Podcasts about velt

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece Vai zini, ka bagātajā un izsmalcinātajā renesanses laika Venēcijā bija skarbi greznību ierobežojoši likumi, t.s. "Le leggi suntuarie"? Šie likumi pārsvarā tika ieviesti, lai mazinātu greznību un izšķēdību apģērbā, mielastos un kāzu rīkošanā. Tad jājautā – kāpēc?  Atbilde nebūt nav sarežģīta – pirmkārt, lai bagātie tirgotāji un amatnieki izskatā un dzīves veidā nepārspētu aristokrātiju; otrkārt – lai regulētu importēto lietu daudzumu, un visbeidzot – lai gūtu peļņu. Tātad politiskais statuss, ekonomika un tikumība, par ko visvairāk uztraucās baznīca, bija šī likuma trīs stūrakmeņi. 15. un 16. gadsimtā dažādās Itālijas pilsētās šie likumi varēja būt dažādi. Piemēram, Sjēnā tie tika saistīti ar iedomības mazināšanu, jo šejienes meistari bija bagāti un slaveni ar izsmalcinātiem modes aksesuāriem un varēja dižoties ar precēm, kādas citiem nebija. Vēl šodien sievietes apavus brauc pirkt tieši uz Sjēnu, un katra no mums lepojas, ja ir Sjēnas zābaki ar perfektu liesti un izcilu dizainu. 1415. gadā pieņemtie Florences likumi ierobežoja sieviešu apģērba greznību, bet atbrīvoja no ierobežojumiem tās donnas, kas bija gatavas pilsētai maksāt 50 florīnus gadā – tātad jebkuru, kas šo greznību spēja atļauties. Vai esat bijušas Florences ādas amatniecības tirgū? Smalkādas cimdi te vēl arvien ir visskaistākie un elegantākie visā Itālijā. Savukārt Dženovā, Milānā un Romā šie likumi vairāk tika saistīti arī ar tikumību. Te aizliedza dāmām dziļus kakla izgriezumus – tātad dekoltē. Pilnīgi saprotams un akceptējams ir tas, ka Vatikānā vēl šodien ir savi pieklājīgas ģērbšanās noteikumi. Īsos šortos te nebūtu vēlams iet. Vieni no bargākajiem noteikumiem 15. un 16. gadsimtā  bija Boloņā. Tie tika pieņemti 1453. gadā. Dāmu apģērbs tika īpaši skarbi ierobežots. Ir saglabājies Boloņas aristokrātes Nikolasas Sanuti (? – 1505) perfektā latīņu valodā uzrakstītais protests, kurā viņa uzsver netaisnību, kas saistīta ar to, ka Boloņas sievietes ir spiestas pieņemt atšķirīgas un pieticīgākas paražas nekā visas pārējās itāļu sievietes. Viņa arī norāda, ka sievietes uzskata par nepanesamu, ja kāds vēlas atņemt viņām sievišķīgās drēbes. Vēsture šo protestu saglabājusi ar nosaukumu "Veltīgā lūgšana par rotājumu atgūšanu". Bet nu pievērsīsimies Venēcijai. Renesanses laika Venēcijas aristokrātiem bija īpaši grūti sabiedrībā saglabāt sava sociālā statusa pārākumu. Bagātie Venēcijas tirgoņi un amatnieki viegli varēja viņus pārspēt. Tāpēc Venēcijas greznību ierobežojošie likumi bija īpaši drastiski, bet no otras puses – tie tika īpaši ļoti radoši apieti. Venēcijā ieplūda arī visvairāk Āzijas luksusa preču, kas varēja apdraudēt vēlmi attīstīt vietējo amatniecību, tādēļ apģērbā skarbi tika ierobežoti no tālām zemēm vestais samts, zīds un brokāts, atļaujot valkāt tikai pašu austos audumus. Tika regulēts, kuras sabiedrības grupas drīkstēja nēsāt konkrētas krāsas (piemēram, purpursarkanā krāsa tradicionāli tika saistīta ar varu). Lielās padomes (Maggior Consiglio) pieņemtie likumi atšķirīgiem sociālajiem slāņiem bija dažādi: aristokrātijai bija aizliegta pārmērīga greznība kāzās, pārspīlēti mielasti; bagātajiem tirgotājiem – zelta izšuvumi, pērles, sabuļādas kažoki, sarkanie purpura toņi, pārmērīgas frizūras vai tērpi; amatniekiem – zīda vai citādi dārgi audumi, rotas, greznas frizūras, piedalīšanās greznos mielastos; visu kārtu sievietēm – vairāk nekā viens rotu komplekts vienlaikus; atklāti dekoltē; tika noteikti ierobežojumi pārspīlētām frizūrām, krāsotiem matiem un pārmērīgai kosmētikai, jo tās tika uzskatītas par izšķērdīgām vai amorālām. Visai sabiedrībai kopēji bija aizliegts izvadot aizgājējus bērēs izmantot greznus zārkus un dārgus apģērbus, kā arī organizēt pārspīlētas bēru procesijas. Savukārt viesībās tika limitēts ēdienu daudzums, veids un galda piederumu krāšņums. Greznība tika ierobežota arī kāzu tērpos, kāzu dāvanās, un viesībās — piemēram, tika noteikts maksimālais atļautais viesu skaits. Kas draudēja, to visu neievērojot? Tika noteikti naudas sodi, varēja tikt piemērota rotu vai apģērba konfiskācija, publisks kauninājums vai uzraudzība. Atkārtotu pārkāpumu gadījumā – ierobežojumi sabiedriskās dzīves aktivitātēs. Kā venēcieši apgāja greznības likumus? Izplatījās t.s. slēptā greznība – dārga odere no smalka auduma tika iešūta apģērba iekšpusē; kažoks tika izvērsts otrādi – ar pieticīgu oderi ārpusē; mājas viesībās, kur varēja svešām acīm aizvērt durvis, nēsāja daudz greznāku apģērbu.  Ja nedrīkstēja lietot krāsainu kosmētiku, tad sejas tika balinātas ar svinu, lai iegūtu t.s. "dižciltīgo" gaišo ādu. Nekādas kosmētikas – bet āda skaisti bāla. Sekas šai toksiskajai idejai parādījās  vēlāk. Samts tika sajaukts ar vilnu, lai formāli atbilstu noteikumiem, bet pēc izskata šķistu greznāks. Audumos, lai panāktu dārguma efektu, tika izmantotas īpašas optiskas ilūzijas – piemēram, gaismas lūzums. Ja rotas lietas nebija atļauts pirkt, tad tās formāli "aizņēmās" no radinieces vai draudzenes, kas bija augstākā sociālā slānī. Piemēram, tirgotāju sievas aizņēmās patriciešu rotas, jo likumi regulēja īpašumtiesības, nevis lietošanu. Toties viss tika atļauts karnevālu laikā. Krāšņie šodienas Venēcijas karnevāli vēl arvien ir tāla atblāzma no kādreiz bijušā...

Lewis Hamilton werd onderzocht door de stewards na de tweede vrije training voor de Grand Prix van Saoedi-Arabië. Hij blokkeerde Alexander Albon, maar hij komt er onbestraft mee weg. Dat hebben de stewards besloten op de vrijdagavond in Jeddah.

Meineh Velt!! in Growth by Rabbi Daniel Kalish

Rabbi Kalish

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

"Mākslas darbi rodas mokās" – filma, kas veltīta Jurim Kulakovam un par kuru saruna studijā ar viņa meitu – vijolnieci Justīni Kulakovu-Sipņevsku un režisori Elizabeti Gricmani. Komponists Juris Kulakovs – cilvēks, kurš ļoti meistarīgi uzlika masku. Režisorei Elizabetei Gricmanei ir izdevies sešu gadu laikā viņam tikt klāt – tas tagad redzams dokumentālajā filmā "Mākslas darbi rodas mokās". “Mans gars ir vājš, bet griba – stipra,” leģendārais Juris Kulakovs atzina filmas “Mākslas darbi rodas mokās” režisorei. Sekojot laikam Jura ekscentriskajā midzenī, kas atspoguļo vētraino mūžu un aizraujošo mūziku, skatītājs brīžiem tiek ierauts atpakaļ padomju absurdo aizliegumu realitātē un brīvības atgūšanas spožumā, kas par spīti visam mēdz izklausīties kā muļķības slavinājums. Atklātās sarunās ar Juri un viņa tuvākajiem cilvēkiem filma skatītājam paver skatu uz maskām, mākslām un kaislībā. Filmas pirmizrāde būs 11. februārī Rīgā. Savukārt 16. augustā Veidenbauma ‘'Kalāčos” skanēs Jura Kulakova dziesmas ar Veidenbauma, Ziemeļnieka un Akuratera dzeju. Muzicēs Ieva Akurātere, Debora Kaškura un Justīne Kulakova-Sipņevski.

Na coluna desta semana do #HashtagCultural, o colunista Luiz Antônio Mello fala sobre o show de Bruno Velt, guitarrista, cantor e compositor, que se apresentará no Blue Note no dia 21 de janeiro.

December is aangebroken, wat betekent dat het tijd is om samen met de vrienden van GPFans terug te kijken op hun jaar. We beginnen met Tim Coronel! We werpen een blik op zijn seizoen en ontdekken wat hem het meest is bijgebleven van dit jaar.

Sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas" astotā grāmata "Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?". Grāmatā aplūkoti ceļi, kādus veidojuši senāk austrumslāvi, mūsdienās krievi Latvijas teritorijā; kādas bijušas saiknes, ietekmes un intereses šajā reģionā. Skaidrs, ka viena raidījuma ietvaros par visiem laikmetiem izrunāt nespēsim, tāpēc esam nolēmuši pievērsties kādam Latvijas vēsturē mazāk zināmam periodam Krievijas kontekstā – pašiem pirmsākumiem līdz pat skaidri redzamai Krievijas ekspansijai 19. gadsimtā.  Vai līdz 18. gadsimtam Latvijā vispār bija manāma krievu kopiena un kurā brīdī Krievijas ekspansija Baltijā sāka vērsties plašumā. Skaidro vēsturnieki: Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Gvido Straube, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors. Grāmatas tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē un žurnālists Māris Zanders, tā veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā. Izdevusi izdevniecība "Aminori".

Sjötti maðurinn fór að vanda vel yfir Bónus deild karla. Rætt var allt á milli himins og jarðar í bland við ítarlegar greiningar. Hærra eða lægra, giskaðu á töluna og kraftröðun Mikka á sínum stað. Velt steinum varðandi landsliðið og margt, margt fleira. Stjórnendur: Mikael Máni Hrafnsson, Eyþór Orri Árnason og Ögmundur Árni Sveinsson.Sjötti maðurinn er í boði Bónus, Tactica, Lengjunnar, Kristalls og Lykils

Godinot dzejnieci un nacionālās pretošanās kustības dalībnieci Broņislavu Martuževu 100. piemiņas gadā, mūzikas namā „Daile” 31. oktobrī izskanēs koncertuzvedums „Tu stipru mani sauc”. Programmā Broņislavas Martuževas un Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem, kā arī viņas dzeja un dienasgrāmatas fragmenti. Koncertuzveduma mākslinieciskais vadītājs ir Sigvards Kļava, režisore Māra Ķimele, māksliniece Anna Heinrihsone. Rit mēģinājums, to vada Sigvards Kļava. Uz mūzikas nama „Daile” skatuves dziedātājs Daumants Kalniņš, mūziķi Rihards Plešanovs, Andis Klučnieks un Mārcis Lipskis, kā arī Latvijas Radio kora mākslinieki, un arī viņiem katram kāds mūzikas instruments. Tāpat kā pirms desmit gadiem, kad tapa koncertuzvedums „Rakstītāja”, arī jaunākās programmas mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Sigvards Kļava. Skanēs Broņislavas Martuževas dziesmas un mazpazīstamas Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem speciāli šim koncertuzvedumam veidotos Sigvarda Kļavas aranžējumos. Koncertuzveduma nosaukums „Tu stipru mani sauc” ir rinda no Broņislavas Martuževas dzejoļa. Koncertprogrammu mūzikas nams "Daile" velta autores simtgades piemiņai un turpina tradīciju, radīt latviešu dzejnieku un komponistu orģināliestudējumus, kas atspoguļo mūsu tautas literārās un muzikālās personības Dzejniece Broņislava Martuževa dzimusi Latgalē, vēlāk ģimene pārceļas uz Vidzemi, saglabājot un uzturot katoļu un latgaliešu dzīves tradīcijas. Martuževa iesaistījās pēckara Nacionālās Pretošanās kustībā, apcietināja un notiesāja visu dzimtu, Broņislavu ar māsu un brāli izsūtīja. No Sibīrijas viņa atgriezās 1956.gadā. Ilgu laiku Martuževai bija liegts publicēties, un viņas dzejoļi izdoti ar Evas Mārtužas vārdu. Pirmā publikācija, kas parakstīta ar pašas vārdu, ir dzejoļu kopa „No Dienasgrāmatas” žurnālā „Karogs” 1990.gadā. Pēc tam iznākušas vairākas viņas dzejoļu grāmatas. Koncertuzvedumā Broņislavas Martuževas dzeju un dienasgrāmatas fragmentus lasa aktrise Dace Everss, tos izvēlējusies režisore Māra Ķimele.

“Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”. Izstāde ar šādu nosaukumu jaunās - rudens izstāžu sezonas ietvaros aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Izstāde apmeklētājus iepazīstina ar leģendārā čehu sirreālisma kinorežisora Jana Švankmajera un viņa sievas Evas Švankmajerovas daiļradi. “Disegno Interno” jeb “iekšējais dizains” ir šo divu leģendāru personu radošās dzīves retrospekcijas izstāde. Šī gada rudens sezonā tas vērienīgākais izstāžu projekts, kas tapis sadarbībā ar filmu producentu kompāniju “Athanor”, un ļaus apmeklētājiem pilnībā iegrimt Jana Švankmajera unikālajā pasaules redzējumā, apskatot ne vien dažādus mākslas objektus no visām Jana Švankmajera filmām un īsfilmām, bet arī mākslinieka un viņa sievas Evas Švankmajerovas gleznas, grafikas darbus, keramiku, tekstus, brīvās rokas zīmējumus un kolāžas. Izstādes laikā apmeklētājiem ir iespēja noskatīties režisora spilgtākās filmas un īsfilmas, piemēram, “Alise” (Alice, 1988), “Fausts” (Faust, 1994), “Baudas sazvērnieki” (Conspirators of Pleasure, 1996) un citas. Izstādes centrālā tēma ir ļaušanās apmātībām, sirreālisma manierē pārbaudot, uz ko ir spējīga mūsu psihe, mums pilnībā neierobežojot savu apziņu.

Hoezo, Liverpool zou het moeilijker hebben zonder Jürgen Klopp? Arne Slot doet zijn voorganger bij de Reds (toch een beetje) vergeten na een nieuwe glansprestatie van Mo Salah, die op zijn beurt het stadion van Man. United omtovert in de Pyramid of Dreams. De Mancunians ontgoochelen dan weer en dus komt Erik ten Hag in een steeds lastiger pakket te zitten. Verder vielen afgelopen weekend een nieuwe hattrick van Haaland, de overgekookte Rice bij Arsenal en de kamasutra-techniek van Ange op. Ten slotte is er nog aandacht voor de duim van Maxwel Cornet, de middelvinger van Wilfred Ndidi op een gekke plaats en de lange ringvinger van Trent Alexander-Arnold.00:00 Transferoverzicht11:09 ten Hag is Harry Potter niet, maar ontgoochelen kan hij wel23:38 Niemand staat nog op de foto met Haaland29:12 Rice moet van het Velt(man) bij Arsenal35:35 Geen leuke tussentitel voor Everton, want je mag niet lachen met dingen die dood zijn39:57 Watkins' droogte mag niet blijven Durán46:08 Tottenham botst op de wet van Murphy 54:14 FPL en Naftpompchallenge55:19 Uitsmijters1:01:48 Outro

Imogen Overy is a personal trainer (PT) at the UK's first carbon neutral gym chain. As a vegan, she chooses a plant-based diet, but she encourages clients to eat to be healthy, meat included if they want it.Imogen was studying classical civilisations at the University of Warwick, with a view to going into law, when she decided in her second year that she didn't want an office job.Working in a café, Imogen reconsidered her options – she had achieved academic success but she liked being active, variety in her day and meeting different people. Then she hit on a career as a personal trainer (PT) even though she was not an avid gym goer at the time. Her parents fully backed her decision, partly, Imogen says, because her dad worked for years in a job he didn't love.After gaining an accredited level 3 PT qualification, studying modules such as anatomy, writing gym programmes and teaching people how to perform the exercises, Imogen joined her first gym. Now she works as a self-employed PT, Imogen points out that she's running a small business. She's in charge of marketing, scheduling and managing everything that brings in clients and income.There's plenty of variety in her life now, but another of Imogen's jobs is next level excitement. Her alter ego, Lady Bella Van der Velt, is a professional wrestler with the World Association of Wrestling – that's entertainment wrestling not the Greco-Roman style recently seen at the Olympic Games – and despite her small size, Imogen has loved it since her first day.Imogen's advice if you want to follow in her footsteps:Commit to the jobBe adaptable, because you will be working with all kinds of peopleInvest in your knowledge, whether that's how to improve a squat technique, or expanding your business knowledgeBe your authentic self, with clients, at work and on social media.Useful linksPersonal trainer apprenticeshipsThe Gym GroupWorld Association of WrestlingGreco-Roman WrestlingImogen on Instagram You might also like:Glen Burrows, photographer, disrupter, regenerative food entrepreneurLydia Carrington, sustainability manager, Edgbaston StadiumSanjukta Jitendhar, architect, Mikhail Riches Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Par savu izstādi "Cilvēki, zvēri, koki un tapetes" Laima Bikše saka: "Izstādi varētu nosaukt arī "Ceļš. Galvenajā lomā – Laima Bikše"." Māksliniece viesojas Kultūras rondo studijā. Šovasar viņa piedalījusies arī vairākos plenēros Mazirbē, Lubānā un Cēsīs. Jūrmalas muzejā skatāmas Starptautiskās jūras tematikai veltītās biennāles Marīna starpgada izstādes, viena no tām – Laimas Bikšes izstāde "Cilvēki, zvēri, koki un tapetes". Laima Bikše 2021. gadā kļuva par Starptautiskās konkursizstādes "Marīna" laureāti un izpelnījās žūrijas atzinību par darbiem "Viļņu skaitītāja" un "Es apstājos, lai dotos tālāk". Jaunākajā izstādē nav nevienas jūras. Jūras gleznas tapušas laikā, kad prasījies pēc miera.  "Tagad man nav nevienas jūras. Kopš es izlēmu, ka izstāde nebūs ne par jūrām, ne par drāmām, ne par katastrofālām pārdomām, es nolēmu izstādi veltīt priekam," atklāj Laima Bikše. "Parasti es izstāde taisu kā vieglā vilnī - ir tas un šis, bet šo nolēmu būt mazliet drosmīgāka kā parasti. Gleznot priecīgas gleznas varbūt nav labais tonis, bet es vienkārši padomāju, ko pati vēlētos izstādē redzēt. Es tiešām vēlētos redzēt kaut ko priecīgi, ironisku, humorīgu, kas nav tik bieži. Tad jau bija viegli tālāk." Māksliniece arī vērtē, ka šī izstāde ir mazliet savādāka, arī tāpēc, ka tā ir liela izstāde.  "Saliku komplektu no gleznām, virzīju uz to, lai ir mazliet vairāk prieka bez bedrēm. Parasti es esmu ļoti mainīga un kā pa viļņiem - gleznoju lielu gleznu, tad gribas ko maziņu. Gleznoju krāsainu, gribas ko melnbaltu. Jūras periods ir tāds izņēmums. Mainos, kad izvelc no aizmugures darbnīcā kādu darbu, ir izmaiņas," vērtē Laima Bikše.

È uscito il trentaduesimo episodio di Vitamina L! In questo episodio Marco Palagi è in compagnia di Doron Velt, che parla del suo libro “Il commissario e l'Amor sacro”. È un amore profondo quando indecifrabile quello che lega un poliziotto esperto a una donna fragile, carica di dolore ma con uno straordinario potere di chiaroveggenza. Le rivelazioni dell'una e la sensibilità dell'altro sono decisive per scoprire segreti oscuri di violenza e disumanità, mentre il Male fa strisciare i propri tentacoli nel mondo. Doron, oltre a parlarci del suo libro, risponderà ad alcune domande tratte dal Questionario di Holden. Giovane Holden Edizioni | www.giovaneholden.it

Klajā nākusi Zemes vēsturei veltīta grāmata - unikāls izdevums latviešu valodā. "Zeme pēdējos 540 miljonos gadu" ir līdz šim pilnvērtīgākais populārzinātniskais izdevums paleoģeogrāfijā latviešu valodā. Ar jauno izdevumu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Tā ir Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesoru pērn aizsaulē aizsauktā valsts emeritētā zinātnieka, ģeologa Ojāra Āboltiņa un paleontologa, Pamatiežu ģeoloģijas katedras vadītāja Ervīna Lukševiča grāmata, kas saistošā valodā sniedz priekšstatu par galvenajiem ģeoloģiskās un paleoģeoloģiskās pagātnes notikumiem Zemes pēdējā garākajā vēstures posmā fanerozoja eonā. Kā grāmatas priekšvārdā norādījis asociētais profesors, ģeoloģijas zinātņu doktors Ivars Strautnieks, tā ir “ļoti nozīmīga un vajadzīga grāmata Latvijas sabiedrības izglītošanā”. Tā paredzēta plašam lasītāju lokam, un “to noteikti vajadzētu izlasīt daudziem, īpaši - atbildīgām personām un padomniekiem valsts pārvaldē, lai nepieņemtu sabiedrībai nelabvēlīgus lēmumus nezināšanas un nesaprašanas dēļ.” Putekšņi - seni Zemes vēstures liecinieki Zemes garoza ir kā Napoleona kūka, kā arhīvs, kur vairākos slāņos glabājas informācija par dabas vēsturi un viena no šīm slāņu sastāvdaļām ir putekšņi -  mikroskopiskas vienības, kas, neraugoties uz savu niecīgo apmēru, ir klātas ar izturīgu ārējo sieniņu. Tāpēc putekšņi var saglabāties bezskābekļa vidē, ezeru un purvu nogulumos pat tūkstošiem miljonu gadu ilgi. Vecākie saglabājušies ziedputekšņi ir vairāk nekā 120 miljoni gadu seni, saka ģeogrāfijas zinātņu doktore LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes  vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Kopā ar viņu mēģinām atklāt un saprast, ko un kādā veidā šie pagātnes liecinieki stāsta. Putekšņus pēta mikroskopā ar palielinājumu 400 – 1000 reizes un katrā paraugā tie identificēti un reģistrēti parasti 500 – 700 putekšņu. Laimdota Kalniņa nesen universitātē uzstājas ar publisku lekciju par putekšņiem un  putekļiem Lubāna apkārtnē un izrādās, ka putekšņi spēj pastāstīt ne tikai par dabas procesiem konkrētā vidē, bet arī par cilvēka klātbūtni. Runājot par smalkajiem pagātnes lieciniekiem, Laimdota Kalniņa pēta ne tikai putekšņus, bet arī putekļus, jo, piemēram, ogļu putekļi norāda uz to, ka vai nu  ir degusi apkārtējā vide, vai tur senais cilvēks ir piemēram cepis sev gaļu. Pētot putekšņus, var redzēt, ka arī pirms tūkstošiem gadu klimats ir mainījies, siltāki laika posmi mijušies ar aukstākiem un, ja šodien klimata izmaiņas galvenokārt tiek saistītas ar cilvēka saimniecisko darbību, tad senāk  tas noticis pats par sevi, vienkārši laika apstākļi mēdz mainīties.

17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzeja un apceres „Cilvēks nav sala”. Par Donna personību un vietu pasaules literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju un tulkotāju Annu Auziņu un redaktoru Arvi Vigulu. Ierakstā uzklausām dzejnieku Aivaru Eipuru. Aivars Eipurs Džonam Donnam pievērsies jau labu laiku, mēģinājis viņam tuvoties un uztvert viņa valodu un dzejas formu. Tagad Eipuram ir gandarījums par atdzejoto, kas apkopots izdevumā „ Cilvēks nav sala”. Apgādā "Neputns" pirmoreiz latviešu valodā izdotas 17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceres izdevumā "Cilvēks nav sala". Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem — mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem vēršas pie Dieva. Laikam ritot, proporcija nomainās, un reliģiskie motīvi sāk dominēt. Donna dzīvesstāsts palīdz izprast dzejnieka pretrunu pilno, traģisko personību, ko visu mūžu pavada atstumtības un izraidījuma sajūta. Šis ir pirmais 17. gs. angļu klasiķa Džona Donna izdevums latviešu valodā, iepriekš tulkoti vien daži atsevišķi dzejoļi. Tulkoto darbu izlasi veido divas daļas: pirmajā apkopoti svarīgākie viņa dzejas teksti, bet otrajā - Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi, ko žanriski mēdz apzīmēt kā meditācijas un kas vēstī par Donna saslimšanu tīfa epidēmijas laikā un atkopšanos. Lai arī pamatā Veltījumi ir reliģiski satura teksts, tā mākslinieciskās īpašības ir ietekmējušas Eiropas literatūru, tostarp ir tādu alūziju kā “cilvēks nav [vientuļa] sala” un “kam zvanēs zvans” avots.

Anna Sigríður Þráinsdóttir málfarsráðunautur velti fyrir sér hvað við eigum að kalla eiginmann forseta, þar sem í fyrsta sinn er maki karlkyns, Ýmsu var velt upp svo sem forsetamaki, forsetaherra o.fl. Einnig var talað um að kjósa taktískt, strategísk eða með hjartanu. Hraunið flæðir eins og engin sé morgundagurinn á Reykjanesi, verið er að nýta það sem undirlag í vegagerð, en er hægt að nýta það sem byggingarefni? Arnhildur Pálmadóttir arkitekt og sonur hennar Arnar Skarphéðinsson kynntu hugmyndir að nýtingu hrauns á Hönnunarmars fyrir nokkrum árum. Rætt var við Arnhildi um það og samstarf hennar við dönsku arkitektastofuna Lendager, sem sérhæfir sig í endurnýjanlegum byggingum í Danmörku og víðar. Verið er að byggja nokkrar byggingar eftir hönnun Arnhildar, við forvitnumst um hvernig gengur. Rætt við Björgvin Smári Jónsson o.fl. Steyptar tröppueiningar svífa yfir brekkunni fyrir neðan Akureyrarkirkju - það hefur ekki verið hægt að ganga upp kirkjutröppurnar frá því þær voru fjarlægðar í fyrra sumar - en nú styttist í að nýju tröppurnar verði allar með tölu (umdeilt hver sú tala er) komnar á sinn stað. Við tökum framkvæmdirnar út og ræðum við fólk á staðnum Tónlist: Það vantar spýtur - Ólafur Haukur Símonarson - Olga Guðrún Árnadóttir I got you under my skin - Frank Sinatra Beðið eftir skömminni - Valdimar

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Als het klokje van de kerk in Hernen 12 uur heeft geslagen, wordt het langzaam maar zeker druk op de paadjes langs de slotgracht van het kasteel. Maar de sfeer blijft ontspannen tijdens de Tuinmarkt Kasteel Hernen.  Het komt tot een bijzonder gesprek met een vrijwilliger van Velt, een groene vereniging. Ook over een dilemma waar evenementen voor staan die telkens meer liefhebbers trekken.  Dit is de laatste Discureportage in een reeks van 3 afleveringen over deze tuinmarkt. Opnamen dateren van mei 2023.  Zoals altijd vind je meer informatie en links in de shownote. 

Šomēnes aprit gads, kopš Mežaparka Lielajā estrādē atklāta Dziesmu svētkiem veltītā pastāvīgā ekspozīcija „Dziesmusvētku telpa” jeb neoficiāli – Dziesmu svētku muzejs. To atzīmējot, Mežaparkā atklāta Dziesmu svētku ierakstiem veltīta izstāde no ekspozīcijas veidotāju – Rakstniecības un mūzikas muzeja – kolekcijas. Izstāde turpina muzeja stāstījumu par audio ierakstu vēsturi Latvijā, ko šoziem aizsāka izstāde „SAN” otrā Rīgas galā – muzeja krātuvē Pulka ielā. „Tā, vispirms jāpārbauda, kādā ātrumā iet, jo vakar mēs klausījāmies šellaka plates, un tās griežas stipri ātrāk. Te varam pārslēgt.” Pētniece Daiga Bondare palīdz apieties ar plašu atskaņotāju, uz kura ikviens izstādes apmeklētājs varēs noklausīties kādu no vēsturiskajām dziesmu svētku skaņuplatēm. Manā izvēlētajā platē sāk skanēt Ādolfa Skultes „Dzimtenes vasara”. „Šī dziesma bija 1970.gada dziesmu svētku repertuārā. Šeit to dzied koris „Dzintars” – savulaik bija tradīcija, ka Latvijas labākie kori pirms svētkiem ierakstīja repertuāru. Ja kādreiz varbūt tehnisku problēmu dēļ pats kopkora ieraksts nebija tik kvalitatīvs, tad tie, kas vēlējās klausīties dziesmu svētku dziesmas, tās varēja klausīties labāko Latvijas koru ieskaņojumā.” Daiga Bondare ir mākslas eksperte Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļā, un svētku ierakstu vēsturei veltītā izstāde tapusi viņas vadībā. „Divi atslēgvārdi tam, kā mēs šo stāstu gribam pastāstīt, ir „process” un „kopiena”.” Proti, izstādei atlasītie skaņu ieraksti dokumentē ne tikai kopkora virsotnes reizi piecos gados, bet visu Dziesmu svētku procesu starp tiem. Tāpat autori apzināti nav nodalījuši svētkus Latvijā un svētkus trimdā, arī skolu jaunatnes un studentu svētki tiek skatīti kā vienota Dziesmu svētku kustības daļa. Mežaparka estrādē skatāmā izstāde met tiltu no šoziem Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē Pulka ielā atklātās vērienīgās izstādes „SAN”, kas tapusi par godu 120 gadiem kopš pirmās latviešu skaņuplates. To veidojot, atklājās tik daudz Dziesmu svētku ierakstu, ka ātri kļuva skaidrs – tie ir pelnījuši atsevišķu uzmanību, atceras „SAN” izstādes kuratore Katrīna Kūkoja. Cauri skaņu platēm, diskiem un kasetēm Dziesmu svētku ieraksti atved līdz mūsdienām, ļaujot izsekot gan ierakstu tehnoloģijām, gan repertuāram un tā interpretācijai gadu gaitā. Atsevišķi stendi veltīti pūtēju, folkloras kopu, koklētāju ierakstiem. Īpaši interesanti vērot ASV izdoto Ņujorkas latviešu folkloras kopas skaņuplašu dizainu, kur latviešu tautastērpi un tradicionālie mūzikas instrumenti satiekas ar 20.gadsimta 60.gadu Rietumu mūzikas ierakstu noformējuma tendencēm. Ar šo izstādi „Dziesmusvētku telpa” sagaida savu gada jubileju. To atklāja dienā, kad ar bronzas medaļām no Pasaules čempionāta atgriezās Latvijas hokejisti. Ralfs Freibergs toreiz sociālajos tīklos piedāvāja savu spēles nūju apmaiņā pret grūti dabūjamajām dziesmu svētku biļetēm. Tagad šis stāsts kļūs par daļu no „Dziesmu svētku telpas” pastāvīgās ekspozīcijas. Izstāde „SAN Dziesmusvētki” Mežaparka estrādē, „Dziesmusvētku telpas” otrajā stāvā, būs apskatāma līdz 27.septembrim.

Atzīmējot izcila latviešu fotomākslinieka Jāņa Gleizda simtgadi, šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors", Rēzeknē, skatāma mākslinieka fotogrāfiju lielformāta reprodukciju izstāde “GAISMĀ. punkts”, kas atklāj vienu no spilgtākajiem Jāņa Gleizda atstātajiem mantojumiem – aktus. Tieši īpašā tehnikā veidotie melnbaltie akti ir Jāņa Gleizda darbi, ar ko viņš guvis iespaidīgu starptautisku atzinību un neskaitāmas medaļas dažādos konkursos ārpus Latvijas. Tāpat šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors" skatāma arī konkursa melnbaltajā fotogrāfijā “Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā” finālistu darbi. 10.maijā uzzināsim arī konkursa galvenās balvas ieguvēja vārdu. Preiļos vienā no vecākajām, bet rūpīgi renovētajām koka mājām pašā pilsētas centrā saimnieko fotomākslinieks, fotovēsturnieks un  Latgales fotogrāfu biedrības dibinātājs un vadītājs Igors Pličs. Mājas otrajā stāvā viņš iekārtojis pasaulē atzītā un starptautiskas atzinības ieguvušā fotomākslinieka Jāņa Gleizda piemiņas istabu, apkopojot viņa atstāto mantojumu melnbaltajā mākslas foto laukā. „Te ir Jāņa Gleizda darbi, negatīvi. Te ir dokumentācija, apbalvojumi, starptautiskās medaļas – zelta, sudraba, bronzas. Nozīmīgākā – zelta no Starptautiskās fotomākslas federācijas EFIAP,” piemiņas istabā Igors Pličs mākslinieka augstākos apbalvojumus, medaļas, diplomus, arī viņa darbus, plašo negatīvu un diapozitīvu klāstu. Jānis Gleizds 1924.gada 7.maijā dzimis netālu no Rēzeknes. Lielāko daļu dzīves viņš pavadīja Rīgā. Vēl jaunībā 24 gadu vecumā viņš nelaimes gadījumā zaudēja abu roku delnas, bet neskatoties uz to, ka abas plaukstas viņam tika amputētas, viņš ar neatlaidīgu darbu, īpaši pielāgojot fotoaparātus un citu tehniku fotografēšanai bez rokām, dzīves gaitā ieguva pasaules slavu ar saviem mākslas foto. Jānis Gleizds piedalījies vairāk kā 800 izstādēs, un mājas no izstādēm visos pasaules kontinentos atvedis diplomus un neskaitāmi daudz medaļu. „Un te ir viņa „dainu skapis”. Cik tur darbu iekšā!” Par Jāņa Gleizda dainu skapi Igors Pličs sauc skapi ar daudzām mazām atvilktnēm, kur rūpīgi glabājas tūkstošiem negatīvu ar mākslinieka darbiem. Skapis atvests no dzīvesvietas Rīgā, kur savulaik dzīvojis Jānis Gleizds. Un norādot uz skapja saturu, Igors Pličs saka – te liels darbs vēl priekšā pētniekiem un Jāņa Gleizda darbu interesentiem. Jānis Gleizds bija melnbaltās fotogrāfijas mākslinieks. Un nevienu savu darbu plašākai sabiedrībai nav rādījis iepriekš to nepastrādājot, visi darbi ir īpašās tehnikās piestrādāti, veiktas aplikācijas un retušas. „Jānis Gleizds pasaulei nav rādījis nevienu krāsainu bildi. Izrādās, viņš visu ir taisījis uz diapozitīviem, bet pēc tam no diapozitīviem jau ir daudzas reizes pārreproducējis uz dažādiem materiāliem, pārtaisījis, licis aplikācijas, pastiprinājis un caur savu izohēlijas tehniku laidis. Un tad panācis to, ko ir gribējis. Viņam bija vīzija. Viņš zināja, kādam jābūt gala rezultātam,” stāsts Igors Pličs. Izohēlija tā ir īpaša tehnika, kurā strādāja Jānis Gleizds, kad viens kadrs pavairots vairakkārt dažādās izgaismojuma pakāpēs, tādējādi panākot vajadzīgo gaismas efektu, ko tautā sauc par balto tehniku. „Gleizda laikā neviens ar to nenodarbojās, izņemot viņu. Izohēlija un meitenes ir tās lietas, ar ko Jānis Gleizds uzbrauca pasaules dimanta kalnā.” Par meitenēm Igors Pličs sauc Jāņa Gleizda vienu no īpaši piekoptajiem foto mākslas žanriem – aktus. „Viņš ir celmlauzis. Viņš sāka tās meitenes fotografēt tad, kad padomju laikā to uzskatīja par pornogrāfiju, tāpēc viņš darbus sūtīja uz ārzemēm – uz Ungāriju, Vāciju, Čehiju. Tur viņš saņēma apbalvojumus, tikai pēc tam šeit atzina, ka tā nav pornogrāfija, tā ir māksla, kuras žanru sauc par aktu. Interesantākais ir tas, ka viņš pirms tās meitenes fotografēt, viņš jau būdams bez rokām, tās uzzīmēja.” Jānis Gleizds ir latviešu fotomākslas klasiķis. Viņš miris 2010. gadā, pēc sevis atstājot milzīgu fotomākslas matojumu, kā arī vēl lielu skaitu nepabeigtu darbu un foto negatīvu kolekciju. „Mana misija ir saglabāt, pacelt viņu tik augstu, lai viņš dzīvotu ilgi un būtu kā paraugs arī nākošajām paaudzēm, gan pētniecībā, gan mākslas attīstībā, jo tā ir latviešu klasika. Kā es nosaucu Jāni Gleizdu – pasaules brīnums, Latvijas gods un Latgales lepnums,” tā Igors Pličs. Kā izcilā fotomākslinieka Jāņa Gleizda lielformāta aktu reprodukcijas, tā Jāņa Gleizda balvas fotogrāfijā konkursa labāko darbu izstāde Latgales vēstniecībā "Gors" apskatāma vēl līdz 19.maijam.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vācu komponists Johans Valentīns Mēders (Meder, 1649–1719) Rīgā pirmoreiz ieradās ap 1684. gadu. Viņam bija 35 gadi un pieredze, pelnot maizi vispirms kā dziedātājam vairākās Viduseiropas un Ziemeļeiropas pilsētās, vēlāk strādājot par skolotāju Rēveles (tagadējās Tallinas) ģimnāzijā, kur ar audzēkņiem uzveda pats savu operu. Rīga tolaik bija lielākā zviedru aizjūras pilsēta, tādēļ tika lolotas cerības. Tomēr ieraksts kādā Rīgas konsistorijas protokolā, veltot Mēderam varbūt pirmo reizi šo dokumentu vēsturē apzīmējumu “komponists” (“der Componist”), liecina, ka gadījumā, ja autors ietērptu mūzikā pēc Lūkas evaņģēlija rakstītu pasiju un to izdaiļotu ar daudzām garīgām dziesmām, kā vēlējusies augstdzimusī rāte, tās tomēr nedrīkstētu novirzīt no lūgšanas. [1]   Mēders sākumā pavadīja Rīgā tikai dažus gadus. Pilsētas tipogrāfs Nellers (Nöller, 1658–1712) labprāt iespieda viņa sacerējumus prominentu baltiešu kāzām. Viena no kāzu ārijām joprojām saista ar jaunrades eleganci, tekstā sirsnīgi ievijot arī dažus Hanzas pilsētās tolaik populārās lejvācu valodas vārdus. Skaņdarbs, kas atšķiras no visa minētā, ir kompozīcija "Wie murren denn die Leut'?" ("Ko gan kurn tas cilvēks?") ar rindiņu no Jeremijas Raudu dziesmām Vecajā Derībā.[2] Skaņdarbs datēts 1684. gada 3. oktobrī. Saskaņā ar autora ierakstu kompozīcija tika radīta pateicībā par Rīgas atbrīvošanu no maskaviešu aplenkuma 1656. gada rudenī; šis aplenkums saistījās ar krievu cara Alekseja Romanova mēģinājumu pa Daugavu sev izlauzt ceļu uz Baltijas jūru. Notikumus fiksējis vācu hronists Johans Georgs Šlēders (Schleder, 1597–1685) grāmatas "Theatrum Europaeum" 7. sējumā (1661). Vienā no epizodēm viņš raksta, ka uz Rīgu atnākusi kāda lauku sieva, kas stāstījusi, ka viņas pusē zemnieki briesmīgi apkauti, sacirsti, bet tie, kas mēģinājuši slēpties dubļu bedrēs, izrīdīti ārā ar suņiem. [3] Mēderam tas viss varēja šķist kā Vecās Derības stāsts, jo viņš bija mazs zēns, kad tas notika, turklāt tālu no dzimtās Tīringenes. Taču vēsture uzjundīja kādas svarīgas baroka laika cilvēkā mītošas sajūtas – atskārsmi par dzīves nīcību. Mēdera skaņdarbs rakstīts kā dialogs starp Dievu un grēcinieku, kurš ir reālo notikumu aculiecinieks. Raudu dziesmu 3. nodaļā pravietis Jeremija apraksta, ko Jeruzalemes iedzīvotāji pārcietuši pēc tam, kad babilonieši nodedzināja viņu pilsētu un sagūstīja Jūdejas iedzīvotājus. Pēc Jehovas domām, izraēliešu posta iemesls bija viņu pašu grēki. Mēdera skaņdarbā šī bībeliskā situācija ir it kā pārcelta Rīgas vēstures ainā. Grēcinieks atceras baisos laikus, kas kā “sārmi ēd viņu”, bet tiek iedrošināts paļauties uz Dieva žēlastību. T aču tā vietā, lai piebalsotu sajūsmai par Radītāja brīnumainajiem darbiem, grēcinieks atgādina par šausmām, ko nesis sev līdzi tirāns. Noslēguma "Amen" vajadzētu visu izlīdzināt, taču vai pēc piedzīvotā var izlīgt? Katrā ziņā Mēders apzināti vai neapzināti ir uzdevis šo jautājumu. Un tas ir tam laikam neparasti. Komponists otrreiz atbrauca uz Rīgu 17. gadsimta beigās un palika te līdz savai nāvei 1719. gadā, kad Rīga jau bija ierauta Lielajā Ziemeļu karā. Mēderam īsti nav bijis priekšteču Latvijā, nav bijis arī tiešu sekotāju. Sava laika Rīgas mūzikā viņš drīzāk paliek radošs vienpatis. Bet tieši viņš ir sacerējis pirmo zināmo mūzikas lieldarbu, kas pievēršas Baltijas vēsturei. Uzziņas avoti: [1] Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1377. f., 1. apr., 11. l. [2] Skaņdarba rokraksts pēc Lielā Ziemeļu kara nonāca Zviedrijā un šodien kā viens no Dībena kolekcijas autogrāfiem glabājas Upsālas Universitātes bibliotēkā (S-Uu, vok.mus.i hs. 28:9). [3] Irenico-Polemographia, sive Theatri Europæi continuati Septennium [..]. Franckfurt am Meyn, [1663], S. 970–971.

Broņislavai Martuževai veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds" aizvadītajā sestdienā izskanējis Latgales vēstniecībā "Gors". Muzikālo stāstu, kas vēstīja par Broņislavas gara, mūzikas un dzejas neizsīkstošo spēku, klausījās  kolēģe no Latgales multimediju studijas Guna Igavena. Aizvadītaja sestdienā, 13.aprīlī, Latgales vēstniecībā "Gors"izskanēja Broņislavas Martuževas simtgades svinībām veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds".  Koncertuzveduma muzikālo stāstījumu VEF Kultūras pils sieviešu kora "Dzintars", diriģente Airas Birziņa, instrumentālās grupas – Mārtiņš Zilberts (klavieres), Indulis Cintiņš (vijole), Ainārs Paukšēns (čells), Laima Jansone (kokle) un Valdis Zilveris (akordeons), solistes Ievas Paršas izpildījumā caurvija Broņislavas Martuževas dzeja aktrises Baibas Brokas lasījumā. Nedaudz vairāk kā stundu garais muzikālais stāstījums bija viens no pirmajiem dzejnieces jubilejas gada pasākumiem, kas pulcēja gan tos, kam Broņislavas personība un daiļrade tuva un pazīstama, gan tādus, kas vien dzirdējuši par viņu. Koncertuzveduma “Topi stipra, sirds” programmā bija  iekļautas arī pašas dzejnieces sacerētās dziesmas īpašos aranžējumos korim un instrumentālajai grupai. Īsi pēc piedzīvotā pirmatskaņojuma tiekos ar koncertuzveduma makslinieciskās koncepcijas veidotājām, diriģenti Airu Birziņu un aktrisi Baibu Broku. Kopa ar mums arī soliste Ieva Parša. Ar izcilās latviešu dzejnieces un dziesminieces Broņislavas Martuževas dzīves gājumu un atstāto mantojumu var iepazīties dzejnieces bijušajā mājā - Lubānas novada Indrānu pagasta "Dārziņos", kur viņas piemiņai izveidota Dzejas klēts. Savukārt koncertuzvedums “Topi stipra, sirds” skanēs vēl arī 19. maijā VEF Kultūras pils Kamerzālē, Rīgā, un 26. maijā Lubānas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

Saruna ar Anatoliju Starostnieku,kurš visu savu mūžu veltījis aviācijai.Bijis gan lidmašīnu specaprīkojuma ekspluatācijas tehniķis ,gan bortmehaniķis. Mūsdienīgi sakot- lidmašīnu avionikas apkalpošanas inženieris. Stabulniekos dzimis,Ukrainā skolojies,strādājis Rīgā. Izdzīvojis dažādus vēstures periodus. Savas dzimtās zemes vērtības līdzi nesis.Pabeidzis mazu lauku skolu. Vidsmuižas vidusskolu! Jā! Es nepārrakstījos! Vidsmuižā bijuši pieci izlaidumi vidusskolai! Klasē bijuši 13 audzēkņi.. Pēckara gados laikam par EKO skolu nerunāja... Un vai aviācijas džeki ir pielīdzināmi taksistiem? :-) Arī par to šajā sarunā... #mansbrīvprātīgaisdarbs# iznesot dzimto valodu& cilvēku dzīvesstāstus

Mitä muut meistä ajattelevat - muun muassa tähän suomalaiseen ikuisuuskysymykseen vastaa osaltaan myös uusi Sibelius-tutkimus, joka keskittyy mediaan ja musiikille annettuihin merkityksiin. Janne Mäkelän tuore tutkimusartikkeli käsittelee varhaisen Yleisradion ja Sibeliuksen läheistä suhdetta, ja osoittaa että Sibeliuksen musiikkia lähetettiin radiolla maailmalle suurella innolla jo 1930-luvulta alkaen, koska kansainvälisyys oli kovin, kovin tärkeää kansallistunteelle. Lasse Lehtonen puolestaan on tutkinut Sibeliuksen varhaista vastaanottoa Japanissa, jossa nationalismi oli vähintään yhtä suuressa arvossa. Miten eksoottinen mutta silti länsimainen luontosäveltäjä sopi siihen projektiin? Näiden tutkijoiden kanssa Kulttuuriykkösessä kelpaa pureutua kansallissäveltäjän kansainvälisyyteen ja siihen, minkä arvojen välittämiseen hänen musiikkiaan on käytetty. Ohjelman toimittaa Kare Eskola.

Ajateatris on täna esietendus.

Tēlnieks Roberts Diners, kura piemiņai Mākslas stacijā "Dubulti" radīta izstāde "Pasaule manos sapņos", ir šīsdienas Kultūras rondo galvenais tēls, kura pasauli atklājam kopā ar mākslinieci Liliju Dineri un kuratori Ingu Šteimani.   "Uzskatu, ka visu Roberta daiļradi raksturo vieglums. Tas ir tāpēc, ka tur nav šīs zinātniskās pētniecības aspekts, ko mēs varbūt domātu, kas piedien laikmetīgai mākslai," vērtē Inga Šteimane. "Roberts strādāja intuitīvi un būtībā viņš nekad neaizslēdza to bērnišķīgo pasauli. Viņš nekad to neaizslēdza un nekad no tās nenorobežojās. Nekad nekļuva par krasi laikmetīgu sociālu domātāju, sociālu būtni, viņš vienmēr palika saistībā ar šiem dziļajiem arhaiskajiem slāņiem. Manuprāt, viņam pašam pat neradās jautājumi, ka tā nevarētu būt. Tas var būt radīja interesi apkārtējos, tajos, kas vairāk kļuvuši par racionālām, zinātniski pētošām būtnēm. (..) Tas radīja zināmu izbrīnu, kā viens mākslinieks, viens cilvēks var tik brīvi dzīvot šajā paplašinātajā realitātē, kādā, es uzskatu, dzīvoja Roberts. Tas savā ziņā radīja piesardzību - vai tā var būt? Kur tad ir mūsdienu cilvēka saspringtība, visas racionalizētās un konceptualizētās kolīzijas?"  Pērn pāragri aprāvās tēlnieka Roberta Dinera (1977–2023) dzīve. Mākslinieks dzīvoja Jūrmalā un vietējiem bija labi zināms ar skulptūru izstādēm pludmalē. Roberta Dinera piemiņas izstāde "Pasaule manos sapņos" no 15. marta apskatāma mākslas stacijā "Dubulti" un piedāvā hronoloģiski plašu darbu klāstu. Te būs gan košās un krāsainās deviņdesmito gadu vaska skulptūras, gan divtūkstošo gadu miniatūrās bronzas un fotogrāfijas, gan episka karam veltīta instalācija, kā arī kopā ar Liliju Dineri veidotās seno literāro pieminekļu ilustrācijas. Izstādi papildina videohronikas. Roberts Diners veidoja tēlus, kuros cilvēks, dzīvnieks, senie arhetipi un mūsdienu asociācijas saplūst vienotā mistērijā. Tie ietver laikmetīgo ekoloģisko vēlmi līdzsvarot cilvēku un citu pasaules iemītnieku dzīves. Darbi ir kritiski pret cilvēka egocentrisko dominanci. Formas ziņā Roberts Diners izkopa miniatūru, kurā saskatīja monumentālismu. Tāpēc nereti skulptūras papildina autora fotografēti attēli ar tēlu fotopalielinājumiem. Roberts Diners sacījis: "Radot mākslas darbu, iedvesmu gūstu senajā mākslā, kurā atspoguļojas mitoloģiskā domāšana. Apvienojot mītus ar manu personisko dzīves pieredzi, izveidojas jauns mīts." Izstādes kuratore ir Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja Inga Šteimane. Viņa veidojusi arī Roberta Dinera pirmo personālizstādi Latvijā "Cilvēkzvēru noslēpumainā dzīve" 1998. gadā.  Izstādes atklāšana notiks 15. martā pulksten 17. Gaidāmas arī ekskursijas izstādē - 16. martā pulksten 14 un 17. martā pulksten 14. Turpmākās ekskursijas 14. aprīlī pulksten 14 un 12. maijā pulksten 14. Izstāde "Pasaule manos sapņos" Mākslas stacijā "Dubulti" būs aplūkojama līdz 12. maijam.

Merriam-Webster's Word of the Day for March 8, 2024 is: Weltanschauung • VELT-ahn-show-ung ("ow" as in "cow") • noun A Weltanschauung is a worldview; in other words, a comprehensive conception or apprehension of the world especially from a specific standpoint. The word is typically capitalized. // Many people disagree with the writer's personal Weltanschauung, but most can appreciate the quality and thoughtfulness of her work. See the entry > Examples: "[Writer Martin] Amis' subject matter was unforgiving: the degradation of individual values and the incorporation of greed, indifference and cruelty into public morality. But so intense was his focus, and so forensic the methodology he brought to his task, that each novel revealed some new facet of his ever-darkening Weltanschauung." — The Southland Times (New Zealand), 24 May 2023 Did you know? The German word Weltanschauung literally means "world view"; it combines Welt, meaning "world," with Anschauung, meaning "view." (You might have noticed this word's resemblance to another German borrowing, weltschmerz, meaning “world-weariness” or “world-pain”). When English speakers first adopted Weltanschauung in the mid-19th century, it referred to a philosophical view or apprehension of the universe, and this sense is still the most widely used. It can also describe a more general ideology or philosophy of life. Note that the word is typically capitalized in English, as all nouns are in German.

Saruna ar aktieri un režisoru Matīsu Budovski - par padarīto un iecerēto aktierdarbā, režijā, teātrī un kino, rakstniecības studijām, balvu nozīmi un svaru un svarīgiem pedagogiem. 29. februārī Matīsam Budovskim tika pasniegta Liepājas Kultūras balva par debiju režijā profesionālajā teātrī ar izrādi "Dziesmu svētki" Liepājas teātrī, bet 7. martā kopā Lielajā ģildē koncertā "Veltījums mūzām" viņš sniegs īpaši šim koncertam radītu prozas darbu lasījumus. Liene Jakovļeva: Mūza noteikti ir vajadzīga visiem māksliniekiem. Vai nav tā, ka mūzai tavos ceļos vairāk jāatlido tieši tad, kad nodarbojies ar režiju? Aktiera darbā jau diezgan daudz kas dots priekšā - ir teksts, ir režisors… Matīss Budovskis: Kad pats esmu režisors, es smeļos no aktieriem. Tas ir mijiedarbes process. Arī aktierim, ja viņu neiedvesmo režisors vai temats, vai teksts, vai visādi citādi apstākļi, kaut kur tomēr spēks ir jārod un darbs jāturpina, bet ideālā gadījumā, man liekas, ka tā ir mijiedarbība, ka viens no otra iedvesmojas gan režisors, gan aktieri, un tādā enerģijas lādiņā tu tiec līdz finālam, kas rezultējas izrādē. Mūzas tikai romantiskās iedomās lidinās mākoņos vai tomēr tās ir jāķer? Starp citu, tu taču šobrīd esi studenta kārtā un rakstniecība arī ir viens no taviem ceļiem - tur gan to mūzu vajag ķert! Nu, mums māca tieši pretējo, ka jāspēj rakstīt arī brīžos, kad mūzas vai iedvesmas nav klāt - dod vairāk tehniskus rīkus, kas principā, nav jau noslēpums, ir vienkārši darbs - rakstīt, rakstīt, rakstīt, lai kaut ko uzrakstītu. Protams, man ļoti svarīga ir ģimene. Tas mani laikam visvairāk baro un dod spēku. Ja jārunā par mūzām, laikam no mājām smeļos visu to spēku arī brīžos, kad varbūt neiet tik labi vai viss ir apnicis. Tad mājinieki, tuvinieki, vecmāmiņas un mamma, sieva un bērni, dod spēku. Un varbūt arī mūzika, jo koncertā Lielajā ģildē 7. martā skanēs Roberts Šūmanis un Klāra Šūmane, būs arī Ērika Ešenvalda jaundarbs, Anitas Miezes opuss, Ģerģs Kurtāgs, pa vidu arī Lindas Rudenes… vēstules mūzām? Vēstules, jā. Pārsvarā tās ir fiktīvas, rakstītas kā proza, kurās ir iepīti arī fakti, bet viena no šīm vēstulēm, fināla vēstule, būs īsta sarakste starp mūziķiem, ko Linda atradusi. Manuprāt, ļoti skaists noslēgums, kad no fikcijas un lidošanas mūzu pasaulē nonākam pie īstas vēstules, kas absolūti nav mazāk poētiska kā Lindas rakstītās. It kā īsta, dzīva vēstule, bet veids, kādā tā uzrakstīta - ļoti skaisti. Tam visam pāri mūzika ar brīnišķīgiem mūziķiem. Man liekas, būs ļoti jauks koncerts. Un tev noteikti spēku ir devuši tavi skolotāji - Elmāru Seņkovu vairākkārt esi minējis, bet pats arī esi bijis pasniedzēja lomā. Zinu, ka esi paspējis pastrādāt Rīgas Doma kora skolā, arī ar Liepājas aktieriem. Ko tas tev pašam dod? Man šķiet, ka visas lietas, ko mēģinu darīt, beigās rezultējas tajā režijā un aktiera profesijā. Es mēģinu tās darīt apdomīgi, taupot laiku, darīt maksimāli daudz, lai dabūtu plašāku skatu tieši režijas un aktiera profesijās. Tas viss kaut kur paliek, un viss varbūt kādreiz noder. Jā. Pedagoģiskā puse ir ārkārtīgi svarīga, ko redzu arī Elmārā Seņkovā - viņš ir izcils režisors, un viens no iemesliem tam ir tas, ka viņš ir lielisks pedagogs. Pedagoģija un režija iet roku rokā. Tā ir vairāk kā puse no uzvaras, ja tu spēj visu ansambli vienot vienai idejai, un tas jau ir ļoti daudz. Izrāde ar vislabāko ideju vai ieceri var būt ļoti briesmīga, ja aktieri tai neticēs. Bet, ja aktieris šai idejai noticēs, tad pat vissliktākā ideja beigās var tapt par kaut ko lielu. Tur ir tā pedagoģiskā puse, kas absolūti, manuprāt, ir vajadzīga un svarīga režisoram - spēt runāt ar aktieri, viņu iedvesmot un izvilkt no viņa, iespējams, ko tādu, ko viņš pats nebija gaidījis. Tas ir brīnumaini un ļoti iedvesmojoši, to ieraudzīt - ja aktieras uzticas un iet līdzi, un vēl kaut kā spēj sevi pārspēt, tas ir brīnišķīgs brīdis. Un, droši vien, ceļš mūža garumā. Jā.    

2024. gada pavasara sezonu Rotko muzejā atklās ar četrām Latvijas mākslinieku izstādēm, kas veltītas kara, eksistences un vērtību tēmai. Pavasara sezonas ietvaros būs skatāmas divu mākslinieku personālizstādes – Latvijas laikmetīgās glezniecības vienas no spilgtākajām māksliniecēm Frančeskas Kirkes “Bastions” un fotogrāfa un gleznotāja Romāna Korovina “Nomirsim kopā”. Tāpat jaunā pavasara sezona iezīmēsies ar sešu Latvijas mākslinieku kopprojektu – “ROTHKO. Made in Latvia”, pēc Dailes teātra izrādes “ROTKHO” motīviem, kā arī ar Latgales reģiona mākslinieku ikgadējo konkursa izstādi, šajā reizē ar nosaukumu “Lielgabalu klusumā”. Ziemas sezona Rotko muzejā slēgta. Tās vietā muzeja izstāžu zāles abos stāvos jau piepildās ar pavasara vēsmām. Te viss pilnā gatavībā, lai durvis vērtu jau jaunās -pavasara sezonas izstādes. „Tad, kad pavasaris ir sirdīs, tad šis sirds plaukums parādās izstāžu projektos, jebkura kolēģa veiktajā darbā, kas šeit ir ieguldīts divu nedēļu garumā, sagatavojot jaunās izstādes.” Tiesa, šajā pavasarī Rotko muzejs, kā stāsta tā direktors Māris Čačka, pievērsies pietiekami smagām - kara, eksistences un vērtību tēmām. „Jā, tās ir smagas, bet tās ir klātesošas mūsu dzīvē. Nav tikai baltā strīpa, bet, diemžēl, arī melnā un pelēkās strīpas, kas caurvij mūsu dzīves un tos procesus, kurus mēs, diemžēl, nevaram vai varam ietekmēt, bet varbūt ne līdz galam ietekmējam. Izstāžu projekti, cerams, vedinās katru aizdomāties un ieraudzīt savas vērtības un savu izpratni, par to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādu sabiedrību mēs vēlamies mainīt, vai par kādu sabiedrību mēs sapņojam.” „Jaunajā pavasara sezonā mēs veram četrus diezgan atšķirīgus projektus, gana krasi atšķirīgus, bet tos visus vieno tas, ka tie visi ir Latvijas mākslinieki - tuvāki, tālāki, vairāk vai mazāk pazīstami.” Bet katram no tiem, vedot rādīt visus četrus jaunos Pavasara izstāžu sezonas projektus un, uzsverot, ka tos veidojuši tieši Latvijas mākslinieki, ir bijusi sava vēsts, savs izpausmes veids un savas sajūtas, stāsta Aivars Baranovskis, Rotko muzeja Ekspozīciju un izstāžu kurators. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzejā neatstās vienaldzīgus un noteikti liks aizdomāties, aicinot tās apmeklēt, saka muzeja direktors Māris Čačka. „Tie ir uz pārdomām rosinošie mākslinieku veikumi. Projekti liks aizdomāties. Tas nav tikai par skaisto un brīnišķo, bet tas liks aizdomāties.” Pavasara sezonas izstādes Rotko muzejā būs skatāmas līdz šī gada 19. maijam.

Saruna ar Kalkutas māsu Klemens Maria .

On today's episode, Editor in Chief Sarah Wheeler talks with Tracey Velt, senior director of data and content, about the commission lawsuit debate we hosted last week, and her takeaways from the debate and the thousands of comments we got in the chat. Related to this episode: HousingWire to host commission lawsuit debate between Ketchmark and Lamacchia Comission lawsuits on Housingwire The Gathering HousingWire's YouTube Channel Enjoy the episode! The HousingWire Daily podcast examines the most compelling articles reported across HW Media. Each morning, we provide our listeners with a deeper look into the stories coming across our newsrooms that are helping Move Markets Forward. Hosted and produced by the HW Media team. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kamēr Latvijā gatavojāmies gada nogales svētkiem, Dubaijā norisinājās gada lielākā vides un klimata jautājumiem veltītā sanāksme pasaulē - COP28. Tajā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvji no Latvijas. Kādi ir panākumi asajām diskusijām Dubajas samitā? Cik apzinīgi pildām Parīzes nolīgumu - vēsturisko starpvalstu vienošanos, kas uzliek atbildību visām iesaistītajām pusēm rīkoties atbildīgi klimata pārmaiņu laikā, vērtē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magda Jentgena. Katrs nākamais gads kļūst par kartstāko gadu vēsturē. Cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, tas rada eksistenciālas problēmas, tostarp badu, bet valstu vadītājiem - aizvien karstākas diskusijas par to, ko iesākt ar neizbēgamo klimata pārmaiņu radīto krīzi. Kādi ir aizvadītā gada klimata samita rezultāti un par ko diskutēja zinātnieki un politiķi Dubaijā? Vērtīgie melnalkšņu staignāji Melnalksnis ir bieži sastopams koks mūsu platuma grādos, bet mitro vietu audzes - melnalkšņu staignāji - ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, piemēram, mazākajam Latvijas pūču dzimtas putnam - apogam. Kāpēc šie staignāji ir saudzējami un ko interesantu var atrast melnalkšņu mežos, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece. 

Docendo discimus - mācot  mēs paši mācāmies - vēsta sens latīņu sakāmvārds un  no šejienes arī  cēlies vārds, docents -  mācītājs. Akadēmiskajā vidē daudziem terminiem, kā piemēram,  profesors, maģistrs, rektors- saknes ir meklējamas antīkajā pasaulē un  kā redzam, vai šajā gadījumā- dzirdam, šie termini  ir ieņēmuši stabilu vietu  augstāko mācību  iestāžu  amatu nosaukumos un  zinātniskajos grādos. Raidījuma pirmajā daļā apskatām augstkolas akadēmiskos terminos.    Pirmie burti un zilbes daudziem bērniem laiku laikos ir sākušies ar ābeci. Kur meklējama ābeces vēsture, kam radās ideja radīt lasītprasmes apgūšanai veltītu speciālu grāmatu, kāds ir Vecā Stendera atstātais mantojums un kas vēl slēpjas lielākajā ābeču kolekcijā? Raidījuma otro daļu  esam veltījuši ābeces grāmatas vēsturei un attīstībai, ar kuru mums daudziem lasītprasme un ceļš uz valodas apguvi sākas.. Kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un ābeču kolekcionāru Juri Cibuļu paraudzīsimies uz ābeču pirmsākumiem un to, cik dažādas ābeces mēdz būt.

Ásgrímur Geir Logason, eða Ási eins og við þekkjum hann flest, er frægur fyrir frábæru podcöstin sín og snillatakta á tiktok, auk þess er hann frábær leikari og yndisleg manneskja í gegn.  Þú kannast eflaust við podcöstin Betri Helmingurinn og Heitt á Könnunni en Ási er stjórnandi þeirra beggja. Við fórum um víðan völl með Ása og ræddum meðal annars æskuna, leiklistina, góðmennskutakta og podcast-rekstur. Hann er líka ekkert að grínast með hlaðvarpsferilinn því hann var að gefa út nýtt og spennandi podcast með kærustunni sinni nýlega!   Nú skulum við öll kynnast manninum sem tekur viðtal við alla aðra. Heldur betur kominn tími til. Þú getur fylgst með Ása og öllu brillinu sem hann framkvæmir hér. 

Jupiters - šis fascinējošais milzis - ar 80 pavadoņiem un tikai 10 stundas garo diennakti bija labi zināms jau antīkajā pasaulē. Šai planētai veltīta unikāla misija, un turpmāko gadu laikā Eiropas Kosmosa aģentūras zonde “Juice” (Jupiter Icy Moons Explorer) ceļos līdz Jupiteram, lai uzzinātu, kas notiek uz šī gāzu milža un tā pavadoņiem. Aprīļa vidū no kosmodroma Franču Gviānā veiksmīgi startēja misija ar Eiropas Kosmosa aģentūras zondi “Juice”, uzsākot garu un sarežģītu ceļu līdz masīvākajai planētai - Jupiteram. Zondes ceļš līdz gāzu milzim ilgs astoņus gadus, bet rezultātā ir cerība uzzināt jaunu informāciju par dzīvības pazīmēm Jupitera sistēmā un ne to vien. Kāds būs šīs zondes ceļojums, ar kādām grūtībām tā varētu sastapties un cik ticami būtu iegūt jaunus datus par dzīvību Visumā, par to saruna ar zinātājiem kosmosa dzīlēs - astronomijas amatieriem un entuziastiem Intu Ķešānu, Raiti Misu un Annu Ginteri. Visi trīs bijuši arī starp tiem vairāk nekā 30 tūkstošiem visā pasaulē, kas vērojuši zondes startu tiešraidē. Ceļojam pa starpzvaigžņu telpu un iepazīstam vakuumu Bez gaisa, bez skaņas, bez atmosfēras – tāda ir telpa vakuumā. Ja cilvēks kosmosā nonāktu bez aizsargtērpa, tad ātri vien piepūstos kā balons, un viņa ķermeņa šķidrumi uzvārītos. Ne par šādiem šausmu filmu cienīgiem sižetiem būs nākamais stāsts, bet  uzzināsim, kas notiek ar fizikāliem lielumiem starpzvaigžņu telpā - vai vakuums visā kosmosā ir vienāds? Kā vakuumā izpaužas gaisma, temperatūra un  inerce? Par to stāsta pētnieks Artis Aberfelds. Tur kur nekā nav – būtu pats vienkāršākais, bet ne īsti precīzais skaidrojums vakuumam. Iir objekti, notiek to kustība, taču nav skaņas, jo  bezgaisa telpā skaņai nav kur izplatīties. Telpa bez jebkādas vielas – tāds ir ideāls vakuums, taču kosmosā, kur pastāv šāda vide, vakuums nav pilnīgs. Jo saskaņā ar kvantu teoriju, enerģijas svārstības, kas pazīstamas kā "virtuālās daļiņas", pastāvīgi parādās un izzūd pat "tukšā" telpā. Kāda ir šī kosmosa vide, skaidro Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūta "Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra”  pētnieks Artis Aberfelds.

Spegillinn 7. desember 2022 Umsjón: Ásgeir Tómasson Tæknimaður: Magnús Þorsteinn Magnússon Stjórn útsendingar: Margrét Júlía Ingimarsdóttir. Samninganefnd Eflingar hefur vísað viðræðum sínum við Samtök atvinnulífsins til ríkissáttasemjara. Ingibjörg Sara Guðmundsdóttir sagði frá. Rætt var við Ragnar Þór Ingólfsson, formann VR og Kristján Þórður Snæbjarnarson, formann Rafiðnaðarsambands Íslands. Efling var í dag dæmd til greiðslu bóta í úrskurðum þriggja dóma sem fyrrverandi starfsmenn félagsins höfðuðu í kjölfar uppsagna. Gunnhildur Kjerúlf Birgisdóttir sagði frá. Dagur B Eggertsson borgarstjóri segir að málaflokkur fatlaðs fólks vegi þungt í 15 milljarða hallarekstri borgarinnar. Viðræðum á milli ríkis og sveitarfélaga um málaflokkinn verði að ljúka sem fyrst. Hildur Björnsdóttir, oddviti Sjálfstæðisflokksins, segist vita til þess að ríkisstjórnin sé með lausnir á teikniborðinu. Bjarni Rúnarsson ræddi við þau um nýgerða fjárhagsáætlun Reykjavíkurborgar fyrir árið 2023. Katrín Jakobsdóttir forsætisráðherra segir að innrás Rússa í Úkraínu hafi haft mikil áhrif á þróun öryggismála í Evrópu. Hernaðarlegt mikilvægi Íslands hefur aukist samkvæmt nýrri skýrslu þjóðaröryggisráðs. Höskuldur Kári Schram ræddi við hana. Íbúafjölgun í Norðurþingi hefur verið talsvert hraðari en sveitarstjórn gerði ráð fyrir og húsnæði skortir, þá helst á Húsavík. Katrín Sigurjónsdóttir veitarstjóri segist binda vonir við að á næstu árum náist að anna eftirspurn. Velt sé við öllum steinum til þess að anna eftirspurn eftir húsnæði. Ólöf Rún Erlendsdóttir talaði við Katrínu. Kviðdómur í New York-ríki sakfelldi í gær The Trump Organization, fasteignafyrirtæki Donalds Trumps, fyrrverandi Bandaríkjaforseta, fyrir skattsvik. Sjálfur var hann ekki ákærður í málinu. Ásgeir Tómasson sagði frá.

Spegillinn 7. desember 2022 Umsjón: Ásgeir Tómasson Tæknimaður: Magnús Þorsteinn Magnússon Stjórn útsendingar: Margrét Júlía Ingimarsdóttir. Samninganefnd Eflingar hefur vísað viðræðum sínum við Samtök atvinnulífsins til ríkissáttasemjara. Ingibjörg Sara Guðmundsdóttir sagði frá. Rætt var við Ragnar Þór Ingólfsson, formann VR og Kristján Þórður Snæbjarnarson, formann Rafiðnaðarsambands Íslands. Efling var í dag dæmd til greiðslu bóta í úrskurðum þriggja dóma sem fyrrverandi starfsmenn félagsins höfðuðu í kjölfar uppsagna. Gunnhildur Kjerúlf Birgisdóttir sagði frá. Dagur B Eggertsson borgarstjóri segir að málaflokkur fatlaðs fólks vegi þungt í 15 milljarða hallarekstri borgarinnar. Viðræðum á milli ríkis og sveitarfélaga um málaflokkinn verði að ljúka sem fyrst. Hildur Björnsdóttir, oddviti Sjálfstæðisflokksins, segist vita til þess að ríkisstjórnin sé með lausnir á teikniborðinu. Bjarni Rúnarsson ræddi við þau um nýgerða fjárhagsáætlun Reykjavíkurborgar fyrir árið 2023. Katrín Jakobsdóttir forsætisráðherra segir að innrás Rússa í Úkraínu hafi haft mikil áhrif á þróun öryggismála í Evrópu. Hernaðarlegt mikilvægi Íslands hefur aukist samkvæmt nýrri skýrslu þjóðaröryggisráðs. Höskuldur Kári Schram ræddi við hana. Íbúafjölgun í Norðurþingi hefur verið talsvert hraðari en sveitarstjórn gerði ráð fyrir og húsnæði skortir, þá helst á Húsavík. Katrín Sigurjónsdóttir veitarstjóri segist binda vonir við að á næstu árum náist að anna eftirspurn. Velt sé við öllum steinum til þess að anna eftirspurn eftir húsnæði. Ólöf Rún Erlendsdóttir talaði við Katrínu. Kviðdómur í New York-ríki sakfelldi í gær The Trump Organization, fasteignafyrirtæki Donalds Trumps, fyrrverandi Bandaríkjaforseta, fyrir skattsvik. Sjálfur var hann ekki ákærður í málinu. Ásgeir Tómasson sagði frá.

Jenn talks to Joyce Velt about the impact of bullying on kids and teens and how to address these harmful behaviors. Joyce explains the effects of bullying on mental health, discusses how it can impact relationships in the short- and long-term, and answers audience questions about how we can help kids and teens feel included and welcome.Joyce Velt, LICSW, is the program director of the McLean SouthEast at Oak Street Adolescent Inpatient Program. Throughout her career, Ms. Velt has provided clinical treatment to a diverse population in a variety of settings, including inpatient, outpatient, and residential centers.RELEVANT CONTENT:– More about the episode: mclean.link/xdu– Read the episode transcript: mclean.link/v88- - -The McLean Hospital podcast Mindful Things is intended to provide general information and to help listeners learn about mental health, educational opportunities, and research initiatives. This podcast is not an attempt to practice medicine or to provide specific medical advice.© 2022 McLean Hospital. All Rights Reserved.

October 31: For this episode of the J Curve I am thrilled to bring you my conversation with Marcelo Lombardo, founder and CEO at Omie, a São Paulo based ERP platform that has raised over $138M from the likes of SoftBank, Tencent, Riverwood Capital, Dynamo, Velt, Bogari Capital, Hix Capital,  Brasil Capital and Astella. In today's episode we will learn:  1. Why is it so hard to build partnerships as a core sales channel? What was the impact of switching from digital ads to partnering with accountants on Omie's unit economics?2. How to build, retain and scale trust with partners and customers in a low trust environment?3. What are the unique characteristics of SMBs in Brazil? What are the unique challenges of launching an SMB-centric ERP platform in Brazil?4. What's Marcelo's take on pricing model and why charging by the number of users or features doesn't work? 5. What's Marcelo's advice to the founders who have to switch from 'growth at all cost' mindset to sustainability mode?

Doc, Sigurður og Keli á þriðjudegi.

Mītu sērijā iznākusi grāmata par padomju periodu "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā." Raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkosimies šīs grāmatas lappusēs. Studijā grāmatas idejas autors, žurnālists, vēstures pētnieks Māris Zanders un grāmatas līdzautors vēsturnieks, Vidzemes augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Tāda instrumentāla attieksme pret vēsturi nav labs tonis, bet šajā gadījumā bija ļoti praktiski piezemēta attieksme, proti, šī situācija, ko mēs varam aprakstīt kā pielāgošanos vai, gluži otrādi, nepielāgošanos, tā ar nepatīkamu regularitāti cilvēces vēsturē atkārtojas. No šī viedokļa tā nav tēma, kas ir vienkārši akadēmiski pētāma un pāršķirama lappuse, bet tā ir tāda, ar ko mēs saskaramies un, domāju, saskarsimies arī turpmāk," grāmatas ideju pamato Māris Zanders. "Lielais jautājums varētu būt par to, vai tā pielāgošanās ir laba vai nav laba," norāda Gatis Krūmiņš. "Savā ziņā pielāgošanās, tā filozofiski sakot, tas ir arī kaut kādas vienas garīgas attīstības pakāpe - spēt pieņemt kaut ko citu un pielāgoties, nevis vienkārši aiziet bojā." Raidījumā arī neliels stāsts par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi, ieskatoties nule izdotajā grāmatā “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960)”. Viena no grāmatas autorēm Latvijas Mākslas akadēmijas docente, stikla māksliniece Ilze Dūdiņa rāda grāmatas ilustrācijās nelielus šķīvīšus ar cauru vidu, kādus agrāk palika zem svecēm, lai tām degot, kustošais vasks vai tauki nepilētu uz grīdas vai galda; apaļi un kantaini, daži ornamentēti cik lakoniskāki. Šādus traukus savulaik ražoja Iļģuciema stikla fabrikā. Šo uzņēmumu 19. gs. 80. gados nodibināja Rīgas tirgotājs Jākobs Beks, kurs ir studējis inženierzinātnes, viņa vadībā stikla ražošanas fabrika strauji uzplaukst. “Pēc Pirmā pasaules kara fabrika atsāka darbību, ar saviem ražojumiem piedaloties vairākās starptautiskās izstādās, tuvāko gadu laikā mainās fabrikas īpašnieki, līdz 1927. gadā tā tiek pārdēvēta par akciju sabiedrību “Iļģuciema stikla fabrika”. 30. gados uzņēmums ražo gan smalkus kristāla izstrādājumus, gan stikla burkas konservēšanai. Tajā laikā top mākslinieciski augstvērtīga produkcija sadarbībā ar profesionāliem māksliniekiem – Ansi Cīruli, Jēkabu Berķi, Romanu Sutu,” par fabrikas vēsturi stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Savukārt Otrā pasaules kara laikā Iļģuciema stikla fabrika turpina darbu, ražojot, galvenokārt, stikla taru un vienkāršus ikdienā nepieciešamus stikla izstrādājumus. Arī pēc kara uzņēmums turpina ražošanu un līdzās smalkām vāzēm, kuras gatavoja tā laika nozīmīgiem padomju varas svētkiem par godu, un kas arī tika dāvinātas arī tā laika valdības pārstāvjiem, top arī taras trauki, kas domāti gan smaržām, gan arī piena produktiem. Bet agrākos ziedu laikus fabrika vairs nepiedzīvo. Kā var lasīt grāmatā par Iļģuciema fabrikas vēsturi: „(..) Kuzņecovs vīlās arī stikla fabrikas „Komunārs” darbībā. Viņš vēlējās atgriezties atpakaļ Iļģuciemā, taču Iļģuciema fabrikas vadība vairs negribēja viņu ņemt atpakaļ darbā. Direktors aizbildinājās, ka uzņēmums ražo pārsvarā zemas kvalitātes produkciju, kuras apstrādei nav vajadzīgi tik daudzi augstas kvalifikācijas slīpētāji un gravieri. Ar augstāko amatpersonu atbalstu Viktoram Kuzņecovam izdevās panākt, ka viņu pieņem atpakaļ Iļģuciema ciema stikla fabrikā. Taču jau 1953.gadā meistars lūdza viņu atbrīvot specialitātei atbilstoša darba trūkuma dēļ.” Lai arī Iļģuciema stikla fabrika sen vairs nepastāv, izpēte par tās produkciju joprojām turpinās.

Horváth Oszkár, Tasnádi András, Csízi Ágnes

 On today's episode, Editor in Chief Sarah Wheeler talks with Editorial Director Tracey Velt about the recently released 2022 RealTrends 500 brokerage rankings. Velt talks about the top four brokerages who are dominating the market with 20% market share, and how they got there. The two also talk about Compass' position as No. 1 in sales volume, upending two stalwarts.Articles discussed:RealTrends 500: Top four brokerages captured historic rise in market share RealTrends 500: The Rise of CompassTwo drivers in the growth of Compass, eXp, RE/MAX, BHHS and Realogy