Podcasts about jumi

Studijā Saeimas Ārlietu komisiju deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica (“Jaunā Vienotība”) un Saeimas Ārlietu komisiju deputāts Edvards Smiltēns (AS).

Studijā ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) un “Apvienotā saraksta” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars.

Kā šodienas teātri var bagātināt gadsimtiem senās delartiskās komēdijas paņēmieni? Atbildi uz šo jautājumu meklē gan režisors Kārlis Krūmiņš, kurš to pēta savā doktora darbā, gan topošie aktieri, kuri Krūmiņa vadībā iestudējuši laikmetīgu masku komēdiju, interpretējot šo seno teātra spēles formu jaunās skaņās. Būs gan maskas, gan improvizācija, gan delartiskajai komēdijai raksturīgie tipāži un ekspresīvā spēles tehnika, bet par ko caur tiem var runāt, kā smīdināt un caur to runāt par svarīgo 21.gadsimtā? Delartiskā komēdija jeb „commedia dell'arte” ir agrīna profesionālā teātra forma, kas dzimusi Itālijā un bija populāra visā 16. – 18. gadsimta Eiropā. To raksturo maskas, improvizācija, konkrēti tipāži un īpaša spēles tehnika, kas saistās ar augstu temporitmu un spilgtu emocionalitāti. Tam ir savs iemesls, jo aktieri visbiežāk uzstājās pilsētas laukumos un tirgus plačos, tāpēc uzvedumam bija jābūt spilgtam un smieklīgam.  Kā delartiskās komēdijas elementi strādā mūsdienu teātrī? Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursa aktiermākslas studenti uz to meklē atbildes kopā ar pedagogu un režisoru Kārli Krūmiņu izrādē „Sapņotāji”. Uzdevums ir dubultatbildīgs, jo studentiem šis ir viens no diplomdarbiem, bet Krūmiņam – doktorantūras studiju noslēguma darbs. Delartiskās komēdijas žanru viņš savulaik iemīlēja kā students, kopā ar viespedagogu Dāvidu Džovanzanu veidojot nu jau leģendāro Šekspīra „Simbelīna” iestudējumu.

Nouvelle diffusion du 19 décembre 2024 Notre correspondante Catherine Ilic raconte lʹaventure " Jumi cheese ", lancée il y a une quinzaine dʹannées dans la capitale britannique par deux producteurs de fromages originaires de lʹEmmental. Ils viennent dʹouvrir un troisième magasin. Les clients en raffolent.

Studijā LU profesors Jānis Ikstens un RSU docents, “PowerHouse Latvia” pētniecības direktors Mārtiņš Daugulis.

Šoreiz esam AS Latvijas valsts meži un tiekamies ar Gunti Ščepaniku, lai runātu par izmaiņām, kas tiek integrēti 54 medību tiesību līgumos. Kāpēc tādi plāni, ko vēsta nākotne un kā tas šobrīd izskatās! Vienīgais žurnāls tikai medniekiem. Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā “Medību” kalendāru un vari laimēt karabīni no SIA “IEROČI” 1369,00 EUR vērtībā. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/medibas.28 Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Chaque dimanche, William Leymergie vous fait découvrir de nouveaux lieux partout en France.

Milzīgs ūdens patēriņš, augsnes degradācija, liels pieprasījums - tas viss apgrūtina litija iegūšanu laikā, kad pasaule virzās uz ilgtspējīgāku saimniekošanu. Turklāt izskan arī prognozes, ka litija baterijas būs mazāk pieejamas nākotnē pasaules tirgū milzīgā pieperasījuma dēļ. Kādas ir alternatīvas litijam baterijām un vai galda sāls varētu būt jauns efektīvs risinājums? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un institūta vadošais pētnieks Gunārs Bajārs. „Ir jāmeklē citi enerģijas avoti. Nav tā, ka rīt vajadzēs citu elementu, bet jādomā ir,” bilst Gunārs Bajārs, vērtējot litija pieejamību pasaulē. Eiropā litija nav daudz, lai apmierinātu vajadzību pēc litija, arī ģeopolitiskā nestabilitāte var radīt problēmu. Sava loģika tajā, ka galda sāls varētu aizstāt litiju ir. "Tā loģika ir tāda, ka galda sālī ir nātrijs. Galda sāls ir principā nātrija hlorīds. Tas ir plaši izplatīts uz zemeslodes, septītais pieejamākais materiāls Zemes garozā. Nātriju var izmantot litija vietā baterijās. Un praktiski liekas, ka daudzi no tiem materiāliem un procesiem, ko izmanto, lai veidotu un ražotu litija baterijas, ka tie paši strādā arī ar nātrija baterijām," atzīst Gints Kučinskis. Taču pētnieks atzīst, ka baterija ir diezgan sarežģīta ķīmiskā sistēma un nav tik vienkārši, ka izvilkt visu litiju un ielikt nātriju atpakaļ. "Nātrijs kā atoms vai jons ir lielāks, (..) līdz ar to tie materiāli, starp kuriem viņi pārvietojas un kuros viņi, tā teikt, ielien ir jābūt arī ar lielākām pozīcijām, vakancēm, kur nātrijs var būt. Ar to saistās, protams, tas, ka materiālu izmērs mainās, respektīvi, materiāla tilpums mainās, nātrijam ievietojoties tajos un tiekot izvilktam. Tās izmaiņas ir stipri lielākas, materiāli var kristāla mērogā saplaisāt, var mainīties struktūra, tas var nebūt tik stabili. Nu, līdz ar to nav tik vienkārši," skaidro Gints Kučinskis. Bet attīstība šajā virzienā ir. Gunārs Bajārs piebilst, ka nātrija jona baterijas vairāk domā izmantot stacionārās enerģijas uzglabāšanas vietās. Bet vispirms par to, kā cilvēka organisms uzglabā enerģiju Tauku šūnas ir patiesi interesantas, tās nebūt nav tikai pasīva enerģijas uzkrāšanās vieta. Tā atzīst Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja, asociētā profesore, vadošā pētniece. Tauku šūnas zinātniski dēvē par adipocītiem, un visticamāk arī tie, kuri nav saskārušies ar pētījumiem, zinās, ka tauki mums organismā dod kādas rezerves, no kurām gan mēs ik pa laikam paši mēģinām atbrīvoties. Kādas tad kopumā ir adipocītu funkcijas, skaidro Līga Ozoliņa-Molla.

Ziemu Latvijā vēl neviens nav atcēlis un mainīgie laika apstākļi - te sniegs, te lietus - var radīt ne vienu vien bīstamu situāciju autobraucējiem. Par to, kā sagatavot sevi braukšanai ziemā, atgādinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieks kvalifikācijas jautājumos Alberts Krūmiņš.

Raidījumā Piespēle šoreiz lielā saruna ar bijušo sportistu. Studijā viesojas kādreizējais motokrosa ar blakusvāģiem kantētājs Kaspars Stupelis. Runājam par profesionāla sportista sevis meklējumiem pēc tam, kad spožā karjera noslēgusies. Nedēļas topā: Sākas tautas balsojums “Trīs zvaigžņu balvai” sportā; Luka Banki atkāpjas no Boloņas “Virtus” basketbola kluba galvenā trenera amata, varēs koncentrēties tikai Latvijas izlasei; Pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova teicami spēlē sezonas finālturnīrā Dohā un izcīna bronzas godalgas.

Starptautiskā literatūras festivāla “Prozas lasījumi 2024” virstēma ir “Kā dzīvot tālāk?”. Kultūras rondo saruna ar diviem "Prozas lasījumu" vadītājiem – dzejnieku, rakstnieku un filozofu Ilmāru Šlāpinu, kurš šogad ar savu eseju "Kā dzīvot tālāk?" atklāja stāstu konkursa sadaļu, un rakstnieku Osvaldu Zebri, kurš savukārt ir žūrijā, kurai šogad bija jāvērtē rekordliels iesniegto stāstu klāsts – veseli 123. Finālā tikušie 11 stāsti jau nolasīti un kamēr ar nepacietību gaidām žūrijas verdiktu, ir laiks sarunai par rakstniekiem jeb tiešām – kā dzīvot tālāk…

Studijā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (JV) un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Artūrs Butāns (NA).

Studijā Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks.

Ir valsts svētku nedēļa, kad gribas domāt tikai cerīgas domas, bet diemžēl ne pirmo gadu dzīvi apēno raizes par mūsu drošību. Pārdomas par drošības jautājumiem rodas arī vērojot, kā veidojas jaunievēlētā ASV prezidenta administrācija. Bet problēmu netrūkst arī pašu mājās. Piemēram, jautājums par "Rail Baltica" finansēšanu no dienaskārtības nepazudīs ilgi. Nedēļas aktualitātes kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes vērtē TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns, portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone.  

Ir valsts svētku nedēļa, kad gribas domāt tikai cerīgas domas, bet diemžēl ne pirmo gadu dzīvi apēno raizes par mūsu drošību. Pārdomas par drošības jautājumiem rodas arī vērojot, kā veidojas jaunievēlētā ASV prezidenta administrācija. Bet problēmu netrūkst arī pašu mājās. Piemēram, jautājums par "Rail Baltica" finansēšanu no dienaskārtības nepazudīs ilgi. Nedēļas aktualitātes kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes vērtē TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns, portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone.  

Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem vairāk nekā 3,8 miljoniem vienību kopskaitā. Jau gadu tas mums ir pieejams digitalabiblioteka.lv. Tāpēc Digitālās brokastis piedāvā ielūkoties Latvijas kultūras un vēstures digitalizācijas procesā un ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspertiem Artūru Žoglu un Janu Ķikāni pārrunāt tehnoloģiju attīstības sniegtās iespējas. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Šodienas podkāsta ''IZRĀVIENS'' 68. epizodē Rihards Mednis ar Gustavu Mellenbergu ir patīkami pārsteigti par 2 komandām ar nevienu zaudējumu šajā sezonā. Kungi sastāda savu NBA komandu spēka rangu ar pāris pārsteigumiem.

“Šodienas jautājums”: Kādi ir VID secinājumi pēc vēstuļu izsūtīšanas 70 000 iedzīvotāju? by LTV Ziņu dienests

Aizvadītajās nedēļās pasaules valstu pārstāvji tikās Kolumbijas pilsētā Kali sarunās par biodaudzveidības jautājumiem un ekoloģisko krīzi, kas piemeklē planētu šobrīd. Sākot ar drošticamiem datiem par ekoloģisko stāvokli, beidzot ar rīcības plānu - diskutējamā bijis daudz. Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies dabai un klimatam, un tam, kā mums sokas ar plāniem apturēt sugu izzušanu uz zemes. Nav jaunums, ka šajā gadsimtā piedzīvojam masveidīgu dabas daudzveidības samazināšanos. Lai šajā jautājumā steidzami kaut ko mainītu, reizi divos gados tiekas pētnieki un dažādu valstu pārstāvji. Šogad šī sanāksme norisinājās Kolumbijā, kas starp citu ir viena no dabas daudzveidības ziņā bagātajām valstīm pasaulē. Kas lemts šajā samitā, skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un bioloģijas zinātņu doktore, pētniece, Latvijas Hidroekoloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Astra Labuce. Jauna rubrika raidījumā Bet raidījuma ievadā jauna rubrika, kurā turpmāk skanēs katru pirmdienu. Tajā aplūkojam, kas interesants zinātnes pasaulē noticis brīvdienās. Aizvadītajā nedēļas nogalē aktuālākais bija rudens vētra un vējš. Tāpēc stāsts par vēju, vējainākajām pilsētām, bet ekspertam, kukaiņu pētniekam Voldemāram Spuņģim vaicājam, kā lapu pūteji, ko izmanto arvien plašāk, ietekmē tos, kas dzīvo uz augsnes. Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai Aizvadītajās nedēļās raidījumā esam stāstījuši par 2024. gada Nobela prēmijas laureātiem dažādās nozarēs. Pasniegta arī Nobela Miera prēmija, un tā atgādina par cīņu pret 20. gadsimtā radītu postošu spēku - kodolieročiem. Ko šādi ieroči spēj īstermiņā un ilgtermiņā izdarīt ar vides un cilvēka veselību? Hirosima un Nagasaki, Bikini atols, Čornobiļa, Fukušima, pēdējā laikā arī Zaporižja Ukrainā - visas šīs vietas pasaulē saistītas ar traģēdijām vai riskiem, kas iespējami, izmantojot noteiktu ķīmisko elementu specifisko dabu. Bet kurš tad to izmanto? Protams, cilvēks. Tieši tāpēc Otrā pasaules kara laikā zinātnes atklājumi noveda pie kodolieročiem, lai viena valsts varētu nolikt pie vietas citu. Savukārt cilvēku paviršība ļāvusi notikt atomelektrostaciju avārijām, un politiskās ambīcijas no šādiem riskiem mūs nepasargā arī mūsdienās. Par kodolieroču tapšanu un to graujošo ietekmi daudzi būs guvuši priekšstatu no vairākas “Oskara” balvas saņēmušās filmas “Openheimers”, kas stāsta par “atombumbas tēvu”, pirmo kodolieroču radītāju, amerikāņu fiziķi Robertu Openheimeru. 1945. gada 6. un 9. augustā kodolieroči “Mazais zēns” un “Resnais vīrs” tika uzspridzināti virs Japānas pilsētām Hirosimas un Nagasaki. Bet šogad Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai "Nihon Hidankyo", kas pazīstama arī ar nosaukumu "hibakusha". Prēmija piešķirta par organizācijas centieniem panākt no kodolieročiem brīvu pasauli. Vai tas ir iespējams un kādu ietekmi uz cilvēka un vides veselību atstāj kodolieroči, par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni.

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Sabin Gîlceavă este Consilier în Negociere, Antreprenor, Investitor, Autor, Trainer și Mentor, iar eu l-am invitat să-și facă gândirea vizibilă ca să te convingă și pe tine că ești, la fel ca mine și ca fiecare dintre noi, un negociator în viața de zi cu zi. Fie că vrei, fie că nu vrei, fie că îți dai seama sau nu. Merită să îți construiești sau să îți dezvolți această abilitate, să o înveți cât mai bine și să o exersezi de fiecare dată când ai ocazia - pentru că abilitățile de negociere contribuie, de fapt, la relații mai bune. Ascultă episodul de astăzi ca să vezi de ce o negociere nu este despre a împărți la doi, trei, patru, ci despre percepția cu privire la ce înseamnă câștig și despre așteptările diferite ale indivizilor care se așază la masa negocierii.Ascultă-l pe Sabin și o să înțelegi emoțiile din spatele unei negocieri - pe care chiar și cei mai iscusiți negociatori le au, apropos. Dar ascultă conversația noastră și că să  vezi când persuasiunea devine manipulare. Sau în ce fel te ajută abilitățile de negociere în viața ta personală.  Mai jos sunt și alte idei care s-ar putea să-ți fie de folos de acum înainte: 

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam. Armēņi viņu pieskaita savējiem, gruzīni – savējiem, ukraiņi – arī savējiem, un tas viss ir pamatoti, jo mākslinieks, kinorežisors Sergejs Paradžanovs (1924. Tbilisi - 1990. Erevāna) strādājis gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Armēnijā. Viņa slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas". Svinot Sergeja Paradžanova simtgadi, izdotā grāmata "Paradžanovs. Pasaules" ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms. Var tikai minēt, cik un kādas filmas viņš varētu radīt, ja vien viņam būtu atļauts filmēt. Par iecerēm un vizuālām vīzijām liecina gan viņa nerealizētie scenāriji, gan kolāžas un asamblāžas. Kinorežisors Dāvis Sīmanis par Sergeju Paradžanovu raksta: "Viņa filmas saņēmušas apbrīnu no Frederiko Fellīni, Mikalandželo Antioni, Lika Godāra, Akiras Kurosavas un citiem. Viņa kinodarbi bija un paliek kombinatoriskas mīklas, kas sevī satur rēbusa līmeņus. Tās ietērptas armēņu folkloras, gruzīnu misticisma un Ukrainas tradicionālās ainavas audumā. Bet visam pāri – neatkārtojama estētiska sistēma." Par grāmatas "Paradžanovs. Pasaules" tapšanu stāsta mākslinieki Karinē Paronjanca un Aleksejs Muraško, kā ar tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana. Izdevis "Pētergailis". Raidījumu atbalsta: Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Man patīk mazi muzeji. Tos var apskatīt īsā laika sprīdī, un darbi, kas iepatīkas, nepazūd iespaidu gūzmā. Piemēram, Luksemburgas muzejs Parīzē – tikai divas garenas, aptumšotas telpas – turp un atpakaļ. Un vienmēr rūpīgi veidotas viena mākslinieka izstādes ar piemeklētiem darbiem no pasaules muzejiem un privātkolekcijām. Saglabājusies ieejas biļete uz izstādi “Rožē Vlaminks. Fovisma instinkts”. Uz biļetes datums – 2008. gada 9. aprīlis, un gleznas fragments – izlocīti krāsu triepieni, melnais atdala oranžo no zilā. Vai cits datums šajā muzejā – 2021. gada 13. oktobris. Amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres izstāde. Kādā fotogrāfijā redzama sieviete, kas uz ielas atvērusi laikrakstu un kaut ko satraukti lasa. Rokas tērptas baltos cimdos, elkonī iekārta somiņa. Virsraksts pirmajā lapā vēsta “Nolaupītājs zvana tēvam: “Mazulis ir dzīvs””. Čikāga, 1950. gadi. Vai Tukuma mākslas muzejs – tikai četras nelielas istabas. Kādai tēmai veltīta izstrāde, gleznas izmeklētas no krātuves un atvestas no citiem muzejiem – ieskatos, sajūtu un aizpeldu. 1958. gads, Laimdota Mūrnieka glezna “Cilvēki pludmalē”. Dzeltena kleita, balti šorti, oranžs krekls. Kā varēja gleznot tik brīvas figūras. Lielie muzeji ir citādi – plašas zāles, daudz apmeklētāju. Lielie muzeji ir gandrīz vai globālas institūcijas, un tur glabātie šedevri pie tā nav vainīgi. Pēterburgas Ermitāžā pēdējo reizi biju 2018. gadā. Kāpņu vestibilā ieejā uz galveno anfilādi bija atvērta tikai viena durvju vērtne, un pa to apmeklētāji spiedās iekšā un ārā. Es jutos kā revolucionāro matrožu pūlī, kas tikko ieņēmis Ziemas pili. Vai aizgāju līdz Ermitāžā vienīgajai Leonardo da Vinči gleznai “Madonna Benuā”, pat neatceros. Varbūt bija jau nolaupīta. Parīzes Luvra ir globāls zīmols. Leonardo gleznas “Svētais Jānis Kristītājs” un “Svētā Anna un Madonna ar bērnu” tur izvietotas garā galerijā, pa kuru apmeklētāji steidzas uz Valstu zāli – lielāko telpu pilī, lai redzētu pasaulē slavenāko gleznu – Leonardo da Vinči Monu Lizu jeb Džokondu. Taču tur priekšā ir nepārvarami šķēršļi – cilvēki, barjera, attālums un biezs stikls. Lielie muzeji cenšas tikt galā ar pieaugošo apmeklētāju plūsmu. Ufici galerijā Florencē vēl 2013. gadā Leonardo glezna “Pasludināšana” bija izstādīta nelielā telpā. Tā bija rāmī, varēja pieiet tuvu un apbrīnot eņģeļa seju, liliju un sfumato jeb dūmakaino perspektīvu. Tagad galerija ir mainījusi šedevru eksponēšanas veidu. “Pasludināšana” ir pārcelta uz muzeja tālāko spārnu, kur kaut nedaudz mazāk apmeklētāju. Tā izņemta no rāmja, izvirzīta no sienas uz tāda kā nošķelta ciļņa un novietota aiz bieza aizsargstikla. Ir palielināts mirkļu daudzums, kuros garāmplūstošie apmeklētāji var uzmest tai aci. Toties nelielajā Čartoriski muzejā Krakovā Leonardo glezna “Dāma ar sermuliņu” ir novietota gandrīz pilnībā aptumšotā nelielā augšstāva zālē. Tur ir maz cilvēku. Leonardo šo darbu gleznoja uz riekstkoka dēļa, sākumā fons bija pelēks, vēlāk Leonardo to pārgleznoja melnu. Arī sienas zālē ir melnas. Vienīgā gaisma krīt uz attēlotās Cecīlijas Gallerani un sermuliņa seju. Mazie muzeji nevar sacensties ar lielajiem. Lielos muzejus nevar pārspēt kolekciju bagātības, izglītojošo programmu un naudas ziņā. Un kur nu vēl lielo muzeju restorāni, kā piemēram Orsē muzejā Parīzē, kas iekārtots kādreizējā stacijas ēkā. Staciju restorāni jau bija vislabākie. Tomēr lielie muzeji jūt nemieru. Tie meklē formas lielumu, kas nezaudē saikni ar mākslas darbu un atstāj telpu intimtātei. Tāpēc lielie muzeji mēdz atdarināt mazos. Viņi to dara, ierīkojot nelielas, aptumšotas telpas, kurās izstāda šedevrus. Dažreiz šādās telpās valda pilnīga tumsa – tikai silti staru kūļi izgaismo gleznas – garenas, trīsstūrainas un izliektas sieviešu sejas. Kā Amadeo Modiljāni zālē Nacionālajā galerijā Vašingtonā. Gandrīz tikpat trauslas un izbiedētas sejas, kā paša mākslinieka dzīve.

Studijā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV).

Drāma ģimenē, kur bērni saslima ar difteriju, ir pievērsusi visas Latvijas uzmanību. Bērna nāve, vecāku aizturēšana, citu bērnu izņemšana no ģimenes. Protams, pievērsīsimies arī budžeta problēmām un kompromisu meklējumiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē "360TV ZIŅneši" žurnāliste Lauma Niedrīte, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un aģentūras "Mediju tilts" līdzdibinātājs, sabiedrisko attiecību eksperts un politologs Filips Rajevskis.  

Iepriekš ir paustas daudzas apņemšanās risināt finansiālās problēmas dažādās nozarēs, gan izglītībā, gan veselības aprūpē, gan citur. Taču naudas, izrādās, nav. Kas notiks ar dotajiem solījumiem, kurus budžeta ietvaros nemaz nevar izpildīt? Krustpunktā disktutē Saeimā pārstāvēto frakciju pārstāvji: frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis, Apvienotā saraksta feakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars, Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētāja vietnieks Kristaps Krištopans un frakcijas "Stabilitātei!" priekšsēdētājs Aleksejs Rosļikovs.  

Mes bieži raidījumā runājam par jautājumiem, kas skar klimata izmaiņas, taču pārsvarā sarunās fokusējamies uz to, kādas izmaiņas notiek un notiks dabā. Izrādās, mainoties klimatam, izmaiņas skar arī nemateriālo kultūras mantojumu, ir vairāki konkrēti piemēri arī Latvijā. Par to arī saruna raidījumā. Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas. Kā, mainoties šai pasaulei, izzudīs vai var izzust agrāk ierastas nodarbes un vērtības? Plašāk stāsta Rita Grīnvalde, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Latviešu folkloras krātuves vadītāja, un Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks. Daugavas un Gaujas plostnieki stāsts - amats, kas neatgriezeniski zudis un kļuvis par vēsturi Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām.  Tā 1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kokmateriālu pludināšana pa ūdeni ir senākais transporta veids - vēlāk telefona sarunā teiks Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" izveidotājs Māris Mitrevics. Katrā ziņā jau pirms vairāk nekā 300 gadiem p.m.ē sengrieķu filozofs Teofrasts rakstīja, kā romieši ar milzīgiem plostiem veduši kokmateriālus kuģubūvei. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gadsimtā pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laida līdz Rīgai. Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava un plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā. Tā lasām internetā  publicēto informāciju vietnē par Strenčiem, starptautisko plostnieku pilsētu. Ar plostu laišanu parasti nodarbojās pavasarī un vasarā. Darbs bija smags, bet par to bija laba samaksa un ja vien cilvēks bija spēcīgs un gatavs darboties ar peldošiem balķiem, tos nemitīgi uzmanot un veiksmīgi vadot pa straumi, tad viņš bija laipni aicināts plostnieku pulkā. Telefona intervijā Māris Mitrēvics stāsta par savu plostnieka pieredzi jaunībā. Skatot plostnieku terminoloģiju, kas veidota pateicoties Māra Mitrēvica savāktajam vārdu krājumam, uzzinām, kā "rēja" ir kūļu kopums, kurā apkopoti ap 1000 m³ kokmateriālu transportēšanai pa ūdeni, savukārt ugunskura vietu uz plosta dēvēja par "kuldu". Plosta vadītājs ir "korņiks", priekšējā aira vilcējs ir "malacis", bet "zaplava" ir vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem. Šo pēdējo vārdu aizguvums  no krievu valodas skaidrojams ar to Daugavā plosti nāca no Krievijas, savukārt Gaujas plostniekus Krievijas impērijas laikos amatā apmācīja no Krustpils nākušie koku pludinātāji, tātad  amata brāļi no Daugavas.  Turpinājumā, skatot šī senā amata vēsturi, fragmenti no raidījuma „Vietu lietas Latvijā”, kas tika ierakstīts Doles salā Daugavas muzejā, kur  muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone stāsta par Daugavas plostniekiem un viņu amata rīkiem.

Raidījumā Krustpunktā par nedēļas aktualitātēm sarunājas Delfi žurnālists Raivis Spalvēns, Tvnet group galvenais redaktors Toms Ostrovskis un TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Parīzes olimpiskās spēles ir galā. Bez medaļām Latvijas delegācijai, toties ar iespaidiem, piedzīvojumiem, secinājumiem, pārdomām un stāstiem no Rolanda Eliņa un Jāņa Celmiņa – Sportacentrs.com redakcijas, kas bija devusies uz Parīzi. Iespaidīgās sporta arēnas, drošības kontroles, policijas klātbūtne un sportistu attieksme pret medijiem.

Seeing Rolling Quartz grow and create over the last 15 months has been so much fun.  Since our last interview, the band has been to over 10 different countries and has played a bunch of live concerts in front of thousands of fans.  Rolling Quartz has also put out lots of new music and videos. Jumi and I were able to catch up with them in between concerts and it was such a good time catching up! Rolling Quartz is a 5 member all-female rock band out of Seoul, South Korea.  They debuted in December 2020 and have just released a new EP called Victory!  They will be touring Australia in September and Europe early in 2025.  Follow them @rolling_quartz on social media or search for their videos at RollingQuartzOfficial on YouTube. Music played in this episode: "One" (Victory) - by Rolling Quartz Band Intros by Ja Young (1st Solo Concert 2022.06.04) via Rolling Quartz Official YouTube "Sing Your Heart Out" by Rolling Quartz in San Francisco, CA -- May 2023 via Billbob182 on YouTube "Red Wine (Victory) - by Rolling Quartz "Fearless 피어리스"  by Rolling Quartz 롤링쿼츠 (3rd Single) "Stand Up 스탠드업" by Rolling Quartz 롤링쿼츠  "Reminiscence 회상" by Rolling Quartz 롤링쿼츠 "Victory 빅토리" by Rolling Quartz 롤링쿼츠 Outro "Fearless 피어리스"  by Rolling Quartz 롤링쿼츠 (3rd Single) Special thanks to Jumi for doing the interpretation again.  Also thanks to Rolling Star Entertainment @rolling_quartz_staff for arranging a time to speak with Arem, Hyun Jung, Iree, Ja Young, and Yeong Eun... aka Rolling Quartz! As I always mention, you can write to us at: ⁠infatuasianpodcast@gmail.com⁠, and please follow us on Instagram and Facebook @infatuasianpodcast  Cover Photo by Dragon Fury Logo designed by Justin Chuan @w.a.h.w (We Are Half the World) #krock #kpop #koreanrock #girlswhorock  #asianpodcast #asian #asianamerican #infatuasian #infatuasianpodcast #aapi #veryasian  #asianamericanpodcaster #representationmatters

Letos je to 150 let, kdy se v uměleckém světě poprvé začalo mluvit o impresionismu. K oslavě výročí se přidala samozřejmě i Normandie, kde se mnozí umělci inspirovali. Festival Impresionistická Normandie hostí také ruiny kláštera v Jumièges považované za nejkrásnější ve Francii.

Letos je to 150 let, kdy se v uměleckém světě poprvé začalo mluvit o impresionismu. K oslavě výročí se přidala samozřejmě i Normandie, kde se mnozí umělci inspirovali. Festival Impresionistická Normandie hostí také ruiny kláštera v Jumièges považované za nejkrásnější ve Francii.Všechny díly podcastu Zápisník zahraničních zpravodajů můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Beim JuMi24 von DMG und TSA ging es um das Thema „Follower“: Jesus nachfolgen. In der Abschlusspredigt in Session 3 (als „Bergpredigt“ auf der DMG-Schlosswiese) spricht Vlady von Generation Alive über die Praxis: Jesus nachfolgen? Wie geht das? Vlady betont: Bei Nachfolge geht es um Leben! Jesus sagt: „Wer sein Leben an mich verliert, der wird das wahre Leben gewinnen.“ Was heißt das? Wie kannst du das in deinem Alltag umsetzen? Mehr zum JuMi und die vollständigen Livestreams findest du auf www.jumi.online und auf unserem Youtube Kanal.

Beim JuMi24 von DMG und TSA ging es um das Thema „Follower“: Jesus nachfolgen. In seiner Predigt in Session 1 (Samstag Nachmittag) spricht Ole vom Lebenszentrum Adelshofen darüber, dass wir keiner Religion folgen – sondern einer Person. Was macht diesen Jesus so besonders? Und warum ist „nachfolgen“ nicht dasselbe wie einfach nur glauben, dass es Jesus gibt? Mehr zum JuMi und die vollständigen Livestreams findest du auf www.jumi.online und auf unserem Youtube Kanal.

Beim JuMi24 von DMG und TSA ging es um das Thema „Follower“: Jesus nachfolgen. In seiner Predigt in Session 2 (Samstag Abend) spricht David Kretschmer (DMG Missionar) darüber, wo Jesus uns begegnet: Oft mitten im Alltag. „Gott ruft. Vielleicht trifft es dich heute?“ Jesus ruft uns aus der Komfortzone, bringt uns in Bewegung – und ist immer dabei, wenn wir unterwegs sind. „Wo du warst, war Gott schon dabei. Wo du jetzt bist, ist er dabei. Und wo du hingehst, wartet er schon auf dich!“ Mehr zum JuMi und die vollständigen Livestreams findest du auf www.jumi.online und auf unserem Youtube Kanal.

Atkritumu šķirošana ir kļuvusi par pašsaprotamu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Un tomēr - vai zinām visu, ko darīt ar dzērienu pakām, tekstilizstrādājumiem vai cigarešu galiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Latvijas Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis, "Eco Baltija vide" valdes loceklis Andris Karlsons un "Zero Waste Latvia" pārstāve Mairita Lūse. Tekstila atkritumi ir apģērbs, ko cilvēks velk mugurā, rokās, galvā un kājās. Vēl tas ir arī mājas tekstils. Šajā atkritumu kategorijā nav iekļauti matrači un paklāji. N0 2025. gada 1. janvāra visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir jāizveido šķiroto tekstila atkritumu savākšanas sistēma. Iedzīvotājiem jābūt iespējai šos atkritumus šķiroti nodot. Jau no šī gada 1. jūlija Latvijā pieaug iespēja nodot tekstila atkritumus. "Principā katram, kas ir apģērbu nopircis, jābūt iespējai šo apģērbu pēc kalpošanas beigām ievietot šajā konteinerā," norāda Kaspars Zakulis. Savukārt, runājot par tukšajām dzērienu pakām, kuras satur kartonu, raidījuma viesi norāda, ka tās šobrīd vajadzētu būt iespēja nodot iepakojuma atkritumu konteinerā. Tiesa, vispirms būtu jāpainteresējas, vai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums attiecīgajā pašvaldībā pieņem šo iepakojumu.

Salīdzinot ar ziemas mēnešiem, jūlijā un augustā apkalpoto pasažieru skaits lidostā „Rīga” teju dubultojas, tāpēc, lai nerastos nevajadzīgi kreņķi un nepatīkami pārsteigumi tiem, kas lido ne pārāk bieži, par drošības un loģistikas jautājumiem raidījumā Kā labāk dzīvot iztaujājam lidostas pārstāvi: studijā lidostas "Rīga" komunikācijas vienības vadītāja Laura Kulakova. Sazināmies ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāvi Sanitu Gertmani. Ja reiss kavējas, pasažierim ir iespēja arī doties ārpus lidostas un, nākot atpakaļ, atkal jāveic drošības pārbaude. "Tas nav aizliegts. Drošības pārbaude nav domāta, lai iespundētu tajā zonā. Drošības pārbaude ir domāta, lai pārbaudītu, vai jums ir attiecīgais dokuments ceļošanai un vai jūs nevedat līdzi kaut ko kas nav atļaut, kas var apdraudēt lidojumu vai citu pasažierus," norāda Laura Kulakova. Ir vairākas lidostas citviet pasaulē, kur turpat blakus ir vai nu viesnīca vai moduļu mājas, kur var atpūsties un pagulēt, ja reiss kavējas krietnu laiku. "Mums arī būs, pavisam drīz. Šajā vasarā, visticamāk, jūlijā mums atvērs Kepler kapsulu viesnīcas, kas būs pieejama gan no publiskās puses, gan pasažieru. Būs divās daļās. Būt tieši šādas kapsulas, kur var aiziet pagulēt, attiecīgi būs arī higiēnas telpas, dušas, tualetes, arī tikšanās telpas. Tas mums tāds liels jaunums, kas drīz būs," atklāj Laura Kulakova.  

Apjomīga darba rezultātā beidzot ir tapis skaidrs, kās bijis Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts, sākot no 1920. gada līdz 2022. gadam. To paveikusi starptautiska pētnieku komanda no Vidzemes Augstskolas, Norvēģijas Ekonomikas augstskolas, Viļņas Universitātes un Tartu Universitātes. Pētījums ļauj gan iegūt skaidrāku ainu par to, kas ar Latvijas ekonomiku notika padomju okupācijas periodā, gan izdarīt secinājumus par to, kāda ir Latvija salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Kāda ir okupācijas radītā ietekme uz Latvijas iekšzemes kopproduktu, skaidro starptautiskās pētnieku komandas vadītājs, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Ja mums nebūtu Krievijas impērijas plēšanās ar Vāciju mūsu teritorijā pirmajā pasaules karā, ja nebūtu otrais pasaules karš (...), mēs būtu valsts ar 5-6 miljoniem iedzīvotāju un attīstības līmenī noteikti ne zemāk kā Somija vai Dānija," vērtē Gatis Krūmiņš. Ir 17. jūnijs - diena, kad līdzās Latvijas karogiem plīvo arī melnās sēru lentes. Šodien tās atgādina par brutālo un vardarbīgo Latvijas okupāciju 1940. gadā. No okupācijas esam spējuši veiksmīgi piecelties un attīstīties pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet, protams, sekas jūtamas joprojām. Tās vērojamas gan mūsu ekonomikā, gan domāšanā. "Tā ir arī daļa no nācijas pašcieņas," - tā par pētījuma nepieciešamību izteicies Gatis Krūmiņš. Padomju režīma atstātais nospiedums mūsu domāšanā Nospieduma saknes meklējamas vēl senāk par Latvijas okupāciju - laikā, kad radās represīvā struktūra čeka, kurā iesaistījās arī latvieši. Plašāk stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. 1917. gadā Krievijā notiek divas revolūcijas: Februāra revolūcijas laikā no troņa tiek gāzts Krievijas impērijas cars Nikolajs II un izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Savukārt oktobrī Vladimira Ļeņina vadītā boļševiku partija veic valsts apvērsumu un gāž Pagaidu valdību. Tad visai drīz - 1917. gada decembrī - Ļeņins par īpašas komisijas vadītāju ieceļ Fēliksu Dzeržinski, sauktu arī par Dzelzs Fēliksu, poļu izcelsmes komunistu revolucionāru. Īpašā komisija iezīmē represīvās struktūras jeb čekas izveidi, kas savu asinspirti turpinās tālākās desmitgades, atbrīvojoties no visiem saviem pretiniekiem. Skaidrojam, kāds bija šīs jaunizveidotās komisijas mērķis, kā tajā nonāca latvieši.

To, ka Latvijā situācija nav lāga, mēs redzam jau ilgāku laiku, neskaidrības ar projekta vadību, maksājumi apstājušies, projekts netiek realizēts, kā sākotnēji bija sacīts, daudz procesi ir iesprūduši. Par to Valsts kontroles ziņojums. Kas notiks tālāk? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle Inese Kalvāne, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, uzņēmuma "Eiropas dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Ēriks Diļevs un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. "Rail Baltica" projekta virzība ir apdraudēta, jo aprēķinātās izmaksas septiņu gadu laikā ir pieaugušas četrkārtīgi un var radīt 10–19 miljardu eiro budžeta deficītu atkarībā no projekta tvēruma, secinājušas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas augstākās revīzijas iestādes savā kopīgajā ziņojumā. Situācija ir saasināta Eiropas Savienības (ES) paredzamā divu gadu finansējuma pārrāvuma dēļ 2027.–2028. gadā, kas prasa lielāku trīs Baltijas valstu ieguldījumu. Saskaņā ar triju augstāko revīzijas iestāžu aplēsēm, lai pilnā apjomā pabeigtu "Rail Baltica" projektu, papildus ir nepieciešami 19 miljardi eiro. Ņemot vērā jaunākos katras valsts projekta budžetus un jau piešķirtos līdzekļus, Igaunijā nepieciešami vēl 2,7 miljardi eiro, Latvijā 7,6 miljardi eiro un Lietuvā 8,7 miljardi eiro.

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Gaidot Eiropas parlamenta vēlēšanas, kopā ar ekspertiem spriežam par aktuālajiem jautājumiem, kas būs jārisina nākamajam sasaukumam. Drošība un migrācijas politika būs diskusijas temats raidījumā Krustpunktā. Analizē Valsts Robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas centra direktore Inta Mieriņa, Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vecākā juriste Baiba Kiršteina un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Nelegālā migrācija ir un paliek viens no lielākajiem izaicinājumiem Eiropas Savienībai. Kad mēs pirms pieciem gadiem vēlējām Eiropas Parlamenta līdzšinējo sastāvu, tad migrācija arī bija viens no centrālajiem diskusiju tematiem. Dienvideiropa pirms tam bija piedzīvojusi masīvu migrantu pieplūdumu. Tādēļ radusies krīze arī provocēja lielus izaicinājumus, pat šķelšanos starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Problēma jau šo gadu laikā nekur nav pazudusi, drīzāk ir kļuvusi sarežģītāka, jo tas ir kļuvis arī par tādu kā ieroci Krievijas un Baltkrievijas politikā. Baltijas valstis un Polija izvēlējusies krietni striktāku ceļu, sargājot robežu, un tas arī mums ir palīdzējis izvairīties no lielākām problēmām. Kas notiks tālāk? Kāda varētu būt Eiropas politika nākamajos gados pēc šīm Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

El Faro Colección con Luis Miguel Lozano, conocido como Jumi, el mayor coleccionista de zapatillas de España con más de 2000 pares. También hablamos del robo de obras de arte, uno de los negocios más lucrativos del mundo que al año puede generar daños que ascienden a más de dos millones de euros. El agente Óscar Liz es uno de los diecisiete profesionales de la Policía Nacional que forma parte de la Brigada de Protección del Patrimonio Histórico, el equipo encargado de investigar estos robos y recuperar las colecciones de arte desaparecidas. Recordamos los gatopardos con las mejores colecciones desde la actriz Miren Ibarguren y su curiosa afición por la Reina Isabel II hasta el karateka Damián Quintero que cuenta con más de 20 medallas en la modalidad de Kata.

Iepazīstam Katrīnas Krūmiņas ceļu vides aizsardzības jomā Zviedrijā, strādājot Pasaules dabas fondā. Viņas ikdiena paiet darbā ar tādiem lieliem uzņēmumiem kā "H&M", cenšoties rast ilgtspējīgākus risinājumus apģērbu ražošanā. Pagājušajā nedēļā raidījumā iepazīstinājām ar britu dizainerei Vivjenai Vestvudai veltīto izstādi Modes muzejā Rīgā, un, kamēr Vestvuda savulaik iedeva jaunu elpu tartana un tvīda audumiem, tikmēr pašlaik modes mākslinieki domā arī par to, vai viņu piedāvātais tekstils ir draudzīgs gan cilvēka ādai, gan apkārtējai videi. Ilgstspējīgi risinājumi apģērbu ražošanā jau labu laiku kļuvuši par nozīmīgiem jautājumiem, ņemot vērā, cik liels ūdens daudzums tiek patērēts, piemēram, džinsu ražošanā un cik daudz kaitīgu ķimikāliju nonāk ūdenstilpēs dažādās pasaules vietās tekstilrūpniecības rezultātā, apdraudot arī cilvēku veselību. Kā ar šiem ilgtspējas jautājumiem strādā Pasaules Dabas fonda pārstāve Katrīna Krūmiņa Zviedrijā? Ģipsis augsnes attīrīšanā Ģipsis kā minerāls Latvijas dabā ir pieejams diezgan bagātīgi, un līdz šim  ģipsi plaši izmanto būvmateriālu ražošanā, veidņu gatavošanā arī lauztu kaulu fiksāžai. Kopš šī gada sākuma speciālisti no Latvijas Hidroekoloģijas institūta ir uzsākuši darbu pie jauna ģipša izmantošanas veida, proti, to iestrādājot zemē jeb ģipšojot augsni, lai tur esošais fosfors pa pazemes ūdeņiem, upēm vai ezeriem neaizplūstu uz jūru, kur tas bojā ekosistēmu. Šo metodi jau vairākus gadus piekopj Somijā un nu arī mūsu zinātnieki ir iepazinušies ar Somijas pieredzi, un to sāks izmantot Latvijā. Sīkāk par to stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta  pētniece un  projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe. Fosfors ir vajadzīgs augiem, lai uzlabotu ražu, bet problēma ir tā, ka fosfora daļa, ko augi, tā teikt, nepaņem sev par barību, tiek izskalota no augsnes, nonāk  dabiskajās ūdenstilpēs  un no turienes ietek jūrā, kur  fosfors savukārt  veicina ūdens eitrofikāciju jeb ūdens aizaugšanu, aļģu attīstīšanos un tā tiek bojāta jūras ekosistēma, skaidro Inga  Retiķe. Viņa turpina stāstīt  par somu pieredzi ģipša izmantošanā, kur ģipsis atšķirībā no Latvijas, kur tas iegūstams brīvā dabā, tiek ņemts no ražošanas atkritumiem. Šobrīd darbs noris, kā projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe teica, podiņu režīmā, ka podos, kur ielikti dažādi augsnes paraugi, tiek iestrādāts ģipsis. Drīzumā Latvijas Hidroekoloģijas institūta  speciālisti sāks pētīt, cik lielā mērā ģipsis samazina fosfora, kustīgumu un neļauj tam aizplūst uz ūdenstilpēm.      

Ir pagājuši nepilni četri gadi, kopš tika veikta administratīvi teritoriālā reforma. Tagad politiķi spriež, ko tajā vajadzētu mainīt. Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisija Ģirts Valdis Kristovskis ("Jaunā vienotība"), Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas deputāts Edgars Tavars ("Apvienotais saraksts"). Sazināmies ar pašvaldību pārstāvjiem: ar bijušo Rojas novada pašvaldības vadītāju, tagad - Talsu novada deputāti Evu Kārkliņu un Jēkabpils novada domes priekšsēdētāju Raivi Ragaini. Kas notiek ar reģionālo reformu? Kā vērtēt ziņas par vairāku pašvaldību uzsāktajām aktivitātēm atvienoties no jaunizveidotajiem novadiem? Trīs gadi vien ir pagājuši, kopš mēs ievēlējām pašvaldības jaunās robežās, apvienojot virkni pagastu un novadu. Darbs ir sācies pirmajā sasaukumā, bet, kā redzam, vairākās vietās Latvijā neapmierinātība sit augstu vilni. Tikai daži piemēri: Carnikava veic aptauju, lai skaidrotu, vai tā atkal gribētu kļūt par neatkarīgu pašvaldību, pametot Ādažu novadu, kurš savukārt izrāda interesi par Garkalni; Roja ilgojas iegūt brīvību un grūtībās nonākušajiem Talsiem; savulaik, atceramies, pašu Roja pameta Mērsrags; paraksti tiek vākti Ikšķilē, Kandavā, tos savāks Babītē. Kas tas ir - centieni ieslēgt atpakaļgaitu, cilvēciskais faktors, reformas brāķis? 

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

2023 was a really great year for me as a podcaster. This year we uploaded about 50 episodes, all of them special to me in one way or another, so it was hard to boil it down to just the 5 "best." So I let the numbers do the talking and went with the top 5 episodes based on how many people listened to them.  I'm joined by my co-host Jumi, to recap some of our most listened-to moments. Thanks again to all my amazing guests and co-hosts!  And special thanks to all of you who listened to one or more episodes! Write to me and let me know more about you at infatuasianpodcast@gmail.com and follow us over on Instagram @infatuasianpodcast Hope you're doing great out there!  And we'll talk to you soon! Music: Reminiscence 회상 by Rolling Quartz 롤링쿼츠 Fearless 피어리스 by Rolling Quartz 롤링쿼츠 (3rd Single) Our Theme: “Super Happy J-Pop Fun-Time” by Prismic Studios was arranged and performed by All Arms Around   

Vous aimez l'Histoire et les récits de Virginie Girod ? Soutenez-nous en laissant étoiles et commentaires sur votre plateforme d'écoute préférée !

A big thanks to Zigfriyd for joining the Jumi to create a world full of Dudbears and Sproutlings in Episode 402: Legend of Mana. Intro and outro music by Kubbi at kubbimusic.com. Edited by Dan Willett at danwillettaudio.com. Visit NGP online: ngppodcast.com Follow NGP on Twitter: twitter.com/ngppodcast Like NGP on Facebook: facebook.com/ngppodcast Support NGP on Patreon: patreon.com/ngppodcast Chat with NGP on Discord: discord.gg/newgameplus