Podcasts about sarunas

Interesants fakts: Pasaulē katru mēnesi tiek veikti vairāk nekā 5 miljoni novērtējumu. (jautājums, kas ar tiem notiek pēc tam?:)  Sarunā ar Elīnu Pelčeri – sertificētu Patrick Lencioni Six Working Genius vienīgo treneri Latvijā, ienirstam tēmā, kas organizācijās ir aktuāla, bet, iespējams, pārāk bieži ignorēta: kāpēc gudri, motivēti cilvēki sistemātiski izdeg. Es zinu, ka organizācijas daudz lieto un meklē dažādus rīkus, ko izmantot, lai saprastu realitāti. Lūk, es mēģināšu jums palīdzēt.  Elīna lieliski izskaidro, ka Working Genius nav kārtējais personības tests, bet uz to vairāk var raudzīties kā uz komandas produktivitātes rīku. Tests izpildīšana neiedod risinājumu visām proēmām, bet var iedot valodu, ar ko sākt." Elīna min: „Tas parāda, kuros darba procesos man dabīgi nāk enerģija un kuros es sistemātiski strādāju uz sava resursa rēķina."  Rīks palīdz ieraudzīt šos šauros pudeles kaklus kā realitāti par ko var sākt atklāti sarunāties. „Bieži vien tests iedod tādu legalizāciju par šo runāt. Kad mēs redzam visi to bildi vienādi – sākam risināt."  Šajā epizodē apskatījām: Ko Working Genius mēra – un ar ko tas atšķiras no personības testiem un kompetenču modeļiem Trīs zonas – ģenialitāte (dabiskā enerģija), kompetence (apgūta prasme) un frustrācija (kas iztukšo) Komandas karti – kā ieraudzīt, kur komandā ir šaurie pudeles kakli un kāpēc kaut kas sistemātiski „buksē" Ģenialitāte vs. kompetence – kāpēc cilvēks var būt izcils kādā darbā un vienlaikus no tā sistemātiski izdegt Sapulču dinamiku – kāpēc vienā sapulcē bieži runājam sešos dažādos līmeņos un kā to mainīt Kad tests nepietiek – konflikti vērtību līmenī, dziļāki psiholoģiski iemesli un kad vajadzīgs mediators vai supervīzija, koučings Praktiskus piemērus no Elīnas prakses – pārdošanas komandas, jaunas nodaļas izveide, atbalstītāju pārslodze Kā izmantot rīku motivācijai – ne tikai diagnostikai, bet arī darba dizaina pārskatīšanai un darbinieku noturēšanai Satiec Elīnu TrainingLab.  Uzzini vairāk par: https://traininglab.lv/genialitates/ 

Otrais olimpiskais raidījums Piespēle Milānas-Kortīnas ziemas olimpisko spēļu laikā. Aizvadītajā nedēļā Latvijas sportisti izcīnījuši divas olimpiskās medaļas: Elīna Ieva Bota kamaniņu braukšanā sudraba godalgu, bet šorttrekists Roberts Krūzbergs 1500 metru distancē - bronzu.  Līdzīgi kā iepriekšējā nedēļa - viens ieraksts tapis Kortīnā, otrs - Milānā. Milānā saruna ar Ludmilu Alampasu, kura Latvijas hokeja fanu grupas koordinatore. Viņa allaž zina visu par to, kurās viesnīcās dzīvo Latvijas hokeja fani, kā dodas uz pasaules čempionāta norises vietu, bet šoreiz arī olimpisko spēļu sacensībām. Viņa atklāj interesantas detaļas par Latvijas fanu ceļu uz spēlēm, piedalīšanos un atbalstu izlasei. Savukārt otra saruna Kortīnā ar bobsleja pilotu Renāru Grantiņu. Viņam diemžēl jau 4. februārī beidzās olimpiskās spēles vēl nesākušās, jo vienā no treniņbraucieniem viņš krita. Sākotnēji kritiens šķita ne pārāk smags, bet nu sekas ir pietiekami smagas un varēja būt arī krietni smagākas. Šobrīd viņš var turpināt dzīvot pilnvērtīgi un arī visticamāk, turpināt savu karjeru bobslejā. Interesējamies, kas notika liktenīgajā 4. februārī un kādēļ viņš to tagad dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Nedēļas notikumu izlase:  Latvijas olimpiešiem divas medaļas ziemas spēlēs Itālijā: Elīna Ieva Bota izcīna sudraba godalgu kamaniņu braukšanā, bet Roberts Krūzbergs bronzu šorttrekā; Latvijas hokeja izlase izcīna pirmo uzvaru olimpisko spēļu turnīrā kopš 2014.gada - pārspēj Vāciju ar 4:3, bet grupas noslēdzošajā duelī zaudē dāņiem; Plašs skandāls Kortīnā: Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija aizliedz skeletona sacensībās startēt ukrainim Vladislavam Heraskevičam.

Operdziedātāja Zanda Švēde un pianists Reinis Zariņš rudenī kopā radīja solodziesmu programmu „Gaišā nakts”, tagad tapusi „Šūbertiāde. Sarunas par mīlestību”, kuras pirmatskaņojums jau rīt, 11. februārī, pulksten 19 Mazajā ģildē. Abus mūziķus par viņiem būtisko un aktuālo sadarbībā izvaicājam Kultūras rondo. Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un pianists Reinis Zariņš ir personības, kuru vārdi ir koncertprogrammu magnēti jau katrs par sevi. Abi šogad nominēti Lielajai Mūzikas balvai par izcilu sniegumu gada garumā, atzīti par gada solistiem arī mūsu LR3 „Klasika” kolēģu balsojumā. Pērnruden viņi skatītājiem piedāvāja pirmo kopīgo kamermūzikas programmu „Gaišā nakts”, un skatītāju atsauksmes pēc tās lika kost pirkstos daudziem, kuri šo koncertu bija palaiduši garām. Rītvakar Zanda Švēde un Reinis Zariņš satiksies atkal jaunā programmā.

Šajā epizodē turpinu sarunu virzienu, ko aizsāku iepriekšējā tikšanās reizē, kurā runāju par apziņu, jēgu un to, kāpēc ar “tehniskām pārmaiņām” organizācijās vairs nepietiek. Mēs dzīvojam laikā, kur stress, spriedze un izdegšana nav tikai personīgs stāsts — tā ir kolektīva realitāte. Un cilvēki darbā ienāk ne tikai ar CV un lomu, bet arī ar savu iekšējo pasauli, jautājumiem par piederību, vērtībām un dzīves jēgu.Mana viešņa šajā epizodē ir Daiga Katrīna Bitēna — klīniskā un veselības psiholoģe, RSU pētniece un doktorantūras studente, kura pēta garīgo dimensiju onkoloģijas pacientu dzīvē, un vienlaikus strādā arī ar organizācijām, palīdzot ieraudzīt, kā “iekšējā dzīve” ienāk darba vidē.Esmu ļoti priecīga par šīs sarunas rezultātu, jo šķiet, ka izdevās viegli izrunāt, brīžiem nesaprotamu un sarežītu tēmu un par to īpašs paldies Daigai. Mēs runājam par to, ko patiesībā nozīmē garīgums (un ko tas nenozīmē), kāpēc šī tēma kļūst aktuāla tieši tagad, un ko HR un vadītāji var darīt praktiski, lai organizācijās būtu vairāk jēgas, veseluma un cilvēcības un tas nav tikai “good vibes only”. Skaidrs, ka garīgums nav instruments, lai apietu grūtās emocijas, konfliktus un realitāti.Daži citāti un no sarunas:“Garīgums būtībā ir cilvēka iekšējs dziļš process"“Mūsu primārā komūnas sajūtas veidošanas vieta mūsdienās ir darbs.”“Garīgas prakses mērķis ir stiprināt cilvēku spēju piedzīvot realitāti tādu, kāda viņa ir.”Epizodē pieminam arī autorus un idejas, kas palīdz skaidrot un veidot valodu par šo tēmu: Frederiks Lalū (Frédéric Laloux), Lisa Miller, Otto Scharmers. Šī ir saruna par briedumu mūsu cilvēkos un organizācijās un par to kā atvērt telpu dažādām pieredzēm, nezaudējot robežas. HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Ziemas olimpisko spēļu laikā raidījums Piespēle skan no Itālijas, jo Māris Bergs atrodas Milānā, bet Mārtiņš Kļavenieks Kortīnā d'Ampeco. kur abi atspoguļo spēļu norises. Tās sākās šonedēļ, un arī visas sarunas raidījumā saistītas ar spēļu norisi. Tā kā spēles norisinās vairākās vietās, šoreiz arī raidījumā viena saruna no Milānas, otras - no Kortīnas. Kortīnā tapusi Mārtiņa saruna ar Mārtiņu Sauso, Kortīnas ledus trases vienu no ledus meistariem, grupas vadītāju. Oficiāli viņš šādu amatu neieņem, bet faktiski viņā vada vadošo ledus meistaru grupu, kurā ir gan kanādieši, gan dienvidkorejietis un, protams, arī vietējie itālieši.  Tikmēr Māris ir aprunājies ar Haraldu Silovu, bijušo šorttrekistu, ātrslidotāju un tagad šorttreka treneri. Viņš strādā vienā no spēcīgākajām komandām pasaulē tieši šajā sporta veidā - Nīderlandes izlasē. Kā viņam klājas? Kā nīderlandieši ir gatavojušies šīm sacensībām? Un galu galā, kā pie Nīderlandes izlases klājas Reinim Bērziņam, mūsu vienam no vadošajiem šorttrekistiem?  Nedēļas topā: Itālijā oficiāli sākušās 25.ziemas olimpiskās spēles - Latvijas delegācijas sportistiem Kortīnā jau pirmie starti, savukārt Milānā mūsējie vēl tikai briest un gatavojas; Basketbolists Kristaps Porziņģis atkal maina komandu Nacionālajā basketbola asociācijā, turpmāk viņš pārstāvēs Goldensteitas “Warriors”.

Epstīna failu publiskošana: rezonanse ASV un pasaulē. Eiropas Savienības (ES) un Indijas brīvās tirdzniecības līgums - perspektīvas un problēmas. Politiskā krīze Čehijā - konflikts starp prezidentu un valdību. Aktualitātes komentē politologs Veiko Spolītis un Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sāpīgā failu lavīna Piektdien, 30. janvārī, Savienoto Valstu Ģenerālprokurora birojs darīja pieejamu tīmeklī pēdējo porciju no t.s. „Epstīna failiem”, respektīvi, dzimumnoziegumos apsūdzētā un 2019. gadā cietumā pašnāvību izdarījušā finansista Džefrija Epstīna un viņa līdzzinātājas Gisleinas Maksvelas lietas materiāliem. Tie ir apmēram trīs ar pusi miljonu lappušu teksta, vairāk nekā divi tūkstoši video failu un apmēram 180 tūkstoši attēlu. Šo publiskošanu Ģenerālprokurora birojam par pienākumu uzlika Savienoto Valstu Kongresa pagājušā gada novembrī pieņemtais Epstīna failu caurskatāmības akts. Tiesa, pilnīga publiskošana aizkavējusies par vairāk nekā mēnesi pēc Kongresa noteiktā termiņa. Iemesls, kā apgalvo birojs, esot nepieciešamība veikt failu rediģēšanu, pirmām kārtām padarot nepieejamu noziegumos cietušo identitāti. Tomēr, kā atklājuši publiskoto pārlūkojušie žurnālisti, ne visos gadījumos tas ticis konsekventi veikts. Tāpat norādīts, ka publiskotais materiālu masīvs ir absolūti neorganizēts, daudzas elektroniskās sarakstes vienības un izmeklēšanas dokumentu kopijas tajā atrodamas vairakkārt dažādās vietās, pie tam konstatējams, ka dažādās viena un tā paša materiāla kopijās izrediģēta atšķirīga informācija. Šodien, 4. februārī, Ņujorkas federālā tiesa pēc noziegumos cietušo pārstāvju prasības lems par attiecīgā resursa slēgšanu līdz brīdim, kad visa ar cietušajām saistītā informācija būs padarīta nepieejama. Tikām pasaule ar pārsteigumu konstatē, cik plaši un personiski bijuši Džefrija Epstīna sakari dažādu valstu elites, tai skaitā politiskās elites aprindās. Acīmredzami tieši šajos sakaros, tos mērķtiecīgi būvējot un uzturot, viņš balstījis savu biznesa modeli. Viņa paziņu un sarakstes lokā ir atrodami multimiljardieri Īlons Masks un Bils Geitss, britu karaļnama atvase Endrjū Vindzors-Mauntbatens, publicists, netradicionālās medicīnas apoloģēts Dīpaks Čopra, eksprezidents Bils Klintons, Norvēģijas kroņprincese Mete Mārita un citi. ASV Kongresa Uzraudzības komiteja izsaukusi eksprezidentu Klintonu un viņa dzīvesbiedri, kādreizējo valsts sekretāri Hilariju Klintoni uz iztaujāšanu, un vakar kļuva zināms, ka Klintonu pāris piekritis ierasties. Apmēram trīstūkstoš reizes publiskotajos materiālos parādās pašreizējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, kurš jau paziņojis, ka publiskotais apliecinot viņa pilnīgu nevainīgumu jebkādu Epstīna likumpārkāpumu sakarā. Apmēram tūkstoš reizes šeit uzpeld arī Krievijas diktatora Vladimira Putina vārds, ar kuru gan, pēc visas spriežot, tiešu kontaktu Džefrijam Epstīnam nav bijis. Toties viņa tiešo kontaktu sarakstā ir kādreizējais Krievijas vēstnieks ANO, 2017. gadā mirušais Vitālijs Čurkins un Sanktpēterburgas Ekonomikas foruma fonda vadītājs, Krievijas Federālā drošības dienesta akadēmijas absolvents Sergejs Beļakovs. Prāga iziet ielās Sadursme starp Čehijas prezidentu Petru Pavelu un labēji populistisko premjera Andreja Babiša valdību, kas uzsāka darbu decembra vidū, notikusi ātrāk un ir ar plašāku rezonansi, nekā daudzi prognozējuši. Babišs trešo reizi kļuva par Čehijas premjerministru 2025. gada decembrī, viņa partijai „ANO 2011” izveidojot koalīciju ar partijām „Brīvība un tiešā demokrātija” un „Automobilisti paši sev”. Viens no pirmajiem jaunās varas simboliskajiem žestiem bija Ukrainas karoga aizvākšana no parlamenta ēkas. Par konkrēto ieganstu pašreizējam konfliktam kļuva prezidenta atteikšanās apstiprināt vides ministra amatā partijas „Automobilisti paši sev” pārstāvi Filipu Tureku, kura partija pauž izteikti antiekoloģiskus uzskatus. Tas ir pirmais šāds kategoriska ministra noraidījuma gadījums no Čehijas prezidenta puses kopš 1993. gada, kad stājās spēkā pašreizējā konstitūcija. Kā iemeslu prezidents min Filipa Tureka attieksmi pret valsts likumiem un konstitucionālajām vērtībām – viņš izcēlies ar homofobiskiem, seksistiskiem, rasistiskiem un nacismam simpatizējošiem izteikumiem. Šīs „daiļrades” apkopojumu publicēja izdevums „Denìk N”.  Tāpat nesen, pavadot ārlietu ministru Petru Macinku vizītē Kijivā, Tureks netieši attaisnoja Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ārlietu ministrs Macinka, kurš ir arī „Automobilistu” partijas līderis, nosūtīja vairākas īsziņas prezidenta palīgam, solot Tureka neapstiprināšanas gadījumā, citējot, „sadedzināt tiltus tā, ka tas paliks politoloģijas mācību grāmatās”. Viņš nācis klajā ar iniciatīvu, ka Čehiju nākamajā NATO samitā, kas jūlijā notiks Turcijas galvaspilsētā Ankarā, jāpārstāv nevis, kā ierasts, prezidentam, bet gan premjerministram Babišam. Svētdien, 1. februārī, Prāgas Svētā Vāclava laukumā pēc organizācijas „Miljons mirkļu demokrātijai” aicinājuma pulcējās 80 līdz 90 tūkstošus liels protesta mītiņš prezidenta pozīcijas atbalstam. Opozīcijas partijas vakar sarīkoja parlamenta apakšpalātas neuzticības balsojumu Babiša valdībai, kuru kabinets, pateicoties vairākumam likumdevējā, izturēja. Šodien, 4. februārī, paredzēta prezidenta Pavela un premjerministra Babiša tikšanās, lai apspriestu radušos situāciju. Indijas un Eiropas Savienības dižlīgums Tirdzniecības vienošanos, kuru 27. janvārī Indijas galvaspilsētā Ņūdeli parakstīja šīs valsts premjerministrs Narendra Modi un Eiropas Savienības pārstāvji – Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta – abas puses savos paziņojumos krāšņi dēvē par „visu darījumu māti”. Tas patiešām ir apjomos bezprecedenta nolīgums, kas aptver tirgu ar apmēram diviem miljardiem cilvēku un 25% planētas kopprodukta. Vienošanās paredz pakāpenisku ievedmuitas tarifu samazināšanu gandrīz 97% Eiropas Savienības eksporta uz Indiju un gandrīz 100% Indijas eksporta uz savienību – ļoti vērtīgs papildinājums līdzīgu vienošanos komplektam, kas jau saista savienību ar Japānu, Indonēziju, Meksiku, Dienvidamerikas Brīvā tirgus valstu grupu „Mercosur” un virkni citu valstu. Sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2007. gadā, tad 2013. gadā pārtrauktas nepārvaramu nesaskaņu dēļ, līdz atsāktas 2022. gadā. Var tikai lēst, cik lielā mērā par šo sarunu sekmīga iznākuma katalizatoru kalpoja Savienoto Valstu līdera pēdējā gada mētāšanās ar saviem superaugsto tarifu piedraudējumiem kā Ņūdeli, tā Briseles virzienā, taču vairums analītiķu ir vienisprātis, ka tā ir divu globālās ekonomikas smagsvaru reakcija uz pamanāmo līdzšinējās pasaules kārtības ļodzīšanos. Kā par noslēgto vienošanos raksta Austrālijā bāzētās starptautiskās politikas domnīcas Louvija institūts resurss „The Interpreter”: „Tā vietā, lai signalizētu par atgriešanos pie vecā stila tirdzniecības liberalizācijas, Indijas un ES brīvās tirdzniecības nolīgums atspoguļo pragmatiskāku modeli, kas vērsts uz diversifikāciju, noturību un politikas elastību. Tas mazāk darbojas kā tarifu samazināšanas pasākums un vairāk kā piegādes ķēžu stabilizēšanas plāns ģeopolitisku satricinājumu laikmetā.” Domnīca lēš, ka standartu salāgošana pozitīvi ietekmēs digitālās tirdzniecības, intelektuālā īpašuma aizsardzības un atbildīgas ražošanas normu situāciju visā Indijas okeāna reģionā. Kas attiecas uz ražošanas nozarēm, kuras ir paredzamas kā galvenās ieguvējas no šīs vienošanās, tad Indijā tā ir mašīnbūve, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība, savukārt Eiropas Savienībā – automobiļu būve un elektronikas ražošana. Savstarpējo loģistikas ceļu stiprināšana paredz sadarbību kuģošanas drošības un vispārējās aizsardzības jomā Indijas okeānā, kur pēdējā desmitgadē manāmi pieaugusi Ķīnas klātbūtne. Šai ziņā svarīgs moments ir arī drošības un aizsardzības partnerības nolīgums, kuru 27. janvārī parakstīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaja Kallasa un Indijas ārlietu ministrs Subramanjams Džaišankars. Der piebilst, ka vakar, 3. februārī, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta vienošanās par tarifu samazināšanu importam no Indijas no 25% uz 18%. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Šajā HR Podcast epizodē tiekos ar organizāciju psiholoģi Gitānu Dāvidsoni, kura šobrīd turpina studijas Rīgas Stradiņa universitātē psiholoģijas doktorantūrā un dalās savā pieredzē par savu pētījumu, kas top un par to, kā cilvēku uzskati par apziņu un realitāti ir saistīti ar psiholoģisko funkcionēšanu.Šī ir tēma, kas darba vidē ir klātesoša, bet par kuru joprojām runājam piesardzīgi - apziņa, uzskati par realitāti, jēgas jautājumi, dažādas garīgas pieredzes. Nav iespējams atnākt uz darbu un savu būtību atstāt mājās. Organizācijas daudz runā par labbūtības nozīmi darbā, izdegšanu, cilvēku neiesaistīšanos, vērtībām, motivāciju un tas viss ir saistīts ar un par cilvēkiem, kurus mēs gaižām slikti pazīstam. Gitāna šajā epizodē dalās ar sava topošā doktorantūras pētījuma atziņām procesā. Pārrunājām svarīgas atziņas, ko ir vērts ņemt vērā:Tas, kā cilvēks domā par sevi, par apziņu un par realitāti, tieši ietekmē to, kā viņš uzvedas, pieņem lēmumus, uzņemas atbildību un spēj sevi vadīt.Cilvēki neredz pasauli tādu, kāda tā ir — mēs to  redzam tādu, kādi esam mēs paši un no kādas pieredzes uz to raugāmies.Tas kļūst īpaši būtiski organizācijās — domājot par procesiem, kultūru, vadītāju lomu un cilvēku attīstību.Runājām par to:kāpēc cilvēki arvien vairāk meklē jēgu arī darba vidēkā uzskati par realitāti ietekmē psiholoģisko labbūtību un pašvadībukāpēc cilvēki, kuri reflektē par sevi un savu vietu pasaulē, bieži ir autentiskāki, izjūt lielāku atbildību par darbu un savu dzīvi — un ko par to saka zinātnekā organizācijās runāt par tēmām, kas ne visiem ir viegli izprotamas un bieži tiek uzskatītas par sarežģītām (garīgums, garīgās prakses, apziņas stāvokļi)

“Mēs nevaram tikai teikt: ‘pieņemiet mūs', ja pašiem nav gatavības pieņemt citus. Integrācija nav vienvirziena kustība.” Šajā HR Podcast CEO epizodē viesos Inese Kalvane – Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore, ar ilgstošu pieredzi valsts pārvaldē. Doma par sarunu ar Inesei radās vadot "Dažādībā ir spēks" balvas pasniegšanas ceremoniju, kad satikāmies pirmo reizi. Tajā laikā medijos ceļoja dažādi apgalvojumi par SIF darbības nepieciešamību un budžeta pielietojumu. Man tikai nepieciešams jautājums, lai es vēlētos meklēt atbildi :) Nolēmu uzaicināt Inese uz sarunu, lai uzdotu jautājumus, kuri interesē mani un, iepējams, interesēs arī tevi.Man ļoti patika šīs sarunas cilvēcība, siltums un tiešums, jautājumu kompleksitāte un godīgums atbildēs. Integrācija ir liels jautājums ne tikai šodien, bet arī nākotnē, kas, iespējams, skars katru darba vietu. Paldies, Inesei par atvēlēto laiku šai sarunai! Mēs runājam par:– sabiedrības uzticēšanos laikā, kad ir tik daudz pozīcijas, kas šo uzticēšanos šķeļ– par darbu pārvaldē un Ineses motivāciju tajā– kā stiprināt dažādības kompetenci un uzdot neērtus jautājumus– dažādības vadību kā ikdienas lēmumu, ne tikai dokumentu organizācijā– SIF lomu sabiedrības saliedēšanas jautājumosSpilgtākās atziņas no sarunas:· Mēs ļoti ērti jūtamies, kad sadalāmies – ‘mēs' un ‘viņi'. Un satraucošākais nav nezināšana. Tas ir – atteikšanās vispār domāt par otra skatpunktu.· Bīstami ir tas, ka mēs ne tikai nevēlamies atzīt to, ka esam dažādi, bet pat pārstājam sarunāties · Saliedētība ir valsts drošības pamats   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Kultūras rondo tiekamies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktori Indru Lūkinu un komponistu Arturu Maskatu. Sarunas uzmanības lokā ne tikai Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, bet arī Latvijas koncertdzīves aktualitātes Rīgā, Rēzeknē un citur. Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notiks 27. janvārī Rīgas Kongresu namā. Kā allaž uz vienas skatuves satiksies visi Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri, jaunu elpu piešķirot nepelnīti piemirstām klasiskām vērtībām un mūslaiku meistardarbiem, sabalsojoties ar spilgtiem pašmāju solistiem un godinot arī komponistus – jubilārus. Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults esot tā mākslinieciskajam vadītājam Mārtiņam Ozoliņam, vakaru ieskandinās 170. gadskārtā sumināmā Jurjānu Andreja “Simfonisks allegro”. Tieši šis 1880. gadā darinātais darbs uzskatāms par latviešu simfoniskās mūzikas pamatakmeni, un tieši šī opusa 125. gadskārta savulaik mūzikas vēsturnieku Arnoldu Klotiņu rosināja 2005. gadu pasludināt par “Latviešu simfoniskās mūzikas gadu”, kura izskaņā rīkotais vērienīgais lielkoncerts arī kļuva par  Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta tradīcijas aizsākumu.  Gluži tāpat kā toreiz, arī šajā koncertā Jurjānu Andreja romantiska dramatisma spriegotā partitūra sabalsosies ar Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Pētera Vaska skaņumākslu. Šai 2026. gada jubilāru saimei 2026. gada prgrammā pieplusojams arīdzan Volfgangs Dārziņš.  Pētera Vaska Otro koncertu vijolei un orķestrim “Vakara gaismā” lielkoncertā atskaņos vijolniece Vineta Sareika, diriģents Normunds Šnē un viņa dibinātais kamerorķestris „Sinfonietta Rīga”.  Atzīmējot izcilā simfoniķa Jāņa Ivanova 120. gadskārtu, lielkoncerta programmu kuplina viņa 19. simfonija. To atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā Savukārt Romualda Kalsona  simfoniskā poēma “Retrospekcija” skanēs diriģenta Kaspara Ādamsona un Liepājas Simfoniskajam orķestra lasījumā. Savukārt saspēlē ar pianistu Reini Zariņu izskanēs Volfganga Dārziņa Otrais koncerts klavierēm un orķestrim.

Saruna par ticību un lūgšanu šodien; noslēgumā - pāris frāžu par grāmatas "Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju" atvēršanas svētkiem.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku. Irānas sacelšanos slīcina asinīs Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu. Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām. 6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm. Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti. Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu. Grenlandes „saldējuma” tīkotājs Tramps Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju. „Vieglā vai smagā veidā,” izteicies Baltā nama saimnieks, ar „smago” diezgan nepārprotami domājot iespējamu militāru akciju. Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības. Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas. Vašingtonas līdzšinējie partneri Eiropā nonāktu ļoti sāpīgas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā būtu solidaritāte ar Dāniju, otrā – Savienoto Valstu turpmāka dalība Eiropas aizsardzībā, jo sevišķi atbalsts Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Atbildot Trampa argumentiem par it kā iespējamu Krievijas vai Ķīnas invāziju Grenlandē, ja to nepārņems Savienotās Valstis, Rietumeiropas partneri, sevišķi Vācija un Lielbritānija, pauduši gatavību kāpināt savu militāro klātbūtni salā. Tomēr ļoti daudzi apšauba to, ka drošības apsvērumi patiešām ir prezidenta Trampa un viņa administrācijas motīvs. Daudz ticamāka šķiet vēlme tikt pie ziemeļu salas izrakteņu resursiem, kontrolēt kuģošanas ceļus, kas varētu kļūt aktīvāki līdz ar ledus kušanu Arktikā un arī apmierināt Baltā nama saimnieka arhaiski impēriskās ambīcijas. To visai nepārprotami paudis viņš pats, pirms dažām dienām sakot: „Mēs runājam par iegūšanu īpašumā, nevis iznomāšanu. [..] Mums ir bāzes Grenlandē. Es varētu izvietot tur vairāk karavīru, ja vēlētos, bet vajag vairāk. Vajag īpašuma tiesības. Vajag titulu.” Kā liecina aptaujas, diezgan daudz ir grenlandiešu, kuri vēlētos pilnīgu suverenitāti, taču 85% no viņiem ir kategoriski pret iespējamu pāreju Savienoto Valstu pakļautībā. Vai Moldova kļūs par Rumāniju? Pirms dažām dienām, runājot britu podkāstā „The Rest is Politics”, Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ja notiktu referendums par viņas valsts atkalapvienošanos ar Rumāniju, viņa balsotu par. Moldovai esot arvien grūtāk vienai izdzīvot pašreizējā nestabilajā pasaulē. Kā zināms, moldāvi un rumāņi runā praktiski identiskā rumāņu valodā, viduslaiku Moldāvijas kņazistē ietilpa tagadējās Moldovas un līdzās esošās Rumānijas austrumdaļas zemes, un starp abiem pasaules kariem tagadējā Moldova bija Rumānijas karalistes sastāvdaļa. No etniski vienotā kopuma Moldovu atrāva staļiniskā Padomju Savienība, 1940. gadā to anektējot un izveidojot Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku. Tātad jautājumam par Moldovas iespējamu apvienošanos ar Rumāniju ir vēsturisks un etniski kulturāls pamatojums. Šis motīvs vēl vairāk aktualizējās pēc Krievijas pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kad Kišiņeva sajuta pieaugošus draudus savai suverenitātei gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus ekspansijas plānus. Kopš Moldovas neatkarības 1991. gadā pastāvošais Piedņestras separātiskais reģions ir potenciāls tramplīns Krievijas agresijai ne vien pret Moldovu, bet, iespējams, arī tālāk uz rietumiem. Pie tam Kremļa agresija nav tikai ārēja – Moldova pastāvīgi izjūt prokremlisko spēku darbošanos valsts iekšienē gan attiecīgas ievirzes politisko partiju veidā, gan kā separātisma tendences autonomajā Gagauzijas teritorijā. Tomēr šajā pat podkāsta materiālā prezidente Sandu atzina, ka, viņasprāt, idejai par apvienošanos ar Rumāniju trūkstot Moldovas sabiedrības vairākuma atbalsta. 2024. gadā notikušajā referendumā neliels moldāvu vairākums – 50,4 procenti – nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Moldovas eirointegrācija, šādi likvidējot lielāko daļu tiesisko un administratīvo šķirtņu ar Rumāniju, joprojām šķiet reālāka alternatīva nekā atgriešanās pie pagājušā gadsimta pirmās puses situācijas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jau piekto gadu mēs kopā ar Pārslu Baško, Fyul Globālo personāla vadības un kultūras direktori, tiekamies, lai runātu par personāla vadības aktualitātēm un gada sākums ir labs laiks, lai gan atskatītos uz to, kas bijis, gan padomātu par vīziju, kur vērties nākošajā gadā. Šobrīd dzīvojam laikā, kurā nenoteiktība nav kā pārejas posms, bet kā pastāvīgs elements. Lai gan visos laikos ir bijuši daudz nezināmo, taču ģeopolitiskā situācija, karš, ekonomiskā spriedze un tehnoloģiju temps daudz spēcīgāk ietekmē cilvēku psiholoģisko spēju, domāšanu un spēju saglabāt iekšējo kodolu.Daudz jautājumu, maz atbilžu, taču viens brīnišķīgs teikums no Pārslas, iezīmē šī gada vadlīniju: “Jātrenē ir spēja dzīvot, strādāt, domāt un elpot ļoti lielā nenoteiktībā un spēt būt radošiem apstākļos, kad citiem nolaižās rokas.”Runājām par to kā šajā realitātē palikt profesionālim, nezaudējot cilvēcību. Par trendu vadītājiem atgriezties pie drastiskām un neiltspējīgām metodēm, lai panāktu rezultātu, kas sasaucas ar to kādas kvalitātes prasmes ienāk organizācijās. Vai esam lejupslīdē, domājot par to kas ir cieņa, morāle, ētika? Daudz runājam par labbūtību, bet neesam gatavi mainīt realitāti. Runājām par mākslīgā intelekta lomu cilvēcībā – par to, ka mākslīgais intelekts nevis aizvieto cilvēku, bet vēl vairāk izgaismo to, cik svarīgas kļūst attiecības, uzticēšanās un līderības kvalitāte.Trīs vadlīnijas 2026. gadam:1. Cilvēcība un darbs nenoteiktībā2. Mācīšanās prasme, profesionalitāte un meistarība3. Vadītāju prasmes un līderība

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pašlaik skatāma izstāde „Patvērums vienradzim”, veltīta latviešu tekstilmākslinieka Georga Barkāna simtgadei – vienam no ietekmīgākajiem tekstilmāksliniekiem 20. gadsimta otrajā pusē. Izstādē iekļauti vērtīgākie darbi no Georga Barkāna radošā mantojuma, rādot mākslinieka un viņa sievas Dzidras Ozoliņas milzīgās darbaspējas. Izstādi pavada vairāki notikumi. Laima Slava apmeklēja Sarunas muzejā. Georga Barkāna izstādi pavadošie notikumi turpinās: 21. janvārī mākslas zinātnieces Līvas Špūles priekšlasījums sniegs ieskatu tekstilmākslinieka dzīvē un daudzpusīgajā darbībā. Savukārt 27. janvārī ciklā „Senioru rīti muzejā” tikšanās ar stikla mākslinieku Daini Gudovski, kurš dalīsies personiskās atmiņās par draugu un izcilo pedagogu Georgu Barkānu.

“Neviena loma un neviens darbs nevar izsmelt to, kas es esmu. Es vienmēr esmu vairāk nekā tas, ko daru.”Tā jaunākajā HR Podcast CEO sarunājos ar NellijU LočmelI, žurnāla IR galveno redaktori.Nellija Ločmele ir viena no nozīmīgākajām mediju personībām Latvijā — ne tikai žurnāliste, bet arī redaktore, žurnāla IR veidotāja un sabiedriskās domas ietekmētāja. Viņas darbs raksturojas ar neatkarīgas žurnālistikas stiprināšanu, augstiem profesionālajiem standartiem un spēju noturēt kritisku, domājošu skatījumu laikā, kad publiskā telpa kļūst arvien fragmentētāka un skaļāka. Šī saruna man pašai bija neliela apstāšanās laikā. Šis gads ir iesācies trauksmaini, kā jau pēdējie gadi, līdz ar to ir svarīgi saprast to, kas var mūs katru stiprināt. kas ir mūsu iekšēji spēka avoti, kas palīdz būt līderiem, uzņemties atbildību, iestāties par vērtībām, būt saskarē ar realitāti, kad viss apkārt mudina reaģēt ātri, emocionāli. Saruna ir par līderību plašākā nozīmē –  vērtības kā mugurkauls, pacietību, uzticēšanās un spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, arī par drosmi izvēlēties godīgumu tad, kad tas nav ērti. Runājām par izaugsmi gadu gaitā, mācībām, kas gūtas, cilvēcību, nepacietību, uzticēšanos savam aicinājumam. man bija prieks būt šajā sarunā, dzirdēt īstu, lai arī sāpīgu, pieredzi. 

Gada jaukumi, izcēlumi un rūgtumiņš – Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma veidotājiem studijā aktieris Kārlis Arnolds Avots.

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

Mēs dzīvojam laikā, kurā dažāda veida slodze gan fiziska, gan prāta, gan emocionāla mēdz kļūt nepanesama ne tikai darba apjoma dēļ. Tā kļūst nepanesama tāpēc, ka, iespējams, nav pauzes, nav telpas apstāties un ieraudzīt, kas ar mums patiesībā notiek. Apzinātība ir prasme apstāties un bez vērtējuma ieraudzīt kas manā dzīvē šobrīd notiek - ar ziņkāri vērot. Šajā Ziemassvētku laikā vēlos jums dot iespēja noklausīties manu sarunu ar Klusuma skolas dibinātājiem - Inesi un Ivo Strantēm. Ja mēs paskatāmies uz sava telefona "screen time", ja paraugāmies, ka paaulē viens no 6 cilvēkiem jūtas vientuļš, ja redzam ka miljoniem cilvēku pasaulē cieš no psihiskās veselības traucējumiem, ja redzam, ka jaunieši sarunu vietā izvēlas saraksti. Varētu teikt, ka tā ir ši laikmeta nodeva un tā tas vienkārši ir. Man gribētos ticēt, ka šī laikmeta nodeva būtu tā, ka mēs atkal no jauna varētu paskatīties uz to kas ir cilvēcība, kas ir cilvēka prasmes un kā tās var palīdzēt mums justies labāka r to visu kas ir. Viena no prasmēm ir apzinātība, klusums kā vērtība.Klausies šo sarunu par:to kā Inese un Ivo nonāca līdz Klusuma skolas idejai un apzinātības prakseikas ir apzinātība un ko tā nozīmē ikdienā skolā, organizācijākāpēc apzinātība nav panaceja, bet kā sākt par to domāt veselīgā veidāvai apzinātības treniņi var glābt neveselīgu organizācijas kultūruŠī saruna man pašai vēlreiz atgādināja:Apzinātība nav kārtējā metode, bet visaptveroša prasme un skatījums uz dzīvi. Paldies Inese un Ivo par šo iedvesmojošo sarunu!Priecīgus Ziemassvētkus!  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

“Ir lietas, kuras es varu kontrolēt. Ir lietas, kuras nevaru. Vadība ir tajā, ka es spēju atšķirt šīs divas lietas un rīkoties saskaņā ar to.”jaunākajā HR PODCAST sarunājos ar Cēsu novada vicemēri Inesi Suiju - Markovu.Saruna ar Inesi bija viegla un cilvēcīga, kurā man radās laba sajūta, ka cilvēks atrodas īstajā vietā, īstajā laikā, izprot savas varas ietekmi un lomu. Prieks par Ineses atklātību, ko nozīmē no privātā sektora pāriet uz valsts sektoru, par iekšējiem jautājumiem, kas palīdzējuši virzīties pa dzīves aicinājuma ceļu, nevis izplānoto stāstu.Šie visi jautājumi tik būtiski, kad tu nonāc ievēlēta līdera pozīcijā - Kā vadīt sabiedrībā, kurā uzticēšanās nav pašsaprotama? Kā palikt cilvēcīgai lomā, kurā ikdiena nozīmē lielu ātrumu, spiedienu un ātrus un vienmēr pareizus lēmumus?.Sarunā apspriežam:Uzticēšanos un dialoga veidošana kā valsts pārvaldes pamatu – kā to nepazaudētKā vadīt ar apzinātību, atbildību un ievainojamībuKāpēc vēlēšanās sievietes biežāk svītro citas sievietesIneses kaislība Cēsis, kā drosmes piemērs, kopiena un līdzdalībako nozīmē bailēs vadītu līderību un tās sekāmAtziņas, kuras paliek līdzi:Politika nav iespējams strādāt, ja nav prasmes uzņemties atbildību un ceļš izvēlas Tevi un pati dzīve ir mērķis.Lai šī epizode iedvesmo visus, kuri līdera un varas pozīcijā, kuri politikā, kuri redzamos amatos - ir iespējams saglabāt cilvēcību un savas vērtības arī šādā lomā. Grāmatas, ko pieminam sarunā: Jens Soltenberg On My Watch: Leading NATO in a Time of War Dāgs Hammaršēlds Ceļa zīmes. Diplomāta un bijušā ANO ģenerālsekretāra garīgā dienasgrāmata HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kā uzrunāt paaudzi, kas pieņem ātrus lēmumus, vēlas jēgu un nebaidās pateikt “nē”?Šajā HR Podcast epizodē sarunājos ar Kseniju Feldmani, Lidl Talantu piesaistes un atlases vadītāju Baltijā, par to, kā praksē izskatās atlases un onboardinga pieredze, kas strādā Gen Z darbiniekiem.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Latvijā šīs nedēļas centrālais notikums ir 2026. gada valsts budžeta pieņemšana Saeimā, tikmēr pasaules uzmanības fokusā ir centieni panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā. Notiek intensīvas sarunas. Krustpunktā analizējam nedēļas aktualitātes kopā ar kolēģiem.  Vērtē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone, izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 raidījuma 900 sekundes producente Lauma Spridzāne, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, un portāla "Delfi TV" raidījumā "Kāpēc" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku un dramaturgu Andri Kalnozolu, kurš pabeidzis savu jauno romānu „Zobi” un noskatījies sava darba „Ods” pirmizrādi Nacionālajā teātrī Matīsa Budovska režijā. Oda sīkoņa vasarā ir tik ļoti kaitinošā, bet decembra tumsā pēc tās gandrīz vai uznāk ilgas. Daži burtiski un vairāki metaforiski odi sīc arī Nacionālā teātra Aktieru zālē nupat iestudētajā izrādē „Ods”.  Par šo savā ziņā autobiogrāfisko skatuves darbu un citiem radošiem jaunumiem saruna ar Andri Kalnozolu. "Esmu priecīgs un radoši uzlādēts pats no šī darba, kuru varēju skatīties jau ar zināmu distanci," par lugas "Ods" iestudējumu atklāj Andris Kalnozols. Lugas pirmā versija tapusi vēl pirms pandēmijas. Tad bijusi pauze, ko ieviesa romāns "Kalendārs mani sauc", lugu "Ods" Andris Kalnozols pabeidzis pirms trim gadiem. "Man jau visi darbi ir zināmā mērā autobiogrāfiski un to pieredzi dramaturģijā tu liec kā ķīmijā pieredzes elementus. Ieliec visos tēlos un notikumus, mēģini to ķīmiju sabalansēt tā, lai tas pēdējais ķīmiskais elements būtu skatītājs, par kuru man nav nekādas teikšanas. Kad pievieno to pēdējo ķīmisko elementu un redzu, ka tas sprādziens ir, ka tā ķīmija strādā, tas dramaturgam ir lielākais pagodinājums. Arī lielākais sirdsmiers. Es redzu, ka luga "Ods" ir autonoms darbs ar savu asinsriti ļoti gudrā Matīsa Budovska režijā," gandarīts Andris Kalnozols. Bet arī Andris Kalnozols ir aktieris, savulaik studējis kopā ar Matīsu Budovski, kuram savukārt lugas "Ods" iestudējums ir debija kā režisoram Nacionālajā teātrī. Bet pašam kā aktierim Andrim Kalnozolam nav vēlmes atgriezties uz skatuves kā aktierim vai režisoram. "Man liekas, ka dramaturģija, skatuves teksts ir tieši tā distance, kas man ir veselīga teātrī. Esmu izgājis cauri vairākiem posmiem, esot gan aktieris, esot savu izrāžu autors, esot savu izrāžu režisors. Šī dramaturga pozīcija man ir visveselīgākā," vērtē Andris Kalnozols. Izrādei "Ods" piešķirts traģikomēdijas žanrs, un tās anotācija vēsta: "Jauns pāris gatavojas uzsākt kopdzīvi nesen iegādātā mazpilsētas dzīvoklī. Taču kādā vasaras naktī nejauši sastaptā klaidoņa izmestais jautājums – vai piepildīts sapnis par laimīgu dzīvi nozīmē laimīgu dzīvi? – kļūst par vienīgo jautājumu, kas uzmācīgi skan ausīs. Izrādās, ka dzīvoklis nav vienīgais, kam nepieciešama pārbūve." Režisors Matīss Budovskis ierakstā atklāj, ka luga pašam autoram bijusi kā ods. "Luga teātra arhīvā iegūlās jau pirms pandēmijas. Gāju gar Nacionālo teātri 2018./2019. gadā un redzēju, ka ir lugu ideju konkurss. Tas bija vasarā un tikko biju saticis vienu impozantu tipu Talsos, kurš mani iedvesmoja radošai darbībai. Es sapratu, ka šo satikšanās stāstu varētu piedāvāt kā ideju. Es iegāju teātrī un piedāvāju. Toreiz Valters Sīlis teica, ka šis ir jāņem," stāsta Andris Kalnozols. Toreiz Valters Sīlis arī apņēmies lugu iestudēt. Autors uzrakstījis, lai arī atzīst, ka nav bijis ar veikumu apmierināts, bet iesniedzis, lai turpinātu strādāt. Sekoja pandēmija, tad Valters Sīlis devās strādāt uz Liepāju, bet lugu līdzi ņemt nedrīkstēja.  "Tā tas iesprūda. Man tas vienmēr palika prātā, ka Nacionālajā teātrī ir luga, zinu, ka nav pabeigta īsti. Nav tā pabeigta, ka būtu apmierināts. Tas sīca tomēr pakausī," bilst Andris Kalnozols, kurš daudz pie lugas strādājis pēc tam, kad to iestudēt izvēlējās Matīss Budovskis. Nupat Andris Kalnozols pabeidzis romānu "Zobi". "Es vēl strādāju pie melnraksta, pie labojumiem. Man ir plāns decembrī visu iepakot un nosūtīt redaktoram. Tālāk jau ziemā strādāt ar redaktoru un reizē arī ar tulkotāju, jo romāns iznāks nākamā gada rudenī reizē Latvijā un Lietuvā vienā dienā. Tāds mums ir biznesa plāns," atklāj Andris Kalnozols. Grāmatas redaktors ir Uldis Tīrons. "Romāns "Zobi" ir par jaunu autoru, kurš zaudējis ticību savai radošajai potencei, atgriežas mazpilsētā, lai nodzīvotos līdz nāvei. Bet tā nāve nenāk, viņš visu naudu iztērē, visu iedzīvi ir nodevis lombardos. Tad viņš satiek meiteni, kas piesakās par viņa ēnu  Ēnu dienā. Viņš atgūst ticību sev šīs ēnas iedvesmots un uzraksta romānu, kas viņu vienā mirklī padara pasaulslavenu. Bet līdz ar to viņš zaudē to savu iepriekšējo dzīvi un zaudē arī šo ēnu," stāsta Andris Kalnozols. "Tas arī no personiskās pieredzes ņemts darbs, kur es pēc "Kalendāra" uzrakstīšanas tiku iesviests kaut kādā... Angļiem ir labāks teiciens - "afterlife", nevis pēcnāves dzīvē. Dzīvē pēc, ka es vairs nevaru atgriezties tajā ēnas pusē, kur palika ļoti tuvi draugi, kas mani iedvesmoja šim darbam. Šis darbs man deva jauno dzīvi, bet draugi palika tajā pusē. Vienmēr esmu pateicīgs par šo "pēcdzīvi", bet vienmēr arī, protams, skumšu un būšu pateicīgs tai ēnas pusei." Bet zobi ir par to, ja vairs nav, ar ko turēties pie šīs dzīves, tad pēdējais, kas paliek, tie ir zobi.  -- Sarunas beigās skan grupas „Gaujarts” dziesma „Šķiršanās”, kas skan arī jaunajā izrādē „Ods”.

Latvijā šīs nedēļas centrālais notikums ir 2026. gada valsts budžeta pieņemšana Saeimā, tikmēr pasaules uzmanības fokusā ir centieni panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā. Notiek intensīvas sarunas. Krustpunktā analizējam nedēļas aktualitātes kopā ar kolēģiem.  Vērtē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone, izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 raidījuma 900 sekundes producente Lauma Spridzāne, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, un portāla "Delfi TV" raidījumā "Kāpēc" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Par ekoteātri, kas pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, savstarpējai mijiedarbībai un kurā klātesoši ir vides problēmjautājumi un konflikti Kultūras rondo izvaicājam pētnieci Kitiju Balcari, dramaturgu Evartu Melnalksni un režisoru Jāni Balodi. Samilstot vides problēmām, pēdējās desmitgadēs arī teātrī ienāk jaunas, ar vidi un ekoloģiju saistītas idejas – gan formā, gan saturā. Un mēs iepazīstam arī jaunus jēdzienus, piemēram, ekodramaturģija un ekoteātris. Kitija Balcare tikko aizstāvējusi promocijas darbu „Skatuves māksla ekokritikas diskursā: ekoteātris Latvijā 21. gadsimtā” ir pirmais sistemātiskais pētījums, kas pievēršas teātra izrāžu analīzei ekokritikas diskursā kontekstā ar vides konfliktiem. Balstoties posthumānisma teorētiskajos skatupunktos, izvērsti ir skaidrota ekokritiskā tuvskatījuma pieeja izrāžu analīzē. Darbā ir izsekots ekoteātra ģenēzei kā saturā, tā formā, piedāvājot aptverošu ekoteātra kā teātra virziena definējumu un ietekmju un izpausmju skaidrojumu.    Sarunas beigās izskan dziesma "Diemžēl" no izrādes "Ummis un lobēlija". Komponists - Ernests Valts Circenis, balss - Dārta Liepiņa, flauta - Alise Golovacka.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

“Mēs bieži prasām no cilvēkiem attiecību prasmes, kuras viņi savā dzīvē nemaz nav piedzīvojuši. Un tas ir kolektīvās atbildības jautājums.”Jaunākajā epizodē sarunājos ar Aritu Featherstoni, kura ir supervizore un citu disciplīnu, kas ir saistītas ar organizāciju attīstību, praktiķe. Cilvēks, kurš palīdz speciālistiem ne tikai “turēties”, bet atjaunoties, saskatīt savas darbības izvēles un to ietekmi.Šī saruna par supervīziju laikā, kad sabiedrība ir nogurusi, polarizēta, trauksmes pilna. Sajūtas ienāk darba vietās, komandās, vadības procesos, projektos, attiecībās. Nesenā spriedze ap Stambulas konvenciju, budžeta pieņemšanas haoss un rupjības publiskajā telpā, sociālajos medijos ļoti skaidri parāda, cik trausla ir mūsu sarunāšanās kultūra un cik maz mums ir kopīgas prakses, kas palīdzētu noturēt dialogu un attiecības brīžos, kad kļūst tiešām grūti izturēt atšķirīgo, nesaprotamo.Šajā epizodē ar Aritu runājam par supervīziju — nevis kā “atbalsta sarunu”, bet kā profesionālu, strukturētu telpu, kurā cilvēki var ieraudzīt kā ir, saprast attiecību lauku, atpazīt savas automātiskās reakcijas, mazināt bailes un atgūt spēju vadīt sevi un citus sarežģītos laikos.Mēs runājam par to:– kā supervīzija trenē spēju strīdēties godīgi, nezaudējot attiecības– kā vispirms atšķirt cilvēku no ideoloģijas un kā tas samazina “mēs vs. viņi” domāšanu– kāpēc polarizācija nav tikai problēma, bet arī aicinājums mācīties klausīties– kā bailes un neziņa ietekmē lēmumu pieņemšanu komandās un valsts līmenī– kāpēc vadītājiem ir būtiska “profesionālā higiēna” — telpa, kurā atgūt skaidrību– kā supervīzijas principi palīdz mazināt spriedzi organizācijās– un kāpēc godīga saruna bieži ir vienīgais ceļš uz patiesībuArita dalās arī ar vērtīgiem praktiskiem rīkiem: klausīšanās apļi, “nezinātāja pozīcija”, procesa atspoguļošana, tilta veidošana starp viedokļiem un veidi, kā komandas var atgūt spēju domāt kopā — arī tad, ja šķiet, ka telpa ir pārāk karsta.Šī epizode ir par supervīziju, bet patiesībā par daudz ko vairāk. Par prasmēm pieaugt, kad nekas nav komfortabli, par cilvēcību, robržām un prasmēm sarunāties. Svētku laikā, pie galda noderēs :) Paldies, Arita, par tavu laiku un zināšanām, un gatavību dalīties!

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

Turpinām īpašo podkāsta ciklu, kas veltīts ORTO Klīnikas ikgadējai rudens medicīnas konferencei. Šajā ciklā ORTO Klīnikas speciālisti dalās zināšanās, profesionālajā pieredzē un iedvesmo kolēģus, runājot par jaunākajām ārstniecības metodēm un praktiskiem risinājumiem klīniskajā darbā.Šīs sarunas viesis ir ORTO Klīnikas traumatologs, ortopēds Dr.  Andrejs Peredistijs.Sarunas centrālā tēma ir kaulu lūzumu ārstēšana — konservatīvās un ķirurģiskās pieejas, kā arī kritēriji, pēc kuriem ORTO Klīnikas speciālisti izvēlas piemērotāko ārstēšanas metodi. Runājam par ģipša imobilizāciju, situācijām, kad ģipsi ir obligāti jāpārliek, kā arī par to, vai pēc meniska rezekcijas nepieciešami kruķi. Skaram arī jautājumu par ārējās fiksācijas aparātiem — kas tie ir un kad šī metode ir medicīniski pamatota.Šo un citu konferences dalībnieku iesūtīto jautājumu atbilžu apkopojums — vienā raidījumā.  Plaša, daudzpusīga un praktiska saruna ikvienam, kurš vēlas dzirdēt ORTO Klīnikas speciālistu viedokli un profesionālu skatījumu uz dažādām medicīniskām situācijām. Ja Tev ir kādi jautājumi vai ieteikumi nākamajām tēmām, būsim priecīgi dzirdēt Tavu viedokli! Raksti mums uz ORTOTALKS@orto.lv – Tavas idejas mums ir svarīgas!

Ja esi cilvēks ar lielām darba spējām, tev ir arī vajadzīga savu iekšējo resursu atjaunošana pienācīgā līmenī. Tā galīgi nav pieeja, kuru aktīvi cilvēki attiecinātu uz sevi. Viņi ir pieraduši darīt daudz. Citi ir pieraduši, ka viņi dara daudz. Un ne vieniem, ne otriem bieži vien nav pilnīga aina par to, ka “daudz” ir vēl vairāk, nekā “daudz”.Angliski to sauc “High performance requires high maintenance” (augstam sniegumam ir vajadzīga arī augsta uzturēšana). Praksē tas reti tā notiek.Mēs pieņemam, ka varam ilgstoši daudz darīt, ja mums patīk vai ir ļoti svarīgs tas, ko darām. Ka mīlestība uz darbu vai cilvēkiem un mērķiem, kuru dēļ darām, ir pietiekama aizsardzība pret savu resursu pārtērēšanu.Bet tā nav.Šī saruna ir turpinājums iepriekšējai epizodei Nr 242 (to atradīsi šeit). Un šoreiz ar Kristīni Virsnīti runājam par savu pieredzi:→ par augstām darbaspējām un neredzamo slodzi - visu to, ko dari citu labā, bet viņi pat nezina, cik tas tev “izmaksā”;→ kā vilkt robežas pašam ar sevi (ne tikai ar citiem) - un kāpēc tas ir grūtāk;→ kāpēc vienatne nav egoisms, bet uzlādēšanās, kas palīdz gan pašam, gan apkārtējiem;→ ko nozīmē uzpildīt bāku, PIRMS tu prasi no sevis nākamo augsto sniegumu, nevis PĒC tam, kad esi tukšs;→ par pieredzi atsakoties no saldumu ēšanas. Cerams, uz neredzēšanos.Problēma nav tajā, cik daudz tu dari. Problēma ir nedot sev iespēju atjaunoties atbilstoši tam, cik no sevis atdevi. Un tas, kas notiek tālāk, nav ilgtspējīgs. Ne veselībai, ne attiecībām, ne darbam, ko tik ļoti mīli.Sarunas tēmas noderēs, lai savā dzīvē ieviestu savlaicīgu atjaunošanos, jo rūpes par sevi nav izlaidība, bet apkope un investīcija, kas atmaksājas ar uzviju.Ja šī vai kāda iepriekšējā saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tava “kafija” mums palīdzēs segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 2. daļas ievads00:02:33 Augstas darbaspējas - vai esi cilvēks, kas izdara "nereāli daudz"?00:04:33 Kad slimnīcā nācās aizdomāties par savām izvēlēm00:05:57 "Es vispirms ieiešu dušā, tad izsaukšu ātros" - kā smadzenes strādā krīzē00:12:45 Dakteres brīdinājums: "Jums ļoti jāpārdomā, kā jūs dzīvojat"00:13:18 Kas notiek, kad ignorē ķermeņa signālus, jo viens aizraujošs projekts dzen nākamo00:14:23 Otrā reize, kad dzīve vicina ar brīdinājuma karogu00:17:46 Sērošana, no kuras mēģināt aizmukt darbos00:21:51 Ko nozīmē pārkārtoties dzīvei pasaulē bez svarīga, mīļa cilvēka00:24:59 Solīti pa solim - kā mācīties dzīvot citādāk pēc izdegšanas00:29:35 Brīdinājums vietā: "Tai brīdī, kad jūties labi, esi īpaši uzmanīga"00:31:47 Vienatne, robežas un atteikšanās - kā nenosvilt, darot to, kas patīk01:29:33 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:32:14 Rituāls, lai atvadītos no saldumiem01:37:05 Kad klausoties podkāsta epizodi, saproti: “Ir jācērt, kā ar nazi"01:42:23 Un pienāk tas brīdis, kad saldumus vairs nevari ieēst, jo garšo pretīgi01:44:49 Lomkas un cīņa - cik grūti ir un kā nepadoties kārei pēc saldumiem01:46:28 "Kāpēc to dari?" “Jo skaidri zinu, ko gribu”

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šajā epizodē uz sarunu esmu aicin'ajusi Annu Andersoni — Riga TechGirls un StartSchool vadītāju, vienu no redzamākajām sievietēm Latvijas tehnoloģiju un izglītības ekosistēmā. Saruna ir par kustībām, kas pēdējā desmitgadē mainījušas Latvijas digitālās prasmes, un par cilvēkiem, kuri ar savu darbu ik dienas veido mūsu nākotni.Mēs runājam par to, kā Riga TechGirls no mazas iniciatīvas izaugusi par kustību, kas vairāk nekā 60 000 cilvēku devusi iespēju iepazīt tehnoloģijas un digitālās prasmes. Anna stāsta, kā šajos gados ir mainījusies tehnoloģiju vide, sabiedrības izpratne un organizāciju loma digitālajā izaugsmē.Liela sarunas daļa ir veltīta StartSchool — unikālai pilna gada programmai, kurā mācīšanās balstās uz kopienu, psiholoģisko drošību, atbalstu un “peer-to-peer learning.” Pirmajā gadā StartSchool radīti 24 jaunu uzņēmumu prototipi, un vairāki no tiem jau pelna. Klausītāji dzirdēs konkrētus stāstus par cilvēkiem, kuri 9 mēnešu laikā pilnībā pārkvalificējušies un kļuvuši par automatizācijas speciālistiem — profesiju, kas uzņēmumiem jau šobrīd ienes mērāmu finanšu atdevi.Sarunā pieskaramies:kā veidot mācīšanās kultūru organizācijās;kāpēc digitālās prasmes vairs nav “nice-to-have”, bet izdzīvošanas pamats;kā mākslīgais intelekts maina darba tirgu un kāpēc tas neizslēdz vajadzību pēc tehnisko pamatu izpratnes;kāpēc mācīšanās nav tikai kursi, bet attieksme un ikdienas pieredze;kā kopienas un mentoru kustības būvē ilgtspējīgu sabiedrību;kā uzņēmumi var iesaistīties un atbalstīt šīs iniciatīvas.Šī ir saruna par digitālo pratību, pārkvalificēšanos, drosmi mācīties un par nākotni, kurā cilvēks un tehnoloģijas attīstās līdzās.  Vairāk par RigaTech Girls -  https://rigatechgirls.com/Vairāk par StartSchool - https://www.startschool.org/ HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

"Sarunas" – ir mākslinieces Ingemāras Treijas izstādes nosaukums. Tajā sarunājas lielie un mazie formāti, un kādā gleznā vērojama arī saruna ar Botičelli. Ar gleznotāju, mākslas pedagoģi, projektu vadītāju, izstāžu kuratori un Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāju Ingemāru Treiju tiekamies Kultūras Rondo studijā. Ingemāra Treija (dz. 1963. g.) dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu, kā arī organizē izstādes Latvijā un ārzemēs. 1990. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Monumentālās glezniecības nodaļu, un 1991. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā. Savā daiļradē pievēršas stājglezniecībai, grafikai, ilustrācijai, brandmūru un iekštelpu sienu gleznojumiem un starpdisciplināriem projektiem. Ir divu mākslas pētījumu autore – par gleznotāju Frici Zandbergu (1911–1972) un Tukuma Mākslinieku grupas vēsturi. Piedalījusies vairāk nekā 30 izstādēs Latvijā un ārvalstīs, darbi atrodas gan valsts kolekcijās, gan privātīpašumā.

Vai pazīsti sajūtu, kad tagadējais darbs vairs nesagādā prieku, bet ikmēneša alga kontā ir tā drošība, ko nevari atļauties zaudēt? Šajā sarunā Kristīne Virsnīte – digitālā satura veidotāja un TV personība, un es, Laura Dennler, abas dalāmies savā pieredzē par to, kā mainīt savu nodarbošanos uz interesantāku bez drāmas un ienākumu zaudēšanas.Šī nav motivējoša runa par to, ka "vienkārši tici sev un viss sanāks". Tā ir godīga saruna par bailēm, šaubām, vaina sajūtu, spiedienu no citiem, finansiāliem apsvērumiem un konkrētiem soļiem, kas palīdz pietiekami drošā veidā mainīt savu nodarbošanos. Te runājam par studijām pēc 40, par brīdi, kad bērns saka "Mammīt, man tevis pietrūkst", par to, kā tikt pāri bailēm, ko citi padomās, kā sevi piedāvāt, lai pelnītu, un kāpēc negaidīt, ka kāds tevi atradīs, kā arī ka ne katrs hobijs ir tavs sapņu darbs, un kā saglabāt atvērtu attieksmi pat tad, kad šķiet, ka nav nekādu variantu.Ja tu šobrīd skaties uz savu darbu un domā "man vajag kaut ko citu, bet es nezinu, kā to izdarīt droši" – šī saruna ir tev.Piesakies Cilvēkjaudas jaunumiem, lai nepalaid garām jaunākās iespējas!Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunas pieturpunkti00:00 – Ievads 00:03 – Kad gribas pārmaiņas, bet uzticies tikai zināmajam 00:05 – "Es gribēju, lai neviens man nesaka, kas man ir jādara" 00:08 – Situācija pie Sporta pils: "Man palika slikti, jo..." 00:11 – Kad paralizē bailes par finansiālo drošību 00:13 – Par zīmi, ka vajadzīgas pārmaiņas - garastāvoklis, kas ilgstoši nav labs 00:16 – "Es biju ārkārtīgi sagurusi. Mans prieks bija saguris." 00:18 – Potenciāls vēl nenozīmē, ka tu to izmantosi 00:19 – Ko tu vari darīt savā labā, nevis otra cilvēka labā? 00:22 – Pārmaiņās grūti ielēkt, ja esi ar pliku pakaļu 00:24 – Saglabāt atvērtu attieksmi pat neiespējamās situācijās 00:27 – Monblāna stāsts: No kategoriska "nē" līdz virsotnei 00:29 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:31 – Kad partnera “NĒ” pretī liec: "Vai tu vari, tīri teorētiski, pieļaut..." 00:36 – Ticība sev, ko iegūsti ekstrēmā veidā, lai izvēlētos brīvību 00:40 – Par studēšanu 40 gadu vecumā: rozā brilles pret realitāti 00:45 – Kad bērns jautā: "Mammīt, kāpēc tev to vajadzēja?" 00:51 – Ne katrs hobijs ir tavs bizness 00:53 – "Mamma, ej prom!" un mammu vainas sajūta 00:57 – Rokdarbi un nabadzības birka, kas ierobežoja gadiem 00:61 – Kad hobijs kļūst par profesiju un kad – ne 01:07 – Pārgājieni kā hobijs: 300 000 skatījumi un atklāsme 01:11 – Kāpēc ceļojumi ar grupām nav mans bizness 01:17 – Atļaut sev spēlēties arī prieka pēc, nevis naudas dēļ 01:23 – "Tu drīksti sevi piedāvāt" – negaidot, kad tevi atradīs

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu. 

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā. „Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā. Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros. Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa. Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija. Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā... Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”. Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids. Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Tapusi apjomīga psihiatrijas vēsturei veltīta grāmata "Sašķelto dvēseļu patvērums", kas ielūkojas 200 gadu ilgajā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra jeb šodien Nacionālā psihiatrijas centra vēsturē. Sākot ar slaveno Oto Hūnu kā centra pirmo direktoru, līdz pat padomju nežēlībām psihiatrijas nodaļās un mūsdienīgiem garīgas veselības ārstniecības pamatiem - grāmata ļauj iepazīt arī līdz šim nezināmus faktus par psihiatrijas attīstību Latvijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta grāmatas sastādītāja Silva Bendrāte un viena no grāmatas autorēm - medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāj Ieva Lībiete. Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 2. daļa Sarunā ar Annu Žabicku, sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un vienlaikus Latvijas Universitātē, pirms dažām dienām skaidrojām izteiciena “ar ragaviņām uz mežu” izcelsmi, runājām par paaudžu konfliktiem kā senāk, tā mūsdienās, par ģimeņu modeļu maiņu un arī par nabagmājām, kas mūsdienās transformējušās pansionātos. Esam konstatējuši, ka pretestība pansionātiem cilvēkiem veidojas lielā mērā vainas izjūtas dēļ, jo šķiet neiedomājami kādu no saviem vecākiem vai vecvecākiem nodot kādas aprūpes iestādes pārziņā. Arī finansiālais aspekts ir no svara, jo pansionāts - tas tomēr arī kaut ko maksā. Sarunas turpinājumā aicinām pētniecei plašāk pastāstīt par grūtībām, ar ko saskaras cilvēki, nonākot aprūpes iestādē. Iespējams, kādam senioram var nepatikt pansionāta personāla attieksme, ēdiens var šķist negaršīgs, varbūt insfrastruktūra nav laba. Kas rada aizspriedumus un bailes? Pētniece atzīst, ka noteikti ir gan ļoti labas, gan ne tik labas vietas, ja runājam par cilvēcisko attieksmi iestādē. Ir pansionāti ar ļoti pretimnākošu vadību, kas iedvesmo pārējos darbiniekus, un ir vietas, kur tas nedarbojas tik labi. Ir robi, ko var aizpildīt ar centību, entuziasmu, lielāku cilvēcību no pansionāta darbinieku puses, bet ir lietas, ko tādā veidā nevar uzlabot, un to, ko nevar uzlabot, tā jau ir politiskā līmenī nerisināta problēma. -- Pašlaik Anna Žabicka tuvojas noslēgumam savam līdz šim pēdējam pētījumam par kādu lauku pansionātu Latvijā, un pētījums ir Vīnes universitātē izstrādātā promocijas darba pamatā. Pētījuma gaita sakritusi ar Covid-19 pandēmijas laiku, un arī tas ļāvis izdarīt kādus secinājumus. Pētniece skata pansionātu lauku tukšošanās ietvarā, kam ir dažādi līmeņi. Viens no tiem - kā valsts politikā tiek domāts par tukšošanos, otrs - kā tukšošanos izjūt vietējie iedzīvotāji, ja, piemēram, slēdz viņu mazo mīļo bibliotēku un cilvēki mēģina pierādīt, ka mēs šeit tomēr esam. Šo izjūtu dod arī sliktas kvalitātes ceļi. Proti, ja konkrētā vieta un arī pansionāts tiek uztverts kā tukšums, tad kāpēc gan uz turieni izbūvēt ceļu?

Kad mazs bērns savā likstā vaino kādu citu, pārlieku asi reaģē stresa situācijā vai ir centrēts uz sevi un savām vēlmēm - to mēs itin viegli saprotam un skaidrojam ar vecuma īpatnībām, bet, ko darīt, ja šādas reakcijas rada pieaugušais? Pasē pilngadību sasniedzam līdz ar 18. dzimšanas dienu, bet, kad par pieaugušo ir uzskatāms cilvēks no bioloģijas skatu punkta? Vai cilvēka smadzenēs emocionālais briedums tiek sasniegts līdz ar kādu gada skaitli, bioķīmisku procesu vai smagu iekšēju darbu ar savām domām un darbiem un kāpēc daži to nesasniedz nekad? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore. Sazināmies ar neirologu Jāni Mednieku. Ir kāds brīdis cilvēka dzīvē, kad mēs varam teikt no attīstības psiholoģijas viedokļa - viss, mēs esam izauguši, pieauguši, nobrieduši, adekvāti cilvēki? Annika Miltuze: Tas būtu baigi forši, ja varētu prognozēt, ka ir 18. dzimšanas dienas rīts un es pamostos pieaudzis, nobriedis. Parasti tas nenotiek vienā dienā, un arī tā ļoti skaidri novilkt robežu, kurā brīdī tas notiek, ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka katrs cilvēks attīstās individuāli. Bet, ja mēs gribam kaut kādas kopīgās likumsakarības, tad mūsdienās no fizioloģiskās attīstības viedokļa, no smadzeņu attīstības viedokļa tiek runāts par 25 gadu vecumu. Psiholoģiskās teorijās bieži vien tiek runāts pat par 30 gadu vecumu. Bet, kā jau es teicu, tas ir diezgan individuāls process. (..) Laika gaitā brieduma kritēriji ir mainījuši. Piemēram, pirms gadiem 30 bija diezgan skaidrs, ka pieaudzis cilvēks, nobriedis cilvēks ir tas, kurš ir pabeidzis izglītību, kuram ir darbs, kuram ir piedzimuši bērni, viņš veido ģimeni. Un apmēram bija diezgan skaidrs, kurā vecumā tas notiek. Ir pagājuši 30 gadi, sociālā situācija, konteksts, kurā mēs dzīvojam, ir mainījies, līdz ar to mēs nevaram vairs skatīties, piemēram, pēc izglītības jo mūsdienās mācās gan divdesmitgadnieki, gan sešdesmitgadnieki. Tātad - kurā brīdī tu esi pabeidzis izglītību? Tas nav saprotams.  Bērni dzimst arī ļoti dažādos vecumos, dzimst 20 gados, dzimst 40 gados, pat 45 gados. Darbs arī nav vairs kritērijs. Cilvēki reizē mācās, strādā. Dzīve pie vecākiem, padzīvoju pie vecākiem, dzīvoju patstāvīgi, atkal padzīvoju pie vecākiem. Šobrīd ir daudz grūtāk atrast skaidrus, taustāmus kritērijus, tāpēc pētnieki vairāk pievēršas tieši psiholoģiskajiem kritērijiem. Bet tur arī nav tik viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no kultūras, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, Rietumu kultūrā biežāk kā brieduma kritēriji tiek uzskatīti spēja uzņemties atbildību, finansiālā neatkarība un autonomija, respektīvi, ka tu esi patstāvīgs indivīds, kas nedzīvo nevienam uz kakla.  Austrumu kultūrās, pētījumi, kas nāk no Ķīnas, no Indijas rāda, tur bieži vien centrā izvirzās rēķināšanās ar citiem, jo tās ir vairāk kolektīvās kultūras, savu emociju paškontrole, ka tu spēj citu labā varbūt apvaldīt sevi. Bet visam cauri tomēr vijas tā spēja uzņemties atbildību, kas, man liekas, ir tāds viens no tādiem fundamentālākajiem kritērijiem.   Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 1. daļa Mūsu tautas folklorā varam atrast teicienu “ar ragaviņām uz mežu”, kas nozīmētu - aizvest no savām acīm prom it kā traucējošos vecos cilvēkus. Ko šāds teiciens pasaka par paaudžu attiecībām un savstarpējām rūpēm senāk? Kā šīs attiecības un vajadzība pēc aprūpes iestādēm senioriem mainījusies mūsdienās? “Ar ragaviņām uz mežu”, nabagmāja, pansionāts - tie ir jēdzieni, kas tapuši dažādos laikos un sniedz informāciju par attiecībām ar vecāka gadājuma, nabadzīgiem vai smagi slimiem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Interesanti gan ir tas, ka mūsdienās savā domāšanā un valodā mēs lietojam visus pieminētos apzīmējumus, kaut nabagmāju vietā ir sociālās aprūpes centri, ikdienā dēvēti par pansionātiem, un ar ragaviņām uz mežu, kas pieminētas tautas pasakās, neviens savus vecākus vai vecvecākus neved. Vērojumu līmenī šķiet, ka paaudžu attiecības mūsdienās tomēr ir citādas nekā pirms 100 vai 200 gadiem. Vecākā paaudze tagad ilgi ir aktīva, strādā arī pensijas vecumā, un vēl jūtama liela individualizācija. Ja agrāk paaudzes bieži dzīvoja kopā, tad tagad ģimenes vēlas nošķirties. Vai tas ietekmējis arī pietāti pret senioriem? Šim meklējam atbildes sarunā ar Annu Žabicku - sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un arī Latvijas Universitātē. Ko tad rāda dati par paaudžu kopādzīvošanu un savstarpējām rūpēm?

Neziņa ir viena no grūtākajām dzīves situācijām - kad nezinām, vai būs karš, vai nepazaudēsim darbu, vai attiecības izturēs pārbaudījumus, vai atgūsim veselību. Mūsu smadzenes cenšas kontrolēt nekontrolējamo, mēs bezgalīgi meklējam informāciju vai pilnīgi no tās izvairāmies, bet stress tik un tā paliek. Klīniskā psiholoģe, PhD, Marija Ābeltiņa šajā sarunā dalās gan personīgā pieredzē par grūtību pārvarēšanu, gan piedāvā profesionāles padomus, kā pāriet no satraukuma paralīzes uz konstruktīvu rīcību. Viņa izskaidro kentaura metaforu - kāpēc mūsu "zirdziņa jeb dzīvnieciskā daļa" reaģē uz draudiem, bet "cilvēka daļa" var mācīties dzīvot neziņā, neatliekot prieku un svarīgās lietas uz vēlāku laiku. Šī saruna ir ceļvedis visiem, kas grib mācīties dzīvot pilnvērtīgi pat tad, kad nākotne šķiet miglaina un neparedzama.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:17 Sarunas tēma - izdegšana no bailēm un uztraukuma4:14 Vai pastāv atkarība no satraukuma meklēšanas?6:40 “Kentaurs” - cilvēks kā racionālās un instinktīvās daļas savienojums11:24 Drošības meklēšana caur informācijas pārsātinājumu14:00 Izvairīšanās no informācijas kā pretēja stratēģija17:47 Māņticība par to, ka satraukšanās atvairīs nelabo18:29 Kognitīvi biheiviorālā terapija un pieņēmumu pārbaude20:51 Dubultais satraukums - satraukšanās par satraukšanos25:38 Sociālā ietekme - kā apkārtējie ietekmē mūsu satraukumu30:34 Diplomātu un ekspertu viedokļi nav objektīva realitāte38:13 Radikālā pieņemšana - dzīvot ne-ideālā situācijā43:34 Salīdzinājums ar pagātni - 90. gadi, finanšu krīze48:03 Cikliski uztraukumi - 2008. krīze, kovids, karš Ukrainā, Tramps52:42 Vainas sajūta par to, ka dzīvojam labi, kamēr citiem ir slikti54:34 Pieauguša cilvēka izaicinājums - turpināt priecāties, neskatoties uz bēdām56:36 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: https://www.powerupspace.eu/57:36 Marijas personīgais stāsts par grūtu laiku pārvarēšanu1:00:16 Līdzīgas situācijas - vēzis remisijā, darba stress, attiecības1:02:54 "Kāpēc man tas ir jāpiedzīvo?" - grāmata "Kad ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas"1:09:47 Atšķirt racionālās bailes no papildu stresa1:15:27 Ikdienas darbs ar domām un faktiem1:18:01 Satraukums darba un uzņēmējdarbības kontekstā1:18:34 Marijas personīgais stāsts par darba maiņu un bailēm1:30:23 Miega trūkuma sekas uz spriestspēju un lēmumu pieņemšanu

Basketball, the Cold War, and rock band The Grateful Dead collide in this incredible true story. Presented by the late NBA star Bill Walton. Episodes weekly from 19 May. What do basketball, rock music, and tie-dye t-shirts have in common? And what about Mickey Hart, Sarunas Marciulionis, Arvydas Sabonis, and the US Dream Team? Well, they are all subject of the brand new season of Amazing Sport Stories: Bill Walton's The Grateful Team. It's Moscow, 1989, and Lithuanian basketball star Sarunas Marciulionis is walking nervously through the airport. If all goes to plan, a new life awaits playing basketball for the NBA in the US. But first, he must cross the Iron Curtain. Sarunas doesn't yet know the incredible journey he is about to go on. One which will involve political upheaval, the Olympic games, the US rock band The Grateful Dead - and, of course, tie-dye. The late NBA star and sports commentator Bill Walton presents this extraordinary true story. Bill passed away in 2024, not long after recording the series, and his family have given permission for its release following his death. Amazing Sport Stories brings you the greatest twists and personal journeys from sport history. Listen for inspiring tales of courage, drama, myths and legends from all over the globe. All told in mini seasons and one-off documentary episodes. #AmazingSportStories

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

3-21 Sarunas Marciulonis joins Papa & Silver to discuss his son entering the March Madness tournament with Saint MarysSee omnystudio.com/listener for privacy information.

Dam Internet, You Scary! hosts Patrick Cloud and Tahir Moore break down the disturbing but interesting stories on the internet! GUEST: SARUNAS J. JACKSON https:;//www.instagram.com/ronejae s/o to our sponsor CODE SWITCH  Listen now to Code Switch from NPR - wherever you get your podcasts.  https://www.npr.org/podcasts/510312/codeswitch Join our Patreon now!!  https://www.patreon.com/DamInternetYouScary