Podcasts about jauno

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

Aizvadītajās brīvdienās 22. reizi notika Eirovīzijas Jauno mūziķu konkurss. Tas gan nav saistīts ar popmūziku, šajā gadījumā stāsts ir par konkursu, kuru iedibināja 1982. gadā. Pirmo konkursu aizvadīja Lielbritānijā, Mančesterā. Konkursā, kuru rīko Eiropas Raidorganizāciju apvienība EBU), piedalās jaunie klasiskās mūzikas pārstāvji vecumā no 12 līdz 21 gadam. Ieguvumi: dalībnieki iegūst starptautisku atpazīstamību un iespēju uzstāties nozīmīgos koncertos un festivālos, veidojot pirmos soļus profesionālajā karjerā. Šoreiz konkurss norisinājās Erevānā, Armēnijā, tajā piedalījās 11 valstu pārstāvji un Latvija konkursā atgriezās pēc 24 gadu pārraukuma. Šogad Latviju pārstāvēja 20 gadus vecā sitaminstrumentāliste Sonja Misiņa, kura instrumenta spēli apgūst Ventspils mūzikas vidusskolā. Sonja ierindojās “Eirovīzijas jauno mūziķu” konkursa 2. vietā. Ierasktos uzklausām Armēnijas Nacionālā filharmoniskā orķestra diriģentu Eduardu Topčjanu, kā arī žūrijas pārstāvi – čellistu Nareku Ahnazarjanu.   -- 6. jūnijā Erevānā noskaidrots šī gada starptautiskā konkursa "Eirovīzijas jaunie mūziķi" uzvarētājs – akordeonists Mihals Stohels no Polijas, savukārt otro vietu ieguva Latvijas pārstāve Sonja Misiņa, bet trešajā vietā ierindojās Armēnijas flautiste Elena Virapjana. Jau nākamgad konkurss norisināsies Liepājā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā.

Izvaicājam līdzšinējo Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” vadītāju Timuru Tomsonu, kurš pieņēmis jaunu izaicinājumu un turpmāk vadīs koncertorganizāciju “Latvijas Koncerti”. Darbu viņš sāks 1. jūnijā.

Muzejs “Latvieši pasaulē” (LAPA) meklē pastāvīgu mājvietu Rīgā, lai rastu plašākas iespējas  ikvienu iepazīstināt ar pasaules latviešu mantojumu. Kultūras rondo tiekamies ar jauno muzeja vadību - jauno valdes priekšsēdētāju Annu Muhku, kuratori Mariannu Auliciemu un izpilddirektoru Uldi Dimiševski. Pirms 29 gadiem viņi sanāca kopā un dibināja biedrību ar mērķi apkopot liecības, priekšmetus, fotogrāfijas un stāstus par latviešu izceļošanu no Latvijas un dzīvi diasporā. Šodien “Latvieši pasaulē” ir akreditēts privātais muzejs un pētniecības centrs ar pamatīgu krājumu, digitālo arhīvu, regulārām izstādēm, pētniecības projektiem un lielu mērķi: atrast muzejam pastāvīgas mājas un radīt ekspozīciju, kas stāstītu par latviešu ceļiem pasaulē divsimt gadu garumā. 

Pārdaugavas kultūrtelpā “Smilga” Rīgā šobrīd aplūkojama jauno mākslinieču apvienības “http://vide” izstāde “Jauku dienu vēlot,”. Tā ir frāze, kas mēdz sekot e-pastos gan pēc pozitīvām ziņām, gan satricinošiem jaunumiem. Šajā gadījumā izstādē “Smilgā” mākslinieces vēsta par atziņām un ceļa turpināšanos pēc akadēmiskās izglītības iegūšanas. Četras kādreizējās Vides mākslas nodaļas kursabiedrenes šobrīd aizgājušas katra savā virzienā, tomēr vēlme strādāt kopā ir joprojām.

“Mildas istaba” – dokumentārā spēlfilma, kas tapusi pēc Latvijas pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas dienasgrāmatām. Kultūras rondo tiekamies ar režisori Kristīni Želvi un filmas producenti Mildas Palēvičas mazmazmeitu Martu Biti. Kas ir skaistais mākslā? Tas ir viens no jautājumiem, ko aplūko filozofijas nozare estētika, un tas bija filozofes Mildas Palēvičas interešu lauks visa mūža garumā. Ja par viņu zināt maz vai nemaz, jūs neesat vienīgie, jo Mildas Palēvičas vārds un domu bagātība Latvijas vēsturē ilgstoši tikusi klusināta. Palēviča ir pirmā Latvijas filozofijas doktore ar Sorbonnas universitātes grādu, bet starpkaru gados viņas uzstāšanos kā filozofei noraidīja kā pārlieku “vīrietisku”, savukārt padomju Latvijā izstūma kā pārāk “buržuāzisku”. Viņas mūža darbs – grāmata “Estētiskās domas attīstība Latvijā XIX gs. un XX gs. 1. pusē” – iznāca tikai pirms pieciem gadiem kopā ar Palēvičas dienasgrāmatām. Un tagad Mildas Palēvičas neparastās personības stāsts iedzīvināts dokumentārā spēlfilmā “Mildas istaba”. Tās pirmizrāde bija 4. maija Latvijas filmu maratonā. Ideja par filmas veidošanu pieder tieši Martai Bitei, savukārt pateicoties viņas tēva māsai Maijai Garkevičai, 2021. gadā dienasgaismu ieraudzīja Palēvičas dienasgrāmatas un arī darbs “Estētiskās domas attīstība Latvijā”. 

Saskaroties ar smagu tuvinieka slimību daudzi nonāk izmisumā informācijas trūkuma un birokrātijas slazdu dēļ. Kā to risināt? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta ārstniecības kvalitātes nodaļas vecākā eksperte Zane Reinholde, Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta projektu vadītāja Jūlija Voropajeva, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska, SIA "Hospiss Māja" valdes locekle Žanete Jansone, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska un Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis, ģimenes ārsts Guntis Balodis. Pirms septiņiem gadiem paliatīvās aprūpes Latvijā tikpat kā nebija. Toreiz kolēģi uzsāka projektu "Izmisuma zonā". Jāatzīst godīgi, kopš tā laika tiešām ir izdarīts daudz. Iesaistījās visa sabiedrība, mums tagad ir gan mobilās aprūpes brigādes, atsevišķas nodaļas slimnīcās, hospiss un tamlīdzīgi. Paldies ikvienam par to, kas tiek darīts. Tomēr joprojām ir lietas, kuras atrisināt būtu krietni vienkāršāk, bet tās joprojām eksistē, un ir bezjēdzīgs tajā ceļā, lai tiktu līdz paliatīvajai aprūpei. Kolēģi no Ziņu dienesta programmā "Labrīt" stāstīja par vienu tādu gadījumu, kas atklāj nebūšanas, kuras vajag atrisināt, bet kas nav izdarīts. Tāpēc šodien atgriežamies Izmisuma zonā pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Saskaroties ar smagu tuvinieka slimību daudzi nonāk izmisumā informācijas trūkuma un birokrātijas slazdu dēļ. Kā to risināt? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta ārstniecības kvalitātes nodaļas vecākā eksperte Zane Reinholde, Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta projektu vadītāja Jūlija Voropajeva, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska, SIA "Hospiss Māja" valdes locekle Žanete Jansone, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska un Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis, ģimenes ārsts Guntis Balodis. Pirms septiņiem gadiem paliatīvās aprūpes Latvijā tikpat kā nebija. Toreiz kolēģi uzsāka projektu "Izmisuma zonā". Jāatzīst godīgi, kopš tā laika tiešām ir izdarīts daudz. Iesaistījās visa sabiedrība, mums tagad ir gan mobilās aprūpes brigādes, atsevišķas nodaļas slimnīcās, hospiss un tamlīdzīgi. Paldies ikvienam par to, kas tiek darīts. Tomēr joprojām ir lietas, kuras atrisināt būtu krietni vienkāršāk, bet tās joprojām eksistē, un ir bezjēdzīgs tajā ceļā, lai tiktu līdz paliatīvajai aprūpei. Kolēģi no Ziņu dienesta programmā "Labrīt" stāstīja par vienu tādu gadījumu, kas atklāj nebūšanas, kuras vajag atrisināt, bet kas nav izdarīts. Tāpēc šodien atgriežamies Izmisuma zonā pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Sesto gadu pēc kārtas pasniegta BDO “Jauno mākslinieku balva 2025”. Šoreiz to iegūst māksliniece Elizabete Andersone par instalāciju “Oda nemanītajam”. Balvas mērķis ir veicināt un atbalstīt jauno mākslinieku atpazīstamību, darba novērtējumu un izaugsmi. Otro reizi balvas pastāvēšanas vēsturē pasniegta arī skatītāju simpātijas balva, par kuru nobalsojuši izstādes apmeklētāji un portāla "Satori" lasītāji. To saņem Baiba Čadore par instalāciju “Nepiepildīto ieceru mezgli”.  Konkursa finālistu darbu izstāde galerijā “Pilot” skatāma vēl tikai līdz 2. aprīlim.

Raidījumā Piespēle runājam par rokasbumbu jeb handbolu un badmintonu. Māris un Mārtiņš iepazīst Latvijas vīriešu handbola izlases jauno līderi Valdi Kalniņu. Viņš jau 15 gadu vecumā debitēja valstsvienībā, bet šovasar dosies “leģionāra maizē” uz Norvēģijas klubu “Elverum”. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna par badmintonu. Studijā divpadsmitkārtējais Latvijas čempions Niks Podosinoviks un viņa treneris Arnis Šefers. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas Basketbola savienība nolemj pārtraukt sadarbību ar vīriešu izlases galveno treneri Sito Alonso, viņa vietā nolīgst Jāni Gailīti, līgums parakstīts līdz 2029.gada Eiropas čempionātam; Latvijas futbola izlase pirmajā pārspēļu mačā par vietas saglabāšanu Nāciju līgas C grupā tikai ar 1:0 uzveic Gibraltāru; Sākušās pusfināla sērijas gan Latvijas atklātajā hokeja čempionātā, gan Latvijas-Igaunijas Basketbola līgā.

Izdevums “Kino Raksti” pērn atzīmēja 25. jubileju. Sākotnēji drukātais žurnāls, kas 2015. gadā pārcēlās uz dzīvi virtuālajā vidē, šonedēļ atkal sagaida turpinājumu fiziskā formātā. Tas gan atšķirsies no agrāk izdotajiem žurnāliem. Drukātajā izdevumā 106 lappusēs ietverti 14 autoru raksti, piezīmes, intervijas, fotostāsti un daudz kas cits. Jauno krājumu „Kino Raksti. Arhivālijas” pārskatām kopā ar žurnāla redaktori Daci Čauri.

Kultūras rondo izvaicājam Nacionālās skatuves mākslas skolas jauno katedras vadītāju Maiju Pavlovu. Maiju Pavlovu jau vairāk nekā 15 gadus zinām kā Ģertrūdes ielas teātra producenti, kura aktīvi darbojas arī kultūras jomas nevalstisko organizāciju interešu aizstāvībā valsts līmenī caur Laikmetīgās kultūras NVO asociāciju. Bet šogad viņa ir pieņēmusi jaunu izaicinājumu un kļuvusi par Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Skatuves mākslas skolas vadītāju. Š posteni viņa pārņem no Līgas Ulbertes, kura Skatuves mākslas katedru vadīja iepriekšējā termiņā.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone Vai zini, kā radās ideja par mūziku kabatā — par to pašu pieredzi, ko šodien uztveram kā pašsaprotamu, klausoties mūziku austiņās pa ceļam uz darbu, tīrot māju vai sportojot? Ir 1979. gads un mēs esam Tokijā. Apkārt ir troksnis. Bet tad jūs uzliekat savas svaigi iegādātās, ultramodernās Sony Walkman austiņas, nospiežat kasešu atskaņotāja pogu un iegremdējaties skaņas pasaulē. Trokšņainā Tokija nekur nepazūd. Tā turpina ņirbēt acu priekšā, taču starp jums un apkārtējo pasauli ir izveidojusies neredzama robeža. Skaņas burbulis. Tas ļauj jums gan distancēties no vides, kurā atrodaties, gan pilnībā izbaudīt savu mīļākos skaņdarbus. Šī pieredze kļuva iespējama, pateicoties mazai, pievilcīgai plastmasas kastītei — personīgajam mūzikas atskaņotājam "Walkman", ko japāņu elektronikas ražotājs Sony laida klajā 1979. gada 1. jūlijā. Lai gan dažādas elektronikas ierīces jau kopš sešdesmitajiem gadiem kļuva arvien mazākas un mobilākas (piemēram, televizori virtuvei vai kompakti radio aparāti), mūzikas klausīšanās lielākoties joprojām bija kolektīva pieredze. Neatkarīgi no tā, vai mūzika skanēja viesistabā, darbavietā, koncertā vai diskotēkā, to pārsvarā baudīja kopā ar kādu. "Walkman" tādējādi bija revolūcija. Skaņa, ko var ne tikai paņemt līdzi, bet pilnībā kontrolēt un baudīt lieliskā kompānijā — pašam ar sevi. Nosaukums "Walkman" tulkojumā nozīmē "staigājošs cilvēks". Ražotājs to izvēlējās ne tikai, lai akcentētu jauno tehnoloģiju, bet arī lai nošķirtos no iepriekšējās paaudzes kasešu atskaņotājiem, ko "Sony" dēvēja par "Pressman". Tie bija masīvi, statiski un paredzēti sapulcēm vai žurnālistu ierakstiem. "Walkman" bija kas gluži pretējs — viegls, kompakts un paredzēts ikvienam. Jāatzīst gan, ka ne visi "Sony" pārstāvji sākumā bija droši par nosaukuma izvēli. Viņi baidījās, ka angļu valodas zinātāji to uztvers kā kļūdu, jo pareizā forma būtu "walking man". Tika apsvērts arī nosaukums "Walky", taču beigu beigās diskusijas apstājās pie mums jau zināmā "Walkman". Un, ņemot vērā grandiozo ierīces popularitāti un plašo kopēšanu, kas sekoja, 1986. gadā vārds "Walkman" tika iekļauts arī Oksfordas angļu valodas vārdnīcā.  "Walkman" ražošana bija iespējama, pateicoties tehnoloģiskām inovācijām. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija kompaktkasetes — nelielas plastmasas kasetes ar magnētisko lenti, uz kuras varēja ierakstīt un atskaņot skaņu. Tās 1963. gadā patentēja Nīderlandes uzņēmums "Philips", un to popularitāte pakāpeniski pieauga. Atšķirībā no vinila platēm, kas tika uzskatītas par kvalitatīvākām, bet bija lielākas, kasetes bija mazas un pārnēsājamas.  Savukārt skaņas atskaņošanai "Sony" izstrādāja "Walkman" paredzētas īpaši vieglas metāla austiņas ar oranžiem, poraina materiāla spilventiņiem. To izstrāde bija sākta jau trīs gadus iepriekš. Uzsākot pārdošanu, "Sony" nolēma primāri neieguldīt tradicionālās televīzijas reklāmas kampaņās, bet rīkoties radoši. Pirmā "Walkman" prezentācija žurnālistiem notika nevis preses konferences formā, bet kā neliela performance. Žurnālistus ar autobusu aizveda uz Tokijas Jojogi parku, kur katram iedeva "Walkman" ar kaseti, kurā bija ierakstīts stāsts par jauno produktu. Jauno paaudzi Tokijā ar "Walkman" iepazīstināja "Sony" nolīgti jaunieši — popularizētāji, kuri pastaigājās pa rosīgākajiem rajoniem un aicināja garāmgājējus izmēģināt ierīci. Jau pirmajos mēnešos pārdošanas rezultāti Japānā pārsniedza gaidīto. Drīz mazais personīgais atskaņotājs iekaroja pasauli.  Gadu vēlāk "Walkman" parādījās franču režisora Kloda Pinoto jauniešu romantiskās komēdijas "La Boum" pazīstamajā ainā. Ballītes laikā varonis Matjē uzliek Vikai "Walkman" austiņas, lai viņi romantiski noklausītos lēno dziesmu kopā, kamēr apkārtējie draugi dejo.  Panākumus Rietumos veicināja arī pieaugošā interese par fiziskām aktivitātēm, jo īpaši par skriešanu. Ar "Walkman" pirmo reizi kļuva iespējams darīt to, kas šodien šķiet pilnīgi dabiski — skriet, klausoties mūziku. Šodien "Sony" vairs neražo kasešu atskaņotājus un ideja par mūziku kabatā ir piedzīvojusi nu vairākas transformācijas. No CD un pirmajiem MP3 atskaņotājiem līdz straumēšanas lietotnēm, kas jebkurā laikā un vietā piedāvā tieši to mūziku, ko vēlamies.

Mūsdienās ir sajūta, ka parādās aizvien vairāk filmu festivālu. Tostarp, biežāk izrāda studentu filmas. Aizvadīti pirmie brīvdabas īsfilmu festivāli “...glāzi kino, lūdzu!”, kur Latvijas reģionos izrāda Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidotās īsfilmas. Tagad sarakstam pievienojas jauns starptautisks īsfilmu festivāls “Viegli būt jaunam?”. Jaunajiem profesionāļiem nav vienas atbildes uz šo jautājumu, bet ir skaidrs - viņi nepadosies grūtību priekšā. Pat tad, ja filmā pētīs un meklēs kādu, kurš nemaz negrib būt atrasts. Kas vēl nodarbina jauno režisoru prātus un kas gaidāms jaunajā festivālā? Stāsta festivāla “Viegli būt jaunam?” radošais direktors, režisors Jānis Ābele un režisori Rasa Droiska un Bruno Skulte. -- No 12. līdz 14. martam Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace" un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālajā filmu skolā, pirmo reizi norisināsies starptautisks studentu īsfilmu festivāls "Viegli būt jaunam?" ("Easy to be young?"). Festivāla mērķis ir kļūt par ambiciozu platformu Baltijas un Ziemeļvalstu jauno talantu balsīm, piedāvājot skatītājiem drosmīgu un iepriekš neredzētu kino pieredzi. 

Par Vatikāna radio 95 jubileju. Radio skan 56 valodās. Komunikācijas dikastērija izveide un kalpošana patiesībai. Par RARZI jauno programmu “Kristīgās kultūras pērles”. Arhibīskapa Fultona Šīna kalpojums sabiedrībai. Pāvesta Leona XIV pārdomas par Kalna sprediķi

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu šobrīd piepilda tehnoloģijas. Mākslinieka Ginta Gabrāna jaunākajā personālizstādē “Algoritmiskās kopienas” apkopoti darbi, kuros ar mākslīgo intelektu fiksētas mūsdienu sabiedrības vērtības. Šī ir izlase ar darbiem, ko mākslinieks veidojis pēdējos gados. Par to, kā mākslīgo intelektu var izmantot mākslas darbu veidošanā, kā arī, ko par mūsu sabiedrību vēsta tehnoloģijas, sarunaar izstādes veidotājiem. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielo zāli piepilda vairāki lieli ekrāni. Uz tiem redzami mākslinieka Ginta Gabrāna veidotie mākslas darbi, kas radušies ar mākslīgā intelekta palīdzību. Izstādē “Algoritmiskās kopienas” mākslinieks dokumentē šo laiku un to, kā algoritmiskā domāšana un mākslīgais intelekts atspoguļo cilvēku vērtības.  Ir visai sarežģīti pastāstīt par šo izstādi, jo Gabrāna radītā pasaule prasa iedziļināšanos tehnoloģijās un to valodā. Nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izveidotu izstādē redzamos darbus, bija izdomāt uzdevumus jeb promptus, ar kuriem tika ģenerēti mākslas darbi. Izstādē ir darbi, ar kuriem varēs līdzdarboties arī apmeklētāji. Tostarp, pie viena no ekrāniem redzamas tādas kā laimītes, ko lej sagaidot Jauno gadu. Tikai izstādē tās ir daudz lielākas un izlietas no plastmasas. Šie elementi un izstādes apmeklētāji, kas pietuvosies tiem, būs redzami uz pretī esošā ekrāna. Cilvēku kopā ar plastmasas ķermeņiem filmēs un pārraidīs mākslīgā intelekta ietekmētā vidē. Ginta Gabrāna veidotie darbi ir nepārtrauktā saiknē ar cilvēku arī tāpēc, ka mākslīgā intelekta algoritmi un ģenerētie darbi parāda aktuālas tendences sabiedrībā. Tie norāda uz kopienas noteikumiem, vērtībām un interesēm, kas ierobežo jebkura cilvēka iespējas ģenerēt visu, ko tie vēlas. Māksliniekam bijušas grūtības veidot attēlus ar kailumu, kā arī sievietes ar noteiktām iezīmēm. Izstādes kurators Artūrs Virtmanis ir ievērojis, ka mākslinieks Gints Gabrāns meklē veidus, kā tehnoloģijas izaicināt. Izstādi “Algoritmiskās kopienas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jeb darbus, kurus iespaido mākslīgais intelekts un algoritmi, būs iespēja aplūkot līdz 5. aprīlim.

Ko nozīmē ceļošana ar Dievu? Kā tas atšķirās no parasta tūrisma brauciena un kā no tā atgriesties ikdienā? Jauno gadu iesākam ar apņemšanos visur ceļot ar Dievu.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Šogad aprit 40 gadu kopš 1986. gada, kas ir viens no interesantākajiem posmiem Latvijas kino vēsturē. Tobrīd visā padomju kino sistēmā tika uzsākta "pārbūve", kuras mērķis bija padomju kino padarīt konkurētspējīgu apstākļos, kas vairs īsti nebija kontrolējami – arī padomju impērijā legāli un nelegāli ienāca pasaules filmas videoformātos. PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā vienu no spilgtākajām runām teica režisors Jānis Streičs, vēršoties gan pret padomju cenzūru, gan arī pret sistēmas centralizāciju un nacionālo kultūru noniecināšanu. Pēc kongresa visā Padomju Savienībā pakāpeniski sāka izrādīt padomju cenzūras aizliegtās filmas, visai strauji kino mākslā parādījās arī jauni, drosmīgi darbi. Te spilgtākais piemērs bija  Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?", kas atstāja satricinošu ietekmi uz visu padomju sistēmu, tika plaši skatīta visā savienībā un padarīja Juri Podnieku pazīstamu arī ārvalstīs. Latvijas PSR Kinematogrāfijas komitejā 1986. gadā izveidoja Video nodaļu, kura kļuva par vienu no galvenajiem pārmaiņu veicinātājiem Latvijas kino sistēmā. Pats priecīgākais pasākums, ko videonodaļa un tās galvenais ideju ģenerētājs Augusts Sukuts sarīkoja, bija "Kino dienas 86" 1986. gada augustā. Formālais iegansts, lai saņemtu Kino komitejas un Rīgas iestāžu atbalstu, bija Padomju kino dienas svinēšana. Padomju kino diena tradicionāli tika atzīmēta 27. augustā – šajā datumā 1919. gadā Ļeņins padomju Krievijā parakstīja dekrētu par kino sistēmas nacionalizāciju. Kā rakstīja padomju prese: "Kino tika izrauts no vulgāro spekulantu rokām un atdots tautas masām." ["Kino" Nr. 21, 1972] Augustam Sukutam kopā ar kolēģiem tomēr izdevās atrast labāku iemeslu svinēšanai nekā nacionalizācija -- bija pagājuši 90 gadi, kopš Rīgā, 1896. gadā, tika izrādītas pirmās Francijas izgudrotāju brāļu Limjēru sinematogrāfa filmas. Pirmie seansi notika Kaļķu ielā, namā, kas nav saglabājies līdz mūsdienām, taču par notikumu vēsta arī piemiņas zīme Līvu laukumā. Vēlāk, kopā ar Kristīni Matīsu sarakstītajā grāmatā "Kādas ķecerības vēsture" (2009), Augusts Sukuts nodaļu par Kino dienām nosauc par "Orgasmu". Svētki kļuva par radošu ideju kulmināciju, kam sekoja nevis atslābums, bet jaunu aktivitāšu dzimšana. "Kino dienas bija mūsu pārliecība un nekaunība," teicis Augusts Sukuts. Kino deviņdesmitgadi nolēma svinēt veselu nedēļu, no 1986. gada 24. – 30. augustam, un par svētku lozungu kļuva apgalvojums "Pat zemestrīce Latvijā nespēs apturēt kino dienas!" Leģenda vēsta, ka neliela zemestrīce 30. augustā Latvijā patiešām esot reģistrēta! "Kino dienas 86" piedāvāja uz kino skatīties kā nebeidzamu priekšnesumu un pieredžu lauku. Būtiski, ka "Kino dienās" nebija robežu starp mākslas veidiem – to organizēšanā un svinēšanā piedalījās ne tikai filmu veidotāji, bet arī teātru aktieri un režisori, vizuālie mākslinieki, fotogrāfi, mūziķi, literāti. Nebija robežu arī starp filmu laikmetiem un skatītāju paaudzēm. Toreizējā Zinību namā, kas tagad atkal ir Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, bija senas kino tehnikas izstāde, un tika rādītas mēmās filmas no 20. gadsimta sākuma, bet turpat vakarā – padomju republiku jauno režisoru darbi. Pie katedrāles tika uzpūsta milzu figūra – deviņdesmitgadīgais kinovīrs. Tā kļuva par augusta nogales galveno satikšanās vietu Rīgā. Te arī jāpiebilst, ka šobrīd esam jau pieraduši pie instalācijām, interakcijām un performancēm pilsētas ielās – tobrīd tas bija neredzēts brīnums, tāpēc varam teikt, ka Kino dienas bija arī modernas mākslas un modernas vides rosinātājas Latvijā! Friča Gaiļa jeb Alberta ielā bija Sergejam Eizenšteinam veltītas akcijas, Mežaparkā – bērnu filmu varoņi, Vērmanes dārzā – kino amatieri. Jauno tehnoloģiju laikmetu pārstāvēja Pēterbaznīcā atvērtais Videosalons, kas atraktīvā veidā piedāvāja ieraudzīt to, kā top TV raidījumi, un kādus (kā tobrīd šķita) fantastiskus efektus var panākt ar video kamerām un video montāžu. Par svētku kulmināciju kļuva nedēļas noslēgums Arkādijas parkā. Novatoriski tolaik bija, ka ir nevis vienā laukumā koncentrēts grandiozs noslēguma pasākums, bet izkaisīta programma – katrā Arkādijas parka stūrītī, un arī pie un uz Māras dīķa kaut kas notika, bija apskatāmi dažādi drosmīgi objekti. Piemēram, no papīra lapām uzbūvēts piemineklis "scenārijiem, kas nav ieraudzījuši ekrāna gaismu", vai Piemineklis cilvēkam ar kinoaparātu, vai Jura Rijnieka tēlots Frankenšteins laivā līdzās no ūdens izstieptām roku mulāžām … Žurnāliste Aija Cālīte pēc "Kino dienām 86" rakstīja: "Visu sarīkojumu neaptveramības gaisotnē dzimusi neierasta sajūta: kinomākslas nepietiekamības sajūta!" ("Dzimtenes Balss", 11.09.1986.) Viss, kas notika pēc tam – radās Rīgas Videocentrs, Rīgas Kino muzejs, Starptautiskais kino festivāls "Arsenāls" – lielā mērā bija "Kino dienu 86" radītās kino nepietiekamības sajūtas rezultāts!

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anàpus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anàpus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anàpus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anàpus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anàpus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anàpus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anàpus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anapus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anapus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anapus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anapus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Ričardas Gavelis. „Jauno žmogaus memuarai“. Išleido leidykla „Vaga“.Romaną sudaro keturiolika laiškų, mirusio jauno žmogaus Leono Cipario rašomų iš anapus savo mokytojui ir draugui Tomui Kelertui. Leonas mėgina išsiaiškinti, kokios jėgos įstūmė mus ten, kur esame, kaip jos formuoja tautą ir asmenybę. Knygos ištraukas skaito aktorius Henrikas Savickis.

Kultūras rondo devies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju Rīgas pilī, lai ar jauno muzeja direktoru Tomu Ķikutu iezīmētu muzeja turpmāko attīstības ceļu un izaicinājumus, kā arī ielūkotos arī topošajās Vēstures muzeja jaunajās ekspozīcijās.   Pirmā no tām – „Straumējot laiku” – apmeklētājus plāno uzņemt no marta beigām, bet vasaras beigās durvis vērs otrā ekspozīcija – „Livonijas pilis” – Rīgas pils pagrabstāvā. Gada beigās sekos stāsts par pašas Rīgas pils vēsturi, bet ceturtā ekspozīcija būs veltīta sakrālajai mākslai. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pēc neplānoti gariem 10 gadiem pagaidu telpās Brīvības bulvārī („Saktas mājā”) sācis iekārtot ekspozīcijas atjaunotajās Rīgas pils telpās. Pirmo nedēļu muzeja direktora kurpēs nostaigājis līdzšinējais direktora vietnieks, vēsturnieks Toms Ķikuts. Pie jaunajiem pienākumiem viņš ķēries ar lielu enerģiju un atvērtību žurnālistiem. Līdz ar atgriešanos Rīgas pilī muzejam par sevi jāstāsta atkal jauns stāsts, un Ķikuts to apņēmīgi veido par muzeju kā atvērtu, sarunāties gribošu institūciju ar augsti profesionāliem pētniekiem un rūpīgu krājuma darbu, visus muzeja darbības „pamatvaļus” turot stingrā līdzsvarā.  

Austrālijas latvieši Jauno gadu sagaidīja ar grandiozu notikumu - koncertiem, izstādēm un meistarklasēm jeb Austrālijas latviešu kultūras dienām, kas notika jau 60. reizi. Par kultūras dienu ilgmūžību, notikuma unikalitāti un nospiedumu Austrālijas latviešu sabiedrībā saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījumā sarunājas Kristīne Saulīte, kura ilgstoši dzīvojusi Austrālijā un piedalījusies Latviešu kultūras dienās Austrālijā, Daina Grosa, Latvijas Universitātes Filosofiijas un socioloģijas institūta pētniece, kura pati saka, ka ir izaugusi ar Latviešu kultūras dienām Austrālijā,  Anita Andersone, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē prezidija priekšsēde, un kopā ar viņu grupas "Iļģi" mūziķe Ilga Reizniece un grupas producente Marika Papēde.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi atskatīsies uz Latvijas gada notikumiem un ar nepacietību gaidīs Jauno 2026. gadu.

Šiandien laidoje „Vaikų pasaulis mūsų pasaulyje“ susitinkame su Alytaus jaunimo centro Jaunųjų žurnalistų kursų nare, Adolfo Ramanausko-Vanago gimnazijos gimnaziste Livita Kuncaite pasikalbėti apie didžiųjų metų švenčių prasmę, Kūčių bei Šv. Kalėdų tradicijas jauno žmogaus akimis.

“Gaudu dzejoļi” - dzejnieces, aktrises un mākslinieces Marijas Luīzes Meļķes otrais dzejas krājums, kuru pārlasām kopā ar autori Kultūras rondo studijā. “Gaudu dzejoļi” seko pirms trim gadiem iznākušajam debijas krājumam “Nerealizēto potenciālu klubs”. Arī otrās grāmatas nosaukums ir tik pašironiski garšīgs. "Mani interesēja, kā veidot īstenus radošus meklējumus un eksperimentālu plāksni formātā, kas ir šķietami ļoti tradicionāls. Kā laikmetīgi izpausties it kā tradicionālākā veidā. Kā izteikt kaut ko neparastu, runājot vienkārši par vientulību vai mīlestību. Man šķiet, ka visas šīs pieredzes ir ārkārtīgi neparastas un un īpašas, kaut gan cilvēki vienmēr tās ir piedzīvojuši. Tās tāpat turpina būt maģiskas. Nolēmu vairāk strādāt šajā virzienā un meklēt," sarunā atklāj Marija Luīze Meļķe.   Viņa vērtē, ka turpina latviešu ilgu tradīciju ar saviem tekstiem. Savā otrajā dzejas krājumā Marija Luīze Meļķe atklāj niansētu poētisko telpu un aicina lasītāju nokļūt vienlaikus neparastās un gluži pazīstamās situācijās. Spēle starp brīnumaino vienkāršajā un vienkāršo brīnumainajā paver takas uz dažādām šī sapņa interpretācijām. Iespējams, ceļiniekam noderēs katra dzejoļa un cikla totēms jeb vāze, kas nes konkrētā teksta gaudas. Kā jau dzejā ierasts, viss reizē ir un nav tieši tāds, kā izskatās, un autore ir nepārprotami labās attiecībās ar šo mistēriju. Krājumu izdevis apgāds "Neputns".

Jau 11 gadu klajā nāk „Grafiķu kalendārs”. To veido Mākslas akadēmijas Grafikas katedras studenti, kuri dažādās grafikas tehnikās rada katram mēnesim veltītus darbus. 2026 .gada kalendārā publicēti 13 jauno mākslinieku darbi, kuros atklājas gan klasisko tehniku prasmes, gan individuāli eksperimenti. Kalendāra koncepciju izstrādā Grafikas katedras vadītājs Guntars Sietiņš un docente Rūta Briede. Galerijā „Istaba” atklāta arī „Grafiķu kalendāra” izstāde. Tā būs apskatāma līdz 23.decembrim.

"Klasikā" tiekamies ar mūsu pasaulslaveno operdīvu, "Ineses Galantes fonda" vadītāju Inesi Galanti: runājam gan par talantīgajiem jauniešiem Jauno izpildītāju konkursā "Ineses Galantes talanti", kas Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē finišēja 30. novembrī, gan par emocijām, ko nodot klausītājiem koncertos "Ziemassvētku prelūdija".    

Šis būs stāsts par to, kā 1992. gada pavasarī ar "Latvijas kuģniecības" kravas kuģi no Roterdamas uz Rīgu kuģoja divas Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktores – Gita Lancere un Ināra Jakubone. Visa iesākums bija kāda vēstule, kas 1991. gada rudenī uzradās uz mana darbagalda un kurā Eiroradio Mūzikas nodaļas vadītājs Pjērs Īvs Tribolē aicināja Latvijas Radio piedalīties Eiroradio stendā mūzikas izstādē jeb gadatirgū "Musicora" Parīzē nākamā gada pavasarī. Nedz es tolaik zināju, kas tā tāda "Musicora", nedz to, kas tas tāds - mūzikas gadatirgus. Bet mūzikas redakcijā jau bijām baudījuši Eiroradio sūtītos fantastiskos ierakstus, un vēlme popularizēt latviešu mūziku arī bija liela, tāpēc tika nolemts – jāmēģina uz Parīzi tikt. Devos pie Televīzijas un Radio šefa Rišarda Labanovska izklāstīt ieceri. Jā, morāls atbalsts būšot, uz Parīzi ar radio svētību mūs palaidīšot, bet finansiāli nodrošināt šo braucienu radio diemžēl nekādi nevarēšot. Tolaik jau zinājām, kas tas tāds – "sponsors". Neatceros, kāpēc, bet šķita – jāmēģina uzrunāt "Latvijas kuģniecība". Varbūt tāpēc, ka tā tolaik bija viena no retajām Latvijas valsts organizācijām, kas ne tikai pelnīja valūtu, bet arī ik pa brīdim atbalstīja labdarības un sporta pasākumus. Tā nu zvanīju, šķiet, "Latvijas kuģniecības" mārketinga daļai, un pēc pavisam īsas tikšanās ar kādu jaunu, laipnu cilvēku "Latvijas kuģniecības" mājā pretī Nacionālajam teātrim, gluži neticamā kārtā bijām tikuši ne tikai pie dolāriem turpceļam, bet arī pie apsolījuma, ka atpakaļceļu kuģniecība sponsorēs, tā teikt, graudā – atgādājot mūs mājās ar kādu no saviem kuģiem. Ja vien mēs jaudātu tikt līdz kādai tuvākai vai tālākai ostai. Pēc gadatirgus beigām mūs no Parīzes nogādāt Roterdamā piesolījās pirms pāris gadiem iepazītais visu baltiešu draugs, holandiešu komponists Pauls de Būrs. Atlika vien nopirkt aviobiļetes no Pēterburgas uz Parīzi un vēl vilciena biļetes līdz Pēterburgai, un loģistikas rēbusi šķita atrisināti! Gadatirgum gatavojāmies ne pa jokam. Pirmkārt, tapa tāds kā reklāmas lapiņa par Latvijas Radio mūzikas kolektīviem un ierakstu studijām. Atceros, pati to "maketēju" – šo vārdiņu gan liekot pēdiņās, jo tā maketēšana izpaudās kā A4 formāta lapu līmēšana un locīšana 3 daļās, uz katra no atlokiem iemērot vietu Radio kora, simfoniskā orķestra, estrādes orķestra, radio studiju un paša Radio bildēm, un sacerot īsus aprakstus "pēc mēra". Diemžēl esmu aizmirsusi tās drukātavas nosaukumu – un tā bija viena no pašām pirmajām privātajām drukātavām Rīgā – kas par pliku paldies laipni piekrita manus "maketus" pārvērst kārtīgi dizainētos un uz bieza krītpapīra nodrukātos bukletiņos. Ar "Latvijas kuģniecības" logo uz vāciņa, skaidra lieta! Tapa arī buklets angļu valodā ar mūsu komponistu biogrāfijām un darbu sarakstiem. Lai to sarakstītu drukāšanai piemērotā formā, bija jābrauc uz Televīziju, jo tur atradās tolaik vienīgie Televīzijas un radio datori. Šķita, ka uz Parīzi jāaizgādā pēc iespējas vairāk latviešu mūzikas ierakstu un aprakstu, tāpēc līdzņemšanai tika sakrāmēta ne tikai iespaidīga skaņuplašu kolekcija, bet arī krietna kaudzīte grāmatu – no "Jauno mūzikas" līdz pat "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē"... Tā teikt – skatiet nu, cik daudz mums tās latviešu mūzikas un kas tik viss par to nav sarakstīts! Arī katra grāmata tika anotēta gan angliski, gan franciski, pie tam ar tulkojumu franču valodā līdzēja Parīzē dzīvojoša latviešu jauniete – Jāzepa Vītola radu bērnu bērns, joprojām uzvārdā Vītols! Kad nu ar Gitu bijām tikušas līdz Parīzei, devāmies meklēt gadatirgus norises vietu – Lielo pili jeb "Grand Palais", kas, tāpat kā Eifeļa tornis, tika uzbūvēta, gatavojoties 1900. gada Parīzes Pasaules izstādei. Satriecoši apjomi, ļoti daudz tērauda un ļoti daudz stikla – tāds bija pirmais iespaids, ieejot šajā grandiozajā celtnē. Te nu bija mūsu "Musicora" – klasiskās mūzikas gadatirgus jeb salons, kā to dēvēja paši franči – tik raibs un iedvesmojošs! Tikpat iedvesmojošs šķita Eiroradio šefs Pjērs Īvs Tribolē, kuru drīz vien satikām, pie tam itin pārsteidzošā paskatā un ampluā – pabružātā sarkanā džemperītī ar uzrotītām piedurknēm, sparīgi stumjot kaut kādus mēbelēm vai citiem krāmiem piekrautus ratiņus Eiroradio stenda virzienā. Nu jā, līdz tam Latvijā sastaptos priekšniekus būtu grūti iedomāties nodarbojamies ar kaut ko tik praktiski necilu, piezemētu, triviālu... Pjērs Īvs gan tā kā pabrīnījās, kad jautājām, vai viņš nevarētu piebraukt pie mūsu viesnīcas, lai savāktu koferus ar izstādes materiāliem, un vēl vairāk viņš brīnījās, ieraudzījis koferu saturu. Jo citu valstu kolēģi Eiroradio stendā bija ieradušies ar kādu bukletiņu vai pāris kompaktdiskiem. Nu, ko lai te saka – diski mums tolaik i ne sapņos nerādījās, un vispār - bijām tiešām ļoti pacentušās. Latvijai atvēlētais plauktiņš Eiroradio stendā bija košs. Visredzamākajā vietā nolikām folkloras plati ar Birutas Baumanes "Vecās čigānietes" portretu uz vāka, un tas bija īstais āķis, lai piesaistītu ne viena vien interesenta skatu, un tad jau varēja ritināt latviešu mūzikas stāstu tālāk vien. Bet nu vēl par kuģošanu. No Parīzes Roterdamā nokļuvušas, uz kuģa klāja tikušas un kapteiņa eleganti – ar tostu – sveiktas, iekārtojāmies pie sāniem stūrmanim un lepni slīdējām pa varenās Reinas grīvu, pēc tam jau pa Ziemeļjūru. Baltijas jūrā visātrāk varētu nokļūt  pa Ķīles kanālu, bet tas maksāja bargu naudu un Latvijas kuģi to nevarēja atļauties – bija jāpeld apkārt Dānijai, Jitlandes pussalai. Kā par nelaimi, jau Ziemeļjūrā sākās baisa vētra, kas mūsu mazajam kravas kuģim lika trīs dienas nostāvēt Dānijas aizvējā, gaidot, kad norims tikpat traka vētra Baltijas jūrā. Mājupceļš ieilga, un, kad apnika apcerēt Hamleta likteni – jo bijām apstājušies tieši iepretī Kronborgas pilij –, varējām īsināt laiku, izpalīdzot kuģa kokam, piemēram, ar kartupeļu tīrīšanu. Pēc nedēļu ilgas dzīvošanās pa jūrām beidzot laimīgi iekuģojām Daugavā. Pa cietzemi vēl kādu laiciņu gan pārvietojāmies stipri zvalstīgā jūrnieku gaitā.

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem. Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit. Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā. Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu. Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”. Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas. LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere. Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli. Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni. Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu. Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem. Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”. Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.      

Šogad aprit 100 gadi kopš tika dibināta Latvijas Sieviešu organizācijas padome, klajā nākusi arī grāmata, kurā pētīta padomes darbība un sievietes tajā. Kā Latvijas politisko, sociālo un kultūras dzīvi veidoja padomes darbība gadsimta sākumā un vai Latvijas politiskā vide beidzot ieguva arī "sievietes seju"? Stāsta vēsturnieces Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Latvijas Nacionālais arhīvs ir izdevis grāmatu “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”, ko sarakstījušas LNA Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošās pētnieces vēsturnieces Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Grāmata iznākusi Latvijas Nacionālā arhīva izdotajā sērijā “Vēstures avoti” kā 14. sējums. Tā vēstī par sieviešu organizāciju savstarpēji saskaņotu iesaistīšanos valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē pēc pirmās Latvijas sieviešu konferences, kas notika 1925. gada 26.–27. septembrī Rīgā, līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Šogad šim nozīmīgajam pasākumam – pirmajai sieviešu konferencei – aprit 100 gadi. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss šī gada septembrī jauniem pētniekiem no Latvijas ļāvis gan prezentēt savus darbus bioloģijas, ķīmijas un inženierijas jomā, gan attīstīt citas prasmes - piemēram, laika un finanšu plānošanu, kā arī zinātnisku darbu rakstīšanu kopumā. Kādam tas noteicis arī studiju izvēli. Kādas pētniecības tēmas jaunie zinātnieki šogad konkursā piedāvāja? Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss ir prestižākā skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstāde Eiropā. Šī gada septembrī konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā, pulcējot vairāk nekā 130 jauno pētnieku no 37 valstīm, kuri starptautiskai žūrijai angļu valodā prezentēja savus inovatīvos projektus. Konkursa ideja ir tāda, ka darbam jābūt ar kādu praktisku nozīmi. Tā var būt kāda pētnieciska metode, jau gatavs produkts vai tā prototips. Tātad kaut kas attīstāms vai uzreiz pielietojams industrijā. Šogad Latviju konkursā pārstāvējusi Evita Mārtinsone no Siguldas Valsts ģimnāzijas, Rolands Eisāns no Daugavpils Valsts ģimnāzijas, un nu jau Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi Francis Roops un Aleksis Veide. Jaunieši skaidro, ka atlases, lai tiktu uz šo konkursu, sākas jau skolā. Tie ir kā vairāki pakāpieni, no vienas zinātniski pētniecisko darbu kārtas nonākot līdz nākamajai.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Romas pāvests Leons XIV, bet varbūt Leo XIV? Kā pareizi dēvēt jauno Romas pāvestu, interesējamies raidījuma Kā labāk dzīvot latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Latviešu valodā nesen ievēlēto pāvestu latviski dēvēsim par Leonu. "Tas juceklis sākās lielā mērā saistībā ar to, ka, paziņojot, kas būs jaunais pāvests, runu teica itāļu valodā. Tur parādījās Leons, "papa Leone". Tas aizgāja internetā, tas aizgāja televīzijā. Arī angļu valodā vienu brīdi tika lietots Leons, kas viņiem nav, jo viņi atveido caur latīņu valodu," skaidro Andrejs Veisbergs. "Pēc tam nostabilizējās, angļu valodā ir Leo, bet franču, spāņu valodā un itāļu valodā ir ar 'n'. Kāpēc mums ir Leons? Tāpēc, ka iepriekšējie pāvesti, kas bija Leoni, tas mums ir precedents. Otrkārt, ir diezgan daudz latīņu izcelsmes vārdu, kur lietojam 'n'. Piemēram, ir Nerons, Cicerons, lai gan angļu valodā, piemēram, ir Cicero un Nero. Šie divi aspekti nosaka, ka mums ir Leons." Andrejs Veisbergs skaidro, ka pēdējo 50. gadu laikā arvien vairāk tuvināmies īpašvārdu atveidē oriģinālam.  "Ja paskatāmies, 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā dominē vācu valoda kā kontaktvaloda. Un Francijā visi ir Hainrihi, tagad ir - Anrī, tad ir Indriķis, pa vidu ir Heinrihs, vēl arī Henrijs. Bet tagad esam pārgājuši uz pamatformu, kas ir vistuvāk," skaidro Andrejs Veisbergs.

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters. Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās? Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas  teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt  vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs. Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā  apkopotās  senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo  mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba. Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu. Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi. Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā. Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.  

Nefoloģija - tā mēdz dēvēt zinātnes apakšvirzienu, kas pēta tik daudzveidīgos veidojumus virs mūs galvām. No svina pelēkā "vāka" ziemas dienās, līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās - debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās. Kāda ir mākoņu daudzveidība? Cik sver mākonis un kā tas veidojas? Kad mākonim ir gana un pār mūsu galvām nolīst lietus? Par mākoņiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes doktorante un Jauno fiziķu skolas vadītāja Agnese Spustaka. "Ziemā vairāk ir vairāk kā purvs debesīs, slāņu mākoņi, līst un līdz. Arī tik daudz enerģijas netiek pievadīs zemei un neveidojas konvektīvie procesi, kas ir vasarā, kad saule sasilda zemi un strauji gaiss ceļas augšā, atdziest un veidojas šie skaistie mākoņi. Protams, nav tā, ka tikai vasarā ir viena tipa, ziemā - cita tipa mākoņi. Noteiktos apstākļos arī ziemā veidojas sevišķi virs jūras veidojas lielie gubu mākoņi. Tad arī dzirdam, ka lielie gubu mākoņi, nonākot uz sauszemes, rada stipru snigšanu piekrastes rajonos," stāsta Andris Vīksna. "Cilvēki ir pieraduši, ka ūdens sasalst nulle grādos, bet mākoņos tās daļiņas ir tik smalkas, ka ūdens šķidrā stāvoklī var būt par mīnus 20, mīnus 40 grādos. Tad strauji tas ūdens var pārvēsties ledus kristāliņos, un tie savukārt savā starpā samaisās un aug lielāki, un atkarīgi, kādi procesi pēc tam mākonī notiek, tas nosaka, kādi nokrišņu veidi ir. Arī nokrišņu ziņā tās fāzes var būt dažādas: tur var būt ledus mākonis augša, pa vidu pārtapt ūdens pilītē un atpakaļ atkal nonāk cietā formā. Katrs mākonis ir ļoti sarežģīts process," turpina Andris Vīksna. Ūdens mākonī ir daudz, bet kad ir par daudz, un sāk līt un snigt? "Tas ir atkarīgs, kur atrodas mākonis un kāda ir vide viņam apkārt. Tipiski, lai veidotos tvaiks, pārtaptu par smalkāko ūdens pilienu, izmērs, kuru vajag, ir apmēram simtdaļa no mata. (..) Tipiska lietuslāse ir divi milimetri. Ūdens procesi sāk veidoties kopā, kad pilītes ir smagas, tās krīt lejā. Ja tipisks mākonis sver apmēram 100 tonnas vai pat 500 tonnas tādi lieli mākoņi. Sākumā gaiss aizņem lielu tilpumu, tāpēc ar vēja plūsmu un turbulenci pilieni turas gaisā. Kad savācas kopā, paliek smagāki, attiecīgi vairs nevar noturēties gaisā un jākrīt lejā," norāda Agnese Spustaka. Milzīgs gubu lietus mākonis var vairāki desmiti miljoni tonnu liels.

Nākamā gada budžets šobrīd ir viens no apspriestākajiem tematiem, jo tagad Saeimā izšķirsies, kā katra joma nākamgad dzīvos. Arī veselības aprūpe. Tomēr šajā jomā allaž ir arī citas problēmas, tādas kā kadru trūkums, arī pacientu un mediķu savstarpējā komunikācija. Tie ir jautājumi, par ko runājam Krustpunktā. Mūsu studijā Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Vētra.