Podcasts about filmas

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē. Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē. Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem. Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”. Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros. Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu.  Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē. Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas. „Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”     Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

"Tīrība" – labākā īsmetrāžas filma, labākā debijas filma, labākais animācijas filmas režisors un mākslinieks. Ar četrām "Lielā Kristapa" nominācijām bagātais režisors Andrejs Brīvulis par "Tīrību" un dzīvi pēc tās sarunā Kultūras rondo studijā. "Primāri es tomēr taisu sev [filmas], jo patīk un sagādā prieku. Protams, ir jauki, ka ir vēl papildus novērtējums un tas patīk. Bet tas nav galvenais mērķis," sarunā atzīst Andrejs Brīvulis. „Jauna balss un rokraksts Latvijas animācijā, par ko mēs vēl dzirdēsim,” – tā par jauno režisoru Andreju Brīvuli saka kinofestivāla „Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka. Tā vien šķiet, ka filmas „Straume” panākumi pavēruši plašāk mūsu iekšējās slūžas *ieraudzīt* un novērtēt, cik talantīga, interesanta un daudzveidīga ir Latvijas animācija un tās profesionāļi. Un varbūt vairāk pamanām arī jaunos vārdus, kuri tajā ienāk. Andrejs Brīvulis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļu. Animācijas filma „Tīrība” ir Andreja Brīvuļa studiju darbs 3. kursā, vēl studējot Mākslas akadēmijā. Filma iekļuva arī Denveras, Vīborgas, Tallinas un Rīga IFF programmā, kur kuratori rakstīja: „Humoreska ir Latvijas kino reti satopams žanrs, bet animācijas režisors Brīvulis kopā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu pacēluši to jaunos horizontos. Rotaļīga poēzija, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā, par kvīru kopienas pārstāvi, kura ekrāna diārijs zibsnī pasteļos un karikatūrām līdzīgās ainās. Lai gan pats stāsta “dibentiņš” ir skaudrs, hiperreālā un nonšalantā filmas intonācija liek ieplānot šo filmu savā “Google” kalendārā.” Pašlaik Andrejs Brīvulis strādā pie nākamās animācijas īsfilmas "Rīgas līnijas", kurā redzams ikvienam rīdziniekam atpazīstams pilsētas un sajūtu portrets caur ēdiena kurjera acīm. Arī pats režisors savulaik piepelnījies, strādājot par ēdienu kurjeru.

Vasario 2 diena minima Pelkių diena. Kodėl jos svarbios ir kaip gali pasitarnauti ginant mūsų šalį? Apie tai pasakoja všĮ „Pelkių atkūrimo ir apsaugos fondo“ direktorius Nerijus Zableckis ir ekspertė dr. Jūratė Sendžikaitė.Pokalbis su režisieriumi Karoliu Kaupiniu apie jo naują filmą - absurdo komediją „Badautojų namelis“. „Filmas remiasi tikra istorija apie Lietuvos radijo ir televizijos darbuotojų bado akciją, kurią jie pradėjo televiziją užgrobus rusų kareiviams. Tačiau visi įvykiai, personažai, jų santykiai ir pokalbiai yra mano sugalvoti“, – sako K.Kaupinis.Ar išgyventumėte be cepelinų, o gal į juos žiūrėti negalite? Pokalbis su kulinarinių laidų vedėja Beata Nicholson apie cepelinus, jų įdarus ir kulinarines variacijas.Internetinė meno galerija „Navickas Gallery" jau kurį laiką aktyviai pristato kūrėjų darbus įvairiose vietose Lietuvoje ir siekia atverti jiems duris į tarptautinę meno rinką. Netrukus galerija veiks ir naujuose namuose Kaune. Galerijos įkūrėjas Vygantas Navickas sako, kad nori sukurti erdvę, kurioje galėtų prisistatyti kuo daugiau pripažinimo siekiančių jaunų kūrėjų ir menininkų mėgėjų.Ved. Agnė Skamarakaitė

Pokalbis su režisieriumi Karoliu Kaupiniu apie jo naują filmą – absurdo komediją „Badautojų namelis“. „Filmas remiasi tikra istorija apie Lietuvos radijo ir televizijos darbuotojų bado akciją, kurią jie pradėjo televiziją užgrobus rusų kareiviams. Tačiau visi įvykiai, personažai, jų santykiai ir pokalbiai yra mano sugalvoti“, – sako K. Kaupinis.Ved. Agnė Skamarakaitė.

Considerando o adiantado da hora, seria bom ouvir alguém dizer-nos que as horas passadas e presentes partiram dum mal-entendido. Se fosse ainda importante fazermo-nos entender, deveríamos virar-nos de costas a esta contemporaneidade lorpa, em que um tipo se vê forçado a tamanhos desvios, que se torna estranho até para si mesmo. A pestilência do tempo e do lugar é o que nos leva a tanto. Corpos solteiros, devolvidos a contragosto uma e outra vez a dias e circunstâncias apontadas à destruição dos homens. A criação exerce-se, por isso, como uma defesa contra aquilo que nos esmaga, um modo de se ir subtraindo a esta pesada tempestade triste. Sublinhamos frases, produzimos instante a instante um filme dessas camaradagens aventurosas que nos faltam. Há um filme íntimo que cada um vai montando… “Criar é estar vivo, é demonstrar a si próprio e a tudo o que o ameaça um inesgotável recomeço, uma vitória que não finda”. Esta surge escrita com a letra de César Monteiro, atribuída a Vergílio Ferreira. O canhenho era essa cobra infindável, de tanto palmilhar longas extensões para se encontrar como ser, como outra razão que não essa miragem que alguns vão vomitando. Se lhe pedissem as horas, o que diria ele? Que estão a dar corda aos loucos. Que estamos por aí numa hora suspensa de revólveres indecisos, hora terrível de luas amarelas… nesta hora proposta pela angústia dos relógios, nesta mesma hora aniquiladora das consciências burguesas. Porque contrariamente ao que se diz, a loucura não vem de dentro, ela existe como um peso para nos fazer desistir. Deitar a toalha ao chão. Ela “existe quotidianamente na desagregação do homem de hoje”. Mas como não nos falamos, estas coisas são cada vez menos claras. Se não pedimos as horas também não assistimos quando alguns se põem a ordenar ao sol que vá pelos subterrâneos e pelos caixotes do lixo, que nos poupe à experiência do ódio. Antes tínhamos esses intervalos semeados, esses alívios, subterfúgios ou fugas. Caíamos em pleno olho da rua, batíamos aqueles suspeitos cafés tristes a ver quem mais. Mas isso das ruas, dos cafés onde é que isso já vai? Ou antes: não vai. Não há hipóteses. E o que é feito daquela condição ontológica de vadio e pedinte que Vitor Silva Tavares identificou no amigo? E aquilo do amor, aquele mais louco, que começava sempre por ser gratuito, mas, hoje, ou se paga à cabeça ou então sai mesmo caro. Estamos realmente sem saídas, e, perante uma geração que só pensa a sua arte como entradas, como modo de vir nas listas, de serem contados, as melhores esperanças parecem goradas à partida. Que é desses que eram vistos a apodrecer eternamente nos bancos da Avenida, cabeça a ferver? Como era isso de ter cábulas, o destino todo anotado, leituras de tantos ângulos. E o que é dos filmes que fazíamos contados, o cinema oral, essas ondulações do espírito de tal modo ritmadas, em que um se punha a fazer todos os papéis, revirando tudo, em busca dos tais, desses almejados instantes de graça? E se tínhamos uma boca e um corpo isso não era já aquele pedaço de fita, e não era um modo de celebrar uma separação face a nós mesmos, aplicar cortes, um modo de sermos capazes no decorrer ordinário das nossas vidas de irmos dando frutos, emprestarmos órgãos ao tempo? Um apuro, alguma lei ou razão a partir desse movimento oscilatório ou de viagem deambulante entre tradições? Mas se temos receio de “pagar o preço da fealdade, da ruína e da decrepitude, dos desastres e da maldição da esperança” (Manuel Gusmão), então que criações se esperar de nós, de uma geração tão submetida aos cálculos impiedosos, a esta sovinice das almas. Querem-nos ainda às gerações. Mas vamos ficando cansados de lhes explicar que já não dá para tanto. Nem aquelas audácias de se trazer a si mesmo à frente, como obra impura e misturada, como registo exaltado, como critério e, nalguns casos, até como uma furiosa síntese. Não se tinha mais nada senão essa disponibilidade assombrosa. Um artista começava por aí, por não se poupar tanto como os demais, por defender que a voracidade deve ser absoluta. “Filmar implica a consciência de uma transgressão. Filmas é uma violência do olhar, uma profanação do real que tem por objectivo a restituição de uma imagem do sagrado”… Mas ao dizer isto, ele sabia como estava difícil para a espécie defender esse talento de atracção-repulsão: “Sou capaz de ser o último dos crentes…” Sabia também da importância que é manter um discurso capaz de “avivar todos esses jazigos esparsos, ignorados e flutuantes” (Mallarmé). De resto, a pior forma de se referir ao tempo, é achar que não nos falta, que o melhor é guardarmos as nossas energias.” Amanhã estou morto e, com um cigarro na beiça, não devo nada a ninguém. Para além do honrado sorriso, dito de parvo, onde é que já se encontrou o espólio de um espoliado? É pedir muito que não me doem nada? Poderá parecer absurdo, mas de facto não me dói nada. Nunca há-de doer nada o nada de ninguém. Amanhã estou morto.” Ficamos assim, com meias palavras, que é o que ainda vai restando depois de as limparmos do bolor. E isto foi um tomar balanço ou ir bebendo o resto dos copos e captando alguns desabafos. Neste episódio quisemos tentar reaver um mapa das artes por cá a partir do contorno a giz dessas ausências que conseguem fazer deste um país extremamente assombrado. Puxamos pelo cinema, numa altura em que entre nós este se tomou de uma mania, e não faltam acólitos para esse culto. Mas, e para nos ajudar a sentir que tínhamos algum chão sob os pés, recorremos aos préstimos do Miguel Faria Ferreira que é um compulsivo do cinema, que vive de ouvido encostado ao chão, e compõe um atlas que cruza distâncias e essas expansões da intimidade através do olhar, do hábito que têm uns tantos de ir dando forma a fantasmas de uma visão eterna.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Atbildēt uz šo jautājumu precīzi varbūt nevarētu arī režisore pati, jo līdzās filmām, kas ir tieši par padomju varas veiktajām deportācijām, Dzintrai Gekai ir arī radošām personībām vai citiem vēstures notikumiem veltīti kinodarbi – taču Sibīrijas tēma ir traģiski klātesoša gandrīz visās filmās. Tieši par izsūtīšanām uz Sibīriju Dzintra Geka laikā no 2001. – 2023. gadam uzņēmusi 37 (trīsdesmit septiņas) dokumentāras filmas, to skaitā filmu ciklus "Sibīrijas dienasgrāmatas" (4 sērijas) un "Tālā zeme Sibīrija" (17 sērijas). Apjoma, informācijas un emocionālās pieredzes ziņā Dzintras Gekas veikumam pasaules kinomākslā nav daudz līdzinieku. Turklāt filmas papildina arī fonda "Sibīrijas bērni" izdotās vērienīgās grāmatas – stāstu un vizuālu liecību apkopojumi, piemēram, "Dzimuši Sibīrijā", "Mātes Sibīrijā", "Kur palika tēvi", "Šalom, Sibīrija!". Izmantojot starpvalstu vienošanos par cilvēku tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, vairums Sibīrijas tēmas filmu uzņemts reālajās Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas vietās: gandrīz 20 gadu garumā režisore brauca uz Sibīriju kopā ar kādreiz deportētajiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem. Līdzi režisorei braucienos devušies arī vēsturnieki, garīdznieki, mākslinieki. Arī filmas "Melānijas hronika" (2016) režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne tiešās zināšanas par Sibīriju ieguva, piedaloties fonda "Sibīrijas bērni" braucienā. Dzintra Geka teikusi: "Mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir izsūtīto testamenta "Pieminiet mūs!" izpilde. Katra ceļojuma ietvaros tika veikta un filmēta virkne rituālu – kapavietu iesvētīšana, piemiņas plākšņu izvietošana, Latvijas zemes izbēršana memoriālās vietās vai Sibīrijas zemes sauju vešana uz Latviju. Tomēr galvenais režisores un operatoru darbs Sibīrijas braucienos bija fiksēt liecības tiešajās izsūtījuma vietās vai tuvu tām. Izsūtīto vai viņu bērnu stāsti, kas uzklausīti nometinājuma vietās, ir emocionāli īpaši iedarbīgi, un bieži vien atklāj kādu jaunu niansi padomju varas noziegumu hronikā. Trīsdesmit septiņu filmu pievienoto vērtību – liecību par to, kas notiek ar Krievijas valsti un sabiedrību mūsdienās – droši vien tā īsti pamanījām tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā… Paradoksāli, ka pat Sibīrijas barakās Staļina laikā augušie bērni jūtas šokēti, ieraugot sādžu un arī dažu pilsētu sabrukuma ainavas 21. gadsimtā. Filmas "... un Igarka, Cerība un Taurenis" (2008) varone Nadežda saka: "Viss tā nopostīts, it kā karš būtu bijis!" Daļa Dzintras Gekas filmu, piemēram, "Sibīrijas bērni" (2001), "Sibīrijas dienasgrāmatas" (2002 – 2003), "Kur palika tēvi?" (2014) ir būvētas hronoloģiski. No daudzu cilvēku atmiņu stāstu fragmentiem izveidota mozaīka, kas detalizēti parāda norises vairāku gadu desmitu garumā – no brīža, kad padomju karavīru un vietējo aktīvistu grupas 1941. gada jūnija vai 1949. gada marta naktī ielaužas Latvijas cilvēku mājās, līdz izsūtījuma beigām 50. gadu otrajā pusē un deportāciju traumatiskajai ietekmei, kas joprojām jūtama. Savukārt citās filmās Dzintra Geka pēta atsevišķu cilvēku likteņus. Piemēram, cikla "Tālā zeme Sibīrija" (2014 – 2023) katrā sērijā varam izsekot divu līdz četru cilvēku dzīves stāstiem un būt klāt viņiem svarīgo Sibīrijas vietu apmeklējumam. Konkrētu indivīdu vai ģimeņu pieredze kļūst par ūdens lāsi, kurā redzam okeānu – šajā gadījumā tas nozīmē personisko likteņu un makrovēstures ciešu sasaistījumu. Kā parādīt, kā izteikt ciešanas, pārdzīvojumus, izpostītas dzīves – tas ir Dzintras Gekas filmu kopuma mākslinieciski pētnieciskais jautājums. Režisores izvēlētie poētiskie paņēmieni visbiežāk ir: fotogrāfijas no neatkarīgās Latvijas kontrastā ar stāstiem par baisajiem notikumiem vai fotogrāfijām izsūtījumā; deportāciju atveidošanai universāli lietotais dzelzceļa sliežu tēls; ūdens, kas skalojas pāri cilvēku portretiem; izsūtīto cilvēku vārdi, kas uzrakstos plūst kā Sibīrijas platās upes; arī mūzika – visvairāk komponista Pētera Vaska sacerēta. Kaut arī Dzintras Gekas filmās pati režisore kadrā redzama reti, un arī aizkadra komentārus, vairākās filmās rakstījuši un runājuši citi, tomēr idejiski Gekas klātbūtne ir nepārprotama. Visvairāk tā izpaužas epizožu un aculiecinieku stāstu vai pārdomu dažkārt savstarpēji papildinošajā, bet citkārt – konfrontējošajā salikumā. Piemēram, ciklā Sibīrijas dienasgrāmatas viens otram seko bijušo izsūtīto atšķirīgie skaidrojumi par to, kāpēc viņi gribējuši vai nav gribējuši bērnus; vai viņi pēc Sibīrijas spējuši mīlēt vairāk vai vispār nē; vai krievu tauta pati ir cietēja vai tā ir zemiska tauta; vai var piedot pāridarītājiem utt. Dažkārt nākas dzirdēt diskusijas par to, vai izsūtījumu var saukt par genocīdu. Dzintras Gekas filmās apkopotās liecības, īpaši attiecībā uz 1941. gada izsūtītajiem, liecina, ka tā bija akcija ar mērķi cilvēkus iznīcināt. Filmā "Reiz bija Sibīrija" (2005) režisore apgalvo: “Agapitova patiesībā bija plānota masu iznīcināšanas vieta, kas no nacistu gāzes kamerām atšķīrās ar lētāku un vienkāršāku tehnoloģiju – Sibīrijas aukstumu, badu, dizentēriju, cingu…" Dzintras Gekas filmā "Ilmārs Blumbergs" (2019) mākslinieks režisorei saka: "Uzzīmējot nāvi, tu it kā pārej tai pāri." Sibīrijas filmu pamattēma ir kā šī pāreja: no dzīves uz nāvi un (ja izdodas) atgriešanās dzīvē, izdzīvošana. "Dzīve iet uz priekšu, tā ir jādzīvo," saka kāds vīrietis cikla "Sibīrijas dienasgrāmatas" finālā. Lielākā daļa pieminēto filmu ir skatāmas fonda "Sibīrijas bērni" mājas lapā!

Vakar, 13. janvārī, bija Latvijas pirmizrāde lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filmai "Janvāra gaisma". Datums nav izvēlēts nejauši. Filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Par filmu stāsta režisors Karolis Kaupinis. Ir jākož pretī, kā vien spējam – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā „pirms”, nevis „pēc”. Tā saka lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis. "Janvāra gaisma" nav vēsturiska filma, bet stāsts par cilvēciska siltuma meklējumiem šī laika trauksmaino norišu fonā. Intervijā Kultūras rondo Karolis Kaupinis daudz un zinoši runā par vēsturi un mūsu atbildību nepieļaut pagātnes kļūdas. Filma "Janvāra gaisma" skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums. Lietuviešu scenārists un režisors Karolis Kaupinis (1987) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes Baltijas autorkino režisoriem. Viņa debijas spēlfilma "Nova Lituania" (2019) tika izrādīta festivālā Karlovi Varos, ieguva vairākas balvas un tika izvirzīta Oskara balvai 2021. gadā. Filma joprojām tiek izrādīta festivālos un ieguvusi četras starptautiskas balvas kategorijās Labākā filma un Labākais režisors. Arī režisora īsfilmas The Noisemaker (2014) un Watchkeeping (2017) ir starptautiski plaši novērtētas un izrādītas vairāk nekā 70 festivālos. Latvijas kinoteātros filmu izrādīs no 16. janvāra. Lietuviešu kinorežisors un scenārists Karolis Kaupinis ir viens no Lietuvas Kultūras asamblejas līderiem. Pērn decembrī viņš ar kolēģiem Viļņā rīkoja starptautisku demokrātijai veltītu forumu ar nosaukumu „Kā izlēkt no verdoša ūdens?”, kurā piedalījās pilsoniskās sabiedrības aktīvisti no Slovākijas, Ungārijas, Gruzijas un arī Latvijas. Kaupinis ir pārliecināts – lai mēs šodien nosargātu demokrātiju, ir jādarbojas kopā. Režisoru varēs satikt 16. janvarī kinoteātrī „Forum Cinemas”, kur notiks filmas īpašais seanss ar režisora dalību, filma būs skatāma arī „Splendid Palace” un „Kino Bize”.   „Janvāra gaisma” ir Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopražojums, un Latviju šai komandā pārstāv producenti „Tasse film”. Latvijas profesionāļu ziņā bija filmas skaņas apstrāde, un savu roku tur pielicis arī komponists Matīss Čudars, kura vadībā Latvijas Radio bigbends filmai ieskaņoja arī leģendāro amerikāņu 30.gadu džeza zelta standartu „Moonglow”.

#132 – no 2025. gada esam atvadījušies (vismaz formāli, lai gan balvu sezona tikai tagad uzkarst), laiks ar spožu un cerību pilnu skatu lūkoties tajā, ko mums kino jomā grasās piedāvāt 2026. gads! Tāpēc sanācām kopā, lai padalītos ar filmām, kas īpaši fascinē mūs – dažnedažādu iemeslu dēļ.Protams, tās nebūt nav vienīgās – sarunai kā labs pamats kalpo mūsu ikgadējais megaraksts, kurā šogad salikām veselas 111 filmas, kuras ceram ieraudzīt šogad! Šajā raidījumā:2026. gada gaidītākās filmas (00:02:11);Iespējams spoileris "Wuthering Heights" (01:42:54);Iespējamais spoileris beidzas (01:43:51);Bonusfilmas, ko vēl gribam pieminēt (01:58:45)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere  Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52". Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa). Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm. Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla. Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā. Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas.  Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts. Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino. Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits. Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1] Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem. Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats. "Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā.  1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2]  Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba". Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!"" 1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk. Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā." Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi". Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus." Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3] Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies. ----------- [1] Cīņa, 1919.09.04. [2] Kino, 1929. Nr. 4 [3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

The following are Dr. Pass' note to his podcast: This week we end 2025 with a Pediheart tradition - an episode on personal finance for medical professionals with noted authority on index investing and personal finance, Mr. Paul Merriman. Paul is a retired investment advisor who now has a popular podcast "Sound Investing" and website in which he offers advice on investing for 'do it yourself' investors. In this week's episode, the 5th of his visits to Pediheart, Mr. Merriman discusses 'factor investing' via index-like ETF's and funds. He also reviews who he believes might benefit from a financial advisor, what sort of advisor most should seek out and why he believes that many do not need one if they can 'stay the course'. Resources mentioned in today's podcast are below. Wishing all a happy and healthy new year in 2026. Paul's website:https://www.paulmerriman.com/#gsc.tab=0'Best In Class' ETF's:https://www.paulmerriman.com/Best-in-Class-ETF-Recommendations2025#gsc.tab=0Sound Investing 'Quilt Charts':https://irp.cdn-website.com/6b78c197/files/uploaded/(K)_Quilt_Charts_(1928-2024)_-_2024_Returns_(1).pdfDFA 'Turn Out The Noise':https://www.dimensional.com/filmAs a reminder, all of the information provided in this week's episode should be considered entertainment and all financial decisions should be vetted with professionals or knowledgeable and trusted friends/family. 

This week we end 2025 with a Pediheart tradition - an episode on personal finance for medical professionals with noted authority on index investing and personal finance, Mr. Paul Merriman. Paul is a retired investment advisor who now has a popular podcast "Sound Investing" and website in which he offers advice on investing for 'do it yourself' investors. In this week's episode, the 5th of his visits to Pediheart, Mr. Merriman discusses 'factor investing' via index-like ETF's and funds. He also reviews who he believes might benefit from a financial advisor, what sort of advisor most should seek out and why he believes that many do not need one if they can 'stay the course'. Resources mentioned in today's podcast are below. Wishing all a happy and healthy new year in 2026. Paul's website:https://www.paulmerriman.com/#gsc.tab=0'Best In Class' ETF's:https://www.paulmerriman.com/Best-in-Class-ETF-Recommendations2025#gsc.tab=0Sound Investing 'Quilt Charts':https://irp.cdn-website.com/6b78c197/files/uploaded/(K)_Quilt_Charts_(1928-2024)_-_2024_Returns_(1).pdfDFA 'Turn Out The Noise':https://www.dimensional.com/filmAs a reminder, all of the information provided in this week's episode should be considered entertainment and all financial decisions should be vetted with professionals or knowledgeable and trusted friends/family. 

"Straumes" zāles atklāšana kinoteātrī "Splendid Palace" rosināja Kultūras rondo satikties ar anmācijas filmas "Straume" aizkadra māksliniekiem, lai pārrunātu, kāds viņiem ir bijis oskarotais gads – kas mainījies viņu dzīvē un darbā? Kad pērnvasar uz kinoekrāniem nonāca animācijas filma „Straume”, diez vai kāds varēja iedomāties, cik ilgspēlējoši būs tās panākumi pasaulē un ka „Straumes” vārdu turpināsim locīt arī 2025. gada beigās. Latvijas Banka tikko izlaida „Straumei” veltītu monētu, ko tūlīt izpirka, bet kinoteātra „Splendid Palace” mazā zāle pirms nedēļas ieguva „Straumes” vārdu. Bet kā šajā laikā ir klājies pašiem „Straumes” veidotājiem? Gints Zilbalodis ir nodevies nākamās filmas veidošanai un intervijas nesniedz, par producenta Matīsa Kažas un komponista Riharda Zaļupes darbiem ziņās dzirdam it bieži, bet cik daudz zinām par pārējo Latvijas komandu, kas strādāja pie filmas un ko daudz redzējām bildēs no Kannām un Losandželosas? Kā „Straumes” panākumu virpulis ietekmējis viņu dzīvi? Ar „Straumes” „aizkadra” komandu tiekamies raidījumā Kultūras rondo klātienē un neklātienē. Par dzīvi pēc „Straumes” studijā stāsta filmas 3D animācijas mākslinieks Konstantīns Višņevskis, 3D vizuālo efektu mākslinieks Mārtiņš Upītis, vadošais vides konceptmākslinieks un 3D mākslinieks Artūrs Gore, kā arī Dārta Krāsone, kura strādāja pie filmas ražošanas menedžmenta. Kā arī ierakstos uzklausām filmas 3D māksliniekus Pēteri Tenisonu un Kristapu Blumbergu, kā arī tēlu mākslinieci Paulu Bobrovu. -- Kinoteātris "Splendid Palace" no šī gada 12. decembra piektdienās rīko īpašu filmu seansu ciklu "Visas filmas par kaķiem. "Straumes" komandas izlase", kurā apmeklētājiem piedāvā atlasītus kino darbus no pasaules kinematogrāfijas klāsta, informē kinoteātra pārstāvji. Izvēlētās filmas sniedz ieskatu gan kino klasiķu meistardarbu stāstos, gan mūsdienu režisoru asprātīgajā vai maģiskajā pasaulē. "Svinot "Straumes" zāles atklāšanu, mēs vienojāmies veidot kaķu filmu izlasi. Ne obligāti filmas, kuru galvenie varoņi ir kaķi, taču kaķi tajās ir būtiski elementi, turklāt pilnībā atšķirīgos veidos. No franču poētiskā kino klasiķa Žana Vigo līdz brāļu Koenu urbānajai odisejai – visas programmā iekļautās filmas piedāvā mākslinieciski augstvērtīgu kino pieredzi un ir teicams kino pats par sevi," uzsver godalgotās animācijas filmas "Straume" komanda. "Straumes" komandas izlase: 19. decembrī "Stāsts par Lūinu Deivisu" (režisori Džoels Koens un Ītans Koens, 2013. gads) 26. decembrī "Sirds čuksti" (režisors Jošefumi Kondi, 1995. gads) 2. janvārī "Spoku kaķis Anzu" (režisori Joko Kuno un Nobuhiro Jamašita, 2024. gads)

Žmogus gali gyventi mieste, bet nepriklausyti jokiai sistemai. Apie tokią laisvę, apie gyvenimą pagal savas taisykles pasakoja dokumentinis filmas. FM99 studijoje – filmo režisierius Karolis Zabita, kviečiantis pažvelgti į neįprastą, savitą ir drąsų pasaulį, kurį Alytuje susikūrė skulptorius Antanas Jusevičius. Tai pasakojimas apie žmogų, kuris ne bandė pritapti, o pasirinko susikurti savo valstybę – su savais įstatymais, simboliais ir laisve būti savimi.

Latviešu animācijas panākumi pasaulē uzņem apgriezienus! Artūrs Vobļikovs – latviešu animators Londonā. Viņa latviešu valodā izveidotā animācijas filma “Filmiņu filma” (“Film Film”) tikko ieguvusi balvu “2025. gada Labākā Britu animācijas filma” Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Intervijā Kultūras rondo viņš stāsta, kā atradis savu ceļu tieši plastilīna animācijā. Artūra Vobļikova vārds animācijā daudziem būs jaunums. Bet, iespējams, klausoties šo interviju, atcerēsieties, ka savulaik jau esat redzējuši viņu televīzijā – kā 6. klases puiku, kurš uzvarēja leļļu animācijas konkursā, piedalījās TV šovā un pārsteidza visus ar ļoti ambicioziem nākotnes plāniem. Pagājuši desmit gadi, un Artūrs Vobļikovs tikko ir ieguvis „Labākās BRITU animācijas filmas” balvu Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Filmas nosaukums ir “Filmiņu Filma” jeb “Film Film”, un tas ir viņa maģistrantūras diplomdarbs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Bet Artūra iepriekšējā animācijas filma "Anomālija" šovasar saņēma vairākas balvas Karaliskās Televīzijas asociācijas studentu balvu ceremonijā. Viņš veido filmas plastilīna tehnikā, ko Latvijā vairāk nekā 10 gadus apguva tehniskās jaunrades namā "Annas 2" pie skolotājas Ilzes Ruskas, un savu mērķtiecību un ambiciozitāti nav zaudējis arī šodien. Artūrs Vobļikovs dzīvo Londonā. Kas jūs aizrauj tieši plastilīna animācija? Artūrs Vobļikovs: Bērnībā man nebija zināšanu par datoranimāciju. Varbūt bērnam varētu šķist vairāk interesanti kaut ko datorā veidot. Bet es neatceros, vai man bija tāda vēlme vai nē. Man vienmēr kaut kur pie rokas bija plastilīns, kaut kur bija flomāsteri, es ļoti daudz zīmēju bērnībā, ļoti daudz arī kaut ko gleznoju un taisīju plastilīna figūriņas. Un es taisīju plastilīna personāžus no savām mīļākajām multenēm un arī savus radus taisīju dažreiz un viskaut ko izdomāju no plastilīna vēl pirms zināja par iespēju taisīt animāciju. Kad es sapratu, ka to var darīt, man atvērās vesela pasaule un es sāku to darīt 10 reizes vairāk. Arī šobrīd man visvairāk patīk plastilīna animācija.  Kad man bija kādi 12-13 gadi, mans jaunieša maksimālisms izpaudās tā, ka es teicu savai animācijas skolotājai, ka gribu taisīt datoranimāciju, man apnicis plastilīns. Es gribu taisīt datoranimāciju kā "Šreks" un tā tālāk. Viņa teica - protams, vajag visu mēģināt, bet tev, Artūr, vislabāk sanāk plastilīns un tev tomēr būtu jāpaliek pie plastilīnā. Tu pats to drīz sapratīsi. Un viņai bija taisnība. Tagad esmu viņai ļoti pateicīgs, ka viņa to pateica. Plastilīna animācijā ir kaut kas tāds, kas nav nevienā citā animācijas veidā, jo ļoti daudz kas sanāk nejauši, gan kā krīt gaisma, gan kā ir izveidots pats personāžs, kā viņš izskatās tuvplānā, no attāluma, visi pirkstu nospiedumi, kas dažreiz izskatās bišķiņ par traku, par lielu. Bet tas viss piedod šarmu animācijai. It īpaši mūsdienās, kad viss ir veidots datorā un vairāk un vairāk animācijas tiks veidots ar mākslīgo intelektu. Man liekas, ka šis cilvēka pieskāriens ir kaut kas ļoti vērtīgs, un cilvēki tam sāk pievērst vairāk uzmanības. Tāpēc es arī visvairāk cienu plastilīnu. Pirms sarunas ar Artūru sazinājāmies arī viņa skolotāju Ilzi Rusku. Viņa uzskata, ka par Artūru Vobļikovu mēs noteikti vēl dzirdēsim. Pēc sarunas ar Artūru sazināmies ar animācijas eksperti Annu Začu. Viņa astoņus gadus vadīja Latvijas Animācijas asociāciju, ir Eiropas Animācijas balvas valdes locekle un arī pati ir animācijas režisore. Runājam gan par Artūra Vobļikova panākumiem, gan plašāk par Latvijas animācijas gaitām pasaulē  

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Rīgas laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama mākslinieka Leonarda Laganovska izstāde "Tīrs griezums", kurā iekļauti gan pēdējo divu gadu laikā tapušie darbi, gan arī tāda Latvijas mākslas vēsturē hrestomātiska parādība kā “Filmas beigas” – glezna, kas 80. / 90. gadu mijā bija arī viens no laikmeta beigu simboliem.  Kultūras rondo par mākslinieku toreiz un tagad saruna ar gleznotāju Leonardu Laganovski un izstādes kuratoru Artūru Virtmani. Leonarda Laganovska izstāde "Tīrs griezums" aplūkojama līdz 2026. gada 11. janvārim.

Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā filma „Frankenšteins 2.0” savu pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā. Latvijā filma pie skatītājiem nonāks nākamā gada sākumā. Par festivālā pieredzēto un „Frankenšteins 2.0” Kultūras rondo studijā izvaicāsim režisoru Dāvi Sīmani. Bet īsi pirms sarunas raidījumā Dāvis Sīmanis Kultūras akadēmijā atklāja ikgadējo starptautisko konferenču sēriju "Kultūras krustpunkti XIX". Un savā atklāšanas viņš bija ļoti tiešs un, varētu pat teikt, nesaudzīgs, runājot par kultūru un izglītību.  "Mums ir unikāla iespēja pieredzēt, kā cilvēki, kam esam deleģējuši varu, ir cilvēki bez kultūras, domāšanas, idejām, ar aukstu, trulu politisku aprēķinu, izrīkoties ar valsti, kā viņiem ienāk prātā. Šī situācija ir baisa," atklājot konferenci norādīja Dāvis Sīmanis. Turpinot domu, raidījumā viņš vērtē: "Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti kritiskā brīdī un arī ļoti skumjā brīdī, kas, es ceru, pārtaps uz nākotni vērstā." Viņš norāda, ka konferencē vairāki pētnieki dažādos aspektos runās par to, kādā veidā kultūra var sasniegt sabiedrību, un kultūras satura pieejamība ir svarīga ikvienam. "Mēs redzam to, ka šobrīd sabiedrības intereses pārstāv vienkāršu saprātu ignorējoša politiska grupa, kura principā uzskata, ka tai ir dots mandāts izrīkoties ar mūsu nākotni, kā viņiem ienāk prātā," atzīst Dāvis Sīmanis.  "Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu pietiekami gudri, pietiekami izglītoti, pietiekami bagāti savā kultūras spēkā, lai pateiktu, ka mēs tā negribam. Ka viņi nerunā mūsu valodā, viņi neizsaka mūsu domas. Lai arī kā viņi cenšas pierādīt ar dažāda veida dīvainiem faktiem un dažāda veida argumentiem, tas viss ir smieklīgi. Mums ir jādomā par mūsu bērnu, mūsu jauniešu nākotne un kādā valstī viņi dzīvos.  Manuprāt, jaunieši ļoti stingri ir pateikuši, kurā virzienā viņi vēlas virzīties. Viņi ir pateikuši nē visai šai principā gerontokrātu, veco cilvēku, kas izmisīgi savā ziņā arī kontekstā ar filmu, ko esmu veidojis, turas pie savas eksistences pēdējā perioda. Principā ir gatavi, kā saka, sačakarēt visu, kas paliek aiz viņiem, jo vienkārši zina, ka viņi tur vairs nedzīvos. Šī ir baisa attieksme. Es domāju, ka mums kopā tas izdosies, un es ceru, ka ceturtdien protestos šeit pat blakus sapulcēsies tik daudz cilvēku, ka to nevarēs vienkārši norakstīt uz kaut kādu nelielu neveiksmi, kaut kādu dīvainu cilvēku grupiņu, kas pēkšņi kaut ko mēģina iebilst Saeimas visvarenība." -- Filmas „Frankenšteins 2.0” idejas pirmsākumi meklējami Covid-19 pandēmijas laikā – periodā, kad pieauga vientulības sajūta, bailes un apziņa par cilvēka mirstīgumu. Filmas autori – režisors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators Andrejs Rudzāts – devās eksistenciālā un reizē ironiskā izpētes ceļojumā, lai noskaidrotu, vai zinātne un jaunās tehnoloģijas patiešām spēj pagarināt cilvēka dzīvi vai pat pārvarēt nāvi. No sākotnēji šķietami nopietna pētījuma filmas uzņemšana pāraug absurdā, aizraujošā odisejā pa ASV, Krieviju un Eiropu, filmas veidotājiem sastopot zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, filma vienlaikus neatļaujas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par nākotni bez novecošanas un nāves. Filmas „Frankenšteins 2.0” producents ir Guntis Trekteris, tā veidota kā Latvijas un Čehijas kopražojums, ko atbalstījis  Nacionālais Kino centrs un Čehijas Filmu fonds. Filma tiks izrādīta Latvijas kinoteātros 2026. gada sākumā.

Debiutinis režisierės Gabrielės Urbonaitės filmas „Renovacija“ Kyjivo „Molodist“ festivalyje pelnė žiūrovų simpatijų apdovanojimą. Nuo pasaulinės premjeros prestižiniame A klasės festivalyje Karlovi Varuose iki nacionalinės premjeros Lietuvoje šis filmas atkeliauja per daugiau nei 20 tarptautinių festivalių visame pasaulyje, rašoma filmo platintojų pranešime žiniasklaidai. Pokalbis su režisiere Gabriele Urbonaite.Lapkričio 3 d. Prezidentas Valdas Adamkus švenčia švenčia 99 metų gimtadienį. LRT TELEVIZIJOS laidoje „Savaitė“ gimimo dienos išvakarėse ekscelenciją kalbino kolegė Nemira Pumprickaitė.Šeštadienį Vilniuje viešėjo eksperimentinę ir populiariąją muziką jungianti legendinė JAV atlikėja ir kompozitorė Laurie Anderson. Koncerto išvakarėse LRT KLASIKA su ja kalbėjosi apie pirmąjį jos šunį Kiki, išgyvenimo sudėtingais laikais koordinates bei tai, kodėl ją įkvėpė Linos Lapelytės, Vaivos Grainytės ir Rugilės Barzdžiukaitės opera-performansas „Saulė ir jūra“.Pirmą kartą įvyko Lietuvos dramaturgų susitikimas. Šis susitikimas surengtas Anykščiuose, mieste, užauginusiame ne vieną rašytoją ir dramaturgą. „Jei poetai turi Druskininkus, fotografai - Nidą, galbūt dramaturgams gali atitekti Anykščiai?", – svarsto susitikimą organizavusio Lietuvos teatro centro atstovė Kristė Agota Savė. Renginyje lankėsi mūsų kolegė Simona Ševčenkaitė . Paklausykime jos pasakojimo.Ved. Gerūta Griniūtė

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Esam gatavi Rīgas starptautiskajam filmu festivālam, šoreiz akcentējot pašu filmas un sadarbības projektus. Pasaules pirmizrādi piedzīvos Kristas Burānes filma "Visi putni skaisti dzied", bet Vides filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis stāsta par īpašajiem sadarbības projektiem "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes". Kristas Burānes dokumentāri muzikālās filmas "Visi putni skaisti dzied" pirmizrāde notiks 22. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, kur to izrādīs pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. "Filmas ideja radās gandrīz vienlaicīgi ar ideju par izrādi. Izrādes ideja savukārt izrietēja no 2022. gada Ministru Kabineta lēmuma par jaunāku koku ciršanu un vienlaicīgi bija "Dirty Deal Teatro" piedāvājums veidot dabu mazajām skatuvēm. Likās loģiski, ka varam veidot darbu šajās mazajās skatuvēs, kas ir cilvēku kultūras pēdu ielikta dabā. Domājot par to, kur satiekas cilvēku un putnu balsis un kāpēc tās putnu balsis sāk skanēt aizvien klusāk un klusāk," stāsta Krista Burāne. "Tad arī Uldis vaicāja, vai man nav kāda ideja filmai, un es teicu: re, mums ir šāda situācija, mēs taisām izrādi, varbūt domājam, kā no tā varētu tapt arī filma." "Likās loģiski turpināt darbu ar filmu, bet jau paplašināt un iedot skatītājam tādu vizuālu pieredzi tieši par tēmām, par kurām mēs runājam, kas ir industriālā lauksaimniecība, mežizstrāde, cilvēku personīgās izvēles par to, kā saimniekot. Un galvenais - putni, lai mēs viņus ieraugām, lai mēs pēkšņi spējam viņos saskatīt būtnes, kas ir mūsu kaimiņi un kuras ir tikpat savā ziņā nozīmīgas mūsu dzīvībai kā viss pārējais. Līdzsvars ir galvenais," turpina Krista Burāne. Gan Krista Burāne, gan Uldis Cekulis mudina šo filmu skatīties uz lielajiem ekrāniem. Ir zināms, ka Kristas Burānes filmu izrādīs arī Cēsīs, Rēzeknē un Ventspilī, tā tiks ieļauta Latvijas Skolas somas programmā. "Manuprāt Krista iedod skatītājiem spārnus," piebilst Uldis Cekulis. "Bez informācijas ir grūti iejusties to putnu lomā, kuri meklē savas mājas, vai kuriem mājas tiek atņemtas. Tādēļ vien ir vērts nākt uz kino, jo jūs dabūsiet sev spārnus. Redzot filmu, sapratīsiet, ko es to esmu domājis." Bet "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes" ir divi gandrīz neiedomājami kopprojekti, no kuriem viens pēta Ziemeļkorejas sievietes un Dienvidkorejas vīriešus, bet otrs aizved uz Indiju, Kalkutas sarkano lukturu kvartālu. Vēl arī Romā gaidāma Vides filmu studijas veidotās filmas "Roselini. Dzīve bez scenārija" pirmizrāde. Tā paredzēta 23. oktobrī Romas starptautiskajā kinofestivālā.  

Ar pasiteisino dviračių gatvės Vilniuje? Pokalbyje dalyvauja „JUDU“ vadovė Loreta Levulytė-Staškevičienė ir Lietuvos dviratininkų bendrijos tarybos narys Justas Ingelevičius.„Mane tarsi apsėdo ta istorija. Norėjau ją papasakoti žmonėms. Puoliau filmuoti, o tik vėliau pradėjau galvoti apie filmą, jo gamybą ir finansavimą“, – apie savo dokumentinį filmą „Galva“ pasakoja režisierė Giedrė Genevičiūtė. Filmas pasakoja apie Palaimintojo kunigo Mykolo Sopočkos hospise paskutines savo gyvenimo dienas leidusį Martyną Šorį. Jis sirgo šonine amiotrofine skleroze ir bendravo tik akimis. Pokalbyje dalyvauja režisierė Giedrė Genevičiūtė, ją su Martynu Šoriu supažindinęs Linas Ryškus, kuris yra ir scenarijaus bendrautoris ir buvusi hospiso savanorė Danutė Pelėchaitė.„Keliauk Lietuvoje“ parengė leidinį, skirtą specialiai paaugliams. Kokie turistiniai objektai gali būti patrauklūs 12-17 m. auditorijai? Apie leidinį pasakoja „Keliauk Lietuvoje“ vietinio turizmo ekspertė Neringa Sutkaitytė.Šįkart „LRT ieško sprendimų“ komanda domisi saugumo baruose ir klubuose iniciatyvomis. Mokslininkai iš Ispanijos ir Portugalijos sukūrė apyrankę, galinčią nustatyti ar į gėrimą įpilta prievartavimo narkotikų. Tai – įvairios medžiagos, kurios paveikia asmens valią, padaro jį neveiksnų ir taip smarkiai padidina riziką patirti seksualinę prievartą. Ši apyrankė jau parduodama Ispanijoje ir Portugalijoje. Ją žmonės nešioja lankydamiesi klubuose, baruose ar festivaliuose. Kartais renginiuose jos dalijamos nemokamai. Kaip veikia apyrankė ir kas dar padeda nustatyti, kad į gėrimą buvo įpilta narkotinių mEdžiagų, pasakoja kolegė Ieva Radzevičiūtė.Ved. Agnė Skamarakaitė

Radijo stoties FM99 eteryje „Mažosios leidyklos“ direktorė Inga Liutkevičienė, kuri pasakoja apie naują dokumentinį biografinį filmą „Rokeris iš miškų. Mikas Suraučius“. Tai filmas apie legendinį 80-ųjų roko atlikėją Miko Suraučių ir jo grupę „Plius minus“, apie laikus, kai jaunimui teko gyventi ir kurti muzikuojant sovietmečio ribojimuose.

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

Par viņiem jau raksta "Hoolywood News", "Fold", "Deadline" un citi kinoapskatnieki. Nupat no Ņujorkas prestižā Traibekas festivāla atgriezušies brāļi Lauris un Raitis Ābeles, kur pirmizrādi piedzīvoja viņu jaunākā animācijas filma "Dieva suns. Saruna ar brāļiem par kailumu, par skatiem, kas domāti tikai pieaugušajiem, par Hitlera līdzinieka spīdzināšanu, par Robertu De Niro un galu galu galā, kāpēc Amerikā nevajadzētu runāt filmas budžetu, ja tas nepārsniedz miljonu. Brāļu Ābeļu provokatīvā animācijas filma savij vēsturiskus faktus ar krāšņiem fikcijas elementiem – tās sižets balstīts zināmākajā vilkaču prāvā Ziemeļeiropā. Izaicinošā Dieva suņa jeb vilkača mistērija veidota rotoskopijas tehnikā, sākotnēji filmējot ainas ar aktieriem – režisoru Regnāru Vaivaru, ekspolitiķi Eināru Repši, aktierus Agati Kristu, Jurģi Spulenieku,Kristianu Kareļinu u. c. –, kuri vēlāk animēti un iedzīvināti gotiskā detektīva žanra un komiksa aprisēs. Filmas pirmizrāde Latvijā gaidāma rudenī "Riga IFF" atklāšanā.  

Susipažįstame su spaudos publikacijomis kultūros tema.Vasarą kauniečiai kviečiami iškylauti prie upių. Šią idėją populiarina jau penktus metus skaičiuojantis projektas „Piešiame Nemuną“.Šeštą kartą Lietuvoje rengiamos Europos archeologijos dienos.Dovilė Kuzminskaitė apžvelgia Maggie OʹFarrell romaną „Santuokos portretas“ ir Annie Lyons romaną „Ačiū, Eudorai Haniset viskas gerai“.Eišiškėse vyks X Tarptautinis chorinės muzikos festivalis „Auksinė Šalčios juosta“.Kokią kino prasmę karo kontekste mato kūrėjai? Pokalbis su režisiere Giedre Beinoriūte, grįžusia iš festivalio „Docudays UA“.Klaipėdos kūrėjai jau trečius metus atveria savo dirbtuves, kviesdami miestiečius patirti kūrybos kaitrą iš vidaus.Lietuvoje startuoja kylančių prodiuserių mokymų programą „Up!“.Vilnius virsta gyva meno galerija po atviru dangumi. Mieste vyks Tarptautinės Vilniaus tapybos trienalės dalis – interaktyvus Dailės festivalis.Festivalis „Koncertai Burmistrui“ Merkinėje pradeda jau trečiąjį sezoną.Ved. Marius Eidukonis

Tradicinė 15min tinklalaidė apie futbolą „Skrieja kamuolys“ apžvelgia svarbiausius futbolo savaitės įvykius. Iš futbolo kelionių sugrįžęs Marius Bagdonas, nesibaigiantis Vilniaus „Žalgirio“ liūnas, nykus Europos lygos finalas, „Napoli“ triumfas, atsisveikinimas su legenda ir sudėlioti taškai ant „i“ stipriausiose Europos lygose – visa tai ir dar daugiau šios savaitės epizode. Studijoje – 15min sporto žurnalistai Aurimas Tamulionis ir Marius Bagdonas bei „Go3“ komentatorius Karolis Dudėnas. 00:00 Įžanga ir Bagdono futbolo kelionės 16:16 Mariaus „Instagram“ paskyra 18:36 Vilniaus „Žalgiris“ toliau smenga 33:59 Kas tas Dejanas Georgijevečius? 39:52 Skylėta „Hegelmann“ gynyba 44:38 Lygiosios Telšiuose ir Gargžduose 48:59 Lietuviai užsienyje 55:29 Nukrypimas apie Ryčio talentus 1:05:28 Blogiausias finalas? 1:19:58 Diskusija dėl Amorimo ir MU 1:24:15 Ange‘o ir „Spurs“ ateitis 1:27:06 Brangiausias futbolo mačas 1:30:17 Anglai išsidalino vietas Europoje 1:43:02 Italija ir auksinis „Napoli“ finišas 1:52:00 „Sudie“ Modričiui ir „Santiago Bernabeu“ 1:58:11 Moterų Čempionų lyga ir likę reikalai

4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem,  brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu,  skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.

“Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir skatītāja emocionālā pieredze,” - tā par savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Lotus” saka kinorežisore Signe Birkova. “Lotus” ir savdabīgs vaibsts Latvijas kino ainavā: eksperimentāla filma, kuras tapšanā izmantota autentiska 1923.gada kino kamera, mēmā kino paņēmieni un mistiskas kino pasakas virāžas, kur nekas nav tā, kā izskatās. Filmas “Lotus” sižetu var izstāstīt dažos teikumos: vācbaltu grāfiene Alise fon Trota pagājušā gadsimta 20. gados atgriežas Latvijā mantojuma dēļ, bet nejauši nonāk slepena un baisa kulta valgos.Cenšoties atgūt brīvību, Alise fon Trota atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri. Taču šis sižets ir vien neliela daļa no divas stundas garās kino pieredzes, kurā ir daudz mistikas, nosacītības, atsauču uz agrīno kino un režisorei tuviem ekrāna meistariem. Režisore Signe Birkova gan uzsver, ka negaida no skatītāju šo kino citātu šifrēšanu: “Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir emocionālā pieredze, ko skatītājs var gūt, ļaujoties šim ceļojumam, šai kino pasakai vai iniciācijas ceļam. Un šo citātu atpazīšana vai zināšanas absolūti nav svarīgas. Uzskatīsim, ka tās ir kādas mazas sēnes, kas tur gadījās. Mēs nezinām tām nosaukumus, un tas nav tik svarīgi. Galvenais ir subjektīvās izjūtas un kaut kādā ziņā – nepretoties šim diezgan piesātinātajam stāstam. Tur ir daudz kas jāabsorbē, bet tas nav absolūti sinefilisks kalambūrs, kas būtu obligāti jārisina.” Filmas galveno varoni Alisi fon Trotu atveido lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite, kurai šī nav pirmā pieredze ar mazliet sirreālu latviešu kino – pirms pieciem gadiem viņa filmējās arī Jevgēņija Paškeviča filmā „Ko zina klusā Gerda”. Režisore Signe Birkova līdz šim sevi pieteikusi ar vairākām spēles īsfilmām, kā „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” un „Viņu sauca Haoss Bērziņš”, dokumentālo filmu „Uguns aplis” un analogā kino performancēm. Lotosa ziedu, kas uzplaukst, izspraucoties cauri dubļiem, mēdz uzskatīt par garīgas atdzimšanas simbolu. Signei Birkovai tas ir stāsts arī par Alisi fon Trotu un viņas ceļu cauri izmisumam un dvēseles tumsai, tāpēc filmai dots nosaukums “Lotus”.  „Šīs filmas galvenais vēstījums ir par to, cik svarīgs radošums un ka tas var izglābt, palīdzēt atveseļoties no dažādām traumām. Iespējams, ir jāatmet kaut kāda vecā pieredze, vecie stereotipi, priekšstati un aizspriedumi, un tad radošais process aizved līdz tam, ka cilvēks var būtībā piedzimt no jauna. Arī Alise ir augšāmcēlusies caur šo radošo procesu. Bet tam nav jābūt tieši kino – cilvēks var rakstīt dzejoli, vilkt švīkas… Tas ir par to izvēli: kad viss ir sabrucis un nekā vairs nav, var iet iznīcībā, iznīcināt sevi un ļauties tumsai, kas tevi apēd, un otrs ceļš ir izvilkt sevi aiz matiem ārā, atrast sev piemērotu radošu nodarbi, un tam ir jābūt tiešām rituālam. Kad tur ielikts nodoms – es gribu dzīvot, izplest spārnus un lidot, lai arī kādi laiki nebūtu – tā ir apzināta izvēle.” Signes Birkovas spēlfilma “Lotus” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn Tallinas „Melno nakšu” kinofestivālā, debijas spēlfilmu konkursā. Latvijas pirmizrāde gaidāma 10.aprīlī.

Pasaule ārpus laika – tā pašiem mazākajiem skatītājiem domāto studijas „Rija” animācijas filmu „Telmas ideālā dzimenīte” raksturojusi Eiropas Bērnu un jauniešu filmu asociācijas žūrija, kas pērnruden tai piešķīra balvu Vācijas starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā „Schlingel”. Pēc pasaules pirmizrādes Vācijā režisora Reiņa Kalnaeļļa jaunā pilnmetrāžas animācijas filma par pingvīnmeitenīti Telmu šonedēļ nonāks arī uz Latvijas ekrāniem. Tā izaugusi no savulaik daudzus festivālus apceļojušās īsfilmas „Kad āboli ripo”, un filmas pamatā ir Liepājas mākslinieka Andreja Prigičeva neparastie, ar krāsu zīmuļiem radītie tēli. Mazā Telma pēc dažām dienām sasniegs pingvīnu pilngadību – piecus gadus, bet viņa bažījas, vai Dzimenīte viņu atradīs. Viņas mājās – Ledus zemē – valda šķietama pārpilnība, bet Telmai trūkst vecāku siltuma. Telma ilgojas sagaidīt Dzimenīti kopā ar labākajiem draugiem – Kaķi un Peli no Zaļās zemes – un nolemj rīkoties. Un tur arī sākas piedzīvojumi. Bet šīs neparastās tēlu trijotnes vēsture ir senāka par šo filmu – šie mākslinieka Andreja Prigičeva radītie varoņi savulaik satikās Reiņa Kalnaeļļa debijas īsfilmā „Kad āboli ripo”, kas iznāca 2009.gadā. Pilnmetrāžas filmu sākotnēji bija iecerēts saukt par „Ābolrauša šūpuļdziesmu”, metot tiltu uz īsfilmu, kuras tēli vēl pirms režisora Reiņa Kalnaeļļa piesaistes bija dzimuši mākslinieka Andreja Prigičeva galvā, atceras Reiņa tēvs, filmu studijas „Rija” vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis. Ar Prigičeva grāmatu ilustrācijām viņu bija iepazīstinājusi kolēģe Ilze Ruska. Filmas scenārija autores ir Līva Eglīte no Latvijas un Sesila Somersa (Cecile Somers) no Luksemburgas, jo filma ir abu valstu kopražojums. Telmas ceļojumu no Ledus zemes uz Zaļo zemi caurvij arī pieaugušajiem aktuālas tēmas par ekoloģiju, materiālismu un cilvēciskajām attiecībām tehnoloģiju laikmetā. Režisors Reinis Kalnaellis atzīst, ka tieši par scenāriju bijušas viskarstākās diskusijas un būtu gribējies to pieslīpēt vēl un vēl: Sākumā bijusi doma, ka „Telmas ideālā dzimenīte" būs filma bez dialogiem, tomēr laika gaitā tas mainījies, un filmā dzirdēsim Baibas Brokas, Jāņa Kirmuškas, Gundara Grasberga un citu aktieru balsis. Un var teikt, ka pie filmas „Telmas ideālā dzimenīte" strādājusi vesela Kalnaeļļu dinastija, jo pingvīnmeitenītes Telmas lomu ierunājusi režisora meita un producenta mazmeita Rota Kalnaella. Mūziku animācijas filmai radījis komponists Kārlis Auzāns, bet beigu titru dziesma pieder grupai „Carnival Youth”. Animācijas filma „Telmas ideālā dzimenīte" kinoteātros būs skatāma no rītdienas, 19.marta.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šonakt Holivudā sadalītas ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskari". Iespaidi par redzēto ceremoniju un komentāri par izcelto no nominēto filmu klāsta, Kultūras rondo pārrunājam ar kolēģi Māru Rozenbergu, kura klātienē sekoja notikumam līdzi, un kino kritiķiem. Studijā Kristīne Simsone, Sonora Broka un "Kino Kults" redaktore Līva Spandega. Īpaša šī "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonija bija Latvijai, jo režisora Ginta Zilbaloža filma "Straume" saņēma labākās pilnmetrāžas animācijas filmas balvu, kļūstot par pirmo Latvijas kino darbu, kas ieguvis prestižo apbalvojumu. Savukārt kategorijā "Labākā ārvalstu filma" "Straume" piekāpās Brazīlijas filmai "I'm Still Here". Sirreāli – tā emocijas pēc "Oskara" iegūšanas raksturo "Straumes" komanda pirmajās intervijās. Filmas viedotāji atzīst, ka vēl nav aptvēruši notikuma nozīmīgumu. "Bija pārsteigums. Nebijām gaidījuši vispār," bilst Gints Zilbalodis. Viņš tomēr atklāj, ka bija domājis, ko teikt no skatuves, ja "Straume" iegūs balvu, bet tajā mirklī daudz aizmirsis un improvizējis. "Arī filmas veidojot, vienmēr vajag gatavoties, bet kad nonāc reālā situācija, tad plāns ne vienmēr strādā un vajag improvizēt. Varbūt nervozā sajūta piedod kaut kādu šarmu tam visam." Viņš arī neslēpj, ka ir sajūta, ka pats uz notikušo skatās no malas un ir jāpaiet laikam, lai pie tā pierastu. "Esmu vēl vidū tai vētrai," neslēpj Gints Zilbalodis. "Protams, mēs esam ļoti priecīgi un gandarītu par padarītos darbu un par to, ko tas nozīmē ne tikai Latvijas kino un Baltijas kino, bet arī neatkarīgu studiju veidotai animācijai kopumā. Tas ir liels sasniegums kopumā. Bez Zilbaloža tikai Miazaki [japāņu animators Haiao Mazaki] ārpus ASV studijām ir dabūjis šo balvu," gandarīts Matīs Kaža. Par to, kur Matīss glabās savu "Oskaru" un vai to varēs apskatīt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viņš saka, ka vēl jāpadomā: "Mēs neesam apsvēruši šo jautājumu. Būs par ko domāt reisā atpakaļ uz Latviju." Arī filmas producenti Rons Diānss no Francijas un Gregorijs Zalcmans no Beļģijas atzina, ka vēl nevar noticēt notikušajam. Gregorijs Zalcmans pirms ceremonijas bijis skeptisks par "Straumes" panākumiem, norādot, ka "Robots savā vaļā" mārketinga pasākumi būs paveikuši savu, lai filmas veidotāji iegūtu balvu "Taisnību sakot, man trūkst vārdu, vēl esmu adrenalīna pārņemts, viss šis stāsts ir tik sirreāls, no paša sākuma visa sadarbība bija tik gluda. Īsts brīnums. Kad zālē pieteica nominācijas, man likās, ka "Robotam savā vaļā" bija daudz skaļāki aplausi nekā "Straumei", tāpēc es jau nospriedu, ka droši vien vinnēs "Robots", bet, kad viņa atvēra aploksni un pateica "Flow"...," bilst Gregorijs Zalcmans. "Es taču tev teicu, jau kopš Kannām teicu, ka dabūsim "Oskaru"! Vienu brīdi domāju, ka varbūt pazaudēsim "Robotam", bet jau pirms kāda mēneša sapratu -nē, mums ir ļoti lielas izredzes," papildina Rons Diānss.  97. Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonijā triumfējusi filma "Anora", saņemot kopumā piecas balvas – par oriģinālo scenāriju, režiju un montāžu. Filmas galvenās lomas atveidotāja Maikija Medisone arī atzīta par gada labāko aktrisi un "Anora" ieguvusi gada labākās filmas titulu. Raidījumā Labrīt Māra Rozenberga norāda, kategorijā "Anoras" uzvara nav pārsteigums. Līdzīgi kā "Straume", arī šī filma ir neatkarīgs darbs un autori to ir uzsvēruši. Tās budžets ir vien seši miljoni dolāru un tapis ļoti īsā laikā Ņujorkā. Šī filma līdz "Oskaram" ir sākusi ceļu tieši tā pat kā Latvijas filma Straume Kannu festivālā.  

Prasideda vienas didžiausių šių metų kultūrinių renginių Lietuvoje - 25-oji Vilniaus knygų mugė. Joje šiandien paskelbti „Metų knygos rinkimai 2024“ nominantai.Rytoj Šiuolaikinio meno centre atidaroma vizualiųjų menų kūrėjos Anastasios Sosunovos paroda „Fandomas“. Pasakoja Karina Metrikytė.Prieš 90 metų Jungtinėse Amerikos Valstijose išrasta itin populiari ir gal net revoliuciją sukėlusi medžiaga – nailonas. Apie jį laidoje pokalbis su dizainere Jurgita Januškevičiūte.Pasaulio muzikos naujienos iš operos pasaulio – kompozitorius Jurgis Kubilius pristatys „Oper! Awards“ laimėtojus.„Filmas augina mane ir kaip žmogų, ir kaip kūrėją“, – sako kino ir teatro režisierė Rugilė Barzdžiukaitė, rubrikos „Be kaukių“ viešnia.Ved. Odeta Vasiliauskaitė

Lāči Berlīnē sadalīti. 75.starptautiskā Berlīnes kinofestivāla galveno balvu – "Zelta lāci" – saņēmis norvēģu režisors Dāgs Juhans Heugerūds par filmu "Sapņi (sekss, mīlestība)" ("Dreams (Sex, Love"). Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, seksualitāti un literatūru. Kultūras rondo runājam par Latvijas profesionāļu darbu Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un spilgtākajiem kinodarbiem šī gada filmu programmā. Diskutē kinokritiķe Dārta Ceriņa un producents Gints Grūbe, attālināti kinokiritiķe Elīna Reitere. Latvija Berlīnē izpelnījās uzmanību ar filmu restauratoru darbu un ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Raidījumā noslēgumā Dārtas Ceriņas intervija ar aktieri Larsu Eidingeru Viena no 75. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmām, kas izpelnījās īpašu uzmanību, bija festivāla atklāšanas filma “Gaisma” (The Light, 2025). To režisējis 90. gados un agrīnajos divtūkstošajos par vācu kino reanimatoru dēvētais Toms Tikvers. Satīriskajā ģimenes dramēdijā “Gaisma” sastopam Berlīnē dzīvojošu vidusšķiras ģimeni, kurā “katrs gatavo vakariņās savu mazo zupu un no nakts līdz rītam viens otram nepievērš uzmanību”. Reklāmists Tims (Lars Eidingers), Āfrikas mākslas organizācijas menedžere Milena (Nikoleta Krebica), bērni Frīda un Jons ir viens par otru atšķirīgāki, un, sastopoties ar sīriešu sievieti, viņu dzīves izmainās. Filmas žanriskie un tematiskie vaibsti mainās vairākas reizes – sociāla drāma, ielu mūzikls, satīra par apjukušajiem un paēdušajiem eiropiešiem, misticisma nobarota alegorija par vāciešu un bēgļu atiecībām –, padarot filmu par neticami blīvu analīzi un komentāru par mūslaiku vāciešu ģimeni un tās ideju. Šajā raibajā kolāžā nemainīgi spilgts un savā ekrāna organikā atraisīts ir vācu aktieris Larss Eidingers, kurš Berlinālē tapušajā sarunā piesaka, ka viņa tēls Tims ir zināms alter ego režisoram Tikveram. Eidingers ir viens no hameleoniskākajiem šobrīd Eiropā strādājošiem aktieriem, kurš ir Berlīnes "Schaubühne" teātra trupā kopš 1999. gada. Par Eidingeru sacīts, ka viņš ir izcilākais Šekspīra interprets uz skatuves, par kuru retais ārpus Vācijas ir dzirdējis. Sarunā viņš dalās ne tikai par filmas “Gaisma” nozīmi nokaitētajā politiskajā klimatā, improvizāciju kā spēju uzņemties atbildību par savām kļūdām un to, kāpēc nepieciešams pārskatīt attiecības ar laikmetu, kad pēdējā mēneša laikā pasaule apliecina haosa kārtību.

"Mākslas darbi rodas mokās" – filma, kas veltīta Jurim Kulakovam un par kuru saruna studijā ar viņa meitu – vijolnieci Justīni Kulakovu-Sipņevsku un režisori Elizabeti Gricmani. Komponists Juris Kulakovs – cilvēks, kurš ļoti meistarīgi uzlika masku. Režisorei Elizabetei Gricmanei ir izdevies sešu gadu laikā viņam tikt klāt – tas tagad redzams dokumentālajā filmā "Mākslas darbi rodas mokās". “Mans gars ir vājš, bet griba – stipra,” leģendārais Juris Kulakovs atzina filmas “Mākslas darbi rodas mokās” režisorei. Sekojot laikam Jura ekscentriskajā midzenī, kas atspoguļo vētraino mūžu un aizraujošo mūziku, skatītājs brīžiem tiek ierauts atpakaļ padomju absurdo aizliegumu realitātē un brīvības atgūšanas spožumā, kas par spīti visam mēdz izklausīties kā muļķības slavinājums. Atklātās sarunās ar Juri un viņa tuvākajiem cilvēkiem filma skatītājam paver skatu uz maskām, mākslām un kaislībā. Filmas pirmizrāde būs 11. februārī Rīgā. Savukārt 16. augustā Veidenbauma ‘'Kalāčos” skanēs Jura Kulakova dziesmas ar Veidenbauma, Ziemeļnieka un Akuratera dzeju. Muzicēs Ieva Akurātere, Debora Kaškura un Justīne Kulakova-Sipņevski.

Vilniuje esančio Bernardinų tilto per Vilnelę būklė kelia rūpestį į LRT besikreipusiam gyventojui, kuris laiške įvardija būtinybę tiltui rasti lėšų, kad, kaip rašo gyventojas, tai, ką galima padaryti mažesnėmis sąnaudomis ir laiku, nevirstų ilgo remonto darbais.Meinardo Valkevičiaus režisuotas trumpametražis filmas „Patrikas“ (angl. „The Perfect Fit“) šių metų pradžioje tapo pirmuoju lietuvišku animaciniu filmu, pasiekiamu „Disney+“ platformoje. Filmo kūrėjai tai vadina svajonės išsipildymu, dar vienu įrodymu, kad Lietuvoje kuriama kokybiška animacija, ir atsivėrusia nauja galimybe Lietuvos animacijos studijoms. Pokalbis su režisieriumi Meinardu Valkevičiumi ir prodiusere Akvile Bliujūte-Januše.Vilniaus senajame teatre režisierius Artūras Areima stato spektaklį pagal Pero Olovo Enquisto pjesę „Lūšies valanda“. Pasakoja kolegė Karina Metrikytė.Pasaulio muzikos naujienose kompozitorius Jurgis Kubilius pasakoja apie koncertus senoviniuose Londono autobusuose ir liūdną „Mocartukų“ saldainių likimą. Rubrikoje ir pirmoji Bachtrack 2024-ųjų klasikinės muzikos statistikos aptarimo dalis: kurie atlikejai buvo darbščiausi ir kokią muziką pernai dažniausiai girdėjome koncertų salėse?Rubrikoje „Be kaukių“ vieši dailininkas, M. K. Čiurlionio draugijos tarybos pirmininkas Saulius Valius.Ved. Gerūta Griniūtė

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Studijā Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma un LTV žurnāliste, kinokritiķe Daira Āboliņa.

23. janvārī uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce. Kultūras rondo tiekamies ar komēdijas "Vecāku sapulce" radošo komandu: režisori Martu Elinu Martinsoni, producenti Inesi Boku-Grūbi, scenārija autori Lindu Rudeni un aktrisi Sandiju Dovgāni. Kā tas ir mums, vecākiem, paraudzīties uz sevi no malas, sēžot savu bērnu klases krēslos vecāku sapulcē? Cik daudz mēs vispār izprotam to, ko ikdiena jūt un piedzīvo mūsu bērnu skolotāji? Kā šķietami nopietnajā saskatīt ironisko un komisko? Galu galā – kā tas ir iespējams – vienuviet savākt teju visus spožākos šībrīža aktierus? Filma ir aktuāls un ironijas piepildīts stāsts par skolas klases vecāku sapulci, kur vecāku savstarpējo attiecību un dialogu dinamika noved pie prognozējamiem un negaidītiem pārpratumiem. Filma ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji.  

Filma "Straume" turpina nest Latvijas vārdu pasaulē. Otrdien raidījumā #1pret1 saruna ar filmas producentu un scenārija līdzautoru Matīsu Kažu. Runāsim arī par izmantotajām iespējām un tām, kas vēl būs.

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.  Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam. Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām. Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags. Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās.

Į Lietuvą atvyksta viena žinomiausių šiuolaikinių rašytojų Sakartvele Ana Kordzaia-Samadashvili. Pokalbis apie Sakartvelo literatūrą ir kartvelų bendruomenę Lietuvoje.Pokalbis su režisiere Karolina Žernyte, kuri stato biografinį spektaklį „Mama sapiens“ apie pogimdymines moterų būsenas.Tarptautinis baudžiamasis teismas Rusijos prezidentui Vladimirui Putinui ir vaiko teisių apsaugos kontrolierei Marijai Lvovai-Belovai yra išdavęs arešto orderius dėl „neteisėtos Ukrainos vaikų deportacijos“. Apie Ukrainos vaikų grobimą filmą kuria režisierius Dominykas Kubilius.Kokią įtaką klimato kaita daro mūsų sveikatai?Ved. Agnė Skamarakaitė

Vēsturiska spēlfilma par Pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem, cilvēkiem, kuru idejas un darbi ierakstīti Latvijas kultūras vēsturē, un nozīmīgām vietām vēsturisko notikumu dzimšanā. Kultūras rondo saruna ar filmas „Zeme, kas dzied” režisoru Māri Martinsonu, scenārija līdzautoru Daini Īvānu, aktieri Vili Daudziņu, kurš atveido Bernhardu Dīriķi, un komponistu Jēkabu Jančevski.   Filma, kas skar mūs visus. Visus latviešus un Latvijas valsti, jo toreiz – 1873.gadā – mēs kā nācija pirmoreiz satecējām kopā vienā dziesmā. "Zeme, kas dzied". Cik svarīga ir vēsturiskā precizitāte iepretim tai drāmai un konfliktam, kas patiesībā norisinājās dziedāšanas svētku organizatoru starpā? Kā sieviešu balsis parādījās līdz tam ierastajā tikai vīru balsu kopā? Režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma "Zeme, kas dzied" – stāsts par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā – uz kinoekrāniem nonāks 8. novembrī, ieskandinot Latvijas valsts svētkus. Savukārt 15. novembrī iznāks Daiņa Īvāna grāmata "Zeme, kas dzied. 1873" Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir Andris Bulis (Rihards Tomsons), Ainārs Ančevskis (Jānis Frīdrihs Baumanis), Vilis Daudziņš (Bernhards Dīriķis), Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), operdziedātāja Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Priit Pius (Jurģis Grietēns) un citi atklāj stāstu par latviešiem ceļā uz pirmajiem svētkiem. Filmas režisors ir Māris Martinsons, operators Jānis Jurkovskis, scenāriju veidojuši režisors kopā ar Atmodas laika aktīvistu un žurnālistu Daini Īvānu. "Zeme, kas dzied" komponists – Jēkabs Jančevskis, mākslinieks Mārtiņš Kalseris, kostīmu māksliniece Katrīna Liepa, grima māksliniece Aija Beata Rjabovska, gaismu mākslinieks Juris Zemītis, skaņu režisors Jānis Eglītis, aktieru atlases režisore Gunita Groša, izpildproducentes Inga Zeile, Madara Kalniņa, līdzproducente Anneli Ahven (Igaunija), producente Linda Krūkle.

Ar šo filmu mēs gribējām pateikt pusaudžiem: „Jūs mums esat svarīgi!” – tā saka jaunās komēdijas „Bum!” režisores Marta Selecka un Andra Doršs. Mazajiem tīņiem domātu kino darbu latviešu filmu klāstā ir maz, un filmas „Bum!” veidotāji centušies pēc iespējas labāk iepazīt šodienas 12-13 vecu pusaudžu ikdienu un intereses, lai radītu kino tieši viņiem, nevis pieaugušo versiju par to, kas varētu patikt pusaudžiem. Filmā ir daudz hiphopa, tehnoloģiju un angliskā slenga, bet visa pamatā – visām paaudzēm pazīstams stāsts par draudzību, skolas drāmām un pirmajām simpātijām. Un, protams, par superspējām.  Hugo un Toms ir labākie draugi, un klāt ir septītās klases sākums ar visu no tā izrietošo – kā atstāt iespaidu uz klasesbiedriem, kā sagatavoties skolas talantu konkursam un ko iesākt ar klases jauno meiteni, kura iesēdusies viņu solā.   Viss mainās, kad Hugo ar skrituļdēli iebrauc stabā, salauž degunu un uz laiku iegūst superspējas, ko pārmanto no savas iecienītās skeitborda videospēles. Filmas „Bum!” režisores un idejas autores ir Marta Selecka un Andra Drošs, bērnu seriālu “Tutas lietas” un “Emī un Rū” veidotājas. Šo filmu viņas iecerējušas tiem, kuri no bērniem domātā TV piedāvājuma jau izauguši, stāsta Marta Selecka. -- Filma „Bum!”, kas tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu, iekļaujas kino centra uzņemtajā virzienā – mērķtiecīgi aicināt kino veidotājus radīt filmas, kuru pamata mērķauditorija ir bērni un jaunieši, stāsta kino centra vadītāja vietniece Inga Blese. Šogad ražošanā ir divi Nacionālā kino centra atbalstīti filmu projekti bērniem un jauniešiem – „Burvju acs”, ko studijā „Mistrus media” veido režisors Aiks Karapetjans un scenāriste Tabita Sīmane, un „Kad Tīne un Bīne satika Juhanu”, kas režisores Lindas Oltes un scenāristes Līgas Gaisas kopdarbā top studijā „AirProductions”. Kad šīs abas filmas ieraudzīs skatītāji, pagaidām vēl precīzi nav zināms, bet filma „Bum!” uz ekrāniem nonāks svētdien, 3.novembrī.

Klimato kaitos rubrikoje pokalbis su hidroekologijos eksperte Laima Česoniene apie tai kaip klimato kaita veikia vandenis, jų išteklius ir ekosistemas.Visai netrukus dokumentinio filmo „1944-ieji metai. Generolo misija“ premjera. Filmas skirtas Lietuvos ginkluoto pasipriešinimo kovų 80-mečiui paminėti ir generolo Povilo Plechavičiaus įkurtai Vietinei rinktinei atminti. Pasakoja filmo kūrėja, žurnalistė Rūta Sinkevičienė ir Lietuvos gyventojų genocido ir rezistencijos tyrimo centro generalinis direktorius Arūnas Bubnys.Vilniaus universiteto profesorė Gražina Tautvaišienė išrinkta Tarptautinės astronomų sąjungos viceprezidente. Pirmą kartą tokias pareigas eis mokslininkė iš Baltijos šalių.Kaip sekasi atgimstančiam Leonpolio dvarui, ką tik suorganizavusiam pilietiškumo festivalį?Ved. Agnė Skamarakaitė

#119 – šoreiz sveicam jūs absolūtajā filmu diskusiju podkāstā! Tā kā ilgāku laiku bijām pauzē, bet filmas noskatījāmies visvisādas, tad šis podkāsts ir veltīts tikai un vienīgi tām. Lai diskusijas būtu spraigākas un interesantākas, kā podkāsta viesi ielūdzām Daci Bušu – mūsu patroni un jau agrāku šī podkāsta ciemiņu. Ja par kādu filmu negribat neko sev nejauši izspoilot, šo sarunas daļu varat skipot – taimkodi tepat aprakstā. Šajā raidījumā: "Godzilla x Kong: The New Empire" (00:05:50); "Monkey Man" (00:13:50); "Civil War" (00:24:11) "Ghostbusters: Frozen Empire" (00:35:59) "Night Swim" (00:47:04) "The First Omen" & "Immaculate" (00:52:16) "Sting" & "Tarot" (01:06:33) "Ministry of the Ungentlemanly Warfare" (01:12:56) "Abigail" (01:25:04) "The Fall Guy" (01:34:07); "Challengers" (01:54:35). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Karolis Tiškevičius, Jonas Lekšas ir Jonas Miklovas aptaria savaitgalio ir praėjusios savaitės įvykius Lietuvos krepšinyje: „Žalgirio” pralaimėjimą Miunchene, skambius LKL mačus ir pratęstus kontraktu su Pauliumi Motiejūnu bei Brady Maneku. Tinklalaidės partneriai: – „Telia Play” originalaus turinio premjera – dokumentinis filmas apie Joną Valančiūną! Filmas pasiekiamas visiems užsisakius Telia Play + filmų ir serialų paketą - žiūrėkite: https://play.telia.lt/video/3408293/Jonas-17-su-garsiniu-vaizdavimu – CwB Barmenai - ko gero geriausias mobilus baras ir puošniausi kokteiliai jūsų šventei! Pasirūpinkite stilingu akcentu jūsų progai, o su kodu CWBASKETNEWS - gaukite dar ir 50 EUR nuolaidą jūsų šventei kovo-gegužės arba spalio mėn.! https://www.facebook.com/cwbarmenai – BasketNews sąskrydis 2024 - toks pat legendinis, tik dar geresnis! Birželį, jau tradiciškai, mūsų BN+ bendruomenė renkasi į metų uždarymo šventę - šiemet laukia dar patogesnė aplinka, daugiau pramogų, šokių ir dainų. Pasimatome birželį! https://www.basketnews.lt/news-198676-kvieciame-i-basketnews-saskrydi-toks-pat-legendinis-tik-dar-geresnis.html Temos: Kodėl prisikėlė visi senieji muzikantai? (0:00); Netikėtai įdomiausios savaitgalio rungtynės (7:02); Bumerangu Urbonui grįžę žodžiai apie Antetokounmpo (19:24); Rusijoje žaidusių krepšininkų atvykimas į Lietuvą (23:41); Kaip „Wolves” išskalbė „Lietkabelį” (27:28); Kodėl „Žalgiris” Miunchene atrodė apverktinai? (36:09); Keisti Trinchieri akcentai po rungtynių (40:59); Kas pagriebs 10-ąją vietą Eurolygoje? (44:27); Nauja sutartis Manekui ir svarbiausi „Žalgirio” vasaros darbai (48:14); Motiejūno sutarties pratęsimas – įvertinimas Lietuvos krepšiniui (53:45); Neišvengiamas Dubajaus prisijungimas prie Eurolygos (58:49); Motiejūno laukiantys darbai (1:01:27);

#113 – 2023. gads tūlīt, tūlīt būs noslēdzies, tāpēc jaunajā podkāstā atskatījāmies uz, mūsuprāt, feinākajām filmām, ko šogad esam redzējuši. Dalāmies ar saviem personīgajiem topiem (šis tas sakrīt, šis tas – galīgi ne) un cenšamies attaisnot savas izvēles. Un, lai viss būtu nedaudz spicier, padalāmies arī ar tiem darbiem, kas šogad sagādāja lielāko vilšanos. Bet visu Kino Kulta gada topu lasiet kinokults.lv – kur gan citur! Slēdzam iekšā: Dalāmies ar topiem (00:03:12); Filmas, kas par mata tiesu palika aiz topa strīpas, un filmas, kas sagādāja vilšanos (01:36:10); Plugs, plugs, plugs (01:54:23). Montāža – Toms Cielēns.

Filmo „Arvydas Sabonis. 11“ režisierius Rimvydas Čekavičius krepšinio gerbėjams pristato dar vieną kino bombą. Nuo lapkričio 18 d. Lietuvos kino teatrus pasieks filmas apie „Žalgirio“ legendą Paulių Jankūną – „Kapitonas“. Laida apie filmą, kurio nepamatyti nelogiška. Temos: Štai ir visi paverkėm arba geras-blogas anonsas (00:00); Jonas Vainauskas – filmo Dartas Veideris (4:05); Ar tikrai geras laikas filmui? (6:20); Filmai apie epochas (8:43); Kodėl Jankūnas vertas filmo? (10:30); O kur Šarūnas Jasikevičius? (16:10); Robertas Petrauskas – geriausias filmo sprendimas (18:28); Pavyzdys apie eilinę šeimą ir darbščius žmones (24:56); Kalniečio epizodas, kuris privers jus išsižioti (27:34); Kaip keitėsi filmo scenarijus? (29:30); Filmo pinigai ir užsienio kelionės (35:00); Kaip vyko darbas už kadro ir bloga atmosfera (38:58); Neįtikėtina pašnekovų pagarba Pauliui (45:39); Pauliaus Motiejūno komentarai ir Jankūno įsitraukimas į filmą (48:42); Ar Kalnietis neprašė iškirpti jo filmo dalies? (54:14); Filmas patiks ir „Ryto“ fanams (55:54); Kodėl pastoviai virkdai žmones, režisieriau? (58:12); Filme nepanaudota medžiaga (1:02:20); Dar viena filmo puošmena – tėtis (1:04:20); Komiškas pirmasis susitikimas su Jankūnu (1:05:57); Kur ir kada žiūrovai pamatys „Kapitoną“? (1:08:41); Filmo kompozitorius (1:10:50); BN+ nariams – bilietai į filmą „Kapitonas“ (1:13:45).

Likus savaitei iki filmo „Bilietas“ premjeros prodiuseris Edmundas Jakilaitis papasakojo apie kūrinio idėją ir jo gamybos procesą. Kaip apie „Auksinį Žalgirį“ papasakoti nebanaliai? Temos: Krepšinis Jakilaičio gyvenime (0:00); Filmas „Bilietas“ – ne tik apie krepšinį (1:48); Nuo idėjos iki įgyvendinimo (5:00); Premjera Kauno sporto halėje (9:34); Kur vyko filmavimai? (11:09); Legendinis teisėjas ir dar labiau legendinis jo sprendimas (12:15); Apie ką filmo pavadinimas? (15:45); Filmo pašnekovai ir vienintelis CSKA atstovas (19:00); Iš „Žalgirio“ klaidos nepasimokiusi CSKA (20:40); Džounso taurėje – ne krepšinis svarbiausia (23:10); Ar viskas pavyko ir kas toliau? (26:40); Šių laikų „Žalgirio“ fanų skanduotė nukeltą į praeitį (29:10); Kaip politikos žurnalistui sekasi kalbinti krepšininkus? (30:45); Filmo kompozitorius Andrius Mamontovas (33:38); Nepanaudota medžiaga – TV seriale (35:58); Į kokį žiūrovą orientuojasi filmo kūrėjai? (37:14); Premjera ir filmo kelionė per kino sales (39:33).

#96 – attapāmies, ka klāt jau februāris, bet vēl neesam podkāstā paspējuši parunāt par to, kuras 2023. gada filmas mēs gaidām visvairāk (lieciet likmes, vai "Transformers: Rise of the Beasts" būs kādam sarakstā). No blokbāsteriem līdz iemīļotu režisoru "passion projects", šis gads sola daudz interesantu kinopiedzīvojumu, kurus varēsim skatīties gan uz lielā, gan uz mazajiem ekrāniem. Šajā raidījumā: "Netflix" vairs neļaus dalīties ar parolēm un citi jaunumi (00:02:21); 2023. gada gaidītākās filmas (00:26:47). Montāža – Toms Cielēns.