Podcasts about filmas

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

Par viņiem jau raksta "Hoolywood News", "Fold", "Deadline" un citi kinoapskatnieki. Nupat no Ņujorkas prestižā Traibekas festivāla atgriezušies brāļi Lauris un Raitis Ābeles, kur pirmizrādi piedzīvoja viņu jaunākā animācijas filma "Dieva suns. Saruna ar brāļiem par kailumu, par skatiem, kas domāti tikai pieaugušajiem, par Hitlera līdzinieka spīdzināšanu, par Robertu De Niro un galu galu galā, kāpēc Amerikā nevajadzētu runāt filmas budžetu, ja tas nepārsniedz miljonu. Brāļu Ābeļu provokatīvā animācijas filma savij vēsturiskus faktus ar krāšņiem fikcijas elementiem – tās sižets balstīts zināmākajā vilkaču prāvā Ziemeļeiropā. Izaicinošā Dieva suņa jeb vilkača mistērija veidota rotoskopijas tehnikā, sākotnēji filmējot ainas ar aktieriem – režisoru Regnāru Vaivaru, ekspolitiķi Eināru Repši, aktierus Agati Kristu, Jurģi Spulenieku,Kristianu Kareļinu u. c. –, kuri vēlāk animēti un iedzīvināti gotiskā detektīva žanra un komiksa aprisēs. Filmas pirmizrāde Latvijā gaidāma rudenī "Riga IFF" atklāšanā.  

Susipažįstame su spaudos publikacijomis kultūros tema.Vasarą kauniečiai kviečiami iškylauti prie upių. Šią idėją populiarina jau penktus metus skaičiuojantis projektas „Piešiame Nemuną“.Šeštą kartą Lietuvoje rengiamos Europos archeologijos dienos.Dovilė Kuzminskaitė apžvelgia Maggie OʹFarrell romaną „Santuokos portretas“ ir Annie Lyons romaną „Ačiū, Eudorai Haniset viskas gerai“.Eišiškėse vyks X Tarptautinis chorinės muzikos festivalis „Auksinė Šalčios juosta“.Kokią kino prasmę karo kontekste mato kūrėjai? Pokalbis su režisiere Giedre Beinoriūte, grįžusia iš festivalio „Docudays UA“.Klaipėdos kūrėjai jau trečius metus atveria savo dirbtuves, kviesdami miestiečius patirti kūrybos kaitrą iš vidaus.Lietuvoje startuoja kylančių prodiuserių mokymų programą „Up!“.Vilnius virsta gyva meno galerija po atviru dangumi. Mieste vyks Tarptautinės Vilniaus tapybos trienalės dalis – interaktyvus Dailės festivalis.Festivalis „Koncertai Burmistrui“ Merkinėje pradeda jau trečiąjį sezoną.Ved. Marius Eidukonis

Tradicinė 15min tinklalaidė apie futbolą „Skrieja kamuolys“ apžvelgia svarbiausius futbolo savaitės įvykius. Iš futbolo kelionių sugrįžęs Marius Bagdonas, nesibaigiantis Vilniaus „Žalgirio“ liūnas, nykus Europos lygos finalas, „Napoli“ triumfas, atsisveikinimas su legenda ir sudėlioti taškai ant „i“ stipriausiose Europos lygose – visa tai ir dar daugiau šios savaitės epizode. Studijoje – 15min sporto žurnalistai Aurimas Tamulionis ir Marius Bagdonas bei „Go3“ komentatorius Karolis Dudėnas. 00:00 Įžanga ir Bagdono futbolo kelionės 16:16 Mariaus „Instagram“ paskyra 18:36 Vilniaus „Žalgiris“ toliau smenga 33:59 Kas tas Dejanas Georgijevečius? 39:52 Skylėta „Hegelmann“ gynyba 44:38 Lygiosios Telšiuose ir Gargžduose 48:59 Lietuviai užsienyje 55:29 Nukrypimas apie Ryčio talentus 1:05:28 Blogiausias finalas? 1:19:58 Diskusija dėl Amorimo ir MU 1:24:15 Ange‘o ir „Spurs“ ateitis 1:27:06 Brangiausias futbolo mačas 1:30:17 Anglai išsidalino vietas Europoje 1:43:02 Italija ir auksinis „Napoli“ finišas 1:52:00 „Sudie“ Modričiui ir „Santiago Bernabeu“ 1:58:11 Moterų Čempionų lyga ir likę reikalai

4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem,  brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu,  skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.

“Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir skatītāja emocionālā pieredze,” - tā par savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Lotus” saka kinorežisore Signe Birkova. “Lotus” ir savdabīgs vaibsts Latvijas kino ainavā: eksperimentāla filma, kuras tapšanā izmantota autentiska 1923.gada kino kamera, mēmā kino paņēmieni un mistiskas kino pasakas virāžas, kur nekas nav tā, kā izskatās. Filmas “Lotus” sižetu var izstāstīt dažos teikumos: vācbaltu grāfiene Alise fon Trota pagājušā gadsimta 20. gados atgriežas Latvijā mantojuma dēļ, bet nejauši nonāk slepena un baisa kulta valgos.Cenšoties atgūt brīvību, Alise fon Trota atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri. Taču šis sižets ir vien neliela daļa no divas stundas garās kino pieredzes, kurā ir daudz mistikas, nosacītības, atsauču uz agrīno kino un režisorei tuviem ekrāna meistariem. Režisore Signe Birkova gan uzsver, ka negaida no skatītāju šo kino citātu šifrēšanu: “Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir emocionālā pieredze, ko skatītājs var gūt, ļaujoties šim ceļojumam, šai kino pasakai vai iniciācijas ceļam. Un šo citātu atpazīšana vai zināšanas absolūti nav svarīgas. Uzskatīsim, ka tās ir kādas mazas sēnes, kas tur gadījās. Mēs nezinām tām nosaukumus, un tas nav tik svarīgi. Galvenais ir subjektīvās izjūtas un kaut kādā ziņā – nepretoties šim diezgan piesātinātajam stāstam. Tur ir daudz kas jāabsorbē, bet tas nav absolūti sinefilisks kalambūrs, kas būtu obligāti jārisina.” Filmas galveno varoni Alisi fon Trotu atveido lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite, kurai šī nav pirmā pieredze ar mazliet sirreālu latviešu kino – pirms pieciem gadiem viņa filmējās arī Jevgēņija Paškeviča filmā „Ko zina klusā Gerda”. Režisore Signe Birkova līdz šim sevi pieteikusi ar vairākām spēles īsfilmām, kā „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” un „Viņu sauca Haoss Bērziņš”, dokumentālo filmu „Uguns aplis” un analogā kino performancēm. Lotosa ziedu, kas uzplaukst, izspraucoties cauri dubļiem, mēdz uzskatīt par garīgas atdzimšanas simbolu. Signei Birkovai tas ir stāsts arī par Alisi fon Trotu un viņas ceļu cauri izmisumam un dvēseles tumsai, tāpēc filmai dots nosaukums “Lotus”.  „Šīs filmas galvenais vēstījums ir par to, cik svarīgs radošums un ka tas var izglābt, palīdzēt atveseļoties no dažādām traumām. Iespējams, ir jāatmet kaut kāda vecā pieredze, vecie stereotipi, priekšstati un aizspriedumi, un tad radošais process aizved līdz tam, ka cilvēks var būtībā piedzimt no jauna. Arī Alise ir augšāmcēlusies caur šo radošo procesu. Bet tam nav jābūt tieši kino – cilvēks var rakstīt dzejoli, vilkt švīkas… Tas ir par to izvēli: kad viss ir sabrucis un nekā vairs nav, var iet iznīcībā, iznīcināt sevi un ļauties tumsai, kas tevi apēd, un otrs ceļš ir izvilkt sevi aiz matiem ārā, atrast sev piemērotu radošu nodarbi, un tam ir jābūt tiešām rituālam. Kad tur ielikts nodoms – es gribu dzīvot, izplest spārnus un lidot, lai arī kādi laiki nebūtu – tā ir apzināta izvēle.” Signes Birkovas spēlfilma “Lotus” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn Tallinas „Melno nakšu” kinofestivālā, debijas spēlfilmu konkursā. Latvijas pirmizrāde gaidāma 10.aprīlī.

Pasaule ārpus laika – tā pašiem mazākajiem skatītājiem domāto studijas „Rija” animācijas filmu „Telmas ideālā dzimenīte” raksturojusi Eiropas Bērnu un jauniešu filmu asociācijas žūrija, kas pērnruden tai piešķīra balvu Vācijas starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā „Schlingel”. Pēc pasaules pirmizrādes Vācijā režisora Reiņa Kalnaeļļa jaunā pilnmetrāžas animācijas filma par pingvīnmeitenīti Telmu šonedēļ nonāks arī uz Latvijas ekrāniem. Tā izaugusi no savulaik daudzus festivālus apceļojušās īsfilmas „Kad āboli ripo”, un filmas pamatā ir Liepājas mākslinieka Andreja Prigičeva neparastie, ar krāsu zīmuļiem radītie tēli. Mazā Telma pēc dažām dienām sasniegs pingvīnu pilngadību – piecus gadus, bet viņa bažījas, vai Dzimenīte viņu atradīs. Viņas mājās – Ledus zemē – valda šķietama pārpilnība, bet Telmai trūkst vecāku siltuma. Telma ilgojas sagaidīt Dzimenīti kopā ar labākajiem draugiem – Kaķi un Peli no Zaļās zemes – un nolemj rīkoties. Un tur arī sākas piedzīvojumi. Bet šīs neparastās tēlu trijotnes vēsture ir senāka par šo filmu – šie mākslinieka Andreja Prigičeva radītie varoņi savulaik satikās Reiņa Kalnaeļļa debijas īsfilmā „Kad āboli ripo”, kas iznāca 2009.gadā. Pilnmetrāžas filmu sākotnēji bija iecerēts saukt par „Ābolrauša šūpuļdziesmu”, metot tiltu uz īsfilmu, kuras tēli vēl pirms režisora Reiņa Kalnaeļļa piesaistes bija dzimuši mākslinieka Andreja Prigičeva galvā, atceras Reiņa tēvs, filmu studijas „Rija” vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis. Ar Prigičeva grāmatu ilustrācijām viņu bija iepazīstinājusi kolēģe Ilze Ruska. Filmas scenārija autores ir Līva Eglīte no Latvijas un Sesila Somersa (Cecile Somers) no Luksemburgas, jo filma ir abu valstu kopražojums. Telmas ceļojumu no Ledus zemes uz Zaļo zemi caurvij arī pieaugušajiem aktuālas tēmas par ekoloģiju, materiālismu un cilvēciskajām attiecībām tehnoloģiju laikmetā. Režisors Reinis Kalnaellis atzīst, ka tieši par scenāriju bijušas viskarstākās diskusijas un būtu gribējies to pieslīpēt vēl un vēl: Sākumā bijusi doma, ka „Telmas ideālā dzimenīte" būs filma bez dialogiem, tomēr laika gaitā tas mainījies, un filmā dzirdēsim Baibas Brokas, Jāņa Kirmuškas, Gundara Grasberga un citu aktieru balsis. Un var teikt, ka pie filmas „Telmas ideālā dzimenīte" strādājusi vesela Kalnaeļļu dinastija, jo pingvīnmeitenītes Telmas lomu ierunājusi režisora meita un producenta mazmeita Rota Kalnaella. Mūziku animācijas filmai radījis komponists Kārlis Auzāns, bet beigu titru dziesma pieder grupai „Carnival Youth”. Animācijas filma „Telmas ideālā dzimenīte" kinoteātros būs skatāma no rītdienas, 19.marta.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šonakt Holivudā sadalītas ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskari". Iespaidi par redzēto ceremoniju un komentāri par izcelto no nominēto filmu klāsta, Kultūras rondo pārrunājam ar kolēģi Māru Rozenbergu, kura klātienē sekoja notikumam līdzi, un kino kritiķiem. Studijā Kristīne Simsone, Sonora Broka un "Kino Kults" redaktore Līva Spandega. Īpaša šī "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonija bija Latvijai, jo režisora Ginta Zilbaloža filma "Straume" saņēma labākās pilnmetrāžas animācijas filmas balvu, kļūstot par pirmo Latvijas kino darbu, kas ieguvis prestižo apbalvojumu. Savukārt kategorijā "Labākā ārvalstu filma" "Straume" piekāpās Brazīlijas filmai "I'm Still Here". Sirreāli – tā emocijas pēc "Oskara" iegūšanas raksturo "Straumes" komanda pirmajās intervijās. Filmas viedotāji atzīst, ka vēl nav aptvēruši notikuma nozīmīgumu. "Bija pārsteigums. Nebijām gaidījuši vispār," bilst Gints Zilbalodis. Viņš tomēr atklāj, ka bija domājis, ko teikt no skatuves, ja "Straume" iegūs balvu, bet tajā mirklī daudz aizmirsis un improvizējis. "Arī filmas veidojot, vienmēr vajag gatavoties, bet kad nonāc reālā situācija, tad plāns ne vienmēr strādā un vajag improvizēt. Varbūt nervozā sajūta piedod kaut kādu šarmu tam visam." Viņš arī neslēpj, ka ir sajūta, ka pats uz notikušo skatās no malas un ir jāpaiet laikam, lai pie tā pierastu. "Esmu vēl vidū tai vētrai," neslēpj Gints Zilbalodis. "Protams, mēs esam ļoti priecīgi un gandarītu par padarītos darbu un par to, ko tas nozīmē ne tikai Latvijas kino un Baltijas kino, bet arī neatkarīgu studiju veidotai animācijai kopumā. Tas ir liels sasniegums kopumā. Bez Zilbaloža tikai Miazaki [japāņu animators Haiao Mazaki] ārpus ASV studijām ir dabūjis šo balvu," gandarīts Matīs Kaža. Par to, kur Matīss glabās savu "Oskaru" un vai to varēs apskatīt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viņš saka, ka vēl jāpadomā: "Mēs neesam apsvēruši šo jautājumu. Būs par ko domāt reisā atpakaļ uz Latviju." Arī filmas producenti Rons Diānss no Francijas un Gregorijs Zalcmans no Beļģijas atzina, ka vēl nevar noticēt notikušajam. Gregorijs Zalcmans pirms ceremonijas bijis skeptisks par "Straumes" panākumiem, norādot, ka "Robots savā vaļā" mārketinga pasākumi būs paveikuši savu, lai filmas veidotāji iegūtu balvu "Taisnību sakot, man trūkst vārdu, vēl esmu adrenalīna pārņemts, viss šis stāsts ir tik sirreāls, no paša sākuma visa sadarbība bija tik gluda. Īsts brīnums. Kad zālē pieteica nominācijas, man likās, ka "Robotam savā vaļā" bija daudz skaļāki aplausi nekā "Straumei", tāpēc es jau nospriedu, ka droši vien vinnēs "Robots", bet, kad viņa atvēra aploksni un pateica "Flow"...," bilst Gregorijs Zalcmans. "Es taču tev teicu, jau kopš Kannām teicu, ka dabūsim "Oskaru"! Vienu brīdi domāju, ka varbūt pazaudēsim "Robotam", bet jau pirms kāda mēneša sapratu -nē, mums ir ļoti lielas izredzes," papildina Rons Diānss.  97. Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonijā triumfējusi filma "Anora", saņemot kopumā piecas balvas – par oriģinālo scenāriju, režiju un montāžu. Filmas galvenās lomas atveidotāja Maikija Medisone arī atzīta par gada labāko aktrisi un "Anora" ieguvusi gada labākās filmas titulu. Raidījumā Labrīt Māra Rozenberga norāda, kategorijā "Anoras" uzvara nav pārsteigums. Līdzīgi kā "Straume", arī šī filma ir neatkarīgs darbs un autori to ir uzsvēruši. Tās budžets ir vien seši miljoni dolāru un tapis ļoti īsā laikā Ņujorkā. Šī filma līdz "Oskaram" ir sākusi ceļu tieši tā pat kā Latvijas filma Straume Kannu festivālā.  

Prasideda vienas didžiausių šių metų kultūrinių renginių Lietuvoje - 25-oji Vilniaus knygų mugė. Joje šiandien paskelbti „Metų knygos rinkimai 2024“ nominantai.Rytoj Šiuolaikinio meno centre atidaroma vizualiųjų menų kūrėjos Anastasios Sosunovos paroda „Fandomas“. Pasakoja Karina Metrikytė.Prieš 90 metų Jungtinėse Amerikos Valstijose išrasta itin populiari ir gal net revoliuciją sukėlusi medžiaga – nailonas. Apie jį laidoje pokalbis su dizainere Jurgita Januškevičiūte.Pasaulio muzikos naujienos iš operos pasaulio – kompozitorius Jurgis Kubilius pristatys „Oper! Awards“ laimėtojus.„Filmas augina mane ir kaip žmogų, ir kaip kūrėją“, – sako kino ir teatro režisierė Rugilė Barzdžiukaitė, rubrikos „Be kaukių“ viešnia.Ved. Odeta Vasiliauskaitė

Lāči Berlīnē sadalīti. 75.starptautiskā Berlīnes kinofestivāla galveno balvu – "Zelta lāci" – saņēmis norvēģu režisors Dāgs Juhans Heugerūds par filmu "Sapņi (sekss, mīlestība)" ("Dreams (Sex, Love"). Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, seksualitāti un literatūru. Kultūras rondo runājam par Latvijas profesionāļu darbu Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un spilgtākajiem kinodarbiem šī gada filmu programmā. Diskutē kinokritiķe Dārta Ceriņa un producents Gints Grūbe, attālināti kinokiritiķe Elīna Reitere. Latvija Berlīnē izpelnījās uzmanību ar filmu restauratoru darbu un ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Raidījumā noslēgumā Dārtas Ceriņas intervija ar aktieri Larsu Eidingeru Viena no 75. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmām, kas izpelnījās īpašu uzmanību, bija festivāla atklāšanas filma “Gaisma” (The Light, 2025). To režisējis 90. gados un agrīnajos divtūkstošajos par vācu kino reanimatoru dēvētais Toms Tikvers. Satīriskajā ģimenes dramēdijā “Gaisma” sastopam Berlīnē dzīvojošu vidusšķiras ģimeni, kurā “katrs gatavo vakariņās savu mazo zupu un no nakts līdz rītam viens otram nepievērš uzmanību”. Reklāmists Tims (Lars Eidingers), Āfrikas mākslas organizācijas menedžere Milena (Nikoleta Krebica), bērni Frīda un Jons ir viens par otru atšķirīgāki, un, sastopoties ar sīriešu sievieti, viņu dzīves izmainās. Filmas žanriskie un tematiskie vaibsti mainās vairākas reizes – sociāla drāma, ielu mūzikls, satīra par apjukušajiem un paēdušajiem eiropiešiem, misticisma nobarota alegorija par vāciešu un bēgļu atiecībām –, padarot filmu par neticami blīvu analīzi un komentāru par mūslaiku vāciešu ģimeni un tās ideju. Šajā raibajā kolāžā nemainīgi spilgts un savā ekrāna organikā atraisīts ir vācu aktieris Larss Eidingers, kurš Berlinālē tapušajā sarunā piesaka, ka viņa tēls Tims ir zināms alter ego režisoram Tikveram. Eidingers ir viens no hameleoniskākajiem šobrīd Eiropā strādājošiem aktieriem, kurš ir Berlīnes "Schaubühne" teātra trupā kopš 1999. gada. Par Eidingeru sacīts, ka viņš ir izcilākais Šekspīra interprets uz skatuves, par kuru retais ārpus Vācijas ir dzirdējis. Sarunā viņš dalās ne tikai par filmas “Gaisma” nozīmi nokaitētajā politiskajā klimatā, improvizāciju kā spēju uzņemties atbildību par savām kļūdām un to, kāpēc nepieciešams pārskatīt attiecības ar laikmetu, kad pēdējā mēneša laikā pasaule apliecina haosa kārtību.

"Mākslas darbi rodas mokās" – filma, kas veltīta Jurim Kulakovam un par kuru saruna studijā ar viņa meitu – vijolnieci Justīni Kulakovu-Sipņevsku un režisori Elizabeti Gricmani. Komponists Juris Kulakovs – cilvēks, kurš ļoti meistarīgi uzlika masku. Režisorei Elizabetei Gricmanei ir izdevies sešu gadu laikā viņam tikt klāt – tas tagad redzams dokumentālajā filmā "Mākslas darbi rodas mokās". “Mans gars ir vājš, bet griba – stipra,” leģendārais Juris Kulakovs atzina filmas “Mākslas darbi rodas mokās” režisorei. Sekojot laikam Jura ekscentriskajā midzenī, kas atspoguļo vētraino mūžu un aizraujošo mūziku, skatītājs brīžiem tiek ierauts atpakaļ padomju absurdo aizliegumu realitātē un brīvības atgūšanas spožumā, kas par spīti visam mēdz izklausīties kā muļķības slavinājums. Atklātās sarunās ar Juri un viņa tuvākajiem cilvēkiem filma skatītājam paver skatu uz maskām, mākslām un kaislībā. Filmas pirmizrāde būs 11. februārī Rīgā. Savukārt 16. augustā Veidenbauma ‘'Kalāčos” skanēs Jura Kulakova dziesmas ar Veidenbauma, Ziemeļnieka un Akuratera dzeju. Muzicēs Ieva Akurātere, Debora Kaškura un Justīne Kulakova-Sipņevski.

Vilniuje esančio Bernardinų tilto per Vilnelę būklė kelia rūpestį į LRT besikreipusiam gyventojui, kuris laiške įvardija būtinybę tiltui rasti lėšų, kad, kaip rašo gyventojas, tai, ką galima padaryti mažesnėmis sąnaudomis ir laiku, nevirstų ilgo remonto darbais.Meinardo Valkevičiaus režisuotas trumpametražis filmas „Patrikas“ (angl. „The Perfect Fit“) šių metų pradžioje tapo pirmuoju lietuvišku animaciniu filmu, pasiekiamu „Disney+“ platformoje. Filmo kūrėjai tai vadina svajonės išsipildymu, dar vienu įrodymu, kad Lietuvoje kuriama kokybiška animacija, ir atsivėrusia nauja galimybe Lietuvos animacijos studijoms. Pokalbis su režisieriumi Meinardu Valkevičiumi ir prodiusere Akvile Bliujūte-Januše.Vilniaus senajame teatre režisierius Artūras Areima stato spektaklį pagal Pero Olovo Enquisto pjesę „Lūšies valanda“. Pasakoja kolegė Karina Metrikytė.Pasaulio muzikos naujienose kompozitorius Jurgis Kubilius pasakoja apie koncertus senoviniuose Londono autobusuose ir liūdną „Mocartukų“ saldainių likimą. Rubrikoje ir pirmoji Bachtrack 2024-ųjų klasikinės muzikos statistikos aptarimo dalis: kurie atlikejai buvo darbščiausi ir kokią muziką pernai dažniausiai girdėjome koncertų salėse?Rubrikoje „Be kaukių“ vieši dailininkas, M. K. Čiurlionio draugijos tarybos pirmininkas Saulius Valius.Ved. Gerūta Griniūtė

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Studijā Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma un LTV žurnāliste, kinokritiķe Daira Āboliņa.

23. janvārī uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce. Kultūras rondo tiekamies ar komēdijas "Vecāku sapulce" radošo komandu: režisori Martu Elinu Martinsoni, producenti Inesi Boku-Grūbi, scenārija autori Lindu Rudeni un aktrisi Sandiju Dovgāni. Kā tas ir mums, vecākiem, paraudzīties uz sevi no malas, sēžot savu bērnu klases krēslos vecāku sapulcē? Cik daudz mēs vispār izprotam to, ko ikdiena jūt un piedzīvo mūsu bērnu skolotāji? Kā šķietami nopietnajā saskatīt ironisko un komisko? Galu galā – kā tas ir iespējams – vienuviet savākt teju visus spožākos šībrīža aktierus? Filma ir aktuāls un ironijas piepildīts stāsts par skolas klases vecāku sapulci, kur vecāku savstarpējo attiecību un dialogu dinamika noved pie prognozējamiem un negaidītiem pārpratumiem. Filma ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji.  

Filma "Straume" turpina nest Latvijas vārdu pasaulē. Otrdien raidījumā #1pret1 saruna ar filmas producentu un scenārija līdzautoru Matīsu Kažu. Runāsim arī par izmantotajām iespējām un tām, kas vēl būs.

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.  Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam. Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām. Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags. Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās.

Į Lietuvą atvyksta viena žinomiausių šiuolaikinių rašytojų Sakartvele Ana Kordzaia-Samadashvili. Pokalbis apie Sakartvelo literatūrą ir kartvelų bendruomenę Lietuvoje.Pokalbis su režisiere Karolina Žernyte, kuri stato biografinį spektaklį „Mama sapiens“ apie pogimdymines moterų būsenas.Tarptautinis baudžiamasis teismas Rusijos prezidentui Vladimirui Putinui ir vaiko teisių apsaugos kontrolierei Marijai Lvovai-Belovai yra išdavęs arešto orderius dėl „neteisėtos Ukrainos vaikų deportacijos“. Apie Ukrainos vaikų grobimą filmą kuria režisierius Dominykas Kubilius.Kokią įtaką klimato kaita daro mūsų sveikatai?Ved. Agnė Skamarakaitė

Vēsturiska spēlfilma par Pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem, cilvēkiem, kuru idejas un darbi ierakstīti Latvijas kultūras vēsturē, un nozīmīgām vietām vēsturisko notikumu dzimšanā. Kultūras rondo saruna ar filmas „Zeme, kas dzied” režisoru Māri Martinsonu, scenārija līdzautoru Daini Īvānu, aktieri Vili Daudziņu, kurš atveido Bernhardu Dīriķi, un komponistu Jēkabu Jančevski.   Filma, kas skar mūs visus. Visus latviešus un Latvijas valsti, jo toreiz – 1873.gadā – mēs kā nācija pirmoreiz satecējām kopā vienā dziesmā. "Zeme, kas dzied". Cik svarīga ir vēsturiskā precizitāte iepretim tai drāmai un konfliktam, kas patiesībā norisinājās dziedāšanas svētku organizatoru starpā? Kā sieviešu balsis parādījās līdz tam ierastajā tikai vīru balsu kopā? Režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma "Zeme, kas dzied" – stāsts par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā – uz kinoekrāniem nonāks 8. novembrī, ieskandinot Latvijas valsts svētkus. Savukārt 15. novembrī iznāks Daiņa Īvāna grāmata "Zeme, kas dzied. 1873" Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir Andris Bulis (Rihards Tomsons), Ainārs Ančevskis (Jānis Frīdrihs Baumanis), Vilis Daudziņš (Bernhards Dīriķis), Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), operdziedātāja Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Priit Pius (Jurģis Grietēns) un citi atklāj stāstu par latviešiem ceļā uz pirmajiem svētkiem. Filmas režisors ir Māris Martinsons, operators Jānis Jurkovskis, scenāriju veidojuši režisors kopā ar Atmodas laika aktīvistu un žurnālistu Daini Īvānu. "Zeme, kas dzied" komponists – Jēkabs Jančevskis, mākslinieks Mārtiņš Kalseris, kostīmu māksliniece Katrīna Liepa, grima māksliniece Aija Beata Rjabovska, gaismu mākslinieks Juris Zemītis, skaņu režisors Jānis Eglītis, aktieru atlases režisore Gunita Groša, izpildproducentes Inga Zeile, Madara Kalniņa, līdzproducente Anneli Ahven (Igaunija), producente Linda Krūkle.

Ar šo filmu mēs gribējām pateikt pusaudžiem: „Jūs mums esat svarīgi!” – tā saka jaunās komēdijas „Bum!” režisores Marta Selecka un Andra Doršs. Mazajiem tīņiem domātu kino darbu latviešu filmu klāstā ir maz, un filmas „Bum!” veidotāji centušies pēc iespējas labāk iepazīt šodienas 12-13 vecu pusaudžu ikdienu un intereses, lai radītu kino tieši viņiem, nevis pieaugušo versiju par to, kas varētu patikt pusaudžiem. Filmā ir daudz hiphopa, tehnoloģiju un angliskā slenga, bet visa pamatā – visām paaudzēm pazīstams stāsts par draudzību, skolas drāmām un pirmajām simpātijām. Un, protams, par superspējām.  Hugo un Toms ir labākie draugi, un klāt ir septītās klases sākums ar visu no tā izrietošo – kā atstāt iespaidu uz klasesbiedriem, kā sagatavoties skolas talantu konkursam un ko iesākt ar klases jauno meiteni, kura iesēdusies viņu solā.   Viss mainās, kad Hugo ar skrituļdēli iebrauc stabā, salauž degunu un uz laiku iegūst superspējas, ko pārmanto no savas iecienītās skeitborda videospēles. Filmas „Bum!” režisores un idejas autores ir Marta Selecka un Andra Drošs, bērnu seriālu “Tutas lietas” un “Emī un Rū” veidotājas. Šo filmu viņas iecerējušas tiem, kuri no bērniem domātā TV piedāvājuma jau izauguši, stāsta Marta Selecka. -- Filma „Bum!”, kas tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu, iekļaujas kino centra uzņemtajā virzienā – mērķtiecīgi aicināt kino veidotājus radīt filmas, kuru pamata mērķauditorija ir bērni un jaunieši, stāsta kino centra vadītāja vietniece Inga Blese. Šogad ražošanā ir divi Nacionālā kino centra atbalstīti filmu projekti bērniem un jauniešiem – „Burvju acs”, ko studijā „Mistrus media” veido režisors Aiks Karapetjans un scenāriste Tabita Sīmane, un „Kad Tīne un Bīne satika Juhanu”, kas režisores Lindas Oltes un scenāristes Līgas Gaisas kopdarbā top studijā „AirProductions”. Kad šīs abas filmas ieraudzīs skatītāji, pagaidām vēl precīzi nav zināms, bet filma „Bum!” uz ekrāniem nonāks svētdien, 3.novembrī.

Ar šo filmu mēs gribējām pateikt pusaudžiem: „Jūs mums esat svarīgi!” – tā saka jaunās komēdijas „Bum!” režisores Marta Selecka un Andra Doršs. Mazajiem tīņiem domātu kino darbu latviešu filmu klāstā ir maz, un filmas „Bum!” veidotāji centušies pēc iespējas labāk iepazīt šodienas 12-13 vecu pusaudžu ikdienu un intereses, lai radītu kino tieši viņiem, nevis pieaugušo versiju par to, kas varētu patikt pusaudžiem. Filmā ir daudz hiphopa, tehnoloģiju un angliskā slenga, bet visa pamatā – visām paaudzēm pazīstams stāsts par draudzību, skolas drāmām un pirmajām simpātijām. Un, protams, par superspējām.  Hugo un Toms ir labākie draugi, un klāt ir septītās klases sākums ar visu no tā izrietošo – kā atstāt iespaidu uz klasesbiedriem, kā sagatavoties skolas talantu konkursam un ko iesākt ar klases jauno meiteni, kura iesēdusies viņu solā.   Viss mainās, kad Hugo ar skrituļdēli iebrauc stabā, salauž degunu un uz laiku iegūst superspējas, ko pārmanto no savas iecienītās skeitborda videospēles. Filmas „Bum!” režisores un idejas autores ir Marta Selecka un Andra Drošs, bērnu seriālu “Tutas lietas” un “Emī un Rū” veidotājas. Šo filmu viņas iecerējušas tiem, kuri no bērniem domātā TV piedāvājuma jau izauguši, stāsta Marta Selecka. -- Filma „Bum!”, kas tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu, iekļaujas kino centra uzņemtajā virzienā – mērķtiecīgi aicināt kino veidotājus radīt filmas, kuru pamata mērķauditorija ir bērni un jaunieši, stāsta kino centra vadītāja vietniece Inga Blese. Šogad ražošanā ir divi Nacionālā kino centra atbalstīti filmu projekti bērniem un jauniešiem – „Burvju acs”, ko studijā „Mistrus media” veido režisors Aiks Karapetjans un scenāriste Tabita Sīmane, un „Kad Tīne un Bīne satika Juhanu”, kas režisores Lindas Oltes un scenāristes Līgas Gaisas kopdarbā top studijā „AirProductions”. Kad šīs abas filmas ieraudzīs skatītāji, pagaidām vēl precīzi nav zināms, bet filma „Bum!” uz ekrāniem nonāks svētdien, 3.novembrī.

Mazi, izcili un pamanīti – Baltijas valstu kino darbi pēdējos gados piedzīvo īstu uzvaras gājienu starptautiskajos kino festivālos. Šovasar triumfa mirkli prestižajā Lokarno festivālā piedzīvoja Lietuvas kino, kur galvenās balvas mājās aizveda Saules Bļuvaites “Izlēcējas” un Laurīna Bareišas “Sausi slīkstot”, kas ir kopražojums ar Latviju. Abas filmas pašlaik skatāmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Pirms “Sausi slīkstot” Latvijas pirmizrādes Latvijas Radio pirmo reizi viesojās filmas režisors Laurīns Bareiša (Laurynas Bareiša) un dalījās pārdomās gan par filmas tapšanu, gan par Lietuvas kino vidi un to, cik svarīgi mums pašiem cienīt savu kultūru, lai to cienītu arī citi. Viss sākas kā divu ģimeņu laiska atpūta mājā pie ezera ar paslēpēm, peldēšanos un triviālām sarunām. Divas māsas, viņu vīri un bērni. Filmas vidū visu maina gandrīz traģisks negadījums ar šķietami laimīgām beigām. Pēc tā laiks it kā sadrūp un lineāro ritējumu nomaina saraustītas atmiņu epizodes – gluži kā cilvēkam, kurš pēc traumas atgriežas pie notikušā. Lietuviski filmu sauc „Seses” jeb „Māsas”, bet starptautiski izraudzīts nosaukums, kas medicīniski apzīmē retu parādību – plaušās iekļuvuša ūdens izraisītu smakšanu jau vairākas stundas pēc slīkšanas, bet simboliski raksturo arī filmā redzamās attiecības, - nosaukuma izvēli paskaidro režisors Laurīns Bareiša. Laurīns Bareiša: „Man patika, kā šī metafora strādā arī uz attiecībām, ko redzam filmā – viņi it kā nav atklātā konfliktā, bet starp viņiem valda smacējoša spriedze. Tā ir gan spriedze pāra ietvaros, gan starp abu māsu vīriem…  Tādēļ angliski es paturēju šo nosaukumu.” Bet par neizdzēšamām pēdām, ko cilvēkos var atstāt spēcīgs pārdzīvojums, pat ja viss it kā beidzies labi, Bareiša daudz domājis pēc tam, kad pats no aizrīšanās izglāba savu mazo dēlēnu. Laurīns Bareiša: „Kad sāku rakstīt scenāriju, uzzināju daudzu vecāku stāstus par gandrīz traģiskām pieredzēm saistībā ar viņu bērniem – piemēram, aizrīšanās gadījumiem, slīkšanas gadījumiem, kas varēja beigties slikti, tomēr bērnus izdevās izglābt. Taču tā sajūta, ka varēja notikt traģēdija, paliek. Arī man bija līdzīga pieredze ar savu bērnu, kad viņš aizrijās. Un tas man daudz lika domāt, ko iesākt ar sajūtu, ka viss beidzās labi, tomēr notikušais tevī ir atstājis neizdzēšamas pēdas. Mainās tavs skatījums uz pasauli un to, cik daudz tajā ir briesmu. Kamēr esi viens, esi diezgan bezbailīgs, bet kolīdz tavā aprūpē ir bērns, tu vienmēr bažījies, kas ar viņu var atgadīties. Tas arī bija sākums šai filmai.” Bareiša atzīst, ka viņam nav viegli skatīties šo darbu, jo filma joprojām emocionāli iedarbojas. Tāpēc uz tikšanos ar skatītājiem labprātāk ienākot zālē pēc filmas beigām. Taču filmā ir arī daudz cerības, ka smacējošā sajūta kādreiz pāries.   Lokarno kinofestivālā Laurīna Bareišas filma „Sausi slīkstot” kļuva par notikumu ne vien žūrijai, bet arī Latvijas Nacionālā kino centra vadītājai, kino kritiķei Ditai Rietumai. Laurīnam Bareišam ir maģistra grāds kino režijā, taču interesants ir fakts, ka pirms filmu skolas viņš Viļņas Universitātē ieguva augstāko izglītību matemātikā. Darbā pie filmām abas jomas lieliski papildinot viena otru.

Stāsta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka Tieši pirms četrdesmit gadiem Vima Vendersa filma “Parīze, Teksasa” saņēma "Zelta palmas zaru", Kannu kinofestivāla balvu. Šoruden ar nupat kā restaurēto filmas versiju tiek atklāta Rīgas starptautiskā kino festivāla vācu kino sadaļa Zeitgeist Deutschland. Intervijā Vima Vendersa fondam režisors par savas filmas atjaunoto versiju saka: “Šodien tā ir cita filma, lai gan nekas nav mainījies. Es tagad to redzu citādi. Un man patīk tas, ko redzu. Bet tā noteikti atšķiras no filmas, ko redzēju 1984. gadā. Mēs nekad līdz šim vēl neesam bijuši tik tuvu uz lentes notvertajam.” Venderss, viens no spilgtākajiem jaunā vācu kino pārstāvjiem, karjeras sākotnē aizraujoties ar Amerikas mitoloģiju, ar šo cilvēka pašapzināšanās odiseju sasniedz māksliniecisko un emocionālo pilnbriedu. Vizuāli iespaidīgajie, operatora Robija Millera radītajie kadri, hipnotiskais Raja Kūdera slaidģitāras skanējums un dramaturga Sema Šeparda scenārijs salēdzas vēstījumā par pārmaiņu, vārdu un klusuma nozīmi. Filmas galvenajās – Trevisa un Džeinas – lomās satiekas filigrānais, Linča iecienītais aktieris Harijs Dīns Stentons un magnetizējošā Nastasja Kinski. “Parīze, Teksasa” mazrunīgie varoņi un tuksnešainās neovesternu ainavas nav zaudējušas neko no sava sākotnējā magnētisma, lielā mērā pateicoties Raja Kūdera ikoniskajam skaņu celiņam — slaidu ģitāras mākslinieka izcilajam sniegumam. Kūdera mūzikā filmai, kas ierakstīta trīs dienu laikā, satiekas atsauces uz Ennio Morikones spageti vesternu notīm ar vientulīgo tuksnešu klaju izjūtu, ietvertu arī Vendersa fotogrāfijās, kas tapušas, viņam pirmo reizi viesojoties Amerikas Dienvidrietumos, nolūkojot vietas filmēšanai.  

Gan „Dzīves tango”, gan „Brīnumskapis” man ir darbi, kuri radīti, lai runātu par kultūras un mākslas nozīmi ikdienā, rakstījusi režisore Krista Burāne, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā, jo Rīgas starptautiskajā kinofestivālā gaidāmas divas pirmizrādes – animācijas ciklam „Brīnumskapis” un dokumentālajai filmai „Dzīves tango”. Režisorei pievienojas arī cikla „Brīnumskapis” māksliniece Kristīne Jurjāne, bet par savu lomu filmā „Dzīves tango” stāsta komponists Arturs Maskats. 20. oktobrī Latvijas pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā svinēs dokumentālā portretfilma "Dzīves tango" ("Tango of Life"). Filma tapusi režisoru Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes, kā arī citu Itālijas un Latvijas kino veidotāju sadarbībā un tiek pieteikta kā "dzīvi apliecinošs darbs" par nepadošanos neārstējamas slimības priekšā un par dejas un kino dziedējošo spēku. "Filmām parasti ir vairāki līmeņi, arī stāstus var nolasīt dažādi. Man ir par to, kā māksla palīdz dzīvot un kā māksla palīdz dzīvot arī sarežģītās dzīves situācijās. Tas ir mans galvenais gan vēstījums, gan tas, ko vēlējos ar šo filmu pateikt," filmu rakstoru Krista Burāne. "Vienlaicīgi filmu var nolasīt kā brīnišķīgu mīlas stāstu starp galveno varoni Klaudio un viņa sievu Ivanu un viņu kaislību pret tango dejošanu, un to, kā Arturs Maskats savā ziņā viņiem palīdz izdejot savu sapni, palīdz viņiem ar savu mūziku izdarīt to, ko varbūt nevarēja izdarīt savā dzīvē." Filmas aprakstā teikts: "Klaudio Rābijas stāsts ir emocionāli piepildīts apliecinājums tam, ka māksla pārkāpj nacionālās, mentālās un fizisko iespēju robežas. Viņš apzinās, ka ķermenis strauji piekāpjas Parkinsona slimības priekšā, tomēr viņa miesu un garu uztur tango deja. Pats Klaudio sievai Ivanai ir karsti apsolījis, ka reiz viņi dejos Buenosairesā, tomēr gaisā virmo apziņa, ka laika nav atlicis daudz. Tango terapijas sesijām Itālijā mijoties ar simfoniskā orķestra mēģinājumiem Rīgā, dziedinošu dejas ritmu vadīti filmas varoņi apliecina mūzikas varu pār fiziskajiem izaicinājumiem." -- Katrā bērnistabā ir kāds skapis, aiz kura durvim mājo brīnumi. Brīnumskapis! Durvis, kas ved uz brīnumiem.  "Liels darbs, piecas filmas, kurā ir ļoti plaša komanda, gan radošo cilvēku, gan tehnisko cilvēku, man bija ļoti liels izaicinājums," atzīst Krista Burāne, kura animāciju iekļāvusi arī savās iepriekš veidotajās filmās. "Katrs no māksliniekiem strādāja savādā, ar savām idejām, savu pieeju. (..) It kā jau liekas, piecas filmas, kuru kopējais garums ir nedaudz pāri 20 minūtēm, kas tas ir, bet kopumā tas ir aizņēmis piecus gadus." Krista Burāne vērtē, ka šis cikls ir nozīmīgs darbs viņas un Kristīnes Jurjānes karjerā. "Tas ir savādāks formāts, kā līdz šim pieraksts, man šķiet, ka nav līdzīgas filmiņas latviešiem līdz šim. Esmu dzīvē līdz tam strādājusi ar Māru Liniņu pie filmiņas "Reiz Dievs", tā bija bija akvareļa zīmējumu animācija. Katrā ziņā animācijā tu vari visu, tāpat kā leļļu teātrī ir kaut kas līdzīgs pēc manas sajūtas. Un ārkārtīgi ietilpīgs medijs, gribētos turpināt strādāt," vērtē Kristīne Jurjāne. "Kad es rakstīju scenārijus, man bija svarīgi apskatīties, kas notiek "Skola 2030" programmās, un katra no tām filmiņām veidota tā, lai pedagogi gan pirmskolā, gan sākumskolā varētu šīs filmiņas izmantot savās nodarbībās, gan matemātikā, gan dabas zinībās, gan sociālajās zinībās. Lai tās filmiņas dzīvotu kā domāšanas ierosinātājs, lai bērni viņas skatītos vēl un vēl un eksperimentētu ar viņām," norāda Krista Burāne. Piecas režisores Kristas Burānes un galvenās mākslinieces Kristīnes Jurjānes veidotās “Brīnumskapis” sērijas ieved pasaulē, kurā viss un jebkas izraisa zinātkāri un ir noderīgs mazākajiem skatītājiem. Piedzīvojot visa cikla pirmizrādi RIGA IFF, filmas veidotāju komanda aicina doties dziesmotā ceļojumā, kas balstīts populārajā Aigara Voitišķa dziesmu ciklā ar Pētera Brūvera, Māras Zālītes un Ievas Samauskas tekstiem.  Spilgtākie Latvijas animācijas mākslinieki (Anete Melece, Anna Zača, Edmunds Jansons un Toms Burāns) satiekas ar atpazīstamākajām balsīm (Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis, Andris Sējāns, Karīna Tropa u. c.), lai kopīgi atklātu ko pavisam jaunu un kā mazāko, tā arī lielāko skatītāju sirdīs un prātos paliekošu. Cikls būs īpašs notikums pirmskolas un mazāko klašu skatītājiem.

Latvijā ceļu pie skatītājiem sāk filmu studijas "Rija" kopražojuma ģimenes animācijas filma „Meitene dzinējsuns”. Mūsdienīgs un aizkustinošs ģimenes kino par meitenei Mēriju, viņas īpašajām attiecībām ar vecmāmiņu, kopīgo hobiju – veselīgo ēdienu gatavošanu, kā arī par ģimenes spoku, kurš eksistē, lai palīdzētu Mērijai uz mūžu atvadīties no omītes. Filma jau rādīta Berlīnes kinofestivālā un 2023.gadā saņēma Eiropas Kino akadēmijas nomināciju „Labākā Eiropas pilnmetrāžas animācijas filma”. Filmas galvenā varone ir 11 gadus vecā Mērija, kura lieliski saprotas ar savu vecmāmiņu. Abām patīk gatavot ēst, un Mērija sapņo kādu dienu kļūt par šefpavāri, taču vecmāmiņas mūža nogale tuvojas un viņa nokļūst slimnīcā. Kādu dienu pie Mērijas ierodas mistiska sieviete, kas aizved Mēriju, viņas mammu un vecmāmiņu ģimenes vēsturē. Brauciens ļauj dzimtas sievietēm citai citu patiesi iepazīt. “Meitene dzinējsuns” ir Luksemburgas, Itālijas, Īrijas, Apvienotās Karalistes, Latvijas, Igaunijas un Vācijas kopražojuma filma.  Latviešu valodā ierunātā filma “Meitene dzinējsuns” ir veidota pēc īru rakstnieka Rodija Doila noveles, kuras režisors, scenārists un mūziķis Endzo d'Alo ir viens no atzītākajiem animācijas filmu radītājiem Eiropā.  Filmas veidotāji cer, ka filma patiks gan Latvijas bērniem, gan pieaugušajiem, jo tā ir daudzslāņaina un dziļa. Runā par vispārcilvēciskām vērtībām, par stirpu ģimeni, par mūsu saknēm.

Gleznotāja Helēna Henrihsone ar saviem "Klejotājiem" atgriežas un vienlaikus atklāj jaunās Latvijas Nacionālās rakstniecības un mūzikas muzeja telpas Mārstaļu ielā 6. Tas ir stāsts par krāsām, attiecībām, jušanu un saredzēšanu un arī par to, ka nekur diži tālāk par primāta esības satvaru neesam tikuši. Arī Kultūras rondo devās uz jauno izstādi un tikās ar mākslinieci. No 11. oktobra līdz 9. novembrim sadarbībā ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju (LNRMM) norisināsies mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Klejotāji”, kurā aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu. Ar izstādes starpniecību apmeklētājiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt LNRMM telpas Mārstaļu ielā 6, kur 2025. gadā tiks atklāta muzeja ekspozīcija “Prokrastinācija & Radīšana”.  Figuratīvās kompozīcijās Heinrihsone atklāj saskarsmes nozīmi attiecību veidošanā. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izzudumu sabiedrībā. Individuālisms nereti pārvēršas egoismā un nepamatotā, saspīlētā konkurencē. Spriedze rada pārpratumus attiecībās, sasteigtas kustības un saasinātas emocijas. Izstādē kopumā būs aplūkojami 15 jauni lielformāta darbi, kuru protagonisti ir primāti, viņu silueti un portreti, kā arī Heinrihsones identitātes simbols – rozes. Kustība un mīmika šajos darbos it kā nepārprotami norāda uz tēlu fizisko piederību, vienlaikus abstraktais gleznojums pieļauj uztveres un nozīmju interpretāciju. Izstādes “Klejotāji” tēma saistīta ar jautājumiem par laiku kā telpas un gara dimensiju, par sākumu un beigām. Izstādes “Klejotāji” ekspozīcijā iekļauta režisores Ligitas Vidulejas 1980. gada avangarda filma "Disko ēnā", ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Filmas mākslinieki ir Helēna un Ivars Heinrihsoni. 

Viņam ir daudz mazu lapiņu ar idejām, viņam ir radošs viedums un noslēpums. Viņa filmas ir iespaidojušas vairākas paaudzes. Viņš ir kinorežisors un operators Ivars Seleckis, kurš 22. septembrī svin 90 gadu jubileju ar filmas "Turpinājums. Pieaugšana" pirmizrādi. Kultūras rondo tiekas ar Ivaru Selecki un filmas radošo komandu – operatoru Valdi Celmiņu, otro režisoru Armandu Začu un producentu Gintu Grūbi. Jubilejas ir jāsvin ar vērienu un radoši. Tā noteikti notiks ar Ivara Selecka jubileju, jo jaunās fimas pirmizrādi nekas nebeigsies. Filmas turpinās demonstrēt Latvijas TV un filmas var skatīties arī portālā filmas.lv un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Bet 5. oktobrī Kino muzejā atklās izstādi "Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino".  

Vienas iš Lietuvos kultūros sezono Prancūzijoje atidarymo akcentų – Linos Lapelytės performansas „Kalba“. Apie jį – iš Paryžiaus Austėja KuskienėRugsėjo 15 d. Lietuvos nacionalinis operos ir baleto teatras kartu su Šiuolaikinio meno centru pristatys paskutinį ir Lietuvoje dar nerodytą Jono Meko filmą „Requiem“. Filmą lydės orkestro, choro ir solistų gyvai atliekamas Giuseppes Verdi „Messa da Requiem“, kaip buvo sumanyta originaliame šio kūrinio užsakyme.Igno Gudelevičiaus pasakojimas apie Derya Yıldırım, kuri su grupe jau dešimtmetį populiarina Anatolijos folklorą, persipynusį su populiariosios, psichodelinės muzikos, soulo įtakomis.Šeštadienį, 21:05 min., LRT KLASIKA tradiciškai tiesiogiai transliuos vieną ikoniškiausių klasikinės muzikos koncertų metuose – paskutinę „BBC Proms“ naktį.Rubrikoje „Be kaukių“ – pokalbis su fotografu Imantu Seleniu apie kūrybai reikalingą nuobodulį ir potraukį nostalgijai.Ved. Urtė Karalaitė

Baltijas dokumentālo filmu foruma "Baltic Sea Docs" programmu pētīsim kopā ar foruma vadītāju Zani Balčus, bet par topošajiem filmu projektiem "Baltic Sea Docs" kopprodukciju forumā izvaicāsim  "VFS Films" producentu Uldi Cekulu un "Mistrus Media" producentu Gintu Grūbi. No 1. līdz 8. septembrim šogad jau 28. reizi notiek "Baltic Sea Docs", Nacionālā kino centra rīkotais dokumentālo filmu forums, kas Rīgā pulcē dažādu valstu dokumentālo filmu veidotājus un skatītājiem piedāvā starptautiski atzītu jaunāko dokumentālo filmu programmu. Filmas šogad izrādīs kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, tiešsaistē filmas.lv, kā arī atsevišķos seansos Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Talsos. Tikmēr dalībai "Baltic Sea Docs" kopprodukciju forumā atlasītas 26 topošas dokumentālās filmas no 17 valstīm. Sešas no filmām top Latvijas filmu studijās, informēja festivāla rīkotāji.

No 1. līdz 8. septembrim šogad jau 28. reizi notiks Nacionālā kino centra rīkotais dokumentālo filmu forums Baltic Sea Docs, kas pulcēs dažādu valstu dokumentālo filmu veidotājus un skatītājiem piedāvās starptautiski atzītu jaunāko dokumentālo filmu programmu. Filmas šogad izrādīs kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, tiešsaistē filmas.lv, kā arī atsevišķos seansos Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Talsos. Dalībai "Baltic Sea Docs" kopprodukciju forumā atlasītas 26 topošas dokumentālās filmas no 17 valstīm. Par festivāla pievilcību starptautiskajiem filmu veidotājiem, pārmaiņām un norisēm pēdējo gadu laikā, kā arī interesanto vēsturisko festivāla aspektu - sarunā ar foruma vadītāju Zani Balčus. Veiksmes stāsti, jaunas tendences dokumentālā kino veidošanā, kā arī interesantā mija starp dokumentālo un spēlfilmu žanriem. Zane Balčus: Forumam šī būs 28. reize, bet Latvijā šis notikums risinās kopš 2006. gada, tāpēc šī pasākuma vēsturi varētu dalīt divos lielos nogriežņos. Sākums bija Dānijā 1997. gadā, kad vairākas organizācijas izveidoja dokumentālo filmu forumu, kurā pulcēties cilvēkiem no tām valstīm, kas bija atguvušas neatkarību 90. gadu sākumā, un veicināt dokumentālo filmu veidotāju integrāciju Eiropas dokumentālā kino industrijā, un palīdzēt viņiem satikt citu valstu televīziju pārstāvjus un filmu fondus, lai varētu finansēt savas filmas. Tas bija pats sākums forumam, un tur piedalījās mūsu klasiķi – gan Ivars Seleckis, gan Hercs Franks un citi Latvijas dokumentālisti. Kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, tad šī situācija mainījās, un forums dažus gadus ceļoja pa dažādām valstīm. Vairākas reizes tas notika citās Baltijas valstīs un vienreiz arī Horvātijā, bet tad atrada savas mājas Latvijā. 2006. gads bija pirmā reize, kad Nacionālais kino centrs rīkoja forumu šeit, un šajā gadā industrijas profesionāļu sadaļai tika pievienota arī filmu programma, lai Latvijas skatītājiem parādītu jaunas, kvalitatīvas, interesantas dokumentālās filmas no visas pasaules. Tie ir divi lieli posmi foruma norises laikā. Nozīmīga foruma sadaļa ir vērsta uz dokumentālā kino veidotājiem, profesionāļiem, kas ir lielākā foruma daļa šeit uz vietas, Rīgā, un uz to brauc filmu veidotāji no Baltijas jūras reģiona valstīm, gan plašāk – arī no Austrumeiropas un Kaukāza, vai arī daļa no viņiem pievienojas tiešsaistē. Brauc arī dažādu televīziju un filmu tiesību aģentūru pārstāvji, kuri meklē filmas saviem katalogiem, televīzijas var arī ieguldīt naudu, teiksim, filmu kopproducēšanai. Tie viesi, kas paši nav filmu veidotāji, bet palīdz šīm filmām tapt, pārstāv ļoti dažādas valstis. Diemžēl tiešsaistē, bet būs arī pārstāvji no Japānas televīzijas, arī kāds no Polijas televīzijas. Būs filmu producenti no dažādām Eiropas valstīm, arī filmu tiesību aģentūru darbinieki. Foruma viesu ģeogrāfiskā izcelsme ir ļoti, ļoti plaša.

Klimato kaitos rubrikoje pokalbis su hidroekologijos eksperte Laima Česoniene apie tai kaip klimato kaita veikia vandenis, jų išteklius ir ekosistemas.Visai netrukus dokumentinio filmo „1944-ieji metai. Generolo misija“ premjera. Filmas skirtas Lietuvos ginkluoto pasipriešinimo kovų 80-mečiui paminėti ir generolo Povilo Plechavičiaus įkurtai Vietinei rinktinei atminti. Pasakoja filmo kūrėja, žurnalistė Rūta Sinkevičienė ir Lietuvos gyventojų genocido ir rezistencijos tyrimo centro generalinis direktorius Arūnas Bubnys.Vilniaus universiteto profesorė Gražina Tautvaišienė išrinkta Tarptautinės astronomų sąjungos viceprezidente. Pirmą kartą tokias pareigas eis mokslininkė iš Baltijos šalių.Kaip sekasi atgimstančiam Leonpolio dvarui, ką tik suorganizavusiam pilietiškumo festivalį?Ved. Agnė Skamarakaitė

Augustā Jaunais Rīgas teātris (JRT) uzsāk 2024./2025. gada teātra sezonu ar Alvja Hermaņa kinofilmas "Baltais helikopters" izrādēm. Tā ir režisora Alvja Hermaņa versija par katoļu pāvesta Benedikta XVI pēdējo dienu pirms atkāpšanās no amata. Filmā pāvesta lomā ir Mihails Barišņikovs, lomās Guna Zariņa, Regīna Razuma, bet Kultūras rondo saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu, kurš filmā ir pāvesta privātsekretāra arhibīskapa Georga lomā. "Tā pat īsti filma. Tā ir filma, bet tā ir tāda dīvaina filma. Kādreiz 70. - 80. gados bija televīzijas iestudējumi, kas speciāli televīzijai tika taisīti. Tas žanrs gandrīz izzudis, vērtē Kaspars Znotiņš. "No otras puses tā ir filma, tā bija īsta filmēšana, tā bija īsta kino komanda ar  tehniku un augstas raudzes profesionāļiem." Veidojot filmu, teātris vēlējies parādīt tuvplānā, ko esam darījuši un arī eksperimentēt. Filmas uzņemšana bijusi 2021. gadā, kad pandēmijas dēļ bija tukšā sezona. "Alvim miera nav ne mirkli. Sakrita, ka pēc "Aģentūras" atkal varam taisīt filmu," turpina Kaspars Znotiņš. Savukārt jau pēc pandēmijas bijis daudz izrāžu. "Vienkārši tā filma... Viņa ir tik skaista, ka viņai vajadzēja to jauno māju," atzīst Kaspars Znotiņš. Ko šajā stāsta pasaka kino valoda tādu, ko varbūt nevarēja izdarīt uz teātra skatuves? "Tā ir tā migliņa. Attēla skaistums, kas līdzinās gleznai. Kaut gan to visu ir iespējams arī sasniegt un veidot teātrī uz skatuves. Tuvplāns Mihaila Barišņokova tuvplāns. Tas, kā viņš strādā, tā ir tāda kā pietuvošanās noslēpumam," vērtē Kaspars Znotiņš. "Noslēpuma tēma arī caurvij šo darbu. Reiz man viens katoļu mācītājs teica: kas mums ir tāds īpašs, mums, katoļu priesteriem? Tas ir noslēpums." "Tā kameras acs, kameras skatiens it kā pietuvina tam noslēpumam. Protams, tas tā gaisīgi, nekā konkrēta. Šajā ziņā tas darbs ir universāls, jo katrs, kas šo darbu skatīsies, var pats risināt savus neatbildētos jautājumus. Un klusums. Tur ir liela vieta klusumam. turpina aktieris. Filmas aprakstā teikts: "2013. gada februārī pasaule piedzīvoja šoku – katoļu pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata. Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Viņa atkāpšanās patiesie iemesli joprojām nav zināmi. Astoņi gadi, kurus Racingers pavadīja pāvesta krēslā, sakrita ar jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija un baznīca tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā, un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas." Filma piedāvā jaunu interpretāciju pāvesta pēdējai dienai pirms vēsturiskās atkāpšanās. Tā nav tāda paša nosaukuma teātra izrādes uzfilmētā versija un stipri atšķiras no izrādes "Baltais helikopters", kas JRT pirmizrādi piedzīvoja 2019. gada nogalē. Papildināts arī aktieru sastāvs – aktrise Regīna Razuma (1951–2023) filmā nospēlēja savu pēdējo kino lomu. Filma BALTAIS HELIKOPTERS_treileris from Jaunais Rīgas teātris on Vimeo.  

Rugpjūtį Šveicarijoje vyksiančiam 77-ajam tarptautiniam Lokarno kino festivaliui paskelbus programą paaiškėjo, kad būtent čia įvyks pasaulinė lietuvės režisierės Saulės Bliuvaitės debiutinio filmo „Akiplėša“ (angl. „Toxic“) premjera. Filmas pateko į pagrindinę tarptautinę konkursinę programą, kurioje dėl prestižinio „Auksinio leopardo“ apdovanojimo varžysis su 16 kūrinių iš viso pasaulio. Pokalbis su režisiere.Jubiliejinė 100-ečio Dainų šventė „Kad giria žaliuotų“ baigėsi, bet atgarsiai vilnija toliau. Apie laisvos ir kuriančios mūsų valstybės vienybę dainavusi daugiatūkstantinė minia subūrė visus lietuvius, ne tik čia gyvenančius, bet ir likimo išblaškytus po įvairius pasaulio žemynus. Dainų šventėje kolegė Karina Metrikytė sutiko Jungtinėse Amerikos valstijose lietuvybę puoselėjantį kompozitorių, dirigentą Kęstutį Daugirdą, su kuriuo pasikalbėjo apie tai, kas sieja ir skiria Dainų šventes Lietuvoje ir Jungtinėse valstijose ir kaip lietuviai už Atlanto puoselėja liaudies dainas.Ar gali būti, kad mieste kultūros renginių pasiūla viršija paklausą? Jų tiek daug, kad persisotinę lankytojai nebevalioja pasirinkti iš parodų atidarymų, knygų pristatymų, koncertų, festivalių... Tad numoja ranka ir mieliau renkasi poilsį gamtoje, užuot sėmęsi naujų patirčių susitikimuose su įžymybėmis, autoriais, muzikais. Kultūros renginių situacija Anykščiuose domėjosi kolegė Alma Valantinienė.Šiandien švenčiame Neilo Tennanto – „Pet Shop Boys“ įkūrėjo 70-ąjį gimtadienį. Atlikėjas, kurdamas synth pop muziką, išgyveno imperatoriškąjį laikotarpį, kuriam pats ir sugalvojo pavadinimą. Apie menininko kūrybinės ir komercinės sėkmės viršūnes ir nuokalnes pasakoja Ieva Buinevičiūtė.Rubrikoje „Be kaukių“ sulauksime svečių, kurie gyvena Norvegijoje, bet šiuo metu vieši Lietuvoje. Tai – Jurgis ir Ilma Bingeliai, išleidę knygą apie Kauno valstybinio choro įkūrėją, meno vadovą ir vyr. dirigentą Petrą Bingelį. Koks buvo Jurgio tėtis vaikystėje? Kokie prisiminimai nugulė į knygos puslapius? Kaip Ilmos ir Jurgio gyvenimas teka Skandinavijoje? Pokalbis studijoje.Ved. Gerūta Griniūtė

Daudzsēriju filmas - kā žanrs kinematogrāfijā. Kinokritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Nuhums Kulibali ir skatījušies gan dokumentālo seriālu „Lāsts jeb Roberts Dērsts par dzīvi un nāvi”, kas 2015. gadā Amerikā radīja sensāciju, gan zināmā mērā labu izklaides seriālu „Kļūstot par Karlu Lāgerfeldu”, kas nule kā iznācis.  

Vilniuje, Šnipiškėse, Šilutės ir Fino gatvių sankryžoje, trumpam įsikuria laikina fotoateljė, kurioje Vilniaus muziejus ir Medinės miesto architektūros muziejus kviečia įamžinti senąsias Šnipiškes liudijančius objektus ir pasidalinti jų istorijomis. Apoie Šnipiškių rajono pažinimą ir laikinąją fotoateljė kalbamės su menotyrininke, Vilniaus muziejaus direktore dr. Rasa Antanavičiūte.„Kad šis filmas bus politiškai įkrautas jaučiame jau nuo pirmosios scenos“, - naujausią Romo Zabarausko filmą „Rašytojas“ apžvelgia kino kritikė Monika Gimbutaitė.Birželio 9-ąją dieną įteikti nacionaliniai kino apdovanojimai „Sidabrinė gervė“. Šeši apdovanojimais įvertintas Deimanto Narkevičiaus filmas „Čiulbanti siela“, tiek pat jų pelnė ir Marijos Kavtaradzės kino juostos „Tu man nieko neprimeni“ kūrybinė komanda. Filmas išrinktas ir kaip geriausias 2023 m. filmas. O geriausiu ilgametražiu dokumentiniu kino filmu įvertintas režisierės Aistės Stonytės debiutinis filmas „Mamutų medžioklė“. Pokalbis su laimėtojomis Marija Kavtaradze ir Aiste Stonyte.Likus vos kelioms savaitėms iki Šimtmečio Lietuvos dainų šventės, vakar tūkstantinė chorų ir šokių kolektyvų eisena per visą uostamiestį nuvingiavo į Vasaros estradą. Vakarų Lietuvos krašto dainų šventė iškėlė vėliavą ir perdavė estafetę Kaunui. Apie įvykį Klaipėdoje pasakoja Agnė Bukartaitė.Apie vaikystės įspūdžių svarbą, išmintingus tėvus ir mokytojus ir begalinę meilę muzikos kūrybai rubrikoje „Be kaukių“ kalbamės su džiazo pianistu, kūrėju, pedagogu Richardu Baniu.Ved. Gerūta Griniūtė

Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali ierakstu sērijā "Audiovizuālās īsmetrāžas" sarunājas par britu režisores Mollijas Meningas Vokeres darbu "Kā tikt pie seksa" un itāļu režisores Aličes Rorvaheres jaunāko filmu "Himera". Atbrīvojies no cietuma, Artūrs (Džošs O'Konors) atgriežas mazā Toskānas pilsētiņā, lai sastaptu kapu izlaupītāju bandu, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izposta tūkstoš gadu senus etrusku kapus un pārdod atrastos vēsturiskos artefaktus "melnajā" tirgū. Anglim Artūram, savulaik cienījamam arheologam, piemīt īpašs talants atrast senus kapus. Maldoties starp dzīvo un mirušo pasauli, viņš meklē dārgumus, kas nav domāti cilvēku acīm, un savu zaudēto mīļoto Benjaminu. Aličes Rorvaheres ("Dievišķais ķermenis", 2011; "Laimīgais Lācars", 2018) kinematogrāfiskajā visumā savijas realitāte, mīts, pasaka un bagāta itāļu folkloras un kino tradīcija. Režisores jaunākajā filmā "Himera" skatītājs atpazīs šo unikālo kinematogrāfisko valodu. Režisore droši žonglē ar žanriem, noskaņām un filmu formātiem. Viņa apvieno melanholisku stāstu par zaudētu mīlestību, komēdiju un filozofisku līdzību par dzīvi un nāvi, tagadni un pagātni, laika ritējumu un vēstures pēdām. Filmas pirmizrāde notika Kannās. -- Tai ir jābūt visu laiku labākajai vasarai. Tara, Skaja un Ema ierodas Grieķijas ballīšu kūrortā Malijā, lai pavadītu visu laiku labākās brīvdienas meiteņu ceļojumā, ar kādu katra britu pusaudze atzīmē pilngadības sliekšņa sasniegšanu. Tara, pēdējā jaunava draudzeņu vidū, ir apņēmusies to mainīt. Sešpadsmit gadīgā meitene ballējas, dzer un dejo pa pilsētas bāriem un naktsklubiem ar draudzenēm, līdz uz kaimiņu viesnīcas balkona satiek pāris zēnu, kuri, viņasprāt, varētu parūpēties par vasaru, ko atcerēties. Mollijas Meningas Vokeres debijas filma Kannu kino festivālā ieguva balvu "Īpašais skatiens".

Susipažįstame su spaudos publikacijomis kultūros tema.Kuo įdomus į „Tartu 2024“ programą įtrauktas laiko turėjimo festivalis „Aigu om!“?„10-oji Vilniaus tarptautinė dailininko knygos trienalė 2024“ šiemet bus paskutinė. Kodėl?Kaip asteroidai gauna vardus?Savaitgalį baigėsi 77 Kanų kino festivalis.Pianistas Darius Mažintas ir operos solistas Jonas Sakalauskas suvienijo jėgas ir atidarė „Naujosios operos studiją“.Domantas Razausko muzikinės naujienos.Ved. Marius Eidukonis

Amerikietis kompozitorius, prodiuseris ir būgnininkas Davidas T. Little‘as (g. 1978) yra labai produktyvus kūrėjas, jau parašęs septynias operas, daug orkestrinių, kamerinių ir vokalinių opusų, keletą kartų nominuotas Grammy apdovanojimams. Jo industrinė opera-filmas „Juodoji trobelė“ (2019) sukurta tenorui ir įgarsintam ansambliui, kurį sudaro roko grupė, styginių kvartetas ir papildomai naudojami įrašai. Muzika migruoja tarp sunkiojo metalo, pop, industrinio roko ir eksperimentinės instrumentinės stilistikos.Laidos autoriai Mindaugas Urbaitis ir Šarūnas Nakas

„Es veidoju filmas, lai mācītos pats, nevis mācītu citus,” saka franču dokumentālā kino leģenda Nikolā Filibērs (Nicolas Philibert). Viņa filma „Uz Adamanta” pērn ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā un ir kļuvusi par starptautiski pazīstamāko viņa kinodarbu. Stāsts par „Adamantu” – dienas centru cilvēkiem ar mentālās veselības traucējumiem, kas atrodas uz Sēnas upes pašā Parīzes centrā – nesen tika izvirzīts arī Eiropas Kinoakadēmijas un Eiropas Parlamenta kopīgi veidotajai LUX filmu balvai. Filma „Uz Adamanta” sākas ar magnētisku epizodi: kāds pacients vārdā Fransuā dzied 70.gadu franču popgrupas „Téléphone” hitu „La Bombe Humaine”. Vēlāk filmas gaitā Fransuā labprāt stāstīs par savu dzīvi un neslēps, ka ar režisoru var sarunāties tikai tāpēc, ka lieto stipras zāles un piedalās mākslas terapijā. Šī varoņu rāmā atklātība, spēja reflektēt par savu dzīvi un dalīties brīžam neordinārās idejās rada sajūtu, ka filmas veidotāji pret varoņiem attiecas ar siltumu, empātiju un patiesu cilvēcisku interesi. To vēlāk sarunā apstiprina režisors Nikolā Filibērs. Psihiatrijas pacientus viņš filmējis jau pirms gadiem 30 filmā „La Moindre des choses” ("Pats mazumiņš") un turpina arī pēc „Adamanta”. „Šī senā pieredze mani nekad nav pilnībā pametusi. Tā bija ļoti spēcīga, bagāta cilvēciskā pieredze, kas mainīja arī mani pašu. Tas man palīdzēja atmest zināmus aizspriedumus un mainīja manu redzējumu par psihiatriju, par cilvēkiem, par pasauli. Tāpat kā daudziem, arī man bija daudz klišeju par psihiatriju. Šī pirmā filma man tik ļoti atvēra acis, ka vēlējos pie šīs tēmas atgriezties. Jo cilvēki, ar kuriem mēs sastopamies psihiatrijā, nereti ir marginalizēti, stigmatizēti. Viņi mūs biedē, viņi mums traucē. Taču bieži vien tie ir cilvēki, kuri ar savu hiperjūtīgumu spēj mums daudz ko iemācīt. Šie cilvēki mani ļoti aizkustina, jo viņi atgādina arī par manis paša trauslumu un neaizsargātību.”   Uz Sēnas krastā pietauvotas platformas peldošais dienas aprūpes centrs „Adamants” ik rītu atver savas koka žalūzijas, ko garā un lēnā kadrā pacietīgi fiksē Nikolā Filibērs, liekot domāt arī par simbolisku šīs vietas atvēršanos ārpsaulei. Atrodoties pašā Parīzes centrā, „Adamants” jau vairāk nekā 10 gadu cenšas mīkstināt arī apkārtējās sabiedrības stereotipus par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Adamantā ir kafejnīca un katru gadu tiek rīkots kinofestivāls, kura programmu izvēlas pacienti. Viņi saņem speciālistu konsultācijas un mākslas terapiju ar mūziku, gleznošanu, rokdarbiem, literatūru un filmām.  Nikolā Filibēra godalgoto dokumentālo filmu „Uz Adamanta” ar tulkojumu latviski iespējams iznomāt kino „Bize” interneta vietnē „Mājas kino” un skatīties uz mazā ekrāna. Uz lielā ekrāna to „Bizē” atkal varēs noskatīties 28.maija vakarā. Pats Filibērs jums ieteiktu otro variantu, jo kino skatīšanās uz mazajiem ekrāniem viņu kaitina.

Šią savaitę prasidėjo 77-asis Kanų kino festivalis, kuriame šiemet pristatomi net du lietuvių režisierių darbai. Tai – Eglės Razumaitės „Ootidė“ ir Dovydo Drakšo „Praeis“.Varėnoje bus pristatytas partizanų atminimui skirtas antkapinis ženklas. Juo tikimasi pažymėti visus partizanų kapus.Margą Kauno istorijos tarpsnį pristato Egidijos Ramanauskaitės monografija „Kauno hipiai. Tapatybės paieškos 1966–1972“. Su dvylika hipių grupės „Company“ narių mokslininkė bendravo net du dešimtmečius.Pasaulio kultūros įvykių apžvalgoje apie iš Irano pabėgusį ir Kanų kino festivalyje naują filmą pristatantį kino režisierių Mohammadą Rasoulofą, meno istorikės ir geologės atrastą vietovę Italijoje, kur Leonardas da Vinčis greičiausiai nutapė „Mona Liza“, naujas ir itin raudonas Didžiosios Britanijos karaliaus Karolio III portretas bei šviežias amerikiečių atlikėjos Billie Eilish muzikinis albumas.„Kaip internetas tave apgaudinėja ir bando išvilioti pinigus iš tavo šiltos kišenės?“, – komentare klausia ir atsako socialinių tinklų ekspertas Darius Gerulis.„Gestų kalbos turi tokių meninės raiškos priemonių, kokių neturi žodinės kalbos“, – apie gestų kalbų turtingumą ir tinkamumą poezijos kūrimui sako lietuvių gestų literatūros tyrėja Anželika Teresė. „Poezijos pavasaryje“ pristatyta gestų kalbos poezija.„Man filmai yra priminimas ir testas, kaip judėti į priekį, jei tau pasako „ne“, – svarsto JAV gyvenanti kino kūrėja Lina Lytė Plioplytė. Ji po 10-ies metų Lietuvoje pristato naują filmą – dokumentiką „Mėnesinės“. Pokalbis su Lina Lyte Plioplyte apie ją iš pradžių gąsdinusį susitikimą su Lietuvos auditorija, Jungtines Valstijas kaip globalių normų formuotoją, taip pat žydinčius lietuviškus kaštonus ir alyvas bei kūrėją inspiruojančią Mariją Gimbutienę.Ved. Marius EidukonisRed. Indrė Kaminckaitė

#119 – šoreiz sveicam jūs absolūtajā filmu diskusiju podkāstā! Tā kā ilgāku laiku bijām pauzē, bet filmas noskatījāmies visvisādas, tad šis podkāsts ir veltīts tikai un vienīgi tām. Lai diskusijas būtu spraigākas un interesantākas, kā podkāsta viesi ielūdzām Daci Bušu – mūsu patroni un jau agrāku šī podkāsta ciemiņu. Ja par kādu filmu negribat neko sev nejauši izspoilot, šo sarunas daļu varat skipot – taimkodi tepat aprakstā. Šajā raidījumā: "Godzilla x Kong: The New Empire" (00:05:50); "Monkey Man" (00:13:50); "Civil War" (00:24:11) "Ghostbusters: Frozen Empire" (00:35:59) "Night Swim" (00:47:04) "The First Omen" & "Immaculate" (00:52:16) "Sting" & "Tarot" (01:06:33) "Ministry of the Ungentlemanly Warfare" (01:12:56) "Abigail" (01:25:04) "The Fall Guy" (01:34:07); "Challengers" (01:54:35). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Karolis Tiškevičius, Jonas Lekšas ir Jonas Miklovas aptaria savaitgalio ir praėjusios savaitės įvykius Lietuvos krepšinyje: „Žalgirio” pralaimėjimą Miunchene, skambius LKL mačus ir pratęstus kontraktu su Pauliumi Motiejūnu bei Brady Maneku. Tinklalaidės partneriai: – „Telia Play” originalaus turinio premjera – dokumentinis filmas apie Joną Valančiūną! Filmas pasiekiamas visiems užsisakius Telia Play + filmų ir serialų paketą - žiūrėkite: https://play.telia.lt/video/3408293/Jonas-17-su-garsiniu-vaizdavimu – CwB Barmenai - ko gero geriausias mobilus baras ir puošniausi kokteiliai jūsų šventei! Pasirūpinkite stilingu akcentu jūsų progai, o su kodu CWBASKETNEWS - gaukite dar ir 50 EUR nuolaidą jūsų šventei kovo-gegužės arba spalio mėn.! https://www.facebook.com/cwbarmenai – BasketNews sąskrydis 2024 - toks pat legendinis, tik dar geresnis! Birželį, jau tradiciškai, mūsų BN+ bendruomenė renkasi į metų uždarymo šventę - šiemet laukia dar patogesnė aplinka, daugiau pramogų, šokių ir dainų. Pasimatome birželį! https://www.basketnews.lt/news-198676-kvieciame-i-basketnews-saskrydi-toks-pat-legendinis-tik-dar-geresnis.html Temos: Kodėl prisikėlė visi senieji muzikantai? (0:00); Netikėtai įdomiausios savaitgalio rungtynės (7:02); Bumerangu Urbonui grįžę žodžiai apie Antetokounmpo (19:24); Rusijoje žaidusių krepšininkų atvykimas į Lietuvą (23:41); Kaip „Wolves” išskalbė „Lietkabelį” (27:28); Kodėl „Žalgiris” Miunchene atrodė apverktinai? (36:09); Keisti Trinchieri akcentai po rungtynių (40:59); Kas pagriebs 10-ąją vietą Eurolygoje? (44:27); Nauja sutartis Manekui ir svarbiausi „Žalgirio” vasaros darbai (48:14); Motiejūno sutarties pratęsimas – įvertinimas Lietuvos krepšiniui (53:45); Neišvengiamas Dubajaus prisijungimas prie Eurolygos (58:49); Motiejūno laukiantys darbai (1:01:27);

#113 – 2023. gads tūlīt, tūlīt būs noslēdzies, tāpēc jaunajā podkāstā atskatījāmies uz, mūsuprāt, feinākajām filmām, ko šogad esam redzējuši. Dalāmies ar saviem personīgajiem topiem (šis tas sakrīt, šis tas – galīgi ne) un cenšamies attaisnot savas izvēles. Un, lai viss būtu nedaudz spicier, padalāmies arī ar tiem darbiem, kas šogad sagādāja lielāko vilšanos. Bet visu Kino Kulta gada topu lasiet kinokults.lv – kur gan citur! Slēdzam iekšā: Dalāmies ar topiem (00:03:12); Filmas, kas par mata tiesu palika aiz topa strīpas, un filmas, kas sagādāja vilšanos (01:36:10); Plugs, plugs, plugs (01:54:23). Montāža – Toms Cielēns.

Filmo „Arvydas Sabonis. 11“ režisierius Rimvydas Čekavičius krepšinio gerbėjams pristato dar vieną kino bombą. Nuo lapkričio 18 d. Lietuvos kino teatrus pasieks filmas apie „Žalgirio“ legendą Paulių Jankūną – „Kapitonas“. Laida apie filmą, kurio nepamatyti nelogiška. Temos: Štai ir visi paverkėm arba geras-blogas anonsas (00:00); Jonas Vainauskas – filmo Dartas Veideris (4:05); Ar tikrai geras laikas filmui? (6:20); Filmai apie epochas (8:43); Kodėl Jankūnas vertas filmo? (10:30); O kur Šarūnas Jasikevičius? (16:10); Robertas Petrauskas – geriausias filmo sprendimas (18:28); Pavyzdys apie eilinę šeimą ir darbščius žmones (24:56); Kalniečio epizodas, kuris privers jus išsižioti (27:34); Kaip keitėsi filmo scenarijus? (29:30); Filmo pinigai ir užsienio kelionės (35:00); Kaip vyko darbas už kadro ir bloga atmosfera (38:58); Neįtikėtina pašnekovų pagarba Pauliui (45:39); Pauliaus Motiejūno komentarai ir Jankūno įsitraukimas į filmą (48:42); Ar Kalnietis neprašė iškirpti jo filmo dalies? (54:14); Filmas patiks ir „Ryto“ fanams (55:54); Kodėl pastoviai virkdai žmones, režisieriau? (58:12); Filme nepanaudota medžiaga (1:02:20); Dar viena filmo puošmena – tėtis (1:04:20); Komiškas pirmasis susitikimas su Jankūnu (1:05:57); Kur ir kada žiūrovai pamatys „Kapitoną“? (1:08:41); Filmo kompozitorius (1:10:50); BN+ nariams – bilietai į filmą „Kapitonas“ (1:13:45).

Likus savaitei iki filmo „Bilietas“ premjeros prodiuseris Edmundas Jakilaitis papasakojo apie kūrinio idėją ir jo gamybos procesą. Kaip apie „Auksinį Žalgirį“ papasakoti nebanaliai? Temos: Krepšinis Jakilaičio gyvenime (0:00); Filmas „Bilietas“ – ne tik apie krepšinį (1:48); Nuo idėjos iki įgyvendinimo (5:00); Premjera Kauno sporto halėje (9:34); Kur vyko filmavimai? (11:09); Legendinis teisėjas ir dar labiau legendinis jo sprendimas (12:15); Apie ką filmo pavadinimas? (15:45); Filmo pašnekovai ir vienintelis CSKA atstovas (19:00); Iš „Žalgirio“ klaidos nepasimokiusi CSKA (20:40); Džounso taurėje – ne krepšinis svarbiausia (23:10); Ar viskas pavyko ir kas toliau? (26:40); Šių laikų „Žalgirio“ fanų skanduotė nukeltą į praeitį (29:10); Kaip politikos žurnalistui sekasi kalbinti krepšininkus? (30:45); Filmo kompozitorius Andrius Mamontovas (33:38); Nepanaudota medžiaga – TV seriale (35:58); Į kokį žiūrovą orientuojasi filmo kūrėjai? (37:14); Premjera ir filmo kelionė per kino sales (39:33).

#96 – attapāmies, ka klāt jau februāris, bet vēl neesam podkāstā paspējuši parunāt par to, kuras 2023. gada filmas mēs gaidām visvairāk (lieciet likmes, vai "Transformers: Rise of the Beasts" būs kādam sarakstā). No blokbāsteriem līdz iemīļotu režisoru "passion projects", šis gads sola daudz interesantu kinopiedzīvojumu, kurus varēsim skatīties gan uz lielā, gan uz mazajiem ekrāniem. Šajā raidījumā: "Netflix" vairs neļaus dalīties ar parolēm un citi jaunumi (00:02:21); 2023. gada gaidītākās filmas (00:26:47). Montāža – Toms Cielēns.

Pasiteirauti dėl kūno po mirties dovanojimo medicinos mokslui kreipiasi iki 100 žmonių per metus, o tų, kurie pasirašo valios pareiškimą dėl kūno dovanojimo yra mažiau. Paprastai šis skaičius siekia apie 30 žmonių per metus.Daugelis esame girdėję apie 2015 metais „Microsoft“ pristatytą ataskaitą, kurioje nurodoma, kad žmogaus gebėjimas sutelkti dėmesį tetrunka 8 sekundes – trumpiau, nei tai geba daryti auksinė žuvelė. Kaip keičiasi mūsų gebėjimas sutelkti dėmesį, ypač skaitant?Kokia buvo seksualumo kultūra sovietinėje Lietuvoje? Istorikai Valdemaras Klumbys ir Tomas Vaiseta įžengė į teritoriją, kurioje lyg ir nieko neturėjo rasti, nes iki šiol vyrauja įsitikinimas, kad seksualumo kultūra sovietų Lietuvoje tarsi neegzistavo.Lietuvos kino teatruose pasirodė naujas režisieriaus Vytauto V. Landsbergio filmas „Antanas Sutkus. Scenos iš fotografo gyvenimo“. Apie vieną iškiliausių visų laikų Lietuvos menininkų pasakojanti dokumentinė juosta iš arti parodo ne tik kūrybinę, bet ir žmogiškąją fotografo pusę.Ved. Rūta Kupetytė

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! "Kā top kino" atgriežas – šoreiz uz sarunu ielūdzām režisoru un scenāriju autoru Juriju Skorobogatovu, un saruna notika par godu tam, ka tikko svaigi kinoteātros ir parādījusies filma "Uzticības persona", kas ir radīta no seriāla ar tādu pašu nosaukumu. Filmas un seriāla režisors ir Jurijs, tāpēc ar viņu aprunājāmies, kā ir strādāt ar šādiem diviem dažādiem formātiem, kā arī par Jurija karjeru un ceļu uz kino. Šajā raidījumā: Par Juriju un filmu "Uzticības persona" (00:02:24); Kāpēc debijas filmas ir par bandītiem, un vai režsoriem ir jābūt arī scenārija autoriem? (00:20:20); Kā no filmas scenārija tapa seriāls (00:22:59); Kā notika seriāla filmēšana (00:30:02); Kā bija no seriāla taisīt filmu? (00:34:37); Nākotnes plāni, un kas no nesen redzētā satura ir paticis (00:43:41). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.