought to Japan..Carole: This was brought to Japan at the time where the women were supposed to look stereotypical, they had certain standard how they wanted the women to look but the women didn't want to look like that anymore. They wanted to be themselves so they decided that they wanted to keep it and it was the opposite of what the Japan standard was.Katie B: So in some ways, this Japanese fashion Lolita is the anti-Japanese fashion?Carole: Mhm.Katie B: Ok, the Japanese fashion for rebels, rebel women?Carole: Yeah.Katie B: So tell me how you guys know each other, Katie how do you know Carole?Katie A: Carole and I are connected through Starfire as a community building partnership, so we've been working together for probably a year and a half now.Carole: Yeah.Katie B: What does that time look like?Carole: We get together every Wednesday.Katie A: Wednesday mornings.Carole: Wednesday mornings. Until noon and we go to coffee shops and we sit down a think about what is our next step of what we want to do in the community, with Lolita or something that has to do with my interests.3:56 - 5:56Katie B: So you guys get together around something that you're interested in and what was that in the beginning what did that look like in the beginning?Carole: Well it was hard at first because I'm interested in art and so we tried to get together with some artists but that didn't pan out so well, apparently artists like to be very.. Well either they're very busy or they're very shy to do anything with anybody else. They like to do their own thing.Katie B: More like introverts?Carole: Yeah.Katie B: I guess the perception of artists is that they don't necessarily want to hang out with each other but maybe in just the way that they hang out is in smaller groups and more intimate settings. So have you found people just that one on one connection to go and do art?Carole: When I visit Rhoda, I go over to her house and she has this like garage, she has her art studio in there and I go and we do art in there and we have a meal too. She gives me advice on how to do.. What she thinks I should do with my art, like add a color or a hint of a design or something.Katie B: Tell me who Rahda is again, just kind of explain who she is.Carole: Rahda is awesome. How do I explain her?Katie A: What kind of art does she do?Carole: She makes a lot of mandalas. Her artwork is all around the city.Katie A: You were recently involved with a project she did.Carole: Oh, we made prayer flags and she had them hung up at the Music Hall.Katie B: So drilling back in the time that you're spending together is around your interests and that fit in with your interest in being connected to someone in the art world but then tell me how the fashion piece started to come into play.5:57 - 8:02Carole: I had interest in the fashion since 2014 and I've always worn like little bows and things like that here and there. But I've really wanted to actually try it so I bought one of the little dress pieces and..Katie B: This was just on your own, you just kind of went online and found what you wanted?Carole: Yeah I went online and I also had help from mom too. Yeah she helps make some of my stuff sometimes and I mean I help with the sewing too. I've always watched my mom sew and she taught me some things.Katie B: Yeah. When you guys first started what were your first initial attempts, what did that look like?Katie A: Just from my conversations with Carole, and you can tell me if I'm wrong Carole, you enjoyed art but you kind of felt like that had run its course as far as creating a project. So our plan together would be to keep up those connections you had and start fresh with a new idea. Which we started doing cosplay, so we thought we'd meet some people around cosplay.Carole: Yeah, that didn't really work out so well. Nobody really showed up.Katie B: At the cosplay meetings?Carole: Yeah, after one meeting we had like a few people but then after that nobody else started coming so it kind of stopped.Katie B: How did that feel when something you tried didn't work out?Carole: I mean it hurts because you know you put your heart into it and passion and you take your time on making like these little arts and crafts that we had.Katie B: What were the arts and crafts?Katie A: The idea was to have like when someone passed by they could just kind of join in and grab it real fast and make something without feeling like they had to be a major cosplayer.Katie B: Were there things that you learned from that and you were like ok we got to do something different?Carole: After that we just kind of figured well this is not going so well so..8:03 - 11:12Katie A: Then I think we just had some conversations around ok that's not working, what else are you interested in? So it was just some more research and we had talked a lot about fashion.Carole: Yeah.Katie A: And we went to Facebook.Katie B: Oh yes. The Facebook.Carole: Then we went to Facebook.Katie B: What did you find there? What was..Carole: There were like two Loltia groups for Ohio.Katie A: And that was something that you were involved in separately from me.Carole: Yeah but I wasn't like active, like I am now. Katie A: Yeah. Katie B: So you had already been a part of those groups on Facebook but not really actively posting on stuff. So you find them and you are like ok and you guys discover them together like hey this is something we could look into more and really at that point it's just a random group of people that you don't know in person, you just know they all like the same thing. How do you start to come up with an idea of how to meet them in person? Because the goal isn't to stay digital it's to have some sense of social connection that's live.Carole: Well somebody had asked the group like if I set up a meeting, meet up in Cincinnati what would you want? So it was kind of set up already for us.Katie A: Yeah there was a list of like thirty five things that people wanted, so we were like this is an opportunity, let's choose one and let's plan it.Carole: Yeah they wanted tea events, they wanted crafting events, they wanted it all. So we decided ok let's have a tea event and also let's have a crafting event at the tea event too. The first time we didn't do any crafting but we had a few people come out to the tea event at Essention?Katie A: Yeah, Essention Tea.Carole: Oh one of the Lolita's we met at the cafe that we always go to, her name is Breanna.Katie B: And you met her how?Carole: She came up to me because I was wearing Lolita that day, and we were working on finding like what to do with the Lolitas. And she was like, “Excuse me, are you wearing Lolita, or are you a Lolita? And I was like, “Yes.” And she was like, “Oh my gosh.”Katie B: So she just randomly saw you sitting at the coffee shop and saw this woman over there, wearing this fashion that if I saw it I wouldn't have a clue.. She obviously did and she came up and said, “Hey” she wanted to talk to you.Carole: Yeah. And she's like “I wear Lolita too.” And she was very happy. And I was like huh, somebody else knows about Lolita besides me here? And she was like “I don't really see anybody wearing it here but I saw you and I had to come rush over and get your number and then we started talking.Katie B: Ok, so the spark happened there.11:13 - 16:18Katie B: Where you there when that happened Katie?Katie A: I was there and it was like I didn't exist, it was awesome. They just went into their Lolita language and they..Katie B: What is Lolita language?Carole: We talk about like petticoats and wrist cuffs.Katie B: So then you have Breanna, and you have a Facebook group and you start with that premise of we're going to do this because this is what people in the Facebook group are saying they want, in Cincinnati, and when you got to the tea party, when you got to that day tell me the steps leading up, what made it possible? What made it successful and what the day of like how did that feel when you got there?Carole: We made a Facebook event and we invited all of the Lolita's in the group and I think by the time like a day before, it was like five people who said they could come. It only ended up being me, Katie, Breanna, and two other girls but it was a big deal because people actually showed up.Katie B: Yes, people you invited came.Carole: Yeah, we were very worried other people wouldn't be able to come because it was raining that day. It was raining and…Katie B: Oh do Lolita's not like to get wet?Carole: No if we really want to go we're going to go, it was just..Katie A: You take an hour putting your dress on you're not staying at home, right?Carole: Yes, like today I got up at six and I didn't get completely dressed, like everything together, until like 8. It takes forever to get together. So it started raining and I was like oh I wonder, and it was windy too, and I said oh I hope somebody wearing a petticoat, I hope they brought their umbrellas because it's raining. But..Katie B: See that was one of the things, everybody showed up and you were..Carole: And we had a group picture and all that.Katie A: I think one of the important things too was, was Breanna like we had already had that initial conversation, one on one, like this would be really cool right to meet up and she had felt that personal connection to her relationship with Carole.Carole: Oh yeah, because we had met before the event too.Katie B: I think that's really important that you just pointed that out because there's something about the personal invitation that makes people want to show up more than maybe with your original event, which was a cosplay event, and that was more of a like did you make a flyer for that and just invite people?Carole: We made events, we made the whole nine yards.Katie A: Right, but we hadn't been able to meet anyone kind of like who you were really really connected with, which just happened and I feel like that's how relationships are sometimes. And I think that's part of Breanna's struggle too is that she wasn't able to find someone so when she found Carole she was like we are doing this, let's plan some stuff and let's find some people. Yeah.Carole: I'll give you my number, we'll text. So every now and then before we get new dresses or something we'll text each other and be like hey it finally came and oh let me see. And then we'll send a picture of the dress and be like “Oh this would cute with this accessory or this would be cute with this color or something. Katie B: Yeah and you're pointing out that there's a connection beyond just the day of the tea event there's like stuff to talk about and things to text each other for so you have this friendship that formed. Which is awesome, and that couldn't have been forced, right? Like you had a level of serendipity just being there and showing up in community to make this random connection turn into something like a friendship, there was no formula or path or steps A to B, except for continuing to get out there and try and not giving up after that first disappointment with the cosplay event not working out, right?Carole: Yeah.Katie B: So time and..Katie A: Bravery.Katie B: Bravery.Carole: Because had it not worked out I don't know what we'd be doing.Katie A: It's almost easier to say, you know, this didn't work and let's just not do it anymore.Katie B: Right, what would you be doing do you think, if you had given up and stopped trying? What would you do instead? What are your other options?Carole: I would have been at home right now, I would have gave all the way up because that's what I did before when it didn't work out but I'm happy it worked out this time because I get to get out and meet other people and do new things. Like there's another event Sunday and they're having a brunch. The same Lolita that came to a couple of our tea events and her mom is doing Lolita now.16:19 - 18:49Katie B: So your first attempt to get something going in Cincinnati is now taken a life of its ownCarole: Yeah and now everybody wants to..Katie B: And now you're getting invited to those.Carole: Yeah.Katie B: When you think about connecting Carole you know outside of agency settings, day programs, workshops and things like that do you think that is a way of you saying like these aren't good enough?Carole: I think what I'm trying to say is that they could do better. Like the way they're doing it now is not helping anyone express themselves, I think. LIke a lot of the ways that most people or the person with a disability doesn't have a choice. They are pretty much stuck in the box but I think if you give that person a chance to express themselves then you'd be surprised.Katie B: So there's a limited options based on what the box defines as choice?Carole: They don't really give us a choice to decide anything. I think they figure because of what they see on the paper is how they should treat us but we're more than just the paper. We're human too.Katie B: Yeah, there's options like going out to eat or going to the movies but getting into what your purpose is in life there isn't much interest in exploring that.Carole: Yeah, there's other.. people have other interests besides movie or Youtube.Katie B: Does that happen at day programs? Do you watch Youtube a lot?Carole: Yes, we watch a lot of Youtube. We watch a lot of movies. We play video games or we draw. Not that I have a problem with drawing they have like open art, but I like to be told we're doing charcoal, we're doing sketching, and we don't really do that.18:50 - 20:59Katie B: Yeah, you're more interested in deepening your skill set and learning more and getting.. being taken seriously when it comes to your art. And Rhoda provides that for you in a sense of what you were saying earlier she critiques your art and says why don't you add a little color here or there, and you're learning from here but in the day program setting it might just be something like here's something to do.Carole: Here's something to do. Like I don't mind doing it but I want to learn not just here do this. Like if I go to a program I want to feel like I'm doing something I'm not just here to be babysat.Katie B: So do you feel other people that you know in the day program feel the same way? Because you're an extremely articulate person when it comes to this topic and I always like having this conversation with you because you put it so well but I wonder if some people you know who may can't articulate it this way, do they feel similarly? And how is that you know that or don't?Carole: I feel like I can always tell when someone is frustrated because of how the program is, or they want to do something but no one is listening. They're trying to tell them but they can't really tell them, I mean I can tell the staff about what they're trying to do but programs period don't really listen to the people there they just feel like you know well we have this client so we have to do this and make money. But people just want to feel like they're heard, and they're not heard a lot. And it's frustrating because when we come to the program we have all these nice things but we aren't getting to where we are supposed to be getting.Katie B: So it looks like a good program on the outside..Carole: It looks like a good program on the outside but on the inside it's different.21:00 - 21:44Katie B: Yeah, living it day to day is different, is what you're saying?Carole: Yeah. It needs to change too because it's kind of hurtful to the people who go there day to day but they not being listened to and they're set up in this little box of everybody is on the same level. But everybody is on different levels and they think they should be on one, the staff thinks they should be on one level. And that frustrates people, that frustrates me sometimes.Katie B: Right and then..Carole: And some people can't say they don't like it. If I try to stand up for myself or other people they feel like I'm trying to step on their toes. I'm.. no, I'm just trying to tell you how I want to be treated or how I want things to be done so it would make it easier for you it would make it easier for me and everybody else.21:45 - 26:45Katie B: There are people being put into a group who all have varying needs varying interests varying different ways of showing up in the world and what you're trying to deal with as Carole the woman who loves art and Lolita and fashion and Japanese culture is sort of like plain beige, you know, no options. And on top of that sometimes you're feeling like you're not heard and you're not listened to and the people around you are not heard and are not being listened to and on the side of the staff, their challenge there is really really hard is to say somehow I have to provide a service that makes everyone in this room happy right now. And that makes everyone feel like they have an option or choice and while that's impossible there are still programs out there who are saying that they do that, right? Do you have empathy for that, like sort of set up for people who are in that situation as a staff person trying to make it work because of course we're not trying to paint this picture that everyone's bad?Carole: I feel like.. No, no, no not everybody is bad. I feel like you can do something good intentionally but sometimes it doesn't show, it doesn't show up the way you want it to. They feel like they're doing what they're supposed to be doing, I do feel for them because like they think they're doing good things but they're missing some things. And so sometimes you have tell what.. I see what you're doing, you're doing a good job but here's some things that could help you do things better.Katie B: I like that and Katie I want to bring you into this conversation too because I think there's also a way to do the work that's being done at Starfire now in a way that can either be you're listening and you're hearing and you're one on one and you're doing this great work and you're in the community and there's also the way of doing it that isn't great. You could still be one on one but you could be going to a restaurant everyday.Carole: Yeah.Katie B: Or you could be kind of doing stuff that isn't intentionally driving toward community building experience, right? So Katie what ways are you intentional in this role that you try and save guard from stepping into maybe a status quo type role?Katie A: When I'm thinking about our time together it's really thinking about Carole as the leader of our time together, so always thinking about planning things around her interest and planning for something that's going to bring other people into what we're doing. Like when we talk about the tea or we talk about other events, those things are always going to bring people, other people that are going to connect to Carole into our work together. So it's not just me and Carole doing things, it's me and Carole and someone else who is going to build on Carole's interests and connection..Katie B: Yeah so you, ok so you're being the bridge? It reminds me of a quote from Janet Lee who is a woman out of Toronto whose life work has been about liberating people with disabilties from segregated settings and building around interests and connections and we've learned a lot from Janet Lee. One of the things she says is, she asks the question of people, “When you leave [because at some point Katie you might leave, you might quit Starfire right and Carole you're nodding your head, like you've had a lot of different staff]..”Carole: Yeah I have a lot of different staffs.Katie B: At Starfire, yeah. So that's an inevitability that we kind of face and we own up to in this work and so what she asks is, “When you leave are you a void [in Carole's life] because you were her only friend? Or are there more people in your life [Carole now] because [Katie] someone was a bridge?” And I love that way of framing what you just said which is that Katie you said that the work that you do isn't about you and Carole, it's about you and Carole and somebody else always. Is that what you value about your time Carole or is there something about that that resonates with you Carole?Carole: I think, I agree with the bridge because sometimes it takes a bridge to get things moving. Everybody has a way to connect with other people, even if Katie is not available I'm able to still go to like some of the meet ups with the other Lolita's, if I know someone from our other tea event is going to be there. And I'll go because I know them already.26:46 - 28:37Katie A: I think the cool thing about our work is it's teamwork. It's scary to show up to something by yourself and I don't necessarily have to be the Starfire support person I'm just a person who doesn't know much about Lolita.Katie B: How do you show up as a team member without it being “I'm her staff” and making Carole look or feel different than everyone else because you're there?Katie A: I get to have the unique position of I don't know much about Lolita so can you all educate me? And I am going to buy my first dress and..Carole: Yeah, I helped pick out the dress, and Brianna helped her let her know that it was a good beginners dress.Katie B: So there's a way that you are adapting to this lifestyle? You're starting to blend in in a way and it doesn't mean that that's something that you're going to take on for life but Katie is this more of a way for you to show up more intentionally so that you do blend in not as a staff person but..Katie A: Right, right and it's honoring Carole's interest also. I think it's important, I don't know, it's interesting to learn new things, I love learning new things. Carole has taught me lots.Carole: Plus I don't want to introduce Katie as my staff.Katie B: How do you introduce her?Carole: My friend. Or this is Katie.Katie B: Yeah.Katie A: And I think we early on kind of made the agreement we met through volunteering because that really is what we're doing, we're working as a team to volunteer to build community..Katie B: I love that.Carole: So that way they don't feel like, “Oh well this is an event, but we have a staff here..”Katie A: That's not how I want to be seen either. You know, I want to be seen..Carole: Just put a sticker that says Katie right there, staff member.Katie B: It would be a lot harder to make those natural connections.28:38 - 30:52Katie B: And also Carole what you said before which is just so powerful is that Katie is so much a part of it in a way that is a catalyst, she helped get things moving by being a bridge. But if she stepped away tomorrow you're still going on your own and people aren't seeing Katie as essential to your presence.Carole: Yeah.Katie B: Yeah, you can be there, and Katie you've stayed out of the way enough for Carole to really be the one making these relationships. They're about her relationships not you, you're not texting Brianna, are you, at night?Katie A: She's not asking me for any advice.Carole: No.Katie B: Well you guys this is such a beautiful story and thank you so much for sharing it I really appreciate it, you taking this time. What is your hope, let's end with that, what is your hope for the next ten years Carole of building community around your interest?Carole: My hope in the next ten years I hope that a lot of people that have built good relationships with and community with, being more friendships. We're small we're very small so I'm hoping also that we get bigger. And we start to see other people making their own Lolita communities inside of Cincinnati.Katie B: A ripple effect. What about you Katie?Katie A: I would hope for Carole that you just keep making your voice heard, you have so many wonderful things to say and to bring to the community, you know.Carole: I will do my best.Katie B: I have no doubt, yeah. Well thank you guys.Carole: Thank you

Det finns flera kopplingar till verkligheten i Vladimir Nabokovs "Lolita". Romanen och fallet Sally Horner får kritikern Hanna Johansson att reflektera över att bli sedd och se sig själv utifrån. ESSÄ: Detta är en text där skribenten reflekterar över ett ämne eller ett verk. Åsikter som uttrycks är skribentens egna. Essän sändes första gången i mars 2019. På det mest kända fotografiet av Sally Horner sitter hon på en gunga vars rep hon håller i sina båda händer. Hon har en ljus kortärmad klänning, vita tjocka sockor och lackskor. Hon ler, hon är solbränd, hon har några fräknar. Hon är elva men ser ut att vara äldre, nästan som en tonåring eller som en vuxen kvinna som har spökats ut till ett barn. Fotografiet är taget i Atlantic City sommaren 1948. Bakom kameran stod Frank Lasalle, hennes kidnappare och våldtäktsman som skulle komma att hålla henne fången i ytterligare tjugo månader efter att bilden togs, på en färd som skulle ta dem kors och tvärs genom USA med stopp på otaliga motell och husvagnsområden. Om historien känns bekant från Vladimir Nabokovs roman Lolita från 1955 är det inte en slump. Där drabbas den tolvåriga amerikanska flickan Dolores Haze av den högutbildade europén Humbert Humberts pedofila besatthet. Efter att han har gift sig med Dolores mamma som praktiskt nog strax därefter omkommer i en bilolycka tar han med sig henne på en febrig resa genom landet, kantad av övergrepp. Lolita är det smeknamn han ger sitt unga offer, sin nya styvdotter nymfetten, som han kallar henne och namnet har kommit att bli synonymt med det sexualiserade barnet. Hade jag gjort samma sak med Dolly, tänker Humbert Humbert mot romanens slut, som Frank Lasalle, en femtioårig mekaniker, gjort med elvaåriga Sally Horner 1948? Inspirerades alltså Nabokov av Sally Horners historia, är det hon som är Lolita? Denna lite grovhuggna fråga försökte författaren Sarah Weinman besvara i en bok från 2018, och bokens titel ger kanske en ledtråd om hennes syn på saken: den heter The Real Lolita. Relationen mellan verklighet och fiktion i Lolita är omskriven sedan tidigare. Dels i förhållande till romanens opålitlige berättare, dels med hänsyn till de verkliga händelser som då och då bryter igenom berättelsen. Kritikern Alexander Dolinin har diskuterat hur Nabokov använde sig av den sanna historien om Sally Horner, hur han placerade ut ledtrådar i texten innan denna mening dyker upp och bekräftar sambandet. Till exempel låter han Dick Schiller, den man Dolores gifter sig med efter att hon har flytt Humbert Humberts våld, vara mekaniker. Och i Humbert Humberts mun lägger han formuleringar i stort sett direkt kapade ur de tidningsnotiser om Sally och Lasalle som Nabokov läste medan han skrev sin roman. Dessutom, spekulerar Dolinin, måste särskilt en författare som Nabokov, så förtjust i anspelningar och allitterationer som han var, ha blivit överlycklig av duons likartat klingande namn Sally och Lasalle som ju påminner om sale, det franska ordet för smutsig. Men någon större gåta är det egentligen inte, förhållandet mellan den verkliga Sally Horner och den fiktiva Dolores Haze. Sally Horner var varken den första eller den sista att drabbas av ett öde som liknar Lolitas. När jag pratar om Lolita med andra kvinnor visar det sig nästan alltid att vi någon gång under läsningen har frågat oss själva: var jag som hon? Frestade jag någon när jag var i hennes ålder, med den förpubertala kropp jag avskydde så mycket, en kropp som varken tillhörde ett barn eller en kvinna, som kändes som en asymmetrisk hög av ben och fett? Det verkade otänkbart, och ändå visste vi ju att det inte alls var det. Jag minns när jag som sexåring fick höra talas om hur en flicka som hette Natasha Kampusch hade försvunnit i Österrike, och när jag som fjortonåring läste i tidningen att hon hade rymt efter åtta års fångenskap. Jag växte upp med en skräck för vita skåpbilar och främmande män. Men i den frågan frestade jag någon? ligger också en dold önskan. Att bli sedd av en man, att göra män galna, såldes in som existensens högsta syfte och finaste pris. Frestelsen framstod som så mystisk för att den var något att både befara och begära. I en av låtarna på Lana Del Reys första skiva, Off to the races lånar hon de berömda öppningsorden från Lolita: light of my life, fire of my loins. Eller i Aris Fioretos svenska översättning: ljuset i mitt liv, elden i mina länder. Den dubbla betydelsen i länder blir som en illustration av denna brända jordens kärlekshistoria, där det enda som får Dolores att stanna hos sin styvfar är att han förstör hennes möjligheter till ett annat liv. Lana Del Reys låt är, som så många av hennes låtar, en berättelse om att vara galen, att vara förälskad, om att vara snygg, om att bli iakttagen; låtens jag beskriver sig själv sedd utifrån, i en vit bikini i en ljusblå simbassäng, i en röd klänning i ett rum av glas. Det är en berättelse om frestelsens frestelse. Jag tänker ofta på Sara Stridsberg när jag lyssnar på Lana Del Rey, fascinationen inför en särskild version av Amerika som de delar, som de delar också med Nabokov. I romanen Darling River, med undertiteln Doloresvariationer, bearbetar hon Nabokovs nymfettgestalt och låter den ta olika skepnader: där finns Dolores Haze, där finns Lo som är döpt efter henne, där finns en aphona som utsätts för vetenskapliga experiment. Vid ett tillfälle talar Lo såhär: Jag stod borta vid jukeboxen och valde musik. Jag stod borta; till och med när det är hennes egen röst vi hör är det som om hon såg sig själv från ett avstånd, precis som Lana Del Rey i den där låten. En vanlig reaktion hos den som blir utsatt för ett övergrepp är att avskärma sig från sin egen upplevelse, lämna kroppen; så kan man förstå det avståndet. Men kanske ringar det in något långt mer grundläggande än så: den komplexa, skräckblandade förtjusningen inför att bli betraktad. Det var genom Sarah Weinmans bok som jag lärde mig att Frank Lasalle tog den mest kända bilden av Sally Horner, och jag har inte kunnat sluta tänka på det. Jag hade utgått från att fotografiet var taget av en familjemedlem, ett möjligen iscensatt lyckligt barndomsminne, men ändå ett slags lyckligt barndomsminne, och inte en bild av konstruerad barnslighet regisserad av en besatt och våldsam man. Fotografiet är inte alls explicit. Det är inte som bilderna jag ofrivilligt har kommit att förknippa med Lolitas namn: bilderna av henne som en ung fresterska, bilden av Sue Lyon i Stanley Kubricks filmatisering som på filmaffischen suger förföriskt på en rubinröd klubba bakom hjärtformade solglasögon. I sitt arkiv hade paret Nabokov ett nummer av magasinet Cosmopolitan från 1960, där en fyrtiotreårig Zsa Zsa Gabor är utklädd till en Lolitafigur med nattlinne och ett äpple i handen. Lolitas namn och idén om det sexiga barnet är oskiljaktiga. Lolita är någon som vuxna kvinnor kan spökas ut till. Det är som om Sally Horner, också i detta avseende, har drabbats av Lolitas öde. Den fiktiva Dolores Haze är hågkommen för det smeknamn hon fick av en man som våldtog och rövade bort henne. Sally Horners namn kommer aldrig att nämnas utan Frank Lasalles. Och på den mest kända bilden av henne, den som vid första anblick tycks uttrycka sorgfri barndom, är det honom hon ser och han som ser henne. Hanna Johansson, kritiker Litteratur Sarah Weinman: The Real Lolita The Kidnapping of Sally Horner and the Novel That Scandalized the World. Harper Collins, 2018.

A war is brewing and the Lethal Lolitas need all the help they can to stop the Vermin from taking control of the city. Desperate time call for desperate measures, which probably explains while the Lolitas seek the aid of the chess team to pass the big upcoming exam. But life isn't just about pocket … Continue reading "Actual Play- Velvet Glove – Episode 2 – Another Brick In The Wall" The post Actual Play- Velvet Glove – Episode 2 – Another Brick In The Wall appeared first on The Roleplaying Exchange.