Podcasts about arheolo

Šivana ladja. Etruščanske pahljače. In edinstvena upodobitev pomorske bitke na bronasti situli ... Arheološke najdbe zgovorno pričajo o razviti pomorski dejavnosti starodavnih prebivalcev Istre - Histrov. Bili so trgovci, ribiči, ladjedelci in pirati. Slednje je bilo takrat povsem legitimna gospodarska dejavnost. Z zahodno obalo Jadrana so bili praktično trajektno povezani, pravi dr. Martina Blečić Kavur, avtorica prve znanstvene monografije o istrskih staroselcih in istoimenske razstave 'Herojska doba Histrov'. Ta je pred stalno postavitvijo v Arheološkem muzeju Istre v Pulju do septembra še na ogled na Fakulteti za humanistične študije v Kopru. Kako izjemni pomorščaki, a tudi diplomati, so bili Histri pa z dr. Blečić Kavur podrobneje razkrivamo v oddaji.

To, vai jūras dzelme glabā zelta lādes un pirātu apslēptos dārgumus, diezin vai uzzināsim, taču jau šobrīd zināms, ka arī Baltijas jūrā un arī Latvijas iekšējos ūdeņos glabājas liecības no senas pagātnes. Ko pēta zemūdens arheologi? Ko slēpj upes Latvijā un mūsu Dzintara jūra? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro arheologi - Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskais aistents Jānis Meinerts un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists Kaspars Markuss Molls.

Aleksandar Vasiljević je autor i samostalni istraživač istorije, sa posebnim fokusom na drevnu istoriju Balkana. ________________________________________________________________________________________________Sponzori ⚡️Crux suplementi: Ja koristim Ashwagandu pred svako snimanje podkasta ili pred neku meni lično važnu aktivnost koja zahteva moj fokus i energiju. Pružite prirodnu snagu svom umu i telu:

Andrija Vukosav je umjetnik iz zajednice australskih Hrvata. On je tijekom ožujka uz potporu australskog veleposlanstva u Hrvatskoj održao svoju izložbu fotografija u osječkom Arheološkom muzeju. Anndrija je s očeve strane Hrvat. Živi i radi u Melbourneu i ovo je prvi put da je otputovao u Hrvatsku kako bi izlagao svoje umjetničke fotografije. Za program radija SBS na hrvatskom jeziku, Vukosav govori o svojoj izložbi i načinu na koji su njegove fotografije nastale.

Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas.  Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē. Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas.  Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē. Senie alfabēti Nesen arheologi ir uzgājuši šobrīd senāko alfabētu – Sīrijas ziemeļos uz nelielas māla plāksnītes atrasts zīmju raksts, kas  tapis pirms aptuveni četriem ar pusi tūkstošiem gadu. Par to, kā  veidojušies senie alfabēti – feniķiešu, grieķu un romiešu – un kā cilvēki tolaik ir sapratušies, lietojot šos agrīnos burtu rakstus, stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas profesore Ilze Rūmniece. Līdz šim par senāko alfabētu jeb zīmju rakstu, kur noteiktu skaņu apzīmēja burts, uzskatīja feniķiešu alfabētu, bet 20024.gada nogalē ASV pētnieciskās Džona Hopkinsa universitātes arheologi publicēja rakstu par atradumu Sīrijā, proti, par pirksta lieluma cilindriskiem māla veidojumiem, uz kuriem bija ieskrāpētas zīmes, kas, kā uzskata universitātes pētnieku komanda, ir izkārtotas alfabētiskā secībā. Šie mālā iespiestie raksti tiek attiecināti četri ar pusi tūkstošu gadu senu laika posmu. Un šie arheoloģiskie atklājumi liecina, ka alfabētiskā rakstība varētu būt aptuveni 500 gadus vecāka nekā līdz šim datētais feniķiešu alfabēts, kas nāk no mūsdienu Libānas teritorijas. Tiesa gan, ja paskatās kartē, tad senās tautas un ciltis dzīvojušas ne pārāk tālu cita no citas Vidusjūras austrumos.  Lai vai kā, kamēr zinātnieki vēl tikai šifrē visus uzietos rakstus mālā, tikām aplūkojam, no kurienes nācis un kā veidojies šodien Eiropā  lietotais alfabēts. Zinātnieka grāmatu plaukts Šoreiz vēsturniece Ineta Lipša stāsta par savu izvēlēto grāmatu. Atbilstoši raidījuma tēmai arī grāmata ir par vēsturi – par to, kas vēsture ir pašlaik un to, kā pagātne un tagadne viena ar otru mijiedarbojas. Ineta Lipša ir Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece un žurnāla "Latvijas Arhīvi" atbildīgā redaktore. Viņa iesaka grāmatu "What is History, Now? How the past and present speak each other" ("Kas ir vēsture tagad?") Grāmatas redaktores Sjūzena Lipkomba (Suzannah Lipscomb) un Helena Karra (Helen Carr) ir noorganizējušas 19 vēsturnieku esejas, kas rakstītas vieglā valodā. Katrai esejai pievienota ieteicamā literatūra. Dažas tēmas, kurām veltītas esejas šajā grāmatā: kāpēc globālā vēsture ir svarīga?; kāpēc vēsture ir pelnījusi būt kino filmas? Kas ir tautas vēsture?; kā varam rakstīt impēriju vēsturi?; slavējošā atmiņa; vai mūsu emocijām ir vēsture.

Na še enem od zadnjih zemljišč znotraj nekdanjega obzidja rimske antične Emone, najbolj vzhodnega mesta takratne cesarske desete regije Venecija in Istra (Regio X. Venetia et Histria), ki jih je še možno raziskati zaradi pozidanosti, od oktobra potekajo arheološka izkopavanja dela območja prihodnje knjižnice NUK II ob križišču Zoisove in Slovenske ceste v Ljubljani. Srednjeveško Ljubljano (Luwigana) so v visokem srednjem veku zidali tudi z gradbenim materialom antične Emone, zato arheologi previdno odstranjujejo plast za plastjo gradnje in naravnega zasutja skozi stoletja. Vodja teh zaščitnih izkopavanj je arheolog Blaž Orehek iz Centra za preventivno arheologijo ZVKDS. Po predstavitvi za novinarje v sredo, 18. decembra, smo z njim posneli pogovor o rezultatih in predvsem spoznanjih tako teh zadnjih kot preteklih izkopavanj antičnega mesta, posebej pa območja prihodnje knjižnice NUK II.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju. Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē. Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija. Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas. Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu. Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem. Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus. Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām. Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš.

Tokrat je gost arhitekt Milan Zdravko Kovač, ki se je nekaj desetletij ukvarjal z načrtovanji zaščite arhitekturne in arheološke dediščine predvsem v starih mestnih jedrih. Z letos umrlim arhitektom Petrom Kerševanom sta v zadnjem desetletju in pol tukajšnim oblastnim in dediščinskim ustanovam od ministrstva za kulturo do mestnega muzeja pro bono predlagala predloge sodobne prostorske zaščite in predvsem javne predstavitve in situ določenih kompleksov arheoloških najdb v stari Ljubljani in njenem barjanskem robu. Gre na primer za izzive gradnje podzemne garaže na Vodnikovem trgu, zdaj zasutega kolišča na Špici na ljubljanskih Prulah, svojstven predlog pa sta v skladu s sodobnimi načeli sodelovanja prebivalcev pri urejanju javnih prostorov dala tudi pri projektu posodabljanja ljubljanskega železniškega in avtobusnega vozlišča. Arhitekt Kovač je pred leti tudi patentiral sistem zaščite arheoloških najdb in situ »Eureka-Eurocare E! 1586 Arch«, in ga uporabil pri ureditvi ene od cesarskih grobnic v podzemni muzej na Kitajskem. V pogovoru gost pojasnjuje te dolgoletne izkušnje in, tako kot marsikdo ne zna odgovoriti na vprašanje, zakaj vse te institucije izpuščajo potencialne prednosti mesta Ljubljane pri javnem predstavljanju svoje izjemno bogate arheološke dediščine. Kovač je l.1964 diplomiral pri arhitektu Edvardu Ravnikarju in nadaljeval študij varstva dediščine na Švedskem in v Rimu. FOTO: Na levi sedanji pogled od vogala gostilne Vodnikov hram proti vzpenjači na grad, desno pa izsek skice nerealiziranega predloga dvojice Kovač/Kerševan za Srednjeveški muzej Ljubljane, del, ki je predvidel tudi predstavitev in-situ vzhodnega ljubljanskega obzidja s preostankom obrambne trdnjave barbakan pri Kloštrskih vratih VIR: avtor skice je arhitekt Peter Kerševan (1938-2024

Na vrhu ptujske panorame so arheologi izkopali obrambni zid s stolpom in temelje stavbe, za katero domnevajo, da je svetišče. O tem sta v Kulturnih utrinkih spregovorili znanstvena svetnica Jana Horvat in namestnica vodje izkopavanj in specialistka za najdbe Ana Kovačič.

Podvodna arheologija je še posebej zahtevna zaradi dosti krat fizično zahtevnih potopov, morskih tokov, slabe vidljivosti in viharjev, ki v plitvih vodah pogosto uničijo ostanke iz preteklosti. Kljub temu ima Severni Jadran, ki je svojo sedanjo podobo dobil šele po koncu zadnje ledene dobe, med njo je bilo tam kopno, veliko podvodnih arheoloških najdišč. Njihov časovni razpon je od prazgodovinskih sledi do sedanjosti. Še posebej pomembna so najdišča iz rimske dobe, ko je bilo ob naši obali več manjših pristanišč in tudi ribogojnic. Podvodni arheologi, kot pojasnjuje dr. Andrej Gaspari z oddelka za arheologijo Filozofske fakultete Univerze v Ljubljani, ki že več kot dve desetletji raziskuje podvodna arheološka najdišča, veliko krat najdejo zanimive predmete iz preteklosti: od rimskih amfor do ostankov spopadov med drugo svetovno vojno. Foto: dokumentiranje sonde v bazenu rimske ribogojnice v Fizinah pri Portorožu; avtor: Arne Hodalič

Dobitnica arheološkega odličja za življenjsko delo je Sneža Tecco Hvala, za vrhunske raziskovalne dosežke na področju arheologije. Priznanji sta prejeli še razstava pod vodstvom Daše Pavlovič »Čivki iz preteklosti« ter Anja Ragolič za monografijo o nagrobnih spomenikih Poetovione. Zahvalno listino so tokrat namenili Vinku Gradišarju. V Knjižnici slepih in slabovidnih Minke Skaberne, ki deluje pod okriljem Zveze društev slepih in slabovidnih Slovenije, so odprli mednarodno, inkluzivno fotografsko razstavo Nevidni svet.

U New Yorku izglasana Rezolucija o Srebrenici. Predizborno sučeljavanje predsjednice Europske komisije i četiri protukandidata. Vršnjačko nasilje u porastu, raste i pesimizam i osjećaj usamljenosti. Porast "simptoma izgaranja" samohranih roditelja. Besplatna i anonimna linija Udruge za podršku žrtvama nasilja. Arheološko iskapanje najveće rimske uljare u Istri. Nakon turbulentne sezone Dinamo pobjednik Kupa Hrvatske - u nedjelju slavlje na Trgu bana Jelačića. Osoba tjedna Karlo Džafić.

Na pobudo Mestne občine Celje je v projekt Kulturne poti Sveta Evrope - Pot pisateljic, po novem vključena tudi pisateljica in svetovna popotnica Alma Maksimiljana Karlin. Med gradbenimi deli so na območju nad Kajakaškim centrom v Solkanu odkrili 19 grobov, v katerih so po mnenju arheologov pokopani langobardski vojščaki.

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    

Suzana Brborović si je že od nekdaj želela postati umetnica. Z večkrat nagrajeno akademsko se pogovarjamo o pomenu umetnosti v Sloveniji in Nemčiji, kjer je do nedavnega živela, o posebnem ustvarjalnem procesu, pri katerem ji občasno pomaga tudi enoletni sin, in želji, da ustvarja slike, ki so privlačne za misel in oko. Zapiski: razstava Panorama   

Najzgodnejši pisni viri, ki omenjajo Gutewerd, postavlja to naselbino v 13. stoletje. Arheološke najdbe z Otoka pri Dobravi, ki so v veliki večini le odlomki ali deli predmetov, nakazujejo na zelo raznovrstno podobo življenja v tej naselbini. Kakšno zgodbo nam pripoveduje ta naselbina ob reki Krki, ki so jo slovenski arheologi ponovno začeli raziskovati ter jo obširneje predstavili na razstavi Nekoč je bil Gutenwerd v Narodnem muzeju Slovenije? O tem v pogovoru, v katerem sodelujejo dr. Tomaž Nabergoj, dr. Eva Menart in Katja Špec. Foto: Narodni muzej Slovenije/Tomaž Lauko

Edina dnevna informativna oddaja o kulturi. V dobrih petnajstih minutah povzame kulturno in ustvarjalno dogajanje pri nas. V njej skrbimo za odzive na minule kulturne dogodke (z ocenami predstav, razstav ali knjig), predstavljamo novosti, festivale in kulturno problematiko kot tako. Namenjena je tudi javnim kulturnim razpisom in nagrajencem številnih festivalov, tako pri nas kot v tujini. Na sporedu od ponedeljka do petka ob 16.10.V Mestni galeriji Nova Gorica je od prejšnjega tedna na ogled razstava slik Alessandre Lazzaris v projektu MEJE / za vsakim obzorjem je vedno drugo obzorje. Projekt spodbuja razmislek o pomenu meje, obzorja, posledično pa k razmišljanju o usodi Evrope in celotnega človeštva, o spopadih, ki smo jim priča, o kulturi, razumljeni kot orodje, primerno za približevanje stališč in opevanje razlik. V Rimu pa so minuli vikend odprli nov arheološki park in v njem muzej, kjer hranijo fragmente največjega zemljevida antičnega mesta, izdelanega v 3. stoletju.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu siltu un smilšainu vietu, proti, uz Saūda Arābijas Karalisti. Tā ir valsts, kas atrodas Arābijas pussalā un Arābijas tuksnesī. Un tieši tajā ir pasaulē lielākais vienlaidu smilšu tuksnesis Rubelhālī jeb Tukšais kvadrāts. Var vaicāt, kādēļ valstij ir tik savāds nosaukums. Tad nu uzreiz par visām trim iezīmēm – tieši ēģiptieši esot teritorijai savulaik piešķīruši nosaukumu “Ar Rabi”, kas tā arī palikusi. Nosaukuma daļa Saūda ir saistīta ar emīru Ibn Saūdu un Saūdu dinastiju, kurš sākot no mūsdienu galvaspilsētas Rijādas iekaroja un apvienoja Arābijas pussalas teritorijas, 1932. gadā izveidojot karalisti. Karaliste, protams, ir trešais vārds nosaukumā, jo Saūda Arābija vēl jo projām ir viena no septiņām atlikušajām absolūtajām monarhijām pasaulē. Par siltumu un tuksnešiem vēl runājot – Saūda Arābija arī ir lielākā pasaules valsts, kurā nav upju. Taču, ja tā var teikt, ar ūdeni šķiesties šīs valsts pārstāvjiem patīk, jo Sarkanajā jūrā atrodama arī Karaļa Fada strūklaka. Tā ievērojama ar to, ka ir pasaulē visaugstākā strūklaka un tās augstums sasniedz 312 metrus. Ātrums, ar kuru ūdens tiek izšļākts, ir 350 kilometri stundā. Tā tika pabeigta 1985. gadā un izskatās visnotaļ iespaidīgi. Saūda Arābija ir slavena ar dažādiem neparastiem sasniegumiem, rekordiem, īpatnībām un pat galējībām. Divi piemēri: ar kaimiņvalsti Bahreinu Saūda Arābijas zemes robeža ir mākslīgi uzbērts ceļš. Otra lieta – tieši Džedas trase, ko izmanto Formula 1, skaitās otrā ātrākā no visām. Proti, vidējais ātrums, ar kuru brauc formulas ir 252,8 kilometri stundā. Itālijā atrodamā mākslīgi būvētā Monzas trase ir vienīgā, kura pārspēj Džedas trasi. Saūda Arābijas vēsture ir sena.. Arheoloģiskie atradumi apliecina, ka tieši Arābijas pussala ir vieta, kur pirmatnējie cilvēki sākotnēji ieceļoja no Āfrikas. Teritorija sava ekstrēmā klimata dēļ bija vienmēr populāra beduīnu vidū. Bet īpašu nozīmi tā ieguva pateicoties Mekas pilsētai, kurā 570. gadā piedzima islāma reliģijas dibinātājs un pravietis Muhameds. Mekas nozīme ir tik liela, ka 622. gadu, kad Muhameds bija spiests pamest savu dzimto pilsētu un doties uz Medinu, vēl mūsdienās skaita par Hidžras kalendāra pirmo gadu. Respektīvi, mēness ciklos balstītais Islāma kalendārs šobrīd rāda 1445. nevis 2024. gadu. Un jaunais gads iestāsies tikai 7. jūlijā. Muhameds atgriezās Mekā 630. Gadā, un šis arī bija viens no iemesliem, kādēļ notiek Hādža – jeb musulmaņu svētceļojums uz Meku. Muhameds nomira Medīnā 632. gadā, bet Meka skaitās musulmaņu pasaulē vissvētākā vieta. Mekā ir atrodama ne tikai Kaaba – svētnīca, kuras vienā no stūriem ir atrodams slavenais Melnais Akmens, bet to ieskauj Lielā Mošeja, kura mūsdienās var uzņemt 820 tūkstošus cilvēku. Pēc Muhameda nāves islāms izplatījās visnotaļ strauji. Saūda Arābija savu nosaukumu ieguvusi pēc Saūdu dinastijas pārstāvjiem. Bet viņu vēsturiskā loma nesākās 20. gadsimta sākumā, kā raidījuma ievadā aprakstījām. Tā sākās jau ar 1727. gadā, kad pie varas mūsdienu Rijādas teritorijā nāca Muhameds bin Saūds. Apmēram piecpadsmit gadus pēc savas nākšanas pie varas, viņš veiksmīgu politisko sadarbību izveidoja ar Muhamedu ibn Abd al-Vahabu. Tieši šis striktais sunnītu islāma pūrisma sludinātājs arī kļuva par būtisku daļu no Saūdu dinastijas varas arī mūsdienās. Un tieši šis striktais vahābisma novirziens kombinācijā ar islāma izcelšanās svētvietas sargātāju likteni arī ir radījis tik ļoti konservatīvo islāmistu valdību Saūda Arābijā. Teokrātiskā monarhija, kur valda viena ģimene, kur valstī nav politiskās partijas, masu mediji tiek cenzēti, kur valda stingrs Šariāts un atteikšanās no islāma tiek sodīta ar nāvi, ir galvenie raksturlielumi mūsdienu Saūda Arābijas politiskajai sistēmai. Pasaules spiediena rezultātā, gan valdītāju personīgo skatījumu, gan arī vispārējās pasaules ekonomiskās, tehnoloģiskās un politiskās modernizācijas rezultātā, kopš 2005. gada pakāpeniski ir mainījušies daudzi likumi un paražas. Primāri būtiskus uzlabojumus ir piedzīvojusi attieksme pret sieviešu tiesībām. Tagad sievietēm ir daudz lielākas ekonomiskās brīvības iespējas. Tostarp 2017. gada septembrī arī tika atcelts bēdīgi slavenais aizliegums sievietēm vadīt automašīnas.  Kopš 2019. gada decembra Saūda Arābijā precēties drīkst tikai 18 gadus sasniegušas personas, neatkarīgi no dzimuma. Kā esam aplūkojuši ļoti daudzos mūsu raidījumos – bērnu izprecināšana mūsdienās ir izplatīta prakse daudzās pasaules valstīs, ne tikai islāmticīgajās. Un tieši Saūda Arābija par pārsteigumu cenšas rādīt sava veida piemēru šajā jautājumā. Šis piemērs ir tikai viens no daudz lielākām izmaiņām – pakāpenisku atteikšanos no Vali principa – no vīriešu aizbildniecības pār sievietēm. Vali daudzas sieviešu tiesību aizstāves uzskatīja par faktisku verdzību un vīriešu īpašumtiesībām uz sievieti, jo jebkurš ģimenes vīrietis, vai tēvs, vai brālis, vai vīrs, vai tēvocis bija tiesīgi izlemt par sievietes dzīvi. Vēl papildus šim – 2005. gadā arī notika pirmās vēlēšanas, kur pilsoņi izvēlējās pašvaldību padomniekus. Desmit gadus vēlāk vēlēšanās varēja gan balsot, gan kandidēt arī sievietes. Un 19 no tām arī ieguva pārstāvību. Saūda Arābijas ekonomikā principā valda nafta un gāze. Bet primāri nafta. Daudz naftas. Tiek rēķināts, ka Saūda Arābijai pieder 17 procenti no visas pasaules atklātajām naftas rezervēm, kas ir otras lielākās pasaulē pēc Venecuēlas. Un tā arī ir ne tikai viena no naftas karteļa OPEC dibinātājvalstīm, bet arī ir lielākais naftas eksportētājs pasaulē. Nafta Saūda Arābijas Al-Ašas reģionā un citos tika atklāta 1938. gadā, bet ieguves attīstība sākās 1941. gadā sadarbībā ar ASV. Aramco – Arābu-Amerikāņu Naftas Kompānija, kā šis nosaukums atšifrējas, mūsdienās ir otra lielākā kompānija pasaulē pēc ieņēmumu rādītājiem. Četrus gadus pēc tam, kad 1976. gadā Saūda Arābija kļuva par lielāko naftas eksportētāju pasaulē, Aramco amerikāņu daļas atpirka Saūda Arābija valdība. Pasaulē lielākā kompānija pēc ieņēmumiem? Amerikāņu tirdzniecības veikalu tīkls Walmart. Bet, kā daudzi jau zina, amerikāņu intereses un politiskā un ekonomiskā draudzība ar Saūda Arābiju nav mazinājusies. Gluži pretēji – tās tradicionāli ir bijušas visnotaļ ciešas. ASV ir Saūda Arābijas stratēģiskais partneris un valsts tradicionāli tiek uzskatīta par prorietumniecisku. Lai labāk izprastu šīs attiecības no drošības puses, lūdzām skaidrot Tartu Universitātes doktorantam un Baltijas Aizsardzības koledžas lektoram Luisam Vierengam.  

Od poletja okrog poslopja Drame SNG v Ljubljani intenzivno potekajo arheološka izkopavanja. Z arheološkega najdišča ob Drami so v Arheološki center MGML doslej sprejeli okrog pet ton gradiva - pri tem gre tako za gradbeni material kot za ostanke posod, amfore, živalske kosti ter različne drobne predmete – izkopavanja pa še potekajo. Z dr. Bernardo Županek, muzejsko svetnico kustodiata za arheologijo pri Muzeju in galerijah mesta Ljubljane smo se pogovarjali o Emoni, njenem začetku in koncu pa tudi o arheoloških izkopavanjih tega rimskega mesta skozi čas. Ton in montaža Klara Otorepec. Foto: Emonska hiša / Andrej Peunik / MGML https://mgml.si/sl/mestni-muzej/razstave/263/arheoloski-park-emona/

No vasaras saulgriežiem, pieskaņojoties Dziesmusvētku 150. gadadienai, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā bija skatāma izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā”, kas izpelnījās lielu apmeklētāju interesi. Sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju tapušajā izstādē pirmo reizi uzmanības centrā bija šis greznais un simboliskais sievietes apģērba elements - vainags. Izstāde Brīvības bulvārī 32 būs atvērta vēl līdz 30. decembrim, bet visiem interesentiem nu ir pieejams arī bagātīgi ilustrēts izdevums ar tādu pašu nosaukumu.Tas tapis kā muzeja izstādes katalogs, kurā pētāmas gan  krāšņo dažādu laikaposmu vainagu fotogrāfijas un vēsturiskie attēli, gan pētnieciski raksti un speciāli izstādei rakstīta laikmetīgā dzeja. Grāmatā ietverta lielākā daļa muzeja kolekcijā esošo un izstādē eksponēto – apmēram 40 arheoloģisko un 100 etnogrāfisko vainagu. Pētnieciskajos rakstos pirmo reizi detalizēti sniegta informācija par to izgatavošanas un nēsāšanas tradīcijām, sākot no 6./7. gs. mijas līdz pat 19. gs. Aplūkoti arī restaurēšanas izaicinājumi, ar kādiem sastopas muzeja speciālisti, pūloties saudzīgi atjaunot vēsturisko priekšmetu sākotnējo izskatu. Vainagu veidošanā izmantotos materiālus un darināšanas prakses tuvāk ļauj iepazīt attēlos izceltās detaļas un fotopalielinājumi. Tāpat izdevumā apskatīta vainaga loma folklorā, kāzu tradīcijās, Dziesmusvētkos un modē, tā nozīme kā atzinības, varas un dižciltības simbolam. Grāmatā lasāms arī par vainaga attēlojumu Latvijas vizuālajā mākslā, kurā tas sākotnēji izpaudās tradicionālās kultūras koda robežās, bet 21. gadsimtā, saturiskajām interpretācijām kļūstot aizvien drosmīgākām, kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, iemieso sabiedriski aktuālas tēmas. To apliecina grāmatā ietvertās Latvijas Mākslas akadēmijas jaunākās paaudzes mākslinieku izstādei radīto 25 laikmetīgo vainagu variācijas un to raksturojumi. Ietilpīgus poētiskus vēstījumus dzejā speciāli izstādei uzrakstīja Eduards Aivars, Andris Kalnozols, Ilmārs Šlāpins, Ivars Šteinbergs un Krišjānis Zeļģis. Šo piecu dažādu paaudžu latviešu dzejnieku rakstītais publicēts arī grāmatā. Ar vienu no grāmatas autorēm - LNVM Arheoloģijas departamenta pētnieci Iritu Žeieri - tikās Dina Dūdiņa-Kurmiņa, izvaicājot par 6. gadsimta vainagiem, kuru spozmi varam tikai iztēloties; par greznajiem līgavu vainagiem, kurus mēdza aizņemties; par Mākslas akadēmijas studentu jaunradītajiem vainagiem – mākslas darbiem - un iespēju izstādi skatīt līdz pat šī gada beigām. Irita Žeiere: Darbs pie izstādes un grāmatas notika vienlaikus, un abi bija vienlīdz sarežģīti. Tas burtiski bija maratons sprinta tempā, kā teica viena mana kolēģe. Manuprāt, ļoti labs apzīmējums, jo viss darba process bija ārkārtīgi saspringts. Grāmata nu ir gandrīz vēl silta, pirms dažām dienām iznākusi, burtiski aizvakar to saņēmām un uzreiz arī laidām klajā. Bet darbs tiešām bija ļoti sarežģīts, un par to, ka grāmata iznāca, paldies jāsaka Kultūrkapitāla fondam, kas šai grāmatai piešķīra finansējumu.  Kas Jums pašai bija pārsteidzošākais? Izstādē ir skatāmi vainagi no 6. gadsimta. Redzot, no kādiem fragmentiem vainagi restaurēti, tas šķiet alķīmiķu cienīgs darbs.  Tieši tā. Par pašiem senākajiem vainagiem es, protams, diezgan daudz zinu, tā kā esmu arī arheoloģe un pati esmu daudzus vainagus atsegusi, atklājusi, pētījusi. Bet mans lielākais pārsteigums bija fantastiskais darbs, ko veica mūsu restauratori, lai varētu šos vainagus parādīt izstādē. Vēl mani ārkārtīgi pārsteidz mūsdienu mākslinieku radošās domas un idejas, tiešām fantastiski.  

„Mājai jāsāk dzīvot,”  tā par Rīgas pils senāko daļu, kurā atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM), saka muzeja direktors Arnis Radiņš. Rīgas pils konventa (kastelas) atjaunošana nosvinēta decembra sākumā, bet muzejs pilī atgriezīsies 2024.gada maijā. Apjomīgais Rīgas pils konventa ēkas restaurācijas un pārbūves projekts ir sadalīts vairākās kārtās, pārējo paredzēts atjaunot nākamajos restaurācijas posmos. Pēc svinīgajām runām Rīgas pils kastelas atklāšanā, sekoja ekskursija pa restaurētajām telpām. Svinīgajā Rīgas pils konventa atklāšanas notikumā  senās mūzikas ansamblis „Ars Antiqua Riga” atskaņo komponista Uģa Prauliņa īpaši  šim notikumam sarakstītu jaundarbu „Oda Rīgas pilij” ar Guntara Godiņa vārdiem. Rīgas pils  Kastelas daļas rekonstrukcija un restaurācija īstenota pēc arhitektūras biroja MARK arhitekti un Sudraba arhitektūra redzējuma, un kā svinīgajā notikumā uzsvēra arhitekts Reinis Liepiņš tā būs: Gaišā pils ar koka grīdām.  Pēc svinīgajām uzrunām,  dāvanu pasniegšanas pārbūves un restaurācijas darbos iesaistītajiem, sekoja ekskursija  pa atjaunotajām Rīgas pils kastelas telpām. Kad 2020.gada ziemā man bija iespēja ielūkoties Pils telpu atjaunošanas sākuma procesā, pa telpām vadāja un ieceres atklāja arhitekts Reinis Liepiņš. Zīmīgi, ka šoreiz gidi ir LNVM speciālisti nevis arhitekti, restauratori vai būvnieki. Rīgas pils konventa ēkas kapelas un remtera telpas atjaunotas sākotnējā viduslaiku veidolā. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte iepazīstina ar atklājumiem kapelā, kas kalpojusi par pils baznīcu. Sienas gleznojumi bijuši vairāki, viena gleznojuma fragments atsegts, taču tā sižets nav saskatāms, tas vēl gaida savus pētniekus. Anitas Meinartes pavadībā dodamies uz Svina torni, kas atrodas blakus kapelai. Te novietoti stendi ar attēliem, kā kapela izskatījās, kad to sadalīja divos stāvos. 19.gs. 70.gados, izbūvējot starpstāvu pārsedzes, telpas izmantotas  guberņas iestāžu vajadzībām. Kad LNVM atgriezīsies Rīgas pilī, kapelā un Svina tornī izveidos sakrālās mākslas ekspozīciju. Dodamies no kapelas uz otru pusi, kur arī plaša telpa. Te mūs sagaida muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis Direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts interesentus sagaida muzeja vestibilā un uzsver, ka šī ir tikai viena daļa no pils kastelas, kam jānonāk  muzeja rīcībā. Šobrīd vēl nerestaurēti kastelas ziemeļu, rietumu un austrumu korpusi. Nākamajā projektu kārtā garderobe atradīsies ērtākās telpās, arī suvenīru veikals būs citur. Bet kas šajās telpās bijis senāk, kāda  vēsturiskā funkcija un lietojums?  No Toma Ķikuta uzzinām, ka sākotnēji -  bruņinieku uzturēšanās telpas, vēlāk 18.gs. civilās iestādes. Sarunās ar arhitektiem panākts, ka grīda ir būtiski pazemināta. Tad nonākam blakus telpā –  atkal Svina tornī, mūsdienu 1.stāva līmenī. Tālāk esam nokāpuši velvju pagrabā, kur notikušas īpaši būtiskas pārvērtības un par kurām daudz uzzinājām jau 2020.gada apskates laikā, jāuzsver, ka šādā izskatā – bez starpsienām – daudzus simtus gadu pagraba telpas nav redzētas. Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis atklāj, kādas ekspozīcijas muzejs plāno izvietot plašajā pagrabā. Atsaucot atmiņā iepriekšējo Rīgas pils apskati pirms trim  gadiem, toreiz pils Konventa atjaunošanas un restaurācijas darbiem sākoties, tagad kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Arni Radiņu pārrunājam paveikto. Jāpatur prātā, ka pils vēsture ir sena, telpu pārbūves un uzslāņojumi ienesuši būtiskas pārmaiņas dažādos laikos, tāpēc redzēt tās sākotnējā izskatā ir īpaši. Svinīgajā pils konventa atklāšanā izskanēja vēlējums: Lai ēka atvērta mums visiem!

Nekaj minut bomo namenili novemu / staremu predsedniku Društva slovenskih pisateljev Dušanu Mercu. Spregovorili bomo o dveh razstavah - v Narodni galeriji v Ljubljani so na ogled risbe Janeza Potočnika, umetnika s preloma 18. in 19. stoletja, v ljubljanski galeriji Equrna pa so odprli razstavo Uroša Weinbergerja. Slišali boste, kako potekajo arheološka izkopavanja okrog ljubljanske Drame, o čemer bo več povedala vodja raziskav Maja Lavrič z Zavoda za varstvo kulturne dediščine Slovenije. Povabili pa vas bomo tudi k spremljanju Evroradijskega božičnega dne, ki ga bomo jutri prenašali na programu Ars. Kulturno panoramo z glasbo opremlja Tina Ogrin. Za mešalno mizo je Vjekoslav Mikez, pred mikrofonom pa Staša Grahek.

Med prostori Oddelka za arheologijo Filozofske fakultete Univerze v Ljubljani - ki letos praznuje 100-letnico prvih predavanj - je poleg predavalnic, knjižnice in kabinetov tudi "skrivnostna" klet. Ta je do vrha napolnjena z najrazličnejšimi arheološkimi najdbami ter s pripomočki, ki te najdbe pomagajo razumeti in shraniti.

Novembrī UNESCO aicina atzīmēt Pasaules zinātnes dienu, šogad akcentējot zinātnes lomu miera un attīstības nodrošināšanā. Miera šobrīd pasaulē nav, attīstība ir nevienmērīga un to bremzē akūtu problēmu risināšana. Vai zinātne var palīdzēt laikmetā, kad patiesības ir daudz un dažādas un tās savstarpēji konfliktē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Zigmunds Orlovskis un filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Kūlis. Zinātnes straujā attīstība 19. gadsimtā 19. gadsimts ir zīmīgs ar vairākiem vēsturiskiem atklājumiem: šajā  simtgadē Luijs Pastērs izgudro vakcīnu pret trakumsērgu, vācu inženieris Karls Benzs rada pirmo automobili ar iekšdedzes dzinēju, Tomas Edisons izgudro ilgnoturīgo elektrospuldzi, Čarlzs Darvins nāk klajā ar evolūcijas teoriju,  Alfrēds Nobels izgudro varen jaudīgu spridzekli – dinamītu. Tajā simtgadē  notiek virkne nozīmīgu atklājumu un, jā, - 1833. gadā angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ievieš jēdzienu „zinātnieks” līdzšinējā    termina – dabas filozofs – vietā. Lai  arī zinātniski atklājumi un to ieviešana praktiskā lietošanā notika paralēli  vairākās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr par tā laika tehnoloģiju šūpuli var dēvēt Angliju. Tur lielu interesi un atbalstu mākslai un zinātnei izrādīja tā laika Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs – princis Alberts, kurš arī bija viens no rīkotājiem Pirmajai pasaules izstādei, kas notika Londonā 1851. gadā izstādei īpaši būvētā stikla un dzelzs celtnē – tā laika arhitektūras augstajā dziesmā – Kristālā pilī. Par šo izstādi un par  rūpnieciskās revolūcijas laika zinātniskiem atklājumiem un praktiskiem jauninājumiem  stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs.

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  

Kad meklējumi aizsākumi pieminekļu aizsardzībai, jeb kurā laikā kad sabiedrība nobrieda domai, ka vēsturiskas vērtības jāsargā īpaši un kā notika šis process, mainoties valdošajām varām Latvijas teritorijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un šīs fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs. Kapu pieminekļi: cilvēku vēlmes, iekārtojot mūža mājas Akmeņkalis Ivars Feldbergs ir meistars ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Viņš dalās pārdomās, kas ir gaumīgs kaps un kā notiek darbs pie kapakmeņa  izveides. Akmeņkalis teic, ka populārākais materiāls, kas tiek izmantots,  veidojot piemiņu cilvēka mūžamājām, ir granīts. Tas parasti tiek eksportēts no Ķīnas un Polijas, bet meistara iecienītākais materiāls ir laukakmens, kas jau no dabas ir skaists ar reljefu un krāsu. Skatot uz neparastiem, izciliem vai dīvainiem kapu pieminekļiem pasaulē, ir jāmin franču rakstnieka, zinātniskās fantastikas literatūras aizsācēja Žila Verna  pēdējā atdusas vieta Francijas pilsētā Amjēnā, kur redzama izkalta vīrieša figūra, kas izstieptu roku grūž prom no sevis kapakmeni un kāpj ārā no kapa. Akmens statujai ir paša rakstnieka vaibsti, kas izmantoti no Žila Verna pēcnāves maskas. Skulptūras nosaukums ir “Ceļā uz nemirstību un mūžīgo jaunību”. Turpinot skatīt uz pašmāju kapu pieminekļiem, vaicāju akmeņkalim Ivaram Feldbergam par to, kāpēc nereti cilvēki jau esošos dzimtas kapos sev dzīviem esot uz kapakmeņa jau iegravē savu vārdu uzvārdu un dzimšanas datumu. Izrādās, tas ir praktisku apsvērumu dēļ, zinot, ka neesam mēs mūžīgi un jau laikus sagatavojam vietu, kur dusēt līdzās jau aizgājušiem piederīgajiem. Nereti kapa pieminekļi top arī mīļotajiem mājdzīvniekiem. Arī akmeņkalim Ivaram Feldbergam ir nācies veidot kapa pieminekli- Latvijā vienīgajā dzīvnieku kapsētā „Citi lauki”.  

Kako napredujejo dela arheološkega izkopavanja na Igriški ulici v Ljubljani, pred prenovo SNG Drama? Sogovornici: - Barbara Nadbath, vodja Centra za preventivno arheologijo, Zavoda za varovanje kulturne dediščine Slovenije - Maja Lavrič, odgovorna vodja izkopavanj na terenu Drame

Raunai kā apdzīvotai vietai Latvijā bijusi svarīga loma vēsturiski, un arī mūsdienās daudzi ceļotāji Raunu izvēlēsies kā pieturvietu. Rauna kā Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā, Raunas pils un tās apkārtne, kas joprojām glabā kādus neatklātus noslēpumus, Raunas Staburags kā vienreizējs dabas piemineklis, kas piesaista atpūtniekus, un tāpat arī vēsturnieku un valodniekus diskusijas par to, ko tad nozīmē pats vārds "rauna". Tik krāšņa ir šī pērle Latvijas kartē, un droši vien ne bez iemesla pašu raunēniešu vidū izskan teiciens, ka Visuma centrs ir Rauna. Rūpīgs vēsturnieku darbs mūsdienās ļauj vietas atklāt no jauna, un tā tas ir arī ar Raunu un tās pili. Notiek arheoloģiskie pētījumi, agrāk izdotu materiālu pārskatīšana, lai veidotu patiesu stāstu par šo vietu Vidzemē. Ko pēdējos gados vēsturniekiem izdevies noskaidrot un kādi darbi iecerēti nākotnē, saruna ar raunēnieti, vēsturnieku Edgaru Plētienu. Arheoloģiskā izpēte Baltinavā, Zilākalnā un Ludzā Šajā vasarā vairākās Latvijas vietās - Baltinavā, Zilākalnā, Ludzā - notikusi liela rosība un arheoloģiskā izpēte, un tas ļāvis iegūt ne vien jaunus atradumus un datus, bet šādai rosībai ir arī būtiska nozīme, lai veiktu izglītojošo funkciju un iepazīstinātu jauno paaudzi ar to, ko vispār nozīmē arheologa darbs.  Tiesa, vairākās vietās pētniecība turpinās jau krietnu laiku, ne tikai šovasar. Vispirms dosimies uz Zilokalnu Vidzemē, kur šovasar atrasti cilvēku apbedījumi vietā, kur plānots sākt jauna skatu torņa būvniecību. Par to, cik ilgi Zilākalnā jau zināmi kādi arheoloģiskie atradumi, stāsta arheologs Oskars Ušpelis. Darbs pie Zilākalnā iegūtajiem materiāliem vēl turpināsies, bet 17. gadsimta monētas un citi atradumi nonāks Valmieras muzejā. Bet krietni senākus gadsimtus atklāj arheoloģiskā izpēte Latgalē, Baltinavā, un ar to ir gatavs iepazīstināt arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns. Līdzīgi kā ar Zilākalna atradumiem arī Baltinavā atrastais nonāks muzejā, un tas, protams, būs muzejs Baltinavā. Uzkavēsimies vēl Latgalē, šoreiz Ludzā, kur šogad arheoloģijas darbos kopā ar profesionāļiem darbojušies Ludzas apkārtnes iedzīvotāji, tostarp jaunieši, kā arī ciemiņi no citām pilsētām. Par arheoloģisko pētniecību Ludzas pusē stāsta arheoloģe, Rīgas Skolēnu pils arheoloģijas vēstures pulciņas vadītāja Ināra Kuniga.

Nebūs maldīgs teiciens, ka vēl viens tikpat liels kosmoss, kāds paveras virs mūsu galvām, meklējams arī jūru un okeānu dzīlēs. Iespējams, ka šis otrs kosmoss ir vēl iespaidīgāks, jo ne jau visu par to zinām, un tam pietuvoties allaž šķitusi uzdrīkstēšanās, kas nes līdzi daudz risku. Un tomēr - zemūdens pētījumi joprojām vilina, un mēs joprojām uzzinām ko jaunu, ja ekspedīcijas veiksmīgi noslēgušās. Tāpat ir pretēji viedokļi, ka vajag likt mierā gan dvēseles, kuras gājušas bojā kuģu avārijās, gan to, kas palicis pāri no kuģiem un atdusas okeāna dzelmē. Raidījumā sarunājamies ar Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka arheologu, Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku Jāni Meinertu. Šajā vasarā daudzi sekoja līdzi notikumiem saistībā ar zemūdeni “Titan”, kurā atradās pieci cilvēki un kas nolaidās okeānā, lai pētītu slavenā kuģa “Titāniks” vraku. Tagad jau mēs zinām, ka šis stāsts beidzās traģiski, - visi pieci cilvēki gāja bojā, un no okeāna tika izceltas zemūdenes atliekas. Pētīt dziļus ūdeņus un ne jau tikai ar zemūdenēm vien - tas ir aizraujoši, bet vienlaikus bīstami un tehniski sarežģīti. Iedomājieties, cik daudzi un dažādi dziļi ūdeņi klāj zemeslodi, un tagad saprast, kur un ko meklēt, - tas varētu būt pārbaudījums. Tomēr zinātniekiem ir izstrādātas metodes, tāpēc jau vairākas desmitgades attīstās tāda nozare kā zemūdens arheoloģija. Kādas metodes tiek izmantotas šajā gadījumā un kādi interesanti atradumi pēdējos gados atklājušies mūsu pašu Baltijas jūrā?

Predstavljamo novelo Zakona o javni rabi slovenščine, napovedujemo arheološka izkopavanja pred prenovo ljubljanske Drame, govorimo o poletnih prireditvah Centra za slovenščino, opozarjamo na razstavo O čem sanjajo krokodili v Muzeju sodobne umetnosti Metelkova v Ljubljani ter poročamo s festivalov sodobne umetnosti Art Stays na Ptuju in glasbe Sajeta v Tolminu. Glasbena oprema Tina Ogrin, ton in montaža Maks Pust, urednica oddaje Staša Grahek.

Oziramo se v Rim, kjer so od prejšnjega tedna po obnovi zopet na ogled štirje templji na Trgu Argentina, ki velja za eno najzanimivejših arheoloških najdišč Večnega mesta. Z dogodkom v Ljubljani pa se začenja letošnja jubilejna, 20. izvedba festivala Pranger, ki je vsa leta v znamenju soočenj kritikov in pesnikov.

Raidījumā Zināmais nezināmajā dodamies uz divām izstādēm. Latvijas Nacionālā vēstures muzejā no 20. jūnija skatāma koša un grzna izstāde "Vainagošanās". Tā veltīta šai sieviešu galvas rotai cauri gadsimtiem. Kādi reti un unikāli vainagi skatāmi izstādē? Kādu funkciju un simbolisko nozīmi dažādos laikos nesa vainags un ko zinām par to valkātājām un darinātājiem? stāsta izstādes “Vainagošanās” koncepcijas autores - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un šī paša muzeja Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijas galveno glabātāju Inita Heinola. Bet vispirms neklātienē aplūkojam izstādi "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Nacistu karogs kā izejmateriāls ņieburam mazas meitenes tautastērpam, vainagā paslēpts Latvijas karogs, sakta no ūdens boilera detaļas - šie un citi stāsti ir izstādes "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" pamatā. Izstāde ar 40 dažādiem tautastērpiem skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, par to stāsta Danute Grīnfelde, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe un komunikācijas speciāliste.  

Ievadot gaidāmo Dziesmu svētku 150. gadadienu, no 20. jūnija Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) Brīvības bulvārī 32 būs aplūkojama jauna – koša un dekoratīvi spilgta izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā”. 20. jūnijs ir zīmīgs datums LNVM, jo pirms 10 gadiem izcēlās traģiskais ugunsgrēks Rīgas pilī, kur tolaik mitinājās muzejs.  Kultūras rondo dodas ciemos uz LNVM, kurš arvien atrodas savās pagaidu mājās Brīvības bulvāri, lai atminētos traģiskos notikumus pirms 10 gadiem un arī iezīmētu paredzamo atgriešanos Rīgas pilī 2025. gadā. Protams, arī pētām un izzinām izstādi "Vainagošanās". Par traģisko notikumu pirms 10 gadiem un iespējam atkal strādāt Rīgas pilī stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte un direktora vietnieks zinātniskajā darbā vēstures doktors Toms Ķikuts. Izstādi "Vainagošanās" aplūkojam kopā ar vēsturnieci, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētnieci Iritu Žeieri, etnogrāfi, LNVM Etnogrāfijas nodaļas galveno krājuma glabātāju Initu Heinolu un Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēkus pārstāv Barbara Ābele. Kopumā tiks izstādīti gandrīz 200 vainagi: vēsturiskie no muzeja kolekcijas un vairāk nekā 20 Latvijas Mākslas akadēmijas studentu laikmetīgie darinājumi. Vainagam vai kronim ir bijis ne tikai daudzveidīgs pielietojums, bet arī dziļi simboliska nozīme. Simboliskās ietilpības dēļ vainags sastopams mītos, rituālos un mākslā. Reiz bijis vīrieša varas un statusa atribūts, vainags laika ritumā pārtapis par sievietes galvasrotu, jaunavas goda un nevainības simbolu, un tā nozīme joprojām mainās. Tā dažādie veidi un vizuālais izskats atspoguļo konkrētā laikmeta cilvēku izpratni par skaistumu un tradīcijas, kas mainījās un attīstījās. Vainagu greznums un rūpība, ar kādu tie darināti, liecina par tā īpašo nozīmi kultūrā. Vainagu lietošanas tradīcija turpinās arī mūsdienās, joprojām attīstās vainagu veidi, mainās to simboliskā nozīme. Vainags kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, kam par pamatu kalpo dažādu laikmetu un formu senās galvasrotas. To uzskatāmi apliecina Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) šogad tapušās jaunākās paaudzes mākslinieku interpretācijas par vainagu kā aktuālus procesus vēstījošu objektu, izceļot tā atšķirīgās simboliskās un metaforiskās nozīmes. LMA radītā laikmetīgo vainagu kolekcija augsti novērtēta starptautiskajā dizaina mesē Salone Satellite Milānā. Gatavojot izstādi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicināja uz sadarbību arī piecus dažādu paaudžu dzejniekus, kuru muzeja krātuvē gūtie iespaiditransformējušies dzejas rindās. Eduarda Aivara, Andra Kalnozola, Ilmāra Šlāpina, Ivara Šteinberga un Krišjāņa Zeļģa rakstītais apliecina, ka arhaiskie nozīmju slāņi joprojām caurvij mūsu pasaules redzējumu un vērtējumu. Latvijas Mākslas akadēmiju izstādē pārstāv mācībspēki Barbara Ābele, Elīna Ģibiete un Ieva Krūmiņa un jaundarbu autori: Rūta Briede, Elizabete Cukura, Marta Cīrule, Laura Dzērve, Laima Grasmane, Ilze Grīnberga, Kaspars Gobiņš, Jeļizaveta Hmeļova, Charlotte Mia Holke, Anna Kamaldiņa, Agnese Kantiševa, Ginta Kristjansone, Kristīna Meļņiķa, Ella Mihailova, Gundega Pētersone, Kate Putniņa, Grieta Siliņa, Inguna Sīmansone, Daniels Treimanis, Zane Ulmane, Ilona Valaine-Blekte, Baiba Zalcmane, Kristiāns Zvonkovs. Izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas vēsturē” būs apskatāma līdz 2023. gada 20. decembrim.

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Tāpat kā mūsdienās, arī viduslaikos un agrajos jaunajos laikos pilsētnieku vidū bija izplatītas fizisko prasmju spēles, kas gan nodrošināja treniņu un palīdzēja attīstīties, gan kalpoja vienkārši kā izklaide. Vieni no biežāk atrastajiem arheoloģiskajiem priekšmetiem, kas saistāmi ar fiziskām spēlēm, ir bumbas. Dažādās bumbas spēles viduslaiku Eiropā aizgūtas no seno Austrumu un antīkās kultūras un, spriežot pēc Eiropas ikonogrāfiskā materiāla un aprakstiem, uzskatāmas par priekštečiem daudziem šodien pazīstamiem sporta veidiem: kriketam, tenisam, futbolam un citiem. Bumbas varēja mest, grūst, ripināt, spert ar kāju, kā arī sist ar kādu palīglīdzekli, piemēram, nūju. Rīgā atrastas dažādu izmēru divu veidu bumbas: cietās, kas izgatavotas no koka vai ķieģeļu māla, un mīkstās, ko šuva no ādas detaļām un pēc tam piepildīja ar tekstilijām vai kādu citu materiālu. Iespējams, katra veida bumbas bija paredzētas noteiktām spēlēm, pieņemot, ka cietās un smagās bumbas vairāk piemērotas ripināšanai, bet mīkstās un vieglās – mešanai pa gaisu. Diemžēl nav vairs iespējams noskaidrot, kādās tieši spēlēs Rīgā atrastās bumbas tika izmantotas un kādi bija šo spēļu noteikumi. Neskaitot lielās bumbas, Rīgā uziets arī vairāk nekā simt izmēros mazu bumbiņu. Bumbiņu spēles, kam nodevās kā bērni, tā pieaugušie, Eiropā popularitātes virsotni sasniedza 13.–17. gs., bet izplatītas tās bija līdz pat 20. gs. Angļu un vācu valodā mazo bumbiņu nosaukums atvasināts no vārda "marmors" (attiecīgi angļu "marbles" un lejasvācu "Murmeln"), taču no šī materiāla izgatavota neliela daļa eksemplāru; vairums ir no māla (bieži – akmensmasas), retāk koka, bet sākot no 19. gs. – arī stikla. Bumbiņu spēļu pamatā ir ripināšana vai mešana pa pretinieka bumbiņām. Noteikumiem bijuši dažādi varianti – bumbiņu izsišana no laukuma, krāvuma izjaukšana, trāpīšana nelielās bedrītēs u. c. Bumbiņas tika izmantotas arī azartspēlēs uz naudas likmēm. Viduslaikos visai populāra bija arī ķegļu spēle jeb boulings, kas uzskatāma arī par vienu no senākajām cilvēcei zināmajām spēlēm. Rīgā pazina spēles versiju, kad par ķegļiem kalpoja kauliņi, ko darināja no dzīvnieku falangas jeb pirkstu kaula un piepildīja ar svinu. Šādi kauliņi bija viegli izgatavojami un plaši pieejami. Spēles laikā kauliņus nostādīja taisnā līnijā vai citādā izkārtojumā un no noteikta attāluma metot ar citu kauliņu vai bumbu tos vajadzēja apgāzt.  

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Atšķirībā no spēlēm, kurās varēja piedalīties ikviens sabiedrības loceklis,neatkarīgi no vecuma, rotaļlietas saistāmas tikai ar sabiedrības jaunāko locekļu – bērnu aktivitātēm. Rotaļājoties, bērni senatnē tāpat kā mūsdienās mācījās un ieguva dzīves pieredzi. Rotaļlietas, viduslaiku un agro jauno laiku periodā izgatavotas lielākoties no koka un māla. No koka izgatavotās rotaļlietas ir spēļu ieroči, lelles, dzīvnieku figūriņas un laiviņas, kā arī nelielas ripiņas, kas varēja kalpot kā ratu ritentiņi. Visbiežāk tiek atrasti rotaļu ieroči: zobeni, naži vai bultas, kas kopš seniem laikiem zināmas kā galvenokārt zēnu iecienītas rotaļlietas. Reizēm tie precīzi atdarina sava laika kaujas ieročus. Lelles, ko uzskata par meiteņu iemīļotu rotaļlietām, Rīgā uzietas reti. Reizēm atrasta tikai koka galviņa, jo pārējais ķermenis, kā uzskata, bija izgatavots no lupatām, salmiem vai kāda cita materiāla, kas nav saglabājies. Nereti tiek uzietas dzīvnieku – zirdziņu vai putniņu figūras. Cita veida rotaļlietas ir spēļu laiviņas, darinātas no koka vai priedes mizas. Ar fiziskām aktivitātēm saistīti koka vilciņi. Šie arhaiskie spēļu priekšmeti, ko pazina jau senajā Ēģiptē un Grieķijā, pēc izskata ir koniskas formas vai olveida ar nosmailinātu galu un, kā liecina saglabājušies Eiropas ikonogrāfiskie avoti, spēļu laikā tika rotēti ar pātadziņas palīdzību.  Koka rotaļlietas bieži pēc sava ārējā izskata mēdz būt ļoti vienkāršas, pat primitīvas, kas ļauj pieņemt, ka tās varēja izgatavot arī paši bērni. Tas, ka rotaļlietu atradumi nereti tiek atrasti fragmentārā veidā, liecina, ka bērni šos izstrādājumus intensīvu rotaļu laikā sabojājuši un, visticamāk, izmetuši kā nederīgus. Senākās koka rotaļlietas atrod slāņos, kas attiecas uz Rīgas pilsētas pašiem pirmsākumiem 13. gs. Nelielu senlietu grupu veido Rīgā atrasti miniatūri keramikas izstrādājumi, kas arī identificējami kā bērnu rotaļlietas. Priekšmeti ir prasmīgi apstrādāti, kā noprotams, darināti podnieku darbnīcās. Senākie atradumi izgatavoti jau viduslaikos, bet lielākoties šie priekšmeti attiecas uz agrajiem jaunajiem laikiem – 16.-18. gs. Rīgas māla rotaļlietas pēc sava tipa ir divu veidu: miniatūri trauki un dzīvnieku figūriņas. Šie priekšmeti atspoguļo reālo vidi ap tā laika bērniem, rotaļājoties tie varēja mācīties un sagatavoties pieaugušo dzīvei.  Senākā Rīgā atrastā māla rotaļlieta ir daļēji saglabājusies jātnieka figūriņa, datēta ar 13.-14. gs. Trauciņu formas nereti precīzi atdarina attiecīgā perioda pilsētnieku galda un virtuves keramikas izstrādājumus. Tiesa, pastāv arī pieņēmums, ka vismaz daļa miniatūro trauku sākotnēji izgatavoti ar citu mērķi – eļļu, ziežu vai garšvielu uzglabāšanai un tikai varbūt vēlāk nonākuši bērnu rīcībā kā rotaļlietas. Pazīstami arī māla svilpaunieki, kas varēja kalpot gan kā rotaļlietas, gan skaņraži – primitīvi mūzikas instrumenti. Kopš viduslaikiem svilpaunieki pēc formas bieži izgatavoti kā putni vai dzīvnieki.

St­āsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Neskaitot šahu un dambreti, kā izplatītākās galdiņspēles viduslaikos jāmin dzirnavas, alkerke un bekgemons. Pirmās divas pēc sava rakstura ir stratēģiskās, kuru rezultāts atkarīgs no spēlētāju prasmes un atjautības, bet pēdējās iznākumu nosaka arī veiksme. Spēļu kauliņu atradumi Rīgā ļauj pieņemt, ka šeit varēja tikt spēlētas visas minētās spēles, taču saglabājušies galdiņi ar gravētiem spēļu laukumiem līdz šim atrasti tikai dzirnavām. Dzirnavu spēle (angļu valodā pazīstama arī ar nosaukumu morris) uzskatāma par vienu no senākajām pasaulē, to pazina jau senajā Ēģiptē un antīkajā pasaulē, bet Ziemeļeiropā tā nonāca vikingu laikos (ap 9.-10. gs.). Viduslaiku Eiropā šī spēle bija ļoti izplatīta. Tās laukumi konstatēti iegriezti pat uz vairāku Anglijas lielo katedrāļu soliem  kā Vetminstera, Kenteberija, Solsberija u. c. Spēles uzdevums ir diviem pretiniekiem pārvietot katram savus kauliņus pa laukuma līniju krustpunktiem, cenšoties izveidot taisnu līniju no trīs kauliņiem – t. s. dzirnavas. Mūsdienās līdzīgs princips ir “desu” spēlei. Vienkāršākā spēles versija ir t. s. mazās dzirnavas ar kvadrāta formas laukumu, kura centrā krustojas četras līnijas, bet katra spēlētāja rīcībā ir trīs kauliņi. Lielo dzirnavu laukumu savukārt veido trīs cits citā ievietoti kvadrāti ar šķērslīnijām, un kauliņu skaits ir deviņi katram spēlētājiem. Spēles noteikumu nianses dažādos reģionos varēja būt nedaudz atšķirīgas, par ko liecina vairāki spēles laukumu varianti uz arheoloģiskajiem atradumiem, piemēram, papildus līnijas divu Rīgas spēļu galdiņu vidējā kvadrātā. Rīgā līdz šim uzieti trīs no viduslaikiem saglabājušies dēlīši ar dzirnavu spēles laukumu. Senākais varētu būt 13. gs., bet jaunākais 15.–16. gs. Viduslaikos spēļu galdiņus bieži darināja, iegriežot spēles laukuma kontūras uz otrreiz izmantojama dēļa, piemēram, mucas vāka, ēkas daļas vai sola. Tādēļ tiem īpaši liela vērtība nebija un vēlāk tie nonāca atkritumos. No mucas vāka izgatavots viens no Rīgā atrastajiem spēļu galdiņiem, kuram uz abām pusēm iegravēti lielo un mazo dzirnavu spēļu laukumi. Savukārt izmēros lielākais atradums, iespējams, agrāk kalpojis kā sols. Dzirnavu spēlē izmantotie kauliņi parasti bija apaļas ripiņas vai pussfēriskas formas, bet spēlēt varēja arī ar dabā atrodamiem priekšmetiem, piemēram, akmentiņiem. Spēļu kauliņu formai un izskatam specifisku prasību nebija. Lielākoties Rīgā atrastie kauliņi izgatavoti no kaula, koka, māla vai dzintara. Visvairāk atrastas apaļās ripiņas. Agrajos jaunajos laikos ripveida spēļu kauliņus bieži izslīpēja no saplēstām keramikas lauskām. Reizēm kauliņi rotāti vai iezīmēti.

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Starp vairākiem desmitiem tūkstošu muzeja arheoloģiskās kolekcijas eksponātu atrodami priekšmeti, kas raksturo spēles un rotaļas, kam senatnē nodevās rīdzinieki.  Cilvēce kopš seniem laikiem bijusi pazīstama ar dažādām spēlēm. Galvenos pierādījumus, ka senie Rīgas iedzīvotāji viduslaiku un agro jauno laiku Eiropā nebija izņēmums, kā arī precīzākas ziņas par viņu iecienītajām spēlēm, sniedz arheoloģiskie atradumi. Senākie Rīgā uzietie spēļu piederumi attiecas uz viduslaiku pilsētas pirmsākumiem 13. gs., bet tie turpināja būt aktuāli arī turpmākajos gadsimtos. Tiek uzskatīts, ka liela daļa viduslaiku Eiropā pazīstamās spēles radušās senajās kultūrās – Ēģiptē, Divupē, Indijā un citur, viduslaikos vien pārmantojot un nododot tālāk šo tradīciju. Daudzas senās spēles vai to varianti saglabājušies līdz pat mūsdienām. Šoreiz stāsts par galdiņspēlēm un to piederumiem. Stratēģiskās galdiņspēles bija vienas no populārākajām spēlēm, ko pazina pilsētnieki viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Par galdiņspēlēm sauc spēles, kuru piederumi ir kauliņi un galdiņš ar iezīmētu attiecīgajai spēlei paredzētu laukumu. Spēles gaitā pretinieku uzdevums ir atbilstoši noteikumiem pārvietot savus kauliņus pa laukumu, izveidot ar tiem dažādas kombinācijas, no kā atkarīga uzvara spēlē. Pazīstamākās ir šahs un dambrete, kas ir populāras arī mūsdienās. Šahs, ko mēdz dēvēt arī par karalisko spēli, radies Indijā un nogājis garu attīstības ceļu laikā un telpā līdz pat mūsdienām, piedzīvojot dažādas izmaiņas, kas skāra figūru atveidu un atribūtiku. Uz Eiropu spēle atvesta agro viduslaiku pēdējos gadsimtos caur arābu zemēm, Persiju un Bizantiju pa dažādiem ceļiem. Tā kā līdz Eiropai spēle nonāca caur musulmaņu zemēm, kur aizliegts attēlot dzīvas būtnes, šaha figūrām tika piešķirts abstrakti stilizēts izskats. Abstraktās figūras bija arī daudz vieglāk pagatavojamas un lētākas, līdz ar populārākas Eiropas pilsētu iedzīvotāju vidū nekā reālistiskās figūras. Ap 13. gs. Eiropas amatnieki radīja paši savu abstrakto – t. s. konvenciālo šaha figūru stilu, kad šaha kauliņi izgatavoti ar virpas palīdzību, kas lielā mērā saglabājies līdz mūsdienām. Rīgas arheoloģiskajos pētījumos atrastas vairāk nekā desmit dažādu periodu koka un kaula šaha figūras, no kurām senākās izgatavotas 13. gs. Kaut gan šahu kā izteikti cildenu un intelektuālu spēli saista galvenokārt ar sabiedrības virsslāni, Rīgas atradumi seno ciemu vietās liecina, ka jau 13. gs. tā bija iecienīta arī vienkāršo pilsētnieku vidū.  Dažas senākās Rīgas koka šaha figūras ir ar roku gatavotas senā abstraktā stila, bet vairums izgatavotas uz virpas. Tikai viena 14.-15. gs. kaula figūra – bandinieks – ir reālistiska stila. Dambrete radās Eiropā ap 12. gs. saplūstot šaha un citas senas galdiņspēles, ko dēvē par alkerki, tradīcijām. Dambreti spēlēja uz šaha galdiņa ar apaļām ripiņām. Rīgā uziets diezgan liels skaits ripveida kauliņu, kas līdzīgi dambretes kauliņiem, taču šodien nav vairs iespējams noskaidrot, kādai spēlei katrs no tiem tika izmantots.

Tikpat būtiski kā atklājumi par dzīvo dabu un lietu kārtību, ir pētījumi par mums pašiem - mūsu domām, emocijām, uzvedību un uztveri. Cilvēka prāts un uzvedība ir gana sarežģīta, kur nu vēl prognozējama, tāpēc ikviens liels pētījums šajā jomā ir solis dziļākai izpratnei par mums pašiem. Neirozinātnieki teic, novērojuši, ka smadzeņu šūnās formējas atmiņas, bet psiholoģijas zinātnē arvien aktuāli pētījumi par pandēmijas radīto ietekmi. Kādi vēl interesanti atklājumi par mūsu prāta uzvedību emocijām nākuši klajā pagājušajā gadā, raidījumā vērtē Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers. Gada arheoloģiskais piemineklis - Svētupes lībiešu upurala Apkopojot pagājušā gada notikumus senvēsturē un, konkrēti, arheologu atklājumus un pētījumus, arheologs un vēsturnieks, Latvijas arheologu biedrības pārstāvis un Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš teic, ka Latvijā gads bijis mierīgs, jo uzsākti vairāki lieli projekti – par akmens laikmeta tehnoloģijām, dzelzs laikmeta apbedīšanas tradīcijām un par pilskalniem Baltinavas apkārtnē un Daugavas ūdensceļā. Rezultāti par pētījumiem minētajās jomās būs gaidāmi šogad, bet pirms ķeramies klāt šī gada arheoloģijas piemineklim Latvijā, neliels ieskats dažos pērnā gada atklājumos pasaules kontekstā – skenēts faraons, kājas amputācija, basku veiksmes amulets un baltu saistība ar Ukrainu. Šī gada arheoloģiskais piemineklis Latvijā atrodas Limbažu novadā un tā ir Svētupes lībiešu upurala. Objekts izvēlēts, jo tieši pirms 50 gadiem tika veikta Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte arheologa Jura Urtāna vadībā  un arī  tādēļ, ka 2023. gads ticis izvēlēts par Lībiešu mantojuma gadu. Būtiski atzīmēt, ka Latvijā t.s. upuralas līdz šim konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos – un tās ir unikāla liecība par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā.  Arheoloģiskajos atradumos ir uziets bagātīgs materiāls – monētas, bronzas gredzeni un saktiņas, apģērba aizdares āķīši, pogas un zvārgulīši, dzelzs naglas, baltmāla pīpju fragmenti, kaula adata, bišu vaska gabaliņi, kā arī liecības par pārtikas ziedojumiem – zaķu, aitu, mencas un vistu kauli, un olu čaumalas. Vairāk par šīm upuralām stāsta Mārcis Kalniņš. Tradicionāli Latvijas Arheologu biedrība mudina apmeklēt gada arheoloģijas pieminekli klātienē. Taču, lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus, šogad izņēmuma kārtā  biedrības  pārstāvji aicina gada arheoloģijas pieminekli – Svētupes lībiešu upuralu – “izstaigāt” attālināti, tas ir virtuāli ar 3D modeļa starpniecību, kas rodams arheologu biedrības mājas lapā pie raksta par lībiešu upuralām.

Plecu pie pleca arheologi, vēsturnieki, ģeologi un ķīmiķi šķetina noslēpumus, kurus sevī slēpj arheoloģiski artefakti. Spilgts piemērs tam ir kāds Londonas un Glāsgovas zinātnieku pētījums par kādu senu romiešu monētu, kas ilgi uzskatīta par viltojumu. Tagad tās analīzes atvērušas jaunu lappusi antīkās Romas vēsturē. Kā arheologi, ģeologi, vēsturnieki un ķīmiķi šķetina vēstures artefaktu slēptos stāstus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeoloģe, Glāsgovas universitātes Elektromikroskopijas centra vadītāja Liene Spruženiece un arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa. Liene Spruženiece pati ir piedalījusies pētījumā par senu romiešu laika monētu, kas visu laiku uzskatīta par viltotu. Viņa norāda, ka pēc gadu ilga pētījuma ir izvirzīta hipotēze, ka minētā monēta, kas attēlo imperatoru Sponsiānu, varētu būt īsta. Līdz šim monēta ir vienīgā informācija par šo imperatoru. Pētnieki atklājuši papildus pierādījumi, ka monēta varētu būt īsta.  Liene Spruženiece skaidro, ka monētu uzskatīja par īstu līdz 1868. gadam, kad atzīts numismāts Henrijs Koens paziņoja, ka tas ir viltojums, jo monētas dizains ir dīvains, neatbilst tam, ko sagaida no romiešu monētām - tā ir lieta, nevis spiesta, neparasts bijis aizmugures dizains un tā ir arī atšķirīga svarā no citām attiecīgā laika monētām. "Kopš tā laika monēta tika vienprātīgi akceptēta kā viltota un vairāk netika pētīta. Šajā pētījumā atkal paskatījāmies uz monētu un veicām rūpīgas analizēs," skaidro Liene Spruženiece. Dita Auziņa atzīst, ka izvirzītā hipotēze ir izraisījusi šūmēšanos zinātnieku aprindās. "Klasiskās arheoloģijas nozares, kā Senās Romas, Senās Grieķijas arheoloģija, Senās Ēģiptes, maiju arheoloģija ir labi nostādītas disciplīnas, kur kaut ko izmainīt tradicionālās domāšanas veidā ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka nebūtu, ko izmainīt, bet tāpēc, ka šī pētīšanas tradīcija ir tā nostiprinājusies, ka tu saki ko jaunu, ir vesela grupa senioru pētnieku, kuri ir sēdējuši pie materiāla gadu desmitiem un viņi saka nē, pat nepārbaudot," norāda Dita Auziņa. Dita Auziņa vērtē, ka pētījuma galvenais ieguvums ir metodoloģija, piedāvājums skatīties ar eksakto zinātņu palīdzību uz šo jautājumu, arī atjaunot diskusiju par to, ka iespējams Sponsiāns bija, ja ne gluži imperators, tad viens no vadoņiem, kurš kādā brīdī kala monētas. "Monētas ir vienīgā informāciju par Sponsiānu. Kas nav nekas neparasts, īpaši šajā periodā. 3. gadsimts mūsu ērā, kur notiek jukas Romas impērijā, provinču atdalīšanās. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uz īsu brīdi uzurpē varu, ne visi viņi ir zināmi un pierakstīti," skaidro Dita Auziņa. "Nebūtu brīnums, ka ir šādi cilvēki, par kuriem nav zināms." Viņa arī skaidro, ka viltojumi ir tipiska lieta, ar ko sastopas arheologi, un ir arī vairākas jomas - ir atdarinājumi, mākslas tirgus viltojumi, kas ir populāri jau kopš renesanses, lai tirgotu turīgiem cilvēkiem kolekcionēšanai. Ir arī lietas, ko vilto pseidozinātnes vārdā. Vēstures fakti un mīti senajiem valdniekiem Latvijas teritorijā  Vai Kaupo, Visvaldis un Namejs bija valdnieki un vai pierādījumus viņu lomai un eksistencei varam gūt tikai hronikās? Kaupo Turaidā, Viestarts un Namejs Tērvetē un vēlāk visā Zemgalē, Visvaldis Jersikā, Tālivaldis Tālavā, Vetseke Koknesē, Lamekins Kursā - šiem un vēl citiem vīriem piešķirti dažādi apzīmējumi tam, kas viņi senāk bijuši Latvijas teritorijā. Viņus mēdz dēvēt par kungiem, ķēniņiem, virsaišiem, karaļiem. Varbūt tas arī sekmējis mītu, ka mums latviešiem senatnē bijuši pašiem savi karaļi. Kādam priekšstats par šādiem senajiem ķēniņiem vislabāk varētu būt izveidojies no mākslinieka Ludolfa Liberta pagājušā gadsimta 30.gados radītajām gleznām. Bet kādā vārdā ķēniņus vispareizāk dēvēt un vēl būtiskāk - kādi pavedieni mums ļauj ticēt, ka šādi vīri Latvijā kādreiz patiešām bijuši? To skaidro arheologs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis. Sākumā mēģināsim saprast pieminēto vīru pareizā statusa nosaukumu.

V turistični oddaji smo vas med drugim seznanili z zanimivimi turističnimi vodenji po Mariboru, zatem smo se odpravili med arheološke zaklade na Ptuju. V potopisni zgodbi smo odkrivali dve centralnoazijski državi: Uzbekistan in Tadžikistan.

Ljubljana ima Cukrarno, Maribor pa novi Minoritski kulturni center, ki je nastal z revitalizacijo obstoječega Vojaškega trga ter z delno rekonstrukcijo srednjeveškega zidu. Predstavlja kompletno prenovo najstarejšega mestnega trga, ki obsega osem tisoč kvadratnih metrov površine. Arheološka izkopavanja so se začela že leta 2008 in so trajala vse do leta 2017, nov kulturni center med Lentom in osrednjo mariborsko tržnico pa je začel nastajati pred več kot desetimi leti. Mestna občina je najprej obnovila prazen in propadajoč nekdanji minoritski samostan ter vanj naselila lutkovno gledališče. In kaj vse zajema danes novi mariborski kulturni center? Poleg zanimivih novih prostorov v nekdanjem samostanu, kjer že domuje Lutkovno gledališče Maribor, zajema še zunanji avditorij, Minoritsko cerkev, Sodni stolp ter objekt Tri babe pri tržnici.

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš Ne vienmēr ir tā, ka senākajos rakstītajos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums turpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos, ka informācija ir pietiekama, lai precīzi lokalizētu, ka arheoloģiskās liecības atbilst rakstītajām ziņām, ka tās viena otru papildina un ir saskaņā. Vispirms minēsim piemēru, kur viss sakrīt. Kokneses (Kukenois) pils 13. gadsimta sākumā sarakstītajā Indriķa hronikā pirmoreiz minēta 1205. gadā. 1208. gadā to nodedzina. 1209 gadā koka pils vietā vietā uzcelta krustnešu pils (castrum Kukonois). Pie tās ar laiku izauga pilsēta. Ziemeļu kara laikā 1701. gadā mūra pils tika uzspridzināta. Pilsdrupas saglabājušās līdz šodienai. Arheoloģiskos izrakumos atrastas atbilstošas liecības. Tagad par gadījumiem, ka, rakstītos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums, neturpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos Sāksim ar Jersiku. Tā daudzreiz minēta 13. gadsimta hronikās un citos dokumentos Jersika (Gercike) apzīmēta kā castrum, civitas, urbs, burg, locum castri Gerceke. 14. gadsimta laikā tās vārds izzūd. Indriķa hronika satur vērtīgu informāciju par tās izskatu. 1209. gada bīskapa Alberta uzbrukuma laikā Jersika raksturota sekojoši: ''… bīskaps savu karaspēku virzīja pret pilsētu... Vācieši viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā… Todien viss karaspēks palika pilsētā un savāca daudz kara laupījuma, sagrābdams visos pilsētas nostūros drēbes, sudrabu, pumpuru un daudz lopu, bet baznīcās – zvanus, svētbildes un citus piederumus, naudu un daudz mantu, un visu paņēma līdzi, pateikdamies Dievam, kas viņiem tik ātri bija piešķīris uzvaru pār ienaidniekiem un atvēris pilsētu bez pašu zaudējumiem.'' Pētnieki ilgstoši centās atrast lokalizēt Jersiku. Zināmā informācija – 10 dienu gājienā no Rīgas pie Daugavas. Populārākie novietojumi Lokstenes, Oliņkalna, Šlosbergas (Pilskalnu) pilskalni. Arheoloģiskie izrakumi hronoloģiski apstiprināja pēdējo vietu. Minētā lokalizācija kļuva par vispārpieņemtu. Taču iegūtās arheoloģiskās liecības nebūt neizceļas ar savu kvalitatīvo sastāvu, ko varētu gaidīt, spriežot pēc hronikā rakstītā. Salīdzinot ar  citiem Daugavas lejteces centru pētījumu rezultātiem, Jersikas senlietu klāsts nav bagātāks.   Savukārt Beverīnas (Beverin) pils vieta, neskatoties uz tās vairākkārtīgo un it kā pietiekami detalizēto aprakstu Indriķa hronikā, joprojām rosina pētniekus arvien atgriezties pie tās lokalizācijas jautājuma, jo vienota viedokļa trūkst. Beverīna atradusies netālu no Cēsīm, attālumā, ko jātnieks var veikt turp un atpakaļ vienas nakts laikā. Tās vārds izzūd pēc 1216. gada, kad to nodedzina pleskavieši. Beverīnas pils vieta meklēta Valmierā, Trikātas, Vaidavas, Kauguru Pekaskalna, Kokmuižas Cimpēnkalna, Raunas Tanīskalna pilskalnā un citur. Veiktie arheoloģiskie izrakumi ir dažas vietas izsvītrojuši no saraksta, tomēr to apjoms un kvalitāte nav ļāvusi pagaidām noteikt favorītu un pētniekiem vienoties par Beverīnas pils vietu. Nākotnes uzdevums. Tagad pievērsīsimies gadījumam, kad ir iegūtas spilgtas arheoloģiskās liecības, bet vieta nav atpazīstama rakstītos avotos. Runa būs par Daugmales pilskalnu. Iegūtās senlietas apliecina tā uzplaukumu 10.-12. gadsimtā, kad Daugmale ir viens no nozīmīgākajiem amatniecības un tirdzniecības centriem šajā Baltijas jūras krastā. Pieminekļa nosaukumu "Daugmale", pēc pagasta nosaukuma, ieviesa 1930. gados tā pirmais arheoloģisko izrakumu veicējs Valdemārs Ģinters. Arheoloģiskajā literatūrā tas sastopamas arī ar citiem nosaukumiem: pēc muižas vārda – Bramberģes pilskalns, pēc māju vārdiem – Baltgalvju, Tīču, Pukstiņu pilskalns. Ir ziņas, ka vietējie iedzīvotāji to saukuši par Daugavas pilskalnu. Šajā sakarā interesanti, ka pieminekļa tiešā tuvumā atradusies muiža ar nosaukumu Dunhof. Taču tā izveidota tikai 17. gadsimtā, veidojot jaunu centru kopš 16. gadsimta rakstītos avotos zināmajai muižai Pixtenseehof. 18. gadsimtā, mainoties īpašniekiem tā iegūst Līves vārdu. Piemineklim nav iespējams fiksēt stabilu senu vietvārda tradīciju. Rakstītos avotos pieminekļa vārds nav tieši atrodams. Taču pastāv viedoklis, ka liecības, kaut ar nepietiekamu ticamības pakāpi, par to tomēr ir atrodamas. Iespējams, ka Daugmales rakstītais vārds ir Duna pēc upes vārda.. Tā, Sakša Gramatiķa 12. gadsimta beigās sacerētajā darbā “Gesta Danorum” stāstīts par dāņu vikingu Hadingu (Hadingus), kas 9. gadsimta beigās neveiksmīgi cīnījies ar kuršu valdnieku Lokeru (Lokero), bet vēlāk sekmīgi uzbrucis Helesponta (Helespontos) valdniekam Hadvanam (Hadwanus), kurš dzīvoja Dunas (Duna) pilsētā. Vēl viņš min Hadinga dēlu Frodi (Frotho), kurš 10. gadsimta sākumā gan cīnījies ar kuršiem un viņu valdnieku Dorni (Dorno), gan ar krieviem, gan arī ieņēmis Dunas pilsētu, kurā valdījis Advans (Andwanus, Anduanus). Vēl viens iespējamais Daugmales nosaukums ir Zemgales osta (portus Semigallia). Saskaņā ar Indriķa hroniku, 1200. gadā pāvests Inocentijs III, piedraudot ar baznīcas lāstu, aizliedza visiem tirgotājiem tirgotājiem tirdzniecības nolūkos apmeklēt Zemgales ostu. Hronikā aprakstīts gadījums, kad par minētā noteikuma neievērošanu kāda kuģa kapteinis un locis sodīti ar nāvi. Diskusijas par tās lokalizāciju turpinās. Tā meklēta kā Lielupes tā Daugavas upes krastos. Ir pamats hipotēzei par Daugmali kā par Zemgales ostu.

Tokrat začnemo z že 30. Rožančevo nagrado za najboljšo zbirko esejev, nadaljujemo z razstavo Četrta generacija mojstra italijanske Arte Povera Michelangela Pistoletta v ljubljanski Cukrarni, ki ji sledi razstava v Moderni galeriji z naslovom Momental-mente: žive slike. Obiskali smo 11. mednarodni festival likovnih umetnosti v Kranju, ob mestnem dnevu razstavo Podobe Maribora iz zbirke Umetnostne galerije Maribor, in razstavo Arheološko bogastvo Bele Krajine v Belokranjskem muzeju Metlika. FOTO: Pistolettova postavitev instalacije Venera iz cunj v Berlinu l.2018, prvo je predstavil l.1967 v Italiji VIR: https://www.artatberlin.com/en/tribute-to-michelangelo-pistoletto-in-berlin-italian-cultural-institute-italian-embassy-01-06-04-06-2018/

Preostali vsebinski poudarki oddaje: - Zamik začetka obnove bertoške obvoznice, pomembne vstopne točke v Luko Koper. - Tudi v Krškem širijo kolesarske povezave in mrežo točk za izposojo koles. - V Sadjarskem centru Radlje ob Dravi po novem poskrbijo za predelavo od sadeža do izdelka. - Arheološki oddelek muzeja na Ptuju še kar naprej domuje v povsem neprimernih prostorih. - Na Festivalu znanosti v Novi Gorici predstavljajo znanost kot zabavno, ne suhoparno.

V tokratni Nedeljski reportaži vas bomo odpeljali na Gorenjsko, na kamniti vrh pod Stolom, ki ni zanimiv le za pohodnike, temveč tudi za ljubitelje zgodovine. Potovali torej ne bomo le po zemljevidu, temveč tudi v času in se preselili 1.500 let ali še več v preteklost. Vabljeni na Ajdno, pomembno arheološko najdišče v Sloveniji, ki leži nad Žirovnico na tisoč metrih nadmorske višine …

Arheoloģiskie izrakumi Karību jūras krastos - tas ne vienam vien izklausās aizraujoša nodarbe, gan savas eksotiskās lokācijas, gan turbulentās vēstures dēļ. Raidījumā viesosimies eksotiskajā Nikaragvā. Skaidrojam, kādi arheoloģiskie izrakumi tur notiek un ko kalnu reģionos var uzzināt par cilvēku dzīvi senatnē. Stāsta arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa, kura vadījusi starptautisku arheoloģisko pētījumu Karību jūras piekrastē, iepazīstot šīs teritorijas seno vēsturi un gūstot patiešām unikālu pieredzi. Skaistumkopšanas priekšmeti arheoloģiskajos izrakumos Arheologi Latvijā atraduši priekšmetus, sākot no bronzas laikmeta līdz pat 17. gadsimtam, kas stāsta par skaistumkopšanu un medicīnu Latvijas teritorijā. Kā tika izmantots ādercirtnis, kā izskatījās banku ragi, kosmētiskās lāpstiņas un ausu tīrāmās karotītes? „Pirmie Latvijā izmantotie ārstniecības rīki nav šķirami no ikdienas lietošanas priekšmetiem. Medicīnas vēsturnieki un arheologi  ir norādījuši, ka ārstniecībā lietoti tie paši duršanai un griešanai paredzētie krama un kaula rīki, kas izmantoti medībām, zvejai, pārtikai un   apģērbu sagatavošanai,” tā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatā  raksta  Latvijas vēstures institūta pētnieks, arheologs Rūdolfs Brūzis.  Šajā pašā izdevumā var aplūkot fotogrāfijas ar Latvijas pilskalnos un daudzviet Vecrīgā atrastiem priekšmetiem, kurus agrāk lietoja  cilvēku ārstēšanā. Liela daļa ir no bronzas gatavoti naži, kurus bieži vien izmantoja  gan bārdas dzīšanai, gan arī ķirurģiskām manipulācijām. Par to stāsta Rūdolfs Brūzis.

Pirms trim gadiem rudenī Rīgā tika svinēta Baltijas apgaismotāja Garlība Merķeļa 250. jubileja. Tās ietvaros LNB notika starptautiska zinātniska konference un oriģinālmateriālu izstādes "Sapere aude! – Uzdrīksties zināt! – Garlībs Helvigs Merķelis 250" atklāšana. Apgaismotāja mantojums nu guvis vēl plašāku ievērību: klajā nācis Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātnisko rakstu 8. sējums "Garlībs Merķelis: cilvēks, domātājs, mīts". Kopā ar šo izdevumu nācis klajā katalogs "Garlībs Merķelis: Rokraksti. Seniespiedumi. Grafikas darbi". Baltijas vācu rakstnieks, publicists un literatūrkritiķis Garlībs Helvigs Merķelis šīs zemes slāņus min no 1769. līdz 1850.gadam. Literāro darbību Merķelis uzsāk, strādājot par mājskolotāju Liepupē, ar veltījuma dzejoli baronam Johanam Gustavam fon Aderkasam 1792. gadā, pasakoties par atbalstu un iespēju izmantot viņa bibliotēku. Latviešu kultūras vēsturē Merķelis ir ievērojams ar 1797. gadā pabeigto publicistisko sacerējumu "Latvieši, sevišķi vidzemnieki, filozofiskā gadu simteņa beigās", sentimentāli romantisko teiku "Vanems Imanta" un romantizēto skatījumu uz latviešu vēsturi darbā "Vidzemes senatne". Visiem trim iepriekšminētajiem darbiem ir būtiska nozīme latviešu atmodas laikmetā 19. gadsimta otrajā pusē - latviešu tautas vēstures konstrukcijā, priekšstatu veidošanā par savu pagātni līdz Krusta kariem 13. gadsimtā, kā arī latviešu mitoloģiskā panteona izstrādē. Zīmīgi, ka Andrejs Pumpurs  eposā "Lāčplēsis" 6. dziedājuma sākumu - „Jāņu svinības Zilajā kalnā” veido pēc Merķeļa darba "Vanems Imanta" parauga. Šo pašu Merķeļa darbu Ādolfs Alunāns liek savas romantiskās lugas dzejā "Mūsu senči" pamatā, kura, starp citu, gandrīz kļūst par latviešu pirmās nacionālās operas libreta pamatu. Lai gan Merķeli latvieši tradicionāli saista ar apgaismības laikmetu, viņa dzīves gājums iestiepās līdz 19. gadsimta vidum. Krievijas impērijas vēsturē ļoti nozīmīgi ir Merķeļa publicistiskie sacerējumi pret Napoleona karaspēka iebrukumu Krievijā 1812. gadā, savukārt vācu literatūras vēsturē - nelāgu slavu ieguvusī Merķeļa literatūrkritiskā darbība, peļot vētras un dziņu laikmeta - savu kolēģu un laikabiedru - novatoros sacerējumus. Merķeļa jubilejas konferences priekšlasījumos balstītais Zinātnisko rakstu krājums un katalogs veido divus savstarpēji papildinošus sējumus, kas sniedz plašu un vispusīgu ieskatu apgaismības laikmetā Baltijā, kā arī dažādos, pat negaidītos rakursos atklāj vienu no diskutablākajām personībām Eiropas un Baltijas kultūrtelpā. Taču tagad pētnieku secinājumi un stāstījumi. Runā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Universitātes Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa un literatūrvēsturniece, Latvijas Unviersitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule.

Stigli smo do 150. epizode i ovaj jubilej obeležavamo epizodom u kojoj imamo čak četvoro gostiju koji se na različite (ali komplementarne) načine bave promocijom arheologije i širenjem svesti o značaju kulturnog nasleđa u Srbiji i regionu. Gosti su nam bili Dimitrije Marković i Maša Bogojević iz fondacije Neozoik, koja je poznata po video formi "Arheološki žurnal", istraživačkim dokumentarnim filmovima o arheologiji (poput filma "Nemački ašov na Kalemegdanu"), arheološkim radionicama za osnovce i srednjoškolce (poput trenutno aktuelnog projekta "Ponovo (ne) radi Vajfertova pivara"), i mnogim drugim aktivnostima u kojima se aktivno bave promocijom i popularizacijom arheologije, ali i problemima loših arheoloških praksi i praksi očuvanja kulturnog nasleđa u društvu. Došla nam je i Maja Miljević-Đajić koja je autorka sajta i stranice Sve o arheologiji, gde možete pronaći stotine članaka o arheološkim istraživanjima i otkrićima kako na području Srbije i regiona, tako i u celom svetu, bloga koji je najsveobuhvatnija kolekcija vesti iz arheologije. Ako želite da pratite nova otkrića u arheologiji i aktuelne vesti sa arheoloških terena, ovo je mesto za to. A tu je i Ivan Jovičić, autor stranice ArcheoSerbia, najpopularnije stranice na društvenim mrežama posvećene arheološkim temama koja kroz jednostavnu formu (slika i kratak ili malo duži tekst) svakodnevno iscrpno i pasionirano predstavlja arhologiju kroz kratke priče o predmetima koje arheolozi iskopavaju, arheološkom kontekstu tih otkrića, kao i važnosti očuvanja kulturnog nasleđa i šteti koju mogu da naprave loše prakse. Pričali smo o svemu čime se ovi sjajni ljudi bave, o arheološkim istraživanjima, o otkrićima, o arheološkim vestima (odabrali su neke od najzanimljivijih otkrića i pričali smo o njima), o dobrim i lošim praksama u popularizaciji i promociji arheologije, o dobrim i lošim praksama u čuvanju kulturnog nasleđa, o problemu divljih kopača, o problemima pseudoarheologa, o arheološkom obrazovanju i samoobrazovanju...  Support the show

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Krišjānis Barons nekad pats no teicējiem nav pierakstījis  tautasdziesmas? Viņa dižais nopelns, mūža darbs ir citu ļaužu pierakstīto dziesmu sakārtošana un izdošana "Latvju dainās", par pamatu ņemot cilvēka mūža ritumu. Mūsu folkloras vākšanas darba aizsācējs ir Fricis Brīvzemnieks. Tautasdziesmu vākšanas stāsts aizsākas 19. gs. vidū, kad Latvijas teritorija vēl ietilpst cariskās Krievijas impērijas sastāvā, kad pie mums vēl augstu skolu trūkst un pēc labākas izglītības jādodas uz Tērbatu, Maskavu vai Sanktpēterburgu. Šķiet likumsakarīgi, ka, studējot Maskavā, satiekas vairāki gaiši latviešu prāti. Vienlaikus tā ir nejaušība, kas saved kopā K. Valdemāru un F. Brīvzemnieku un piespēlē iespēju uzsākt milzīgu latviešu tradicionālās kultūras dokumentēšanas darbu. Šī nejaušība ir 1867. gadā notikušais Arheoloģijas kongress, ko pavadīja Viskrievijas  Etnogrāfiskā izstāde. Tā kā šie pasākumi bija veltīti Krievijas impērijā dzīvojošajām tautām, par biļetēm iegūto naudu nolēma novirzīt tālākai šo tautu kultūru dokumentēšanai un izpētei. Mēs varam tikai nojaust Fr. Brīvzemnieka, bet jo īpaši Kr. Valdemāra ietekmi un sakaru nozīmi, uzdrošināšanos un pārliecināšanas spēju, kad redzam, ka no pieejamajiem līdzekļiem vairāk kā puse tika novirzīta latviešu kultūras pētīšanai.Piešķirtais finansējums ļāva organizēt divas ekspedīcijas - 1869. un 1870. gadā. Šim darbam par atbilstošāko tiek atzīts F. Brīvzemnieks, kas Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības priekšlasījumos sevi ir pierādījis kā cītīgs, zinošs un skrupulozs pētnieks ar milzīgu interesi par latviešu tautas kultūru. Ekspedīcijās Fr. Brīvzemnieks apceļo visu Latviju, vācot tautasdziesmas, pasakas, teikas, buramvārdus, mīklas. Paveiktais vērtējams divos aspektos: pirmkārt, tiek publicēti pirmie pasaku, teiku, buramvārdu krājumi. Var teikt, ka šie darbi ir pirmie zinātniskie krājumi, tā Fr. Brīvzemnieku padarot par latviešu folkloristikas pamatlicēju. Otrkārt, un tas ir daudz svarīgāk – Fr. Brīvzemnieks rosināja latviešu inteliģenci – skolotājus, kultūras darbiniekus, jebkuru – iesaistīties folkloras vākšanas darbā. Zem vārda "rosināšana" slēpjas simtiem Brīvzemnieka rakstītu vēstuļu, instrukciju, skaidrojumu. Milzīgs individuāls darbs ar vākšanā iesaistītajiem ļaudīm, kas mijas ar publikācijām un aicinājumiem presē, uzstāšanās dažādu grupiņu sanākšanās u. tml. F. Brīvzemnieka personība, uzmanība, atsaucība pret līdzstrādniekiem, aizrautība un atbildība darbā lielā mērā radīja pamatu folkloras vākšanas kustībai, kas vainagojās ar vienu no apjomīgākajiem folkloras vākumiem 19. gs. otrajā pusē Austrumeiropā. Kādēļ šī kustība ir būtiska? Šajā laikā folklora, jo īpaši tautasdziesmas, tiek uzlūkotas kā viens no pierādījumiem latviešu senajām kultūras saknēm. Īsi sakot, folkloras vākšanas darbs sekmēja nācijas apziņas veidošanos.

Notranjska med prazgodovino in antiko je tema oddaje Kulturni fokus. Pred časom je namreč izšla monografija arheologa dr. Boštjana Laharnarja z naslovom od Okre do Albijske gore, v kateri se avtor ukvarja z naselbinsko kulturo od mlajše železne dobe do prihoda Rimljanov. Predmetne najdbe z Notranjske, oziroma s postojnske arheološke topografske regije, veliko povedo o samih krajih, poljedelstvu, modi, stikih med naseljenci in priseljenci, kot polju dramatičnih, militantnih spopadov in o kultnih mestih. Postojnska arheološka topografska regija z Nanosom in Snežnikom, dvema orientacijskima točkama na geostrateškem zemljevidu dolge zgodovine dramatičnih dogodkovNotranjska med prazgodovino in antiko je z materialno arheološko dediščino v današnji čas naplavila kar nekaj razburljivih zgodb preteklosti, ki jih je mogoče brati tudi ob pomoči uporabe novih tehnologij. Pred časom je izšla monografija arheologa dr. Boštjana Laharnarja z naslovom Od Okre do Albijske gore, v kateri se ukvarja z naselbinsko kulturo od mlajše železne dobe do prihoda Rimljanov. Predmetne najdbe iz Notranjske namreč veliko povedo o samih krajih, stikih med naseljenci in priseljenci, njihovih kulturnih elementih, kultnih mestih, presenetljivih obdelavah zemlje na vzpetinah in v dolinah, načinih pokopavanj, možnih vzrokih za demografske spremembe, gosto naseljenost in upad prebivalstva. Predvsem pa je na tem območju pomembna geostrateška točka, prometno in trgovsko pomemben prelaz pri Razdrtem. Arheološke najdbe, predvsem orožja, pod Nanosom, kjer je bila nad današnjo vasjo Šmihel v prvem tisočletju pred našim štetjem ena največjih naselbin daleč naokoli, kot pravi dr. Laharnar, pričajo o dramatičnih in tragičnih dogodkih za staroselska ljudstva, ki so se morala nasilno podrediti močnejšemu hegemonu, ali pa so bila pokončana, prebivalci pa so se morda kdaj, ko ni bilo več izhoda, odločili za smrt po lastni volji.  

Cilvēkus visos laikos ir saistījis un nedaudz arī biedējis viss citādākais, atšķirīgais un eksotiskais. Arī paši cilvēki. Ja mūsdienās pie atšķirīga izskata un izcelsmes cilvēkiem sākam pierast, tad vēl pirms gadsimta šādu cilvēku vērošana daudziem bija aizraujoša izklaide. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē aplūkot cilvēku ar tumšu ādas krāsu vai kādu anatomisku īpatnību bija aizraujoša izklaide. Pieaugot interesei par rasēm un ģenētiku, pieauga interese arī par šādiem "dzīvo eksponātu" šoviem, kas mūsdienās šķiet absolūti nepieņemami. Etnogrāfiskie un "frīku šovi" Eiropas vēsturē, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ilze Boldāne-Zeļenkova. LU Akadēmiskajā bibliotēkā vēl šonedēļ aplūkojama ceļojošo izstādi “Eksponētā citādība”, kas veltīta 19. un 20. gadsimta sākumā Centrālajā un Austrumeiropā notikušajām eksotisko citādību eksponējošām izrādēm – izklaidējošiem un par cilvēces un kultūru daudzveidību informējošiem pasākumiem. Izstādi var aplūkot arī virtuāli. Starptautiskā zinātnieku komanda Polijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un etnoloģijas institūta pētnieku vadībā vairākus gadus pētījusi 19. un 20. gadsimta kultūras fenomenu – neeiropeiskas izcelsmes personu demonstrēšanu plašām Eiropas pilsētu auditorijām. Lai gan šī joma vairāk asociējas ar Eiropas rietumu daļas metropolēm, tomēr minēto izklaides veidu pārstāvošās, ceļojošās trupas un īslaicīgās izrādes ar ne-eiropiešu iesaisti bija aplūkojamas arī Centrālajā un Austrumeiropā. Izstādē “Eksponētā Citādība” aplūkojamie attēli un apraksti atklāj eksotisko citādību demonstrējošo izrāžu daudzveidību Krievijas, Vācijas un Austroungārijas impērijās – mūsdienu Krievijā, Austrijā, Ungārijā, Polijā, Čehijā, Slovēnijā, Latvijā – un iepazīstina ar vietējās auditorijas reakciju. Dzīvo izstāžu – prakses eksponēt, izrādīt šovos ne-Eiropas tautām piederīgu etnisko grupu (visbiežāk Āfrikas, Ameriku un Austrālijas tautu) pārstāvjus vai cilvēkus ar anatomiskām atšķirībām – mērķis bija demonstrēt cilvēku dažādību viņu kultūrai un dzīvesveidam raksturīgo objektu un aktivitāšu ietvarā. Lai gan Eiropā šādas izrādes pazīstamas jau kopš 16. gs., lielāko popularitāti šis fenomens guva 19. un 20. gs. mijā atbilstoši dominējošā modernisma garam, koloniālās politikas uzplaukumam, izstāžu kā izklaides veida popularitātes pieaugumam, publiskajām zinātnes diskusijām par evolūcijas teoriju un rasu atšķirībām. Krievijas impērija iekļāvās šajā norisē, savās pilsētās, t.sk. Rīgā, piedāvājot skatuvi – telpu ceļojošajām izstādēm.  Neraugoties uz 20. un 21. gs. mijā straujo šīs tēmas zinātniskās aktualitātes pieaugumu Eiropas un ASV humanitāro un sociālo zinātņu pētījumos, Latvijā tāpat kā kaimiņzemēs šī tēma faktiski nav pētīta un uzskatāma par novitāti. -- Pētījums veikts pēcdoktorantūras projekta "Etnogrāfiskie un frīku šovi Latvijas teritorijā 19. un 20. gs. mijā - starp zinātni, izklaidi un homofobiju” (Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/516) ietvaros.  Lielākās un vērtīgākās anatomijas kolekcijas pasaulē Senāk anatomiskās kolekcijas bija universitāšu gods un lepnums. Kolekcijas kalpoja mācību un zinātniskiem nolūkiem, kā arī kļuva par iekārojamu preci. Pašlaik galvaskausi, orgāni un citi šādu kolekciju priekšmeti ir muzejiskas vērtības. Tāpēc šodien, par godu Starptautiskajai Muzeju dienai un vienlaikus gaidot Rīgā unikālu anatomijas kolekciju no Šveices, stāsts par lielākajām un vērtīgākajām anatomijas kolekcijām pasaulē. Glezniecībā kā dažus no šedevriem mēs sauktu Rembranta, van Goga vai Leonardo da Vinči darbus. Šādi šedevri ir atrodami arī starp anatomijas kolekcijām pasaulē, tā teikt, anatomijas “Monas Lizas”. Tām tad arī pievērsīsimies šoreiz, tāpēc uz sarunu esmu aicinājusi Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktoru Juri Salaku un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju Ievu Lībieti. Viņiem abiem vispirms jautāju, vai lielāko anatomisko kolekciju atrašanās vietu ir sekmējis fakts, ka tieši tur veidojušies arī anatomijas pētniecības aizsākumi, piemēram, Nīderlandē? Vai tomēr būtiski ir bijuši citi faktori, piemēram, kolekcijas priekšmetu pirkšana un pārdošana? Pētniecībai un izglītībai nozīme ir bijusi gan. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā šī gada beigās nonāks dāvinājums - anatomijas kolekcija no Šveices pilsētas Bāzeles. Tā atspoguļos anatomijas preparātu pagatavošanu 18. un 19. gadsimtā, un kā īpašu šīs kolekcijas vērtību pasaules anatomijas vēstures kontekstā Ieva Lībiete min mumificētu bērna preparātu. Senāk tas izmantots, lai demonstrētu asinsvadus.

V Narodnem muzeju Slovenije so odprli virtualno razstavo Zgodbe iz davnine. Potovanje v nekdanje pokrajine, ki je nastala v okviru evropskega projekta Arheološke eKrajine Podonavja in bo odslej del stalne arheološke razstave Zgodbe s stičišča svetov. Na njej predstavljajo najnovejše vizualizacije edinstvene arheološke krajine v deželah ob reki Donavi. Tako je mogoče ob pomoči posebnih oča ali računalniških tablic doživeti železnodobna in rimska naselja. V železnodobnem gradišču Ulaka lahko obiskovalci muzeja virtualno obiščejo kovačijo in si ogledajo kovaško orodje, ognjišče in talilnico. V avstrijski višinski naselbini vstopijo v gomilo, si ogledajo ritualne predmete in se udeležijo pogrebnega rituala.

Stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, dendrohronologs Māris Zunde Vislielākie dendrohronoloģiski datētie vēsturiskie objekti Latvijā ir upju krastu seno koka nostiprinājumu posmi. Krastu koka stiprinājumus būvēja  upes gultnē, atstatus no esošā krasta līnijas sākotnēji kā rindā izkārtotu pāļu, bet vēlāk – ka līmeniski guldītu baļķu sienu. Aizpildot piekrastes joslu starp šo stiprinājumu sienu un līdzšinējo krastu ar zemi, tika iegūta paaugstināta krastmala, pie kuras varēja piestāt kuģi, lai no tiem varētu ērti izkraut vai tajos iekraut preces. Turklāt paaugstinātā krastmala pasargāja pilsētas aizsargmūra pamatus no izskalošanas pavasara plūdos. Senākie krasta stiprinājumi Rīgā bija būvēti gar kādreizējās Rīgas upes, vēlākās Rīdzenes krastiem, jo tieši tās krastos atradās Rīgas pirmā ordeņpils un osta. Rīgas upes pirmās krastmalas bija būvētas 13. gadsimtā. Turpmāk tās pakāpeniski tika būvētas aizvien dziļāk upes gultnē, padarot to aizvien šaurāku, līdz tā tika pārveidota par platākajā vietā līdz pieciem metriem platu vaļēju kanālu, bet 18. gadsimta 30. gados – par aptuveni pusotru metru platu slēgtu koka kanālu, kas bija segts ar vāku, un pa kuru uz Daugavu novadīja notekūdeņus. Visbeidzot 1861. gadā bijušās upes vietā ierīkoja mūrētu apakšzemes kanalizācijas vadu. Arheoloģiskajos izrakumos ir bijuši atklāti jau vairāki Rīgas upes krastu stiprinājumu posmi. Daži no tiem ir dendrohronoloģiski datēti. Līdz šim vissenākais datējums noteikts diviem secīgi būvētiem upes labā krasta stiprinājumu posmiem, kurus atsedza jaunceļamās viesnīcas "Wellton Riverside SPA" būvbedrē starp Mārstaļu un Minsterejas ielām (tātad netālu no Rīgas upes ietekas Daugavā). Senākais no abiem posmiem bija būvēts pēc 1236. gada, bet nākamais – aptuveni 55 gadus vēlāk, t.i., pēc 1291. gada. Vislielākajā apjomā vajadzēja datēt Rīgas upes abu krastu stiprinājumu posmus, kurus atsedza galerijas “Centrs” jaunā korpusa būvbedrē. Noskaidrots, ka Rīgas upes abu krastu krastmalas nevienā gadījumā nebija pārbūvētas reizē, t.i., vienlaicīgi. Kādreizējās upes kreisā krasta stiprinājumu četras sienas, kuru trases atrodas zem bijušā Rīgas Centrālā Universālveikala ēkas, tas ir, zem tās pret Daugavu vērstās daļas, bija būvētas attiecīgi pēc 1498., 1521., 1554. un 1649. gada. Upes labā krasta koka stiprinājumu paliekas bija atsegtas tieši tajā teritorijā, kur tagad ir uzbūvēts "Galerijas Centrs" jaunais korpuss. Šeit krastmalas bija būvētas vai labotas pēc 1581., 1587., 1630. gada. Varētu būt, ka īsā laikā viena pēc otras bija uzbūvētas abas krastmalas Rīdzenes vaļējam kanālam, bet to nevarēja pārbaudīt, jo kanāla kreisā krasta krastmala, visticamāk, atrodas zem Rīdzenes ielas, tāpēc palika neatsegta. Šī kanāla labā krasta stiprinājumi bija veidoti pēc 1689. gada. Kultūrslāņa profilā pie Rīdzenes ielas no vienas puses atklājās arī Rīdzenes slēgtais koka kanāls, kas bija dendrohronoloģiski datēts jau senāk, kad tā posmu atsedza arheoloģiskajos izrakumos Teātra ielā 2/4. Izrādījās, ka šis kanāls bija būvēts pēc 1734. gada. Tā atrašanās vietu "Galerijas Centrs" teritorijā aptuveni iezīmē bruģakmeņu josla, kas redzama bijušās Rīdzenes ielas vietā izveidotās stiklotās pasāžas grīdā, galerijas jaunā korpusa pusē. Dendrohronoloģiski bija datēti arī aizbērtās Rīgas upes gultnes vietā no daudziem koka pāļiem veidotie mūra ēku pamati. Interesanti, ka šeit ēku sienas mūrēja arī virs tā saucamā “plosta”, kas ir no viens otram blakus pārī stiprinātiem baļķiem veidots rāmis. Upes gultnē sapildītajai zemei nevienādi sēžoties, plosts reizē ar ēku varēja sasvērties uz kādreizējās gultnes dziļākā pildījuma pusi, taču novērsa vai ievērojami samazināja ēkas sienu plaisāšanu. Nobeidzot jāpiebilst, ka dendrohronoloģiski datēti ir arī arheoloģiskos izrakumos pie Triangula bastiona atklātie vairākās kārtās būvēto Daugavas labā krasta seno koka stiprinājumu posmi.  

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Šoreiz parunāsim par arheoloģiju mazliet neierastākā griezumā, jo, lai cik viss nebūtu zinātniski, arheoloģijas tēmu mūsdienās un arī senāk dažādi režīmi un politiskie spēki ir mēģinājuši izmantot savu politisko ambīciju un interešu pamatošanai. Diemžēl kultūras mantojums cieš visos konfliktos, jo tas sevi nevar aizstāvēt. Latvijā pagātnes politiski orientēta interpretācija sākās laikam ar Merķeļa "Latviešiem", kas bija sava veida ideoloģisks vēstījums ar konkrētiem mērķiem savā laikmetā, ar selektīviem un izceltiem faktiem, kā mērķis bija uzlabot vietējo iedzīvotāju situāciju. Visu 19. gs. dominēja vācu pētnieki ar ideju, ka kultūra "atnesta no rietumiem". Izcilās arheoloģiskās senlietas nevarēja piederēt vietējiem iedzīvotājiem, jo tas liecinātu par pārāk augstu attīstības līmeni. Starpkaru periodā aizvēsturē atkal tika pārspīlēti meklēts "Senlatvijas valstiskums". Vietējās austrumbaltijas sabiedrības pirms krusta kariem bija ceļā uz agro valstiskumu – Rietumlatvijā bija veidojies jau viens formāts, Austrumlatvijā jau cits. Jersikas Visvaldi Livonijas Indriķa hronikā vienīgo sauc par karali, bet kuršiem atkal redzam plašāku sabiedrības militarizāciju un bagātus ieroču atradumus. Padomju laikā notiek atkal pretējais, kad arī aizvēstures pētījumos jāiepin obligātās nodevas marksismam un jāiepin dižvadoņu citāti, jāuzsver labvēlīgā un progresīvākā austrumu ietekme. Pēc 1991. gada pētniecība beidzot atrodas mazāk ietekmētā stāvoklī, bet tagad galvenā problēma, protams, ir finansējums. Arī pārējā pasaulē politiskajiem režīmiem interese par arheoloģijas izmantošanu savu interešu pamatošanai ir sena. 20. gs. vien ir ko vērts. Jau sākot ar nacistisko Vāciju, kur okupējamajās teritorijās tika meklēti ģermāņi, kas “tur bijuši pirmie”, muzeju kolekciju iznīcināšanas un izvešanas (ja, piemēram, uz kāda trauka bija svastika, to saglabāja kā “pierādījumu”). Latvijā populārs panslāvistu jājamzirdziņš ir jautājums par "vendiem" – daļa uzskata, ka tā būtu slāviem piederīga grupa. Tas ir dēļ fonētiskas līdzības ar Baltijas jūras rietumu piekrastes rietumslāviem vendiem Rietumpolijā, ko ģermāņi asimilēja jau krietni agrāk. Indriķa hronikā ir skaidri rakstīts, ka mūsu vendi ir no Ventas lejteces, kur tiem uzbrūk kurši un tos dzen sākumā uz Rīgu (Senais kalns), pēc tam uz Cēsu pusi – no kurienes nosaukums "Venden". Un visa to materiālā kultūra ir ļoti somiska un galīgi ne slāviska. Diemžēl liela daļa 20. gs. konfliktu Eiropā daļēji ir saistīta ar "etnisko" arheoloģiju, kas lielā mērā balstās tieši uz vecās pieejas fokusu uz pliki materiālo kultūru, kas ir tikai viens aspekts, ignorējot, piemēram, DNS – strauji notiekošie pētījumi tagad atklāj daudz raibāku un komplicētāku ainu par aizvēstures kultūrām, kur agrāk būtu runa par lielām, episkām migrācijām, bet tagad vairāk ir runa par pakāpeniskām, ilgām lietu maiņām. Konfliktos Kalnu Karabahā, Abhāzijā, Piedņestrā, Osetijā, bijušajā Dienvidslāvijā, piemēram, Kosovā un citur apakšā daļēji ir šis etniski kultūrvēsturiskais moments, kur iebrukums tiek pamatots, vienai vai otrai pusei atlasot selektīvus piemērus arheoloģijā, lai pierādītu, ka "mūsējie te bija pirmie" … 20–21. gs. ir nodarījis milzīgu postu pasaules kultūras mantojumam – talibu sašautās Budas statujas, islāmistu nodedzinātā bibliotēka Mali, Kairas muzeja demolēšana nemieru laikā, Bagdādes muzeju izlaupīšana, karš Sīrijā, kur Islāma valsts kaujinieki nogalināja Palmīras muzeja pārzini, slavenu pētnieku, kas neizpauda noslēpto senlietu atrašanās vietu. Atceramies mūsu pašu Mērijas Grīnbergas varoņdarbu, izglābjot vācu aizvestās Rīgas muzeju kolekcijas pēc 2. pasaules kara. Tas, kas notiek Ukrainā ar pagātnes saglabāšanu – to posta mērogu mēs vēl ilgi nespēsim aptvert. Iebrucējiem ir mazāka pietāte pret vietējiem pieminekļiem – redzam, cik sistemātiski senvietas iztīra iebraukušie mantrači, tai skaitā Krimā, sākot ar 19. gs. Krimas kara apbedījumu vietām, kur pat mundieru pogas tirgo spaiņiem (neiedomājama mēroga kapu apgānīšana), un kur tomēr ir antīkais mantojums un skiti, un tai skaitā zelts, kas uzjunda ne tās jaukākās cilvēkā mītošās īpašības. Var teikt, ka mūsdienās kultūras mantojumu un tai skaitā arheoloģiju apdraud divas lietas – ārējās briesmas un pašu izglītības līmenis, pieļaujot mantraču rakņāšanos pieminekļos un lietu raušanu ārā no konteksta tikai lai pārdotu (tādējādi izplēšot lappuses vēl neuzrakstītā vēstures grāmatā). Jācīnās pret tumsonību un par labu, kvalitatīvu izglītību visās jomās, un tas jādara katrai paaudzei, lai nav tādu komentāru kā vēsturnieku seminārā muzejā no tur ienākušajiem ezotēriķiem: “Jūs ticat tam akmens laikmetam?”  

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Veicot arheoloģiskās uzraudzību darbus, viens no jautājumiem, par ko sanāk sarunāties ar ieinteresētajiem cilvēkiem, ir ne visai skaidrais priekšstats, kā veidojas arheoloģiskais kultūrslānis. Īpaši saistībā ar būvdarbiem, kur tiek veikta rakšana, ar to ir jāsaskaras. Īpaši vecpilsētā, kur tas ir ļoti biezs. Nereti jāsastopas ar neticību tam, ka tas, kas paveras acu priekšā, tiešām ir veidojies 800 gadu laikā. Arī kultūrslānis ir vēstures daļa un tiek aizsargāts ar likumu, jo tas satur pašu svarīgāko – informācijas kopumu par laikiem, kad vēl nebija rakstīto avotu. Ģeologi to sauc par antropogēnas izcelsmes gruntīm. Mūsu nozarē šis nosaukums ir iegājies ar kultūrvēsturisko nosaukumu. Sākumā šeit tas, ko skolā apgūstot vēsturi, būtu jācenšas iemācīties, ir iegūt priekšstatu par milzīgi ilgo laika ritējumu. Cik ir 100 gadu? Cik ilgi ir 500 gadu? Vietās, kur zemē nav jauno laiku pārrakumu, viss cilvēka radītais pamazām nogulsnējas plānākās un biezākās kārtās. Īpaši strauji grunts līmenis uzauga vietās, kur dzīves vietās bija kādas ieplakas, tās “aizauga” pirmās. Mūsdienās, kad atkritumus izved, pieļauju, ka to iztēloties var būt zināmas grūtības. Tomēr pagātnē ļaudis visu uztvēra vienkāršāk un īpaši pie tā nepiedomāja. Arheoloģijā ir iespēja tieši saskarties ar to, kas paliek zemē, un tā ir tieša sava laikmeta, konkrēta cilvēka darbības liecība. Salīdzinot arheoloģiskos avotus ar rakstītajiem avotiem, katram ir savi plusi un mīnusi. Rakstītie avoti pagātni padara individuālu, bet ir subjektīvi, arheoloģiskie ir objektīvi, bet atkarīgi no pētnieka interpretācijas un paši neko pastāstīt par sevi nevar. Tāpēc ir svarīgi pētīt visu kopumā, nevis lasīt laukā tikai metāla lietas, ko dara daudzi detektoristi. Tas izjauc kopbildi, jo arheologi normāli atradumus kartografē un tikai kopskatā tas var kaut ko likt atklāt par pagātni vairāk tur, kur nav rakstīto – senos tirdzniecības ceļus, kauju vietas, amatniecības nianses, dzīvesvietas, pārceltuves utt.  Tas ir mīts starp detektoristiem, ka racēji “glābj” lietas no “slinkajiem” arheologiem, jo senlietas zemē “sapūstot”. Teiksim tā – kāda jēga visu fiziski izrakt, ja nav apstākļu restaurēt. Turklāt mēs nezinām, kādas zinātniskās metodes būs nākotnē, un visa šodiena mums arī liksies pilnīgs barbarisms, tāpat kā mēs ar šausmām reizēm skatāmies tagad uz 19. gs. metodēm. Tas pats Šlīmanis ar dinamītu vien ir ko vērts. Atgriežoties pie kultūrslāņa. Mēs jau arī esam pilnībā aizmirsuši, ko nozīmē saimniecībā, faktiski savā dzīvesvietā turēt mājlopus, cik viens tāds eksemplārs patērē vezumus siena un kas no viņa paliek pāri visās nozīmēs dzīves laikā un pēc tam. Ar šo saskārāmies arheoloģiskajā izpētē senās Rīdzenes upes aizbērtajā gultnē bijušajā labajā krastā 2019.–2020. gadā Kalēju ielā 64/66. Upīte ilgi tika izmantota, lai tajā mestu sadzīves pārpalikumus, un ievērojamā apjomā tajā atrada mājlopu kaulus. Tas rāda, cik Rīga vēl 16.–18. gs. bija agrāra, uz pa pusei naturālo saimniecību balstīta. Ja paskatās tā laika kartes, ap mūriem un bastioniem 17. gs, Rīgai ir ganības un pilsētnieku sakņu dārzi, līdz pat ārējai aizsardzības līnijai (ap vietu, kur tagad ir 1. slimnīca). Izrakumos tika atsegti 3 dažādu periodu senie koka krasta stiprinājumi un iegūta viena no pēdējos gados statistiski Latvijā lielākajām senlietu kolekcijām, kas liecina par Rīgas straujo augšanu šai laikā. Šajos  izrakumos bija jāsaskaras ar kurioziem no vērīgo garāmgājēju puses. Tā ir īpaša kategorija, kas reizēm cenšas pat iekļūt izrakumu laukumā. Viens pilsonis bija pamanījis, ka laukumā atrodas jocīgi “akmens stabi”, ko ļaunie būvnieki kaļ nost. “Akmens stabi” patiesībā bija 2019. gada rudenī urbtie jaunbūves betona pāļi, uz kuriem zem zemes līmenī bija palicis nospiedums no šai vietā bijušajiem 19.–20. gs. mijā celtās ēkas pamatu ķieģeļiem (ēka bija sagrauta 2. pasaules karā, ja atceramies, tur ilgus gadus pēc tam bija skvēriņš). Nākamais solis par vērīgajiem garāmgājējiem un mītiem arheoloģijā ir no sērijas – tur taču mēris klāt! Savulaik, strādājot pie Doma baznīcas, kur tagad bērnu rotaļlaukums, kāds garāmgājējs caur žogu iebāzis galvu kliedza – “čo ti tam kopaješ, tam čumaaa” – ko tu tur roc, tur taču mēris klāt! Tas ir tāds dzīvīgs mīts par ne visai ilgi dzīvojošu mikroorganismu, kas iznīkst diezgan ātri. Tomēr nešaubos, ka arī nākotnē tādas situācijas būs un garāmgājēji pēc 500 gadiem arheologiem sauks – ko tu tur roc, tur taču kovids klāt. Un datējumi tiks veikti pēc periodus atdaloša masku slāņa arheoloģiskajos  grunts slāņos.

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Viena no jomām, kas visciešāk saskaras ar mītiem arheoloģijā, ir eksperimentālā arheoloģija. Ikdienā veicot dažādus arheoloģiskās uzraudzības darbus, kuru ietvaros nereti jāveic arī plašāka izpēte, ļoti noder zināšanas, kas iegūtas, praktiski rekonstruējot dažādas pagātnes dzīves lietas, jo ir tikai dabiski, ka, laikam ejot, daudzas lietas aizmirstas. Iedodiet mūsdienu jauniešiem veco labo telefonu ar klausuli un ripu, būs ko paskatīties. Arheoloģija jau sen nav senlietu vākšana ar mērķi tās izdevīgi pārdot, kā tas bija 19. gs. Mūsdienās arheoloģija ļoti saaug ar dabaszinātnēm un kļūst arvien tehniskāka. Savukārt eksperimentālā arheoloģija ir arheoloģijas nozare, kas nodarbojas ar pagātnē izmantotu lietu un parādību rekonstruēšanu un testēšanu, lai labāk interpretētu un izskaidrotu to, ko atrodam un ieraugām izrakumos, un pa gabaliņam saliktu atpakaļ pagātnes ainu. Un ne tikai lietu – notiek seno ēku, transporta līdzekļu rekonstrukcija un testēšana. Te viens no celmlaužiem šai jomā bija daudziem labi zināmais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls 20. gs. vidū. Latvijā zināmākais arheologs, kas pielietoja eksperimenta metodi, lai interpretētu senās apbūves paliekas Āraišu ezerā, bija Jānis Apals, kas pēc ilgas izpētes rekonstruēja un izveidoja Āraišu ezerpils rekonstrukciju. Eksperimentālā arheoloģija tieši ar to atšķiras no vienkārši vēstures rekonstrukcijas, kas ir daudzviet populārs hobijs. Te izgatavotais, piemēram, bronzas laikmeta zobena atdarinājums pēc lējuma var  tikt sistemātiski salauzts, lai iegūtos datus salīdzinātu ar izrakumos atrastajiem piemēriem. Pagātnē bieži vien lietas ir lauztas speciāli, piemēram, dažādos apbedīšanas rituālos. Tur ir pilnīgi skaidrs jautājums apakšā eksperimentam – cik grādos priekšmets jāuzsilda un tieši kā jāsit, lai lūzuma struktūra būtu tāda pati, kā izrakumos atrastajam; nevis vienkārši skraidīt ar šī arheoloģiskā priekšmeta atdarinājumu pa festivāliem, kā tas būtu vienkārši vēstures rekonstrukcijā. Eksperimentālā arheoloģija ir tieši tā arheoloģijas nozare, pateicoties kurai visaktīvāk tiek nīdēti dažādi aplami pieņēmumi par dažādu lietu pielietojumu, efektivitāti, funkcijām. Viduslaikos ticēja, ka senās keramikas lauskas, ko zemnieki arot atrada, liecina par rūķu pazemes civilizācijām. Savulaik pastāvēja uzskats, ka akmens cirvji gatavoti paaudzēm – “sāka vectēvs, pabeidza mazdēls…”. Tāpat bija viedoklis, ka pie mums lietoti bumerangi, bet tie izrādījās zivju šķēpu detaļas – sānu piespiedēji. Nereti sastopam priekšstatus, ka senie zobeni svēra 15 kilogramus. Viens no dīvainākajiem pēdējos gados nozares literatūrā nodrukātajiem kurioziem ir, ka Latvijā kādā bronzas laikmeta pilskalnā atrasts no māla izgatavots “grauda modelis”, kas varētu būt pielūgts agrīnās lauksaimniecības kopienās. Tā ir šī vēl iepriekšējā laikmeta tendence, ka pagaidām īsti neizskaidrojamo mēģina izskaidrot kā “kulta vai rituāla priekšmetus”, par ko šodien pārsvarā visi iesmej. Šeit pat nevajag eksperimentu, lai noskaidrotu to funkciju, pietiek apkopot pietiekami plašas analoģijas citzemju materiālā. Tieši tā izskatās lingas lodītes. Aizvēsturiskā ieroča – lingas – tradīcijas Eiropā ir dzīvas, piemēram, Baleāru salās. Tur un citviet šādu atradumu ir milzums. Eksperimentālā arheoloģija ir kā kriminālistika – piemēram, ļoti populāra metode ir kremācijas eksperimenti, slavenā 1960. gados veiktā mājas dedzināšana Dānijā, palieku aprakšana un aklais tests studentiem pēc 30 gadiem. Diemžēl Latvijas Universitātē arheoloģijai kopumā ir pienākuši  grūti laiki. Sakarā ar reorganizācijām un pārcelšanos viss iet tikai mazumā. Un diemžēl eksperimentālā arheoloģija nav programmā. Tādēļ, savulaik, jūtot, ka pieprasījums ir, bet nav iespēju docēt to pastāvīgi, lai situāciju glābtu, tika iets plašāk, izveidojot Baltijas Eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu. Sākumā tā notika Āraišos, bet biežo vadību maiņas dēļ un dziļākas intereses trūkuma dēļ pēc 2015. gada pārcēlām vasaras skolas norises vietu uz biedrības Latvijas Arheoklubs nomāto zemes gabalu Rīgā, Lucavsalā. Te to ir apmeklējuši visai liels skaits gan LU VFF arheoloģijas un HZF antropoloģijas studentu, gan skola ir pieejama interesentiem no malas.

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Ikdienā strādājot šajā jomā, regulāri jāsaskaras ar dažādiem diezgan aplamiem un brīžam smieklīgiem priekšstatiem par šo nozari. Nē, zeltu mēs neatrodam katru dienu. Arheoloģija nav dārgumu meklēšana, bet visai patstāvīga zinātne, kas mūsdienās ļoti saaug ar dabaszinātņu piedāvātajām iespējām un savā ziņā ir tuva kriminālistikai, vācot pierādījumus, analizējot DNS, paraugu ķīmisko sastāvu, strādājot zem ūdens, no gaisa un veicot zemes slāņu izpēti ar dažādām skenēšanas ierīcēm, veicot simulācijas, piemēram, eksperimentālajā arheoloģijā, lai saprastu procesus un slāņu veidošanos gaitu. Arheologs neko tā SPECIĀLI nemeklē, īpaši - ja tā ir uzraudzība, nevis liels zinātnisks projekts, bet fiksē to, kas IR vai NAV – arī tukšs rezultāts ir rezultāts:  Nē, tās nav fosilijas, tie nav dinozaura kauli, nē, tas nav meteorītu dzelzs, nē, zobens nesvēra 15 kilogramus. Ļoti biezais kultūrslānis nav sazvērestības teorijas rezultāts, zāģēti būvbloki celtnēm nav ārpuszemes lāzera tehnoloģijas... Nē, mēris tur nav klāt, apbedījumi 12 kārtās nav speciāli saspiesti, tas viss ir dabīgs process. Arheoloģija nav tikai par tempļiem, monētām un statujām (kā ir ierakstīts pat profesiju klasifikatorā!). Šodien parunāsim par izplatīto mītu, ka nemitīgi atrodam pazemes ejas. Tautas pasakās, teikās, dažādās leģendās un nostāstos šāds motīvs regulāri ir sastopams. Lielākā daļa ir par to, ka eja esot tieši zem Daugavas. Biju pārsteigts, ka, veicot uzraudzības un braukājot pa Latviju, cilvēki tomēr regulāri par šo jautājumu interesējas – vai esam atraduši. Protams, jau agrā vecumā ir skepse – kā kaut kas tāds ir tehniski iespējams un rodas jautājums, kas tam ir pamatā? Atbilde ir cilvēku atmiņā – ne tālāk par 3 paaudzēm. Tā piemēram, aizvēstures uzkalniņkapi kļūs par "zviedru", "krievu" vai "mēra" kapiem, kaut gan tie ir vairākus tūkstošus gadu seni. Tas pats ir ar laiku, kad militārajā jomā pēc viduslaiku beigām dominēja lielie cietokšņi ar bastioniem. To ziedu laiki ir 17.-18. gadsimtā. To pamatā ir vēl no renesanses nākusī ideja par ideālu pilsētu ar perfektu, ģeometrisku plānojumu. Tie ir zvaigžņveida formas ar starveida bastioniem, ravelīniem uc. tālaika militārās domas izpausmju elementiem, kas aizstāvjiem ļāva nosegt visus apšaudes sektorus. Latvijas teritorijā to būve izteikti sākas Zviedrijas valdīšanas laikā – zināmākie ir Rīgas pilsētas bastioni, Rīgas citadele, Kobronskansts, Daugavpils, Koknese. Pilsētas mūrus varēja viegli sagraut ar artilēriju, bet vaļņus ne tik ātri. Kā ar šādiem cietokšņiem cīnīties? Varēja ilgstoši rakt zigzagveida virszemes tranšeju, zemi metot priekšā, lēnām tuvojoties un tad pēkšņi tajā uzstādot lielgabalus. Tā varēja sākt nomākt pretinieka ugunspunktus. Otrs variants bija rakt pazemes eju, kur ievietot sprāgstvielas un uzlaist gaisā veselu bastiona posmu. Šādu taktiku redzam pat vēl I pasaules karā Rietumu frontē, kaujā pie Sommas un Verdenas (uzpridzinātais Duamonas forts). Jau ļoti agri, zinot šo pretinieka taktiku, lai ar to cīnītos, jau cietokšņa būves sākumā tika izraktas t.s. pretmīnu galerijas – starveida tuneļi, kur sēdēja dežurants, kas klausījās, vai pretinieks kaut kur blakus nerok un tad mēģināja šos posmus saspridzināt jau laikus, lai nevar izrakties bīstami tuvu. Līdz ar to daudzām ejām šodien vairs nav īsti atrodams sākums un nobeigums. Atceramies, ka tautas atmiņa ir īsa – 3 paaudzes, pēc tam nekam nevar ticēt droši. Tad nu vēlāk zemes darbu laikā šādu tuneli atrodot, visnotaļ viegli varēja rasties mīti un leģendas par daudz un dažādām pazemes ejām. Vai pats esmu atradis tādu? Starp citu, jā! Kādā 19. gadimta muižā zem grīdas, kas saistīts ar ūdens novadīšanu. Visai iespaidīgs garums, bet ielīst mazliet par šauru. Katrā ziņā – rūpēsimies par mūsu vēsturi, tā ir ļoti interesanta un uz daudzām lietām visi šodienas uzdotie jautājumi vēl pilnībā atbildes nesniedz.

Veselība un kultūra. Labsajūta un labbūtība. Māksla un terapija. Jēdzieni, kurus nu jau kādu laiku lietojam, lai raksturotu un stāstītu par iespējām, ko sniedz kultūras klātbūtne, lai mēs vieglāk pārdzīvotu nenoteiktību un sakārtotu sevi arī tik mainīgajā laikā. Muzejs kā zāles - par savu ideju Kultūras rondo stāsta Cēsu novada  projekta “Nosūtījums uz muzeju” pārstāves Cēsu vēstures un mākslas muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere un Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka vadītāja Eva koljera un projekta “Vairāk gaismas”  vadītāja un kuratore Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā "Kalāči" Inga Surgunte. "Nosūtījums uz muzeju" ir pilotprojekts, ko īsteno četri Cēsu novada muzeji sadarbībā ar medicīnas ekspertiem un konsultantiem. Muzeji sadarbībā ar medicīnas ekspertiem un konsultantiem ir izveidojuši īpaši izstrādātas programmas, lai palīdzētu cilvēkiem uzlabot mentālo veselību. Projektā piedalās četri Cēsu novada muzeji un kultūras mantojuma institūcijas – Āraišu ezerpils Arheoloģiskais parks, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, Eduarda Veidenbauma muzejs "Kalāči" un Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre". Pilotprojekta mērķis ir radīt sociālo aktivitāšu izrakstīšanas programmu Cēsu novada muzejos. Tas kalpos kā pamats, lai izveidotu pastāvīgu un oficiāli atzītu sadarbību starp kultūras un veselības nozarēm Cēsu novadā. Nākotnē paredzēts papildināt programmu klāstu un projektā iesaistīt arī citas Cēsu novada kultūras mantojuma institūcijas. Šī ir pirmā iniciatīva Latvijā, kas apvieno muzejus un mentālās veselības profesionāļus viena novada ietvarā, lai attīstītu mūsdienīgu sadarbību starp kultūras un veselības aprūpes sektoriem. Āraišu ezerpils Arheoloģiskajā parkā un Cēsu Vēstures un mākslas muzejā programmas jau ir pieejamas apmeklētājiem, Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči" un Kārļa Skalbes memoriālais muzejs "Saulrieti" savas programmas apmeklētājiem vērs no 2022.gada 1.maija.  

Ogleklis cilvēka kaulos vai koka gabalā ļauj noteikt tā vecumu, bet keramikas lauskas fragments ļauj iepazīt trauka ceļojumu pasaulē un pielietojumu senajā virtuvē. Kopš arheoloģijas pirmsākumiem cilvēki uzdevuši tik būtisko jautājumu, cik sens ir atrastais priekšmets. Ne reti tieši vecums un izcelsme ir tas, kas nosaka konkrētā artefakta nozīmi senatnē un arī mūsdienās. Tāpēc arheoloģijā arvient tik meklēti jauni veidi, kā precīzāk izlasīt senatnes atradumu stāstus. Par metodēm, kas palīdz datēt senus priekšmetus, un tehnoloģiju sniegtajām iespējām, atklājot atrastā priekšmeta seno stāstu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta arheologi Eduards Plankājs, Alise Gunnarsone un Aija Ērkšķe. Gada arheoloģiskais piemineklis - Cēsu senpilsēta Latvijas arheologu biedŗiba par šī gada arheoloģisko pieminekli izraudzījusies Cēsu senpilsētu. Arheoloģiskais mantojums bieži tiek uzskatīts par šķērsli pilsētas apbūvei un investoru piesaistei, tāpēc šogad Arheologu biedrība vēlas aktulizēt jautājumu, kā veiksmīgāk apvienot senu vēsturi un mūsdienu pilsētas attīstību. Ko par dzīvi Cēsu teritorijā kopš dzelzs laikmeta stāsta arheoloģiskie izrakumi, stāsta arheoloģe Laura Lēģere. Pārskatot iepriekšējo gadu arheoloģiskos pieminekļus redzam, ka parasti tie ir pilskalni ar tur reiz bijušām senpilsētām un nu jaunums ir tas, ka šī gada arheoloģiskā pieminekļa vārdu nes pilsēta pilsētā. „Ja senpilsēta atrodas mūsdienu pilsētas teritorijā, tas ir liels spiediens uz šo vietu, jo te dzīvo cilvēki ar savām vēlmēm, savām vajadzībām, savām problēmām un savu skatījumu uz apkārtni. Arheoloģiskā izpēte, meklējot senpilsētu mūsdienās funkcionējošā pilsētā ir  sarežģīta. Jārēķinās, ka izrakumu vietas ir šauras, senās konstrukcijas atsedzas nepilnīgi  un tā ir atsevišķa pasaule. To ir grūti  salīdzināt ar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, kuri neatrodas blīvi  apdzīvotās vietās,” saka arheoloģe, cēsiniece un cilvēks, kurš ilgus gadus ir piedalījies Cēsu arheoloģiskajā  izpētē, Laura Lēģere.  Cēsu  senpilsētā nozīmīgākie arheoloģiskie pētījumi, kas pārsvarā saistīti ar būvniecību un infrastruktūras objektu attīstību, sākušies pirms aptuveni 40 gadiem un laika gaitā ir izpētīti atsevišķi pilsētas aizsargmūra, vārtu torņu konstrukciju, dažādi iepriekšējo gadsimtu ielu segumu un laukumu fragmenti. Bet pats jaunākais arheoloģiskais  atradums notika pagājušā gadā un tas pavarda fragments  no dzelzs laikmeta. Šī gada vasarā Cēsis ir plānotas Eiropas arheoloģijas dienas, pilsētā tiks izvietotas informācijas telts, kur interesentiem stāstīs par pētniecības  metodēm un to, kas līdz šim ir atrasts un izpētīts Cēsu senpilsētā, kā arī cilvēki tiks aicināti paši piedalīties arheoloģiskās izpētes darbos. Aktuālo informāciju  par  šī gada arheoloģisko pieminekli var atrast arheoloģijas biedrības interneta vietnē. Laura Lēģere cer, ka Cēsu senpilsētas izvēlē par gada arheoloģisko pieminekli būs labs sākums pārmaiņām, lai cilvēki apjaustu un saprastu, kā ir dzīvot līdzās senvēsturei.

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats? Šis ir pēdējais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" podkāstiem, kuros Rita Ruduša sarunāsies ar svarīgām Latvijas mediju vides personībām, aplūkojot brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām.  Šajā sarunā kara žurnālists Atis Klimovičs stāsta par to, kā iegūt persona non grata statusu Krievijā un kā pazūd vīzas, par to, kā sagatavoties braucieniem uz karstajiem punktiem un pēcāk tikt galā ar redzētajām šausmām, kā arī par to, kāpēc kara žurnālistikai agrāk bija daudz piemērotāki apstākļi un kāpēc nevajag baidīties reportāžās ieņemt konkrētu pozīciju. Podkāstu sērija top ar Mediju atbalsta fonda finansējumu. Lasi arī sērijas rakstus "Satori" un meklē video "Satori" sociālo mediju profilos.

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats? Šis ir piektais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" podkāstiem, kuros Rita Ruduša sarunāsies ar svarīgām Latvijas mediju vides personībām, aplūkojot brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām.  Šajā sarunā "Delfi" mediju grupas galvenais redaktors Ingus Bērziņš stāsta par interneta mediju pirmsākumiem Latvijā un to nākotni, par sociālo mediju ietekmi un komentāru sadaļas skaistumu un postu, analizē, kādēļ Latvijas drukātās preses līderi nekļuva par būtiskākajiem interneta mediju vides spēlētājiem, kā arī norāda uz saistību starp mediju abonēšanu un pilsonisko aktīvismu. Podkāstu sērija top ar Mediju atbalsta fonda finansējumu. Lasi arī sērijas rakstus "Satori" un meklē video "Satori" sociālo mediju profilos.

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats? Šis ir ceturtais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" podkāstiem, kuros Rita Ruduša sarunāsies ar svarīgām Latvijas mediju vides personībām, aplūkojot brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām.  Šajā sarunā žurnālists Oļegs Ignatjevs, kurš strādājis dažādos Latvijas krievu medijos, stāsta par Rīgas domes spiedienu uz agrāko TV5, politikas un žurnālistikas attiecībām, žurnālistu atalgojuma problēmu, pirmo nopietno krievvalodīgo diskusiju raidījumu "Puntki uz i" LTV7, kā arī analizē krievu mediju stāvokli Latvijā vispār. Podkāstu sērija top ar Mediju atbalsta fonda finansējumu. Lasi arī sērijas rakstus "Satori" un meklē video "Satori" sociālo mediju profilos.

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats? Šis ir trešais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" podkāstiem, kuros Rita Ruduša sarunāsies ar svarīgām Latvijas mediju vides personībām, aplūkojot brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām.  Šajā sarunā laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece stāsta par to, kā ar reģionālie laikraksti konkurē ar pašvaldību informatīvajiem bukletiem, kā paiet laikraksta ikdiena un kādi izaicinājumi gaidāmi nākotnē. Podkāstu sērija top ar Mediju atbalsta fonda finansējumu. Lasi arī sērijas rakstus "Satori" un meklē video "Satori" sociālo mediju profilos.

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats? Šis ir otrais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" podkāstiem, kuros Rita Ruduša sarunāsies ar svarīgām Latvijas mediju vides personībām, aplūkojot brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām.  Šajā sarunā Sarmīte Ēlerte stāsta par laikraksta "Diena" tapšanu un to, kā veidojās žurnālistikas vide pēc neatkarības atgūšanas. Podkāstu sērija top ar Mediju atbalsta fonda finansējumu. Lasi arī sērijas rakstus "Satori" un meklē video "Satori" sociālo mediju profilos.

Šis tiek saukts par viltus ziņu un pēcpatiesības laikmetu. Sociālie mediji daudziem kļuvuši par alternatīvu tradicionālajiem medijiem, un pētnieki brīdina par nopietniem draudiem demokrātijai. Iespējams, brīvā prese ir svarīgāka nekā jebkad – cik stiprs ir tās pamats? Šis ir pirmais no sešiem sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" podkāstiem, kuros Rita Ruduša sarunāsies ar svarīgām Latvijas mediju vides personībām, aplūkojot brīvās preses atdzimšanu un nostiprināšanos Latvijā no astoņdesmito gadu beigām līdz mūsdienām.  Šajā sarunā Nellija Ločmele stāsta par to, kā oligarhi pārņēma laikrakstu "Diena", kā nauda ietekmē politiku un Latvijas mediju vidi. Podkāstu sērija top ar Mediju atbalsta fonda finansējumu. Lasi arī sērijas rakstus "Satori" un meklē video "Satori" sociālo mediju profilos.

Otrais pasaules karš izkaisīja cilvēkus pa malu malām un savu tālāko likteni arī daudzi latvieši sagaidīja tālu prom no savas dzimtās zemes. Viena no šādām vietām bija kara gūstekņu nometne Beļģijas pilsētā Zedelgemā, kur 2018. gadā tika uzcelts piemineklis, pieminot latviešu karavīrus, kas cīnījās nacitistiskās Vācijas karaspēka rindās. Piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas par vēsturi un kolektīvo atmiņu. Kas notika Zedelgemas nometnē Otrā pasaules kara beigās un kāpēc piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Mārtiņš Kaprāns un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Beļģijas pilsētas Zedelgemas pašvaldībai nācies saskarties ar pieaugošu spiedienu, kura mērķis ir panākt latviešu leģionāru piemiņai veltītā pieminekļa aizvākšanu. Bišu stropa veidolā darinātais piemineklis Zedelgemā tika uzstādīts 2018. gada rudenī, bet pēdējā laikā pret pieminekli tiek vērsta arvien lielāka kritika; pieminekļa pretinieki uzskata, ka Beļģijā nedrīkst godināt “nacistu kolaborantus”. Arheoloģiskie atradu Rīgas centrā Sudraba piekariņi ar saules motīvu, aproces, tīklu pludiņi ar īpašuma  zīmēm - šādi atradumi nesen priecēja  arheologus Vecrīgā, līdzās Alberta laukumam, vietai kur agrāk tecēja Rīdziņas upe un dzīvoja lībiešu zvejnieki. Tiesa, minētie atradumi nav no tik seniem laikiem.  Šie atradumi, kas uzieti Vecpilsētas ielā 19, datējami ar 14. gadsimtu. Par to attālināti  ierakstītā sarunā stāsta vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Pēc izpētes šie atradumi tiks salīdzināti ar  iepriekšējiem atradumiem, ko Artūrs Tomsons  kopā ar kolēģiem  uzgāja  Alberta laukuma otrajā pusē – Kalēju ielā, bet  turpinājumā par to, kā smaržo, vai pareizāk sakot, ož vēsture un kāds bija kultūrslāņa stāvokli Vecpilsētas ielā 19.

Tautastērps ir simbolisks kultūras mantojuma atspulgs, kurš, kaut arī balstās noteiktā, saglabātā tradīcijas izpausmē, tomēr ir jaunradīts vizuāls simbols. Tā galvenais mērķis: paust tautas kultūras identitāti. Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūta rīkotajā konferencē, kura bija veltīta Krišjāņa Barona gadskārtai, tematiskā devīze bija „Foklora un atmoda”, un citu pētnieku piedāvāto tēmu vidū izzīmējās gan tautastērpa nozīme 80. gadu folkloras kustībā, gan pārspriedumi par tautastērpa filozofisko pārnesi no ideoloģiskas vienības uz zinātnes un pētniecības lauku. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vecākā pētniece, apģērba, tekstiliju un aušanas vēstures pētniece Anete Karlsone ir monogrāfijas Dziesmu svētki un tautiskā tērpa 
attīstība Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā”. Pētījumā, kurš izdots jau pirms astoņiem gadiem, zinātniece pārskata ne tikai tautiskā tērpa kā latviešu nacionālās identitātes elementa tapšanu 19. gs. beigās, bet atklāj arī, kā tā vizuālā forma, izpratne par to, kas ir tautiskais tērps un funkcijas, ko tas pildīja sabiedrībā, mainījās dažādos Latvijas politiskās vēstures posmos līdz pat 20. gs. beigām. Krišjāņa Barona konferencē, kura norisinājās pagājušajā nedēļā, Anete Karlsone īpaši pievērsās 80. gadu jaunajām vēsmām saistībā ar plaukstošo folkloras kustību, norādot, ka tieši pateicoties šai kustībai mūsu kultūrizpratnē un praktiskajā rīcībā parādījās daudzi jauni aspekti, kuri pirms tam nebija novērojami. Pētniece uzskaita trīs grupas – katrai no tām atšķirīga pieeja tautastērpa nozīmīguma izpratnē. Pirmā entuziastu grupa, kura ietilpa 80. gadu folkloras kustībā, turpināja padomisko stilu, kurā katrai apvienībai bija vienots apģērbs. Salīdzinot tautastērpa nozīmīguma izpratni ar to, kāda tā bija tautas deju kolektīvu ielokā un to, kā to uztvēra folkloras kustībā, atšķirība ir tajā, ka folkloristiem tērps tomēr bija otrajā plānā, spriež Anete Karlsone. Galvenais akcents bija uz to, ko un kā darīja, kā dziedāja, darbojās un dzīvoja folklorā, tērpa precizitāti atstājot otrajā plānā. Tomēr nevarētu teikt, ka tautastērpa simboliskums un meklējumi pēc tā vēsturiskās daudzveidības folkloristiem nemaz neinteresētu. Sarunā iesaistās arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne, stāstot, ka Atmodas laikā liela nozīme bija pārpublicētiem materiāliem par tērpa darināšanu 20.-30. gados. Šie uzziņu materiāli bija faksimilizdevumi, kuri, atbilstoši iedibinātajai padomju laika tradīcijai, iznāca ļoti lielās tirāžās, tādējādi būtībā pārpludinot informatīvo telpu ar dažāda veida tautas tradīciju pārskatiem. Tas bija viens no iemesliem, kas papildus nostiprināja Trešās Atmodas ideoloģisko nostāju: atkratīties no visa padomiskā kā no ļauna murga, sabiedrībai apzinātos sevi kā starpkaru Latvijas turpinātājiem jaunos apstākļos un jaunā laikā. Ieva Pīgozne piemin būtisku piemēru faksimilizdevumu kontekstā: „Latvju Rakstu” izdevumus, ar kuriem Atmodas laika folkloristi un jebkurš cits patriots varēja iepazīties, pateicoties dzejnieka Jāņa Petera un toreizējās Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētāja Ivara Strautiņa inicitatīvai, kuru finansiāli pabalstīja arī vairāki trimdas latvieši. Taču tagad no atskata uz neseno vēsturi pievērsīsimies mūsdienu situācijai. Norādu abām pētniecēm, ka viena no pamanāmām tendencēm, kuru viļņveidīgi varam piefiksēt soctīklos, piemēram, Instagram fotogalerijās, ir tā, ka cilvēki vēl arvien izvēlas laulāties tautastērpos, papildus iesaistot arī tradīcijās balstītus ritus. Pie tam, jaunie pāri ir redzami ne tikai novadu tautastērpos, bet arī arheoloģiskajos tērpos un rotās. Komentē Anete Karlsone. Arheoloģiskie pētījumi Latvijā, tostarp arī par tautastērpiem, ir ļoti augstā līmenī, piebalso Ieva Pīgozne, sevišķi izceļot arheoloģes Annas Zariņas devumu – viņas ražīgākais periods bija tieši padomju gadi. Krišjāņa Barona konferences videoieraksti, tostarp Anetes Karlsones un Ievas Pīgoznes priekšlasījumi skatāmi soctīkla Facebook LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta lapā.    

Podržite nas preko Patreona i PayPala: Patreon - http://patreon.com/radioaktivni_komarac PayPal - http://paypal.me/radioaktivnikomarac Poslovni žiro račun : 265-6630310000410-75 Radioaktivni Komarac Beograd Nova 18. epizoda podkasta Ubod kulture Gost : Mladen Milosavljević. Naš današnji gost je pre svega režiser, a zatim pisac, scenarista, kantautor, gitarista, di-džej, sportski komentator i tragač u kvizu Potera. Počeo je karijeru dokumentarcem o Satanu Panonskom. Milorad Milinković je autor filmova: Mrtav ladan, Potera za Srećkom, Čitulja za Eskobara, Zduhac znaci avantura, Peti leptir i Patuljci sa naslovnih strana. U ovoj epizodi i najavio je svoj novi projekat, novu istorijsku seriju. Tema je različiti izbori iz sveta umetnosti. Razgovarali smo o latinoameričkoj književnosti, filmovima, muzičkim spotovima, dokumentarcima, kvizovima i sportu. Uživajte. Voditelj - Bojan Uzelac (Radioaktivni Komarac) Animacija - Vojin Ubiparip (Duna Solution) https://www.dunasolution.com/ Muzika - Nedeljko Stojković (Mono Putnik) https://cutt.ly/TbH3korTon, Kamera, zvuk i montaža - Goran Milatović (WEBI.RS) - https://webi.rs

Ste že kdaj slišali za izraz cvinger? To je ledinsko ime, ki ga najdemo povsod po Sloveniji in pri katerem gre najbrž za nekoliko popačen nemški izraz, ki pomeni zid, obzidje, prostor med dvema zidovoma. Najpogosteje se nanaša na obzidja okrog cerkva, samostanov, pokopališč pa tudi okrog ostankov gradov in dvorcev ter povsod tam, kjer so ostaline antičnih in prazgodovinskih naselij. Tak primer je recimo Cvinger pri Stični, kjer je bilo veliko prazgodovinsko naselje, pa tudi Cvinger pri Dolenjskih Toplicah. V tem zadnjem primeru so ga ljudje zaradi naselja, ki se imenuje Meniška vas, povezovali s samostanom. In res je ta vas dobila ime po menihih stiškega samostana, ki so na območju te in bližnjih vasi imeli svoje fevdne posesti. Arheološke raziskave vrha hriba Cvinger pa tam ostankov samostanskih ali kakih drugih srednjeveških in novodobnih obrambnih stavb niso odkrile. V oddaji Nedeljska reportaža bomo spoznali prazgodovinsko podobo Cvingerja pri Dolenjskih Toplicah, ki sodi med najzanimivejša naselja tedanjega časa. Avtor oddaje je Milan Trobič.

ostali poudarki oddaje: - Temelji za novo vrtčevsko enoto v Litiji postavljeni. Dela kljub arheološkim raziskavam tečejo po načrtih. - Ljubljana v boj proti komarjem z aquatainom - Arheološko najdišče Gradišče nad Bašljem bi preuredili v park - V Rušah sezačenja festival Letni oder

Pēdējo trīs gadu laikā Latvijā atrasti 42 jauni pilskalni. Tas ir vairāk, nekā atklāts periodā kopš Otrā pasaules kara. Ko pilskalni stāsta par mūsu senču dzīvi un kāds būs šo daudz jaunatklāto vietu tālakais liktenis? Šopavasar Latvijā atklāti pieci jauni pilskalni – Ļūbasta pilskalns, Sīķeles pilskalns, Veipieša pilskalns Daugavpils novadā, Vulānu pilskalns Riebiņu novadā, Keklišku pilskalns Ilūkstes novadā. No tiem trīs atrodas Latgalē un divi – Augšzemē. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētniecības projekta “Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.–2021. gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība” arīdzan izveidota un ikvienam interesentam pieejama karte ar jaunatklātajiem pilskalniem. Pirmās ziņas par šiem jaunatklātajiem pilskalniem (Ļūbasta, Sīķeles, Veipieša, Keklišku) sniedzis senvēstures entuziasts Atis Blūms, kurš LIDAR kartēs jeb aerolāzerskenēšanas materiālos 2020. gada beigās pamanījis nocietinājumiem līdzīgus reljefa pārveidojumus. Vulānu pilskalnu pirmais ieraudzījis novadpētnieks Valdis Mičulis. Agrā pavasarī, kad sniegs un ledus sāka kust un ceļi kļuva sausāki, uzrādītās vietas dabā  pārbaudījis un atzinis par pilskalniem arheologs, LKA profesors un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes eksperts Dr.hist., Dr.hab.art. Juris Urtāns. Jaunatklāto pilskalnu atrašanās vietu koordinātes un īsi Jura Urtāna sagatavoti apraksti pieejami LKA mājaslapā. Jaunatklāto pilskalnu sarakstu papildina arheologa, projekta īstenotāja Jāņa Meinerta sagatavotā karte. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās Pirmā pasaules kara liecības Zāļu pudelītes, apavu fragmenti, auduma vīkšķis ieroču tīrīšanai, šādi arheoloģiskie materiāli tika atrasti Olainē, vietā, kur notika cīņas Pirmajā pasaules karā. 1915. gada rudenī krievu armija atkāpās no Jelgavas un Olaines pusē sāka celt nocietinājumus arī 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona pirmās rotas vīri sāka iekārtot aizmugures pozīcijas un uzturējās šeit līdz 1917. gada vasaras beigām kad vācu armija sāk uzbrukumu Rīgas virzienā, stāsta Olaines Vēstures un mākslas muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis ar kuru jau pirms neilga laika šajā raidījumā satikāmies, kad devāmies pastaigā pa Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu Olainē bijušajā Lapsu mežā, kā to devēja kara laikā, tagad pilsētas parkā, kur interesenti var apskatīt rekonstruētu blindāžu un zemnīcu, bet pirms ejam iekšā zemnīcā piestājam pie dzelzsbetona vitrīnas, kas izveidota turpat parkā un apskatei tajā ir izlikti arheoloģiskajos izrakumos atrastie priekšmeti.

Gana bieži savos raidījumos stāstam par arheoloģiskajiem pētījumiem un atklāto izrakumos Latvijas teritorijā. Šoreiz, izmantojot iespēju, ka aizvien mūsu studija ir virtuāla un attālums tai nav šķērslis, uz sarunu esam aicinājuši arheoloģi, kas savus pētījumus veikusi Tuvajos Austrumos un Karību reģionā. Mūsu ciemiņš - Britu muzeja un Bonnas Universitātes pētniece Dita Auziņa. "Irāka ir sapnis, kur arheologam strādāt, liels laimes un veiksmes faktors, ka izdevies tur nokļūt strādāt," darbu šumeru senpilsētā Tello Girsu, Irākā, raksturo Dita Auziņa.  Dita Auziņa ir arheoloģe, ainavu arheoloģijas, arheoloģiskās kartēšanas un apzināšanas speciāliste. Vadījusi arheoloģiskās kartēšanas projektus Nikaragvā, Dominikānas Republikā un Irākā. Viņas darbs ir saistīts ar lazerskeneriem un droniem un šīs prasmes bija vajadzīgas projektā Irākā un pati atzīst, ka bijusi īstajā laikā un īstajā vietā, lai varētu piedalīties projektā. Tāpat projekta ietvaros Dita Auziņa kopā ar kolēģiem māca Irākas jaunos arheologus, jo Irākā daudzi pieminekļi ir izpostīti un iznīcināti apzināti Irākas kara laikā kā valdošajai ideoloģijai neatbilstoši, kā arī senlietas un arheoloģiskās vērtības daudz nonākušas melnajā tirgū, lai iegūtu līdzekļus kara darbībai. "Irāka un Tuvie Austrumi ir reģions, kurā nekad nebeigsies ko pētīt. Tur ir tūkstošiem gadu vecas senvietas. Šobrīd viņu darbība fokusējas uz mantojuma saglabāšanu, ne pētīšanu. Situācija ir bēdīga, jo 50.-60. gados Bagdādes Universitāte un seno laiku pētniecība Bagdādē bija pasaules līmenī. Beidzamās desmitgadēs kara darbība ir pilnībā iznīcinājusi infrastruktūru," skaidro Dita Auziņa.  Jaunās paaudzes arheologi ir bez kārtīgas akadēmiskas izglītības, bet entuziasti un vēlas mācīties. Kopā ar jaunajiem Irākas arheologiem viens no objektiem, kurā strādā Dita Auziņa, ir Tello Girsu senpilsēta.  "Tello Girsu ir 400 ha liela senvieta. Tā visa  visa ir noklāta ar keramiku, ar ķīļraksta plāksnītēm, dažādām senlietām. Nav tā, ka tie objekti ir liels atklājums, tu vienkārši ej pa tiem 400 hektāriem un ar katru soli kāp virsū keramikas gabaliem, kas ir līdz pat 5000 gadus veci. Tā bagātība ir neaprakstāma," stāsta Dita Auziņa. "Es nāku no Latvijas, kur katrs keramikas gabals, katrs atradums ir tik liela vērtība, tas bija šoks, kam vēl joprojām nespēju tikt pāri, kad tur aizbraucu." Tāpat Dita Auziņa ir piedalījusies arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē. Tā ir maz pētīta. "No vienas puses ir lieli sarežģījumi, bet ir arī ļoti viegli, jo cilvēki atbalsta un grib zināt par savu reģionu, izprast savu vēsturi, grib palīdzēt. Tā ir aizraujoša sajūta un lieli izaicinājumi, jo vienmēr ir kādi iemesli, kāpēc neviens arheologs nav strādājis konkrētā reģionā," atzīst Dita Auziņa. Nikaragvas piekrastē problēma ir smagie darba apstākļi pētniekiem, un vēsturiski tās ir bijušas pirātu ostas, kas mūsdienās ir saglabājušas savu funkciju kā narkotiku izplatīšanas un pārvadāšanas ostas. Līdz ar to ir arī bīstami. Arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē Dita Auziņa cenšas izprast agro kolonizācijas periodu. 2021. gada arheoloģiskais piemineklis - Aizkraukles pilskalns Latvijas Arheologu biedrība, atzīmējot izcilā arheologa Vladislava Urtāna simtgadi, par šī gada arheoloģisko pieminekli ir izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu – senākie atradumi tur datēti ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Vairāk par faktiem, kas liecina par dzīvi rosīgā ostas pilsētiņā pie Daugavas un viduslaiku pili stāsta Latvijas arheologu biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas gada arheoloģijas pieminekļa projekta koordinators arheologs Mārcis Kalniņš. Tieši Aizkraukles pilskalnā Vladislavs Urtāns vairākus gadus ir veicis izrakumus. Pateicoties Vladislava Urtāna sistemātiskiem izrakumiem, kas tur noritēja pagājušā gadsimta 70. gados, ir izpētīta Daugavas lībiešu senpilsēta un senkapi un viduslaikos celtā mūra pils un baznīca. Kā teic Mārcis Kalniņš te ir bijis viens no nozīmīgākajiem Daugavas lībiešu zemju centriem, kas, ņemot vērā tā atrašanās vietu unlielo importa priekšmetu atradumu skaitu izrakumos, ir bijusi nozīmīga Daugavas ūdens ceļa sastāvdaļa. Šobrīd no to laiku liecībām nekas vairs nav acij redzams, tik muzejos nodotie artefakti, bet Aizkrauklē skatam atklājas ar zāli noaudzis reljefs paugurs, kurš īpaši gleznains izskatās no upes puses.

Sredi lanskega decembra je Slovensko arheološko društvo podeljevalo priznanja za dosežke v letu 2019. Nagrado za enkratni izjemni dosežek so za dvojezično znanstveno monografijo »Rimska vojaška oprema iz reke Ljubljanice - arheološke in naravoslovne raziskave«, podelili dr. Janki Istenič, ki vodi Arheološki oddelek Narodnega muzeja Slovenije v Ljubljani. Poznavalka t.i. rimske arheologije provinc je delo pripravila na podlagi dveh desetletij raziskav, ki so vključevale tudi naravoslovne raziskave 79 v mulju reke med Vrhniko in Ljubljano najdenih predmetov. Pogovor smo posneli spomladi 2019 po predstavitvi monografije, v njem pa je sodeloval tudi dolgoletni sodelavec tukajšnih arheologov, fizik prof.dr. Žiga Šmit, ki je med drugim pri raziskavah dveh tisočletij stare materialne kulture sodeloval z metodo protonsko vzbujene rentgenske spektrometrije. Gre za neporušno metodo, saj omogoča analizo snovi brez poškodovanja samih artefaktov. Monografije je izšla v seriji Katalogi in monografije pri Narodnem muzeju Slovenije

Finišam tuvojas dabas skaitīšana Latvijā, mēs esam sagaidījuši ne pārāk glaimojošus ziņojumus par dabas daudzveidības samazināšos kā pasaulē, tā Latvijā. Arī klimata krīze, neskatoties uz Covid-19 radīto apstāšanos jeb vismaz ātruma samazinājumu, nekur nav pazudusi. Kāds ir bijis šis gads dabas saglabāšanā un vides problēmu risināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, Pasaules dabas fonda Latvijā vadītājs Jānis Rozītis un Latvijas ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Arheologu atradumi Latvijā 2020.gadā Pie Valmieras pils atrastas Vidzemes latgaļiem piederošās lietas no 14. gadsimta, izrakumi Olainē liecina, ka vēl Pirmā pasaules kara laikā uguni šķīla ar kramu, bet Ulbrokas apkaimē uzieti Ziemeļu kara laika apbedījumi. Kādi bijuši arheologu atradumi 2020.gadā? Arheoloģiskajā laukā šis gads bijis rosīgs un pandēmija nav kaitējusi pētniekiem, jo daudz laika pavadām ārā un tā strādājot ir viegli ievērot distanci – smaidot teic Latvijas vēstures institūta pētnieks, arheologs Rūdolfs Brūzis atskatoties uz 2020. gadā veiktajiem izrakumiem un atradumiem.

Dizainere, rotu māksliniece Anna Fanigina radījusi vienu no pasaulē atpazīstamiem Latvijas zīmoliem „Verba”. Zīmola nosaukums aizgūts no latīņu „verba” – „vārds”, jo zīmola pirmās kolekcijas iedvesmas avots bija Romas kultūras autoru spārnoti izteicieni latīniski, kas tika iestrādāti rotu dizainā, pavadīja tās nēsātāju. Pērkot rotu, mēs visbiežāk pērkam iedvesmu, ar to saistīto stāstu. Annas Faniginas rotu kolekciju stāsti raidījumā Augstāk par zemi. Laiks tagad tāds - no vienas pašizolācijas pēc ceļojuma otrā. Oktobra sākumā Anna Fanigina atkal devās uz Itāliju, jo viņas darbs, broša ar nosaukumu "Transeo" (no latīņu - “es šķērsoju, eju cauri”), īpaši darināta Venēcijas Dizaina nedēļas ietvaros rīkotajam konkursam "Venezia Selection," bija iekļuvusi finālā, kas nozīmēja dalību starptautiskā izstādē, līdzās rotu māksliniekiem no Taivānas, Čehijas, Lielbritānijas, tika rīkotas arī tikšanās ar dizaineriem. Broša "Transeo", tās foto, tāpat kā citu šai sarunā pieminēto rotu attēlus varat meklēt internetā, aprakstīta kā “Simbolisks lidojums caur senas un nesenas pagātnes slāņiem, kas attīra no veciem zaudējumiem un apdāvina ar jaunas atklāsmes gaismu. Kustīga straume “sakausē” saplaisājušo realitātes stiklu, iznes esošās telpas “dārgakmeņus” citos krastos un veido jaunu, vibrējošu koncentrisku ritmu". Šajā gadu simtenī tapušajā rotā māksliniece iekausējusi citu - pagājušā gadsimta vidū tapušu brošu. Dalība Venēcijas Dizaina nedēļā Annai Faniginai atnesusi arī uzvaru, Instrumenta "Design" konferences ietvaros rīkotajā konkursā. Konkursa uzdevums bija radīt juveliermākslas un rotu dizaina objektus, iedvesmojoties no arheoloģiskiem eksponātiem, kas atrodas Itālijas muzejos un arheoloģiskajos krājumos. Anna Fanigina stāsta, cik tuvu bijusi senās Romas Pompeju tuvumā celto villu freskās attēlotajām spārnotajām būtnēm, kas arī deva iedvesmu auskaru kolekcijai “skaidrs, ka esi dieviete”, šī rinda aizgūta no Ovīdija “Metamorfozēm”. Uzvara konkursā nozīmē, ka šie darbi nākamgad tiks izstādīti vienā no Nacionāliem Arheoloģiskiem muzejiem Itālijā. Anda Buševica viesojos zīmola "Verba" darbnīcā Grīziņkalnā, funkcionālisma stilā celtā iekšpagalma ēkā, kurā, kā Anna Fanigina pa ceļam pastāsta, reiz atradušās Rīgas kinostudijas tehniskās darbnīcas. Ir svētdiena, darbnīcā esam mēs divatā. Un jāatzīstas, ka man ir maza saprašana par rotu dizainera darbu. Annas Faniginas biogrāfija daudzējādā ziņā patiesi jau iepriekš bijusi it kā iezīmēta. Viņa neslēpj, ka ir krieviete, ikdienā ērtāk viņai lietot nevis to latīņu – latviešu vārdnīcu, kas atradās Viļa Lāča Valsts biliotēkā Krišjāņa Barona ielā, bet gan latīņu – krievu. Arī darbnīcā pie sienām ir vārdi – citāti no krievu klasikas – Antona Pavloviča Čehova. Tā dzīvošana starp kultūrām… Anna Fanigina ir dzimusi Bulgārijā, Sofijā. Un arī rotu dizaineres darbs nav nācis pašsaprotami, pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļas absolvēšanas viņa vispirms ieguva bakalaura grādu matemātikā Latvijas Universitātē.

Šobrīd Valsts prezidents ir aicinājis politiķus diskutēt par latviešu vēsturisko zemju likumu. Topošā likumprojektā noteiktas vēsturiskās zemes - Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija, kuru robežās tad vēl noteiktas mazākas kultūrtelpas. Par likumu un tā ietekmi vēl priekšā dažādas diskusijas, taču kā un kāpēc veidojušās Latvijas vēsturiskās zemes? Kur beidzas Zemgale un sākas Kurzeme jeb kā veidojušās latviešu vēsturiskās zemes? Kas liecina par to, ka konkrētā teritorija ir saucama, piemēram, par Lībiešu krastu un kāpēc ir pilsētas, par kuru precīzu pieskaitīšanu kādam no vēsturiskajiem novadiem aizvien nerimst kaislības, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieki - Arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis, Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule un muzeja direktors vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts. Uldis Balodis sastādījis lucu valodas ābeci Runājot mēs kaut ko padarām dzīvu, arī tad, ja tie ir tikai atsevišķi vārdi. Tā uzskata valodnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis. Pavisam nesen dienasgaismu ieraudzījusi viņa veidotā Ludzas igauņu ābece, kas interesentiem ļautu pietuvoties lucu jeb Ludzas igauņu valodai un kultūrai. Šīs tautas pētniecībai Uldis Balodis nodevies jau vairākus gadus, un sarunā viņš atklāj, kā tad luci nonāca Latvijā, kā runāja un kāda ir to pašreizējā situācija. Somugru tauta Ludzas igauņi dzīvoja Ludzas apkārtnē vairākus simtus gadu, to valoda un kultūra attīstījās latgaliešu un citu valodu ietekmē. Taču Ludzas igauņiem bija pašiem sava identitāte un valoda, kas atšķīrās gan no Igaunijā sastopamās, gan citas Latvijas somugru tautas – lībiešu – valodas. Iedvesmojoties no agrākām pētnieku ekspedīcijām, valodnieks un pētnieks Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā Uldis Balodis trīs gadu laikā apbraukājis un fotografējis 53 Ludzas igauņu ciemus. Sarunas laikā uz galda goda vietā atrodas jaunā Ulda Baloža radītā Ludzas igauņu ābece ar viņa fotogrāfijām.    

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs svin savu simtgadi valsts muzeja statusā. Kultūras Rondo četru raidījumu ciklā izcels, kas ir unikālais muzeja krājumā, kā arī ieskicējam muzeja darba virzienus un specifiku. Pirmā cikla raidījumā „Arheoloģiskās kolekcijas” īpaši pētām kādu  arheoloģiskās tekstilijas paraugu, 13.gadsimta villaini, iedziļinoties arī tās sarežģītajā restaurācijā. Dodamies uz vienu no arheoloģiskās kolekcijas krātuvēm. Stāsta LNVM Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un restauratore Inita Smila.

Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies eksperimentālai arheoloģijai - nozarei, kas ar prakstiskiem eksperimentiem pārbauda pieņēmumus par to, kā ļaudis senatnē dzīvoja, strādāja un ieguva darbarīkus. Par eksperimentālās arheoloģijas izaicinājumiem un atklājumiem pieredzē dalās vēsturnieks Artūrs Tomsons. Viduslaiku dokumenti Rīgā Uzvilkusi baltus cimdus Latvijas Valsts vēstures arhīva Fondu analītikas un uzziņu sistēmu nodaļas vadošā pētniece Enija Rubina uzmanīgi ceļ ārā no kastēm un mapēm pergamenta loksnes un ādas vākos iesietas grāmatas, kas saglabājušās no 13. un 14. gadsimta un kurās latīņu, vidusvācu izloksnē un senslāvu valodā dokumentēti fakti no Rīgas vēstures. Pats senākais mūsu vēstures arhīvā ir bīskapa Alberta rakstīts pergaments par hospitāļa celtniecību. Vēsturnieku domas dalās vai dokumentā ir minēts Svētā Gara hospitālis vai Svētā Jura hospitālis, bet teksts ir iztulkots uz skan šādi: “Svētās un nedalāmās Trīsvienības vārdā. Alberts, no Dieva Žēlastības Rīgas bīskaps. Mēs paziņojam, ka esam jaunajā Rīgas pilsētā uzcēluši hospitāli nabago un slimo vajadzībām, un pasludinām, ka nevienam citam kā tikai mums pienākas virsuzraudzība pār to, tā, ka mēs iecelsim tur prasmīgus uzraugus un nederīgos atlaidīsim. Tā iemītniekiem arī jādod iespēja – tāpat kā tas parasts citos hospitāļos – noturēt savā namā dievkalpojumus, kuros viņi var pieminēt arī savus brāļus un labdarus.” Tik tālu fragments no šī dokumenta, bet Enija Rubina ceļ ārā nākamo pergamentu, kuru apakšpusē rotā vairāki zīmogi. Cita starpā vēstures arhīva speciāliste paskaidro, ka šie senie dārgumi tiek glabāti mapēs vai kastēs, kas gatavotas no īpaši atskābināta kartona, jo parastais papīrs, satur skābi, kas laika gaitā bojā šīs vērtības. Vēl viena grāmata, ko Enija Rubina demonstrē, ir interesanta ar savu pielietojumu: tajā 1360. gadā Rīgas rātes kungu rakstveži ir pierakstījuši gan zeltkaļu cunftes amata statūtus, gan arī pilsētas saimnieciskos darījumus.

Daudz esam runājuši par to, kādus dārgumus tik nevar atrast zemes dzīlēs un stāstāmā gan mūsu ģeologiem, gan arheologiem netrūkst. Tomēr līdzīgi kā vidi, tā arī vēsturiskos procesus var pētīt, ienirstot ezeru dzīlēs.  Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par to, kādas senatnes pēdas lasāmas apkārt esošajā vidē. Ko pētnieki par senu un ne tik senu vēsturi atklājuši ezera nogulumos un kā tas ļauj atrast labākās saimniekošanas metodes mūsdienās, skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča un Latvijas Universitātes asociētais profesors un vadošais pētnieks, Tallinas Tehnoloģiju Universitātes pētnieks un Ezeru un Purvu izpētes centra valdes loceklis Normunds Stivriņš.   Zinātnieku atklātie ugunskapi sniedz jaunas atziņas par zemgaļu apbedīšanas tradīcijām Zemgaļu vēstures pētniecībā līdz šim neatminēta mīkla bijuši 12. un 13. gadsimta apbedījumi. Mirušo apbedīšana līdzenajos kapulaukos konstatēta līdz 11. gadsimta beigām, bet par tālāku vēstures posmu bijuši vien reti atradumi un nepilnīga informācija. Bet izskatās, ka mīkla pamazām tiek atminēta. Zinātnieku komandas atklāti seni ugunskapi ļauj izprast līdzšinējo pārrāvumu vēsturē un sniedz jaunas atziņas par zemgaļu apbedīšanas tradīcijām. Ar nozīmīgiem jaunatklājumiem zemgaļu ugunskapu pētniecībā iepazīstina Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas zinātniskais asistents un Tērvetes vēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums. Normundu Jērumu jau vairāk nekā 20 gadus nodarbinājusi problēma, ka mums praktiski nav bijis nekādas informācijas par vienu no interesantākajiem zemgaļu pastāvēšanas posmiem Krusta karu laikā, proti, trūcis ziņu, kā tad izskatījās senie zemgaļi, kā viņi bija bruņoti un kādi bijuši ar šo laiku – 12. un 13. gadsimtu – saistītie apbedījumi. Šis divu gadsimtu posms bijusi mīkla gan latviešu, gan lietuviešu pētniekiem. 5. un 6. gadsimta kapu uzkalniņu tradīciju nomainījuši labi izsekotie līdzenie kapulauki ar skeleta apbedījumiem 11. gadsimtā, bet tālāk viss it kā izbeidzas. Tiesa, bija gan zināmi arī 40 apbedījumi no šī vēlākā posma, starp tiem 17 bijuši ugunskapi, tomēr ļoti postīti un kontekstu no tā saprast nevarēja. Kā vienīgais labā stāvoklī esošais apbedījums, kas sniedzis informāciju par zemgaļu rotām, bijis Ceraukstes podiņu apbedījums Bauskas novadā.

Latvijas delegācija nule kā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam nominējusi Grobiņas arheoloģisko ansambli. Tas nozīmē, ka noslēdzies laikietilpīgs process, kura ietvaros tika pētīts un vētīts, vai un ar ko Grobiņa var būt nozīmīga pasaules kontekstā. Par to, visā šajā procesā noskaidrots, ko esam uzzinājuši par vikingiem Latvijās teritorijā un kāpēc ir svarīgi iekļaut Grobiņas arheoloģisko ansambli UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Ilze Švarca, arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Juris Urtāns un Grobiņas tūrisma kluba „Oga” projektu vadītāja un UNESCO pieteikuma izstrādātāja Ilze Kārkliņa. Kultūras priekšmetu digitalizācijas iespējas Daudziem no mums pētniecības vai vienkārši intereses nolūkos būs bijusi vēlme pāršķirt lapas pagājušā gadsimta vai vēl senākiem preses izdevumiem. Tas ir iespējams! Brīdī, kad liekas, ka digitalizācija pārņem pilnībā mūsu ikdienu, tieši jaunākās tehnoloģijas palīdz arī šodien lasīt par to, kas bija modē un kas nebija atļauts agrāk. Par kultūras priekšmetu digitalizācijas iespējām un procesu stāsta Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla, kā arī uzņēmuma "Fitek" Digitalizācijas nodaļas un produktu vadītājs Andis Gulbis. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kultūras digitalizācija uzsākta jau 2000. gadā, bet pēdējo desmit gadu laikā uzņemti vēl lielāki apgriezieni. Tas ļauj kultūras mantojumu gan ilgāk saglabāt, gan padarīt pieejamāku Latvijas reģionos un ārvalstīs.

V Mariboru so predstavili knjigo Naš Maister Mihaela Glavana, ki jo je ilustral Damijan Stepančič.Jutri bo v Viteški dvorani Posavskega muzeja Brežice koncert študentov Akademije za glasbo.Na Pezdirčevi njivi v Podzemlju pri Metliki,so odkrili tako imenovano negovsko čelado.

Med najstarejšimi postavitvami živih jaslic so tiste v Postojnski jami, ki letos obeležujejo okroglih 30 let. Športno društvo lednih plezalcev že 18 let pripravlja ledene kulise za gledališko predstavo živih jaslic v soteski Mlačca.V Tolminskem muzeju so predstavili zbornik Cerkev v cerkvi o nedavnih arheoloških odkritjih v cerkvi sv. Lenarta v Volčah.

Kakšno obutev so nosili stari Rimljani? Ob tem vprašanju večina skoraj zagotov pomisli na tipične usnjene rimske sandale. Običajno vojaške. Manj znano pa je, da so Rimljani za prosti čas imeli lesene natikače. Zdaj imamo pri nas tudi njihovo prvo repliko. Zasnovali so jo arheologi Univerze na Primorskem raziskovalci centra za obnovljive vire InnoRenew. Z natikači bodo opremili študente vodiče po Arheološkem parku Simonov zaliv, saj je tam v prvem stoletju pred našim štetjem stala mogočna obmorska rimska vila, s takrat največjim pristaniščem v Istri. Obenem pa raziskovalci razmišljajo, kako bi sodobno prirejene rimske lesene natikače ponudili tudi obiskovalcem.

Na mednarodnem tekmovanju Evrovizijski zbor leta je slovenska vokalna zasedba Jazzva osvojila tretje mesto.V Črnomlju izvajajo arheološke raziskave, odkrili so približno 315 grobov.V Mariboru se je začel letošnji 30. jubilejni Poletni lutkovni pristan.

Podelili so prvo Nagrado Pavle Merkù, ki jo je prejel goriški skladatelj Patrick Quaggiato. Pred sto leti je Ljubljana dobila prvi poklicni baletni ansambel in ob tem so odprli razstavo v Cankarjevem domu.Literarno nagrado VSTAJENJE tokrat prejme Marij Čuk za roman PRAH.Arheologi so med raziskavami na Tišini odkrili srednjeveško grobišče.

Arheoloģiskajos izrakumos pētnieku uzmanību saista ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku kauli, kā arī to izstrādājumi. Zooarheoloģija - nozare, kas pēta dzīvnieku kaulus un to izstrādājumus. Tā ļauj atklāt gan to, kādi dzīvnieki dzīvojuši konkrētā teritorijā, kā tos saimniecībās izmantojis cilvēks un kāda ir bijusi kaula pielietošana laikmetā, kad valdīja "no astes līdz ūsām" princips. Ko dzīvnieku kaulu atradumi mums var stāstīt par dzīvi un sadzīvi senatnē, raidījumā Zināmais nezināmajā ar zooarheologu pētījumiem Latvijā iepazīstina viduslaiku kaulu apstrādes pētnieks Viesturs Āboltiņš un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta zinātniskais asistents Eduards Plankājs.   Suns - cilvēka draugs un neaizstājams palīgs Pūdeļi, dalmācieši, sanbernāri, buldogi – suņu šķirņu saraksts ir garš. Tāpat apjomīgs varētu būt suņu funkciju uzskaitījums. Pēc suņu pieradināšanas senatnē cilvēks attīstījis arvien jaunas šī dzīvnieka īpašības, kas palīdz pašam cilvēkam. Tā rezultātā suns ir bijis cilvēkam nevien labs draugs vai sabiedrotais, bet neaizstājams palīgs kara apstākļos un medicīnā. Suns ir viens no pirmajiem dzīvniekiem, kas pirms 15 tūkstošiem gadu ir nonācis pie cilvēkiem un pielāgojies visam tik lielā mērā, kā neviens cits dzīvnieks. Mūsdienās pazīstamo suņu šķirņu aizmetņus varam atrast jau 11. gadsimta gleznojumos. Par dažādām suņu šķirnēm vēstures griezumā un to funkciju maiņu stāsta Latvijas Kinoloģiskās Federācijas viceprezidente un mācībspēks kinologu kursos Baiba Rumba.

Dr Osmanagich claims that in Bosnia and Herzegovina there are pyramids that feature the same characteristics as elsewhere in the world - Dr Semir Osmanagić koji stoji iza tvrdnji o postojanju piramida u Bosni i Hercegovni govori o svojoj posjeti Australiji ali i posljednjim iskopavanjima na terenu Arheološko-turističkog parka Ravne.

Najstarejša najdba v celoti šivane ladje v Sredozemlju je iz Istre. Odkrili so jo pred enajstimi leti, nedaleč od Savudrije. Replika dela ladje, ter podrobna razstava o njenem odkritju in obdelavi podatkov, je do konca aprila na ogled v piranskem pomorskem muzeju. Inovativna razstava je delo kustosov Arheološkega muzeja Istre iz Pulja. Njen sestavni del je tudi delavnica. V njej lahko vsakdo poskusi tehniko šivanja barke, ki so jo pred tri tisoč leti uporabljali staroselci Histri iz Zambratije. O tej izjemni najdbi govorimo tudi v tokratni oddaji .

Mag. Miha Mlinar je zaposlen v Tolminskem muzeju kot kustos arheolog. Ukvarja se predvsem s problematiko kovinskih in drugih arheoloških obdobij Posočja. Vodil je številne arheološke raziskave in je avtor ali soavtor več razstav, med njimi so: stalna razstava Naplavine obsoške zgodovine v Tolminskem muzeju, Nove zanke svetolucijske uganke, S fibulo v fabulo in razstave Stari bogovi obmolknejo. Predvsem ta slednja je opozorila na nove najdbe, ki odstirajo novo arheološko podobo Posočja. O teh najdbah je mag. Miha Mlinar spregovoril v oddaji Podobe znanja, njen avtor je Milan Trobič. Foto: Arhiv Pokrajinski muzej Celje; mag. Miha Mlinar na odprtju razstave Keltskih konj topot, 2013, Celje.

Letos obeležujemo 150-letnico rojstva Riharda Jakopiča, ki se je rodil prav na današnji dan 1869 v Ljubljani. V Moderni galeriji bodo ob tem podelili nagrado in priznanja Riharda Jakopiča 2019 za likovno in vizualno umetnost.V Hišo arhitekture Maribor prihaja razstava Slovenska alpska arhitektura 2008-2018.V Slovenj Gradcu potekajo arheološka izkopavanja.

V oddaji se osredotočimo na določeno temo in jo obdelamo iz mnogih različnih zornih kotov, ali pa damo prostor relevantnim posameznikom in si privoščimo edinstven pogled na izbrano temo skozi njihove oči. Kulturni fokus je tudi analitičen pogovor z ustvarjalci z različnih področij. Zanima ga umetnik v celoti, pri tem pa izhaja iz njegove aktualne umetniške prakse.

Z ilustrativnim primerom Arheološkega parka v Simonovem zalivu snemamo masko s posebne veje takoimenovanega kulturnega turizma, obenem pa skušamo s pomočjo primorskih arheologov podaljšati turistično sezono na Obali. V Izoli se zaključuje projekt, ki je podprt tudi z dobrim milijonom evropskega denarja. Lahko si ga bomo ogledovali na suhem, kjer je poplavljeno pripadajoče pristanišče, saj se je gladina medtem dvignila za poldrugi meter.