Podcasts about salacgr

Saeimā pārveido opozīcijas rosināto pieeju mangāna rūdas ceļu apturēšanai caur Latviju. Valsts mēģinās pārdot Stūra māju; Okupācijas muzeja rīcībā telpas būs vismaz līdz 2050. gadam. Salacgrīvas tiltu piedāvā pārbūvēt par nepilniem 15 miljoniem eiro. Latvijas futbola izlase pirmo nometni Nikolato vadībā noslēgs ar maču pret Lihtenšteinu. Elektroskrejriteņus Rīgas centrā varēs novietot tikai speciāli ierīkotās vietās.

Arī šodien daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs saņemti e-pasti ar terorisma draudiem. Salacgrīvā par 15 miljoniem eiro plāno jaunu tiltu; cer sākt būvēt nākamgad. Pieaudzis upuru skaits Krievijas triecienā Hrozas ciemam Ukrainā; drošības dienests uziet nodevējus. Rīgas Stradiņa universitāte kļūs par pirmo universitāti Baltijā, kas studentiem piedāvās militārās medicīnas apguvi.

Stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Andris Cekuls     Latvijas bākas izvietotas piekrastē pie galvenajiem kuģniecības ceļiem Baltijas jūras Kurzemes piekrastē un tālāk Rīgas jūras līcī. Par bāku sauc tādas navigācijas zīmes, kuru gaismas avoti redzami 10 jūras jūdzes tālumā (1 jūras jūdze = 1852 metri). Pašlaik Latvijā atrodas 18 bākas. Pirmās rakstiskās ziņas par kuģu orientācijai kurinātiem signālugunskuriem uz zemes vai nelieliem postamentiem ar gaismas avotu uz tiem tagadējās Latvijas teritorijā rodamas 11. gadsimtā. Pirmie bāku torņi, kuru virsotnēs dedzināti sveķainas malkas ugunskuri, uzbūvēti 16. gadsimta pirmajā pusē Kolkas ragā un Daugavas grīvā. Bez arhitektoniskajiem grozījumiem ir saglabājušās senākās, 19. gadsimtā celtās Liepājas, Užavas, Ovišu un Kolkas raga bākas. To vidū jāizceļ Ovišu bāka, kuru uzcēla 1814. gadā un kura pašreiz ir vecākā funkcionējošā bāka Latvijā. Kā gaismas avotus 19. gadsimtā bākās galvenokārt izmantoja eļļas un petrolejas gaismas lukturus, toties Liepājas bākā un Miķeļbākā uzlika pirmos elektriskās gaismas avotus. Pirmā pasaules kara laikā visi bāku gaismas aparāti tika bojāti vai pilnīgi iznīcināti. 20. gadsimta 20. un 30. gados Latvijā atjaunoja un rekonstruēja Ainažu, Akmeņraga, Daugavgrīvas, Liepājas, Mērsraga bākas, kā arī Miķeļbāku un Užavas bāku. Tika uzceltas bākas Ķurmragā (1923) un Salacgrīvā (1925). Kā galvenais gaismas avots šajā laikā tika izmantota acetilēngāzes gāzes aparātu radītā gaisma. Otrā pasaules kara laikā pilnībā sagrāva Miķeļbāku un Daugavgrīvas bāku, kuras pašreizējā izskatā tika atjaunotas 20. gs. 50. – 60. gados. Tad arī uzcēla jaunas bākas metāla torņu veidā, kuri apšūti ar koka dēļiem: tādas ir Bernātu (1962), Sīkragciema (1956), Ģipkas (1953), Engures (1954), Ragaciema (1960), Buļļuciema (1956), Lāču (1954) un Grīntāla (1954) bākas. Visās Latvijas bākās pēc Otrā pasaules kara uzstādīja elektriskās gaismas avotus, un pašreiz tajās izmanto arī saules bateriju radīto gaismu. Baltijas jūrā pie Kurzemes krasta uz zemūdens postamenta atrodas 1984. gadā uzceltā Irbes bāka, kura iezīmē sēkļus Irbes jūras šaurumā. Unikāla ir Kolkas raga bāka, kuras torni 1884. gadā uzcēla uz speciāli radītas mākslīgas salas.

Vairums Limbažu novada iedzīvotāju atceras, ka Limbažu, Alojas un Salacgrīvas novadi reiz jau bijuši apvienoti – kā Limbažu apriņķis. Vieni teic, ka reforma ir atgriešanās pie ierastā, otri – ka labāk tomēr būtu saglabāt pašreizējos novadus. Apvienojot pašreizējo Limbažu, Alojas un Salacgrīvu novadu, taps jaunais Limbažu novads. To par savējo sauks vairāk nekā 25 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju. Pēc pašvaldību vēlēšanām Tukuma, Alojas, Limbažu un Ogres novadi vairs nebūs Rīgas plānošanas reģionā. Rīgas reģionā palikšot pašvaldības ar līdzīgākām interesēm un vajadzībām, kā arī tikšot līdzsvarots iedzīvotāju daudzums reģionos.

Apģērbu ražošana atstāj būtisku ietekmi uz vidi, sākot no dažādu šķiedru ražošanas līdz cilvēku paradumiem un industrijas biznesa mērķiem, kas ļāvuši attīstīties ātrās modes konceptam. Tekstilražošanas industrija šobrīd rada lielāku piesārņojumu pasaulē, nekā aviācija un kuģniecība. Kā būt jāmainās tekstila ražošanai un kāds apģērbs nākotnē varētu būt "viszaļākais", raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Pasaules dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina un tehnoloģiju institūta zinātniskā asistente Linda Austra Ārende. Lagūnu pētniecība Latvijā Lagūnas ir seklas iesāļas ūdens tilpnes jūras malās, kas no jūras ir atdalītas ar smilšu vai akmens joslu, bet ne visas jūras krastā redzamās peļķes var par tādām uzskatīt, skaidro pētnieki. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļas pētniece Linda Dobkeviča kopā ar kolēģiem šajā vasarā sāka īstenot projektu „Lagūnu ekoloģiskās kvalitātes novērtējums”. Rezultāti būs zināmi nākamā gada septembrī, bet līdz tam noskaidrojam, cik un kādas lagūnas ir Latvijas teritorijā. Vārds lagūna ir cēlies no latīņu valodas vārda “lacuna”, kas nozīmē – ezeriņš. Pēc Lindas dotā apraksta varam domāt, ka visas pludmalē sastopamās siltās seklās peļķes, kurās parasti patīk plunčāties bērniem, ir nule minētās lagūnas, tomēr tā nav tiesa, lai iegūtu lagūnas statusu, šādām ūdenstilpēm jāatbilst vairākiem citiem kritērijiem. Šobrīd pastiprinātā interese par konkrētam lagūnām Mērsragā un Randu pļavās Salacgrīvas novadā ir saistīta ar pētījumu, kurā piedalās LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļas un LU Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieki. Šajā projektā zinātnieki analizēs lagūnu ūdens ķīmisko sastāvu, gan tur mītošos augus un dzīvniekus un tādējādi tiks iegūti dati par sastopamo sugu sastāvu un daudzveidību. Kā uzsver pētnieki - līdz šim Latvijā šādi kompleksi pētījumi nav veikti, un iegūtā informācija būtiski papildinās zināšanas par lagūnu dabas vērtībām.

Šī gada pavasarī 115 gadi apritēja kopš mākslinieka, Rēzeknes mākslinieku kopas dalībnieka un Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Arvīda Egles dzimšanas. Atceroties izcilo gleznotāju, Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē īpašā izstādē apskatei šobrīd pieejamas Arvīda Egles gleznas no muzeja mākslas kolekcijas. Tāpat nesen klajā nākusi arī apjomīgā monogrāfija par Rēzeknes pirmskara vienu no redzamākajiem māksliniekiem. Grāmata “Arvīds Egle Latvijas glezniecībā” ietver ap 200 mākslas vecmeistara Arvīda Egles reproducētos darbus un mākslinieka biogrāfiju. Grāmata tapusi kā triju pamatīgu monogrāfiju cikla noslēdzošā daļa. Starp Jāņiem un Pēteriem ar nelieliem, bet emocionāli piesātinātiem grāmatas “Arvīds Egle Latvijas glezniecībā” atvēršanas svētkiem Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, ir noslēdzies cikls par Rēzeknes pirmskara redzamākajiem māksliniekiem un viņu devumu Latgales mākslas dzīves veidošanā. Franciskam Varslavānam, Vitālijam Kalvānam tagad pievienojies pētījums par Arvīda Egles personību. „Interesanta personība, ļoti interesanta. Viņam nenoliedzami ir savs redzējums uz pasauli. Ne tikai attiecībā uz Egli, bet arī uz pārējiem. Tas Rēzeknes periods ir bijis tāds krāsains, varbūt tāpēc, ka viņi bija jauni. Visas krāšņākās bildes ir tapušas Rēzeknes periodā,” tā monogrāfiju idejas autors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks. Monogrāfijas atklāšanā klāt bija arī gleznotāja dēls Jānis Egle, kas atminās tēva Salacgrīvas posmā tapušos darbus. „No rītiem kādas trīs stundiņas viņš gleznoja, tad nāca pusdienās, tikmēr man bija darbs – sarakt tārpus, jo pēc pusdienām viņš brauca baroja zivtiņas. Man tie darbi, ko es pašlaik redzu, ir visa mana bērnība, tātad ļoti, ļoti tuvi. Krāsaini, izraisa atmiņas un pārdzīvojumus. Viņš bij ļoti stingrs, prasīgs, bet mums bij ļoti daudz kopīga. Mēs gājām uz motosacīkstēm,” stāsta Jānis Egle. Monogrāfijas „Arvīds Egle” autore ir mākslas zinātniece Irēna Viļčuka, ar sev raksturīgo pamatīgumu un precizitāti ir veikusi lielu darbu pirmskara perioda mākslas dzīves būtiskāko norišu izpētē. „Rēzeknē 30. gados bija izveidojusies mākslinieku kopa, kura tika dēvēta par izcilāko mākslinieku kopu ārpus Rīgas. Tie bija 10 cilvēki, visi ar profesionālo izglītību. Četri vai pieci bija akadēmiju beiguši Purvīša ainavu meistardarbnīcu. Ļoti aktīvi šeit sāka darboties, rīkot izstādes. Visi strādāja skolās,” atklāj Irēna Viļčuka. Monogrāfiju veido trīs daļas: glezniecības darbu reprodukcijas, kā arī vērienīgs dokumentu krājums, kas ļauj ieskatīties mākslinieka daiļradē padziļināti caur viņa paša un laikabiedru atziņām un vērtējumiem. Grāmatu „Arvīds Egle” izdevusi Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrība sadarbībā ar Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolu. Tās izdošanu atbalstīja Latvijas Kultūrkapitāla fonds, Latgales kultūras programma un Latgales novada pašvaldības. Monogrāfija būs pieejama Latgales bibliotēkās, skolās un pašvaldību kultūras centros.

Somu dzejniece Heli Lāksonena kopā ar dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu šonedēļ dosies dzejas ceļojumā pa Kurzemi un būs sastopami arī Rīgā. Par jaunākajām viņas grāmatām un arī tulkojumiem Kultūras Rondo studijā saruna ar Guntaru Godiņu. 2019. gada beigās izdevniecībā "Pētergailis" iznāca Heli Lāksonenas dzejas izlase "Soul. Burkans. Undens" Guntara Godiņa atdzejojumā. Tā ir Heli Lāksonenas trešā latviski izdotā grāmata. Pirms tam ir iznākusi dzejas izlase "Kad gos smei" (2012) un dzejas grāmata bērniem "Piec ait kalns" (2015). „Nosaukums ir vienkāršs. „Soul. Burkans. Undens” – tas nozīmē saule, burkāns un ūdens, protams, rakstu valodā. Bet kā tas radās un kāpēc tas nosaukums tāds ir?” stāsta Guntars Godiņš. Šo mazliet neparasto nosaukumu dzejniece aizguvusi no kādas meitenes atbildes Igaunijas televīzijā. „Televīzijā bija raidījums bērniem, aptauja, un viens jautājums bija piecgadīgai meitenei, vai jūs zināt, kas ir Igaunijas ģerbonī. Meitene atbildēja, nu kas tur var būt, saule, burkāns un ūdens. No tā arī veidojās dzejolis un pēc tam arī grāmata. Jo Heli nesen arī Somijā iznāca grāmata, kas saucas tieši tāpat - "Saule, burkāns un ūdens",” turpina Godiņš. Heli Lāksonena dzejoļus raksta un lasa dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā īsajā somu valodā, to atdzejošanai Guntars Godiņš šoreiz izmantojis Vidzemes lībiskās izloksnes, valodu, ko cilvēki runā ap Ainažiem un Salacgrīvu. „To nevar pārtulkot vienkārši literārajā valodā vai rakstu valodā. Un līdz ar to es meklēju, kurš dialekts, kura izloksne, kura būtu tā valoda, kuru es varētu izmantot. Bet es izmantoju svarīgākās iezīmes, kas ir atrodamas lībiešu dialekta Vidzemes izloksnēs. Teiksim, kurzemnieki mazlietiņ atkal runā savādāk un vidzemnieki ir pavisam citi,” vērtē Godiņš. Heli Lāksonena un Guntars Godiņš 29.janvārī viesosies Pāvilostā, 30. janvārī - Liepājā, 31.janvārī - Kuldīgā. 1. februārī Rīgā, K. K. fon Stricka villā, notiks Heli Lāksonenas jaunās dzejas izlases “Soul. Burkans. Undens” atvēršanas svētki. “WILLA Teātris” gatavo Heli Lāksonenas dzejas uzvedumu “Putn ilgs” (režisors Varis Piņķis, aktrise Inga Alsiņa-Lasmane). Tikšanās reizē ar somu dzejnieci būs iespēja noskatīties arī nelielu fragmentu no topošās izrādes.  

Laikmetīgās mākslas centrā “kim?” iedzīvojusies mākslinieka Tobiasa Kaspara izstādes “Īpašums” otrā daļa “Rudens”. Četru sezonu cikla pirmā daļa bija skatāma šovasar, lauku mājā Salacgrīvas apkārtnē. Savukārt “Rudens” izstāde mākslas centra „Kim?” telpas pārvērtusi par arhitektonisku labirintu bez sienām, kurā apmeklētāji attopas esam uz skatuves, paši kļūstot par aktieriem un aktrisēm. No vienas puses, izstāde “Īpašums” iepazīstina skatītāju ar fiktīvu mākslas kolekcionāru un viņa gaumes piemēriem. Bet patiesībā ekspozīciju veido mākslinieka Tobiasa Kaspara personīgā kolekcija. Viens no veidiem, kā tiek veidotas mākslinieku kolekcijas ir, diviem autoriem, kuri atzīst viens otra darbību, savā starpā apmainīties ar mākslas darbiem. Šādā veidā Tobiass Kaspars ir apkopojis vērā ņemamu kolekciju, kuras daļa tagad līdz 8. decembrim būs skatāma “Kim?”. Tobiass Kaspars dzimis 1984. gadā Šveicē, savulaik pasniedzis Kontekstuālās kompozīcijas kursu Latvijas Mākslas akadēmijā. Ir triju grāmatu autors, kurās turpina sekot kolāžas un fragmentācijas principiem, tekstu apaudzējot ar grafikas darbiem. Mākslas centra telpas iekārtotas striktās robežās, melno grīdas segumu ierobežo atdalītas, raustītas līnijas, un eksponāti reizumis tiek iekārtoti arī uz zemes. Melnās krāsas nozīmi ekspozīcijas dizainā komentē izstādes līdzkuratore Zane Onckule. Viņa skaidro, ka zināmā mērā tā ir anittēze izstādēm baltajā kubā. Uz tā viss izceļas un arī nevar noslēpt. “Latvijas publikai neierasts ir, ka ir viena mākslinieka darbības turpinājums, kurā viņš kā jauno projektu piedāvā kaut ko, kur nav neviena paša viņa darba. Caur to sarunas, iekšējas attiecības starp māksliniekiem, ceļi, kā viņš pie tiem darbiem nonācis,” vērtē Zane Onckule. Izstādes ekspozīcija veidota tā, lai rastos sajūta, ka tā ir ceļā uz pabeigtību, bet vēl nekas nav pabeigts. Tāpēc skatītāji var izstaigāt dažādās zonas, iekāpt virtuvē vai viesistabā, izkāpt no tās un doties tālāk, bet ar lūgumu – neko neaiztikt ar rokām. Iespaidos par Tobiasa Kaspara izstādi „Rudens” dalās mākslas zinātniece, Latvijas Radio 6 „NABA” raidījuma „Lejasmeijere” vadītāja Ieva Lejasmeijere. Viņa plašāk stāsta par pieredzējumiem Lauvās, Salacgrīvas pusē, kur notika cikla pirmā izstāde, kas norisinājās vasarā.

Ar Lindu ilgus gadus esam dzīvojuši kaimiņos - Salacgrīvā un Limbažos. Šī gan ir pirmā reize, kad runājām par mīlestību un tās tīrību, mūsu patieso kodolu, cilvēkiem un govju slaukšanu. 

Lai gan sabiedrība kopumā sāk vairāk pievērst uzmanību tam, kādi atkritumi paliek aiz mums, diemžēl Latvijas jūras piekraste tīrāka netop. Drīzāk otrādi - situācija pasliktinās. Vajadzīgi kompleksi risinājumi, tāpēc Vides izglītības fonds kopā ar piejūras pašvaldībām septembrī aicina piedalīties iniciatīvā "Piekrastes Tīrrade". Par piekrastes tīrību un gaidāmo sakopšanas iniciatīvu raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Vides izglītības fonda vadītājs, kampaņas “Mana jūra” eksperts Jānis Ulme un Vides Izglītības fonda projekta “Piekrastes Tīrrade" koordinatore Ilze Grēvele. Diemžēl atkritumu jūras piekrastē kļūst vairāk, lai arī vairāk tiek darīts, lai to sakoptu. Atkritumu daudzums šogad pieaudzis par trešo daļu. Jo vasara ir labākā un cilvēki vairāk laika pavada pie jūras, palielinās arī atkritumu daudzums un šī sasaiste parādās it sevišķi šogad. Atkritumi nepastāsta, vai cilvēks tos apzināti vai neapzināti atstājis. Atkritumi piekrastē stāsta, ka ar vairāk konteineriem un biežāku atkritumu izvešanu nav gana. Problēma par iepakojumu un plastmasu samilzusi visā pasaule, jāstrādā, lai problēmas sakni “paķertu”, ne tikai vainotu, ka ir nepareizi apsaimniekots vai ir nepareiza infrastruktūra. Šobrīd notiek gatavošanās iniciatīvai „Piekrastes Tīrrade”, kas norisināsies visu septembri un kuras laikā kopīgiem spēkiem Latvijas valsts simtgadei tiks dāvināta tīra piekraste. Piedalīties piekrastes sakopšanā aicināts ikviens Latvijas iedzīvotājs. “Ceram, ka katrs cilvēks, kas kaut dienu pavadījis šovasar jūras krastā, varētu stundu pateikt jūrai paldies,” vērtē Jānis Ulme. “Ceram, ka atsaucība būs tāda, ka varam uzdāvināt Latvijai tīru piekrasti.” Šīs iniciatīvas laikā ikviens ir aicināts atnākt jūras krastā, lai pārliecinātos, ka atkritumi piekrastē ir. Sakopšanās laikā aicinās šķirot plastmasu un citus atkritumus, lai parādītu, cik plastmasas atkritumu nonākuši piekrastē. "Šī ir iniciatīva, ar kuru gribam pievērs uzmanību, ka atkritumi piekrastē ir problēma," bilst Ilze Grēvele. Iniciatīvas Tīrrade norise: 1.septembris - Liepāja, Rucavas novads, Nīcas novads, Grobiņas novads, Pāvilostas novads, 8. septembris - Ventspils, Ventspils novads, 15. septembris - Dundagas novads, Rojas novads, Mērsraga novads, Salacgrīvas novads, 22. septembris - Engures novads, Carnikavas novads, Saulkrastu novads, Limbažu novads, 29. septembris - Rīga, Jūrmala. Lai piedalītos piekrastes sakopšanā konkrētā septembra sestdienā konkrētā iniciatīvas norise vietā, aicina reģistrēties www.tirrade.lv.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par projektu „Rail Baltica”. Precīzāk - par to, kāpēc projekts tik ilgi un grūti nācis, kāpēc Eiropas Savienībai un Latvijai tas ir būtisks un kas papildus sliežu ceļa platumam mainīsies. Viesi studijā: Satiksmes ministrijas „Rail Baltica” Eiropas sliežu platuma izpētes projekta koordinators Kaspars Vingris un Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits. Atskatā par aizgājušo nedēļu: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs viesojās Rīgā, Spānijas parlaments atbalstīja Palestīnas valsts izveidošanu. Ar vilcienu no Tallinas līdz Parīzei, nepiestājot Salacgrīvā Ideja, ka no Baltijas varētu ar vilcienu aizbraukt līdz Berlīnei vai Parīzei, ir salda un melanholiska atmiņa no pirmskara laikiem. Vilciena skaņas var maigi ieaijāt, ceļā no Ziemeļeiropas līdz pat pašai Venēcijai. „Rail Baltica” ir projekts, kas šo nostaļģiju plāno atgriezt ikdienā. Lielas investīcijas, paredzams straujš nodarbinātības pieaugums un augstāka iedzīvotāju mobilitāte, tas viss it kā atbilst Eiropas vērtībām un mērķiem. Arī bijušais Eiropas Savienības komisārs transporta jautājumos Sīms Kalass vēl iepriekšējās komisijas laikā apstiprināja, „Rail Baltica” ir integrācijas projekts ar tālejošiem mērķiem. „”Rail Baltica” projekts ir svarīgākā daļa no plašākas attīstības vīzijas visam reģionam, kas ietver arī sadarbību austrumu virzienā aiz Eiropas Savienības robežām. Bet te arī svarīgi uzsvērt, projekts paredz lielākoties dalībvalstu iesaistīšanos, ne Eiropas institūciju. Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija ar Poliju, kuras arī ir ieinteresētas, tā ir daļa pat no Baltijas un Adrijas jūras koridora. Ja kāda no iesaistītajām valstīm nolemj nesadarboties, tad projekts apstājas,” norādījis Sīms Kalass. Šobrīd Eiropas mērogā komisāru portfeļi jau ir mainījušies un par šo nozari atbildību uzņēmusies slovēniete Violeta Bulca. Viņai vēl priekšā straujš iepazīšanās process ar lietu kārtību transporta jomā, taču viena no lietām, kas paliks nemainīga, attieksies uz finansējuma sadalīšanu. Ja dalībvalstis minstināsies pārāk ilgi, naudu projektam atņems. „Es centīšos pieturēties pie koncepcijas, kas jau ir zināma un to mēdz saukt par „izlieto vai pazaudē”. Uzskatu, ka šī ir svarīga nostāja, un paskaidrošu kāpēc. Es biju Slovēnijas ministre un arī viceprezidente un saskāros ar Eiropas Savienības fondu izlietošanu dalībvalstu līmenī. Dažādu iemeslu dēļ, ļoti lieli un svarīgi projekti netika realizēti nepareizas vadības dēļ. Kā mēs varam cerēt uz labāku Eiropu, ja vitāli svarīgi projekti buksē? Tāpēc  uzskatu, stratēģija „izlieto vai pazaudē” naudu ir laba, tā stimulē censties vairāk,” bilst Violeta Bulca. „Rail Baltica” projekta realizācijai jau ir nodibināts visu Baltijas valstu kopuzņēmums a/s „RB Rail”. Tas strādās gan pie mārketinga, gan arī pie tehniskajām projekta lietām, piemēram, projektēšanas un būvniecības. Uzņēmumā vienlīdz lielā apmērā ir pārstāvēti visu Baltijas valstu pārstāvji, lai projektu arī realizētu visiem pieņemamā veidā. „Skaidrs, ka lielākais ieguvums ir pilsoņu mobilitāte, kravu pārvadājumi, nākotnē, ļoti utopiska ideja gan, tomēr, savienot Baltiju ar Minsku un Kijevu, tātad piesaistīt Melnās jūras kravas. Protams, attīstīts dzelzceļš ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Ja šos faktorus saskaitīt, skaidrs, ka projekts ir izdevīgs. Papildus, ātrs dzelzceļš ir konkurents aviācijai un šobrīd investori atzīst, ka Lietuvai šajā jomā ir neatbilstoši sasniegumi, par ieguvumiem plašāk stāsta Lietuvas satiksmes ministrs Rimantas Sinkēvičus: Bet Latvijas pašvaldības ir sākušas interesēties par projekta otro kārtu, kurā sāksies jaunās dzelzceļa līnijas ietekmes uz vidi vērtējums. Satraukumu paudušas Mārupe un Babīte, bet reģionālo pārvadājumu atzari ļoti svarīgi ir visām pašvaldībām, caur kurām „Rail Baltica” virzīsies. Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs uzskata, ka šobrīd pašvaldībām ir iespēja paust savas vēlmes. „Pirmais posms jeb mugurkauls ir uzzīmēts. Protams, mūs interesē, pie iespējas, ja tie būs reģionālie pārvadājumi, lai šī satiksme būtu ļoti ērta ar nokļūšanu Rīgas centrā. Šobrīd ir darba grupa, kas ar pašvaldībām strādā. Tie ir konsultanti un ministriju pārstāvji, kas ar mums runā, šobrīd ir tas laiks, kad pašvaldības tiek uzklausītas. (..) Šobrīd tiek veikta tehniskā un ekonomiskā izpēte pašai līnijai kā tādai, bet mūs interesē, kas varētu notikt nākotnē ap šo līniju apkārt,” skaidro Dagnis Straubergs Šobrīd „Rail Baltica” projekts pamazām nonāk tajā fāzē, kad lemšana jau ir pašu rokās. Ja Eiropas Komisija jauki to nosauca par pašu dalībvalstu projektu, tad tieši pašvaldības būtu tās, kurām „Rail Baltica” nestu vislielāko labumu. Taču ne vienmēr alternatīva dzelzceļa līnija nāk par labu tādām pašvaldībām, kā Salacgrīva. Ja „Rail Baltica” reģionālais atzars neieies novada centrā, tad par pilsētu pamazām sāks aizmirst. Igaunijas Institūta pētnieks Erki Terks uzskata, ka agrāk vai vēlāk autotransports tāpat samazināsies. Pieaugošās vides prasības un izmaksas liks pāriet uz ekonomiskākiem un videi draudzīgākiem transporta veidiem. Un šajā gadījumā, tas ir dzelzceļš. Pie lielāka pasažieru skaita taisnai dzelzceļa līnijai, samazināsies autobraucēju skaits, kas ietekmēs uz „Via Baltica” autoceļa strādājošos uzņēmējus. Samazināsies ieņēmumi degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un kafejnīcām. Arī vēlēšanās iegriezties tādā vietā kā Salacgrīva būs mazāka. To darīs tūristi, kuri apzināti būs pētījuši iespējas ceļot uz unikālām vietām. Diemžēl, bet tādu ceļotāju ir mazāk nekā gribētos. Šokolāde kļūs dārgākā Šveices vadošais šokolādes pārstrādes uzņēmums „Barry Callebaut Group” paudis bažas par to, ka tuvāko sešu gadu laikā Ebolas vīrusa uzliesmojuma dēļ pircēji pasaulē būtiski izjutīs šokolādes deficītu. Šo ziņu komentēt aicinājām a/s „Laima” valdes priekšsēdētāju  Rolandu Gulbi. „Esmu jau vairākkārtīgi teicis, ka kakao pupiņu cenu kāpums bija krietni pirms par Ebolas vīrusu kāds bija dzirdējis. Un arī tagad mēs redzam, ka tas pārāk neizplatās un tiek diezgan veiksmīgi ierobežots. Treškārt vīruss nav tajās valstīs, no kurām kakao pupiņas tiek pirktas. Bet taisnība gan ir šim „Barry Callebaut”, ka cena kakao pupiņām un attiecīgi šokolādei un tiem produktiem, kuros būs ievērojams šokolādes īpatsvars, tuvākajos gados augs. Esmu jau arī teicis, kāpēc tas, mūsuprāt, būs: galvenais iemels ir, ka dažu galveno kakao pupiņu ražotājvalstu valdības vai karaļi, galvenās ir Gana un Kotdivuāra jeb Ziloņkaula krasta republika, ķērušās pie, kā paši to sauc, tirgus sakārtošanas. Motivācija un argumenti ir tādi, ka tiem cilvēkiem, kas audzē un nes no džungļiem šo produktu, vairāk naudas paliktu. Attiecīgi tiek veidota normatīvo aktu un dažādu barjeru sistēma, kā rezultātā pieaug izejošo produktu cena. Otrkārt, pieprasījums un piedāvājums Āzijā. Mēs zinām, ka Ķīnā lieto pienu, gaļu utt., labklājība aug, un pieprasījums pēc šokolādes produktiem arī ir krietni audzis. Tā ir vilkme uz turieni, kas ceļ šo kakao pupiņu cenu. Pēdējās pāris ražas (ir divas ražas gadā) bija zem vidējā, tāpēc arī piedāvājums bija mazāks nekā tradicionāli. Šo apstākļu ietekmē cena gada laikā ir augusi par 40 procentiem, un prognozes ir, ka cena varētu trīskāršoties līdz 2020. gadam.”