Podcasts about sarunas

Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".

Šajā HR PODCAST epizodē kopā ar Air Baltic personālvadības pārstāvēm -  Sabīni Salieti-Rudzīti talantu piesaistes komandas vadītāju un Sandu Bergmani-Behmani personāla vadības un labbūtības biznesa partneri, runājam par to, kā atlases process var veicināt vai novērst diskrimināciju. Sarunā atklājam pilna cikla atlases posmus, dalāmies ar pieredzi par dzimumu stereotipiem aviācijā un diskutējam, kā tehnoloģijas var palīdzēt vai traucēt veidot iekļaujošāku darba vidi.Šī ir viena no četrām sarunām, ko HR PODCAST veido sadarbībā ar Teamdash – platformu, kas palīdz organizācijām ieviest mūsdienīgu, datos balstītu un cilvēkcentrētu atlases procesu.Runājam par to, kā:organizācijā izskatās pilna cikla atlases process un kur visbiežāk rodas “caurumi” komunikācijā,dažādības vadība un dzimumu stereotipi ietekmē pilotu, tehniķu un stjuartu amatu pieejamību,veidojas sabiedrības priekšstati par “piemērotajiem” dzimumiem konkrētās profesijās,uzņēmums praktiski maina šo uztveri ar izglītošanu, iekšējām mācībāmSarunā izskan arī personiski stāsti – par stjuartēm, kas kļūst par pilotēm, par vecāku cilvēku iekļaušanu un par to, kā Air Baltic apzināti strādā, lai dažādības politika nebūtu tikai skaists vārdu savienojums, bet reāla, ikdienas prakse.Šī epizode ir gan profesionāla, gan cilvēciska – tā palīdz ieraudzīt, ka atlase nav tikai procedūra, bet vērtību spogulis, un aicina ikvienu pārskatīt, kādu sabiedrību mēs veidojam ar katru pieņemtu vai noraidītu kandidātu.

Basketball, the Cold War, and rock band The Grateful Dead collide in this incredible true story. Presented by the late NBA star Bill Walton. Episodes weekly from 19 May. What do basketball, rock music, and tie-dye t-shirts have in common? And what about Mickey Hart, Sarunas Marciulionis, Arvydas Sabonis, and the US Dream Team? Well, they are all subject of the brand new season of Amazing Sport Stories: Bill Walton's The Grateful Team. It's Moscow, 1989, and Lithuanian basketball star Sarunas Marciulionis is walking nervously through the airport. If all goes to plan, a new life awaits playing basketball for the NBA in the US. But first, he must cross the Iron Curtain. Sarunas doesn't yet know the incredible journey he is about to go on. One which will involve political upheaval, the Olympic games, the US rock band The Grateful Dead - and, of course, tie-dye. The late NBA star and sports commentator Bill Walton presents this extraordinary true story. Bill passed away in 2024, not long after recording the series, and his family have given permission for its release following his death. Amazing Sport Stories brings you the greatest twists and personal journeys from sport history. Listen for inspiring tales of courage, drama, myths and legends from all over the globe. All told in mini seasons and one-off documentary episodes. #AmazingSportStories

Raidījumā Piespēle, protams, atkal par ledus hokeju un pasaules čempionātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā rit jau vairāk nekā nedēļu, Latvijas izlase jau aizvadījusi sešas no septiņām apakšgrupas spēlēm, 20.maijā gaidāma izšķirošā kauja pret Austriju. Arī raidījuma lielajā intervijā šoreiz runājam par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Cipulis. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase turpina cīņas pasaules hokeja čempionātā; Latvijas basketbola izlase jau noskaidro pretiniekus 2027. gada Pasaules kausa kvalifikācijā; Kristaps Porziņģis un Bostonas “Celtics” noliek Nacionālās basketbola asociācijas čempionu pilnvaras; Bobsleja izlases galvenā trenera amatu pārņem Emīls Cipulis, treneru korpusā arī Edgars Maskalāns un vācietis Ēriks Franke.

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Rīgas Domā 8. maijā izskanēs XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms", kura atskaņojumā, kas veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, Hermaņa Brauna fonda aicināti, piedalīsies 170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēs Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons, kurš 2024. gadā piedalījās "Kara rekviēma" atskaņojumā festivālā BBC Proms Londonā ar diriģentu Antonio Papano. Sarunā ar Dāvi Eņģeli Alans Kleitons stāsta par savu iepazīšanos ar Britena "Kara rekviēmu", šī darba aktualitāti un vēstījuma spēku. Runājam par operiskumu Britena rekviēmā, ietekmēm no Britena agrākiem skaņdarbiem. Sarunas noslēgumā - arī par Alana Kleitona sezonas plāniem: Stravinskis Zalcburgā, Britens Frankfurtē un Londonā. Alans Kleitons: Tas ir apjomīgs, bet brīnišķīgs skaņdarbs. Kā zēns visai daudz dziedāju Britena garīgo mūziku, tā iepazinu viņu kā komponistu. Ar šo skaņdarbu iepazinos, to atskaņojot Austrālijā pirms apmēram 20 gadiem. Šis ir ļoti operisks skaņdarbs - mūzika ir masīva. Man šķiet, komponists šajā skaņdarbā izjūt tādu brīvību, kādu varbūt nevar sasniegt operās. Britens vairāk rakstījis maza apjoma skaņdarbus pēckara iespaidā 40.-50. gadu Lielbritānijā. Daudzas no viņa operām ir kameroperas, tās nebija tik apjomīgas kā šis skaņdarbs. Šī bija iespēja viņam eksplodēt. "Kara rekviēms" ir emocionāli intensīvs skaņdarbs, kurš dod iespēju parādīt daudz vokālo krāsu, daudz psiholoģisku aspektu, par kuriem domāt.

Šajā epizodē kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūras direktori Evitu Simsoni un Teamdash pārstāvi Jāni Dubinski analizējam, kas šobrīd notiek Latvijas darba tirgū. Runājam par reģionālām atšķirībām, bezdarba skaitļiem, kandidātu prasībām, trešo valstu darba spēka piesaisti, māmiņu un senioru potenciālu darba tirgū, jauniešu iesaisti un tehnoloģiju lomu. Sarunā skaidrojam, kā pilnveidot atlases procesu, lai tas būtu efektīvāks un cilvēcīgāks, un kā izmantot automatizāciju, lai uzlabotu kandidātu un darba devēju pieredzi. Epizodes laikā pieskaramies arī tam, ko uzņēmēji var mācīties no savām kļūdām un kāpēc dialogs ar kandidātiem ir izšķirošs.Galvenie secinājumi pēc sarunasDarba tirgus plaisa starp reģioniem – Latgalē bezdarbs ir >10%, Rīgā tikai ~4%, un šīs atšķirības būtiski ietekmē atlases stratēģijas.Kandidātu un darba devēju abpusēja atbildība – bieži pazūd ne tikai kandidāti, bet arī darba devēji, kuri nesniedz atbildes un vilcinās ar lēmumiem.Automatizācija kā palīgs, nevis drauds – tehnoloģijas, piemēram, automatizētas atbildes, CV analīze, SMS saziņa, palīdz paātrināt procesu un uzlabot kandidāta pieredzi.Nepietiekami izmantots potenciāls – māmiņas, seniori un cilvēki no ekonomiski neaktīvajām grupām joprojām ir “neredzami” darba tirgū, bet tur ir liels resurss.Trešo valstu darba spēks nav viegls risinājums – tā piesaiste prasa rūpīgu sagatavošanos, skaidrus procesus un sapratni par kultūras un valodas izaicinājumiem.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Šajā CILVĒKJAUDA BIZNESĀ epizodē tiekamies ar Ievu Treiju, Finday.lv līdzdibinātāju un Labs of Latvia redaktori. Sarunas mērķis ir parādīt komunikācijas spēku biznesa veidošanā un tā ietekmi uz biznesa izaugsmi. Ievas ieteikumi noderēs kā atspēriena punkts, ja domā par sava uzņēmuma izveidi un ja vēlies izkļūt no ierobežojoša uzskata par Baltijas valstīm kā biznesa "sērdienīšiem".Ieva parādīja "zirnekļa efekta" nozīmi uzņēmumu un sabiedrības attīstībā. Viņa pieminēja praktiskus padomus, kā pārvarēt bailes par sevi komunicēt, kādi jaunuzņēmumi Latvijā gūst starptautiskus panākumus, un kādas atbalsta vides pieejamas Latvijā. Ieva aicina ikvienu uzdrošināties runāt par savām idejām, pat ja tās sākotnēji varētu šķist nepietiekami labas.Iegūsti BEZMAKSAS mājaslapas analīzi 300 EUR vērtībā no Cilvēkjaudas atbalstītāja Premium Solutions. Viņu speciālisti izpētīs tavas mājas lapas ātrdarbību, lietojamību, vizuālās un funkcionālas nepilnības. Saņemsi ieteikumus vismaz 10 risinājumiem bez tehniska žargona, kā tava mājas lapa var strādāt labāk, lai sasniedz savus biznesa mērķus. Piesakies ps.lv/jauda!Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Ieteiktos resursus un saites uz tiem atradīsi šīs sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI00:00 Ievads - Ieva Treija no Finday.lv02:38 Kā Ievas darbs biznesa informācijas apkopošanā var noderēt citiem, it īpaši, ja interesē dažādas biznesa iespējas06:50 https://labsoflatvia.com/ - projekts jaunām biznesa idejām un to popularizēšanai10:21 “Nu neesam mēs nekādi sērdienīši!” Jaunuzņēmumu vides veiksmes stāsti Balstijas valstīs.15:16 Par biznesa veiksmes faktoriem16:56 Kas ir “zirnekļa” efekts un kāds tam sakars ar uzņēmuma un sabiedrības izaugsmi22:06 Piemērs, kā un kāpēc uzņēmumumiem vajadzētu par sevi komunicēt plašāk26:36 Praktisks ieteikums, kā pārvarēt bailes publicēt vizuālo saturu ar sevi sociālajos tīklos28:23 Kādas ziņas cilvēkiem patīk lasīt - finday.lv pieredze30:21 Tendences un iespējas interneta komunikācijai par sevi33:28  Bezmaksas mājas lapas efektivitātes analīze, lai tavs bizness aug - Premium Solutions piedāvājums ps.lv/jauda34:27 Kāpēc ir vērts komunicēt par to, kas tevi interesē, arī ja tā ir ļoti specifiska tēma38:11 Par mēģināšanu darīt pat tad, ja nav vajdzīgo prasmju41:51 Ar kādiem jaunuzņēmumiem mēs Latvijā varam lepoties44:42 Kādas startup vides ir pieejamas Latvijā un ar ko tās savstarpēji atšķiras46:57 Mūsu “pašu čaļi no biznesa inkubatora”, kas ir nonākuši videospēļu nozares milžu TOP 10 50:02 Iedvesmojošs stāsts par jaunuzņēmuma panākumiem aizsardzības tehnoloģiju jomā, iegūstot Eiropas līmeņa inovāciju atzinību51:51 Pūļa finansējums kā izaugsmes iespēja savas trakās idejas attīstīšanai54:01 Zinātnes komercializācija un kā tajā var iesaistīties ikviens, kuru tas interesē58:07 Power-Up S

Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas  paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Orķestris "Rīga" Lielās piektdienas koncerta programmā 18. aprīlī izvēlējies pašmāju un ārvalstu komponistu mūziku, kas estētiski un tematiski atbilstoša Lielās piektdienas kristīgajai tradīcijai. Programmas centrā – Uģa Prauliņa Stabat Mater pirmatskaņojums pārlikumā korim un pūšaminstrumentu orķestrim – skaņdarbs, kas 2019. gadā pasaules pirmaskaņojumu piedzīvoja tieši Lielajā Piektdienā Vinspīras centrā Edmontonā, Kanādā, bet Latvijā vēl nekad nav skanējis. Līdzās pirmatskaņojumam koncertā arī Viļņa Šmīdbera "Elēģija", Jēkaba Mediņa "Golgātas krusts", Johana Sebastiāna Baha un Antonio Lotti opusi. Koncertā, kuru tiešraidē piedāvās "Klasika", piedalīsies ar Rīgas kamerkoris Ave Sol, un pie diriģenta pults stāsies tā mākslinieciskais vadītājs un šīgada jubilārs Andris Veismanis, ar kuru "Klasikā" tiekamies jau šobrīd. Diriģents atklāj, cik daudz viņam savā laikā nācies pievērsties Stabat Mater un atbild uz jautājumu, vai šī forma pieprasa kādas kanoniskas likumsakarības, kas jāievēro. Viņš arī tuvāk raksturo Uģa Prauliņa Stabat Mater, kurā jūtamas folkmūzikas ietekmes, atzīmējot, cik svarīgi atskaņojumā domāt par balansu starp kora, solistu balsu un orķestra skanējumu. "Uģa Prauliņa darbā var just arī folkmūzikas iespaidu – interesants pavērsiens!" uzsver Andris Veismanis. "Zinot, kā Uģis vispār raksta – viņš folkmūziku nekad nepamet! Atceros viņa sākotnējo sadarbību ar grupu "Iļģi", darbojoties kā producentam un skaņu operatoram – šie ieraksti man ir neaizmirstams piedzīvojums! Šīs tēmas Uģī joprojām ir dzīvas un darbojas. Nedaudz viņa mūzikā vienmēr jūtu arī popmūzikas ietekmi, bet ne šī vārda sliktākajā nozīmē, bet gan formas ziņā, kur ir gan džezs, gan rokmūzika. Jo Uģis savulaik darbojies ar rokmūziku, un tas ir jūtams. Šis veids ir aktuāls arī paņēmienā, kādā "Stabat Mater" uzrakstīts pūtēju orķestrim. Un tas mani uzrunā." Sarunas turpinājumā diriģents raksturo Jēkaba Mediņa darbu "Golgātas krusts" un Antonio Lotti Crucifixus, ko koris dziedās a cappella, kā arī runā par Viļņa Šmīdberga "Elēģijas" un Sabīnes Ķezberes/Baha korāļprelūdijas iekļāvumu šajā Lielās piektdienas programmā. 

“Vadītāju lielais izaicinājums krīžu pārvarēšanā sākas miera laikos. Saruna ar darbinieku, kurš tev būs vajadzīgs, ir jānotiek jau tagad – nevis X stundā.” tā šajā epizodē sarunājos ar krīžu vadības konsultantu un treneri Ojāru Stūri, un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu. Parasti ar “X stundu” saprotam valsts apdraudējumu – karadarbību, kiberdraudus, plaša mēroga infrastruktūras sabrukumu. Taču X stundu var radīt arī mazāki, bet reāli notikumi: kabeļa pārrāvums, elektrības zudums, kritisko darbinieku nespēja ierasties darbā, pazudusi informācijas plūsma un tā joprojām. Tā vietā, lai uztrauktos, meklējam atbildes un skaidrojam -  kā vadītāji, organizācijas un sabiedrība kopumā var gatavoties neparedzamajam.Klausies par ko runājām epizodē:Ko nozīmē “X stunda” uzņēmuma kontekstā? Kā plānot rīcību, ja pazūd elektrība, internets vai cilvēki? Krīzes situācijās, īpaši sākumā, visbiežāk trūkst informācijas. Ir liels nezināmais, un tas izraisa stresu. Kā veidot plānu, kas strādā arī tad, kad viss sabrūk?Kā uzņēmumos veidot darbības nepārtrauktības plānu, kas tiešām darbojas.Kā noteikt, kuri pakalpojumi un cilvēki būs patiešām nepieciešami X stundā.Kā organizācijā veidot vienošanos, kam uzticēties, kā pieņemt lēmumus un kā nodrošināt komunikāciju arī tad, ja pazūd internets."Mēs nezinām, kā rīkosies cilvēks X stundā, ja iepriekš neesam viņam jautājuši, kas viņam tajā brīdī būs svarīgākais.” Kāda ir vadītāja loma – un kāpēc tieši tagad ir jāsāk saruna ar cilvēkiem.Klausies sarunu un izvērtē – vai tavā komandā ir notikusi šī svarīgā saruna mierlaikos.Vai cilvēki zina, kā rīkoties?Vai esi gatavs runāt par to jau šodien?Ieskaties: Kas ir x stunda? Kā rīkotes krīzes situācijā, valsts apdraudējuma gadījumā?Civilā aizsardzība Rīgā112 aplikācijaPar biznesa nepārtrauktībuVUGD rīcība krīzes gadījumā  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Raidījuma iecere ir tikties ar iedvesmojošiem cilvēkiem, kuri uz jautājumu "Vai ticēt ir normāli?" atbild: "Jā." 3. sarunas viesis ir Egils Purviņš, iespējams, iedvesmojošākais pedagogs Ziemeļvidzemē.

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Jaunākajā HR PODCAST CEO sarunā tiekos ar Kalve Coffee līdzdibinātāju un vadītāju Gati Zēmani. “Vadītājs nav tikai tas, kurš pieņem lēmumus – viņa uzdevums ir radīt vidi, kurā citi var augt, mācīties un droši ieņemt savu jauno lomu.” Šī nav saruna tikai par kafiju. Tā ir saruna par vērtībām, cilvēcību un vadīšanu laikā, kad uzņēmums strauji attīstās, pasaulē notiek paradigmu maiņas, un arvien skaidrāk kļūst redzams – pastāvēs tie, kas mainīsies, un tie, kuri pastāvēs par savām vērtībām.Gatis dalās savā pieredzē par to, kā saglabāt skaidrību, ejot cauri izaugsmei, kā deleģēt, uzticēties un kā būt klātesošam – būt daāli no uzņēmuma. Šī ir viena no godīgākajām un cilvēcīgākajām sarunām par vadību šajā podkāsta rubrikā.Klausies un, lai noder par iedvesmu!   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Ekoloģisko trilleri "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" pēc Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas romāna Dailes teātrī iestudējusi starptautiska komanda – ar dažiem no viņiem sarunas Kultūras rondo. Bleika dzeja, kuru tulko policijas IT speciālists un pa vakariem lasa savai bijušajai skolotājai, kura risina krustvārdu mīklas un nodarbojas ar astroloģiju, bet visvairāk viņu uztrauc nogalināšana tikai prieka pēc. Medības. Viņa mēģina par to visu stāstīt policijai, bet tur nevienu neinteresē ne astroloģiskie apsvērumi, ne stirnu dvēseles… Dailes teātra izrādes nosaukumā Bleika dzejas rinda „Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”. Romāna autore – poļu rakstniece Olga Tokarčuka, Nobela prēmijas laureāte. Romāns tulkots latviešu valodā un izdots grāmatā, no poļu valodas to tulkojusi Ingmāra Balode. Kultūras rondo ieskats izrādē kopā ar režisori Oli Malofāni, scenogrāfu Germanu Ermiču, aktieri Artūru Krūzkopu un aktrisi, galvenās lomas – Janīnas Dušejko – atveidotāju Čulpanu Hamatovu. Bet varbūt stāsts nemaz nav par ekoloģiju, bet daudz plašāks – par ļaunumu, vai tas vienmēr tiek sodīts, un kuram ir tiesības to darīt. Sarunas par izrādi mijās ar pašu izrādi. Pirms izrādes saruna ar Sīrijā dzimušo Nīderlandes režisori Oli Malfāni, kuru var pazīt pēc puķes matos. Viņa studējusi arī ģermānistiku, tāpēc saruna notiek vāciski, uz skatuves turpinoties skaņas mēģinājumam. Ar ļoti satrauktu un steidzīgu Čulpanu Hamatovu, kurai Janīnas loma, viņai visu laiku jābūt uz skatuves un ir ļoti daudz teksta. Tad 1. cēliens, pēc kura tiekos ar aktieri Artūru Krūzkopu, bet pēc izrādes sēžam uz skatuves kopā ar scenogrāfu Germanu Ermiču, kuram šī ir pirmā pieredze teātrī. Raidījumā skan arī fragments no sarunas ar Ingmāru Balodi, kas izskanēja raidījumā Radio mazā lasītava.  

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raiņa un Aspazijas trimdas zemē Kastaņolā, Šveicē, kur tagad atrodas ne tikai abiem dzejniekiem veltīta ekspozīcija, bet arī ielas, kas nosaukta abu dzejnieku un patriotu vārdā, Aspazijas 160.dzimšanas dienas svinībās piedalījās arī Radio mazā lasītava. Kopā ar Gundaru Āboliņu un Ingvildu Strautmani ceļoja arī Raiņa atmiņu grāmata "Kastaņola" un literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas ieteiktas Aspazijas vēstules no Šveices Antonijai Lūkinai un Birutai Skujeniecei. Kastaņolā bija pulcējušies latvieši no Cīrihes, Bernes, Ženēvas, Itālijas un Vācijas, grāmatas un sarunas risinājās triju stundu garumā. Raidījumu atbalsta:

3-21 Sarunas Marciulonis joins Papa & Silver to discuss his son entering the March Madness tournament with Saint MarysSee omnystudio.com/listener for privacy information.

3-21 Sarunas Marciulonis joins Papa & Silver to discuss his son entering the March Madness tournament with Saint MarysSee omnystudio.com/listener for privacy information.

"Ja mēs nepaņemam mēnesi, lai saplānotu, kā mēs ieviešam pārmaiņas, tad pēc tam mēs vienkārši noņemsimies ar visām sekām – pretestību, neskaidrību, iestrēgšanu un neizpratni. Vadītāji bieži saka – mums nav laika, bet, ja mēs to laiku neieguldām sākumā, tad mēs pēc tam noņemsimies ar krīzes situācijām."Pārmaiņas organizācijā ir neizbēgamas, taču bieži vien tās neizdodas nevis slikto lēmumu, bet gan nepārdomātas komunikācijas dēļ. Kāpēc vadītāji domā, ka komunicē, bet darbinieki nejūt, ka ar viņiem runā? Kāpēc tik daudz uzņēmumu pieļauj vienu un to pašu kļūdu – paziņojot pārmaiņas tikai tad, kad viss jau ir izlemts? Un kā panākt, lai cilvēki nevis pretojas, bet iesaistās un pieņem pārmaiņas kā daļu no attīstības?Par šiem un citiem jautājumiem podkāstā Ilze Medne sarunājas ar Ievu Zaumani – pārmaiņu un komunikācijas stratēģi ar 20 gadu pieredzi, un Ingu Latkovsku – Latvijas Universitātes lektori un komunikācijas konsultanti ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi.Šajā epizodē mēs runājam par Pārmaiņu Vadības Indeksa 2024 rezultātiem, kas atklāj, ka tikai 9% organizāciju izstrādā pārmaiņu komunikācijas stratēģiju. Kāpēc uzņēmumi joprojām domā, ka "mēs jau komunicējam", lai gan darbinieki apgalvo pretējo?Būtiskākie jautājumi sarunā:Kāpēc vadītāji dzīvo ilūzijā, ka viņi efektīvi komunicē pārmaiņas?Kā pārmaiņu vadība atšķiras no pārmaiņu komunikācijas?Kas ir visbiežākās kļūdas un klupšanas akmeņi pārmaiņu procesā?Ko nozīmē "noņemties" ar sekām, ja komunikācija nav bijusi pietiekama?Kā panākt, lai darbinieki nevis pretojas, bet iesaistās pārmaiņās?

Studijā Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns un Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.

Vai ticēt ir normāli? Kā šodien ticēt; kā šodien lūgt? Kas par ticības un lūgšanas praksi sakāms pasaulē dzīvojošo franciskāņu vadītājai Latvijā, saulainajai un iedvesmojošajai Gundegai Cimžai.

Pēc ASV un Ukrainas sarunām Saūda Arābijā ukraiņi pauduši gatavību uguns pārtraukšanai un sarunām par pamiera noslēgšanu. Tikmēr Latvijā pieaug bažas par pašu drošību – Valsts prezidents prasa straujāk audzēt karavīru skaitlisko sastāvu, aizsardzības ministrs uzdevis šomēnes nākt klajā ar piedāvājumiem, kā palielināt zemessargu skaitu. Premjere Evika Siliņa atskaitījusies Saeimā, kā sokas valdībai. Ministrijās notikusi parlamentāro sekretāru rotācija. Šīs nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas Televīzijas raidījuma "Kas notiek Latvijā? " vadītāju Jāni Domburu, žurnālistu Arturu Bikovu, "Providus" direktori un vadošo pētnieci, politoloģi Ivetu Kažoku un Latvijas Radio žurnālisti Māru Jansoni.  

Pēc ASV un Ukrainas sarunām Saūda Arābijā ukraiņi pauduši gatavību uguns pārtraukšanai un sarunām par pamiera noslēgšanu. Tikmēr Latvijā pieaug bažas par pašu drošību – Valsts prezidents prasa straujāk audzēt karavīru skaitlisko sastāvu, aizsardzības ministrs uzdevis šomēnes nākt klajā ar piedāvājumiem, kā palielināt zemessargu skaitu. Premjere Evika Siliņa atskaitījusies Saeimā, kā sokas valdībai. Ministrijās notikusi parlamentāro sekretāru rotācija. Šīs nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas Televīzijas raidījuma "Kas notiek Latvijā? " vadītāju Jāni Domburu, žurnālistu Arturu Bikovu, "Providus" direktori un vadošo pētnieci, politoloģi Ivetu Kažoku un Latvijas Radio žurnālisti Māru Jansoni.  

Kanādas Liberālā partija izraudzījusies Marku Kārniju par jauno partijas līderi un Kanādas premjerministru. Sīrijā militārās operācijas beigas piekrastes provincēs. Bet pasaules uzmanības centrā otrdien notikušās Ukrainas un ASV sarunas Saūda Arābijā. Ārvalstu aktualitātes iztirzājam kopā ar Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālistu Rihardu Plūmi un Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu. * Kanādai būs jauns… joprojām premjerministrs Kanādas premjerministram Žistēnam Trudo pietrūka dažu mēnešu līdz apaļiem desmit gadiem valsts galvas amatā. Kļuvis par premjeru 2015. gada novembrī, šī gada janvārī viņš paziņoja par lēmumu aiziet no Kanādas Liberālās partijas un, attiecīgi, valsts vadības. Jau kopš 2022. gada sākuma liberāļu reitingi palēnām slīdēja lejup, un pagājušā gada nogalē galvenie konkurenti – konservatīvie – tos apsteidza pat par divdesmit procentpunktiem. Pēc tam gan nāca straujas pārmaiņas: aiz Kanādas dienvidu robežām varas troni ieņēma Donalds Tramps, kurš „aplaimoja” kanādiešus ar grandioziem ievedmuitas tarifiem, sāka saukāt Kanādu par Savienoto Valstu 51. pavalsti un tās premjerministru par gubernatoru. Kanādiešiem netrūkst nedz valstiskuma apziņas, nedz patriotisma, un ekspansīvā dienvidu kaimiņa izdarības izraisīja sagaidāmu pretreakciju – konsolidēšanos ap savu valdību un, attiecīgi, pie varas esošā spēka popularitātes kāpumu. Šādā situācijā Kanādas liberāļu vadības stūri pēc pirmdien notikušajām partijas vēlēšanām pārņēma sešdesmit gadus vecais ekonomists un finansists Marks Kārnijs. Viņš savulaik ieguvis doktora grādu Oksfordā un divpadsmit gadus vadījis centrālās bankas: vispirms piecus gadus Kanādas Banku, pie tam viņa vadības periods sakrita ar globālo ekonomisko krīzi, pēc tam septiņus gadus – Anglijas Banku. Nav brīnums, ka liberāļiem Kārnijs šķiet īstais vīrs šiem ekonomiski un politiski vētrainajiem laikiem, un partijas vadītāja amatā viņu ievēlēja ar 86 % kongresa delegātu balsu. Jau tuvākajās dienās sagaidāma viņa stāšanās arī premjerministra amatā, un, kā izteicies pats politiķis, tas notikšot ātri un nemanāmi. Tāpat sagaidāms, ka drīz pēc Kārnija kļūšanas par premjeru tiks izsludinātas ārkārtas Parlamenta vēlēšanas, negaidot kārtējo vēlēšanu laiku oktobrī. Savā ievadrunā jaunais līderis nepārprotami lika saprast, ka negrasās kļūt par ASV 51. pavalsts gubernatoru, sacīdams: „Amerikāņi grib mūsu resursus, mūsu ūdeni, mūsu zemi, mūsu valsti. Ja viņiem tas izdosies, viņi iznīcinās mūsu dzīvesveidu.” Džidā – bez liekiem asumiem Pēc februāra nogales skandāla Baltā nama Ovālajā kabinetā un tam sekojušās Savienoto Valstu militārā un izlūkošanas atbalsta pārtraukšanas Ukrainai daudziem Kijivas draugiem visā pasaulē nākotne tēlojās gluži drūmos toņos. Tika spriests, ka jaunā Vašingtonas administrācija nolēmusi panākt mieru par katru cenu, pat ja tā būtu Ukrainas kapitulācija. Izskanēja bažas, ka no amerikāņu mutes ukraiņiem nāksies uzklausīt Kremļa prasības par papildu Ukrainas teritoriju iegūšanu un prezidenta Zelenska atkāpšanos no amata. Šādā noskaņā tika sagaidīta pirmā Savienoto Valstu un Ukrainas pārstāvju sarunu diena Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Vašingtonu sarunās pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio un padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs, savukārt Kijivu – Prezidenta administrācijas vadītājs Andrijs Jermaks, ārlietu ministrs Andrijs Sibiha un aizsardzības ministrs Rustams Umerovs. Pirmdien Džidā ieradās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš tikās ar Saūda Arābijas kroņprinci Muhammedu bin Salmānu, bet otrdien – ar amerikāņu delegācijas locekļiem, pats gan palikdams ārpus tiešā sarunu procesa. Jāteic, dienas noslēgumā izskanējušie paziņojuma negatīvo gaidu spriedzi mazināja. Labā  ziņa ir noslēguma komunikē paustā Vašingtonas apņemšanās nekavējoties atjaunot pārtraukto atbalstu izlūkošanas un drošības jomā. Kijivai par to nācies piekrist amerikāņu 30 dienu pagaidu uguns pārtraukšanas plānam, atsakoties no līdzšinējās prasības saistīt šādu uguns pārtraukšanu ar drošības garantijām. Amerikāņu puse, savukārt, deklarējusi apņemšanos nekavējoties vērsties ar uguns pārtraukšanas piedāvājumu pie Krievijas. Līdz trešdienas rītam, kad top šis teksts, nekāda oficiāla reakcija no Kremļa vēl nav sagaidīta, taču vairakkārt pēdējos mēnešos tā pārstāvji, Vladimiru Putinu ieskaitot, izteikušies, ka kaut kāda pagaidu uguns pārtraukšana viņus neinteresējot un viņi ir gatavi runāt tikai par pastāvīgu mieru, kas ņemtu vērā Krievijas intereses. Kā telekanālam MSNBC norādīja kādreizējais Savienoto Valstu vēstnieks Maskavā Maikls Makfols, prezidenta Trampa administrācija jau faktiski diktē Ukrainai atteikšanos no iespējamas pievienošanās NATO un līdz šim zaudēto teritoriju atgūšanas, tikām joprojām neizvirzot praktiski nekādas prasības agresorvalstij Krievijai. Slaktiņš Sīrijā Kad pagājušā gada decembrī Sīrijā beidza pastāvēt pusgadsimtu valdījušais Asadu ģimenes režīms, pie varas nākusī pagaidu valdība ar agrāko islāmistu kaujinieku komandieri Ahmedu aš Šarā priekšgalā deklarēja mērķi vienot nāciju uz līdztiesības un dažādu grupu mierīgas līdzāspastāvēšanas pamatiem. Šādas apņemšanās īstenošana valstī, kuru teju četrpadsmit gadus plosījis pilsoņu karš, nav vienkārša. Jau sākotnēji par pastiprinātas spriedzes zonu kļuva Vidusjūras piekrastes rajoni, kur lielā skaitā dzīvo musulmaņu alavītu kopienas pārstāvji. No šīs kopienas nāca diktators Hāfizs Asads un viņa dēls un varas mantinieks, nu jau gāztais Bašārs. Šeit patvērās daudzi bijušā režīma varas struktūru pārstāvji, kuri, pēc visa spriežot, bija ieplānojuši sacelšanos, jo 6. martā masveidā uzbruka policijas iecirkņiem, posteņiem un slimnīcām. Uz piekrastes rajoniem tika nosūtīts valdībai lojāls karaspēks, taču turp devās arī daudzas centrālās varas īsti nekontrolētas bruņotas grupas no kaimiņu provincēm. Šo kaujinieku ieskatā šī bija laba izdevība izrēķināties ar nīstajiem alavītiem, kuri daudzu ortodoksālo musulmaņu acīs ir ticības atkritēji. Un arī valdības spēki, kuru sastāvā jau arī daudzi ir vēl nesenā pagātnē bijuši tādi paši kaujinieki, visai bieži uzsāka vietējo alavītu masu slepkavošanu. Upuru skaita aplēses pamatīgi atšķiras. Telekanāls „France 24” min, ka savstarpējās apšaudēs krituši 125 pagaidu valdības policisti un armijnieki, 148 agrākajam režīmam uzticamie kaujinieki, pie tam nogalināti 745 neapbruņoti civiliedzīvotāji. Tagad centrālā valdība sola slepkavošanas gadījumus izmeklēt un sodīt vainīgos, taču par sekmēm šai ziņā pārliecības nav. Par zināmu jaunās varas panākumu nācijas konsolidēšanas virzienā var uzskatīt vakar noslēgto vienošanos ar valsts austrumdaļu kontrolējošo kurdu grupējumu Sīrijas Demokrātiskie spēki par integrēšanu ar pārējo Sīriju, t. sk. tās bruņotajiem spēkiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Mēs nevaram turpināt strādāt nekontrolēti – ja valsts pārvalde kļūst nesasniedzama un darbinieki vairs nejūtas kā daļa no komandas, tad mēs esam zaudējuši darba kultūru." tajā pašā laikā "Dati rāda, ka attālinātais darbs nepadara cilvēkus mazāk produktīvus – dažos gadījumos efektivitāte pat palielinās par 12%. Galvenais ir skaidri definēti darba uzdevumi un atgriezeniskā saite." par to jaunākajā epizodē runājām ar Valsts kancelejas direktoru Raivis Kronbergs un DeskTime Personāla vadītāju Sintija Petersone.Šajā epizodē runājam par vienu no pēdējā laika aktuālākajiem jautājumiem – attālinātā darba nākotni valsts pārvaldē, neseno komunikāciju, ka "attālinātais darbs ir iebraucis grāvī". Kamēr privātais sektors domā par dažādiem veidiem kā organizāt eleastīgu pieeju un dažādus modeļus, lai piesaistītu darbiniekus, valsts pārvalde nāk klajā ar paziņojumu, ka visiem atkal būs jāatgriežas birojos.Kas ir licis pieņemt šādu lēmumu un uz kādiem datiem tas balstās? Vai klātienes darbs tiešām ir efektīvāks? Vai šis lēmums ir balstīts datos, vai tomēr tas vairāk atspoguļo vadības komforta zonu un vēlmi kontrolēt darbiniekus?Tāpēc nolēmu skaidrot, uzdot jautājumus un saprast. Līdz galam man neizdevās izprast tieši šādas komunikācijas lēmumu, taču vērtīga man bija šī saruna un iespēja uzdot jautājumus. Klausies epizodi un uzzini:✅ Kas lika pieņemt šādus mērus un komunikāciju ar sabiedrību?✅ Vai un kā laika uzskaites rīki, piemēram, DeskTime, veicina uzticību un produktivitāti vai tomēr rada kontroles un baiļu kultūru?✅ Vai valsts pārvalde zaudēs jaunos talantus, ja nepieņems hibrīda darba modeli?✅ Kādas prasmes vadītājiem ir nepieciešamas, lai spētu vadīt arī tad, ja darbinieki neatrodas birojā?✅ Kā veidot dialogu, lai pār produktivitātes gaidām neupurētu cilvēcību?   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Saruna ar Armaggeddonu no PURVA METĀLS un ZIEMINIEKI - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #176Šajā epizodē – pilnā garuma saruna ar Armaggeddonu, jeb Andreju Planderu, par viņa projektiem – PURVA METĀLS, ZIEMINIEKI u.c.! Šī saruna tika ierakstīta 2024. gada ceturkšņa sērijas kontekstā, lai parunātu par jauno Purva Metāla EP "Murgu Purvs", bet UZSVERAM, ka šī sērija nav satura atražojums, bet gan pilnā saruna, kurā aizrautīgi apspriežam Armaggeddona projektus (Purva Metāls, Zieminieki, Smagie Ķēe, Trejasmens un Velna Krusti), viņa saikni ar dabu un mitoloģiju, Augšciema tumšo auru un nozīmi, Purva Metāla nākotnes plānus un daudz ko citu!Purva Metāls pamazām no pilnīgas pagrīdes pārtapa par LV metāla scēnā jau atpazīstamu nosaukumu, un viņu jaunākais EP pārliecinoši ielauzās mūsu gada iecienītāko darbu augšgalā, tāpēc pacentāmies dabūt rokā internetā nesasniedzamo Armaggeddonu un šajā sarunā, iepazīstoties, uzzinām, cik ļoti dedzīgs metālists un mūziķis viņš ir... Rezultāts ir fanātiska, nūģīga un ļoti, ļoti interesanta saruna!Armaggeddona YouTube kanāls:https://www.youtube.com/@SuperPlandersArmaggeddona projekti...PURVA METĀLS:https://purvametals.bandcamp.com/https://open.spotify.com/artist/3sAWCPCsRqCjlwwapdYbbO?si=0bCe6rnySHe-SQCK93feaAZIEMINIEKI:https://zieminieki.bandcamp.com/SMAGIE ĶĒE:https://smagie.bandcamp.com/TREJASMENS:https://trejasmens.bandcamp.com/https://open.spotify.com/artist/1gZILw9tMPUNrMtLSYIjeu?si=bFiuuB_yTnS9FkcfbsBAiAVELNA KRUSTI:https://www.youtube.com/watch?v=t93mgJ_7_kU0:00 - Ievads7:04 - Purva Metāls "Veči Sēž" atskaņojums11:38 - Sarunas sākums, kā līdz tai nonācām13:12 - Kas ir Purva Metāls?15:19 - Saikne ar purviem16:19 - Purva Metāla stilistiskās iezīmes, ietekmes24:22 - Latviskums Purva Metālā un iedvesmas30:15 - Purvu stāsti un to mitoloģija37:13 - Augšciems, spoku stāsti, NLO42:50 - Zieminieku saikne ar Augšciemu45:34 - Zieminieku ierakstīšanās process51:54 - Spēka un gudrības gūšana mitoloģiskajā54:50 - Smagie Ķēe57:33 - Biznesa darījums (Mizantropium)1:00:05 - Jaunā "Murgu Purvs" EP uzslavas 1:02:19 - EP dziesmu konstrukcija, sastāvs devums, instrumenti1:06:56 - Klasiskās mūzikas ieteikumi metālistiem1:07:55 - Vokālā dažādība Purva metālā1:10:49 - Kad un cik ilgi abi albumi tapa? 1:12:56 - Segvārdi un anonimitāte Purva Metālā1:15:01 - Purva metāla paplašinātais sastāvs1:16:29 - Nākotnes plāni, fiziskais formāts, koncerti1:21:09 - Labu vārdu apmaiņa un izskaņas1:24:09 - Purva Metāls "Makrokosmoss" atskaņojumsMūsu organizētais Death Metal vakars:https://fb.me/e/4pMv22gFnIlgi lolots darbiņš, aicinam visus atbalstīt Baltijas metāla scēnu! Iztrakosimies un sadzersim ;)Šī gada ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuH10 gadu jubileja, 6.-8. jūnijs, jaudīgas grupas, tiekamies tur! SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Kamēr 28. februāra vakarā pasaule mainījās (atkal), mēs ierakstījām sarunu par mēneša grāmatu – ukraiņu autores Taņas Maļarčukas romānu "Nejauša brīnuma biogrāfija".Stāsts risinās absurdajos un skaudrajos deviņdesmitajos. Norises laiks – simbolisks, kad Ukraina, tāpat kā Latvija, atguva neatkarību. Nekas nav tā, kā bijis, Krievija, pametot savus laupījumus (lasīt – okupētās valstis), nu atstājusi tās ar to, ko šīs tautas alkušas visvairāk – brīvību. Bet ko ar to iesākt? Kā saglabāt? Kā iemācīties brīvību un pašpaļāvību saviem spēkiem? Grāmata par sistēmu un cilvēkiem tajā.Vai gan vēl kāds tic nejaušībām? Viss ir vienas vienīgas likumsakarības, par kurām reizēm pārsteigumā saraucam uzacis un kurām nespējam noticēt. Sarunā piedalās Kristīne, Ieva, Zane un Aija.Paldies Mārai Poļakovai par grāmatas tulkojumu un apgādam Jānis Roze par izdevumu latviešu valodā. Grāmatu vislētāk iegādājies šeit. Sarunas sākumā atskaņotā tatāru izcelsmes krievu dziedātāja Zemfira dzimtenē Krievijā iekļauta ārvalstu aģentu sarakstā un ir atklāti iestājusies PRET Krievijas izvērsto karu Ukrainā.

"Manuprāt, sajust jebkuru pozīciju kā lamatas ir visbīstamākais, kas ar mums var notikt, jo tas nozīmē, ka tu neredzi izeju. Ja tu esi līderis un jūties iesprostots, tas jau pats par sevi ir signāls, ka kaut kas jāmaina." – Agnese LāceŠajā HR Podcast CEO epizodē sarunājos ar Agnesi Lāci, Latvijas kultūras ministri, par līderību, atbildību un to, kā radīt vidi, kurā indivīds vai komanda var sasniegt pasaules līmeni. Mēs runājam par to, kā līderis aug un attīstās, kā tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmē daudzu cilvēku dzīves, un kā šos lēmumus pieņemt ar skaidru pārliecību, nebaidoties no sarežģītības.Agnese dalās ar pieredzi Valsts līderības programmā, kur viņa guva jaunu izpratni par uzticēšanos un atbildības nozīmi. Viņa uzskata, ka labs līderis nav tas, kurš zina visas atbildes, bet gan tas, kurš nebaidās jautāt, uzklausīt un nepārtraukti mācīties.Viena no svarīgākajām sarunas tēmām ir atbildības sajūta – ko nozīmē vadīt, zinot, ka tavi lēmumi ietekmē citus? Agnese atzīst, ka atbildība nav slogs, bet privilēģija – iespēja veidot sabiedrību, kurā dzīvojam.Runājām arī par valsts lomu izcilības veidošanā. Kā rodas pasaules mēroga sasniegumi, kā, piemēram, filma "Straume"? Agnese uzsver, ka izcilība nenotiek nejauši – aiz tās stāv gan personīgais darbs un augsti standarti, gan sistēmisks valsts atbalsts.Un, protams, kā saglabāt līdzsvaru starp lieliem pienākumiem un privāto dzīvi? Kā palikt cilvēcīgam un enerģiskam, vadot valsts mēroga procesus un vienlaikus esot mamma? Agnese dalās savās metodēs, kā neizdegt, saglabāt skaidru skatu uz būtisko un turpināt mācīties.Šī ir saruna par līderību bez klišejām – par drosmi, par lēmumu smagumu un par to, kā būt cilvēcīgam un stipram vienlaikus. 0:00 Ievads un iepazīstināšana ar kultūras ministri Agnesi Lāci1:59 Ko uz doto brīdi ministrei izsaka vārds “lamatas”4:16 Kāda nozīme mūsdienās ir jēdzienam – līderība6:45 Vai cilvēcība ir vājuma vai līderības pazīme9:29 Agneses Lāces profesionālā dzīve līdz kultūras ministres amatam12:54 Atslēgvērtības līdera ceļā14:34 Kā ministre tiek galā ar neērtām sadursmēm un cilvēku specifiskām vajadzībām16:56 Atbildība kā privilēģija, nevis nasta19:58 Nozīmīgākās mācības, kas paņemtas līdzi pēc dalības Valsts līderības programmā24:04 “Neviens līderis nevar būt līderis viens pats”26:12 Kādēļ ir tik svarīgi būvēt spēcīgas institūcijas un pilsonisku sabiedrību28:20 “Šāda izpratne neveidojas vakuumā” – vērtības, kas nodrošināja panākumus filmai “Straume”34:26 Kas var palīdzēt būvēt līderības prasmes jaunajiem profesionāļiem37:20 “Tas ir OK būt arī kaut kur neiederīgam” – mācība, ko kultūras ministre būtu gribējusi izprast jaupirms desmit gadiem41:31 Kā veidot līdzsvaru un atbalstīt sevi, lai neizdegtu46:54 Resursi un prakses, ko citiem līderiem iesaka kultūras ministre Agnese Lāce51:42 Vai mākslas pienākums ir kaut ko mainīt un kāpēc – atbilde uz Satori kārts jautājumu53:22 Kas Tev šobrīd sniedz cerību – atbilde uz Satori kārts jautājumuKlausies un atbalsti manu darbu buymeacoffee.com/medne  

26. februārī – dienā, kad tiek atzīmēta pretošanās Krimas okupācijai, – ukraiņu māksliniece Oļa Mihaiļuka aicina uz sarunu "Tas nav tikai mans personīgais kara sākums" Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā. Bet marta sestdienās Valodu mājā notiks ukraiņu literatūrai un valodai veltītu pasākumu sērija „Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad”. Sarunas par ukraiņu literatūru un valodu mīsies ar jaunākajiem Ukrainas literatūras tulkojumiem latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Brokāni no „Punctum” un tulkotāju Māru Poļakovu. 1. martā, plkst. 14.00 kultūrvietā "Valodu māja" literatūras žurnāla "Punctum", tulkotājas Māras Poļakovas Ukraiņu literatūrās tulkošanas darbnīcas, kā arī kultūrtelpas "Valodu māja" organizētajā pasākumu ciklā "Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad" notiks saruna un lasījumi "Kara valoda". Trīs Lielā kara gadus ukraiņu rakstnieki intensīvi domā par kara ielaušanos valodā. Vispirms karš nesa mēmumu. Tomēr pretoties vardarbībai nozīmē arī runāt, liecināt, neļaut varmākam tevi apklusināt. Kā karš maina ukraiņu valodu – un vai tas skāris arī mūsējo? Kā izteikt izmisumu un naidu – un vai arī latviešu valodā karš normalizējis lamuvārdus? Vai karam ir valoda? Sarunāsies LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Sanda Rapa, dzejniece un redaktore Inese Zandere un tulkotāja Māra Poļakova. Fragmentus no Oleksandra Miheda grāmatas "Segvārds Ījabam" lasīs ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīcas dalībnieki. Sarunā Kultūras rondo Māra Poļakova iepazīstina ar Ukraiņu literatūrās tulkošanas darbnīcu, kas sāka strādāt 2024. septembra beigās, kad kopā sanāca kādi 10 cilvēki un ķērās pie darba. "Tas nav projekts, tas ir process. Mēs katru nedēļu tiekamies un kopīgi lasām to, ko darbnīcas dalībnieki ir tulkojuši no ukraiņu autoru tekstiem. Teksti ir ļoti dažādi," atklāj Māra Poļakova. Daļa darbnīcas dalībnieku ir profesionāli tulkotāji, daļa ar tulkošanu saskaras pirmo reizi. "Mūs vieno griba tulkot ukraiņu literatūru, vēlēšanās tulkot ukraiņu literatūru un pārliecība, ka tas ir svarīgākais un labākais, ko šobrīd varam darīt," atzīst Māra Poļakova.  

Vai ticēt ir normāli? Kā šodien ticēt, kā šodien lūgt? Lai māsas ticība stiprina mūsējo!

Raidījuma viesi - politologs, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Andis Kudors un LU profesore, LATO valdes priekšsēdētāja Žaneta Ozoliņa.

HR PODCAST: Jauniešu priekšstats par darba tirgu un realitāte – saruna ar Zani ČulkstēnuŠajā epizodē kopā ar Zani Čulkstēnu, ERDA īpašnieci un Latvijas Izglītības Akseleratora vadītāju, apspriežam, kā jaunieši redz darba tirgu un cik lielā mērā viņu priekšstats atbilst realitātei. Vai jauniešu ekspektācijas ir neracionālas, vai arī darba tirgus nespēj piedāvāt pievilcīgas iespējas? Vai skolēniem vajadzētu pielāgoties darba tirgus pieprasījumam, vai tomēr uzņēmumiem jāmaina savs piedāvājums jaunajai paaudzei?Epizodē diskutējam par:

Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profesionāļi: Olivjē Katrans ir franču etnologs, godalgots producents un animācijas eksperts, bet Marteins te Pass no Nīderlandes ir pieredzējis dokumentālā kino eksperts. Pēc ceremonijas uzaicināju viņus uz īsu sarunu par viņu iespaidiem, uz mēnesi iegrimstot Latvijas filmu pasaulē. Ierakstos uzklausām arī balvu ieguvējus. Ceremonija notika Dailes teātrī, tās režisors bija Matīss Kaža un to vadīja aktieris Matīss Budovskis. Tika pasniegtas 25 balvas un balva par mūža ieguldījumu, kā arī vairākas īpašās balvas un atbalstītāju balvas. Plašāk par balvas laureātiem portālā lsm.lv. Klausieties arī sarunu ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Pēteri Krilovu.      

"Mēs neesam tik daudz, lai mēs nevaram vienoties. Mēs varam vienoties. Mēs varam atrast veidu, kā būt kopā šajā laivā, šajā straumē."Šajā epizodē kopā ar Ievu Moricu – Sarunu festivāla LAMPA dibinātāju, fonda DOTS direktori  un sertificētu supervizori – runājam par līderību, dialoga kultūru un to, kā sarunas ietekmē organizāciju vidi un sabiedrību kopumā.Vai demokrātija organizācijās ir iespējama? Kā vadītāji var veidot kultūru, kurā cilvēki var brīvi izteikties un justies uzklausīti?Kā atpazīt un pārvarēt morālo pārākumu? Kā izvairīties no vēlmes pierādīt savu taisnību un attīstīt prasmi klausīties, lai dialogs kļūtu jēgpilnāks?Kas ir demokrātija un kā veidojas dialogs?Kāpēc mēs tik ļoti steidzamies un kā izkāpt no “ātrvilciena”? Kā atrast balansu starp darbiem, pienākumiem un refleksiju par to, kas patiesi svarīgs?Kāda ir sarunu kultūras loma sabiedrības attīstībā? Kā efektīva komunikācija var palīdzēt mums labāk sadzīvot, risināt sarežģītus jautājumus un veidot iekļaujošāku vidi?Sarunas organizācijās: no konfliktiem līdz uzticībai. Sarunā pieminētās grāmatas:Tomass Mūrs – Care of the Soul Mary Pipher – Women Rowing North Rupi Kaur – The Sun and Her Flowers HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

"Dzīvības elpa" ir Evilenas Protektores jaunā autorprogramma, kas aicina reflektēt par dzīves patieso vērtību. Šīs programmas galvenais vēstījums ir kļuvis par pamatu dziļai izpratnei par to, ka visvērtīgākais, kas cilvēkam dzīvē ir, ir pati dzīve. Mūsdienu straujajā pasaulē ir viegli apjukt sīkumos un aizmirst par lietām, kas patiesi ir svarīgas – ģimeni, mīlestību, cilvēcību un taisnīgumu. Ar Evilenu Protektori tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku". Sarunas ievadā par to, kāpēc Evilenai patīk smelties iedvesmu no citiem autoriem un cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai taptu šī oriģinālprogramma. Runājam par dziesmu tekstiem un uzzinām, kādēļ viņa tos raksta pati. Par sarežītāko momentu procesā – dziesmu nosaukumiem. Runājam arī par jaunās programmas skatuves partneriem, izpausmes līdzekļu meklējumiem, par dzinuli savu zināšanu paplašināšanai un pedagoģisko darbu ar studentiem, par hobijiem un darbu.  

Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”

Sarunas Ledas has a rich story in the game industry, starting out in the fan-made Broken Sword 2.5, becoming the co-owner of the Lithuanian game studio Tag of Joy which released Crowns And Pawns, to the upcoming sequel of A Vampyr's Story in co-operation with famous point and click adventure pioneer Bill Tiller. We talk about the whole journey he took from making a hobby due to his love for games to a living. Enjoy! The interview starts at minute 48:02

Šajā epizodē kopā ar Pārsla Baško, globālo personāla vadības direktori, Printful un Printify apvienošanās vadītāju, runājām par svarīgākajām tendencēm un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras personāla vadība 2025. gadā. Saruna bija kā dziļāka ielūkošanās darba tirgus realitātē. Mēs iztirzājām gan globālus, gan ļoti praktiskus jautājumus.Klausies epizodi un uzzini vairāk par:Prasmju trūkumu un pārkvalifikāciju: Diskutējām, kā organizācijām nepieciešams investēt darbinieku prasmju attīstībā un pārkvalifikācijā. Mākslīgā intelekta lomu HR procesos: Apskatījām, kā automatizācija palīdz optimizēt procesus, piemēram, darbinieku atgriezenisko saiti un produktivitāti un to, ka cilvēka loma lēmumu pieņemšanā ir neaizstājama.Hibrīda darba modeļiem: Mēs apspriedām elastīgu darba modeli un to, kā tas ietekmē darbinieku produktivitāti, iesaisti un organizāciju kultūru. Pārsla dalījās ar Printful pieredzi un jaunām metodēm.Cilvēciskajām prasmēm un līderību: Analizējām, kā elastība, noturība un līderība kļūst arvien svarīgākas. Šīs prasmes ir atslēga ne tikai, lai vadītu komandas, bet arī lai veidotu iekļaujošu un spēcīgu darba vidi.Daudzveidību un iekļaušanu (DEI): Runājām par izaicinājumiem, kas šobrīd saistīti ar dažādības programmām, īpaši globālajā kontekstā, un to, cik būtiski ir turpināt domāt par vienlīdzību un ētisku līderību.Šī epizode bija ne tikai ieskats nākotnes tendencēs, bet arī aicinājums HR profesionāļiem :)!!!! Vērts iepazīties:Future of Jobs 2025  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Ar ko pārsteigsit? – tā savus Jaunatnes teātra pirmā aktieru kursa audzēkņus uzrunāja režisors Adolfs Šapiro. Vairāk ģeniāls režisors un sarežģīta personība, nevis pedagogs. Pēc tam, kad Jaunatnes teātris beidza pastāvēt visai strīdīgos juku laikos, jaunie aktieri gāja katrs savu ceļu, gan teātrī, gan ārpus tā. Par savu savu kursabiedru likteņiem grāmatā "Ar ko pārsteigsit?" stāsta Lenvija Sīle. Kultūras rondo studijā grāmatas autore Lenvija Sīle, aktieris Ivars Brakovskis un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Saruna par grāmatu, par Jaunatnes teātri, par Adolfu Šapiro un aktieru tālākajām gaitām pēc 1992. gada. Lenvija Sīle, savu kursabiedru Rūdolfa Plēpja un Maijas Eglītes rosināta, sameklē bijušos kursabiedrus un sarunājas ar viņiem. Sarunas, dažādie skatījumi uz režisoru Ādolfu Šapiro, teātra pedagogiem un Jaunatnes teātra slēgšanas procesu tagad apkopotas grāmatā "Ar ko pārsteigsit?". Grāmatas atvēršana arī notiks Teātra muzejā 17. janvārī.    

Šajā epizodē es sarunājos ar Žaneti Droni – INSEAD līderības treneri un Valsts līderu attīstības programmas veidotāju. Sarunājāmies par līderības nozīmi mūsdienās, kā līderi var risināt ētiskus izaicinājumus un kā attīstīt prasmes, kas būs nepieciešamas nākotnē. Uzzināju kā klājies valsts līderības programmas dalībniekiem.Žanete dalījās ar dziļām atziņām par to, kā līderība ir ne tikai prasmes un stratēģijas, bet arī attiecības un spēja rūpēties par citiem. Kā viņa teica: “Līderība ir par to, kā mēs palīdzam viens otram sasniegt lielākas iespējas.”Mēs arī runājām par transformāciju, ko dalībnieki piedzīvoja Valsts līderu attīstības programmā. Kā Žanete norādīja: “Tu nevari būt drosmīgs, nebaidoties. Līderībā būtiski ir būt atvērtam ievainojamībai.”Galvenās tēmas epizodē:Kā mainīt domāšanu, lai veidotu efektīvāku līderību?Kādas ir nākotnē svarīgākās prasmes, un kā tās attīstīt?Līderības transformācija – personiskā izaugsme kā pamats plašākām pārmaiņām.Šī epizode iedvesmo domāt dziļāk par savu lomu kā līderim un atgādina, ka lielas pārmaiņas sākas ar vienkāršiem soļiem. Kā Žanete sacīja: “Nav jāgaida ideāli apstākļi – ir jārīkojas kopā.”  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Sarunas pirmajā daļā izjautāju Diānu Zandi par viņas profesionālo ceļu - ko viņa darīja pēc aktrises profesijas, kā darbu apvienoja ar 5 bērnu audzināšanu, ko no viņas prasīja iegūt psiholoģijas zinātņu doktores grādu klīniskajā psiholoģijā. Tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts, kas pamudinās nepazaudēt sevi vecāka lomā, un palīdzēs ieraudzīt risinājumus, kā sākt jaunu profesionālo dzīvi, neskatoties uz līdzšinējo karjeru.Sarunas otrajā daļā Diāna piedāvāja risinājumus partnerattiecībām, jo uzskats, ka "mīlestībā visam jānotiek dabiski" ir maldinošs un arī kaitīgs. Viņa stāstīja arī par emocionālās un seksuālās tuvības saistību. Starp citu, Diāna savā Instagram @diana_zande veido interesantus un noderīgus video ierakstus par attiecībām un iespējām dzīvot labāk. Iesaku noklausīties iepriekšējās intervijas ar Diānu Zandi:Pirmā #117 bija par drošu piesaisti un tās ietekmi uz cilvēka dzīvi.Otrā #142 – kā veidot veselīgākas attiecības ar saviem vecākiem.Trešā #171, lai svētki nes prieku, nevis iznes smadzenes.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan kopīgos, gan arī ikdienā piedzīvo vairāk prieka.Ja šīs tēmas tev ir aktuālas, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:6:32 Lāsmiņas loma kulta filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – Diānas dzīves lielā dāvana un problemātiskā blakne vienlaicīgi10:21 “Baidies, bet dari” – dzīvot atšķirīgi no pieņemtā16:40 Līkumainais meklējumu ceļš cauri skolām un profesijām, paralēli audzinot piecus bērnus23:09 “Man ir četrdesmit gadu. Beidzot es zinu, ko es gribu” – cik viegli ir mainīt dzīvi šajā vecumā27:38 Grūtākie brīži studējot psiholoģiju35:17 Nevis “afirmēt”, bet plānot, kapāt un darīt40:50 “Sākt no nulles” nenozīmē sākt no nulles50:07 Praktisks vingrinājums, kā domāt par savu dzīvi un saviem gadiem49:32 “Ikvienam lēmumam ir arī negatīvas sekas”52:48 Spēt stāvēt pāri sabiedrības aizspriedumiem un darīt savu lietu59:59 Kad pašpārmetumu tārpiņš izbāž galvu, ko likt viņam pretī1:05:19 Kas ir galvenie četri iemesli, kādēļ pāri meklē terapeita palīdzību1:09:09 Ko iekļauj mīlestības trijstūra teorija1:11:07 Kāda noderīga informācija ir atrodama Diānas Zandes Instagram kontā1:15:38 Vai iemīlēšanās stadijā ir iespējama patiesa tuvība1:20:24 Kā emocionālā tuvība ietekmē seksuālo tuvību1:23:41 Saistības, kas ietekmē attiecības1:25:20 “Mīlestībā visam jānotiek dabiski” – cik aplams ir šis apgalvojums1:28:13 Kompetences modeļa skaidrojums kognitīvi biheiviorālajā terapijā1:31:57 Nepamatotās gaidas un ilūzijas “ja tu mani mīli, tad tu zini, ko man vajag”1:36:34 “Kāpēc mums šķiet, ka otrs jutīs, ko man vajag, ja es pati no nevaru definēt”1:45:21 Kā nepieļaut, ka attiecību zupas garša un kvalitāte ar laiku mazinās

Piedāvājam futbola apskatnieku Edmunda Novicka un Arkādija Birjuka veidoto podkāstu "Futbolbumbas" par aizvadītās Virslīgas sezonu. Sarunas, tabulas emocijas un tiešsaites intervijas ar klubu pārstāvjiem. 1. daļā apskatīsim komandas, kuras finišēja no 5. līdz 10. pozīcijai.

Dam Internet, You Scary! hosts Patrick Cloud and Tahir Moore break down the disturbing but interesting stories on the internet! GUEST: SARUNAS J. JACKSON https:;//www.instagram.com/ronejae s/o to our sponsor CODE SWITCH  Listen now to Code Switch from NPR - wherever you get your podcasts.  https://www.npr.org/podcasts/510312/codeswitch Join our Patreon now!!  https://www.patreon.com/DamInternetYouScary

Par pļavām pilsētā pēdējos gados esam runājuši visai daudz, acīgākie rīdzinieki būs pamanījuši, ka pļavu teritorijas pamazām apaug ar sev raksturīgo augāju. Kā pa šiem pāris gadiem iedzīvojušās pļavas Rīgā un vai arī nākotnē pilsētā būs vairāk šādu dabisko zālāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis. Vispirms iepazīstam pasaulē neparastākās sēklas un to ceļu līdz dīgstam „Tāpat kā man savulaik profesors teica, ka sēkla ir augu evolūcijā šedevrs, es to stāstu tālāk studentiem, jo tas tiešām ir brīnišķīgs, neparasts notikums augu evolūcijā. Sēkla var izplatīties tālu, jo katram augam ir tendence kolonizēt, apgūt pēc iespējas plašākas un tālākās teritorijas un ir ļoti svarīgi, lai sēklas ir tālu prom no mātes auga, lai nav konkurences," stāstu par sēklām sākusi Iluta Dauškane - bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, Botānikas un ekoloģijas katedras vadītāja, un vienlaikus Iluta ir arī Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Sabiedrisko attiecību speciāliste. Ar sēklu palīdzību tiek panākta lielāka augu ģenētiskā daudzveidība, kas dabā ir svarīgi, jo tas nodrošina pēcnācēju dzīvotspēju un veselību. Sarunas laikā pakavēsimies pie atšķirīgiem sēklu izplatīšanās veidiem, vēl Ilutai sākumā jautāju, vai dažādu augu sēklas mēs varētu salikt rindā pēc to izmēriem, sākot ar pavisam mazām sēklām un beidzot ar iespaidīgi lielām? Saruna ar Ilutu Dauškani aizritēja Latvijas Universitātes Dabas mājā, bet noslēgumā viņa visus laipni aicina uz savām otrajām mājām - Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. To šobrīd rotā rudens ziedi, bet pavasarī būs skatāma ekspozīcija “Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas” ar augu kolekciju, kas veltīta dažādiem sēklu izplatīšanās veidiem.

Sirsnīgas sarunas par sirdi – kas nāk sirdij par labu, ko sirds dažreiz grib pateikt, kā to saprast un sadzirdēt, un kā rūpēties par mūsu mazo, nenogurstošo motoru, lai tas pukstētu netraucēts? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis, biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas fizioterapeite Līna Puga. 29. septembrī atzīme Pasaules sirds dienu. Inese Mauriņa atgādina, ka šīs dienas mērķis ir mudināt cilvēkus pievērst uzmanību tam, lai sirds ilgāk darbotos un lai cilvēkiem būtu laba veselība. Tāpēc akcentē trīs lietas: pirmā ir veselīgs dzīvesveids, kas ietver uzturu, kustības, arī miegu, atmest kaitīgos ieradumus un censties mazināt stresu. Otrs - pārbaudīt sirds veselību pie ģimenes ārsta. Trešais - atgādināt par sirds veselību arī likumdevējiem un lēmumu pieņēmējiem. Ir sākts darbs pie sirds un asinsvadu slimību plāna izstrādes, kur apkopotas labas iniciatīvas, bet ir svarīgi šo darbu turpināt.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Sergejs Jakimovs (Sergey Jakimov) ir riska kapitāla fonda LongeVC līdzdibinātājs un vadošais partneris. Šis riska kapitāla fonds atbalsta biotehnoloģiju un ilgmūžības industrijas agrīnās stadijas uzņēmējus. Sergeja darbs ir bijis investīciju piesaistīšanā, intelektuālā īpašuma aizsardzībā, klīnisko pētījumu izmēģinājuma stratēģijās, galvenokārt fokusējoties uz kardiovaskulārām, onkoloģiskām un neirodeģeneratīvām sfērām.Sergeju izjautāju par ilgdzīvošanas industriju, tās jaunākajām tehnoloģijām un stratēģijām, par kurām viņš zina no savas investora darba ikdienas un kas varētu noderēt tiem, kam ir svarīgi būt veseliem un dzīvot kvalitatīvu dzīvi ilgāk, nekā esam pieraduši domāt kā iespējamu. Sarunas gaitā Sergejs padalījās arī ar savu pieredzi, saskaroties ar dzīvību apdraudošu slimību un kādas pārmaiņas veselīgākā dzīvesveidā viņam pašam ir izdevies ieviest.Sergejs vairākās universitātēs ir vieslektors par riska kapitāla un intelektuālā īpašuma tēmām. Viņa izglītība ir Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura grāds starptautiskajās attiecībās un divi maģistra grādi - politikas zinātnē Centrāleiropas universitātē, kā arī tiesībās un finansēs Rīgas Juridiskajā augstskolā.Man šķiet, ka šī saruna var iedot papildu motivāciju izdarīt veselīgākas izvēles kvalitatīvākai dzīvei ar lielāku pievienoto vērtību.Sergeja pieminētie informācijas avoti ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:07 Četri pīlāri, uz  kuriem balstās longevity (ilgmūžības) industrija7:35 Kas ir epiģenētika, epiģenētiskā pārprogrammēšana, un kāpēc mums par to būtu jāzina vairāk14:51 Kādas ir jaunākās vēsmas un zinātnes atklājumi onkoloģisko saslimšanu atklāšanā un ārstēšanā, kas zināmas investoram19:52 “Katra onkoloģija ir unikāla, par ko mēs ļoti bieži aizmirstam”27:05 Cik liela nozīme ir agrīnajam vēža skrīningam30:07 Ļoti nepatīkamas ziņas par cukura ietekmi uz šūnu iespēju reģenerēties36:55 “Jūsu mikrobioms ir tas, kas kontrolē jūsu galvu, nevis otrādi” – kā ieviest dažādību savā mikrobiomā43:34 Ar kādu pieeju strādā ārsti ilgmūžības medicīnas sektorā45:23 “Mūsu veselības sistēma nav “health care” (veselības aprūpes) sistēma. Īstenībā tā ir “sick care” (slimo aprūpe)”46:38 Riska kapitāla fondi un ieguldīšana agrīnajā stadijā51:08 Ceļš no lauku skolas Ludzā līdz universitātei Budapeštā un zinātniskiem startupiem 57:28 “Manā visumā cilvēku definē pievienotā vērtība, ko viņš dod.”1:01:50 Kā tika dibināti un ar ko nodarbojas digitālās veselības uzņēmumi1:08:02 Uz kuru pusi attīstās medicīna un zinātne ilgmūžības jomā, un ko mēs varam sagaidīt piecu un desmit gadu tuvā nākotnē1:12:09 Kāda veida un cik daudz fiziskās aktivitātes ikdienā būtiski paildzina kvalitatīvi nodzīvotus gadus1:16:02 Kā Sergejs palīdzēja savam ķermenim atgūties pēc smagas neiroloģiskas saslimšanas1:21:03 Analīzes, kādas ir iespējams veikt, lai noteiktu katra cilvēka imūnsistēmas reakciju uz kādu produktu grupu1:30:35 “Viens no galvenajiem zinātnes mērķiem ir slimību demistificēšana”1:32:11 Autoritātes un izziņas avotu saraksts cilvēkiem, kuriem interesē longevity jeb ilgdzīvošanas tēma1:36:47 Kas ir pati svarīgākā lieta savas veselības un dzīvības jomā, ko katram likt aiz auss1:43:49 Kāda ir veselīgi dzīvotas dzīves pievienotā vērtība