Podcasts about sarunas

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā drošības jautājumi muzeju vidē ir kļuvuši ne tikai aktuāli, bet eksistenciāli svarīgi. Sarunas par drošību, par pieredzi, veidojot rīcības plānu krīzes un ārkārtas situācijām it īpaši pierobežā Kultūras rondo izvaicāsim muzeju darbiniekus. Diskutē domnīcas "Creative museum" vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone, Latvijas Kara muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere, Latgales kultūrvēstures muzeja krājuma glabātāja Renāte Vancāne un Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs. Ierakstā uzklausām Viļakas muzeja vadītāju Ritu Gruševu. Domnīca "Creative Museum" sarunu ciklā “Sarunas par drošību” ir apzinājusi un dokumentējusi drošības situāciju muzeju nozarē Latvijā, īpaši Latgales pierobežas muzejos. Intervijas ar muzeju vadītājiem un krājuma glabātājiem lasāmas domnīcas mājaslapā. 17. jūnijā būs cikla noslēguma diskusija.

Iespēja satikt lāci ir diezgan jauns risks, kas parādījies Latvijā, dodoties mežā. Arvien vairāk cilvēku doties dabā attur arī ērces. Bet dabas tūrisms visos laikos ir bijis saistīts ar lielākiem riskiem, jo daba mēdz būt neparedzama, arī ar laikastākļiem jārēķinās, īpaši, ja dodas garākos pārgājienos vai nakšņo teltīs. Tāpēc šoreiz saruna ar cilvēku, kurš rīko pārgājienus gan tepat Latvijā, gan vēsākos gadalaikos ved tūristu grupas uz silto Āfriku. Tas ir Dzintris Kolāts. Sarunas sākumā viņš atminējās tos gadījumus, kad pārgājiena laikā laikapstākļi bijuši ekstrēmi, pat bīstami, bet ekskursantu grupa tomēr nolēmusi doties pārgājienā gar jūras krastu, lai izbaudītu stihiju. Kopumā Dzintris Kolāts nav pārāk pesimistisks attiecībā uz klimata pārmaiņām Latvijā. Tas lielā mērā sasaucas arī ar vienu no Eiropas Komisijas pirms dažiem gadiem publicēto pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz tūrisma nozari Eiropā. Baltijā un Skandināvijā klimats kļūs piemērotāks tūrismam. Lielākoties tas saistāms ar siltākām un garākām vasarām, kamēr Eiropas dienvidos, Vidusjūras reģionā, kur pagājušajā gadsimtā klimats vērtēts kā ļoti labs vai izcils tūrismam, tuvākajās desmitgadēs arvien biežāk vasaras būs tik karstas, ka, piemēram, Itālijā un Grieķijā klimata piemērotība tūrismam ir samazināta par vairākām pakāpēm. To mēs pēdējos gados jau ne reizi vien esam redzējuši, kad tur sākas plaši meža ugunsgrēki un tūristi burtiski pūļiem pamet Grieķijas salas. Tāpat arvien biežāk cilvēki nolemj nedoties vasarā uz dienvidiem, jo tur sanāk tāpat kā pie mums ziemeļos ziemā – atvaļinājums ir jāpavada telpās, jo uzturēties ārā nav patīkami vai kā Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kad tas var būt pat bīstami, jo temperatūra dienām ilgi pārsniedz 40 grādus.

Latvijā pirmoreiz sarunās un izrādē "Vardarbības vēsture" viesojas viens no nozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem, teātra "Berlin Schaubühne" vadītājs Tomass Ostermeiers. Viņš pieskaitāms pie Eiropas interesantākajiem režisoriem, kura izrādes joprojām ir izpārdotas un tiek izrādītas daudzviet pasaulē. Izrādi "Vardarbības vēsture" 5. un 6. jūnijā izrāda Latvijas Nacionālajā teātrī. Raidījumā skan telefonsaruna no Berlīnes ar Tomasu Ostermeijeru, kas ierakstīta vēl pirms viņa ierašanās Latvijā. Bet studijā tiekamies ar teātra kritiķi Ati Rozentālu un tulkotāju no franču valodas Agnesi Kasparovu, jo Ostermeieram blakus Ibsenam, Šekspīram un Šnicleram ļoti būtiski ir mūsdienu franču autori, arī Eduārs Luī. Bet sarunā no Berlīnes piedalās Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Sarunas ieraksta laikā viņa ir vienīgā no mums, kas redzējusi izrādi "Vardarbības vēsturi". "Vardarbības vēsture" ("Im Herzen der Gewalt") ir pasaules slavens iestudējums, kurā aktualizētas tēmas par kurām esam tik ļoti pieraduši klusēt. Izrādes pamatā ir franču rakstnieka Eduarda Lui autobiogrāfiskais romāns, kas stāsta par satricinošu un nežēlīgu vardarbību un tās radīto dziļo un nepanesamo traumu. Ostermeiera raksturīgajā stilā vardarbības tēma kļūst par intensīvu, psiholoģiski precīzu un mūsdienīgu problēmu, ar ko var saskarties ikkatrs.

Rundāles pils šogad svin 290. gadadienu kopš pils pamatakmens ielikšanas, un jubilejas gads apmeklētājiem nes gan svētku noskaņu, gan bagātīgu kultūras programmu. Viens no centrālajiem notikumiem ir jaunā izstāde "Ziedu valdzinājums", kas atklāj ziedu nozīmi mākslā, dārzu kultūrā un Eiropas vēsturē. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse stāsta, ka jubilejas svinības tiks papildinātas ne tikai ar izstādes atklāšanu, bet arī muzikālu vakara programmu. Tajā uzstāsies Liepājas Simfoniskais orķestris ar īpaši ziediem veltītu repertuāru, kurā skanēs gan ārvalstu klasiķu, gan latviešu komponistu darbi, noslēgumā atskaņojot arī [Jāņa Mediņa] "Ziedu valsi". Izstādes "Ziedu valdzinājums" ideja radusies, pētot Rundāles pils kolekcijas un holandiešu ziedu klusās dabas tradīciju. Ekspozīcija veidota kā izziņas ceļojums, kas atklāj ne vien ziedu simbolisko nozīmi gleznās, bet arī to vietu Eiropas kultūras un dārzu vēsturē. Tajā stāstīts par 17. un 18. gadsimta "modes puķēm" — tulpēm, hiacintēm un citām sīpolpuķēm, kas savulaik kļuva par greznības un statusa simboliem. Īpaša uzmanība izstādē pievērsta arī tam, ko parasti skatītāji pamana mazāk — vāzēm, kurās ziedi tika kārtoti. Viena no ekspozīcijas telpām veltīta tieši vēsturiskajām vāzēm, kas atspoguļo laikmeta estētiku un galma kultūru. Izstāde tapusi plašā starptautiskā sadarbībā — darbi un priekšmeti deponēti no muzejiem Nīderlandē, Ukrainā un Lietuvā. Viens no nozīmīgākajiem eksponātiem ir glezna no Jana Brēgela Vecākā darbnīcas, kurā attēlota bagātīga ziedu kompozīcija ar simtiem precīzi izgleznotu augu. Šādi darbi savulaik simbolizēja ne vien bagātību un izsmalcinātību, bet arī mākslinieka centienus atainot dabas daudzveidību un skaistumu. Lai izstādi padarītu saistošu dažādām paaudzēm, tajā iekļauti arī interaktīvi elementi. Apmeklētāji varēs iepazīt Rundāles pils dekoros sastopamos ziedu motīvus, aplūkot lielizmēra ziedu kompozīcijas un ieiet īpaši veidotā ziedu telpā. Savukārt multimediāls mākslas darbs pievērsīsies slavenajam tulpju drudzim Eiropā. Ne mazāk aizraujošs ir stāsts par Rundāles vēsturiskajiem dārziem. Pētot arhīvu materiālus, noskaidrots, ka hercoga Bīrona laikā dārzos audzētas ne vien tulpes, narcises un hiacintes, bet arī eksotiski augi — citrusaugi, olīvkoki, lauru ķirši un citi oranžēriju stādījumi. Arī šodien Rundāles dārzos cenšas saglabāt vēsturisko augu un ziedu klātbūtni, atjaunojot parteru stādījumus un uzturot vēsturisko ainavu. Pavasaris šobrīd ir viens no skaistākajiem laikiem Rundālē — vēl zied tulpes, hiacintes un narcises, pamazām plaukst peonijas, bet ziedošie koki piešķir dārzam īpašu krāšņumu. Vasara Rundāles pilī būs bagāta arī ar mūziku. Plānoti koncerti ciklā "Sarunas pilī", Senās mūzikas festivāla noslēguma koncerts un Liepājas Simfoniskā orķestra uzstāšanās ar Mocarta un Bēthovena mūzikas programmu. Kā uzsver Laura Lūse, Rundāles pils Baltā zāle ar savu akustiku un atmosfēru ir īpaša vieta, kur mūzika iegūst pavisam citu skanējumu. Jaunumi gaidāmi arī Mežotnes pilī, kuru muzejs pakāpeniski cenšas atdzīvināt kā kultūras telpu. Šosezon tur būs skatāma Ernsta Velkera karikatūru izstāde, kas saistīta ar hercogienes Dorotejas laiku un viņas galma dzīvi. Tā ir daļa no plašāka mērķa — soli pa solim atjaunot Mežotni kā vietu kultūras notikumiem, izstādēm un nākotnē, iespējams, arī muzikāliem vakariem. Rundāles pils jubilejas gads apliecina, ka šī vieta nav tikai vēstures piemineklis. Tā turpina dzīvot kā kultūras un izziņas telpa, kur vienuviet sastopas māksla, daba, vēsture un mūzika. Izstāde "Ziedu valdzinājums" ir stāsts ne tikai par ziediem, bet arī par cilvēka vēlmi caur skaistumu saglabāt un izprast pasauli.

"Ārpakalpojums nav 40 slaidu prezentācija un rēķins. Ārpakalpojums ir praktiska līdzatbildība par rezultātu." Pirms gadiem, strādājot organizācijās, es biju tā, kura meklēja ārpakalpojuma sniedzējus. Tagad pati esmu kļuvusi par ārpakalpojuma sniedzēju. Un jo ilgāk es esmu šajās kurpēs, jo vairāk man rodas jautājumi par to, kā mēs Latvijā, organizācijās saprotam šo procesu.  Mans sarunas biedrs šajā epizodē ir Pēteris Rimšs. Pēterim ir vairāk nekā 20 gadu pieredze projektu un pārmaiņu vadībā — gan publiskajā, gan privātajā sektorā, gan Latvijā, gan starptautiski.  Sarunā nonācām pie dažām neērtām atziņām. Ka organizācijas bieži pērk ārpakalpojumu, pašas nezinot, ko īsti vēlas atrisināt Ka „lētākā cena" bieži vien izrādās dārgāka cena Ka publiskajā sektorā bailes kļūdīties ir milzīgas , jo kļūda maksā daudz Vēlamies kvalitatīvu un ātru pakalpojumu par zemu cenu Pieminējām Tenesijas universitātes Vested modeli, kurā pētnieki secināja, ka veiksmīgās attiecības nebija veiksmīgas tāpēc, ka tām bija labāki līgumi, stingrāka kontrole vai zemākas cenas. Tās bija veiksmīgas tāpēc, ka abām pusēm bija patiesa ieinteresētība viena otras panākumos. Kopīgi definēts mērķis, dalīts risks, skaidras lomas. Pēteris Rimšs ir projektu, programmu un pārmaiņu vadības praktiķis ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi mārketinga, IT, banku, publiskā sektora un farmācijas nozarēs. Strādājis tādos uzņēmumos kā Henkel Latvia, Citadele banka, Rīgas satiksme, Draugiem Group, Zalaris un Printify. Vadījis Latvijas zāļu verifikācijas sistēmas ieviešanas projektu un SAP HR ieviešanu Ziemeļeiropas valstīs. 2021. gadā bija Latvijas vakcinācijas projekta biroja vakcinācijas procesa koordinators. Bijis Latvijas Nacionālās projektu vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētājs, IPMA sertificēts projektu vadītājs un sertifikācijas vērtētājs.

Studijā Saeimas deputāts, premjera amata kandidāts Andris Kulbergs (AS), NA priekšsēdētāja Ilze Indriksone un ZZS valdes loceklis Viktors Valainis.

“Atalgojumam nevajadzētu būt atkarīgam no tā, kurš labāk prot paprasīt. Tam jābalstās taisnīguma principā.” Šī ir noslēdzošā HR Podcast labbūtības mēneša epizode. Vairākās sarunās pēc kārtas runāju par darbinieku labumiem no praktiska skatpunkta: ko organizācijas piedāvā, ko cilvēki tiešām izmanto un kur labumi kļūst par reālu atbalstu ikdienā. Šo sēriju noslēdzu ar atalgojuma tēmu, jo labumi var papildināt darba devēja piedāvājumu, bet tie nevar aizstāt sakārtotu un taisnīgu atalgojuma sistēmu. Sarunā ar atalgojuma speciālisti Leldi Miočinsku runājam par to, kā veidojas atalgojums, kas ir amatu vērtēšana un ko mainīs ES atalgojuma direktīva, kas stājas spēkā 2026. gada 7. jūnijā. Runājam par taisnīgu un vienādu atalgojumu, algu intervāliem, kritērijiem, vadītāju lomu un ES Atalgojuma caurspīdīguma direktīvu. Ko tā paredz, kādas izmaiņas tā nesīs darba devējiem Latvijā, un ar ko organizācijām būtu jāsāk jau tagad. Man šajā sarunā svarīga šķita doma, ka atalgojumam nevajadzētu būt atkarīgam tikai no tā, kurš labāk prot paprasīt. Ne visi cilvēki vienādi droši runā par naudu, un tas nedrīkst būt galvenais mehānisms, kā organizācijā veidojas atalgojuma atšķirības. Jā - pārdomas rosinoša saruna.  Vai organizācijā ir skaidri principi, pēc kuriem tiek vērtēts darbs? Vai vērtējam labu cilvēku vai kompetences? Vai vadītāji spēj runāt par atalgojumu, kad cilvēki sāk uzdot konkrētus un neērtus jautājumus? Noklausies. Lelde Miočinska ir atalgojuma speciāliste, kura palīdz organizācijām saprast, kā veidojas taisnīga, pamatota un biznesam saprotama atalgojuma sistēma.   Directive (EU) 2023/970 par darba samaksas pārredzamībuhttps://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2023/970/oj/eng Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/970 (2023. gada 10. maijs), ar ko stiprina principa par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu piemērošanu, izmantojot darba samaksas pārredzamību un izpildes mehānismus   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Atklājam leģendārā čellista Māra Villeruša deviņdesmitās jubilejas dienā (18. maijā) Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē gaidāmā koncerta "Dvēsele čellam" tapšanas ideju un būtību. Uz skatuves būs izcili mūziķi – Māra Villeruša radi, draugi un studenti, ar kuriem leģendārais čellists savas dzīves laikā bijis kopā un kurus iedvesmojis, kā arī lielāki un mazāki čellistu ansambļi. Koncertprogrammā skanēs mūzika, ko atskaņoja pats meistars un kas bija viņam īpaši tuva: Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Pētera Čaikovska, Franča Šūberta, Johannesa Brāmsa un citu komponistu darbi. Sarunas dalībnieki – Māra Villeruša meita, pianiste Sana Villeruša, Māra ilggadēja kolēģe, arī pianiste Ilze Dzērve, čelliste, Māra Villeruša skolniece Dace Zālīte-Zilberte un jaunās paaudzes čellists Tomass Ančs – atmiņās portretē Māra Villeruša personību – viņu kā mūziķi, pedagogu, cilvēku, un atklāj, ko katrs no viņa paņēmis sev līdzi mūziķa dzīves bagāžā.

Šajā epizodē runājam ar mednieku Viesturu Arklonu par vairākām šobrīd aktuālām tēmām medību nozarē un sabiedrībā. Viens no galvenajiem sarunas tematiem – skaļā suņu lieta, kuras izmeklēšanā secināts, ka atbildība gulstas uz pašvaldības policijas priekšnieku. Runājam par to, kā šādas situācijas ietekmē mednieku tēlu un ko šis gadījums parāda par institūciju atbildību.Sarunas laikā pieskaramies arī plašākām tēmām – kāpēc tik svarīgi ir skaidrot medību procesu un dabas apsaimniekošanu.Atsevišķi runājam par bērniem un dabu – kā jaunajai paaudzei parādīt dzīvnieku pasauli, iepazīstināt ar medību suņiem, mežu, atbildību un cieņpilnu attieksmi pret dabu. Vai bērniem vispār šodien vēl ir kontakts ar īstu dabu, un kāpēc tas kļūst arvien svarīgāk?Epizodi atbalsta Medību saimniecības attīstības fonds.

Par Alfas kursa Svētā Gara nedēļas nogales nozīmi, to organizēšanu, pieredze un liecības

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi aprīļa pēdējā dienā piedzīvojis režisores Ināras Sluckas iestudējums "Intīmās dzīves", kura pamatā ir britu dramaturga sera Noela Kovarda luga ar šādu pašu nosaukumu. Teātrī norāda, ka britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik būtiska, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku aiz dramaturga Viljama Šekspīra.  Jaundarba centrā ir Eliots un Amanda, kuri reiz bijuši precējušies un tagad pavada medusmēnesi ar jaunajiem dzīvesbiedriem. Sagadīšanās rezultātā viņi nonāk vienā un tajā pašā viesnīcā Franču Rivjērā. Abi nejauši satiekas un izvēlas aizbēgt, bet jaunā apņemšanās visu sākt no vietas, kurā laulība reiz bija beigusies, sagādā ne vienu vien pārbaudījumu. "Klasikas" studijā tiekamies ar iestudējuma režisori Ināru Slucku. Sarunas sākumā par ekstrēmo situāciju, kas režisori aizvedusi pie Kovarda lugas, turpinām par angļu humoru un aktieru attieksmi pret tekstu, askētismu scenogrāfijā un trāpīgo mūzikas izvēli. Izrunājam, kā prāts uztver izrādi un darbu, kas jebkurai izrādei dzimst tikai pie publikas. Savukārt sarunas otra puse veltīta Ināras Sluckas darbam operstudijā " Figaro", kur darbs ar jauniešiem sagādā patiesu gandarījumu, jo īpaši tad, kad izdodas solistos atklāt jaunas šķautnes. Iestudējuma "Intīmās dzīves" radošo komandu veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, tulkotājs Jānis Elsbergs, muzikālā noformējuma autors Indriķis Veitners un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas izrādē atveido Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

“Apmierināts nenozīmē, ka tu jūties novērtēts.” Šajā HR Podcast epizodē kopā ar Santu Zvejnieci un Lieni Veseri runājam par sistēmisku pieeju darbinieku labbūtības nodrošināšanā un, ko tas patiesībā maksā uzņēmumam patiešām plānot budžetu, stratēģiski analizēt datus. Protams, stāsts ir par tām organizācijām, kuras vadība ir sapratusi, ka apmierināts darbinieks būs labs darbinieks, jo kamēr liekam plāksterus, tikmēr mēs nevaram runātpar nopietnu pieeju. Un ārkārtīgi svarīga ir atbilde uz jautājumu - kāda ir katra eiro ietekme ilgtermiņā, kā tas atsaucas darbinieku mainībā, slimības lapās, kopējā iesaistē, darba sniegumā? Klausies sarunu un uzzini vairāk: kas ir ilgtermiņa un īstermiņa risinājumi kādus rādītājus ņemt vērā, lai pamanītu sistēmiskas kļūdas kāpēc liela daļa organizāciju savus līdzekļus vienkārši izšķērdē Saruna ar finanšu pamatu, izpratni un stratēģisku pieeju labbūtības risinājumos. Epizode tapusi ar divu uzņēmumu atbalstu:

Gaidot svētku koncertu "Pavasaris. Mūžīgā jaunība", uzklausām bijušo politiķi un fiziķi Andreju Panteļejevu, Jauniešu Saeimas pārstāvjus Ernestu Gustavu Mikutu, Elzu Adelīnu Vašuku un Aleksandru Fedotovu, Tukuma 2. vidusskolas skolotāju Martu Rībeli, kā arī Grandānu ģimeni, kas ieradusies pie Brīvības pieminekļa, lai svinētu kopā ar savējiem. Kultūras centra "Mazā ģilde" direktore Madara Brikmane stāsta par gaidāmā koncertstāsta ieceri.

Ceturtdien, 30. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kopā ar solistēm – altisti Santu Vižini un čellisti Kristīni Blaumani – piedāvās ieskatīties Migela de Servantesa slavenā varoņa neparastajos piedzīvojumos caur Riharda Štrausa partitūru. Koncertā, ko varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, skanēs arī Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena simfoniskie opusi. Bet muzikālā vadība šoreiz diriģenta Aivja Gretera rokās. Sarunā ar Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini izzinām, vai viņa LNSO pēc krietna pārtraukuma jūtas kā savējā, kāda izvērtusies viņas pirmā sastapšanās mūzikā ar diriģentu Aivi Greteru, runājam arī par Variācijām kā žanru un to, cik svarīgi pirms tam iepazīties ar literāro pirmavotu. Vai Štrausa mūzikā, viņasprāt, drīzāk brauc ar zirgu un ēzeļiem vai modernu Toyota? Tāpat Santa stāsta par atrašanās vietu orķestrī, visu koncerta programmu kopumā, arī par latviešu mūzikas vēsmām Amsterdamā un savu sapni nākotnē nospēlēt Pētera Vaska Alta koncertu. Sarunas noslēgumā uzzinām mākslinieces domas par Amsterdamas "Concertgebouw" jauno māksliniecisko vadītāju Klausu Mekeli: "Mēs esam tādā kā rozā briļļu posmā, kad orķestris un diriģents fano viens par otru. Klauss Mekele, mūsu topošais galvenais diriģents, kad viņš ir pie pults, ir tāda sajūta, ka tu esi mājās un ka arī viņš ir mājās. Mums pagaidām ir ļoti laba sadarbība. Protams, tu nevari izpatikt pilnīgi visiem katrā programmā un katrā žanrā un stilā, bet pagaidām pretenziju nav, visi priecīgi. Atceros arī laiku, kad te bija Mariss [Jansons], tolaik biju orķestra akadēmijā. Un orķestris par viņu runā joprojām, Mariss Jansons daudziem pietrūkst kā personība, kā viņš attiecās pret orķestri personīgi. Piemēram, kad diriģents uznāk uz skatuves – ko dara mūziķi, kad viņi pieceļas, kad viņi pagriežas pret publiku – skatuves etiķete. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem aiz instrumentiem, ne tikai par orķestra skanējumu, tāpēc viņa orķestrim ļoti pietrūkst." Iepriekš tikāmies arī ar ceturtdienas vakara koncerta otru solisti – Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līderi Kristīni Blaumani.  

“Darba vidē viss sākas ar sarunu. Ar godīgu sarunu par to, kas izdodas, kas neizdodas un kur mēs vispār ejam.” Šajā HR Podcast epizodē turpinām runāt par darbinieku labbūtību. Šoreiz vairāk par to, kas bieži nav piedāvājumā labumu grozā -  sarunas, attiecības, vadītāja klātbūtne un darba jēga. Kopā ar Inetu Kauliņu, Walletto karšu izdošanas nodaļas vadītāju, un Kārli Mikosu, Mastercard vadītāju Baltijas valstīs, runājām par to kā un kāpēc ar darbiniekiem vajadzētu runāt par darba jēgu, stratēģiju, par to kāpēc mēs vispār ejam uz darbu. Un šīs sarunas parasti vadītāji atliek uz vēlāku laiku vai arī uz nekad, jo kurš gan runā par tādām filosofiskām tēmām?! Šajā epizodē runājam par: to, ka tehnoloģiju attīstība darbiniekos var radīt bailes un pretestību attīstīties par vadītāja prasmi vienkārši normāli un racionāli sarunāties par darba jēgu kā ļoti praktisku tēmu šodienas laikmetā kā vadītājs var pamanīt, kas cilvēkam padodas un kur viņš jūtas dzīvs kā mākslīgais intelekts maina darbu un liek godīgāk paskatīties, ko vispār ir vērts darīt kāpēc cilvēciskās prasmes kļūst ārkārtīgi būtiskas Epizode tapusi ar divu uzņēmumu atbalstu:

“Ja tu neteiksi, kā tu jūties, tu nonāksi tumšā stūrī, no kura nebūs izejas.” Šajā HR Podcast CEO epizodē viesos Ginta Salmane, TV3 Group Latvija vadītāja. Ginta ir cilvēks, kura līderības ceļš sācies ar ļoti mērķtiecīgu iešanu pretī savam mērķim, soli pa solim. Man šajā sarunā palika sajūta par vadītāju, kura nav atrauta no organizācijas ikdienas. Ginta vairākkārt runā par klātbūtni, par to, ka vadītājs nevar pieņemt labus lēmumus tikai no amata pozīcijas. Ir jāzina, kas notiek cilvēkos, komandā, tirgū un sabiedrībā. Ir jārunā ar cilvēkiem, jādzird viņu realitāte un vienlaikus jāspēj pieņemt lēmumi, kas ne vienmēr visiem būs ērti. Mēs runājām arī par to, ko nozīmē kļūt par vadītāju organizācijā, kurā pats esi audzis. Par to, cik emocionāli sarežģīti var būt redzēt, kas jāmaina, zinot, ka pārmaiņas kādam var būt nepatīkamas. Par to, kā neiekrist vēlmē visiem patikt un vienlaikus nepazaudēt cilvēcību. Spilgtākās atziņas, ko paņemu līdzi no sarunas: Vadītājam ir jādzīvo līdzi tam, kas notiek. Nevar būt labs vadītājs tikai tāpēc, ka tev ir amats. Ir jābūt iekšā organizācijas dzīvē, sarunās, procesos un cilvēku realitātē. Lēmumu pieņemšanā svarīgi ir skatīties ne tikai uz datiem, bet arī uz to, kkas ir aiz tiem. Datus var interpretēt dažādi, bet vadītāja uzdevums ir saprast kontekstu, sekas un cilvēkus, kurus šie lēmumi ietekmēs. Kļūstot par vadītāju no organizācijas iešienes ir grūti un viegli vienlaikus, Tu pazīsti cilvēkus, zini vēsturi un vienlaikus redzi, kas jāmaina. Atgriežoties darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma vai sarežģīta dzīves posma, cilvēkam visvairāk ir vajadzīga uzticēšanās un iespēja atgriezties, atbalsts. Vadītājam ir jāmācās runāt arī par savu nogurumu, robežām un vajadzību atjaunoties. Jo, ja tu to nedari, spriedze nekur nepazūd, tā krājas un eskalējas citos jautājumos. Paldies, Ginta, par atklātu, dzīvu un ļoti klātesošu sarunu.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" šoreiz ielūkojamies Rīgas Fotogrāfijas biennāles desmitgades notikumos, pārmaiņās un izaicinājumos Latvijas fotomākslā. Studijā viesojas leģendārā fotogrāfe Māra Brašmane, kura atklāj savu jaunāko izstādi "Mani draugi" – sirsnīgu, autentisku portretu ciklu no pašas jaunības gaitām, kur, kā viņa atzīst, katrs attēls ir gan laikmeta liecība, gan personisks stāsts. Sarunas gaitā mākslas kritiķe Santa Hirša un galerijas "Alma" pārstāvis Kristiāns Fuks palīdz saprast, kā fotogrāfijas jēdziens mainījies līdz nepazīšanai – vai video un tekstils jau kļūst par fotomākslu? Kā saglabāt vērtību laikmetā, kad attēli mūs pārpludina, bet tehnoloģijas maina rituālus? Raidījumā tiek atklāts arī, kādu lomu Māras Brašmanes arhīvs un līdzšinējā pieredze spēlē gan padomju laika dokumentēšanā, gan mūsdienu fotogrāfijas dialogā ar pagātni un jauno paaudzi. Vai klasiska melnbalta fotogrāfija spēj sacensties ar digitālo pārsātinājumu? Kāpēc jaunie mākslinieki atgriežas pie analogajām tehnikām? Meklējam atbildes uz šiem un citiem aktuāliem jautājumiem! Raidījuma producente – Inga Saksone.

“Neviena labumu sistēma vai labumu grozs nevar aizstāt labu vadītāju.”

Šajā sarunā ar uzņēmēju un tehnoloģiju izmantošanas līderi Annu Andersoni runājam par iespējām, kā mākslīgo intelektu (M.I.) izmantot par produktīvu risināšanas partneri, nevis uztvert par “maģisko melno kasti”, kas domās mūsu vietā.Otrā lielā tēma ir pārdošana un uzņēmējdarbība arī brieduma gados. Mēs runājam par bailēm no atraidījuma, latviešu attiecībām ar pārdošanu un to, kā mainīt skatījumu no “cilvēkiem kaut ko iesmērēt” uz “atrodu savus īstos klientus un palīdzu viņiem ar to, ko daru labi”.Anna dalās pieredzē no Start School, kur pieaugušie un jaunieši trenē tieši tās prasmes, kas Latvijā pietrūkst visvairāk: būvēt un pārdot.Sarunas gaitā pieskārāmies arī dibinātāja vientulībai, vajadzībai pēc kopienas, kurā saka “krīti, mēs tevi noķersim”, un tam, kā cilvēks, uzlabojot savas digitālās prasmes, iegūst pavisam citu brīvības līmeni darbā un dzīvē.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, lai rīkotu apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunā pieminētos rīkus un iespējas atradīsi šīs 260. sarunas lapā.

10. aprīlī pulksten 19 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē festivāla "Baltijas mūzikas dienas 2026" koncertā "Kairos / Chronos. Liepājas Simfoniskais orķestris" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ilonas Breģes jaundarbs "Up-Time", kā arī Jāņa Petraškeviča opuss "Candela", bet jau šobrīd abus komponistus uz sarunu aicinājusi Anna Veismane, lai uzzinātu par laika jēdziena aktualitāti un radošajiem impulsiem viņu dzīvē. "Laiks ir liela vērtība un viena no visdārgākajām lietām uz zemes," uzskata Ilona Breģe, kura atzīst, ka komponēšana lielākoties viņai saistīta ar iegrimšanu sevī. Simfoniskās tokātas "Up-Time" iedvesma atnākusi brīdī, kad 2023. gadā Latvijas hokejistu izlase izcīnījusi bronzu, tāpēc skaņdarbs piesātināts ar pozitīvu enerģiju. Tikām Jānis Petraškēvičs atklāj, ka opusā "Candela" radošais impulss nācis no rakstnieka Haruki Murakami izteiksmes skaidrības, ar kuru jūt spēcīgu saikni. Arī dualitāte laika jēdzienā viņam tuva, jo patīk vērot un analizēt, tāpat kā to dara Murakami. Sarunas noslēgumā Jānis atzīst, ka esot prieks šajā koncertā būt daļai no Baltijas mūzikas, ar kuriem kopīga pieredze un draudzīgas attiecības.  *** Mēs dzīvojam citos laikos. Vienā brīdī viss skrien – ziņas, darbi, termiņi, satiksme, attēli ekrānos. Un tad pēkšņi pienāk mirklis, kad laiks it kā apstājas: skaņā, klusumā, atklāsmē. Senie grieķi šos divus laika veidus sauca par "Chronos" un "Kairos". Šis koncerts dzīvo starp abiem šiem stāvokļiem – laiku, kas mūs nes uz priekšu, un apstādinātu mirkli, kuram Fausts lūdz: "Tu esi tik skaists! Jel kavējies!" Programma "Kairos / Chronos" aicina klausītāju ceļojumā starp šiem stāvokļiem – kaut kur pa vidu rītausmas gaismai un transam, fragmentācijai un nepārtrauktai pulsējošai kustībai, iekšējam satricinājumam un ceļu rādošai rīta zvaigznei. Visi trīs jaundarbi, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu - gan Jāņa Petraškeviča "Candela", gan Ilonas Breģes "Up-Time", gan arī Dominika Digima "Per Sense", dzimuši tieši šim laikam un vietai, ļaujot mums būt lieciniekiem laikmetīgās mūzikas rašanas mirklim. Pirmais stāsta par laternu, kas izgaismo pazemes tumsu, otrajā dzirdēsim daudzu laiku klātesamību vienkopus, tiem nerimstoši traucoties nākotnē, bet trešais ir Kairos paraugstunda. "Kairos / Chronos" nav koncerts, kurā laiku mēra minūtēs. Tas ir koncerts, kurā laiku piedzīvo – kā plūsmu, kā uzplaiksnījumu, kā gaismu un ēnu. Un varbūt tieši tā mēs šodien varam nonākt tuvāk tam, ko nozīmē dzīvot citos laikos.  

“Cilvēki ļoti labi zina, kas viņiem ir vajadzīgs – jautājums, vai mēs viņos klausāmies.”

Par Alfas kalpojumu Latvijas cietumos. Saruna ar ieslodzījuma vietu kapelāniem

Teātra dienai par godu šogad Latvijas Nacionālais teātris sagatavojis koncertu "Ar mani atkal runā... Ilze!", kas notiks 27. un 29. martā, savukārt 30. martā gaidāms labdarības koncerts "Ja skatuves dēļi sāktu runāt" – veltīts aktieru veccmeistaru atbalstam. "Klasikas" studijā tiekamies ar fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāju, aktrisi Daigu Gaismiņu un aktrisi Zani Dombrovsku, lai runātu par teātra dienas koncertu tradīciju Nacionālajā teātrī, par nepieciešamību pēc pozitīvā tēla, ko koncertā "Ar mani atkal runā... Ilze!" iemiesos Ilze un Smuidris, par kritiskās domāšanas attīstīšanu caur humoru un veidiem, kā teātra valodā risināt problēmas. Koncertā satiksies gan latviešu tautasdziesmas un angļu hiti latviešu mēlē, gan kora dziedājums un trīs tenoru opera. Sarunas gaitā arī par teātra galveno uzdevumu – aicināt skatītājus domāt – un emociju atmodināšanu, arī dzīvās mākslas tēlu, fonda "Rampa" darbību un sadarbību ar visu teātru aktieriem, lai sniegtu atbalstu teātra vecmeistariem, kā arī labdarības izsoli, kurā ikvienam būs iespēja iegādāties aktieru un režisoru darinātus meistardarbus.

Katru dienu darba vietās notiek lietas, par kurām mēs nerunājam — ne tāpēc, ka tās būtu nenozīmīgas, bet tāpēc, ka tās ir grūti nosaukt vārdā. Labklājības ministrijas pētījums rāda, ka 40% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar diskrimināciju. Un tas, ko visbiežāk nepamanām, nav atklāta agresija — bet tā, kas slēpjas mazos žestos, jokos, pieņēmumos, klusēšanā. Šajā epizodē kopā ar psihoterapeiti, zinātņu doktori un grāmatas „Profesionālā izdegšana" autori Mariju Ābeltiņu runājam par mikroagresiju darba vidē — kas tā ir, kā darbojas, ko dara ar cilvēku ilgtermiņā un kāpēc tā tik bieži paliek nenosaukta. Pieskaramies arī neirodažādībai kā neredzamai diskriminācijas dimensijai un tam, kā šobrīd globālā politiskā retorika normalizē agresiju arī organizācijās. Sarunas galvenie temati: Kas ir mikroagresija un kā tā atšķiras no vienkārši rupjas uzvedības — un kāpēc tā atšķirība ir svarīga? Ko dara kumulatīvais efekts — viena piezīme ir sīkums, bet simts gadā? Kas notiek, kad vadītājs ir tas, kurš normalizē agresiju — un kāpēc tad pārējie pievienojas? Kā globālā politiskā retorika ietekmē to, ko mēs uzskatām par pieņemamu darba vidē? Kas ir neirodažādība kā diskriminācijas dimensija — un kā darba vide sistemātiski rada šķēršļus cilvēkiem, kuri vienkārši domā un darbojas savādāk? Ko darīt — ne tikai kā organizācijai, bet kā tam otrajam cilvēkam telpā, kurš redz, bet parasti klusē? Šī epizode tapusi sadarbībā ar Labklājības ministrijas kampaņu „Nolaid slieksni!", kuras mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas, mazināt diskrimināciju un iedrošināt cilvēkus aktīvi līdzdarboties sabiedriskajos procesos. Kampaņu īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 „Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei" ietvaros.  Kāpēc Nolaid slieksni: Diskriminācija sākas nemanāmi – cilvēku ikdienas priekšstatos par to, kas ir “normāli”, “pieņemami” vai “pa spēkam” citiem, un tas īpaši grūti pamanāms tiek, kad pārklājas vairāki diskriminācijas pamati. Šie priekšstati, uzvedība un veids, kā mēs runājam PAR un AR citiem, rada neredzamus šķēršļus, kas cilvēkiem liedz vienlīdzīgas iespējas. Šie šķēršļi jeb “sliekšņi”, ko kādam radām, izpaužas dažādi – no aizspriedumiem darba intervijā vai negatīvas attieksmes sabiedriskajā transportā līdz it kā nevainīgiem komentāriem, kas kādam liek justies mazāk piederīgam un iederīgam. Mēs katrs šos sliekšņus reizēm piedzīvojam, un reizēm paši tos neapzināti uzbūvējam. Jo augstāks slieksnis, jo mazāk iespēju cilvēkam ir pilnvērtīgi piedalīties – darbā, izglītībā, sabiedrībā vai pat ģimenes dzīvē. Uzzini vairāk un aizpildi aizspriedumu testu: nolaidslieksni.lv Grāmata "Profesionālā izdegšana"  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Aigas Rotbergas ceļš par dzīvības aizstāvi. Kas ir kontracepcijas darbības mehānismi,kā darbojas katra kontracepcija? Ko ginekologs saka par dabīgo ģimenes plānošanu? Kādi ir biežāk sastopamie jautājumi ginekologam.

20. martā VEF Kultūras pilī ar Raimondam Paulam veltītu programmu “Maestro un mažorminors” tiks atklāts Orķestra "Rīga" festivāls “Windstream”, kas tiek rīkots jau kopš 2010. gada un šogad piedāvās piecus dažādus notikumus. Par diviem - Lielās piektdienas programmu 3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un atklāšanas programmu - stāsta orķestra mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns.  Uzzinām par orķestra ciešo un seno sadarbību ar šī gada jubilāru Raimondu Paulu, par to, ka dažus maestro skaņdarbus šim koncertam aranžējis arī pats Valdis Butāns, par festivālu "Windstream" kā pirmās pavasara dienas vēstnesi, par šī gada jauninājumu - iespēju iegādāties abonementu. Sarunas otrajā pusē - arī par Lielās piektdienas koncertu, kurā gaidāms pirmatskaņojums Viļņa Šmīdberga kompozīcijai "Tēvs". Tās tapšanas iniciators - sitaminstrumentālists Guntars Freibergs. Un vēl par Valda Butāna satikšanos ar Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas opusu "Mākoņu maģija".   Valdis Butāns: Maestro ir lielā jubileja - 90 gadi - ir nozīmīga arī Orķestrim "Rīga" un vēlamies viņam pateikties un godināt mūsu sadarbību garo gadu laikā, ko esam kopā sastrādājuši, un tas tiešām nav maz. Arī mēs, kā jebkurš sevi cienošs profesionāls kolektīvs Latvijā, šogad to darām, un tā ir mūsu pateicība un pienesums šim dialogam par maestro mūziku. Nosaukums “Maestro un mažorminors” ir iekodēts mūsu vēstījums gan par šo mūziku, gan par noskaņu, kas koncertā sagaidāma, gan par maestro daiļradi un dzīvi kopumā. Tur būs apcerīgais, skumīgais, varbūt dramatiskais, un tam iepretim, kas ļoti raksturīgi gan Maestro pašam, gan viņa mūzikai, dzīvespriecīgais, vitālais, humora pilnais, gaišais un arī romantiskais. Mūsu šīpavasara “Windstream” pirmais starta šāviens.       Kāda ir Raimonda Paula un Orķestra “Rīga” sadarbības vēsture? Tā sākusies teju no pašiem pirmsākumiem? Jā, tieši tā, tā ir sākusies krietni vēl pirms es kļuvu par šī orķestra sastāvdaļu. Ja nemaldos, kad bija mans pirmais gads kā šī orķestra galvenajam diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam, tā bija viena no pirmajām programmām, ko izveidojām un atskaņojām Lielās ģildes zālē, un tas man ļoti spilgti palicis atmiņā. Runājot par paaudžu maiņām un ka katra nākamā paaudze iemīl un atklāj maestro mūziku, drīz jau varēs teikt - kā iemīl Raiņa dzeju, tā iemīl maestro mūziku. Tā patiešām ir. Man ģimenē aug dēls pusaudzis, vienu dienu braucam kopā mašīnā, viņš atskaņo mašīnā savu pleilisti, un kas tur ir - ļoti forša mūzika, tostarp arī vecie labie maestro Paula skaņdarbi ar Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri. Arī šī paaudze pa jaunam novērtē un iepazīst, un atzīst par labu esam. Tas vien liecina par šīs mūzikas universālo vērtību mums kā Latvijas nācijai. Priecājos, ka šajā koncertprogrammā mums līdzās būs tādi labi un pārbaudīti sadarbības partneri kā Ilona Bagele, Oskars Petrauskis, kurš savulaik bija saksofonu grupas koncertmeistars, bet viņiem līdzās nāks arī jaunākās paaudzes solisti - Paula Saija, Raimonds Celms, kurš ir brīnišķīgi speciāli šai programmai iemācījies dažus smagsvarus, klasiskas dziesmas no Maestro repertuāra, bet viņš to dara ļoti vitāli, ļoti organiski un viņam ļoti labi piestāv. Viens no mūsu šībrīža spicākajiem, labākajiem, talantīgākajiem džeza pianistiem - Romāns Vendiņš - iznesīs visu klavieru partijas smagumu un būs solists maestro Rapsodijā. Es pats ļoti priecājos par šo koncertu un gaidu to. Bez labi zināmiem skaņdarbiem būs arī publikai mazāk zināmi Maestro skaņdarbi, kas nemaz tik bieži neskan, un varbūt daži no tiem skan tikai mūsu koncertos un mūsu versijās. Solistu vidū būs arī Virdžīnija Laube-Vītiņa, kurai būs ļoti spilgts ksilofona solo. Kā ar aranžējumiem - būs tādi, kas jau klasiski ir jūsu repertuārā, un arī aranžējumi, kas piedzīvos pirmatskaņojumu? Kā jau teicu, šī ir vairāk kā retrospekcija par to, kas gadu gaitā paveikts - būs labāko skaņdarbu un aranžiju izlase. Lielākā daļa aranžiju ir Viļņa Šmīdberga un Aivara Krūmiņa veikums, bet šoreiz ir arī akcenti no manas puses, es arī esmu pieķēries - tad, kad tas ir nepieciešams un jūtu, ka to vajag. Maestro būs klāt? Cerēju, ka viņš mums pievienosies, sen esam saziņā par šo koncertu, bet viņš saka, ka diemžēl šoreiz nevarēs pievienoties mums. Bet, no otras puses, viņa mūzika dzīvos, un tas ir pats galvenais. Mēs viņu godināsim, un viņš mūs neklātienē atbalsta. Toties mums ir tīšām vai netīšām tā sakritis, ka pats Raimonds Pauls pie klavierēm nebūs, bet mums būs gan Raimonds, gan Paula (smejas). Būs ļoti spilgta palete - no mažora līdz minoram un viss kopā.

Par Latvijā izdoto gada labāko datorspēli un jaunākajiem sasniegumiem datorspēļu nozarē Kultūras rondo pārrunājamies ar Latvijas Spēļu izstrādātāju asociācijas vadītāju Madaru Āboliņu un video spēļu māksliniekiem Vitāliju Mikeļeviču un Danielu Rozmisu. Šo nedēļu Kultūras rondo iesākām ar sarunu par Lielo Mūzikas balvu, bet noslēgsim, iepazīstot vairumam klausītāju daudz mazāk zināmu nozari un balvu – proti, runājam par šonedēļ notikušo Latvijas Spēļu Gada balvas pasniegšanu, kas pirmo reizi bija atvērta plašākai publikai un pamazām piesaka sevi kā kultūras nozares daļa arī Latvijā. Ko nesen sadalītās balvas stāsta par Latvijas datorspēļu industriju šobrīd? Šis bija jau desmitais gads, kad Latvijas Spēļu izstrādātāju asociācija pasniedz savu gada balvu, bet pirmā reize, kad tā bija atvērta plašākai publikai. Balva tika pasniegta sešās kategorijās, katrā bija 7-10 nominantu, ko vērtēja plaša starptautiska žūrija. Vitālija veidotā spēle „Time to Morp” saņēma balvu par Gada spēli un Māksliniecisko dizainu. Savukārt viņa spēlē „Dude, Stop!” saņēma balvu 2019. gadā. Daniela Rozmisa nupat saņēma VKKF finansējumu – nepilnus 2500 eiro, lai izstrādātu prototipu interaktīvai videospēlei, kas balstīta latviešu folklorā un Annas Brigaderes lugā „Sprīdītis”. Tas ir pirmais gadījums, kad piešķirts valsts finansējums spēles izstrādei. Sarunas iesākumā skan ar amerikāņu komponista Ostina Vintorija mūzika, kas šogad saņēma „Grammy” balvu kā labākais skaņu celiņš datorspēlei vai citai interaktīvās mākslas formai. Šāda atsevišķa kategorija ASV nozīmīgākajā mūzikas ierakstu balvā parādījās 2023.gadā, atdalot to no filmu un seriālu mūzikas. Arī Latvijā spēļu industrijā ir savi mūzikas autori. Arī sarunas noslēgumā arī skan ar datorspēlēm saistīta mūzika, kas šogad saņēma „Grammy” balvu labākās instrumentālās aranžijas kategorijā – to izpilda amerikāņu džeza ansamblis „8-bit Big Band”. Tajā pazīstamas melodijas saklausīs arī tie, kas šodien nav aktīvi datorspēļu spēlētāji, bet bērnībā cienīja veco labo SuperMario.        

"Līderis nedrīkst atstāt neatbildētus jautājumus. Ja uzņēmumā ir informācijas vakums un līderis uz to neatbild, tad rodas pārāk daudz nevajadzīgu spekulāciju, baumu, bažu. Līderim ir jāatbild arī tad, ja līderis nezin atbildi." Šajā HR podcast CEO epizodē viesos Ieva Tetere, SEB Latvija vadītāja.  Ieva ir cilvēks, kuru uz sarunu esmu gribējusi uzaicināt jau sen un dzirdēt viņas stāstu par ceļu uz vadītājas amatu, ko nozīmē vienlaikus būt spēcīgai un cilvēcīgai, kā palīdzēt organizācijai augt, veidot cilvēcīgu kultūru un nesalūzt lielajā nenoteiktībā un spriedzē. Man ļoti patika šīs sarunas plašums un dziļums vienlaikus, priecājos, ka izdevās saruna, kurā varēju just autentiskumu, ko ieva briedinājusi gadiem esot ne tikai bankas vadītājas kurpēs. Spilgtākās atziņas no sarunas:  - Līderim ir jāatbild arī tad, ja līderis nezin atbildi. Biežāk ir vērts apstāties un teikt: es šo vēl nezinu, bet mēs kopā atradīsim atbildes  - Vienmēr savus lēmumus novalidē pie savas sirdsapziņas, pie savām vērtībām, pie tā, kā tu to iznesīsi plašāk, vērtībās balstīta līderība un lēmumu nozīme ilgtermiņā.  - Pārdomas par to, ka katram līderim ir privilēģija ietekmēt sabiedrību, veidot savu valsti, dot un saņemt atpakaļ, arī tad, ja "vienkārši" vadi uzņēmumu. Katrs lēmums IR no svara.  Paldies, Ieva, par šo dzīvo sarunu un, lai jums noder par iedvesmu mūsu sarunātais!

Savā Alfas pieredzē dalās Mateja Baptistu Draudzes Alfas kalpotāji Linards Kovaļevskis un Vladimirs Semjonovs

Interesants fakts: Pasaulē katru mēnesi tiek veikti vairāk nekā 5 miljoni novērtējumu. (jautājums, kas ar tiem notiek pēc tam?:)  Sarunā ar Elīnu Pelčeri – sertificētu Patrick Lencioni Six Working Genius vienīgo treneri Latvijā, ienirstam tēmā, kas organizācijās ir aktuāla, bet, iespējams, pārāk bieži ignorēta: kāpēc gudri, motivēti cilvēki sistemātiski izdeg. Es zinu, ka organizācijas daudz lieto un meklē dažādus rīkus, ko izmantot, lai saprastu realitāti. Lūk, es mēģināšu jums palīdzēt.  Elīna lieliski izskaidro, ka Working Genius nav kārtējais personības tests, bet uz to vairāk var raudzīties kā uz komandas produktivitātes rīku. Tests izpildīšana neiedod risinājumu visām proēmām, bet var iedot valodu, ar ko sākt." Elīna min: „Tas parāda, kuros darba procesos man dabīgi nāk enerģija un kuros es sistemātiski strādāju uz sava resursa rēķina."  Rīks palīdz ieraudzīt šos šauros pudeles kaklus kā realitāti par ko var sākt atklāti sarunāties. „Bieži vien tests iedod tādu legalizāciju par šo runāt. Kad mēs redzam visi to bildi vienādi – sākam risināt."  Šajā epizodē apskatījām: Ko Working Genius mēra – un ar ko tas atšķiras no personības testiem un kompetenču modeļiem Trīs zonas – ģenialitāte (dabiskā enerģija), kompetence (apgūta prasme) un frustrācija (kas iztukšo) Komandas karti – kā ieraudzīt, kur komandā ir šaurie pudeles kakli un kāpēc kaut kas sistemātiski „buksē" Ģenialitāte vs. kompetence – kāpēc cilvēks var būt izcils kādā darbā un vienlaikus no tā sistemātiski izdegt Sapulču dinamiku – kāpēc vienā sapulcē bieži runājam sešos dažādos līmeņos un kā to mainīt Kad tests nepietiek – konflikti vērtību līmenī, dziļāki psiholoģiski iemesli un kad vajadzīgs mediators vai supervīzija, koučings Praktiskus piemērus no Elīnas prakses – pārdošanas komandas, jaunas nodaļas izveide, atbalstītāju pārslodze Kā izmantot rīku motivācijai – ne tikai diagnostikai, bet arī darba dizaina pārskatīšanai un darbinieku noturēšanai Satiec Elīnu TrainingLab.  Uzzini vairāk par: https://traininglab.lv/genialitates/ 

Otrais olimpiskais raidījums Piespēle Milānas-Kortīnas ziemas olimpisko spēļu laikā. Aizvadītajā nedēļā Latvijas sportisti izcīnījuši divas olimpiskās medaļas: Elīna Ieva Bota kamaniņu braukšanā sudraba godalgu, bet šorttrekists Roberts Krūzbergs 1500 metru distancē - bronzu.  Līdzīgi kā iepriekšējā nedēļa - viens ieraksts tapis Kortīnā, otrs - Milānā. Milānā saruna ar Ludmilu Alampasu, kura Latvijas hokeja fanu grupas koordinatore. Viņa allaž zina visu par to, kurās viesnīcās dzīvo Latvijas hokeja fani, kā dodas uz pasaules čempionāta norises vietu, bet šoreiz arī olimpisko spēļu sacensībām. Viņa atklāj interesantas detaļas par Latvijas fanu ceļu uz spēlēm, piedalīšanos un atbalstu izlasei. Savukārt otra saruna Kortīnā ar bobsleja pilotu Renāru Grantiņu. Viņam diemžēl jau 4. februārī beidzās olimpiskās spēles vēl nesākušās, jo vienā no treniņbraucieniem viņš krita. Sākotnēji kritiens šķita ne pārāk smags, bet nu sekas ir pietiekami smagas un varēja būt arī krietni smagākas. Šobrīd viņš var turpināt dzīvot pilnvērtīgi un arī visticamāk, turpināt savu karjeru bobslejā. Interesējamies, kas notika liktenīgajā 4. februārī un kādēļ viņš to tagad dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Nedēļas notikumu izlase:  Latvijas olimpiešiem divas medaļas ziemas spēlēs Itālijā: Elīna Ieva Bota izcīna sudraba godalgu kamaniņu braukšanā, bet Roberts Krūzbergs bronzu šorttrekā; Latvijas hokeja izlase izcīna pirmo uzvaru olimpisko spēļu turnīrā kopš 2014.gada - pārspēj Vāciju ar 4:3, bet grupas noslēdzošajā duelī zaudē dāņiem; Plašs skandāls Kortīnā: Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija aizliedz skeletona sacensībās startēt ukrainim Vladislavam Heraskevičam.

Epstīna failu publiskošana: rezonanse ASV un pasaulē. Eiropas Savienības (ES) un Indijas brīvās tirdzniecības līgums - perspektīvas un problēmas. Politiskā krīze Čehijā - konflikts starp prezidentu un valdību. Aktualitātes komentē politologs Veiko Spolītis un Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sāpīgā failu lavīna Piektdien, 30. janvārī, Savienoto Valstu Ģenerālprokurora birojs darīja pieejamu tīmeklī pēdējo porciju no t.s. „Epstīna failiem”, respektīvi, dzimumnoziegumos apsūdzētā un 2019. gadā cietumā pašnāvību izdarījušā finansista Džefrija Epstīna un viņa līdzzinātājas Gisleinas Maksvelas lietas materiāliem. Tie ir apmēram trīs ar pusi miljonu lappušu teksta, vairāk nekā divi tūkstoši video failu un apmēram 180 tūkstoši attēlu. Šo publiskošanu Ģenerālprokurora birojam par pienākumu uzlika Savienoto Valstu Kongresa pagājušā gada novembrī pieņemtais Epstīna failu caurskatāmības akts. Tiesa, pilnīga publiskošana aizkavējusies par vairāk nekā mēnesi pēc Kongresa noteiktā termiņa. Iemesls, kā apgalvo birojs, esot nepieciešamība veikt failu rediģēšanu, pirmām kārtām padarot nepieejamu noziegumos cietušo identitāti. Tomēr, kā atklājuši publiskoto pārlūkojušie žurnālisti, ne visos gadījumos tas ticis konsekventi veikts. Tāpat norādīts, ka publiskotais materiālu masīvs ir absolūti neorganizēts, daudzas elektroniskās sarakstes vienības un izmeklēšanas dokumentu kopijas tajā atrodamas vairakkārt dažādās vietās, pie tam konstatējams, ka dažādās viena un tā paša materiāla kopijās izrediģēta atšķirīga informācija. Šodien, 4. februārī, Ņujorkas federālā tiesa pēc noziegumos cietušo pārstāvju prasības lems par attiecīgā resursa slēgšanu līdz brīdim, kad visa ar cietušajām saistītā informācija būs padarīta nepieejama. Tikām pasaule ar pārsteigumu konstatē, cik plaši un personiski bijuši Džefrija Epstīna sakari dažādu valstu elites, tai skaitā politiskās elites aprindās. Acīmredzami tieši šajos sakaros, tos mērķtiecīgi būvējot un uzturot, viņš balstījis savu biznesa modeli. Viņa paziņu un sarakstes lokā ir atrodami multimiljardieri Īlons Masks un Bils Geitss, britu karaļnama atvase Endrjū Vindzors-Mauntbatens, publicists, netradicionālās medicīnas apoloģēts Dīpaks Čopra, eksprezidents Bils Klintons, Norvēģijas kroņprincese Mete Mārita un citi. ASV Kongresa Uzraudzības komiteja izsaukusi eksprezidentu Klintonu un viņa dzīvesbiedri, kādreizējo valsts sekretāri Hilariju Klintoni uz iztaujāšanu, un vakar kļuva zināms, ka Klintonu pāris piekritis ierasties. Apmēram trīstūkstoš reizes publiskotajos materiālos parādās pašreizējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, kurš jau paziņojis, ka publiskotais apliecinot viņa pilnīgu nevainīgumu jebkādu Epstīna likumpārkāpumu sakarā. Apmēram tūkstoš reizes šeit uzpeld arī Krievijas diktatora Vladimira Putina vārds, ar kuru gan, pēc visas spriežot, tiešu kontaktu Džefrijam Epstīnam nav bijis. Toties viņa tiešo kontaktu sarakstā ir kādreizējais Krievijas vēstnieks ANO, 2017. gadā mirušais Vitālijs Čurkins un Sanktpēterburgas Ekonomikas foruma fonda vadītājs, Krievijas Federālā drošības dienesta akadēmijas absolvents Sergejs Beļakovs. Prāga iziet ielās Sadursme starp Čehijas prezidentu Petru Pavelu un labēji populistisko premjera Andreja Babiša valdību, kas uzsāka darbu decembra vidū, notikusi ātrāk un ir ar plašāku rezonansi, nekā daudzi prognozējuši. Babišs trešo reizi kļuva par Čehijas premjerministru 2025. gada decembrī, viņa partijai „ANO 2011” izveidojot koalīciju ar partijām „Brīvība un tiešā demokrātija” un „Automobilisti paši sev”. Viens no pirmajiem jaunās varas simboliskajiem žestiem bija Ukrainas karoga aizvākšana no parlamenta ēkas. Par konkrēto ieganstu pašreizējam konfliktam kļuva prezidenta atteikšanās apstiprināt vides ministra amatā partijas „Automobilisti paši sev” pārstāvi Filipu Tureku, kura partija pauž izteikti antiekoloģiskus uzskatus. Tas ir pirmais šāds kategoriska ministra noraidījuma gadījums no Čehijas prezidenta puses kopš 1993. gada, kad stājās spēkā pašreizējā konstitūcija. Kā iemeslu prezidents min Filipa Tureka attieksmi pret valsts likumiem un konstitucionālajām vērtībām – viņš izcēlies ar homofobiskiem, seksistiskiem, rasistiskiem un nacismam simpatizējošiem izteikumiem. Šīs „daiļrades” apkopojumu publicēja izdevums „Denìk N”.  Tāpat nesen, pavadot ārlietu ministru Petru Macinku vizītē Kijivā, Tureks netieši attaisnoja Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ārlietu ministrs Macinka, kurš ir arī „Automobilistu” partijas līderis, nosūtīja vairākas īsziņas prezidenta palīgam, solot Tureka neapstiprināšanas gadījumā, citējot, „sadedzināt tiltus tā, ka tas paliks politoloģijas mācību grāmatās”. Viņš nācis klajā ar iniciatīvu, ka Čehiju nākamajā NATO samitā, kas jūlijā notiks Turcijas galvaspilsētā Ankarā, jāpārstāv nevis, kā ierasts, prezidentam, bet gan premjerministram Babišam. Svētdien, 1. februārī, Prāgas Svētā Vāclava laukumā pēc organizācijas „Miljons mirkļu demokrātijai” aicinājuma pulcējās 80 līdz 90 tūkstošus liels protesta mītiņš prezidenta pozīcijas atbalstam. Opozīcijas partijas vakar sarīkoja parlamenta apakšpalātas neuzticības balsojumu Babiša valdībai, kuru kabinets, pateicoties vairākumam likumdevējā, izturēja. Šodien, 4. februārī, paredzēta prezidenta Pavela un premjerministra Babiša tikšanās, lai apspriestu radušos situāciju. Indijas un Eiropas Savienības dižlīgums Tirdzniecības vienošanos, kuru 27. janvārī Indijas galvaspilsētā Ņūdeli parakstīja šīs valsts premjerministrs Narendra Modi un Eiropas Savienības pārstāvji – Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta – abas puses savos paziņojumos krāšņi dēvē par „visu darījumu māti”. Tas patiešām ir apjomos bezprecedenta nolīgums, kas aptver tirgu ar apmēram diviem miljardiem cilvēku un 25% planētas kopprodukta. Vienošanās paredz pakāpenisku ievedmuitas tarifu samazināšanu gandrīz 97% Eiropas Savienības eksporta uz Indiju un gandrīz 100% Indijas eksporta uz savienību – ļoti vērtīgs papildinājums līdzīgu vienošanos komplektam, kas jau saista savienību ar Japānu, Indonēziju, Meksiku, Dienvidamerikas Brīvā tirgus valstu grupu „Mercosur” un virkni citu valstu. Sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2007. gadā, tad 2013. gadā pārtrauktas nepārvaramu nesaskaņu dēļ, līdz atsāktas 2022. gadā. Var tikai lēst, cik lielā mērā par šo sarunu sekmīga iznākuma katalizatoru kalpoja Savienoto Valstu līdera pēdējā gada mētāšanās ar saviem superaugsto tarifu piedraudējumiem kā Ņūdeli, tā Briseles virzienā, taču vairums analītiķu ir vienisprātis, ka tā ir divu globālās ekonomikas smagsvaru reakcija uz pamanāmo līdzšinējās pasaules kārtības ļodzīšanos. Kā par noslēgto vienošanos raksta Austrālijā bāzētās starptautiskās politikas domnīcas Louvija institūts resurss „The Interpreter”: „Tā vietā, lai signalizētu par atgriešanos pie vecā stila tirdzniecības liberalizācijas, Indijas un ES brīvās tirdzniecības nolīgums atspoguļo pragmatiskāku modeli, kas vērsts uz diversifikāciju, noturību un politikas elastību. Tas mazāk darbojas kā tarifu samazināšanas pasākums un vairāk kā piegādes ķēžu stabilizēšanas plāns ģeopolitisku satricinājumu laikmetā.” Domnīca lēš, ka standartu salāgošana pozitīvi ietekmēs digitālās tirdzniecības, intelektuālā īpašuma aizsardzības un atbildīgas ražošanas normu situāciju visā Indijas okeāna reģionā. Kas attiecas uz ražošanas nozarēm, kuras ir paredzamas kā galvenās ieguvējas no šīs vienošanās, tad Indijā tā ir mašīnbūve, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība, savukārt Eiropas Savienībā – automobiļu būve un elektronikas ražošana. Savstarpējo loģistikas ceļu stiprināšana paredz sadarbību kuģošanas drošības un vispārējās aizsardzības jomā Indijas okeānā, kur pēdējā desmitgadē manāmi pieaugusi Ķīnas klātbūtne. Šai ziņā svarīgs moments ir arī drošības un aizsardzības partnerības nolīgums, kuru 27. janvārī parakstīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaja Kallasa un Indijas ārlietu ministrs Subramanjams Džaišankars. Der piebilst, ka vakar, 3. februārī, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta vienošanās par tarifu samazināšanu importam no Indijas no 25% uz 18%. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku. Irānas sacelšanos slīcina asinīs Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu. Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām. 6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm. Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti. Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu. Grenlandes „saldējuma” tīkotājs Tramps Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju. „Vieglā vai smagā veidā,” izteicies Baltā nama saimnieks, ar „smago” diezgan nepārprotami domājot iespējamu militāru akciju. Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības. Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas. Vašingtonas līdzšinējie partneri Eiropā nonāktu ļoti sāpīgas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā būtu solidaritāte ar Dāniju, otrā – Savienoto Valstu turpmāka dalība Eiropas aizsardzībā, jo sevišķi atbalsts Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Atbildot Trampa argumentiem par it kā iespējamu Krievijas vai Ķīnas invāziju Grenlandē, ja to nepārņems Savienotās Valstis, Rietumeiropas partneri, sevišķi Vācija un Lielbritānija, pauduši gatavību kāpināt savu militāro klātbūtni salā. Tomēr ļoti daudzi apšauba to, ka drošības apsvērumi patiešām ir prezidenta Trampa un viņa administrācijas motīvs. Daudz ticamāka šķiet vēlme tikt pie ziemeļu salas izrakteņu resursiem, kontrolēt kuģošanas ceļus, kas varētu kļūt aktīvāki līdz ar ledus kušanu Arktikā un arī apmierināt Baltā nama saimnieka arhaiski impēriskās ambīcijas. To visai nepārprotami paudis viņš pats, pirms dažām dienām sakot: „Mēs runājam par iegūšanu īpašumā, nevis iznomāšanu. [..] Mums ir bāzes Grenlandē. Es varētu izvietot tur vairāk karavīru, ja vēlētos, bet vajag vairāk. Vajag īpašuma tiesības. Vajag titulu.” Kā liecina aptaujas, diezgan daudz ir grenlandiešu, kuri vēlētos pilnīgu suverenitāti, taču 85% no viņiem ir kategoriski pret iespējamu pāreju Savienoto Valstu pakļautībā. Vai Moldova kļūs par Rumāniju? Pirms dažām dienām, runājot britu podkāstā „The Rest is Politics”, Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ja notiktu referendums par viņas valsts atkalapvienošanos ar Rumāniju, viņa balsotu par. Moldovai esot arvien grūtāk vienai izdzīvot pašreizējā nestabilajā pasaulē. Kā zināms, moldāvi un rumāņi runā praktiski identiskā rumāņu valodā, viduslaiku Moldāvijas kņazistē ietilpa tagadējās Moldovas un līdzās esošās Rumānijas austrumdaļas zemes, un starp abiem pasaules kariem tagadējā Moldova bija Rumānijas karalistes sastāvdaļa. No etniski vienotā kopuma Moldovu atrāva staļiniskā Padomju Savienība, 1940. gadā to anektējot un izveidojot Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku. Tātad jautājumam par Moldovas iespējamu apvienošanos ar Rumāniju ir vēsturisks un etniski kulturāls pamatojums. Šis motīvs vēl vairāk aktualizējās pēc Krievijas pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kad Kišiņeva sajuta pieaugošus draudus savai suverenitātei gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus ekspansijas plānus. Kopš Moldovas neatkarības 1991. gadā pastāvošais Piedņestras separātiskais reģions ir potenciāls tramplīns Krievijas agresijai ne vien pret Moldovu, bet, iespējams, arī tālāk uz rietumiem. Pie tam Kremļa agresija nav tikai ārēja – Moldova pastāvīgi izjūt prokremlisko spēku darbošanos valsts iekšienē gan attiecīgas ievirzes politisko partiju veidā, gan kā separātisma tendences autonomajā Gagauzijas teritorijā. Tomēr šajā pat podkāsta materiālā prezidente Sandu atzina, ka, viņasprāt, idejai par apvienošanos ar Rumāniju trūkstot Moldovas sabiedrības vairākuma atbalsta. 2024. gadā notikušajā referendumā neliels moldāvu vairākums – 50,4 procenti – nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Moldovas eirointegrācija, šādi likvidējot lielāko daļu tiesisko un administratīvo šķirtņu ar Rumāniju, joprojām šķiet reālāka alternatīva nekā atgriešanās pie pagājušā gadsimta pirmās puses situācijas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Latvijā šīs nedēļas centrālais notikums ir 2026. gada valsts budžeta pieņemšana Saeimā, tikmēr pasaules uzmanības fokusā ir centieni panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā. Notiek intensīvas sarunas. Krustpunktā analizējam nedēļas aktualitātes kopā ar kolēģiem.  Vērtē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone, izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 raidījuma 900 sekundes producente Lauma Spridzāne, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, un portāla "Delfi TV" raidījumā "Kāpēc" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

Ja esi cilvēks ar lielām darba spējām, tev ir arī vajadzīga savu iekšējo resursu atjaunošana pienācīgā līmenī. Tā galīgi nav pieeja, kuru aktīvi cilvēki attiecinātu uz sevi. Viņi ir pieraduši darīt daudz. Citi ir pieraduši, ka viņi dara daudz. Un ne vieniem, ne otriem bieži vien nav pilnīga aina par to, ka “daudz” ir vēl vairāk, nekā “daudz”.Angliski to sauc “High performance requires high maintenance” (augstam sniegumam ir vajadzīga arī augsta uzturēšana). Praksē tas reti tā notiek.Mēs pieņemam, ka varam ilgstoši daudz darīt, ja mums patīk vai ir ļoti svarīgs tas, ko darām. Ka mīlestība uz darbu vai cilvēkiem un mērķiem, kuru dēļ darām, ir pietiekama aizsardzība pret savu resursu pārtērēšanu.Bet tā nav.Šī saruna ir turpinājums iepriekšējai epizodei Nr 242 (to atradīsi šeit). Un šoreiz ar Kristīni Virsnīti runājam par savu pieredzi:→ par augstām darbaspējām un neredzamo slodzi - visu to, ko dari citu labā, bet viņi pat nezina, cik tas tev “izmaksā”;→ kā vilkt robežas pašam ar sevi (ne tikai ar citiem) - un kāpēc tas ir grūtāk;→ kāpēc vienatne nav egoisms, bet uzlādēšanās, kas palīdz gan pašam, gan apkārtējiem;→ ko nozīmē uzpildīt bāku, PIRMS tu prasi no sevis nākamo augsto sniegumu, nevis PĒC tam, kad esi tukšs;→ par pieredzi atsakoties no saldumu ēšanas. Cerams, uz neredzēšanos.Problēma nav tajā, cik daudz tu dari. Problēma ir nedot sev iespēju atjaunoties atbilstoši tam, cik no sevis atdevi. Un tas, kas notiek tālāk, nav ilgtspējīgs. Ne veselībai, ne attiecībām, ne darbam, ko tik ļoti mīli.Sarunas tēmas noderēs, lai savā dzīvē ieviestu savlaicīgu atjaunošanos, jo rūpes par sevi nav izlaidība, bet apkope un investīcija, kas atmaksājas ar uzviju.Ja šī vai kāda iepriekšējā saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tava “kafija” mums palīdzēs segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 2. daļas ievads00:02:33 Augstas darbaspējas - vai esi cilvēks, kas izdara "nereāli daudz"?00:04:33 Kad slimnīcā nācās aizdomāties par savām izvēlēm00:05:57 "Es vispirms ieiešu dušā, tad izsaukšu ātros" - kā smadzenes strādā krīzē00:12:45 Dakteres brīdinājums: "Jums ļoti jāpārdomā, kā jūs dzīvojat"00:13:18 Kas notiek, kad ignorē ķermeņa signālus, jo viens aizraujošs projekts dzen nākamo00:14:23 Otrā reize, kad dzīve vicina ar brīdinājuma karogu00:17:46 Sērošana, no kuras mēģināt aizmukt darbos00:21:51 Ko nozīmē pārkārtoties dzīvei pasaulē bez svarīga, mīļa cilvēka00:24:59 Solīti pa solim - kā mācīties dzīvot citādāk pēc izdegšanas00:29:35 Brīdinājums vietā: "Tai brīdī, kad jūties labi, esi īpaši uzmanīga"00:31:47 Vienatne, robežas un atteikšanās - kā nenosvilt, darot to, kas patīk01:29:33 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:32:14 Rituāls, lai atvadītos no saldumiem01:37:05 Kad klausoties podkāsta epizodi, saproti: “Ir jācērt, kā ar nazi"01:42:23 Un pienāk tas brīdis, kad saldumus vairs nevari ieēst, jo garšo pretīgi01:44:49 Lomkas un cīņa - cik grūti ir un kā nepadoties kārei pēc saldumiem01:46:28 "Kāpēc to dari?" “Jo skaidri zinu, ko gribu”

Vai pazīsti sajūtu, kad tagadējais darbs vairs nesagādā prieku, bet ikmēneša alga kontā ir tā drošība, ko nevari atļauties zaudēt? Šajā sarunā Kristīne Virsnīte – digitālā satura veidotāja un TV personība, un es, Laura Dennler, abas dalāmies savā pieredzē par to, kā mainīt savu nodarbošanos uz interesantāku bez drāmas un ienākumu zaudēšanas.Šī nav motivējoša runa par to, ka "vienkārši tici sev un viss sanāks". Tā ir godīga saruna par bailēm, šaubām, vaina sajūtu, spiedienu no citiem, finansiāliem apsvērumiem un konkrētiem soļiem, kas palīdz pietiekami drošā veidā mainīt savu nodarbošanos. Te runājam par studijām pēc 40, par brīdi, kad bērns saka "Mammīt, man tevis pietrūkst", par to, kā tikt pāri bailēm, ko citi padomās, kā sevi piedāvāt, lai pelnītu, un kāpēc negaidīt, ka kāds tevi atradīs, kā arī ka ne katrs hobijs ir tavs sapņu darbs, un kā saglabāt atvērtu attieksmi pat tad, kad šķiet, ka nav nekādu variantu.Ja tu šobrīd skaties uz savu darbu un domā "man vajag kaut ko citu, bet es nezinu, kā to izdarīt droši" – šī saruna ir tev.Piesakies Cilvēkjaudas jaunumiem, lai nepalaid garām jaunākās iespējas!Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunas pieturpunkti00:00 – Ievads 00:03 – Kad gribas pārmaiņas, bet uzticies tikai zināmajam 00:05 – "Es gribēju, lai neviens man nesaka, kas man ir jādara" 00:08 – Situācija pie Sporta pils: "Man palika slikti, jo..." 00:11 – Kad paralizē bailes par finansiālo drošību 00:13 – Par zīmi, ka vajadzīgas pārmaiņas - garastāvoklis, kas ilgstoši nav labs 00:16 – "Es biju ārkārtīgi sagurusi. Mans prieks bija saguris." 00:18 – Potenciāls vēl nenozīmē, ka tu to izmantosi 00:19 – Ko tu vari darīt savā labā, nevis otra cilvēka labā? 00:22 – Pārmaiņās grūti ielēkt, ja esi ar pliku pakaļu 00:24 – Saglabāt atvērtu attieksmi pat neiespējamās situācijās 00:27 – Monblāna stāsts: No kategoriska "nē" līdz virsotnei 00:29 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:31 – Kad partnera “NĒ” pretī liec: "Vai tu vari, tīri teorētiski, pieļaut..." 00:36 – Ticība sev, ko iegūsti ekstrēmā veidā, lai izvēlētos brīvību 00:40 – Par studēšanu 40 gadu vecumā: rozā brilles pret realitāti 00:45 – Kad bērns jautā: "Mammīt, kāpēc tev to vajadzēja?" 00:51 – Ne katrs hobijs ir tavs bizness 00:53 – "Mamma, ej prom!" un mammu vainas sajūta 00:57 – Rokdarbi un nabadzības birka, kas ierobežoja gadiem 00:61 – Kad hobijs kļūst par profesiju un kad – ne 01:07 – Pārgājieni kā hobijs: 300 000 skatījumi un atklāsme 01:11 – Kāpēc ceļojumi ar grupām nav mans bizness 01:17 – Atļaut sev spēlēties arī prieka pēc, nevis naudas dēļ 01:23 – "Tu drīksti sevi piedāvāt" – negaidot, kad tevi atradīs

Basketball, the Cold War, and rock band The Grateful Dead collide in this incredible true story. Presented by the late NBA star Bill Walton. Episodes weekly from 19 May. What do basketball, rock music, and tie-dye t-shirts have in common? And what about Mickey Hart, Sarunas Marciulionis, Arvydas Sabonis, and the US Dream Team? Well, they are all subject of the brand new season of Amazing Sport Stories: Bill Walton's The Grateful Team. It's Moscow, 1989, and Lithuanian basketball star Sarunas Marciulionis is walking nervously through the airport. If all goes to plan, a new life awaits playing basketball for the NBA in the US. But first, he must cross the Iron Curtain. Sarunas doesn't yet know the incredible journey he is about to go on. One which will involve political upheaval, the Olympic games, the US rock band The Grateful Dead - and, of course, tie-dye. The late NBA star and sports commentator Bill Walton presents this extraordinary true story. Bill passed away in 2024, not long after recording the series, and his family have given permission for its release following his death. Amazing Sport Stories brings you the greatest twists and personal journeys from sport history. Listen for inspiring tales of courage, drama, myths and legends from all over the globe. All told in mini seasons and one-off documentary episodes. #AmazingSportStories

3-21 Sarunas Marciulonis joins Papa & Silver to discuss his son entering the March Madness tournament with Saint MarysSee omnystudio.com/listener for privacy information.