Podcasts about Kaut

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

Kaķi neprot pateikt, ka viņiem kaut kas sāp, un bieži vien slimības pazīmes ir tik nemanāmas, ka saimnieki tās pamana novēloti. Kādas izmaiņas kaķa uzvedībā un pašsajūtā var liecināt par veselības problēmām? Par to un citiem svarīgiem kaķu veselības jautājumiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro veterinārārsti  Lita Konopore, Vladislavs Lapinskis un Māra Vasiļevska. Ierakstā uzklausām rīdzinieci Gundu Karnīti, kura darbojas biedrībā "9 dzīvības" un pamestiem un klaiņojošiem kaķiem dod pagaidu mājas. Viņai pašai ir divi kaķi, bet šobrīd pie viņas uzturas vēl trīs kaķi. "Ir kaķi, kas no laukiem atvesti uz pilsētas dzīvokli, laimīgi pavada vecumdienas dīvānā, bet ir tie, kas vienmēr pārdzīvos, ka vairs netiek ārā. Tas var radīt stresu un tālāk urīnpūšļa iekaisumu, kas ir viena no biežākajām ar stresu saistītām saslimšanām," skaidro Māra Vasiļevska. "Stresa faktori var būt dažādi kaķim. Dzīvniekiem, kas ir ciešā kontaktā ar saimniekiem stresu var radīt saimnieka aizbraukšana uz dažām dienām. Stresu var radīt, ka ierodas svešs kaimiņš, kurš ienāk dzīvoklī pabarot. Stresu var radīt remonts, pārvākšanās, blakus telpās rejoši suņi," turpina Māra Vasiļevska. "Jebkura slimība slimība, kas rada sāpes, rada stresu kaķa organismam," papildina Vladislavs Lapinskis. Tāpat viņš min, ka problēmas ar zobiem kaķim var radīt stresu. Turklāt tās ne vienmēr uzreiz var pamanīt, jo kaķis tās slēpj "Ja kaķis ēd, tas vēl nenozīmē, ka viss kārtībā ar mutes dobuma veselību," atzīst Vladislavs Lapinskis. Pirmā pazīme, ka iespējams, kaut kas nav kārtībā kaķis ar zobiem, viņš atsakās no sausās barības. Var parādīties nepatīkama elpa. Protams, uztraukumam ir pamats, ja apskatot mutes dobumu, ir redzamas asinis vai strutas. Reizēm kaķi nekopj sevi, jo ir sāpīgi. Lita Konopore noteikti iesaka kaķim bojātos zobus noteikti izraut. Kaķis var lieliski ēst bez zobiem, ja viņam ir sagatavota pārtika. "Kaķis var brīnišķīgi dzīvot bez zobiem, nekā ar sapuvušiem un kustīgiem zobiem. Katra kustība mutē ir kā adatas dūriens, sapuvušie zobi jāmudina izraut," skaidro Lita Konopore. Nieru mazspēja ir bieža slimība ir vecākiem kaķiem. Vecus kaķus iesaka svērt reizi trijos mēnešos, svara zudums liecina par veselības problēmām. Ārsti arī iesaka profilaktiskas asins analīzes reizi gadā veikt kaķim.  

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula. Vai tev ir nācies doties pilsētā ar ausīm, ne tikai kājām? Saklausīt, kā pavisam nejauši saspēlējas auto signāli divās paralēlās ielās, kā attāli asfaltu sāk tricināt ceļa urbis, kā skan soļi uz ietves – sporta kurpju mīkstie, teju nedzirdamie pakšķi, kurus spēji pārmāc augstpapēžu kurpju āmuriņi. Iekāpjot tramvajā, mūs var nepatīkami satrūcināt durvju caururbjoši pīkstieni, tām atveroties un aizveroties. Tad vēl neprognozējamie biļešu reģistrēšanas signāli. Un labi, ja izdevies apsēsties blakus kādam pasažierim, kurš telefona saturu klausās austiņās, nevis pilnā skanējumā. Trokšņu simfonija pilsētās var reizēm veidot daudzslāņu skaņu avotu polifoniju. Vai tā var būt baudāma? Piekrītu itāļu dižgaram Lučāno Berio, ka mūzika ir viss, ko mēs uztveram kā mūziku. Kaut vai tās būtu atsperīga lietus lāšu tokāta pa skārda palodzi vai auto signalizēšanas aktīvie dialogi un kontrapunkti. Lieliskais komponists un domātājs Džons Keidžs, piemēram, klausījās Ņujorkas intensīvo satiksmes troksni ar baudu un ar patiesu aizrautību runāja par skaņas aktivitāti. Tā viņam šķita pavisam pašpietiekošs, baudāms skanisks plūdums ar augstākām un zemākām, skaļākām un klusākām, garākām un īsākām skaņām. Un viņam nepietrūka vēstījuma vai kā tāda, ko, piemēram, kāds komponists būtu iekodējis un vēlējies skaņu valodā nodot klausītājiem. Klausītājs-uztvērējs pats kļūst quasi muzikālās, vai būsim precīzi – skaniskās pieredzes radītājs. Keidža un Berio paustais rosina saklausīt pilsētas trokšņus kā iedvesmojošu skaņu paleti. Precīzāk – skaņainavu ar muzikālām kvalitātēm. Taču kurā brīdī šī skaņainava ir baudāma un kurā – pat kaitīga un varam jau to sākt izjust kā akustisko jeb trokšņa piesārņojumu? Rīga pilnīgi noteikti nav pasaules skaļāko galvaspilsētu desmitniekā, lai arī tā tiek uzskatīta par salīdzinoši skaļāko Baltijas galvaspilsētu vidū. Klusākā ir Tallina. Par pašu trokšņaināko tiek uzskatīta Bangladešas galvaspilsēta Daka. Pasaules veselības organizācija kā pieļaujamo vidējo trokšņu līmeni pilsētā ir uzstādījusi 55 decibelus. Dakā tie ir vairāk kā divreiz augsti – ap 119 decibeliem vidēji un ar "pīķiem" līdz pat 132 decibeliem. Viens no galvenajiem skaņas avotiem ir 800 000 motociklu, kuru motoru tarkšķi nudien ir jaudīgs skaņas avots. Citu trokšņaināko pilsētu vidū jāmin Mumbaja, Kaira, Deli, Šanhaja, Buonosairesa, Ņujorka. Keidža apdzejotā Ņujorka ir viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām. Tās iedzīvotāji ir pakļauti nepārtrauktam satiksmes un celšanas darbu troksnim. Taimskvēra apvidū vidējais trokšņa līmenis ir 70–80 dB. Arī Tokija, kurā iespējams ar ausīm izdzīvot galvenās ielas šķērsošanas troksni – vienā zaļās gaismas periodā galvenās ielas krustojumu var šķērsot līdz pat 3000 cilvēku, kuru čalas, kurpju klaudzieni ar crescendo efektu līdzinās jaudīga motorzāģa rūkšanai. Vai tā ir tikai unikāla dzirdes pieredze? Īstermiņā noteikti sliecos piekrist. Sajust pilsētas pulsu tik jaudīgu un dzīves sparā mutuļojošu. Cits jautājums ir par to, kā ilgtermiņā mūs ietekmē pilsētas dzīves trokšņu intensitāte? Zinātniski pētījumi liecina, ka dzīvošana pilsētā spēcīgi ietekmē smadzeņu darbību. Pastāv pārstimulācijas risks, kas var novest pie noguruma, koncentrēšanās trūkuma, izdegšanas un arī depresijas. Piemēram, 65 % Dakas ielu policisti cieš no dzirdes traucējumiem un bezmiega, turklāt trokšņu piesārņojums ir nopietns risks paaugstinātam asinsspiedienam, hormonālam disbalansam un attīstības traucējumiem bērniem. Negatīvas sekas var atstāt pat klusināts, bet pastāvīgs troksnis, kas jaudas ziņā ir zemāks par 55 decibeliem – lai gan pie monotona trokšņa cilvēks pierod, ilgtermiņā tas var pazemināt darba spējas ietekmēt miega kvalitāti, radīt galvas sāpes un citus veselības traucējumus. Ko darīt? Vai no pilsētām jābēg? Jāteic, ka pēdējo desmitu gadu laikā dažādās pasaules lielpilsētās speciālisti ir raduši risinājumus, kas mazina kaitīgo trokšņa piesārņojumu. Minēšu pāris piemērus – Singapūrā urbānais dizains iekļauj zaļas bufezonas – blīvu augu valstību parkos, kā arī tā sauktos vertikālos dārzus, kas absorbē un šķīdina trokšņainību.  Kopenhāgenā tiek būvēti klusi pagalmi. Pašas celtnes darbojas kā skaņas vairogi. Jau minētajā Tokijā arhitekti ceļ caurspīdīgas skaņas barjeras un dažādu līmeņu ceļus, kas balansē trokšņu līmeni. Un labi, ka par to tiek domāts. Jo mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā visapkārt dārdošais troksnis var radīt stresu atbalstošu ritma mašīnu. Pilsētai vajadzētu tapt par ne tikai stimulējošu, kultūras pieredžu bagātu vidi, bet par vietu, kurā iespējama garīgā atjaunošanās un kvalitatīva atpūta.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums." Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā. "Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne. Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi. Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Četri jaunieši – Sofija Berga, Kārlis Šadris, Jānis Edgars Štrauss un Gustavs Šķenders - izdevuši jaunu digitālo laikrakstu "Krējums", kas piedāvā savas paaudzes perspektīvu uz Latvijas attīstību un izredzēm. Lai gan Sofija Berlīnē studē grafisko dizainu un Gustavs apgūst reklāmu Nīderlandē, savukārt Kārlis un Jānis dzīvo Latvijā un nesen absolvējuši Rīgas Ekonomikas augstskolu, visus četrus vieno vēlme "sapurināt" latviešus un atgādināt, ka sabiedrības "krējumu" veidojam mēs paši – galvenais ir "nenolikt karoti". Tādēļ pirmā izdevuma nosaukums ir "Nenoliec karoti", un tajā apkopoti trīs raksti: Gustavs dalās pieredzē par to, kā studenta dzīve Nīderlandē stiprinājusi viņa latvisko pašapziņu; laikraksta finanšu vadītājs Jānis analizē Latvijas kapitāla tirgu un skaidro, kāpēc valsts uzņēmumi tajā joprojām ir maz pārstāvēti; savukārt Kārlis apgalvo, ka Latvijas patiesais skaistums meklējams tās nepilnībās. Par to, kāpēc laikrakstu sauc tieši šādi, laikraksta redaktors Kārlis Šadris stāsta: “Krējuma” nosaukuma vēsture ir tāda, ka pavadīju pirmo šī mācību gada semestri Valensijā, un ceturtā mūsu kolektīva biedre Sofija [Berga] bija pie manis ciemos. Es viņai vēl nebiju izstāstījis ideju par laikrakstu, jo tā vēl bija ļoti līdz galam neizdomāta ideja. Mēs gājām cauri skaistai vietai, ko sauc Rusafa - tas ir rajons, kas būtu kaut kas starp Kluso centru un Grīziņkalnu, ja tas būtu Rīgā. Tur bija veikals, kurā bija diezgan liela ballīte. Sofija paskatījās un teica: “Viss sabiedrības krējums atnācis.” Man nepatīk ideja par to, ka sabiedrības krējums ir sabiedrībā nozīmīgie vai stilīgie vai kaut kādi tādi cilvēki. Tad pārvirzījos uz otru vārdu, kas ir “krējums”, un sapratu, ka krējums īstenībā ir ļoti svarīga daļa no Latvijas - es redaktora slejā mēģināju to pielīdzināt saspēles vadītājam. Ja redzi vārdu “krējums”, uzreiz to asociē ar kaut ko, vai tā būtu mājās gatavota biešu zupa vai kas tamlīdzīgs, bet mums bija doma ne tikai par to, ka tas ir kaut kas ļoti latvisks, bet arī kaut kas mūsu identitāti veidojošs, ka mēs varam paši noteikt, kas ir tas sabiedrības krējums, un tā arī mēs rakstām, ka sabiedrības krējums esam mēs visi. Kā dzima ideja par to, ka ir nepieciešams izdevums, kurā jūs gribat dalīties ar savu viedokli un zināšanām? Gustavs Šķenders: Es jau ilgi vēlējos rakstīt. Mēs ar Kārli iepazināmies 2024. gada beigās, 2025. gada sākumā. Pagājušā gada rudenī, kad Kārlis bija Valensijā, viņš man uzrakstīja un teica, ka grib veidot kaut ko kopīgu. Tajā brīdī tas vēl nebija īsti laikraksts vai žurnāls, tas vienkārši bija kaut kas kopīgs, caur ko mēs varētu pasniegt latviešu jauniešu kopābūšanas sajūtu. Sākumā tas bija vairāk par sajūtām un kā to noķert, un kā to pasniegt tālāk, un tad vēlāk tas viss izveidojās, un patiesībā ļoti veidojās. No sākuma tas tiešām bija “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet beigās tas pārtapa par visu to krējuma būšanu, ka tas vairs nav tikai “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet “ko tas nozīmē - būt latvietim” - jaunam, vecam, kaut kur pasaulē, bet tiešām vairāk latvietim. Par kopības sajūtu ir patīkami dzirdēt, jo jums noteikti ir zināms vidējās un vecākās paaudzes stereotips, ka “tie jaunie, tie jau tikai ekrānos un cits ar citu vispār nemaz neko”. Ko jūs atbildat uz šādiem stereotipiem? Jānis Edgars Štrauss: Tas patiesībā atgādina Gustava minēto. Gribēju piebalsot, kā es pievienojos - mēs ar Kārli bijām izgājuši pusdienās, abi bijām praksē, viņš tieši lidoja prom uz Valensiju un stāstīja par ideju veidot laikrakstu, kas parādīs, ka foršas un jaudīgas lietas notiek tieši no jauniešu puses. Kaut kādā mērā es piekritu piedalīties, jo jutu diezgan spēcīgas emocijas tieši par vecuma diskrimināciju no abām pusēm - jaunieši domā, ka vecākās paaudzes pārstāvji nesaprot viņus, un tas strādā arī uz otru pusi, bet man kaut kā nešķiet, ka tā ir realitāte. Mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam latvieši, un tāpēc es gribēju tieši par to parunāt. Tā būtu platforma, kurā es varētu izteikt arī savu balsi un parādīt citām paaudzēm - hei, jaunieši nāk ar sparu, mums ir, ko teikt, ieklausāmies, sadarbojamies, jo tikai sadarbojoties kopā mēs varēsim uzbūvēt kaut ko lielāku par mums pašiem.  

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica. Pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Mūsdienās mums karnevāla nosaukums saistās ar Venēciju, Brazīliju un katoliskām zemēm tepat Eiropā. Reti iedomājamies, ka pirms vairāk kā 500 gadiem, karnevāls bija ļoti ierasta tradīcija tepat Rīgā. Gan mūsdienās, gan viduslaikos karnevāls notika tieši pirms lielā gavēņa, kas sākās 40 dienas pirms Lieldienām. Lai gavēni godam izturētu, nedēļu pirms tā pieņemts pieēsties, dzīrot, dejot un ālēties, maskējoties jeb darīt gandrīz visu, kas pretējs gavēņa laika atturībai. Viduslaikos to, ko mūsdienās saucam par karnevālu, Rīgā sauca par vastlāvi, kas viduslejasvācu valodā nozīmēja gavēņa priekšvakaru. Par vastlāvja svinībām viduslaiku Rīgā visvairāk zinām no Rīgas Melngalvju brālības dokumentos pierakstītā – viņu šrāgām, rēķinu grāmatām, kā arī detalizētajiem karnevāla noteikumiem no 16. gadsimta sākuma. Kaut arī visplašāk vastlāvi viduslaiku Rīgā svinēja tieši turīgi tirgotāji no Melngalvju brālības un Lielās Ģildes, kā arī pilsētas rātskungi, domājams, ka mazāka apjoma svinības noturēja arī citi pilsētas iedzīvotāji un brālības. Viduslaiku beigās Melngalvji Rīgā svinēja vastlāvi divu nedēļu garumā, iekļaujot programmā dažādus pasākumus savā lokā, kā arī ielūdzot viesus un radot svētku atmosfēru visā pilsētā. Oficiālā svētku atklāšana notika trešdienā nedēļu pirms pelnu trešdienas, ar mūziku, svinīgām runām un mielošanos ar ēdieniem un dzērieniem zālē, kas bija izdekorēta svētkiem. Ceturtdienā Melngalvji svinības izveda ārpus sava nama, kur tie ar simbolisku parādi caur vārtiem ieveda karnevāla svētkus pilsētā. Atklājot vastlāvja svinības pilsētā, šajā un citās dienās notika dejas gan Melngalvju nama zālē, gan tirgus laukumā, gan deju parāde uz pilsētas Rāti un Lielo Ģildi, lai aizvestu karnevālu pie pārējiem pilsētas tirgotājiem. Turpmākajās dienās norisinājās alus vakari, kā arī mielasti ar dejām, uz kurām tika aicināti viesi, tostarp dāmas. Tā kā Melngalvji bija jauni un neprecēti tirgotāji, kas vēl apguva savu tirgotāja amatu, šādi pasākumi varēja būt laba iespēja iepazīties un padejot ar pilsētas jaunavām, kuras arī bija no labām tirgotāju ģimenēm. Melngalvju šrāgas arī iekļauj noteikumus, kā būtu jāapietas ar dāmām, kas uzaicinātas ciemos, un, galvenais, – cik dejas viņām jāvelta vakara gaitā un kā jāielūdz uz nākamo deju vakaru. Mielasti turpinājās katru vakaru, līdz pelnu trešdienas priekšvakarā galdā jau tika celta siļķe, lai atzīmētu gavēņa sākumu. Ceturtdienā pēc pelnu trešdienas Melngalvji pulcējās agrā dievkalpojumā Svētā Pētera baznīcā, bet vakarā ar dejojošo parādi cauri pilsētai atkal izveda svētkus pa Smilšu vārtiem. Melngalvji svinēšanu gan turpināja gandrīz vēl nedēļu un tikai nākamajā otrdienā naksnīgajā tirgus laukumā sadedzināja bluķi, kas noslēdza vastlāvi pavisam. Vēlākajos gadsimtos Reformācijas ietekmē daudzas svētku tradīcijas, tostarp vastlāvis, izzuda. Taču paražas pirms gavēņa kārtīgi pieēsties, dejot, pārģērbties un iet pie kaimiņiem, kā arī sadedzināt bluķi, joprojām pastāv Meteņa svētku tradīcijā. Pēdējo gadu Meteņu svinību atgriešanās Rīgas rātslaukumā nav tikai folkloras tradīciju adaptēšana pilsētā – tā ir arī viduslaiku svētku atgriešanās Rīgas vecajā centrā.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Ja no viduvējā spēļu dizainera var arī izdoties izvairīties, tad no Reinera Knizia – nekad. Kaut kad tam bija jānotiek un mums jāvelta puse epizodes vācu dižgaram, tāpēc šodien Knizia vārds skanēs skaļāk nekā metāla žetoni uz koka galda.✨ Svaigs un gardsBet pirms tam, vajag iestiprināties ar ko svaigu, gardu un nesen izspēlētu:Kristaps dodas maģiskā meža virzienā, kur viss čaukst, spīd tumsā un aug negaidītās vietās, stāstot par Wispwood — vieglu, bet viltīgu, kaķiem draudzīgu spēli, kas meža biezoknī slēpj gana lielu galvlauzi.

Send us Fan MailCarolina Chaos goalie Austin Kaut joins the podcast to break down his journey from scared youth attackman-turned-goalie to PLL champion. Austin talks about growing up training with legends like Brian Dougherty and Drew Adams, learning the "phlow system" at NetNation, and the footwork techniques that transformed his game at Penn State under Coach Tambroni — including why going over the top on off-stick hip saves changed everything. He gets into the details of the Championship Series run: how Carolina went from 0-2 to champions, his strategy of playing unorthodox sixes lacrosse (including switching to righty mid-game), and why limiting two-pointers was the key to the title. Austin also shares real talk on being a backup in the PLL, the mental game tools he uses to reset after goals, and pays tribute to his late Penn State teammate Connor Darcy. Plus: the Doc Drill, pregame juggling rituals, and why training outside of practice is the ultimate separator.Support the show

Olas, pasha un citi Lieldienu brīnumi. Gatavojaies svētkiem kopā un meklējam gardākās receptes gan brokastu galdam, gan dāvanu grozam. Viss par Lieldienu ēdieniem – raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un šefpavārs Šlokenbekas muižā Ingmārs Ladigs. Ingmārs Ladigs kā vienu no Lieldienu ēdieniem min pantāgu, jeb mūsdienās mēs to dēvējam par omleti, ko gatavo uz ugunskura.  Čuguna pannā izkausē lielu sviesta pikuci, iesit vairākas olas. Attiecīgi viesi katrs var pievienot garšvielas, kartupeļus, kādu gaļas gabaliņu. Piemirsts ēdiens ir "ziedošais pīrāgs". Tam izmanto parasto rauga mīklu, bet pildījumā ir vārīti burkāni, kas sajaukti ar biezpienu un olām. Var pievienot sviestu. Veido pīrāgus. Cep cepeškrāsni un pēc tam pārziež ar krējumu, pārkaisa ar cukuru un kanēli.  Ina Poliščenko atzīstas, ka viņai ļoti patīk krāsot olas, viņa izmanto gan tradicionālās metodes, gan mūsdienu krāsas. Parasti olu tāpēc ir par daudz, tāpēc izdomā dažādus ēdienus, kur pievienot olas. Tās ir pildītas olas, ātrie salāti ar pupiņām, turku zirņiem vai tunča konserviem. Kaut vai - pārgiez olu un uzliec marinētas siļķes gabaliņu. Vienkārša pashas versija bez termiskās apstrādes. Biezpiens 400 g, sviests 100 g, pūdercukurs 100 g, 2 olas dzeltenumi, saldais krējums 400 g, rīvēta citrona miziņa, vaniļas cukurs, žāvētas aprikozes, grauzdētas mandeles, rozīnes.  Izkausē sviestu. Biezpienu var izberzt caur sietiņu. Visas sastāvdaļas samaisa, var izmantot blenderi. Masai pievieno žāvētos augļus un riekstus. Vislabāk atstāt uz nakti, lai savelkas. Dekorē ar tumšo vai balto šokolādi pēc izvēles. Ingmāra Ladiga ieteikums - pagatavoto masu iesien marlē un ieliek puķupodā ar caurumu. Ļoti labi notek biezpiena sūkalas.

Andrē Agasi bērnībā gribēja spēlēt futbolu, bet tēvs bija nelokāmi nolēmis viņu tenisista karjerai. Kaut arī tēva metodes bija nežēlīgas, Andrē Agasi kļuva par profesionālu tenisistu, olimpisko čempionu, astoņu "Grand Slam" titulu ieguvēju. Viņš izpelnījies šķirkli arī mūsu Nacionālajā enciklopēdijā, kuru rakstījis sporta žurnālists un tenisa speciālists Māris Rīmenis. 2009. gadā tenisists izdeva savu autobiogrāfiju "Atvērts" ("Open"). 2010. gadā grāmata uzvarēja Britu sporta grāmatu apvienības (British Sports Books) autobiogrāfiju kategorijā. 2018. gadā izdevums "Esquire" to ierindoja pasaulē 30 visu laiku labāko sporta grāmatu skaitā. Līdz 2021. gadam grāmatas peļņa bija vairāk nekā miljons ASV dolāru. Grāmata kļuva par iedvesmu 2024. gada sporta drāmai "Sāncenši". Tagad Agasi memuāri izdoti arī latviešu valodā izdevniecībā "Helios" ar nosaukumu "Atklāts". No angļu valodas tulkojusi Kristīne Spure, ar kuru iepazīstamies Radio mazās lasītavas studijā. Viņa atklāj, ka lielākais pārbaudījums bijis tenisa žargons. Protams, viņa konsultējusies arī ar tenisa speciālistiem. Vienojamies, ka šo grāmatu būtu vērts izlasīt gan vecākiem, kuri savus bērnus gatavo pasaules sporta skatuvēm, gan jauniešiem, kuri paši sapņo par pasaules slavu. Vēl tikai jāpiebilst, ka Andrē Agasi gājis cauri gan narkotiku lietošanai, gan attiecību drāmām, gan slavas pārbaudījumiem. Tagad kopā ar sievu Štefiju Grāfu daudz iegulda labdarībā un jauno sportistu audzināšanā, bet, iespējams, šo grāmatu viņš rakstījis saviem bērniem. Protams, viņam palīdzējis "rēgu rakstnieks", kurš gan nav gribējis savu vārdu uz grāmatas vāka.  Raidījumu atbalsta:

Saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu notiek uz komponista Pētera Vaska 80. jubilejas mēneša sliekšņa, kas tiks pārkāpts 1. aprīlī ar koncertu Pater Noster Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet turpināsies 16. aprīlī, komponista dzimšanas dienā, Aizputes Sv. Jāņa baznīcā un 23. aprīlī Rīgas Domā. Sigvards Kļava atklāj, kā gadu gaitā caur mūziku ir sadraudzējušās abu dvēseles un kāda laime ir dzīvot vienā laikā ar Pēteri Vasku. Viņš uzskata, lai iekļūtu šajā mūzikas brīnumā, ir vajadzīgs laiks, tāpēc atšķirīgs ir Pētera Vaska kora darbu iestudēšanas process ar Latvijas un ārzemju koriem. Uzzinām arī par dialogiem koncertprogrammās, par lūgšanām, kas kopīgas Pēterim Vaskam un Džeimsam Makmilanam, par eksistences formu un kalpību mūzikai un jauno tvartu, ko izdevniecība Ondine izdos aprīlī ar dažādos gados rakstītiem Pētera Vaska kordarbiem. Sigvards Kļava: Tas ir tiesa, ka nevaru novilkt robežu, kur beidzas mana personiskā dzīve un kur sākas darbs vai vispār došanās pie mūzikas lieluma - to nemaz tik viegli nevar nosaukt par darbu. Katrā ziņā man tā ir dzīve, un, esmu pilnīgi pārliecināts, arī Pēterim mūzika un mūzikas brīnums, un mūzikas gars - tā ir visa viņa dzīve. Tas gaišums un piepildījums, ko viņš atnes gan kā cilvēks, gan ar savas jaunrades klātbūtni - viņš mūs visus padara gaišākus, mierīgākus un godīgākus. Es pašlaik nevis kā radiointervijas formātā to saku, man tiešām tā liekas - ir kaut kāds ārkārtīgi skaists mirklis. Vēl šodien pieķēru sevi pie domas: cik jauki, ka mēs kopīgi dzīvojam šajā laika nogrieznī un varam viens otram uzticēt gan savas asaras, gan priekus, gan cilvēciskas likstas, ja tādas ir. Caur mūziku un muzikālo sadraudzēšanos noteikti ir sadraudzējušās arī dvēseles. Man ir tā laime un privilēģija, ka Pēteris bieži man atklāj muzikālās ieceres un nospēlē priekšā savu jaunradīto darbu. Un viņam interesē tavas domas. Vairāk kaut kādas manas sajūtas. Zinu, cik ļoti trausls, vienreizējs un piepildīts ir tas mirklis, kad kādam rāda priekšā savu jaunāko radošo devumu. Kaut vai tās ir druskas vai fragmenti, tās vienmēr ir kaut kas tik nozīmīgs, un Pētera gadījumā tas vienmēr ir pārdzīvojumu un degsmes pārpilns brīdis. Ļoti personiski katrā ziņā. Vai kā izpildītājmākslinieks jūti īpašu gaisotni, kad klausītāju vidē ir Pēteris Vasks? Redzi, mēs kopā, es negribu teikt, ka attīstamies, bet izauklējamies, izaugamies. Bija pilnīgi citādas sajūtas pirms 30 gadiem, kad mēģināju interpretēt kādu viņa opusu, kāda tad bija šī ļoti lielā bijības un uztraukuma sajūta, kas bieži vien traucēja muzikālajai sajūtai. Šodien, kad satikāmies mēģinājumā, bija pilnīgi atgriezenisks efekts vai afekts, ka Pētera klātbūtne ar savu iekšējo un izjūtamo gaišumu ārkārtīgi palīdz gan strādāt, gan būt kopā un izpildīt mūziku. Es teiktu, ka tas ir tāds eņģelisks gaišums, ka tas palīdz un piepilda, nevis ir uztraukums “ko Pēteris tagad teiks”, kaut gan skaidri un gaiši mēs visi zinām, ka Pēteris ir ārkārtīgi godīgs savās izjūtās un savā pārliecībā - viņš kopīgi priecāsies par visām veiksmēm un būs atklāts arī par kādām neveiksmēm vai kļūdām. Tāda ir mūsu ikdiena. Pieskaršanās un dzīvošana viņa mūzikā pierāda seno patiesību, ka pie mūzikas un vispār mākslinieciskām patiesām dzīlēm tu nonāc tikai laikā, un ka mūzika, kur salīdzini, kāds bija pirmatskaņojuma brīdis, kad tev liekas “uh, ah, cik tas viss bija kolosāli, skaisti, pārliecinoši”, kā, ejot cauri atskaņojumiem un atskaņojot opusus 10. un 50. reizi, pēc tam var atšķirt tās milzīgās atšķirības, kādas bija pirmreizēji un kādas ir, paģērot pārdzīvojumu un pieredzi, kas ir bijusi, interpretējot to visu daudzkārt.

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras.  Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah”  vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociālistu mēri būs arī Nantē, Monpeljē, Lillē un Strasbūrā, pēdējā gan ar centristu atbalstu. Savukārt ceturtajā lielākajā pilsētā Lionā amatu paturēs Zaļo partijas pārstāvis Gregorī Dusē. Spēcīgas pozīcijas saglabā tradicionāli labēji centriskie spēki, kas koncentrējas ap liberālkonservatīvo Republikāņu partiju un dominē vidējā lieluma pilsētās un biezāk apdzīvotajos lauku rajonos, pavisam apmēram sestdaļā vietvaru. Republikāņu pārstāvis Ēriks Sjoti kļūs par mēru piektajā lielākajā pilsētā Nicā, šeit gan ar izšķirošu atbalstu no galēji labējās Nacionālās apvienības, kura to uzskata par savu uzvaru. Kopumā franču „nacionāļiem” izdevies vairakkārt palielināt pārstāvniecību pašvaldībās, gan tālu atpaliekot no ambiciozajiem priekšvēlēšanu mērķiem. Iemesla gausties nav arī prezidenta Makrona pārstāvētajiem liberāli centriskajiem spēkiem. Prezidenta sociālliberālās partijas „Renesanse” pārstāvis Tomā Kazenāvs kļūs par Bordo mēru, savukārt „Renesanses” stabilāko sabiedroto, labēji centriskās partijas „Horizonti” līderis Eduārs Filips vadīs Havras pašvaldību. Bijušais premjerministrs Filips tiek uzskatīts par nopietnu kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās. Plaša labēji centriskā koalīcija nodrošinājusi amatu valsts trešās lielākās pilsētas Tulūzas galvam, neatkarīgajam kandidātam Žanam Likam Mudankam. Uz būtisko jautājumu – vai funkcionē kreiso, centrisko un mēreni labējo „sanitārais kordons”, kam jāatur no varas labējie radikāļi? – atbilde ir piesardzīgi pozitīva. Frederiksenas likme nevinnē Vakar, 24. martā, Dānijas karaļa pavalstnieki devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu mandātus simt septiņdesmit deviņiem parlamenta – Folketinga – deputātiem. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras iniciatore bija premjerministre, Sociāldemokrātiskās partijas līdere Mete Frederiksena. Stājoties pie sava otrā kabineta vadības 2022. gadā, politiķei nebija ne jausmas, kādi izaicinājumi viņu sagaida, proti, ka būs jāiztur Donalda Trampa nediplomātiskā grābāšanās ap Grenlandi. Pēc visa spriežot, neordinārā starptautiskā spiediena situācija radījusi zināmas plaisas Frederiksenas valdībā, ko veido centriski orientēta koalīcija ar sociāldemokrātu, konservatīvi liberālās partijas „Venstre” un liberālās Mēreno jeb Moderātu partijas piedalīšanos. Nu jau vairākas desmitgades dāņu politiskajā spektrā iezīmējas tradicionāla robežšķirtne starp t.s. „sarkano bloku” un „zilo bloku”,  respektīvi, kreisajām un labējām partijām, kur sociāldemokrāti ir sarkanie, „Venstre” – zilie, savukārt mērenie iestājas par šī dalījuma pārskatīšanu un par savas partijas krāsu izvēlējušies violeto. No otras puses, pretstāvē ar Baltā nama ekscentriķi Frederiksena ieguvusi nozīmīgu individuālās popularitātes kapitālu, ko varēja cerēt konvertēt partijas politiskajā svarā. Ja tāds bija aprēķins, tas neattaisnojās. Sociāldemokrāti šais vēlēšanās izrādījušies lielākie zaudētāji, viņu mandātu skaitam sarūkot no piecdesmit uz trīsdesmit astoņiem. Otrs lielākais zaudētājs ir „Venstre”, kuru no otrās pozīcijas parlamentā uz trešo atbīdījusi Zaļo kreiso partija, kuru vada vēl viena prominenta dāņu kreisā politiķe Pia Olsena Dīra. Lielākie ieguvēji ir labējie populisti un nacionālisti no Dāņu tautas partijas Mortena Meseršmita vadībā, kuri trīskāršojuši mandātu skaitu. Nedaudz zaudējuši arī mērenie, taču situācijā, kad vietu skaits parlamentā sadalījies visai līdzīgi starp „sarkanajiem” un „zilajiem”, tieši līdzšinējā ārlietu ministra Larsa Lekes Rasmusena vadītais spēks var nodrošināt koalīcijai nepieciešamo balsu skaitu. Par ticamāko tiek uzskatīta kreisi centriska koalīcija, kurā apvienotos sociāldemokrāti, zaļie kreisie, mērenie un Sociālliberālā partija. Koalīcijas veidošanas sarunas uz notikušo vēlēšanu fona, kad ārpolitiskos izaicinājumus zināmā mērā aizēnojušas iekšējās problēmas, nesolās būt vieglas. Jaunā Slovēnijas parlamenta raibākā mozaīka Kārtējās parlamenta vēlēšanas Slovēnijā nesa sarūgtinājumu iepriekšējā cikla favorītiem – līdzšinējā premjerministra Roberta Goloba sociālliberālajai partijai „Brīvības kustība”. 2022. gadā šis spēks ieguva četrdesmit vienu no deviņdesmit deputātu mandātiem, kas bija līdz šim spožākais kādas partijas sniegums neatkarīgās Slovēnijas vēsturē. Uzvaru noteica sabiedrības neapmierinātība ar iepriekšējo – labēji populistisko Slovēnijas Demokrātiskās partijas un tās līdera Janeza Janšas valdību. Taču Goloba kabinets, kuru „Brīvības kustība” veidoja kopā ar sociāldemokrātiem un Kreiso partiju, zaudēja popularitāti veselības aprūpes problēmu, dzīvokļu dārdzības un biežo ministru demisiju dēļ. Kā kritisks moments tiek minēts arī valdības lēmums 2024. gadā atzīt Palestīnas valstiskumu, kas izrādījās lielai daļai sabiedrības nepieņemami. Spriežot pēc mandātu sadalījuma, vēlētāju balsis gan lielākoties pārceļojušas nevis pie Janšas labēji konservatīvajiem populistiem, bet pie diviem parlamenta jaunpienācējiem. Viena no šīm partijām ir labēji centriskā Demokrātu partija ar kādreizējo Janšas kabineta ārlietu ministru Anži Logaru priekšgalā, otra – partija „Resni.ca”, kuru vada bijušais policists Zorans Stevanovičs. Šis spēks izauga no vakcīnskeptiķu un pandēmijas ierobežojumu pretinieku protesta kustības, un tā programmā ir arī eiroskepticisms, cīņa pret korupciju, nodokļu mazināšana un līdzīgi motīvi. Rezultātā Slovēnija ir tikusi pie parlamenta, kurā diviem lielākajiem spēkiem ir teju vienāds vietu skaits un miglainas izredzes izveidot koalīciju. Robertam Golobam šai nolūkā būtu jāpiesaista līdzšinējiem kreisi centriskajiem arī kāds no labējākajiem spēkiem – Demokrātu partija vai trīs konservatīvo partiju bloks „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti”. Šīm partijām ideoloģiski tuvāka ir Janšas Slovēnijas Demokrātiskā partija, taču tad būtu jāņem koalīcijā arī vakcīnskeptiķi no „Resni.ca”, vai jāmēģina piedabūt sadarboties sociāldemokrāti, kas esot maz ticams. Vēl viena iespēja ir Golobam atstum līdzšinējos sabiedrotos Kreiso partiju un piesaistīt viņu vietā mēreni labējos demokrātus un kristīgos demokrātus – aritmētiski iespējama, taču ideoloģiski raiba kombinācija. Netiek izslēgta arī ārkārtas vēlēšanu iespēja.       Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ja ir kāda profesija, kuru mākslīgais intelekts nudien nevar aizstāt, tad tas ir sociālais darbinieks. Pētnieki apgalvo, ka nākotnē sociālā darba nozīme tikai pieaugs un būs akūti nepieciešama nākotnē gan sabiedrībai novecojot, gan dažādu ģeopolitisku un ekonomisku izaicinājumu dēļ. Par sociālā darba attīstību Latvijā tapis arī pētījums. Ar to iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte Sociālo zinātņu nodaļas docente Liesma Ose. Pensiju sistēmas izveide Latvijā Ja runājam par pensiju sistēmas vēsturi Latvijā, tad to jāsāk skatīt no  pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad beidzies Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas un jaundibinātā Latvijas valsts var netraucēti likt pamatus šai sociālajai jomai. Pirms skatām, kā tolaik tika veidotas pensijas, Latvijas Universitātes Ekonomika un sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece un profesore Baiba Šavriņa sniedz  ieskatu senākā pagātnē, kur un kā dažādos laikos sabiedrība rūpējās par vecuma slieksni sasniegušiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs vienotai pensiju sistēmai sāk veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, sākotnēji vecuma pabalstus piešķirot tikai valsts ierēdņiem, kā tas notika Francijā, Anglijā un Prūsijā. Līdz pakāpeniski radās ideja, ka aizsardzība nepieciešama arī strādniekiem, tādēļ progresīvi uzņēmēji sāka veidot privātos fondus un kases iemaksām slimību vai vecuma gadījumos. Latvijas teritorijā šādu praksi ieviesa tādi uzņēmumi kā Kuzņecova fabrika, Līgatnes papīrfabrika un Strazdumuižas manufaktūra, stāsta profesore Šavriņa. Bet Pirmais pasaules karš pamatīgi pārraksta Eiropas vēsturi, un nu nonākam pie jaundibinātās Latvijas valsts un jaunās pensiju sistēmas. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar mājas strazdu.

KB & DJ are BACK and kick the show off recapping an insane two week run of the WLL and PLL Championship Series. KB shares some stories of the weekend, excitement for the season ahead for the WLL & PLL and more. Then Meg Carney, Izzy Scane, Austin Kaut and Ross Scott join the show from Champ Series with KB for some ELECTRIC conversations! Then the guys discuss the lack of awareness with the NLL Trade Deadline, recap Week 15 and look ahead to the games on deck this weekend. Voicemails: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠speakpipe.com/OTBLaxPod⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Support our partners!Merch: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Code UNDERGROUND for 10% off at⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠phiapparel.co/shop⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠'47 BrandShop for your favorite sports fan and get FREE SHIPPING on ALL orders with '47 Brand!⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠47.sjv.io/e1Nyor⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠PLL App CodeDownload the ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠PLL App⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ & redeem code OTBPOD for 500 XP!⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠BUFFShop the SURVIVOR 50 Collection!⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://buff.sjv.io/yqqVz2⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠RiversideGet your podcast looking and sounding pristine with Riverside!⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://riverside.sjv.io/QjBBVM⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Kenwood BeerVisit ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://kenwoodbeer.com/#finder⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ to see who has Kenwood on tap! (Must be 21+)Follow Us!TwitterUnderground: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://twitter.com/UndergroundPHI⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠OTB: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://twitter.com/OTBLaxPod⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠KB: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://twitter.com/KBizzl311⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠DJ: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://twitter.com/Scs_nextgreat⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Hoots: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://twitter.com/HootSportsMedia⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Instagram:⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/otblaxpod/⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/undergroundphi/⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠SUBSCRIBE on YouTube: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠youtube.com/@UndergroundSportsPhiladelphia⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠youtube.com/@OTBLaxPod⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Intro/Outro Music: Arkells "American Screams"#Lacrosse #NLL #NationalLacrosseLeague #Week16 #PLLChampionshipSeries #WLLChampionshipSeries #PremierLacrosseLeague #Interviews #Guests #MegCarney #IzzyScane #RossScott #AustinKaut #LacrossePodcast #Subscribe #fyp

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 1789. gadā Bārbijā, netālu no Magdeburgas, vācu valodā nāk klajā grāmata “Evaņģēlisko brāļu misijas vēsture Ziemeļamerikas indiāņu vidū”. Tā raisa tik lielu interesi, ka jau pēc pāris gadiem tiek publicēta arī zviedriski  (Stokholmā, 1792) un vēl pēc pāris gadiem (1794) – angliski ar atsevišķiem izdevumiem britiem un amerikāņiem. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus vēl arī 20. gadsimtā. Tās autors ir Kurzemē, nomaļajā Rindas mācītājmuižā dzimušais Baltijas vācietis Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814), daudzu skaistu latviešu brāļu draudzes dziesmu autors un tulkotājs. Apjomīgais darbs par Ziemeļamerikas indiāņiem paradoksālā kārtā top Vidzemē, Strīķu muižā, un tā autors ārpus Eiropas nav spēris savu kāju. Loskīls to sagatavo pēc Brāļu draudzes vecāko konferences aicinājuma un lēmuma. Un tā ir kompilācija no kristīgo misionāru dienasgrāmatām, vēstulēm un autobiogrāfijām, iepriekš publicētiem un arī nepublicētiem manuskriptiem. Plaši izmantots agrīno ieceļotāju rakstītais – misionāra Dāvida Ceisbergera (Zeisberger, 1721-1808) dienasgrāmatas un grāfa Ludviga fon Cincendorfa dedzīga sekotāja Augusta Gotlība Špangenberga (Spangenberg, 1704-1792) materāli. Ceisbergers un Špangenbergs, ilgus gadus dzīvojot indiāņu vidū, iepazina viņu paradumus un iemācījās valodu. Cesibergers pat bija izstrādājis irokēzu gramatiku un vārdnīcu. Loskīls izmantoja arī ceļojuma un vēsturiskus aprakstus, kartogrāfisko materiālu, juridiskas apceres un citus avotus. Apjomīgais darbs prasīja septiņus gadus. To pārlasīja un apsprieda Hernhūtes brāļi. Grāmata izvērtās krietni plašāka par Ziemeļamerikas kristīgās misijas vēsturi: arī ar ieskatu  kontinenta ģeogrāfijā, florā un faunā, ar dažādu indiāņu cilšu etnogrāfijas un valodu raksturojumu utml. Loskīla rakstītajā atklājās arī viņa paša viedoklis: viņš gan kritizēja indiāņu māņticību, bet augstu novērtēja viņu brīvību un demokrātisko sociālo dzīvi, tādējādi atmetot stereotipiski eirocentrisku skatījumu. Daži fragmenti no šī darba laikrakstā “Latvijas Luterānis” (20.07.2022) ir lasāmi arī latviski. Liktenis Loskīlam piešķīra iespēju ieraudzīt Ziemeļameriku savām acīm. Pārcietis smagu jūras slimību vairāku nedēļu ceļojumā pāri okeānam no Hamburgas uz Ņujorku, 1802. gadā viņš izkāpa uz Amerikas zemes. Iesvētīts bīskapa amatā, Loskīls bija nosūtīts misijā pārraudzīt brāļu draudzes darbu. Pirmoreiz viņš skatīja zemes un tikās ar ļaudīm, par kuriem iepriekš pats tik daudz bija domājis un lasījis. Kaut ko no pārdzīvotā atspoguļoja viņa apjomīgais dzejojums vācu valodā “Ekstempore jeb tūlītējs ritmizēts vēstījums par ceļojumu no Betlēmes uz Gošu Ohaio štatā 1803. gada rudenī”. Šis tā saucamais travelogs jeb ceļojumu apraksts dzejā ļauj ieraudzīt Loskīla acīm Ziemeļamerikas kalnu grēdas, krāčainās upes un bīstamos ceļus, iepazīt ceļotāju ērtībai iekārtotos krogus, kuros gan naktsmieru mēdz traucēt žurku armijas, un suņi dažkārt ir sirsnīgāki par to saimniekiem. Ceļojuma laikā Loskīls satika arī iepriekš minēto misionāru Dāvidu Ceisbergeru. Dzejojumā abu draudzība ir pielīdzināta bibliskajiem Dāvidam un Jonatanam. Arī šis Loskīla sacerējums misionāru vidū ieguva negaidītu popularitāti – līdz mūsu dienām tas ir saglabājies vismaz astoņos dažādos norakstos. Gandrīz 700 rindu garais teksts 1887. gadā tika tulkots un publicēts arī angliski. Ar bīskapa Loskīla svētību viņa dzīves vieta Betlēme, mazpilsēta Pensilvānijas štatā, ieguva savu lielo skaisto draudzes namu – Galveno morāviešu baznīcu (Central Moravian Church), kas stalti slejas pilsētas vēsturiskajā centrā joprojām. Tieši no šīs ēkas 1814. gadā Loskīls tika izvadīts mūžībā. Laikabiedru atmiņas un sarakste liecina, ka viņš ir bijis cienīts un mīlēts misionārs, brāļu un māsu uzticības persona. Sniegputenī un aukstumā viņa mirstīgās atliekas, astoņu cienījamu brāļu nestas, tika nogādātas līdz Morāvijas draudzes vecajiem kapiem. Nākamajā dienā pēc bērēm brāļi un māsas, pieminot aizgājušā bīskapa tālo  dzimteni Baltiju, pārlasīja rindas no hernhūtiešu dienasgrāmatām par 1808. gada garīgo atmodu Vidrižu novadā. Kurzemes dēla Georga Heinriha Loskīla dzīve noslēdzās Ziemeļamerikā. Viņa grāmatu par tās pamatiedzīvotājiem ieinteresēti pētnieki izmanto un uz to atsaucas joprojām.  

Chris Rosenthall and Kevin Brown recap the PLL and WLL Championship Series events with the Carolina Chaos and New York Charging coming out on top in their respective leagues. From the Chaos' turnaround from 0-2 to the Charging's revenge tour, from the Redwoods firepower falling short to breaking down the coach coming on the field incident, Rosie and Kevin have you covered from every angle of the tournament. Special guest and Chaos goalie Austin Kaut also joins the show to share what it means to win the title, play such an important role after backing up Blaze Riorden on the heels of an all-time career that new fans may overlook, fatherhood and beginning a new era of Chaos lacrosse.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā. Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas. Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien. Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās. Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta. Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni. Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme. Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties. Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm. Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks. Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk. Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji… Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis. Irāna rāda zobus pārspēkam Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs. Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā. Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju. Pakistānai savs „pārmācīšanas karš” Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan. Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā. Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz savas ādas pierobežā dislocētajiem pakistāniešu spēkiem. Pakistānas pusē ir nospiedošs militāri tehniskais pārsvars. Marta sākumā pakistāniešu gaisa spēki vairākkārt bombardējuši nozīmīgo Bagramas aviobāzi, kuru Afganistānai savulaik uzbūvēja Padomju Savienība; neliela Afganistānas pierobežas teritorija nonākusi pakistāniešu spēku rokās. Kā tiek atzīmēts, konflikta attīstību veicina arī vispārējais starptautiskais fons, kad pasaules uzmanība koncentrēta Persijas līča rajonā un neviens īsti nav gatavs veltīt uzmanību šim karam Āzijas vidienē. Kodollietussargs „Made in France” Prezidenta Emanuela Makrona uzstāšanās šo pirmdien, 2. martā, Īllongas kodolzemūdeņu bāzē Bretaņā, Francijas rietumu piekrastē, tiek uzlūkota kā lūzuma punkts franču kodolpolitikā. Kopš aukstā kara baigām valsts atomieroču potenciāla palielināšana faktiski bijusi tabu tēma, bet pirmdien šis tabu tika lauzts. Kā paziņoja Makrons, šobrīd, kad Krievija izvērsusi klaju militāro agresiju, nozīmīgi augušas Ķīnas ģeopolitiskās ambīcijas, bet Savienoto Valstu aizsardzības prioritātes strauji mainījušās, Francijas kodolgalviņu skaita palielināšana ir nepieciešamība. Pie tam, kā uzsvēra Francijas vadītājs, franču kodolatturēšanas programma kļūst par visas Eiropas kopēju rūpi. Viņš uzskaitīja sabiedrotos, ar kuriem Francijai šai ziņā jau ir konkrēti sadarbības plāni: Vācija, Polija, Grieķija, Nīderlande, Beļģija, Dānija un Zviedrija. Nav grūti pamanīt, ka ģeogrāfiski šī valstu grupa koncentrējas Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinā. Visciešākā sadarbība plānota ar Vāciju, un tajā pašā 2. martā tika publiskota prezidenta Makrona un kanclera Merca kopīga deklarācija par franču–vācu kodolvadības darba grupas izveidi. Šo franču „kodollietussarga” izplešanu virs pārējo apvienotās Eiropas partneru galvām Francijas prezidents nodēvēja par „izvērsto atturēšanu”. Prezidents gan nepiemirsa norādīt, ka šī iniciatīva nekādi neesot uzlūkojama kā alternatīva NATO kodolatturēšanas spējām, bet gan kā to papildinājums. Kaut ekspertu vērtējuma Makrona uzstāšanās bija veiksmīga, labi līdzsvarojot Francijas nacionālo un Eiropas kopējo interešu motīvus, viņš, protams, saņēma paredzamu kritiku no pašmāju politiķiem, tai skaitā Nacionālās kustības līdera Žordāna Bardellas, kuru uzskata par visai reālu Makrona pēcteci prezidenta krēslā. Tas ir vēl viens faktors, kas liek prezidētam steigties, lai šī iniciatīva būt jau gana tālu attīstīta un nākamais Elizejas pils saimnieks nevarētu to viegli likvidēt. „Nākamais pusgadsimts būs kodolieroču laikmets, un Francija tajā spēlēs savu pilnvērtīgo lomu, turpinot vairot savus spēkus,” pirmdienas runas noslēgumā pauda Emanuels Makrons. Šobrīd Francijai ir apmēram trīssimt kodolgalviņas, ar kurām aprīkotas ballistiskās raķetes uz četrām „Triomphant” tipa atomzemūdenēm, kā arī spārnotās raķetes uz daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem „Rafale”.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

14. februārī Ventspils Livonijas ordeņa pilī notiks viduslaiku lasījumi par tēmu “Svētie un grēcīgie”, kuros piedalīsies vēsturnieks Armands Vijups, dabas zinātnieks un liturģijas vēstures pētnieks Andris Amoliņš, teologs Andris Priede un filozofs Ilmārs Šlāpins. Pils ātrijā notiks arī  viduslaiku sadzīves būšanas - varēs mērīt bruņas, iepazīties ar vairoga darināšanas gaitu un uzspēlēt īstas viduslaiku galda spēles.  Andra Amoliņa tēma ir "Ventspils misāles fragments – senākais mūzikas pieraksts Latvijas teritorijā", par kuru vairāk uzzinām sarunā ar Orestu Silabriedi. Kas ir Ventspils misāle, par kuras muzikālo daļu runāsiet? Tās īstenībā ir tikai divas pergamenta lapas. Tajās bija iesiets Ventspils rātes dokumentu krājums, tāda kā zemesgrāmata. Piešūti klāt bija, kā mēs tagad teiktu, pašvaldības saistošie noteikumi - 16. gadsimts, 17. gadsimta sākums. Tajā laikā jau bija iespiestās grāmatas, tāpēc bija izveidojusies pergamenta makulatūra - lapas no grāmatām, kuras vairs netika lietotas, izmantoja kā iesienamo materiālu. Izrādās, tā ir bijusi diezgan plaši sastopama parādība Eiropā. Tagad ir pat vesela zinātnes nozare, kas pēta šādi saglābtus pergamentus. Tātad tas ir nevis barbariski, bet ekonomiski? Tas bija ekonomiski, jā. Tāds aprakstīts pergaments, sevišķi, ja tur vēl bija notis virsū, arī dekoratīvi izskatās, ja tas ir ārējais vāks. Divas šādas lapas bija, un Pēteris Vaickovskis man to attēlus atsūtīja. Uzreiz varēja pateikt - jā, tās ir divas secīgas lapas no viduslaiku misāles. Tad arī tapa projekts. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas pētniecībai atvēlēja zināmus līdzekļus. Kaut kas par to tika izpētīts, un radās secinājums, sēžot ar lupu un ultravioletās gaismas lampu pie tām lapām, jo tās bija daudz cietušas, nosmērētas, ar pelējumu un bojātas, ka tās, visticamāk, ir no misāles, kas bijusi vācu ordeņa liturģiskā grāmata. Ventspils ir vācu ordeņa pils uz visu Kurzemi, Kurzemes bīskapija bija inkorporēta vācu ordenī, tā kā viņi šo liturģiju tur lietoja. Ar lielu intrigu varētu jautāt, vai šī misāle būtu vecāka par Rīgas misāli, ko Guntars Prānis ar kolēģiem plaši prezentēja? Profesors, vēsturnieks Andris Levāns ir mēģinājis datēt. Viņam iznāk, ka šīs lapas pēc, es pieņemu, rakstības stila, varētu drīzāk būt 14. gadsimts. Salīdzinot ar vēl virkni dokumentu, kas ir kaut kādā veidā datēti, tas tā varētu būt. Par Rīgas misāli tad laikam ir vecāka. Plašāk - audioierakstā.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Itālijas dienvidiem ir īpaša vēsture, problēmas un paradumi, taču aiz Eboli, šķiet, pat Kristus nav ieskatījies… Karlo Levi romāns "Kristus apstājās pie Eboli" ir teksts, ko Ilmārs Zvirgzds ļoti gribējis tulkot, un tagad tas arī izdarīts, publicēts izdevniecībā „Aminori”. Autors Karlo Levi fašistu režīma laikā tika izsūtīts uz nomaļu ciematu, kur valda gan nabadzība, gan slimības, gan māņticība un gadsimtiem iesakņojušies aizspriedumi. Kaut arī izsūtītais gribētu savā trimdā netraucēti gleznot, ciematnieki ātri vien uzzina, ka viņš ir ārsts, tāpēc viņam nākas palīdzēt arī bez nepieciešamajiem medikamentiem. Vieta, kur viņu neviens netraucē, ir kapsēta. Karlo Levi (1902-1975) bija ārsts, rakstnieks, gleznotājs un antifašists, viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem Itālijas kultūras un politiskās domas pārstāvjiem, bet romānā "Kristus apstājās pie Eboli” (1945) Karlo Levi ir izcils vērotājs. Būs arī mazliet smieklīgi, bet tikai mazliet. Pēc romāna motīviem uzņemta arī Frančesko Rosi filma.  Raidījumu atbalsta:

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš. Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone 1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā. KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem. Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu. Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis. Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators. Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās. Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c. Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu. Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams. Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama. Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus". Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām. Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam. KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi. Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš. Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente  — Inta Pīrāga Tieši tagad jūsu smadzenes aktīvi… dzēš skaņas informāciju, turklāt, apzināti. Izklausās nedaudz satraucoši. Bet tā tas ir. Katru brīdi, kad esam nomodā, mūsu dzirdes sistēma strādā. Tā saspiež haotisku, milzīgu skaņu plūsmu ap mums, saspiež nevis failos un skaitļos, bet gan vērtīgākā lietā — izdzīvošanā. Ilgi pirms inženieri izgudroja MP3 un citus skaņu saspiešanas algoritmus, evolūcija izgudroja savu skaņu saspiešanu. Un tā ir pārsteidzoši efektīva. Pavisam vienkārša, ikdienišķa situācija: iedomājieties, ka stāvat uz rosīgas ielas. Garām brauc automašīnas. Soļi. Vējš. Sarunu fragmenti. Kaut kur tuvumā zvana telefons. Dzied putns. No kafejnīcas plūst mūzika. Fiziski visas šīs skaņas nonāk jūsu ausīs vienlaikus — skaņas viļņi, kas saduras gaisā un pārklājas. Tomēr jūs tos neuztverat kā nesaprotamu trokšņu sienu. Jūs varat koncentrēties uz vienu balsi un ignorēt pārējo. Jūs pat varat sekot melodijai, kamēr blakus dārd satiksme. Tas ir tāpēc, ka smadzenes ir cītīgas datu apstrādātājas. Cilvēki var dzirdēt aptuveni no 20 līdz 20 000 herciem. Viss, kas ir zem vai virs šī diapazona, mums vienkārši... neeksistē. Ultraskaņas aparāti, suņu svilpes, sikspārņu eholokācija — mūsu smadzenēm tie varētu būt tikpat labi klusums. Tātad, to var izdzēst. Auss ir daudz jutīgāka pret vidēja diapazona frekvencēm  — īpaši tām, kurās ir cilvēka runa. Evolūcija to ir noregulējusi, lai palīdzētu mums izdzīvot: dzirdēt balsis, brīdinājumus, tuvojošos soļus. Un tad nāk viens no interesantākajiem smadzeņu trikiem: dzirdes jeb audio maskēšana. Kad noteiktā frekvencē rodas skaļa skaņa, smadzenes īslaicīgi kļūst mazāk jutīgas pret klusākām skaņām tuvējās frekvencēs. Informācija joprojām ir fiziski klātesoša, bet smadzenes nolemj, ka tā nav apstrādes vērta. Tās to izdzēš. Ja smadzenes apstrādātu katru skaņu pilnībā un pastāvīgi, mēs dažu sekunžu laikā tiktu pārslogoti. Tā vietā tās veic selektīvu saspiešanu, saglabājot svarīgo un atmetot to, kas nav svarīgs. Un tas ir tieši tas, ko dara mūsdienu audio kodeki. Kad inženieri izstrādāja digitālo audio saspiešanu — MP3 un citus —, viņi nesāka ar jautājumu: "Kā mēs saglabāsim visu skaņu?" Viņi uzdeva citādu jautājumu: ko cilvēka auss patiesībā pamana? Atbilde izrādījās: daudz mazāk, nekā varētu domāt. Saspiešanas algoritmi analizē skaņu tāpat kā dzirdes sistēma. Tie identificē, kuras frekvences ir dzirdamas, kuras maskē skaļākas skaņas un kuras detaļas smadzenes, visticamāk, neuztvers. Šīs detaļas tiek noņemtas, lai ietaupītu vietu. Bet smadzenes dara kaut ko vēl iespaidīgāku. Tās ne tikai saspiež skaņu. Tās to rekonstruē. Mēs varam atpazīt pazīstamu balsi sliktā telefona savienojumā. Mēs varam saprast runu trokšņainā telpā. Mēs varam "dzirdēt" trūkstošās notis melodijā, ko labi zinām, pat ja daļa ir nesadzirdamas. Cilvēka dzirde un smadzenes ir unikāls mehānisms — jaudīgākie procesori joprojām cīnās ar uzdevumiem, ko dzirdes sistēma veic bez piepūles: atdala balsis pūlī, identificē emocionālas nianses, lokalizē skaņu trīsdimensiju telpā. Ausis un smadzenes to dara reāllaikā, izmantojot apmēram tikpat daudz enerģijas kā ledusskapja spuldze. Tehnoloģijas neizgudroja audio kompresiju. Tās mācījās no mums. Un nākamreiz, kad uzliksiet austiņas, straumēsiet dziesmu vai koncentrēsieties uz vienu balsi trokšņainā telpā, atcerieties: jūs nedzirdat visu. Jūs dzirdat to, kas ir svarīgs. Un tā varētu būt elegantākā jebkad radītā skaņas saspiešanas sistēma. Atsauces: The human auditory system Absolute threshold of hearing

"Imigrantu pilsēta" ir Latvijā dzimušā Kanādas rakstnieka, kinorežisora un scenārista Dāvida Bezmozga stāstu krājums. Kaut arī vairākos stāstos rodas sajūta, ka viņš stāsta par sevi, tā tomēr gluži nav. Tā nav tikai ebreja sajūta Toronto, tā var justies jebkurš jebkurā pilsētā. Titulstāstā "Imigrantu pilsēta" ir šādas rindas: "„Pēcāk piezvanīju sievai, kas dzimusi Amerikā un uzaugusi bezrūpīgā Kalifornijas izšķērdībā. Noskrāpēt mašīnas un nozaudēt naudas makus viņas ģimenei bija gluži vai vaļasprieks. Es, savukārt, biju imigrantu bērns…" Bezmozga stāstos ir arī jautājumu uzdošana par saviem vecvecākiem, uz kuriem gan neviens īsti nevēlas atbildēt. Vēl kāda Bezmozga stāstu īpatnība - pabeigt stāstus ar nelielu dialogu, kas izmaina visa stāsta jēgu. Dāvids Bemozgis pagājušajā gadā ieguvis Latvijas pilsonību, jo viņa vectēvs dzimis pirmskara Latvijas Republikā. Pašlaik Bezmozgis māca filmu scenāriju rakstīšanu Hambera koledžā Toronto. Dāvida Bezmozga "Imigrantu pilsētu" no angļu valodas tulkojusi Anete Ivsiņa, izdevis "Aminori". Radio mazajā lasītavā par "Imigrantu pilsētu" stāsta redaktors Ilmārs Šlāpins. Raidījumu atbalsta:  

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku. G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā". Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do". Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer". Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus. Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts. Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī. Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Pašvaldību un valsts funkcijas likumā ir sadalītas, tomēr nereti rodas situācijas, kad kādam šķiet, ka valsts pārāk maz vai pārāk daudz iejaucas vietvaru lietās. Cik liela pašnoteikšanās īsti ir pašvaldībām, vai šajā tiesību un pienākumu sadalē ir kas jāmaina – par to diskusija Krustpunktā. Analizē viedas administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars, klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis un Tukuma novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa. Pirms pāris nedēļām viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars apturēja divu Latvijas pašvaldību - Bauskas un Preiļu novadu - teritoriālos plānojumus. Pašvaldībām nav tiesību aizliegt savā teritorijā būvēt saules un vēja parkus elektroenerģijas ražotnei, tā skaidroja ministrs, runājot par pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir pašvaldību pienākums un atbildība noteikt tās zonas, kur drīkst būvēt ražotnes, kur nē. Galu galā vietvaras pārstāvji iedzīvotāju intereses, un lēmumi tiek pieņemti, ņemot tās vērā. Tā savukārt skaidroja Pašvaldību savienība, aicinot premjerministri atcelt Raimonda Čudara rīkojumus. Kam ir taisnība - pašvaldībām vai ministrijai? Un ko darīt, kad valsts vara, kas rūpējas par kopējo attīstību, nonāk pretrunā ar vietējo varu, kas pārstāv konkrētas teritorijas iedzīvotāju intereses? 

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Atbildēt uz šo jautājumu precīzi varbūt nevarētu arī režisore pati, jo līdzās filmām, kas ir tieši par padomju varas veiktajām deportācijām, Dzintrai Gekai ir arī radošām personībām vai citiem vēstures notikumiem veltīti kinodarbi – taču Sibīrijas tēma ir traģiski klātesoša gandrīz visās filmās. Tieši par izsūtīšanām uz Sibīriju Dzintra Geka laikā no 2001. – 2023. gadam uzņēmusi 37 (trīsdesmit septiņas) dokumentāras filmas, to skaitā filmu ciklus "Sibīrijas dienasgrāmatas" (4 sērijas) un "Tālā zeme Sibīrija" (17 sērijas). Apjoma, informācijas un emocionālās pieredzes ziņā Dzintras Gekas veikumam pasaules kinomākslā nav daudz līdzinieku. Turklāt filmas papildina arī fonda "Sibīrijas bērni" izdotās vērienīgās grāmatas – stāstu un vizuālu liecību apkopojumi, piemēram, "Dzimuši Sibīrijā", "Mātes Sibīrijā", "Kur palika tēvi", "Šalom, Sibīrija!". Izmantojot starpvalstu vienošanos par cilvēku tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, vairums Sibīrijas tēmas filmu uzņemts reālajās Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas vietās: gandrīz 20 gadu garumā režisore brauca uz Sibīriju kopā ar kādreiz deportētajiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem. Līdzi režisorei braucienos devušies arī vēsturnieki, garīdznieki, mākslinieki. Arī filmas "Melānijas hronika" (2016) režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne tiešās zināšanas par Sibīriju ieguva, piedaloties fonda "Sibīrijas bērni" braucienā. Dzintra Geka teikusi: "Mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir izsūtīto testamenta "Pieminiet mūs!" izpilde. Katra ceļojuma ietvaros tika veikta un filmēta virkne rituālu – kapavietu iesvētīšana, piemiņas plākšņu izvietošana, Latvijas zemes izbēršana memoriālās vietās vai Sibīrijas zemes sauju vešana uz Latviju. Tomēr galvenais režisores un operatoru darbs Sibīrijas braucienos bija fiksēt liecības tiešajās izsūtījuma vietās vai tuvu tām. Izsūtīto vai viņu bērnu stāsti, kas uzklausīti nometinājuma vietās, ir emocionāli īpaši iedarbīgi, un bieži vien atklāj kādu jaunu niansi padomju varas noziegumu hronikā. Trīsdesmit septiņu filmu pievienoto vērtību – liecību par to, kas notiek ar Krievijas valsti un sabiedrību mūsdienās – droši vien tā īsti pamanījām tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā… Paradoksāli, ka pat Sibīrijas barakās Staļina laikā augušie bērni jūtas šokēti, ieraugot sādžu un arī dažu pilsētu sabrukuma ainavas 21. gadsimtā. Filmas "... un Igarka, Cerība un Taurenis" (2008) varone Nadežda saka: "Viss tā nopostīts, it kā karš būtu bijis!" Daļa Dzintras Gekas filmu, piemēram, "Sibīrijas bērni" (2001), "Sibīrijas dienasgrāmatas" (2002 – 2003), "Kur palika tēvi?" (2014) ir būvētas hronoloģiski. No daudzu cilvēku atmiņu stāstu fragmentiem izveidota mozaīka, kas detalizēti parāda norises vairāku gadu desmitu garumā – no brīža, kad padomju karavīru un vietējo aktīvistu grupas 1941. gada jūnija vai 1949. gada marta naktī ielaužas Latvijas cilvēku mājās, līdz izsūtījuma beigām 50. gadu otrajā pusē un deportāciju traumatiskajai ietekmei, kas joprojām jūtama. Savukārt citās filmās Dzintra Geka pēta atsevišķu cilvēku likteņus. Piemēram, cikla "Tālā zeme Sibīrija" (2014 – 2023) katrā sērijā varam izsekot divu līdz četru cilvēku dzīves stāstiem un būt klāt viņiem svarīgo Sibīrijas vietu apmeklējumam. Konkrētu indivīdu vai ģimeņu pieredze kļūst par ūdens lāsi, kurā redzam okeānu – šajā gadījumā tas nozīmē personisko likteņu un makrovēstures ciešu sasaistījumu. Kā parādīt, kā izteikt ciešanas, pārdzīvojumus, izpostītas dzīves – tas ir Dzintras Gekas filmu kopuma mākslinieciski pētnieciskais jautājums. Režisores izvēlētie poētiskie paņēmieni visbiežāk ir: fotogrāfijas no neatkarīgās Latvijas kontrastā ar stāstiem par baisajiem notikumiem vai fotogrāfijām izsūtījumā; deportāciju atveidošanai universāli lietotais dzelzceļa sliežu tēls; ūdens, kas skalojas pāri cilvēku portretiem; izsūtīto cilvēku vārdi, kas uzrakstos plūst kā Sibīrijas platās upes; arī mūzika – visvairāk komponista Pētera Vaska sacerēta. Kaut arī Dzintras Gekas filmās pati režisore kadrā redzama reti, un arī aizkadra komentārus, vairākās filmās rakstījuši un runājuši citi, tomēr idejiski Gekas klātbūtne ir nepārprotama. Visvairāk tā izpaužas epizožu un aculiecinieku stāstu vai pārdomu dažkārt savstarpēji papildinošajā, bet citkārt – konfrontējošajā salikumā. Piemēram, ciklā Sibīrijas dienasgrāmatas viens otram seko bijušo izsūtīto atšķirīgie skaidrojumi par to, kāpēc viņi gribējuši vai nav gribējuši bērnus; vai viņi pēc Sibīrijas spējuši mīlēt vairāk vai vispār nē; vai krievu tauta pati ir cietēja vai tā ir zemiska tauta; vai var piedot pāridarītājiem utt. Dažkārt nākas dzirdēt diskusijas par to, vai izsūtījumu var saukt par genocīdu. Dzintras Gekas filmās apkopotās liecības, īpaši attiecībā uz 1941. gada izsūtītajiem, liecina, ka tā bija akcija ar mērķi cilvēkus iznīcināt. Filmā "Reiz bija Sibīrija" (2005) režisore apgalvo: “Agapitova patiesībā bija plānota masu iznīcināšanas vieta, kas no nacistu gāzes kamerām atšķīrās ar lētāku un vienkāršāku tehnoloģiju – Sibīrijas aukstumu, badu, dizentēriju, cingu…" Dzintras Gekas filmā "Ilmārs Blumbergs" (2019) mākslinieks režisorei saka: "Uzzīmējot nāvi, tu it kā pārej tai pāri." Sibīrijas filmu pamattēma ir kā šī pāreja: no dzīves uz nāvi un (ja izdodas) atgriešanās dzīvē, izdzīvošana. "Dzīve iet uz priekšu, tā ir jādzīvo," saka kāds vīrietis cikla "Sibīrijas dienasgrāmatas" finālā. Lielākā daļa pieminēto filmu ir skatāmas fonda "Sibīrijas bērni" mājas lapā!

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere. Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām. Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam. 60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.” "Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins. Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks. Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji… Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.” Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”.  Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu. Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”. Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība. Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām. 60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus. „Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks. Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību.  Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens... Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā. Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”. Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents… Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu.  Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.”  Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls. „Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.”  Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv! _____________________________________________________________________ [1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80 [1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp. [1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp. [1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999  [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59 [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Klasen, Andrea www.deutschlandfunkkultur.de, Studio 9

Militāro konfliktu Tuvajos Austrumos pārrunājam kopā ar ārpolitikas pētnieci Sintiju Broku un laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku, kā arī sazināmies ar Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, zinātnes doktoru Imantu Frederiku Ozolu, kurš šobrīd papildina zināšanas Haifas universitātē. * Līdz nesenam laikam attiecību stāvoklis starp Izraēlu un Irānu tika raksturots kā konflikts, bieži lietojot arī angļu valodas terminu proxy war, kas dažādās valodās tiek tulkots kā „netiešais karš”, „starpnieku karš”, „pilnvarojuma karš, „ēnu karš” u. tml. – tātad, bruņots konflikts, kurā kāda valsts iesaistās netieši, sniedzot atbalstu kādai citai valstij vai bruņotai struktūrai. Irānai, kura pēc tapšanas par islāma teokrātiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasludināja Izraēlas iznīcināšanu par savas oficiālās ārpolitiskās doktrīnas sastāvdaļu, līdz šim izkaroja šādu „ēnu karu” pret ebreju valsti ar teroristisko organizāciju Hamas un Hezbollah rokām. Kopš 13. jūnija militārā konfrontācija starp Izraēlu un Irānu arvien biežāk tiek apzīmēta kā Irānas–Izraēlas karš. Zinot abu valstu ģeogrāfisko izvietojumu, ir pašsaprotami, ka šis karš tiek izcīnīts pamatā ar gaisa spēku līdzekļiem no vienas, un raķešu spēku līdzekļiem no otras puses. Ar līdzīgiem triecieniem abas valstis apmainījās arī pagājušā gada aprīlī un oktobrī, taču toreiz runa bija par vienreizējām akcijām. Tagad viss ir citādi. Izraēla nekad nav slēpusi, ka darīs visu nepieciešamo, lai nepieļautu, ka Irāna apgādājas ar kodolieročiem. Teherāna allaž uzstājusi, ka urāna bagātināšana tās teritorijā notiekot tikai un vienīgi enerģētikas attīstības nolūkos. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav iebildis arī oficiālais starptautiskais uzraugs – Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Taču tieši dienu pirms Izraēlas gaisa spēku triecieniem Irānas kadolprogrammas objektiem aģentūra paziņoja par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā beidzās termiņš, kuru Teherānai bija izziņojis Baltā nama saimnieks Donalds Tramps. 13. jūnija agrā rītā vairāk nekā divi simti Izraēlas Gaisa spēku iznīcinātāju deva triecienus apmēram simts mērķiem Irānā. Izraēlas slepenais dienests Mossad, darbojoties valsts iekšienē, izsita no ierindas lielāko daļu Irānas pretgaisa aizsardzības iekārtu. Pirmais trieciens bija vērsts pret mērķiem galvaspilsētā Teherānā un tās tuvumā, kā arī pret urāna bagātināšanas iekārtām Natanzas pilsētā. Ar precīza tēmējuma ieročiem tika mērķēts arī pa vairāku augsta ranga militārpersonu, militarizētās organizācijas Islāma revolūcijas sargu korpuss vadītāju un kodolprogrammas darbinieku dzīvesvietām. Vēlāk tai pašā dienā notika otrais uzlidojumu vilnis, izvēršot uzbrukuma ģeogrāfiju, kas ietvēra arī Fordo kodoldegvielas bagātināšanas rūpnīcu un kodoltehnoloģiju izpētes centru Isfahānā. Jau tās pašas dienas vakarā sekoja Irānas atbildes trieciens, izmantojot spārnotās un ballistiskās raķetes, kā arī lidrobotus. Turpmākajās dienās abas puses apmainījušās triecieniem. Kaut arī Izraēlas pretgaisa aizsardzība apliecinājusi savu efektivitāti, atsevišķas Irānas raķetes tomēr nonākušas līdz mērķim, t.sk. Telavivas un Haifas dzīvojamajiem rajoniem. Pēc Izraēlas varas iestāžu informācijas kopš 13. jūnija dzīvību zaudējuši 24 cilvēki, gandrīz seši simti guvuši ievainojumus. Savukārt Irānas puse ziņo par vairāk nekā divsimt bojāgājušajiem, tai skaitā atzīst, ka nogalināti vairāki austākā ranga militāristi. Starp viņiem ir Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris Hoseins Salami, bruņoto spēku štāba priekšnieks Mohammads Bageri, bruņoto spēku galvenā komandcentra priekšnieks Golams Ali Rašids un citi. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šo interviju ar Kārli Bardeli ierakstījām šī gada februārī un bijām plānojuši to publicēt februāra beigās. Bet tad notika neiedomājamais. Liktenīgajā 24. februāra vakarā Kārli, Bored Of Borders kapteini, nogādāja slimnīcā, kur viņam tika veikta steidzama smadzeņu operācija, kam dažas nedēļas vēlāk sekoja diagnoze par smadzeņu audzēju.Kārlis ir sešu Ginesa rekordu ieguvējs. Trijos no tiem viņu neviens nevarēs pārspēt un tie vienmēr piederēs mūsu Kārlim.Šobrīd, kad Kārlis atgūst savu spēju runāt, šī intervija ir iespēja dzirdēt par Kārļa episko astoņu gadu ceļojumu apkārt pasaulei. Par airēšanu pāri Indijas okeānam un viņa dramatiskajām dienām bīstamās Somālijas tuvumā, kā arī par piedzīvojuma noslēguma posmu, braucot 5000 km ar velosipēdu pāri Āfrikai.Saruna ir par optimismu kā dzīves svarīgāko īpašību, spēju transformēt neveiksmes enerģijā, par negaidīti atrastu mīlestību un simbolisko atgriešanos pasaules apceļošanas sākumpunktā. Aicinu tevi pievienoties Kārļa atbalstam ar ziedojumu, kas ģimenei palīdzēs segt milzīgos medicīniskos izdevumus, lai Kārlis var saņemt viņam nepieciešamo ārstēšanu:Bankas konts: LV05HABA0551024115873Saņēmējs: Kārlis BardelisMaksājuma mērķis: Kārļa Bardeļa rehabilitācijaiBored of Borders komanda un Kārlis saka lielu paldies filmas ģenerālsponsoram DEPO - par draudzību kopš 2017.gada un atbalstu filmai "AIZSNIEGT DZELMI. Vienatnē pāri klusajam okeānam".Informāciju un saites, kas pieminētas šajā intervijā, atradīsi 227. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:02:11 Ievads - saruna ar Kārļa mammu par Kārļa veselībs stāvokli pēc smadzeņu operācijas11:19 Ceļojuma statistika - kā 8 gadu garumā Kārlis pieveica ceļu apkārt pasaulei13:07 Ekspedīcijas posmi piedzīvojumam, kas sākās un noslēdzās Namībijā16:31 Indijas okeāns un Malaizija - 172 dienas pāri Indijas okeānam20:07 Kā laiva palika “gūstā”, kas izjauca plānus24:15 Atgriezties Somālijā pēc neizdošanās un uzdrošināties vēlreiz pamatīgi riskēt27:04 Kaut vai norāpot, bet lai “visi papīri tīri”30:22 Loģistikas problēmu izjauktie plāni un pazaudēts vesels gads - kā ar to sadzīvot32:58 Kārļa pieeja, kā tikt galā ar vilšanās sajūtu, ja ceļā ir milzu šķēršļi35:11 Kā Kārlis savas dusmas transformē enerģijā40:38 Negaidīti, bet īstajā brīdī satikta mīlestība46:31 Pasiekstes vējdzirnavas, kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv47:40 Kā paskaidrot tuviniekiem par došanos atpakaļ uz bīstamo Somāliju50:02 Kāpēc optimisms ir dzīves svarīgākā īpašība52:21 Kārļa ģimenes atbalsts viņa ceļotāja dzīvē57:46 Kārļa “maģiskais birojs”, kur iegūti piedzīvojuma ceļabiedri1:02:46 Sarunu māksla, lai veiksmīgi vienotos ar vietējiem bīstamās situācijās1:05:11 Nakts piedzīvojums ar somāliešu zvejniekiem un naudas maisu1:14:35 Dramatiskās 3 diennaktis atpakaļ uz krasta pusi1:18:04 Āfrikas šķērsošana pa sauszemi: 5000 km vienatnē ar divriteni 60 dienās1:22:04 Āfrikas pieturpunkti - karstums, satiksme un robežas šķērsošana1:26:15 Ar velosipēdu braukt garām žirafēm un ziloņiem01:28:37 Pārdomas un maiņa attieksmē pret tuksnesi01:33:15 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus: powerupspace.eu.01:34:15 Finišs ar draugiem01:48:57 Notikums ar skolas garderobistēm, kas Kārli iedvesmoja doties piedzīvojumos01:54:55 Kā un kāpēc Kārlis dalās ar savu pieredzi uzņēmumos01:59:23 Kāpēc godīgums un patiesums ir svarīgākais runātāja ierocis

Apmēram pirms gada daudz atklātāk sāka runāt par to, ka ar "Rail Baltica" projektu neiet spoži, ir milzīgs sadārdzinājums un, kas zina, vai to maz pabeigs. Par sākotnējo termiņu, kas būtu 2026. gadā, protams, neviens vairs sen nerunāja, tāpat arī atklājās, ka solītie 85 procenti, ko finansēšot Eiropa, ne tuvu nav akmenī cirsti. Bet valdība nāca klajā ar rīcības plānu, kā projektu realizētu. Galu galā – lai pildītu savas saistības pret Eiropas ieguldījumu, "Rail Baltica" jābūt vismaz izbraucamam 2030.gadā. Kā tad ar to sokas, Krustpunktā analizē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, "RB Rail - ESG" direktore un valdes priekšsēdētāja vietniece Kitija Gruškevica, Eiropas Dzelzceļa līniju Finanšu departamenta direktors Jānis Naglis un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs.  

Kendall Kaut 04-08-2025

Kendall Kaut 02-24-2025

Kendall Kaut 02-17-2025

This episode is a throwback because it is SO IMPORTANT to me to talk about crystals! I love using crystal healing in part of my daily life and I thought it would be so fun to have a guest who knows the benefits of crystals on a deep level to come on the podcast and enlighten us a bit! Enjoy this beautiful episode and tag us on IG with you takeaways: @helloaudreyrose and @the.imperfect.alchemist