POPULARITY
Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.
Plintančios gyvūnų ligos keičia edukacinių ūkių planusLietuvoje dėl snukio ir nagų ligos grėsmės neribotam laikui draudžiami renginiai su ūkiniais gyvūnais. Tai aktualu ir edukacijas su ūkiniais gyvūnais vedantiems ūkių šeimininkams. Dalis jų veiklą stabdo, o kiti, laikydamiesi griežčiausių reikalavimų, veiklą tęsia. Patirtimi dalinsis ūkininkai: Eglė Jurkšienė ir Linas Indriliūnas. Valstybinės maisto ir veterinarijos vyriausiasis veterinaras Vaidotas Kiudulas atkreips dėmesį, ką svarbu žinoti vedantiems edukacijas.Ūkininkei Aušrai Ratkevičienei pieno ūkį Biržų rajone plėtoti padeda visa šeima. Ir nors dukra Deimantė Jasevičienė pasirinko savo profesinį kelią, niekuomet neatsisako padėti tėvams ūkyje realizuoti pagamintus pieno produktus. Pieno produktais Deimantė prekiavo ir Kaziuko mugėje.Rubrikoje ,,Gamtininko komentaras“ dėmesys gandrams, nes šiandien, kovo 25 dieną, minima Gandrų diena. Ornitologas Gediminas Petkus sako, kad gandrai nesilaiko kalendoriaus grafiko, parskrenda tada, kai tam būna tinkamos oro sąlygos.Ved. Rūta Simanavičienė
Gandrīz 40 diasporas latviešu skolām Eiropā piešķirs simts tūkstošus eiro finansējumu, lai atbalstītu to darbību un veicinātu latviešu valodas un kultūras saglabāšanu.Šajās skolās mācās vairāk nekā 1000 bērnu, kuri tur apgūst latviešu valodu, mācās par Latviju un pavada laiku ar citiem tautiešiem. Šajā mainīgajā laikā, kad būtiska daļa Eiropas valstu budžetu tiek novirzīta drošībai un aizsardzībai, ir svarīgi rast veidus, kā atbalstīt latviešu valodas un kultūras pārmantojamību visā pasaulē. Kādēļ tagad vairāk nekā agrāk ir svarīgi turpināt sniegt finansiālu atbalstu diasporas skolām? Kā finansējums palīdzēs skoliņu darbībai un kā to vērtē pašu skolu vadītājas? Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts analizē Latviešu valodas aģentūras diasporas jautājumu koordinatore Aija Otomere, Eiropas Latviešu apvienības pārstāves Aira Priedīte un Ilze Atardo, Igaunijas latviešu skolas vadītāja Dace Skrauča-Bērziņa, kuras skola pirmo gadu ir pieteikusies šim finansējumam, un Linda Loja no Ženēvas latviešu bērnu skolas Alpos.
28. februāris ir Reto slimību diena, taču tās, lai arī proporcionāli skar nelielu populācijas daļu, nebūt nav retums ārstu un zinātnieku ikdienas darbā. Zinātne meklē skaidrojumu ne tikai mums zināmām slimībām, ar kurām sirgst liela daļa sabiedrības, bet arī retiem sindromiem. Šajā izpētē svarīgi ne tikai mediķi un zinātnieki, bet arī veseli cilvēki un šo slimību pacienti. Kā zinātne palīdz dažādu retu slimību un sindromu ārtēšanā? Un, kāpēc šajā jomā nevarēs iztikt bez pacientu līdzdalības? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē ģenētiķe Madara Auzenbaha, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes virsārste reto slimību jomā, kardiologs Andris Skride, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Reto slimību kabineta vadītājs, un Ieva Arāja, Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstave. Stress suņiem. Aicina piedalīties pētījumā Kā zinām, suns ir emocionāls dzīvnieks un suņu saimnieki var viegli pateikt, kad viņu četrkājainais kompanjons izrāda prieku, agresiju vai bailes. Bet suņiem mēdz būt stresa situācijas, kad to ir grūti pamanīt pēc mīluļa uzvedības. Tāpēc šobrīd viena no Latvijas topošām veterinārārstēm strādā pie pētījuma par stresa noteikšanu suņu siekalās un apmatojumā. Vairāk par to, kas suņiem rada stresu un ka to var noteikt, saruna ar Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studenti Lauru Dortāni un veterinārmedicīnas doktori Inesi Bērziņu. Ārpus tādām ikdienišķām situācijām, kā vizīte pie veterinārārsta, atšķirtība no saimnieka, suņiem mēdz būt gadījumi, par kuriem viņu saimnieki nenojauš, ka dzīvniekam ir stress. Ne pārāk liels, tomēr satraukums. Tāpēc Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes, Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studente Laura Dortāne kopā ar savu pasniedzēju, šīs universitātes docenti un veterinārārsti Inesi Bērziņu strādā pie pētījuma, lai noteiktu, kas suņiem izraisa šo stresu un kā to var noteikt. Tāpat kā cilvēkiem, arī zīdītājiem stresa brīžos izdalās tā sauktais stresa hormons – kortizols un šo hormonu var noteikt pēc apmatojuma un siekalām. Kā teic abas speciālistes, ilgstošs stress sunim, tāpat kā cilvēkam rada imunitātes traucējumus. Arī suņi stresa situācijās var sākt ēst vairāk vai gluži otrādi – zaudēt interesi par ēdienu. Bet tāpat kā mūs ikdienā no stresa nav iespējams izvairīties, tad ir jāiemācās ar to sadzīvot. Pētījums vēl ir procesā un, ja kāds īspurnaino suņu šķirņu īpašnieks ar savu četrkājaino draugu vēlas piedalīties šajā pētījumā, to var izdarīt, rakstot Laurai Dotānei uz e-pastu info@veile.lv Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties humanitāro zinātņu pētnieks Toms Ķencis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Toms Ķencis iepazīstina ar izdevumu "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse". Tas ir Rīgas Porcelāna muzeja izdevums. Gandrīz enciklopēdiska grāmata par servīzēm, kas ražotas savulaik Rīgas porcelāna rūpnīcā. Viens no iemesliem, kāpēc Toms Ķencis izvēlējies tieši šo grāmatu, Latvijā ir maz pētījumu par padomju okupācijas laiku un īpaši maz ir zināms par ikdienas vēsturi un industriālo matojumu.
Valoda ir kā mūzika, katrai sava melodija un savs ritms. Apgūt šīs dažādas intonācijas un tonalitātes ir liela māksla. Kuras ir ritmiskās, kuras - melodiskās valodas? Kāpēc vieni vārdus "skalda", citi teju izdzied? Un kāda ir latviešu valodas melodija? Raidījumā Zināmais nezināmajā par valodu melodijām stāsta baltu valodnieks, Edmunds Trumpa, Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. Pētnieks ir lietuvietis, kurš pēta gan latviešu, gan citu valodu melodiskumu. Viņš atzīst, ka no divām baltu valodām melodiskākā ir latviešu valoda. "Latviešu valoda ir ārkārtīgi melodiska, dziedoša, salīdzinot ar lietuviešu valodu. Tā ir kā laboratorija, ko var pētīt ar lielu prieku. Gandrīz bez aparatūras var dzirdēt starpību starp zilbes intonācijām. Latviešu valoda melodiskāka, nenoliedzami," atzīst Edmunds Trumpa. Lietuvieši gan paši teikuši, ka latviešu valoda ir skarba un cieta. "Tāpēc, ka latviešu valodā ir divreiz mazāk līdzskaņu, lietuviešiem ir katram cietam līdzskani arī mīkstais pāris, bet latviešiem tikai kādai trešdaļai līdzskaņu ir savs mīkstais pāris. Tāpēc iespaids, ka ir "cieta" valoda," skaidro Edmunds Trumpa. Ir kāda profesija, kur valodu melodijas apguve ir ikdienas darbs, lai klausītājiem pasniegtu vislabāko priekšnesumu - un tas ir operas vokālists. Itāļu, franču, krievu, vācu un daudzās citās valodās sarakstītās operas jāprot izdziedāt - kā to dabūt gatavu, par vaicājam operas solistei un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas asociētajai profesorei Airai Rūrānei.
Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Debesu grāmata ir neliela apjoma pašdarināta grāmata, burtnīca vai atsevišķa papīra lapa, kuras saturā ir vēstīts par šā teksta dievišķu izcelsmi, t. i. – nonākšanu uz zemes no debesīm. Grāmata latviešu valodā senāk nozīmēja vēstuli, tad precīzāk tās būtu saucamas par debesu vēstulēm. Ir izdalāmi vairāki debesu grāmatu tipi – Miķeļa, Londonas, Ķeizara Kārļa, Grāfa Filipa grāmata u. c., ko nosaka saturs. Šīm grāmatām var būt vairākas daļas – 1) tiek uzskaitītas 42 gada nelaimīgās dienas, kurās neko jaunu nedrīkst uzsākt, piemēram, stādīt, laulāties, jo tad nesekmēsies. Šīs dienas tiek saistītas ar kādiem nelaimīgiem notikumiem, kas minēti Bībelē, tostarp no Jēzus dzīves; 2) tiek izstāstīts kāds no debesu grāmatu tipiem. Piemēram, Miķeļa grāmatā ir vēstīts, ka šī grāmata atrasta Osteinkā Triju ķēniņu dienā un to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā esot drukāta 1704. gadā. Citās iesūtītajās buramvārdu grāmatiņās Osteinkas vietā minēta Olterna, Osti klosteris, Osteina, Olšteina u. c. varianti, arī Londonas pilsēta jeb Londone. Tādēļ to nereti sauc arī par Londonas grāmatu. Otrs visai izplatīts tips ir Ķeizara Kārļa grāmata. Tās saturā vēstīts, ka 185. gadā šī grāmata atrasta uz Pestītāja kapa, un, kad ķeizars Kārlis „uzņēmis” franču zemi, to viņam dāvinājuši jeb šķiņķojuši. To ķeizars licis nodrukāt ar zelta burtiem. Šī grāmata pasargā no nāves, ievainojumiem, kā arī turama klāt, lai atvieglotu dzemdības un pasargātu bērnu. Gandrīz visās debesu grāmatās ir teikts, ka jāievēro svētās dienās nestrādāt, bet gan iet baznīcā, nebūt lepniem, dalīties ar nabagiem, nekrāt zeltu un sudrabu. Kas neievēros šos noteikumus, tie nekādu svētību nedabūs, bet tie, kuriem šī grāmata ir mājās, būs pasargāti no pērkona, uguns un ūdens briesmām, kā arī tie, kas to nēsās līdz, būs pasargāti no dažādiem ieročiem un netiks ievainoti. Debesu grāmatas latviešu vidū bija izplatītas jau 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar rakstītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā buramvārdu grāmatiņas kļuva teju par modes lietu, ļaudis tās pārrakstīja cits no cita. Debesu grāmatu saturā minētie aizrādījumi, paredzamie sodi, kā arī glābšana no dažām briesmām un ieročiem padarīja tās par aizsardzības līdzekli no ugunsgrēka, zibens, ievainojumiem un citām nelaimēm. No Latvijas Kara muzeja krājuma zināms, ka arī Otrajā pasaules karā latviešu karavīriem bijušas līdzi Debesu grāmatas, sauktas arī par „Dieva vārdiem”, taču daļa no tām nākusi no kritušo karavīru personīgajām mantām.
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino! Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...
„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.
Kā tāds tornis visam pāri slejas Valentīns Silvestrovs, bet, kad pašiem ukraiņiem jautā, kāpēc viņš slavenāks vai no kara glābjamāks par citiem, atbildes īsti nav. Iespējamais skaidrojums — Silvestrova mūzikas valoda mazāk specifiski ukrainiska, kaut kādā ziņā globāla. Tad nu tomēr, noslēdzot četru monologu ciklu par ukraiņu mūziku, vēlos bez izvērstiem komentāriem ierosināt jums paklausīties trīs komponistus, kurus mēdz nosaukt saistībā ar ukraiņu tradicionālās mūzikas saknēm un žanru, kas ir ne īsti opera, ne īsti oratorija, dažos gadījumos pareizākais apzīmējums būs дійство — dramatisks priekšnesums, bet citkārt varbūt var lietot vārdkopu ‘kora opera'. Lai par visu šo runātu kompetenti, būtu diezgan pamatīgi jāstudē mūzika un teksti. Mēs līdz šim esam tikai pavirši pieskārušies šai tēmai. Bet trīs vārdus un uzvārdus es jums teikšu: Lesja Dičko, Jevhens Stankovičs, Hanna Havrileca. Lesja Dičko piedzima 1939. gadā, Jevhens Stankovičs — 1942. gadā, Hanna Havrileca nāca pasaulē 1958. gadā. Kora operas "Zeltamute" autore, kompozīcijas un mūzikas teorijas kādreizējā docētāja Lesja Dičko dzīvo Kijivā visai pieticīgos apstākļos, turpina rīkot mūsdienu mūzikas festivālus un koncertus un arī komponē, tā zina stāstīt ukraiņu dziedātāja un muzikoloģe Oksana Nikitjuka. Mūzikas valoda nav vienkārša, bet skaista gan. Kora operas “Kad paparde zied” autors Jevhens Stankovičs ir viens no savas paaudzes, iespējams, spilgtākajiem pārstāvjiem, un viņa mūzika dīvainā kārtā pat drusku pārstāvēta Latvijas Radio arhīvā, Jevhenu savulaik pazinis gandrīz vienaudzis Pēteris Vasks, bet laikam nevarēsim teikt, ka labi zinām viņa veikumu. 2022. gada 7. maijā Jevhena Stankoviča opera “Kad paparde zied” skanēja LR3 ēterā, un to joprojām var noklausīties Latvijas Radio arhīvā. Šajā pašā vakarā klausījāmies arī Hannas Havrilecas ģijstvu “Sēsim zelta akmeni”. Žurnāla “Mūzikas Saule” 2022. gada rudens laidienā Armands Znotiņš rakstīja: “Havrilecas [kompozīcijas] ir lielā mērā postromantiskas, taču saistošas arī avangarda mūzikā skolotiem māksliniekiem, tās ir neapšaubāmi ukrainiskas, taču tikpat lielā mērā arī vispārcilvēciskas.” Hanna Havrileca nomira ceturtajā dienā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Šis bija viens no pirmajiem lielajiem Ukrainas zaudējumiem šausminošajā agresijas bangotnē.
Veiksmīga investīciju piesaiste bieži tiek minēta kā viens no ekonomikas attīstības stūrakmeņiem. Kā Latvijā ar to sokas un ar kādām grūtībām saskaras investori? Krustpunktā diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktore Ieva Jāgere, Ārvalstu investoru padomes izpilddirektore Tatjana Guzņajeva, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts Jānis Pamalnieks, bankas "Luminor" galvenais ekonomists Latvijā Pēteris Strautiņš un AS "SAF tehnika" valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Tā negadās bieži, ka par vienu un to pašu tematu var izlasīt tik pretējus viedokļus un rakstus. Ja interneta meklētājā ieraksta vārdus „ārvalstu investīciju piesaiste”, kas ir šī raidījuma temats, tad Ekonomikas ministrijas un arī LIAA mājaslapā ir teikts, ka Latvijā pieaug investīciju apjoms, mēs esam atvērti dažādiem biznesiem, mēs daudz strādājam, priekšā laba perspektīva. Tad ir Ārvalstu investoru padome, kas šogad jau pavasarī novērtēja Latvijas pievilcību investīcijām ar viszemāko jebkad sniegto vērtējumu. Vairāku uzņēmēju intervijās parādās ļoti daudz skepses. Gandrīz vai jābrīnās, vai tas ir teikts par vienu un to pašu valsti. Jautājumam par investīciju piesaisti Latvijā mudināja pievērsties arī kāda saruna ar citas valsts parlamentārieti, kurš jautāja, kāpēc Latvija negrib, lai viņu valsts investīcijas ienāk. Viņa jautājumā, protams, bija savs zemteksts. Bet kāda tad ir reālā situācija, ja mēs runājam par naudas un biznesa interesi par Latviju?
Veiksmīga investīciju piesaiste bieži tiek minēta kā viens no ekonomikas attīstības stūrakmeņiem. Kā Latvijā ar to sokas un ar kādām grūtībām saskaras investori? Krustpunktā diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktore Ieva Jāgere, Ārvalstu investoru padomes izpilddirektore Tatjana Guzņajeva, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts Jānis Pamalnieks, bankas "Luminor" galvenais ekonomists Latvijā Pēteris Strautiņš un AS "SAF tehnika" valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Tā negadās bieži, ka par vienu un to pašu tematu var izlasīt tik pretējus viedokļus un rakstus. Ja interneta meklētājā ieraksta vārdus „ārvalstu investīciju piesaiste”, kas ir šī raidījuma temats, tad Ekonomikas ministrijas un arī LIAA mājaslapā ir teikts, ka Latvijā pieaug investīciju apjoms, mēs esam atvērti dažādiem biznesiem, mēs daudz strādājam, priekšā laba perspektīva. Tad ir Ārvalstu investoru padome, kas šogad jau pavasarī novērtēja Latvijas pievilcību investīcijām ar viszemāko jebkad sniegto vērtējumu. Vairāku uzņēmēju intervijās parādās ļoti daudz skepses. Gandrīz vai jābrīnās, vai tas ir teikts par vienu un to pašu valsti. Jautājumam par investīciju piesaisti Latvijā mudināja pievērsties arī kāda saruna ar citas valsts parlamentārieti, kurš jautāja, kāpēc Latvija negrib, lai viņu valsts investīcijas ienāk. Viņa jautājumā, protams, bija savs zemteksts. Bet kāda tad ir reālā situācija, ja mēs runājam par naudas un biznesa interesi par Latviju?
Stāsta ilggadēja Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par brīdi, kam Latvijas Televīzija stāvējusi blakus un ko var dēvēt par brīdi "varēja būt, tomēr nenotika…" 2016. gada 28. maijā Cēsu pils parka estrādē norisinājās oriģināls deju uzvedums "Gredzenus mijot", ko, saprotams, ierakstīja Latvijas Televīzija. Tā idejas autore un mākslinieciskā vadītāja, deju ansambļa "Daiļrade" vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne bija iecerējusi, ka šī uzveduma laikā reāli apprecas kāds jaunais pāris – jaunieši, kas nodomājuši precēties, bet viņiem jāizpilda visai grūts uzdevums – izcili labi jādejo un jābūt galveno lomu tēlotājiem. Šādu pāri Iveta sameklēja Latvijas Universitātes Tautas deju ansamblī "Dancis" – tie bija Lauma un Krišjānis. Viņi patiešām vēlējās apprecēties. Izcila ideja! Tik skaists stāsts Latvijas Televīzijas skatītājiem! Strādājām kopā pie tā ar režisoru Arvīdu Babri. Arvīds ir labs tautas deju pazinējs un augstākā līmeņa profesionālis pie televīzijas pults. Manā atbildībā bija redaktora darbs – visu deju horeogrāfiju lasījums, līdzīgi kā mūzikas redaktors ataino, piemēram, simfoniskā orķestra priekšnesumu. Mūs patiesi bija aizkustinājis stāsts par jauno pāri, kas deju uzvedumā "Gredzenus mijot" tos arī reāli uzvilks viens otram pirkstā. Gatavojāmies šim notikumam kā īstām kāzām: izstudējām Jāņa Znotiņa režiju, iedziļinājāmies Rasas Bugavičutes-Pēces tekstos, klausījāmies Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūru, apguvām visu deju horeogrāfijas. Uzvedumam izmantoja daudzas piemeklētas dejas, kā arī speciāli šim notikumam radītas. Viss tika pakļauts vienam mērķim – izspēlēt (šajā gadījumā – izdejot) īstas vedības. Notikums! Tas tiešām bija notikums, kam līdzās stāv Latvijas Televīzija! Bijām gatavi uz vienreizēju brīdi – gredzenu mīšanu. Mēs to parādīsim! Mēs būsim šī mirkļa aculiecinieki! Un mūsu skatītāji nepastarpināti gūs emocijas no patiesa notikuma. Diemžēl deju uzveduma sagatavošanas gaitā mainījās svaru kausi. Kaut kur kuluāros izskanēja viedoklis no Kultūras ministrijas: "Kas tad tagad te būs? Kāds rīkos savas personīgās kāzas par valsts budžeta līdzekļiem?" Arī radošā komanda, kopā apspriežoties, pārvirzīja akcentus no reālām, dejas vidē uzburtām kāzām uz dejas uzvedumu – itin kā patiesu, bet tomēr butaforiju. Mēs izlēmām par labu patiesajai dzīvei, ne iestudējumam. Arvīds Babris sagatavoja operatoru, kas bija tērpies tāpat kā dejotāju puiši, un ar radio kameru plecā iesūtīja pašā laukuma viducī – aplī, kuru veidoja pusotrs tūkstotis dejotāju. Šī pulsējošā apļa vidū bija jaunais pāris – Lauma un Krišjānis. Viņi izpildīja senu kāzu rituālu un tad deva solījumu, viens otram pirkstā uzvelkot gredzenu. To visu tuvplānā parādīja operators Rihards Smelters. Ne tikai gredzenus, bet acis, emocijas, asaras… Un visapkārt virmojošo citu dejotāju prieku. Tas bija maģisks vakars. Tas bija stāsts, ko gribētu piedzīvot, izdejot daudzi. Jo mēs, uzveduma skatītāji, gan klātienē, gan pēc tam Latvijas Televīzijas ēterā, bijām liecinieki divu cilvēku mīlestībai un ģimenes iesākumam. Deju uzveduma "Gredzenus mijot" solisti Lauma un Krišjānis Šimji savus īstos gredzenus mija nedēļu pēc šī skaistā deju priekšnesuma. Tas notika turpat netālu no Cēsīm – Veselavas muižas parka estrādē. Šobrīd viņu ģimenē aug divi jauni dejotāji. Es būtu ļoti, ļoti laimīga, ja katrs stāsts par Latvijas Televīziju noslēgtos ar tik labām beigām.
Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme 2001. gada nogalē vēlējos izveidot “Provinces” raidījumu par cilvēkiem, kas dzīvo mājā bez elektrības. Ko viņi domā, kā jūtas, ko zaudējuši savā dzīvē bez mums tik ierastās ērtības. Izrādījās, ka māju bez elektrības Latvijā ir daudz, ap četriem simtiem. Gandrīz vai neticami, ka dzīvojam 21. gadsimtā! Bet kuru no tām izvēlēties? Meklējumos atsijājās viena pēc otras, līdz es atradu viņus – Ilzi un Lucijanu Vuguļus Gaigalavas pagasta “Liepusalās”, Rēzeknes pusē, meža vidū septiņus kilometrus no pagasta centra. Tas arī bija iemesls, kāpēc nomaļā māja palikusi bez elektrības. Bija gada tumšākais laiks – decembra vidus. Mēs, Latvijas Televīzijas brigāde, režisore Dace Pakule (vēlāk Kokle), operators Salvis Šāvējs, gaismotājs Normunds Pavlovskis, šoferītis Māris Ansons un es, žurnāliste Sarmīte Plūme, bijām rūpīgi gatavojušies, pat mazu elektrostaciju vedām līdzi, lai būtu, kur pieslēgt filmēšanas gaismas. Bijām nodrošinājušies fiziski un garīgi izturēt vienu dienu un vienu nakti mājā bez elektrības… Patiesībā viss iznāca citādi. Pie Ilzes un Lucijana Vuguļiem viņu "Liepusalās" mēs saņēmām tik daudz gaiša spēka un uzmundrinājuma kā reti kur. Mēs ieraudzījām to īpašo pasauli, kas mums, civilizācijas izlutinātiem un ērtību apņemtiem, paliek apslēpta. Pasauli, kurā virmo gara enerģija un dzīvo domas. Un kurā divi cilvēki, mijkrēslī iededzot petrolejas lampu, runā viens ar otru, nevis uzklausa televizoru. Ilze ienes blakusistabā [petrolejas] lampu un spēlē klavieres – tāds bija mūsu videostāsta pēdējais kadrs. "Liepusalu" saimnieki pēc raidījuma saņēma negaidītu labestības vilni: no Latvijas malu malām viņiem sūtīja sveces un petrolejas lampu cilindrus, dalījās ar rasējumiem un shēmām par alternatīviem gaismas iegūšanas veidiem. Cilvēki vēlējās palīdzēt ar labu padomu, ar uzmundrinošu vārdu. Savukārt mēs par šo "Provinci" saņēmām daudz atzinību: tas bija Latvijas Televīzijas 2002. gada labākais analītiskais raidījums, vēlāk vairāku starptautisku televīzijas festivālu uzvarētājs. Lai tā notiktu, mums bija jāsatiekas – Latvijas Televīzijas radošajai brigādei ar patiesiem tā laika varoņiem. Bez grima un uzspodrinājuma. Vai raidījums spēj mainīt kāda cilvēka dzīvi, atrisināt kādu samezglojumu? Jā, dažkārt jā. Elektrību "Liepusalās" ievilka pēc pieciem gadiem. Un tagad fragments no "Liepusalu" saimnieku vēstules raidījumam “Province”: “Krēsla slīdēja uz meža pusi un bija gatava atvēlēt savu vietu tumsai. Un tumsa nāca kā parasti – bieza un varena. Tūlīt tā noslēps visu – kurmju rakumus, sētas stabus un māju jumtus. Un tad notika neticamais! Tumsas blīvais deķis, kas vienmēr veiksmīgi bija pārklājis šo vietu, saplīsa, pašķīrās, un spilgta gaisma izplūda no visiem māju logiem, un pagalma spuldze rādīja soļiem taciņu līkločus. Bija 2006. gada 22. decembris, un mums, "Liepusalu" māju iemītniekiem, gada tumšākā diena kļuva par visgaišāko." Šis ir visgaišākais mana laika “Provinces” stāsts visās nozīmēs.
Stāsta sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Man patīk mazi muzeji. Tos var apskatīt īsā laika sprīdī, un darbi, kas iepatīkas, nepazūd iespaidu gūzmā. Piemēram, Luksemburgas muzejs Parīzē – tikai divas garenas, aptumšotas telpas – turp un atpakaļ. Un vienmēr rūpīgi veidotas viena mākslinieka izstādes ar piemeklētiem darbiem no pasaules muzejiem un privātkolekcijām. Saglabājusies ieejas biļete uz izstādi “Rožē Vlaminks. Fovisma instinkts”. Uz biļetes datums – 2008. gada 9. aprīlis, un gleznas fragments – izlocīti krāsu triepieni, melnais atdala oranžo no zilā. Vai cits datums šajā muzejā – 2021. gada 13. oktobris. Amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres izstāde. Kādā fotogrāfijā redzama sieviete, kas uz ielas atvērusi laikrakstu un kaut ko satraukti lasa. Rokas tērptas baltos cimdos, elkonī iekārta somiņa. Virsraksts pirmajā lapā vēsta “Nolaupītājs zvana tēvam: “Mazulis ir dzīvs””. Čikāga, 1950. gadi. Vai Tukuma mākslas muzejs – tikai četras nelielas istabas. Kādai tēmai veltīta izstrāde, gleznas izmeklētas no krātuves un atvestas no citiem muzejiem – ieskatos, sajūtu un aizpeldu. 1958. gads, Laimdota Mūrnieka glezna “Cilvēki pludmalē”. Dzeltena kleita, balti šorti, oranžs krekls. Kā varēja gleznot tik brīvas figūras. Lielie muzeji ir citādi – plašas zāles, daudz apmeklētāju. Lielie muzeji ir gandrīz vai globālas institūcijas, un tur glabātie šedevri pie tā nav vainīgi. Pēterburgas Ermitāžā pēdējo reizi biju 2018. gadā. Kāpņu vestibilā ieejā uz galveno anfilādi bija atvērta tikai viena durvju vērtne, un pa to apmeklētāji spiedās iekšā un ārā. Es jutos kā revolucionāro matrožu pūlī, kas tikko ieņēmis Ziemas pili. Vai aizgāju līdz Ermitāžā vienīgajai Leonardo da Vinči gleznai “Madonna Benuā”, pat neatceros. Varbūt bija jau nolaupīta. Parīzes Luvra ir globāls zīmols. Leonardo gleznas “Svētais Jānis Kristītājs” un “Svētā Anna un Madonna ar bērnu” tur izvietotas garā galerijā, pa kuru apmeklētāji steidzas uz Valstu zāli – lielāko telpu pilī, lai redzētu pasaulē slavenāko gleznu – Leonardo da Vinči Monu Lizu jeb Džokondu. Taču tur priekšā ir nepārvarami šķēršļi – cilvēki, barjera, attālums un biezs stikls. Lielie muzeji cenšas tikt galā ar pieaugošo apmeklētāju plūsmu. Ufici galerijā Florencē vēl 2013. gadā Leonardo glezna “Pasludināšana” bija izstādīta nelielā telpā. Tā bija rāmī, varēja pieiet tuvu un apbrīnot eņģeļa seju, liliju un sfumato jeb dūmakaino perspektīvu. Tagad galerija ir mainījusi šedevru eksponēšanas veidu. “Pasludināšana” ir pārcelta uz muzeja tālāko spārnu, kur kaut nedaudz mazāk apmeklētāju. Tā izņemta no rāmja, izvirzīta no sienas uz tāda kā nošķelta ciļņa un novietota aiz bieza aizsargstikla. Ir palielināts mirkļu daudzums, kuros garāmplūstošie apmeklētāji var uzmest tai aci. Toties nelielajā Čartoriski muzejā Krakovā Leonardo glezna “Dāma ar sermuliņu” ir novietota gandrīz pilnībā aptumšotā nelielā augšstāva zālē. Tur ir maz cilvēku. Leonardo šo darbu gleznoja uz riekstkoka dēļa, sākumā fons bija pelēks, vēlāk Leonardo to pārgleznoja melnu. Arī sienas zālē ir melnas. Vienīgā gaisma krīt uz attēlotās Cecīlijas Gallerani un sermuliņa seju. Mazie muzeji nevar sacensties ar lielajiem. Lielos muzejus nevar pārspēt kolekciju bagātības, izglītojošo programmu un naudas ziņā. Un kur nu vēl lielo muzeju restorāni, kā piemēram Orsē muzejā Parīzē, kas iekārtots kādreizējā stacijas ēkā. Staciju restorāni jau bija vislabākie. Tomēr lielie muzeji jūt nemieru. Tie meklē formas lielumu, kas nezaudē saikni ar mākslas darbu un atstāj telpu intimtātei. Tāpēc lielie muzeji mēdz atdarināt mazos. Viņi to dara, ierīkojot nelielas, aptumšotas telpas, kurās izstāda šedevrus. Dažreiz šādās telpās valda pilnīga tumsa – tikai silti staru kūļi izgaismo gleznas – garenas, trīsstūrainas un izliektas sieviešu sejas. Kā Amadeo Modiljāni zālē Nacionālajā galerijā Vašingtonā. Gandrīz tikpat trauslas un izbiedētas sejas, kā paša mākslinieka dzīve.
Klusa rudenīga pastaiga gar kādu upīti vai grāvi var beigties ar pamatīgu izbīli, dzirdot skaļu plunkšķi ūdenī. Bebrs - dzīvnieku pasaules arhitekts, vienmēr aktīvs un rosīgs, ziemā ēd paša sarūpētus konservus un ir lielākais grauzējs Eiropā. Bebrs ir viena ļoti grutnīgai žurka, kas spēj nokaitināt nevienu vien mežinieku vai lauksaimnieku un vienlaikus fascinē daudzus dabas mīļotājus ar savām lieliskajām izdzīvošanas stratēģijām. Ko zinām par šo lielo "žurku", kam ir svarīga loma dabā un kāpēc cīņā ar bebru nedarbiem, svarīgi arī novērtēt šī dzīvnieka lieliskās izdzīvošanas stratēģijas? Skaidro zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange un Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš. Latvijas pētnieks Madagaskarā atrod 30 centimetrus garu tūkstoškāji Šovasar starptautiskā ekspedīcijā meklēt retas dzīvnieku sugas Madagaskarā kopā ar citiem vairāku valstu dabas pētniekiem devās arī entomologs Dmitrijs Teļnovs no Latvijas, kurš tur uzgāja 30 centimetrus garu tūkstoškāji - sugu, kas pirmo un pēdējo reizi tika datēta pirms 127 gadiem. Kāpēc ekspedīcija notika Madagaskarā, kāds izskatās un kā uzvedās šis tūkstoškājis, stāsta pētnieks. „Zinātnei zudis milzu tūkstoškājis no jauna atklāts Madagaskaras džungļos” – šādu virsrakstu šovasar 14. jūlijā savā interneta vietnē publicēja starptautiskais ziņu kanāls CNN. Runa ir par zinātnieku ekspedīciju, kas pagājušajā gadā devās uz Madagaskaras salas Makiras dabas parku, lai atrastu pazudušās dzīvnieku sugas, par kurām ilgu laiku nav bijis nekādu ziņu. Starptautiskās ekspedīcijas sastāvā bija arī Londonas dabas un vēstures muzeja speciālists, Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks un LU Bioloģijas institūta pētnieks Dmitrijs Teļnovs, kura mērķis bija atklāt zudušās airkāju vaboļu un zarkukaiņu sugas, bet tā vietā pētnieks uzgāja milzīgus teju 30 centimetrus garus tūkstoškājus. Cik patiesībā kāju ir šiem radījumiem, kā lemuri tos izmanto kā pretodu līdzekli un kāpēc tik ilgi nebija ziņu par šiem milzu tūkstoškājiem, stāsta dabas pētnieks, bet vispirms viņš skaidro kāpēc šī ekspedīcija zudušās sugas meklēja tieši ceturtajā lielākajā pasaules salā. Pētnieks stāsta, ka novērojis vairākus eksemplārus dažādās rezervāta vietās, bet bijis pārliecināts, ka tā ir relatīvi parasta un zināma suga. Atkājums bijis patīkams pārsteigums ekspedīcijā, jo šīs sugas meklējumi nebija arī viens no ekspedīcijas mērķiem. Vēl viens pārsteigums bijis to garums. Tūkstoškājiem ir vairākas sugas, kas izaug līdz 20 cm, bet reta ir suga, kuras īpatņi ir līdz 30 cm gari. "Tūkstoškājis ir lietus mežu ir augsnes un lapu nobiru iedzīvotājs," stāsta Dmitrijs Teļnovs. "Viņš tumši rudi brūns, lai viņu būtu grūtāk saskatīt uz brūnu lapu nobiru un augsnes fona. Taustekļi un kājas ir gaiši rozā vai gaiši brūnas. Neesmu skaitījis, cik viņam ir kāju pāru. Parasti tūkstoškājim ir līdz 700 kāju pāru, bet ir arī tādi, kuriem ir 1000 kāju pāru. Domāju, ka šai sugai varētu būt ap 500 - 600 kāju pāru. Visa ķermeņa kustība ir viļņveida." Iespējams, arī šie Madagaskaras tūkstoškāji barojas līdzīgi kā tūkstoškāji mūsu platuma grādos ar kritušām lapām, iespējams, arī sēnēm. "Gandrīz visiem tūkstoškājiem, arī Latvijā un vēl izteiktāk tropos, ir ķīmiska aizsardzība, izdala diezgan stipri smirdošas vielas no ķermeņa gala dziedzeriem. Sekrēts, ko viņi izdala, bieži un arī šai sugai spēj apdedzināt ādas virskārtu. Uz ilgu laiku paliek tumši brūni plankumi uz ādas, kur bija saskare ar sekrētu. Zināms, ka Madagaskarā vairākas lemuru sugas iemācījušas izmantot šo tūkstoškāju sekrētu kā odu repelentu," turpina Dmitrijs Teļnovs. "Viņi noķer tukštoškājus un līdzīgi kā mēs lietojam dezodorantus, viņi paņem tūkstoškāji, izbrauka sev pa ķermeni un odi tajās vietās viņus nekož." Jāpiebilst, ka minētā ekspedīcija notika 2023. gada septembrī, taču tās rezultāti tika publicēti tikai šovasar un pētnieku komanda ceļojuma laikā no jauna atklāja 21 “pazudušo” sugu. Kā teic Dmitrijs Teļnovs, tad šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 5000 augu, dzīvnieku un sēņu sugu, kas nav redzētas pēdējo 40 gadu laikā un tiek uzskatītas par pazudušām, tāpēc svarīgi ir ne tikai glābt apdraudētās sugas, bet arī meklēt zudušās.
Stāsta profesors Jānis Torgāns Vai zini, no kurienes nāk klasiskās tēzes parafrāze "Veni, scripsi, vixi"? Turklāt tieši mūzikas laukā? Burtiskā nozīme tulkojumā no latīņu valodas – atnācu, uzrakstīju, nodzīvoju. Ir samērā daudz liecinājumu, ka šāda tipa devīzi vai aforismu, vai vārduspēli par savu epitāfiju, parasti akmenī kaltu atvadtekstu, jau savas dzīves laikā izvēlējušies cilvēki ar nozīmīgu devumu pasaules kultūrā. Jāņem vērā, ka līdz pat Amerikas atklāšanai pasaule reāli bija tikai Eiropa (un dažas robežzonas). Proti, eiropieši savā vairākumā itin neko nezināja par Ķīnas, Japānas, Brazīlijas vai Indijas iedzīvotājiem un kultūru. Gandrīz droši, ka šo "Veni, scripsi, vixi" dzīves nogalē par šīs dzīves savdabu kopsavilkumu izvēlējies Vīnes klasiķis Jozefs Haidns (1732–1809). Arī kā epitāfiju tiešā, burtiskā nozīmē. Un vēlreiz – jāņem vērā, ka austriešu pirmā mūzikas lielmeistara mūžs bija relatīvi ļoti garš, un pati dzīve mainījās pavisam kardināli. Jozefs Haidns piedzima ciema ratnieka ģimenē (dzimtā Rorava skaitījās robežpilsēta ar Ungāriju, taču nekas kaut nedaudz nozīmīgāks par ciematu tā nevarēja būt); viņš neieguva nekādu formālu izglītību un izsitās vienīgi savas skaistās balss un muzikalitātes dēļ. Tādēļ "scripsi", skaņdarbu rakstīšana, ilgus, ilgus gadus bija viņa reālās, praktiskās dzīves "vixi" pamats. Samērā labi nodrošināts un atzīts Haidns bija Ešterhāzi klana paspārnē (līdz pat 1790. gadam, tas ir, 60 gadu slieksnim – vecumam, ko V. A. Mocarts, L. van Bēthovens, F. Šūberts, F. Mendelsons-Bartoldi, F. Šopēns un desmiti citu mūziķu nekad nepiedzīvoja). Ir drošas ziņas, ka sava pirmā Londonas ceļojuma laikā Haidns nodzīvoja Londonā divus gadus (1791/1792) un otrreiz atkal divus (1794/1795). Īpaši pirmajā periodā komponists tā kā vingrinājies, tā kā rotaļājies ar latīņu frāzēm (atgādināšu, ka valodu viņš sistemātiski apguvis nekad nebija, taču daudz kas bija pazīstams no baznīcas skaņdarbu tekstiem, kas savukārt Haidnu pavadīja kopš bērna gadiem). Un šajās Londonas burtnīcās vai piezīmjgrāmatiņās ir gan unikālas ziņas par dzīves praktisko pusi, gan sabiedrību, telpām, modēm, ģērbiem, personībām (pirmoreiz apkopotas "London Notebooks", 1959, pāri par 300 lpp. un regulāri papildinātas). Te sastopama arī versija "Vixi, scripsi, dixi", kas būtu jāsaprot kā dzīvoju, rakstīju/sacerēju un runāju/sacīju/teicu. "Vixi, scripsi, dixi!" Mūsdienās, kad atrodam un izvelkam no gadu desmitiem un simtiem glabātuvēs krātas liecības, katrs dižu cilvēku veikts rakstugals gan pelna ievērību, gan tiek pamatīgi izpētīts un komentēts. Un šajā izpratnē J. Haidns Londonā varētu būt domājis un teicis arī Gāja Jūlija Cēzara (100–44 p.m.ē.) spārnoto frāzi "Veni, vidi, vici!".
Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Vai zini, kuri mūsdienu latviešu dzejnieki kļuvuši pazīstami ar dzeju pieaugušajiem, bet pēc tam sākuši rakstīt arī dzejoļus bērniem? Robeža starp literatūru bērniem un pieaugušajiem ir ļoti nosacīta. Bērns intuitīvi spēj uztvert arī viņam īpaši nepielāgotu tekstu un paņemt no tā sev tobrīd piemēroto slāni, atmiņā noguldot nojausmas par to, ko varbūt kādreiz sapratīs. Savukārt daudzi pieaugušie labprāt lasa bērnu grāmatas un joprojām prot pie eglītes noskaitīt savas bērnības dzejolīti. Autoriem, kas raksta pieaugušajiem, darbs bērnu literatūrā spēj atraisīt brīvības izjūtu un spēles prieku, noņemt pieaugušā cilvēka atbildības nastu un intelektuālo kautrēšanos no vienkāršības un tiešuma. Latviešu dzejnieki šo robežu pārkāpuši bieži un brīvi. Ja paveramies atpakaļ uz laikiem, kad nebija pazīstami tādi mūsdienu termini kā crossover jeb literatūra, kas šķērso vecuma posmu robežas, all-age jeb literatūra visiem vecumiem, kiddult jeb literatūra pieaugušiem bērniem, tad redzam, ka parādības, ko tie apzīmē, sastopamas jau sen. Latviešu bērnu literatūra sākās ar Annas Brigaderes "Sprīdīti", tomēr nesaucam Brigaderi par bērnu rakstnieci. Raiņa filozofiskais "Zelta zirgs" tapa kā Saulgriežu pasaka, un iestudējums tika pieteikts kā izrāde bērniem. Rainis, Skalbe, Poruks, Plūdons, Fricis Bārda – visi šie klasiķi ir rakstījuši tiklab bērniem kā pieaugušajiem. Dažreiz nošķirt lielajiem domāto no mazo repertuāra ir viegli, bet dažreiz – pat neiespējami. Arī nākamajās desmitgadēs ievērojami dzejnieki nav kautrējušies sacerēt dzejoļus bērniem: Vācietis, Ziedonis, Ļūdēns, Belševica, Baltvilks, Leons Briedis, Pēters Brūveris, Peters, Māra Zālīte un citi vārdi ierakstīti gan pieaugušo, gan bērnu literatūras vēsturē. Citam bērnu grāmatu bijis daudz, citam tikai viena, taču spilgta. Pēters Brūveris savulaik teica, ka viņa dzejai trūkst līdzvērtīga lasītāja, kas spētu paņemt to, ko dzejnieks dod, tomēr dzejoļus bērniem viņš turpināšot rakstīt vienmēr, jo tos gan tiešām izlasa ne vien bērni, bet arī pieaugušie. Vai mūsdienās tas ir citādi? Par to daudz var pastāstīt dzejniece Inese Zandere, kura pati pieder šiem robežas šķērsotājiem, un jau 20 gadus ir arī bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" galvenā redaktore. Viņa ir neatlaidīgi aicinājusi talantīgos kolēģus pievērsties bērnu grāmatām. Pirmais, kurš, būdams jau novērtēts dzejnieks ar divām grāmatām pieaugušajiem, 2007. gadā drosmīgi ielēca bērnu literatūrā, uz visām pusēm izšļakstot "Burtiņu zupu", bija Kārlis Vērdiņš. Viņš atklājās kā asprātīgu, ļoti smieklīgu un arī skaudru vērojumu meistars, kurš ģimeni attēlo, neizdabājot pieaugušajiem. Sekoja vēl trīs lasītāju un kritiķu iemīļotas grāmatas, ieskaitot "Jandāliņu", kas pavisam nesen saņēma Literatūras gada balvu. No pieaugušo dzejas teritorijas, iznesot līdzi sarežģītās bērnu un pieaugušo attiecības, iznāca Inga Gaile ar krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" un Ērika Bērziņa ar "Mammas dzejoļiem". Gunta Šnipke "Ineses mājā" atklāja bērniem arhitekta darba grūtos uzdevumus, bet Egīls Zirnis ļāva dzīvniekiem pārģērbties un iztrakoties dzejolī "Kas Zoodārzā notiek naktī". Jura Kronberga "Mākoņu grāmata", kurā lasāmas mākoņu vērotāja piezīmes dzejoļos jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem, izvērtās brīvā, zobgalīgā fantazēšanā par mākoņu sabiedrības paradumiem un lomām, kas ļoti līdzinās cilvēku pasaulei. Šo poētiskās pētniecības spēli Kronbergs turpināja grāmatā "Laika bikses", šoreiz pievēršoties laika jēdziena vērojumam. Kronberga grāmatas būtiski paplašināja priekšstatu par to, kas ir mūsdienīga dzeja bērniem. Baltvilka balvu par savu dzejā pārvērsto bērnību ar tās spilgtajām sajūtām un emocijām, kas uzrodas pēkšņi un nez no kurienes, saņēma Marts Pujāts. Viņa grāmatā "Ej nu ej" atrodama bērna pasaulei piemītošā nedrošības un noslēpumainības izjūta, gatavība aizraujošam vai bīstamam pārsteigumam, kas parādās tepat, it kā drošajā pasaulē. Dzejas un īspasaku krājums "ejas un asakas" šo pašu balvu atnesa Žeberam, kura grāmata ved pa latviešu dzejā bērniem maz iestaigāto paradoksu un absurdu taciņu, atrodot pazīstamām lietām citādu nozīmi. Gandrīz vai vienlaikus ar diviem dzejas krājumiem – pieaugušajiem un bērniem – debitēja Linda Gabarajeva (tagad – Mence). Savukārt nesen ar savu debijas dzejoļu krājumu bērnu literatūrai piepulcējās Krišjānis Zeļģis. Bet savas bērnu dzejoļu grāmatas iznākam gaida Ivars Šteinbergs, Ieva Rupenheite, Andris Akmentiņš un citi. Ja vēl pašķirstām dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", kuras sastādītāja no 2014. gada līdz 2021. gadam arī bija Zandere, tad redzam, ka dzejoļi bērniem radušies virknei labi pazīstamu "pieaugušo literatūras autoru": Arvim Vigulam, Mārim Salējam, Edvardam Kukam un citiem. Atbildot uz jautājumiem par latviešu bērnu literatūras savdabību, bieži sacīts, ka dzeja vienmēr bijusi tās dominante. Droši var piebilst arī to, ka latviešu dzejnieki ir vienlīdz ieinteresēti rakstīt gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Ilzes un Pētera Līču mājās Saukas pagastā tās ir visur. Gan garās rindās dobēs, gan vairākās siltumnīcās. Drīz būs desmit gadu kopš Līči audzē rozes. Šobrīd te vairāk nekā seši simti šķirņu. Gandrīz visām, izņemot jaunākās, saimniece zina nosaukumus. Hobijs lēnām pārtapa par rožu kolekcijas dārzu un stādaudzētavu “Ārītes”. Saimniecībā ar visu galā tiek pašu ģimene, bez algotu strādnieku palīdzības.
27. jūlijā Ventspils koncertzāle "Latvija" svinēs piekto gadskārtu ar īpašu svētku koncertu, kura moto ir Rasas Maijas Armales dzejas rindas "Kā mirdzums uz zaļa zāles stiebra" no Ērika Ešenvalda kordziesmas "Rasa". Jubilejas koncertā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi, saksofonists Renārs Lācis, solobalss Rūta Pāvulēna, kori "Venda" un "Ventspils", diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Par gaidāmo notikumu, kas izskanēs arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē, izvaicājam koncertzāles "Latvija"māksliniecisko vadītāju Gunti Cimiņu, kurš šajā amatā ir kopš 2023. gada pavasara. Uzzinām par svētku koncerta ideju nākšanu un īstenošanu, Ventspils sajūtu, ostas un tukšas pludmales burvību, producēšanas pieredzi koncertu un festivālu rīkošanā ar veiksmēm un apdedzināšanos šajā jomā, jauno amatu kā ceļa turpinājumu. Izskan arī pārdomas par klausītaju Ventspilī, cerību pēc publikas uzticēšanās un nebaidīšanās piedzīvot ko jaunu, pasaules elpas nepieciešamību, kā arī sadarbību ar Ventpils Mūzikas vidusskolu un kopēja procesa veidošanu ar Ventspils kolektīviem. Guntis Cimiņš: No manas iepriekšējās pieredzes producēšanā jubilejas koncerts bija diezgan netipisks, jo gada garumā vairāk ļāvos dažādām zīmēm, dažādām sarunām, dažādām negaidītām idejām. Tā tas pamazām veidojās. Apbrīnojami, kā tas viss nāca – gan skaņdarbu izvēle, gan mākslinieku iesaiste. Esam iekļāvuši arī dažādus Ventspils rakstnieku tēlojumus par Ventspili, un tas viss izauga lielā apkopojumā par to, ko mums bija svarīgi pateikt šajā laikā. Mums bija svarīgi parādīt mūsu unikālos instrumentus. Ir ērģeles, ir Dāvida Kļaviņa klavieres. Mums ir Ventspils Mūzikas vidusskola, jaunie mūziķi, mums ir ventspilnieks Vilnis Šmīdbergs ar apaļo jubileju. Visu to bija ļoti svarīgi iekļaut. Kā vienojošais no mākslinieciskā, scenāriskā viedokļa ir šie Ventspils dzejnieki, rakstnieki, kur arī ļoti interesantā procesā nonācām līdz pieciem fragmentiem. Palīdzēja viss Ventspils bibliotēku tīkls, jutām milzīgu atbalstu. Tas bija kolosāls process. Kādi dzejnieki ir iesaistīti? Mēs vēlējāmies izcelt, mūsuprāt, nozīmīgākos Ventspils rakstniekus. Būs Mārtiņš Kalndruva, Dagnija Zigmonte, Uldis Krasts, kā arī lielisks atradums programmas veidošanas procesā – Rasa Maija Armale no Liepājas, ar kuras dzeju Ēriks Ešenvalds rakstījis skaņdarbu „Rasa”, kas arī kļuva par vadmotīvu koncertam gan idejiski, gan noskaņas ziņā. Skanēs Rasas Maijas Armales dzeja, kas ļoti labi saplūst kopā ar Radio kora priekšnesumu. Kā izdevās visus mūziķus sapulcināt vienā datumā? Šķiet, ka tas ir bijis plānots jau ļoti, ļoti laicīgi. Jā. Tas sākās ar vienu no pirmajām ideju apmaiņām ar Ēriku Ešenvaldu. Mēs runājām par pavisam citām lietām un tad kaut kā organiski aizgājām līdz viņa darbam „Okeāna balss”, kas fantastiski skanētu koncertzālē ar ērģelēm un orķestri, ar Ivetu Apkalnu pie ērģelēm. Tas bija pirmais sākumposms. Tad viss sāka veidoties, palēnām un ļoti organiski. Tas bija interesants process. Mūziķi labprāt atsaucās aicinājumam piedalīties? Ko vispār mūziķiem nozīmē Ventspils koncertzāle? Tas bija brīnišķīgi, jo faktiski visi mūziķi, ar kuriem runāju, teica, ka tas ir liels gods un pagodinājums, ka viņi tiek uzrunāti. Tur vispār nebija problēmu. Visi ir ļoti atsaucīgi, un tagad arī sagatavošanās process ir ļoti pretimnākošs – gan viss orķestra menedžments, gan Radio kora direktore, Sigvards, Ēriks. Visu laiku nāk idejas, un es tikai brīnos, kā tas ceļš iet. Gandrīz neko nedaru, idejas vienkārši nāk. Kad runāju ar „Jūras vārtu” dežuranti par Ventspils dzejniekiem, viņa uzreiz piezvanīja Herberta Dorbes memoriālā muzeja vadītājai Inesei Aidei, kura nākamajā dienā atsūtīja savus "slepenos failus" gan no Mārtiņa Kalndruvas, gan no Dagnijas Zigmontes, kas fantastiski iederējās programmā. Es gaidīju zīmes, un tās nenāca. Jau sāku uztraukties, jo bija palikušas divas nedēļas līdz koncertam. Te nu tās zīmes ir. Saruna bija pilnīgi nejauša. Es vienmēr aprunājos ar kolēģiem, man ļoti patīk. Viņi tik labi izjūt Ventspili un to sajūtu, un dod ļoti vērtīgus padomus, kas palīdz nākotnē. Vai Vilnis Šmīdbergs arī būs klāt? Jā, Vilnis būs. Viņš jau bija atbraucis pie mums uz koncertzāli, mēs parunājāmies, es paklausījos viņa stāstus par Ventspili.
"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem... Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles. Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā? Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem – ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu? Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu. Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas? Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem. Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt. Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz. Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze. Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas) Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk. (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma. Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu. Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu. Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam. Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.
Pirms trīs gadiem kosmosā devās miljardieris Ričards Brensons, kur viņu kā pirmo kosmosa tūristu nogādāja paša kompānijas "Virgin" radītais kosmosa aparāts. Ja šobrīd tā ir reta un dārga izprieca, viss liecina, ka tuvākajā laikā raķetes šādiem īsiem pārlidojumiem ārpus Zemes atmosfēras kļūst pieejamākas un kosmosa tūrisms attīstīsies. Vai to varam teikt ar pilnu pārliecību, un vai šis fakts būtu jāuztver ar zināmu skepsi? Par to šodien saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un "Starspace" observatorijas saimnieci un portāla "starspace.lv" redaktori, amatierastronomi Annu Ginteri. Pat ja neesat iedziļinājušies visos smalkumos, ticam, ka pēdējo gadu laikā jums nav paslīdējušas garām ziņas par to, kā viens vai otrs miljardieris sācis piedāvāt tūrisma braucienus kosmosā, un šādos izbraucienos, protams, devusies ļoti izmeklēta un noteikta publika. Ričards Brensons, Īlons Masks, Džefs Bezoss - šie un noteikti vēl citi miljardieri, visticamāk, arī nākotnē būs gatavi solīt kaut ko vēl jaudīgāku, krāšņāku, unikālāku, lai ierakstītu savu vārdu kosmosa vēsturē un īpaši tajā, kā kosmosu var apgūt komerciālos nolūkos. "Kosmiskais tūrisms dalās vairākos etapos, varētu teikt, pakāpēs - ir suborbitālie lidojumi, kad raķete tikai nedaudz paceļas virs saucamās Karmona līnijas, tiem simts kilometriem izbāž degunu galiņu kosmosā. Tie tūristi ir dažas minūtes bezsvara stāvoklī. Tad jau ir nākamā pakāpe, kad ir orbitālie lidojumi, kad ir vismaz viena orbīta apkārt vai arī atrodas kosmiskajā stacijā vai kādā citā kosmosa kuģī ilgāku laiku. Protams, teorētiski kaut kad nākotnē droši vien būs arī starpplanētu lidojumi. Kad uz Marsu vai uz Mēnesi notiks lidojumi," skaidro Anna Gintere. "Tie cilvēki, kas iedomājas, ka tagad ir kosmiskais tūrisms, tagad es lidošu ļoti tālu un dziļi kosmosā un visu redzēšu, šobrīd tas, kas ir reāli vispieejamākais, ir šie suborbitālie lidojumi. Arī teorētiski tādam standarta cilvēkam, ja viņš rūpīgi visu mūžu krāj, varbūt, ka viņam izdodas. Vai arī laime loterijā." "Arī šādam nosacīti nelielam lidojumam cena ir simtos tūkstoši, sākot no 250 300 tūkstošiem. Turpmāk cena būšot krietni augstāka, runā, pat pusmiljonu. Līdz ar to tie, kas sākumā ielēca tajā vilcienā, tiem varbūt, varētu teikt, savā ziņā ir paveicies pat pa lēto dabūt to lidojumu," papildina Raitis Misa. Tiek arī spriests par šo kompāniju finansiālo pamatotību un viņu spēju vispār pelnīt un gūt kādus ienākumus. Bez jau iepriekš nosauktajiem suborbitālajiem un orbitālajiem lidojumiem Raitis Misa min arī lidojumu ar balonu, kas viņam šķiet pievilcīgākais. Bet arī tā ir kapsula, ne gaisa balons tradicionālā formā. Lidojums ilgošot sešas stundas un zemes izliekumu varēs redzēt divas stundas. Tas arī būs lētāk. Raitis Misa atzīst, ka tas ir pamēģināšanas vērts. "Vienīgais izbaudīt to pašu startu, paātrinājumu. Gaisa balonā to neizdosies izbaudīt. Ja gribās izbaudīt tiešām, kā tas ir, kad raķetē lido, tad jau jāpērk dārgākas biļetes," turpina Anna Gintere. "Tie, kas piedāvā lidojumus ar balonu, saka, ka tu uzlidosi 30 kilometrus un arī biji kosmosā. Tas jau ir tīrais mārketings. Tur laikam nav jautājumu. Bet jebkurā gadījumā tas efekts, ka tu esi redzējis zemi no augšas, redzējis tās izliekumu, esi bijis virs atmosfēras, tas jau ir tas, kas ir tā vērts," uzskata Raitis Misa. "Pārliecinājies, ka zeme ir apaļa," piebilst Anna Gintere. Parastam cilvēkam iespēja doties kosmosā, protams, ir ārkārtīgi niecīga. Var mēģināt pirkt loterijas biļetes un cerēt, ka paveiksies. Vai arī jāizdara kaut kas labs šajā pasaulē. Tāds, ko pamana. Bet lidojumam ar balonu var mēģinat sakrāt. Bet lidojumi kosmosā ir ne tikai dārgi, bet arī bīstami. "Protams, ka tas ir bīstami, kā jebkura tāda lieta, kur ir iesaistītas tehnoloģijas ar lielām enerģijām. Ja kaut kas noiet greizi, tad ir lielas ziepes," tā Raitis Misa. "Jo tas lidojums ir ilgāks un sarežģītāks, jo arī tīri no cilvēka fiziskās formas, veselības stāvokļa ir daudz augstākas prasības. Viena lieta ir, ka mēs lidojam ar gaisa balonu, kur vispār nav paātrinājuma. Tas ir aptuveni kā iekāpt lidmašīnā un aizlidot kaut kur," norāda Anna Gintere. "Otrs - tas ir tie suborbitālie lidojumi, kur tomēr ir kaut kāds paātrinājums, un tad pavisam jau nopietni, lai tur atrasties kosmiskajā stacijā vai lidot Zemes orbītā vairākas dienas īpašos apstākļos. Arī tur, skatoties no kosmiskā tūrisma viedokļa, šī bīstamības pakāpe palielinās, jo tālāk mēs dodamies no Zemes, jo uz ilgāku laiku mēs dodamies prom. Mēs nevaram - jebkuru cilvēku tagad paņemt no ielas un iesēdināt raķetē un sūtīt prom." Zinātnes ziņas Pasaulē garākais genoms pieder sīkai papardei Sīka papardīte, kas sastopama Klusā okeāna salās, kļuvusi par rekordisti - tā ir organisms ar vislielāko genomu. Tas ir piecdesmit reižu garāks par cilvēka genomu. Tātad katra mūsu šūna satur DNS. Šo ķēdi izstiepjot, mēs iegūtu ap divi metri garu rindu, principā mūsu DNS ir garāks par mums pašiem. Taču šūnās šī garā spirāle ir saritināta līdzīgi kā veco telefonu vadi - skruļļu skruļļiem. Cilvēka organisms principā spēj saspiest 40 kilometrus garu lenti vienā tenisa bumiņā. Tad nu viena maza papardīte spēj saturēt sevī teju 100 metru garu ģenētisko ķēdīti - lūk, tā ir apjomīga ģenētiskā instrukcija. Šis atklājums apgāž iepriekšējo rekordisti - Japānas ziedu Paris japonica. Ķīniešu misija uz Mēness Aizvadītajā svētdienā Ķīnas kosmosa izpētes aparāts "Change 6" veiksmīgi piezemējās uz Mēness attālās puses - tās, kuru mēs nekad neredzam debesīs. Aparāts dažu dienu laikā ieguva Mēness virsmas paraugus, tostarp, akmeņus un šobrīd jau ir ceļā uz mājām, lai ap Jāņiem nogādātu 2 kg vērtīgā materiāla uz Zemes tālākai izpētei. Aparāts piezemējās Mēness Dienvidpolā - Aitkina baseinā, kas ir viens no senākajiem krāteriem Saules sistēmā. Iegūtie paraugi pārsvarā būs bazalts - tātad tumšas krāsas vulkānisks iezis, un to vecums varētu būt aptuveni 2,4 miljardi gadu. Neskatoties uz ievērojamo senumu, planetārie ģeologi min, ka pats krāteris ir vēl senāks, tas varētu būt veidojies 4 miljardu gadu senā pagātnē, kad Mēnesī ietriecies masīvs asteroīds. To, cik šī sadursme bija iespaidīga, apliecina arī krātera diametrs - tie ir divi ar pusi tūksotši kilometru. Atvestais materiāls būšot īsta dārgumu lāde, to izpēte ļaus labāk saprast Saules sistēmas vēsturi un arī paša Mēness rašanās vēsturi, kas ir viens no lielajiem Saules sistēmas noslēpumiem. Vulkāna izvirdums Aļaskā pirms 112 gadiem Šis gads ir iesācies karsti ne tikai islandiešiem, arī Havaju salās un Indonēzijā piedzīvoti jauni izvirdumi, bet 6. jūnijs ir tiešām īpašs ar kādu rekordu - 20. gadsimta vēsturē spēcīgāko vulkāna izvirdumu. 1912. gada 6. jūnijā Aļaskas pussalā netālu no Katmai kalna notika milzu izvirdums, kas radīja Novarupta vulkānu. Izvirdums ilga 60 stundas, radot teju 17 kubikkilometrus pelnu un izspļāva teju tik pat daudz magmas un kūstošu akmeņu. Gandrīz trīs diennaktis tuvējā reģionā iestājās absolūta tumsa un pelni vairākkārtīgi apceļoja Zemeslodi. Izvirdums mainīja vietējo ainavu pilnībā, tuvējā upe tika aizbērta ar akmeņiem un pelniem, tā vietā vairākas desmitgades zemes virspusē bija novērojami neskaitāmi tvaiku un gāzu skursteņus. Zem pelniem teju pilnībā tika aprakts tuvējais Katmai ciemats, bet brīnumainā kārtā neviens cilvēks negāja bojā. Tā kā Aļaska nav blīvi apdzīvota un vietējie pamatiedzīvotāji laikus reaģēja uz zemestrīču brīdinājumiem, evakuācija bija ātra un operatīva. Daba gan pārmainījās, bojā gāja visa dzīvā radība, bet vietējā lašu zveja nespēja atgūties vēl septiņus gadus pēc vulkāna izvirduma.
Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Spēļu vēsture ir tikpat sena kā mūsu civilizācija. Par senajām spēlēm un rotaļām šoreiz nerunāšu, bet digitālās jeb datorspēles parādījās neilgi pēc skaitļošanas mašīnu izgudrošanas. Digitālās spēles kā produkts eksistē nu jau vairāk nekā 50 gadus; pirmie spēļu entuziasti jau sirmām galvām spēlē videospēles kopā ar saviem mazbērniem. 1978. gadā izdotā spēle “Space invaders” jeb “Kosmosa iebrucēji” komerciālajā ziņā vairākkārt pārspēja gadu iepriekš iznākušo filmu “Zvaigžņu kari”. Spēles ir tik neatņemama populārās kultūras sastāvdaļa, ka 80. gadus vairs neviens nevar iztēloties bez arkāžu galerijām, kurās jāmet žetoni, lai spēlētu Pac-Man, tāpat kā bez Maikla Džeksona, un vēlos 90. gadus nevar iedomāties bez trīsdimensionāli kantainās Laras Kroftas, tāpat kā bez Britnijas Spīrsas. Pieminētā spēle Pac-Man, kas tika izlaista 1980. gadā, bija pirmā spēle, kas vienlīdz lielu popularitāti ieguva gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Galvenais varonis bija dzeltens aplītis ar kāri uz dažādiem augļiem, bet spēles mehānika koncentrējās uz sistemātisku ēšanu un stratēģisku telpas apguvi, kontrastējot ar līdz tam industrijā sastopajamām citplanētiešu šaušanas un sportiskas sacensības spēlēm. Parādoties pie televizora pievienojamām videospēļu konsolēm ar maināmiem spēļu kārtridžiem un mājas datoriem ar disketēm un diskiem, uzplauka digitālo spēļu dažādība un radās pieprasījums pēc žurnālistikas, kas palīdzētu spēlētājiem orientēties arvien pieaugošajajā spēļu klāstā. Datorspēļu kritika 90. gados un divtūkstošo gadu sākumā sadzīvoja ar nozares nepārtrauktu un strauju tehnoloģisko atīstību. Arī latviski iznākošajā drukātajā žurnālā “Spēļu Pasaule”, kurš tika izdots divtūkstošo gadu sākumā, pirms vēl interneta publikāciju nospiedošās popularitātes, spēļu apskati kombinēja mobilo telefonu vai datoru apskatiem līdzīgas recenzijas par tehnoloģiskajiem jauninājumiem ar spēļu mehānikas un stāsta izvērtējumu, kā arī padomiem grūtāko uzdevumu risināšanā. Pēdējos 15 gadus digitālo spēļu kritiķi un arī paši spēlētāji mazāk pievēršas tehniskajiem aspektiem, priekšplānā izvirzot un kritiski izvērtējot spēļu saturu, kontekstu plašākā kultūras laukā un māksliniecisko līmeni. Mūsdienu spēles pat speciāli kopē dažādu aizgājušu desmitgažu vizuālos un tehniskos risinājumus, piepildot tos ar mūsdienām aktuālu saturu un izmantojot jaunas spēļu tehnikas. Spēļu saturs izaicina ne tikai spēlētāju tehnisko varēšanu, pacietību un prāta asumu, bet arī morālās un politiskās pārliecības. Jaunās paaudzes spēļu kritiķi – kā piemēram Penny Arcade, Escapist un Videogamedunkey – arī pašu kritiku un analīzi piedāvā laikmetam piemērotā formātā – kā grafiskās noveles vai arī komisku un absurdu video. Angliski runājošajā pasaulē diskusijas par spēļu vietu kultūras un mākslu pulciņā jau norimušas pirms 15 gadiem kopā ar ietekmīgā amerikāņu filmu kritiķa Rodžera Eberta nāvi, kurš pēdējais vēl turējās pretī digitālo spēļu kā mākslas formas iespējamībai. Svarīgs arī fakts, ka apgrozījuma ziņā digitālo spēļu industrija jau labu laiku vairākas reizes pārspēj filmu, seriālu un populārās mūzikas industrijas kopā ņemot. Un šajā desmitgadē biežāk labām spēlēm tiek izveidotas sliktas filmu adaptācijas, nevis otrādi. Latvijā digitālo spēļu industrija strādā ar vairāku desmitu miljonu eiro lielu apgrozījumu un tajā darbojas vismaz 300 spēļu izstrādātāju. Divtūkstošo gadu sākumā entuziastu izveidotā Latvijas spēļu gada balva Indago nu jau pārtapusi ikgadējā “Latvijas spēļu gada balvā”, ko organizē Latvijas spēļu izstrādātāju asociācija piesaistot starptautisku žūriju. Spēles Latvijā izstrādā gan “Ekonomikas un kultūras augstskolas” bakalaura studiju programmas “datorspēļu dizains” absolventi, gan matemātiķi, datorzinātnieki, arhitekti, dizaineri, animatori, mūziķi, literāti kā arī citu radošo jomu pārstāvji.
Tunrithas Kessel - heimische Magie, Zaunreiten, Runenzauber und nordischer Schamanismus
Seiðr - Nordischer Zauberwirken wandeln webenSeiðr ist die besondere altnordische Form des schamanisch-magischen Wirkens. Möglicherweise stammt der Begriff schon aus dem Protogermanischen von *saithaz (Magie, Zauber, Strick, Band, Saite) ab.In dieser Episode erzähle ich dir etwas über die Hintergründe des Seiðr in den Mythen - aber auch etwas darüber wie heutiger Seiðr aussehen kann.Im Podcast erwähne ich dieses Buch:The Viking Way: Magic and Mind in Late Iron Age von Neil Price (nur auf englisch)Außerdem empfehle ich zu diesem Thema sehr die Bücher von Maria Kvilhaug. Insbesondere "The Seed Of Yggdrasill" und "Great Knowledge".Weitere Literaturhinweise zum Seiðr und anderen in dieser Folge angesprochenen Themen:Die Götter- und Heldenlieder der älteren Edda übersetzt von Arnulf Krause, erschienen im Reclam VerlagLexikon der germansichen Mythologie von Rudolf Simek, erschienen im Alfred Kröner VerlagSagas aus der Vorzeit, von Wikingern, Berserkern, Untoten und Trollen - Herausgegeben von Rudolf Simek, Jonas Zeit-Altpeter und Valerie Boustin unter Mitwirkung von Maike Hanneck, erschienen im Alfred Kröner Verlag.Falls du selbst Interesse am heutigen Seiðr oder am nordischen Schamanismus hast, dann schau doch mal auf meiner Kurs-Seite vorbei: https://wyrd.tunritha.de/s/Tunritha
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šodien stāsts par Džibutijas Republiku. Valsts atrodas Āfrikas kontinenta austrumos un to apskalo Adenas līcis un Sarkanā jūra. Džibutija ir stratēģiski ļoti nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs. Un vienlaicīgi valsts teritorija atrodas arī Afāras trīsstūris jeb Afāras tektoniskā ieplaka, kurā sastopas Somālijas, Nūbijas un Arābijas tektoniskās plātnes. Šis padara Džibutiju par ļoti īpašu vietu uz zemeslodes. Valstī ir nepilns miljons iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir vecumā līdz 25 gadiem. Turklāt, kas interesanti, valstī sieviešu skaits vīriešu skaitu pārsniedz par apmēram 100 tūkstošiem, jeb sievietes ir 55 procenti no iedzīvotājiem, kamēr vīrieši ir pārējie. Papildus šim, valstij ir arī nevienlīdzīgs iedzīvotāju izvietojums. Proti, 600 tūkstoši no miljona iedzīvotāju dzīvo Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Jeb Džibuti Sitijā, kā to mēdz dēvēt. Pārējie iedzīvotāji valstī uzturas apdzīvotās vietās, kuru iedzīvotāju skaits nevienā vietā nepārsniedz 50 tūkstošus. Gandrīz 95% Džibutijas iedzīvotāju ir sunni musulmaņi, bet ir sastopami arī šiītu musulmaņi, hinduisti, ebreji, kristieši un citas konfesijas. Interesanti, ka valsts iedzīvotāji faktiski pieder divām ciltīm – afariem un issa. Pirmā ir apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju, kamēr otrā ir nepilnas divas trešdaļas. Afāri ir kušītu izcelsmes etniskā grupa, kamēr issa ir somāliešu klanu izcelsmes. Un neskatoties, ka plaši valstī tiek runātas abu šo cilšu valodās, oficiālās valodas valstī ir franču un arābu. Džibutijas teritorija, tiek uzskatīts, ka ir apdzīvota kopš neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta. Tas ir apmēram pirms 7000 gadiem. Citi atradumi liecina, ka mājdzīvniekus vietējie iedzīvotāji ir turējuši jau pirms apmēram 3500 gadiem. Islāms Džibutijas teritorijā ienāca ļoti drīz pēc tā rašanās. To, protams, skaidro fakts, ka Džibutija ir ģeogrāfiski tik tuvu Arābu pussalai. Lielāko daļu laika Džibutijas teritorijā ir atradušies Ifatas un Adālas sultanāti. 19. gadsimtā Eiropas koloniālās varas sāka aktīvāk konkurēt par stratēģiski nozīmīgiem jūrasceļu šaurumiem un tiem piegulošajām zemēm. Attiecīgi Lielbritānija kolonizēja Ēģiptes, Sudānas, Jemenas un Somālijas teritorijas, kamēr Džibutijas teritorija pēc līguma parakstīšanas ar vietējiem nonāca franču pārvaldībā sākot ar 1862. gadu. Teritoriju tad pazina ar nosaukumu Franču Somālilenda. Džibuti kā galvaspilsēta tika dibināta 1896. gadā. Pēc Otrā pasaules kara valsts vairākkārtīgi referendumos izvēlējās palikt ciešā politiskajā saiknē ar Franciju. Piemēram 1958. gadā iedzīvotāji nobalsoja, ka vēlas kļūt par oficiālu Francijas aizjūras teritoriju. 1967. gadā atkal valsts nolēma saglabāt savu statusu kā daļa no Francijas, lai arī nosaukums tika nomainīts uz Afara un Issu Teritorija. Tas tika viltīgi izdarīts, lai formalizētu jau tā gadsimtiem ilgušo franču kolonistu priekšroku došanu Afariem, nevis somāliešu izcelsmes Isām. 1977. gadā Džibutija pasludināja neatkarību un, aizņemoties nosaukumu no savas galvaspilsētas Džibuti, kļuva par Džibutijas Republiku. Daudzpartiju sistēma valstī formāli tika ieviesta 1992. gadā, bet valsts demokrātiskās funkcionēšanas vēsture gan nav bijusi nemaz tik veiksmīga. Piemēram, kopš valsts izveidošanas un līdz pat 1999. gadam to turpināja pārvaldīt somāļi izcelsmes vadonis Hasans Goleds Aptidons. Vēl vairāk, daudzpartiju sistēmas ieviešana neatrisināja etniskās domstarpības un atšķirīgās politiskās tiesības starp abām etniskajām grupām. Tas 1990. gados noveda pat pie pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2001. gadā. 1999. gadā notikušās vēlēšanas rezultējās tajā, ka pie varas nāca prezidents Ismails Omārs Guellehs. Sākotnēji viņš valdīja noteiktos divus termiņus. Bet, kā varat iedomāties, konstitūcija tika mainīta un kopš 2021. gada viņš ir amatā jau piekto termiņu. Bet tagad laiks parunāt detalizētāk par Džibutijas ārpolitiku un ar to šoreiz cieši saistīto ekonomisko situāciju. Džibutija ir ANO, Āfrikas Savienības, Mazo Valstu Foruma un Arābu līgas dalībvalsts. Valsts ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules valstu, tostarp arī Latviju 2012. gadā. Par to, kas ir Arābu līga un kāda ir tās ietekme, stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins.
Ornitologas, organizacijos "Ornitostogos" sumanytojas ir vadovas Marius Karlonas pasakoja apie internetu transliuojamus vaizdus iš paukščių lizdaviečių, iš gamtos. Tačiau gamtoje ne viskas jauku ir miela. Kokios dramos vyksta paukščių lizduose?Kurtinys ir tervinas – nykstantys paukščiai. Aukštaitijos miškininkas, gamtos fotografas Jonas Barzdėnas aiškina, kodėl nykstya šie paukščiai, kokios apsaugos jiems reikia?Kutinys ir teterninas - nykstantys paukščiai. Aukštaitijos miškininkas, gamtos fotografas Jonas Barzdėnas aiškina, kodėl nykstya šie paukščiai. Kokios apsaugos jiems reikia?Ved. Selemonas Paltanavičius ir Alvyda Bajarūnaitė
Pagaidu valdes vadītājs uzņēmumā „Eiropas dzelzceļa līnijas”, kas Latvijā atbild par dzelzceļa projektu „Rail Baltica”, būs Ēriks Diļevs. Nodokļu ieņēmumos šogad pirmajos trijos mēnešos iekasēti 3,3 miljardi eiro, kas ir par 40,7 miljoniem eiro jeb 1,2% mazāk par plānoto, pavēstījusi Finanšu ministrija. Gandrīz 100 karavīri no valsts aizsardzības dienesta pirmā iesaukuma turpinās aktīvo dienestu. Ukrainā bažas par Časivjaras iespējamo krišanu; ofensīvā iesaistīti ap 20 000 Krievijas karavīru.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Grenādu. Vienu no tām mononīmajām valstīm pasaulē, kuru nosaukumā ir tikai viens vārds. Grenādu var atrast Karību jūras ziemeļaustrumos, netālu no Trinidadas un Tobago. Grenādas valsts ir izvietota uz Grenādas salas un vēl sešām mazākām saliņām, tostarp Kariku un Mazās Martinikas jeb „Petit Martinik”. Valsts galvaspilsēta ir Sentdžordžesa un visā valstī kopā dzīvo nepilni 115 tūkstoši iedzīvotāju. Gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir afrikāņu izcelsmes. Tikai mazs procents ir indieši. Tādēļ arī gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir kristieši. Turklāt, valsts oficiālā valoda ir angļu, kamēr otra izplatītākā ir franču valodas dialekts. Bet ar ko tad Grenāda ir slavena? Neskaitot pasakainās pludmales, tā ir ļoti iecienīta nirēju vidū. Netālu no galvaspilsētas Sentdžordžas ūdenī ir atrodams kāds ļoti interesants veidojums – zemūdens skulptūru parks. Tā autors ir Džeisons deKlērs Teilors. Un šīs skulptūras vienlaicīgi kalpo vismaz trim mērķiem: tās ir kā mākslīgais rifs, tās palīdz aizsargāt īsto koraļļu rifu no bojājumiem, un tās arī iecienīts zemūdens tūristu apskates objekts. No armatūras un betona būvētās skulptūras ir kļuvušas populāras ne tikai nirēju vidū, bet arī jūras pamatiedzīvotāju vidū. Zivis un citas dzīvās radības ir iecienījušas skulptūru parku un ievākušās tur dzīvot. Tas, protams, piešķir papildus maģiskumu nirējiem. Grenādā ir vairāk nekā 30 oficiālo niršanas vietu un vēl daudzskaitlīgas mazākas. Koraļļu un jūras iemītnieku daudzveidība un skaistums vilina daudzus... Arī tos, kam patīk ne tikai koraļļu rifi, bet arī nogrimuši kuģi. Grenādas piekraste ir īstā vieta. Netālu no Kariku vai Flamingo līča var ļoti skaidri izpētīt, piemēram, „Bianca C” kuģa vraku. Šis Otrā pasaules kara laikā Francijā būvētais pasažieru kuģis grima divas reizes. Netālu no Francijas krastiem un 1961. gadā tajā vietā, kur šobrīd tas arī atrodams, pie Grenādas krastiem. „Bianca C” tiek pieskaitīta desmit pasaulē iecienītākajiem kuģu vrakiem, nirēju popularitātes ziņā. Grenādu līdzīgi kā citas Karību salas pirms Kolumba ierašanās apdzīvoja to pamatiedzīvotāji karibi. Kolumbs Grenādu atklāja 1498. gadā, bet tikai 17. gadsimtā tā tika kolonizēta. Un to izdarīja francūži, kas tur izveidoja cukura plantācijas, kā arī ieveda lielu skaitu vergu no Āfrikas. Briti pārņēma kontroli pār salām 1762. gadā un palielināja cukura industriju līdz 19. gadsimtā kakao pakāpeniski pārspēja cukura ražošanas apjomus. 20. gadsimtā par galveno lauksaimniecības produktu kļuva muskatrieksts. Lielbritānija neatkarību Grenādai iedeva tikai 1974. gadā. Interesanti, ka Grenāda tādējādi kļuva par vienu no mazākajām neatkarīgajām valstīm Rietumu puslodē. Piecus gadus pēc neatkarības iegūšanas valstī pie varas nāca marksistu-ļeņinistu režīms Morisa Bišopa vadībā. Bišopa Jaunā dārgakmeņa kustības valdīšana nebija ilga, jo jau nepilnus piecus gadus vēlāk režīms tika gāzts, kad Tautas Revolucionārā armija nogalināja Bišopu. Tas izraisīja ASV un citu Karību reģiona valstu iejaukšanos konfliktā Grenādā un demokrātiskas sistēmas izveidi. Šis ASV vadītais “demokrātijas eksports”, acīmredzot bija sekmīgs. Grenādas politiskā sistēma ir bijusi stabila un parlamentārā demokrātija ir darbojusies visnotaļ veiksmīgi. Vienlaicīgi gan ir jāatzīmē, ka pilnu neatkarību jau Grenāda no Lielbritānijas arī nav ieguvusi. Valsts galva tāpat ir tagadējais karalis Čarlzs III Vinzors un Grenāda ir arī Nāciju Sadraudzības valsts. Grenādu vada Ģenerālgubernators. Esam daudz runājuši par Sadraudzības valstu attiecībām ar Lielbritāniju militāri, ārpolitiski, ekonomiski. Bet iekšpolitiskā funkcionēšana un kāda ir iekšpolitiskā nozīme un funkcija britu karalim tādās valstīs kā Grenāda, skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, RSU Sociālo zinātņu fakultātes Programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle.
Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Emilis Melngailis 1901. gadā beidza Pēterburgas konservatoriju un pēc tam tur piecus gadus strādāja par mūzikas kritiķi lielākās vācu avīzes "St. Petersburger-Zeitung" redakcijā, pasniedzis privātstundas, spēlējis ērģeles un vadījis kori latviešu baznīcā, bet tad pēkšņi devies uz Vidusāziju, Taškentu, kur aizvadījis gandrīz 15 sava mūža gadus un strādājis par vācu valodas skolotāju kadetu skolā. Pats Melngailis par šo savu dzīves posmu rakstījis skopi, bet daudz vairāk par to var uzzināt no viņa pirmdzimtās meitas Lindas bērnības un jaunības atmiņām. (RTMM 217191; 217192 un 309533) Šīs atmiņas, kas bagātinātas arī ar citu ģimenes locekļu stāstīto, parāda, cik patiesībā grūts un sarežģīts jaunā komponista dzīvē bijis šis trimdas laiks. Nav skaidri zināms, ko Melngailis īsti sagrēkojies cara varas acīs 1905. gada revolucionārajos notikumos. Domājams, ka Orlova soda ekspedīcija viņu vajāja galvenokārt par neatļautas literatūras glabāšanu un lasīšanu. 1905./1906. gada ziemā viņš kādu dienu pasta karietē ieradies vecāku rentētajās mājās Raunas "Marikalnā" ar smagiem koferiem. Tos novietojis istabaugšā, asarām acīs lūdzis vecākiem piedošanu un steigā devies prom. Domājams, ka koferos bijušas kādas toreiz aizliegtas grāmatas. Drīz vien mājā iebrukuši soda ekspedīcijas kazaki, kas veikuši kratīšanu un situši tēvu līdz asinīm, lai uzzinātu Melngaiļa atrašanās vietu. Vecāki samaksājuši lielu izpirkuma naudu, lai Emili neapcietina un neizsūta uz Sibīriju. Tā vietā viņam bijis ļauts doties trimdā uz Taškentu, bet aizliegts tur nodarboties ar mūziku. Aizbraukšana notikusi no vecāku lauku mājām 1906. gada jūlija beigās. Melngailis šai laikā jau bijis divkāršs atraitnis: Pēterpilī mirusi gan Lindas māte, igauniete Lēna Mirisepa (Mürisepp), gan arī dažus gadus vēlāk apprecētā krieviete Antoņina Lebedjeva, tāpēc Melngailim un viņa četrgadīgaijai meitiņai līdzi devusies komponista māsa Elīna Medne. Viņa garajā ceļā esot bijusi spiesta vairākkārt atrunāt Melngaili no domām par pašnāvību. Pa dzelzceļu sasnieguši Astrahaņu visi trīs ceļotāji tālāk devušies pa Kaspijas jūru ar aristokrātu izklaides kuģi. Tā kapteinis bijis komponista mātes brālis Valdemārs Mežaks, kurš Melngaili finansiāli atbalstījis studiju laikā. Kā samaksu par braucienu, kapteinis aicinājis Melngaili izklaidēt pasažierus maltīšu laikā kuģa ēdamzālē ar klavieru spēlēšanu. Sākumā jaunais dumpinieks protestējis un atteicies, bet vēlāk tomēr piekāpies un spēlējis pasažieru skaļā balsī pieprasītos krievu šlāgerus un dziesmas. Pirmais gads Taškentā pagājis visai pieticīgi. Darbs virsnieku skolā, kas dēvēta par "Kadetu korpusu", bijis sešas dienas nedēļā no septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā un obligāts bijis arī dievkalpojuma apmeklējums svētdienās. Gandrīz visu mēnešalgu Melngailim bijis jānosūta gan V. Mežakam, gan vecākiem, lai tie baronam atmaksātu "Marikalna" māju rentes parādus. Tomēr viņam visgrūtāk bijis samierināties ar varas iestāžu aizliegumu nodarboties ar mūziku un būt mājās bez mūzikas instrumenta. Materiālais stāvoklis sāka pamazām uzlaboties tikai pēc tam, kad Melngailis nodibināja jaunu ģimeni, kas ļāva pamazām attīstīt arī savu saimniecību. Jau 1907. gada vasaras atvaļinājuma laikā Melngailis centās dabūt atļauju Latvijas apmeklējumam. Ar lielām grūtībām tas viņam arī izdodas, par iemeslu minot māsas pavadīšanu atpakaļ uz dzimteni. Tomēr bijis ar parakstu jāapliecina, ka viņš atgriezīsies un ceļojuma maršrutu nemainīs. Rīgā Melngailis iepazinies ar savu nākamo sievu, ļoti enerģisku jaunavu Annu Bērensi (1888–1938), kura strādājusi par pārdevēju grāmatveikalā. Skarbajos Taškentas apstākļos viņa spējusi kopā ar Melngaili izveidot un veiksmīgi vadīt ģimenes saimniecību. Pie tam desmit gados viņa laidusi pasaulē trīs dēlus un divas meitas. Katru gadu komponists ar nepacietību gaidījis vasaru, kad varbūt dabūs atļauju uz vienu mēnesi apciemot 4000 km tālo dzimteni, bet ne vienmēr to saņēmis. Piemēram, 1915. gadā Melngaili norīko par komandanta sekretāru 500 km attālajā Guļčas cietoksnī, uz kuru noslēgumā ved sarežģīts ceļš pa tuksnešainām un ledainām kalnu pārejām zirgu un kamieļu mugurā. Vīram līdz ceļo arī Anna ar pieciem bērniem. Šo grūto nedēļu atsver mēnesi garais atvaļinājums, kura laikā Melngailis pusslepeni pieraksta daudzas kalniešu tautas melodijas. Naktīs viņš atļaujas šo to dungot un spēlēt ar pirkstiem pa iedomātu klaviatūru. Top tautasdziesmu apdares un dažas oriģināldziesmas. Šos nošu rokrakstus komponists nav datējis, lai kontroles gadījumā varētu attaisnoties, ka tie ir veci studiju laika uzmetumi. Laimīgs bijis kāds gadījums, kad skolas sarīkojumā augstdzimuša solista pavadīšanai uz klavierēm vajadzējis aizvietot saslimušu pianistu un skolas direktors, ģenerālmajors fon Kohs, kurš guvis izglītību arī Maskavas konservatorijas čella klasē, atcerējies par Melngaili. Nošu nav bijis, bet komponists tik krāšņi improvizējis pavadījumu, ka visi pēc tam par to vien runājuši. Paslepeni Kohs pēc tam uzaicinājis talantīgo mūziķi saspēlēt ar viņu pa kādai čella sonātei. Vēlāk “godu izrādījis” arī ģenerālgubernators Samsonovs, kurš bez atlīdzības Melngailim atļāvis pasniegt klavierstundas savai meitai. Attapīgais privātskolotājs to izmantojis, lai beidzot dabūtu atļauju klavieres turēt arī paša mājās. 1917. rudenī slēdza Taškentas "Kadetu korpusu” un turpmākos trīs gadus Melngailim pastāvīga darba vairs nebija. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, kopā ar ģimeni viņš iekopa vīnogu dārzu, turēja bišu dravas, piena lopus un šķirnes vistas. Šajā laikā viņš aktīvi darbojies arī Taškentas mūzikas dzīvē – organizējis korus, izveidojis simfonisko orķestri, kas pirmatskaņojis arī viņa komponēto simfonisko ainavu “Vakars Zilajā kalnā”. Arvien izvēršoties pilsoņu karam, Melngailis spiests aizsargāt savu ģimeni un saimniecību no dažādām apkārt klīstošām bandām. Tomēr bērni nereti ir liecinieki bandītu vardarbībai pret vecākiem. Laiku pa laikam patvērums ir četrus kilometrus attālais vīna dārzs ar kleķa būdiņu, kur Melngailis uzsācis darbu pie Musorgska operas “Boriss Godunovs”instrumentēšanas. Beidzot, 1920. gada 13. oktobrī komponists saņem atļauju kopā ar ģimeni un daļu iedzīves doties uz dzimteni. Pēc astoņu nedēļu gara un zaudējumiem pilna ceļojuma gandrīz neapkurinātā preču vagonā 7. decembrī viņi sasniedz Rīgu. Dzīve bija jāsāk no jauna.
Jautāšu citādi: kurš ir visplašākais no latviešu tautasdziesmu tematiskajiem cikliem? Vai vēl precīzāk – kuriem latvieša mūža godiem veltīts visvairāk dziesmu? Jā, protams – kāzām. Skaitļi ir iespaidīgi. Latviešu folkloras krātuves tautasdziesmu vākumā ir pāri miljonam tekstu. Gandrīz piektā daļa, nepilni 200 tūkstoši, attiecas uz kāzu jo daudzveidīgajām norisēm. Varbūt lieki, tomēr precizēšu, ka ar tautasdziesmām šajā kontekstā saprotam nevis tās dziesmas, ko joprojām, reizumis un vietumis, dziedam, kopā sanākot, bet t. s. klasiskās tautasdziesmas, kuru sinonīms ir dainas. Visas izdziedamas, vairumā gadījumu kā teicamās jeb teiktās dziesmas. Lielākoties četrrindes, bet arī seš- un astoņrindes. No deviņām rindām sākas garās dziesmas, un „Latvju dainās” netrūkst arī tādas. Šogad aprit 130 gadu kopš pirmā „Latvju dainu” sējuma klajā nākšanas. Tieši tajā pašā 1894. gadā sāka iznākt arī Jurjānu Andreja „Latvju tautas mūzikas materiāli”, kam mūzikas folkloristikā tikpat liela nozīme, kāda Latvju dainām latviešu kultūrā un latviešu kā tautas konsolidēšanā. Pieņemu, ka daudziem no jums, tāpat kā man, grāmatu plauktā goda vietā atrodas pelēkie faksimilizdevuma seši sējumi astoņās grāmatās, kurus izdevniecība „Zinātne” laida klajā sakarā ar „Latvju dainu” iznākšanas simtgadi. Cik daudz mēs tos atveram? Godīgi atzīšos, es – ļoti reti. Vecā druka tomēr traucē. Un ir taču virtuālais dainuskapis.lv, kur visu vajadzīgo var sameklēt ātri un ērti. Tiesa, no toreizējiem 526 pagastiem 218 „Latvju dainās” nav pārstāvēti. Tāpēc. Mums ir akadēmiskais izdevums „Latviešu tautasdziesmas”. Tas ir Latviešu folkloras krātuvē sakrātās tautasdziesmu kolekcijas pilnizdevums. Aizsākts 1979. gadā. Pēdējo 13. sējumu paredzēts izdot šī gada beigās, godinot Latviešu folkloras krātuves simtgadi. Par jaunākajiem diviem gribu pastāstīt. Tie abi – 11. un 12. – veltīti kāzām. Ja man būtu kāda teikšana laulību lietā Latvijā, tad es, pirms jaunie cilvēki precas, ierosinātu (vai – lūgtu, vēlētu, pieprasītu, ieteiktu – nezinu, kā labāk noformulēt) palasīt tautasdziesmas par precēšanos. Kaut vai iesākumā paturēt rokās šos foliantus (12. sējums ar 1134 lappusēm sver teju 2 kilogramus), pašķirstīt un palasīt. Man liekas, ka grūti būtu atrast latviešu valodu teicami protošu cilvēku, kurš ielasījies, varētu atrauties no tālākas lasīšanas. Tas taču ir tik interesanti, aizraujoši, neticami, smieklīgi, bēdīgi, ironiski… un jā, arī pamācoši. Tiesa, mūsu dzīve, salīdzinot pat ar vecvecāku dzīvi, ir tik ļoti mainījusies! Taču pie vērtīgām atziņām, domāju, nonāktu katrs. Jo ir kas nemainīgs, un tās ir mūsu savstarpējās attiecības. Tik daudzveidīgus attiecību modeļus tieši kāzu sakarā atradīsiet reti kur. Protams, jāpatur prātā, ka liela daļa tekstu ir metaforas, hiperbolas un vienkārši humors, taču… ieklausieties dažās dainās. Piemēram, par vīramāti (tā kā pati tāda esmu, tad varu atļauties dažus ņiprus piemērus): Vīra māte, vella māte, Nēsà sietu padusê. Kurâ ciemâ ieiedama, Sijà manu augumiņu. *** Ja būs laba dēlu māte, Tad uzsegšu villainiti; Ja būs sīva, ja būs dzedra, Tad uzsegšu buļļa ādu, Lai staigaja baurodama, Visus cērpus spārdidama. Bet arī: Paldies saku māmiņai, I dzirdot, nedzirdot, Kas dēliņu auklejusi Pa manam prātiņam. *** Uzaugdama Dievu lūdzu, Lai dzīvo vīra māte; Būs bērniņu aukletaja, Būs ganiņu vaditaja. Mūsdienu emancipētajām meitenēm, protams, grūti pat iedomāties, kāda sadzīvošanas māka jaunajai sievai bija vajadzīga sendienās. Tādējādi, lasot šos tekstus, rodas lieliska iespēja novērtēt to, cik labos laikos dzīvojam patlaban. Un varbūt tomēr likt aiz auss kādu padomu: Ej, māsiņa, tautiņâs, Dzīvo gudri, aizgājuse; Ja tautàm salmu jumti, Necel augstu uguntiņu. Abas grāmatas joprojām nopērkamas. Ņemot vērā folkloras krātuves pētnieku un līdzstrādnieku ieguldīto darbu daudzu gadu garumā un grāmatu apjomu (11. sējumā pamatdziesmas kopā ar versijām un variācijām – 55 163, 12. sējumā – 107 572) tas, cik maz tās maksā, mani patiešām šokē. Tāpēc, ja paši, jūsu radi vai draugi vīkšās kāzām – lūk, vērtīga dāvana!
„No Parīzes līdz Berlīnei” tāds nosaukums kamermūzikas koncertam, kas jau rīt, 15. februārī, izskanēs Lielajā ģildē un ko sagatavojuši Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķi. Koncertprogrammā iekļauti Francijas un Vācijas komponistu seksteti pūšaminstrumentiem un klavierēm. Gandrīz visi no programmā iekļautajiem opusiem Latvijā skanēs pirmo reizi. Mēģinājums rit Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, kur uz skatuves klavieres un piecas nošu pultis. Kopīgā kameransamblī muzicē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi: flautiste Egija Sproģe, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Raimonds Gulbis un mežradznieks Māris Evelons, pie klavierēm pianiste Evelīna Jēkabsone. Viņa ir arī viena no koncerta idejas autorēm. Koncertā skanēs franču komponista Fransisa Pulenka Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam, kas mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un populārākajiem konkrētā žanra darbiem. Vēl programmā iekļauts franču komponistes Luīzes Farenkas (Farensa) Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam op.40. Klavieru partijā atspoguļojas pašas autores virtuozā spēles maniere. Skanēs arī Teodora Blūmera Sekstets op. 45, kas pirmatskaņots 1922.gadā un veidots aizraujošā un niansētā variāciju formā. Programmā arī šveiciešu komponista Paula Juona Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam op.51, kas ir enerģiski piesātināts darbs. Pūšaminstrumentu kvintets ir īpašs ar savu neparasto skanisko dabu – katrs no ansambļa instrumentiem ir tembrāli atšķirīgs un spēj pildīt kā ansambļa, tā solista lomu, tādējādi mūzikas audumā atklājas krāsainas saspēles iespējas, savukārt klavieru partijas pievienošana skanējumu bagātina, par ko pārliecinājos kameransambļa mēģinājumā.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas analizējam Rietumāfrikā esošo valsti Togo. Togo Republikas nosaukums nāk no vietējās eve valodas un nozīmējot “upes otrā pusē” vai “māja pie jūras”. Portugāļi bija pirmie eiropieši, kuri ieradās Togo teritorijā vēl tālajā 15. gadsimtā, bet šeit viņi pastāvīgas apmetnes neizveidoja. Neatkarīgi no portugāļiem, Togo teritorija bija daļa no, tā saucamā, “Vergu krasta”, kuru no 16. līdz 18. gadsimtam kontrolēja dāņi. Jā, arī Dānija līdz 1803. gadam, kad faktiski stājās spēkā tās 11 gadus agrāk pieņemtais vergu tirdzniecības aizliegums, ir piedalījusies transatlantiskajā vergu tirdzniecības biznesā. Dāņu daļa gan visā vairāk nekā 12 miljonu cilvēku pārvietošanā no Āfrikas Rietumkrasta tiek rēķināta ap 1 procentu. Bet skaitliski tas tāpat ir vairāk nekā 100 000 cilvēku, kurus viņi pakļāva un uz kuru dzīvībām būvēja bagātību. Daudz labāks liktenis gan nepiemeklēja Togo iedzīvotājus arī pēc 1884. gada, kad tos pakļāva vācieši un izveidoja valsti ar nosaukumu Togolenda. Plaši iezīmējās vergu darbaspēka izmantošana vietējās kakao, kafijas un kokvilnas plantācijās. Vienlaicīgi gan jāsaka, ka vāciešu kolonisti padarīja Togo teritoriju par vienu no infrastruktūras ziņā attīstītākajām Āfrikas vietām, tostarp arī izbūvējot trīs dzelzceļa līnijas no galvaspilsētas Lomes. Pirmā Pasaules kara laikā visas vācu kolonijas tika atņemtas un konkrēti Togolenda 1922. gadā tika sadalīta starp britiem un francūžiem. 1956. gadā britu Togo teritorijas pēc referenduma iekļāvās Ganas teritorijā, bet Togo pēc neilgas būšanas Franču Savienība četrus gadus vēlāk Togo pasludināja neatkarību. Pirmais prezidents pēc neatkarības bija Olimpio, kuru 1967. gada apvērsumā personīgi esot nogalinājis nākamais diktators Gnasin-gbe Ejadema. Viņš arī valdīja līdz 2005. gadam, kad nomira un pie varas nāca viņa dēls. Tieši Faure Gnasin-gbe arī sāka ieviest demokrātiskas reformas un valsts kļuva par puslīdz funkcionējošu demokrātiju. Runājot par Togo sociālekonomisko situāciju, jāmin, ka valsts ir viena no tām, kurās iedzīvotāju vidējie ienākumi gada laikā nesasniedz pat 1000 eiro. Un Togo ir visbiežāk atrodama starp ANO Tautas attīstības indeksa zemāk novērtētajām valstīm pasaulē. Valsts sniegums virknē rādītāju ir pat katastrofāli zems. Un te gandrīz vai retorisks jautājums – ko gan var gribēt valstī, kurā gandrīz 40 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem. Milzīgais jaunu cilvēku skaits valstī rada nepieciešamību pēc sabiedrības un valsts rūpēm par mazajiem cilvēkiem. Un tas, protams, patērē laiku, enerģiju un naudu, kuras jau tāpat pārāk daudz nav. Rezultātā Togo iedzīvotāji aktīvi cenšas izdzīvot esošajā situācijā un daudzas no to ekonomiskajām praksēm ir neētiskas vai pat klaji noziedzīgas. Tiek rēķināts, ka apmēram 30 procenti no bērniem valstī cieš no hroniska bada. Attiecīgi, ne vecāki, ne ciemati, ne valsts nav spējīgas par tiem pienācīgi parūpēties. Valsts piedzīvoja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu no 1960. līdz 2010. gadam, kas ir izraisījis to, ka trīs piektdaļas valsts iedzīvotāju tagad ir bērni vai jaunieši. Sagaidāms, ka iedzīvotāju skaits Togo tikai turpinās pieaugt. Bezdarba līmenis, nabadzība un izglītības trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem šādai situācijai. Valsts saskaras arī ar ārkārtīgi augstiem zīdaiņu mirstības rādītājiem. Gandrīz 40 no katriem 1000 dzimušajiem bērniņiem nomirst. Salīdzinājumam, statistikas rādītājs Latvijā ir nepilni 5 bērniņi no 1000 dzimušajiem, kamēr Afganistāna ir pasaulē līderpozīcijā ar 103 mirušiem bērniem no 1000 dzimušajiem. Šie visi faktori ietekmē arī paredzamo dzīves ilgumu. Togo tas ir 71,7 gadi, kamēr Latvijā dzimušajiem tiek paredzēts 76,2 gadus ilgs mūžs. Pasaulē pirmajā vietā ir Monako, kur šobrīd dzimušie varētu vidēji nodzīvot līdz pat 89,6 gadiem. Vēl jāmin, ka Togo vidējais valsts iedzīvotāju vecums ir tikai 20,5 gadi. Tiek rēķināts, ka Togo valdība nodrošina apmēram tikai ceturto daļu no resursiem, kas būtu nepieciešami pilnvērtīgi funkcionējošai izglītības sistēmai. Un te runa beigās nav tikai par infrastruktūru, bet arī par kvalificētu skolotāju trūkumu uz tik lielu bērnu skaitu, sevišķi lauku reģionos. Rezultātā Togo ir arī skumjš rādītājs attiecībā uz lasītprasmi, sevišķi sieviešu vidū gandrīz puse no valsts iedzīvotājām neprot lasīt un rakstīt. Vēl vairāk - ceturtā daļu meiteņu izprecina pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Togo ekonomika primāri ir agrāra. Togo skaitās fosfātu ieguves un eksporta lielvalsts pasaules mērogā. Šo resursu plaši izmanto mēslojuma ražošanā. Bet arī tā cenu kāpumi un kritumi dramatiski ietekmē valsts ekonomiku, sevišķi kopš 1990.gadu sākuma. Naftas produkti un degviela tagad ir lielākais eksporta produkts. Lauksaimniecības sektorā Togo ir nodarbināti apmēram 60 procenti iedzīvotāju. Un tas ienes gan tikai apmēram 30 procentus no eksporta ienākumiem. Liela daļa lauksamniecībā strādājošo ražo vien paši savai iztikai. Valstī ir uzlabojies privatizācijas process, bet apmēram 1,2 miljardus eiro nelielā valsts budžeta caurspīdīguma problēmu dēļ, infrastruktūras trūkuma, politiskās nestabilitātes un vispārējā perspektīvas trūkuma ekonomikā dēļ, ārvalstu investori netiecas investēt Togo. Kādēļ ārvalstu investīcijas ir tik nozīmīgas daudzām pasaules valstīm, skaidro Minijuss Talindis, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes lektors.
Krustpunktā brīvais mikrofons ar Dzintaru Rožkalnu no improvizācijas ansambļa "Gandrīz draugi".
Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula Viena no spilgtākajām laikmeta personībām, kuras izpratne par pieminekļu aizsardzību apvienojumā ar spēcīgu intuīciju pārsniedza tā laika ierastās robežas, bija Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zonas kultūras pieminekļu aizsardzības sektora vadītāja (vēlāk muzeja kultūras pieminekļu nodaļas vadītāja) Dace Puķīte (1942–2001). Viņas atstātās dokumentārās liecības atklāj mantojuma saglabāšanas izpratni, objektu atjaunošanas praksi un procesus, ikdienas cīņu ar padomju ideoloģijas skartiem varas pārstāvjiem un radošus paņēmienus, kā likumīgi apiet sistēmu. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krātuves plaukti piepildīti ar mapēm, kurās inspektore cītīgi vākusi arhīva informāciju, veikusi fotofiksācijas, dokumentējusi tā brīža esošo situāciju, nepieciešamības gadījumā arī zīmējot plānus. Tāpat savāktas arī arhitektoniski mākslinieciskās izpētes. Tomēr viena no vērtīgākajām liecībām ir Puķītes dienasgrāmatas, ko viņa rakstījusi no savas pirmās darba dienas līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Pirmo piecu gadu dienasgrāmatas rakstītas literāri saistošā valodā, vēlāk tās pārtop par tādu kā darba atskaites melnrakstu, tik sīki neizrakstot un neizstāstot brīžam traģikomiskās ikdienas darba situācijas. Tikko uzsākot darbu muzejā, Dacei Puķītei bija jāpiedalās un jānodrošina Cēsu viduslaiku pils atjaunošanas procesu vadīšana. Cēsu viduslaiku pils restaurācijā 1973. gadā galvenokārt iesaistījās vietējie speciālisti un entuziasti. Dace Puķīte 1973. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja: "Jo vairāk skatu Cēsu pili, jo vairāk mani satriec tā lielā jūtība pret apkārtējo dabu, kurā iekausēta, no kuras izaug celtne, jūtība pret formu un formu kopu. Tas viss savukārt pakļauts loģiskai konstrukcijai, jūtība pret detaļu. Ja runājam par arhitektūras un tēlotājas mākslas sintēzi – te tā ir, pie kam savā augstākajā izpausmē, kad mēs jau vairs neapjaušam, kur beidzas arhitektūra un sākas tēlniecība: masu un proporciju kopums tverams no dažādiem skatu punktiem aizvien jaunā atklāsmē, pārsteidzot ar savu emocionalitāti. Jebšu, smalki izsakoties, masu un proporciju kopums ieguvis nevien tehnisku un ideoloģisku, bet arī emocionālu attaisnojumu. Tas neattiecas tikai uz lielām masām un proporcijām, bet arī uz detaļām – līdz vissīkākai. Un tad nu pienāk tas brīdis, kad mums šajā filigrānajā kopumā kaut kas ir jāpieliek jeb jāatņem, jebšu, kā mēs šodien sakām – jāpārveido, jāpiemēro mūsdienu prasībām… Gandrīz lielāko tiesu ar to pašu pietiek, lai celtne būtu mirusi: Valmieras baznīca – koncertzāle, Gaujienas parks – izķidātā kapliča, Alūksnes palmu māja... Smukas lelles, bet dvēselīte nokauta… rakņājāmies ar mēslu dakšām. Katrs jaunievedums vai nu lielāks vai mazāks ir tikai butaforija, kuru iesēdināt mūsdienu aprēķinātājam, bet ne "jutējam" ir grūti. Balansējot starp vietējās varas ideoloģiskajiem uzstādījumiem un materiālā mantojuma saglabāšanas tradīcijām, Dace Puķīte centās īstenot kaut nedaudz no tās kultūras pieminekļu teorijas un prakses, ko bija dzirdējusi un lasījusi.
Nedēļas nogalē noslēgsies desmitais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sestdien uzzināsim arī visu konkursa programmu laureātus un, protams, labāko pilnmetrāžas filmu žūrijas vērtējumā. Žūrijā šogad būs arī 32 gadus vecā režisore no Afganistānas Šarbanū Sadāta, kuras debijas filma “Vilks un aitas” pirms septiņiem gadiem tika izrādīta Rīgā un saņēma atzinību arī Kannu kinofestivālā. Varētu domāt, ka Šarbanū nāk no kinomīļu dinastijas, ja reiz tik agri spējusi nokļūt starptautiskā kino apritē. Bet viņas stāsts ir patiešām pārsteidzošs. Kā jūs kļuvāt par kinorežisori? Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001.gada 11.septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā. Šarbanū Sadāta stāsta savas ģimenes stāstu un to, kāds bijis viņas ceļš līdz studijām augstskolā. Kino viņa iemīlējusies 2009.gadā. Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu? Šarbanū Sadāta: Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis Taliban, filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs. Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem. Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā ka arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.
Dodamies uz kādu ļoti attālu valsti. Kādu laiku neesam bijuši Okeānijā un tādēļ šoreiz aplūkojam valsti, kuras galvaspilsēta Honiara atrodas 13,5 tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas. Cik iespaidīgs ir šis attālums? Attālums no Rīgas līdz zemeslodes vidum ir divas reizes mazāks jeb 6371 kilometrs. Zālamana salas gan nav diametrāli pretēji uz zemeslodes Rīgai. Otrā pusē zemeslodei no Rīgas skatupunkta atrodas Klusais okeāns. Vistuvākā sauszeme ir Jaunzēlande. Bet pie Zālamana salām atgriežoties – valsts sastāv no vairāk nekā 900 salām un saliņām. Lielākā daļa no tām nav apdzīvotas un galvenās salas ir tikai sešas. Un ja ar tik lielu skaitu salu nebūtu par maz, tad Zālamana salās atrodas arī pasaulē aktīvākais zemūdens vulkāns, kurš ik pa brīdim arī izvirst. Valstī dzīvo nedaudz vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, un apmēram 75% valsts teritorijas klāj lietusmeži. Salīdzinājumam – Latvijas teritorijā meži ir 52 procenti. Starp citu, ar pozitīvu tendenci pieaugt. Gandrīz puse no šiem vairāk nekā trim miljoniem hektāru mežu pieder Latvijas valstij. Pārējais – privātīpašniekiem. Bet Zālamana salās mežu apjoms samazinās. Atmežošana notiekot milzīgos tempos – apmēram 40 tūkstoši hektāri gadā. Un, kā varat iedomāties, visvairāk no šī cieš lietusmežos dzīvojošie daudz jo daudz dzīvnieku, putnu un augu. Ļoti daudzi no tiem ir endēmiski un nav atrodami nekur citur pasaulē. Pirmie iedzīvotāji Zālamana salās esot ieradušies apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu. Bet tikai 1568. gadā spāņu ceļotājs Alvaro de Mendana bija pirmais eiropietis, kurš salas pamanīja. Spāņiem neizdevās nostiprināties salās. Bet britiem, sākot no 1767. Gada, gan. Amerikāņu un britu vaļu mednieki aktīvi salas apmeklēja arī visu 19. gadsimtu, paralēli īpašumtiesības mainot no britiem uz vāciešiem un atpakaļ. Otrā pasaules kara laikā Zālamana salas iekaroja japāņi un rezultātā tās kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kauju punktiem Klusā okeāna teātrī, kā to reizēm dēvē Otrā pasaules kara terminoloģijā. Un te interesants fakts – slavenais ASV prezidents Džons F. Kenedijs bija ļoti pateicīgs Zālamana salām par viņa faktisku izglābšanos. Proti, 1943. gadā, kad Kenedijs vadīja ASV krasta apsardzes patruļkuģi, japāņi pa to iešāva torpēdu. Rezultātā Kenedijs kopā ar izdzīvojušajiem apkalpes locekļiem bija spiesti peldēt apmēram sešus kilometrus līdz tuvumā esošajām Zālamana salām, kur pēc tam divas dienas pārtika tikai no kokosriekstiem. Pēc tam jūrniekus izglāba divi vietējie zvejnieki. Sala, uz kuras nonāca Kenedijs un apkalpe, tobrīd nebija apdzīvota un saucās Plūmju Pudiņa Sala. Vēlāk jau to pārsauca par Kenedija salu, bet pats Kenedijs Ovālajā kabinetā esot sev par piemiņu vienmēr turējis kokosrieksta čaulu. Bet atgriežoties pie nopietnās politikas, jo šis tāds deserta cienīgs fakts sanāca, – daudzas no Zālamana salas tika izpostītas Otrā pasaules kara laikā, kas veicināja arī nacionālisma un autonomijas ideju pieaugumu. Kombinācijā ar augošajām pēckara koloniālās atbrīvošanās idejām, Zālamana salas panāca neatkarību no britiem 1978. gadā. Jautājums par neatkarību vienmēr ir nedaudz strīdīgs. Esam vairākkārtīgi runājuši par valstīm, kuras ir suverēnas lēmumu pieņemšanā, bet to valsts galva tomēr ir Apvienotās Karalistes karaliene vai karalis. Zālamana salas nav izņēmums – tās ir daļa no britu veidotās Nāciju Sadraudzības, kurā šodien ietilpst 56 valstis, piecpadsmit no kurām Karalis Čārlzs Trešais ir valsts galva. Tādēļ arī Zālamana salas ir konstitucionālā monarhija. Bet kāda tad ir Nāciju Sadraudzības – šī savdabīgā politiskā veidojuma – nākotne, analizē. Žaneta Ozoliņa, ilggadēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece.
Noslēdzam raidījumu ciklu par vietām, kam cilvēka prāts un rokas ir devušas jaunu dzīvi. Vidzemē viesojāmies Maizes mājā, Zemgalē - Igo mākslas un mūzikas centrā "Ceplis", Latgalē - Andrupenes lauku sētā, bet šodien esam Kurzemē - Nurmuižā Talsu novada Laucienas pagastā, kas ir lielākais un vecākais muižas komplekss Latvijā un ir ne tikai Talsu novada tūrisma pērle. Šo vietu visdrīzāk gaidīja bēdīgs liktenis, lēna pārvēršanās par drupu kaudzi, neskatoties uz to, ka Nurmuiža ir kultūras piemineklis. Tomēr 2000. gadu sākumā notika brīnums un lielākais un vecākais muižas komplekss ieguvis jaunu dzīvi. Gandrīz 20 gadi bija nepieciešami, lai no nolaistas un puspamestas vietas Nurmuiža pārtaptu par elegantu atpūtas centru. Par Nurmuižas pagātni, tagadni un nākotni stāsts raidījumā. Iepazīstina un par tūrisma iespējām Talsu pusē stāsta novadpētnieks, Nurmuižas pārvaldnieks un gids jeb "Nurmuižas dvēsele" Aldis Denčiks, Nurmuižas "garšu virtuozs" Jurijs Benko, Talsu tūrisma informācijas centra vadītāja Līga Svarinska. Raidījumā piedalās arī dziedātājs Miķelis Ābols.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienās šoreiz stāsts par mazpazīstamu valsti Lesoto jeb oficiāli – Lesoto Karalisti. Valsts ir visnotaļ unikāla. Tā ir ne tikai pilnībā sauszemes ieskauta, bet arī to ieskauj faktiski viena valsts – Dienvidāfrikas Republika. Respektīvi, Lesoto ir anklāvs pa vidu citai valstij. Tādas pasaulē vēl ir tikai Sanmarīno un Vatikāns. Lesoto atrodas Maloti kalnu masīvā, kas to padara vēl unikālu ar to, ka visi apmēram 2,2 miljoni cilvēku dzīvo vismaz kilometra augstumā virs jūras līmeņa. 19. gadsimtā vietējais karalis izmanījās izveidot neatkarīgu valsti Basutolendu. Tomēr blakus esošo nīderlandiešu koloniālās intereses lika jaunizveidotajai valstij meklēt sabiedrotos un tie tika atrasti Lielbritānijas izskatā. Sākumā kā protektorāts un vēlāk kā kolonija šī teritorija ieguva daudz britu kultūras un politiskās klātbūtnes. Neatkarīga Lesoto Karaliste tika izveidota tikai 1966. gadā. Karalim valstī gan atļāva atgriezties tikai 1990. gadā. Lesoto ir viena no sociālekonomisko un sabiedrības veselības problēmu plosītākajām valstīm pasaulē. Lesoto ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 2500 eiro. Latvijas rādītājs pēc tiem pašiem pasaules bankas datiem ir vairāk nekā 37 tūkstoši eiro. Vēl vairāk – valstī trīs ceturtdaļas cilvēku atrodas faktiskā nabadzībā vai tuvu tai. Gandrīz pusei cilvēku jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Un valsts arī ir starp 20 pasaulē ienākumu ziņā visnevienlīdzīgākajām valstīm. Kalnos atrodamajai “Debesu karalistei”, kā valsti ir iesaukuši, ir būtiskas problēmas ar lauksaimniecības produkcijas audzēšanu un ražošanu. Un neskatoties uz šo – apmēram divas trešdaļas cilvēku ir nodarbināti tieši lauksaimniecībā. Lauksaimniecības sektoru Lesoto smagi skar gan klimata pārmaiņas, gan arī dabas katastrofas, tostarp spēcīgi lieti. Korupcijas līmeņi, politiskā nestabilitāte un vardarbība kombinācijā ar infrastruktūras izaicinājumiem ir būtiski attīstību kavējošie faktori. Valstī trūkst pamata infrastruktūras, tostarp viens miljons jeb gandrīz puse iedzīvotāju pastāvīgi dzīvo bez elektrības. Tas, ka valstij nav piekļuves jūras ceļiem un tā ir atkarīga daudzos jautājumos no Dienvidāfrikas Republikas, situāciju neuzlabo.
Sezona jāsāk ar pazīstamām un iespaidīgām valstīm, tādēļ šīs dienas raidījumā ir pienācis laiks parunāt par Izraēlu. Valsti, kura šogad atzīmē savu 75. izveidošanas gadadienu, bet, kuras cilvēku vēsture, protams, ir tūkstošiem gadu sena un lielākajai daļai no jums noteikti arī labi zināma. Izraēlas Valsts un tās sabiedrība, kā reiz stāstīja paši ebreji, ir uzskatāma par tādu kā “traumu laboratoriju”. Par to, ko šis koncepts nozīmē un kā šī nelielā, nepilnus deviņus miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir kļuvusi par pasaulē ietekmīgu un Tuvo Austrumu reģionā faktiski dominējošu spēlētāju gan militāri, gan ekonomiski, gan politiski, skaidrosim raidījumā. Izraēla ir sarežģīta un pretrunīga valsts ne tikai mūsdienās, bet, protams, arī vēsturiski. Izraēlas un ebreju tautas izdzīvošanas centieni gan pašā vēsturiskajā teritorijā, gan citviet plašajā pasaulē, ir noteikti plaši dzirdēti un apspiesti. Daudzos gadījumos ebreju un latviešu tautu izdzīvošanas un gadsimtiem seno, unikālo kultūru saglabāšanas centieni un risinājumi esot blakus lielākai svešai kultūrai. Ebreju un jūdaisma vēstures aizsākumi tagadējās Izraēlas teritorijā tiek datēti ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Mūsdienu Izraēlas teritorijas izsenis ir bijušas tik daudzu varu un politisko procesu ietekmē. Runa nav tikai par vēsturiskajām izraēliešu karalistēm, bet arī asīriešu, babiloniešu, persiešu, maķedoniešu, romiešu, Osmaņu jeb turku un britu valdīšanas periodiem. Gandrīz katra no impērijām, kuras sastāvā atradās ebreju teritorijas, ir sekmējušas ebreju izceļošanu vai pārvietošanu uz citām teritorijām. Sevišķi jau romiešu perioda laikā ebreju pārvietošana un teritorijās esošo cilvēku kristīšana bija ļoti izplatīta parādība. Ebreju diaspora ir izkaisīta pa visu pasauli un ebreji kļuva par minoritāti Izraēlas teritorijās. Šī vēsturiskā izdzīšanas trauma mijās ar daudzām traumām, ko ebreju minoritāte piedzīvoja gan viduslaikos, gan jaunajos laikos. Atšķirīgā kultūra, reliģija, valodas lietojums, tradīcijas, ģērbšanās stils un daudzi citi iemesli kļuva par antisemītisma cēloņiem vairāku gadsimtu garumā arī Eiropā. Tādi slaveni darbi kā Viljama Šekspīra “Venēcijas tirgonis” par ebreju tirgoni, kurš atprasa parādu cilvēka miesas izskatā, ir viens no vēsturiskajiem piemēriem par to, kā ebreju kopiena tika uztverta Eiropā. Ebreji gadsimtu gaitā tika vainotie mēra izraisīšanā, pret tiem īpaši vērsās spāņu inkvizīcija, Krievijas Impērijā bija izplatīti pogromi, un pret ebrejiem vērstu politiku turpināja arī Staļins un Padomju Savienība. Viens no drausmīgākajiem mirkļiem un nesenajā vēsturē traumatiskākajiem ebreju kopienai gan, protams, bija visiem zināmā nacistu holokausta politika. Pret ebrejiem vērstais genocīds, kas ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, acīmredzot, pazemoja ebreju tautas pašlepnumu, nevarēja neatstāt paliekošu iespaidu. Turklāt uz visu pasauli. Masveidīga vienas kopienas genocidālā iznīcināšana nav vēsturē nekas nepieredzēts un diemžēl ir bijusi novērojama pat pēdējo desmitgažu laikā. Vienlaicīgi tieši holokausta zvērības, tā atspoguļojums un pastāvīga vieta pasaules modernajā kultūrā, ir tomēr bijusi svarīga tam, lai ne tikai pati masveida cilvēku iznīcināšana nebūtu vairs pieņemama un normāla politiska rīcība, bet arī faktori, vārdi un darbības, kas pie šī var novest, būtu izskaužami un nepieļaujami. Šīs nacistu zvērības, Izraēlas valsts tēva un pirmā premjerministra Dāvida Ben Guriona prasmīgā un veiklā starptautiskā politika, Cionistu kustības aicinājumi imigrēt vēsturiskajās teritorijās, kā arī 1948. gada Palestīnas karš aizsāka ne tikai moderno Izraēlas Valsti, bet arī faktisko un nebeidzamo Arābu-Izraēlas konfliktu, kas diemžēl ir kļuvis par patstāvīgu fenomenu mūsdienu politikā. Izraēlas galvenais atbalsts ir bijušas ASV drošības garantijas, kā arī ASV un Izraēlas valstu ciešā sadarbība modernākā militārā aprīkojuma izstrādē un nodošanā. Šis modelis, starp citu, ir viens no risinājumiem, ko ir piesaukuši arī ukraiņi Krievijas agresijas izbeigšanas kontekstā. ASV arī ir bijusi instrumentāla Izraēlas un Palestīnas pašpārvaldes attiecību virzīšanā un veidošanā. ASV arī ir sekmējusi Izraēlas attiecību normalizēšanu ar vairākām reģiona valstīm, tostarp arī jūras robežas demarkāciju starp Izraēlu un kaimiņvalsti Libānu, kā arī Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Bahreinu, Maroku, Sudānu. Daudzu pasaules valstu nosodījumu turpina izpelnīties Izraēlas politika pret Palestīnas pašpārvaldi, sevišķi jau ebreju apmetņu būvniecība un legalizācija okupētajā Rietumkrastā, Golānas augstieņu oficiālu iekļaušanu Izraēlas valsts sastāvā, Jeruzalemes kā Izraēlas galvaspilsētas, sienas būvniecība un pretterorisma politika gan pret Gazas joslā, gan sevišķi Rietumkrastā dzīvojošajiem palestīniešiem. Protams, ka arī Izraēlas centieni iegūt pilnīgu kontroli pār Jeruzalemi, uz ko pretendē arī palestīnieši, nepadara Tuvo Austrumu miera procesu iespējamāku. Regulārie palestīniešu teroristu uzbrukumi vai raķešu triecieni pa Izraēlas pilsētām un Izraēlas armijas atbildes triecieni un kampaņas, situāciju valstī, protams, neuzlabo. Karš un konflikts, pašaizsardzība un riski, kas saistīti ar dzīvošanu uzbrukumu draudu telpā noteikti sekmē traumas Izraēlas neviendabīgajā sabiedrībā. Konstants satraukums par iespējamu militāru uzbrukumu no kaimiņvalstīm, sevišķi Irānas, sarežģītā diplomātiskā situācija attiecībā pret daudzām pasaules valstīm un cīņa par pašsaglabāšanos veicina satraukumu, nedrošību un, iespējams, ka pat dabisku paranoju Izraēlas sabiedrībā. Nedaudz par Izraēlas ekonomiku – valsts dažu desmitgažu laikā pārvērtusies par vienu no pasaules augsto tehnoloģiju centriem. Izraēlā radītās tehnoloģijas tiek izmantotas plāsi pasaulē. Tostarp, ko varbūt kāds nezinās, populārās lietotnes Waze oriģinālā izcelsme ir Izraēla. Tāpat arī daudzu jo daudzu komponenšu mūsdienu datoros un telefonos. Pastāv uzskats, ka ASV kompānija IBM pirmais Intel mikroprocesors tika uzbūvēts Haifā. Arī viena no vietām kurā USB formāts tika izgudrots, tiek uzskatītas tieši izraēliešu laboratorijas.Tehnoloģiju attīstība un būšana par pirmatklājējiem nebūtu iespējama bez investīcijām un uzticēšanās zinātnei un izglītībai. Zināšanas un zināšanu iegūšana izsenis ir bijusi viena no ebreju kultūras iezīmēm, kas acīmredzot ir sekmējusi daudzus gadījumus, kad ebreju izcelsmes cilvēki ir sasnieguši izcilību dažādās jomās. Starp citu neaizmirsīsim arī leģendām un sazvērestības teorijām apvīto 19. gadsimta ietekmīgāko baņķieru dinastiju Eiropā – Rotšildu Namu. Vēl šobrīd viņu finanšu inovācijas tiek izmantotas pasaules naudas tirgos. Un vēl līdz šim brīdim Rotšildu ģimene tiek uzskatīta par bagātāko ģimeni cilvēces vēsturē. Par mūsdienu Izraēlas valsts bagātību tomēr runājot – Izraēlas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 46 tūkstoši eiro. Pēc šiem pašiem Pasaules bankas datiem Latvijas rādītājs tikmēr ir 37 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku. Protams, ka IKP rādītājs klasiski neatspoguļo iekšējās ekonomiskās problēmas. Tostarp sociālekonomiskās nevienlīdzības problēmu Izraēlā, kā arī augstās dzīvošanas izmaksas, kā arī būtiskas daļas darbspējīgo atteikšanās no strādāšanas ortodoksālo reliģisko motīvu dēļ. Darbaspēka produktivitātes zemie līmeņi ir vēl papildus izaicinājumi.Vienlaicīgi Izraēlas ekonomika ir bijusi spēcīgi augoša, ko sekmē ne tikai ebreju, tostarp darbspējīgā vecuma, imigrācijas turpināšanās uz Izraēlu, bet arī gāzes iegulu atrašana Izraēlas teritoriālajos ūdeņos, un spēja radīt inovatīvus un pieprasītos produktus, kā arī komercializēt izgudrojumus kopumā. Leģenda vēsta, ka Izraēlas otrā prezidenta amats tika piedāvāts nevienam citam kā slavenajam fiziķim Albertam Einšteinam. Viņš gan no šī goda atteicās. Cits vēsturiski politisks aspekts ir lingvista Elizīra Ben Jehuda īstenotā ebreju valodas atjaunošana. Proti, mūsu jau pieminētās romiešu veiktās ebreju izstumšanas no vēsturiskajām zemēm dēļ ebreju valoda bija kļuvusi par faktiski mirušu valodu, kas bija atrodama viena rakstībā un mazas cilvēku grupas lietojumā. 1880.gados Elizīrs Ben Jehuda izdomāja, ka sāks runāt ebreju valodā ar saviem draugiem. Rezultātā viņi ne tika atjaunoja un papildināja ebreju valodu ar moderniem terminiem, bet arī popularizēja tās lietošanu kā nākotnes Izraēlas valsts valodu. Nedaudz līdzīgs stāsts mūsu Kronvaldu Atim. Turklāt vēl abi divi lingvisti ir visnotaļ netālu viens no otra dzimuši un dzīvojuši. Noslēgumā par modernām lietām - Izraēla pēc Business Insider aprēķiniem ir 9. dārgākā valsts pasaulē, kurā dzīvot. Islande, starp citu, ir pirmā. Un šis fakts par Izraēlu nedaudz kontrastē ar to, ka valstī šogad dzīvojot tikai 17 miljardieri. No visiem pasaules 2755 indivīdiem, ko Forbes un Business Insider pieskaita šim pulciņam.
Aiz katra no 40 tautastērpiem slēpjas dzīva vēstures liecība, stāsts par tautastērpu kā spilgtu latviskās piederības zīmi, kurā emocionālais un sociālais aspekts stāv pāri etnogrāfiskajam. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts dodamies uz izstādi "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē", lai pavērtu plašāku skatu uz tautastērpa darināšanas iespējām, veidiem un izdomu. Gandrīz katrā latvieša mājā ārpus Latvijas bija un joprojām ir vismaz viens tautastērps, kas cienīts un augstā godā celts, jo, vai nu paņemts līdzi kā dzimtas relikvija savulaik dodoties prom no Latvijas, mantots no paaudzes paaudzē, bet tiklab tautastērps var būt pašu gatavots, austs un šūdināts, lai uzturētu saikni ar Latviju. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šobrīd skatāma izstāde "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Iepazīt ekspozīciju devāmies vēl pirms tās atklāšanas, kad muzeja un pētniecības centra „Latvieši pasaulē”, ko saīsinājumā mēdz saukt LAPA, galvenā kuratore Marianna Auliciema un viņas palīgi līdz kaulam iekšā izstādes eksponātu izvietošanā. Izstādes "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" svarīgākā šķautne ir stāsts. Aiz katra no četrdesmit te redzamā tautastērpa slēpjas dzimtas stāsts un mūsu tautas vēsture, sākot no tērpiem, kas savulaik darināti brīvvalsts laikā un devušies līdzi bēgļu gaitās, trimdā paturot spilgtā atmiņā dzimteni, ir tautastērpi, kas tapuši bēgļu nometnēs un tad tādi, kas tālu prom no dzimtenes, bet ar Latviju sirdī. Par izstādi stāsta muzeja "Latvieši pasaulē" galvenā kuratore Marianna Auliciema, krājuma galvenā glabātāja Guna Dancīte un izstādes kuratores Ieva Vītola. Lielbritānijā auguša zēna tautastērpa stāstu atklāj Rolands Blezūrs, audzis Lielbritānijā, savulaik bijis Eiropas latviešu jaunatnes apvienības vicepriekšsēdētājs. Marianna Auliciema norāda uz tērpu, kas savulaik tapis Baškīrijā. To no Krievijas uz Latviju atvedusi Ilona Saverasa, Latvijas latviete, kura savulaik bijusi latviešu valodas skolotāja Baškīrijā, ko šobrīd pareizi saukt par Baškortostānu Izstādes emocionālo sajūtu ir grūti nodot, tāpēc, ja vien iespējams, tas jāredz savām acīm.
Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju, kuri aptaujāti, lai novērtētu savu fizisko un emocionālo pašsajūtu, atzīst, ka tā ir tikai viduvēja, kas ir zemākais rādītājs salīdzinājumā ar abām kaimiņvalstīm. Kādi tam varētu būt iemesli un kā to risināt, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar aptaujas rezultātiem iepazīstina "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Bite. Aptaujas rezultātus vērtē ārsts-psihoterapeits Andris Jansons, sertificēta fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča un veselīgas ēšanas eksperte, sertificētā uztura speciāliste Olga Ļubina. Kvalitatīvs miegs, ģimene un emocionālais līdzsvars tie ir galvenie faktori, lai justos labi, aptaujā norādījuši Baltijas valstu iedzīvotāji. Tomēr gandrīz puse (45%) aptaujāto Latvijas iedzīvotāju savu fizisko un emocionālo pašsajūtu vērtē vien kā viduvēju. Kā galveno iemeslu pašsajūtas zemajam vērtējumam iedzīvotāji Latvijā min stresu un nervozitāti. Latvieši arī vairāk sūdzas par enerģijas trūkumu, atšķirībā no kaimiņiem. Arī biežāk - par veselības problēmām. Latvieši izteikti sūdzas par nomāktību un depresiju. Andris Jansons norāda, ka bieži aptauju tehnoloģija vai datu spēks ir interesanti atšķirīgs. "Jo iespējami daudzveidīgākas atbildes, jo izkliede ir lielāka. Var parādīties novirzes, kā aptauja būvēta tehnoloģiski, statistiski," norāda Andris Jansons. "Otrs, kad man bija saistība ar biznesu, novēroju, ka tie ārzemju biznesa un reģionu pārstāvji, kas ieradās Baltijas tirgos, viņi bija pārsteigti, cik dažādi ir šie trīs valstu tirgi. (..) Biznesa vide bija atšķirīga." Viņš arī norāda uz citiem pētījumiem, kas atklāj, ka latvieši ir impulsus apslāpējoša valsts, nācija, kultūra un šādai kultūrai ir tendence uz cinismu un pesimismu. "Es gribētu teikt, ka velns nav tik melns, kā viņu mālē," uzskata Andris Jansons. Jekaterina Bovtramoviča atzīst, ka darbā saskaras ar cilvēkiem, kas ir depresīvi, nav apmierināti ar savu dzīvi. Un uz to arī reaģē ķermenis - cilvēkiem sāp mugura, sāp galva, ir vispārējs vājums. Labā ziņa - viņi meklē palīdzību un cenšas risināt problēmas, cenšas iesaistīties sporta aktivitātēs, lai celtu garastāvokli. Olga Ļubina, vērtējot aptaujas datus, atzīst, ka tie labi atspoguļo šī brīža situāciju sabiedrībā. "Tas, ka cilvēki jūtas salīdzinoši satraukti un nomākti, parāda to, ka mums ir lielāka tieksme apēst kādu našķi vai gardumu, lai stāvokli uzlabotu. Tajā pašā laikā saprotam, ka ar šādu biežu našķēšanos mēs tieši otrādi arvien garastāvokli padarām sliktāku, jo tā ir tikai dažu minūšu prieka sajūta." atzīst Olga Ļubina. Viņu priecē cilvēki vēlme ēst veselīgāk un viņi meklē informāciju. Bet arī šajā ziņā aptaujas dati ir par sliktu latviešiem, tikai 39% norāda, ka apēd nepieciešamo augļu un dārzeņu porciju dienā, lietuvieši un igauņi – 45 un 43% attiecīgi. Pieaug izdevumi un mazāk izvēlas augļus un dārzeņus, īpaši ziemas periodā, kad cenas ir augstas šiem pārtikas produktiem.
Pēdējās dienās sabiedrību ne tikai Latvijā sašūpojis Starptautiskās Olimpiskās komitejas rosinājums diskutēt par veidu, kā ļaut olimpiskajās spēlēs piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Protams, grūti pateikt, kas būs pēc pusotra gada, kad spēles notiks, bet kara laikā šī ir pamatīga problēma. Lai arī kā dažiem gribētos, sportu no politikas pilnībā nodalīt nav iespējams. Raidījuma beigu daļā laiku veltīsim vēl vienam notikumam - prezidenta vēlēšanām Čehijā. Tur nepārprotami ir vērojama līdzšinējās politikas maiņa. Čehijas vēlētāji ir izteikuši neuzticību iepriekš īstenotai politikai, jāsecina, ka karš Čehiju ir mainījis. Aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Aldis Austers, "Delfi" grupas sporta medija "MVP" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, Latvijas TV "Sporta studijas" producents un Latvijas Radio podkāsta "Drošinātājs" līdzautors Dīvs Reiznieks un politologs Kārlis Daukšts. Cik pieņemama agresorvalstu sportistu dalība olimpiskajās spēlēs? Starptautiskā olimpiskā komiteja pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka tā aicina pētīt veidus, kā atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem atgriezties starptautisko sacensību apritē. Kā norādīts paziņojumā, komiteja esot konsultējusies ar dažādām federācijām, pašiem sportistiem un nacionālajām olimpiskajām komitejām. Un esot nonākusi pie secinājuma, ka ir jāciena visu sportistu tiesības, izslēdzot diskrimināciju. Viņuprāt, valdības nedrīkstētu izlemt, kuri sportisti var piedalīties sacensībās un kuri nē. Primāri šis attiecas uz vasaras olimpiskajām spēlēm, kas jau nākamgad notiks Francijā. Protams, Olimpiskajās spēlēs nedrīkstēšot skanēt Krievijas himna un parādīties Krievijas karogs. Šie sportisti varētu startēt vien kā neitrāli sportisti. Šis paziņojums pirmkārt satricināja Ukrainu. Tā uzreiz vēstīja, ka nepiedalīsies spēlēs, ja tajās būs Krievijas un Baltkrievijas sportisti. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šo Starptautiskā olimpiskā komitejas paziņojumu ir nodēvējis par mēģinājumu parādīt pasaulei, ka terors var būt pieņemams un ka „ir iespējams pievērt acis uz to, ko Krievija dara ar Hersonu, ar Harkivu, ar Bahmutu, ar Avdijivku”. Viņš arī atgādināja par 1936.gada vasaras olimpiskajām spēlēm Berlīnē, kuras notika nacistu varas laikā. Ka reiz jau „ir bijusi arī nozīmīga olimpiskā kļūda. Olimpiskās kustības un teroristisku valstu ceļi noteikti nedrīkst krustoties”. Arī Latvijā Starptautiskās olimpiskās komitejas paziņojums uztverts ļoti kritiski, līdzīgi to nosodījušas kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers Latvijas Televīzijā 30.janvāri teica, ka, ja situācija kara laukā nemainīsies un Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ļaus piedalīties olimpiskajās spēlēs, Latvijas sportisti tajās nepiedalīšoties. Prezidenta vēlēšanas Čehijā Kad janvāra vidū notikušajās Čehijas prezidenta vēlēšanās neviens no kandidātiem neieguva nepieciešamo 50 procentu vēlētāju atbalstu, kļuva skaidrs, ka otrajā kārtā cilvēkiem nāksies izšķirties starp diviem diezgan pretējiem politiskajiem uzskatiem. Gandrīz līdzvērtīgu atbalstu – 35 procentus – bija ieguvuši divi prezidenta kandidāti – 61 gadu vecais armijnieks, kādreizējais Čehijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Petrs Pavels un bijušais premjerministrs, biznesmenis, viens no bagātākajiem Čehijas cilvēkiem – Andrejs Babišs. Babišs tiek raksturots kā populists, kurš spējis iemantot vēlētāju uzticību ar labām runas dāvanām. Savukārt Pavels, kā jau armijas cilvēks, nav bijis tieši saistīts ar politiku, līdz ar to daudzi viņu uztvēra kā politiski neitrālu kandidātu. Lai arī Čehijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, netrūkst ekonomisko izaicinājumu, šajās vēlēšanās būtiska nozīme bija karam Ukrainā. Tieši karš bija kā katalizators, kādēļ daudzi izšķīrās balsot par vienu vai otru kandidātu. Kamēr Pavels pauda skaidru atbalstu Ukrainai, solot tai visāda veida atbalstu, ekspremjers Babišs sevi pozicionēja kā miera nesēju. Viņš apgalvoja, ka sāncenša retorika un rīcība var ieraut Čehiju karā ar Krieviju, bet viņš darīšot visu, lai to nepieļautu. Tomēr nedēļas nogale parādīja, ka Čehijas pilsoņu nepārprotamas simpātijas ir Ukrainas pusē. Vairāk nekā 58 procenti nobalsoja par Pavelu, kamēr par Babišu vien nepilni 42 procenti. Turklāt vēlētāju aktivitāte izrādījās neierasti augsta un sasniedza 70 procentus. Kā ierasts pēc vēlēšanām, daudzi steiguši apsveikt jauno prezidentu. To izdarījis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, savā "Twitter" kontā ierakstot čehu valodā sveicienu un reizē paužot cerību uz "personīgo sadarbību Ukrainas un Čehijas tautu labā un vienotas Eiropas interesēs". Pavels nomainīs prezidenta amatā Milošu Zemanu, kas līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā centās veidot ciešākas attiecības ar Maskavu un Pekinu. Viņš arī bija paudis atbalstu Babišam. Vēl jāpiebilst, ka par Babišu balsoja Ungārijai tuvie pierobežas rajoni, un daudzi komentētāji norādījuši, ka Babiša uzvaras gadījumā Eiropā būtu vēl viena prokrieviski noskaņota valsts. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Tiesa pasludina nolēmumu Zolitūdes traģēdijas krimināllietā. Jūlijā kāps minimālo ienākumu sliekšņi; turpmāk tos pārskatīs ik gadu. Gandrīz visi jeb 94% no pieķertajiem dzērājšoferiem ir vīrieši, šodien Valsts policijas (VP) organizētajā diskusijā par transportlīdzekļu vadīšanu reibuma stāvoklī sacīja VP Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics. Lai runātu par streika prasību izpildi un skolotāju atalgojumu celšanas grafiku, Pedagogu arodbiedrība šorīt tikās ar izglītības ministri. Zviedrijā uzliesmojusi bandu vardarbība. Skeletonists Tomass Dukurs nolēmis beigt karjeru.
Jaunā gada pirmajā dienā – 2022.gadu noslēdzošā dienasgrāmata. Caurviju sajūta – laiki kļuvuši samērojami. Gada beigās tādu vai citādu inventarizāciju veic pilnīgi visi. Un arī man kolēģi raidījumam Augstāk par zemi palūdz ierunāt jaunu vispārējo džinglu. Nesākšu jūs apgrūtināt ar sīkumiem, īsi sakot – man no jauna jāsacer kāds skanīgs teikums, kā iepazīstināt, par ko tad ir raidījums. Esošais raidījuma džingls – “man gribas radīt to sajūtu” – skan jau vairāk nekā desmit gadus. Kad tas ēterā izskanēja pirmo reizi, atceros, Uldis Bērziņš, toreiz vēl šai saulē, teica, ka nevajag tik daudz par to drošības sajūtu. Labi, pieņemsim, ka tā spēle, kurā bērni ķer viens otru, un to, kurš ir augstāk par zemi, nedrīkst ķert, nav par drošības sajūtu. Bet par ko tad? Lauzot galvu, man bija sajūta, ka garām aizlido brīnumputns, plaukstā paliek vien spalva, un uz spalvas rakstīts “spēle”. Vai nav par cinisku šim laikam? Eiropā trako karš, vai ir īstais brīdis pieņemt padomu, ka drošība nav nemaz tik svarīga? Un vai nav par drastisku apgalvot, ka mēs visi, arī traģiskos notikos iesaistītie, savā vietā un laikā tikai spēlējamies? Gandrīz ne uz vienu šai raidījumā aplūkoto tēmu vai jautājumu nav vienas un skaidras atbildes, tāpēc es turpināšu ritināt savu aizgājušā gada dzīves izjūtu. Tas būs ļoti subjektīvi, tāpēc sauksim to par dienasgrāmatu.
Gada pēdējās dienas ir tas laiks, kad daudzi pārskata, ko gads ir nesis, ko būtu jāmaina nākamajos mēnešos. Gandrīz ikviens notikums ir pagājis agresīvā Krievijas kara ēnā, un šādā ziņā droši vien 2022. gads paliks atmiņā kā tāda ciešanu traģēdiju laiks. Bet jebkuri lieli notikumi nes līdzi arī pārmaiņas, un mēs tās varam vērot arī Latvijā. Neviens pirms gada pat nedomāja, ka varētu nojaukt pieminekli Pārdaugavā, vai visus tos padomju režīma atgādinājumus it visur Latvijā. Tiek pārdēvētas ielas, lemts pat krievu valodas mācīšanas pārtraukšanu skolās. Soctīklos redzam, ka strauji ir aktivizējusies kustība pret krievu valodas lietošanu publiskajā telpā. Var teikt, ka vērojams tāds kā nacionālā patriotisma pieaugums. Cīņa pret visu krievisko brīžiem kļūst ļoti kategoriska. Parādās arī balsis, kas jautā, kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu, vai jebkas, kas saistās ar Krieviju un krievisko, ir slikts. Dzirdam debates par klasisko mūziku - vai vajag uzvest "Borisu Godunovu" operā. Vai Puškins ir pelnījis ielu Rīgā? Vai latviskais nozīmē noliegt visu krievisko? Cik tālu var runāt par veselīgu nacionālismu un kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu? Krustpunktā diskutē: Latvijas Universitātes docents, vēsturnieks Jānis Šiliņš, žurnāla "Domuzīmes" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, Latvijas Universitātes profesors psiholoģijā Ivars Austers un Latvijas Universitātes Politiskās zinātnes bakalaura studiju programmas students Ēriks Ralfs Vanags.
ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē. Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes. Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu. Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Gandrīz trīs dienas dzīvojam ar pagājušo vēlēšanu rezultātiem. Izvēli tauta ir izdarījusi, tagad politiķiem ir jāstrādā, veidojot valdību. Ja pirms četriem gadiem nebija saprotams, kas ar ko varētu sadarboties, šoreiz, protams, situācija ir kardināli citāda. Izvēle faktiski šobrīd ir par to, cik plašai vajadzētu būt koalīcijai, uz kādiem principiem būvēt jauno valdību. Kā rāda vēsture, arī šādi jautājumi reizēm var izvērsties par grūti pārvaramu problēmu. Tad jau sākas spekulācijas, kas par ko, kāpēc tieši tā ir balsojis? Ko varam šoreiz vērot, kāda būs nākamā valdība, analizējam raidījumā Krustpunktā. Diskutē "Providus" direktore un vadošā pētniece, politoloģe Iveta Kažoka, VA "Communications" valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, TV24 žurnālists Armands Puče un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Inta Mieriņa.
Gandrīz 30 gadus Latvijā darbojas Autortiesību likums, bet realitātē daudziem par to, kā darbojas autortiesības un blakustiesības, ir visai miglains priekšstats. Raidījumā Kā labāk dzīvot turpinām skaidrot, kā tiek un kāpēc tiek aizsargātas autora tiesības uz savu darbu. Sarunā piedalās Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LAIPA) izpilddirektore Liena Grīna, Kultūras Ministrijas Autortiesību nodaļas vecākā juriskonsulte Linda Zommere un Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras / Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LA) padomes prezidents, Latvijas Radio 5 direktors Kārlis Kazāks.
Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet? Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Politiķe Sandra Kalniete pagājušā gadsimta deviņdesmitajos loloja ieceri uzrakstīt dižpārdokli sieviešromānu. Kas no tā sanāca? Par nupat iznākušo, sievietes acīm skatīto 20. gadsimta vēsture liecību Sandras Kalnietes romānā “Tev būs četri vīri” stāsta raidījumā Augstāk par zemi. Kas ir Sandra Kalniete, liekas, īpaši nav skaidro. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte, Atmodas gados – Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece. Paralēli politiķes darbam Sandra Kalniete raksta arī grāmatas. Vairums no tām ir dokumentālā proza – notikumu epicentrā pabijušā atmiņas par Atmodas gadiem, grāmata, kas gan tepat Latvijā, bet jo īpaši ārzemniekiem caur personisku stāstu skaidroja Latvijas sarežģītās vēstures lappuses – dzimtas atmiņu stāsts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” joprojām ir viena no visvairāk tulkotajām un atkārtoti izdotajām neatkarīgajā Latvijā tapušajām grāmatām. Negaidīts sānsolis bija Sandras Kalnietes grāmata par ēdieniem, un es teiktu, ka pārsteigums ir arī nupat iznākušais romāns “Tev būs četri vīri”. Romāna nosaukumā ir pareģojums, kuru pilngadību vēl nesasniegušai sievietei izsaka kaimiņos mītošā zīlniece. Tas ir latviešu sievietes dzīvesstāsts, kam cauri vijas visa 20. gadsimta vēsture, sākot ar piedzimšanu Sibīrijā, izsūtītajiem vecākiem, padomjlaika ideoloģisko fonu, līdz pat gluži atšķirīgai pieredzei, Latvijai atgūstot neatkarību, kad nākas no jauna izzināt dzimtas vēsturi, atgūt īpašumus, paralēli pārvaldot arī vīra biznesu ārzemēs. Gandrīz neticams ceļš, taču tādu nogājuši daudzi no pagājušā gadsimta vidū dzimušo paaudzes. Ņemot rokās romānu “Tev būs četri vīri”, pirmajās lappusēs īsti nevar tikt skaidrībā, kas tas ir, ko es lasu – izklausās pēc memuārliteratūras, grāmatas pēdējās lappusēs Indras Tārandes dzimtas koks, tajā tiek saukti konkrēti vārdi un gada skaitļi. Izrādās, ka romāna “Tev būs četri vīri” sākotnējā ierosme radusies pirms vairākiem gadu desmitiem – citā tūkstošgadē, citā dzīves posmā. Šķiet, ka autores nodoms, ļaujoties teju nepieklājīgajai domai uzrakstīt sieviešromānu dižpārdokli, ir bijis tikt vaļā no vēstures faktu diktāta, kas ierobežo fantāziju, rakstot dokumentālu stāstu. Taču pārāk tālu no vēstures atspoguļojuma Sandrai Kalnietei nav sanācis tikt. Romānā ir Pelnrušķītes mīlas stāsts, sadaļa, kurā aprakstīts varones trešais vīrs – ārzemnieks Trigve. Taču vismaz divas trešdaļas romāna ir ļoti atklāts un skaidrs padomju sievietes sadzīviskās, sabiedrības priekšstatu, arī seksuālās pieredzes atspoguļojums. Sarunās pēc intervijas Sandra Kalniete atklāj, ka sākotnējā noruna ar izdevēju bijusi – izdot šo romānu ar pseidonīmu. Esmu priecīga, ka autore beigās tomēr nolēma neslēpties. Jautāju arī – cik šai stāstā ir no pašas Sandras Kalnietes? Atbilde ir noliedzoša. No sieviešromāniem Sandras Kalnietes romānu atšķir arī valoda. Tajā nav jūtelības, fakti tiek virknēti tādā kā post factum intonācijā, kad notikuma emocionālā jauda jau ir pārsāpējusi vai prieks atšālējies. Tajā pašā laikā stāstījums ir ķirurģiski nesaudzīgs. Tas nesazinās ar lasītāju mājienu veidā, bet neslēpjoties velk dienas gaismā vissāpīgāko – kā sievietes ķermenis reaģē uz bērna zaudējumu, ko nozīmē čekas pratināšana, ikreiz pēc tuvības ar ārzemnieku. Šķiet, pārāk tālu no vēstures liecināšanas autore nav atkāpusies. Romāna “Tev būs četri vīri” ideja dzima deviņdesmitajos, sieviešu romānu buma laikā. Romāns iznācis tagad, kad arī popkultūras pasaulē tam ir gluži cits konteksts. Šobrīd gan kino, gan arī top seriāli, kuros reiz populāru vīriešu supervaroņu tēlos tagad iejūtas sievietes. Sievietes šahistes, sievietes izmeklētājas, supersievietes biznesā. Pie kam šīs sievietes uzvar nevis ar vīrišķīgām īpašībām, bet tieši akcentējot sievietes spējas – ātri mācīties, nolīdzināt savstarpējo attiecību negludumus, viņu superspēju pamatā ir nepieciešamība aizstāvēt savus bērnus. Lasot romānu, ir sajūta, ka “Tev būs četri vīri” galvenie varoņi tomēr ir vīrieši. Jau sākot ar virsrakstu, Indra Tārande par sevi stāsta, ikreiz atsperoties no līdzās esošā vīrieša personības. Romāns “Tev būs četri vīri”, manuprāt, grāmatplauktā liekams līdzās atpazīstamajai vēsturisko romānu sērijai “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, jo tas ar mums kā sabiedrību dara to pašu terapeitisko darbu – ļauj emocionāli līdzpārdzīvot noklusētos vēstures notikumus, palīdzot caur literatūru aizpildīt robus kolektīvajā atmiņā.