Podcasts about gandr

Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja veiktajā aptaujā atklājies, ka gandrīz puse autovadītāju nezina, kā pareizi rīkoties pēc ceļu satiksmes negadījuma. Kāda būtu pareiza rīcība pēc avārijas, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja IT daļas vadītājs Agris Daukste un satiksmes eksperts Oskars Irbītis. Oskars Irbītis norāda, ka nokļūšana negadījumā, par laimi, nav ikdienišķs pasākums cilvēkiem, ko papildina apjums, stress. Tāpēc saprast, kā pareizi noformēt saskaņoto paziņojumu par negadījumu bieži vien ir diezgan lielas problēmas.  "Vislielākās grūtības cilvēkiem sagādā, kad ir jāaizpilda saskaņotais paziņojums. Mani novērojumi, izskatot arī sūdzības, ka cilvēki jauc elementārām lietas un jēdzienus, piemēram, kas īsti ir apdzīšana un kas ir iebraukšana blakus joslā. Liela nesaprašana ir par dažādu manevru atšifrēšanu. Ja saskaņotajā paziņojumā kāds ir izdomājis apzīmēt vairāk par trīs ķeksīšiem, tas nozīmē, ka kaut kas nav saprasts," norāda Oskars Irbītis. "99% gadījumu būs jāatzīmē tikai viens ķeksītis, viena situācija, ko atlasām no attiecīgā saraksta. Ļoti daudzos gadījumos nevajadzēs atķeksēt nevienu ķeksīti cilvēkam, kurš vienkārši brauc taisni. Dažas elementāras lietas, kas sagādā milzīgas grūtības. Tāpēc mans uzskats - par to ir jārunā, jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā," atzīst Oskars Irbītis. Abi viesi mudina nepieciešamības gadījumā lejplādēt Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja lietotni, kur pieejams saskaņotais paziņojums, bet tajā pašā laikā nebūtu slikti, ja mašīnā būtu tas papīra formātā, jo negadījumi mēdz notikt arī vietās, kur nav sevišķi labs interneta pārklājums. Ja vien negadījumā nav cietušie, viesi noteikti mudina nelaimes gadījumā iekļuvušajiem vienoties, jo gaidīt jau tā noslogoto policiju būs ilgi un tas raisīs papildus daudz nepatīkamu emociju.

Stāsta muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone. Johanna Lipke, dzimusi Novicka, bija Latvijas poliete un katoliete, Žaņa Lipkes sieva un trīs bērnu māte, sieviete, kas skolā bija gājusi vien trīs gadus, bet prata vairākas valodas un cilvēkus saprata labāk nekā daudzi ar augstāko izglītību. Viņai piemita dzīves gudrība un spēja zibenīgi reaģēt bīstamās situācijās, īsta kontrabandista sieva. Bērnībā Elejā viņa strādāja Boncu ģimenes veikalā, redzēja ebreju sadzīvi, draudzējās ar ģimenes meitām un vēlāk režisoram Hercam Frankam stāstīja, ka ar ebrejiem bijusi kopā no bērnības un labi runājusi jidišā. Viņa pati atcerējās arī to, ka jau bērnībā bijusi spītīga. Piemēram, atteikusies pie baznīcas bučot priesterim gredzenu un par to dabūjusi no tēva pa seju tā, ka asinis pa degunu nākušas. Bet vienalga atteicās bučot vīrieša roku. Kad Lipkes dzīvoja Ķīpsalā, viņu māja Otrā Pasaules kara laikā kļuva par vietu, kur no nacistiem slēpa ebrejus, un to neviens nedrīkstēja pamanīt. Tas nozīmēja ne vien klusēt, bet nepārtraukti radīt ticamu ikdienas ainu. Pagalmā žāvējās veļa, bikses, krekli, palagi; ķīpsalnieki runāja, ka Lipkes kundze esot neparasti tīrīga. Bunkuru Lipkes ģimene raka paši 1941. gada ziemā. Raka naktīs, bet dienā izrakto zemi izkaisīja pa dārzu un slēpa zem sniega, kā Johanna teica: "Lai neviens nepamanītu." Zem šķūņa bija lāvas vairākos stāvos, elektrība, radio, un paslēptie cilvēki nedrīkstēja iziet ārā, jo apkārt bija kaimiņi, un tas bija pārāk bīstami. Par dzīvi bunkurā viņa runāja vienkārši: "Tur jau nebija nekas labs. Strīdējās. Par visu." Zigis atcerējās, ka bija jāvienojas, kurš iznesīs netīrumu spaini un kurš ko darīs. Uz Johannas pleciem bija šīs ikdienas dzīves uzturēšana. Viņa turēja lopus un putnus, nesa olas uz tirgu. Kopā ar jaunāko dēlu Zigi viņa brauca pāri Daugavai uz ostu pēc ēdiena atliekām no ostas ēdnīcas. "Es pati un mans jaunākais dēls Zigfrīds," viņa stāstīja Frankam, "viņš stāvēja pie stūres, bet es pie airiem." Katru dienu viņi uz Ķīpsalu ar laivu veda ēdiena mucas. Kad vācieši nāca ar suņiem un pārmeklēja pagalmu, Johanna pie šķūņa izbēra šņaucamo tabaku, daudz, ar saujām, lai suņi zaudētu ožu un nespētu saprast, kas paslēpts bunkurā zem zemes. Kad Hercs Franks viņai jautāja, kāpēc suņi neko nevarēja atrast, viņa atbildēja: "Tāpēc, ka mēs izkaisījām šņaucamo tabaku. Visur. Kilogramiem. Es gāju uz veikalu, viņi brīnījās, kam man tik daudz tās tabakas. Es atbildēju, ka dārzam vajag. Ja uz rozēm sametas kukaiņi, tas palīdz." Viņa prata izlikties un apmānīt cilvēkus. Ja mājā ieradās zaldāti, viņa viņus pabaroja, ielēja kandžu, un spriedze mazinājās. Ja okšķerēšana kļuva pārāk bīstama, viņa tēloja nogurušu un slimu, ieknieba vaigos, lai tie kļūtu sārti, zinot, ka vācieši baidās no tīfa un tuberkulozes un ilgi te neuzkavēsies. Par vāciešiem viņa runāja bez bijības. Kad Franks viņai apgalvoja, ka kara sākumā vācu armija bija spēcīga, Johanna atteica: "Viņi bija muļķi! Vāciešus varēja norunāt, ja tu runā vāciski." Padomju laikā viņas agrākās viltības, kā paslēpt vistas un kazas, vairs nestrādāja. Vācu okupācijas laikā viņa kopā ar Žani naktīs gāja uz Rīgas geto, kur, pārģērbusies par puišeli, līda zem dzeloņdrātīm, padeva ēdienu un stāvēja uz vakts, lai apsardze nepieķer. Geto viņa redzēja arī nošautos cilvēkus un vēlāk teica: "Mēs nevarējām noskatīties, kad bērni kliedza: "Maizi! Maizi!"" Citi noskatījās un novērsās, bet Johanna par to runāja pavisam vienkārši: "Es esmu sieviete, bet es varēju vairāk ko padarīt nekā tie."  Viņā bija izlēmība un spēks. Pirmais Lipkes ģimenes izglābtais bija ebreju draugs Haims Smoļanskis. Pie geto vārtiem, kad sargi skaitīja cilvēkus, viss bija atkarīgs no īsa mirkļa un ātras izlēmīgas rīcības – bija jānostājas rindas sākumā un tad jāaizlavās uz rindas beigām. Johanna to atcerējās šādi: "Visus izskaitīja, parakstījās, Smoļanskis nozuda un "neviens viņu nemeklēja". Vēlāk uz Ķīpsalu nāca citi, arī pilnīgi sveši: "Mēs visus cilvēkus pieņēmām. Mēs nevienu nedzinām projām." Par risku un draudiem, ja paslēptos ebrejus atrastu viņas pagalmā, Johanna mierīgi noteica: "Bet ko lai dara? Tie arī ir cilvēki." Par to Johanna runāja bez patosa, kā par pašsaprotamu lietu. Sarunā ar Hercu Franku viņa teica: "Mēs tā domājām – ja tie cilvēki izdzīvos, tad mēs arī izdzīvosim." Gandrīz visi arī izdzīvoja un vēlāk nāca ciemos.  

Šodien Līvānos būs “Pērkons”, lai aicinātu ikvienu Jura Kulakova draugu, cienītāju, fanu uz īpašu satikšanos rokkoncertā “Kaza kāpa debesīs”. Iecerēts, ka koncerta ieņēmumi kalpos idejai izveidot Jura Kulakova piemiņas vietu  Līvānu dzelzceļa stacijas apkaimē. Līvānu novada kultūras centrā valda rosība. Te notiks leģendārās rokgrupas "Pērkons" koncerts. Šobrīd tiek gatavota un noformēta skatuve. Uz skatuves tiek radīta īpaša siltuma un māju sajūta, kas apvīta ar stiprām ģimeniskām saitēm, atklāj Marta Vanaga, Līvānu novada Kultūras un tūrisma centra direktores vietniece. „Scenogrāfijā tiks izmantoti Jura Kulakova māsas Maijas Kulakovas austie gan plecu lakati, gan arī linu dvieļi, piemēram, Krustpils raksta audums. Tas savienos rokamūziku ar šo latviešu tautas mākslu, ko savienoja arī Jura Kulakova mūzika. Līdz ar to tas tiks arī atainots, kā roks ar latviešu tekstilmākslu tiek savienots tādā vienā skaistā izpildījumā. Jura Kulakova māsa Maija Kulakova pirms gaidāmā koncerta ir emocijām pārpilna, viņa atklāj skatuves, uz kuras kāps leģendārā rokgrupa „Pērkons”, galveno motīvu. Un te var just, ar kādām rūpēm viņa iesaistījusies brāļa piemiņai veltītā koncerta vizuālajā norisē. „Šoreiz ideja radās, ka koncertam „Kaza kāpa debesīs” scenogrāfiju vajag veidot saistībā arī ar Jura dziesmām un izvēle krita tautasdziesmai. Šī „Gandrīz tautasdziesma” būs arī mākslinieku izpildījumā ar maniem darbiem. Līvānos kultūras centrā ļoti liela un skaista skatuve, līdz ar to mazie darbi šeit nederēja. Tad tika austi klāt daudzi lakati. Klāt vēl ir linu dreļļi dažādi, kas veidos tādus kā mākoņus. No lakatiem tiks veidotas kāpnes, pa ko tā kaza simboliski uzkāpj debesīs.”

Šīs nedēļas svarīgākos ziņu notikumus apspriežam kopā ar TV24 žurnālistu Romānu Meļņiku, izdevuma "SestDiena" galveno redaktori, TV3 raidījuma "900 sekundes" producenti Laumu Spridzāni, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēju Mārtiņu Pričinu un portāla "Lasi.lv" galveno redaktoru Jāni Žildi.  

Šīs nedēļas svarīgākos ziņu notikumus apspriežam kopā ar TV24 žurnālistu Romānu Meļņiku, izdevuma "SestDiena" galveno redaktori, TV3 raidījuma "900 sekundes" producenti Laumu Spridzāni, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēju Mārtiņu Pričinu un portāla "Lasi.lv" galveno redaktoru Jāni Žildi.  

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Kurš gan nav pieredzējis situāciju, kurā svinīgu pasākumu sabojā kāds, kurš ieņēmis par daudz grādīgā vai sācis vicināt dūres pret pārējiem klātesošajiem? Diemžēl tā nav tikai mūsdienu pasaules problēma – trakas ballītes notika arī viduslaikos, tostarp Rīgā, un notika ne tikai bagāto tirgotāju, bet arī ierindas amatnieku vidū. Gandrīz visu nozaru amatnieki un strādnieki, kas bija vienojušies savās amatu ģildēs, vismaz reizi gadā tikās gada lielākajos svētkos. Šajos svētkos ģildes biedri devās uz baznīcu un pieminēja savus mirušos biedrus, bet tad organizēja svētkiem atbilstoša apmēra mielastu. Mielasts gan nebija iedomājams bez dzērieniem un par to liecina arī šo svētku nosaukums viduslejasvācu valodā – "drunke". Šī "drunke" bija vistiešākā mērā saistīta arī ar dzeršanu – visbiežāk tieši alus. Mucas ar alu ģilde iepirka par biedru iemaksātajām svētku maksām vai iekasēja soda naudas veidā no biedriem, kas bija pārkāpuši ģildes šrāgās rakstītos noteikumus. Amatu šrāgās ļoti bieži tika ietverti noteikumi par uzvedību sabiedrībā, tostarp tādos svētkos kā "drunke". Vispirms jau tieši par dzeršanu, kas, kā iedomājams, varēja radīt nopietnus izaicinājumus pasākuma noskaņai. Rīgas drēbnieku šrāgas 15. gadsimtā tā arī saka – sods sagaida to biedru, kurš svētkos dzers vairāk, nekā pats uz to ir spējīgs. Dzērums un jautrība varēja novest pie vispirms mazām nekārtībām svētku norises vietā. Daudzas ģildes brīdina biedrus, ka tiem jāuzmanās no alus izliešanas. Ja kāds izlēja tik daudz alus, ka to nevarēja apsegt ar pēdu, jāmaksā sods, kurš pieauga, ja neuzmanībā tika saplēsts arī alus biķeris. Rīgas drēbnieki brīdina, ka nedrīkst arī apliet ar alu kādu citu svētku dalībnieku – īpaši, ja tas darīts dusmās ar nolūku kaitēt. Tad sodā bija jāmaksā gabals vaska katram brālim, kuru skāris uzbrukums. Sods sagaidīja arī tos, kuri atļāvās nejauki izturēties pret citiem biedriem –  apsaukājot un aizskarot viens otru vai uzsākot strīdus. Ar sliktiem vārdiem nedrīkstēja aizvainot ne tikai citus ģildes biedrus, bet arī ģildes oldermani jeb vecāko un viņa piesēdētājus. Kā nekā, tieši viņiem "drunkē" bija jānodrošina kārtība, jāvada pasākums, kā arī jāpiefiksē, kuri dalībnieki noteikumus pārkāpuši, lai nākamajā tikšanās reizē varētu iekasēt sodu – naudā, vaskā vai alū. Rīgas mūrnieki 16.gadsimtā pierakstījuši tā: "Ja kāds sevi ar alu piedzirda tā, ka viņam tas jādod atpakaļ notekās, viņam pienākas sods 6 vērdiņi." Rīgas zvejnieki savukārt piespriež sodu arī par izvemšanos notekā vai ģildes mājā. Tas, kurš to darījis uz ielas, maksāja ar savu paša godu. Mūrnieku šrāgas arī noteica, ka ģildes pasākumos nedrīkst ierasties ar dunci vai citu ieroci. Ja tomēr izcēlās ķīviņš un kāds tika ievainots – iesitot, sadurot  vai pat iekaustot līdz asinīm, šāds pārkāpums vairs nepalika ģildes pārvaldībā. Tad, lai lemtu sodu vainīgajam, tika iesaistīts pilsētas fogts.

Gandrīz katru dienu mēs radām bīstamus atkritumus, kurus, nepareizi šķirojot vai to nedarot vispār, var  iedzīvoties pamatīgās nepatikšanās. Kādas ir būtiskākās kļūdas, šķirojot bīstamos atkritumus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts vides dienesta Atkritumu aprites departamenta direktors Atis Treijs, "CleanR" valdes priekšsēdētājs Valerijs Stankevičs, SIA "ZAAO" valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis un uzņēmuma "BAO" pārstāvis, ķīmiķis Guntis Pužulis.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Lielāka bija tikai Krievijas impērijas galvaspilsēta Pēterburga. Rīgā pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja nepilns pusmiljons cilvēku. Tas bija aptuveni tikpat cik Kopenhāgenā, bet ievērojami vairāk nekā Stokholmā. Helsinki un Tallina šajā ziņā tālu atpalika no Rīgas. 1913. gadā Rīgas rūpnīcās strādāja gandrīz 90 tūkstoši strādnieku, kas saražoja produkciju vairāk nekā 220 miljonu zelta rubļu vērtībā. Salīdzinājumam – Kopenhāgenā strādnieku bija divas reizes mazāk nekā Rīgā. Savukārt Stokholmā rūpniecībā strādāja gandrīz trīs reizes mazāk cilvēku, kas saražoja gandrīz četras reizes mazāk produkciju nekā Rīgā. Kāda bija Rīgas panākumu atslēga? Šeit bija izdevīgi ražot. Rīga bija viena no lielākajām ostām, ar attīstītu transporta un sakaru infrastruktūru. Izejvielas bija viegli piegādāt un saražoto produkciju nogādāt pie patērētāja. Rīgai vēsturiski kopš viduslaikiem bija ciešas tirdzniecības saites ar Rietumeiropas un sevišķi Vācijas pilsētām. Tādēļ ārvalstu investori, domājot par ieguldījumiem šajā reģionā, parasti izvēlējās Rīgu. Tāpat te bija pieejams labi izglītots darbaspēks – latviešu zemnieku un strādnieku izglītības līmenis bija vairākas reizes augstāks nekā Krievijā. Arī inženierus un menedžerus bija daudz vieglāk atrast tieši Rīgā, pateicoties Rīgas Politehniskajam institūtam, kas gatavoja augsta līmeņa speciālistus. Gandrīz visa Rīgas rūpniecība atradās vietējo vāciešu rokās. Rīgā bija tikai daži lielāki latviešu rūpnieki. Zināmākais no viņiem bija kokrūpnieks Augusts Dombrovskis. Kokapstrādes un metālapstrādes uzņēmums piederēja arī Krišjānim Ķergalvim, kura būvuzņēmums bija uzbūvējis vairākus Rīgas lielo rūpnīcu kompleksus. Latvieši bija pārstāvēti arī pārtikas rūpniecībā. Rīgas rūpniecības flagmanis bija gumijas rūpnīca “Provodņiks”, kuru bija dibinājuši franču uzņēmēji. Pirms Pirmā pasaules kara uzņēmumā, kas atradās Sarkandaugavā, strādāja vairāk nekā 14 tūkstoši strādnieku un divarpus tūkstoši speciālistu. Uzņēmums ražoja automašīnu un velosipēdu riepas, gumijas apavus, izolācijas materiālus, medicīnisko gumiju, medicīnisko gumiju un daudzas citas preces. “Provodņiks” bija otrs lielākais gumijas riepu ražotājs pasaulē, bet kopumā gumijas ražošanas apjomu ziņā ieņēma ceturto vietu pasaulē. Gumijas ražošana tolaik bija viena no tehnoloģiski modernākajām nozarēm, ar augstu pievienoto vērtību. Līdzīgi mūsdienu tehnoloģiskajiem gigantiem, “Provodņiks” nodrošināja saviem darbiniekiem, sevišķi menedžmentam, ekstravagantus darba apstākļus. Rūpnīcas teritorijā bija kazino, biljarda zāle un boulinga zāle. Līdzīgi citām lielajām Rīgas rūpnīcām, tā tika zaudēta Pirmā pasaules kara laikā.

Šobrīd ir maz investīciju projektu Latvijā, kas raisītu tik karstas diskusijas, kā vēja enerģijas parki un to būvniecības vietas. Jo lielāks potenciālais vēja parks, jo karstākas diskusijas. Arī iebildumu ir vairāk, saka Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses valdes locekle Inga Āboliņa. Iedzīvotāju pretestības vai citu iemeslu dēļ Latvijā vēja enerģiju saražojam mazāk nekā pie kaimiņiem, atgādina Jānis Ločmelis, „ELWIND” projekta nodaļas vadītājs. Varbūt saprātīgai un ātrākai atjaunīgās enerģijas attīstībai ir jāuzlabo veids, kā uzņēmēji runā ar vietējo sabiedrību vai varbūt jāmaina visa sistēma? Novērots, aktīvisti, kas iestājas pret vēja parku būvniecību, ir tie paši gan Vidzemē, gan Kurzemē. Bet nevar noliegt, ka arī aptauju dati rāda, ja cilvēkiem jautā par Latvijas enerģētisko neatkarību, atbalsts ir liels, neviens īsti negrib būt atkarīgs no draudzīgāka vai pavisam nedraudzīga kaimiņa. Arī atjaunīgo enerģiju atbalstām. Bet, ja vēja parku plāno būvēt tuvumā, tad attieksme kļūst daudz kritiskāka. Vai šo “ne manā pagalmā” attieksmi palīdz pārvarēt maksājumi par vēja parkiem tiem, kas dzīvo to tuvumā, un vietējai pašvaldībai?

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 1789. gadā Bārbijā, netālu no Magdeburgas, vācu valodā nāk klajā grāmata “Evaņģēlisko brāļu misijas vēsture Ziemeļamerikas indiāņu vidū”. Tā raisa tik lielu interesi, ka jau pēc pāris gadiem tiek publicēta arī zviedriski  (Stokholmā, 1792) un vēl pēc pāris gadiem (1794) – angliski ar atsevišķiem izdevumiem britiem un amerikāņiem. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus vēl arī 20. gadsimtā. Tās autors ir Kurzemē, nomaļajā Rindas mācītājmuižā dzimušais Baltijas vācietis Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814), daudzu skaistu latviešu brāļu draudzes dziesmu autors un tulkotājs. Apjomīgais darbs par Ziemeļamerikas indiāņiem paradoksālā kārtā top Vidzemē, Strīķu muižā, un tā autors ārpus Eiropas nav spēris savu kāju. Loskīls to sagatavo pēc Brāļu draudzes vecāko konferences aicinājuma un lēmuma. Un tā ir kompilācija no kristīgo misionāru dienasgrāmatām, vēstulēm un autobiogrāfijām, iepriekš publicētiem un arī nepublicētiem manuskriptiem. Plaši izmantots agrīno ieceļotāju rakstītais – misionāra Dāvida Ceisbergera (Zeisberger, 1721-1808) dienasgrāmatas un grāfa Ludviga fon Cincendorfa dedzīga sekotāja Augusta Gotlība Špangenberga (Spangenberg, 1704-1792) materāli. Ceisbergers un Špangenbergs, ilgus gadus dzīvojot indiāņu vidū, iepazina viņu paradumus un iemācījās valodu. Cesibergers pat bija izstrādājis irokēzu gramatiku un vārdnīcu. Loskīls izmantoja arī ceļojuma un vēsturiskus aprakstus, kartogrāfisko materiālu, juridiskas apceres un citus avotus. Apjomīgais darbs prasīja septiņus gadus. To pārlasīja un apsprieda Hernhūtes brāļi. Grāmata izvērtās krietni plašāka par Ziemeļamerikas kristīgās misijas vēsturi: arī ar ieskatu  kontinenta ģeogrāfijā, florā un faunā, ar dažādu indiāņu cilšu etnogrāfijas un valodu raksturojumu utml. Loskīla rakstītajā atklājās arī viņa paša viedoklis: viņš gan kritizēja indiāņu māņticību, bet augstu novērtēja viņu brīvību un demokrātisko sociālo dzīvi, tādējādi atmetot stereotipiski eirocentrisku skatījumu. Daži fragmenti no šī darba laikrakstā “Latvijas Luterānis” (20.07.2022) ir lasāmi arī latviski. Liktenis Loskīlam piešķīra iespēju ieraudzīt Ziemeļameriku savām acīm. Pārcietis smagu jūras slimību vairāku nedēļu ceļojumā pāri okeānam no Hamburgas uz Ņujorku, 1802. gadā viņš izkāpa uz Amerikas zemes. Iesvētīts bīskapa amatā, Loskīls bija nosūtīts misijā pārraudzīt brāļu draudzes darbu. Pirmoreiz viņš skatīja zemes un tikās ar ļaudīm, par kuriem iepriekš pats tik daudz bija domājis un lasījis. Kaut ko no pārdzīvotā atspoguļoja viņa apjomīgais dzejojums vācu valodā “Ekstempore jeb tūlītējs ritmizēts vēstījums par ceļojumu no Betlēmes uz Gošu Ohaio štatā 1803. gada rudenī”. Šis tā saucamais travelogs jeb ceļojumu apraksts dzejā ļauj ieraudzīt Loskīla acīm Ziemeļamerikas kalnu grēdas, krāčainās upes un bīstamos ceļus, iepazīt ceļotāju ērtībai iekārtotos krogus, kuros gan naktsmieru mēdz traucēt žurku armijas, un suņi dažkārt ir sirsnīgāki par to saimniekiem. Ceļojuma laikā Loskīls satika arī iepriekš minēto misionāru Dāvidu Ceisbergeru. Dzejojumā abu draudzība ir pielīdzināta bibliskajiem Dāvidam un Jonatanam. Arī šis Loskīla sacerējums misionāru vidū ieguva negaidītu popularitāti – līdz mūsu dienām tas ir saglabājies vismaz astoņos dažādos norakstos. Gandrīz 700 rindu garais teksts 1887. gadā tika tulkots un publicēts arī angliski. Ar bīskapa Loskīla svētību viņa dzīves vieta Betlēme, mazpilsēta Pensilvānijas štatā, ieguva savu lielo skaisto draudzes namu – Galveno morāviešu baznīcu (Central Moravian Church), kas stalti slejas pilsētas vēsturiskajā centrā joprojām. Tieši no šīs ēkas 1814. gadā Loskīls tika izvadīts mūžībā. Laikabiedru atmiņas un sarakste liecina, ka viņš ir bijis cienīts un mīlēts misionārs, brāļu un māsu uzticības persona. Sniegputenī un aukstumā viņa mirstīgās atliekas, astoņu cienījamu brāļu nestas, tika nogādātas līdz Morāvijas draudzes vecajiem kapiem. Nākamajā dienā pēc bērēm brāļi un māsas, pieminot aizgājušā bīskapa tālo  dzimteni Baltiju, pārlasīja rindas no hernhūtiešu dienasgrāmatām par 1808. gada garīgo atmodu Vidrižu novadā. Kurzemes dēla Georga Heinriha Loskīla dzīve noslēdzās Ziemeļamerikā. Viņa grāmatu par tās pamatiedzīvotājiem ieinteresēti pētnieki izmanto un uz to atsaucas joprojām.  

Oficiālā atklāšanas ceremonija vēl tikai šovakar, bet ziemas olimpiskās spēles Itālijā jau ir sākušās. Trešdien un ceturtdien kalnu slēpotāji, kērlinga meistari, snovbordisti un hokejistes sāka savus startus. Pulksten 21:00 sāksies spēļu atklāšanas ceremonija. Tiešraidē to, protams, raidīs arī Latvijas TV. Gaidot atklāšanas ceremoniju, uzklausām, ko no tās cer sagaidīt mūsu delegācija. Stāsta Harijs Vitoliņš, Latvijas hokeja izlases galvenais treneris un karognesējs 2002. gadā, kā arī olimpisko spēļu debitants, hokejists Kristiāns Rubīns. Sazināmies arī ar Jāni Ķipuru, kurš bija karognesējs 1992. gadā Albervilā, Francijā. Kopā atmināmies to laiku un iezīmējam arī to, kas gaidāms šajās spēlēs. Spēļu atkāšanas ceremonija notiks leģendārajā San Siro stadionā Milānā, kur ikdienā spēlē futbolu, un tas ir viens no leģendārākajiem futbola stadioniem pasaulē. Lai gan nekas vēl nav oficiāli paziņots, gaidāms, ka atklāšanas ceremonija savā ziņā būs arī veltījums stadiona vēsture. Stadionā ir vietas aptuveni 80 tūkstošiem līdzjutēju, un tas tika atvērts tieši pirms 100 gadiem. 2025. gada rudenī Milānas pilsēta nobalsoja par stadiona nojaukšanu, un tā vietā pēc kāda laika sliesies jauns stadions. Kā to nosaka Olimpiskā harta, pasākuma programmā būs mākslinieciskie priekšnesumi, kas atspoguļos rīkotājvalsts, tātad Itālijas, un rīkotājpilsētu – Milānas un Kortīnas – kultūru, būs sportistu parāde un olimpiskās uguns iedegšana. Spēles oficiāli atklās Itālijas prezidents Serdžo Matarella. Šīs būs pirmās ziemas olimpiskās spēles, kuru atklāšanas ceremonija notiks Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidentes Kērsijas Koventrijas prezidentūras laikā.  Atklāšanas ceremonijas scenārijs, kā allaž, tiek turēts noslēpumā, bet naskākie mediju izlūki pasaulē ir snieguši savus minējumus. Pastāv uzskats, ka mūzika būs ceremonijas centrālais elements, lai gan līdz šim ir apstiprināti tikai daži mākslinieki. Ceremonijas koncepcija paredzot izcelt vairākas sacensību norises vietas. 25. ziemas olimpiskajās spēlēs kopumā plāno startēt 2871 sportists un sportiste no 92 valstīm, bet Latviju pārstāvēs 68 sportisti. Šī ir lielākā delegācija, ar kādu Latvija jebkad piedalījusies ziemas spēlēs. Mums būs atlēti biatlonā, bobslejā, kamaniņās, skeletonā, daiļslidošanā, distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā, šorttrekā un, protams, arī hokejā - mūsu vīru hokeja valstsvienība 7. reizi piedalīsies olimpiskajās spēlēs, ja ieskaitām arī vienu reizi pirms padomju okupācijas laika.  Tieši hokeja izlases kapteinis, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Kaspars Daugaviņš būs viens no mūsu karognesējiem atklāšanas ceremonijā. Viņš to darīs līdzās mūsu kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei.  Hokejisti visbiežāk nesuši mūsu karogu - sākot ar Leonīdu Jāni Vedēju 1936. gadā Bavārijā, bet pēc neatkarības atgūšanas to darījuši vīri, kuri tagad jau ir izlases treneru štābā - Harijs Vītoliņš, Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš un Lauris Dārziņš. Gandrīz tikpat bieži arī bobslejisti bijuši mūsu karognesēji. Mūsu sportistiem pirmie starti rītdien, 7. februārī. Rīta pusē Elvis Opmanis aizvadīs nobraucienu kalnu slēpošanā, vēlāk skiatlonā sacensības sāks mūsu slēpotājas Patrīcija Eiduka, Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja un Samanta Krampe, bet vakarpusē pirmie divi braucieni mūsu kamaniņiekiem Kristeram Aparjodam un Gintam Bērziņam.  Precīzāka informācija par starta laikiem meklējama portālā lsm.lv un pašas sacensības varat skatīties kanālā LTV7.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Esmu tik daudz un sīki rakstījis tāpēc, ka vienmēr bij daudz laika un nekā cita ko darīt." Tā 20 gadu vecumā savu dienasgrāmatu iesāk mākslinieks, klasiskā modernisma aizsācējs Latvijas mākslā, mākslas metropoles Parīzes dendijs un latviešu strēlnieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920). Pārlapojot glīti noformētās burtnīcas, tomēr nerodas iespaids, ka jaunajam māksliniekam trūcis ko darīt. Starp mācībām, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī aktīvo sociālo dzīvi Jāzeps Grosvalds diendienā atrada laiku pierakstīt galvenos dienas notikumus un pārdomas. Pat dienās, kad autors rakstījis, ka ir "briesmīgi noguris un priecīgs, ka pusvienos tieku gultā. Visas četras dienas pēc rindas esmu gājis gulēt ap 4 – 7, un cēlies vienmēr desmitos, tā ka nav tiešām joks!" Dažādu apstākļu sakritības dēļ tieši Grosvalda mantojums ir saglabājies pilnīgāk nekā jebkuram citam 20. gadsimta latviešu māksliniekam. Bez radošā veikuma, nozīmīgu daļu Jāzepa Grosvalda kolekcijā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veido rakstiskie materiāli – mākslinieka dienasgrāmatas un daudzās vēstules vecākajam brālim Oļģerdam. Skaidrajā un viegli noapaļotajā rokrakstā lasītājam atklājas 20. gadsimta sākuma sabiedrībai un laikmetam piederoša jauna cilvēka dzīves hronika, kura sniedz kopumā ļoti detalizētu mākslinieka ikdienas gaitu, satikto draugu un paziņu, ceļojumu iespaidu un intīmu pārdomu portretējumu. Rūpīgi noformētās burtnīcas, kurās gandrīz nav sastopamas kādas neuzmanības kļūdas vai svītrojumi un tur sastopamā valodu daudzveidība liek aptvert Eiropas kultūras apvāršņus, to autors iekārtojis pēc paša izstrādātiem principiem. Pirmajās dienasgrāmatas lapās dots visaptverošs sējuma nosaukums, piemēram, "Parīze" vai "Karš", kam seko sējuma numurs un autora monogramma, dažkārt klāt pievienojot arī savu fotoportretu. Vēl ģimnāzista gados rakstītajām dienasgrāmatām Grosvalds devis virsrakstu "Mūslaiku jaunais cilvēks", kas kā vadmotīvs izvijas cauri visām pierakstītajām burtnīcām. Gandrīz vai neatņemama Jāzeps Grosvalda dienasgrāmatas sastāvdaļa ir burtnīcas pēdējās lapās sastādītie apgūtās literatūras, mūzikas, apmeklēto izstāžu, teātra un operas izrāžu saraksti, kuru asi kritiskais pārskats un vērtējums arī meklējams pierakstos. Noslēdzot katru burtnīcu, autors veicis visai analītisku paškritiku par sevi rakstīto, kas kā sava veida rezumē palīdz raksturot katru dienasgrāmatas sējumu. Šāds gada kopsavilkums atrodams 1908. gada decembrī: "Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko ir pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.: Divdesmit divas dienasgrāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan to noteikti ir bijis vairāk, aptver gandrīz visu Jāzepa Grosvalda dzīvi. Autobiogrāfiskais stāstījums seko Rīgas ģimnāzistam, viņa tālākajam ceļam uz Minheni un Parīzes privātajām mākslas skolām, bezrūpīgajai dzīves baudīšanai un ceļojumiem pa Eiropu, līdz pat dienēšanai latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē un nokļūšanai angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju, kur arī noslēdzas pēdējā no zināmajām Grosvalda dienasgrāmatām. Pateicoties Jāzepa Grosvalda asajām novērošanas spējām un prasmei ietērpt vārdos krāsas, skaņas, garšas un smaržas, šīs dienasgrāmatas uzbur gandrīz taustāmas 20. gadsimta sākuma dzīves ainas.

Saruna par spēcīgām sievietēm kino ekrānos un kameras otrā pusē. Kā viena no labākajām pērnā gada Eiropas spēlfilmām uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu pretendēja arī vācu režisores Mašas Šilinskas (Mascha Schillinski) filma „Lūkojoties saulē”. Ar anglisko nosaukumu „Sound of Falling” jeb „Kritiena skaņa” šī divarpus stundu garā, apzināti nesteidzīgā kino glezna pērn apbūra Kannu kinofestivāla žūriju, kas tai piešķīra īpašo Žūrijas balvu. Ar režisori Mašu Šilinsku tiekamies apaļā galda intervijā dažas stundas pirms balvu pasniegšanas. Filma „Lūkojoties saulē” ir neparasts kino darbs: tie ir stāsti par četrām jaunu sieviešu paaudzēm, kas simt gadu garumā dzīvo vienā un tajā pašā lauku mājā, nelielā ciematā Vācijas ziemeļaustrumos. Stāsti par šo sieviešu likteņiem, par ķermeņa atmiņu un dzīvēm, kas viena otru spoguļo par spīti laika distancei. Šilinska atklāj, ka šī filma izaugusi no ilgām sarunām un kāda ļoti konkrēta atraduma – proti, pašas lauku mājas. Maša Šilinska: Ar filmas līdzautori Luīzi Petersu esam draudzenes kopš pusaudža gadiem, un mēs jau ilgi bijām runājušas par tādiem jautājumiem kā – kas ir iekodēts mūsu ķermenī un kas mūs nosaka, vēl pirms esam piedzimuši? Mēs vācām dažādus piemērus par traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Bet bija izaicinoši to attēlot filmā, jo mūs interesēja lietas, ko nevar saskatīt ar aci vai nosaukt vārdā. Viss kļuva taustāmāk, kad mēs atradām šo vēsturisko māju Ziemeļvācijā un sapratām, ka tā varētu kļūt par ietvaru mūsu jautājumiem. Šī ēka tika pamesta pirms kādiem 50 gadiem, un tā izskatās tieši tā, kā pēdējie īpašnieki to atstāja – līdz tam, ka var redzēt, kur saimnieks ēda brokastis.” Maša Šilinska sarunas laikā ik pa brīdim pārslēdzas starp angļu un dzimto vācu valodu, un par valodu atšķirībām mēs arī turpinām, jo interesants ir stāsts par filmas nosaukumu. Gandrīz četru gadu garumā filmas nosaukums esot bijis „Doctor Says I'm Fine, but I'm Feelin' Blue”, ko latviski varētu tulkot apmēram kā „Ārsts saka, ka viss ir labi, tomēr es skumstu”.

Par amerikāņu avangarda teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Robertu Vilsonu, kurš mainījis mūsdienu teātra valodu un kura projekts "UBU" būs skatāms arī Latvijā, Kultūras rondo iztaujājam teātra zinātnieces Valdu Čakari un Zani Radzobi. 6. un 7. februārī Rīgā, "Hanzas peronā", izrādīs "UBU" — leģendārā amerikāņu režisora Roberta Vilsona projektu. "Būtu grēks neskatīties Vilsonu, ja to atved klāt," ir teicis kāds teātra kritiķis. Tāpēc, gaidot izrādi "UBU" Rīgā, nolēmām, ka par Robertu Vilsonu ir jāpastāsta vairāk. Gan par to, ka viņš radīja jaunu teātra valodu, gan kurus darbus, ko sauc par ikoniskiem, un tās nav tikai teātra izrādes, vajadzētu noskatīties. "Domāju, ka svarīgi ir pateikti, kāpēc Vilsons man liekas gandrīz unikāls. Viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis 70. gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek," bilst Zane Radzobe. "Gandrīz 60 gadi mākslā un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē — tas ir ļoti neparasti. Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs." "Vilsona laikam arī ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem režijas teātra pārstāvjiem," turpina Zane Radzobe. "Režisors teātrī nozīmē nevis cilvēku, kas tehniski veido izrādi, bet lielie režisori nāk ar savu unikālu pasaules skatījumu, unikālu estētiku. Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, jo bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, neeksistētu, jo viņš ļoti daudz ir izmainījis. No otras puses Vilsonu nedrīkst arī kopēt, jo tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi." -- Roberts Vilsons ir cilvēks, kurš radījis jaunu teātri. Viņa estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par to, kā domāt skatuvi: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests — par jēgu, bet klusums — par frāzi, no kuras nav iespējams novērst skatienu. "UBU" ir iestudējums, kuru iedvesmojusi revolucionārā Alfrēda Žari luga "Karalis Ubū", kas gadsimtu mijā apvērsusi teātra priekšstatus, kā arī Žoana Miro vizuālais mantojums — mākslinieks daudzkārt atgriezies pie Ubū tēla, radot savas slavenās groteskās figūras. Vilsona izrādē šī mākslinieciskā pasaule pārtop dzīvajā skatuves glezniecībā: lelles, sirreāli objekti, apzināti groteski tēli — viss atdzīvojas, smejas, biedē un atmasko. Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība — smieklu otra puse, bet skatītājs — absurda liecinieks, kas pēkšņi kļūst par realitāti. Ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt: par tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus visbriesmīgākos lokus.  

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Ir 1860. gads. Kāds vīrs iegrimis skaņās. Bet ne ar ausīm, ar acīm — viņš uz tām skatās. Vīra vārds ir Eduārs Leons Skots de Martinvils (Édouard-Léon Scott de Martinville), franču tipogrāfs un amatieris zinātnieks, kas dzīvo Parīzē. Viņš bija apsēsts ar vienkāršu jautājumu: kā skaņa patiesībā izskatās? Jo tobrīd to neviens nezina. Mūzika pastāv tikai brīdī, kad tā tiek atskaņota. Kad skaņa izskan, tā pazūd uz visiem laikiem. Jo nav ne ierakstu, ne atskaņošanas, ne veida, kā iemūžināt balsi vai mūziku. De Martinvils necenšas saglabāt skaņu. Viņš vēlas to pētīt. 1857. gadā viņš ir patentējis kādu tehnoloģiju, kas varētu kļūt, kā viņš saka, par "naturālo stenogrāfiju". Iedvesmojoties no cilvēka auss darbības, viņš ir uzbūvējis ierīci, ko nosauca par fonautogrāfu. Ierīce izmanto ragu, lai savāktu skaņas viļņus, plānu membrānu, kas vibrē līdzi tiem, un irbuli, lai šīs vibrācijas pārnestu uz papīra vai stikla plāksnītes, kas pārklāta ar kvēpiem. Kad kāds runā vai dzied ragā, irbulis tumšajā virsmā ieskrāpē smalkas, viļņotas līnijas. Skaņa tiek pārvērsta zīmējumā. Visticamāk, E.L.Skots de Martinvils nedomāja, ka šīs skaņas pēdas varētu atkal dzirdēt. Fonautogrāfam nebija nekāda atskaņošanas mehānisma. Taču līkloči uz papīra bija svarīgs rezultāts — vizuāls pierādījums tam, ka skaņu var notvert un analizēt. 1860. gada aprīlī de Martinvila aparātā kāds — visticamāk, viņš pats — iedziedāja franču tautas melodiju "Au clair de la lune" ("Mēnessgaismā"). Šis pieraksts uz kvēpu papīra tika noglabāts un aizmirsts. Gandrīz 150 gadus neviena cilvēka auss nedzirdēja šo balsi. Un tad, 2008. gadā, Kalifornijas Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas skaņu vēstures pētnieku grupa uzdūrās Parīzes patentu biroja dokumentiem. Pētot viņi saprata, ka šīs līnijas nebija tikai zīmējumi — tie bija dati. Skenējot nomelnējušo papīru un pārveidojot līknes atpakaļ vibrācijās, pētnieki rekonstruēja skaņu. Pirmo reizi balss no 1860. gada skanēja caur mūslaiku skaņas aparatūru. Sprakšķoša, vāji saprotama, trausla. Bet neapšaubāmi cilvēciska. Un tas ir vecākais zināmais cilvēka balss ieraksts. Skots de Martinvils to nekad nedzirdēja. Viņš nomira 1879. gadā — ap to pašu laiku, kad Tomass Edisons izgudroja un demonstrēja fonogrāfu — ierīci, kas nebija paredzēta skaņas pētīšanai, bet gan tās atskaņošanai. Vēsture atceras Edisonu. Bet E. L. Skots de Martinvils bija pirmais. Viņš iemūžināja skaņu, pirms kāds zināja, ko ar to darīt. Balsi, kas tika saglabāta, gaidot nākotni, kad kāds beidzot varēs to noklausīties. Eduāra Leona Skota de Martinvila, fonautogrāfa un skaņas attēlu fotogrāfijas aicinām aplūkot šeit!    

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Gandrīz puse Eiropas iedzīvotāju gada laikā saskaras ar kādu lielāku vai mazāku ādas problēmu. Viens no iemesliem ta ir mūsu ikdienas ieradumi. Kā ikdienas ieradumi ietekmē ādas veselību un vispārējo labsajūtu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro dermatoloģe Anna Bērziņa, uztura speciāliste Viktorija Jansone un psiholoģe Kristīne Balode. Ādas veselību ietekmē faktoru kopums. Jutīga āda ir mūsdienu tendence. "Ādu tiešām ietekmē tas, kā jūtamies, uzturs. To savā ārsta kabinetā redzu daudz. Bieži vien cilvēki negrib atzīst, ko ēd un dzer, bet realitātē to āda parāda ar iekaisīgiem procesiem, gan saasinoties hroniskām slimībām. Tas arī veicina ātrāku ādas novecošanos. Gan miegs, gan mūsu nervu sistēmas darbība, gan ādas kopšanas paradumi ietekmē ādas veselību. Dzīve pilsētā un lielā skrējienā nenāk par labu ādai," atzīst Anna Bērziņa. "Ja būtu jāizvēlas daudz kustēties vai pareizi ēst, sliktu uzturu nevarētu kompensēt ar regulārām kustībām. Īpaši mūsdienu cilvēkam uzturam ir lielāka loma, pat ja regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm," norāda Viktorija Jansone. "Pamanu, ja klientiem sākas stress par to, ar kādām metodēm varētu kaut mainīt savā izskatā, tas reizēm pat ir jaudīgāks stress, kas problēmu pat vēl pastiprina," bilst Kristīne Balode. "lielākoties stresu mēs apēdam. Lielākoties cilvēks ēd emocionāli. Būtu jauki, ja ēstu apzināti un uzturu lietotu vairāk kā medicīniski atbalstošu, skatoties uz uzturu no veselības viedokļa, ne tik daudz no baudas viedokļa," vērtē Kristīne Balode. "Manuprāt, rietumu sabiedrība ir ļoti daudz saistīta ar baudu, kur es ēdīšu, kā ēdīšu, kā tas izskatīsies, kur man to pasniegs, kurā vietā to būs stilīgi apēst. Man liekas, ka  esam diezgan tālu aizgājuši no uztura pamatnosacījuma, ka tā ir uzturviela, lai mūsu ķermenis, prāts un emocionālā pasaule var forši funkcionēt." Anna Bērziņa norāda, ka nav specifiska uztura ādas veselībai. Viktorija Jansone iebilst, ka piens un cukurs ir divas lietas, kas uztur iekaisuma procesu organismā. Samazinot cukura un piena patēriņu ikdienā, iekaisīgu slimību gadījumā labi var redzēt uzlabojumus.  

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš 1992. gada jūlija rītā pa Vecrīgas ieliņām devos uz Radiomāju – uz amata kandidātu politisko izjautāšanu. Bet kandidātu uz amatu, ko sauca superlatīvā vārdā par ģenerāldirektoru, gan bija daudz mazāk nekā mūsdienās – tikai divi. Mani bija ieteikusi Komponistu savienība, un otrs bija radio Brīvā Eiropa bijušais darbinieks no Minhenes. Izvēle krita uz mani, un arī Saeimas apstiprinājumā bijām tikai divatā – divatā ar ilglaicīgo Latvijas Radio inženieri, leģendāro Aigaru Semēvicu. No Saeimas deputātu puses agresīvākie bija mūžīgie jautājumi par Radio attieksmi pret krievu auditorijas apkalpošanu. Tūlīt pēc apstiprināšanas Saeimā bija jādodas pāri ielai uz Radiomāju, kuras ieeja vēl bija barikāžu akmens bluķu apkrauta. Valdība gaidīja no Radio radikālas pārmaiņas, bet iespaids bija tāds, ka Radio darbinieku vairākums strādā kā agrāk labi ieeļļota mašīna un pēc pārmaiņām netīko. Mans tuvākais palīgs un vietnieks bija minētais inženieris Aigars Semēvics, ļoti draudzīgs, izdarīgs cilvēks, un pārmaiņas bija viņa sirdslieta.    Mūsu Radio attiecības ar valsts varu iedibinājās dīvainas. Bija jāizliekas, ka esam patstāvīgs sabiedriskais radio, ko finansē sabiedrība pati, un tātad nevaram gaidīt no valdības nekādu īpašu atbalstu, un tomēr valdības pakļautībā bijām. Gandrīz vienīgās, toties nepārtrauktās attiecības ar valdību uzturēja nemitīgā finansējuma izkaulēšana, sevišķi budžeta pieņemšanas laikā. Finanšu jautājumu Radio darbībā papildus dramatizēja tas, ka mums bija jāfinansē tehniski raidošā iestāde, kurai piederēja radio viļņi, raidītāji, antenas un tā joprojām. Tas bija Valsts Radio un Televīzijas centrs, kurš noteiktu un nepārsūdzamu raidīšanas samaksu saņēma no Radio budžeta, nevis no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka trūcīgajam Latvijas Radio budžetam bija katru gadu jārēķinās ar šo pastāvīgo atskaitījumu.                Ikreiz kaulējoties par finansējumu, valdībai nebija grūti mums pārmest sliktu darbu – ar ieganstu, ka tas atspoguļojoties raidījumu reitinga kritumā. Taču toreiz šis kritums bija neizbēgams privāto raidorganizāciju savairošanās dēļ. Tās varēja celt savus reitingus, iztopot klausītājam, nevis dodot tam patiesi vajadzīgo, kā pieklājās darīt mums. Mūsu radio finansiālā mazspēja nepārtraukti izvirzīja eksistenciālo jautājumu par Radio sastāvdaļu un koncertējošo vienību "būt vai nebūt". Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par Radio kora vai Radio bigbenda algošanu, jo abus turpmāk uzturēt nebija iespējams. Radio bigbends bija nonācis vadības krīzē, uzaicinājām tam uz laiku pat viesdiriģentu no Somijas, sarīkojām viņa iestudētās programmas koncertu Lielajā ģildē, tomēr ekskluzīvi koncerti nevarēja kļūt par ikdienu, un bigbenda vadības krīze turpinājās. Nolēmām no bigbenda atteikties un paturēt Radio štatā kori. Šis koris meklēja arī pats ceļus savas eksistences uzturēšanai – ar privātiem koncertbraucieniem uz ārzemēm īrētos autobusos un dažkārt caurām naktīm. Atstājām Radio korim šo eksistences iespēju, neprasot gandrīz nekādas dividendes no viņa pieticīgajiem ienākumiem. Tikai tā tas izdzīvoja. Visai sarežģīta bija Radio saskare ar jauno mārketinga nozari – ar reklāmu. Visupirms kā starptautiskā kapitālisma greznu kārdinājumu mums nācās izjust kādas Francijas reklāmas aģentūras piedāvājumu pārņemt savā aprūpē visu Radio reklāmas nozari. Tās pārstāvji vairākkārt ar savu ierašanos šķietami pagodināja Rīgu, aicināja Radio vadību atraktīvās vizītēs uz Parīzi, lai par katru cenu iegūtu Radio reklāmas saimniecību savās rokās. Pēc iepazīšanās ar situāciju šo piedāvājumu noraidīju. Taču reklamēšana kā ienākumu avots kārdināja arī atsevišķās radio struktūras, raidījumu redaktorus. Nebija taču grūti raidījumā tīši vai arī it kā neviļus bilst labu vārdu par kādu firmu, ja par to varēja saņemt pa banknotei. Bieži vien uzaicinātie raidījuma dalībnieki par sevis reklamēšanu piedāvāja tā saucamo bartera darījumu. Tad nebija runa par naudu. Atceros gadījumu, kad barters tika piedāvāts visam Radio kā iestādei – proti, kāds cilvēks par savas firmas reklamēšanu piedāvāja vērtīgu un citā ceļā diezin vai iegūstamu Radio aparatūru. Nelikumīga bartera gadījumi, ko atsevišķas redakcijas sākumā uzskatīja par gluži dabīgu lietu, bija izskaužami vienīgi ar leģitīmas Radio reklāmas sistēmas iedibināšanu – galu galā izveidojām Reklāmas daļu ar savu darbības nolikumu, cenām, savu budžetu un ienākumu procenta atskaitījumu Radio budžetā. Bet pietiks runāt par naudu! Citā reizē stāstīšu, kā gāja ar disciplīnas ievērošanu Radio darbā tajos gados, kad brīvība noslīdēja līdz visatļautībai, un arī par garo ceļu līdz programmas "Klasika" ieviešanai.

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Dianas Bogdanovas pirmā grāmata „Mana ome un vareņiki” bija veltīta viņas vecmāmiņai, Ukrainā pavadītajai bērnībai un garšīgu ēdienu receptēm. Jaunās grāmatas nosaukumā arī ir ēdiens – „Andalūzijas rasols”. Arī te ir vietējās virtuves smalkumi, bet pats galvenais – grāmata ir par sauli, prieku, deju un sapņu piepildīšanos. Andalūzija ir prāvs zemes gabals Spānijas dienvidos, to apskalo gan Atlantijas okeāns, gan Vidusjūra un no Āfrikas šķir vien 13 kilometrus platais Gibraltāra šaurums. Pirms doties uz Andalūziju, Diana pie Barselonas deju zālēs sastop cilvēkus no dažādām valstīm, kuri dejo tango un arī apvieno darbu ar ceļošanu. Pēc pusgada arī Dianai izdodas uz diviem mēnešiem īstenot šo „workation” Andalūzijā. Darbs sabiedriskajās attiecībās un labdarībā, kaislība uz tango dejošanu, ceļošanu un valodu mācīšanos – tā varētu raksturot Dianu, kuras iespaidi tagad apkopoti „Andalūzijas rasolā”. Izdevusi ‘'Zvaigzne ABC”.   Pēc grāmatas izlasīšanas jūsu ēdienkartē varētu parādīties arī aukstā mandeļu biezzupa, cūkgaļa sarkanvīna mērcē vai fritēti virtuļi. Dianas Bogdanovas „Andalūzijas rasolu” gandrīz neiespējami lasīt bez vēlmes pašam aizbraukt uz Andalūziju… Raidījumu atbalsta:

Viskas tik dėl pirkėjų, kad būtų šviežia, kokybiška. Iš skirtingų Lietuvos regionų į sostinės Tymo turgų atvykstantys ūkininkai ir gamintojai neriasi iš kailio. Jų kelionė į Vilnių prasideda dar naktį, ūkio laukuose ar šiltnamiuose, uogynuose renkant derlių. Po to kelionė, prekyvietės įsiruošimas. Po prekybos turgaus tenka susikrauti, grįžti namo ir vėl kibti į ūkio darbus. O derlių auginti šiemet iššūkių netrūko.Jei kurtis kaime, tai tik moliniame name ir su augalais apželdintu stogu. Apie draugišką aplinkai ir šeimos biudžetui namo statybą pasakoja Vilniaus universiteto docentas Ričardas Skorupskas.Gandrų išlydėjimo šventė tik rytoj, bet jų jau nėra Lietuvoje. Jaunikliai į kelionę susiruošė prieš kelias savaites. 38-erius metus išlydėjusi gandrus Šlėnavos (Kauno r.) gyventoja Genovaitė Simonavičienė sako, kad jie tapo jų šeimos nariais, jie padeda gandrų šeimynai maitinti jauniklius. Kitaip jie neišgyventų. Suskaičiavus gandrus, skaičiai liūdina – gandrų Lietuvoje mažėja.Ved. Kristina Toleikienė

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Partiju finansēšana no valsts budžeta tika ieviesta ar domu mazināt atkarību no sponsoriem, bet vienlaikus arī uzlabot to darba kvalitāti. Pēdējais pēc ekspertu domām, diemžēl nav sasniegts. Vai nav laiks mainīt partiju finansēšanas nosacījumus, par to diskutējam ar politiķiem Krustpunktā. Raidījuma viesi: "Jaunās Vienotības" Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics, Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, "Latvija pirmajā vietā" Saeimas frakcijas vadītāja Linda Liepiņa un Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas vadītājs Edgars Tavars. Gandrīz visas ministrijas šogad strādā pie tēriņu samazināšanas, tādēļ likumsakarīgs jautājums ir arī par partiju finansējumu. No budžeta tās pērn saņēma kopumā 6,65 miljonus eiro. Visvairāk jeb 1,12 miljoni eiro piešķirti "Jaunajai Vienotībai", nepilni 900 tūkstoši – Zaļo un zemnieku savienībai, pāri pa 790 tūkstošiem – "Apvienotajam sarakstam", 752 tūkstoši – Nacionālajai apvienībai. Ap pus miljonam arī "Stabilitātei", "Progresīvajiem" un "Latvija pirmajā vietā". Diskusijā pievēršamies diviem aspektiem – vai partijas solidāri piedalās taupīšanā un otrs – kā šis finansējums tiek izmantots un vai sasniedz visus mērķus – partiju neatkarību no sponsoriem un to darba kvalitātes uzlabošanu?

Partiju finansēšana no valsts budžeta tika ieviesta ar domu mazināt atkarību no sponsoriem, bet vienlaikus arī uzlabot to darba kvalitāti. Pēdējais pēc ekspertu domām, diemžēl nav sasniegts. Vai nav laiks mainīt partiju finansēšanas nosacījumus, par to diskutējam ar politiķiem Krustpunktā. Raidījuma viesi: "Jaunās Vienotības" Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics, Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, "Latvija pirmajā vietā" Saeimas frakcijas vadītāja Linda Liepiņa un Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas vadītājs Edgars Tavars. Gandrīz visas ministrijas šogad strādā pie tēriņu samazināšanas, tādēļ likumsakarīgs jautājums ir arī par partiju finansējumu. No budžeta tās pērn saņēma kopumā 6,65 miljonus eiro. Visvairāk jeb 1,12 miljoni eiro piešķirti "Jaunajai Vienotībai", nepilni 900 tūkstoši – Zaļo un zemnieku savienībai, pāri pa 790 tūkstošiem – "Apvienotajam sarakstam", 752 tūkstoši – Nacionālajai apvienībai. Ap pus miljonam arī "Stabilitātei", "Progresīvajiem" un "Latvija pirmajā vietā". Diskusijā pievēršamies diviem aspektiem – vai partijas solidāri piedalās taupīšanā un otrs – kā šis finansējums tiek izmantots un vai sasniedz visus mērķus – partiju neatkarību no sponsoriem un to darba kvalitātes uzlabošanu?

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

Plintančios gyvūnų ligos keičia edukacinių ūkių planusLietuvoje dėl snukio ir nagų ligos grėsmės neribotam laikui draudžiami renginiai su ūkiniais gyvūnais. Tai aktualu ir edukacijas su ūkiniais gyvūnais vedantiems ūkių šeimininkams. Dalis jų veiklą stabdo, o kiti, laikydamiesi griežčiausių reikalavimų, veiklą tęsia. Patirtimi dalinsis ūkininkai: Eglė Jurkšienė ir Linas Indriliūnas. Valstybinės maisto ir veterinarijos vyriausiasis veterinaras Vaidotas Kiudulas atkreips dėmesį, ką svarbu žinoti vedantiems edukacijas.Ūkininkei Aušrai Ratkevičienei pieno ūkį Biržų rajone plėtoti padeda visa šeima. Ir nors dukra Deimantė Jasevičienė pasirinko savo profesinį kelią, niekuomet neatsisako padėti tėvams ūkyje realizuoti pagamintus pieno produktus. Pieno produktais Deimantė prekiavo ir Kaziuko mugėje.Rubrikoje ,,Gamtininko komentaras“ dėmesys gandrams, nes šiandien, kovo 25 dieną, minima Gandrų diena. Ornitologas Gediminas Petkus sako, kad gandrai nesilaiko kalendoriaus grafiko, parskrenda tada, kai tam būna tinkamos oro sąlygos.Ved. Rūta Simanavičienė

Gandrīz 40 diasporas latviešu skolām Eiropā piešķirs simts tūkstošus eiro finansējumu, lai atbalstītu to darbību un veicinātu latviešu valodas un kultūras saglabāšanu.Šajās skolās mācās vairāk nekā 1000 bērnu, kuri tur apgūst latviešu valodu, mācās par Latviju un pavada laiku ar citiem tautiešiem. Šajā mainīgajā laikā, kad būtiska daļa Eiropas valstu budžetu tiek novirzīta drošībai un aizsardzībai, ir svarīgi rast veidus, kā atbalstīt latviešu valodas un kultūras pārmantojamību visā pasaulē. Kādēļ tagad vairāk nekā agrāk ir svarīgi turpināt sniegt finansiālu atbalstu diasporas skolām? Kā finansējums palīdzēs skoliņu darbībai un kā to vērtē pašu skolu vadītājas?  Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts analizē Latviešu valodas aģentūras diasporas jautājumu koordinatore Aija Otomere, Eiropas Latviešu apvienības pārstāves Aira Priedīte un Ilze Atardo, Igaunijas latviešu skolas vadītāja Dace Skrauča-Bērziņa, kuras skola pirmo gadu ir pieteikusies šim finansējumam, un Linda Loja no Ženēvas latviešu bērnu skolas Alpos.

28. februāris ir Reto slimību diena, taču tās, lai arī proporcionāli skar nelielu populācijas daļu, nebūt nav retums ārstu un zinātnieku ikdienas darbā. Zinātne meklē skaidrojumu ne tikai mums zināmām slimībām, ar kurām sirgst liela daļa sabiedrības, bet arī retiem sindromiem. Šajā izpētē svarīgi ne tikai mediķi un zinātnieki, bet arī veseli cilvēki un šo slimību pacienti. Kā zinātne palīdz dažādu retu slimību un sindromu ārtēšanā? Un, kāpēc šajā jomā nevarēs iztikt bez pacientu līdzdalības? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē ģenētiķe Madara Auzenbaha, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes virsārste reto slimību jomā, kardiologs Andris Skride, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Reto slimību kabineta vadītājs, un Ieva Arāja, Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstave.   Stress suņiem. Aicina piedalīties pētījumā Kā zinām, suns ir emocionāls dzīvnieks un suņu saimnieki var viegli pateikt, kad viņu četrkājainais kompanjons izrāda prieku, agresiju vai bailes. Bet suņiem mēdz būt stresa situācijas, kad to ir grūti pamanīt pēc mīluļa uzvedības. Tāpēc šobrīd viena no Latvijas topošām veterinārārstēm strādā pie pētījuma par stresa noteikšanu suņu siekalās un apmatojumā. Vairāk par to, kas suņiem rada stresu un ka to var noteikt, saruna ar Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studenti Lauru Dortāni un veterinārmedicīnas doktori Inesi Bērziņu.  Ārpus tādām ikdienišķām situācijām, kā vizīte pie veterinārārsta, atšķirtība no saimnieka, suņiem mēdz būt gadījumi, par kuriem viņu saimnieki nenojauš, ka dzīvniekam ir stress. Ne pārāk liels, tomēr satraukums. Tāpēc Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes, Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studente Laura Dortāne kopā ar savu pasniedzēju, šīs universitātes docenti un veterinārārsti Inesi Bērziņu strādā pie pētījuma, lai noteiktu, kas suņiem izraisa šo stresu un kā to var noteikt. Tāpat kā cilvēkiem, arī zīdītājiem stresa brīžos izdalās tā sauktais stresa  hormons – kortizols un šo hormonu var noteikt pēc apmatojuma un siekalām. Kā teic abas speciālistes, ilgstošs stress sunim, tāpat kā cilvēkam rada imunitātes traucējumus. Arī suņi stresa situācijās var sākt ēst vairāk vai gluži otrādi – zaudēt interesi par ēdienu. Bet tāpat kā mūs ikdienā no stresa nav iespējams izvairīties, tad ir jāiemācās ar to sadzīvot. Pētījums vēl ir procesā un, ja kāds īspurnaino suņu šķirņu īpašnieks ar savu četrkājaino draugu vēlas piedalīties šajā pētījumā, to var izdarīt, rakstot Laurai Dotānei uz e-pastu info@veile.lv   Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties humanitāro zinātņu pētnieks Toms Ķencis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Toms Ķencis iepazīstina ar izdevumu "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse". Tas ir Rīgas Porcelāna muzeja izdevums. Gandrīz enciklopēdiska grāmata par servīzēm, kas ražotas savulaik Rīgas porcelāna rūpnīcā.  Viens no iemesliem, kāpēc Toms Ķencis izvēlējies tieši šo grāmatu, Latvijā ir maz pētījumu par padomju okupācijas laiku un īpaši maz ir zināms par ikdienas vēsturi un industriālo matojumu.

Valoda ir kā mūzika, katrai sava melodija un savs ritms. Apgūt šīs dažādas intonācijas un tonalitātes ir liela māksla. Kuras ir ritmiskās, kuras - melodiskās valodas? Kāpēc vieni vārdus "skalda", citi teju izdzied? Un kāda ir latviešu valodas melodija? Raidījumā Zināmais nezināmajā par valodu melodijām stāsta baltu valodnieks, Edmunds Trumpa, Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. Pētnieks ir lietuvietis, kurš pēta gan latviešu, gan citu valodu melodiskumu. Viņš atzīst, ka no divām baltu valodām melodiskākā ir latviešu valoda. "Latviešu valoda ir ārkārtīgi melodiska, dziedoša, salīdzinot ar lietuviešu valodu. Tā ir kā laboratorija, ko var pētīt ar lielu prieku. Gandrīz bez aparatūras var dzirdēt starpību starp zilbes intonācijām. Latviešu valoda melodiskāka, nenoliedzami," atzīst Edmunds Trumpa. Lietuvieši gan paši teikuši, ka latviešu valoda ir skarba un cieta. "Tāpēc, ka latviešu valodā ir divreiz mazāk līdzskaņu, lietuviešiem ir katram cietam līdzskani arī mīkstais pāris, bet latviešiem tikai kādai trešdaļai līdzskaņu ir savs mīkstais pāris. Tāpēc iespaids, ka ir "cieta" valoda," skaidro Edmunds Trumpa. Ir kāda profesija, kur valodu melodijas apguve ir ikdienas darbs, lai klausītājiem pasniegtu vislabāko priekšnesumu - un tas ir operas vokālists. Itāļu, franču, krievu, vācu un daudzās citās valodās sarakstītās operas jāprot izdziedāt - kā to dabūt gatavu, par vaicājam operas solistei un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas asociētajai profesorei Airai Rūrānei.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Debesu grāmata ir neliela apjoma pašdarināta grāmata, burtnīca vai atsevišķa papīra lapa, kuras saturā ir vēstīts par šā teksta dievišķu izcelsmi, t. i. – nonākšanu uz zemes no debesīm. Grāmata latviešu valodā senāk nozīmēja vēstuli, tad precīzāk tās būtu saucamas par debesu vēstulēm. Ir izdalāmi vairāki debesu grāmatu tipi – Miķeļa, Londonas, Ķeizara Kārļa, Grāfa Filipa grāmata u. c., ko nosaka saturs. Šīm grāmatām var būt vairākas daļas – 1) tiek uzskaitītas 42 gada nelaimīgās dienas, kurās neko jaunu nedrīkst uzsākt, piemēram, stādīt, laulāties, jo tad nesekmēsies. Šīs dienas tiek saistītas ar kādiem nelaimīgiem notikumiem, kas minēti Bībelē, tostarp no Jēzus dzīves; 2) tiek izstāstīts kāds no debesu grāmatu tipiem. Piemēram, Miķeļa grāmatā ir vēstīts, ka šī grāmata atrasta Osteinkā Triju ķēniņu dienā un to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā esot drukāta 1704. gadā. Citās iesūtītajās buramvārdu grāmatiņās Osteinkas vietā minēta Olterna, Osti klosteris, Osteina, Olšteina u. c. varianti, arī Londonas pilsēta jeb Londone. Tādēļ to nereti sauc arī par Londonas grāmatu. Otrs visai izplatīts tips ir Ķeizara Kārļa grāmata. Tās saturā vēstīts, ka 185. gadā šī grāmata atrasta uz Pestītāja kapa, un, kad ķeizars Kārlis „uzņēmis” franču zemi, to viņam dāvinājuši jeb šķiņķojuši. To ķeizars licis nodrukāt ar zelta burtiem. Šī grāmata pasargā no nāves, ievainojumiem, kā arī turama klāt, lai atvieglotu dzemdības un pasargātu bērnu. Gandrīz visās debesu grāmatās ir teikts, ka jāievēro svētās dienās nestrādāt, bet gan iet baznīcā, nebūt lepniem, dalīties ar nabagiem, nekrāt zeltu un sudrabu. Kas neievēros šos noteikumus, tie nekādu svētību nedabūs, bet tie, kuriem šī grāmata ir mājās, būs pasargāti no pērkona, uguns un ūdens briesmām, kā arī tie, kas to nēsās līdz, būs pasargāti no dažādiem ieročiem un netiks ievainoti. Debesu grāmatas latviešu vidū bija izplatītas jau 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar rakstītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā buramvārdu grāmatiņas kļuva teju par modes lietu, ļaudis tās pārrakstīja cits no cita. Debesu grāmatu saturā minētie aizrādījumi, paredzamie sodi, kā arī glābšana no dažām briesmām un ieročiem padarīja tās par aizsardzības līdzekli no ugunsgrēka, zibens, ievainojumiem un citām nelaimēm. No Latvijas Kara muzeja krājuma zināms, ka arī Otrajā pasaules karā latviešu karavīriem bijušas līdzi Debesu grāmatas, sauktas arī par „Dieva vārdiem”, taču daļa no tām nākusi no kritušo karavīru personīgajām mantām.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Kā tāds tornis visam pāri slejas Valentīns Silvestrovs, bet, kad pašiem ukraiņiem jautā, kāpēc viņš slavenāks vai no kara glābjamāks par citiem, atbildes īsti nav. Iespējamais skaidrojums — Silvestrova mūzikas valoda mazāk specifiski ukrainiska, kaut kādā ziņā globāla. Tad nu tomēr, noslēdzot četru monologu ciklu par ukraiņu mūziku, vēlos bez izvērstiem komentāriem ierosināt jums paklausīties trīs komponistus, kurus mēdz nosaukt saistībā ar ukraiņu tradicionālās mūzikas saknēm un žanru, kas ir ne īsti opera, ne īsti oratorija, dažos gadījumos pareizākais apzīmējums būs дійство — dramatisks priekšnesums, bet citkārt varbūt var lietot vārdkopu ‘kora opera'.  Lai par visu šo runātu kompetenti, būtu diezgan pamatīgi jāstudē mūzika un teksti. Mēs līdz šim esam tikai pavirši pieskārušies šai tēmai. Bet trīs vārdus un uzvārdus es jums teikšu: Lesja Dičko, Jevhens Stankovičs, Hanna Havrileca. Lesja Dičko piedzima 1939. gadā, Jevhens Stankovičs — 1942. gadā, Hanna Havrileca nāca pasaulē 1958. gadā. Kora operas "Zeltamute" autore, kompozīcijas un mūzikas teorijas kādreizējā docētāja Lesja Dičko dzīvo Kijivā visai pieticīgos apstākļos, turpina rīkot mūsdienu mūzikas festivālus un koncertus un arī komponē, tā zina stāstīt ukraiņu dziedātāja un muzikoloģe Oksana Nikitjuka. Mūzikas valoda nav vienkārša, bet skaista gan. Kora operas “Kad paparde zied” autors Jevhens Stankovičs ir viens no savas paaudzes, iespējams, spilgtākajiem pārstāvjiem, un viņa mūzika dīvainā kārtā pat drusku pārstāvēta Latvijas Radio arhīvā, Jevhenu savulaik pazinis gandrīz vienaudzis Pēteris Vasks, bet laikam nevarēsim teikt, ka labi zinām viņa veikumu. 2022. gada 7. maijā Jevhena Stankoviča opera “Kad paparde zied” skanēja LR3 ēterā, un to joprojām var noklausīties Latvijas Radio arhīvā. Šajā pašā vakarā klausījāmies arī Hannas Havrilecas ģijstvu “Sēsim zelta akmeni”. Žurnāla “Mūzikas Saule” 2022. gada rudens laidienā Armands Znotiņš rakstīja: “Havrilecas [kompozīcijas] ir lielā mērā postromantiskas, taču saistošas arī avangarda mūzikā skolotiem māksliniekiem, tās ir neapšaubāmi ukrainiskas, taču tikpat lielā mērā arī vispārcilvēciskas.” Hanna Havrileca nomira ceturtajā dienā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Šis bija viens no pirmajiem lielajiem Ukrainas zaudējumiem šausminošajā agresijas bangotnē.  

Veiksmīga investīciju piesaiste bieži tiek minēta kā viens no ekonomikas attīstības stūrakmeņiem. Kā Latvijā ar to sokas un ar kādām grūtībām saskaras investori? Krustpunktā diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktore Ieva Jāgere, Ārvalstu investoru padomes izpilddirektore Tatjana Guzņajeva, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts Jānis Pamalnieks, bankas "Luminor" galvenais ekonomists Latvijā Pēteris Strautiņš un AS "SAF tehnika" valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Tā negadās bieži, ka par vienu un to pašu tematu var izlasīt tik pretējus viedokļus un rakstus. Ja interneta meklētājā ieraksta vārdus „ārvalstu investīciju piesaiste”, kas ir šī raidījuma temats, tad Ekonomikas ministrijas un arī LIAA mājaslapā ir teikts, ka Latvijā pieaug investīciju apjoms, mēs esam atvērti dažādiem biznesiem, mēs daudz strādājam, priekšā laba perspektīva. Tad ir Ārvalstu investoru padome, kas šogad jau pavasarī novērtēja Latvijas pievilcību investīcijām ar viszemāko jebkad sniegto vērtējumu. Vairāku uzņēmēju intervijās parādās ļoti daudz skepses. Gandrīz vai jābrīnās, vai tas ir teikts par vienu un to pašu valsti. Jautājumam par investīciju piesaisti Latvijā mudināja pievērsties arī kāda saruna ar citas valsts parlamentārieti, kurš jautāja, kāpēc Latvija negrib, lai viņu valsts investīcijas ienāk. Viņa jautājumā, protams, bija savs zemteksts. Bet kāda tad ir reālā situācija, ja mēs runājam par naudas un biznesa interesi par Latviju? 

Veiksmīga investīciju piesaiste bieži tiek minēta kā viens no ekonomikas attīstības stūrakmeņiem. Kā Latvijā ar to sokas un ar kādām grūtībām saskaras investori? Krustpunktā diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktore Ieva Jāgere, Ārvalstu investoru padomes izpilddirektore Tatjana Guzņajeva, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts Jānis Pamalnieks, bankas "Luminor" galvenais ekonomists Latvijā Pēteris Strautiņš un AS "SAF tehnika" valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Tā negadās bieži, ka par vienu un to pašu tematu var izlasīt tik pretējus viedokļus un rakstus. Ja interneta meklētājā ieraksta vārdus „ārvalstu investīciju piesaiste”, kas ir šī raidījuma temats, tad Ekonomikas ministrijas un arī LIAA mājaslapā ir teikts, ka Latvijā pieaug investīciju apjoms, mēs esam atvērti dažādiem biznesiem, mēs daudz strādājam, priekšā laba perspektīva. Tad ir Ārvalstu investoru padome, kas šogad jau pavasarī novērtēja Latvijas pievilcību investīcijām ar viszemāko jebkad sniegto vērtējumu. Vairāku uzņēmēju intervijās parādās ļoti daudz skepses. Gandrīz vai jābrīnās, vai tas ir teikts par vienu un to pašu valsti. Jautājumam par investīciju piesaisti Latvijā mudināja pievērsties arī kāda saruna ar citas valsts parlamentārieti, kurš jautāja, kāpēc Latvija negrib, lai viņu valsts investīcijas ienāk. Viņa jautājumā, protams, bija savs zemteksts. Bet kāda tad ir reālā situācija, ja mēs runājam par naudas un biznesa interesi par Latviju? 

Stāsta ilggadēja Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par brīdi, kam Latvijas Televīzija stāvējusi blakus un ko var dēvēt par brīdi "varēja būt, tomēr nenotika…" 2016. gada 28. maijā Cēsu pils parka estrādē norisinājās oriģināls deju uzvedums "Gredzenus mijot", ko, saprotams, ierakstīja Latvijas Televīzija. Tā idejas autore un mākslinieciskā vadītāja, deju ansambļa "Daiļrade" vadītāja  Iveta Pētersone-Lazdāne bija iecerējusi, ka šī uzveduma laikā reāli apprecas kāds jaunais pāris – jaunieši, kas nodomājuši precēties, bet viņiem jāizpilda visai grūts uzdevums – izcili labi jādejo un jābūt galveno lomu tēlotājiem. Šādu pāri Iveta sameklēja Latvijas Universitātes Tautas deju ansamblī "Dancis" – tie bija Lauma un Krišjānis. Viņi patiešām vēlējās apprecēties. Izcila ideja! Tik skaists stāsts Latvijas Televīzijas skatītājiem! Strādājām kopā pie tā ar režisoru Arvīdu Babri. Arvīds ir labs tautas deju pazinējs un augstākā līmeņa profesionālis pie televīzijas pults. Manā atbildībā bija redaktora darbs – visu deju horeogrāfiju lasījums, līdzīgi kā mūzikas redaktors ataino, piemēram, simfoniskā orķestra priekšnesumu. Mūs patiesi bija aizkustinājis stāsts par jauno pāri, kas deju uzvedumā "Gredzenus mijot" tos arī reāli uzvilks viens otram pirkstā. Gatavojāmies šim notikumam kā īstām kāzām: izstudējām Jāņa Znotiņa režiju, iedziļinājāmies Rasas Bugavičutes-Pēces tekstos, klausījāmies Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūru, apguvām visu deju horeogrāfijas. Uzvedumam izmantoja daudzas piemeklētas dejas, kā arī speciāli šim notikumam radītas. Viss tika pakļauts vienam mērķim – izspēlēt (šajā gadījumā – izdejot) īstas vedības. Notikums! Tas tiešām bija notikums, kam līdzās stāv Latvijas Televīzija! Bijām gatavi uz vienreizēju brīdi – gredzenu mīšanu. Mēs to parādīsim! Mēs būsim šī mirkļa aculiecinieki! Un mūsu skatītāji nepastarpināti gūs emocijas no patiesa notikuma. Diemžēl deju uzveduma sagatavošanas gaitā mainījās svaru kausi. Kaut kur kuluāros izskanēja viedoklis no Kultūras ministrijas: "Kas tad tagad te būs? Kāds rīkos savas personīgās kāzas par valsts budžeta līdzekļiem?" Arī radošā komanda, kopā apspriežoties, pārvirzīja akcentus no reālām, dejas vidē uzburtām kāzām uz dejas uzvedumu – itin kā patiesu, bet tomēr butaforiju. Mēs izlēmām par labu patiesajai dzīvei, ne iestudējumam. Arvīds Babris sagatavoja operatoru, kas bija tērpies tāpat kā dejotāju puiši, un ar radio kameru plecā iesūtīja pašā laukuma viducī – aplī, kuru veidoja pusotrs tūkstotis dejotāju. Šī pulsējošā apļa vidū bija jaunais pāris – Lauma un Krišjānis. Viņi izpildīja senu kāzu rituālu un tad deva solījumu, viens otram pirkstā uzvelkot gredzenu. To visu tuvplānā parādīja operators Rihards Smelters. Ne tikai gredzenus, bet acis, emocijas, asaras… Un visapkārt virmojošo citu dejotāju prieku. Tas bija maģisks vakars. Tas bija stāsts, ko gribētu piedzīvot, izdejot daudzi. Jo mēs, uzveduma skatītāji, gan klātienē, gan pēc tam Latvijas Televīzijas ēterā, bijām liecinieki divu cilvēku mīlestībai un ģimenes iesākumam. Deju uzveduma "Gredzenus mijot" solisti Lauma un Krišjānis Šimji savus īstos gredzenus mija nedēļu pēc šī skaistā deju priekšnesuma. Tas notika turpat netālu no Cēsīm – Veselavas muižas parka estrādē. Šobrīd viņu ģimenē aug divi jauni dejotāji. Es būtu ļoti, ļoti laimīga, ja katrs stāsts par Latvijas Televīziju noslēgtos ar tik labām beigām.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme 2001. gada nogalē vēlējos izveidot “Provinces” raidījumu par cilvēkiem, kas dzīvo mājā bez elektrības. Ko viņi domā, kā jūtas, ko zaudējuši savā dzīvē bez mums tik ierastās ērtības. Izrādījās, ka māju bez elektrības Latvijā ir daudz, ap četriem simtiem. Gandrīz vai neticami, ka dzīvojam 21. gadsimtā! Bet kuru no tām izvēlēties? Meklējumos atsijājās viena pēc otras, līdz es atradu viņus – Ilzi un Lucijanu Vuguļus Gaigalavas pagasta “Liepusalās”, Rēzeknes pusē, meža vidū septiņus kilometrus no pagasta centra. Tas arī bija iemesls, kāpēc nomaļā māja palikusi bez elektrības. Bija gada tumšākais laiks – decembra vidus. Mēs, Latvijas Televīzijas brigāde, režisore Dace Pakule (vēlāk Kokle), operators Salvis Šāvējs, gaismotājs Normunds Pavlovskis, šoferītis Māris Ansons un es, žurnāliste Sarmīte Plūme, bijām rūpīgi gatavojušies, pat mazu elektrostaciju vedām līdzi, lai būtu, kur pieslēgt filmēšanas gaismas. Bijām nodrošinājušies fiziski un garīgi izturēt vienu dienu un vienu nakti mājā bez elektrības… Patiesībā viss iznāca citādi. Pie Ilzes un Lucijana Vuguļiem viņu "Liepusalās" mēs saņēmām tik daudz gaiša spēka un uzmundrinājuma kā reti kur. Mēs ieraudzījām to īpašo pasauli, kas mums, civilizācijas izlutinātiem un ērtību apņemtiem, paliek apslēpta. Pasauli, kurā virmo gara enerģija un dzīvo domas. Un kurā divi cilvēki, mijkrēslī iededzot petrolejas lampu, runā viens ar otru, nevis uzklausa televizoru. Ilze ienes blakusistabā [petrolejas] lampu un spēlē klavieres – tāds bija mūsu videostāsta pēdējais kadrs. "Liepusalu" saimnieki pēc raidījuma saņēma negaidītu labestības vilni: no Latvijas malu malām viņiem sūtīja sveces un petrolejas lampu cilindrus, dalījās ar rasējumiem un  shēmām par alternatīviem gaismas iegūšanas veidiem. Cilvēki vēlējās palīdzēt ar labu padomu, ar uzmundrinošu vārdu. Savukārt mēs par šo "Provinci" saņēmām daudz atzinību: tas bija Latvijas Televīzijas 2002. gada labākais analītiskais raidījums, vēlāk vairāku starptautisku televīzijas festivālu  uzvarētājs. Lai tā notiktu, mums bija jāsatiekas – Latvijas Televīzijas radošajai brigādei ar patiesiem tā laika varoņiem. Bez grima un uzspodrinājuma. Vai raidījums spēj mainīt kāda cilvēka dzīvi, atrisināt kādu samezglojumu? Jā, dažkārt jā. Elektrību "Liepusalās" ievilka pēc pieciem gadiem. Un tagad fragments no "Liepusalu" saimnieku vēstules raidījumam “Province”: “Krēsla slīdēja uz meža pusi un bija gatava atvēlēt savu vietu tumsai. Un tumsa nāca kā parasti – bieza un varena. Tūlīt tā noslēps visu – kurmju rakumus, sētas stabus un māju jumtus. Un tad notika neticamais! Tumsas blīvais deķis, kas vienmēr veiksmīgi bija pārklājis šo vietu, saplīsa, pašķīrās,  un spilgta gaisma izplūda no visiem māju logiem, un  pagalma  spuldze rādīja soļiem taciņu līkločus. Bija 2006. gada 22. decembris, un mums, "Liepusalu" māju iemītniekiem, gada tumšākā diena kļuva par visgaišāko." Šis ir visgaišākais mana laika “Provinces” stāsts visās nozīmēs.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Man patīk mazi muzeji. Tos var apskatīt īsā laika sprīdī, un darbi, kas iepatīkas, nepazūd iespaidu gūzmā. Piemēram, Luksemburgas muzejs Parīzē – tikai divas garenas, aptumšotas telpas – turp un atpakaļ. Un vienmēr rūpīgi veidotas viena mākslinieka izstādes ar piemeklētiem darbiem no pasaules muzejiem un privātkolekcijām. Saglabājusies ieejas biļete uz izstādi “Rožē Vlaminks. Fovisma instinkts”. Uz biļetes datums – 2008. gada 9. aprīlis, un gleznas fragments – izlocīti krāsu triepieni, melnais atdala oranžo no zilā. Vai cits datums šajā muzejā – 2021. gada 13. oktobris. Amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres izstāde. Kādā fotogrāfijā redzama sieviete, kas uz ielas atvērusi laikrakstu un kaut ko satraukti lasa. Rokas tērptas baltos cimdos, elkonī iekārta somiņa. Virsraksts pirmajā lapā vēsta “Nolaupītājs zvana tēvam: “Mazulis ir dzīvs””. Čikāga, 1950. gadi. Vai Tukuma mākslas muzejs – tikai četras nelielas istabas. Kādai tēmai veltīta izstrāde, gleznas izmeklētas no krātuves un atvestas no citiem muzejiem – ieskatos, sajūtu un aizpeldu. 1958. gads, Laimdota Mūrnieka glezna “Cilvēki pludmalē”. Dzeltena kleita, balti šorti, oranžs krekls. Kā varēja gleznot tik brīvas figūras. Lielie muzeji ir citādi – plašas zāles, daudz apmeklētāju. Lielie muzeji ir gandrīz vai globālas institūcijas, un tur glabātie šedevri pie tā nav vainīgi. Pēterburgas Ermitāžā pēdējo reizi biju 2018. gadā. Kāpņu vestibilā ieejā uz galveno anfilādi bija atvērta tikai viena durvju vērtne, un pa to apmeklētāji spiedās iekšā un ārā. Es jutos kā revolucionāro matrožu pūlī, kas tikko ieņēmis Ziemas pili. Vai aizgāju līdz Ermitāžā vienīgajai Leonardo da Vinči gleznai “Madonna Benuā”, pat neatceros. Varbūt bija jau nolaupīta. Parīzes Luvra ir globāls zīmols. Leonardo gleznas “Svētais Jānis Kristītājs” un “Svētā Anna un Madonna ar bērnu” tur izvietotas garā galerijā, pa kuru apmeklētāji steidzas uz Valstu zāli – lielāko telpu pilī, lai redzētu pasaulē slavenāko gleznu – Leonardo da Vinči Monu Lizu jeb Džokondu. Taču tur priekšā ir nepārvarami šķēršļi – cilvēki, barjera, attālums un biezs stikls. Lielie muzeji cenšas tikt galā ar pieaugošo apmeklētāju plūsmu. Ufici galerijā Florencē vēl 2013. gadā Leonardo glezna “Pasludināšana” bija izstādīta nelielā telpā. Tā bija rāmī, varēja pieiet tuvu un apbrīnot eņģeļa seju, liliju un sfumato jeb dūmakaino perspektīvu. Tagad galerija ir mainījusi šedevru eksponēšanas veidu. “Pasludināšana” ir pārcelta uz muzeja tālāko spārnu, kur kaut nedaudz mazāk apmeklētāju. Tā izņemta no rāmja, izvirzīta no sienas uz tāda kā nošķelta ciļņa un novietota aiz bieza aizsargstikla. Ir palielināts mirkļu daudzums, kuros garāmplūstošie apmeklētāji var uzmest tai aci. Toties nelielajā Čartoriski muzejā Krakovā Leonardo glezna “Dāma ar sermuliņu” ir novietota gandrīz pilnībā aptumšotā nelielā augšstāva zālē. Tur ir maz cilvēku. Leonardo šo darbu gleznoja uz riekstkoka dēļa, sākumā fons bija pelēks, vēlāk Leonardo to pārgleznoja melnu. Arī sienas zālē ir melnas. Vienīgā gaisma krīt uz attēlotās Cecīlijas Gallerani un sermuliņa seju. Mazie muzeji nevar sacensties ar lielajiem. Lielos muzejus nevar pārspēt kolekciju bagātības, izglītojošo programmu un naudas ziņā. Un kur nu vēl lielo muzeju restorāni, kā piemēram Orsē muzejā Parīzē, kas iekārtots kādreizējā stacijas ēkā. Staciju restorāni jau bija vislabākie. Tomēr lielie muzeji jūt nemieru. Tie meklē formas lielumu, kas nezaudē saikni ar mākslas darbu un atstāj telpu intimtātei. Tāpēc lielie muzeji mēdz atdarināt mazos. Viņi to dara, ierīkojot nelielas, aptumšotas telpas, kurās izstāda šedevrus. Dažreiz šādās telpās valda pilnīga tumsa – tikai silti staru kūļi izgaismo gleznas – garenas, trīsstūrainas un izliektas sieviešu sejas. Kā Amadeo Modiljāni zālē Nacionālajā galerijā Vašingtonā. Gandrīz tikpat trauslas un izbiedētas sejas, kā paša mākslinieka dzīve.

Klusa rudenīga pastaiga gar kādu upīti vai grāvi var beigties ar pamatīgu izbīli, dzirdot skaļu plunkšķi ūdenī. Bebrs - dzīvnieku pasaules arhitekts, vienmēr aktīvs un rosīgs, ziemā ēd paša sarūpētus konservus un ir lielākais grauzējs Eiropā. Bebrs ir viena ļoti grutnīgai žurka, kas spēj nokaitināt nevienu vien mežinieku vai lauksaimnieku un vienlaikus fascinē daudzus dabas mīļotājus ar savām lieliskajām izdzīvošanas stratēģijām. Ko zinām par šo lielo "žurku", kam ir svarīga loma dabā un kāpēc cīņā ar bebru nedarbiem, svarīgi arī novērtēt šī dzīvnieka lieliskās izdzīvošanas stratēģijas? Skaidro zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange un Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš.   Latvijas pētnieks Madagaskarā atrod 30 centimetrus garu tūkstoškāji Šovasar starptautiskā ekspedīcijā meklēt retas dzīvnieku sugas Madagaskarā kopā ar citiem vairāku valstu dabas pētniekiem devās arī entomologs Dmitrijs Teļnovs no Latvijas, kurš tur uzgāja 30 centimetrus garu tūkstoškāji - sugu, kas pirmo un pēdējo reizi tika datēta pirms 127 gadiem. Kāpēc ekspedīcija notika Madagaskarā, kāds izskatās un kā uzvedās šis tūkstoškājis, stāsta pētnieks. „Zinātnei zudis milzu tūkstoškājis no jauna atklāts Madagaskaras džungļos” – šādu virsrakstu šovasar 14. jūlijā savā interneta vietnē publicēja starptautiskais ziņu kanāls CNN. Runa ir par zinātnieku ekspedīciju, kas pagājušajā gadā devās uz Madagaskaras salas Makiras dabas parku, lai atrastu pazudušās dzīvnieku sugas, par kurām ilgu laiku nav bijis nekādu ziņu. Starptautiskās ekspedīcijas sastāvā bija arī Londonas dabas un vēstures muzeja speciālists, Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks un LU Bioloģijas institūta pētnieks Dmitrijs Teļnovs, kura mērķis bija atklāt zudušās airkāju vaboļu un zarkukaiņu sugas, bet tā vietā pētnieks uzgāja milzīgus teju 30 centimetrus garus tūkstoškājus. Cik patiesībā kāju ir šiem radījumiem, kā lemuri tos izmanto kā pretodu līdzekli un kāpēc tik ilgi nebija ziņu par šiem milzu tūkstoškājiem, stāsta  dabas pētnieks, bet vispirms viņš skaidro kāpēc šī ekspedīcija zudušās sugas meklēja tieši ceturtajā lielākajā pasaules salā. Pētnieks stāsta, ka novērojis vairākus eksemplārus dažādās rezervāta vietās, bet bijis pārliecināts, ka tā ir relatīvi parasta un zināma suga. Atkājums bijis patīkams pārsteigums ekspedīcijā, jo šīs sugas meklējumi nebija arī viens no ekspedīcijas mērķiem. Vēl viens pārsteigums bijis to garums. Tūkstoškājiem ir vairākas sugas, kas izaug līdz 20 cm, bet reta ir suga, kuras īpatņi ir līdz 30 cm gari. "Tūkstoškājis ir lietus mežu ir augsnes un lapu nobiru iedzīvotājs," stāsta Dmitrijs Teļnovs. "Viņš tumši rudi brūns, lai viņu būtu grūtāk saskatīt uz brūnu lapu nobiru un augsnes fona. Taustekļi un kājas ir gaiši rozā vai gaiši brūnas. Neesmu skaitījis, cik viņam ir kāju pāru. Parasti tūkstoškājim ir līdz 700 kāju pāru, bet ir arī tādi, kuriem ir 1000 kāju pāru. Domāju, ka šai sugai varētu būt ap 500 - 600 kāju pāru. Visa ķermeņa kustība ir viļņveida." Iespējams, arī šie Madagaskaras tūkstoškāji barojas līdzīgi kā tūkstoškāji mūsu platuma grādos ar kritušām lapām, iespējams, arī sēnēm. "Gandrīz visiem tūkstoškājiem, arī Latvijā un vēl izteiktāk tropos, ir ķīmiska aizsardzība, izdala diezgan stipri smirdošas vielas no ķermeņa gala dziedzeriem. Sekrēts, ko viņi izdala, bieži un arī šai sugai spēj apdedzināt ādas virskārtu. Uz ilgu laiku paliek tumši brūni plankumi uz ādas, kur bija saskare ar sekrētu. Zināms, ka Madagaskarā vairākas lemuru sugas iemācījušas izmantot šo tūkstoškāju sekrētu kā odu repelentu," turpina Dmitrijs Teļnovs. "Viņi noķer tukštoškājus un līdzīgi kā mēs lietojam dezodorantus, viņi paņem tūkstoškāji, izbrauka sev pa ķermeni un odi tajās vietās viņus nekož." Jāpiebilst, ka minētā ekspedīcija notika 2023. gada septembrī, taču tās rezultāti tika publicēti tikai šovasar un pētnieku komanda ceļojuma laikā no jauna atklāja 21 “pazudušo” sugu. Kā teic Dmitrijs Teļnovs, tad šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 5000 augu, dzīvnieku un sēņu sugu, kas nav redzētas pēdējo 40 gadu laikā un tiek uzskatītas par pazudušām, tāpēc  svarīgi ir ne tikai glābt apdraudētās sugas, bet arī meklēt zudušās.          

Pirms trīs gadiem kosmosā devās miljardieris Ričards Brensons, kur viņu kā pirmo kosmosa tūristu nogādāja paša kompānijas "Virgin" radītais kosmosa aparāts. Ja šobrīd tā ir reta un dārga izprieca, viss liecina, ka tuvākajā laikā raķetes šādiem īsiem pārlidojumiem ārpus Zemes atmosfēras kļūst pieejamākas un kosmosa tūrisms attīstīsies. Vai to varam teikt ar pilnu pārliecību, un vai šis fakts būtu jāuztver ar zināmu skepsi? Par to šodien saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un "Starspace" observatorijas saimnieci un portāla "starspace.lv" redaktori, amatierastronomi Annu Ginteri. Pat ja neesat iedziļinājušies visos smalkumos, ticam, ka pēdējo gadu laikā jums nav paslīdējušas garām ziņas par to, kā viens vai otrs miljardieris sācis piedāvāt tūrisma braucienus kosmosā, un šādos izbraucienos, protams, devusies ļoti izmeklēta un noteikta publika. Ričards Brensons, Īlons Masks, Džefs Bezoss - šie un noteikti vēl citi miljardieri, visticamāk, arī nākotnē būs gatavi solīt kaut ko vēl jaudīgāku, krāšņāku, unikālāku, lai ierakstītu savu vārdu kosmosa vēsturē un īpaši tajā, kā kosmosu var apgūt komerciālos nolūkos. "Kosmiskais tūrisms dalās vairākos etapos, varētu teikt, pakāpēs - ir suborbitālie lidojumi, kad raķete tikai nedaudz paceļas virs saucamās Karmona līnijas, tiem simts kilometriem izbāž degunu galiņu kosmosā. Tie tūristi ir dažas minūtes bezsvara stāvoklī. Tad jau ir nākamā pakāpe, kad ir orbitālie lidojumi, kad ir vismaz viena orbīta apkārt vai arī atrodas kosmiskajā stacijā vai kādā citā kosmosa kuģī ilgāku laiku. Protams, teorētiski kaut kad nākotnē droši vien būs arī starpplanētu lidojumi. Kad uz Marsu vai uz Mēnesi notiks lidojumi," skaidro Anna Gintere. "Tie cilvēki, kas iedomājas, ka tagad ir kosmiskais tūrisms, tagad es lidošu ļoti tālu un dziļi kosmosā un visu redzēšu, šobrīd tas, kas ir reāli vispieejamākais, ir šie suborbitālie lidojumi. Arī teorētiski tādam standarta cilvēkam, ja viņš rūpīgi visu mūžu krāj, varbūt, ka viņam izdodas. Vai arī laime loterijā." "Arī šādam nosacīti nelielam lidojumam cena ir simtos tūkstoši, sākot no 250 300 tūkstošiem. Turpmāk cena būšot krietni augstāka, runā, pat pusmiljonu. Līdz ar to tie, kas sākumā ielēca tajā vilcienā, tiem varbūt, varētu teikt, savā ziņā ir paveicies pat pa lēto dabūt to lidojumu," papildina Raitis Misa. Tiek arī spriests par šo kompāniju finansiālo pamatotību un viņu spēju vispār pelnīt un gūt kādus ienākumus.  Bez jau iepriekš nosauktajiem suborbitālajiem un orbitālajiem lidojumiem Raitis Misa min arī lidojumu ar balonu, kas viņam šķiet pievilcīgākais. Bet arī tā ir kapsula, ne gaisa balons tradicionālā formā. Lidojums ilgošot sešas stundas un zemes izliekumu varēs redzēt divas stundas. Tas arī būs lētāk. Raitis Misa atzīst, ka tas ir pamēģināšanas vērts. "Vienīgais izbaudīt to pašu startu, paātrinājumu. Gaisa balonā to neizdosies izbaudīt. Ja gribās izbaudīt tiešām, kā tas ir, kad raķetē lido, tad jau jāpērk dārgākas biļetes," turpina Anna Gintere. "Tie, kas piedāvā lidojumus ar balonu, saka, ka tu uzlidosi 30 kilometrus un arī biji kosmosā. Tas jau ir tīrais mārketings. Tur laikam nav jautājumu. Bet jebkurā gadījumā tas efekts, ka tu esi redzējis zemi no augšas, redzējis tās izliekumu, esi bijis virs atmosfēras, tas jau ir tas, kas ir tā vērts," uzskata Raitis Misa. "Pārliecinājies, ka zeme ir apaļa," piebilst Anna Gintere. Parastam cilvēkam iespēja doties kosmosā, protams, ir ārkārtīgi niecīga. Var mēģināt pirkt loterijas biļetes un cerēt, ka paveiksies. Vai arī jāizdara kaut kas labs šajā pasaulē. Tāds, ko pamana. Bet lidojumam ar balonu var mēģinat sakrāt. Bet lidojumi kosmosā ir ne tikai dārgi, bet arī bīstami. "Protams, ka tas ir bīstami, kā jebkura tāda lieta, kur ir iesaistītas tehnoloģijas ar lielām enerģijām. Ja kaut kas noiet greizi, tad ir lielas ziepes," tā Raitis Misa. "Jo tas lidojums ir ilgāks un sarežģītāks, jo arī tīri no cilvēka fiziskās formas, veselības stāvokļa ir daudz augstākas prasības. Viena lieta ir, ka mēs lidojam ar gaisa balonu, kur vispār nav paātrinājuma. Tas ir aptuveni kā iekāpt lidmašīnā un aizlidot kaut kur," norāda Anna Gintere. "Otrs - tas ir tie suborbitālie lidojumi, kur tomēr ir kaut kāds paātrinājums, un tad pavisam jau nopietni, lai tur atrasties kosmiskajā stacijā vai lidot Zemes orbītā vairākas dienas īpašos apstākļos. Arī tur, skatoties no kosmiskā tūrisma viedokļa, šī bīstamības pakāpe palielinās, jo tālāk mēs dodamies no Zemes, jo uz ilgāku laiku mēs dodamies prom. Mēs nevaram - jebkuru cilvēku tagad paņemt no ielas un iesēdināt raķetē un sūtīt prom." Zinātnes ziņas Pasaulē garākais genoms pieder sīkai papardei Sīka papardīte, kas sastopama Klusā okeāna salās, kļuvusi par rekordisti - tā ir organisms ar vislielāko genomu. Tas ir piecdesmit reižu garāks par cilvēka genomu. Tātad katra mūsu šūna satur DNS. Šo ķēdi izstiepjot, mēs iegūtu ap divi metri garu rindu, principā mūsu DNS ir garāks par mums pašiem. Taču šūnās šī garā spirāle ir saritināta līdzīgi kā veco telefonu vadi - skruļļu skruļļiem. Cilvēka organisms principā spēj saspiest 40 kilometrus garu lenti vienā tenisa bumiņā. Tad nu viena maza papardīte spēj saturēt sevī teju 100 metru garu ģenētisko ķēdīti - lūk, tā ir apjomīga ģenētiskā instrukcija. Šis atklājums apgāž iepriekšējo rekordisti - Japānas ziedu Paris japonica. Ķīniešu misija uz Mēness Aizvadītajā svētdienā Ķīnas kosmosa izpētes aparāts "Change 6" veiksmīgi piezemējās uz Mēness attālās puses - tās, kuru mēs nekad neredzam debesīs. Aparāts dažu dienu laikā ieguva Mēness virsmas paraugus, tostarp, akmeņus un šobrīd jau ir ceļā uz mājām, lai ap Jāņiem nogādātu 2 kg vērtīgā materiāla uz Zemes tālākai izpētei. Aparāts piezemējās Mēness Dienvidpolā - Aitkina baseinā, kas ir viens no senākajiem krāteriem Saules sistēmā. Iegūtie paraugi pārsvarā būs bazalts - tātad tumšas krāsas vulkānisks iezis, un to vecums varētu būt aptuveni 2,4 miljardi gadu. Neskatoties uz ievērojamo senumu, planetārie ģeologi min, ka pats krāteris ir vēl senāks, tas varētu būt veidojies 4 miljardu gadu senā pagātnē, kad Mēnesī ietriecies masīvs asteroīds. To, cik šī sadursme bija iespaidīga, apliecina arī krātera diametrs - tie ir divi ar pusi tūksotši kilometru. Atvestais materiāls būšot īsta dārgumu lāde, to izpēte ļaus labāk saprast Saules sistēmas vēsturi un arī paša Mēness rašanās vēsturi, kas ir viens no lielajiem Saules sistēmas noslēpumiem. Vulkāna izvirdums Aļaskā pirms 112 gadiem Šis gads ir iesācies karsti ne tikai islandiešiem, arī Havaju salās un Indonēzijā piedzīvoti jauni izvirdumi, bet 6. jūnijs ir tiešām īpašs ar kādu rekordu - 20. gadsimta vēsturē spēcīgāko vulkāna izvirdumu. 1912. gada 6. jūnijā Aļaskas pussalā netālu no Katmai kalna notika milzu izvirdums, kas radīja Novarupta vulkānu. Izvirdums ilga 60 stundas, radot teju 17 kubikkilometrus pelnu un izspļāva teju tik pat daudz magmas un kūstošu akmeņu. Gandrīz trīs diennaktis tuvējā reģionā iestājās absolūta tumsa un pelni vairākkārtīgi apceļoja Zemeslodi. Izvirdums mainīja vietējo ainavu pilnībā, tuvējā upe tika aizbērta ar akmeņiem un pelniem, tā vietā vairākas desmitgades zemes virspusē bija novērojami neskaitāmi tvaiku un gāzu skursteņus. Zem pelniem teju pilnībā tika aprakts tuvējais Katmai ciemats, bet brīnumainā kārtā neviens cilvēks negāja bojā. Tā kā Aļaska nav blīvi apdzīvota un vietējie pamatiedzīvotāji laikus reaģēja uz zemestrīču brīdinājumiem, evakuācija bija ātra un operatīva. Daba gan pārmainījās, bojā gāja visa dzīvā radība, bet vietējā lašu zveja nespēja atgūties vēl septiņus gadus pēc vulkāna izvirduma.    

Pagaidu valdes vadītājs uzņēmumā „Eiropas dzelzceļa līnijas”, kas Latvijā atbild par dzelzceļa projektu „Rail Baltica”, būs Ēriks Diļevs. Nodokļu ieņēmumos šogad pirmajos trijos mēnešos iekasēti 3,3 miljardi eiro, kas ir par 40,7 miljoniem eiro jeb 1,2% mazāk par plānoto, pavēstījusi Finanšu ministrija. Gandrīz 100 karavīri no valsts aizsardzības dienesta pirmā iesaukuma turpinās aktīvo dienestu. Ukrainā bažas par Časivjaras iespējamo krišanu; ofensīvā iesaistīti ap 20 000 Krievijas karavīru.

Noslēdzam raidījumu ciklu par vietām, kam cilvēka prāts un rokas ir devušas jaunu dzīvi. Vidzemē viesojāmies Maizes mājā, Zemgalē - Igo mākslas un mūzikas centrā "Ceplis", Latgalē - Andrupenes lauku sētā, bet šodien esam Kurzemē - Nurmuižā Talsu novada Laucienas pagastā, kas ir lielākais un vecākais muižas komplekss Latvijā un ir ne tikai Talsu novada tūrisma pērle. Šo vietu visdrīzāk gaidīja bēdīgs liktenis, lēna pārvēršanās par drupu kaudzi, neskatoties uz to, ka Nurmuiža ir kultūras piemineklis. Tomēr 2000. gadu sākumā notika brīnums un lielākais un vecākais muižas komplekss ieguvis jaunu dzīvi. Gandrīz 20 gadi bija nepieciešami, lai no nolaistas un puspamestas vietas Nurmuiža pārtaptu par elegantu atpūtas centru. Par Nurmuižas pagātni, tagadni un nākotni stāsts raidījumā. Iepazīstina un par tūrisma iespējām Talsu pusē stāsta novadpētnieks, Nurmuižas pārvaldnieks un gids jeb "Nurmuižas dvēsele" Aldis Denčiks, Nurmuižas "garšu virtuozs" Jurijs Benko, Talsu tūrisma informācijas centra vadītāja Līga Svarinska. Raidījumā piedalās arī dziedātājs Miķelis Ābols.    

Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju, kuri aptaujāti, lai novērtētu savu fizisko un emocionālo pašsajūtu, atzīst, ka tā ir tikai viduvēja, kas ir zemākais rādītājs salīdzinājumā ar abām kaimiņvalstīm. Kādi tam varētu būt iemesli un kā to risināt, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar aptaujas rezultātiem iepazīstina "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Bite. Aptaujas rezultātus vērtē ārsts-psihoterapeits Andris Jansons, sertificēta fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča un veselīgas ēšanas eksperte, sertificētā uztura speciāliste Olga Ļubina. Kvalitatīvs miegs, ģimene un emocionālais līdzsvars tie ir galvenie faktori, lai justos labi, aptaujā norādījuši Baltijas valstu iedzīvotāji. Tomēr gandrīz puse (45%) aptaujāto Latvijas iedzīvotāju savu fizisko un emocionālo pašsajūtu vērtē vien kā viduvēju. Kā galveno iemeslu pašsajūtas zemajam vērtējumam iedzīvotāji Latvijā min stresu un nervozitāti. Latvieši arī vairāk sūdzas par enerģijas trūkumu, atšķirībā no kaimiņiem. Arī biežāk - par veselības problēmām. Latvieši izteikti sūdzas par nomāktību un depresiju.  Andris Jansons norāda, ka bieži aptauju tehnoloģija vai datu spēks ir interesanti atšķirīgs. "Jo iespējami daudzveidīgākas atbildes, jo izkliede ir lielāka. Var parādīties novirzes, kā aptauja būvēta tehnoloģiski, statistiski," norāda Andris Jansons. "Otrs, kad man bija saistība ar biznesu, novēroju, ka tie ārzemju biznesa un reģionu pārstāvji, kas ieradās Baltijas tirgos, viņi bija pārsteigti, cik dažādi ir šie trīs valstu tirgi. (..) Biznesa vide bija atšķirīga."  Viņš arī norāda uz citiem pētījumiem, kas atklāj, ka latvieši ir impulsus apslāpējoša valsts, nācija, kultūra un šādai kultūrai ir tendence uz cinismu un pesimismu. "Es gribētu teikt, ka velns nav tik melns, kā viņu mālē," uzskata Andris Jansons. Jekaterina Bovtramoviča atzīst, ka darbā saskaras ar cilvēkiem, kas ir depresīvi, nav apmierināti ar savu dzīvi. Un uz to arī reaģē ķermenis - cilvēkiem sāp mugura, sāp galva, ir vispārējs vājums. Labā ziņa - viņi meklē palīdzību un cenšas risināt problēmas, cenšas iesaistīties sporta aktivitātēs, lai celtu garastāvokli. Olga Ļubina, vērtējot aptaujas datus, atzīst, ka tie labi atspoguļo šī brīža situāciju sabiedrībā. "Tas, ka cilvēki jūtas salīdzinoši satraukti un nomākti, parāda to, ka mums ir lielāka tieksme apēst kādu našķi vai gardumu, lai stāvokli uzlabotu. Tajā pašā laikā saprotam, ka ar šādu biežu našķēšanos mēs tieši otrādi arvien garastāvokli padarām sliktāku, jo tā ir tikai dažu minūšu prieka sajūta." atzīst Olga Ļubina. Viņu priecē cilvēki vēlme ēst veselīgāk un viņi meklē informāciju. Bet arī šajā ziņā aptaujas dati ir par sliktu latviešiem, tikai 39% norāda, ka apēd nepieciešamo augļu un dārzeņu porciju dienā, lietuvieši un igauņi – 45 un 43% attiecīgi.  Pieaug izdevumi un mazāk izvēlas augļus un dārzeņus, īpaši ziemas periodā, kad cenas ir augstas šiem pārtikas produktiem.

Pēdējās dienās sabiedrību ne tikai Latvijā sašūpojis Starptautiskās Olimpiskās komitejas rosinājums diskutēt par veidu, kā ļaut olimpiskajās spēlēs piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Protams, grūti pateikt, kas būs pēc pusotra gada, kad spēles notiks, bet kara laikā šī ir pamatīga problēma. Lai arī kā dažiem gribētos, sportu no politikas pilnībā nodalīt nav iespējams.  Raidījuma beigu daļā laiku veltīsim vēl vienam notikumam - prezidenta vēlēšanām Čehijā. Tur nepārprotami ir vērojama līdzšinējās politikas maiņa. Čehijas vēlētāji ir izteikuši neuzticību iepriekš īstenotai politikai, jāsecina, ka karš Čehiju ir mainījis.  Aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Aldis Austers, "Delfi" grupas sporta medija "MVP" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, Latvijas TV "Sporta studijas" producents un Latvijas Radio podkāsta "Drošinātājs" līdzautors Dīvs Reiznieks un politologs Kārlis Daukšts. Cik pieņemama agresorvalstu sportistu dalība olimpiskajās spēlēs? Starptautiskā olimpiskā komiteja pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka tā aicina pētīt veidus, kā atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem atgriezties starptautisko sacensību apritē. Kā norādīts paziņojumā, komiteja esot konsultējusies ar dažādām federācijām, pašiem sportistiem un nacionālajām olimpiskajām komitejām. Un esot nonākusi pie secinājuma, ka ir jāciena visu sportistu tiesības, izslēdzot diskrimināciju. Viņuprāt, valdības nedrīkstētu izlemt, kuri sportisti var piedalīties sacensībās un kuri nē. Primāri šis attiecas uz vasaras olimpiskajām spēlēm, kas jau nākamgad notiks Francijā. Protams, Olimpiskajās spēlēs nedrīkstēšot skanēt Krievijas himna un parādīties Krievijas karogs. Šie sportisti varētu startēt vien kā neitrāli sportisti. Šis paziņojums pirmkārt satricināja Ukrainu. Tā uzreiz vēstīja, ka nepiedalīsies spēlēs, ja tajās būs Krievijas un Baltkrievijas sportisti.  Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šo Starptautiskā olimpiskā komitejas paziņojumu ir nodēvējis par mēģinājumu parādīt pasaulei, ka terors var būt pieņemams un ka „ir iespējams pievērt acis uz to, ko Krievija dara ar Hersonu, ar Harkivu, ar Bahmutu, ar Avdijivku”. Viņš arī atgādināja par 1936.gada vasaras olimpiskajām spēlēm Berlīnē, kuras notika nacistu varas laikā. Ka reiz jau „ir bijusi arī nozīmīga olimpiskā kļūda. Olimpiskās kustības un teroristisku valstu ceļi noteikti nedrīkst krustoties”. Arī Latvijā Starptautiskās olimpiskās komitejas paziņojums uztverts ļoti kritiski, līdzīgi to nosodījušas kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers Latvijas Televīzijā 30.janvāri teica, ka, ja situācija kara laukā nemainīsies un Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ļaus piedalīties olimpiskajās spēlēs, Latvijas sportisti tajās nepiedalīšoties.   Prezidenta vēlēšanas Čehijā Kad janvāra vidū notikušajās Čehijas prezidenta vēlēšanās neviens no kandidātiem neieguva nepieciešamo 50 procentu vēlētāju atbalstu, kļuva skaidrs, ka otrajā kārtā cilvēkiem nāksies izšķirties starp diviem diezgan pretējiem politiskajiem uzskatiem. Gandrīz līdzvērtīgu atbalstu – 35 procentus – bija ieguvuši divi prezidenta kandidāti – 61 gadu vecais armijnieks, kādreizējais Čehijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Petrs Pavels un bijušais premjerministrs, biznesmenis, viens no bagātākajiem Čehijas cilvēkiem – Andrejs Babišs. Babišs tiek raksturots kā populists, kurš spējis iemantot vēlētāju uzticību ar labām runas dāvanām. Savukārt Pavels, kā jau armijas cilvēks, nav bijis tieši saistīts ar politiku, līdz ar to daudzi viņu uztvēra kā politiski neitrālu kandidātu. Lai arī Čehijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, netrūkst ekonomisko izaicinājumu, šajās vēlēšanās būtiska nozīme bija karam Ukrainā. Tieši karš bija kā katalizators, kādēļ daudzi izšķīrās balsot par vienu vai otru kandidātu. Kamēr Pavels pauda skaidru atbalstu Ukrainai, solot tai visāda veida atbalstu, ekspremjers Babišs sevi pozicionēja kā miera nesēju. Viņš apgalvoja, ka sāncenša retorika un rīcība var ieraut Čehiju karā ar Krieviju, bet viņš darīšot visu, lai to nepieļautu. Tomēr nedēļas nogale parādīja, ka Čehijas pilsoņu nepārprotamas simpātijas ir Ukrainas pusē. Vairāk nekā 58 procenti nobalsoja par Pavelu, kamēr par Babišu vien nepilni 42 procenti. Turklāt vēlētāju aktivitāte izrādījās neierasti augsta un sasniedza 70 procentus. Kā ierasts pēc vēlēšanām, daudzi steiguši apsveikt jauno prezidentu. To izdarījis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, savā "Twitter" kontā ierakstot čehu valodā sveicienu un reizē paužot cerību uz "personīgo sadarbību Ukrainas un Čehijas tautu labā un vienotas Eiropas interesēs". Pavels nomainīs prezidenta amatā Milošu Zemanu, kas līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā centās veidot ciešākas attiecības ar Maskavu un Pekinu. Viņš arī bija paudis atbalstu Babišam. Vēl jāpiebilst, ka par Babišu balsoja Ungārijai tuvie pierobežas rajoni, un daudzi komentētāji norādījuši, ka Babiša uzvaras gadījumā Eiropā būtu vēl viena prokrieviski noskaņota valsts. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Jaunā gada pirmajā dienā – 2022.gadu noslēdzošā dienasgrāmata. Caurviju sajūta – laiki kļuvuši samērojami. Gada beigās tādu vai citādu inventarizāciju veic pilnīgi visi. Un arī man kolēģi  raidījumam Augstāk par zemi palūdz ierunāt jaunu vispārējo džinglu. Nesākšu jūs apgrūtināt ar sīkumiem, īsi sakot – man no jauna jāsacer kāds skanīgs teikums, kā iepazīstināt, par ko tad ir raidījums. Esošais raidījuma džingls – “man gribas radīt to sajūtu” – skan jau vairāk nekā desmit gadus. Kad tas ēterā izskanēja pirmo reizi, atceros, Uldis Bērziņš, toreiz vēl šai saulē, teica, ka nevajag tik daudz par to drošības sajūtu. Labi, pieņemsim, ka tā spēle, kurā bērni ķer viens otru, un to, kurš ir augstāk par zemi, nedrīkst ķert, nav par drošības sajūtu. Bet par ko tad? Lauzot galvu, man bija sajūta, ka garām aizlido brīnumputns, plaukstā paliek vien spalva, un uz spalvas rakstīts “spēle”. Vai nav par cinisku šim laikam? Eiropā trako karš, vai ir īstais brīdis pieņemt padomu, ka drošība nav nemaz tik svarīga? Un vai nav par drastisku apgalvot, ka mēs visi, arī traģiskos notikos iesaistītie,  savā vietā un laikā tikai spēlējamies? Gandrīz ne uz vienu šai raidījumā aplūkoto tēmu vai jautājumu nav vienas un skaidras atbildes, tāpēc es turpināšu ritināt savu aizgājušā gada dzīves izjūtu. Tas būs ļoti subjektīvi, tāpēc sauksim to par dienasgrāmatu.

Gada pēdējās dienas ir tas laiks, kad daudzi pārskata, ko gads ir nesis, ko būtu jāmaina nākamajos mēnešos. Gandrīz ikviens notikums ir pagājis agresīvā Krievijas kara ēnā, un šādā ziņā droši vien 2022. gads paliks atmiņā kā tāda ciešanu traģēdiju laiks. Bet jebkuri lieli notikumi nes līdzi arī pārmaiņas, un mēs tās varam vērot arī Latvijā. Neviens pirms gada pat nedomāja, ka varētu nojaukt pieminekli Pārdaugavā, vai visus tos padomju režīma atgādinājumus it visur Latvijā. Tiek pārdēvētas ielas, lemts pat krievu valodas mācīšanas pārtraukšanu skolās. Soctīklos redzam, ka strauji ir aktivizējusies kustība pret krievu valodas lietošanu publiskajā telpā. Var teikt, ka vērojams tāds kā nacionālā patriotisma pieaugums. Cīņa pret visu krievisko brīžiem kļūst ļoti kategoriska. Parādās arī balsis, kas jautā, kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu, vai jebkas, kas saistās ar Krieviju un krievisko, ir slikts. Dzirdam debates par klasisko mūziku - vai vajag uzvest "Borisu Godunovu" operā. Vai Puškins ir pelnījis ielu Rīgā? Vai latviskais nozīmē noliegt visu krievisko? Cik tālu var runāt par veselīgu nacionālismu un kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu? Krustpunktā diskutē: Latvijas Universitātes docents, vēsturnieks Jānis Šiliņš, žurnāla "Domuzīmes" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, Latvijas Universitātes profesors psiholoģijā Ivars Austers un Latvijas Universitātes Politiskās zinātnes bakalaura studiju programmas students Ēriks Ralfs Vanags.  

ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē. Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes. Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu. Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija  gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gandrīz trīs dienas dzīvojam ar pagājušo vēlēšanu rezultātiem. Izvēli tauta ir izdarījusi, tagad politiķiem ir jāstrādā, veidojot valdību. Ja pirms četriem gadiem nebija saprotams, kas ar ko varētu sadarboties, šoreiz, protams, situācija ir kardināli citāda. Izvēle faktiski šobrīd ir par to, cik plašai vajadzētu būt koalīcijai, uz kādiem principiem būvēt jauno valdību. Kā rāda vēsture, arī šādi jautājumi reizēm var izvērsties par grūti pārvaramu problēmu. Tad jau sākas spekulācijas, kas par ko, kāpēc tieši tā ir balsojis? Ko varam šoreiz vērot, kāda būs nākamā valdība, analizējam raidījumā Krustpunktā. Diskutē "Providus" direktore un vadošā pētniece, politoloģe Iveta Kažoka, VA "Communications" valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, TV24 žurnālists Armands Puče un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Inta Mieriņa.

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.