POPULARITY
Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.
Studijā Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Kaspars Briškens ("Progresīvie") un Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Vitenbergs (NA).
Policija meklēs krāpniekus, kas VUGD vārdā izplata viltus paziņojumus par patvertņu reģistrēšanu. Latvijas futbolisti un fani Londonā gatavojas lielajai spēlei pret Angliju. Līdz šim Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nav guvis apstiprinājumu prettiesiskām darbībām priekšvēlēšanu aģitācijā. Jauno skolu finansēšanas modeli varētu īstenot kā pilotprojektu.
"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem". Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta. Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas. Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.
Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters. Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās? Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs. Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā apkopotās senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba. Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu. Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi. Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā. Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.
Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo Drigo mūziku, kā arī trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads, kad tika iestudēts oriģinālbalets pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.
Nefoloģija - tā mēdz dēvēt zinātnes apakšvirzienu, kas pēta tik daudzveidīgos veidojumus virs mūs galvām. No svina pelēkā "vāka" ziemas dienās, līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās - debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās. Kāda ir mākoņu daudzveidība? Cik sver mākonis un kā tas veidojas? Kad mākonim ir gana un pār mūsu galvām nolīst lietus? Par mākoņiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes doktorante un Jauno fiziķu skolas vadītāja Agnese Spustaka. "Ziemā vairāk ir vairāk kā purvs debesīs, slāņu mākoņi, līst un līdz. Arī tik daudz enerģijas netiek pievadīs zemei un neveidojas konvektīvie procesi, kas ir vasarā, kad saule sasilda zemi un strauji gaiss ceļas augšā, atdziest un veidojas šie skaistie mākoņi. Protams, nav tā, ka tikai vasarā ir viena tipa, ziemā - cita tipa mākoņi. Noteiktos apstākļos arī ziemā veidojas sevišķi virs jūras veidojas lielie gubu mākoņi. Tad arī dzirdam, ka lielie gubu mākoņi, nonākot uz sauszemes, rada stipru snigšanu piekrastes rajonos," stāsta Andris Vīksna. "Cilvēki ir pieraduši, ka ūdens sasalst nulle grādos, bet mākoņos tās daļiņas ir tik smalkas, ka ūdens šķidrā stāvoklī var būt par mīnus 20, mīnus 40 grādos. Tad strauji tas ūdens var pārvēsties ledus kristāliņos, un tie savukārt savā starpā samaisās un aug lielāki, un atkarīgi, kādi procesi pēc tam mākonī notiek, tas nosaka, kādi nokrišņu veidi ir. Arī nokrišņu ziņā tās fāzes var būt dažādas: tur var būt ledus mākonis augša, pa vidu pārtapt ūdens pilītē un atpakaļ atkal nonāk cietā formā. Katrs mākonis ir ļoti sarežģīts process," turpina Andris Vīksna. Ūdens mākonī ir daudz, bet kad ir par daudz, un sāk līt un snigt? "Tas ir atkarīgs, kur atrodas mākonis un kāda ir vide viņam apkārt. Tipiski, lai veidotos tvaiks, pārtaptu par smalkāko ūdens pilienu, izmērs, kuru vajag, ir apmēram simtdaļa no mata. (..) Tipiska lietuslāse ir divi milimetri. Ūdens procesi sāk veidoties kopā, kad pilītes ir smagas, tās krīt lejā. Ja tipisks mākonis sver apmēram 100 tonnas vai pat 500 tonnas tādi lieli mākoņi. Sākumā gaiss aizņem lielu tilpumu, tāpēc ar vēja plūsmu un turbulenci pilieni turas gaisā. Kad savācas kopā, paliek smagāki, attiecīgi vairs nevar noturēties gaisā un jākrīt lejā," norāda Agnese Spustaka. Milzīgs gubu lietus mākonis var vairāki desmiti miljoni tonnu liels.
Kas ir Tezē kopiena un kā izpaužas tās organizētā jaungada tikšanās jauniešiem? Ar ko tikšanās Tallinā bijusi īpaša? Kā jaunieši Tezē tikšanās ietvaros sagaida Jauno gadu? Gadumijā tepat netālu, Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, notika ekumeniskās kopienas Tezē organizētā tikšanās jauniešiem, kurā piedalījās apmēram 3000 jauniešu no dažādām valstīm, t. sk. arī Latvijas. Kas pamudināja jauno gadu sagaidīt citā valstī ar svešiem cilvēkiem, atsakoties no ierastajām ērtībām un iejūtoties svētceļnieka lomā? Mūsu janvāra raidījuma viesiem Antai, Austrai un Haraldam katram ir savs iemesls un pieredzes stāsts. Ja arī Tu sagaidīji jauno gadu Tallinā, piedāvājam Tev iespēju salīdzināt savu un mūsu raidījuma viesu pieredzi. Bet, ja par Tezē tikšanos esi dzirdējis maz, tad šī ir lieliska iespēja uzzināt, kādēļ šī pieredze būtu jāgūst katram. Varbūt tieši šis būs īstais impulss, lai Tu nākamo gadu sagaidītu kopā ar citiem kristīgiem jauniešiem nākamajā Tezē tikšanās reizē... Parīzē! Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.
Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 6. epizodes tēma: Vairākās Latvijas sporta līgās klubu un komandu skaits turpina samazināties. Arvien biežāk vietējie čempionāti pārtop par visas Baltijas līgām, apvienojot spēkus ar kaimiņvalstīm, un vietējo līgu prestižs, sabiedrības interese un ažiotāža krītas. Kāda ir federāciju atbildība Latvijas čempionātu rīkošanā? Kas paveikts labi un ko iespējams paveikt labāk, lai vietējās līgas turpinātu pastāvēt? Vai varbūt vietējie čempionāti mums nemaz nav vajadzīgi? Jauno sportistu pāreja no jauniešu uz pieaugušo vecumu jau tā ir apgrūtināta gandrīz visos sporta veidos, un mazāks komandu skaits to apgrūtina vēl vairāk. Ko spēj paveikt labs mārketings? Lielāks finansējums līgām - vai tā būtu burvju nūjiņa, kas ātri un vienkārši atrisinātu problēmas? Kas jāizdara, lai situācija nekļūtu vēl sliktāka? Studijā: Sportacentrs.com žurnālistiem Rolandam Eliņam un Jānim Celmiņam uz sarunu pievienojās Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs, Latvijas basketbola līgu direktors Salvis Mētra un Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretārs Rolands Ābols. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Viens no Latvijas vadošajiem vokālajiem ansambļiem „Anima Solla” ilgus gadus bijusi radošā laboratorija latviešu komponistiem jaunas skaņas meklējumos. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta garumā tas turpina pasūtīt jaunu mūziku, izaicinot skaņražus un sniedzot vērtīgu pienesumu arī plašākam Latvijas koru un ansambļu repertuāram. Nupat „Anima Solla” ierakstījusi albumu „Uguns vārdi” ar astoņām īpaši ansamblim radītām dziesmām, ko atskaņos arī koncertā 6. novembrī Rīgas A Cappella festivālā. Bet pati „Anima Solla” ar šo albumu iezīmē būtisku pagrieziena punktu savā radošajā darbā.
Nākamā gada budžets šobrīd ir viens no apspriestākajiem tematiem, jo tagad Saeimā izšķirsies, kā katra joma nākamgad dzīvos. Arī veselības aprūpe. Tomēr šajā jomā allaž ir arī citas problēmas, tādas kā kadru trūkums, arī pacientu un mediķu savstarpējā komunikācija. Tie ir jautājumi, par ko runājam Krustpunktā. Mūsu studijā Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Vētra.
Nākamā gada budžets šobrīd ir viens no apspriestākajiem tematiem, jo tagad Saeimā izšķirsies, kā katra joma nākamgad dzīvos. Arī veselības aprūpe. Tomēr šajā jomā allaž ir arī citas problēmas, tādas kā kadru trūkums, arī pacientu un mediķu savstarpējā komunikācija. Tie ir jautājumi, par ko runājam Krustpunktā. Mūsu studijā Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Vētra.
Susipažįstame su spaudos publikacijomis kultūros tema spaudoje.Pasaulio kultūros naujienos.Kuo pasižymi tvarumo dirbtuvės? Ir kaip tvarumą Lietuvoje vertina šia sritimi besidomintys?Šiaulių „Aušros“ muziejaus saugyklas papildė nauji muziejiniai eksponatai. Kokius eksponatus įsigijo muziejus ir kuo jie ypatingi Šiaulių ir Lietuvos istorijai?„Vilnius Jazz“ apdovanojimas už nuopelnus Lietuvos džiazui įteiktas laisvosios improvizacijos ir džiazo muzikos puoselėtojui Arnui Mikalkėnui.Vilniaus universiteto Komunikacijos fakultete veiklą pradeda Komunikacinių įtakų ir propagandos tyrimų centras.Kokią sovietmečiu statytų daugiabučių ateitį mato Europos architektų bendruomenė?Trečią kartą vyks festivalis „Jauno džiazo dienos“.Paryžiuje apsibaigė tarptautinė meno mugė „Art Basel“Ved. Marius EidukonisNuotr. Dainiaus Čėplos nuotr.
Tā jau ir raidījuma Globalais latvietis. 21 gadsimts tradīcija, ka, mainoties vēstniekiem, mēs studijā kopā ar žurnālistiem un ekspertiem izvaicājam jauno vēstnieku par diasporas poltiku un sadarbību ar aktīvo diasporu. Šoreiz par galvenajiem virzieniem disporas politikā - par veiksmīgāku sazobi starp valsti un diasporu iztaujājam diasporas vēstnieci Zandu Grauzi. Jauntājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Apvienotajā Karalistē Ilze Kalve, portāla "Baltic-Ireland.ie" galvenā redaktore Laima Ozola un socioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela. Disporas grupas speciālo uzdevumu vēstniecei Zandai Grauzei ir vairāk nekā 30 gadu darba pieredze Ārlietu ministrijā. Viņa strādājusi Austrumeiropas departamentā, bijusi ārlietu ministra biroja vadītāja, Konsulārā departamenta direktore un Personāla departamenta direktore. Lielu pieredzi viņa ieguvusi arī kadencēs Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs – vēstniecībā Čehijas Republikā, Lietuvas Republikā, Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ES, kā arī Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā NATO. Z. Grauze bijusi arī Latvijas pastāvīgā pārstāve Palestīnā. Kopš 2020. gada Z. Grauze bija padomniece-pārstāvniecības vadītāja vietniece Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā UNESCO.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu". Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels. Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
2. septembrī darbu uzsāka apvienotās Latvijas Universitātes bibliotēkas direktors – Uldis Zariņš. Jaunajam direktoram jāīsteno abu esošo LU bibliotēku – Latvijas Universitātes Bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas – konsolidācijas process, saglabājot bibliotēku krājumos esošās vērtības un nodrošinot nepārtrauktu bibliotēkas pakalpojumu pieejamību kā studentiem, tā mācībspēkiem, zinātniekiem un citiem interesentiem. Kā šādu uzdevumu paveikt pusotra mēneša laikā, Kultūras rondo vaicājam Uldim Zariņam. "Esmu ar lielu entuziasmu un degsmi tam ķēries tam klāt," tā par pirmo darba uzdevumu jaunajā amatā saka Uldis Zariņš. Viņš gan norāda, ka pirmais reorganizācijas posms ir diezgan mehānisks, juridisks, kad divas universitātes struktūras pārtop vienā. Līdz ar to viņš ar pirmo apvienošanas termiņu - 15. oktobri - vairāk domā kā par sākuma datumu. "Abas bibliotēkas tiek diezgan mehāniski saliktas kopā, lielā mērā turpina strādāt kā līdz šim. Jēgpilnākai jaunas bibliotēkas izveidei laika posms ir krietni garāks. Es rēķinos - gads, divi gadi, kad varēsim sākt runāt par jaunu bibliotēku," vērtē Uldis Zariņš.
Rudens ābolu raža klāt! iPhone 16 viedtālruņi, Watch 10 viedpulksteņi un jaunas AirPods 4 austiņas ar skaņu slāpēšanu. Kas pliki mārketinga triki un kas patiešām patīkami pārsteidza? Ar pirmajām sajūtām par dzirdēto dalās Digitālo brokastu šefpavārs Artis Ozoliņš un tehnoloģiju entuziasts Edgars Brūvelis #DigitālāsBrokastisPlus speciālizlaidumā.
Kas īsti ir aicinājums? Un vai tas katram cilvēkam ir tikai viens? Vai profesijai ir jābūt arī aicinājumam? Cik elastīgs ir aicinājums – vai tas laika gaitā var mainīties? Jauno sezonu iesākam ar tēmu "Aicinājums". Kristīgajā vidē šis vārds tiek pieminēts bieži, bet ko tad tas sevī īsti ietver? Vai aicinājums ir nodarbošanās, ģimenes stāvoklis, kalpošana? Un kā tad vispār saprast, kāds ir tieši mans aicinājums? Studijā Lindai tādēļ pievienojušās divas brīnišķīgas vieses – māsa Zane, kura ikdienā strādā kā supervizore, ir māsu kalpoņu kongregācijā un vada "Samuēla gadu" jauniešiem, un Elīna Ermansone, kura ir "Scripture Union Latvia" vadītāja un "Sava daba" nometņu organizatore. Raidījumā izskan ne tikai viņu viedoklis un ieteikumi, bet arī pieredzes stāsti par aicinājuma meklēšanas un atpazīšanas ceļu. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.
Kultūros publikacijų spaudoje apžvalga.Ko reikia geram improvizaciniam repui?Kokie Alfredo Hitchcocko muzikiniai pasirinkimai ir kaip muzika tampa personažu?Jau penktą kartą Kaune visą parą bus giedamos sutartinės?Kuo ypatingos žolinės Adutiškyje?LLGRTC pasirašė bendradarbiavimo sutartį su JAV Federaliniu tyrimų biuru ir bendradarbiaus ieškant ir identifikuojant partizanų laikus.Šakių rajone atgimsta dar vienas kultūros objektas - Kaimelio dvaras.Klaipėdoje šiandien prasideda festivalis Jauno Teatro dienos.Lietuvos skautija jau aštuntą kartą organizuoja projektą „Nuspalvink Lietuvą“.Ved. Marius Eidukonis
„Dažreiz es kaut ko daru” – ar šādu mazliet pašironisku nosaukumu pie skatītājiem šodien un rīt dodas trīs svaigi un personiski jauno horeogrāfu un scenogrāfu kopdarbi. Trīs īsformāta solo izrādes, kuru tapšanā mākslinieki ieguldījuši daudz un dikti, nevis „dažreiz” un „kaut ko”. Katru izrādi veidojis cits dejotāja un scenogrāfa tandēms, caur savu personisko pieredzi un pārdomām veidojot viedokļu kaleidoskopu, ar kuriem iekšēji varēs diskutēt arī izrādes skatītāji. Ar laikmetīgās dejas izrāžu vakara „Dažreiz es kaut ko daru” radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Viņi satikās studiju laikā: četri jaunie scenogrāfi jeb apvienība „4K” ir leģendārā Andra Freiberga pēdējais kurss Mākslas akadēmijā, kas savulaik piedalījās starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā un tagad pēc ilgāka pārtraukuma un savu rokrakstu meklējumiem atkal sanākuši kopā. Bet jaunie horeogrāfi jeb dejotāju apvienība „SIXTH” ir Latvijas Kultūras akadēmijas sestais horeogrāfu „izlaidums”. Izrāžu vakaru viņi veido kopā. Jauno horeogrāfu Vladimira Goršantova, Emīlijas Bergas un Ģirta Dubulta laikmetīgās dejas izrādes, kuru vizuālo ietvaru veidojuši scenogrāfi Andris Kaļiņins, Madara Mela, Ieva Stalšene un Katrīna Ieva, varēs redzēt šovakar un rīt Tallinas ielas kvartāla zālē „Angārs”.
4. augustā 37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms 2024" programmu “Ritmu ainavas ar ērģelēm” piedāvās Rīgas Doma mūzikas dzīves vadītājs un ērģelnieks Aigars Reinis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, kura rīcībā būs plašs instrumentu klāsts, bet centrālie trīs - marimba, vibrofons un timpāni. Programmā līdzās latviešu komponistiem - Jāzepam Vītolam, Aivaram Kalējam, Maijai Einfeldei un šī gada jubilāram Rihardam Dubram - būs arī franču komponista un ērģelnieka Tjerī Eskeša darbi un amerikāņu skaņraža Niko Mjūlija mūzika. Guntars Freibergs atminas, ka Niko Mjūlija mūziku iepazinis festivālā „LNSO vasarnīca” Ventspilī, kur pēc Mika Magones rosinājuma notika pievēršanās viņa mūzikai: "Tā bija arī pirmā sadarbība ar Aigaru Reini un kopš tā laika esam vairākkārt kopā muzicējuši. Tas bija darbs ērģelēm un marimbai Beaming Music – ļoti interesants, aizraujošs, ar amerikānisku sentimentu." Annas Martas Burves un Guntara Freiberga sarunā - par sitaminstrumentu un ērģeļu dueta specifiku: vai tas ir populārs ansamblis komponistu vidū? Kas ir tas īpašais šādu divu instrumentu saspēlē un vai izaicinājumi šādu duetu arī skar? Guntars novērojis, ka itin bieži komponisti sitaminstrumentu izmanto kā papildus tembru ērģelēm: „Jokojot saku, ka ērģeles ir tāds milzīgs seno laiku sintezators. Un sitaminstrumenti ļauj piedāvāt vēl dažādus tembrus, kas ērģeļu skanējumā nav iespējami. Un tad kopskaņa kļūst vēl daudz bagātāka un daudzveidīgāka." Izskan arī iespaidi par pagājušu koncertu - 27. jūlijā notikušo Jaunās Baltijas skaņas kvarteta koncertu "Jauno domu dārzs" Cesvaines pilī. Runāts tiek par divu sitaminstrumentālistu - lietuvieša Pāvela Gintera un latvieša Guntara Freiberga - satikšanos ansamblī ar visai klasiskiem instrumentiem un to, kā melodiskam instrumentam būt ritmiskam, bet ritmiskajam - melodiskam. Kā arī aicinājums uz vēl vienu notikumu 4. augusta vakarā kultūrvietā "Hanzas perons", kad Maikla Gordona skaņdarbu sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām ‘Timber' atskaņos Guntara Freiberga vadītais “Koksnes sekstets”.
Par instrumentālās mūzikas apvienības “Kuba” jauno studijas albumu “Laukumi” saruna ar saksofonistu Miku Soloveju.
Jauns Samsung Galaxy ierīču metiens: gredzens Ring, austiņas Buds3 un Buds3 Pro, salokāmie telefoni Flip6 un Fold6 un viedpulksteņi Watch Ultra un Watch8. Vai gredzens ir tās cenas vērts? Kā austiņu jaunais dizains? Vai telefonu slaidumu ir lielais trumpis? Un kāpēc pulkstenis ieņēmis kantaini apaļu formu? Artis Ozoliņš kopā ar tehnoloģiju apskatnieku Jāni Vēveru DigitālāsBrokastis plus speciālizlaidumā. * Ierīces neatkarīgam un neapmaksātam pirmajam iespaidam sagādāja Samsung Electronics.
Ģenerālis šodien uz interviju aicinājis Visakha FC gavlveno treneri- Jurģi Kalnu. Jurģis atklāj aizkulises par Valmeras pamešanu, jauno klubu, dzīvi Kambodžā un mērķiem, ko mēģinās sasniegt jaunajā klubā.
Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.
Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.
Par trauslumu un sargāšanu, par to, kas paslēpts, par to, kas sapņos un īstenībā – saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi, atverot viņas jauno dzejas un prozas grāmatu “Stikla burtnīca”. "Labākais, ko ar šo grāmatu darīt, ir viņu aptaustīt. Tas ir tāds īpašs žanrs, ko Anta Pence piekopj, taustāmie vāki. Šeit, saudzējot to stiklu, ir lietots matēts, maigs materiāls, kurš iekļauj trauslo," stāstījumu par jauno grāmatu iesāk Inese Zandere. "Protams, ka tur nav nekādas skaidrības ar tiem žanriem. Vārds dzejproza, attiecināts uz maniem tekstiem, neliekas piemērots. Es tos stāstiņus rakstīju kā stāstiņus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir stāstiņi, kurus uzrakstījis kāds, kurš parasti raksta dzejoļus. Tās pašas metodes, kuras lieto, rakstot dzejoļus, tos pašus paņēmienus un tos tēlu veidošanas paņēmienus lieto, rakstot prozas tekstu. Tāpēc drīzāk tā ir dzejnieku proza, nevis dzejproza," atzīst Inese Zandere. Grāmatas atvēršanas svētki paredzēti kādā neparastā vietā. Ineses Zanderes jaunākā krājuma "Stikla burtnīca" atvēršanas svētkus svinēs 30. maijā plkst. 18.00 Baldones ielas 4 pagalmā ar Pagalma lasījumiem, kuros piedalīsies dzejniece Inese Zandere, aktrise Guna Zariņa, redaktore Ieva Lešinska, māksliniece Anta Pence un citi Baldones ielas 4 mājas iedzīvotāji un kaimiņi. Šajā pagalmā tapusi Žaklīnes Zāberes-Gāgas filma "Nāc āra!".
Starptautiskajam komponistu konkursam "Rostrum", ko rīko Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) un UNESCO, šogad rit 70. jubilejas gadskārta. Konkurss un konference norisinājās Viļņā no 13. līdz 17.maijam, un tajā piedalījās radio pārstāvji no Eiropas, Meksikas, Honkongas un Argentīnas. Darbi tika vērtēti divās kategorijās – galvenajā un jauno komponistu kategorijā – komponisti līdz 30 gadu vecumam. Latviju pārliecinoši pārstāvēja Annas Fišeres opuss "Hesychia" lielam ansamblim un Platona Buravicka "Spark" kamerorķestrim, Annijas Annas Zariņas "Say Only a Word" ierindots labāko darbu pieciniekā jauno komponistu kategorijā. "Pa ceļam ar klasiku" intervijas laikā sazināmies ar mūsu kolēģi Annu Veismani Viļņā, kura arī klausījās konkursa darbus un piedalījās konferencē un diskusijās. Augstāko novērtējumu galvenajā kategorijā saņēma Polijas komponists Rafals Riterskis (Ryterski) par darbu "Totentanz" kontrtenoram, simfoniskajam orķestrim un elektronikai. Jauno komponistu kategorijā līdz 30 gadu vecumam uzvarēja komponists no Nīderlandes Tomass van Duns (van Dun) ar simfonisku opusu "Rocaillies de l'apres-vie". Balva galvenajā kategorijā ir jaundarba pasūtījums Norlandes Operas Simfoniskajam orkestrim (Norrlandoperan Symphony Opera), jauno komponistu kategorijas uzvarētājs saņems stipendiju, ko nodrošina IMC un Portugāles sabiedriskais medijs RTP-Radio Television Portugal. Labāko desmitniekā ir darbi no Austrijas, Francijas, Čehijas, Igaunijas, Norvēģijas, Serbijas, Somijas un Šveices. Jauno komponistu piecu rekomendējamo darbu sarakstā ir komponisti no Latvijas, Igaunijas, Honkongas, Nīderlandes un Portugāles. 2023. gada "Rostrum" piedāvātie darbi raidīti vairāk nekā 600 reižu, tostarp arī Andra Dzenīša "Credo" (raidīts 12 reizes) un Alises Rancānes “Ars Magna”(raidīts astoņas reizes).
"Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs šajā vasarā svinēs savu 15. publiskās darbības gadadienu ar vērienīgu vasaras ciklu "Jauna adrese: ĒDENE" – starptautisku grupas izstādi un performancēm, kas iesildīs "Kim?" topošo jauno adresi Hanzas ielā 22, Rīgā. Festivāla atklāšana paredzēta 7. jūnijā, un tas norisināsies līdz 28. jūlijam. Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar "Kim?" programmas direktori Zani Onckuli un arhitektu Frici Vilni runā par jaunajām telpām – kādas tās ir tagad, un par kādām tās plānots izveidot.
Kādiem aktuāliem tematiem savos pētījumos pievēršas Rīgas Tehniskās universitātes jaunie arhitekti, kuru diplomprojekti aplūkojami izstādē „Sapņu struktūras”, Kultūras rondo pārrunājam ar RTU Arhitektūras un dizaina institūta direktori Māru Liepu-Zemešu un absolventiem - Katrīnu Martu Peizumu un Rolandu Hartmani. Līdz marta vidum inovāciju un zinātnes sasniegumu ekspozīciju telpā «RTU un Origo nākotnes pietura» varēs iepazīt pēdējos gados Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) diplomus ieguvušo jauno arhitektu diplomdarbus. Diplomdarbu kolekcija apver tematiski un ģeogrāfiski plašu jautājumu loku. Diplomprojekts iezīmē arhitekta profesionālās dzīves sākumu. Pēc piecu gadu ilgām studijām topošie arhitekti izstrādā kompleksu maģistra darbu ar integrētu diplomprojektu. Studentam ir iespēja brīvi izvēlēties diplomprojekta tēmu, likt lietā studiju laikā iegūtās zināšanas un prasmes, ļaut vaļu fantāzijai un atklāt savu pasaules redzējumu un rokrakstu plašākai sabiedrībai.
Krustpunktā brīvais mikrofons ar LR5 raidījumu producentu un vadītāju, kā arī jauno satura redaktoru Tomu Putniņu.
Baznīcas atjaunotne daudzējādā ziņā ir atkarīga no Kristus Gara iedvesmotā priestera kalpojuma un šajā mērķī būtiska ir priestera formācija. Pirms varam runāt par formāciju ir jāapzinās, ka rūpes par priestera aicinājuma rašanos ir jāuzņemas visai kristiešu kopienai, ģimenei, draudzei, skolai, priesteriem. Bīskaps ir galvenais atbildīgais par aicinājumu un par tiem jārūpējas nesažēlojot spēkus. Jauno kandidātu izglītošanai ir jāatklāj priestera nepieciešamība, būtība un cildenums. Aicinājumu sekmēšanai nav robežas vienas diecēzes, ordeņa vai kopienas ietvaros, tas ir vispārējās Baznīcas aicinājums.
Kāda saistība radošumam ar automātiskumu? Šo šķietamo pretrunu saistošā jauno mediju mākslas izstādē Liepājā risina četru valstu mākslinieki. Viņu darbos indivīda un sabiedrības uztvere satiekas ar tehnoloģiju radītajām automatizācijas iespējām, risinot jautājumus par mākslinieka lomu, autorību, rutīnu un radošumu mūsdienu laikmetā. Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas jaunās ēkas izstāžu zāle šķietami levitē gaisā: caur stikla sienām paveras skats uz Jāņa Čakstes laukumu, bet iekšpusē jauno mediju mākslinieki aicina doties iztēles ceļojumos, kas vedina iedziļināties dažādu automatizācijas procesu būtībā. Par izstādes ideju sarunājamies ar vienu no izstādes kuratorēm, skaņu mākslinieci un pasniedzēju Kristu Dinteri. „Domājām gan par to, kā automatizācija ienāk mākslinieka ikdienā un ko tas nozīmē; ko nozīmē autorība, ja tu atdod daļu savu izvēļu mākslīgā intelekta rīkiem? Domājām arī par to, ka mākslinieciskumu parasti uztveram kā ļoti ekspresīvu izpausmes formu. Mākslinieki ir ekspresīvi, vienmēr reaģē, ir emocionāli. Bet mākslā ir arī daudz aspektu, kur, lai sasniegtu izcilu rezultātu, lietas patiesībā ir ļoti daudz jāatkārto. Arī tur ienāk automātiskums. Tā ka šai idejai ir divas puses – viena ir par rutīnas procesiem, kas ļauj novest darbu līdz galam, līdz pilnībai, un otra – gan kritisks, gan priecīgs skats uz tehnoloģijām un kā ar tām darboties radoši.” Izstādi rīko Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorija un biedrība „ASTE” (akronīms no vārdiem „māksla, zinātne, tehnoloģijas un izglītība” angļu valodā), kas ik gadu Liepājā rīko vairākus starptautiskus mediju un skaņu mākslas pasākumus. Arī izstāde „Automātiskais radošums” tapusi pēc viena no šādiem pasākumiem – festivāla „UPDATE”, kas Liepājā notiek jau vairāk nekā desmit gadu, kopš universitātē māca jauno mediju mākslu un dizainu. Izstāde „Automātiskais radošums” Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas galerijā būs apskatāma darba dienās līdz 5.martam.
No 26. februāra līdz 3. martam norisināsies otrais Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls, kura programmā šogad iekļauti mākslinieki no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Kanādas un Norvēģijas. Festivāls jau otro gadu pulcē māksliniekus, kuru darbi iedzīvojas pilsētvidē. Kultūras rondo studijā festivāla kuratore Marta Kontiņa, apvienību "Orbīta", kas radīs instalāciju “Parādības blakus”, pārstāv Artūrs Punte, bet par papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās stāsta jauno mediju māksliniece Līga Vēliņa. Sadarbībā ar vienu no pasaules nozīmīgākajiem multimediju festivāliem "Mutek", kas pirms 25 gadiem dibināts Kanādā, festivālā tiks piedāvāta trīs virtuālās realitātes mākslas darbu kolekcija, kurus veidojuši mākslinieki France Džobina (France Jobin) un Markuss Hekmans (Markus Heckmann), Kloja Aleksandra Tomsone (Chloe Alexandra Thompson) un Metjū Edvards (Matthew Edwards), kā arī Line Katčo (Line Katcho). Mākslas darbi no unikālām dzīvām performancēm ir pārtapuši virtuālās realitātes pieredzēs, kas dod iespēju tos pieredzēt mākslas baudītājiem visā pasaulē un parāda mūsdienu tehnoloģiju piedāvāto mākslas formu daudzveidību un iespējas. Jauno mediju mākslinieki Līga Spunde, Līga Vēliņa, Alvis Misjuns un Lauris Taube festivālā piedalīsies ar papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās, kuri tematiski pievēršas gan Valmieras pilsētvides izziņai, gan kultūrvēstures aspektiem. Tie ir mākslas darbi publiskā telpā, kas ar digitālo tehnoloģiju palīdzību veido saspēli ar apkārt esošo un ļauj ieraudzīt pilsētu pavisam citā gaismā. Apvienība "Orbīta" (Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs) īpaši festivālam radījusi dialoģisko gaismas instalāciju pilsētvidē "Parādības blakus", kas būs multimediāls priekšmetu priekšnesums, ko izspēlē divi nepareizi novietoti automobiļi, kas savstarpēji sarunājas. Savukārt multimediju mākslinieka Mārtiņa Dāboliņa un komponista Džeikina Pusona (Jachin Pousson) veidotā instalācija ar performances elementiem "Teleempātija" ļaus ielūkoties reālā laika smadzeņu procesos. Mākslinieki trīs dienu garumā – no 29. februāra līdz 2. martam – Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas bijušajā peldbaseinā sevi pakļaus 27 dažādām pieredzēm ar mērķi noskaidrot, vai emocijas, ko mēs izrādām ar sejas ekspresijām, ir tādas pašas, kā mēs jūtamies iekšēji. Skatītāji varēs vērot performances un projekcijas ar abu mākslinieku smadzeņu darbību reāllaikā. Šogad festivālā veidota arī īpaša mākslas un izglītības programma jauniešiem, kuras ietvaros radīti pieci jaundarbi, kas multimediju valodā runā par aktuālām tēmām – dabas aizsardzību, ķermeņa brīvību, paaudžu konfliktiem u.c.
Centrālā vēlēšanu komisija ir sākusi pieņemt partiju kandidātu sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Ārpolitikas debatēs arī šogad fokusā karš Ukrainā. Jauno vilcienu nedienu dēļ atkāpusies “Pasažieru vilciens” jeb “ViVi” padome. Par spīti nedienām ar vilcieniem, iespējams, daudzi to joprojām uzskata par ērtāko pārvietošanās līdzekli, jo daļa iedzīvotāju vēlētos atjaunot vilciena satiksmi starp Rīgu un Ventspili. Neņemot vērā iedzīvotāju iebildes, Jūrmalas dome atbalstījusi kārtējās izmaiņas Jūrmalas teritorijas plānojumā.
“Eiropa pēc Pirmā pasaules kara bija ”laboratorija virs bezgalīgas kapsētas”.” Tā nesen iznākušajā grāmatā “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” raksta grāmatas viena no autorēm Vita Zelče. Šis ir jaunākais SIA “Aminori” izdevums, un arī iepriekš izdotās grāmatas šajā sērijā par dažādiem vēstures posmiem Latvijā kļuvušas lasītāju iecienītas. Ulmaņlaiki - demokrātijas iznīcināšana vai atbrīvošanās no nespējīgas valsts iekārtas? Cenzūra, kas nogurdina, vai tomēr “zaudētā paradīze”, pēc kuras ilgoties tālākajos padomju okupācijas gados? Jauno izdevumu iepazīstam kopā ar tā autori, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.-1940. gadā - tas ir laiks, ko dēvē arī par Ulmaņlaikiem, par Ulmaņa diktatūru, pret Ulmaņa īstenoto politiku arī mūsdienās daļa sabiedrības izturas ar nosodījumu un uzskata, ka viņam jau nu nekādus pieminekļus nevajadzētu celt. Vienlaikus Ulmaņlaiki tiek vērtēti arī kā būtisks Latvijas uzplaukuma laiks pirms padomju okupācijas gadiem. Vienu pareizo atbildi raidījumā nemeklēsim, bet plašāk iepazīsim, kādi faktori radīja iespēju Ulmanim ļoti vienkārši īstenot valsts apvērsumu 1934. gadā un kāda dzīve Latvijā veidojās pēc tam. Ulmaņlaiki arhitektūrā un interjerā Kvartālu nojaukšana, lai slietu monumentālas ēkas, kur interjerā dominētu tautiski motīvi - tā īsumā var raksturot Ulmaņa laikā celtos objektus. Ķemeru sanatorija, Rakstnieku jeb Jaunā pils Siguldā, Armijas ekonomiskais veikals - šīs būves iemiesoja arhitektūras un interjera stilu, kas dominēja Ulmaņa režīma laikā. Vairāk par šīm tendencēm mākslas zinātniece, Latvijas arhitektūras muzeja direktore Ilze Martinsone. Nereti Ulmaņa valdīšanas laikā esošo stilu arhitektūrā, mākslā interjerā un dizainā mēs dēvējam par tautisko Art Deco, bet šī tendence sākās krietni agrāk par 1934. gadu, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Šis stils sākas pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās virkne jaunu valstu, kurām bija svarīgi parādīt savu nacionālo identitāti. Tā kā tautisko rakstu motīvi bija modē jau pagājušā gadsimta 20. gados, skaidro Ilze Martinsone. Bet runājot par Ulmaņa laikiem, Ilze Martinsone stāsta par varenu izmēru celtnēm klasicisma stilā un dažādu stilu sajukumu šo celtņu interjerā, kā arī atklāj, kurā ēkā Rīgā tika iebūvētas pirmās elektriskās slīdošās kāpnes.
Sākot ar jauno vecāku rūpēm, beidzot ar atvaļinātu militāristu piedzīvoto atgriežoties ikdienas dzīvē - raidījumā iepazīsim jaunos sociālantropologus un viņu pētījumus par Latvijas sabiedrību. Ko pētnieki atklājuši un kā notiek šādu jutīgu jomu izpēte antropoloģijā, kur saduras ticības, pārliecības, ikdienas sarežgījumi izglītības iestādēs un profesijas, kuras maina cilvēka dzīvi un personību? Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes Sociālantropoloģijas maģistrantūras studenti Evita Kalniņa, Jānis Šabanovs un Kristīne Cēre. Evita Kalniņa veic pētījumu „Vai dzīve bez sāls? Profesionālais militārais dienests un dzīve pēc atvaļināšanās”. Jānis Šabanovs veic pētījumu „Mātes, kas staigā pa Latvijas ielām: Mātišķība sociālā medija Facebook grupā Atsaucīgo māmiņu forums”. Kristīne Cēre pēta „Bērnudārzs kā loterija. Rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītošanas procesā”. Pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi Pagājušajā vasarā iesākās un šovasar turpināsies pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi, viņu kultūrvēsturisko un kulināro mantojumu ekoloģisko pārmaiņu laikos. Cik lielā mērā zvejnieku ģimenes šodien saglabā senču tradīcijas un kā pārmaiņas ietekmē viņu dzīvi, stāsta viena no šī pētījuma iniciatorēm - Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara. Antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara pati vasaras pavada Kurzemes jūras piekrastē, viņas senči nākuši no turienes. Iespaidojoties no rakstnieka Viļa Veldres pagājušā gadsimta 30. gadu beigās iznākušā ceļojuma apraksta „Dzīve pie jūras”, kad Veldre ar divriteni brauca gar piekrasti un katrā ciemā runājās ar vietējiem, tad visu šo faktoru ietekmē pagājušajā vasarā tika uzsākts trīs gadu ilgs pētījums par to, kā laika gaitā vide, klimats un valsts iekārta ir ietekmējuši še mītošo cilvēku dzīvi. Jau pagājušā gada nogalē portālā LSM varēja lasīt par šo RSU antropologu grupas veikto pētījumu un arī šajā sižetā turpinām iztaujāt profesori Aistaru par novērojumiem ekspedīcijas laikā un tām izmaiņām, kas ir skārušas Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi. Neraugoties uz valsts iekārtas vai vides maiņām, zvejnieki pielāgojas jaunajiem apstākļiem, lai arī bieži vien tagad ir grūti turpināt nodarboties ar senču arodu kā senāk un bēdīgs ir arī fakts, ka ļoti reti ir redzams turpinājums zvejnieku dzimtām - secina antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara.
"Ome Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās, un mana mamma piedzima bēgļu nometnē Vācijā. Šo Ziemassvētku apsveikumu omes māsa no Latvijas viņai sūtīja 1965. gadā. Kupenās iesnigusī mājiņa ar stirnām pagalmā – šī kartītes aina man vienmēr šķitusi neizskaidrojami tuva… Un paskat! Tagad man tāda mājiņa meža malā ir pašai." Šos vārdus kādā intervijā sacījusi viena no raidījuma viešņām, jo starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar globāliem latviešiem - jo, par šo ģimeni runājot, nākas piesaukt Vāciju, Franciju, Angliju, nāksies pieminēt tautas dejas, tautastērpu darināšanu, rotas, dziedāšanu, bet pāri visam Latviju. Studijā Uskaļu ģimenes pārstāves - Ilona Uskalis un Zinta Uskale, mamma un meita. Vārdus, kuri skanēja raidījuma ievadā, ir teikusi Zinta Uskale. Tie ieskicē jūsu ģimenes trimdas laika stāstu, kas sasaucas ar tā laika stāstiem. Zinta ir dzimusi Lielbritānijā, bet Ilona ir dzimusi bēgļu nometnē Vācijā (Flensburgā, angļu zonā), un tālāk devās ar mammu uz Angliju.
Laikā, kad pasaulē notiek ANO Klimata pārmaiņu konference Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Latvijā tapis svarīgs un īpašs plāns. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, enerģētika, zaļāka infrastruktūra, ogļskābās gāzes uzņemšana no atmosfēras - kas šajās jomās plānots jaunajā Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā? Ko par to saka vides organizācijas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas donda direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.
Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Opozīcija cītīgi gatavo priekšlikumus budžeta projektam, necerot uz pieņemšanu. Valmieras novadā plāno likvidēt vairākus kultūras namus un bibliotēku filiāles. Inčupes iedzīvotāji atkal ceļ trauksmi par dzelzceļa pieturas likteni. Jauno elektrovilcienu pirmajam braucienam atkal maina solīto laiku. Izraēla apgalvo, ka tā ir tuvu "Hamās" militārās sistēmas demontāžai Gazas joslas ziemeļos.
Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrētā kultūrizglītības programma “Literārā Akadēmija” ir izaugusi no kādreizējā Jauno autoru semināra. Seminārā praktizēto nedēļu ilgo darbu apspriešanu reizi gadā tagad nomainījušas meistardarbnīcas dzejā, prozā, drāmā, arī citvalodīgi rakstošajiem domāta programma. Literārā Akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi. Kad jāiegaumē kāds Latvijas literatūrā debitējušā vārds, grūti nepamanīt šo autoru radošajās biogrāfijās bieži atkārtojošos faktu – mācījies Literārajā akadēmijā. Lai gan pēc būtības Literārā akadēmija ir Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrēta kultūrizglītības programma, un ne jau visiem tās dalībniekiem ir mērķis kļūt kursu noslēgumā par profesionālu rakstnieku, dzejnieku vai dramaturgu. Tomēr Literārā akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi, un ir pamanāmiem burtiem ierakstījusi savu pastāvēšanu Latvijas literatūras kopainā. Un visu šo laiku tās vadītājs ir bijis dzejnieks un dramaturgs Ronalds Briedis. Sekojot šī gada meistardarbnīcu vadītāju – prozā – Daces Vīgantes, un dzejā – Katrīnas Rudzītes – ieteikumiem, uz sarunu esmu aicinājusi arī divas šī gada Literārās akadēmijas meistardarbnīcu dalībnieces – Kristīni Jučkoviču un Lindu Vītumu. Satiekoties studijā abas jau ir pazīstamas un smejas, ka esmu dabūjusi hibrīdus. Tam es patiešām nevarēju iepriekš būt gatava – gan Kristīne Jučkoviča, gan Linda Vītuma Literārajā akadēmijā vienlaikus apmeklē gan dzejas, gan prozas meistarklases, un ir sadarbojušās arī ar Ronaldu Briedi kā dzejas konsultantu. Viens gan ir skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, esmu satikusi rosīgus cilvēkus ar daudzveidīgām interesēm, kuri prot savu dzīvi padarīt interesantāku.
Kā globālais latvietis sevi piesaka Eiropas kodolpētniecības organizācijā CERN? Ar kādiem projektiem diasporas studenti ienāk Latvijā uz noteiktu laiku? Kur saredzam pievienoto vērtību mūsu zinātnes attīstībai, kas nepieciešams plašākai studentu piesaistei? Par jauno zinātnieku mobilitāti diskutējam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Aira Priedīte, Eiropas Latviešu apvienības biroja Latvijā pārstāve, kura arī rosinājusi šī raidījuma sarunas tematu, Kārlis Dreimanis, daļiņu fiziķis, Rīgas Tehniskās Universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors un CERN Latvijas CMS zinātniskās grupas vadītājs, Gustavs Kehris, daļiņu fizikas doktorants Hārvardas Universitātē, darbojas CERN ATLAS eksperimentā, un Valdis Slokenbergs, studē daļiņu fiziku Džona Hopkina Universitatē 4.kursā, piedalās CERN Latvijas CMS zinātniskās grupas projektā.
Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” ceturtās sezonas desmito epizodi, kurā bijušie sportisti Kaspars Gorkšs, Jānis Blūms un Oļegs Sorokins tiekas iepirkšanās un izklaides centrā "Akropole Alfa", lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. 0:00:00 – 0:03:37 – šodien raidījumā; 0:03:38 – 1:06:16 – Jauno sportistu izvēle - doties uz ārzemēm vai palikt Latvijā? 1:08:03 – 1:29:05 – Blūma, Gorkša un Sorokina pirmās algas un pirmie lielie pirkumi.
Kad 1. oktobra naktī uzzinājām Saeimas vēlēšanu rezultātus, šķita, ka šoreiz vienoties par jaunas koalīcijas, tad arī valdības izveidi būs vienkāršāk nekā citreiz. Paši politiķi arī bija optimisma pilni, un likās, ka jāķeras vien pie darba. Tagad, kad kopš vēlēšanām pagājis jau pusotrs mēnesis, valdības nav, turklāt visu laiku tiek arī apšaubītas panāktās vienošanās, loģisks ir jautājums - kāpēc tā? Kas ir īstie iemesli, kāpēc šoreiz viss ir izrādījies tik grūti un cik vispār stabilu un darboties spējīgu valdību šādā veidā ir iespējams izveidot? Kas kavē partijām vienoties un kādi ir notikumu attīstības scenāriji. Krustpunktā diskutē eksperti: politologs, "Mediju tilts" līdzdibinātājs Filips Rajevskis, bijušais politiķis Andrejs Panteļejevs, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds.
Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā mēs mainām saziņas un sadzīves tehnikas iekārtas ātrāk, nekā tās noveco fiziski, jo apziņa, ka man ir morāli novecojis telefons daudzu dzīvi padara neomulīgu. Labi, ja mūsu morāli novecojušai iekārtai ir otrreizējais tirgus, bet, ja tāda nav, rodas nākamā problēma - kur to likt? Iespējams, šis gads būs izņēmums un daudzi iekāroto pirkumu atliks, vai tieši otrādi - tagad, lai taupītu resursus, ir īstais laiks veco ne tik enrgoefektīvo nomainīt pret jaunu. Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, ka praktiski rīkoties, lai pēc iespējas taupītu resursus. Raidījuma viesi: "Latvijas zaļā punkta" pārstāvis Kaspars Zakulis, energouzņēmuma "Enefit" privāto klientu segmenta vadītājs Mārtiņš Vancāns un „Latvenergo” Elektrum Energoefektivitātes centra pārstāve Anna Luīze Blodone. Anna Luīze Blodone vērtē, ka piecu gadu vecu ledusskapi nevajadzētu mainīt. Tas, visticamāk, neatmaksāsies, jo ir kāpušas arī ierīču cenas. Arī no vides aspekta to nevajadzētu darīt. Viņa atgādina, ka ir rūpīgi jārēķina, kāds ir patēriņš, cik maksā pati iekārtā un cik izdosies ietaupīt. Lai ledusskapis lieki netērētu elektrību, nav vēlams, lai tā tuvumā atrastos ierīces, kas rada siltumu un līdz ar to palielina elektrības patēriņu. Tāpat svarīgi ledusskapi neturēt to tukšu, bet vismaz 50-60% piepildītu, jo arī paši produkti ledusskapī uztur aukstumu. Tāpēc rūpīgi jāizvēlas, cik lielu ledusskapi iegādāties. Produktus labāk ledusskapī likt iepakojumos vai kārbiņās, jo ledusskapis uzsūc mitrumu no pārtikas produktiem, piemēram, siers sakalst. Bet mitrums krājas uz ledusskapja sieniņām un atkal palielina elektrības patēriņu.
Grāmata “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” ir mākslinieka un augstskolu pasniedzēja Raita Šmita piedāvājums tikt skaidrībā ar terminoloģiju jauno tehnoloģiju ietekmē dzimušās mākslas jomā, sasaistīt jauno mākslu ar mākslas vēstures tradīciju. Sevišķi interesanta ir grāmatā izklāstītā Jauno mediju kultūras centra RIXC līdzdibinātāja paša pieredze, par jauno mediju mākslas dzimšanu, attīstību, saglabāšanu Latvijā. Šobrīd un vēl līdz 16. oktobrim laikmetīgās kultūras centrā „KIM?” Rīgā skatāma jauno mediju kultūras centra RIXC ikgadējā mākslas un kultūras festivāla, kuras tēma šogad formulēta kā “Trauslā realitāte”, izstāde, oktobrī gaidāma arī konference. Taču – kas ir jaunie mediji? Kāda bijusi šīs mākslas jomas attīstība kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem Latvijā? Raidījumā saruna ar mākslinieku un pasniedzēju vairākās augstskolās Raiti Šmitu, nesen iznākusī grāmata “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” ir viņa piedāvājums tikt skaidrībā gan ar terminoloģiju jauno tehnoloģiju ietekmē dzimušās mākslas jomā, sasaistīt jauno mākslu ar mākslas vēstures tradīciju. Grāmatas “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” pamatā ir Raita Šmita Latvijas mākslas akadēmijā 2015. gadā aizstāvētā disertācija, rakstītā stilam piemīt zinātnes valodas bezkaislīgums. Taču kaislība piemīt grāmatā pieminēto mākslas projektu vēstījumam, sevišķi interesanta ir grāmatā izklāstītā jauno mediju mākslas vēsture Latvijā, kuras rosinātājs un kurators bieži vien Raitis Šmits ir bijis arī pats. Daudziem daļa no šiem jauno mediju mākslas projektiem ir dzīvā skatītājas pieredze, grāmatā ir arī bagātīgs ilustratīvais materiāls. “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” liekas laba iespēja, nu jau ar laika distanci, un ievietojot plašākā teorijas rāmī – kaut nedaudz aptvert kā mūsu dzīvi izmainījušas modernās tehnoloģijas, arī – kādas problēmsituācijas, iedvesmas avotus, sapņus, vai reizēm tikai ilūzijas – tajās saskatījuši mākslinieki. Nu jau 22 gadus pastāvošā kultūras centra, mākslas galerijas un mākslinieku kopības RIXC dibinātāji Raitis un Rasa Šmiti ir mākslinieku pāris, kuri ilglaicīgi un konsekventi iet savu ceļu jauno mediju mākslas radīšanā, zināšanu tālāknodošanā, mākslas darbu producēšanā, abu darbošanās mērogi ir tik daudzveidīgi un plaši, ka sarunas iesākumā lūdzu Raiti Šmitu konkretizēt, kas viņa profesionālajā darbībā viņam pašam šķiet aktuālākais šobrīd. Raitis Šmits to apraksta arī grāmatā “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana”. Viņš stāsta par ideju izsalkumu, kas valdījis pēc padomju sistēmas sabrukuma, tīklošanos – gan sociālu, gan virtuālu, kas bija labākais ceļš, lai veidotos kas jauns. Jaunās tehnoloģijas, internets bija daļa no procesa, jo tās viestiešākajā veidā nojauca valstu robežu, palīdzēja pārvarēt citus ierobežojumus. Līdzās ELAB, bija Ilzes Strazdiņas un Kaspara Vanaga aizsāktais projekts OPEN, piedzima krievvalodīgo dzejnieku, dizaineru, fotogrāfu apvienība Orbīta.