Podcasts about lelles

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Mākslas muzejā "Rīgas birža" Boses zālē atklāta Japānas fonda ceļojošā izstāde "NINGYŌ: Japāņu leļļu māksla", kas būs apskatāma līdz 9. martam un sagatavota kā turpinājums Japānas fonda populārajai ceļojošajai izstādei "Japāņu lelles: lūgšanu veidi, mīlestības iemiesojumi". NINGYŌ japāņu valodā nozīmē "cilvēka veidols". Izstāde iepazīstina ar ilgajā Japānas pastāvēšanas vēsturē izkopto leļļu mākslas kultūru, izmantojot 67 rūpīgi izvēlētas lelles, kas grupētas četrās sadaļās: "Ņingjō kā lūgšana bērnu labklājībai", "Ņingjō kā mākslas darbs", "Ņingjō kā tradicionālā māksla" un "Ņingjō kultūras izplatība". Izstādē tiekamies ar kuratori Kristīni Mileri, Japānas vēstnieku Latvijā JOŠIDU Kensuki, Latvijas pirmo vēstnieku Japānā Pēteri Vaivaru un japāņu valodas tulku, gidu un lektoru Uģi Nasteviču. "Ļoti daudzas no izstādes lellēm tapušas, uzrunājot dažādus leļļu māksliniekus," atklāj izstādes kuratore no mākslas muzeja "Rīgas birža" Kristīne Milere. Izstāde sākusi ceļot pa pasauli 2020. gadā, ir jau izceļojusies un pie mums nonākusi no Āfrikas. "No muzejiskā skatupunkta runājot, Japāņu kultūra izceļas ar to, kādā veidā viņi lietas pasniedz," stāsta Kristīne Milere. "Priekšmeti nebija iepakoti parastā veidā, kā mēs to varētu iedomāties, bet bija izmantoti ļoti daudzi dabīgi materiāli – kartons, koks. Jau veids, kādā lelles bija iepakotas – ja Japānas kultūra var attīstīt papīra locīšanas mākslu, tad varat tikai iedomāties, cik profesionāli viss bija iepakots! Kas mani pārsteidza visvairāk, ieraugot šīs lelles pirmo reizi, bija šo priekšmetu mākslinieciskā kvalitāte – kādi ir tekstili, tas viss ir roku darbs, gan keramikas lelles, gan papīra lelles, cik pat organiski un dabīgi papīrs spēj attēlot audumu vai cilvēku sejas. Tehniskā puse ir ļoti pārsteidzoša."  Tas, ka lelles ir neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa, raksturīgs ne tikai Japānai, taču leļļu daudzveidība un meistarīgais amatnieku roku darbs, ko papildina dziļa mīlestība pret lellēm, ir tieši japāņu kultūras iezīme. Šī izstāde sniedz visaptverošu ieskatu japāņu leļļu kultūrā, sākot ar Kataširo un Amagacu, kas tiek uzskatītas par leļļu arhetipiem Japānā, iekļaujot noteiktiem reģioniem raksturīgas lelles, kas atspoguļo dabas apstākļus un stāstus no visas Japānas, un beidzot ar mūsdienu Japānas lellēm, kas iecienītas kā rotaļlietas, kā arī ar kolekcionējamām figūrām, kuras tiek augstu novērtētas visā pasaulē. "Lellēm ir īpaša vieta japāņu sirdīs, un lelles ir kā logi, caur ko varam ielūkoties dažādos japāņu dzīvesveida aspektos. Tās tika lolotas  kā reliģiski simboli, rotaļlietas, tās bija svarīgas sezonas festivālos," stāsta Japānas vēstnieks Latvijā JOŠIDA Kensuke. "Lelles ir pierādījums japāņu senajām amatniecības tradīcijām. To izgatavošana tika attīstīta līdz augstākajam meistarības līmenim, pateicoties amatnieka nenogurstošajiem estētikas meklējumiem un rūpīgai uzmanībai pret katru detaļu. Šo leļļu  darināšana atklāj, ar kādu mīlestību japāņi izgatavo lietas."

Escucha este audio libro que te ayudará a mejorar económicamente

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Atšķirībā no spēlēm, kurās varēja piedalīties ikviens sabiedrības loceklis,neatkarīgi no vecuma, rotaļlietas saistāmas tikai ar sabiedrības jaunāko locekļu – bērnu aktivitātēm. Rotaļājoties, bērni senatnē tāpat kā mūsdienās mācījās un ieguva dzīves pieredzi. Rotaļlietas, viduslaiku un agro jauno laiku periodā izgatavotas lielākoties no koka un māla. No koka izgatavotās rotaļlietas ir spēļu ieroči, lelles, dzīvnieku figūriņas un laiviņas, kā arī nelielas ripiņas, kas varēja kalpot kā ratu ritentiņi. Visbiežāk tiek atrasti rotaļu ieroči: zobeni, naži vai bultas, kas kopš seniem laikiem zināmas kā galvenokārt zēnu iecienītas rotaļlietas. Reizēm tie precīzi atdarina sava laika kaujas ieročus. Lelles, ko uzskata par meiteņu iemīļotu rotaļlietām, Rīgā uzietas reti. Reizēm atrasta tikai koka galviņa, jo pārējais ķermenis, kā uzskata, bija izgatavots no lupatām, salmiem vai kāda cita materiāla, kas nav saglabājies. Nereti tiek uzietas dzīvnieku – zirdziņu vai putniņu figūras. Cita veida rotaļlietas ir spēļu laiviņas, darinātas no koka vai priedes mizas. Ar fiziskām aktivitātēm saistīti koka vilciņi. Šie arhaiskie spēļu priekšmeti, ko pazina jau senajā Ēģiptē un Grieķijā, pēc izskata ir koniskas formas vai olveida ar nosmailinātu galu un, kā liecina saglabājušies Eiropas ikonogrāfiskie avoti, spēļu laikā tika rotēti ar pātadziņas palīdzību.  Koka rotaļlietas bieži pēc sava ārējā izskata mēdz būt ļoti vienkāršas, pat primitīvas, kas ļauj pieņemt, ka tās varēja izgatavot arī paši bērni. Tas, ka rotaļlietu atradumi nereti tiek atrasti fragmentārā veidā, liecina, ka bērni šos izstrādājumus intensīvu rotaļu laikā sabojājuši un, visticamāk, izmetuši kā nederīgus. Senākās koka rotaļlietas atrod slāņos, kas attiecas uz Rīgas pilsētas pašiem pirmsākumiem 13. gs. Nelielu senlietu grupu veido Rīgā atrasti miniatūri keramikas izstrādājumi, kas arī identificējami kā bērnu rotaļlietas. Priekšmeti ir prasmīgi apstrādāti, kā noprotams, darināti podnieku darbnīcās. Senākie atradumi izgatavoti jau viduslaikos, bet lielākoties šie priekšmeti attiecas uz agrajiem jaunajiem laikiem – 16.-18. gs. Rīgas māla rotaļlietas pēc sava tipa ir divu veidu: miniatūri trauki un dzīvnieku figūriņas. Šie priekšmeti atspoguļo reālo vidi ap tā laika bērniem, rotaļājoties tie varēja mācīties un sagatavoties pieaugušo dzīvei.  Senākā Rīgā atrastā māla rotaļlieta ir daļēji saglabājusies jātnieka figūriņa, datēta ar 13.-14. gs. Trauciņu formas nereti precīzi atdarina attiecīgā perioda pilsētnieku galda un virtuves keramikas izstrādājumus. Tiesa, pastāv arī pieņēmums, ka vismaz daļa miniatūro trauku sākotnēji izgatavoti ar citu mērķi – eļļu, ziežu vai garšvielu uzglabāšanai un tikai varbūt vēlāk nonākuši bērnu rīcībā kā rotaļlietas. Pazīstami arī māla svilpaunieki, kas varēja kalpot gan kā rotaļlietas, gan skaņraži – primitīvi mūzikas instrumenti. Kopš viduslaikiem svilpaunieki pēc formas bieži izgatavoti kā putni vai dzīvnieki.

Stāsta māksliniece, dizainere, leļļu mākslas un dizaina muzeja Liepājā veidotāja Ināra Liepa Lelles-zīlnieces pirmo reizi parādījās Francijā 19. gadsimta vidū un tika sauktas par Bonne Aventure (angļu valodā – Fortun Tellings dolls) vai Fortūnas lellēm, Likteņa lellēm vai vienkārši par lellēm-zīlniecēm. Viņām bija gari svārki un zem tiem – atsevišķa konstrukcija, kas tika veidota no salocītām krāsainām papīra lapiņām, uz kurām nereti ar roku tika rakstīts kāds pareģojums, ieteikums vai apgalvojums.  Šīs lelles bija īpaši populāras arī salonos, kur notika azartspēles: spēlētāji mēģināja noskaidrot, vai liktenis viņiem būs labvēlīgs.  Laika gaitā lelles sāka izgatavot arī Vācijā. Padomi un prognozes tika rakstītas gan vācu, gan franču valodā, lai šādas lelles piegādātu Francijas tirgum, kur tās bija īpaši populāras. Vācu prognozes bieži bija nopietnas un ļoti konkrētas, savukārt franči bija diezgan vieglprātīgi. Kādā no pareģojumiem bija rakstīts: "Tikai starp mums: cilvēks bez naudas ir kā ķermenis bez kustībām!" Visām zīlēšanas lellēm tērpa vienojošais elements bija augsta konusveida cepure un vienā rokā zizlis vai kociņš. Tas norādīja, ka viņas nav parastas lelles bet nāk ar īpašu uzdevumu. Krāsainās likteņa lapiņās rakstītais būtībā nevis biedēja, bet gan drīzāk izklaidēja, uzmundrināja, iepriecināja vai brīdināja no kļūdām. Fortūnas lelles vairāk tika uzskatītas par spēli, un tās bieži izmantoja arī svētkos viesu izklaidei. Fortūnu leļļu dizains bija ļoti dažāds. Dažkārt tās bija smalkas dāmas, kas izgatavotas no glazēta porcelāna, koka vai papjēmašē papīra masas, bet dažkārt tās bija pavisam vienkāršas lelles – tās nebija dāmas, bet gan ļoti vienkārši, rotaļīgi tēli. Reizēm liktenis slēpās zem zīlnieces necaurredzamo melno svārku pārsega, ko varēja atpazīt tikai pēc neparastas konusveidīgas smailas cepures. Arī zizlis vai kociņš rokās liecināja, ka šai lellei ir "maģiskas spējas". Krāšņi un rotaļīgi bija franču modes leļļu zīlēšanas kostīmi. Tie bieži tika dekorēti ar zvaniņiem, kas iezvanījās, kad kādas personas pirksti čaukstināja salocītās papīra lapiņas cerībā, ka kādā no tām viņš izlasīs tieši to, kas viņam bija paredzēts... Zīlēšanas iespējām bija vairāki leļļu dizaina varianti: pirmajā variantā – vienkāršajā – lellei bija pievienots kāds aksesuārs: soma, groziņš vai maisiņš ar prognožu kartiņām. Atlika vien izvilkt vienu lapiņu un uzzināt, ko liktenis tev piesola... Otrais variants bija no kartona izgriezts aplis, kura augšpusē ar melnu vai sarkanu tinti sadalošos sektoros bija ierakstītas prognozes un pareģojumi. Apļa centrā bija ievietots turētājs un tam piestiprināta glīti ģērbta maza lelle. Vienā rokā viņa turēja mazu nūjiņu, ar kuru norādīja uz vēlamo pareģojumu. Lelles atradās pietiekami augstu virs kartona kastes, lai tā varētu brīvi griezties. Klāt pievienotā instrukcijā bija rakstīts: "Kad vēlaties izlasīt savu prognozi, ātri iegrieziet lelli, un, kad tā apstājusies, izlasiet tekstu, uz ko norāda zizlis." Trešais bija vissarežģītākais variants, jo no aprakstītajām lapiņām tika veidota grāmatai līdzīga konstrukcija, kas bija paslēpta zem lelles svārkiem. Bija arī speciāli žurnāli, kuros tika piedāvāti 160 prognožu varianti, kuri kalpoja leļļu izgatavotājiem par špikeri, rakstot tekstu prognožu lapās. Piemēram: "Tas, kuru tu mīli, mīlēs tevi." "Atrodi vairāk laika sev!" "Tavas sliktās dienas ir beigušās!" "Tici sev!" "Tev palīdzēs draudzīgi kontakti." "Jūsu pēdējais sapnis nozīmē jaunas zināšanas." "Cilvēki par tevi runā - tu neesi ģērbies pēc pēdējās modes!" Un daudz citu variantu... Šķiet, ka šādas prognozes izklausās visai laikmetīgi arī mūsdienās!

Stāsta māksliniece, dizainere, Leļļu mākslas un dizaina muzeja Liepājā veidotāja Ināra Liepa Vai zini, kas ir Pandoras lelle? Un vai zini arī to, kā ļaudis sekoja modes tendencēm, kad nebija žurnālu, televizora un interneta? Vai atceraties, kā bērnībā šuvām lellēm kleitas un spēlējāmies ar tām? Bet tālajā 17. gadsimtā lelles nebija rotaļlietas, bet gan apģērbu modeļu demonstrētājas. Šādas leļļu topmodeles sauca par Pandorām un tās palīdzēja dāmām no Eiropas un Ziemeļamerikas uzzināt par jaunumiem franču modes namos. Sievietēm vienmēr ir paticis pucēties, pat senajā Romā, kad mode vēl nebija piedzīvojusi savu zelta laikmetu, tika darinātas pirmās māla manekenu lelles. Tās tika nokrāsotas, saģērbtas un pēc tam nosūtītas uz impēriju provincēm, lai demonstrētu stila standartus. Laikam ejot, lelles kļuva arvien izsmalcinātākas. Renesanses laikmetā 16. gadsimta sākumā lelles demonstrēja ārzemju modi Eiropas galminiekiem. Kā piemēru minēšu stāstu par Izabellu de Esti-vienu no tā laika populārām sievietēm Itālijā. Viņa bija slavena ar savu izcilo  stila izjūtu un saņēma simtiem vēstuļu no tālām zemēm ar lūgumu atsūtīt viņas stilā apģērbtas lelles. Pandoras lelles koncepcija parādījās tikai 17. gadsimta pirmajā pusē Francijā. Lelles atradās Marķīzes de Rambujē literārajā salonā un viesi, to apmeklējot, skatījās uz skaistulēm un apsprieda jaunākās modes tendences. Šīs lelles bija neticami skaistas un tērpus tām šuva labākās šuvējas. Ko valkāja Pandoras lelles? Tām bija viss drēbju skapis ar tā saturu: kleitas ar korsetēm, svārki, greznas blūzes, krekli, zeķes un zeķu prievītes, kurpes, cepures un cimdi. Nevarēja iztikt arī bez parūkām, rotaslietām un smaržām. Lelles vienmēr bija pārī ar otru lelli, kas augumā bija mazāku. Lielā Pandora bija tērpta kleitā, lai dotos ārpus mājas – uz svinībām vai vakariņām, bet otra lelle – mazā Pandora – demonstrēja kdienas un mājas apģērbu paraugus. Pandoras bija izgatavotas no koka, retāk no vaska. Tām bija kustīgas rokas un kājas. Tās izmērs bija no 50 cm līdz pat cilvēka augumam. Franču modes nami lelles sūtīja uz Eiropas valstīm un Ameriku, kur tās vietējos gadatirgos rādīja jaunākās modes tendences un frizūras. Pēc tam saģērbtās skaistules izstādīja modes ateljē, lai turīgi apmeklētāji varētu tās aplūkot tuvāk un pasūtīt savām šuvējām un drēbniekiem šo tērpu kopijas. Ilgu laiku Pandoras bija pieejamas tikai augstākās sabiedrības dāmām. Līdz ar drukāto modes žurnālu parādīšanos Pandoras leļļu popularitāte sāka kristies. Tagad tās varam apskatīt tikai muzejos. Mūsdienās šīs elegantās skaistules ir aizstājuši manekeni veikalu skatlogos un turpina  pildīt ne mazāk svarīgo uzdevumu –attēlot mūsdienu modes tendences.

Stāsta māksliniece un dizainere Ināra Liepa Mūsdienu kolekcionāri labi apzinās, ka mūsu sabiedrībā lelles loma ir ievērojami devalvēta. Lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka lelles paredzētas tikai bērniem un to izmaksas nevar būt augstas, un pagājušo gadsimtu lelles nav vis senlietas, bet vienkārši novecojušas lietas. Pēckara periodā, kad visas leļļu un rotaļlietu rūpnīcas pārtrauca savu darbību, kāds uzņēmējs izdomāja radīt lelles art deco stilā nevis bērniem, bet pieaugušām dāmām. Leļļu ķermenis bija šūts no auduma, bet galva, rokas un kājas no ceļa līdz pēdai tika izgatavotas no papjē mašē, porcelāna vai dažkārt no vaska vai celuloīda. Brīnišķīgas frizūras tika veidotas gan no dabīgiem matiem, gan mohēras vai zīda diegiem. Daudzām lellēm bija dabīgu matu vai kamieļspalvu skropstas. Seju klāja koši uzkrāsotas acis, bet dažkārt tās bija no stikla. Vidējais lelles izmērs bija no 50 līdz 90 cm, bet reizēm tas sasniedza pat viena metra garumu! Jau sākotnēji šīs lelles bija paredzētas pieaugušajiem, proti, smalkām sabiedrības dāmām. Parādījušās 20. gadsimta sākumā, šīs lelles ieviesa pilnīgi jaunu leļļu veidu un pret tām uzreiz izveidojās īpaša attieksme un tika pievērsta liela uzmanība. Buduāra lelles mērķis bija vienkāršs, un to galvenokārt noteica tās nosaukums: tās tika izmantotas kā stilīgs akcents telpas interjerā vai buduāra dekorēšanai, bet dažkārt leļļu īpašnieces tās ņēma līdzi saviesīgos pasākumos, lai piesaistītu kavalieru uzmanību. Buduāra lellēm patika pozēt, tāpēc, lai ieņemtu gurdeni relaksētas pozas, lelles tika radītas ar mīkstu rumpi un diezgan iegarenām ķermeņa proporcijām.  Pirmās salonlelles parādījās Francijā, par ko liecina to piedalīšanās modes skatē 1910. gadā, kad slavenais franču modes mākslinieks Pols Puarē savām modelēm uzdāvināja jaukas buduāra lelles. Tās bija apģērbtas tādā pašā stilā kā meitenes un sabiedrībā atstāja satriecošu iespaidu. Visas dāmas vēlējās lelles ar Puarē radītiem tērpiem. Buduāra lelles īpaši populāras kļuva 20. gadsimta 20. un 30. gados. Šajā laikā daudzas sievietes sāka samērā neatkarīgu dzīvesveidu, varēja brīvi strādāt un ļauties grezna izskata radīšanai. Parādījās arī tā saucamo flapper dāmu kustība. Atsakoties no konservatīvisma, šīs dāmas radīja "brīvās sievietes" tēlu: viņas smēķēja, lietoja narkotikas, nēsāja bikškostīmus, sāka vadīt automašīnu un vēlējās panāk vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem. Tas atspoguļojās arī dažu buduārleļļu stilā: iespaidīgi īsi matu griezumi, slaida figūra, spilgts, uzkrītošs grims ar izteikti sarkanām lūpām.  Papildus romantiskiem tēliem un skaistām kleitām parādījās smēķējošas lelles bikškostīmos, kas personificēja modernu un brīvdomīgu sievieti, taču liela loma šeit bija arī tabakas uzņēmumiem, kas centās popularizēt smēķēšanu daiļā dzimuma pārstāvju vidū.  Spilgtākais piemērs bija smēķēšanas koķete Fadete, ko 20. gadsimta 20. gados ražoja populārā itāļu kompānija Lenci. Šīs lelles nosauca par Flapper lellēm. Portretlelles, kurās attēlotas populāras slavenības, bija ļoti īpašas. Jau pieminētā itāļu kompānija Lenci bija viena no pirmajām, kas izgatavoja izcilas lelles ar Mērijas Pikfordas, Marlēnas Dītrihas un pat Rūdolfa Valentino portretisko līdzību. Tās bija ļoti ekskluzīvas un tika izgatavotas tikai vienā eksemplārā. Buduāra lelles ražoja daudzi uzņēmumi. Diemžēl materiāli nebija tik kvalitatīvi, lai lellēm būtu ilgs mūžs, tādēļ mūsdienās saglabājušās lelles tiek ļoti augstu vērtētas un atrodas pārsvarā kolekcionāru un muzeju krājumos. Starp citu, arī Benjamiņa kundzei un viņas māsām bija buduāra lelles, kas tērptas latviešu tautas tērpos.

Las Buenas NuevasLaredo Tx

¿Está siendo discriminado en el trabajo por ser hispano? ¿Conoces tus derechos? Aquí hay algunos consejos sobre cómo manejar una situación difícil y salir ganando. Es importante contar con consejos sobre con quién hablar y conocer sus derechos. Deja que te ayude.EEOC - Ahora en Español!https://www.eeoc.gov/esEscucha mis otros episodios aquí:https://rosanamod.buzzsprout.com/Si te encantan mis programas, haz clic en los enlaces aqui para apoyarme:¡Gracias!https://www.buymeacoffee.com/rosanamodhttps://paypal.me/RosanaMod?locale.x=en_USLéame:https://hubpages.com/@rosanamodugnoSígueme:https://www.instagram.com/rosanamod/  Libro de Poesía de Mamá en Español:https://www.amazon.com/REFLEJOS-Sonetos-y-Poesias-Spanish/dp/1676003568¿Quieres ser un Podcaster también?   Empezar gratis! Haga clic abajo:https://www.buzzsprout.com/?referrer_id=1248617Instacarthttps://instacart.oloiyb.net/c/2473097/413183/7412Entrega gratuita en su primer pedido superior a $ 35!  Entrega de comestibles en tan solo 1 hora!  Haga clic abajo:https://instacart.oloiyb.net/c/2473097/413183/7412Contáctame:ROSANAMODPOD@GMAIL.COMDescargo de responsabilidad: esta publicación contiene enlaces de afiliados. Si realiza una compra, es posible que reciba una comisión sin costo adicional para usted.

Leļļu teātrim svarīgi iegūt pieaugušo skatītāju, jo ar lellēm var daudz ko pateikt – tā Mareks Vaškelis, teātra kritiķis un leļļu teātra mākslas vēstures profesors no Polijas, kurš šonedēļ viesojās Rīgā un pēc Leļļu teātra aicinājuma sniedza lekciju „Lelles 21.gadsimtā. Leļļu teātris pieaugušajiem – laikmeta tendences un nozīme”. Pateicoties plašajām zināšanām leļļu teātra jomā, Vaškelis ir viens no vadošajiem ekspertiem un kā konsultants sadarbojas ar daudziem teātriem, leļļu mākslas skolām un festivāliem dažādās valstīs. Leļļu teātra mākslas vēstures profesora Mareka Vaškeļa lekcija notiek Latvijas Leļļu teātra mazajā zālē. Nelielā telpa ir klausītāju pilna, jo šī ir lieliska iespēja koncentrētā veidā uzzināt pēdējo divdesmit gadu tendences pieaugušajiem domātās leļļu izrādēs. Kā uzsvēra Mareks Vaškelis, šīs lekcijas mērķis - paskatīties nedaudz dziļāk pieaugušo leļļu teātrī, koncentrējoties uz 21.gadsimtu.  Savu stāstījumu viņš ilustrē ar fragmentiem no izrādēm visā pasaulē, starp viņa piemēriem arī mūsu leļļu teātra izrāde „Zelta zirgs”. Taču sāk viņš ar māksliniekiem, kuri mēģina uzbūvēt savu teātra pasauli, radīt savu leļļu teātra valodu. 

Ibland när man läser rubrikerna i kvällspressen känns de som tagna ur en film. Det låter för otroligt för att vara sant. Lennart Lelle Hildebrands försvinnande den 25 januari 1999 är ett sådant fall som kantas av otroliga omständigheter. En portfölj fylld med pengar, avsaknandet av en kropp och en misstänkt gärningsman som dömts för ett trippelmord och nu 20 år senare är på väg att släppas på fri fot. Lelles anhöriga påstår att de aldrig känt att fallet har varit så nära en lösning som det är nu. Därför är det nu som det där avgörande tipset behöver komma in till polisen för att de en gång för alla ska kunna ställa någon till svars för mordet på Lelle. Sanningens tid är nu. Varning: Olösta Fall är en podcast om försvunna människor och olösta mord och är inte för känsliga lyssnare. I detta avsnitt diskuteras brutala mord. Källor till avsnittet: https://olostafall.wordpress.com/2018/10/28/avsnitt-9-sanningens-tid-ar-nu-lennart-lelle-hildebrand Jingle: Olösta Fall - Rachel Seow Sosa.

När Ricard Nilsson åkt fast för trippelmordet startar Lelle Hildebrands mamma Ingrid en egen utredning om sonens försvinnande. Det slutar med att hon hamnar öga mot öga med Ricard i fängelset. I tre avsnitt berättar Verklighetens Sigge Dabrowski om Ricard Nilsson under rubriken "En trippelmördare släpps fri". Ricard dömdes till livstid för trippelmordet i Klippan 1999 där han sköt ihjäl tre personer i samband med en bilaffär. Han har nu fått tidsbestämt straff och om drygt ett år ska han börja slussas ut i samhället igen. Tredje delen fokuserar på Ricards tid i fängelset, där han gör politisk karriär och blir ordförande i fångarnas riksorganisation. Parallellt med detta försöker Lelle Hildebrands mamma Ingrid bringa klarhet i vad som hänt med hennes son, en utredning som slutar med att hon möter Ricard i fängelset.  Hör Ingrid, frilansjournalisten Pelle Tagesson, polisinspektör Klas Sunesson, Ricards vän "Bartendern" samt Ricard själv.

När Ricard Nilson grips efter trippelmordet i Klippan är han redan känd av polisen. Ett halvår innan har han suttit anhållen misstänkt för ett annat mord: på Hammerfalls turnéledare Lelle Hildebrand. I tre avsnitt berättar Verklighetens Sigge Dabrowski om Ricard Nilsson under rubriken "En trippelmördare släpps fri". Ricard dömdes till livstid för trippelmordet i Klippan 1999 där han sköt ihjäl tre personer i samband med en bilaffär. Han har nu fått tidsbestämt straff och om drygt ett år ska han börja slussas ut i samhället igen. Andra delen av tre fokuserar på tiden innan trippelmordet i Klippan. Det ska visa sig att Ricard även suttit anhållen misstänkt för mordet på Hammerfalls turnéledare Lelle Hildebrand. Ricard är skyldig Lelle pengar, Lelle hoppar in i Ricards bil och sen dess har ingen sett honom. Hör Ricards gamla klasskompis, Lelles mamma Ingrid, Klas Sunesson som ledde Lelle-utredningen och Ricard själv.