Podcasts about tehnisk

Tiekamies ar astronomu Ilgoni Vilku, lai iepazītu viņa Latvijas astronomijas vēsturei veltītās grāmatas otro daļu. Tā stāsta par astronomijas zinātnes attīstībai Latvijā 20. gadsimtā otrajā pusē un ietver stāstus gan par dažādu observatoriju un teleskopu izbūvi 20. gadsimtā, gan to, kā astronomija no šauras zinātnes jomas kļuva par populārās zinātnes flagmani. Kkā astronomija no sadzīves tik atrautas un specifiskas nozares nonāca līdz ikdienas cilvēkam Latvijā, stāta Latvijas Universitātes  Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Kā interneta signāls veic ceļu līdz lietotājiem?​ Pa gaisu, pa zemi un pa ūdeni tā ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt ceļus, kā internets nonāk pie lietotājiem. Sīkāk par katru no šiem ceļiem un kāpēc optiskie kabeļi šobrīd ir drošākais veids, kur plūst interneta sakariem, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes pētieki Andis Supe un Jurģis Poriņš. RTU asociētais profesors un vadošais pētnieks Andis Supe Šķiedru optikas pārraides sistēmu laboratorijā rāda uz galda saliktās ierīces, ko vienkāršoti varētu saukt par vienu ceļa posmu un veidu, kā internets nāk līdz lietotājiem. Viens klikšķis un tā ir tikai sekundes daļa, kad datorā monitorā vai tālruņa ekrānā ielādējas video, attēls vai teksts. Bet vai esat domājuši, kādu ceļu šajā mirklī pieveic informācija? Tie ir vadi okeānu dzelmē, kur informācija tiek pārvērsta gaismas impulsos un pa optiskajiem kabeļiem nonāk mūsu ierīcēs. Tas ir sazarots tīkls kosmosā. Kopā ar Andi Supi mēģinām izsekot interneta gaitai no  zemes un debesīm līdz mājas datoram. Sarunai arī pievienojas inženierzinātņu doktors telekomunikācijās RTU profesors Jurģis Poriņš. Ja reiz runa ir par optiskajiem kabeļiem, tad profesors skaidro, kāpēc, salīdzinot ar kosmosa tehnoloģijām, šie mata izmēra vadiņi ir drošāks interneta ceļš. -- Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Tekstila atkritumi ir viens no lielākajiem slogiem videi.Tekstilatkritumi veido aptuveni 3 - 5% no kopējiem atkritumiem un katru gadu to apjomi pieaug, jo pieaug ātrās modes patēriņš. Lai arī 3% nešķiet daudz, tomēr, atšķirībā no bioloģiskajiem atkritumiem, tekstils dabā sadalās ļoti lēni un rada vides piesārņojumu ilgtermiņā. Līdz šim fokuss ir bijis uz otrreizējo pārstrādi. Šobrīd vides un ķīmijas inženieriem padomā efektīvāki risinājumi, viņi aizvien cerīgāk lūkojas uz "augšupapstrādi". Kas tā ir un kā nevajadzīgu tekstilu varam atkal izmantot apģērba ražošanā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Individuālo aizsardzības līdzekļu laboratorijas vadītāja, profesore Inga Dāboliņa un šīs laboratorijas zinātniskā asistente Beatrise Santa.

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli. Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti. "Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī." Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.   Jauni materiāli kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm. Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli. -- Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

2025. gadā būtiski pieaudzis dronu lietošanas noteikumu pārkāpumu skaits. Ko drīkst un ko nedrīks darīt ar šādiem lidaparātiem? Kādi ir ierobežojumi privātās teritorijās un citviet? Un kur apgūt dronu vadīšanas prasmes? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro valsts aģentūras "Civilās aviācijas aģentūra" Bezpilota gaisa kuģu lidojumu drošuma nodaļas vadītājs Ilmārs Ozols,  pretgaisa aizsardz ības un bezpilota lidaparātu specialists, Dronu kompetences centra vadītājs Modris Kairišs un Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes prodekāns inovāciju jomā Ivo Vaicis. Dronu pielietojums ir plašs un kļūs arvien plašāks. Eiropas Savienībā dronu izmantošanai ir vienots regulējums. Atkarībā no tā, kāds ir drons un kurā vietā vēlas veikt lidojumu, atšķiras arī prasības, kas uz to attiecas. Vismazāk prasību attiecas uz droniem, kuru svars ir mazāks par 250 gramiem. Tomēr šobrīd tā ir kategorija, kur tīri statistiski ir visvairāk pārkāpumu fiksēti, jo šķiet, ka tā ir rotaļlieta, uz kuru nekādi ierobežojumi neattiecas.  Vispirms ir jāreģistrē drona lietotājs, drons ir jāmarķē ar reģistrācijas procesā iegūto numuru, lai tas būtu identificējams, ja kaut kas notiek. Atkarībā no tā, kur veic lidojumus, ir jāskatās, vai ir kādas īpašas zonas, kur tie ir iepriekš jāpiesaka vai jāsaskaņo. Tāpat viena no pamatprasībām, kas ir jāievēro, ir atļautais lidojuma augstums. Tie ir ne augstāk kā 120 metru. Ir vēl arī citi ierobežojumi. Atsaucoties uz pēdējā laika notikumiem, kad Latgales pusē pierobežā bija vairāki ar droniem saistīti incidenti, eksperti skaidro, ja cilvēki redz, ka ir nokritis diezgan paliels drons, kas jau vizuāli līdzinās savā ziņā mazai lidmašīnītei, noteikti jāziņo 112, arī vietējam varas iestādēm. Šādam dronam noteikti nevajag iet klāt, jo tur var būt sprāgstošā sadaļa, kas var eksplodēt nezināmā laika periodā pēc avārijas. Arī gadījumos, ja redz pierobežā gaisā lidojot lielāka izmēra dronus, noteikti var ziņot 112. Var arī pārliecināties internetā, vai ir lidošanai rezervēta attiecīgā gaisa telpa un tas ir draudzīgs drons, jo arī Latvijas robežsargi izmanto dronus robežas novērošanai. Katrā ziņā labāk ir lieku reizi paziņot atbildīgajiem dienestiem, nekā atturēties. 

Tradīcijām bagātais deju kolektīvs „Vektors” svin desmitgadi ar pašreizējo tās vadītāju, un tam par godu rīko vērienīgu koncertu. Kultūras rondo sarunājamies ar horeogrāfi un „Vektora” vadītāju Dagmāru Bārbali un mūziķi Kasparu Bārbalu. 9. maijā Ogres Kultūras centrs Rīgas Tehniskās universitātes Tautas deju ansamblis “Vektors” ar vērienu svinēs ansambļa mākslinieciskās vadītājas, Dziesmu un deju svētku virsvadītājas un horeogrāfes Dagmāras Bārbales desmitgadi “Vektorā”. Desmit – tieši tik gadu pagājis, kopš ansambļa ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Uldis Šteins nodeva 55 gadus ilgi turēto ansambļa vadības stafetes kociņu Dagmāras jaunajās, darbu mīlošajās un talantīgajās rokās. Nevilcinoties tās ansambļa vektoru pagriezušas vēl nebijušu projektu, spilgtu panākumu virzienā un padarījušas “Vektoru” par latviešu skatuviskās dejas radošo laboratoriju. Koncerta otrās daļas īpašais viesis būs “MM Orķestris”. Dzīvās mūzikas pavadībā “Vektors” izdzīvos daļu no deju uzveduma “Aiz ko garš pavasar's?” notikumiem, kā arī ļaus ieskatīties jauna uzveduma pirmajās deju skicēs.

Nedrošība, vai rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās darbosies vēlētāju reģistrs, ziņas par arestiem IT iepirkumos liek atgriezties pie jautājuma, kāpēc Latvijas valsts pārvaldē neveicas ar digitālo projektu īstenošanu? Vai iespējams atrast sistēmiskos iemeslus un secināt, kur jāveic kļūdu labojumi? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ozols, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka, domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa, Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore Rūta Pirta un Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs. Nedrošība, vai rudens vēlēšanās darbosies vēlētāju reģistrs, un ziņas par aizturēšanām un arestiem IT iepirkumos šopavasar atsauca atmiņā tādas vairākas iepriekšējos skaļos skandālus, par kuriem arī mēs esam runājuši jau vairākkārt. Sākot ar neveiksmīgo e-skolu e-veselību, kas radījusi tik daudz galvassāpju. Tie ir pirmie, kas nāk prātā. Ir vēl bijuši arī citi nepatīkami procesu. Ir tāda sajūta, ka digitālo projektu īstenošanā esam gaužām lieli nemākuļi vai pat noziedzīgi, kā redzam pēc kriminālprocesa. Bet ir jau arī risinājumi, tai skaitā arī privātajā sektorā, kas ir itin ekselenti. Nav jau tā, ka Latvija būtu nemākuļu zeme. Kāpēc mums tā neveicas tik bieži valsts pārvaldē? Vai varam atrast iemeslus un izdarīt kādus secinājumus? Aizdomāties par šo jautājumu lika publikācija portālā "Delfi", kuru bija sagatavojusi "Providus" komanda.

Nedrošība, vai rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās darbosies vēlētāju reģistrs, ziņas par arestiem IT iepirkumos liek atgriezties pie jautājuma, kāpēc Latvijas valsts pārvaldē neveicas ar digitālo projektu īstenošanu? Vai iespējams atrast sistēmiskos iemeslus un secināt, kur jāveic kļūdu labojumi? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ozols, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka, domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa, Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore Rūta Pirta un Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs. Nedrošība, vai rudens vēlēšanās darbosies vēlētāju reģistrs, un ziņas par aizturēšanām un arestiem IT iepirkumos šopavasar atsauca atmiņā tādas vairākas iepriekšējos skaļos skandālus, par kuriem arī mēs esam runājuši jau vairākkārt. Sākot ar neveiksmīgo e-skolu e-veselību, kas radījusi tik daudz galvassāpju. Tie ir pirmie, kas nāk prātā. Ir vēl bijuši arī citi nepatīkami procesu. Ir tāda sajūta, ka digitālo projektu īstenošanā esam gaužām lieli nemākuļi vai pat noziedzīgi, kā redzam pēc kriminālprocesa. Bet ir jau arī risinājumi, tai skaitā arī privātajā sektorā, kas ir itin ekselenti. Nav jau tā, ka Latvija būtu nemākuļu zeme. Kāpēc mums tā neveicas tik bieži valsts pārvaldē? Vai varam atrast iemeslus un izdarīt kādus secinājumus? Aizdomāties par šo jautājumu lika publikācija portālā "Delfi", kuru bija sagatavojusi "Providus" komanda.

Droni pēdējā mēneša laikā ir bijis karstais kartupelis līdz ar to nokrišanu Somijā, Igaunijā un tepat pie mums Rēzeknes novada Silmalas pagastā. Kā tie strādā? Kāpēc tie nomaldās? Kā vispār tagad izmainījusies karadarbība kā mūsu reģionā, tā Tuvajos Austrumos? Par militāro dronu tehnoloģiju pusi šodien aprunāsimies ar ciemiņiem Rīgas Tehniskās universitātes - prodekānu inovāciju jomā un Mašīnbūves, aerokosmisko tehnoloģiju un transporta institūta direktora pienākumu izpildītāju Ivo Vaici un akseleratora "UniLab Defence" aizsardzības programmas vadītāju Kristu Avotu. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.   -- Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem. Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Savlaicīgi pieņemts lēmums par manuālu balsu skaitīšanu rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās palīdz mazināt spekulācijas par vēlēšanu godīgumu un dod iespēju labāk sagatavoties pašam procesam. Pie jauna mēra Rēzekne šodien tā arī netika. Rīgas Tehniskās universitātē notika „Klimata dienas” – festivāls skolēniem, kura laikā jauniešiem mācīja šķirot atkritumus, rūpēties par dabu un stāstīja par klimata pārmaiņu izaicinājumiem. Pasniegtas Latvijas mediju valodas balvas. Ungārijas varasiestādes apsūdz izmeklējošo žurnālistu spiegošanā ārvalsts labā.

Ikgadējā Pasaules ūdens dienā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina runāt ne tikai par ūdens pieejamību un resursiem, bet par kādu ar ūdeni ļoti cieši saistītu jautājumu – tualetēm kā nepieciešamību un vienlaikus arī izaicinājumu daudzviet pasaulē. Kā ar to sokas mums Latvijā? Raidījumā, kas veltīts Pasaules ūdens dienai, runājam par kādu ar ūdeni cieši saistītu jautājumu - tualešu pieejamību. Šo jautājumu šogad Pasaules ūdens dienas ietveros izcēlusi arī Rīgas Tehniskā universitāte un tualešu jautājums daudzviet pasaulē ir ne tikai akūtu vajadzību apmierināšana, bet arī nevienlīdzības un pat dzīvības apdraudējuma jautājums. Kāda ir situācija ar kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu un publisko tualešu pieejamību Latvijā un kā ar to sokas pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Līga Lapiņa. "Katru gadu Pasaules ūdens dienā, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar ūdeni saistītiem jautājumiem, tiek izziņotas arī dažādas tēmas. Šogad viena no tēmām bija vienlīdzība. Līdz ar to mēs arī centāmies pieskaņot mūsu tematiku pie ūdens pieejamības, tai skaitā tualešu pieejamības. Tas ir arī Latvijas sabiedrībai aktuāls jautājums, par ko mēs ne pārāk bieži runājam, jo tas ir tāds varbūt aiz slēgtām durvīm pārrunājams jautājums. Šoreiz centīsimies par to parunāt nedaudz plašāk, iezīmējot varbūt pāris "nacionālās īpatnības" un pāris izaicinājumus, ar ko kopumā jāsaskaras, lai  biežāk paši var runāt un arī visos sabiedrībā veicinātu tādu kopīgu izpratni un kultūru par šo jautājumu," norāda Sandis Dejus. "Bez kanalizācijas nav civilizācijas un kanalizācija rada iespēju cilvēkiem dzīvot apdzīvotās vietās, un centralizētas kanalizācijas sistēmas to ļauj vēl vairāk tādēļ, ka viss nelāgais materiāls tiek aizvākts projām no cilvēku ne tikai acīm, bet arī no tās vietas, kur viņi ikdienā uzturas, un arī kvalitatīvi attīrīts. Un šeit mēs varam teikt, ka Latvija ir gana labās pozīcijās. Mēs aptuveni 75 procentus no Latvijas iedzīvotāju radītajiem notekūdeņiem novadam centralizētas kanalizācijas sistēmās un secīgi arī attīrām, lai aizsargātu vidi pret mūsu radīto piesārņojumu," vērtē Sandis Dejus. "Tajā pašā laikā vēl ir mums 25% apmēram, kas dzīvo mazāk apdzīvotās vietās vai nomaļākās vietās, kas Eiropas kontekstā ir ekskluzīvs skaitlis, jo Eiropā tik daudz iedzīvotāju nedzīvo ārpus pilsētām kā Latvijā, kam ir savas kanalizācijas sistēmas, saucamās decentralizētās kanalizācijas sistēmas.  Runājot par tualešu publisko pieejamību, noteikti mums būtu vēl daudz ko darīt, ja mēs salīdzinām ar Eiropu. Protams, nav pieejama statistika, cik ir publisko tualešu uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, bet ikdienas sajūta ir tāda, ka noteikti, no vienas puses, mums vajadzētu strādāt pie pieejamības veicināšanas un, no otras puses, kā es jau minēju, arī pie mūsu kopējās sabiedrības attieksmes veicināšanas un kultūras uzturēšanas šādos objektos, kur tādi vispār ir ierīkoti." Kā tualešu un citu atkritumu problemātiku risināja Rīgā senatnē? Mūsdienu kanalizācijas sistēmas aizmetņi veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, taču arī agrākos gadsimtos pilnīgi noteikti tika domāts par mehānismiem, lai uzturētu sanitāros apstākļus, proti, lai atbrīvotos no atkritumiem un savāktu lietusūdeņus. Protams, 13.-18. gadsimtā šīs sistēmas bija patālu no tā, ko lietojam pašlaik. Par šo tematu plašāk stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde. Tiekamies muzejā, Ilze pa gaiteņiem ved uz muzeja krājuma telpu, kur uz galda izkārtojusi sarunas tematam atbilstošus priekšmetus – naktspodus, keramikas traukus un ne to vien.

Kur glabājas visi mūsu saražotie dati un, vai tiesa, ka nākotnē šie datu centri varētu atrasties vairākus simtus kilometru virs mūsu galvām? Jautājums par datu uzglabāšanu laikmetā, kad mākslīgais intelekts jau ik minūti saražo ap 20 tūkstošiem attēlu, kļuvis akūts. Viens ambiciozs risinājums, ko piedāvā industrija, ir datus uzglabāt Visumā. Vai tas nozīmē, ka virs mūsu galvām Zemes orbītā atradīsies milzīgi datu dzelži? Cik tālu esam līdz šādas idejas realizēšanai? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadītāja Līna Marta Sarma. „Microsoft” jaunā tehnoloģija ļauj ar jaudīga lāzera palīdzību ierakstīt informāciju stiklā un uzglabāt datus Cilvēki rada un uzglabā arvien vairāk digitālo datu. Fotogrāfijas, video, teksti – ik dienu šādi ieraksti tiek ievietoti mūsdienu viedierīcēs, un strauji attīstoties tehnoloģijām, redzam, ka datu nesēju mūžs nav ilgs, vai nu tās ir magnetofona lentes vai kompaktdiski, vai datora diski. Tie ātri noveco un to ietilpība ir visai ierobežota. Tāpēc lūkojot, kā efektīvāk saglabāt datus, kompānija „Microsoft” ir izstrādājusi jaunu datu uzglabāšanas tehnoloģiju „Project Silica”, kas ļauj ar jaudīga lāzera palīdzību ierakstīt informāciju stiklā. Tehnoloģiju jaunumu portālā „kursors.lv” rakstīts: „Nelielā aptuveni plaukstas lieluma stikla plāksnītē „Microsoft” pētnieki ir iespieduši aptuveni 4,8 terabaitus datu jeb divus miljonus grāmatu. Un kas svarīgākais, šie dati tur var mierīgi glabāties 10 000 gadu bez jebkādas īpašas dzesēšanas vai uzturēšanas.” Ko eksperti saka par jauno datu glabāšanas veidu? To vaicājam Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoram un vadošajam pētniekam Modrim Greitānam, bet vispirms kopā ar datorzinātnieku īsumā pārskatīsim datu nesēju evolūciju, sākot no aizvēstures līdz mūsdienām.

6. martā risināsies gadskārtējā Karjeras diena, kad studentiem un jauniešiem ir lieliska iespēja aprunāties par darba iespējām ar dažādu nozaru uzņēmumu pārstāvjiem. Vairāk par Karjeras dienas norisi raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) karjeras konsultante Santa Latkovska, RTU Karjeras dienas pārstāvis, Rīgas Biznesa skolas students Kārlis Sīmanis, lektore RTU Programmu grupas Bizness un ekonomika vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē Sociālo zinātņu fakultātē, zinātņu doktore uzņēmējdarbības vadībā Anita Gaile. Par darbaspēka trūkumu, īpaši kvalificētu speciālistu nepietiekamību, daudzus gadus uztraucas darba devēji un īpaši aktuāls šis jautājums ir tieši reģionos. Uzklausām uzņēmuma "Latvijas maiznieks", "Augstsprieguma tīkls" pārstāves.

Konkurences padome konstatē aizliegtas vienošanās pazīmes starp diviem lielākajiem pārtikas mazumtirgotājiem.   Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijā bakalaura studiju programā "Robežapsardze" diplomus saņems 16 vecākie robežsardzes virsnieki. Pavasara plūdu periods šogad varētu būt no 5. marta līdz pat 15. aprīlim.

Nesen Latvijas debesīs novērojām spožu bolīdu. Bija cerība, ka varbūt arī atradīsim nokritušo meteorītu. Cik biežas šādas parādības ir mūsu Zemes atmosfērā un kā aprēķina, kur šāds meteorīts vai kosmosa atlūza nonāks uz Zemes? Kā mēs vērojam tuvo un tālo pasauli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Kaminskis un Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš. Nesen raidījumā viesojāmies Ķīpsalā, kur uz RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija. Novērot to, kas notiek Visuma dzīlēs no Zemes, ir visnotaļ aizraujoši un īpaši meteoru gadījumā - visai svarīgi arī cilvēku dzīvei uz Zemes, bet ne mazāk aktuāli ir "uzlikt aci" uz mūsu planētu no kosmosa.  Rīgā gaisa kvalitāti uzlabo ar mākslīgi audzētām sūnām Tīrāks gaiss un arī otrā dzīve nolietotiem saules paneļiem – tā var saukt Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieku izstrādāto projektu, kad Viesturdārzā, Rīgā, pagājušajā rudenī tika uzstādīti sūnu displeji. Pie lietotiem saules paneļiem piestiprinātas sūnas uzsūc apkārtnes piesārņoto gaisu un tādejādi samazina sīkās putekļu daļiņas, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Sīkāk par šo projektu iztaujāju tā autorus, stāsta šī projektā vadītājs, RTU profesors Mārtiņš Vilnītis un viena no projekta dalībniecēm RTU zinātniskā asistente Juta Kārkliņa. Lai pēc sižeta noklausīšanās cilvēki nesāktu mežā plēst sūnu un izvietot, piemēram, uz palodzēm, balkona vai kur citur savā mājoklī vai darbavietā, tādejādi uzlabojot gaisu, atgādinām RTU zinātnieku teikto, ka efektīvākas ir mākslīgi audzētas sūnas. Arī ne visas sūnu sugas spēj absorbēt putekļus gaisā. Jāņem vērā, ka arī dabas inspektori nesnaudīs, ja redzēs kādu vandāli šādi nekontrolēti postām mežu. Bet runājot par pētījumu, zinātnieki nākotnē arī skatīs, kā sūnas spēj mazināt trokšņu līmeni pilsētā, tātad sūnas darbojas ne tikai putekļu kā sūcējs, bet arī kā skaņas barjera.

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.   Kas liek ledum būt slidenam un kā to sacensībās padara vēl slidenāku? Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”. Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā. Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Pēc klausītāju lūguma atkārtoti pievēršamies ūdens tīrībai, garšai un sastāvam. Ko saņemam, kad no krāna ielejam glāzē ūdeni - kādu sastāvu, garšu un piedevas? Kā šajā ūdens sistēmā "ceļo" dažādi mikroorganismi un kā noteikt, vai ūdens ir droši lietojams uzturā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus, SIA "Rīgas Ūdens" Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Gunita Kona un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns.

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Studējošo skaits Latvijas augstskolās pieaug, šī mācību gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija ziņoja, ka šāds pieaugums fiksēts pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā. Latvijā ir vairāk nekā 40 augstskolu un koledžu, apmēram puse privātās un daudzas piesaista ārvalstu studentus. Tiesa, iestādes brīdina, ka daļa studētgribētāju vien grib nokļūt Eiropas Savienībā un augstskolu izmanto kā aizsegu. Vai augstskolu skaits Latvijā, arī ņemot vērā demogrāfijas situāciju un prognozes, ir optimāls? Vai piesaistīto trešo valstu studentu skaits liecina par izglītības kvalitāti? Un vai nākotnē ainai augstākajā izglītībā būtu jāmainās? Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna, Biznesa augstskolas "Turība" īpašnieks Aigars Rostovskis un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas priekšsēdētājs Česlavs Batņa.  

Pievēršamies mums neredzamajai fizikas pasaulei. Fiziķis Andris Potrebko ir pirmais Latvijā, kurš iegūst doktora grādu daļiņu fizikā, pētot tādas elementārdaļiņas kā kvarki un antikvarki. Šis promocijas darbs tapis sadarbībā ar Eiropas Kodolpētniecības centru CERN. Ko stāsta jaunā doktora pētījums un uz kādiem jautājumiem atbildes meklē daļiņu pētnieki Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un daļiņu fiziķis Andris Potrebko. Jauna rubrika - iepazīstam Latvijas putnus Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Vēl arī stāsts par astronomijas lielākajām mīklām Par Visuma mīklām, kas liek lauzīt galvu daudziem astronomiem pasaulē, stāsta astronoms Dainis Draviņš.  Lundas universitātes emeritētais profesors Dainis Draviņš min, ka pēc viņa domām astronomijas lielākās mīklas varētu būt divas - cik tālu kosmosa pētnieki ir nonākuši Zemei līdzīgas planētas meklējumos un kā tumšā enerģija ietekmē Visuma izplešanos. Šajā raidījumā teju pirms desmit gadiem profesors Draviņš minēja, ka tāda īstena Zemes līdziniece nav atklāta un tādu arī nav iespējams atklāt, jo mums nav zināšanu par šādas planētas eksistenci. Lai atrastu citas planētas, astronomi mēra zvaigznes gaismu, lai noteiktu, kā planēta to ietekmē, bet tā kā Zemei līdzīgas planētas ir mazas, tad ir vajadzīgs akurāts zvaigznes un planētas izvietojums uz vienas ass un ļoti precīzi mērinstrumenti. Tā kā zvaigznes ir kustīgas, tad vēl aizvien pētnieki risina šo mīklu, kā noteikt, vai gaismu ir ietekmējusi pati zvaigzne, vai tai garām riņķojoša planēta. Tikai tad, kad būs atrastas Zemei līdzīgas planētas, varēs noskaidrot, vai uz tām ir arī dzīvība, skaidro profesors Draviņš. Runājot par tumšās enerģijas pētījumiem, Dainis Draviņš ieskatīties vietnē, kur var iesaistīties pētījumos ikviens.

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte. Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides? "Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē." "Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska. "Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem. Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes." Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli? Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā. Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane."  Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.   -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem".  Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.  

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Rudens nāk ar lietavām un paaugstinātu mitrumu arī iekštelpās. Latvijā īpaši rudeņos un ziemās gaisa mitruma svārstības ir ļoti straujas. Te garas lietavas un drēgnums, te ziemas sausums telpās apkures sezonās - mūsu ēkām un mūsu ķermenim jāspēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem. Cik mitrs ir par mitru mājai un cik mitram jābūt gaisam, lai labi justos cilvēks? Kādas var būt mitruma radītās problēmas ēkās un kā uz pārāk sausu vai mitru gaisu reaģē mūsu elpceļi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks asociētais profesors Jurģis Zemītis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors asociētais profesors Ivars Vanadziņš. Kas cilvēka veselībai ir kaitīgāk - ļoti sauss vai pārlieku mitrs gaiss?  Ivars Vanadziņš: Laikam latviešu sakāmvārds par grāvjiem un iešanu pa ceļa vidu šeit ir vietā, jo īstenībā labs nav ne pārāk mitrs, ne ļoti sauss gaiss. Ļoti sauss varbūt ir sliktāks nekā mitrs. Līdz ar to vidusceļš - zelta ceļš.  Vienīgi jāatceras, ka pareizi būtu teikt - relatīvais gaisa mitrums, jo tiešām relatīvs un ļoti saistīts ar temperatūru. Viena lieta ir atrasties telpās, otra - atrasties ārpus telpām. Abos gadījumos tas relatīvais mitrums objektīvos ciparos nozīmēs ļoti atšķirīgas lietas. Līdz ar to īsā atbilde ir - pa vidu ir vislabāk, telpās mēs to varam ietekmēt, ārpus telpām - tikai tikai pieņemt. (..) Mūsu iekštelpās vairumā gadījumu, ja ir apkure, ir pārāk sauss. Optimālais relatīvā mitruma diapazons būtu 40 līdz 60%. Ja ir pārāk mitrs, protams, sāk augt visas sēnes, baktērijas, pelējumi un tamlīdzīgas lietas. Otra lieta, ja ir pārāk sauss, tas ir ļoti bīstami cilvēka ādai un arī gļotādām. Ādai varbūt vienkārši tas rada diskomfortu, bet attiecībā uz gļotādām tas ir bīstami, jo tas ļoti paaugstina dažādu elpceļu infekciju risku. Jāatceras, ka mūsu gļotādas ir "pirmā aizsardzības līnija" pret visiem elpošanas ceļu vīrusiem.  Ja gļotāda ir pārāk sausa, un sausa viņa mēdz būt, ja gaisa relatīvais mitrums ir ļoti zems, tad, protams, mums ir ļoti grūti cīnīties. Ja vēl telpas netiek vēdinātas un gaisa apmaiņa nav pietiekama, mēs biežāk un vairāk slimojam. Ja jāizvēlas starp mitru un sausu gaisu, es dotu priekšroku tomēr mitrākam, nevis sausākam gaisam no veselības viedokļa. Protams, ja relatīvais mitrums ir virs 70 procentiem, tas arī nav labi.

Baltijas promocijas darbu konkursā uzvarējusi Rīgas Tehniskās universitātes pētniece Karina Egle. Viņas doktora darbā izstrādāts no cilvēka asinīm iegūts biomateriāls, kurš palīdz brūču dzīšanā un audu reģenrācijā un nākotnē to varētu izmantot sirds un žokļu ķirurģijā. Mutes un žokļa ķirurģija, plastiskā un sirds ķirkurģija - šajās jomās nākotnē talkā varētu nākt kāds tepat Latvijā izgudrots materiāls, kas veicinātu dzīšanu un augu reģenerāciju un tas viss tapis no cilvēka asinīs esošām vielām. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece, biomateriālu vadošā pētniece Arita Dubņika un Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta pētniece Karina Egle. Autoimūno slimību pētījumi šogad izpelnījās Nobela prēmiju medicīnā Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad pasniegta trim pētniekiem - amerikāņu zinātniekiem Mērijai Brankovai un Frederikam Ramsdelam, kā arī japāņu zinātniekam Šimonam Sakaguči - par atklājumiem imūnsistēmas kontroles jomā, proti, par to, kā imūnsistēma tiek pasargāta no uzbrukumiem mūsu pašu ķermenim un orgāniem. Pētnieku darbs ir novedis pie jaunu medicīnisku ārstēšanas metožu izstrādes, tostarp vēža un autoimūno slimību ārstēšanai.  1995. gadā Šimons Sakaguči pierādīja, ka līdztekus valdošajam uzskatam par imūnsistēmas centrālo toleranci šai sistēmai tomēr piemīt papildu sarežģītība, perifērā imūnā tolerance. Sakaguči atklāja imūnās šūnas, ko sauc par regulatorajām T šūnām. Lai labāk izprastu apbalvoto pētnieku veikumu, uz saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekānu, docentu, vadošo pētnieku un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefrologu Kārli Rāceni, kā arī šīs pašas slimnīcas reimatologu, Rīgas Stradiņa universitātes doktora grāda pretendenti Kristīni Ivanovu. Kāda ir imūnsistēmas loma un kā saprotami centrālās un perifērās imūnās tolerances jēdzieni, skaidro Kārlis Rācenis.

Mācīšanās visa mūža garumā būtu jākļūst par neatņemamu karjeras un dzīves kvalitātes sastāvdaļu, bet  tikai trešdaļa Latvijas iedzīvotāju vecumā no 24-64 gadiem regulāri piedalās izglītības aktivitātēs. Valsts plāno, ka mūžizglītības programmas izmantotu vismaz 60 procentu strādājošo. Kā to panākt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Riga TechGirls" valdes loceklis un projektu direktors Pauls Siliņš, Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane un Rīgas Tehniskās universitātes karjeras konsultante Santa Latkovska.

Oktobrī atzīmejam kiberdrošības mēnesi, kad īpašu uzmanību pievēršam mūsu digitālajai higiēnai un tam, kā apkarot noziedzību vidē, kurā draudi ir neuzkrītoši un bieži ar viltu ievilina mūs savos tīmekļos. To papildina nesen klajā nākusi grāmata, kas veltīta kiberdrošības aspektiem Latvijā. Cik adekvāta un piesardzīga ir mūsu uzvedība virtuālajā vidē? Kādas ir jaunākās tendences kibernoziedzībā, cik daudz zinām par to, kā sevi pasargāt un kā pēta kibernoziegumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes docente, kiberdrošības eksperte Rūta Pirta un CERT.LV kiberdrošības eksperts Bernhards Blumbergs.

Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki radījuši metodes, ar kuru palīdzību var pētīt metabolītus - vielmaiņas radītus produktus, kuri rodas mūsu organismā visdažādakajos procesos. Ar izstrādātajām masas spektometrijas metodēm pētnieki var iegūt pētniecībai svarīgu informāciju no dažādiem bioloģiskiem materiāliem. Kā tas notiek? Skaidro ķīmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta vadošais pētnieks Kristaps Kļaviņš. Sazināmies ar bioloģi Līga Ozoliņu-Mollu, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesori. Latvijā tapis jaunuzņēmums, kas palīdz zinātniekiem metabolisma pētījumos. -- Pirms sarunas par jaunākajiem pētījumiem vielmaiņu radītu produktu pētniecībā stāsts par kādu ļoti īpašu personību Latvijas vēsturē – cilvēku, kuram varam pateikties par baku vakcīnas izgudrošanu. Tas ir vācbaltiešu vēsturnieks un ārsts Oto Hūns, kura nopelns ir arī publisko dušu ierīkošana pie Daugavas, lai mazinātu noslīkšanas risku. „Rīdzinieki vīrieši ir vidēja auguma, stipras miesasbūves un ar tieksmi uz korpulenci, ko lielā mērā veicinot stiprais alus. Savukārt sievietes esot slaidākas un bieži vien garākas augumā nekā vīrieši, taču bālas, vārgas un līdzinoties siltumnīcas augiem. Un  augstāko aprindu ļaudīm te piemīt veselībai kaitīgi ēšanas paradumi, kad pusdienu beigās neviens vairs nespējot atcerēties, kas pasniegts sākumā – tik daudz ēdienu apēsts, turklāt visi gatavoti, izmantojot treknu sviestu un saldo krējumu.” Šis ir Oto Hūna citāts no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieces, vēsturnieces Mārītes Jakovļevas  darba „Rīga un rīdzinieki ārsta Oto Hūna skatījumā”, kur viņa Hūnu pamatoti dēvē pār „vienu no sava laika izcilākajiem rīdziniekiem”. Jelgavā dzimušais Oto Hūns atstājis ievērojamu devumu medicīnā, kā ārsts, kurš toreizējā Krievijas impērijā pirmais aizsāka iedzīvotāju vakcināciju pret melnajām bakām un tas notika Rīgā. Te viņš arī  atvēra pirmo slimnīcu garīgo slimību pacientiem, bet šoreiz stāsts vairāk par šī vācbaltu ārsta ieguldījumu  publisko dušu ierīkošanā pie Daugavas un slīcēju glābšanā. Stāsta medicīnas vēsturniece un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Atsaucoties uz vēsturnieces Mārītes Jakovļevas darbu par Oto Hūnu, varam iztēloties, kādas šīs dušas 18. gadsimta beigās izskatījās. Daugavmalā bija speciālas mazgāšanās kabīnes, kas sastāvēja no ūdenī iegremdētām kastēm, un Hūns vienā no kabīnēm uzstādīja skārda kasti ar cilindru, kurā uzkrājās upes ūdens, kas, paraujot aiz auklas, caur cilindra dibenā izurbtajiem caurumiem izlija virsū apmeklētājam. Bet Ieva Lībiete stāsta arī par Hūna izveidoto slīcēju glabāšanas staciju. -- Par grāmatu, kas viņu ir iedvesmojusi šajā nedēļā stāsta zinātniskā institūta BIOR direktore Olga Valciņa. Viņa stāsta par japāņu izcelsmes britu rakstinieka Kadzuo Išiguro darbu - distopiju "Neļauj man aiziet", kuras vēstījums saistīts ar zinātni un ētiku, ar ko savukārt saistīts ir Olgas Valciņas ikdienas darbs.

Starp zvaigznēm, planētām, komētām un citiem objektiem izplatījumā ir matērija, kuru neredzam, nespējam uztvert ar tradicionāliem novērojumiem, bet par tās klātbūtni esam visai droši jau teju gadsimtu. Tumšā matērija ir viena no aizraujošajām visuma mīklām, par kuru arī nesen tapuši jauni atklājumi. Kas tā ir, ko tā satur un kādas teorijas par to ir zinātniekiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Kur beidzas Saules sistēma un sākas starpzvaigžņu telpa? „Astronomijas lielākā burvība ir, ka ap mums ir faktiski bezgalīga telpa, tā nav tukša, tur zvaigznes, miglāji un daudz kas cits un visu laiku var kaut ko pētīt arvien tālāk, smalkāk un detalizētāk un izzināt kaut ko jaunu. Tas ir tāds liels lauks, kur tik paskaties, ir ko izzināt. Tas, man liekas, attaisno cilvēka būtību meklēt kaut ko jaunu un izzināt,” saka Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Gadu desmitu un gadsimtu laikā cilvēku priekšstats par to, kas veido Saules sistēmu, aizvien ir paplašinājies. Šobrīd nevaram teikt, ka zinām pilnīgi visu, un gluži kā Dullajiem Daukām arī mums varētu rasties jautājums ja ne gluži par to, kas ir aiz horizonta, tad par to, kur beidzas Saules sistēma, gan. Zināmi atskaites punkti, kas nosaka aptuvenās Saules sistēmas robežas, ir skaidri. Kā tad šī izpratne pakāpeniski ir veidojusies, par to stāsta Mārtiņš Gills.

Latvijā top pirmais piekrastes zvejas kuģis, kuru darbinātu elektrība un ūdeņradis. Līdz šim jūras transportā zaļā enerģija nav plaši izmantota, bet, ņemot vērā piesārņojumu un emisijas, ko pasaulē rada kuģu kustība, inovācijas ir nepieciešamas. Par to, kā kursētu šāds kuģis un vai nākotnē varam cerēt, ka arī pasažieru un kravas kuģi kļūs videi un klimatam draudzīgāki, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes vadošo pētnieku Andrejs Zvaigzne un Vidzemes Augstskolas Sociotehnisku sistēmu inženierijas institūta direktors, vadošais pētnieks Oskars Java. Slavenākie kuģi Latvijas vēsturē Galvenais jeb flagmaņkuģis „Virsaitis”, dmīnu meklētāji „Imanta” un „Viesturs” un zemūdenes „Ronis” un „Spīdola”.  Domāju,  šos  vārdus  ir  dzirdējuši daudzi, ja runājam par starpkaru Latvijas Republikas Jūras kara floti.  Skaitā neliela, bet tam laikam moderna, kaujās šie peldlīdzekļi nepiedalījās, bet  liela nozīme tiem bija  krasta aizsardzībā un mūsu jūrnieku apmācības procesā. Mūsu kara flotes oficiālais dibināšanas datums ir 1919. gada 10. augusts, kad pie Latvijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona štāba tika nodibināta Jūras nodaļa, kurā iekļāva jūrnieku rotu un Mīnu izzvejošanas partiju, bet reāli par kaut cik nopietnu jaunizveidotās valsts floti var runāt tikai pēc Neatkarības kara beigām, tā atzīst Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā organizācija – Tautu savienība, kas rūpējās par jaunizveidoto valstu drošību,  formēja arī šo valstu flotes un tika noteikts, ka Latvijas Republikai vajadzētu četras zemūdenes un astoņus karakuģus, bet kā teic Juris Ciganovs, šie plāni palika tikai uz papīra, jo jāņem vērā, ka kara gados novārdzinātā jaunizveidotā Latvijas valsts nevarēja atļauties uzbūvēt tik lielu floti. 1940.gadā PSRS īstenoja Latvijas okupāciju un, protams, līdz ar mūsu valsts  pastāvēšanas beigām, beidzās arī mūsu flotes darbība. Sarkanā armija visus minētos peldlīdzekļus pārņēma savā rīcībā, zemūdenes tika nogremdētas  1941. gadā,  tajā pašā gadā traleris „Imanta” uzbrauca uz mīnas  un nogrima, kuģis „Viesturs” nonāca padomju flotes rindās un flagmaņkuģis „Virsaitis” arī 1941. gada decembrī, veicot  Sarkanās armijas  evakuāciju, uzskrēja uz mīnas un nogrima. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šodien ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstina ģeologs Ģirts Stinkulis.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Mūsu zināšanām par visumu un dabas likumiem ir konkrēta robeža un tā ir pie melnā cauruma horizonta. Esam pa atslēgas caurumu ielūkojušies Visuma tālākajās dzīlēs, kartēs tuvas un tālas debesis un pat meklējuši dzīvībai piemērotas planētas. Taču melnie caurumi sevī ieskatīties neļauj. Šeit atduras visas mūsu fizikas teorijas - gan standarta modelis, gan kvantu teorijas un pagaidām mums nav citu veidu, kā izskaidrot neparastos procesus, kas notiek šajos visuma objektos. Bet skaidrs ir viens - melnie caurumi rada izmaiņas visuma "audeklā" un maina laiktelpu veidos, kādos cilvēkam grūti iztēloties. Ko zinām par melnajiem caurumiem jau šodien? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un Rīgas Tehniskās universitāes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis. "Vēl mazliet interesantāks par melnajiem caurumiem liekas jautājums, kas ir aiz mūsu Visuma, kur ir tā robeža un kas ir aiz tās. Tas ir tikpat neizpētāms šobrīd kā melnie caurumi. Varbūt melnie caurumi ir eja," atzīst Anna Gintere. "Varbūt mēs dzīvojam melnajā caurumā," bilst Ints Ķešāns. "Šie divi jautājumi diezgan tuvu varētu būt -  kas ir melnie caurumi un kas notiek aiz visuma robežas, jo melnais caurums ir Visuma robeža savā ziņā," turpina Kārlis Dreimanis. Kuģiem bīstamais Bermudu trijstūris Jau gadu desmitiem no mutes mutē ceļojuši stāsti par Bermudu trijstūri - reģionu Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā, ja iedomāti savieno Bermudu salas, Floridu un Puertoriko, kurā noslēpumainos apstākļos pazuduši kuģi un lidaparāti. Viens ļoti konkrēts pamatojums, vai un kāpēc kuģi tur tiešām pazūd, gan nav plaši izskanējis, tāpēc mēs padomu jautājam cilvēkam, kura ikdiena paiet kuģojot un pieredzot arī bīstamus apstākļus. Tas ir Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, arī Rīgas Tehniskās universitātes maģistrs jūras transportā un stūrmanis Jurijs Šendriks. Viņam vispirms vaicāju - vai profesionāļu vidē ir apzināts, kur meklējamas saknes nostāstiem par Bermudu trijstūri?

Kopā esam stiprāki - tā varam teikt ne tikai par cilvēku, bet par dažādu materiālu kokteiļiem, kurus inženieri prasmīgi rada mūsu ikdienas vajadzībām. Sākot ar aviāciju un kosmosa industriju, beidzot ar sportu un aizsardzību  - neskaitāmās jomās dažādiem materiāliem jāiztur ārkārtīgi smagi apstākļi. 21. gadsimts viennozīmīgi ir kompozītmateriālu laikmets - praktiski ikviena ierīce vai materiāls, kuru ikdienā lietojam, sastāv no dažādiem pārklājumiem un materiālu "kokteiļiem". Kā tie top, kā tos pēta un izstrādā, un kurās jomās, pateicoties šiem materiāliem, redzam vistraujāko izaugsmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta direktore, asociētā profesore Līva Pupure un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta zinātniskais asistents Elvijs Bojārs.   Latvijas fiziķi  strādā pie tā, lai kontrolētu lāzera temperatūru, laikā kad ar šo starojumu tiek veiktas  ķirurģiskas manipulācijas. Kā  notiek  lāzera gaismas pētīšana laboratorijā, skaidro Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Spektroskopijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Anatolijs Šarakovskis. LU Cietvielu fizikas institūta Spektroskopijas laboratorijā notiek dažādas ar optisko, magnētisko un elektronu spektroskopiju saistītās pētniecības metodes, vienkāršāk sakot, šeit ar daudzām gudrām iekārtām pēta elektromagnētiskā starojuma spektrus. Kopā ar  laboratorijas vadītāju Anatoliju Šarakovski skatām  lāzera starojuma jaudu, sākot no maza  krāsaina punktiņa, kas noder, lai norādītu uz kaut ko, līdz medicīniskam palīgrīkam. Laboratorijā, kur fona troksni rada lāzera dzesējamais aparāts, skatos uz dažādiem spektrometriem – gudram iekārtām ar kuru palīdzību zinātnieki šeit var ļoti precīzi testēt lāzera starojumu un līdz ar to izstrādātu jaunu materiālu, ko pēc tam  var izmantot visdažādākajās iekārtās, gan zinātnē, gan rūpniecībā, gan medicīnā. Un tieši šobrīd te notiek testēšanas process un darbs pie metodes izstrādes, lai mazummazas šķiedriņas galā izveidotu detektoru, kas mēra lāzera temperatūru tajā mirklī, kad ar šo lāzeru ķirurgi veic pacientam operāciju, piemēram vēdera dobumā.   Par savu iecienīto lasāmvielu stāsta literatūrpētnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Ingus Barovskis. Viņš izvēlējies maz zināmu grāmatu, kuras fragments laikā, kad vēl studējis bakalaura programmā Latvijas Universitātē, bija jālasa. Tā ir Mary Daly grāmata "Gyn Ecology". Un šis darbs kļuva par ierosmes avotu viņam mitoloģijas pētniecībā, lai grāmata ir par radikālo feminismu. Darbā viņa pēta sievieti kā lielo pirmmāti, pēta gan mītisko, gan sociāola, gan sabiedrības veidoto priekšstatu kopu par šiem jautājumiem.  

Mākslīgais intelekts rada pavisam citu sajūtu brīdī, kad tas iegūst cilvēkam līdzīgu izskatu. Humanoīdie roboti ir ne tikai līdzīgi mums, bet arī aprīkoti ar mākslīgo intelektu, radot cilvēkam līdzīgu šķietami domājošu mašīnu. Vai tie aizstās cilvēku fabrikā un vai šāds robots varēs sastādīt mums kompāniju pie vakariņu galda? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātniskais direktors Modris Greitāns. Vai jums pašiem būtu interesanti izdzīvot tādu situāciju, kad mēs ēdam vakariņas vai kā citādi sēžam pie galda ar robotu, kas ir tiešām ļoti, ļoti līdzīgs cilvēkam?  Agris Ņikitenko: Šobrīd man ir grūti iedomāties šādu sarunu, mēs esam vēl tālu līdz tam. Bet kopumā nākotnē es pieļauju, ka tas ir iespējams.  Modris Greitāns: Vienu sarunu es varētu iedomāties, ka šķiroties viņam teiktu: Nu, tu samaksāsi? Un viņš man saka - jā! Bet citādāk, protams, līdzīgi jau laikam, kā Agris domā, ka tas ir tālu un cik svarīgi ir, ka viņš izskatās humanoīdveidīgs. Katrā gadījumā, ja man būtu izvēle, es noteikti pirmkārt vakariņotu cilvēkiem un tad varētu padomāt, vai vienatnē vai ar robotu. Iespējams, ka varbūt, ja pārāk ilgi vienatnē jāvakariņo, tad kādreiz būtu interesanti ar robotu.  Cik šobrīd pasaulē esam tālu tikuši ar cilvēkveido robotu izstrādi. Vai šobrīd ir daudz tādu, ar kuriem jau varētu mēģināt vest kādu sarunu vai mēģināt saprast, vai mums pretī ir īsts cilvēks vai robots, vai tomēr tie atsevišķi gadījumi joprojām, kas izceļas robotikas pasaulē? Agris Ņikitenko: Saruna pati par sevi starp cilvēkiem notiek vairākos līmeņos, vairākās šķautnēs. Viena ir, protams, vizuālā šķautne, tas ir emociju atspoguļojums sejā, mīmika, žesti, ķermeņa kustības, ķermeņa valoda. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir sarunas saturs, kas ir verbāli pateikts, dialogs. Un trešais ir āriene, kas robotu manifestē kā fizisku iekārtu.  Sarunā, lai tā būtu patīkama, rosinoša, savstarpēja interesanti, visām šīm trim komponentēm ir jābūt atbilstoši cilvēku uztveres preferencēm un priekšrocībām. Ja tā nav, saruna būs apgrūtināta vai nenotiks. Un tas attiecas arī uz cilvēkiem. Ja kāda no šīm komponentēm starp diviem sarunu biedriem nedarbojas īsti, visticamāk, tā saruna vai nu būs īsa, vai nebūs saistoša kādai no pusēm.  Katrā no šīm lietām, es gribētu teikt, progress ir atšķirīgs. Ja mēs runājam par robotu fizisko manifestāciju, mūsdienās galvenā ķibele ir sensoru blīvums uz nosacītu kvadrāta vienību. Līdz ar to bez pietiekamas sensoru informācijas, kas ir cilvēkam raksturīga, arī robots nespēj būt tik plastisks, varbūt mīmika nespēj būt tik saistoša un mums viegli uztverama, lai atpazītu kā savējo. Līdz ar to veidojas distance.  Ja runa ir par saturisko daļu, mēs varam katrs iedomāties ChatGPT, un kaut kādā līmenī dialogs tur ir iespējams šobrīd. Līdz ar to es gribētu teikt, ka progress kā tāds ir diezgan būtisks. Teikt, vai tā ir pilnvērtīga saruna, kā tas ir starp diviem cilvēkiem, tas ir atkarīgs, par ko runā, no cilvēku izglītības līmeņa, zināšanu apjoma, ar ko dialogā operējam, fona zināšanas, konteksts un viss pārējais.  Līdz ar to par visu kopumā es gribētu teikt, ka mums ir diezgan tālu līdz tam. Agris Ņikitenko skaidro, ka tehniskā puse fizikālu ierobežojumu dēļ, tas ir enerģijas blīvums uz masas vienību, tas ir sensoru blīvums uz masas vienību, tas ir tranzistoru blīvums uz kaut kādu masas vienību, kas apstrādā šo sensoru informāciju, šobrīd nav tik liels, kā tas ir cilvēkam, līdz ar to ir būtiski ierobežojumi. Modris Greitāns: Nākamais, pie kā mēs institūtā arī strādājām, ir robotam iedod kognitīvo uztveres sistēmu, ka viņš skatās uz apkārtējo pasauli, redz tos objektus un saprot tos objektus līdzīgi kā cilvēks. Tad saruna var veidoties ne tik abstrakti, bet jau konkrētāk par to, ko mēs abi redzam, kā mēs to abi uztveram, kā mēs to abi saprotam. Tad protams, ir, sauksim, domāšana, lēmumu pieņemšana, vai secinājumu izdarīšana no tā, ko mēs redzam, kur, protams, cilvēks ir ar savām smadzenēm pārāks nekā robots. Attīstās arī otra lieta, kas ir saistīta ar pašu robota formu, jo ir cilvēki, kam ir svarīgāka forma, lai skaisti izskatās, mazāk, ko viņš saka. Progress ir abās lietās. Jau iepriekš ir runāts, ka robotam ir grūti saprast teikto - aizej uz veikalu un nopērc kaut ko ēdamu. Modris Greitāns: Mmums ir interesanti, ko viņš izdarīs? Ko viņš atnesīs, kad mēs viņam pateiksim - kaut ko ēdamu? Šobrīd jau lielie valodas modeļi kaut ko atbildēs. Kaut ko viņš atnesīs. Tāpēc vēl viens virziens, kas mums ir iezīmēts tuvākā nākotnē, gribētos atrast gan finansējumu, gan resursus, lai varētu strādāt un padarīt šo sarunu interaktīvāku. Tas nozīmē, ja viņam pasaka - aizej, atnes kaut ko ēdamu un viņš nesaprot īsti, tad viņš nevis aiziet un izdara, ko nu ir saģenerējis savās robota smadzenēs, bet pajautā. Un tad viņam vari pateikt, piemēram, maizi un pienu. Viņš tā pamazām mācītos. Viņa kā mazam bērnam ir jāapgūst tās zināšanas. Agris Ņikitenko piebilst, ka šobrīd roboti "nezina, ko viņi nezina", tāpēc viņi nespēj noteikt, vai rezultāts, kā viņi rīkojas, ir pareizs konkrētajā kontekstā.   Vai robotiem un mākslīgajam intelektam ir tiesības? Vai mākslīgajam intelektam ir kādas tiesības un vai tas to apzinās? Uz kādām likumā noteiktajām normām var pretendēt roboti, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, asociētā profesore un zvērināta advokāte Karina Palkova. "Pagaidām manā redzeslokā nav bijusi sistēma, kas pateiktu, ka man ir tiesības uz to un to. neizslēdzu, ka tas kaut kur notiek un mākslīgais intelekts jau ir ieprogrammēts, jo tas mācās no datiem," runājot par robotu tiesībām, teic Karina Palkova.  Varbūt pirmajā mirklī šķiet nedaudz absurds jautājums – kādas gan var būt tiesības mašīnai, vai datu sistēmai un kā vispār tas izskatītos, ja, piemēram, mākslīgais intelekts sāktu paģērēt no cilvēkiem autortiesības par sakomponētu dziesmu, radītu gleznu vai sacerētu dzejoli? Tomēr par šo jautājumu jau vismaz Eiropā tika runāts pirms nepilniem desmit gadiem, kad Eiropas Parlamentā tika ierosināts MI piešķirt elektroniskas personas statusu.  Bet ar mīļāko bērnības dienu grāmatu iepazīstina kvantu fiziķis Vjašeslavs Kaščejevs. Viņš izvēlējies 1962. gadā izdotu grāmatu par zemi un visumu. To kā dāvanu no sava tēva savulaik ir saņēmusi Vjačeslava Kaščejeva mamma. Grāmata jaun bijusi mājās, pirms vēl viņš piedzimis,tāpēc natceras, kad sācis šķirstīt un lasīt. "Tā stāsta par fiziku, kosmosu tādā veidā, kas ļoti atraisa iztēli. Maziņš šķirstīju grāmatu un ilgi pētījis ilustrācijas," atklāj Vjačeslavs Kaščejevs.

Latvijā elektroenerģija ir dārgāka nekā daudzās citās Eiropas Savienības valstīs, arī atslēgšanās no BRELL ir radījusi papildus izmaksas. Vai elektroenerģija pie mums vienmēr būs dārgāka nekā citur, vai tomēr ir plāns, kā šīs cenas varētu mazināt? Krustpunktā diskutē Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departaments direkotors Gunārs Valdmanis, Rīgas Tehniskās universitātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis, enerģētikas eksperts Gatis Ābele, Latvijas elektroenerģetiķu un energobuvnieku asociacijas izpilddirektors Ivars Zariņš un SIA "RCG LightHouse" dibinātājs un padomes loceklis, enerģētikas eksperts Kaspars Osis.  

Jau gadu desmitiem runā, ka Ziemeļatlantijas jeb Golfa straume var apstāties un Eiropā tad sāktos ledus laikmets. Tomēr nav tik traki. Ziemeļatlantijas straume, kas silda Eiropu, biežāk tautā saukta par Golfa straumi, ir jau gadu desmitiem diskusiju objekts – tā apstāsies, palēnināsies, savārgs, izzudīs un ko tad mēs Eiropā darīsim? Sasalsim ragā? Pētniekiem šis ir ciets rieksts joprojām, bet pagaidām straume plūst kā plūdusi un silda Eiropu kā sildījusi. Starp citu pats nosaukums Golfa straume nav saistīts ar golfu, sporta spēli, bet gan ir fonētiski pārņemts, neiztulkojot no angļu valodas. Angliski to sauc Gulf stream un Gulf ir līcis, ar to domājot Meksikas līci, kur šī straume sākas. Pilnīgas skaidrības, kas ar straumi notiks nākotnē, nav, un tas rada lieliskus apstākļus dažnedažādām teorijām un pat sazvērestībām. Dažādas sazvērestības un spekulācijas rodas un arī zinātniekiem ir grūti noskaidrot patiesību par Golfa straumi, jo okeānu straumes un to ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir viena no vissarežģītākajām procesu sistēmām uz Zemes. To ir grūti ne tikai prognozēt, bet pat novērot un konstatēt tās esošo stāvokli. Skolas mācību grāmatās vai kādos populārzinātniskos rakstos parasti ir uzzīmēta karte, kur ar sarkanu bultu norādīts, kā siltais ūdens plūst no ASV piekrastes uz Eiropas ziemeļiem. Dabā tas diemžēl ir daudz sarežģītāk.  Okeanogrāfija Latvijā nav tā populārākā zinātnes nozare, taču lai aptvertu problēmas lielumu, pietiek izprast galveno metodi, kas tiek izmantota šādu procesu pētīšanā, un tā ir modelēšana jeb datorsimulācija. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Datorzinātnes informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Informācijas tehnoloģijas institūta asociētais profesors Arnis Lektauers. Viņš skaidro, kāpēc sarežģīti dabas procesi faktiski nemaz nav līdz galam izpētāmi.   Vēl arī par to, ka aizvadītās Lieldienu brīvdienas piedāvāja gana košus laikapstākļus - karstuma rekordus un vasarīgus negaisus, kas bijuši arī pavasarim netipiski spēcīgi un pat postoši.

Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par ļoti neparastiem eksperimentiem uz mūsu planētas. Cilvēkam nav lemts doties uz citu galaktiku, Visuma centru vai laika mašīnā novērot, kā radies kosmoss. Taču mēs to mērķtiecīgi darām tepat uz Zemes - eksperimentos, kuros cenšam rast atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes meklējamas neiedomājami tālu vai sen. Kas ir šie eksperimenti? Kā mums sokas ar atbilžu meklējumiem, stāsta Kārlis Dreimanis, Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors, un Andris Šternebrgs, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātnes jomā, fizikas doktors. Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas.  

Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām.  Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks.  Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta.  Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.  

Lai arī Latvijā pavasaris nāk ar sausumu augsnē un gaisā, kā to tikko dzirdējām Toma stāstītajā, Latvija ir bagāta ar ūdeņiem un vismaz tuvākajā laikā mums nav jāraizējas par dzeramā ūdens trūkumu. Dažkārt pat plūdos varam teikt, ka tā ir par daudz, bet lielajā vairumā pasaules valstu dzeramā ūdens resursi ir ierobežoti un tas rada lielu spriedzi. Tiek minēts, ka tie ir pat divi miljardi iedzīvotāju, kuriem ikdienā raizes rada ūdens pieejamība. Kā attīra ūdeni, lai tas būtu dzerams, un kā inženieri nāk talkā ar jauniem risinājumiem ūdens sagādē? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas asociētā profesore Linda Mežule. "Mums tiešām ir paveicies ar ūdens resursu pieejamību un daudzumu. Mums arī ir paveicies arī ar ūdens kvalitāti lielā mērā. Kādreiz, kad liekas, ka ir lielie plūdi, negribētos to milzīgo daudzumu, bet tad, protams, arī uznāk sausuma periodi, bet visā visumā pazemē ūdens resursi ir pietiekami. Vismaz šobrīd," raksturo Linda Mežule. "Bet daudz kur citur pasaulē tā tiešām ir liela problēma, un patiesībā arī salīdzinoši netālu, teiksim, Dienvideiropas valstīs, jau šobrīd cilvēkiem šī resursa nepietiek. Ir ļoti daudz mēģinājumi un cīņas, un dažādi risinājumi, kas tiek piedāvāti, lai, pirmkārt, saglabātu to, kas ir, recirkulētu, atgrieztu apritē ūdeni un mēģinātu izbalansēt starp to patēriņu, kas nepieciešams iedzīvotājiem, ar to, kas nepieciešams industrijai. Jāsaprot jau arī tas, ka ne tikai mums dzeršanai tas ūdens ir vai mājsaimniecībā vajadzīgs, bet arī visā ražošanā." Bet, ja runājam par pasaules sausajiem reģioniem, kur ir lielākā problēma - ūdens tur ir ļoti dziļi? Vai ir problēma to tīri tehniski dabūt līdz cilvēkiem vai tur tīri fiziski tā ūdens arī ļoti dziļi nemaz nav?  Sandis Dejus: Sausie reģioni noteikti saistīti ar to ūdens pieejamību tieši dziļumā . Ja mēs, piemēram, paskatāmies filmas par faraonu kapenēm vai citiem Ēģiptes noslēpumiem, tad tur bieži vien tas viss notiek ļoti dziļi pazemē un ūdens nav ne ziņas. Latvijā noteikti šādas kapenes nevarētu izveidot vai līdzīgus pieminekļus, vienkārši mums lāpstas attālumā zem zemes parādās gruntsūdeņi un tas ūdens ir daudz vienkāršāk pieejams.  Tas nozīmē, ka ir zemes un valstis, kur noteikti jārok daudz dziļāk un tie ir simtiem un pat, iespējams, tūkstošiem metru, līdz mēs sasniedzam šo ūdens līmeni, kurš varētu tikt izmantots kaut kādā veidā ūdensapgādē. Bet šeit atkal ļoti svarīgi saprast arī to, jo pazemē ir vairāk dažādu cilvēkiem absolūti nevajadzīgu "štruntu" kā zelts, naftas, dimanti, litijs un vēl kaut kādas pilnīgi nevajadzīgas lietas, jo šī  augsnē ir vairāk piesārņota ar šo visu, jo arī ūdens resurss ir daudz piesārņotāks un daudz sarežģītāk sagatavojams dažnedažādām vajadzībām, gan dzeramā ūdens vajadzībām, gan arī dažādiem ražošanas procesiem. Lai sagatavotu šo ūdeni, ir jāizmanto dažādas sarežģītas tehnoloģijas, kas ir salīdzinoši dārgas un nepieejamas, it sevišķi mazāk turīgos reģionos, kur šis ūdens nav pieejams.

Raidījumā pievēršamies aktuālajam. Interesējamies, kā mūs ietekmē kabeļu pārrāvumi Baltijas jūrā? Vairākkārtīgie kabeļu pārrāvumi pēdējo mēnešu laikā Baltijas jūrā mudina mūs domāt ne tikai par ģeopolitisko situāciju un drošību mūsu reģionā, bet lieku reizi liek mums aizdomāties, ka 21. gadsimtā sakaru pasaule aizvien lielā mērā balstās uz milzīgu zemūdens kabeļu tīklu. Mūsu planētas dziļajos ūdeņos atrodas vesels telekomunikāciju vadu mudžeklis. Runā, ka visi šie kabeļi, kopā salikti, veidotu pusotru miljonu kilometru garu rindu - tas ir vairāk nekā Saules diametrs. Kāpēc šādi kabeļi nepieciešami? Kādam nolūkam tiek kalpo? Kā tos labo un uzrauga? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes profesors Jurģis Poriņš, šīs pašas fakultātes vadošais pētnieks Andis Supe un VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” krīzes komandas vadītājs, valdes loceklis Evijs Taube   Raidījuma pirmajā daļā arhīva stāsts par pirātiem 21. gadsimtā.

Pievēršamies robotiem, datoriem un tehnoloģijām, ko esam radījuši un turpinām radīt savai ērtībai. Viens no 2024. gada izceltajiem atklājumiem zinātnē Latvijā ir robots, kurš saprastu vienkāršā dabiskā valodā izteiktas instrukcijas.  Tas būtu īpaši noderīgi dažādu dienestu darbā un dinamiskos apstākļos, piemēram, dabā. Kā sazinās robots un cilvēks? Kopā ar robotikas un mašīnmācīšanās ekspertiem un pētniekiem skaidrojam, cik viegli vai grūti robotam ir saprast cilvēka norādes. Stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors Modris Greitāns un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. "Robotika nav atrisināts jautājums. Robotus fiziski jau mēs protam uztaisīt, bet viņiem iedod šo saprašanu par pasauli, kas ir valoda, savienota ar redzi, tas vēl īsti nav atrisināts. Šie jēdzienu vektori, kas mūsu projektā, labi izdevās savienot to, ko mēs tekstā runājām - ābols, galds un tamlīdzīgi - ar 3D telpas pikseļiem jeb vokseļiem, viņiem piekārtot šos jēdzienu vektorus, kurš pikselis, vokselis ir ābols, kurš ir galds, tas kaut kādā ziņā ir varbūt ja ne unikāls Latvijai, tad katrā ziņā  mēs esam tālu tikuši," atzīst Guntis Bārzdiņš. "Līdz tam brīdim, lai robots domātu un dzirdētu, un redzētu tikpat efektīvi kā cilvēks, ir vēl diezgan tāls ceļš manā skatījumā ejams, kaut vai tāpēc vien, ka nu tas enerģijas daudzums, ko patērē cilvēks to visu izdarot, un tas enerģijas daudzums, ko šobrīd vēl patērē robotus ar savu mākslīgo intelektu ir 10000 reižu atšķiras. Ir kur kļūt efektīvākiem," piekrīt Modris Greitāns. -- Bet vispirms par to, ko tomēr robotam ir sarežģīti apgūt un vēl viņam nevar uzticēt. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes profesoros Agris Ņikitenko. Kā arī izzinām unikālu valodu, ko cilvēks radījis pēdējā gadsimta laikā - programmēšanas valodu. Ne gluži valoda, bet saziņas veids, kas sastāv no nullēm un vieniniekiem jeb binārā koda, ir pamatā ikviena datora programmai. Kā cilvēks radīja saziņas veidu ar datoru, proti, programmēšanu un  algoritmus,  lai to saprastu šī mašīna, skaidros uzņēmuma "Longenesis" izpilddirektors un LU pētnieks Emīls Sjundjukovs. Programmētāji aizvien turpina izstrādāt jaunas un jaunas programmas, kas varētu aizstāt minēto skaitļu virknes, lai cilvēks spētu savā dzimtajā valodā pateikt datoram, ko tam darīt. Te mēs nerunājam par mākslīgo intelektu, kas, protams, ir saistīts ar datoriku, bet šoreiz aplūkojam to, kā cilvēks lika un liek datoram veikt konkrētas funkcijas.

Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) tapis pirmais promocijas darbs, kas izstrādāts sadarbībā ar kodolpētniecības centru CERN. Tajā izstrādās komponentes daļiņu paātrinātajam, kas noteikti daudziem ir sveša būve un arī pašu zināntieku un inžnieru vidū tiek dēvēts par vienu no sarežģītākajiem izpētes aparātiem. Guntis Pikurs (attēlā) strādā ar aditīvām ražošanas tehnoloģijām un pēta, kā tās ir izmantojamas paātrinātāju izgatavošanā. Kas slēpjas ar aiz vārdiem aditīvā ražošana, kas daļiņu paātrinātajam ir vēderā un kā mūsu inžnieru prasmes var likt lietā šī aparāta darbināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju indtituta pētnieks Guntis Pikurs un Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Ratkus. Kā darbojas daudzfunkcionālais klasteris un kas ir planetārās  dzirnavas - ielūkojamies LU Cietvielu Fizikas institūta laboratorijā. Kopā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta mikroskopijas laboratorijas pētnieci Līgu Ignatāni stāvu pie kādas iekārtas - uz palielas pamatnes kaste ar daudz vadiem, kas savienoti ar trim monitoriem. Uz viena ekrāna redzu ķīmisko elementu periodisko tabulu un grafiskas līknes, uz otra - dažādi dati un uz trešā - melnbalts attēls, kas vairāk atgādina mākslinieka veidotu grafiku. Arī sienas šajā telpā izliktas ar melnbaltu kvadrātu paneļiem, un, ja ne šī lielā dūcošā uzparikte, tad domātu, ka esmu nonākusi dizaina studijā, kur grafiķi  uz datora ekrāniem veido mākslas darbus. Taču te mani iepazīstina ar vienu no jaunākajām cietvielu fizikas  institūta  iekārtām - skenējošo elektronu mikroskopu. Gudrs un vienlaikus ļoti jutīgs aparāts, kas  pētniekiem parāda  miljoniem reižu  palielinātus materiālus, pats tos  sašķiro, bet  lai labi strādātu, no apkārtējiem pieprasa mieru un klusumu. Līga Ignatāne iepazīstina tuvāk ar šo  superjaudīgo mikroskopu. Pētnieces uzdevums ir izstrādāt dažādus sensorus, ko tālāk var izmantot  biologi vai mediķi, nosakot, piemēram, vīrusus. Līga Ignatāne turpina stāstu par skenējošo elektronu mikroskopu, iepazīstinot, ka šī iekārta arī pati sadala un apstrādā pētāmo materiālu, kas ielikts, tā teikt, mikroskopa vēderā. Bet vispirms informācija par laboratorijas telpu, kas ierīkota, lai mikroskops varētu darboties labi. Skenējošais elektronu mikroskops ir tikai viena no institūtā esošajām iekārtām. Ir vēl daudz citu gudru, sarežģītu iekārtu, kuras var redzēt tikai tad, ja esi  ģērbts no galvas līdz kājām speciālā aizsargtērpā, bet par to stāsts kādā no turpmākajiem raidījumiem. Ielūkojamies arī pētnieka Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā Ko lasa pētnieks, kura ikdienas darba jautājumi saistīti ar to, kā augi savstarpēji sazinās? Ielūkojamies Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docenta, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītāja Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā. Viņš stāsta par tetraloģiju "Viņpus vārtiem", kuras autors ir rakstnieks Aivars Kļavis. Četru romānu ciklā ietilpst darbi "Rīgas kuprītis", "Ceļojošā cirka gūstekņi", "Piesmietais karavīrs" un "Adiamindes āksts".  

Skaidrojam zināmo un nezināmo par vētrām uz Saules, citām zvaigznēm un to planētām Visumā. Gads daudzviet pasaulē iesākās ar dabas radītu salūtu - ziemeļblāzmu, atzīmējot, ka aizvien piedzīvojam Saules aktivitātes periodu. Sarunājas Andris Vaivads, Ventspils augstskolas rektors un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesors, Ints Ķešāns, IT speciālists, astronomijas entuziasts, un Raitis Misa, IT speciālists, astronomijas entuziasts.  

"Pasaules zilās plaušas" - lielie okeāni un jūras, lielā mērā regulē visu planētas klimatu. Laikā, kad klimats mainās, pētnieki meklē veidus, kā daba pati parūpējusies par siltumnīcas efekta gāzu uzkrāšanu. Un viens no veidiem ir meklējams tepat piekrastē. Ir zināms, ka piekrastes biotopi spēj uzglabāt oglekli un tājedādi palīdz planētai pielāgoties klimata pārmaiņām. Par oglekli piekrastes ūdeņos, par dzīvsudraba piesārņojumu un to, kā atmofizika var palīdzēt to visu nomērīt, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošās pētnieces Anda Ikauniece un Rita Poikāne. Balasta ūdeņu tvertnes - neaizvietojams sektors uz kuģa Balasta ūdeņi aizņem 20 % no visa kuģa kravnesības un tie tiek uzpildīti ostā. Šie ūdeņi var būt no jūras, gan okeāna, gan pilsētas notekūdeņi. Kā tiek kontrolēts tas, kas tiek ievadīts un izvadīts ārā no balasta ūdeņu tilpnēm un ko izmantoja kuģu balastam senāk, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas pasniedzēja Ieva Demjanenko. No dažiem simtiem līdz vairāk nekā 10 miljoniem litru uz vienu kuģi, atkarībā no peldošā transporta līdzekļa izmēra - tik daudz tiek iepildīti balasta ūdeņi  kuģos. Milzīgas tvertnes, kas domātas šiem ūdeņiem, tiek izvietotas kuģu sānos vai apakšdaļā un vienlaikus ar kravas iekraušanu ūdeņi tiek pumpēti ārā, vai otrādi, tos iepilda, kad krava tiek izkrauta. Sīkāk šo procesu mums skaidro Ieva Demjanenko. Agrākos laikos kuģa stabilitātei neizmantoja ūdeni, bet gan smilšu maisus vai akmeņus, un Rīgā  par šo vēsturi mums atgādina  Ķīpsalā esošais Balasta dambis, kur 18. gadsimtā Rīgā iebraukušie buru kuģi izkrāva lieko balastu (kas tolaik pārsvarā bija laukakmeņi). Vēlāk šo dambi sabojāja plūdi, bet ap 1870.gadu to atjaunoja, un šobrīd redzamais Balasta dambja akmeņu krāvums ir saglabājies no 1885. gada. Citviet pasaulē šie balasta akmeņi tika izmantoti ēku celtniecībā, piemēram, Kanādas pilsētas Monreālas namos ir iemūrēti akmeņi, ko 19. gs. pilsētas ostā atstāja kravas kuģi no Eiropas. Balasta saturs mainījās, kad kuģu korpusus sāka būvēt no metāla un aizvien vairāk parādījās tvaika dzinēji, kas kustināja peldošo transportu uz priekšu. Tad ūdeni pasāka izmantot ne tikai tvaika mašīnu darbināšanai, bet arī kuģa  stabilizācijai.  Tik daudz par balasta vēsturi, bet turpinājumā pievēršamies mūsdienām, kad liela problēma ir balasta ūdeņos esošie  invazīvie organismi – aļģes, baktēriju, kāpuri, zivis, krabji. Lai novērstu šādu nevēlamu radību ieceļošanu, balasta ūdeņi tiek filtrēti. Tāpēc jau vairākus gadus darbojas starptautiskā konvencija par kuģu balasta ūdens un nosēdumu kontroli un pārvaldību.

Nav noslēpums, ka ikdienas saskaramies ar dažādām vielām, par kuru ietekmi uz mūsu organismu aizvien nav vienprātības. Laika gaitā cilvēkā sakrājas buķete ar metāliem, pesticīdu atliekvielām un noturīgiem piesārņotājiem. Jautājums, kāda tieši un kādas problēmas tā var radīt? Tāpēc Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūts aicina piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu šādu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem, ar to saistītos veselības riskus, kā arī uzlabotu ķīmisko vielu risku pārvaldību. Par pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne. "Biomonitorings ir tāda pieeja vai process, kur mēs mēģinām sekot, saprast, kas notiek tajos mūsu ķermeņos ar dažādām ķīmiskajām vielām, svarīgi piebilst, ar tādām ārējas izcelsmes ķīmiskajām vielām, kuras mēs vai nu ieelpojam, vai apēdam, vai caur ādu uzņemam, dažādos veidos kas nonāk mūsu organismā," skaidro Ivars Vanadziņš.  "Mērķis faktiski ir, pirmkārt, pasekot līdzi, vai kaut kas tur nav slikts un kaitīgs un par daudz. Līdzīgi kā cilvēks iet taisīt regulāri pie ārsta kaut kādas analīzes, teiksim, asins aina, dzelzs līmenis vai kaut kāds joda saturs, vēl kaut ko. Būtībā tas pats apmēram ir, tikai biomonitorings būtu daudz plašāks un skartu vielas, kuras mēs ikdienā tā nemēdzam noteikt, jo mēs par viņām pat neaizdomājamies, ka viņas ir būtiskas." Pirms aicināt cilvēkus iesaistīties pētījumā, zinātnieki veikuši mājasdarbu, izvēloties aptuveni 25 vielas, kuras Latvijai būtu aktuālākas un kurām ir augstāks risks. Tās var iedalīt trīs grupās: smagie metāli, pesticīdi un noturīgie organiskie piesārņotāji. "Vai nu tās ir kaitīgākas, kurām ir kaut kādas ilgtermiņa sekas, kur varbūt ir pierādīta zināma informācija, ka viņas var izraisīt ļaundabīgos audzējus, vai viņām negatīva ietekme grūtniecības laikā. Tad ņēmām vērā arī sabiedrības viedokli vai kaut kādu informāciju par to, cik var būt, ka tā viela Latvijā tiek lietota, piemēram, pesticīdu pārdošanas apjomus," norāda Linda Matisāne. Lai pētījumu veiktu, nepieciešams, lai pieteiktos vismaz 400 cilvēku. Pieteikties līdzdalībai biomonitoringā var pētījuma mājaslapā. "Mēs priecātos arī par nedaudz lielāku skaitu," aicina Ivars Vanadziņš. "Tas, ko mēs sagaidām un uz ko mēs aicinām, ir cilvēki, kuri gatavi nodot asins un urīna paraugu. Par to nebūs jāmaksā, cilvēks arī saņems rezultātus. Tā kā viena pragmātiskā interese ir ārkārtīgi pilnīgi un super plaša asins un urīna analīze pilnīgi par brīvu. Un otra lieta, kāpēc mums varbūt būtu forši, ja to cilvēku būtu drusku vairāk, līdz ar to mēs neatradīsim nevienu, ir anketa, kas mēģina noskaidrot tos dzīves, ēšanas, darba, izklaides paradumus." Anketa palīdzēs noskaidrot lietas, kas varētu ietekmēt to, kāpēc kādas vielas koncentrācija ir kāda cilvēka organismā. Anketa ir ļoti plaša un tā ietver jautājumus par dzīvesvietu, par paradumiem, par kaitīgiem ieradumiem, par hobijiem. "Piemēram, daļa hobiju arī var radīt ekspozīcijas. Varbūt, ka kādam kungam ir garāža mājās, kur viņš ķimerējas un metina. Vai kādam hobijs ir šaušana, kur izmanto svina skrotis," norāda Linda Matisāne. ""Anketa ir gana gara, un cilvēkiem, kas piesakās, ir jābūt gataviem ne tikai doties līdz laboratorijai un nodot asins analīzes un urīna analīzes, bet arī veltīt kādu laiku, atbildot uz tiem jautājumiem gan par smēķēšanu, gan par ēšanu, gan uztura iegādi. Viens no svarīgākajiem šī pētījuma uzdevumiem ir nevis "uztaisīt fotogrāfiju" par to vai noskaidrot konkrēto situāciju, kādas ir tā vielu koncentrāciju cilvēka asinīs, bet arī mēģināt izskaidrot tos cēloņus, kāpēc, lai varētu varbūt valsts politiku pamainīt un kaut kādā jomā, kur ko atļaut, aizliegt, kā var būt kādas informēšanas kampaņas veidot."   Dzeramā ūdens sastāvs Kā zināms, vistīrākais ūdens ir destilēts, bet vienlaikus tas ir „tukšs” ūdens, jo nesatur nekādas citas vielas, kā vien ūdeni un gaisu, tāpēc  dzeršanai šāds šķidrums nav ieteicams. Normālā dzeramā ūdenī jau dabiski ir  klāt  dažādas  organiskās vielas, taču, ja šo vielu  dabā nav, tad ūdenim pievieno citus tā bagātinātājus. Par dzeramā ūdens sastāvu stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Ūdens, kā tautā saka, nevar būt „pliks”,  jo ir pilns ar mikroorganismu populāciju jeb „mazajiem zvēriņiem” – kā saka Sandis Dejus. Līdztekus mikroorganismiem ūdenī ir sastopami daudz un dažādi sāļi un minerāli, taču zināms, ka cilvēku  veselības un drošības labad dzeramajam ūdenim pievieno  vēl kādas citas viela, piemēram, fluoru  un hloru, tāpēc skaidrojam, cik lielā mērā tie ir sastopami mūsu teritorijas ūdeņos un citviet pasaulē un kas vēl atrodams dzeramajā ūdenī.  Tā ir liela privilēģija gan Eiropas, gan visas pasaules kontekstā, ka varam dzert ūdeni no krāna, noslēdzot  sarunu, atzīst Sandis Dejus.

Lāčplēša dienā raidījumu veltām zinātnes neatsveramajam atbalstam mūsu drošībā. Inženieri Latvijā ciešā sazobē ar aizsardzības nozari rada inovācijas valsts fiziskajai un kiberdrošībai. Sākot ar droniem un aizsargvestēm, beidzot ar datiem - visās šajās jomās tapuši pētījumi ar mērķi stiprināt valsts drošību. Kādi ir šie risinājumi un kas ikdienā ir nepieciešams militārajām struktūrām, lai ar moderniem risinājumiem aizsargātu valsti? Būt modram un gatavam diemžēl ir mūsdienu realitāte, ar patstāvīgiem kara draudiem Eiropā sadzīvojam jau kādu laiku un pavisam loģiska šķiet nepieciešamība radīt aizvien jaunākas un efektīvākas ierīces un iekārtas, lai savu valstu pasargātu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pētnieki skaidro, kādus risinājumus var radīt, lai aprīkojums nepieviltu un lai mēs varētu justies ne tikai fiziski droši, bet droša būtu arī mūsu digitālā vide. Sarunājas Sergejs Gaidukovs, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta tenūrprofesors, Andrejs Šiškins, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un virsmu tehnoloģijas institūta vecākais pētnieks, ķīmijas doktors, Uģis Briedis, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta asociētais profesors, vadošais pētnieks, un Roberts Kits, Aizsardzības ministrijas Aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta Inovāciju un pētniecības atbalsta nodaļas vadītājs. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība Šī gada augustā raidījumā stāstījām par Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības un tās partneru rīkotām vērienīgām starptautiskām mācībām “Locked Shields 2024”, kurās Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnīja 1. vietu. Tagad stāsta turpinājums. Tuvāk iepazīstam pašu Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību - tās darbu ikdienā un vienības zemessargus. Vienība šogad svinēja 11. dzimšanas dienu - tā dibināta 2013. gadā un pulcē vairākus simtus brīvprātīgo. Tiekomies ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieri majoru Ronaldu Mandeli un zemessardzi Ingrīdu. Kiberdrošība, kiberaizsardzība, kiberuzbrucēji - tie ir šobrīd plaši lietoti jēdzieni, lielā mērā saistībā ar karadarbību Ukrainā. Par dažādiem kiberdrošības aspektiem mēs ikdienā bieži dzirdam komentārus no institūcijas CERT.lv, kuras darbs iet roku rokā ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību. Bet kā savulaik radās ideja par šādu vienību, stāsta majors Ronalds Mandelis.    

Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs. Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi. Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu. Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā. Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi. Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad precīzam laikam un katrai sekunei  mēdz būt ļoti liela nozīme, sākot no navigācijas automašīnā, līdz pat kosmosa kuģu startiem. Un precīza laika atskaite nav iedomājama bez precīziem pulksteņiem. Atompulksteņi - pasaulē precīzākie laikrāži. Kādam mērķim tie radīti? Kā tie darbojas un kāpēc dažkārt viena sekunde nemaz nav viena sekunde? Kāda atomam saistība ar laiku un kur jau šodien izmantojam atompulksteņus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta asociētais profesors Jānis Alnis un LU Astronomijas institūta direktors Kalvis Salmiņš. Eiropas kodolpētījumu zinātniskajam centram CERN - 70 29. septembrī savas pastāvēšanas 70. gadadienu atzīmēs Eiropas kodolpētījumu zinātniskais centrs CERN. Tieši šajā centrā tika izstrādāts vispasaules tīkls (www – World Wide Web) un viens no publiski zināmākajiem atklājumiem – 2012. gadā ar Lielā hadronu paātrinātāja palīdzību CERN tika pierādīta Higsa bozona eksistence. Par šiem un vēl citiem šīs organizācijas  nozīmīgiem veikumiem un cilvēkiem plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes darbinieks CERN, daļiņu fiziķis Kārlis Dreimanis. Par Eiropas kodolizpētes centra CERN darbību esam stāstījuši regulāri, galvenokārt par jauniem atklājumiem, rīkiem, kas tiek izmantoti CERN darbībā un Latvijas fiziķu saistību ar šo organizāciju. Atzīmējot CERN 70. gadadienu, īsumā ielūkosimies organizācijas vēsturē. Iedīgļi vienotam kodolfizikas pētniecības centram meklējami uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad ASV nometa atombumbu uz Hirosimu un Nagasaki, kad kļuva skaidrs, ka kodolieroči ir arī Padomju Savienībai un Apvienotajai Karalistei. Tad, kā saka RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis, cilvēki secināja, ka kodolzinātne ir pārāk spēcīga, lai to atstātu atsevišķu valstu pārziņā un tāpēc kodolfiziķiem ir jādarbojas kopā, lai šo zinātnes nozari veltītu labiem mērķiem, ne ieroču veidošanai. Atgādinām, ka 2021. gada 2. augustā Latvija kļuva par pilntiesīgu CERN asociēto dalībvalsti.  

Iznākusi grāmata "Neparastās kartes", kas ir grāmatas "Brilliant Maps" tulkojums latviešu valodā. Tā ir viena no populārākajām karšu vietnēm pasaulē, kas ļauj karti izmantot ne tikai kā navigācijas līdzekli, bet arī atklāj daudz neparastu faktu par pasauli mums apkārt. Kāda ir karšu loma mūsdienās un kādas neparastas kartes varam atrast, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta grāmatu tulkotājs, ģeogrāfijas skolotājs, prāta mežģu veidotājs Morics Roberts Mūrnieks un uzņēmuma "Jāņa sēta" ģeotelpisko risinājumu biznesa virziena attīstības vadītājs, galvenais karšu lietotnes "BalticMaps" virzītājspēks Dāvis Valters Immurs. Ūdensceļu kartēs attēlotais Šodien reti kad ūdens transporta vadītāji izmanto drukātas papīra kartes, jo viss ir redzams viedierīcēs elektroniskajās kartēs, tomēr jauno jūrnieku apmācībā izmanto drukātas kartes, lai iemācītu kuģošanas pamatus. Kas ir attēlots jūras navigācijas kartēs un kā tās atšķiras armijas flotei, tirdzniecības kuģiem un burātājiem, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs Jurijs Šendriks.  Jurijs Šendriks datora ekrānā rāda Rīgas jūras līci, kur netālu no Rīgas ostas ūdens teritorija ir izraibināta ar melniem krustiem, tādejādi uzrādot nogrimušo kuģu vrakus. Vēl kartē redzams dziļums, straumes virziens, bojas, kas signalizē, kur ūdens transportam ir jāieiet  vai jāiziet ārā no ostas. Šodien ikviens var sameklēt internetā bezmaksas kartes un sekot līdz kuģu kustībai visā pasaulē, līdzīgi kā tas ir ar lidmašīnu kartēm, bet jau profesionālākus ceļvežus ūdeņos par maksu piedāvā dažādas kompānijas, kas specializējušās karšu izstrādē. Kas attēlots ūdensceļu kartēs un kā jūrnieki tajās orientējas, par to turpina Jurijs Šendriks.

Skolotāju "skaitļošana" jeb kā, izmantojot sistēmdinamiskos modeļus, var prognozēt gan pedagogu pieejamību, gan enerģētikas politiku un daudz ko citu. Saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta tenūrprofesori Andru Blumbergu un Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošo pētnieku Ritvaru Freimani. Ir radīts modelis, kas var palīdzēt izskaitļot pedagogu pieejamību nevis tikai šim brīdim, bet arī vairākus gadus uz priekšu. Kā to izskaitļot, kas ir šis modelis un kur vēl šādu modeli var pielietot? Veikts pētījums par skolēnu, viņu vecāku un skolotāju attieksmi pret zinātni Vidzemes Augstskolas sabiedrības  zinātņu fakultātes pētnieki sadarbībā Latvijas Universitātes speciālistiem pirms trim gadiem uzsāka pētījumu vairākas Latvijas vidusskolās, lai, aptaujājot skolēnus, skolotājus un skolēnu vecākus, uzzinātu, kā viņi izprot un attiecas pret zinātni. Aptaujā iesaistījās  ap  600 skolotāju, 850 skolēnu vecāku un aptuveni 1800 skolēnu. Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone stāsta pat aptaujas rezultātiem saistībā  ar pētījumu „Zinātniskuma  kultūra vidējā izglītībā sabiedrības ilgtspējai”.

Kāda būs nākotnes aviācija un kad lidmašīnas lidos ar elektrodzinējiem? Vai un kā mākslīgais intelekts mainīs ne tikai pilotu, bet arī gaisa satiksmes dispečeru darbu? Saruna ar lidmašīnas kapteini un aviācijas drošības ekspertu Jāns Krištopu un Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas institūta direktoru Ilmāru Blumbergu. Par tehnoloģijām  un  dispečeru darbu saruna ar Latvijas Gaisa Satiksmes valdes locekli Aivaru Pūcīti Kopā ar Latvijas Gaisa Satiksmes valdes locekli Aivaru Pūcīti esmu uzkāpusi vadības tornī un vēroju kā divi dispečeri sēžot pie vairākiem monitoriem sazinās ar ielidojošo un izlidojošo lidmašīnu pilotiem. Dispečeri ir tie, kas dod atļaujas lidmašīnām iedarbināt dzinējus, pārvietoties pa manevrēšanas ceļiem līdz skrejceļam, dod atļauju lidaparātiem  pacelties  vai  nolaisties.  Lai  netraucētu  dispečerus darbā Aivars Pūcītis paklusām komentē tornī redzamo darbu  Un  tieši par tehnoloģijām  un  dispečeru darbu šodien būs tālākā saruna. Atgriežamies tornī pāris stāvus zemāk un Aivars Pūctītis  uz sava darba galda ieslēdz datorā aplikāciju Flightradar24, tas ir globāls lidojumu izsekošanas pakalpojums, kas sniedz reāllaika informāciju par tūkstošiem lidmašīnu visā pasaulē. Šādu lietotni ikviens var uzlikt savā viedierīcē un sekot satiksmei gaisā, bet vadības torņa dispečeri savos datoros lieto daudz specifiskākas un profesionālākas programmas, kas nepieciešamas šim ļoti intensīvajam un atbildīgajam darbam, par to vairāk stāsta Aivars Pūcītis.