POPULARITY
Kultūras rondo tiekamies ar sagatavoto klavieru spēles meistaru, komponistu un Amerikas Kinoakadēmijas balvas "Oskars" ieguvēju Folkeru Bertelmanu jeb Hauschku no Vācijas. Savos koncertos viņš nekad iepriekš nesagatavo programmu, bet improvizē atkarībā no koncerta vietas un konkrēto klavieru personības. „Tas liek justies mazliet kā uz klints malas, bet vienlaikus ļauj būt ļoti klātesošam,” saka vācu mūziķis un sagatavoto klavieru meistars Hauschka, kurš 30. aprīlī uzstāsies ar koncertu "Hanzas peronā" Rīgā. Hauschka ir viņa skatuves vārds, bet pēdējā desmitgadē viņš spoži uzmirdzējis arī filmu mūzikas pasaulē ar savu īsto vārdu Folkers Bertelmans (Volker Bertelmann). Par mūziku filmai „Lauva” viņš saņēma savu pirmo "Oskara" nomināciju, bet dažus gadus vēlāk tika arī pie "Oskara" statuetes par darbu pie filmas „Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Šogad viņš “Oskaram” bija nominēts trešo reizi – par mūziku Edvarda Bergera filmai “Konklāvs”, kas ieguvusi jaunu aktualitāti līdz ar gaidāmajām Romas pāvesta vēlēšanām. Šī intervija gan tika ierakstīta, pirms pasauli pāršalca ziņas par pāvesta Franciska aiziešanu mūžībā.
Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju. Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.
Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru. Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās?
Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru. Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās?
Tas, ka Donalda Trampa otrās prezidentūras laiks nebūs vienkāršs, bija zināms jau pirms vēlēšanām, tomēr tādus Savienoto Valstu ārpolitikas un arī iekšpolitiskos manevrus, kādus kā redzam tagad un to ietekmi, šķiet, prognozēja retais. Kāda nākotne gaida Rietumus, vai esam demokrātijas globāla sabrukuma priekšā? Krustpunktā analizē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, biroja "Cobalt" partneris Lauris Liepa. Pasaulē viss plūst un mainās, un kurš gan to vēl labāk zina kā vēstures pētnieki? Bet tajā pašā laikā šķiet, ka cilvēkam nav viegli piemēroties visām pārmaiņām. Pēdējā laikā Krustpunktā studijā viesi bieži atkārto domu, kas mums pārņem arvien vairāk, proti, ka mēs un vispār visa Rietumu pasaule tagad saskaras ar tādiem izaicinājumiem, kas tai sen nav bijuši. Tā gan esam teikuši ne vienā vien krīzē. Kad sākās lielais migrācijas vilnis, tā sacījām. Kad pasauli pārņēma Covid pandēmija, teicām - cik sen tā nav tas bijis. Tad, protams, Krievijas karš visu satricināja vēl vairāk. Tagad, lūkojoties uz Donalda Trampa plosīšanos - solījumiem anektēt Grenlandi, pakļaut Kanādu un vispār padarīt Ameriku savā izpratnē par varenu lielvaru, daudzi patiešām nesaprot, kur mēs virzāmies, kas notiek ar Rietumu demokrātiju, tās lielajām vērtībām? Kā tas izdzīvos, kas jādara, lai tās nepazaudētu? Tajā laikā, kad lielvaras pārņem vēlme savu negausību realizēt, lai cik dārgi tas kādiem arī maksātu, šādi globāli un fundamentāli jautājumi rodas cilvēku prātos, un mēs tos uzdodam savos sociālajos kontos, meklējot atbildes. Jautājums: vai atbildes vispār ir?
Tas, ka Donalda Trampa otrās prezidentūras laiks nebūs vienkāršs, bija zināms jau pirms vēlēšanām, tomēr tādus Savienoto Valstu ārpolitikas un arī iekšpolitiskos manevrus, kādus kā redzam tagad un to ietekmi, šķiet, prognozēja retais. Kāda nākotne gaida Rietumus, vai esam demokrātijas globāla sabrukuma priekšā? Krustpunktā analizē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, biroja "Cobalt" partneris Lauris Liepa. Pasaulē viss plūst un mainās, un kurš gan to vēl labāk zina kā vēstures pētnieki? Bet tajā pašā laikā šķiet, ka cilvēkam nav viegli piemēroties visām pārmaiņām. Pēdējā laikā Krustpunktā studijā viesi bieži atkārto domu, kas mums pārņem arvien vairāk, proti, ka mēs un vispār visa Rietumu pasaule tagad saskaras ar tādiem izaicinājumiem, kas tai sen nav bijuši. Tā gan esam teikuši ne vienā vien krīzē. Kad sākās lielais migrācijas vilnis, tā sacījām. Kad pasauli pārņēma Covid pandēmija, teicām - cik sen tā nav tas bijis. Tad, protams, Krievijas karš visu satricināja vēl vairāk. Tagad, lūkojoties uz Donalda Trampa plosīšanos - solījumiem anektēt Grenlandi, pakļaut Kanādu un vispār padarīt Ameriku savā izpratnē par varenu lielvaru, daudzi patiešām nesaprot, kur mēs virzāmies, kas notiek ar Rietumu demokrātiju, tās lielajām vērtībām? Kā tas izdzīvos, kas jādara, lai tās nepazaudētu? Tajā laikā, kad lielvaras pārņem vēlme savu negausību realizēt, lai cik dārgi tas kādiem arī maksātu, šādi globāli un fundamentāli jautājumi rodas cilvēku prātos, un mēs tos uzdodam savos sociālajos kontos, meklējot atbildes. Jautājums: vai atbildes vispār ir?
Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku?
Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku?
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.
Līdz ar Ķīnas sociālā tīkla "RedNote" uzplaiksnījumu Rietumu pasaulē un mākslīgā intelekta rīka "DeepSeek" aktualizējies jautājums par to, cik droša ir programmatūra no Ķīnas. Vai bažas ir pamatotas vai pārspīlētas? Kādi drošības riski pastāv? Varbūt, ka Tev nav jāsatraucās? Skaidro tehnoloģiju un kiberdrošības influenceris Elviss Strazdiņš un kiberdrošības eksperts Kirils Solovjovs. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.
“Tu staigā, teiksim, pa mazdārziņiem, kur cilvēki rušinās pavasarī, kad tur ir baigais haoss — saplīsušas plēves, mētājas spaiņi, zeme ir vēl iemigusi, bet tu skaties: kāda enerģija! Un rodas tēli. Dārznieks noteikti skatītos uz zariem, kā tos sagatavot pavasarim, bet mākslinieks skatās un priecājas par saplēstām siltumnīcām,” – stāsta mākslinieks Oļegs Tillbergs. Apgāds “Neputns” publicējis bilingvālu mākslas zinātnieces Santas Hiršas monogrāfiju latviešu un angļu valodā par poētisko un metaforisko instalatoru, mākslinieku Oļegu Tillbergu. Ar Santu Hiršu tiekamies "Klasikas" studijā. Jau pašā sarunas sākumā Santa Hirša uzsver, ka neesot mākslas zinātniece-biogrāfe. "Man varbūt pat vairāk interesē pats laiks un parādības, kas caur Oļega Tillberga mākslu ienāk Latvijas kultūrā, kā tās rezonē ar plašākām sociālām un politiskām norisēm. Tā nav klasiska monogrāfija. Protams, centrā ir Oļegs Tillbergs kā mākslinieks, bet es tomēr centos aptvert daudz plašāku parādību plūsmu." Latviešu mākslā Oļegs Tillbergs ienāca astoņdesmito gadu beigās, viņa stāsta. "Kopā ar savas paaudzes māksliniekiem viņi ienesa laikmetīgo mākslu Latvijā, sāka veidot instalācijas, izstādīja dažādus objektus kā mākslinieciskus objektus un rīkoja dažādas performances, piemēram, Oļegs sadarbojās ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu, un viņi tagadējā Līvu laukumā vai stacijas tunelī rīkoja visnotaļ avangardiskas un apkārtējo publiku kaitinošas performances, kur iejaucās milicija, bet viss beidzās labi. Principā viņi bija tā laika avangards, bet kuriem nav iespējams iedomāties tālāko mākslas attīstību deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Ja viņi sāka kā mākslas revolucionāri, tad deviņdesmitajos gados Oļegs bija mākslinieks, kurš piedalījās ļoti daudzās starptautiska līmeņa izstādēs, ieguva arī "Ars Fennica" balvu, kas ir Ziemeļvalstu reģiona tā laika galvenā laikmetīgās mākslas balva. Viņš tiešām guva ļoti plašu atzinību. Ir ļoti grūti salīdzināt, bet, manuprāt, pat mūsdienu globālās aprites ziņā daudz dinamiskākajā mākslas dzīvē reti kurš to ir sasniedzis." * Oļegs Tillbergs (1956) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 80.–90. gadu māksliniekiem, kura instalācijas radikāli pārdefinēja telpas, laika un materialitātes iespējas mākslā un bija būtisks stimuls Latvijas laikmetīgās mākslas veidošanās procesiem. Tillberga darbības aktīvākais posms sakrita ar intensīvo ģeopolitisko pārmaiņu laiku, kad strauji saira padomju sociālistiskā iekārta un lēnām nobrieda jauna sabiedrība, savukārt mākslinieciskā brīvība tika vienādota ar valstisko suverenitāti. Emocionāli uzlādēti un eksistenciālu sajūtu piesātināti vēstījumi kartēja 20. gadsimta nogales mentālo ainavu, izmantojot dabas un tehnoloģiju, dzīvības un nāves sadursmes metaforas. Tillberga māksla veidojās caur šīm laiktelpas izmaiņām un iemiesoja pēcsociālisma apjukumu dažādo priekšmetu, vielu un procesu asamblāžās, kas būtiski paplašināja iepriekš nospraustās mākslas robežas un pauda dekoloniālisma estētikā balstītu jūtīgumu pret apkārtējo pasauli. Izstādīti nozīmīgos starptautiskos mākslas notikumos, Tillberga darbi 90. gados pildīja simboliski svarīgu misiju, apliecinot Latvijas mākslas piederību Rietumu kultūrtelpai un spēju iekļauties tās laikmetīgajā diskursā.
Franču filozofa Žila Delēza kino grāmatas, kas tulkotas latviski, un tēla jēdzienu viņa darbos. Saruna ar izdevuma latviešu valodā zinātnisko redaktoru filozofu Andreju Balodi. Apgāds "Aminori" izdevis franču filozofa Žila Delēza monogrāfijas “Kino” pirmo daļu "Kustībtēls" un otro daļu "Laiktēls". Abās grāmatās cieši savīta filozofiskā doma un skatījums uz kino kā unikālu mākslas formu. Nevis pētījums kino vēsturē, bet kino raksturīgo tēlu un zīmju klasifikācija. Tēlus iedvesmo franču filozofs Anrī Bergsons, bet zīmes – amerikāņu loģiķis Čārlzs Sanderss Pērss. Domātājiem Delēzs pielīdzina arī lielos kino autorus, kas gan “domā kustībtēlos un laiktēlos, nevis konceptos”. Grāmatas atvēršana kā filozofu diskusija un režisora atzīšanās nesaprašanā kā virzītājspēkā – nav biežas parādības Latvijas kultūras dzīvē. Franču filozofa Žila Delēza simtgadi Latvijas svin tulkojot un izdodot divas Delēza grāmatas. Delēzam kino ir domāšanas matērija, un tikai pašam ar sevi jātiek skaidrībā, vai kamera ir galvā vai ārpus tās. Kultūras rodno skan fragmenti no atklāšanas vakarā Francijas institūtā teiktā, studijā - filozofs Andrejs Balodis. Tēla jēdzienu Delēza filozofijas kontekstā no dažādiem skatpunktiem pasākumā apcerēja Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis, profesore Māra Rubene, filoloģijas doktors Uldis Vēgners, filoloģijas doktore Zane Ozola, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorants Ainārs Kamoliņš un mākslas maģistre Liene Rumpe. Grāmatā "Kustībtēls" aplūkots pirmais tēlu tips un tā galvenie paveidi – percepcijtēls, afekcijtēls, darbībtēls –, kā arī (nelingvistiskās) zīmes, kas tos raksturo. Laiktēlam veltīta būs otrā grāmata. Otrā grāmata "Laiktēls" pēc autora domām, nav vienkārši pirmās turpinājums, bet gan būtiski nepieciešams papildinājums, jo "citādi pirmajai nebūtu jēgas". Laiktēls kino ienāk līdz ar pārmaiņām, ko kino piedzīvo pēc Otrā pasaules kara, kad sensomotoriskās situācijas atdod vietu tīrām optiskām un skaniskām situācijām (itāļu neoreālisms). Tomēr šīs pārmaiņas dažādās izpausmēs briedušas jau agrāk (Japānā Odzu, ASV Mankevics un muzikālā komēdija). Laiktēls neatceļ kustībtēlu, tikai apvērš kustības un laika pakārtotību: modernajā kino parādās aplama kustība, aplami montāžas salaidumi, vizuālā un skaniskā tēla neatbilstība. Tiešais laiktēls nav ne tagadnē, ne atmiņu veidolā pagātnē, tas pārtrauc empīrisko laika ritumu un atsakās no psiholoģiskās atmiņas, lai sasniegtu laika kārtu vai sēriju (Velss, Renē, Godārs). Laika zīmes (laika kristāli, tagadnes smailes un pagātnes auti, tapšana) nav šķiramas no domas un runas zīmēm, ķermeņa kino ir saistīts ar smadzeņu kino. „Tādējādi vienmēr ir kāda stunda, starp dienvidu un naktsvidu, kad nav vairs jāprāto „kas ir kino?”, bet gan – „kas ir filozofija?”.” Žils Delēzs (1925–1995) ir viens no būtiskākajiem kino domātājiem, teorētiķiem un semiotiķiem, kura idejas par kustībtēlu un laiktēlu ietekmējušas vairākas kino veidotāju, pētnieku un filozofu paaudzes. Delēzs dzimis Parīzē, studējis filozofiju Sorbonnas Universitātē, kur arī strādājis par pasniedzēju, ir vairāku grāmatu autors. Vēlīnā posma pazīstamākie darbi tapuši kopā ar domubiedru filozofu Feliksu Gvatarī, abi kopā strādājuši pie grāmatām Antioidips (1972) un Tūkstoš plato (1980). Šajos darbos autori vēršas pret Rietumu metafizikas tradīciju, hierarhisko domāšanu un iepazīstina ar šizoanalīzes teoriju: viņu ieskatā tas, kā idejas tiek būvētas, ietekmē lietu faktisko norisi un sabiedrības dzīvi. No franču valodas grāmatu tulkojusi Dace Līdumniece.
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.
26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Ekonomikas profesors Romans Šeremeta brīdina, ka gadījumā, ja Krievija uzvarēs karā, Rietumu izmaksas būs milzīgas, jo pieaugošie aizsardzības izdevumi sasniegs simtiem miljardu dolāru, lai atturētu no turpmākas agresijas. Viņš uzsver aizsardzības izdevumu atšķirības starp Eiropas valstīm, ko ietekmē to tuvums Krievijai, un uzsver nepieciešamību pārstrukturēt aizsardzības investīcijas kā būtiskas ilgtermiņa drošībai.
Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu.
Rakstnieks, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Juris Rozītis ieradies Rīgā, lai atklātu savu jaunāko romānu "Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā". Par dzīvi trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un pašreiz saruna Kultūras rondo studijā ar Juri Rozīti un grāmatas redaktoru Guntaru Godiņu. Romāns “Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā” izseko jauna cilvēka dzīvei/pieaugšanai trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Romānā īsiem, precīziem triepieniem tēlota dzīve gan Eiropā, gan Austrālijā laikā, kad Rietumu pasaulē krasi mainās sabiedriskās un kulturālās normas, ko pilnā mērā uz savas ādas izbauda arī romāna galvenais varonis Jūlijs Vēzis un visi viņa alter ego. Romāna centrā — jauna cilvēka neizbēgamā dumpošanās un grūtais lēmums, kas jāpieņem pašam: kustēties pa vai pret straumi.
Mohameds Rasulofs ir viens no irāņu kino pasaules šā brīža pazīstamākajiem vārdiem Rietumu kultūrtelpā. Pēdējā desmitgadē viņa filmas godalgotas gan Kannās, gan Berlinālē. Kamēr filmas ceļoja pa pasauli, pašu režisoru nelaida ārā no valsts un mēģināja apklusināt gan ar aizliegumiem veidot kino, gan ar reālu cietumsodu. Pērn maijā Rasulofs aizbēga no Irānas un saņēma politisko patvērumu Vācijā. Iemesls bēgšanai bija viņa jaunākā filma „Seed of the Sacred Fig” jeb „Svētās vīģes sēkla”, par ko dzimtenē Rasulofam draudēja astoņi gadi cietumā. Filma un tās režisors bija starp nominantiem uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Ar irāņu režisoru Mohamedu Rasulofu tiekamies Lucernā, kur pērn decembrī pasniedza Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Rasulofam intervijas ir visu dienu un telpā esam vairāki žurnālisti, jo interese ir liela: to veicinājusi ne vien viņa jaunākā filma, bet arī režisora dramatiskā bēgšana no Irānas īsi pēc tās pabeigšanas. Rasulofs sasveicinās angliski, tomēr sarunu turpina ar tulka palīdzību dzimtajā persiešu valodā. Režisors atzīst, ka pēdējais pusgads kopš filmas „Seed of the Sacred Fig” iznākšanas viņam bijis tik spraigs, braucot pa festivāliem un sniedzot intervijas, ka vēl nav bijis laika līdz galam aptvert savu trimdinieka statusu. Pēc filmas uzņemšanas Irānu pameta vēl daļa no filmas komandas, bet citi palika. Pirmizrādē Kannās, kur filma saņēma žūrijas balvu, Rasulofs turēja rokās divu galveno aktieru fotogrāfijas. Uz jautājumu, vai Irānā palikušie kolēģi ir drošībā, viņš nevar atbildēt apstiprinoši. Rasulofa filma, kuras angliskais nosaukums ir „Seed of the Sacred Fig”, botāniski akurāti būtu latviskojama kā „Svētā fikusa sēkla”, jo „ficus religiosa” ir konkrēta fikusu suga, un šī auga invazīvā daba ir viena no metaforām, ko Rasulofs lieto filmā. Viņš izteicies, ka agrāk metaforas savos darbos izmantojis daudz vairāk – tai skaitā, lai apietu cenzūru, taču ar laiku no tā noguris un pēdējās filmās daudz vairāk ļāvies reālismam. Filmas „Seed of the Sacred Fig” centrā ir Imans – Irānas revolucionārās tiesas tiesnesis un divu meitu tēvs, un filmas darbība norit laikā, kad pēc jaunās sievietes Masas Amini nāves 2022.gadā Irānu pārņēma plaša protestu kustība „Sieviete, dzīvība, brīvība”. Spriedze paaudžu starpā pieaug arī Imana ģimenē. Jāatgādina, ka Masa Amini nomira policijas iecirknī pēc aresta par „nepareizu galvassegas valkāšanu”. Filmā ir daudz reālu, ar telefoniem uzņemtu protestu video. Tiesa gan, pats Rasulofs šos protestus vēroja no cietuma, kurā bija ieslodzīts par „pret sistēmu vērstu propagandu” savās iepriekšējās filmās. Intervijās Rasulofs stāstījis, ka tieši saruna ar kādu varas pārstāvi cietumā, kurš viņam atzinies, ka nicina savu darbu, kļuva par iedvesmu viņa jaunākajai filmai. Līdzīgi kā iepriekšējās, tā tapa pagrīdē un lielā slepenībā. Režisors zināja, ka par šo darbu viņam draud astoņi gadi cietumā, tāpēc jau bija pieņēmis lēmumu pabeigt to un doties trimdā. Mohameda Rasulofa filma „Seed of the Sacred Fig” ir Vācijas šī gada pieteikums „Oskariem”. Rasulofs intervijās atzinis, ka startēt zem citas valsts karoga raisa viņā pretrunīgas sajūtas, tomēr skaidrs, ka šā brīža Irānas politiskais režīms šādu filmu „Oskariem” nekad nepieteiktu. Paredzams, ka uz Latvijas ekrāniem filma nonāks šā gada martā.
„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.
Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Domājot par cirka Eiropas karti, Baltijas loma tajā ir unikāla. Atrodoties starp Eiropu un Krieviju, tā strādā kā tulkojuma zona, kurā šīs divas lielās straumes satiekas. Austrumslāvu cirka tradīcijai raksturīga dominējoša piederība tradicionālajam cirkam. (..) Latvija atradusies perfektā vietā kā tranzītvalsts, tāpēc izrādes, kas vestas uz Krieviju no Rietumiem un arī pretējā virzienā, nereti piestājušas tieši šeit. Stacionārais cirks dod iespēju uzņemt izrādes ar grandiozākiem tehniskajiem risinājumiem un māksliniekiem (gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem) pavadīt komfortablāku ikdienu. Baltija un tieši Rīga bijusi unikāla savas auditorijas dēļ – tās kosmopolītiskais raksturs ļāvis saprast iespējamās Rietumu auditorijas reakcijas. Paralēli cirkam, Rīgas cirka ēka bijusi vieta arī citām populārās kultūras aktualitātēm. Par piemēru varam minēt kino izrādīšanu 19. gadsimta beigās, ikgadējas grieķu-romiešu cīņu sacensības mēneša garumā, kas pārtrauktas līdz ar padomju varas nostiprināšanos, arēnā notikušas arī nākotnes pareģu publiskās sesijas 1990. un 2000. gados, kā arī filmā "Neona pavasaris" attēlotie reivi un daudz kas cits. Šobrīd, aktualizējoties piederībai pie laikmetīgā cirka, notiek nākamais kulturālo straumju satikšanās periods – Rīgas cirka pārkodēšana uz laikmetīgas izpausmes formu. Līdz ar šīm pārmaiņām nāk arī izaicinājums – ko darīt ar atmiņām par cirku un ko darīt ar stereotipiem par cirka lomu kultūrā? Rokoties dziļāk šī jautājuma šķetināšanā un publicētajās zināšanās, rodas priekšstats, ka Baltija ir pārāk austrumeiropiska (un līdz ar to mazliet sveša) rietumu pētnieku vidē, savukārt kontakts ar austrumslāvu pētniekiem un pētījumiem mūsdienu apstākļos ir ierobežots. Arī mūsu iekšējā vidē cirka un tā auditorijas piederība slāviskajai vai rietumnieciskajai tradīcijai dažkārt izsauc stereotipiskas reakcijas, lai gan reāli pētījumi par šo jautājumu vēl nav veikti. Domājot par šo ģeogrāfisko zonu, trīs Baltijas valstis nereti tiek aplūkotas kā viena grupa, taču katrai no tām raksturīga cita dominējošā kvalitāte. Igaunijā spēcīga ir laikmetīgā cirka izglītība. Tieši tur atvērta pirmā laikmetīgā cirka skola, kura iedvesmojusi arī Rīgas cirka skolas darbību. Savukārt Lietuva ir bagāta ar dažādiem cirka un performanču mākslas festivāliem, kas piesaista dažādus vieslektorus un darbnīcas māksliniekiem, rezultātā strauji paplašinās vietējo mākslinieku redzes lauks un domas virzieni. Mums, Latvijā, centrālais objekts ir infrastruktūra, mūsu mazais Baltais nams, kas nodrošina pajumti cirkam. Kā enkurs, kas šo mākslas formu iezemē. Kamēr Baltijas cirka vēstures lappuses vēl top, šobrīd jau strādā un aug jauna cirka paaudze, kas rada laikmetīgā cirka izrādes un izglīto skatītājus par jauniem cirka veidiem un iespējamajām nākotnēm.
Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Dantes Aligjēri „Dievišķās komēdija” un Latvijas Radio kora un Jura Strengas ceļš pie tās dzejas un mūzikas uzvedumā „Dievišķā komēdija. Ceļš”. Saruna ar Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju Kasparu Putniņu un aktieri Juri Strengu. Dante Aligjēri līdz savai nāvei 1308. gadā saraksta poēmu, kurai liek virsrakstu "Komēdija", vēlāk tā iedēvēta par "dievišķo". Sacerējums tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un pirmajiem Itāļu literatūras darbiem, kā arī par vienu no izcilākajiem pasaules literatūras darbiem. Dantes teksti iedvesmojuši daudzus komponistus - arī mūsdienās, un arī Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, kurš korim licis ne tikai dziedāt, bet arī spēlēt dažādus instrumentus. Savukārt aktieris Juris Strenga lasīs fragmentus no "Dievišķās komēdijas". 29. novembrī LU Lielajā aulā vienīgajā koncertuveduma “Dievišķā komēdija. Ceļš” izrādē skanēs Latvijas Radio kora, diriģenta Kaspara Putniņa un leģendārā aktiera Jura Strengas kopīgi radīta programma, kurā klausītājiem būs iespēja ielūkoties aizraujošajā Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pasaulē caur uzveduma autoru izvēlētas dzejas un mūzikas radīto prizmu. Visiem tik zināms ir slavenais stāsts par Dantes un viņa uzticamā pavadoņa Vergīlija ceļu caur deviņiem Elles lokiem, cauri Šķīstītavai uz Paradīzi. Šis itāļu meistara Dantes Aligjēri darbs uzskatāms par visas Rietumu pasaules literatūras ikonu un ir iedvesmojis neskaitāmu dažādu žanru mākslas darbu rašanos cauri gadu simtiem. Tajā savienojas citur neredzēta, detalizēti krāšņa un mītiska fantāzijas pasaule ar transformējošiem dialogiem, kuri kairinājuši un izaicinājuši cilvēku iztēli un rosinājuši došanos sevis meklējumos kā pirms 600 gadiem, tā šodien. Latvijas Radio kora, tā mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa un aktiera Jura Strengas kopradītā koncertuzveduma pamatā ir dzeja no Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” un mūsdienu komponistu darbi, kurus vieno gaišums, trauslums un pārpasaulīgs skanējums, kas spodrina kora meistarību.
Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru. Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš. Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.
Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Reiz ejot pa Ņujorku, burtiski apstulbu, jo to, ko ieraudzīju, nebiju gatava sastapt šeit. Manā acu priekšā bija vairāki bazalta bluķi un līdzās tiem kārtīgi iestādīti kociņi. Tā bija un turpina būt 22. Rietumu iela Manhetenā, un mans ceļa mērķis bija Dia Art Foundation jeb Dia Mākslas fonds Čelsijas rajonā. Ņujorka nebūt ne visur ir piesātināta ar debeskrāpjiem, un tieši tāda, mūsu mērogiem pierastāka vietumis ir tās 22. iela. Kādēļ es apstulbu un kādēļ pēc brīža acīs sariesās asaras? Iedomājieties, tas bija laiks brīdi pirms interneta, kad fiziskajā telpā bija vairāk un pēkšņāki pārsteigumi. Es nezināju un nevarēju iedomāties, ka Jozefa Boisa mākslas darbs "7000 ozoli" atradīsies arī Čelsijā, Manhetenā. Vienmēr bija licies, ka tas atrodas tikai tā sākotnes vietā, Vācijas Hesenes pavalsts pilsētiņā Kaselē. Jozefs Boiss ir ievērojamākais Vācijas 20. gadsimta mākslinieks. Par pierādījumu tam kalpo viņa reklamēšana vērienīgajā 1999. un 2000.gadu mijas izstādē "Vācija. 20. gadsimts", kas notika septiņās lielākajās izstāžu vietās Berlīnē. Jau sākot no lidostas, visur bija izlikti plakāti ar Boisa attēlu ar raksturīgo lidotāja vestīti un filca hūtīti galvā. Arī uz ieejas biļetes bija šī fotogrāfija. Tā bija visur. Savukārt Kaselē kopš 1955. gada reizi piecos gados notiek nozīmīgākā laikmetīgās mākslas izstāde pasaulē. Tajā parādītās aktuālās mākslas tendences vienmēr pārspēj Venēcijas biennāli. Jozefs Boiss Kaseles izstādē, kuru sauc Documenta, piedalījās kopš 1964. gada, jau būdams Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesors. Kaseles Documenta Boiss ir izlicis no vaska veidotas bišu karalienes, dīvainus mehānismus ar šļūtenēm, bet Documenta 5 viņš atteicās radīt darbu materiālā un noorganizēja "Tiešās demokrātijas caur tautas nobalsošanu biroju". Viņš ir "boksējies" ar citu mākslinieku, bet iespaidīgākais darbs Kaselē sāka tapt 1982. gada Documenta. Viņš pie galvenās izstādes norises vietas, muzeja Fridericianum, izbēra 7000 bazalta bluķus, katru no tiem - apmēram pusotra metra augstumā. Viņa koncepts paredzēja, ka bazalta bluķi tiks izvietoti pa pilsētu un pie katra no tiem tiks iestādīts ozols. Pirmo mazo ozolu 1982. gada Documenta atklāšanā iestādīja Jozefs Boiss pats. Pēdējo ozolu nākamajā Kaseles Documenta 1987. gadā iestādīja viņa dēls Vencels. Boiss mira 1986. gadā 64 gadu vecumā no smagas slimības. Ņujorkas bazalta bluķiem līdzās bija dažādi koki, šķiet, ozolu tur nebija. Un diez vai pat ļoti bagātais Dia Mākslas fonds transportēja pāri okeānam Boisa sarūpētos akmeņus. Gadu gaitā akmeņu un koku kombinācija Čelsijā, Manhetenā, izaugusi līdz vairākiem desmitiem. Bet Kaseles vecākajai paaudzei, šķiet, tagad ir kauns. Tikai pakāpeniski, lēnām, viņi saprata un pieņēma Boisa 7000 ozolu otro mākslinieka doto nosaukumu "Pilsētas apmežošana pilsētas pārvaldes vietā". Vācu mežs kā ideoloģisks konstrukts tika sakompromitēts nacionālsociālistu divpadsmit valdīšanas gados. Boiss ideoloģisko jēdzienu pārvērta ekoloģiskā.
Laiks doties kārtējā ceļojumā uz kādu no pasaules valstīm. Un šoreiz tā būs Jordānija, jeb precīzi sakot – Jordānijas Hašimītu karaliste. Ja tā var teikt, Jordānija ir salīdzinoši jauna valsts, kas atrodas vēsturiski ļoti senā zemē un kurā ir atrodami pierādījumi par dažādām civilizācijām un karalistēm, kas minētas arī Bībelē. Šajā Arābijas pussalas valstī, kas mūsdienās robežojas ar Izraēlu, Palestīniešu kontrolēto Jordānas upes Rietumkrastu, Sīriju, Saūda Arābiju un Irāku, vēsturiski ir atradušās arī tādas karalistes kā Moāba, Edoma un Gileāda. Minot, ka palestīnieši pašlaik kontrolē Jordānas upes Rietumkrastu, šeit arī tāda interesanta vēsturiska un vārdu spēle – Rietumkrasta nosaukums jau parāda, ka šī teritorija atrodas reģionam cauri tekošās Jordānas upes Rietumu krastā. Šī teiritorija arī atradās Jordānijas kontrolē no 1948. līdz 1967. gadam, kad sešu dienu kara laikā to okupēja Izraēla. Pēc tam, kad 80. gadu beigās pēc pirmās sacelšanās savas tiesības uz šo zemi pieteica palestīnieši, Jordānija faktiski savas pretenzijas uz šo teritoriju atsauca. Par vienu no spilgtākajām Jordānijas vēsturiskā mantojuma liecībām noteikti var uzskatīt seno Petras pilsētu. Tā ir akmenī cirsta pilsēta, kas vēl 4. gadu simtā pirms mūsu ēras bija Nabatejas karalistes centrs. Petra ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā un 2007. gadā tika atzīta arī par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Interesanti, ka šī akmeņainajā tuksnesī izvietotā pilsēta ir pazīstama ar savu ārkārtīgi sarežģīto ūdens apgādes sistēmu, jo jau tolaik nabatieši bija cēluši aizsprostus un veidojuši krātuves ūdens savākšanai, tādējādi ļaujot pilsētai tiešām zelt un plaukt. Kārtējo reizi atgriežamies pie tā, ko tik vēsturiski nozīmīgu nav spējušas radīt senās civilizācijas. Jordānija ir spilgts piemērs tam, kā salīdzinoši mazas valstis cīnās par ietekmi, vienlaikus veidojot gan sev izdevīgas, gan dažubrīd pretrunīgas attiecības ar citām valstīm. To, pēc kādiem principiem mazās valstis veido savu ārpolitiku, lūdzām komentēt Andersam Vīvelam, kurš ir Kopenhāgenas universitātes starptautisko attiecību profesors un kurš savu akadēmisko darbu ir veltījis tieši mazo valstu ārpolitikas pētīšanai.
Ceļā uz teātra balvas “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, kas notiks 23. novembrī, turpinām tuvāk iepazīt kategorijas “Gada jaunais skatuves mākslinieks” nominantus. Viens no viņiem – Matīss Kaža – jau uzkrājis lielu pieredzi kino jomā, bet aizvadītajā rudenī debitēja kā teātra režisors Nacionālā teātra Jaunajā zālē, iestudējot izrādi “Maigā vara”, par ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā. Šajā izrādē liela loma ir arī Kažas galvenajam mākslas medijam – kino. Ierakstā režisora atbildes uz nopietniem un mazāk nopietniem jautājumiem, bet izskaņā – arī teātra kritiķes Līgas Ulbertes viedoklis. „Arī joprojām, skatoties to izrādi, vienmēr valda tāda nemiera sajūta. Ne jau tāpēc, ka aktieri kaut ko aizmirst vai kaut kas tāds notiktu. Tas parasti izvēršas vienkārši smieklīgi, ja kad pārsakās, vai neveiklības notiek. Bet ja tehniski kaut kas nobruktu, tas ir tas, par ko mēs satraucamies. Tur tiešām, ja pazūd signāls, tad tā izrāde ir pilnīgi kaut kas cits. Un skaidrs, ka pēdējās dienās pirms pirmizrādes tur vēl nebija viss ideālā pozīcijā, līdz ar to visu laiku tika turēti īkšķi, lai tehniski mēs netiktu pievilkti, jo aktieriski tur viss bija sakārtots,” atminas Matīss Kaža. „Tad vēl atšķirība, ka bišķiņ citādāk konstruē domāšanu, jo kino tomēr tāda puzles veida domāšana, kur tu nestrādā hronoloģiski, strādā pa lokācijām, tad arī aktierim jābūvē tā loma citādāk. Šeit – kā tu sāc, tā tu pabeidz, visam tam izej cauri. Tādā ziņā drīzāk teātris ir līdzīgs tām viena kadra filmām, tur arī tu sāc un tad viss ir maksimāli precīzi jāizdara, un tad tas viss arī tiek nospēlēts līdz galam. Kino, protams, režisoram ir vairāk ietekmes pār aktierisko priekšnesumu, jo es varu izvēlēties, kurš dubls būs tas, kurš tiks iekļauts, cik ilgi tiks iekļauts, varbūt vispār netiks iekļauts, ja kaut kas slikts ir sanācis.” „Es to procesu atceros kā pārsteidzoši strukturētu un gludu. Varbūt tas tāpēc, ka man ir tāda tendence visu saplānot pusotru nedēļu uz priekšu. Protams, arī tas faktors, ka tā ir oriģināldramaturģija, kur mēs kopā ar Elzu Martu Ružu izstrādājām, un daudz kas tika arī, protams, procesā mainīts, kaut kādi sīkumi,” par iestudējuma tapšanu stāsta Matīss Kaža. „Un tas bija interesanti redzēt, kā kaut kas, ko tu esi iztēlojies uz papīra, kā tas teksts tiek atdzīvināts, izmainīts, ka ainās parādās kaut kādas jaunas nianses, kuras, iespējams, nebija plānotas sākotnēji. Pat jaunas ainas parādās potenciāli. Iespējams, kaut kas tiek dzēsts savukārt atkal, jo tur ir diezgan liela atšķirība - rakstīt teātrim, tādam klasiskam, vismaz dramaturģiskam teātrim, un rakstīt kino, jo teātri ir šausmīgi runāties patīk cilvēkiem, kino bez tā var arī iztikt. Tur dialogs ir viens no tādiem vismazāk svarīgajiem izteiksmes līdzekļiem. Vismaz parasti.”
Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies ceļojumā uz gana siltām zemēm – uz Karību jūras reģionu, uz Sentkitsu un Nevisu. Iespējams, ka esat dzirdējuši arī otru šīs valsts nosaukumu – Svētā Kristofera un Nevisas sala. Arī mums tas sākumā radīja nelielu apjukumu, taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. „Kit” senos laikos bija deminutīvs jeb pamazināmā forma vārdam Kristofers. Un Svētais Kristofers, jeb dažreiz saukts arī par Kristapu, ir ceļotāju aizbildnis, kura vārdā pirmais salās ieceļojušais eiropietis – Kristofors Kolumbs – tad arī ir nosauca vienu no divām šīs valsts salām. Kolumbs deva nosaukumu arī otrai salai Nevisai, nosaucot to par „Nuestra Señora de las Nieves”, jeb tulkojumā „Mūsu sniegu kundze” – viņam no tāluma likās, ka salā redzamais kalns ir ar sniegotu galotni, taču tie izrādījās mākoņi. Šī teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā mazā valstiņa ir gana unikāla vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir mazākā valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā visā Rietumu puslodē – tā ir tikai 269 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 50 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinājumam, Rīga ir 307 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 630 tūkstošiem iedzīvotāju. Sentkitsa un Nevisa ir arī mazākā federatīvā valsts pasaulē. Gan Sentkitsas salai, gan Nevisas salai ir katrai sava valdība un arī autonomija, turklāt konstitūcija nosaka, ka Nevisai ir tiesības izstāties no federācijas, ja tā to vēlas. Tā kā izmēru ziņā mazākā Nevisa uzskata, ka Sentkitsa dominē gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, 1998. gadā pat notika referendums par atdalīšanos, taču sasniegt divu trešdaļu balsu vairākumu tā arī neizdevās. Tagad sadalīšanās sarunas it kā ir pieklusušas, taču nevarētu teikt, ka abu salu starpā nevalda saspīlējums. Sentkitsas un Nevisas vēsturei ir cieša saistība ar Amerikas atklājējiem no Eiropas, kaut arī vēsturiskās liecības apstiprina cilvēku klātbūtni laikā vēl ilgi pirms mūsu ēras. 1493. gadā salās nostiprinājās spāņu iekarotāji, bet divus gadsimtus vēlāk – ap 1623. gadu – šeit tika nodibinātas pirmās britu un franču kolonijas. Visas šīs trīs koloniālās lielvaras par ietekmi salās cīnījās 150 gadus, līdz 18. gadsimta beigās salas nonāca Lielbritānijas karalistes sastāvā. Sentkitsa un Nevisa kļuva par vienu no pirmajām un vēlāk arī vienu no ietekmīgākajām britu apmetnēm reģionā. Faktiski tieši no šejienes turpinājās Rietumindijas jeb Karību reģiona kolonizācija. Un tieši Sentkitsa un Nevisa bija turīgākās no Karību salām – galvenokārt savas bagātīgās dabas dēļ. Lai nostiprinātu savas pozīcijas, uz salām tika masveidā vesti vergi no Āfrikas, kas strādāja auglīgajās cukurniedru plantācijās. Pat pēc verdzības atcelšanas Britu impērijā Sentkitsā un Nevisā turpinājās tā dēvētā piespiedu paverdzināšana, jo plantāciju īpašnieki nevēlējās atteikties no brīvā darbaspēka. Tikai 2005. gadā, jau vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, cukura ražošanas industrija valstī beidza pastāvēt. Iemesls tam bija milzīgie zaudējumi, kā arī Eiropas Savienības tā brīža plāni ievērojami samazināt cukura cenas. Sentkitsa un Nevisa pēc cukura ražošanas ēras beigām arī bija spiesta mainīties. Un kā jau daudzām Karību jūras valstīm pienākas, glābiņš tika meklēts tūrismā, kas atkal kļuva par tādu kā ekonomisko monokultūru. Tūristu un kruīza kompāniju interese par šīm salām tikai pieauga, līdz pasauli neskāra Covid krīze, kas arī Sentkitsai un Nevisai radīja pamatīgus izaicinājumus. Vēl viens veids, kā vairot valsts ienākumus, ir daudzviet pasaulē piekoptā „pilsonība apmaiņā pret investīcijām” programma. 1984. gadā tieši Sentkitsa un Nevisa bija pirmā, kas pasaulē ieviesa šo programmu. Pilsonību var iegūt, ziedojot 250 tūkstošus dolāru vai nu valdības fondā, vai kādā sabiedriskā labuma fondā, vai arī investējot vismaz 400 tūkstošus dolāru nekustamajā īpašumā. Tiek lēsts, ka 40 gadu laikā šīs programmas ietvaros pilsonību ir ieguvuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tostarp arī pēdējos mēnešos visai plašu rezonansi guvušais saziņas vietnes „Telegram” izveidotājs Pāvels Durovs un viņa brālis Nikolajs. Visticamāk, ka tas ir darīts tāpēc, lai droši varētu ceļot pa pasauli, jo ar Sentkitsas un Nevisas pasi var bez vīzas ceļot uz 157 valstīm, ieskaitot Eiropas Savienību. Bet, kā redzam, arī šī pilsonība, līdzās Krievijas, Francijas un Apvienoto Arābu emirātu pilsonībām nepasargāja Durovu no aizturēšanas Francijā. Tāpēc šoreiz izvēlējāmies parunāt arī par mūsu uzturēšanās atļauju programmu. Jo tās idejiskās līdzības ar Sentkitsas un Nevisas programmu ir nenoliedzamas. Un šīs valstiņas “zelta vīzu programma” ir bijusi ne tikai viena no pirmajām pasaulē, kur šāds modelis tika ieviests, bet arī vēl joprojām ir viena no veiksmīgākajām. Kā Latvijai ir klājies ar šo programmu, stāsta Zanda Kalniņa- Lukaševica, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un Saeimas priekšsēdētājas biedre.
Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju. Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Satikšanās, sarunas, ēdiens ārpus ierastā vai varbūt malks pasaules elpas, kuras ikdienā ir par maz… Varbūt tā ir noskaņa, kas rosina apstāties ikdienas ritējumā, vai tieši otrādi - vieta, kur stundas rit straujāk, dzirdot jaunākās ziņas, gan tās, kas visiem labi zināmas, gan tās, kas sabiedrības acīm slēptas. Kafejnīcas un restorāni - šīs sabiedriskās ēdināšanas iestādes vienmēr ir bijušas kas vairāk nekā tikai vieta, kur iedzert kafiju vai paēst. Nesen raidījumā iepazinām padomju detektīvus un tajos ievītās ikdienas dzīves problēmas un noziegumus, šodien aicinu atskatīties vēsturē kafejnīcu dzīvē 20. gadsimtā. Kā darbojās padomju sabiedriskā ēdināšana, ko ēda un kādās telpās uzturējās kafejnīcu apmeklētāji? Kā kafejnīcu arhitektūrā ienāca rietumu elpa un kas bija firmas ēdiens? No ēdienkartes, līdz interjeram un arhitektūrai - par to visu runājam raidījumā ar ēdienu kultūras pētnieci Astru Spalvēnu un mākslas vēsturnieci, Rīgas vēsturisko kafejnīcu pētnieci Agnesi Strautiņu. Padomju laikā būtiskākā funkcija ir paēdināt, aizstāt mājas virtuvi ar sabiedriskās ēdināšanas virtuvi. Tādējādi plaši attīstās ēdnīcu tīklojums. Ir trīs kategorijas padomju laika sabiedriskajā ēdināšanās – ēdnīcas, kafejnīcas, restorāni. Iestāžu tipi ir skaidri definēti. "Mēs nevaram, runājot par padomju okupācijas periodu, saukt kaut ko tādu kā "Makdonalds" par restorānu, to vienkārši nedrīkst darīt. Arī restorānu klases, ja nemaldos bija trīs, kur augstākajā klasē obligāti ir dzīvā mūzika un jābūt auduma galdautiem," stāsta Astra Spalvēna. Šajā laikā restorāna apmeklējums ir īpaša pieredze, kas arī nav viegli pieejama. Agnese Strautiņa vērtē, ka kafejnīcas tomēr bija pulcēšanas vietas, piemēram, "Putnu dārzs", "Kaza" vai "Skapis", kur sanāca, ne tikai, lai paēstu, lai socializētos, būtu kopā. Apmeklētāji nebija klasiski disidenti, vienkārši jauni cilvēki, kas vēlējās būt kopā, izbaudīt brīvību. Viņi varbūt interesējās par lietām, kas attīstījās Rietumu pasaulē, piemēram, franču literatūra. Pamatprincipi interjerā - modernisma arhitektūras principi, kas nemaz nebija unikāli Padomju Savienībai. Receptes bija standartizētas visās Padomju Savienības republikās. Pamatu veidoja pamatīgs receptūru krājums, kur bija uzskaitītas receptes, kas ir atļautas. "Tur bija noteikts, kādi produkti ietilpst receptē, cik daudz - produktu proporcijas. Ir atsevišķas ailītes - šo ēdienu taisot ēdnīcā vai šo ēdienu taisot restorānā. Tas maina ēdiena proporcijas, gaļas vai citas proporcijas tā paša nosaukuma ēdienam. Tas bija visos ēdināšanas uzņēmumos saistošs," norāda Astra Spalvēna. Krājuma pamatā ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas ēdieni, ir vēl atsevišķi papildinājumi katrai republikai. Līdzvērtīgi bija arī vietējie apstiprināto recepšu krājumi, kas ir obligāti visiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Restorānos, kas īpaši rūpējās par savu kvalifikāciju, ir ēdienu kategorija, ko sauc par firmas ēdieniem. Tiem nozīmīgs izskats un pat pārsteiguma elements. Tie nav ierindas ēdieni. Firmas ēdiens bija svarīgs arī, lai ēdināšanas uzņēmums iegūtu augstāku kvalifikāciju. Protams, arī firmas ēdiena recepte bija jāapstiprina pirms ēdienu iekļaut restorāna piedāvājumā. Firmas ēdiena pagatavošanā bija svarīgs pavāra radošums, izmantojot pieejamos produktus. Ēdieniem bija jābūt arī ideoloģiski pareiziem. "Piemēram, hamburgeru nevar pasniegt padomju ēdnīcā, bet kotleti ar baltmaizi var," min Astra Spalvēna. Lai arī bija standartizētas receptes, kotlete Rīgā negaršoja tāpat, kā kotlete Vladivostokā. Tas saistīts ar produktu pieejamību, ar zagšanu un arī ar atšķirīgiem produktiem dažādas republikās. Sabiedriskās ēdināšanas kontrole vēsturē Padomju okupācijas periodā ne katra sabiedriskās ēdināšanas iestāde drīkstēja saukties par restorānu vai kafejnīcu, un bija stingras prasības attiecībā pret receptūru, ēdiena temperatūru, higiēnu un pat apmeklētāju apģērbu. Mūsdienās vairs nav padomju aparāta, kas šos noteikumus diktētu, tāpēc ēdinātājiem pašiem jāorientējas daudzos jautājumos. Kādi noteikumi sabiedriskajā ēdināšanā pastāvēja agrāk un kas tos regulēja? Vai varat iedomāties, ka mūsdienās restorāni darbotos pēc vienas un tās pašas receptūras, un neatkarīgi no tā, kurp jūs dotos, visur varētu nobaudīt gandrīz vienu un to pašu ēdienu? Bet vēl pirms dažām desmitgadēm – padomju okupācijas periodā – tā patiešām bija, un vienlaikus līdzi nāca citas stingras sabiedriskās ēdināšanas iestāžu prasības, tostarp attiecībā uz higiēnu. Kādi likumi agrāk valdīja ēstuvēs un kas to kontrolēja, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilga Zepa. Pārtikas uzraudzības jomā Ilga Zepa ir strādājusi vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un strādā joprojām, un viņas atmiņās ir gan tas laiks, kad Pārtikas un veterinārais dienests sācis veidot uzraudzību atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, gan pavāru un konditoru konkursi krietni agrākos laikos. Pārtikas un veterinārais dienests darbojas kopš 2002. gada, un pašlaik tā ir galvenā uzraudzības institūcija saistībā ar pārtikas apriti. Bet, protams, ka pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas kontrole bija svarīga arī pirms tam.
Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās. Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”. Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts. Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc cīņa par katru tulkojuma vārdu ir jēgpilna. Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.” Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un rakstniece tajā runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone. Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma. Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd. Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”
Rietumu pasaulē pēdējās desmitgadēs aizvien vairāk runā par "atjēgšanās" jeb voukisma (wokeism) kustību. Tās pamatā ir aicinājums pievērsties minoritātēm, kurām līdz šim ir bijusi ļoti margināla loma. Kāpēc voukisma kustība ieguvusi arī kritiku? Kā sociālās kustības maina politisko un sabiedrisko dienas kārtību? Vai cīņā par kādas grupas tiesībām nenonākam pretrunās ar it kā labi zināmām patiesībām, tostarp zinātni? Vai galu galu nesākam iet pretēju ceļu tam, par ko tiesību cīnītāji runāja jau krietnu laiku pirms mums? Par iekļaušanu, voukismu, dzimuma jēdzienu, viedokļu krustugunīm jautājumos par dzimumu maiņu un ideju tādējādi ieviest korekcijas arī mūsu valodā saruna raidījumā. Savā ziņā mēs turpinām pagājušajā mēnesī iesākto sarunu par politkorektumu un cenzūru. Raidījumā šoreiz satiekas sociologs, filozofs un biologs: Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, filozofijas doktors Māris Kūlis, socioloģijas doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, Sociālo un politisko pētījumu institūta direktore un vadošā pētniece Aija Zobena un ģenētiķis, habilitētais zinātņu doktors, Latvijas Universitātes profesors, Bioloģijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Īzaks Rašals.
Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Gājis bojā Irānas prezidents Ibrahims Raisi. Sašauts Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Putins viesojas Ķīnā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs, Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Asiņainā prezidenta pēkšņais gals Vakar, 21. maijā, Irānā tika izsludinātas piecu dienu valsts sēras, pieminot svētdien aviokatastrofā bojāgājušos – valsts prezidentu Ibrahimu Raisi, ārlietu ministru Hoseinu Amiru Abdollahjanu, vēl pāris valdības ierēdņus un avarējušā helikoptera apkalpes locekļus. Prezidenta helikopters avarēja, Raisi esot atceļā no tikšanās ar Azerbaidžānas līderi Ilhamu Alijevu abu valstu pierobežā. Vienas dienas sēras izsludinājušas arī Irānas kaimiņvalstis Pakistāna un Turcija, oficiālu līdzjūtību, cita starpā, izteikusi arī Eiropas Savienība, un tikai Savienotās Valstis nav ievērojušas principu „labu vai neko”. Baltā nama nacionālās drošības pārstāvis Džons Kirbijs raksturojis nelaiķi Raisi kā cilvēku, kam „rokas mirkst asinīs” – starptautiskā terorisma atbalstītāju un represīvu protestu apspiedēju paša valstī. Raksturojums visnotaļ atbilst patiesībai. Lielu daļu savas karjeras bojāgājušais pavadījis islāma režīma tieslietu sistēmā, tai skaitā piedalījies 1988. gada notikumos, kad Irānas cietumos bez tiesas sprieduma tika nogalināti tūkstoši režīma pretinieku. Viņa ievēlēšanu par prezidentu 2021. gadā pamatoti uzlūkoja kā konservatīvo varas tvēriena stiprināšanu laikā, kad valstī pieaug prasības pēc liberālākas kārtības un laiku pa laikam uzliesmo nemieri. Komentētāji visai vienprātīgi atzīst, ka tuvākā perspektīvā šai ziņā neko nemainīs arī prezidenta pēkšņais gals un jūnija nogalē paredzētās vēlēšanas. Lielākā vara Irānā pieder augstākajam vadītājam jeb rahbaram Alī Hāmenejī, kura ietekmē ir arī īpašā atlases padome, kas pirms katrām vēlēšanām no vairākiem simtiem kandidātu atlasa vien dažus. Pēdējās reizēs cauri šim sietam nav ticis neviens salīdzinoši mērens amata kandidāts, un, spriežot pēc vēlētāju aktivitātes, daudzi irāņi atmetuši cerības vēlēšanu ceļā panākt kādas izmaiņas. Taču prezidenta Raisi bojāeja aktualizējusi jautājumu par augstākā varas posteņa tālāko likteni. Rahbaram Hāmenejī drīz apritēs 85, un kā viņa potenciālais sekotājs varas virsotnē līdz šim tika minēts tieši Raisi. Ja notiktu tā, ka dižais ajatolla Hāmenejī dotos mūžībā, bet stabils funkciju pārņēmējs tobrīd vēl nebūtu atrasts, tas potenciāli varētu destabilizēt fundamentālistisko režīmu. Dzejnieks „raksta” ar lodēm Pirms nedēļas atentātā tika smagi ievainots Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Uzbrukums notika Handlovas pilsētā valsts vidienē, kur valdības vadītājs un vairāki ministri bija ieradušies uz publisku diskusiju. Pēc pasākuma, kad Fico piegāja pie ārpusē sanākušajiem ļaudīm, uz viņu no minimāla attāluma vairākkārt izšāva 71 gadu vecais Jurājs Cintula, kurš turpat uz vietas tika aizturēts. Premjerministrs smagi ievainots galvā, krūtīs un vēderā, sākotnēji viņa dzīvība bija nopietnās briesmās, tagad, pēc atkārtotas operēšanas, stāvoklis tiek raksturots kā smags, taču stabils. Par šāvēju zināms, ka viņš ir pensionēts apsardzes darbinieks, kuram ierocis piederējis legāli, un arī vairāku dzejoļu krājumu autors un Slovākijas Rakstnieku savienības biedrs. Pagātnē viņam bijuši sakari ar militarizēto grupu „Slovāku iesaucamie”, kura, savukārt, bijusi saistīta ar Kremļa režīmu aktīvi atbalstošo Krievijas motociklistu klubu „Nakts vilki”. Cintula, cik zināms, bijis krasi negatīvi noskaņots pret migrantu ieplūšanu Eiropas Savienībā, viņa tekstos atrodami nicinoši motīvi Slovākijas romu minoritātes sakarā. Taču, no otras puses, viņš paudis nepatiku pret korupciju un oligarhisku varas sagrābšanu, kas lielā mērā asociējas ar Roberta Fico valdīšanu. Cik var noprast, Cintulas sašutumu izraisījuši premjerministra plāni likvidēt Slovākijas pretkorupcijas prokuratūru un slēgt sabiedriskos medijus, arī viņa īstenotā palīdzības pārtraukšana Ukrainai. Roberta Fico partijas „Virziens – sociāldemokrātija” pārstāvji par galvenajiem uzbrukuma vaininiekiem pasludinājuši liberālos medijus, kuri esot kurinājuši naidu pret valdošo spēku un tā premjeru. Maskavas un Pekinas „bezgalīgā draudzība” Agresorvalsts vadoni Putinu Pekinā pagājušonedēļ sagaidīja ar visu iespējamo pompu un spožumu, demonstrējot, ka šai pasaules daļā kara noziegumos apsūdzētais joprojām tiek uzskatīts par cienījamu valsts galvu un partneri. Neiztrūka nedz militārās parādes, nedz lielgabalu zalvju, nedz sarkanā tepiķa, pa kuru Maskavas viesim pretim laipni iznāca namatēvs – Ķīnas totalitārais vadonis ar prezidenta titulu Sji Dziņpins. Tika pasludināta jauna abu valstu partnerības ēra, piesaucot sadarbību daudzās jomās, starp kurām ir dažādas digitālās, informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas, kosmosa apguve, kā arī „savstarpēja militāra paļāvība un koordinācija”. Viss liecina par to, ka Ķīnas industrija arī turpmāk kalpos Krievijai par atbalstu tās militāro spēju stiprināšanā, piegādājot t.s. divējādās izmantojamības, respektīvi, arī militāriem mērķiem lietojamus ražojumus. Ne velti Krievijas delegācijā bija gan nesen atstādinātais aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, gan viņa amata pārņēmējs Andrejs Belousovs, gan Krievijas kosmosa aģentūras „Roskosmos” vadītājs Jurijs Borisovs. Kā lēš, Ķīna šobrīd nodrošina Krievijai lauvas tiesu no ieroču ražošanai vitāli nepieciešamā importa: 70% no ievestajām ražošanas iekārtām un 90% no mikroelektronikas izstrādājumiem, un Rietumu ieviestās sankcijas tur maz ko līdz. Unisonā kopējos paziņojumos vizītes laikā skanēja arī Maskavas un Pekinas paļas Vašingtonai, kura turpinot aukstā kara pieeju, izturoties agresīvi visā pasaulē un grasoties militarizēt kosmosa telpu. Krievijas agresijas karam, šajā kompānijā konsekventi dēvētam par „Ukrainas krīzi”, vizītes publiskajā izpausmēs bija veltīta samērā pieticīga vieta. Tika pausts, ka pareizā pieeja esot „politisks risinājums”, ar ko acīmredzot jāsaprot Rietumu palīdzības pārtraukšana Ukrainai, spiežot Kijivu sēsties pie sarunu galda. Kara kontekstā izskanēja arī nosodījums valstīm, kuras piesavinoties citu valstu īpašumu, kas ir nepārprotama norāde uz Rietumvalstu plāniem konfiscēt Krievijas kapitālus vai vismaz peļņu no šiem kapitāliem par labu Ukrainai. Tiesa, kā atzīmē daudzi novērotāji, vienu kārotu guvumu Putins no Pekinas tomēr nepārveda. Runa ir par gāzesvadu „Sibīrijas spēks”, kura izbūvē Ķīna joprojām nav gatava ieguldīt savu līdzfinansējumu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā līdzsvarot pedagogu slodzes. Arodbiedrībai būtiski iebildumi. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome spriež par priekšvēlēšanu diskusijām krievu valodā. Igaunijā noslēdzas mācības "Spring Storm 2024". Drošības konferencē Tallinā spriež par Rietumu spējām turpināt atbalstīt Ukrainu. VARAM darba grupā diskutē, kā mežsaimniekiem pilnveidot kompensāciju sistēmu par dabas liegumiem. Izraēla Starptautiskajā Krimināltiesā atbild uz tai izvirzītajām apsūdzībām genocīdā pret palestīniešiem. Dienvidkurzemē nepieļaus katalizatoru rūpnīcas būvniecību, attīstītājs, visticamāk, tiesāsies.
Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Pirmkārt! Milzīgs šautauts Jānim Celmiņam par to, ka salabojis mūsu podkāstu neveiklos ievadus ar jaunu, spīdīgu un profesionālu pieteikumu!
Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā. Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Raidījuma uzmanības lokā divi kari, kas ir pārņēmuši pasaules informatīvo telpu un kas rada tik daudz raižu. Abos spriedze pieaug un perspektīva ir neskaidra. Kas notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā? Protams, ir arī militāras sadursmes citviet pasaulē, bet šie ir vistuvāk un par tiem mēs īpaši arī pārdzīvojam. Raidījumā lūkojam, kāda ir pašreizējā situācija. Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Ukraina lūdz palīdzību „Bez sabiedroto palīdzības Ukrainai nav iespēju uzvarēt karā pret Krieviju,” tā intervijā amerikāņu telekanālam CBS sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš neslēpj, ka Ukrainas aizstāvjiem frontē klājas smagi, jo trūkst bruņojuma. Lai spētu noturēt savas pozīcijas, Ukrainai ļoti nepieciešamas ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas. Kā norāda Zelenskis – šobrīd visas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir Ukrainai, ir atvestas no Eiropas. Bet ar tām nepietiek. Zelenskis arvien uzstājīgāk lūdz neaizmirst par notiekošo Ukrainā. Vakar, 16. aprīļa, vakarā viņš mikroblogošanas vietnē „X” aicināja sabiedrotos izrādīt tādu pašu "vienotību" Ukrainas atbalstā, kādu saņēma Izraēla, kura nedēļas nogalē ar Rietumvalstu palīdzību atvairīja Irānas uzbrukumu. Viņš pieprasa Ukrainas un NATO padomes sanāksmi, lai lemtu par Ukrainas debesu aizsardzību un pretgaisa aizsardzības sistēmu un raķešu piegādēm. Zelenskis izteica pateicību Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kurš nule kā atgriezies no Ķīnas un pēdējā laikā ir izrādījis īpašu iniciatīvu un līderību Ukrainas atbalstā. Saspringtā situācija frontē ir spiedusi Zelenski beidzot parakstīt pretrunīgi vērtēto mobilizācijas likumu, kura mērķis ir palielināt karavīru skaitu. Ar šo likumu tiek ieviestas vairākas izmaiņas pašreizējā sistēmā, paplašinot Ukrainas varasiestāžu pilnvaras izdot iesaukšanas pavēstes, izmantojot elektronisko sistēmu. Kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā karavīriem frontes līnijās nav bijis iespēju rotācijas kārtībā doties atpūtā, bet daudzi tūkstoši ukraiņu turpina izvairīties no iesaukšanas armijā. Jaunajā likumā nu ir paredzēti arī stingrāki sodi par to. Krievija tikmēr veic teju nepārtrauktus uzbrukumus Ukrainas elektroinfrastruktūrai un ir jau iznīcinājusi svarīgu Kijivas reģiona spēkstaciju, jo Ukrainai ir beigušās aizsardzības raķetes. Ukraina pēdējā laikā arvien skaļāk norāda uz problēmām, ko rada no sabiedrotajiem gaidītās militārās palīdzības, arī pretgaisa aizsardzības bruņojuma, kavēšana. Jāatgādina, ka ASV Senāts februārī pieņēma 95 miljardu dolāru vērtu finansējuma paketi, kas ietver atbalstu Ukrainai, kā arī Izraēlai un Taivānai, tomēr šis likumprojekts ir iestrēdzis Kongresa apakšnamā Pārstāvju palātā. Tās spīkers Maiks Džonsons šonedēļ paziņoja, ka Pārstāvju palātā drīzumā notiks balsojums par šiem likumprojektiem, bet ne tā pašreizējā formā. Pārstāvju palāta "balsos par katru no šiem pasākumiem atsevišķi četras reizes". Balsojums notiks piektdienas vakarā, bet likumdevēji vēl varēs iesniegt labojumus, tas, savukārt, nozīmē, ka rezultātā process varētu atkal ievilkties. Irānas un Izraēlas sadursme Visu pagājušo nedēļu gaisā virmoja brīdinājumi, kurus sniedza ārvalstu izlūkdienesti – ka Izraēlā sagaidāms atriebības akts pēc tam, kad tā 1.aprīlī bija raidījusi raķetes uz Irānas diplomātisko pārstāvniecību Damaskā, tur iznīcinot divus irāņu ģenerāļus un kopumā nogalinot 16 cilvēkus. Irāna gandrīz nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Tā arī notika. Sestdien no rīta kļuva skaidrs, ka eskalācija ir neizbēgama. Savu atpūtu pārtrauca ASV prezidents Džo Baidens, lai steidzami atgrieztos Vašingtonā uz konsultācijām. Sestdienas, 13. aprīļa, vakarā parādījās ziņas, ka Irāna ir palaidusi bezpilota dronus jeb šahedus, kas dodas virzienā uz Izraēlu. Bija skaidrs, ka droniem sekos arī raķetes, un izskanēja dažādi minējumi, cik liels šis uzbrukums varētu būt. Tā kā Irāna un Izraēla nav robežvalstis, tad Izraēlas rīcībā bija laiks, lai sagatavotos gaidāmajiem triecieniem. Pateicoties ātrai koordinācijai, ar amerikāņu un vēl vairāku Rietumu sabiedroto atbalstu izdevās iznīcināt gandrīz visus vairāk nekā 300 dronus un raķetes. Postījumi izrādījās itin niecīgi. Tomēr ir bažas, ka ar to viss nav beidzies. Publiski izskanējis, ka tieši amerikāņi un pārējie sabiedrotie panākuši to, ka Izraēla nekavējoties nav atbildējusi ar savu militāro potenciālu. Taču jautājums par to, kāda būs tālākā Izraēlas reakcija, šobrīd ir atvērts. Izraēla grasās veikt savu atriebes aktu, un daudzi baidās, ka notikušais var izprovocēt vēl lielāku atbildes vilni un karā var tikt ierauts arvien plašāks reģions.
Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.
Krustpunktā lielā intervija ar atvaļināto diplomātu, Latvijas Universitātes vieslektoru Gintu Jegermani. Viņš daudzus gadus ir veltījis Latvijas diplomātijai un starptautiskajām attiecībām, ir bijis vēstnieks vairākās valstīs. Vēl pirms desmit gadiem pasaules notikumi Latvijas mediju telpā bija krietni otršķirīgi. Dažām lietām, protams, sekojām līdzi, bet daudz vairāk mūs interesēja pašu pensijas, ekonomika un politika. Situācija pēdējo gadu laikā pamatīgi ir mainījusies. Arvien vairāk mūsu izvēles nosaka tas, kas notiek citviet pasaulē. Krievijas uzsāktais karš to ir atklājis īpaši spilgti. Bet ne tikai tas. Pasaulē kopumā, īpaši Rietumu pasaule, šķiet, piedzīvo lielas pārmaiņas. Un kas notiks tālāk?
Ukraina turpina aizstāvēties pret iebrucējiem. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru. Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" komentētājs politologs Arnis Latišenko. Sazināmies arī bijušo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedi Juri Dalbiņu. Ierakstā komentē politologs no Krievijas Dmitrijs Oreškins un žurnālists no Ukrainas Dmitro Ļevus. Ukrainas karš: 8 + 2 Krievijas agresija pret Ukrainu ilgst jau desmit gadus – šo it kā labi zināmo faktu šajās dienās mēdz atgādināt dažādu pasaules mediju virsraksti. Pēdējie divi gadi, kurus Ukrainas tauta izmisīgi aizstāvas pret plaša mēroga iebrukumu, daudzu apziņā aizēnojuši iepriekšējos astoņus, kuros Krievija tāpat sagrāba teritorijas, grāva un slepkavoja, meloja un manipulēja. Vakar, 20. februārī, Kijivā tika atzīmēta desmitā gadskārta, kopš asiņainā pretstāve Maidanā sasniedza savu kulmināciju, un pieminēti 107 t.s. „Pašcieņas revolūcijas” jeb „Eirorevolūcijas” upuri. Diemžēl, kā izrādījās, tās bija tikai pirmās dzīvības no daudziem tūkstošiem, kurus Ukrainai nācies šajos gados ziedot par savu vēlmi piederēt brīvības un tiesiskuma telpai. Šos nežēlīgos meslus ukraiņu nācija maksā arī par Rietumu pasaules tuvredzību, ērtām ilūzijām, domāšanas inerci, reizumis arī noziedzīgu vienaldzību un nožēlojamu pērkamību, ko meistarīgi izmantojis Kremļa režīms. Un pat ja šobrīd pasaules demokrātijas pīlāri sākuši ārstēt šīs ielaistās kaites, tad atlabšana notiek ar smagiem recidīviem, bet komplikācijas, kā, piemēram, Eiropas militārais vārgums, būs jūtamas vēl ilgi. Tiesa, uz nožēlojamās Savienoto Valstu palīdzības situācijas fona zināmi cerību stariņi ir pagājušonedēļ noslēgtie aizsardzības pakti ar Vāciju un Franciju, kas pievienojas līdzīgam jau janvārī noslēgtam akordam ar Lielbritāniju. Kad 2014. gadā notika Krievijas maskētais iebrukums Ukrainas austrumdaļā, frontes līnijā cita starpā nonāca arī Avdijivkas pilsēta, kurā pirms kara dzīvoja apmēram 35 000 iedzīvotāju. Pamatīgi cietusi jau agrāk, pilsēta tika galīgi pārvērsta drupu kaudzē kaujās kopš pagājušā gada oktobra, Krievijas pusei dāsni šķiežot munīciju, bruņutehniku un lielgabalu gaļu, lai Avdijivku ieņemtu. 17. februārī ukraiņu spēki atstāja pilsētu, atkāpjoties uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, un līdz ar to Krievija guvusi savu pirmo nozīmīgo panākumu kopš pagājuša gada maija, kad pēc līdzīgām ilgām un asiņainām kaujām tās spēki ieņēma Bahmutu. Kā viens no Avdijivkas krišanas iemesliem tiek minēts zināms Krievijas pārsvars gaisā, lai gan par absolūtu to ne tuvu nenosaukt, ciktāl pēdējās dienās notriekti vairāki modernākie krievu lidaparāti Su-34 un Su-35. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru Pagājušās piektdienas, 16. februāra, pēcpusdienā Krievijas Ieslodzījuma lietu pārvalde paziņoja, ka labošanas darbu kolonijā miris ieslodzītais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Kā oficiālais nāves iemesls tiek minēts “pēkšņās nāves sindroms”. Lai gan īsto nāves iemeslu šobrīd un diez vai vispār varēs noskaidrot, jo Navaļnija līķi ģimenei neatdos vēl vismaz divas nedēļas, kamēr tikšot veikta “ķīmiskā ekspertīze”. Tomēr ir skaidrs, ka pie viņa nāves ir vainojams Kremlis. Navaļnijs savas dzīves laikā bijis neērts pretinieks Kremlim, regulāri izgaismojot valdošās elites koruptīvās darbības, izvedot ielās protestētājus un kopā ar žurnālistiem no „Bellingcat”, CNN un citiem medijiem atklājot arī to, kā tieši Kremlis centās viņu noindēt 2020.gadā. Šaipus robežai Aleksejs Navaļnijs gan bija pretrunīgi vērtēta persona. No vienas puses – vienīgais, kas vēl spēja apvienot Krievijas opozīciju un bijis gana drosmīgs, lai atgrieztos Krievijā, labi zinot, kas viņu sagaida dzimtenē. No otras puses, netiek aizmirsts tas, ka 2007.gadā viņš bija pievienojies radikālajai Nacionālās Krievijas atbrīvošanas kustībai, Navaļnijs arī atbalstījis Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā, kā arī paudis, ka "Krima paliks Krievijas sastāvā un pārskatāmā nākotnē nekad vairs nekļūs par daļu no Ukrainas". Šeit gan jābilst, ka pagājušā gadā Navaļnijs rakstīja, ka Ukrainas robežām jābūt tām, kas starptautiski atzītas un noteiktas 1991. gadā. Pēc ziņām par Navaļnija nāvi, virknē Krievijas pilsētu cilvēki devās nolikt ziedus viņa piemiņai pie pieminekļiem politiski represētajām personām. Divās dienās Krievijā arestēja vairāk nekā 400 cilvēku, kas vēlējās pieminēt nelaiķi. Pirmdien Navaļnija atraitne Jūlija publicēja videouzrunu, kurā paziņoja, ka viņas vīru noslepkavojis diktators Vladimirs Putins, un solīja turpināt opozicionāra cīņu, aicinot krievus stāties viņai līdzās un turpināt cīnīties par brīvu Krieviju. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Krievijas vēlēšanu komisija neatzīst daļu Nadeždina iesniegto parakstu. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai un imigrācijas ierobežošanu. Ukrainā, šķiet, ir grūti sadarboties prezidentam un bruņoto spēku komandierim. Notikumus ārpolitikā anlizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Nadeždins – kontroles mehānisma kļūda vai eksperiments, kas kļuvis nekontrolējams? Boriss Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns. Tālajā 1990. gadā tobrīd 27 gadus vecais fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts tika ievēlēts Maskavas apgabala Dolgoprudnijas pilsētas Tautas deputātu padomē. Nākamajā gadā viņš iestājās „Demokrātisko reformu kustībā”, kuras dibinātājs bija Mihaila Gorbačova tuvs līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs. 1993. gadā ieguvis arī jurista diplomu, Borisa Jeļcina varas periodā Nadeždins aktīvi piedalījās likumdošanas aktu izstrādē, šai sakarā satuvinoties ar vienu no tobrīd pamanāmākajiem Jeļcina komandas dalībniekiem Borisu Ņemcovu. 1997. gadā Nadeždins sāka strādāt par Ņemcova, tobrīd Krievijas Federācijas valdības vadītāja vietnieka, padomnieku, bet jau drīz pēc tam kļuva par toreizējā valdības vadītāja Sergeja Kirijenko palīgu. Kā zināms, Ņemcovs vēlāk kļuva par vienu no asākajiem Vladimira Putina kritiķiem un 2015. gadā tika nogalināts. Savukārt Kirijenko pietuvinājās Kremļa saimniekam un šobrīd ir viena no pamanāmākajām figūrām Krievijas varas virsotnē, oficiāli – Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, neoficiāli reizēm dēvēts par „Putina galma pelēko kardinālu”. Laiks no 1999. līdz 2003. gadam bija Borisa Nadeždina politiskās karjeras apogejs, kad viņš bija Krievijas Valsts Domes deputāts, ievēlēts no partijas „Labējo spēku savienība”. Nākamajās desmitgadēs viņš turpināja darboties šajā un citās partijās, kuras, Putinam un viņa varas partijai „Vienotā Krievija” konsolidējot savu politisko ietekmi, tika nobīdītas Krievijas politikas perifērijā. Attiecīgi, nesekmīgi bija Nadeždina starti Valsts Domes un Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanās, līdz 2019. gadā viņš, var teikt, atgriezās sākumpunktā – tika ievēlēts par Dolgoprudnijas Deputātu padomes locekli no partijas „Taisnīgā Krievija”. Vēl var piebilst, ka no 2010. līdz 2020. gadam Nadeždins darbojās Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas konsultatīvajās ekspertu padomēs. Pagājušā gada oktobra vidū Boriss Nadeždins paziņoja par savu nodomu kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās ar partijas „Pilsoniskā iniciatīva” atbalstu. Tā kā partija nav pārstāvēta Valsts Domē, tās kandidātam pielaišanai pie vēlēšanām bija jāsavāc 100 000 pilsoņu parakstu. Jau no paša sākuma Nadeždins deklarēja, ka pārstāvēšot tos Krievijas vēlētājus, kuri nav mierā ar prezidenta Putina politiku, un par savu galveno mērķi izvirzot pārtraukt karadarbību Ukrainā. Daudzi novērotāji izteica pieņēmumu, ka pašreizējā Krievijas politiskajā klimatā šāda platforma, ja vien kandidāts nav gatavs nopietni riskēt ar paša un ģimenes likteni, var parādīties tikai ar Kremļa atļaušanu. Tomēr tie paši novērotāji spriež, ka varai, visdrīzāk, bija nepatīkams pārsteigums, kad pie attiecīgajām parakstu vākšanas vietām sāka pulcēties garas rindas un samērā neilgā laikā tika savākti vairāk nekā 200 000 parakstu. Tika spriests, ka, ja arī Nadeždina kampaņa bijusi Kremļa plānots eksperiments, tas varētu būt kļuvis eksperimentētājiem nekontrolējams. Jau pirmdien, 5. februārī, Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka 15% no savāktajiem parakstiem esot nederīgi, kas nozīmē, ka skaļais pacifists tiks nocelts no priekšvēlēšanu sacensības trases. Galīgais paziņojums šai sakarā gaidāms šodien. Vai „hetmanis” liks „atamanam” iet? Par zināmu rīvēšanos un nesaskaņām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un valsts bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju runā nu jau vismaz kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainas bruņoto spēku mēģinājumi salauzt Krievijas okupantu aizsardzību un atbrīvot jaunas plašākas teritorijas nenes cerētos panākumus. Šīs runas, saprotams, saistījās ar versijām par iespējamu ģenerāļa atkāpšanos vai atstādināšanu no ieņemamā amata. Lieki piebilst, ka sevišķi aizrautīgi šādas ziņas apspēlēja agresorvaslsts Krievijas propagandas līdzekļi. Jaunu nokaitējuma pakāpi tēma sasniedza 29. janvārī. Šai dienā, kā vēsta raidsabiedrības BBC Krievu dienests, Zalužnijs tika uzaicināts uz sarunu prezidenta birojā, kur viņam, pēc raidorganizācijas avotu paustā, paziņots par atstādināšanu. Drīz pēc tam šī ziņa sāka cirkulēt sociālajos tīklos. Dažas stundas vēlāk, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, par atstādināšanu jau kā par notikušu faktu vēstīja vairāki Ukrainas mediji, un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz šis duļķainais vilnis sāka skaloties pa Krievzemes plašumiem. Taču tad, apmēram bez divdesmit minūtēm astoņos vakarā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas „Telegram” kontā tika publicēts paziņojums, ka ziņa neatbilst patiesībai – nekāda atstādināšana neesot notikusi. Tātad, pēc visa spriežot, prezidents Zelenskis atteicies no sava lēmuma. Iemesli, kā spriež BBC, varētu būt divi – vai nu iejaukušies Rietumu sabiedrotie, vai arī abi perspektīvie amata mantinieki – Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirilo Budanovs un Sauszemes spēku komandieris Aleksandrs Sirskis – atteikušies stāties Zalužnija vietā. Kā trešais faktors tiek minētā ģenerāļa Zalužnija milzu popularitāte kā armijā, tā aizmugurē, kas nekavējās izpausties sociālajos tīklos. Tomēr tā, visdrīzāk, kalpojusi kā fons, ne kā tiešs arguments lēmuma pieņemšanā, respektīvi, atcelšanā. No paša Volodimira Zelenska tobrīd, pagājušās nedēļas sākumā, nekādi konkrētāki komentāri neizskanēja. Taču pagājušo svētdien, 4. februārī, izskanēja prezidenta intervija Itālijas sabiedriskajai televīzijai RAI, kurā viņš atzina, ka pārdomājot virspavēlnieka atlaišanu. Intervijā viņš sacīja: „Ir nepieciešama pārstartēšana, jauns sākums. Runa nav par vienu cilvēku, bet gan par kopējo valsts vadības virzienu.” Amerikāņu politikas biezais gaiss Pēdējās dienas rāda, cik sabiezējis ir amerikāņu politikas gaiss, kurā nupat izkūpējusi ar lielām pūlēm panāktā demokrātu un republikāņu vienošanās par nacionālās drošības finansēšanas paketi, kas, cita starpā, paredz arī sešdesmit miljardus dolāru atbalsta Ukrainai. Demokrātu puse bija gatava ļoti nozīmīgi piekāpties imigrācijas politikas sakarā, riskējot ar daļas vēlētāju atbalstu, un piekrist imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem, kas ir stingrāki, nekā jebkas, ko Kongress akceptēja Trampa prezidentūras periodā. Svētdienas vakarā tika publiskots vienošanās teksts, kuru Senātam bija jāvirza galīgajai apstiprināšanai Kongresa Pārstāvju palātā, bet jau drīz pēc publiskošanas Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons paziņoja, ka vienošanās esot sliktāka, nekā ticis sagaidīts, un ka, ja tā arī nonāks līdz kongresmeņu balsojumam, tā tur „būs pagalam”. Pirmdiena vēl pagāja, paužot pieņēmumus, ka senatori varētu likumprojektu tomēr atbalstīt, ja tiem būtu ļauts ilgāks laiks ar to iepazīties, taču vakar, 6. februārī, Senāta republikāņi paziņoja, ka viņu atbalsta nebūs. Nelīdzēja republikāņu frakcijas vadītāja Miča Makonela aicinājums apzināties vēsturisko momentu un saprast, ka palīdzības pakete ir amerikāņu ieguldījums pasaules demokrātiju cīņā pret autoritāro režīmu koalīciju, kas met izaicinājumu Savienotajām Valstīm. Nelīdzēja prezidenta Baidena mudinājumi Senātam nodemonstrēt „stingru mugurkaulu”. Tātad – pagalam. Galvenais notikušā vaininieks nav tālu jāmeklē – tas ir Donalds Tramps. Robežas problēmas, kā zināms, ir viņa jājamzirdziņš, un viņam būtu ļoti neizdevīgi, ja tagad tās sāktu risināt, laupot viņam iespēju demagoģiski klaigāt par šo tēmu priekšvēlēšanu periodā, bet pēc tam taisīt no sevis vienīgo, kurš spēj šo jautājumu atrisināt. Un daudzi republikāņu likumdevēji, acīmredzot baidīdamies par savu nākotni partijā un uz politiskās skatuves, ir gatavi darīt ekscentriskajam Donaldam pa prātam. Otrdien Pārstāvju palātā, savukārt, izgāzās republikāņu vairākuma mēģinājums izteikt neuzticību Baidena administrācijas iekšējās drošība sekretāram Alehandro Maijorkasam, bet pēc tam apstiprināt atsevišķi atbalsta finansējumu Izraēlai. Kā raksta raidsabiedrības CNN analītiķis Stīvens Kolinsons, „šī neveiksme nāk par labu Baltajam namam, kas arvien labprātāk tēlo Džonsona vadīto vairākumu kā Donalda Trampa politisko triku mašīnu, nevis nopietnu valdošu spēku.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Gads nepavisam nesolās būt mierīgs. Ko mēs varam droši prognozēt nākamajos mēnešos, palūkosimies raidījuma beigās, droši vien pieminot arī notiekošo Ukrainā. Bet tādu plašāku analīzi vispirms veltīsim Tuvajiem Austrumiem. Ir skaidrs, ka Izraēla un tās kaimiņvalstis tuvākajos mēnešos joprojām būs ziņu virsrakstos. Viens ir pašreizējais karš Gazas joslā, bet ne mazāk svarīgi notikumi blakus esošajās teritorijās, īpaši Libānā, kur bāzējas Izraēlas spēcīgākais ienaidnieks - kustība „Hezbollah”. Tikmēr Latvijā, šķiet, vairāk izjutīsim sekas notikumiem Sarkanajā jūrā. Jemenas husītu kaujinieki radījuši pamatīgas problēmas lielajām kuģniecības kompānijām, apdraudot kuģu satiksmi jūrā. Aktualitātes pasaulē analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Sarkano jūru iekrāso asinis Pēdējās dienās pasaules mediju virsrakstos arvien biežāk vīd jautājumi un pieņēmumi par Sarkano jūru kā „benzīna mucu”, kurā pašreizējās Gazas joslas karadarbības dzirksteles var izraisīt daudz plašāku – reģionāla mēroga uzliesmojumu. Jau drīz pēc Izraēlas militārās operācijas sākuma Jemenas husītu kaujinieki paziņoja par gatavību iesaistīties šai konfliktā palestīniešu teroristu pusē. Husītu grupējums, kas ar Irānas atbalstu kopš 2014. gada cīnās par varu Jemenā pret starptautiski atzīto valdību un tās sabiedrotajiem, pašreiz kontrolē valsts ziemeļrietumu rajonus, tai skaitā galvaspilsētu Sanu un Sarkanās jūras piekrastes rajonus. Sākotnēji husītu aktivitātes aprobežojās ar raķešu un lidrobotu triecieniem pa Izraēlas teritoriju, ar ko diezgan viegli tika galā pretgaisa aizsardzība. Taču 19. novembrī nemiernieki, izmantojot helikopteru, Sarkanajā jūrā sagrāba kādu Izraēlas pilsonim piederošu kravas kuģi un nolaupīja tā komandu. Tika paziņots, ka husīti turpmāk uzskatīs jebkuru ar Izraēlu saistītu peldlīdzekli par leģitīmu uzbrukuma mērķi. Kopš tā laika reģistrēti 17 uzbrukumi kravas kuģiem, vairumu no kuriem gan izdevies atvairīt pašu kuģu komandu spēkiem. Tomēr septiņi no desmit pasaules lielākajiem kravas kuģu operatoriem pārtraukuši pārvadājumus cauri Sarkanajai jūrai un Suecas kanālam. Līdz šim pa šo maršrutu virzījās apmēram 18% pasaules konteineru pārvadājumu, arī ievērojama daļa naftas piegāžu Eiropai no Persijas līča rajona. Alternatīvais maršruts apkārt Āfrikai pagarina ceļā pavadīto laiku par apmēram divām nedēļām un attiecīgi pamatīgi palielina izmaksas, draudot ar nopietnu Āzijā ražoto preču un degvielas cenu kāpumu Eiropā. Rietumu atbilde husītu akcijām ir 18. decembrī uzsāktā operācija „Pārticības sargs”, Savienoto Valstu un Lielbritānijas karakuģiem ar vairāku citu valstu kara jūrnieku piedalīšanos uzsākot kravas kuģu aizsardzību. Līdz nesenam laikam pretstāve Sarkanajā jūrā iztika bez upuriem, taču pagājušajā svētdienā amerikāņu helikopteri, atsitot kaujinieku uzbrukumu starptautiskās kompānijas „Maersk” konteineru pārvadātājam, aizraidīja uz viņsauli desmit uzbrucējus. Kā paziņoja Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šepss, sabiedrotie nevicināšoties arī turpmāk vajadzības gadījumā lietot spēku, kas varētu nozīmēt arī triecienus militārajiem objektiem Jemenas teritorijā. Tikām vakar Sarkanās jūra ūdeņos ieradās Irānas jūras spēku eskadras mīnu kuģis, liekot spekulēt par iespējamu tiešu militāru konfrontāciju starp Irānu un rietumu sabiedrotajiem. Šī notikumu attīstība apdraud nesen iezīmējušos attiecību normalizēšanos starp Irānu un Saūda Arābiju un ar to saistīto iespējamo Jemenas pilsoņu kara noslēgumu. Izraēlas iespējamā otrā un trešā fronte Jau kopš Izraēlas un „Hamās” kara sākuma tiek piesaukta iespēja, ka Izraēlas Aizsardzības spēkiem var nākties iesaistīties nopietnā karadarbībā arī pie citām savas valsts robežām. Pirmām kārtām šai sakarā min ziemeļu robežas ar Libānu un Sīriju, kur Izraēlas spēcīgākais pretinieks ir musulmaņu šiītu kustība „Hezbollah” jeb „Allāha partija”. Organizācijas spēki jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bāzējas Libānā un Sīrijā un saņem nopietnu atbalstu no Irānas. „Hezbollah” spēku skaitliskā lieluma aplēses svārstās visai plašā amplitūdā. Organizācijas līdera, šeiha Hasana Nasrallā apgalvojumi par 100 000 vīru gan tiek vērtēti skeptiski, tomēr apmēram 50 000 viņa rīcībā varētu būt, pie tam daudzi no tiem ir kaujinieki ar Sīrijas pilsoņkarā gūtu nopietnu pieredzi. Arī „Hezbollah” bruņojums un Libānas dienvidos izveidotās fortifikācijas būves tiek vērtētas kā krietni pārākas pār tām, kāds bija „Hamās” Gazas sektorā. Līdz nesenam laikam Izraēlas un „Hezbollah” spēki apmainījās artilērijas, raķešu un strēlnieku ieroču apšaudēm, Izraēlai arī plaši izmantojot aviāciju. Novērotāji to raksturoja kā teju ikdienišķu rutīnu, lai arī tā prasījusi vairāk nekā 120 dzīvību, no kuriem apmēram trīs ceturtdaļas ir nogalinātie „Hezbollah” kaujinieki. Tomēr, tuvojoties gada beigām, Izraēlas retorika kļuva draudīgāka, un vakar, 2. janvārī, Libānas galvaspilsētā Beirutā nogranda eksplozija, kurā dzīvību zaudēja organizācijas „Hamās” otra ietekmīgākā persona, tās militārā spārna dibinātājs un vadītājs Salehs al-Aururi. Uzbrukums, visdrīzāk, veikts, izmantojot lidrobotu, un kustības „Hezbollah” pārstāvji jau paziņojuši, ka šis Izraēlas solis nepalikšot nesodīts. Vēl viens potenciālais militāro spēku piesaistes virziens Izraēlai varētu būt Jordānas upes rietumkrasts. Pēc palestīniešu pašpārvaldes sniegtajām ziņām, 2023. bijis asiņainākais gads Rietumkrastā pēdējo divu desmitgažu laikā, kas jau pirms „Hamās” teroristiskā uzbrukuma bija prasījis apmēram 200 palestīniešu dzīvības, kurām pēc tam pievienojušies vēl apmēram trīs simti. Pēc kara sākuma Izraēlas aizsardzības spēki īstenojuši intensīvus reidus Rietumkrasta palestīniešu teritorijās, arestējot apmēram 4800 cilvēkus. Apmēram 70% no bojāgājušajiem palestīniešiem nogalināti tieši šo reidu laikā, apmēram pusē gadījumu – palestīniešu kaujiniekiem izrādot bruņotu pretestību. Tiek ziņots, ka vismaz astoņi palestīnieši nogalināti Rietumkrasta izraēliešu kolonistu uzbrukumos. Savukārt palestīniešu uzbrukumos nogalināti četri izraēliešu civiliedzīvotāji un trīs militārpersonas. Sevišķi plašs bijis reids 28. decembrī, kad Izraēlas spēki konfiscējuši apmēram divus ar pusi miljonus ASV dolāru no valūtas maiņas punktiem, apgalvojot, ka šī nauda tiekot izlietota teroristiskās darbības finansēšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti. Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Gads līdz prezidenta vēlēšanām ASV: vai karš Izraēlā ietekmēs cīņu par Baltā nama krēslu? Turpinās Izraēlas operācija Gazā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors, portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu. Gazā dārd, Amerikā atbalsojas Vakar, 7. novembrī, apritēja mēnesis kopš teroristiskās organizācijas „Hamās” slepkavnieciskā iebrukuma Izraēlas teritorijā no Gazas sektora, un šo dienu iezīmēja ne vien upuru piemiņas pasākumi, bet arī Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta paziņojums, ka izraēliešu sauszemes spēki sasnieguši Gazas pilsētas centru. Nedēļas sākumā tika ziņots, ka izraēlieši, virzoties no sektora austrumu robežas, sasnieguši Vidusjūras piekrasti uz dienvidiem no Gazas pilsētas, tādējādi faktiski atdalot sektora ziemeļdaļu no dienviddaļas. Gazas pilsēta tiek uzskatīta par „Hamās” citadeli, tomēr iekļūšana tajā pati par sevi vēl nenozīmē būtisku panākumu. Izraēlas Aizsardzības spēku nozīmīgākais pārākums pār pretinieku ir smagā kaujas tehnika, taču šo priekšrocību lielā mērā laupa blīvā pilsētas apbūve. Vēl lielāks izaicinājums būs zem pilsētas izbūvētais tuneļu labirints – vairāku simtu kilometru kopgarumā un līdz pat astoņdesmit metru dziļumā. Izraēlas Aizsardzības spēkus, pēc visa spriežot, gaida ilga un asiņaina cīņa, kas neizbēgami vairos Gazas civiliedzīvotāju upuru skaitu. „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka civiliedzīvotāju upuru skaits tur nesen pārsniedzis desmit tūkstošus, tai skaitā vairāk nekā četrus tūkstošus bērnu, tomēr šo informāciju pārbaudīt nav iespējams. Līdz ar ziņām par civiliedzīvotāju upuriem, Izraēla izjūt arvien lielāku pasaules sabiedriskās domas spiedienu par labu uguns pārtraukšanai, kas gan nepārprotami dotu atelpu „Hamās” teroristiem. Savienotās Valstis, nozīmīgākais Izraēlas sabiedrotais, līdz šim gan mudinājušas tikai uz „humānām pauzēm” karadarbībā. Tikām pēdējās dienās pasaules preses virsrakstos bieži izskan pieļāvumi, ka stingrā Izraēlas pozīcijas atbalstīšana var maksāt prezidentam Baidenam un Demokrātiskajai partijai uzvaru nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Savienotajās Valstīs dzīvojošie arābi u.c. islāmticīgie līdz šim bijuši pārsvarā demokrātu partijas vēlētāji, bet daudzi no viņiem tagad maina savu nostāju. Atbalsts Demokrātiskajai partijai arābu izcelsmes amerikāņu vidū krities no 59% pirms diviem gadiem līdz 17% šobrīd. Tiek minēts, ka, piemēram, Mičiganas pavalstī prezidents Baidens pēdējās vēlēšanās ieguva 154 000 balsu pārsvaru, un šis skaitlis ir biedējoši tuvu tam, cik šai štatā varētu būt pret pašreizējo administrāciju negatīvi noskaņotu arābu izcelsmes vēlētāju. Izvēle nebalsot par Baidenu un demokrātiem gan nenozīmē pievēršanos republikāņiem, sevišķi ja viņu kandidāts būs Donalds Tramps. Liktenīgā iestrēguma briesmas Karš ir nonācis strupceļā – tas ir galvenais secinājums, kuru pasaules prese izceļ Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Valerija Zalužnija intervijā, kuru pirms nedēļas publicēja izdevums „The Economist”. Līdz ar interviju izdevums publicēja arī Zalužnija apcerējumu par pašreizējo kara situāciju. Stāvokli Ukrainas frontēs ģenerālis salīdzina ar simts gadus senu pagātni, kad Pirmā pasaules kara laikā tā brīža militārās tehnikas attīstība deva nozīmīgas priekšrocības tai pusei, kura aizsargājas, kas, savukārt, noveda pie ilgstoša pozīciju kara. Ukrainas spēki, dodoties ilgi gatavotajā un gaidītajā pretuzbrukumā, ir spējuši pavirzīt fronti tikai par kādiem 17 kilometriem. Savukārt Krievijas pusei vajadzēja daudzus mēnešus un milzu upurus, lai nostiprinātos vienā samērā nelielā pilsētā – Bahmutā. Iemesls ir strauji attīstījušās attālināti vadāmu novērošanas un uzbrukuma līdzekļu tehnoloģijas, pirmkārt – bezpilota lidaparāti jeb droni. Pretinieki ir viens otram teju kā uz delnas, un jebkuras uzbrukuma operācijas ātri pārtver pretējās puses artilērija. Tā nu šobrīd visai ticama šķiet ilgstoša pozīciju kara fāze, resursu izsmelšanas karš, kurā Krievijai ir acīmredzamas priekšrocības, pirmām kārtām jau cilvēkresursu ziņā. Kā uzsver ģenerālis Zalužnijs, Krievijas sabiedrībā cilvēka dzīvībai ir gana maza vērtība, lai Kremlis varētu atļauties vēl daudzus sūtīt nāvē un šādā ilgstošā cīņā likt Ukrainai noasiņot. Kā zināms, Ukrainas sabiedrotās rietumvalstis līdz šim gausi un paskopi piegādājušas tai modernāko un jaudīgāko bruņojumu, kas spētu reāli nodrošināt lūzumu kara gaitā, savukārt Krievija pakāpeniski kāpina sava militāri rūpnieciskā kompleksa jaudu un iegūst zināmas ieroču un munīcijas piegādes no tādiem partneriem kā Irāna un Ziemeļkoreja. Tas viss, kā norāda ģenerālis Zalužnijs, var novest pie kritiska Ukrainas dzīvā spēka izsīkuma, respektīvi – pie zaudējuma šai karā. Kā norāda novērotāji, šī publikācija acīmredzot bijusi nepatīkams pārsteigums prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa birojam. Ukrainas valsts galva komentēja armijas pavēlnieka pausto vien pēc vairākām dienām – vairāk nekā 40 minūtes ilgā intervijā telekanālam „NBC News”. Prezidents uzstāja, ka kara gaitu nevarot raksturot kā iestrēgušu, un vēlreiz apliecināja Ukrainas nācijas gribu uzvarēt. Jautāts par pēdējās dienās parādījušos informāciju par to, ka Rietumu partneri vedinot viņu uz domām par iespējamām miera sarunām, Zelenskis atbildēja, ka neredz iespēju vest sarunas ar teroristiem, kuru vārdiem nevar uzticēties. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts. Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu. Pirmais vēsturē Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu. Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss. Prokremliski spēki uzvar Slovākijā Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico. Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico. Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā. 33 gadi atkal kopā 1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu. Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas. Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta. Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.