Podcasts about filmas

17-ą kartą įteikti nacionaliniai kino apdovanojimai „Sidabrinė gervė“. Kaip apdovanojimus priėmė geriausiais pripažinti aktoriai?Pirmadienį šalies abiturientai laikė lietuvių kalbos ir literatūros valstybinio egzamino antrąją dalį – rašė rašinį. Kaip vertinamas šis egzaminas?Rašytoja, muziejininkė Aldona Ruseckaitė radijo klausosi jau beveik 70 metų. Kasdien. Sako, jei sugestų radijas, ji būtų labai nelaiminga.Ved. Marius Eidukonis

Stāsta komponiste, literāte, JVLMA docētāja Gundega Šmite; pārraides producente Rūta Paula Ne vienam vien, arī man pašai, pirms par savām otrajām mājām sāku saukt saulaino Grieķiju, kā pirmā asociācija par grieķu tautas dejām nāk prātā sirtaki, kuru izpilda, dejotājiem izvietojoties garenā virtenē, uzliekot rokas uz kaimiņa pleciem un virzoties, veikli krustojot soļus uz priekšu un atpakaļ. Taču sirtaki nav grieķu tautas deja – tās autors ir grieķu komponists Mikis Teodorakis, kura nozīme un slava līdzināma Raimonda Paula statusam latviešu mūzikā. Turklāt slavenais sirtaki radīts kā filmas skaņu celiņš 1964. gadā uzņemtajai filmai "Grieķis Zorba". Interesants ir fakts, ka dejas nosaukumu – sirtaki – radījis nevis Teodorakis, bet grieķa Zorbas lomas atveidotājs, amerikāņu aktieris Entonijs Kvinns. "Sirtos" tik tiešām ir grieķu tautas dejas žanrs – līnijdeja, no kura ietekmējās Teodorakis, sacerot savu leģendāro sirtaki. Nosaukums "sirtaki" nozīmē – mazais sirtos; respektīvi – tas ir deminutīvs šim vārdam. Pazīstamajam sirtaki ir divas daļas – pirmā lēna un ātra, kura kļūst arvien ātrāka.  Dejas sākuma cēlais raksturs un lēnais temps saistīts ar apstākli, ka aktieris bija lauzis kāju un nespēja izpildīt horeogrāfa Jorga Proviasa iecerētos augstos lēcienus. Kvinns nācis klajā ar priekšlikumu – izpildīt velkošus, slīdošus soļus, kurus, kā viņš teica, viņam ierādījis kāds Krētas ciema iedzīvotājs. "Siro" grieķu valodā nozīmē "vadīt deju", burtiskā nozīmē – vilkt. Jāpiebilst, ka vēl viena no sirtaki ietekmēm ir viduslaikos dzimusī cēlā kareivju deja hasapiko. Filmas izskaņā liedagā stāv divi kungi. Jauns, pieklājīgs, rezervēts vīrietis – rakstnieks Bazils baltā uzvalkā, un sirmais Krētas iedzīvotājs, savā garā allaž brīvais Zorba. Izputējis filmas galveno varoņu biznesa plāns un abi ir palikuši tukšām rokām. Piepeši jaunais vīrietis saka: "Iemāci man dejot." "Dejot?! Vai tu teici – dejot?" – tā grieķis Zorba izsaucas neslēptā sajūsmā, noraujot savu virsjaku. "Nāc, manu zēn! Sāksim!" Un pāris Zorbas ritma knipjiem seko dejas sākuma taktis. Virs ģitāras šūpojošā ritma uzplaukst grieķu tradicionālā tautas instrumenta buzuki balss – saulaini spalga kā dienas gaisma, kas spoguļojas baltajā marmorā. Drīz liedaga smiltis sāk putēt zem deju soļiem. Rit leģendārākā un dzīvi apliecinošākā epizode grieķu filmogrāfijā. Tajā dejo tikai divi aktieri, vēl nenojaušot, kādu popularitāti šī deja iegūs nākamajās dekādēs līdz pat mūsdienām. Sirtaki ir viena no dejām, kas kļuvusi par grieķu kultūras daļu; tā tiek dejota gan kāzās, kristībās un citos svētkos. Paši grieķi 2012. gadā Volosas pilsētas svētkos ir uzstādījuši rekordu, izveidojot 5614 cilvēku virteni ar dalībniekiem vecumā no 14 līdz 89 gadiem.  Grieķu sirtaki tiek nereti izmantots arī mūzikas terapijā – tā pakāpeniski paātrinošais temps un paredzamais ritms palīdz atbrīvoties no spriedzes, mazina trauksmi un rosina radošu pašizpausmi.

Ar kādām emocijām Kannu kinofestivālā vakar, 21. maijā, sagaidīta spēlfilmas “Uļa” pirmizrāde un kādus nospiedumus tā atstājusi skatītājos, atklāj kinokritiķe un LSM autore Dārta Ceriņa. Ar ilgām stāvovācijām vakar Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi sagaidīja Viestura Kairiša spēlfilma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu leģendārās basketbolistes Uļjanas Semjonovas lomā. Un, kā telefonsarunā no Kannām atzīst Dārta Ceriņa, autoriem ir izdevies radīt universāli nolasāmu stāstu, filozofisku meditāciju par jauna cilvēka sava ceļa meklējumiem, kas spēj atstāt dziļu nospiedumu arī skatītājos, kuri maz zina par Latvijas vēsturi. Filmu pieteica Kannu kinofestivāla mākslinieciskais vadītājs Tjerī Fremo. Dārta atzīst, ka līdz ar “Uļas” pirmizrādi viņai personīgi šis Kannu festivāla desmit dienu maratons ir pilnīgi mainījis savu gaitu. Konkursa “Īpašais skatiens” uzvarētājs tiks paziņots jau šovakar, bet filmas “Uļa” pirmizrāde Latvijā būs 15. septembrī.

Šodien, 21. maijā, Kannu kinofestivālā autorkino konkursa skatē "Īpašais skatiens" Viestura Kairiša filmas "Uļa" pasaules pirmizrāde. Pirms šī notikuma ar ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu un režisoru Viesturu Kairišu sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa. 79. Kannu kinofestivālā Francijas dienvidos šodien rit jau desmitā diena, vakar tur ieradās arī spēlfilmas “Uļa” komanda ar režisoru Viesturu Kairišu un filmas radošo un tehnisko komandu. Kā ziņo Dārta Ceriņa, festivāla galvenajā konkursā pagaidām vērojams Kannu “pirmrindnieku” un režisoru sagurums, jo skatē tikpat kā nav pārsteidzošu darbu. Taču konkursā “Īpašais skatiens”, kurā iekļauta arī filma “Uļa”, ir pavisam citi radošie mutuļi. “Īpašais skatiens” ir konkurss, kas izsenis pulcē darbus ar neordinārāku kino valodu un drosmīgākām izteiksmēm. Daudziem kino māksliniekiem tas kalpojis par atspēriena punktu gan radošās karjeras kaldināšanā, gan balvu sezonas kontekstā, gan arī filmu dzīves vērienā pēc Kannām. Cerot uz dalību Kannās, “Uļas” veidotāji uzņēmās risku atteikt Berlinālei, tā intervijā atklāj režisors Viesturs Kairišs, kurš ir pārliecināts: šī ir vairāk nekā tikai filma. Melnbaltais darbs interpretē šogad mūžībā aizsauktās basketbolistes Uļjanas Semjonovas dzīvi, kad viņa atstāj savas dzimtās mājas un ģimeni, lai dotos uz Rīgu trenēties basketbolā, atrastu savu vietu pasaulē un uz laukuma. -- Labas ziņas esam saņēmuši no Nacionālā kino centra: Latvijas un Francijas kino centru vadītāji Kannās 20 maijā parakstījuši starpvalstu līgumu, kas regulē un veicina divpusēju kopražojumu veidošanu starp abu valstu filmu studijām. Turklāt tas noticis pēc Francijas iniciatīvas.

Nors į filmą „Ir Velnias dėvi Prada 2“ būtų galima žiūrėti tiesiog per patogią estetikos prizmę, filmo scenarijus atskleidžia gerokai daugiau: tai ir mados autoritetų saulėlydis, ir korporacijų aukso amžius, ir, deja, vis dažnesnės kalbos apie ultra–greitosios mados įsigalėjimą. Tad kodėl po pirmosios dalies svajojome apie darbą mados pasaulyje, o antroji dalis šią svajonę brutaliai sužlugdo?Ved. Deimantė Bulbenkaitė

Šonedēļ #DigitālāsBrokastis ziņu topā stāsts par "Spotify", kuri cenšas atšķirt īstu mūziku no MI ģenerētās. Tikmēr MI saturs turpina pārpludināt mūs — Kannās aizvadīts MI filmu festivāls, un internetā jau trešdaļa jauno mājaslapu top ar MI palīdzību. Harvardas pētījumā MI diagnozes izrādījušās precīzākas par tām, kuras veikuši neatliekamās palīdzības ārsti. Un Apvienotie Arābu Emirāti plāno valdības darbu uzlabot ar MI palīdzību. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Clara Kempel, aktuell i den pågående säsongen av Paradise Hotel, gästar studion! Det är en säsong fylld av drama och Clara befinner sig i händelsernas centrum - hur kommer det sig? Och hur är hon egentligen privat, rör hon om i grytan även där?

Jaunais aktieris Ritvars Toms Logins atzīst, ka ar Entoniju Hopkinsu viņam visvairāk saistās filma "Tēvs", kaut gan tagad, pēc Hopkinsa memuāru izlasīšanas, viņš atkal labprāt noskatītos slaveno "Jēru klusēšanu". Sers Filips Entonijs Hopkinss saviem memuāriem devis virsrakstu "Mēs ar visu tikām galā, mazais". Tā viņam gribētos uzsaukt tam trīsgadīgajam zēnam fotogrāfijā, kuram smiltīs nokritusi ledene. Tā ir viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām, kas iemūžināta fotogrāfijā. Toreiz viņš dabūja citu ledeni, un tētis nomierināja. Pēc daudziem gadiem, kad viņš filmējās franču režisora Floriana Zellera filmā "Tēvs", tēlojot vecu vīru, kurš cieš no demences, Hopkinss jutis, ka pārtop par savu tēvu viņa dzīves beidzamajās dienās: tukšs skatiens, pavērta mute, iedomāti tēli un balsis… Par lomu filmā "Tēvs" 83 gadu vecumā Entonijs Hopkinss saņēma "Oskaru", kaut gan nav īsti korekti teikt – saņēma, jo viņš, baidoties inficēties ar Covid-19, ceremoniju togad neapmeklēja, pie tam bija pārliecināts, ka balvu viņam nepiešķirs. Viņa pirmais "Oskars" gan bija par Lektera lomu filmā "Jēru klusēšana". Kādam ir jāizskatās Lekteram, kā jārunā, kā jākustās – arī par to raksta aktieris Entonijs Hopkinss. Par cilvēkiem un tēliem, kas ietekmēja viņa monstra Hanibāla tēlu. "Vai joprojām pastāv uzskats, ka māksliniekam jābūt nabadzīgam un izsalkušam?" – retoriski jautā Jaunā Rīgas teātra aktieris Ritvars Toms Logins. Domāju, ka tādas skaidras atbildes nav, var gan palasīt, ko par to domā Entonijs Hopkinss, arī par dzeršanu lielos apmēros. Beigās – atšķirt pielikumu, kurā lasāma Entonija Hopkinsa dienišķās dzejas izlase. Entonija Hopkinsa memuārus "Mēs ar visu tikām galā, mazais" no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga, izdevusi "Zvaigzne ABC". Radio mazajā lasītavā grāmatas fragmentus lasa Gundars Āboliņš, sarunājamies ar Ritvaru Tomu Loginu. Raidījumu atbalsta:

Užsienio kultūros naujienų apžvalga.Kauno paveikslų galerijoje veikia paroda „Keisti kailį. Kauno kailių pramonės palikimas“. Ji pristato nuo tarpukario iki 2003 metų Vilijampolėje veikusio „Vilko“ fabriko istoriją.Šių metų „Kino pavasario“ programoje pristatomas norvegų režisierės Janicke Askevold filmas „Vieniša mama“. Filmas kelia klausimus apie šiuolaikinę motinystę, vienišą tėvystę ir kintančias šeimos formas. Lietuvoje jis pasirodo metu, kai viešojoje erdvėje vyksta aštrios diskusijos dėl Pagalbinio apvaisinimo įstatymo pataisų.Artūro Areimos teatras pristato premjerą „Žmogus – miestas“.Alytaus miesto teatre įvyks antrasis Teatro forumas. Teatras už didmiesčių ribų: kultūros misija ar išgyvenimo strategija?Ved. Justė Luščinskytė

„Kažkur išvyksti, bet visada, atrodo, pasiilgsti namų, to jaukumo, šilumos, gerumo“, – sako tauragiškė Greta Šimkienė. Ji apie savo mylimą gimtąjį kraštą išleido vaikišką pasaką „Tauris. Tai mano miestas“.Kas patenka į moksleivių literatūros programą ir kokių žodžių šiuolaikiniai mokiniai knygose nebesupranta? Pasakoja literatūrologė dr. Žydronė Kolevinskienė.Emilis Vėlyvis ėmėsi kurti istorinį epą „Sugauti Vanagą“. Filmas kino teatrus pasieks 2028 m. sausio 13-ąją, o prie jo kūrimo gali prisidėti kiekvienas.Šiandien Lonodono knygų mugėje pristatomas distopinis lietuvio Adrijaus Kvedaravičiaus-Kvedos romanas „STATERA“.Lietuvos Nepriklausomybės atkūrimo metines Keistuolių teatras paminėjo žiūrovus nukeldamas į Aukščiausiosios Tarybos posėdžius. Scenoje nuskambėjo dokumentinis liudijimas „Kovo vienuoliktoji gyvai“.Šiandien pasaulis mini 105-ąsias kompozitoriaus ir bandonijos virtuozo Astoro Piazzollos gimimo metines. Kodėl šis kompozitorius toks svarbus akordeonininkams ir kuo žavi jo kūryba?Kūrėja, dainininkė Milda Arčikauskaitė pristato savo albumą „Milda Lietuva“.Ved. Marius Eidukonis

Vilniuje prasidėjo festivalis „Kino pavasaris“. Festivaliui atidarymui pasirinktas Joachimo Triero filmas „Sentimentali vertė“. Kas nulėmė tokį atidarymo filmo pasirinkimą ir kodėl išskirtinis dėmesys skiriamas būtent šiam režisieriui?Aktyvią veiklą pradeda penkerius metus rekonstruotas istorinis kino teatras „Daina“. Tiesa, kinas jame rodomas bus tik ypatingomis progomis.Lietuvos nacionaliniame operos ir baleto teatre (LNOBT) apdovanoti geriausi 2025 metų solistai, įvertinti jaunieji artistai ir įteikta Padėkos premija. Metų operos soliste pripažinta Viktorija Miškūnaitė. Metų operos viltimi paskelbtas Mindaugas Tomas Miškinis.Knygų skirtukų kolekcionierę Regina Mačiulytę pasiekė netikėta dovana - 14 tūkst. knygų skirtukų kolekciją iš Australijos.Ved. Marius Eidukonis

Filmas pirmizrāde notika Tallinā, tā izrādīta Parīzē un Bostonā. Spēlfilma "Nospiedumi", kas jau saņēmusi trīs "Lielā Kristapa" balvas*, 6. martā nonāks arī pie Latvijas skatītājiem. Kultūras rondo par filmas tēmu un tās tapšanas radošo procesu runājam ar režisori Alisi Zariņu, skolnieci Ēriku Vilisoni (studijā kopā ar mammu Noru Vilisoni), kas atveido galveno varoni bērnībā, un aktieri Gati Maliku.  Alises Zariņas spēlfilma "Nospiedumi" ir paaudžu attiecību stāsts. tā vēsta par tēva lomu ģimenē un vecāku ietekmi uz bērnu dzīvi kopumā. Lai arī tēma ir sarežģīta un nopietna, režisore to risina sev ierastajā rokrakstā – caur humora un cilvēcības prizmu. Galvenā varone ir Līva, sieviete pāri 30, ko atveido Ieva Segliņa. * "Lielo Kristapu" saņēma aktieris Gatis Maliks (Labākais aktieris otrā plāna lomā), aktrise Leonarda Ķestere-Kļaviņa (Labākais aktrise otrā plāna lomā) un Armands Začs (Labākais montāžas režisors).

No 28. februāra līdz 8. martam norisināsies sestais Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest / Riga", kura laikā notiks arī daudzveidīgi kino industrijas pasākumi: publiskas diskusijas, dokumentālā kino simpozijs, projektu konkurss, sarunas ar filmu autoriem. Ar festivāla producenti Vaivu Bauzi runājām par nosaukumu "Artdocfest", kas līdz ar festivāla direktoru Vitāliju Manski pārceļojies uz Rīgu no Maskavā atpazīstamā festivāla, taču Rīgas festviālam ir pavisam atšķirīga koncepcija - divas filmu konkursa skates, viena atvērta pasaules filmām, otrā - Baltijas jūras valstīm, izņemot Krieviju. Runājām arī par divām jaunām latviešu filmām, kas pieteiktas konkursa skatē un ir visai atšķirīgas no līdz šim atpazīstamā latviešu dokumentālā kino, kā arī īpaši akcentējām festivāla tēmu un noslēgumu, kad līdz ar H. Franka kinokadriem, teātrī "Splendid Palace" koncertēs Gidons Krēmers, "Kremerata Baltica" un Andrejs Osokins, Krēmera īpaši atlasītā un veidotā programmā.   

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē. Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē. Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem. Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”. Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros. Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu.  Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē. Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas. „Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”     Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

"Tīrība" – labākā īsmetrāžas filma, labākā debijas filma, labākais animācijas filmas režisors un mākslinieks. Ar četrām "Lielā Kristapa" nominācijām bagātais režisors Andrejs Brīvulis par "Tīrību" un dzīvi pēc tās sarunā Kultūras rondo studijā. "Primāri es tomēr taisu sev [filmas], jo patīk un sagādā prieku. Protams, ir jauki, ka ir vēl papildus novērtējums un tas patīk. Bet tas nav galvenais mērķis," sarunā atzīst Andrejs Brīvulis. „Jauna balss un rokraksts Latvijas animācijā, par ko mēs vēl dzirdēsim,” – tā par jauno režisoru Andreju Brīvuli saka kinofestivāla „Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka. Tā vien šķiet, ka filmas „Straume” panākumi pavēruši plašāk mūsu iekšējās slūžas *ieraudzīt* un novērtēt, cik talantīga, interesanta un daudzveidīga ir Latvijas animācija un tās profesionāļi. Un varbūt vairāk pamanām arī jaunos vārdus, kuri tajā ienāk. Andrejs Brīvulis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļu. Animācijas filma „Tīrība” ir Andreja Brīvuļa studiju darbs 3. kursā, vēl studējot Mākslas akadēmijā. Filma iekļuva arī Denveras, Vīborgas, Tallinas un Rīga IFF programmā, kur kuratori rakstīja: „Humoreska ir Latvijas kino reti satopams žanrs, bet animācijas režisors Brīvulis kopā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu pacēluši to jaunos horizontos. Rotaļīga poēzija, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā, par kvīru kopienas pārstāvi, kura ekrāna diārijs zibsnī pasteļos un karikatūrām līdzīgās ainās. Lai gan pats stāsta “dibentiņš” ir skaudrs, hiperreālā un nonšalantā filmas intonācija liek ieplānot šo filmu savā “Google” kalendārā.” Pašlaik Andrejs Brīvulis strādā pie nākamās animācijas īsfilmas "Rīgas līnijas", kurā redzams ikvienam rīdziniekam atpazīstams pilsētas un sajūtu portrets caur ēdiena kurjera acīm. Arī pats režisors savulaik piepelnījies, strādājot par ēdienu kurjeru.

Vasario 2 diena minima Pelkių diena. Kodėl jos svarbios ir kaip gali pasitarnauti ginant mūsų šalį? Apie tai pasakoja všĮ „Pelkių atkūrimo ir apsaugos fondo“ direktorius Nerijus Zableckis ir ekspertė dr. Jūratė Sendžikaitė.Pokalbis su režisieriumi Karoliu Kaupiniu apie jo naują filmą - absurdo komediją „Badautojų namelis“. „Filmas remiasi tikra istorija apie Lietuvos radijo ir televizijos darbuotojų bado akciją, kurią jie pradėjo televiziją užgrobus rusų kareiviams. Tačiau visi įvykiai, personažai, jų santykiai ir pokalbiai yra mano sugalvoti“, – sako K.Kaupinis.Ar išgyventumėte be cepelinų, o gal į juos žiūrėti negalite? Pokalbis su kulinarinių laidų vedėja Beata Nicholson apie cepelinus, jų įdarus ir kulinarines variacijas.Internetinė meno galerija „Navickas Gallery" jau kurį laiką aktyviai pristato kūrėjų darbus įvairiose vietose Lietuvoje ir siekia atverti jiems duris į tarptautinę meno rinką. Netrukus galerija veiks ir naujuose namuose Kaune. Galerijos įkūrėjas Vygantas Navickas sako, kad nori sukurti erdvę, kurioje galėtų prisistatyti kuo daugiau pripažinimo siekiančių jaunų kūrėjų ir menininkų mėgėjų.Ved. Agnė Skamarakaitė

Pokalbis su režisieriumi Karoliu Kaupiniu apie jo naują filmą – absurdo komediją „Badautojų namelis“. „Filmas remiasi tikra istorija apie Lietuvos radijo ir televizijos darbuotojų bado akciją, kurią jie pradėjo televiziją užgrobus rusų kareiviams. Tačiau visi įvykiai, personažai, jų santykiai ir pokalbiai yra mano sugalvoti“, – sako K. Kaupinis.Ved. Agnė Skamarakaitė.

Considerando o adiantado da hora, seria bom ouvir alguém dizer-nos que as horas passadas e presentes partiram dum mal-entendido. Se fosse ainda importante fazermo-nos entender, deveríamos virar-nos de costas a esta contemporaneidade lorpa, em que um tipo se vê forçado a tamanhos desvios, que se torna estranho até para si mesmo. A pestilência do tempo e do lugar é o que nos leva a tanto. Corpos solteiros, devolvidos a contragosto uma e outra vez a dias e circunstâncias apontadas à destruição dos homens. A criação exerce-se, por isso, como uma defesa contra aquilo que nos esmaga, um modo de se ir subtraindo a esta pesada tempestade triste. Sublinhamos frases, produzimos instante a instante um filme dessas camaradagens aventurosas que nos faltam. Há um filme íntimo que cada um vai montando… “Criar é estar vivo, é demonstrar a si próprio e a tudo o que o ameaça um inesgotável recomeço, uma vitória que não finda”. Esta surge escrita com a letra de César Monteiro, atribuída a Vergílio Ferreira. O canhenho era essa cobra infindável, de tanto palmilhar longas extensões para se encontrar como ser, como outra razão que não essa miragem que alguns vão vomitando. Se lhe pedissem as horas, o que diria ele? Que estão a dar corda aos loucos. Que estamos por aí numa hora suspensa de revólveres indecisos, hora terrível de luas amarelas… nesta hora proposta pela angústia dos relógios, nesta mesma hora aniquiladora das consciências burguesas. Porque contrariamente ao que se diz, a loucura não vem de dentro, ela existe como um peso para nos fazer desistir. Deitar a toalha ao chão. Ela “existe quotidianamente na desagregação do homem de hoje”. Mas como não nos falamos, estas coisas são cada vez menos claras. Se não pedimos as horas também não assistimos quando alguns se põem a ordenar ao sol que vá pelos subterrâneos e pelos caixotes do lixo, que nos poupe à experiência do ódio. Antes tínhamos esses intervalos semeados, esses alívios, subterfúgios ou fugas. Caíamos em pleno olho da rua, batíamos aqueles suspeitos cafés tristes a ver quem mais. Mas isso das ruas, dos cafés onde é que isso já vai? Ou antes: não vai. Não há hipóteses. E o que é feito daquela condição ontológica de vadio e pedinte que Vitor Silva Tavares identificou no amigo? E aquilo do amor, aquele mais louco, que começava sempre por ser gratuito, mas, hoje, ou se paga à cabeça ou então sai mesmo caro. Estamos realmente sem saídas, e, perante uma geração que só pensa a sua arte como entradas, como modo de vir nas listas, de serem contados, as melhores esperanças parecem goradas à partida. Que é desses que eram vistos a apodrecer eternamente nos bancos da Avenida, cabeça a ferver? Como era isso de ter cábulas, o destino todo anotado, leituras de tantos ângulos. E o que é dos filmes que fazíamos contados, o cinema oral, essas ondulações do espírito de tal modo ritmadas, em que um se punha a fazer todos os papéis, revirando tudo, em busca dos tais, desses almejados instantes de graça? E se tínhamos uma boca e um corpo isso não era já aquele pedaço de fita, e não era um modo de celebrar uma separação face a nós mesmos, aplicar cortes, um modo de sermos capazes no decorrer ordinário das nossas vidas de irmos dando frutos, emprestarmos órgãos ao tempo? Um apuro, alguma lei ou razão a partir desse movimento oscilatório ou de viagem deambulante entre tradições? Mas se temos receio de “pagar o preço da fealdade, da ruína e da decrepitude, dos desastres e da maldição da esperança” (Manuel Gusmão), então que criações se esperar de nós, de uma geração tão submetida aos cálculos impiedosos, a esta sovinice das almas. Querem-nos ainda às gerações. Mas vamos ficando cansados de lhes explicar que já não dá para tanto. Nem aquelas audácias de se trazer a si mesmo à frente, como obra impura e misturada, como registo exaltado, como critério e, nalguns casos, até como uma furiosa síntese. Não se tinha mais nada senão essa disponibilidade assombrosa. Um artista começava por aí, por não se poupar tanto como os demais, por defender que a voracidade deve ser absoluta. “Filmar implica a consciência de uma transgressão. Filmas é uma violência do olhar, uma profanação do real que tem por objectivo a restituição de uma imagem do sagrado”… Mas ao dizer isto, ele sabia como estava difícil para a espécie defender esse talento de atracção-repulsão: “Sou capaz de ser o último dos crentes…” Sabia também da importância que é manter um discurso capaz de “avivar todos esses jazigos esparsos, ignorados e flutuantes” (Mallarmé). De resto, a pior forma de se referir ao tempo, é achar que não nos falta, que o melhor é guardarmos as nossas energias.” Amanhã estou morto e, com um cigarro na beiça, não devo nada a ninguém. Para além do honrado sorriso, dito de parvo, onde é que já se encontrou o espólio de um espoliado? É pedir muito que não me doem nada? Poderá parecer absurdo, mas de facto não me dói nada. Nunca há-de doer nada o nada de ninguém. Amanhã estou morto.” Ficamos assim, com meias palavras, que é o que ainda vai restando depois de as limparmos do bolor. E isto foi um tomar balanço ou ir bebendo o resto dos copos e captando alguns desabafos. Neste episódio quisemos tentar reaver um mapa das artes por cá a partir do contorno a giz dessas ausências que conseguem fazer deste um país extremamente assombrado. Puxamos pelo cinema, numa altura em que entre nós este se tomou de uma mania, e não faltam acólitos para esse culto. Mas, e para nos ajudar a sentir que tínhamos algum chão sob os pés, recorremos aos préstimos do Miguel Faria Ferreira que é um compulsivo do cinema, que vive de ouvido encostado ao chão, e compõe um atlas que cruza distâncias e essas expansões da intimidade através do olhar, do hábito que têm uns tantos de ir dando forma a fantasmas de uma visão eterna.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Atbildēt uz šo jautājumu precīzi varbūt nevarētu arī režisore pati, jo līdzās filmām, kas ir tieši par padomju varas veiktajām deportācijām, Dzintrai Gekai ir arī radošām personībām vai citiem vēstures notikumiem veltīti kinodarbi – taču Sibīrijas tēma ir traģiski klātesoša gandrīz visās filmās. Tieši par izsūtīšanām uz Sibīriju Dzintra Geka laikā no 2001. – 2023. gadam uzņēmusi 37 (trīsdesmit septiņas) dokumentāras filmas, to skaitā filmu ciklus "Sibīrijas dienasgrāmatas" (4 sērijas) un "Tālā zeme Sibīrija" (17 sērijas). Apjoma, informācijas un emocionālās pieredzes ziņā Dzintras Gekas veikumam pasaules kinomākslā nav daudz līdzinieku. Turklāt filmas papildina arī fonda "Sibīrijas bērni" izdotās vērienīgās grāmatas – stāstu un vizuālu liecību apkopojumi, piemēram, "Dzimuši Sibīrijā", "Mātes Sibīrijā", "Kur palika tēvi", "Šalom, Sibīrija!". Izmantojot starpvalstu vienošanos par cilvēku tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, vairums Sibīrijas tēmas filmu uzņemts reālajās Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas vietās: gandrīz 20 gadu garumā režisore brauca uz Sibīriju kopā ar kādreiz deportētajiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem. Līdzi režisorei braucienos devušies arī vēsturnieki, garīdznieki, mākslinieki. Arī filmas "Melānijas hronika" (2016) režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne tiešās zināšanas par Sibīriju ieguva, piedaloties fonda "Sibīrijas bērni" braucienā. Dzintra Geka teikusi: "Mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir izsūtīto testamenta "Pieminiet mūs!" izpilde. Katra ceļojuma ietvaros tika veikta un filmēta virkne rituālu – kapavietu iesvētīšana, piemiņas plākšņu izvietošana, Latvijas zemes izbēršana memoriālās vietās vai Sibīrijas zemes sauju vešana uz Latviju. Tomēr galvenais režisores un operatoru darbs Sibīrijas braucienos bija fiksēt liecības tiešajās izsūtījuma vietās vai tuvu tām. Izsūtīto vai viņu bērnu stāsti, kas uzklausīti nometinājuma vietās, ir emocionāli īpaši iedarbīgi, un bieži vien atklāj kādu jaunu niansi padomju varas noziegumu hronikā. Trīsdesmit septiņu filmu pievienoto vērtību – liecību par to, kas notiek ar Krievijas valsti un sabiedrību mūsdienās – droši vien tā īsti pamanījām tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā… Paradoksāli, ka pat Sibīrijas barakās Staļina laikā augušie bērni jūtas šokēti, ieraugot sādžu un arī dažu pilsētu sabrukuma ainavas 21. gadsimtā. Filmas "... un Igarka, Cerība un Taurenis" (2008) varone Nadežda saka: "Viss tā nopostīts, it kā karš būtu bijis!" Daļa Dzintras Gekas filmu, piemēram, "Sibīrijas bērni" (2001), "Sibīrijas dienasgrāmatas" (2002 – 2003), "Kur palika tēvi?" (2014) ir būvētas hronoloģiski. No daudzu cilvēku atmiņu stāstu fragmentiem izveidota mozaīka, kas detalizēti parāda norises vairāku gadu desmitu garumā – no brīža, kad padomju karavīru un vietējo aktīvistu grupas 1941. gada jūnija vai 1949. gada marta naktī ielaužas Latvijas cilvēku mājās, līdz izsūtījuma beigām 50. gadu otrajā pusē un deportāciju traumatiskajai ietekmei, kas joprojām jūtama. Savukārt citās filmās Dzintra Geka pēta atsevišķu cilvēku likteņus. Piemēram, cikla "Tālā zeme Sibīrija" (2014 – 2023) katrā sērijā varam izsekot divu līdz četru cilvēku dzīves stāstiem un būt klāt viņiem svarīgo Sibīrijas vietu apmeklējumam. Konkrētu indivīdu vai ģimeņu pieredze kļūst par ūdens lāsi, kurā redzam okeānu – šajā gadījumā tas nozīmē personisko likteņu un makrovēstures ciešu sasaistījumu. Kā parādīt, kā izteikt ciešanas, pārdzīvojumus, izpostītas dzīves – tas ir Dzintras Gekas filmu kopuma mākslinieciski pētnieciskais jautājums. Režisores izvēlētie poētiskie paņēmieni visbiežāk ir: fotogrāfijas no neatkarīgās Latvijas kontrastā ar stāstiem par baisajiem notikumiem vai fotogrāfijām izsūtījumā; deportāciju atveidošanai universāli lietotais dzelzceļa sliežu tēls; ūdens, kas skalojas pāri cilvēku portretiem; izsūtīto cilvēku vārdi, kas uzrakstos plūst kā Sibīrijas platās upes; arī mūzika – visvairāk komponista Pētera Vaska sacerēta. Kaut arī Dzintras Gekas filmās pati režisore kadrā redzama reti, un arī aizkadra komentārus, vairākās filmās rakstījuši un runājuši citi, tomēr idejiski Gekas klātbūtne ir nepārprotama. Visvairāk tā izpaužas epizožu un aculiecinieku stāstu vai pārdomu dažkārt savstarpēji papildinošajā, bet citkārt – konfrontējošajā salikumā. Piemēram, ciklā Sibīrijas dienasgrāmatas viens otram seko bijušo izsūtīto atšķirīgie skaidrojumi par to, kāpēc viņi gribējuši vai nav gribējuši bērnus; vai viņi pēc Sibīrijas spējuši mīlēt vairāk vai vispār nē; vai krievu tauta pati ir cietēja vai tā ir zemiska tauta; vai var piedot pāridarītājiem utt. Dažkārt nākas dzirdēt diskusijas par to, vai izsūtījumu var saukt par genocīdu. Dzintras Gekas filmās apkopotās liecības, īpaši attiecībā uz 1941. gada izsūtītajiem, liecina, ka tā bija akcija ar mērķi cilvēkus iznīcināt. Filmā "Reiz bija Sibīrija" (2005) režisore apgalvo: “Agapitova patiesībā bija plānota masu iznīcināšanas vieta, kas no nacistu gāzes kamerām atšķīrās ar lētāku un vienkāršāku tehnoloģiju – Sibīrijas aukstumu, badu, dizentēriju, cingu…" Dzintras Gekas filmā "Ilmārs Blumbergs" (2019) mākslinieks režisorei saka: "Uzzīmējot nāvi, tu it kā pārej tai pāri." Sibīrijas filmu pamattēma ir kā šī pāreja: no dzīves uz nāvi un (ja izdodas) atgriešanās dzīvē, izdzīvošana. "Dzīve iet uz priekšu, tā ir jādzīvo," saka kāds vīrietis cikla "Sibīrijas dienasgrāmatas" finālā. Lielākā daļa pieminēto filmu ir skatāmas fonda "Sibīrijas bērni" mājas lapā!

Vakar, 13. janvārī, bija Latvijas pirmizrāde lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filmai "Janvāra gaisma". Datums nav izvēlēts nejauši. Filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Par filmu stāsta režisors Karolis Kaupinis. Ir jākož pretī, kā vien spējam – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā „pirms”, nevis „pēc”. Tā saka lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis. "Janvāra gaisma" nav vēsturiska filma, bet stāsts par cilvēciska siltuma meklējumiem šī laika trauksmaino norišu fonā. Intervijā Kultūras rondo Karolis Kaupinis daudz un zinoši runā par vēsturi un mūsu atbildību nepieļaut pagātnes kļūdas. Filma "Janvāra gaisma" skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums. Lietuviešu scenārists un režisors Karolis Kaupinis (1987) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes Baltijas autorkino režisoriem. Viņa debijas spēlfilma "Nova Lituania" (2019) tika izrādīta festivālā Karlovi Varos, ieguva vairākas balvas un tika izvirzīta Oskara balvai 2021. gadā. Filma joprojām tiek izrādīta festivālos un ieguvusi četras starptautiskas balvas kategorijās Labākā filma un Labākais režisors. Arī režisora īsfilmas The Noisemaker (2014) un Watchkeeping (2017) ir starptautiski plaši novērtētas un izrādītas vairāk nekā 70 festivālos. Latvijas kinoteātros filmu izrādīs no 16. janvāra. Lietuviešu kinorežisors un scenārists Karolis Kaupinis ir viens no Lietuvas Kultūras asamblejas līderiem. Pērn decembrī viņš ar kolēģiem Viļņā rīkoja starptautisku demokrātijai veltītu forumu ar nosaukumu „Kā izlēkt no verdoša ūdens?”, kurā piedalījās pilsoniskās sabiedrības aktīvisti no Slovākijas, Ungārijas, Gruzijas un arī Latvijas. Kaupinis ir pārliecināts – lai mēs šodien nosargātu demokrātiju, ir jādarbojas kopā. Režisoru varēs satikt 16. janvarī kinoteātrī „Forum Cinemas”, kur notiks filmas īpašais seanss ar režisora dalību, filma būs skatāma arī „Splendid Palace” un „Kino Bize”.   „Janvāra gaisma” ir Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopražojums, un Latviju šai komandā pārstāv producenti „Tasse film”. Latvijas profesionāļu ziņā bija filmas skaņas apstrāde, un savu roku tur pielicis arī komponists Matīss Čudars, kura vadībā Latvijas Radio bigbends filmai ieskaņoja arī leģendāro amerikāņu 30.gadu džeza zelta standartu „Moonglow”.

#132 – no 2025. gada esam atvadījušies (vismaz formāli, lai gan balvu sezona tikai tagad uzkarst), laiks ar spožu un cerību pilnu skatu lūkoties tajā, ko mums kino jomā grasās piedāvāt 2026. gads! Tāpēc sanācām kopā, lai padalītos ar filmām, kas īpaši fascinē mūs – dažnedažādu iemeslu dēļ.Protams, tās nebūt nav vienīgās – sarunai kā labs pamats kalpo mūsu ikgadējais megaraksts, kurā šogad salikām veselas 111 filmas, kuras ceram ieraudzīt šogad! Šajā raidījumā:2026. gada gaidītākās filmas (00:02:11);Iespējams spoileris "Wuthering Heights" (01:42:54);Iespējamais spoileris beidzas (01:43:51);Bonusfilmas, ko vēl gribam pieminēt (01:58:45)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere  Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52". Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa). Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm. Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla. Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā. Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas.  Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts. Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino. Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits. Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1] Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem. Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats. "Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā.  1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2]  Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba". Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!"" 1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk. Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā." Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi". Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus." Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3] Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies. ----------- [1] Cīņa, 1919.09.04. [2] Kino, 1929. Nr. 4 [3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

The following are Dr. Pass' note to his podcast: This week we end 2025 with a Pediheart tradition - an episode on personal finance for medical professionals with noted authority on index investing and personal finance, Mr. Paul Merriman. Paul is a retired investment advisor who now has a popular podcast "Sound Investing" and website in which he offers advice on investing for 'do it yourself' investors. In this week's episode, the 5th of his visits to Pediheart, Mr. Merriman discusses 'factor investing' via index-like ETF's and funds. He also reviews who he believes might benefit from a financial advisor, what sort of advisor most should seek out and why he believes that many do not need one if they can 'stay the course'. Resources mentioned in today's podcast are below. Wishing all a happy and healthy new year in 2026. Paul's website:https://www.paulmerriman.com/#gsc.tab=0'Best In Class' ETF's:https://www.paulmerriman.com/Best-in-Class-ETF-Recommendations2025#gsc.tab=0Sound Investing 'Quilt Charts':https://irp.cdn-website.com/6b78c197/files/uploaded/(K)_Quilt_Charts_(1928-2024)_-_2024_Returns_(1).pdfDFA 'Turn Out The Noise':https://www.dimensional.com/filmAs a reminder, all of the information provided in this week's episode should be considered entertainment and all financial decisions should be vetted with professionals or knowledgeable and trusted friends/family. 

This week we end 2025 with a Pediheart tradition - an episode on personal finance for medical professionals with noted authority on index investing and personal finance, Mr. Paul Merriman. Paul is a retired investment advisor who now has a popular podcast "Sound Investing" and website in which he offers advice on investing for 'do it yourself' investors. In this week's episode, the 5th of his visits to Pediheart, Mr. Merriman discusses 'factor investing' via index-like ETF's and funds. He also reviews who he believes might benefit from a financial advisor, what sort of advisor most should seek out and why he believes that many do not need one if they can 'stay the course'. Resources mentioned in today's podcast are below. Wishing all a happy and healthy new year in 2026. Paul's website:https://www.paulmerriman.com/#gsc.tab=0'Best In Class' ETF's:https://www.paulmerriman.com/Best-in-Class-ETF-Recommendations2025#gsc.tab=0Sound Investing 'Quilt Charts':https://irp.cdn-website.com/6b78c197/files/uploaded/(K)_Quilt_Charts_(1928-2024)_-_2024_Returns_(1).pdfDFA 'Turn Out The Noise':https://www.dimensional.com/filmAs a reminder, all of the information provided in this week's episode should be considered entertainment and all financial decisions should be vetted with professionals or knowledgeable and trusted friends/family. 

"Straumes" zāles atklāšana kinoteātrī "Splendid Palace" rosināja Kultūras rondo satikties ar anmācijas filmas "Straume" aizkadra māksliniekiem, lai pārrunātu, kāds viņiem ir bijis oskarotais gads – kas mainījies viņu dzīvē un darbā? Kad pērnvasar uz kinoekrāniem nonāca animācijas filma „Straume”, diez vai kāds varēja iedomāties, cik ilgspēlējoši būs tās panākumi pasaulē un ka „Straumes” vārdu turpināsim locīt arī 2025. gada beigās. Latvijas Banka tikko izlaida „Straumei” veltītu monētu, ko tūlīt izpirka, bet kinoteātra „Splendid Palace” mazā zāle pirms nedēļas ieguva „Straumes” vārdu. Bet kā šajā laikā ir klājies pašiem „Straumes” veidotājiem? Gints Zilbalodis ir nodevies nākamās filmas veidošanai un intervijas nesniedz, par producenta Matīsa Kažas un komponista Riharda Zaļupes darbiem ziņās dzirdam it bieži, bet cik daudz zinām par pārējo Latvijas komandu, kas strādāja pie filmas un ko daudz redzējām bildēs no Kannām un Losandželosas? Kā „Straumes” panākumu virpulis ietekmējis viņu dzīvi? Ar „Straumes” „aizkadra” komandu tiekamies raidījumā Kultūras rondo klātienē un neklātienē. Par dzīvi pēc „Straumes” studijā stāsta filmas 3D animācijas mākslinieks Konstantīns Višņevskis, 3D vizuālo efektu mākslinieks Mārtiņš Upītis, vadošais vides konceptmākslinieks un 3D mākslinieks Artūrs Gore, kā arī Dārta Krāsone, kura strādāja pie filmas ražošanas menedžmenta. Kā arī ierakstos uzklausām filmas 3D māksliniekus Pēteri Tenisonu un Kristapu Blumbergu, kā arī tēlu mākslinieci Paulu Bobrovu. -- Kinoteātris "Splendid Palace" no šī gada 12. decembra piektdienās rīko īpašu filmu seansu ciklu "Visas filmas par kaķiem. "Straumes" komandas izlase", kurā apmeklētājiem piedāvā atlasītus kino darbus no pasaules kinematogrāfijas klāsta, informē kinoteātra pārstāvji. Izvēlētās filmas sniedz ieskatu gan kino klasiķu meistardarbu stāstos, gan mūsdienu režisoru asprātīgajā vai maģiskajā pasaulē. "Svinot "Straumes" zāles atklāšanu, mēs vienojāmies veidot kaķu filmu izlasi. Ne obligāti filmas, kuru galvenie varoņi ir kaķi, taču kaķi tajās ir būtiski elementi, turklāt pilnībā atšķirīgos veidos. No franču poētiskā kino klasiķa Žana Vigo līdz brāļu Koenu urbānajai odisejai – visas programmā iekļautās filmas piedāvā mākslinieciski augstvērtīgu kino pieredzi un ir teicams kino pats par sevi," uzsver godalgotās animācijas filmas "Straume" komanda. "Straumes" komandas izlase: 19. decembrī "Stāsts par Lūinu Deivisu" (režisori Džoels Koens un Ītans Koens, 2013. gads) 26. decembrī "Sirds čuksti" (režisors Jošefumi Kondi, 1995. gads) 2. janvārī "Spoku kaķis Anzu" (režisori Joko Kuno un Nobuhiro Jamašita, 2024. gads)

Žmogus gali gyventi mieste, bet nepriklausyti jokiai sistemai. Apie tokią laisvę, apie gyvenimą pagal savas taisykles pasakoja dokumentinis filmas. FM99 studijoje – filmo režisierius Karolis Zabita, kviečiantis pažvelgti į neįprastą, savitą ir drąsų pasaulį, kurį Alytuje susikūrė skulptorius Antanas Jusevičius. Tai pasakojimas apie žmogų, kuris ne bandė pritapti, o pasirinko susikurti savo valstybę – su savais įstatymais, simboliais ir laisve būti savimi.

Latviešu animācijas panākumi pasaulē uzņem apgriezienus! Artūrs Vobļikovs – latviešu animators Londonā. Viņa latviešu valodā izveidotā animācijas filma “Filmiņu filma” (“Film Film”) tikko ieguvusi balvu “2025. gada Labākā Britu animācijas filma” Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Intervijā Kultūras rondo viņš stāsta, kā atradis savu ceļu tieši plastilīna animācijā. Artūra Vobļikova vārds animācijā daudziem būs jaunums. Bet, iespējams, klausoties šo interviju, atcerēsieties, ka savulaik jau esat redzējuši viņu televīzijā – kā 6. klases puiku, kurš uzvarēja leļļu animācijas konkursā, piedalījās TV šovā un pārsteidza visus ar ļoti ambicioziem nākotnes plāniem. Pagājuši desmit gadi, un Artūrs Vobļikovs tikko ir ieguvis „Labākās BRITU animācijas filmas” balvu Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Filmas nosaukums ir “Filmiņu Filma” jeb “Film Film”, un tas ir viņa maģistrantūras diplomdarbs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Bet Artūra iepriekšējā animācijas filma "Anomālija" šovasar saņēma vairākas balvas Karaliskās Televīzijas asociācijas studentu balvu ceremonijā. Viņš veido filmas plastilīna tehnikā, ko Latvijā vairāk nekā 10 gadus apguva tehniskās jaunrades namā "Annas 2" pie skolotājas Ilzes Ruskas, un savu mērķtiecību un ambiciozitāti nav zaudējis arī šodien. Artūrs Vobļikovs dzīvo Londonā. Kas jūs aizrauj tieši plastilīna animācija? Artūrs Vobļikovs: Bērnībā man nebija zināšanu par datoranimāciju. Varbūt bērnam varētu šķist vairāk interesanti kaut ko datorā veidot. Bet es neatceros, vai man bija tāda vēlme vai nē. Man vienmēr kaut kur pie rokas bija plastilīns, kaut kur bija flomāsteri, es ļoti daudz zīmēju bērnībā, ļoti daudz arī kaut ko gleznoju un taisīju plastilīna figūriņas. Un es taisīju plastilīna personāžus no savām mīļākajām multenēm un arī savus radus taisīju dažreiz un viskaut ko izdomāju no plastilīna vēl pirms zināja par iespēju taisīt animāciju. Kad es sapratu, ka to var darīt, man atvērās vesela pasaule un es sāku to darīt 10 reizes vairāk. Arī šobrīd man visvairāk patīk plastilīna animācija.  Kad man bija kādi 12-13 gadi, mans jaunieša maksimālisms izpaudās tā, ka es teicu savai animācijas skolotājai, ka gribu taisīt datoranimāciju, man apnicis plastilīns. Es gribu taisīt datoranimāciju kā "Šreks" un tā tālāk. Viņa teica - protams, vajag visu mēģināt, bet tev, Artūr, vislabāk sanāk plastilīns un tev tomēr būtu jāpaliek pie plastilīnā. Tu pats to drīz sapratīsi. Un viņai bija taisnība. Tagad esmu viņai ļoti pateicīgs, ka viņa to pateica. Plastilīna animācijā ir kaut kas tāds, kas nav nevienā citā animācijas veidā, jo ļoti daudz kas sanāk nejauši, gan kā krīt gaisma, gan kā ir izveidots pats personāžs, kā viņš izskatās tuvplānā, no attāluma, visi pirkstu nospiedumi, kas dažreiz izskatās bišķiņ par traku, par lielu. Bet tas viss piedod šarmu animācijai. It īpaši mūsdienās, kad viss ir veidots datorā un vairāk un vairāk animācijas tiks veidots ar mākslīgo intelektu. Man liekas, ka šis cilvēka pieskāriens ir kaut kas ļoti vērtīgs, un cilvēki tam sāk pievērst vairāk uzmanības. Tāpēc es arī visvairāk cienu plastilīnu. Pirms sarunas ar Artūru sazinājāmies arī viņa skolotāju Ilzi Rusku. Viņa uzskata, ka par Artūru Vobļikovu mēs noteikti vēl dzirdēsim. Pēc sarunas ar Artūru sazināmies ar animācijas eksperti Annu Začu. Viņa astoņus gadus vadīja Latvijas Animācijas asociāciju, ir Eiropas Animācijas balvas valdes locekle un arī pati ir animācijas režisore. Runājam gan par Artūra Vobļikova panākumiem, gan plašāk par Latvijas animācijas gaitām pasaulē  

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Rīgas laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama mākslinieka Leonarda Laganovska izstāde "Tīrs griezums", kurā iekļauti gan pēdējo divu gadu laikā tapušie darbi, gan arī tāda Latvijas mākslas vēsturē hrestomātiska parādība kā “Filmas beigas” – glezna, kas 80. / 90. gadu mijā bija arī viens no laikmeta beigu simboliem.  Kultūras rondo par mākslinieku toreiz un tagad saruna ar gleznotāju Leonardu Laganovski un izstādes kuratoru Artūru Virtmani. Leonarda Laganovska izstāde "Tīrs griezums" aplūkojama līdz 2026. gada 11. janvārim.

Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā filma „Frankenšteins 2.0” savu pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā. Latvijā filma pie skatītājiem nonāks nākamā gada sākumā. Par festivālā pieredzēto un „Frankenšteins 2.0” Kultūras rondo studijā izvaicāsim režisoru Dāvi Sīmani. Bet īsi pirms sarunas raidījumā Dāvis Sīmanis Kultūras akadēmijā atklāja ikgadējo starptautisko konferenču sēriju "Kultūras krustpunkti XIX". Un savā atklāšanas viņš bija ļoti tiešs un, varētu pat teikt, nesaudzīgs, runājot par kultūru un izglītību.  "Mums ir unikāla iespēja pieredzēt, kā cilvēki, kam esam deleģējuši varu, ir cilvēki bez kultūras, domāšanas, idejām, ar aukstu, trulu politisku aprēķinu, izrīkoties ar valsti, kā viņiem ienāk prātā. Šī situācija ir baisa," atklājot konferenci norādīja Dāvis Sīmanis. Turpinot domu, raidījumā viņš vērtē: "Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti kritiskā brīdī un arī ļoti skumjā brīdī, kas, es ceru, pārtaps uz nākotni vērstā." Viņš norāda, ka konferencē vairāki pētnieki dažādos aspektos runās par to, kādā veidā kultūra var sasniegt sabiedrību, un kultūras satura pieejamība ir svarīga ikvienam. "Mēs redzam to, ka šobrīd sabiedrības intereses pārstāv vienkāršu saprātu ignorējoša politiska grupa, kura principā uzskata, ka tai ir dots mandāts izrīkoties ar mūsu nākotni, kā viņiem ienāk prātā," atzīst Dāvis Sīmanis.  "Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu pietiekami gudri, pietiekami izglītoti, pietiekami bagāti savā kultūras spēkā, lai pateiktu, ka mēs tā negribam. Ka viņi nerunā mūsu valodā, viņi neizsaka mūsu domas. Lai arī kā viņi cenšas pierādīt ar dažāda veida dīvainiem faktiem un dažāda veida argumentiem, tas viss ir smieklīgi. Mums ir jādomā par mūsu bērnu, mūsu jauniešu nākotne un kādā valstī viņi dzīvos.  Manuprāt, jaunieši ļoti stingri ir pateikuši, kurā virzienā viņi vēlas virzīties. Viņi ir pateikuši nē visai šai principā gerontokrātu, veco cilvēku, kas izmisīgi savā ziņā arī kontekstā ar filmu, ko esmu veidojis, turas pie savas eksistences pēdējā perioda. Principā ir gatavi, kā saka, sačakarēt visu, kas paliek aiz viņiem, jo vienkārši zina, ka viņi tur vairs nedzīvos. Šī ir baisa attieksme. Es domāju, ka mums kopā tas izdosies, un es ceru, ka ceturtdien protestos šeit pat blakus sapulcēsies tik daudz cilvēku, ka to nevarēs vienkārši norakstīt uz kaut kādu nelielu neveiksmi, kaut kādu dīvainu cilvēku grupiņu, kas pēkšņi kaut ko mēģina iebilst Saeimas visvarenība." -- Filmas „Frankenšteins 2.0” idejas pirmsākumi meklējami Covid-19 pandēmijas laikā – periodā, kad pieauga vientulības sajūta, bailes un apziņa par cilvēka mirstīgumu. Filmas autori – režisors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators Andrejs Rudzāts – devās eksistenciālā un reizē ironiskā izpētes ceļojumā, lai noskaidrotu, vai zinātne un jaunās tehnoloģijas patiešām spēj pagarināt cilvēka dzīvi vai pat pārvarēt nāvi. No sākotnēji šķietami nopietna pētījuma filmas uzņemšana pāraug absurdā, aizraujošā odisejā pa ASV, Krieviju un Eiropu, filmas veidotājiem sastopot zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, filma vienlaikus neatļaujas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par nākotni bez novecošanas un nāves. Filmas „Frankenšteins 2.0” producents ir Guntis Trekteris, tā veidota kā Latvijas un Čehijas kopražojums, ko atbalstījis  Nacionālais Kino centrs un Čehijas Filmu fonds. Filma tiks izrādīta Latvijas kinoteātros 2026. gada sākumā.

Debiutinis režisierės Gabrielės Urbonaitės filmas „Renovacija“ Kyjivo „Molodist“ festivalyje pelnė žiūrovų simpatijų apdovanojimą. Nuo pasaulinės premjeros prestižiniame A klasės festivalyje Karlovi Varuose iki nacionalinės premjeros Lietuvoje šis filmas atkeliauja per daugiau nei 20 tarptautinių festivalių visame pasaulyje, rašoma filmo platintojų pranešime žiniasklaidai. Pokalbis su režisiere Gabriele Urbonaite.Lapkričio 3 d. Prezidentas Valdas Adamkus švenčia švenčia 99 metų gimtadienį. LRT TELEVIZIJOS laidoje „Savaitė“ gimimo dienos išvakarėse ekscelenciją kalbino kolegė Nemira Pumprickaitė.Šeštadienį Vilniuje viešėjo eksperimentinę ir populiariąją muziką jungianti legendinė JAV atlikėja ir kompozitorė Laurie Anderson. Koncerto išvakarėse LRT KLASIKA su ja kalbėjosi apie pirmąjį jos šunį Kiki, išgyvenimo sudėtingais laikais koordinates bei tai, kodėl ją įkvėpė Linos Lapelytės, Vaivos Grainytės ir Rugilės Barzdžiukaitės opera-performansas „Saulė ir jūra“.Pirmą kartą įvyko Lietuvos dramaturgų susitikimas. Šis susitikimas surengtas Anykščiuose, mieste, užauginusiame ne vieną rašytoją ir dramaturgą. „Jei poetai turi Druskininkus, fotografai - Nidą, galbūt dramaturgams gali atitekti Anykščiai?", – svarsto susitikimą organizavusio Lietuvos teatro centro atstovė Kristė Agota Savė. Renginyje lankėsi mūsų kolegė Simona Ševčenkaitė . Paklausykime jos pasakojimo.Ved. Gerūta Griniūtė

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Esam gatavi Rīgas starptautiskajam filmu festivālam, šoreiz akcentējot pašu filmas un sadarbības projektus. Pasaules pirmizrādi piedzīvos Kristas Burānes filma "Visi putni skaisti dzied", bet Vides filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis stāsta par īpašajiem sadarbības projektiem "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes". Kristas Burānes dokumentāri muzikālās filmas "Visi putni skaisti dzied" pirmizrāde notiks 22. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, kur to izrādīs pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. "Filmas ideja radās gandrīz vienlaicīgi ar ideju par izrādi. Izrādes ideja savukārt izrietēja no 2022. gada Ministru Kabineta lēmuma par jaunāku koku ciršanu un vienlaicīgi bija "Dirty Deal Teatro" piedāvājums veidot dabu mazajām skatuvēm. Likās loģiski, ka varam veidot darbu šajās mazajās skatuvēs, kas ir cilvēku kultūras pēdu ielikta dabā. Domājot par to, kur satiekas cilvēku un putnu balsis un kāpēc tās putnu balsis sāk skanēt aizvien klusāk un klusāk," stāsta Krista Burāne. "Tad arī Uldis vaicāja, vai man nav kāda ideja filmai, un es teicu: re, mums ir šāda situācija, mēs taisām izrādi, varbūt domājam, kā no tā varētu tapt arī filma." "Likās loģiski turpināt darbu ar filmu, bet jau paplašināt un iedot skatītājam tādu vizuālu pieredzi tieši par tēmām, par kurām mēs runājam, kas ir industriālā lauksaimniecība, mežizstrāde, cilvēku personīgās izvēles par to, kā saimniekot. Un galvenais - putni, lai mēs viņus ieraugām, lai mēs pēkšņi spējam viņos saskatīt būtnes, kas ir mūsu kaimiņi un kuras ir tikpat savā ziņā nozīmīgas mūsu dzīvībai kā viss pārējais. Līdzsvars ir galvenais," turpina Krista Burāne. Gan Krista Burāne, gan Uldis Cekulis mudina šo filmu skatīties uz lielajiem ekrāniem. Ir zināms, ka Kristas Burānes filmu izrādīs arī Cēsīs, Rēzeknē un Ventspilī, tā tiks ieļauta Latvijas Skolas somas programmā. "Manuprāt Krista iedod skatītājiem spārnus," piebilst Uldis Cekulis. "Bez informācijas ir grūti iejusties to putnu lomā, kuri meklē savas mājas, vai kuriem mājas tiek atņemtas. Tādēļ vien ir vērts nākt uz kino, jo jūs dabūsiet sev spārnus. Redzot filmu, sapratīsiet, ko es to esmu domājis." Bet "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes" ir divi gandrīz neiedomājami kopprojekti, no kuriem viens pēta Ziemeļkorejas sievietes un Dienvidkorejas vīriešus, bet otrs aizved uz Indiju, Kalkutas sarkano lukturu kvartālu. Vēl arī Romā gaidāma Vides filmu studijas veidotās filmas "Roselini. Dzīve bez scenārija" pirmizrāde. Tā paredzēta 23. oktobrī Romas starptautiskajā kinofestivālā.  

Ar pasiteisino dviračių gatvės Vilniuje? Pokalbyje dalyvauja „JUDU“ vadovė Loreta Levulytė-Staškevičienė ir Lietuvos dviratininkų bendrijos tarybos narys Justas Ingelevičius.„Mane tarsi apsėdo ta istorija. Norėjau ją papasakoti žmonėms. Puoliau filmuoti, o tik vėliau pradėjau galvoti apie filmą, jo gamybą ir finansavimą“, – apie savo dokumentinį filmą „Galva“ pasakoja režisierė Giedrė Genevičiūtė. Filmas pasakoja apie Palaimintojo kunigo Mykolo Sopočkos hospise paskutines savo gyvenimo dienas leidusį Martyną Šorį. Jis sirgo šonine amiotrofine skleroze ir bendravo tik akimis. Pokalbyje dalyvauja režisierė Giedrė Genevičiūtė, ją su Martynu Šoriu supažindinęs Linas Ryškus, kuris yra ir scenarijaus bendrautoris ir buvusi hospiso savanorė Danutė Pelėchaitė.„Keliauk Lietuvoje“ parengė leidinį, skirtą specialiai paaugliams. Kokie turistiniai objektai gali būti patrauklūs 12-17 m. auditorijai? Apie leidinį pasakoja „Keliauk Lietuvoje“ vietinio turizmo ekspertė Neringa Sutkaitytė.Šįkart „LRT ieško sprendimų“ komanda domisi saugumo baruose ir klubuose iniciatyvomis. Mokslininkai iš Ispanijos ir Portugalijos sukūrė apyrankę, galinčią nustatyti ar į gėrimą įpilta prievartavimo narkotikų. Tai – įvairios medžiagos, kurios paveikia asmens valią, padaro jį neveiksnų ir taip smarkiai padidina riziką patirti seksualinę prievartą. Ši apyrankė jau parduodama Ispanijoje ir Portugalijoje. Ją žmonės nešioja lankydamiesi klubuose, baruose ar festivaliuose. Kartais renginiuose jos dalijamos nemokamai. Kaip veikia apyrankė ir kas dar padeda nustatyti, kad į gėrimą buvo įpilta narkotinių mEdžiagų, pasakoja kolegė Ieva Radzevičiūtė.Ved. Agnė Skamarakaitė

Radijo stoties FM99 eteryje „Mažosios leidyklos“ direktorė Inga Liutkevičienė, kuri pasakoja apie naują dokumentinį biografinį filmą „Rokeris iš miškų. Mikas Suraučius“. Tai filmas apie legendinį 80-ųjų roko atlikėją Miko Suraučių ir jo grupę „Plius minus“, apie laikus, kai jaunimui teko gyventi ir kurti muzikuojant sovietmečio ribojimuose.

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

Par viņiem jau raksta "Hoolywood News", "Fold", "Deadline" un citi kinoapskatnieki. Nupat no Ņujorkas prestižā Traibekas festivāla atgriezušies brāļi Lauris un Raitis Ābeles, kur pirmizrādi piedzīvoja viņu jaunākā animācijas filma "Dieva suns. Saruna ar brāļiem par kailumu, par skatiem, kas domāti tikai pieaugušajiem, par Hitlera līdzinieka spīdzināšanu, par Robertu De Niro un galu galu galā, kāpēc Amerikā nevajadzētu runāt filmas budžetu, ja tas nepārsniedz miljonu. Brāļu Ābeļu provokatīvā animācijas filma savij vēsturiskus faktus ar krāšņiem fikcijas elementiem – tās sižets balstīts zināmākajā vilkaču prāvā Ziemeļeiropā. Izaicinošā Dieva suņa jeb vilkača mistērija veidota rotoskopijas tehnikā, sākotnēji filmējot ainas ar aktieriem – režisoru Regnāru Vaivaru, ekspolitiķi Eināru Repši, aktierus Agati Kristu, Jurģi Spulenieku,Kristianu Kareļinu u. c. –, kuri vēlāk animēti un iedzīvināti gotiskā detektīva žanra un komiksa aprisēs. Filmas pirmizrāde Latvijā gaidāma rudenī "Riga IFF" atklāšanā.  

Susipažįstame su spaudos publikacijomis kultūros tema.Vasarą kauniečiai kviečiami iškylauti prie upių. Šią idėją populiarina jau penktus metus skaičiuojantis projektas „Piešiame Nemuną“.Šeštą kartą Lietuvoje rengiamos Europos archeologijos dienos.Dovilė Kuzminskaitė apžvelgia Maggie OʹFarrell romaną „Santuokos portretas“ ir Annie Lyons romaną „Ačiū, Eudorai Haniset viskas gerai“.Eišiškėse vyks X Tarptautinis chorinės muzikos festivalis „Auksinė Šalčios juosta“.Kokią kino prasmę karo kontekste mato kūrėjai? Pokalbis su režisiere Giedre Beinoriūte, grįžusia iš festivalio „Docudays UA“.Klaipėdos kūrėjai jau trečius metus atveria savo dirbtuves, kviesdami miestiečius patirti kūrybos kaitrą iš vidaus.Lietuvoje startuoja kylančių prodiuserių mokymų programą „Up!“.Vilnius virsta gyva meno galerija po atviru dangumi. Mieste vyks Tarptautinės Vilniaus tapybos trienalės dalis – interaktyvus Dailės festivalis.Festivalis „Koncertai Burmistrui“ Merkinėje pradeda jau trečiąjį sezoną.Ved. Marius Eidukonis

Tradicinė 15min tinklalaidė apie futbolą „Skrieja kamuolys“ apžvelgia svarbiausius futbolo savaitės įvykius. Iš futbolo kelionių sugrįžęs Marius Bagdonas, nesibaigiantis Vilniaus „Žalgirio“ liūnas, nykus Europos lygos finalas, „Napoli“ triumfas, atsisveikinimas su legenda ir sudėlioti taškai ant „i“ stipriausiose Europos lygose – visa tai ir dar daugiau šios savaitės epizode. Studijoje – 15min sporto žurnalistai Aurimas Tamulionis ir Marius Bagdonas bei „Go3“ komentatorius Karolis Dudėnas. 00:00 Įžanga ir Bagdono futbolo kelionės 16:16 Mariaus „Instagram“ paskyra 18:36 Vilniaus „Žalgiris“ toliau smenga 33:59 Kas tas Dejanas Georgijevečius? 39:52 Skylėta „Hegelmann“ gynyba 44:38 Lygiosios Telšiuose ir Gargžduose 48:59 Lietuviai užsienyje 55:29 Nukrypimas apie Ryčio talentus 1:05:28 Blogiausias finalas? 1:19:58 Diskusija dėl Amorimo ir MU 1:24:15 Ange‘o ir „Spurs“ ateitis 1:27:06 Brangiausias futbolo mačas 1:30:17 Anglai išsidalino vietas Europoje 1:43:02 Italija ir auksinis „Napoli“ finišas 1:52:00 „Sudie“ Modričiui ir „Santiago Bernabeu“ 1:58:11 Moterų Čempionų lyga ir likę reikalai

4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem,  brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu,  skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.

“Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir skatītāja emocionālā pieredze,” - tā par savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Lotus” saka kinorežisore Signe Birkova. “Lotus” ir savdabīgs vaibsts Latvijas kino ainavā: eksperimentāla filma, kuras tapšanā izmantota autentiska 1923.gada kino kamera, mēmā kino paņēmieni un mistiskas kino pasakas virāžas, kur nekas nav tā, kā izskatās. Filmas “Lotus” sižetu var izstāstīt dažos teikumos: vācbaltu grāfiene Alise fon Trota pagājušā gadsimta 20. gados atgriežas Latvijā mantojuma dēļ, bet nejauši nonāk slepena un baisa kulta valgos.Cenšoties atgūt brīvību, Alise fon Trota atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri. Taču šis sižets ir vien neliela daļa no divas stundas garās kino pieredzes, kurā ir daudz mistikas, nosacītības, atsauču uz agrīno kino un režisorei tuviem ekrāna meistariem. Režisore Signe Birkova gan uzsver, ka negaida no skatītāju šo kino citātu šifrēšanu: “Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir emocionālā pieredze, ko skatītājs var gūt, ļaujoties šim ceļojumam, šai kino pasakai vai iniciācijas ceļam. Un šo citātu atpazīšana vai zināšanas absolūti nav svarīgas. Uzskatīsim, ka tās ir kādas mazas sēnes, kas tur gadījās. Mēs nezinām tām nosaukumus, un tas nav tik svarīgi. Galvenais ir subjektīvās izjūtas un kaut kādā ziņā – nepretoties šim diezgan piesātinātajam stāstam. Tur ir daudz kas jāabsorbē, bet tas nav absolūti sinefilisks kalambūrs, kas būtu obligāti jārisina.” Filmas galveno varoni Alisi fon Trotu atveido lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite, kurai šī nav pirmā pieredze ar mazliet sirreālu latviešu kino – pirms pieciem gadiem viņa filmējās arī Jevgēņija Paškeviča filmā „Ko zina klusā Gerda”. Režisore Signe Birkova līdz šim sevi pieteikusi ar vairākām spēles īsfilmām, kā „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” un „Viņu sauca Haoss Bērziņš”, dokumentālo filmu „Uguns aplis” un analogā kino performancēm. Lotosa ziedu, kas uzplaukst, izspraucoties cauri dubļiem, mēdz uzskatīt par garīgas atdzimšanas simbolu. Signei Birkovai tas ir stāsts arī par Alisi fon Trotu un viņas ceļu cauri izmisumam un dvēseles tumsai, tāpēc filmai dots nosaukums “Lotus”.  „Šīs filmas galvenais vēstījums ir par to, cik svarīgs radošums un ka tas var izglābt, palīdzēt atveseļoties no dažādām traumām. Iespējams, ir jāatmet kaut kāda vecā pieredze, vecie stereotipi, priekšstati un aizspriedumi, un tad radošais process aizved līdz tam, ka cilvēks var būtībā piedzimt no jauna. Arī Alise ir augšāmcēlusies caur šo radošo procesu. Bet tam nav jābūt tieši kino – cilvēks var rakstīt dzejoli, vilkt švīkas… Tas ir par to izvēli: kad viss ir sabrucis un nekā vairs nav, var iet iznīcībā, iznīcināt sevi un ļauties tumsai, kas tevi apēd, un otrs ceļš ir izvilkt sevi aiz matiem ārā, atrast sev piemērotu radošu nodarbi, un tam ir jābūt tiešām rituālam. Kad tur ielikts nodoms – es gribu dzīvot, izplest spārnus un lidot, lai arī kādi laiki nebūtu – tā ir apzināta izvēle.” Signes Birkovas spēlfilma “Lotus” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn Tallinas „Melno nakšu” kinofestivālā, debijas spēlfilmu konkursā. Latvijas pirmizrāde gaidāma 10.aprīlī.

Pasaule ārpus laika – tā pašiem mazākajiem skatītājiem domāto studijas „Rija” animācijas filmu „Telmas ideālā dzimenīte” raksturojusi Eiropas Bērnu un jauniešu filmu asociācijas žūrija, kas pērnruden tai piešķīra balvu Vācijas starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā „Schlingel”. Pēc pasaules pirmizrādes Vācijā režisora Reiņa Kalnaeļļa jaunā pilnmetrāžas animācijas filma par pingvīnmeitenīti Telmu šonedēļ nonāks arī uz Latvijas ekrāniem. Tā izaugusi no savulaik daudzus festivālus apceļojušās īsfilmas „Kad āboli ripo”, un filmas pamatā ir Liepājas mākslinieka Andreja Prigičeva neparastie, ar krāsu zīmuļiem radītie tēli. Mazā Telma pēc dažām dienām sasniegs pingvīnu pilngadību – piecus gadus, bet viņa bažījas, vai Dzimenīte viņu atradīs. Viņas mājās – Ledus zemē – valda šķietama pārpilnība, bet Telmai trūkst vecāku siltuma. Telma ilgojas sagaidīt Dzimenīti kopā ar labākajiem draugiem – Kaķi un Peli no Zaļās zemes – un nolemj rīkoties. Un tur arī sākas piedzīvojumi. Bet šīs neparastās tēlu trijotnes vēsture ir senāka par šo filmu – šie mākslinieka Andreja Prigičeva radītie varoņi savulaik satikās Reiņa Kalnaeļļa debijas īsfilmā „Kad āboli ripo”, kas iznāca 2009.gadā. Pilnmetrāžas filmu sākotnēji bija iecerēts saukt par „Ābolrauša šūpuļdziesmu”, metot tiltu uz īsfilmu, kuras tēli vēl pirms režisora Reiņa Kalnaeļļa piesaistes bija dzimuši mākslinieka Andreja Prigičeva galvā, atceras Reiņa tēvs, filmu studijas „Rija” vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis. Ar Prigičeva grāmatu ilustrācijām viņu bija iepazīstinājusi kolēģe Ilze Ruska. Filmas scenārija autores ir Līva Eglīte no Latvijas un Sesila Somersa (Cecile Somers) no Luksemburgas, jo filma ir abu valstu kopražojums. Telmas ceļojumu no Ledus zemes uz Zaļo zemi caurvij arī pieaugušajiem aktuālas tēmas par ekoloģiju, materiālismu un cilvēciskajām attiecībām tehnoloģiju laikmetā. Režisors Reinis Kalnaellis atzīst, ka tieši par scenāriju bijušas viskarstākās diskusijas un būtu gribējies to pieslīpēt vēl un vēl: Sākumā bijusi doma, ka „Telmas ideālā dzimenīte" būs filma bez dialogiem, tomēr laika gaitā tas mainījies, un filmā dzirdēsim Baibas Brokas, Jāņa Kirmuškas, Gundara Grasberga un citu aktieru balsis. Un var teikt, ka pie filmas „Telmas ideālā dzimenīte" strādājusi vesela Kalnaeļļu dinastija, jo pingvīnmeitenītes Telmas lomu ierunājusi režisora meita un producenta mazmeita Rota Kalnaella. Mūziku animācijas filmai radījis komponists Kārlis Auzāns, bet beigu titru dziesma pieder grupai „Carnival Youth”. Animācijas filma „Telmas ideālā dzimenīte" kinoteātros būs skatāma no rītdienas, 19.marta.

Į Lietuvą atvyksta viena žinomiausių šiuolaikinių rašytojų Sakartvele Ana Kordzaia-Samadashvili. Pokalbis apie Sakartvelo literatūrą ir kartvelų bendruomenę Lietuvoje.Pokalbis su režisiere Karolina Žernyte, kuri stato biografinį spektaklį „Mama sapiens“ apie pogimdymines moterų būsenas.Tarptautinis baudžiamasis teismas Rusijos prezidentui Vladimirui Putinui ir vaiko teisių apsaugos kontrolierei Marijai Lvovai-Belovai yra išdavęs arešto orderius dėl „neteisėtos Ukrainos vaikų deportacijos“. Apie Ukrainos vaikų grobimą filmą kuria režisierius Dominykas Kubilius.Kokią įtaką klimato kaita daro mūsų sveikatai?Ved. Agnė Skamarakaitė

Klimato kaitos rubrikoje pokalbis su hidroekologijos eksperte Laima Česoniene apie tai kaip klimato kaita veikia vandenis, jų išteklius ir ekosistemas.Visai netrukus dokumentinio filmo „1944-ieji metai. Generolo misija“ premjera. Filmas skirtas Lietuvos ginkluoto pasipriešinimo kovų 80-mečiui paminėti ir generolo Povilo Plechavičiaus įkurtai Vietinei rinktinei atminti. Pasakoja filmo kūrėja, žurnalistė Rūta Sinkevičienė ir Lietuvos gyventojų genocido ir rezistencijos tyrimo centro generalinis direktorius Arūnas Bubnys.Vilniaus universiteto profesorė Gražina Tautvaišienė išrinkta Tarptautinės astronomų sąjungos viceprezidente. Pirmą kartą tokias pareigas eis mokslininkė iš Baltijos šalių.Kaip sekasi atgimstančiam Leonpolio dvarui, ką tik suorganizavusiam pilietiškumo festivalį?Ved. Agnė Skamarakaitė

#119 – šoreiz sveicam jūs absolūtajā filmu diskusiju podkāstā! Tā kā ilgāku laiku bijām pauzē, bet filmas noskatījāmies visvisādas, tad šis podkāsts ir veltīts tikai un vienīgi tām. Lai diskusijas būtu spraigākas un interesantākas, kā podkāsta viesi ielūdzām Daci Bušu – mūsu patroni un jau agrāku šī podkāsta ciemiņu. Ja par kādu filmu negribat neko sev nejauši izspoilot, šo sarunas daļu varat skipot – taimkodi tepat aprakstā. Šajā raidījumā: "Godzilla x Kong: The New Empire" (00:05:50); "Monkey Man" (00:13:50); "Civil War" (00:24:11) "Ghostbusters: Frozen Empire" (00:35:59) "Night Swim" (00:47:04) "The First Omen" & "Immaculate" (00:52:16) "Sting" & "Tarot" (01:06:33) "Ministry of the Ungentlemanly Warfare" (01:12:56) "Abigail" (01:25:04) "The Fall Guy" (01:34:07); "Challengers" (01:54:35). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Karolis Tiškevičius, Jonas Lekšas ir Jonas Miklovas aptaria savaitgalio ir praėjusios savaitės įvykius Lietuvos krepšinyje: „Žalgirio” pralaimėjimą Miunchene, skambius LKL mačus ir pratęstus kontraktu su Pauliumi Motiejūnu bei Brady Maneku. Tinklalaidės partneriai: – „Telia Play” originalaus turinio premjera – dokumentinis filmas apie Joną Valančiūną! Filmas pasiekiamas visiems užsisakius Telia Play + filmų ir serialų paketą - žiūrėkite: https://play.telia.lt/video/3408293/Jonas-17-su-garsiniu-vaizdavimu – CwB Barmenai - ko gero geriausias mobilus baras ir puošniausi kokteiliai jūsų šventei! Pasirūpinkite stilingu akcentu jūsų progai, o su kodu CWBASKETNEWS - gaukite dar ir 50 EUR nuolaidą jūsų šventei kovo-gegužės arba spalio mėn.! https://www.facebook.com/cwbarmenai – BasketNews sąskrydis 2024 - toks pat legendinis, tik dar geresnis! Birželį, jau tradiciškai, mūsų BN+ bendruomenė renkasi į metų uždarymo šventę - šiemet laukia dar patogesnė aplinka, daugiau pramogų, šokių ir dainų. Pasimatome birželį! https://www.basketnews.lt/news-198676-kvieciame-i-basketnews-saskrydi-toks-pat-legendinis-tik-dar-geresnis.html Temos: Kodėl prisikėlė visi senieji muzikantai? (0:00); Netikėtai įdomiausios savaitgalio rungtynės (7:02); Bumerangu Urbonui grįžę žodžiai apie Antetokounmpo (19:24); Rusijoje žaidusių krepšininkų atvykimas į Lietuvą (23:41); Kaip „Wolves” išskalbė „Lietkabelį” (27:28); Kodėl „Žalgiris” Miunchene atrodė apverktinai? (36:09); Keisti Trinchieri akcentai po rungtynių (40:59); Kas pagriebs 10-ąją vietą Eurolygoje? (44:27); Nauja sutartis Manekui ir svarbiausi „Žalgirio” vasaros darbai (48:14); Motiejūno sutarties pratęsimas – įvertinimas Lietuvos krepšiniui (53:45); Neišvengiamas Dubajaus prisijungimas prie Eurolygos (58:49); Motiejūno laukiantys darbai (1:01:27);

#113 – 2023. gads tūlīt, tūlīt būs noslēdzies, tāpēc jaunajā podkāstā atskatījāmies uz, mūsuprāt, feinākajām filmām, ko šogad esam redzējuši. Dalāmies ar saviem personīgajiem topiem (šis tas sakrīt, šis tas – galīgi ne) un cenšamies attaisnot savas izvēles. Un, lai viss būtu nedaudz spicier, padalāmies arī ar tiem darbiem, kas šogad sagādāja lielāko vilšanos. Bet visu Kino Kulta gada topu lasiet kinokults.lv – kur gan citur! Slēdzam iekšā: Dalāmies ar topiem (00:03:12); Filmas, kas par mata tiesu palika aiz topa strīpas, un filmas, kas sagādāja vilšanos (01:36:10); Plugs, plugs, plugs (01:54:23). Montāža – Toms Cielēns.

Filmo „Arvydas Sabonis. 11“ režisierius Rimvydas Čekavičius krepšinio gerbėjams pristato dar vieną kino bombą. Nuo lapkričio 18 d. Lietuvos kino teatrus pasieks filmas apie „Žalgirio“ legendą Paulių Jankūną – „Kapitonas“. Laida apie filmą, kurio nepamatyti nelogiška. Temos: Štai ir visi paverkėm arba geras-blogas anonsas (00:00); Jonas Vainauskas – filmo Dartas Veideris (4:05); Ar tikrai geras laikas filmui? (6:20); Filmai apie epochas (8:43); Kodėl Jankūnas vertas filmo? (10:30); O kur Šarūnas Jasikevičius? (16:10); Robertas Petrauskas – geriausias filmo sprendimas (18:28); Pavyzdys apie eilinę šeimą ir darbščius žmones (24:56); Kalniečio epizodas, kuris privers jus išsižioti (27:34); Kaip keitėsi filmo scenarijus? (29:30); Filmo pinigai ir užsienio kelionės (35:00); Kaip vyko darbas už kadro ir bloga atmosfera (38:58); Neįtikėtina pašnekovų pagarba Pauliui (45:39); Pauliaus Motiejūno komentarai ir Jankūno įsitraukimas į filmą (48:42); Ar Kalnietis neprašė iškirpti jo filmo dalies? (54:14); Filmas patiks ir „Ryto“ fanams (55:54); Kodėl pastoviai virkdai žmones, režisieriau? (58:12); Filme nepanaudota medžiaga (1:02:20); Dar viena filmo puošmena – tėtis (1:04:20); Komiškas pirmasis susitikimas su Jankūnu (1:05:57); Kur ir kada žiūrovai pamatys „Kapitoną“? (1:08:41); Filmo kompozitorius (1:10:50); BN+ nariams – bilietai į filmą „Kapitonas“ (1:13:45).

Likus savaitei iki filmo „Bilietas“ premjeros prodiuseris Edmundas Jakilaitis papasakojo apie kūrinio idėją ir jo gamybos procesą. Kaip apie „Auksinį Žalgirį“ papasakoti nebanaliai? Temos: Krepšinis Jakilaičio gyvenime (0:00); Filmas „Bilietas“ – ne tik apie krepšinį (1:48); Nuo idėjos iki įgyvendinimo (5:00); Premjera Kauno sporto halėje (9:34); Kur vyko filmavimai? (11:09); Legendinis teisėjas ir dar labiau legendinis jo sprendimas (12:15); Apie ką filmo pavadinimas? (15:45); Filmo pašnekovai ir vienintelis CSKA atstovas (19:00); Iš „Žalgirio“ klaidos nepasimokiusi CSKA (20:40); Džounso taurėje – ne krepšinis svarbiausia (23:10); Ar viskas pavyko ir kas toliau? (26:40); Šių laikų „Žalgirio“ fanų skanduotė nukeltą į praeitį (29:10); Kaip politikos žurnalistui sekasi kalbinti krepšininkus? (30:45); Filmo kompozitorius Andrius Mamontovas (33:38); Nepanaudota medžiaga – TV seriale (35:58); Į kokį žiūrovą orientuojasi filmo kūrėjai? (37:14); Premjera ir filmo kelionė per kino sales (39:33).

#96 – attapāmies, ka klāt jau februāris, bet vēl neesam podkāstā paspējuši parunāt par to, kuras 2023. gada filmas mēs gaidām visvairāk (lieciet likmes, vai "Transformers: Rise of the Beasts" būs kādam sarakstā). No blokbāsteriem līdz iemīļotu režisoru "passion projects", šis gads sola daudz interesantu kinopiedzīvojumu, kurus varēsim skatīties gan uz lielā, gan uz mazajiem ekrāniem. Šajā raidījumā: "Netflix" vairs neļaus dalīties ar parolēm un citi jaunumi (00:02:21); 2023. gada gaidītākās filmas (00:26:47). Montāža – Toms Cielēns.