Septiņas dienas Eiropā

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā iepazīstinām ar Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera pieciem scenārijiem Eiropas Savienības nākotnei. Par to, kur un kā Eiropai doties tālāk pēdējā raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriežam ar Eiropas Komisijas pārstāvi Latvijā Innu Šteinbuku, Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu un Latvijas Radio ziņu dienesta ārlietu korespondents Uģi Lībieti. Pirmais scenārijs. Turpinām iesākto. 27 ES valstis pievērš galveno uzmanību savas pozitīvās reformu programmas īstenošanai saskaņā ar Eiropas Komisijas 2014. gada pamatnostādnēm „Jauns sākums Eiropai” un Bratislavas paziņojumu, par kuru 2016. gadā vienojās visas 27 dalībvalstis. Otrais scenārijs. Tikai un vienīgi vienotais tirgus. 27 ES valstis pakāpeniski pārorientējas uz vienoto tirgu, jo nespēj rast vienotu kopsaucēju aizvien vairākās politikas jomās. Tas varētu nozīmēt ardievas atvērtajām robežām. Trešais scenārijs. Tie, kas vēlas vairāk, dara vairāk. 27 ES valstis rīkojas tāpat kā pašlaik, taču atļauj dalībvalstīm, kuras to vēlas, vairāk sadarboties konkrētās jomās, piemēram, aizsardzībā, iekšējā drošībā vai sociālajos jautājumos. Izveidojas viena vai vairākas „ieinteresēto valstu koalīcijas”. Ceturtais scenārijs. Darām mazāk, bet efektīvāk. 27 ES valstis koncentrējas uz to, lai vairāk un ātrāk gūtu rezultātus atsevišķās politikas jomās, vienlaikus darot mazāk jomās, kurās darbojoties, pēc dalībvalstu domām, nav nekādas pievienotās vērtības. Uzmanība un ierobežotie resursi tiek koncentrēti izvēlētās politikas jomās. Piektais scenārijs. Darām daudz vairāk kopā. Dalībvalstis dažādās jomās nolemj, ka tām būs vairāk kopīgu pilnvaru un resursu un ka tās pieņems vairāk kopīgu lēmumu. Lēmumi Eiropas līmenī tiek pieņemti ātrāk, un tie tiek strauji īstenoti.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā informējam par Eiropas lielo vēlēšanu gadu. Jau marta vidū Nīderlandē gaidāmas parlamenta vēlēšanas un pastāv iespēja, ka uzvaras laurus plūks galēji labējā Brīvības partija, kuras līderis, populists Gerts Vilders, neslēpj savu antisemītisko un antiislāma pārliecību. Vēlāk sava izvēle jāizdara Francijas un Vācijas vēlētājiem. Ko Eiropai nozīmēs šo vēlēšanu rezultāti? Vai varam pieņemt, kā Kremļa ietekme pastāv šo vēlēšanu priekšcīņās, līdzīgi kā tikko ASV vēlēšanās? Vēl pētām, vai NATO tiešām ir uz izjukšanas robežas, vai tomēr, par spīti ASV administrācijas uzkrītošajiem mājieniem, ka visam jāmainās un ka tā ne pirkstiņu nepakustinās, pirms nesāks žvadzēt nauda, NATO vēl aizvien ir un paliek gan Latvijas, gan transatlantiskais drošības garants. Turklāt Vācija uzstāj, ka drošību un aizsardzību nedrīkst vairs skatīt tikai caur šauro 2% IKP prizmu, jo galu galā Vācija ik gadu velta tikpat lielu summu kā 37 miljardu lielo militāro budžetu nemilitārai "aizsardzībai", pasaules konfliktu risināšanai un konfliktu seku novēršanai. Tie ir konflikti, ko militāristi nav spējuši novērst. Studijā - Vidzemes augstskolas lektors, starptautisko attiecību un ES politikas procesu eksperts Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Latvijas ārpolitikas institūta pētnieka, RSU lektora Mārtiņa Dauguļa komentārs par EK vadītāja Žana Kloda Junkera draudiem atkāpties no amata.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies postpatiesību laikmetam. Pirms desmit gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā uzrunā Minhenes Drošības konferencē brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Rietumu pasaule Putinā neieklausījās, un šodien krievu mediji šo runu izmanto jau kā viņu prezidenta pareģojumu par šķelšanos Eiropā un ASV. Kā Putins palīdzēja šim pareģojumam piepildīties un vai postpatiesības ēra ir iestājusies tikai pateicoties Putina gaišreģībai, vai tomēr mainīgiem globāliem ģeopolitiskajiem apstākļiem arī bijusi sava nozīme? Studijā saruna par to, kā patiesības un faktu nozīmes mazināšanās mūsdienu komunikācijā rada draudus starptautiskajai drošībai un demokrātijas pastāvēšanai un ar kādām metodēm varam censties apturēt puspatiesību un alternatīvo faktu uzvaras maršu. Raidījuma viešņas Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore un maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja. Vēl raidījumā Starptautisko pētījumu centra direktores Gundas Reires komentārs par to, vai pēc Maikla Flina atkāpšanās no Trampa nacionālās drošības padomnieka amata varam atviegloti uzelpot, ka Krievijas ietekmes draudi ir novērsti.   Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni uz Putina paziņojumu pirms 10 gadiem Arvien biežāk sabiedrībā runājam par postpatiesības ēru jeb laiku, kad emocijām un viedokļiem ir lielāks spēks ietekmēt cilvēku lēmumus, nekā pārbaudāmiem un patiesiem faktiem. Tieši šo bieži piesauc kā vienu no iemesliem britu balsojumam par labu ES pamešanai, amerikāņu atbalstu Donaldam Trampam, kā arī Rietumu sašķeltajām sabiedrībām. Postpatiesība bija fokusā arī ikgadējā Minhenes drošības konferencē. To gaidot, Kremlim piederošais TV kanāls “Rossija 1” pagājušajā nedēļā, atcerējās pēdējo reizi, kad tajā piedalījās Krievijas prezidents. Tieši pirms 10 gadiem Vladimirs Putins savā uzrunā brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Šāds modelis aizstātu pastāvošo, viņaprāt, neefektīvo un nemoderno ASV un Transatlantiskās alianses globālās uzraudzības modeli ar centru Vašingtonā, kas netiekot gala ar jaunās pasaules iespējamiem izaicinājumiem. Jau minētais televīzijas kanāls šo runu nu pozicionē teju kā pareģojumu. “Ir tāds teiciens vislabāk pareģot nākotni ir īstenot to, tātad uzsākt pašiem tos projektus, saka Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors. Kudors norāda, ka Putina runa Minhenē liecināja par Krievijas elites vilšanos tās mēģinājumos uzlabot attiecības ar Rietumiem. "Šī Minhenes runa jau bija kā turpinājums, kā plāns, ko Krievija darīs. Krievija vienmēr ir runājusi par ASV kā globalizācijas virzītāju, kas to īsteno tikai savu savtīgu interešu pēc. Tas, ka var būt “win win” stratēģija, ka visi ir uzvarētāji, to viņi ir nolieguši. Tāpēc šī politika, kas pēc tam tika veidota, un 2008., 2009. gadā tika Krievijas ārpolitiku veidojošajos dokumentos nostiprināta, bija runa par multipolāro pasauli. Un dokumentos tas parādās tieši pēc šīs Minhenes runas. Tādā ziņā viņi ir ne tik daudz gājuši uz savas varenības vairošanas, lai arī izveidotos par kaut kādu dabisku pasaules gravitācijas centru, vienu no, drīzāk viņi operējuši tajā pašā Ļeņina stilā - domājot, ko darīt ārpusē. Teiksim tāda globālā pieeja un drosme rīkoties citās valstīs, lai viņas darbotos it kā labvēlīgi Krievijai, nu katrā ziņā Krievijas elitei, bet noteikti ne visai Krievijai. Tās jau ir senas tradīcijas. Bet Minhenes runa, manuprāt, bija kaut kādā ziņā Putinu plānu paziņošana, uz ko Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni," analizē Kudors.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies protestiem. Ar to palīdzību pēdējo gadu laikā gan gāztas valdības, gan parādīta tautas griba. Ukrainā gāzts prokremliskais prezidents, Rumānijā panākts, ka valdība atsakās no korumpantiem labvēlīga dekrēta, savukārt Polijas valdošā partija "Likums un taisnīgums" un Trampa administrācija ASV regulāri sastopas ar tautas dusmām. Kā varētu skaidrot šo protestu uzplaukumu? Kāpēc dažas tautas ir naskākas protestētājas un vai tiešām mēs latvieši esam tik kūtri aktīvi paust neapmierinātību par valdības lēmumiem un dzīves apstākļiem? Studijā turpināsim protestu tematu. Vai protestu kustības un sociālo mediju aktīvitātes ir liberālās sabiedrības monētas otra puse populistisko partiju uzplaukumam? Vai mūsdienu Rietumu pasaulē protesti pret pastāvošo iekārtu vēsta par jauna laikmeta ievadīšanu, vai drīzāk tās ir aizgājušās liberālās ēras pēdējās agonijas un spazmas? Studijas viesi: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, politikas zinātnes profesors Juris Rozenvalds un Jānis Buholcs, Vidzemes Augstskolas pasniedzējs, mediju un sociālo mediju eksperts. Pieaug protestu nozīme Pilsoniskā sabiedrība ir neatņemama daļa no funkcionējošas demokrātijas, jo pilsoniskās sabiedrības galvenais uzdevums ir radīt priekšnoteikumus līdzdalībai. Allaž pierasts dzirdēt, ka kādā pasaules vietā notiek skaļi protesti pret kādu globālu vai lokālu problēmu. Ierasts domāt, ka galvenais iemesls ir cilvēku vēlme izgāzt savas dusmas. Viens no skaļākajiem pēdējā laika protestiem Eiropā ir Rumānijas iedzīvotāju masveida pretestība valdībai, kura vēlējās aizsargāt smagos korupcijas noziegumos apsūdzētos. Tautas kustībai izdevās apturēt strīdīgos likuma grozījumus un gandrīz panākt valdības krišanu. Līdzīgi protesti notiek arī Polijā, kur valdošā partija Likums un taisnīgums pamanās izraisīt sabiedrības dusmas, kas izvēršas protesta akcijās. Protams, liela daļa pēdējā laika protestu ir saistīti ar Donalda Trampa ievēlēšanu. Ja sākotnēji šie protesti atgādināja mērķtiecīgu pilsoniskās sabiedrības stāju, tad bieži vien jau pāraug arī komiskos notikumos. Piemēram, Īrijā protestētāji pauda neizpratni par valsts augstākajām amatpersonām, kas varētu doties uz Svētā Patrika dienas svinībām uz Vašingtonu. Principā Īrijas politiķi to dara katru gadu, vienīgā atšķirība, šogad ASV prezidents ir Donalds Tramps. Viennozīmīgi spēcīgāko iespaidu par protestiem pēdējā laikā ASV ir atstājis tā sauktais „sieviešu maršs”. Īpaši jau pēc tam, kad spēcīgas un sabiedrībā labi zināmas personas pauda savu viedokli un atbalstu cīņai. Viena no tādām bija Madonna. Vai Skotijā būs jauns referendums? Jau pirms pagājušā gada jūnija, kad  briti devās pie balsošanas urnām piedalīties Brexit referendumā, gaisā virmoja runas par atkārtotu skotu neatkarības referendumu. Pagājušajā nedēļā medijos parādījās informācija, ka britu premjere Tereza Meja jau gatavojas skotu neatkarības referendumam nr.2. Komentē LU asociētais profesors Daunis Auers. “Spiediens jaunam referendumam nāk no Skotijas reģionālās valdības. Proti, skotu likumdevējā, 54 no 59 deputātiem ir no Skotu nacionālās partijas, tā ir tā partija, kas atbalstīja referendumu pirms divarpus gadiem un kas arī tagad aģitē par iespēju rīkot jaunu referendumu par Skotijas izstāšanos no Lielbritānijas. Tātad ir skaidrs, ka ir politiskais atbalsts, bet problēma ir tāda, ka ir vajadzīga atļauja no britu valdības, no britu parlamenta, lai rīkotu saistošu referendumu Skotijā. Un šobrīd izskatās tā, ka britu premjere negrasās dot šādu atļauju, tāpēc, ja referendums notiktu, tas nebūtu saistošs, tas būtu vairāk psiholoģisks, kas liktu britu valdībai ņemt vērā skotu intereses diskusijās ap Brexit. Mejai politiski īsti nav ko zaudēt, jo no šiem 59 skotu deputātiem, kas ir parlamentā , tikai 1 ir no konservatīvās partijas, tātad konservatīvajai partijai nav liels vēlētāju [skaits] Skotijā, tātad politiski viņai nav ko zaudēt, kaut kādas balsis vai ietekmi. Drīzāk ir jautājums par to, kā tas varētu ietekmēt pārējo Lielbritāniju, bet pārējā Lielbritānija jau ir pret Skotijas izstāšanos. Otrs jautājums ir par atbalstu, jo kopš referenduma sabiedriskās domas skaidri norāda, ka skotu vēlētāji ir pret atdalīšanos no Lielbritānijas. Visas aptaujas līdz pat pēdējai, kur mazlietiņ mainījās rezultāti, ir stabili paturēts šis te 10 punktu starpību, proti, 55% ir par palikšanu, 45% ir par šķiršanos. Ja viņiem tagad būtu jāizvēlas - palikt ES, bet izstāties no Lielbritānijas, nav skaidrs, kā viņi balsotu. Jo tā ikdienas pieredze skotiem tomēr ir daudz vairāk saistīta ar mijiedarbību ar Angliju, [Velsu] un Īriju , daudz mazāki ir kontakti ar Eiropu. Un tad vēl viens faktors, kas jāņem vērā, - mēs īsti nezinām, kā Eiropa uztvertu Skotiju. Ir skaidrs, ka Spānija nav labvēlīgi noskaņota par Skotijas iestāšanos ES, jo uzskata, ka tas varētu būt negatīvs signāls katalāņu nacionālistiem. Un arī nav skaidrs, kā tas varētu notikt, jo - pārējā Lielbritānija izstājas un Skotija paliek? Bet Skotija jau nav ES biedrs, valsts, tā kā visticamāk tas nevarētu notikt, Skotijai būtu jāiestājas no jauna, un tas nozīmē, ka Skotijai būtu sarunas, diskusija utt. Un vēl - katrai valstij ir veto tiesības par jauniem biedriem, tāpēc ir risks, ka Spānija vai kāda cita valsts, varētu neapstiprināt Skotijas iestāšanos ES. Tāpēc tas ceļš nemaz nav tik vienkāršs un viennozīmīgs, kā skotu nacionāļi stāsta saviem vēlētājiem.”

Šonedēļ raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" apskatīsim to, kā pasaule reaģējusi uz prezidenta Trampa izsludināto un pretrunīgi vērtēto migrācijas ierobežošanas rīkojumu. Vai attaisnosies ASV bēgļu izmitināšanas programmas apturēšana uz 120 dienām, vīzu neizsniegšana ceļotājiem no 7 musulmaņu valstīm un pastiprināta imigrantu pārbaude, lai tikai atstātu "radikālos islāma teroristus" ārpus ASV? Vai arī tas ir tikai solis tālāk Trampa protekcionisma un norobežošanās politikā? Studijā saruna ar Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu-Lukaševicu un  portāla "Delfi" Eiropas un starptautisko ziņu žurnālistu Filipu Lastovski. Pagājušajās nedēļas izskaņā Eiropadome prezidents Donalds Tusks brīdināja, ka "...Eiropas Savienības izjukšana novedīs pie reālas atkarības no galvenajām lielvarām: ASV, Krievijas un Ķīnas. Tikai kopā mēs varam būt pilnīgi neatkarīgi." Tādā fatālā noskaņojumā piektdien pulcējās visi ES valstu līderi uz samitu Maltā. Studijā pievērsīsimies tam, ko vadītāji sprieduši par ES nākotnes scenārijiem un par visiem sasāpējušo migrācijas jautājumu. Vēl raidījumā sekosim līdzi konflikta uzliesmojumiem Ukrainā. Kopš 29. janvāra prokremliskie kaujinieki pastiprināti apšauda Ukrainas spēku pozīcijas pie Avdijivkas. Apšaudīti tiek arī dzīvojamie rajoni. Pilsēta ir palikusi bez ūdens, apkures un elektrības. Reakcija uz prezidenta Trampa izsludināto un pretrunīgi vērtēto migrācijas ierobežošanas rīkojumu 27.janvārī Tramps izdeva rīkojumu, kas paredzēja turpmākās 90 dienas aizliegt valstī ieceļot 7 arābu valstu pilsoņiem, kā arī uz 120 dienām apturēt bēgļu uzņemšanu. Reakcija uz šo notikumu bijusi dažāda- vieni smīkņā par to, cik šokēta ir pasaule, ka ir uzradies politiķis, kas beidzot pilda savus pirmsvēlēšanu solījumus, citi devās nu jau kārtējā protesta akcijā. Šis rīkojums nepilnas pusotras nedēļas laikā nepārtraukti ielaužas ziņu virsrakstos, daudzi to pēla, citi to slavēja. Kamēr rīkojumu apstrādāja tiesās, Trampa pārstāvji kameru priekšā centās attaisnot un paskaidrot Trampa rīkojumu. Ņemot vērā, ka prezidenta administrācija nebija iepriekš brīdinājusi atbildīgās aģentūras par plānoto aizliegumu, cilvēkiem bija daudz jautājumu. Piemēram, vai tas attiecas uz zaļo karšu turētājiem, kuru dzīves, ģimenes un mājas ir ASV. Uz šo jautājumu Baltā nama pārstāvis Reince Priebus intervijā atbildēja ar “ nē, tas neattiecas, bet, jā, tas attiecas, ja viņi nāk no konkrētajām valstīm.” Vien pāris dienas pēc rīkojuma izsludināšanas Baltais nams zināja teikt, ka tas tomēr neattiecas uz zaļo karšu turētājiem. Tikmēr prezidenta padomniece Kelianna Konveja turpināja pasaulei pasniegt “alternatīvos faktus” un mazliet pārcentās intervijā TV kanālam MSNBC. “Šajā gadījumā Tramps pieprasa ekstrēmas drošības pārbaudes [cilvēkiem no] septiņām valstīm, kuras prezidents Obama iepriekš bija identificējis kā augsta riska valstis. Viņš pat nepievienoja nevienu valsti šim sarakstam. Turklāt tas ir īslaicīgi. Es varu derēt, ka cilvēkiem tā ir pilnīgi jauna informācija, bet Obama uz 6 mēnešiem pārtrauca irākiešu bēgļu programmu pēc tam, kad divi radikalizējušies irākieši izrādījās Bowling Green slaktiņa rīkotāji.” Trampa administrācija ir sasniegusi jaunu līmeni, kurā tiek izdomāti terorakti, proti, Konvejas pieminētais Bowling Green slaktiņš, kas nekad nav noticis. Divi irākiešu bēgļi gan tika aizturēti par saistību ar terorismu Irākā, jo viņu pirkstu nospiedumi tika atklāti uz bumbas, kas novietota ceļmalā. Arī irākiešu bēgļu liegums ir tālu no patiesības, jo programma netika apturēta, bet tika pārskatīta. Tas sarežģīja procesu irākiešiem , kuri vēlējas iegūt bēgļa statusu ASV, bet tas to neapturēja. Vēl viens jautājums, par kuru Baltajam namam nācās taisnoties, ir septiņu valstu saraksts. Irāka, Irāna, Lībija, Somālija, Sudāna, Sīrija un Jemena ir valstis, kuru piederīgajiem Tramps vēlējās liegt iebraukšanu ASV, lai pasargātu amerikāņus no terorisma. Sarakstā pietrūkst to valstu, no kurām reāli ASV iepriekš ieradušies teroristi - Afganistānas, Saūda Arābijas un Pakistānas. Jeb, kā norādījis politologs Īans Bremers, to valstu, kurās Trampam ir bizness. Taču svarīgākais no punktiem attiecas uz 120 dienu ilgu bēgļu uzņemšanas programmas pārtraukšanu. Tramps uzskata, ka patvēruma meklētāji pārāk vienkārši tiek iekšā valstī un ir nepieciešamas ekstrēmas cilvēku pārbaudes pirms statusa piešķiršanas. Taču kopš 11.septembra teroaktiem imigrantiem saņemt uzturēšanās atļauju ir krietni sarežģīti. Lai sīrietis saņemtu patvērumu ASV, viņu pārbauda 9 dažādas drošības aģentūras, tai skaitā FIB. Jāpiemin, ka striktais un garais process iepriekš sabiedrībā ticis asi kritizēts, īpaši, kad runa bijusi par irākiešu bēgļiem, kas Irākas kara laikā palīdzējuši ASV armijai. Bēgļu uzņemšanas programmas apturēšanu nosodīja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerešs: “Šis nav vislabākais veids, kā pasargāt ASV vai jebkuru citu valsti no iespējamu terorstu iefiltrēšanos. Es nedomāju, ka šis ir efektīvs veids, kā to darīt un, manuprāt, šādus līdzekļus vajadzētu pārtraukt izmantot ātrāk, nevis vēlāk” Protams, Trampa lēmumam bija arī atbalstītāji Eiropas galēji labējo partiju rindās. Tādu netrūkst ne Francijā, ne Itālijā, ne Vācijā, ne Nīderlandē. Starp citu, Nīderlandes Brīvības partijas līderis Grīts Wilders adaptējis Trampa saukli “Padarīt Nīderlandi atkal varenu!”. Arī Trampa, iespējams,  mīļākais brits Naidžels Farādžs BBC norādīja, ka atbalsta Trampa lēmumu. “Es piekrītu konceptam, ko sauc par demokrātiju. Tas, ko liela daļa komentētāju aizmirst, ir, ka viņu ievēlēja, lai viņš būtu skarbs. Viņu ievēlēju, lai viņš darītu visu iespējamo, lai pasargātu Ameriku no ISIS teroristu iefiltrēšanās. Viņam ir tiesības to darīt.” Vakar agri no rīta Sietlas tiesa uz laiku apturēja liegumu ieceļot 7 musulmaņu valstu pilsoņiem, un Baltajam namam šodien tiesā ir jāiesniedz detalizētāks pamatojums šādam lēmuma, Gan pats Tramps, gan viņa padomnieki publiski pārmeta tiesnesim šādu rīcību. Jau īsi pēc tiesneša Džeimsa Robarta izsludinātā lēmuma Tramps sava Twitter kontā rakstīja: “Šī, tā sauktā, tiesneša viedoklis, kas būtībā atņem mūsu valstij tiesībsargājošas institūcijas, ir muļķīgs un tiks sagrauts!” Arī Trampa pārstāvji, kuri sarunājās ar medijiem, bieži norādīja uz to, ka valsts ierēdņi un tiesībsargājošo iestāžu darbinieki nesastrādājas ar Balto namu. Šķiet, jaunā prezidenta administrācija uzskata, ka sadarbošanās ir vienāda ar bezierunu pakļaušanos Trampa rīkojumiem, pat tad, ja tie, iespējams, ir pretrunā ar ASV konstitūciju.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Francijas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņai. Cīņa rit pilnā sparā un solījumu netrūkst. Viens no nopietnākajiem kandidātiem - Republikāņu partijas izvirzītais Fransuā Fijons - sankcijas pret Krieviju sauc par bezjēdzīgām, kā arī saka, ka nepieciešams veidot ES drošības spēkus, kas darbotos paralēli NATO. Studijā saruna par korupciju. Iznācis ikgadējais korupcijas uztveramības indekss, kur Latvija ierindojas 44. vietā starp 176 valstīm. Latvijai tas ir gan kāpums, gan kritums, jo punktu vairāk, bet vieta šogad zemāka. Atpaliekam arī no mūsu tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas. Interesants ir arī "Transparency International" pētījums, kur velk paralēles starp korupcijas uztveramību un populisma pieaugumu Eiropā un citur. Jo vairāk uztver, ka pastāvošā iekārta ir korumpēta, jo vieglāk iestāstīt, ka lietas drastiski jāmaina. Par spīti tam, pašas populistu partijas nav nemaz tik tīras, pret vairākām uzsāktas izmeklēšanas par naudas atmazgāšanu un nelikumīgiem ziedojumiem. Raidījuma viesis sabiedrība par atklātību :Delna" direktors Jānis Volberts. Vēl raidījumā skaidrojam, kādas ir bijušā Eiropas Parlamenta prezidenta, sociāldemokrāta Martina Šulca izredzes cīņā ar Merkeli par kanclera krēslu Vācijā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā reportāža no Strasbūras par Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vēlēšanu jampadraci. Izjukusi "lielā koalīcija" un kristīgie demokrāti ieņēmuši visus vadošos amatus Eiropas Komisijā, Padomē un nu arī Parlamentā. Studijā saruna par nu jau amatā ieceltā ASV prezidenta Donalda Trampa attiecībām ar Krieviju, Putina pieredzi vēlēšanu ietekmēšanā un to, kā pagājušā gadā gūtās mācības Krievija varētu pielietot šogad gaidāmajās vēlēšanās Vācijā un citās Eiropas valstīs. Un galu galā - ko nākotne sola Baltijas valstīm? Studijā neatkarīgais žurnālists Igors Vatoļins un Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Andis Kudors. Vēl raidījumā Eiropas Parlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa komentārs par Trampa juceklīgo komunikāciju ar naidniekiem un sabiedrotajiem un ko tas nozīmē Eiropai.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā fokuss uz Pasaules ekonomikas forumu Davosā. Šī gada foruma sauklis ir "Atsaucīga un atbildīga vadība" un forumā pievērsīsies jautājumam par mūsdienu politiskajiem līderiem un viņu uzdevumiem. Raidījumā skaidrosim, kādam ir jābūt vadītājam 2017. gadā un kas jāmācās no pērno gadu kļūdām, lai risinātu politiskās uzticības krīzi. Studijā saruna par to, kā norisinās šādi forumi un kā saujiņa cilvēku no Latvijas rūpējas par to, lai arī mūsu valsts vārds izskan uz globālās skatuves. Raidījuma viesis: biežs Davosas foruma viesis, "Ekonomistu apvienības 2010" prezidents Ojārs Kehris. Vēl raidījumā arī pievēršamies šajā nedēļā gaidāmajām Eiropas Parlamenta prezidenta vēlēšanām, kā arī aplūkojam vienošanos starp Eiropas Tautas partiju un sociāldemokrātiem, kuri nu vairs nevēlas pie tās turēties.   Pasaules ekonomikas forums Davosā 17. janvārī sākas ikgadējais Pasaules ekonomikas forums Davosā. Pirms gada foruma fokusā bija patvērumu meklētāji un terorisms, bet šogad galvenais uzsvars ir uz līderību, jo, kā norāda foruma rīkotāji, “pagājušais gads ir parādījis, ka līderiem ir jāspēj atbildēt uz viņu vēlētāju prasībām, un arī jāspēj arī dot nākotnes vīzijas, lai cilvēki varētu cerēt uz labāku rītdienu”. Tieši tāpēc šī gada Davosas foruma devīze ir „Atsaucīga un atbildīga vadība”. Forums arī izvirzījis piecas 2017. gada līderu prioritātes, kuras apskatīsim turpmākajās minūtēs. Kā pirmo no prioritātēm, forums uzsver ceturto industriālo revolūciju, kas ne tikai maina industrijas, bet arī dažas pazudina un ātri izveido jaunas. Attīstās jaunās tehnoloģijas, turklāt strauji. Šīs pārmaiņas nodrošinās to, ka tas, kas reiz bijis zinātniskā fantastika, drīz kļūs par realitāti. Tas arī nozīmē, ka daudzi cilvēki var zaudēt darbu par labu robotiem vai notiekot jau minētajām pārmaiņām industrijā. Protams, būtisks faktors ir arī globalizācija, kas ļauj uzņēmumiem vieglāk pārvietot savas ražotnes uz valstīm, kur izmaksas ir krietni lētākas. Tāpat starp prioritātēm ir dinamiskas un iekļaujošas globālās pārvaldes sistēmas izveidošana, kas cieši saistīta ar iepriekš minēto tehnoloģiju attīstību un globalizācijas procesu. Trešā prioritāte pievēršas jautājumam, kas jau kādu laiku aktuāls Rietumu pasaulē - lēnajam ekonomikas izaugsmes tempam. Ja pirmskrīzes laikā iekšzemes kopprodukts gadā pieauga par apmēram 5%, šobrīd tie ir vidēji 3%, pēc ekonomistu aprēķiniem -  Latvijas IKP izaugsme  pagājušajā gadā bija vien 1-1.6% līmenī. Kā pēdējā, bet noteikti ne mazsvarīgākā, prioritāte ir valdošā uzticības krīze. Cilvēki baidās par savu nākotni, zaudē ticību valsts iestādēm un 2016. gads parādīja, kā šo faktoru ignorēšana var izvērsties. Šogad gaidāmas svarīgas vēlēšanas gan pie mums, gan vairākās Eiropas valstīs un šeit līderiem būs īpaša nozīme.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies aktivitātēm kibertelpā. Ņemot vērā kiberuzbrukumu un viltus ziņu ietekmi ASV prezidenta vēlēšanu laikā un ielaušanos OECD datu sistēmā, kas mums jāzina par drošību kibertelpā? Kā šķietami nevainīga rīcība internetā, teorētiski, var vājināt Latvijas drošību? Studijā salīdzinām Maltas Eiropas Savienības Padomes prezidentūras izvirzītās prioritātes ar Ārlietu ministrijas izvirzītajām ārpolitikas prioritātēm 2017. gadam. Viesi - Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā skaidrojam, kādu ietekmi uz “Brexit” sarunām atstās Lielbritānijas vēstnieka Eiropas Savienībā Aivana Rodžersa atkāpšanās no amata un premjerministre Terēzas Mejas ātri nozīmētais aizvietotājs - Tims Berovs.

Šī gada pirmajā raidījumā Septiņas dienas Eiropā vispirms atskatīsimies uz nu jau aizgājušo 2016. gadu. "Pasaule mainās un vairs nebūs tāda, kādu mēs to pazinām līdz šim," skandināja analītiķi, kamēr mēs saķērām galvas par „neiespējamo” iznākumu “Brexit” referendumā un pārsteidzoši aso ASV prezidenta vēlēšanu negaidīto rezultātu. Ar nožēlu vērojām, reiz teju vai Eiropas Savienības dalībvalsts Turcijas ieslīgšanu aizvien dziļākā autoritārismā, kamēr senas reliģiskās domstarpības turpināja barot asinsizliešanu Tuvajos Austrumos. Rietumos bailes un neziņa baroja dažu sabiedrības slāņu neapmierinātību, bet arī paši baidījāmies un bažījāmies par populistu un antieiropeisko partiju panākumiem un pozīciju nostiprināšanu Polijā, Ungārijā, Nīderlandē, Francijā, Itālijā, Austrijā, Vācijā un citur. Daudzi šo gadu jau kopš vasaras dēvē par visu laiku sliktāko gadu - kāpēc tā un cik liela ietekme šādu uzskatu veidošanā ir medijiem un sociālajiem tīkliem, skaidrosim raidījuma sākumā. Studijā kopā ar viesiem gan atskatāmies uz pagājušā gada lielākajiem politiskajiem satricinājumiem un izaicinājumiem, gan arī meklējam atbildes uz jautājumu, kas mūs sagaida nākamajā gadā. Vai populisma vilnis jau sasniedzis augstāko punktu: kas gaidāms vēlēšanās Vācijā, Nīderlandē un Francijā, vai gaidāmas pārmaiņas konfliktu kartē? Par to visu spriedīsim kopā ar studijas viesiem: žurnāla „ir” žurnālistu un komentētāju Paulu Raudsepu, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski un Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu.

Raidījuma Septiņas dienas Eiropā studijā saruna nevis par krīzēm, kariem, teroru un nāvi, bet par garīgajām vērtībām - mīlestību, saticību un, svarīgākais, mieru - meklēsim veidu, kā atkal iestatīt mūsu morālo kompasu uz Ziemeļiem. Viesi studijā: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents priesteris Andris Priede un teoloģijas un skatuves režijas studente Estere Pumpura. Eiropols jau pirms kāda laika brīdināja, ka ir liela iespēja piedzīvot teroristu uzbrukumus Eiropā Ziemassvētku laikā. Smagās automašīnas triekšana cilvēku pūlī Berlīnē un bērna-spridzinātāja aizturēšana Ludvigshafenē lielāko uzmanību šobrīd liek pievērst Vācijai. Ja pieaugušo uzbrucēju fenomenu allaž cenšas skaidrot ar kādu iekšēju vilšanos vai piepildījuma trūkumu, tad bērnu izmantošanu ir grūti aptvert. Kā izskaidrot cilvēka vēlmi ziedot savu dzīvību, lai nogalinātu citus, skaidro Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore, psiholoģe Kristiāna Lapiņa. Vēl raidījumā sekosim ielenktās Sīrijas pilsētas Alepo civiliedzīvotāju ciešanu cilvēcīgai sejai - tvitermeitenes Banas Alabedas liktenim. Pētīsim arī terorismu. Tas pēdējā laikā ir mainījies - biežāk uzbrukumus rīko vientuļnieki un bērni spridzinātāji. Aplūkosim pašas organizācijas un vientuļnieku teroristu psiholoģisko raksturojumu.  

Raidījuma Septiņas dienas Eiropā studijā saruna par 15.decembrī Eiropas Savienības dalībvalstu līderu samitā Briselē apspriesto - migrācijas krīzi, drošības jautājumiem, Sīrijas humāno katastrofu, "Brexit" tuvošanos, ekonomikas izaicinājumiem un daudz ko citu. Raidījuma viesis portāla "Delfi" Eiropas un starptautisko ziņu žurnālists Filips Lastovskis. Vēl raidījumā sekojam līdzi Trampa administrācijas veidošanas aprisēm: kas ir Trampa izvēlētie cilvēki un kā viņu pagātne var ietekmēt ASV attiecības ar Eiropu un Amerikas un pasaules nākotni. Kā arī stāstīsim par ES virzību uz bezvīzu režīmu ar Ukrainu un Gruziju.  

Radikālais grupējums „Daīš” plāno sarīkot jaunus uzbrukumus Eiropā - ar šādu brīdinājumu klajā nācis Eiropas policijas birojs Eiropols, norādot, ka uzbrukumi nozīmīgiem infrastruktūras objektiem gan ir maz ticami. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim, ko Eiropola brīdinājums par “Daīš” jaunā runas vīra mudinājumu veikt jaunus terora aktus, nozīmē mums Eiropā. Vai pirmssvētku un svētku laikā Eiropas pilsētās varam justies droši?  Tuvojas Ziemassvētki, kad visa kristīgā pasaule svinēs vienus no gada svarīgākajiem reliģiskajiem svētkiem. Un šajā laikā Eiropas drošības iestāde Eiropols ir brīdinājusi, ka šogad atkal pastāv augsts risks teroraktiem no radikālajām islāma organizācijām. Galvenokārt tiek minēta tā dēvētā Islāma valsts un atsevišķas "Al-Qaeda" vienības. Eiropola direktors Robs Vainvraits ir brīdinājis, ka risku līmeni apliecina galveno radikāļu runas vīru vēstījumi. "Tas, ko esam pamanījuši pēdējo mēnešu laikā, ir uzsvaru maiņa Islāma valsts līderu vēstījumos. Viņi vairāk iedrošina individuālus kaujinieku uzbrukumus. Iemesls tam ir noteikti ciešākā drošības kontrole, ko Eiropa veic pēc vairākiem uzbrukumiem. Islāma valsts apzinās, ka viņiem ir mazākas iespējas veikt veiksmīgus plaša mēroga uzbrukumus. Tāpat mēs esam novērojuši, ka ievērojami palielinās saistība starp organizēto noziedzību un terorismu. Daudziem no kaujiniekiem ir krimināla pagātne un tas liek vairāk analizēt arī policijas kartotēkas ne tikai pretizlūkošanas savāktos datus. Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Beļģija, protams, ir ticamākie mērķi, bet jāapzinās, ka vientuļie uzbrucēji pārstāv daudzas Eiropas valstis. Viņu izvēle var krist teju uz katru no Eiropas zemēm. Tas ir Eiropas fenomens un mums jāspēj kopā novērst iespējamus draudus jebkurā vietā," uzskata Robs Vainvraits. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns bez jau pieminētās Francijas, Vācijas un Beļģijas pie potenciālajām riska valstīm min arī Zviedriju. Tās ir valstis, kurās ievērojama daļa musulmaņu ir radikalizējusies. Tieši teritoriju trūkums Tuvajos Austrumos padara šo gadu par īpaši bīstamu potenciāliem uzbrukumiem, jo Irākā un Sīrijā paliek aizvien mazāk vietas, kuras kontrolē Islāma valsts.   Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte Visur čīkst un vaimanā, ka valstis un ekonomika ir katastrofālā stāvoklī, tik jālaiž viņus pie varas, tad viss uzlabosies. Tikmēr bezdarba rādītāji eirozonā un visā Eiropā nokritušies līdz zemākajam līmenim kopš 2009. gada vidus. Saruna ar ekonomisti Raitu Karnīti par populistu traktētu ekonomisko situāciju un reālo ekonomisko situāciju Eiropā. Vēl raidījumā stāstīsim par globālo cīņu ar viltus ziņu portāliem, kā arī piedāvāsim politologa Andra Sprūda komentāru par Angelas Merkeles atkārtotu ievēlēšanu Kristīgo demokrātu partijas vadītājas amatā.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies 4. decembrī Itālijā aizvadītajam referendumam par grozījumiem konstitūcijā un šogad jau trešajām prezidenta vēlēšanām Austrijā. Skaidrojam, par ko vēlētāji balsojuši un ko vēlētāju izvēle ietekmēs Eiropas un lokālā līmenī. Studijā vērtēsim vēlēšanu un referenduma rezultātus kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski un Latvijas Universitātes asociēto profesoru, politologu Ojāru Skudru. Vēl raidījumā dzirdēsiet žurnālista Anda Sedlenieka komentāru par Asada panākumiem Alepo.  

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām. Erdogans atlaidis nu jau kārtējos 10 000 ierēdņu, kas pēc puča izrādījušies neuzticīgi valdnieka jaunās Turcijas vīzijai. Tieši šādu represiju dēļ Eiropas Parlamenta deputāti vēlas uz laiku iesaldēt sarunas ar Turciju par tās pievienošanos Eiropas Savienībai. 24. novembrī atbalstītajā rezolūcijā EP deputāti norāda, ka jebkurā gadījumā Turcijai jāpaliek cieši saistītai ar ES. Mēs pētīsim, kādi ir ES un Turcijas šķiršanās scenāriji un kas var tās atkal savest kopā. Eiropas Savienības sarunas par iespējamu Turcijas iestāšanos blokā ir jāiesaldē, tā, saprotot, ka arvien nelielāka ir Eiropas ietekme pār notikumiem Turcijas politikā, nolēmis Eiropas Parlaments. Draudzīgais aicinājums reiz būt gataviem pievienoties Eiropas Savienībai nu ir kļuvis par lielāko klupšanas akmeni turku interesēs kaut ko mainīt savā valstī pēc rietumu pasaules standartiem. Īpaši jau pēc jūlijā notikušā apvērsuma mēģinājuma, kad esošais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans tomēr noturējās pie varas. Kā atzīst Latvijas bijušais vēstnieks Turcijā Atis Sjanīts, prezidents Erdogans ir bijis nikns, ka Rietumu sabiedrotie nav asāk nosodījuši potenciālos pučistus. „Turcija nebija apmierināta ar to, kā sabiedrotie Eiropā un pāri okeānam reaģēja uz šo puču. Pareizāk teikt, nereaģēja pietiekami ātri un pietiekami asi. Un tas arī iezīmē tālāko notikumu attīstību – diemžēl, Turcijas līderi izmantoja situāciju, lai izrēķinātos ar tiem, kas gan ir vainīgi puča rīkošanā, gan vērstos pret tiem politiķiem, kas viņiem ir neērti. Īpaši grūti mums būs pieņemt to, ka kurdu minoritāte, kas ir pārstāvēta legāli parlamentā un par kuru ir balsojuši miljoniem cilvēku, ka šai tautas daļai nav legālu tiesību sevi vairs pārstāvēt, jo represijas veiktas arī pret kurdu politiķiem,” komentē Sjānīts. Studijā saruna par Putina arvien skaļāko pret NATO vērsto retoriku, aizvien jaudīgāko militāro tehniku Kaļiņingradā un jaunām, prokremliskām, valdībām Eiropā. Vai varas un amatu maiņa Moldovā, Bulgārijā un Igaunijā sniegusi Putina retorikai plašāku dzirdīgo ausu auditoriju? Vai “Iskander”, “Bastion” un S-400 raķešu sistēmas Kaļiningradas apgabalā jau reāli spēj apdraudēt tuvumā esošās Eiropas metropoles - Berlīni, Varšavu, Kopenhāgenu, protams arī Viļņu un Rīgu? Studijā Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Vēl raidījumā Tuvo Austrumu pētnieka Toma Rātfeldera komentārs par iespējamiem scenārijiem Alepo, kur pirms nedēļas iznīcināja pēdējo slimnīcu. Pievērsīsimies arī Kremlim draudzīgajiem Francijas prezidenta amata kandidātiem.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi klimata konferencē COP22 panāktajam un skaidrojam, kādi riskus cīņai ar globālo sasilšanu var gaidīt no Donalda Trampa - cilvēka, kurš netic klimata pārmaiņām. Saruna studijā šoreiz veltīta lauksaimniecībai. Eiropas Komisija saņēmusi Lauksaimniecības tirgus darba grupas ziņojumu un valstu ministri sprieduši par lauksaimnieku pozīciju uzlabošanu pārtikas ķēdē un par Eiropas Savienības lauksaimniecības interešu aizstāvību starptautiskajās tirdzniecības sarunās. Kādi ir galvenie kopējās lauksaimniecības politikas izaicinājumi Eiropai un Latvijai nākamajam periodam? Studijā Zemkopības ministrijas Valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns, kā arī Latvijas Cūku audzētāju asociācijas pārstāve Dzintra Lejniece. Vēl raidījumā: par Polijas pelēko kardinālu dēvētais Jaroslavs Kačinskis vēlas Eiropadomes prezidentu Donaldu Tusku saukt pie kriminālatbildības par to, ka Tusks, esot Polijas premjers, it kā būtu ļāvis Krievijas izmeklētājiem noklusēt Smoļenskas aviokatastrofas izmeklēšanas rezultātus. Kā arī Kārļa Daukšta komentārs par Angelas Merkeles iespējamo kandidatūru uz ceturto termiņu kancleres amatā.  

Raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršas notikumu attīstībai otrpus Atlantijas okeāna. Pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās, valstī notikuši vairāki protesti, cilvēki izgājuši ielās ar plakātiem "Ne mans prezidents". Minoritātes un sievietes sāk gatavoties smagiem četriem gadiem. Diskusijā raidījumā piedalās: Latvijas Radio ārzemju korespondents ​Uģis Lībietis, kurš nule atgriezies no ASV, kur sekoja līdzi prezidenta vēlēšanu norisei, un​ Latvijas Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire. Vēl raidījumā pievēršamies populismam vēstures diskursā. Komentē LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēstures doktors Harijs Tumans.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, kāpēc Eiropas Savienības politikas plānotāju un auto industrijas standartu noteicēju strīdi par to, cik izmešu drīkstētu izplūst no automašīnu izpūtējiem, sāk šķist mazliet smieklīgi pēc „Volkswagen” skandāla. “Volkswagen” dīzeļu skandāls ievadīja milzīgas pārmaiņas auto industrijā. Pasaules lielākā automašīnu ražotāja atziņa, ka tas krāpies ar emisiju datiem, lika apšaubīt līdz šim nesatricināmo Vācijas ražotāju kvalitātes zīmi. Brisele solīja pievērst uzmanību autoražotājiem, bet Eiropas Komisijā tapis projekts īstenībā pat ļaus palielināt izmešu daudzumu. Īpaša sistēma, kas analizē, kad automašīnas tiek pārbaudītas emisiju stendos, lai neizkristu uz piesārņojošajām izmešu daļiņām, ir apzināta krāpniecība. ASV pārbaudēs automašīnas precīzi izpildīja normas stendos, kamēr pat līdz 300 reizēm pārsniedza izmešus, braucot pa ceļu. Šķita, ka pēc šāda skandāla, Eiropas Komisija piegriezīs skrūves jebkādām auto industrijas idejām par emisiju atvieglojumiem. Tomēr jaunākās ziņas liecina, ka EK jau ir tapis melnraksts jauniem noteikumiem, kas ļaus palielināt pieļaujamās izmešu normas. Runā ir par benzīna automašīnām, kurām izmešu daudzums varētu tik paaugstināts par 50%. Un iemesls šim paaugstinājumam ir atziņa, ka testi nav bijuši precīzi, liekot izstrādāt pārāk ambiciozus plānus. Eiropas Parlamenta deputāts Bazs Eikauts, kurš pārstāv „zaļos”, uzskata, ka lielā mērā atbildība jāuzņemas lēmumu pieņēmējiem un tehniskajiem birokrātiem. Dalībvalstu ministri pieņēma lēmumu, ka visas automašīnas var emitēt 160 miligramus izmešu uz kilometru līdz 2019.gadam.   Studijā saruna par to, kas notiks ar Eiropas Savienības (ES) budžetu, ja jau tagad ir skaidrs, ka sakarā ar Lielbritānijas izstāšanos un pieaugošajiem izdevumiem migrācijas krīzes un ārējo robežu nodrošināšanai, nākamais ES daudzgadu budžets būs mazāks. Kā samazinājums varētu ietekmēt Latviju? Raidījuma viesis: Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss. Vēl raidījumā: Londonas Augstākā tiesa lēmusi, ka valdība nedrīkst uzsākt „Brexit” procedūru bez parlamenta piekrišanas.

Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma noskaņās raidījums Septiņas dienas Eiropā  pēta, kas ir šobrīd varas aprindās populārie brīvas tirdzniecības līgumi un kāds no tiem solās būt praktiskais un teorētiskas labums no tiem. Eiropas Savienība gadiem cenšas noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu ar Kanādu, ko uzskata par melnrakstu tādam pašam līgumam ar ASV. Tomēr lielu daļu nepatikas pret brīvajiem tirdzniecības līgumiem izraisa tieši noslēpumainība vai jautājuma sarežģītība. Vienkārši izskaidrot šo līgumu būtību un starptautisko brīvo tirdzniecību nav nemaz tik viegli. Turklāt, ne vienmēr tie, kam pieder balsošanas tiesības, vispār vēlas būtību saprast. Ekonomikas profesors Ivars Brīvers gadiem stāsta studentiem par starptautiskās tirdzniecības pamatiem. Viņš uzsver, ka arī mūsdienu brīvā starptautiskā tirdzniecība balstās jau pasen formulētās teorijās. Kā ekonomikas zinātnē kopumā, arī tā balstās uz izdevīgumu jeb priekšrocību starp darījuma pusēm. Studijā saruna par Eiropas problēmām - gan kopīgām, gan tām, kas sāpīgas dažām atsevišķām valstīm. Vai piespiedu solidaritātes retorika ir labākais veids kā cīnīties ar šķietamo atbildības trūkumu, vai tā drīzāk sanāk Eiropas pamatvērtību pielāgošana citiem politiskiem mērķiem? Studijas viesi - ētikas, filozofijas un komunikācijas pētniece Skaidrīte Lasmane, kā arī Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Rihards Kols. Vēl raidījumā skaidrojam, ko nozīmē Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijas deputātu pieņemtā rezolūcija par Eiropas kopīgās aizsardzības politikas ieviešanu, kā arī pievērsīsimies tam, kā Spānija bija gatava ļaut Krievijas karakuģiem uzpildīt degvielu tās ostā pirms NATO un citi atgādināja, ka kuģi taču ir ceļā bombardēt Alepo.

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu.   Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks. Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””. „Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja. Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies Polijai, kur šobrīd sabiedrībā notiek diskusijas par plānoto abortu aizliegumu. 3. oktobrī vairāk nekā 60 Polijas pilsētās, kā arī daudzviet Eiropā cilvēki piedalījās protestos pret paredzētajām izmaiņām likumos. 6. oktobrī kļuva zināms Polijas parlaments pagaidām noraidījis pretrunīgi vērtēto likumprojektu, kas paredzēja ieviest pilnīgu abortu aizliegumu. Studijā saruna par eiroskepticisma pieaugumu - kādu attīstības scenāriju Eiropas Savienībai saredz Latvija un tās sabiedrība, un kāds noskaņojums ir vērojams citās mazajās ES dalībvalstīs. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Vēl raidījumā: pagājis gads kopš Krievija iesaistījusies Sīrijas karā - pētīsim, kā to atspoguļo Rietumu un Krievijas mediji. Pievērsīsimies arī mūsu ziemeļu kaimiņiem igauņiem un viņu jaunajai prezidentei Kersti Kaljulaidai. Kā viņa atšķirsies no aizejošā prezidenta Tomasa Ilvesa.   Nav viegli būt sievietei Polijā Pagājusī nedēļa Polijā bijusi vētraina. Tieši pirms nedēļas Poliju pārņēma protesti, ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, lielākā daļa ģērbušies melnā un bruņojušies ar metāla pakaramajiem. Melnais apģērbs simbolizēja sēras par zaudētām reproduktīvajām tiesībām, savukārt pakaramais – par nelegālajiem, mājās veiktajiem abortiem. Ielās protestantu bija tik daudz, ka neskaitāmiem uzņēmumiem un iestādēm nācās palikt slēgtām, jo vienkārši nebija, kam strādāt. Likumprojekts, kas cilvēkus izveda ielās, ir saistīts ar pilnīgu abortu aizliegumu. Priekšlikums, kas savāca ap 450 000 parakstu no tautas, paredzēja ne tikai aizliegt visus abortus, bet arī tos kriminalizēt. Sievietēm, kuras meklētu iespēju izdarīt abortu un ārstiem, kuri būtu gatavi to veikt, varētu draudēt cietumsods. Likumprojekta kritiķi norāda, ka sievietes, kuras piedzīvojušas spontāno abortu, rehabilitācijas vai psiholoģiskās palīdzības vietā varētu saņemt policijas izvaicāšanu par notikušā apstākļiem. Iespējams, ka ārsti varētu arī atteikties veikt dažādas rutīnas procedūras, kurām ir kaut neliela iespēja izraisīt spontāno abortu. Atskaņas no protestiem bija jūtamas gan daudzos medijos, gan arī trešdien Eiropas Parlamenta debatēs. Vācijas deputāte Teri Reintke ne tikai nolasīja poļu sieviešu prasības, bet arī izteica viņām pagodinājumu. Latvijas Universitātes asociētais profesors Artūrs Kučs norāda, ka Polijas vārds jau šobrīd parādās daudzās Eiropas cilvēktiesību tiesas lietās, kas saistītas ar abortiem. “Polijā jau tagad ir zināma nenoteiktība un mediķu atteikšanās tur, kur likums pieļauj nodrošināt sievietēm pilnvērtīgu informāciju par pieeju abortam, tad ja šis likums tiks vēl vairāk sašaurināts, tas vēl vairāk, es domāju, atturēs ārstniecības personālu sniegt pilnvērtīgu informāciju, lai varētu pieņemtu šo grūto, smago lēmumu vai turpināt grūtniecību vai pārtraukt,” uzskata Kučs. Šobrīd Polijā ir vieni no stingrākajiem abortu ierobežojumiem Eiropas Savienībā. Aborti atļauti tikai gadījumos, ja grūtniecība apdraud mātes dzīvību, ja bērns ieņemts izvarošanas vai incesta rezultātā, vai, ja bērnam ir nopietnas saslimšanas. Šo likumu pieņēma 90. gadu sākumā, jo tajā laikā ap 100 000 sieviešu ik gadu Polijā veica abortu. Feministu organizācijas gan norāda, ka reāli abortu skaits nav īpaši samazinājies, gluži vienkārši sievietes abortus veic vai nu ārzemēs vai arī pie kaktu dakteriem. Arī gadījumos, kad abortu sieviete Polijā drīkst veikt, bieži ārsti atsakās to darīt morālu vai reliģijas apsvērumu dēļ. 

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi šobrīd daudzviet Eiropā aktuālajiem referendumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienības jautājumiem. Studijā saruna par gaidāmajām ANO ģenerālsekretāra vēlēšanām, kā arī šī brīža ģenerālsekretāra Bana Kimuna neierasti skarbajiem izteikumiem par Krievijas un Bašara al Asada noziegumiem Sīrijas karā. Raidījuma viešņa: Rīgas Juridiskās augstskolas lektore, starptautisko tiesību eksperte Ieva Miļūna, kā arī uzklausām Latvijas Republikas vēstnieku un pastāvīgo pārstāvi Apvienoto Nāciju Organizācijā Jāni Mažeiku. Vēl raidījumā žurnālista Paula Raudsepa komentārs par ASV prezidenta amata kandidātu debatēm un to, kāpēc uz skatuves atradās tikai divi no neskaitāmiem kandidātiem; kā arī pievērsīsim uzmanību krievu instanču un starptautisko izmeklētāju publiskotajiem atšķirīgajiem pierādījumiem par to, vai tā bija BUK raķete, kas notrieca reisa MH17 lidmašīnu virs Ukrainas 2014.gadā.  

Šoreiz raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Itālijai un Vācijai. Itālijā jau tuvākajā laikā gaidāms premjera Mateo Renci ierosināts referendums par izmaiņām konstitūcijā. Ja gada sākumā šķita, ka premjeru gaida uzvara, tad tagad analītiķi drīzāk velk paralēles ar Kameronu un "Brexit" referendumu. Referendumā, kuru tautā mīļi dēvē par Renci referendumu, tiks piedāvātas izmaiņas konstitūcijā, kas paredz samazināt senāta varu un ievēlēšanas kārtību. Premjers ir pārliecināts, ka uzvarēs, tomēr viņš ir paudis gatavību atkāpties no amata zaudējuma gadījumā. Atkāpšanās var nozīmēt dažādus ceļus - var tikt iecelts pagaidu premjers, kuram būtu jāvada valsts līdz nākamajām valdības vēlēšanām 2018. gadā, vai arī prezidents var izsludināt ārkārtas vēlēšanas, kas rada bažas, ka vairākumu varētu nodrošināt populistu un eiroskeptiķu partija “Piecu zvaigžņu kustība”. Itālijas premjerministrs Mateo Renci, kurš amatā stājās 2014. gadā, ir jaunākais premjers kopš Itālijas apvienošanas 17. gadsimtā. Renci ir arī viens no jaunākajiem Eiropas Savienības līderiem, atpaliekot tikai no Igaunijas premjera Tāvi Reivasa. Stājoties amatā Renci bija ceturtais Itālijas premjers trīs gadu laikā un toreiz viņš smaidot medijiem paziņoja “es nezinu, vai tā ir laba vai slikta lieta, bet domāju, ka kādu laiku citus neredzēsiet”. Renci valsts vadību uzņēmās sarežģītā brīdī: no vienas puses Itālija aizvien ir iestigusi ekonomiskajā, no otras - bēgļu krīzē, kas viena otrai īpaši nepalīdz. Studijā saruna par Angeles Merkeles straujo popularitātes kritumu. Ko tas varētu nozīmēt Eiropas Savienībai, ja nākamajā gadā pēc vēlēšanām Vācijas zaudēs spēcīgu līderi un Eiropa morālo kompasu? Viesis studijā: Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un politologs Latvijas universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Pa tālruni sazināmies ar Latvijas vēstniecības Vācijā vadītājas vietnieku Jāni Bērziņu. Vēl raidījumā pievērsīsimies Sīrijas konfliktam un starptautiskās diplomātijas kapitulācijai tā atrisināšanā, kā arī pāvesta Franciska izteikumiem par ziņu veidošanu uz tenku un melu pamata.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, vai tas, kādu nākotnes vīziju Eiropai zīmē Eiropas Komisija, un vai šis redzējums risina tos jautājumus, par kuriem uztraucas paši eiropieši. Studijā saruna par Eiropas Savienības sāpju bērniem, pēc Briseles domām, "nepaklausīgajām" dalībvalstīm - Poliju un Ungāriju. Viesis studijā Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Vēl raidījumā skaidrojam, cik gatavi „Brexit” sarunām ir gan Eiropas Savienības, gan britu pārstāvji, kā arī analizējam, vai ASV un Krievijas Sīrijai uzspiests pamiers vispār var būt noturīgs.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekosim līdzi cīņai par ANO ģenerālsekretāra vietu. Daudzi uzskata, ka ir pienācis laiks Austrumeiropas valstu grupas pārstāvim ieņemt šo amatu, citi vēlas redzēt sievieti pārvaldām ANO. Bet to, kurš varētu ieņemt augsto amatu, pagaidām reti kurš vēlas prognozēt. Studijā saruna par vienotu Eiropas Savienības armiju - ideja, kurai, pirms Bratislavas samita, Višegradas četrnieks centies panākt plašāku atbalstu. Vai Eiropas armijas - kopīgu drošības spēku ideja vispār ir reāla un kāpēc austrumeiropieši ir lielākie šīs idejas aizstāvji? Varbūt šis idejas aktualizēšana šobrīd ir hibrīdkara iezīme un aiz tā slēpjas „Putina pirksts”? Raidījuma viesi: Saeimas deputāts, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas pārstāvis Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta drošības jautājumu pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā pievēršamies populistu politiskajiem panākumiem Rietumos, kā arī Sīrijas valdības spēku ķīmisko ieroču pielietošanu pret Alepo pilsētas iedzīvotājiem.   Jauna ANO ģenerālsekretāra meklējumi 31. decembrī amata termiņš beidzas līdzšinējam Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram Banam Kimunam, un plānots, ka oktobrī tiks ievēlēts viņa pēctecis. Bans Kimuns ir astotais ANO vadītājs un pats bieži uzsvēris ANO nozīmi savā dzīvē, jo audzis kara laikā. Viņš ir dzimis 1944. gadā un savā bērnībā piedzīvojis divus karus – Otro pasaules karu un Korejas karu, tāpēc viņš redzējis, kā ANO palīdzēja viņa valsti atjaunot pēc konfliktiem. ANO ģenerālsekretāru ievēl Ģenerālā asambleja, ņemot vērā Drošības padomes ieteikumus. Drošības padomi veido piecas pastāvīgās locekles – ASV, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna, kurām piešķirtas arī veto tiesības, kā arī 10 nepastāvīgajām loceklēm, kuras ievēl Ģenerālā asambleja. Bans Kimuns šobrīd noslēdz savu otro termiņu ģenerālsekretāra amatā un, lai gan noteikumi to nenosaka, pieņemts, ka viena persona šo amatu neieņem vairāk par diviem termiņiem jeb 10 gadiem. Otrs neformālais nosacījums, ko pieņemts ievērot, ir rotācijas sistēma: ja līdzšinējais ģenerālsekretārs pārstāvējis Āzijas un Okeānijas valstu grupu, tad nākamajam ģenerālsekretāram jāpārstāv citu valstu grupa un iepriekš tika lēsts, ka varētu būt pienākusi Austrumeiropas kārta. Vēl arī izskanējušas ziņas, ka ANO vēlētos ģenerālsekretāra amatā redzēt sievieti, jo līdz šim neviena sieviete to nav ieņēmusi. Šobrīd izvirzīti 10 kandidāti, no kuriem puse ir sievietes, bet seši kandidāti ir no Austrumeiropas grupas valstīm, taču nevienam no austrumeiropiešiem nav izteikts atbalsts. Vairāki mediji norādījuši, ka Austrumeiropas lielākā problēma ir nespēja vienoties izvirzīt vienu kopīgu un spēcīgu šī reģiona pārstāvi, tā vietā izvirzot vairākus. Palīdzēt austrumeiropiešiem var tas, ka Krievija, viena no Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, ļoti vēlas ģenerālsekretāra amatā redzēt austrumeiropieti, kurš vai kura runā krieviski. Pagaidām gan visos trīs balsojumos, kuri notikuši līdz šim, izteikts līderis ir bijušais ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos, arī bijušais Portugāles premjerministrs Antonio Gutjeress.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par bēgļu krīzes attīstību. Cik efektīvs bijis Eiropas Savienības krīzes menedžments un kas mūs gaida tuvākajā nākotnē? Studijā diskutē politikas analītiķe Marija Golubeva, ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālā biroja komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis, pa tālruni sazināmies Valsts robežsardzes Eiropas lietu un projekta nodaļas priekšnieku Andreju Rogozinu. Vēl raidījumā pētām, vai 10 gadus aiz slēgtām durvīm rūpīgi kaltais Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgums tiešām ir izgāzies, kā to pagājušajā nedēļā skaļi pauda Vācijas vicekanclers Zigmārs Gābriels. Pievērsīsimies kurdu plāniem Ziemeļsīrijā un skaidrosim, kāpēc tas biedē turkus. Kā arī sekosim līdzi "Apple" un politiķu cīņai par uzņēmuma 13 miljonus eiro lielo parādu Īrijai.   Cerības noslēgt ES un ASV  brīvās tirdzniecības līgumu ir niecīgas Ideja par pasaulē lielākās brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu ir izgāzusies, tā vismaz atzīst vairāki politiķi Eiropā. Sarunas, kas sākās ar lielu noslēpumainību un mazu sabiedrības informētību, šķiet ir izgāzušās tieši šī iemesla dēļ – sabiedrība par tām ir pārāk maz zinājusi. Kad pirmo reizi tika runāts par brīvās tirdzniecības partnerību starp ASV un ES, šķita, ka tā varētu būt laba atbilde dažādām ekonomiskajām grūtībām, kas pārņēma Rietumu pasauli finanšu krīzes laikā. ASV un ES ir vieni no pasaulē lielākajiem tirgiem, abu pušu ražotāji rada pasaulē vērtīgākās un kvalitatīvākās preces, tātad tirdzniecības atvieglojumu padarītu spēcīgāku kā ASV, tā arī ES. Tomēr sarunu gaitā aizvien biežāk izskan, ka savas intereses cenšas diktēt tikai ASV. Vides, pārtikas kvalitātes un arī dzīves veida aktīvisti metas kritizēt šīs sarunas, bažījoties, ka līgumam stājoties spēkā, Eiropu pārpludinās ar hormoniem pārbarota amerikāņu ražotāju gaļa vai arī ģenētiski modificēti augi un kas tik vēl ne. Šobrīd gan iemesls, kāpēc sarunas izgāžas, jau ir politisks. ASV un Eiropā ir gaidāms vēlēšanu vilnis. Ietekmīgākās Eiropas valstis jau sāk atteikties no idejas aizstāvēt tirdzniecības vienošanos. Vācijas vicekanclers un arī ekonomikas ministrs Zigmārs Gabriels ir aktīvākais, kurš jau meties priekšvēlēšanu cīņā. Viņš visskaidrāk no politiķiem pateicis, ka sarunas ir praktiski beigušās. Kā tās mēdz saukt aizkulisēs – “sarunas ir kļuvušas par staigājošu mironi”. Tieši Vācijas vicekanclers norāda, ka sarunu izgāšanos pagaidām neviens vēl nevēlas atzīt. Arī Francijas prezidents Fransuā Olānds ir atklāti pateicis, ka Francija nevar vairs atbalstīt tirdzniecības līguma sarunas ar ASV. Fransuā Olānds ne tikai norāda, ka sarunas vispār nav iespējams pabeigt, viņš arī uzsver nepareizo veidu kā notikusi komunikācija ar sabiedrību. Brīvās tirdzniecības līgums starp ASV un ES ir saukts arī par ASV prezidenta Baraka Obamas līgumu. Šim politiķim, sākot savu prezidentūru, tika piedēvēta spēja pamatīgi mainīt pasaules kārtību un kļūt par unikālu politiķi. Diemžēl vai par laimi, izskatās, ka tas nav izdevies. Lai arī Obama priekšlaicīgi saņēma Nobela Miera prēmiju, viņam lielākoties nav izdevies pabeigt savus lielos plānus. Kādā diskusijā ar atbalstītājiem, Obama pats augusta beigās pateica, ka cerības noslēgt līgumu ir niecīgas.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ekskluzīva intervija ar bijušo Zviedrijas premjeru un ārlietu ministru Karlu Bildtu par Baltijas, Skandināvijas un Eiropas vēsturi, tagadni un nākotni. Bildts kļuva par Zviedrijas premjerministru 1991. gada beigās un kā sens Baltijas draugs palīdzēja atjaunotajām valstīm pirmo gadu grūtības un izaicinājumos. Piedāvājam intervijas ierakstu oriģinālvalodā (angļu) valodā. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā arī sižets par burkini (hidžāba un peldkostīma apvienojuma) aizliegumu vairākās pilsētās, kā arī stāsts par iespējamo risinājumu migrantu krīzei Vidusjūrā.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sens Baltijas draugs un Eiropas idejas varonis - bijušais Zviedrijas premjers un ārlietu ministrs Karls Bildts ekskluzīvā intervijā par Baltijas, Skandināvijas un Eiropas vēsturi, tagadni un nākotni. "Manuprāt Latvijai ir klājies ļoti labi. Ņemot vērā tās situāciju, Latvija arī bija pelnījusi visvairāk uzmanības," intervijā Karls Bildts vērtē Latvijas neatkarības 25 gadu posmu. "Rīga vēsturiski ir bijusi kosmopolītiska pilsēta – ar vācu, krievu un ebreju klātbūtni. Tai ir ļoti tuvi ekonomiski sakari ar austrumiem, un tajā bija ļoti izteikta padomju klātbūtne. Latvijas okupācijas vēsture ir krietni sarežģītāka salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm. Tāpēc dibināt stabilu valsti bija krietni grūtāks uzdevums nekā Igaunija vai Lietuvai. Es uzskatu, ka ir labi veicies."   Piedāvājam iespēju noklausīties interviju ar Karlu Bildtu oriģinālvalodā (angļu). Raidījumā pievēršamies arī Francijai un burkini (hidžāba un peldkostīma apvienojuma) aizliegumam vairākās pilsētās. Ieviešot šo aizliegumu, amatpersonas atsaucās uz Francijas sabiedrības sekulāro dabu, noliedzot burkini kā musulmaņu patriarhālās sistēmas un fundamentālās reliģijas sieviešu ierobežojošu simbolu. Vēl raidījumā stāstīsim par iespējamo risinājumu migrantu krīzei Vidusjūrā. Burkini aizliegums Francijā Pēc vairākiem teroristu uzbrukumiem Francijā, virkne šīs valsts pilsētu aizliedza savās pludmalēs valkāt burkini.  “Burkini” ir hidžāba un peldkostīma apvienojums, ko 2004. gadā izveidoja Aheda Zanetti, Lībijā dzimusī, Austrālijā dzīvojošā sieviete, burkini izveidoja, domājot par savu radinieci, kurai hidžābs traucēja piedalīties austrāliešiem tik ļoti svarīgajā pludmales kultūrā - spēlēt volejbolu kopā ar citiem bērniem. Aheda mājās mēģināja apvienot pieticību, ērtumu un musulmaņiem svarīgo- ķermeņa formu neizrādīšanu. Kā viņa vairākkārt norādījusi intervijās, viņas mērķis, radot burkini, bija dot sievietēm brīvību. Aheda Zanetti arī uzsvērusi, ka burkini nav islāma, bet gan ir atpūtas, laimes, fitnesa un veselības simbols. Oksfordas Universitātes asociētā profesore, antropoloģe Dace Dzenovska, runājot par burkini aizliegumu, saka, ka esam nonākuši pie visnotaļ interesanta momenta, kad ķermeņa atkailināšana tiek pieprasīta ar likumu. “Kas notiek, kad kaut kāda veida  lietas tiek šādā veidā - ar valsts varu - nostiprinātas un ieviestas. Ar policijas vai inspekcijas palīdzību un tas efekts uz sabiedrību, protams, ir diezgan pamatīgs. Es domāju šis aizliegums izteiktos mērķus nesasniedz. Drīzāk pat pretēji tiem darbojas. Kā jūs varat iedomāties, ja cilvēki skatās uz to, kā pludmalē policijas klātbūtnē sievietēm tiek aicinātas atstāt pludmali vai novilkt kaut kādus apģērba gabalus. Diez vai tas rada pozitīvas emocijas viņām, vai tiem, kas to vēro, sevišķi no musulmaņu kopienas. Nekāda tolerance tādā veidā, manuprāt, veidota netiek," vērtē Dzenovska.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, cik konkurētspējīgas ir dažādas Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju sistēmas un vai Eiropas jaunatne spēs uzturēt ar katru gadu pieaugošo veco eiropiešu skaitu? Saruna studijā par Krievijas - Ukrainas konfliktu. Pēdējās dienās Ukrainas un Krievijas krīze atkal ieguvusi jaunus pavērsienus, iesaistītās puses atkal tiek aicinātas sēsties pie galda un runāt par Minskas vienošanos. Viesi studijā: Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Vēl raidījumā stāstīsim par to, kā ASV akadēmiskajā vidē vērtē prezidenta vēlēšanu kampaņas, kā arī pievērsīsimies valstiska līmeņa zviedru - turku "tvitersāgai" par seksu ar mazgadīgajiem. Pensionēšanās vecums turpinās pieaugt Tiem, kas sāk savas darba gaitas šobrīd un pirmo reizi nonāk darba tirgū, noteikti neinteresē, kāda būs viņu pensija un cik gadu vecumā viņi to varēs saņemt. Pensijas vecums, valsts garantētā apdrošināšana un jebkāda papildus krāšana - tas viss parasti rada sajukumu un iedzīvotāju dusmas. Ideja, ka godīgi strādājot, saņemšu lielu pensiju vecumdienās, piepildās tikai nedaudziem. Pārsvarā strādājošais, aizejot pensijā, saskaras ar nepatīkamu pārsteigumu, ka pensija nekas ievērojami liels nav. Lielu jezgu vienmēr saceļ jebkādas spekulācijas par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Vācijā karstas diskusijas izraisīja centrālās bankas analītiķu paziņojums, ka tiem jauniešiem, kuri šobrīd nonāk darba tirgū, jābūt gataviem pensijā iet tikai 69 gadu vecumā. Demogrāfiskā situācija un ekonomiskā attīstība nav tāda, lai garantētu pensijas agrāk. Turklāt, pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību. Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag. “Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas. Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es, uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” tā Zigmārs Gabriels. Daži Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai nu jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas. Neizbēgama ir tendence palielināt pensionēšanās vecumu. Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudz maz līdzīgām sistēmām. Kaut vai mums, Latvijā, pensijas vecums ir audzis kopš iestāšanās ES. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem. Protams, te jāņem vērā, ka pensionēšanās ir iespējama arī pirms laika. Tomēr nenoliedzama saglabājas virzība uz tā pieaugumu. Šobrīd tieši Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr tādās valstīs, kā Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050. gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā, Baltijas valstis, kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu. Viens gan ir skaidrs, ka, vērtējot, kādā vecumā iet pensijā, nevar par pamatu ņemt tikai materiālo labklājību. Skaidrs, ka Eiropas dienvidos ir labvēlīgāks klimats cilvēku dzīves ilgumam, kas pagarinātu darba mūžu grieķiem, itāļiem vai portugāļiem. Savukārt Dānijā veselības aprūpe ir tik augstā līmenī, ka šīs valsts iedzīvotāji ilgāk saglabā darba spējas.

Raidījumā saruna par Eiropas un Ķīnas ekonomiskajām attiecībām. Studijas viesi: Ekonomikas un vadības zinātniskā institūta pētnieks Aldis Bulis un Ārlietu ministrijas Āzijas un Okeānijas valstu nodaļas vadītājs Egils Dzelme. Vēl raidījumā pievērsīsimies Turcijas un Krievijas attiecību nākotnei, Spānijas parlamentam un iespējamām kārtējām ārkārtas vēlēšanām. Kā arī stāstīsim par lielāko Eiropas finanšu centru - Londonas sitiju un to, kā gaidāmais Brexit varētu šo centru ietekmēt. Komentārs par Spāniju. Jau astoņus mēnešus politiskās partijas Spānijā nav spējušas vienoties par valdības izveidi, un arvien lielāka kļūst iespēja, ka Spānijai var nākties jau trešo reizi gada laikā rīkot ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Taču pagājušajā nedēļā publiskota aptauja liecina, ka jaunas vēlēšanas politisko ainu valstī nemainītu. Turpina politologs Ivars Ījabs. "Jebkuras vēlēšanas un jebkuras aptaujas ir divas diezgan atšķirīgas lietas. Arī Latvijas piemērs mums to daudzkārt atgādina, īpaši 9. Saeimas vēlēšanas 2006. gadā, ka tas, ko liecina aptaujas, ir tikai kaut kāda indikatīva zīme attiecībā uz to, kāds būs vēlēšanu rezultāts. Līdz ar to, protams, tur var būt kaut kādi brīnumi un var būt tā, ka labējo partiju atbalstītāji vienkārši neaiziet, un tad vairākumu iegūst šis te „Ciudadanos” kopā ar otru lielāko partiju, kas Spānijā bijusi ļoti ietekmīga partija. Līdz ar to tur ir dažādi risinājumi iespējami, un šādas aptaujas ne vienmēr ir mierinājums, jo īstenībā ir tikai viena aptauja, kas skaitās, un tā ir tā, kuru pilsoņi izdara pie vēlēšanu urnām. Līdz ar to es pilnīgi saprotu, ka Spānijas establešments negrib vairs turpināt šo jokošanos, un ir iespējams, ka izveidos daudzmaz normālu, labēji - centrisku koalīciju, kas to valsti varētu vadīt. Tur ir jāņem vērā, ka tas savā ziņā vieno Latviju un Spāniju, jo Spānijā arī ir ļoti fragmentēta partiju politika, un tur ir daudz visādu partiju, tai skaitā reģionālās partijas no Kanāriju salām, no Basku zemes, no Katalonijas utt, bet tā spēle pati par sevi un koalīcijas izveidošana ir diezgan ķēpīgs process, bet nu es nedomāju, ka tāpēc tur varētu notikt kaut kas briesmīgs.”    

Raidījumā saruna par bērnu nabadzību Eiropā un Latvijā. Ko valstis un Eiropas Savienība dara, lai mazinātu nabadzības riskam pakļauto bērnu skaitu? Studijas viesi: Latvijas Universitātes pētnieks, demogrāfs Ilmārs Mežš, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līga Āboliņa un LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa. Vēl raidījumā sekojam līdzi notikumu attīstībai Polijā un pievēršamies arī kārtējām prognozēm par to, cik no šobrīd Lielbritānijā dzīvojošajiem ES pilsoņiem varētu nākties valsti pamest. Kā arī zīmējam Turcijas un Rietumu attiecību scenārijus. Turcijā pēc apvērsuma mēģinājuma apcietināti jau apmēram 13 000 iespējamo sazvērnieku. Tāpat no darba atlaisti vairāki desmiti tūkstoši militārpersonu, skolotāju, augstskolu pasniedzēju un mediju darbinieku. Rietumi Turcijas valdības darbības kritizē visai asi, tāpēc vaicājam politoloģei Agnesei Lācei, kā notiekošais varētu ietekmēt Rietumu un Turcijas attiecības. Šobrīd situācija ir ļoti interesanta, tādēļ ka sākotnējās reakcijas uz Turcijā notiekošo militāro apvērsumu , protams, bija nosodījums , bet pēc tam, diezgan drīz sekoja nosodījums attiecībā uz paša Erdogana darba metodēm un to, kā viņš rīkojas, lai mazinātu šī apvērsuma ietekmi vai sodītu tos, kurus viņš uzskata par vainīgiem. Un gan ES, gan ASV ir uzsvērušas, ka sagaida demokrātisku šīs situācijas risinājumu. Tā kā šobrīd process attīstītās, ka ļoti daudz personu tiek arestētas vai atlaistas no amatiem, tad protams parādās bažas arī no ES puses, kā tiks īstenots tālāk vispār sadarbības platformas, gan attiecībā uz bēgļu krīzes risināšanu, gan vīzu liberalizāciju, gan ekonomisko sadarbību, jo nav uzticības tam, ka Turcija ir tiesiska, uz likuma varas balstīta valsts, kurā ievēro cilvēktiesības, preses brīvību. Tas, kā šobrīd politiskā dzīve notiek Turcijā, nav atbilstoši Rietumu vērtībām, un tas noteikti ietekmēs to, kāda būs sadarbība turpmāk. Vai tāpēc Turcija izstāsies no NATO, to es nevaru spriest, visdrīzāk, ka tā nenotiks. Vai tas palēninās Turcijas ceļu ES virzienā? Pilnīgi noteikti, un tas jau tāpat bija ļoti lēns. Vai tas ietekmēs ES līgumu ar Turciju par bēgļu krīzes regulēšanu - pilnīgi noteikti. Kā tas notiks - es nezinu, vai tas būs šīs te vienošanās pārtraukšana vai finansējuma aizkavējums līdz situācijas normalizācijai - iespējams. Bet tāda diezgan tieša ietekme būs uz visiem šiem te sadarbības forumiem.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par mediju atbildību teroristisku notikumu laikā - ir bijuši gadījumi, kad nozīmīga informācija tiek noklusēta, bet citos - tiek publicēti nepārbaudīti fakti. Kas darāms, lai nekļūstam par to, par ko lasām? Viešņa studijā: Baltijas Mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša Vēl raidījumā pētām, kā mediji reaģē uz masu slepkavībām un par ko raksta vairāk - par pašu varmāku vai viņa upuriem. Pievēršamies arī pirmajai sievietei - ASV prezidenta amata kandidātei no lielajām partijām un sekojam līdzi Eiropas Savienības un Turcijas līguma izpildei.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par naudu, medicīnu un politiku sportā un gaidāmajām Rio Olimpiskajām spēlēm. Studijas viesis: sporta žurnālists Armands Puče. Vai nauda, medicīna un sporta politizēšana ir jaunie "olimpiskie ideāli"? Sekojam līdzi notikumu attīstībai Turcijā un skaidrosim, kā tie var ietekmēt Eiropu. Vēl raidījumā filozofes Skaidrītes Lasmanes komentārs par meliem politikā; kā arī pievērsīsimies ASV prezidenta vēlēšanām un oficiālā republikāņu partijas kandidāta Donalda Trampa izteikumiem par NATO un Baltijas valstīm.   Meli politiķu komunikācijā Viens no “Brexit” referenduma lielākajiem pārsteigumiem bija kampaņu spēja safabricēt šķietami nenoticamus melus, kuriem daļa vēlētāju tomēr noticēja. Un tam netraucēja nemitīgā melu atmaskošana un atspēkošana. Boriss Džonsons, viens no britu politiķiem, kas kampaņas laikā izteica dažādus nepatiesus apgalvojumus saistībā ar Eiropas Savienību, nu ir kļuvis par Lielbritānijas ārlietu ministru. Komentē Latvijas Universitātes vadošajai pētniece Skaidrīte Lasmane. "Vispirms - kas tad tie meli tādi ir? Parasti ar meliem saprot apzināti maldinošu ziņu, kas tiek sūtīta verbāli vai rakstiski. Meliem vienmēr ir nolūks iegūt sev kādu labumu. Tas, ka šī definīcija, protams, nav pilnīga, bet skaidrs, ka meli ir ļoti dažādi. Ir pat sabiedrībā pieļaujamie meli, arī politikā. Ar likumu atļauti meli, piemēram, policijas nopratināšanā, lai iegūtu informāciju no noziedznieka. Meli ir ļoti dažādi, bet parasti politikā runā vai nu par maziem, vai lieliem meliem, vai visvairāk par negantiem, negodīgiem un bezkaunīgiem meliem. Kas attiecas uz šiem britu politiķiem un viņu lomu šajā "Brexit" balsojumā un melu lomu šajā balsojumā, tad es domāju, ka tie tomēr ir kvalificējami kā ļoti lieli meli, no kuriem zināmā mērā ir atkarīga vesela nācijas nākotne. Turklāt neparedzama nākotne. Un šeit ir jāsaka, ka vislielākā nozīme melu atklāšanā, melu diagnosticēšanā un atmaskošanā ir tieši žurnālistiem, kas arī šoreiz tā bija, kas arī daudzos Latvijas gadījumos ir tāpat. Melu sekas politikā ne vienmēr ir prognozējamas. Un meli politikā ir liels risks, tas vai nu skar vai nu politiķu personīgo stāvokli vai arī sabiedrības stāvokli, ja tā uzklausa šos melus. Daudzkārt jau meli aizmirstas un tālāk jau būs citi notikumi un citi meli. Domāju, ka tālāk jau tas atbildības moments netiek uzvelts uz tiem, kas melo. Līdzvainīgi ir arī balsotāji, tā sabiedrības daļa, kura notic."

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies britu jaunajai “dzelzs lēdijai” Terēzai Mejai (attēlā) un tam, kā varētu izskatīties viņas vadītais “Brexit”. Terēza Meja ir kļuvusi tikai par otro sievieti Lielbritānijas premjerministri valsts vēsturē. Protams, viņu ļoti labprāt salīdzina ar Mārgaretu Tečeri. Šobrīd Mejai tas varētu būt pagodinoši, lai gan ilgtermiņā viņas ietekme uz valsti diez vai būs tāda pati, kā dzelzs lēdijai. Politologs Daunis Auers uzskata, ka atkārtot Tečeres fenomenu Mejai nebūs iespējams. Tečerei bija pilnīgi jauns un svaigs redzējums par Lielbritāniju – pirmām kārtām jau par ekonomiku, bet papildus, arī ārpolitiku un iekšējiem Lielbritānijas politiskās dzīves jautājumiem. Mejai šāda svaiga redzējuma nav. Savā ziņā viņa arī to pati atzina uzrunā uzreiz pēc apstiprināšanas premjerministres amatā. Studijā saruna par to,vai eiropieši padevušies bailēm, vai bēgļu krīze un regulāri terora akti mainījuši mūsu uztveri. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Deniss Hanovs. Naktī uz sestdienu Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Tas izgāzās, un jau rīta pusē sākās aresti. Šobrīd to skaits jau ir sasniedzis sešus tūkstošus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir prokurori un tiesneši. Izskanējušas arī versijas, ka saraksti ar arestējamām personām ir sagatavoti iepriekš un gaidījuši īsto brīdi. Tāpat izskanējuši viedokļi, ka patiesībā aiz apvērsuma mēģinājuma stāvējis pats Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Žurnālista Anda Sedlenieka komentārs. "Es domāju, ka tās ir galvenokārt spekulācijas, jo tā versija šķiet pārāk fantastiska un arī apvērsuma norises gaita liecina, ka prezidents ļoti bieži izskatījās apjukuma priekšā, un grūtas izvēles priekšā un tas nenotiktu, ja viņš pats būtu vadījis šo apvērsumu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka viņš varētu būt, ja ne tieši zināt, tad nojaust par šo apvērsumu un tad ar kādām savām darbībām pasteidzināt tā sākumu. Jo tas izskatījās, teiksim tā, ļoti netipisks Turcijas armijai un tās vēsturiskajai pieredzei. Jebkurā gadījumā varu teikt, ka visu mēs nekad neuzzināsim, bet es tiešām domāju, ka tās ir spekulācijas, ka Erdogans varētu būt uztaisījis apvērsumu pats pret sevi. Erdogans, protams, izmanto situāciju un virza visu iespējamo, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Tur nekādu pārsteigumu nav. Tajā skaitā arī samazinot jaunu apvērsumu iespējamību. Un jauna apvērsuma iespējamība, es domāju, ir ļoti augsta… Ja sāksies represijas armijā, tas ir tikai laika jautājums, kad šādi notikumi atkārtosies."

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par Vāciju, kur vairāki augstu stāvoši koalīcijas valdības politiķi un sabiedrības domas veidotāji pēdējā laikā sākuši paust viedokli, kas aicina pret Krieviju ieņemt mazāk konfrontējošu nostāju un tā vietā meklēt dialogu un kompromisus. Bet studijā saruna par NATO samitu Varšavā, NATO un Krievijas attiecību dinamiku un par Lielbritānijas, Vācijas un Polijas lomu maiņu NATO ietvaros. Raidījuma viesis: Lavijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā stāstīsim par Ungārijā oktobrī gaidāmo referendumu par Eiropas Savienības vēlmi pārvietot patvēruma meklētājus uz visām bloka valstīm, tai skaitā Ungāriju. Kā arī pievērsīsimies Rio Olimpiskajām spēlēm - izrādās pilsētai nav naudas, lai nodrošinātu policijas darbu.   Vācijas attieksme pret sankcijam pret Krieviju. Vai gaidāma sankciju atcelšana? Teju visas Eiropas Savienības ieviestās sankcijas pret Krieviju ir spēkā jau divus gadus. Bargākās no tām - ekonomiskās, protams, skāra ne vien Krievijas, bet arī eiropiešu budžetu. Tās tika ieviestas 2014. gada 30. jūlijā pēc tam, kad virs Austrumukrainas tika notriekta „Malaysia Airlines” lidmašīna. Jau ieviešot sankcijas, bija valstis, kuras izturējās pret tām mazliet atturīgi, jo Krievija bija ekonomisks partneris un līdz ar to, lēmums bija smags. Piemēram, Vācija pirms sankciju ieviešanas bija veikusi 90 miljardu eiro vērtu tirdzniecību ar Krieviju, tāpēc nav brīnums, ka šo sankciju ieviešana, nebija viegls solis, tomēr visa pasaule skatījās, kāda reakcija būs uz Krievijas darbībām Ukrainā.   Jāatzīmē, ka Vācijas attiecības ar Krieviju jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām ir visnotaļ draudzīgas, un Berlīne bieži ir pievērusi acis, kad Kremlim paslīdējusi kāja. Viens no nesenajiem konfliktiem - 2008. gada karš starp Gruziju un Krieviju - daļai Eiropas lika sastingt bailēs un atbalstīt Gruziju. Tā bija tā Eiropas daļa, kas labi atcerējās padomju okupācijas gadus. Toreiz ASV centās panākt, ka NATO izveido dalības rīcības plānu Gruzijai un Ukrainai, bet Francija un Vācija šo plānu nobloķēja. Neko vairāk par pirksta pakratīšanu un kaunināšanu Krievijai piedzīvot nenācās. Ukrainas karš un Krimas aneksija gan Kremlim neļāva tikt cauri sveikā. Tomēr karš vēl nav beidzies, Krima aizvien ir Krievijas sastāvā, bet balsis Berlīnē arvien skaļāk sāk runāt par maigākām attiecībām ar Kremli. Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers bieži izteicis iebildumus un šaubas par NATO klātbūtni Baltijas valstīs, tajā pašā laikā nesenā intervijā vācu laikrakstam “Bild” Šteinmeiers sacīja, ka neviens nevar novērtēt NATO darbības kā draudus Krievijai. Ļoti tieši kritizēt NATO darbības un atbalstīt Krieviju Šteinmeiers neatļaujas, tomēr šī intervija vēlāk vācu presē tika tik ļoti interpretēta, ka viņa vietnieks Gernots Ērlels brīdināja, ka šādas nekontrolētas situācijas var novest līdz pat karam. Jāpiemin, ka Šteinmeiers ir populārākais politiķis Vācijā - viņu atbalsta 75% iedzīvotāju. Aptuveni tik pat atbalsta Šteinmeiera attieksmi pret Krieviju. Šeit jāpiebilst, ka NATO spēku izvietošanu Baltijas valstīs atbalsta vien 9% vāciešu. Savukārt bijušais Vācijas vēstnieks ASV, Volfgangs Išingers izteicies, ka “Krievija šobrīd nav īsti atvērta dialogam, tomēr mums vajadzētu viņus apbērt ar piedāvājumiem”. Lielākā daļa maigo mājienu, ka jāuzlabo attiecības ar Kremli, ka varbūt vajadzētu pārskatīt sankcijas, nāk no sociāldemokrātu partijas, tomēr atbalsts jūtams arī no Merkeles koalīcijā esošās Kristīgi sociālā savienības. Tās līderis Horsts Zīhofers izteicies, ka “sankcijām pret Krieviju nevajadzētu būt pastāvīgām, jo bloka mentalitāte šādiem laikiem nav piemērota”. Neapšaubāmi uz vācu politiķiem tiek izdarīts pamatīgs spiediens no uzņēmēju puses, jo, neskatoties uz to, ka Krievija nav starp top 10 eksporta tirgiem, daudzas vācu kompānijas ir ieguldījušas Krievijā lielu naudu un sankcijas nepalīdz ieguldījumus atgūt. Vai Vācijas un citu līdzīgi domājošu politiķu balsis varētu mainīt ES kopējo attieksmi pret Krieviju un ieviestajām sankcijām pret to, komentē politologs Ojārs Skudra. „Sakarā ar „Brexit” rezultātiem pastāv viedoklis, ka līdz ar to ES ietvaros ir samazinājies to valstu un valdību vadītāju spēks, kuri iestājas par sankciju saglabāšanu tikmēr, kamēr nav panākts nopietns progress austrumu Ukrainā. Pretēji vispār zināmajam Itālijas, Ungārijas premjeri, var minēt vēl arī Austriju un Čehiju kā valstis, kuras aicina uz sankciju mīkstināšanu. Bet arī šo valstu vadītāji tālāk par tādiem diplomātiskiem soļiem un tādu jautājumu apspriešanu nav gājuši. Ja nebūs būtiska progresa noregulējuma virzienā Austrumukrainā un plašākā kontekstā NATO un Krievijas attiecībās un ja mūs nesagaidīs kaut kāds pārsteigums prezidenta vēlēšanās ASV, visticamākais līdz nopietnai sankciju samazināšanai vai sašaurināšanai nākamā gada janvārī mēs nenonāksim.”

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekosim līdzi notikumu attīstībai Lielbritānijas iekšpolitikā - pēc Kamerona atkāpšanās tiek meklēts jauns toriju partijas un valdības vadītājs, taču vismaz pagaidām neviens uz Kamerona krēslu neraujas. Pēcreferenduma vēji šūpo arī opozīcijā esošo leiboristu partiju, kuras parlamenta deputāti izteikuši neuzticību partijas vadītājam Džeremijam Korbinam, kurš gan pagaidām spītīgi atsakās pamest vien pagājušajā gadā izcīnīto krēslu. Studijā saruna par Eiropas Savienības nākotnes variantiem un to, kam tie būtu izdevīgi.Raidījuma viesi: RSU Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras vadītāja, profesore Ilga Kreituse un Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. ​Vēl raidījumā pievērsīsimies citām “Brexit” sekām - pieaugošajai naida runai, kas veltīta imigrantiem, kā arī Stambulas Ataturka lidostā notikušajiem teroraktiem.   Kurš būs nākamais britu premjers? Deivids Kamerons stājās Lielbritānijas premjerministra amatā 2010. gadā, pēc tam, kad 13 gadus pie varas bija leiboristi. 24. jūnijā pēc zaudējuma referendumā par dalību Eiropas Savienībā Kamerons paziņoja, ka atkāpsies no amata, kad viņa konservatīvā partija izvēlēsies jaunu līderi septembra sākumā. Līdz ar šādu paziņojumu, cilvēki sākuši prātot, kas varētu kļūt par Kamerona pēcteci. Jau uzreiz pēc Kamerona paziņojuma, kā viens no potenciālajiem premjerministriem tika nosaukts Boriss Džonsons, bijušais Londonas mērs, konservatīvās partijas pārstāvis, kurš kļuva par vienu no skaļākajām „Brexit” kampaņas balsīm. Tieši viņa atbalsts kampaņai šķita kā pamatots iemesls Džonsonam pārņemt varu un vest valsti viņa atbalstītajā virzienā. Tomēr pagājušā nedēļā Džonsons paziņoja, ka nekandidēs uz vakanto amatu, liekot domāt, ka viņš nav ieguvis atbalstu partijas iekšienē. Tā pat runas par iespējamu kandidēšanu uz premjera amatu noraidījis finanšu ministrs Džordžs Osborns, kā nekā - viņš atbalstījis valsts palikšanu ES. Tomēr tas nenozīmē, ka uz premjera krēslu nav tīkotāju - pagājušajā nedēļā savu kandidatūru pieteica vairāki cilvēki. Viens no potenciālajiem premjeriem ir šī brīža darba un pensiju ministrs Stefans Krebs (Stephan Crabb). Dzimis Skotijā, uzaudzis šķirtā ģimenē un daudz runājis par savu personīgo pieredzi ar pabalstiem un to, kā tie palīdzējuši izdzīvot. Šo punktu daudzi viņa partijas pārstāvji uzskata par ļoti simpātisku, jo tas veido labu kontrastu ar konservatīvās partijas privātskolu audzēkņiem pirmajās rindās. Krebam līdzās stājas veseli četri konkurenti. Viens no viņiem - bijušais aizsardzības ministrs Laems Fokss, kuram savs amats bija jāpamet pirms pieciem gadiem, jo viņš ļāva savam draugam Adamam Veritijam kļūt par neoficiālu padomnieku, kā arī atļāva dzīvot savā Londonas mājā bez īres maksas. Šobrīd savā nule uzsāktajā cīņā par toriju līdera amatu, viņš norāda, ka bez „Brexit” viņu interesē Lielbritānijas veselības aprūpes sistēma, jo viņš pats pēc izglītības ir mediķis. Jāpiebilst, ka šī nav pirmā reize, kad Fokss mēģina iegūt toriju līdera amatu, 2005. gadā viņš nesekmīgi kandidēja konservatīvās partijas līdera vēlēšanās. Abiem kungiem pievienojas tieslietu ministrs Maikls Govs, kurš bija Borisa Džonsona labā roka „Brexit” kampaņas laikā. Tomēr pēc tam, kad rezultāti tika paziņoti Govs saprata, ka Džonsons nav īsti piemērots premjera amatam. Govs bieži raksturots kā ļoti patīkams, pieklājīgs un komunikabls. Un kā nu ne - savu karjeru sācis BBC, vēlāk rakstījis un kļuvis populārs ar savu sleju laikrakstā „The Times”. Govs parlamentā ievēlēts 2005. gadā. 2010. gadā Deivids Kamerons viņu iecēla par izglītības ministru, bet par tieslietu ministru Govs kļuva pēc tam, kad Kamerons mēģināja uzlabot toriju tēlu, rotējot konservatīvās partijas ministrus. Savu kandidatūru pieteikušas arī divas dāmas un „The Guardian” ziņo, ka galvenā cīņa būs tieši viņu starpā. Viena no viņām Lielbritānijas enerģijas un klimata pārmaiņu ministre Andrea Ledsoma. Arī Ledsoma pārstāv to toriju pusi, kas kampaņas laikā slējās aiz Borisa Džonsona un atbalstīja valsts izstāšanos no ES, bet pēc Džonsona lēmuma nekandidēt uz partijas līdera amatu, pati arī ir gatava valsti stūrēt tautas vairākuma norādītajā virzienā. Ledsoma politikā ir visnotaļ īsu laiku - mazliet vairāk nekā sešus gadus, tomēr kāpusi pa karjeras kāpnēm ļoti strauji. Pirms ienākšanas politikā viņa vairāk nekā 25 gadus strādājusi banku un finanšu sektorā. Daudzi viņā saskata Margaritas Tečeres Dzelzs lēdijas garu. Otra dāma ir iekšlietu ministre Tēreze Meja, kura aizstāvēja palikšanu ES, tomēr pēc balsojuma norādīja, ka „”Brexit” nozīmē „Brexit”” un vēlētāju balsojums ir jāciena. Meja jau sešus gadus ir iekšlietu ministre, kas ir neparasti ilgs laiks, parasti šo amatu pamet krietni ātrāk. Arī viņā daudzi saskata „Dzelzs Lēdiju”. Mejai ir krietni lielākā politiskā pieredze nekā Ledsomai, viņu parlamentā pirmo reizi ievēlēja 1997. gadā. Tiesa, iespējams, ka daudzi viņas partijas biedri nav aizmirsuši viņas teikto 2002. gada partijas konferencē, ka viņi ir “šķebinošas partijas’’ biedri. Viņa arī aicinājusi Lielbritāniju izstāties no Eiropas cilvēktiesību konvencijas. Šo ideju gan viņa solīja atmest, ja kļūs pa premjerministri. Pirms politiķes karjeras Meja strādāja Anglijas Bankā.

Raidījuma Septiņas dienas Eiropā fokusā Lielbritānijas referendums par dalību Eiropas Savienībā: pētīsim to, kas britus gaida nākotnē pēc pēdējā gada šķēpu laušanas par un ap “Brexit”, savukārt, studijā saruna par referenduma iznākumu, tā ietekmi uz Eiropas Savienības nākotni un turpmākām ES un Lielbritānijas attiecībām. Kā arī to, kā finanšu tirgi reaģējuši uz šādām ilgstošām svārstībām un neziņu. Studijā: Latvijas Universita'tes asociētais profesors, domnīcas "Certus" pētnieks Daunis Auers, "SEB Bankas" Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš. Pa tālruni sazināmies ar Ilzi Kalvi Lielbritānijā. Vēl raidījumā pievērsīsimies bēgļu krīzei: pagājušajā nedēļā ANO paziņoja, ka bēgļu skaits pasaulē pārsniedzis 65 miljonus cilvēkus. Meklēsim atbildi uz jautājumu, kā šādā situācijā jārīkojas Eiropai.   Lielbritānijas referenduma rezultāti: zaudējumi un ieguvumi Bezprecedenta gadījums, kas iespējams paraus vaļā populistu un eiroskeptiķu pandoras lādi, tā varētu raksturot Apvienotās Karalistes balsojumu pret palikšanu Eiropas Savienībā. Lai cik pievilcīgi būtu argumenti, kurus parasti min tie, kas visās problēmās vaino Eiropas Savienību un Briseles tehnokrātus, realitātē neskaidrība un šoks izraisa lielākus zaudējumus. Piemēram, sekojot ziņām par Lielbritānijas izstāšanos no ES, mārciņa jau ir zaudējusi vairāk nekā iepriekšējās finanšu krīzēs kopā. Daži aprēķini liecina, ka britu ekonomika ar vienu „nē” referendumu ir zaudējusi tik daudz naudas, cik vairākos gados būtu iemaksājusi Eiropas Savienības budžetā. Papildus ekonomiskajām bažām, Lielbritānijā ir izveidojusies iekšpolitiskā krīze, kas apdraud visas Apvienotās Karalistes nākotni. Kā sociālajos tīklos jokoja simtiem lietotāju, iepazīstieties, Jūsu jaunais premjerministrs ir jocīgais Boriss Džonsons, kurš jau paziņojis, ka referendums nebūt nenozīmē muguras pagriešanu Eiropai. „Šis referendums nenozīmē, ka Apvienotā Karaliste būs mazāk vienota vai mazāk eiropeiska. Es vēlos uzrunāt miljoniem cilvēku, kuri nepiedalījās referendumā vai arī balsoja par palikšanu ES, īpaši jau jauniešus. Šis balsojums nenozīmē, ka mēs kļūsim izolēti vai ka mēs sagrausim visus tiltus ar Eiropu. Esmu pārliecināts, ka mēs nevaram pagriezt muguras pret Eiropu. Mūsu bērni un mūsu mazbērni tāpat varēs izbaudīt brīvu pārvietošanos, izkopt dažādu kultūru izpratni, visu to, kas mūs padara par daļu no eiropeiskās identitātes,” atzīst Boriss Džonsons. Šā brīža Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons jau paziņojis, ka atkāpsies no amata rudenī, lai dotu pienācīgi ilgu laiku jaunajai valdībai sagatavoties grūtajam darbam, izstāties no ES. Lielā mērā jukas ir sākušās ne tikai partiju vadītāju līmenī, bet arī Apvienotās Karalistes sastāvā. Leiboristi pieprasījuši sava līdera Džeremija Korbina atkāpšanos, kamēr pats Korbins uzskata, ka viņš varētu turpināt vadīt partiju. Savukārt ierastie Apvienotās Karalistes nemiera cēlāji skoti un ziemeļīri jau paziņojuši, ka vēlētos runāt ar ES par savu valstu palikšanu blokā. Kamēr Ziemeļīrijas vadība paudusi gatavību rosināt balsojumu par pievienošanos Īrijai, Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena paziņojusi, ka skoti varētu atkārtot pirms diviem notikušo neatkarības referendumu. Iemesls tam ir „Brexit” balsojuma dati, kas apliecina, ka vairāk nekā 60% skotu iestājās pret aiziešanu no ES.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies notikumam, ko visa Eiropa gaida ar aizturētu elpu - Lielbritānijas referendumam par palikšanu Eiropas Savienībā. Bet studijā saruna par gatavošanos NATO samitam Varšavā, par pēdējā laika militārajiem manevriem un mācībām Polijā un Baltijā, kā arī par to militāri stratēģisko un stratēģiskās komunikācijas nozīmīgumu gan mums, gan tiem, kas aiz NATO robežām. Raidījuma viesis: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Vēl raidījumā apskatīsim ASV sabiedrības strīdus ābolu- Konstitūcijas otrajā labojumā paredzētās tiesības nēsāt ieroci.   Lielbritānijas pirmsreferenduma cīņas 23. jūnijā Lielbritānijā notiks referendums par dalību Eiropas Savienībā. Kad gada sākumā šo referendumu izsludināja, diez vai daudzi eiropieši domāja, ka briti tiešām varētu izstāties, jo britu vēlmi palikt ES apstiprināja absolūtais vairākums pagājušā gada aptauju. Taču tagad, kad kampaņas rit pilnā sparā, situācija ir mainījusies, izstāšanās atbalstītāju saime kļuvusi lielāka un reti kurš spēj un vēlas prognozēt, kā mūsu kontinents izskatīsies Jāņu rītā. Lielākā daļa pirmsreferenduma cīņu laika aptaujas rādījušas visnotaļ līdzīgus rezultātus, abās pusēs esot ap 40% britu, bet priekšā par pāris procentpunktiem tomēr turoties palikšanas atbalstītājiem. Visu laiku skandēja, ka rezultātu izšķirs neizlēmušie vēlētāji. Kā rāda „Finansial Times” apkopotie dati, viņu skaits kopš septembra sarucis no pamanāmiem 25 līdz vien 8%. Lai noskaņotu vēlētājus pieslieties vienai vai otrai grupai, kampaņu rīkotāji izmanto ļoti skaļus, bieži absurdus faktus. Piemēram, izstāšanās kampaņa, ko īsāk mēdz dēvēt par brexiteriem, norāda uz tādiem Eiropas Savienības ieviestiem ierobežojumiem, kā banānu tirdzniecība tikai ķekaros pa trim. Tā pat brexiteri biedē ar 75 miljoniem turku, kuri ierastos Eiropas Savienībā, pateicoties bezvīzu režīmam. Tas nozīmē, ka visi Turcijas iedzīvotāji it kā grasās doties Rietumu virzienā. Tiesa, arī palikšanas atbalstītāji nav balti un pūkaini, pārsvarā gan ar ne tik skaļiem meliem, bet gan puspatiesībām, ziņojot, ka pametot ES briti ietaupīs vien mazliet vairāk nekā piecus miljardus mārciņu gadā, kaut arī īstu aprēķinu par to nav un ietaupījums ir iespējams arī divreiz lielāks. Viņi pat norāda uz 2,2 miljoniem britu, kas dzīvo Eiropas Savienībā un, iespējams, būtu spiesti atgriezties Britu salās, bet reāli precīzs skaitlis nav zināms un dati svārstās no 1 - 2 miljoniem. Tāpat, protams, arī biedēšana ar sabrukušu ekonomiku kā izstāšanās sekām.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīmies Junkera investīciju fondam, kam būtu jāpalielina Eiropas ekonomiskās attīstības apgriezieni. Studijā saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli par aktuālo Eiropā - migrāciju un migrantiem, "Brexit" un "RailBaltic" projekta attīstību. Vēl raidījumā stāsti par NATO militārajiem manevriem Austrumeiropā un Krievijas reakciju uz tiem, kā arī skaidrosim, kas ir Ramdāna mēnesis un ko tas nozīmē musulmaņiem. Junkera plāns dzīvē Apritējis gads kopš tā sauktais Junkera investīciju plāns silda Eiropas ekonomiku. Politiķiem ļoti patīk izcelt, ka viņu programmas darbojas un ir efektīvas. Arī Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers savos paziņojumos uzsver, ka plāns ir svarīga sastāvdaļa no EK programmas, kā atjaunot ekonomisko izaugsmi. Lielākā problēma pēc krīzes Eiropā ir gausais apjoms, kādā tiek ieguldīta nauda jaunos projektos. Tam iemesls nav naudas trūkums, bet gan investoru minstināšanās naudu ieguldīt. Tāpēc arī EK piedāvāja iespēju kļūt par riskantāko darījumu garantu. Ieguldīt nedaudz savas naudas, lai tā iedrošinātu arī investorus ieguldīt savējo. Šobrīd, gadu pēc šīs programmas darba, EK ieguldījusi 12 miljardus eiro, kamēr investori - 100 miljardus. Kopējās plāna ambīcijas ir panākt 300 miljardu eiro lielas investīcijas. Atsaucība Eiropā ir tik liela, ka plāna darbības termiņš ir pagarināts arī pēc nākamā gada beigām. Latvijā šobrīd vēl neviens projekts nav tapis par Junkera programmas līdzekļiem, EK pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis iepriekš Latvijas radio atzina, ka ir atsevišķi projekti, kuri varētu saņemt ievērojamu finansējumu. Pagaidām publiski skaļāk minētais ir Ķekavas apvedceļš.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā attīstās protesti Francijā pret izmaiņām darba likumā un kā tie var ietekmēt gaidāmo Eiropas čempionātu futbolā. Studijā saruna par partnerattiecībām un likumdošanu, kā arī Latvijas pēdējo vietu Eiropas Varavīksnes indeksā. Raidījuma viešņa juriste Evita Goša. Vēl raidījumā pievērsīsimies cīņai ar terorismu - Irākas armija sākusi ofensīvu, lai atgūtu stratēģiski ļoti nozīmīgo Fallūdžas pilsētu. Vai terora grupējuma kalifāta dienas ir skaitītas?Kā arī fragmenti no "Euronet plus Big Crunch" intervijas ar Eiropas Komisijas pirmo viceprezidentu Fransu Timmermanu par to, kas šobrīd Savienībā aktuāls.    Streiki Francijā Pēdējos mēnešus franči streiko pret izmaiņām darba likumdošanā un pēdējās pāris nedēļās protesti pārņēmuši lielāko daļu Francijas. Izmaiņas, kuras izraisījušas streikus, paredz atvieglot kārtību, kādā pieņemt un atlaist darbiniekus, uzņēmumiem atvieglot kārtību, kādā var samazināt atalgojums, darba devējiem būtu lielāka iespēja vienoties ar darbiniekiem par darbu svētkos un īpašiem, piemēram, kāzu un maternitātes atvaļinājumiem. Reforma neplāno mainīt darba laika regulējumu, tas paliktu kā šobrīd - 35 stundas nedēļā -, bet tā tiktu noteikta kā vidējā likme, ar iespēju darba devējiem vienoties ar arodbiedrībām par līdz pat 46 stundu darba nedēļu. Izmaiņas likumdošanā plānotas, jo jau vairākus gadus Francijas ekonomikas stagnē, valstij ir milzīgs parāds, pieaug bezdarbs, kas šobrīd vidēji valstī ir ap 10%, bet starp jauniešiem, imigrantiem un zemu kvalificētiem darbiniekiem sasniedz pat 25%. Par spīti tam, pret reformām iebilst ne tikai arodbiedrības, bet arī parlamentā. Latvijas Radio raidījumā “Aktuālā intervija” politologs  Aldis Austers norādīja, ka neskatoties uz to, ka valdība uzsver, ka streikotāji pārstāv ļoti nelielu tautas daļu, aptaujas rāda, ka 62% Francijas iedzīvotāju ir streikotāju pusē.   Franss Timmermans aicina uz neskatīties uz ES caur mākoņiem Ikgadējā "Euronet Big Crunch" intervijā šogad tika aplūkotas nesenās problēmas, to starpā bēgļu un ekonomiskā krīze, solidaritātes trūkums, Brexit iespējamību, parādu krīze un sabiedrības neuzticību Eiropas institūcijām. Apzinoties ES trūkumus, Franss Timmermans iezīmēja Komisijas attieksmi par gaidāmo Lielbritānijas izstāšanās referendumu, deva konkrētus ieteikumus visu dalībvalstu politiķiem, kā arī aicināja gan iedzīvotājus, gan politiķus neskatīties uz ES caur mākoņiem. Piedāvājam noklausīties visu interviju ar Francu Timmermanu oriģinālvalodā.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā stāstām par Eirogrupas panākto vienošanos saistībā ar Grieķijas parādu restrukturizēšanu. Savukārt studijā saruna par latviešiem Kannās, kino tendencēm Eiropā un par to cik šobrīd kino māksla atspoguļo realitāti. Viešņas: Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma un Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka. Vēl raidījumā skaidrosim, kā protestus Francijā izmanto Kremļa propagandas kanāli. Kā arī pievērsīsimies “Google sāgai” - Francijā finanšu policija slēdz Google biroju, lai meklētu pierādījumus par nodokļu nemaksāšanu. Grieķijas parāds. Jāmeklē jauni ekonomiskie risinājumi Uz Eiropas notikumu kartes atkal parādījušās ziņas par Grieķijas ekonomiku. Kamēr Grieķiju pārpludināja bēgļi, ekonomika ir cīnījusies par kaut nelielu izaugsmi un nekas diži mainījies nav. Starptautiskais valūtas fonds jau ilgstoši brīdina, ka Grieķija nespēj izpildīt prasības parāda atdošanai. Valsts ekonomika vienkārši neuzrāda nevienu pazīmi, ka parāda iekasēšana būtu iespējama. „Grieķijai trūkst pagrieziena punkta, kas sāktu vest uz izaugsmi,” tā Grieķijas ekonomisko stāvokli raksturoja ekonomists Vangelis Agapitos. „Parāds šobrīd ir kā akmens pie mūsu slīkstošās ekonomikas kājām. Grieķijas ekonomika ir slima. Tai nepieciešama visa iespējamā solidaritāte, lai iesāktu lēcienu. Vajag apturēt to ekonomikas krituma spirāli, kas ir iznīcinoša. Mums nepieciešams panākt, ka kritums ir vadāms, tikai tā to var apturēt. Mērķis ir panākt, ka darba vietas, ekonomiskais pieaugums palīdz celt pensiju sistēmu un sociālās garantijas. Protams, kamēr politiskās attiecības ir nokaitētas, izlīgumu panākt ir grūti. Parāda norakstīšana ir veids, kā ātrāk tikt atpakaļ uz ceļa, bet šobrīd prasīt milzīgu parāda samazināšanu būtu par daudz, vērtē Agapitos. Pagājušās nedēļas Eirogrupas sanāksmi nedaudz interesantāku padarīja stīvēšanās starp Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Savienības dalībvalstīm un bloka institūcijām. ASV dominētais valūtas fonds atklāti brīdināja, ka pieturēšanās pie esošās parāda atdošanas programmas neko nedos. Grieķijas parāds tikai turpina augt un līdz 2060. gadam var sasniegt pat 250% no iekšzemes kopprodukta, kas ir par 70% vairāk nekā šobrīd. Tātad, ideja nosist pussprāgušu zirgu ar vāli, nav loģiska. Tā praktiski nozīmētu parāda norakstīšanu 100% apmērā, jo nebūs no kā parādu iekasēt. To, ka šajā gadījumā ir grūti nošķirt ekonomiku no politikas, uzsver akadēmiķe Raita Karnīte. Viņa uzskata, ka iemesls jezgai ap Grieķiju ir pārāk lielā ietekme uz visas Eiropas savstarpējām attiecībām. Šobrīd panāktā Eirogrupas vienošanās paredz, ka Grieķijas parādu varētu atvieglot, bet ne ātrāk par 2018. gadu. Karnīte uzsver, ka globālā ekonomika ir nonākusi jaunā vēsturiskā nogrieznī. Gluži kā 1929. gada krīze, zelta standarta laiks un Rūzvelta „jaunie darījumi”, arī tagad ir jāmeklē jaunas ekonomikas teorijas. Krīze parāda, ka taupība vien nav zāles, naudas iepludināšana arī nelīdz, tātad ir jāatrod zelta vidusceļš, kā izlietot iepludināto naudu reālām vajadzībām. Nav tālu jāmeklē problēmcēloņi – kaut vai ES fondu līdzekļi, par kuriem būvē ceļus. Ja nav ražošanas, tad neviens pa jaunajiem ceļiem nebrauks. Savukārt Grieķijai agri vai vēlu būs jāsniedz solidāra palīdzības roka. Rādītāji apliecina, ka valsts netiek ārā no purva ar naudas iepludināšanu. Tāpēc, ka šī nauda aiziet nestrukturālām reformām. Tikmēr Vācijas ekonomikas fenomens māca vēl kādu patiesību – viena valsts, kas ir pārāk ekonomiski spēcīga, atņem spēku apkārtējām. Savā ziņā Vācija ir radījusi spriedzi starp tām valstīm, kuras netiek līdzi Vācijas apjomiem. Jo spēcīgāka Vācija kļūs, jo vairāk tai būs jāiegulda kaimiņu drošībā. Savukārt vielu pārdomām par grieķu ballīti rada kāda statistiska diagramma par parāda apjomu uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Grieķija ir septītajā vietā tieši starp Franciju un Vāciju. Tātad, Eiropas smagsvari dzīvo tieši tādā pašā ballītē, tikai šobrīd vēl turas virs ūdens. Vācija tiek ar savām saistībām galā, bet Francija jau pāris gadus balansē uz naža asmens.    

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies klimata pārmaiņām. Aprīlis bijis septītais mēnesis pēc kārtas, kad globālās temperatūras pārsniedza normu un šobrīd par sekām brīdina arī Pasaules banka. Savukārt studijā saruna par Ukrainu, kurai pēc uzvaras Eirovīzijā atkal pievērsta pasaules uzmanība. Raidījuma viesis: žurnālists Atis Klimovičs. Vēl raidījumā diskutēsim par Lielbritāniju, kuru tieši pēc mēneša gaida balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Kā arī skaidrosim, vai Rietumiem, cenšoties stabilizēt situāciju Lībijā, iespējams mazināt bēgļu plūsmu Eiropas virzienā.    Dabas uzvedība mainās Kad Leonardo di Kaprio saņēma savu Oskara apbalvojumu, slavenais aktieris no lielās skatuves atgādināja, ka klimata pārmaiņas ir īstas un tām jāpievērš uzmanība. Viņš jau gadiem runā par klimata pārmaiņu ietekmi uz pasauli. Kaut vai filmējoties mākslas filmā par izdzīvošanu savvaļā, Leonardo di Kaprio uzsvēra, ka sajutis, cik mainīgi ir laika apstākļi. Dažādas organizācijas mēra Zemes temperatūru un cenšas saprast, kā novērojumi dabā varētu mums sniegt atbildi par klimanta izmaiņām. NASA nesen ziņoja, ka dati par aprīli uzrāda absolūto siltuma rekordu pasaules mērogā. Gaisa temperatūra pēdējo trīs mēnešu laikā ir konstanti par vismaz vienu grādu pēc Celsija skalas pārsniegusi to normu, ko uzskata par atskaites punktu. Tieši temperatūras svārstības rada bažas, ka klimata pārmaiņas ir īstas. Zinātnieku darbs ir pētīt un meklēt kopsakarības, politiķu darbs ir meklēt risinājumus politiskā līmenī, bet žurnālistu un aktīvistu darbs ir ziņot un piedāvāt faktus. Vairākās pasaules valstīs izvēršas asa cīņa starp klimata pārmaiņu aizstāvjiem un noliedzējiem. Jo reālas izmaiņas nozīmē ekonomiskos pārkārtojumus. Bet kur nauda, tur intereses. ASV ir aktīvas lobētāju grupas, kuras veido politekonomijā skoloti cilvēki. Tāds ir arī Marks Morano, kurš bija viens no Republikāņu partijas vēlēšanu komandas veidotājiem, bet tagad vada pretklimata pārmaiņu organizāciju. Viņš ir pārliecināts, ka klimata pārmaiņas ir blēņas. „Mēs vadāmies pēc pierādījumiem, kuri parāda, ka globālo sasilšanu veicina simtiem dažādu faktoru, piemēram, okeānu cikli, ūdens temperatūra, metāns, Saules sistēma un Saules aktivitāte, mākoņi un vulkānu darbība un putekļi, kas no tās rodas. Ideja, ka oglekļa dioksīds ir aste, kas luncina suni, vienkārši nav izskaidrojums. Ja vēl pameklējam faktus vai aprakstus zinātniskajā literatūrā, ir plaši atrodama informācija, ka viduslaikos un romiešu laikā arī ir bijuši karstuma viļņi, kuros nu nekādi nebija vainojams CO2 izmešu daudzums. Kas tagad notiek? ANO dati liecina, ka pēdējās divās desmitgadēs ir bijuši vairāki gadi, kad gaisa temperatūra nav palielinājusies. Bet ASV Kongress, ANO rada mītu, ka viņi var ietekmēt laikapstākļus. Tā it kā viņi spētu samazināt viesuļvētru spēku un tornado postījumus,” uzskata Morano. Lielu darba daļu, publiski skaidrot klimata pārmaiņu pazīmes, ASV pilda Bils Najs. Viņš ir populārzinātnisku raidījumu vadītājs, kurš uzskata, ka klimata pārmaiņu pretinieki nespēj uztvert argumentus precīzi. Pieminēt temperatūras nepaaugstināšanos ir viegli, ja skatās uz virspusējiem datiem, piemēram pa pilsētām. Bet Zemes temperatūra aug, ja to novēro globālā līmenī. „Sāksim ar faktiem – romiešu periods tiešām neatspoguļo visu pasauli. Kritiķiem varam pajautāt – vai jūs piekrītat, ka bērnībā oglekļa dioksīda izmešu nebija tik daudz kā tagad? Līmenis aug ļoti strauji. Tā ir atšķirība starp vecajiem sliktajiem laikiem un mūsdienām. Tieši CO2 pieauguma dinamika satrauc un to ietekmē cilvēka darbība. Paskatieties ledājos, kuros ir iesprostots gaiss no ļoti senas pagātnes. Tādā veidā mēs analizējam, kāda bija tālās pagātnes gaisa kvalitāte, un tā liecina, CO2 daudzums bija mazāks. Viduslaiku sasilšanas periods ir izplatīts arguments, bet tas ir Eiropas fenomens, tā kā uz pasauli to attiecināt nevar. Kad es biju bērns, pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza trīs miljardus. Manas dzīves laikā iedzīvotāju skaits ir vairāk nekā dubultojies. Un pasaulē visi grib dzīvot kā mēs, attīstītās pasaules valstis. Tas nozīmē, dedzināt oglekli un izmest izmešus atmosfērā,” vērtē Najs. Aptaujāt zinātniekus par klimata pārmaiņām un CO2 izmešiem varētu daudz un ilgi. Bet piemēram, tautā labi zināmais laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs atzīst, ka savus novērojumus balsta uz senču vērojumiem un ticējumiem. Viņš pievērš uzmanību arī zīmīgajiem laika prognozēšanas datumiem. Tāpat arī daudz ko var secināt no novērojumiem dabā. Kad es sekoju līdzi, tad es pamatojos uz cikliem. Šķiet, ka tie cikli arī dabā ir tādi. Un kad skatās globāli, tad arī mūsu mazajā zemītē tie cikli atkārtojas. Mums varbūt nav ļoti senu dabas vērojumu tradīciju, bet to, ka cilvēka darbība atstāj kaut kādu ietekmi, tas protams arī atsaucās. Nobīdes veidojas, sekojot laikam, jo, protams, viss ir kustībā un mainībā. Tomēr, kaut kāds cikliskums dabā ir - tas arī nosaka aukstākus un siltākus posmus un tas periodiski atkārtojas. Protams, Vilis Bukšs  neveic globālu laikapstākļu analīzi, bet arī nelielajā mērogā, viņš ir novērojis, ka dabas uzvedība mainās.