Podcasts about Kaut

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Mākslīgais intelekts rada pavisam citu sajūtu brīdī, kad tas iegūst cilvēkam līdzīgu izskatu. Humanoīdie roboti ir ne tikai līdzīgi mums, bet arī aprīkoti ar mākslīgo intelektu, radot cilvēkam līdzīgu šķietami domājošu mašīnu. Vai tie aizstās cilvēku fabrikā un vai šāds robots varēs sastādīt mums kompāniju pie vakariņu galda? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātniskais direktors Modris Greitāns. Vai jums pašiem būtu interesanti izdzīvot tādu situāciju, kad mēs ēdam vakariņas vai kā citādi sēžam pie galda ar robotu, kas ir tiešām ļoti, ļoti līdzīgs cilvēkam?  Agris Ņikitenko: Šobrīd man ir grūti iedomāties šādu sarunu, mēs esam vēl tālu līdz tam. Bet kopumā nākotnē es pieļauju, ka tas ir iespējams.  Modris Greitāns: Vienu sarunu es varētu iedomāties, ka šķiroties viņam teiktu: Nu, tu samaksāsi? Un viņš man saka - jā! Bet citādāk, protams, līdzīgi jau laikam, kā Agris domā, ka tas ir tālu un cik svarīgi ir, ka viņš izskatās humanoīdveidīgs. Katrā gadījumā, ja man būtu izvēle, es noteikti pirmkārt vakariņotu cilvēkiem un tad varētu padomāt, vai vienatnē vai ar robotu. Iespējams, ka varbūt, ja pārāk ilgi vienatnē jāvakariņo, tad kādreiz būtu interesanti ar robotu.  Cik šobrīd pasaulē esam tālu tikuši ar cilvēkveido robotu izstrādi. Vai šobrīd ir daudz tādu, ar kuriem jau varētu mēģināt vest kādu sarunu vai mēģināt saprast, vai mums pretī ir īsts cilvēks vai robots, vai tomēr tie atsevišķi gadījumi joprojām, kas izceļas robotikas pasaulē? Agris Ņikitenko: Saruna pati par sevi starp cilvēkiem notiek vairākos līmeņos, vairākās šķautnēs. Viena ir, protams, vizuālā šķautne, tas ir emociju atspoguļojums sejā, mīmika, žesti, ķermeņa kustības, ķermeņa valoda. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir sarunas saturs, kas ir verbāli pateikts, dialogs. Un trešais ir āriene, kas robotu manifestē kā fizisku iekārtu.  Sarunā, lai tā būtu patīkama, rosinoša, savstarpēja interesanti, visām šīm trim komponentēm ir jābūt atbilstoši cilvēku uztveres preferencēm un priekšrocībām. Ja tā nav, saruna būs apgrūtināta vai nenotiks. Un tas attiecas arī uz cilvēkiem. Ja kāda no šīm komponentēm starp diviem sarunu biedriem nedarbojas īsti, visticamāk, tā saruna vai nu būs īsa, vai nebūs saistoša kādai no pusēm.  Katrā no šīm lietām, es gribētu teikt, progress ir atšķirīgs. Ja mēs runājam par robotu fizisko manifestāciju, mūsdienās galvenā ķibele ir sensoru blīvums uz nosacītu kvadrāta vienību. Līdz ar to bez pietiekamas sensoru informācijas, kas ir cilvēkam raksturīga, arī robots nespēj būt tik plastisks, varbūt mīmika nespēj būt tik saistoša un mums viegli uztverama, lai atpazītu kā savējo. Līdz ar to veidojas distance.  Ja runa ir par saturisko daļu, mēs varam katrs iedomāties ChatGPT, un kaut kādā līmenī dialogs tur ir iespējams šobrīd. Līdz ar to es gribētu teikt, ka progress kā tāds ir diezgan būtisks. Teikt, vai tā ir pilnvērtīga saruna, kā tas ir starp diviem cilvēkiem, tas ir atkarīgs, par ko runā, no cilvēku izglītības līmeņa, zināšanu apjoma, ar ko dialogā operējam, fona zināšanas, konteksts un viss pārējais.  Līdz ar to par visu kopumā es gribētu teikt, ka mums ir diezgan tālu līdz tam. Agris Ņikitenko skaidro, ka tehniskā puse fizikālu ierobežojumu dēļ, tas ir enerģijas blīvums uz masas vienību, tas ir sensoru blīvums uz masas vienību, tas ir tranzistoru blīvums uz kaut kādu masas vienību, kas apstrādā šo sensoru informāciju, šobrīd nav tik liels, kā tas ir cilvēkam, līdz ar to ir būtiski ierobežojumi. Modris Greitāns: Nākamais, pie kā mēs institūtā arī strādājām, ir robotam iedod kognitīvo uztveres sistēmu, ka viņš skatās uz apkārtējo pasauli, redz tos objektus un saprot tos objektus līdzīgi kā cilvēks. Tad saruna var veidoties ne tik abstrakti, bet jau konkrētāk par to, ko mēs abi redzam, kā mēs to abi uztveram, kā mēs to abi saprotam. Tad protams, ir, sauksim, domāšana, lēmumu pieņemšana, vai secinājumu izdarīšana no tā, ko mēs redzam, kur, protams, cilvēks ir ar savām smadzenēm pārāks nekā robots. Attīstās arī otra lieta, kas ir saistīta ar pašu robota formu, jo ir cilvēki, kam ir svarīgāka forma, lai skaisti izskatās, mazāk, ko viņš saka. Progress ir abās lietās. Jau iepriekš ir runāts, ka robotam ir grūti saprast teikto - aizej uz veikalu un nopērc kaut ko ēdamu. Modris Greitāns: Mmums ir interesanti, ko viņš izdarīs? Ko viņš atnesīs, kad mēs viņam pateiksim - kaut ko ēdamu? Šobrīd jau lielie valodas modeļi kaut ko atbildēs. Kaut ko viņš atnesīs. Tāpēc vēl viens virziens, kas mums ir iezīmēts tuvākā nākotnē, gribētos atrast gan finansējumu, gan resursus, lai varētu strādāt un padarīt šo sarunu interaktīvāku. Tas nozīmē, ja viņam pasaka - aizej, atnes kaut ko ēdamu un viņš nesaprot īsti, tad viņš nevis aiziet un izdara, ko nu ir saģenerējis savās robota smadzenēs, bet pajautā. Un tad viņam vari pateikt, piemēram, maizi un pienu. Viņš tā pamazām mācītos. Viņa kā mazam bērnam ir jāapgūst tās zināšanas. Agris Ņikitenko piebilst, ka šobrīd roboti "nezina, ko viņi nezina", tāpēc viņi nespēj noteikt, vai rezultāts, kā viņi rīkojas, ir pareizs konkrētajā kontekstā.   Vai robotiem un mākslīgajam intelektam ir tiesības? Vai mākslīgajam intelektam ir kādas tiesības un vai tas to apzinās? Uz kādām likumā noteiktajām normām var pretendēt roboti, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, asociētā profesore un zvērināta advokāte Karina Palkova. "Pagaidām manā redzeslokā nav bijusi sistēma, kas pateiktu, ka man ir tiesības uz to un to. neizslēdzu, ka tas kaut kur notiek un mākslīgais intelekts jau ir ieprogrammēts, jo tas mācās no datiem," runājot par robotu tiesībām, teic Karina Palkova.  Varbūt pirmajā mirklī šķiet nedaudz absurds jautājums – kādas gan var būt tiesības mašīnai, vai datu sistēmai un kā vispār tas izskatītos, ja, piemēram, mākslīgais intelekts sāktu paģērēt no cilvēkiem autortiesības par sakomponētu dziesmu, radītu gleznu vai sacerētu dzejoli? Tomēr par šo jautājumu jau vismaz Eiropā tika runāts pirms nepilniem desmit gadiem, kad Eiropas Parlamentā tika ierosināts MI piešķirt elektroniskas personas statusu.  Bet ar mīļāko bērnības dienu grāmatu iepazīstina kvantu fiziķis Vjašeslavs Kaščejevs. Viņš izvēlējies 1962. gadā izdotu grāmatu par zemi un visumu. To kā dāvanu no sava tēva savulaik ir saņēmusi Vjačeslava Kaščejeva mamma. Grāmata jaun bijusi mājās, pirms vēl viņš piedzimis,tāpēc natceras, kad sācis šķirstīt un lasīt. "Tā stāsta par fiziku, kosmosu tādā veidā, kas ļoti atraisa iztēli. Maziņš šķirstīju grāmatu un ilgi pētījis ilustrācijas," atklāj Vjačeslavs Kaščejevs.

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanā ir dzīvokļu īpašnieku kopīgu lēmumu pieņemšana. Izmaiņas Dzīvokļu īpašnieku likumā tagad ļauj pieņemt svarīgus lēmumus arī mazākumam. Vai tas ir mainījis situāciju uz labo pusi? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Jānis Uzulēns, namu pārvaldniece Irēna Rusiņa un Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas vadītājs Oskars Skrastiņš. Ierakstā pieredzē dalās kādas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētāja. Viņas pārziņā ir divas 36 dzīvokļu mājas un visgrūtāk visiem bijis vienoties par mājas renovāciju, bet to izdevies veiksmīgi pabeigt. "Ja runājam par dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēm - jā, tas ir diezgan sarežģīts process. Mēs varam lēmumus pieņemt kopsapulcēs, mēs varam lēmumus pieņemt aptaujas veidā un citādi savstarpēji vienojoties," norāda Irēna Rūsiņa. "Kopsapulci var ierosināt gan pārvaldnieks, gan arī viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki. Un šeit ir stāsts par to - viens vai vairāku dzīvokļu īpašnieki, kurš uzņemas atbildību? " Rūsiņa atzīst, ka dzīvokļu īpašnieki neaizdomājas, ka viņiem ir tiesības sasaukt kopsapulci. Viņi ir gatavi gaidīt no pārvaldnieka, no kaimiņa, no kādas citas personas, bet neuzņemties pašiniciatīvu. "Pārvaldnieku var salīdzināt ar pedagogu, kuram ir kaut kāda dzīves pieredze, un viņš katru gadu sāk darbu ar pirmo klasi. Māca matemātiku," uzskata Jānis Uzulēns. "Pedagogam ir fenomenāla noturība, ka viņš katru gadu no sākuma sāk bērniem stāstīt, cik ir viens plus viens, tad viens plus divi. Kaut gan viņam pašam iekšēji ir sajūta - kā to var nezināt. Un pretī viņam klasē sēž 30 - 40 bērni. Lai man piedod Pēteri, bet tas ir konkrēts vandālis, kurš paņem pusi klases ar savu harizmu, viņam vispār neinteresē, cik viens plus viens. Iedomājieties, kāda ir tā psiholoģiskā slodze uz cilvēku, kurš mēģina klasi savākt nodarbībā kopā un savākt tā, lai tas sliktākais rezultāts būtu iespējami labākais. Šeit ir tas stāsts par iedzīvotājiem. Cilvēki uzreiz saslāņojas atbalstītājos, noliedzējos. Diemžēl ir jārēķinās, ka ir viena cilvēku grupa, kuriem ir valodas barjera vai drīzāk viņi uzskata, ka viņiem tā ir, un viņi nobīstas no sarunas. Lielākā grupa vienmēr ir tie, kas saka - mēs neko nezinām, ko mēs te vispār darām. Tev ir jāmēģina sarunā trāpīt pa visām šīm četrām grupām ar informāciju tā, lai tas vājākais elements veidotu saturu. Iztēlojoties, ka tas Pēterītis nav līderu grupā, kuri visu atbalsta. Kāpēcīšos viņš arī nebūs, jo tas nav līderis, viņš ir tajos, kas īsti nesadzird tevi, vai tajos, kas vienkārši visu noliedz. Nedod Dievs, Pēteris ir tanī grupā, kas visu noliedz, automātiski tā māja ir destruktīva. Tādā vidē mēs dzīvojam, un to nevar atrisināt ar normatīvo regulējumu."

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Muzikāli teatrālais uzvedums “Stabules sapnis. Emīlam Dārziņam – 150” ir veltījums komponistam, kura zvaigzne neizdzēšami mirdz pie Latvijas mūzikas debesīm. Kaut līdz mūsdienām saglabājušies vien daži desmiti no klasiķa radītajiem skaņdarbiem, katrs no tiem ir īpaša vērtība, skaista un savdabīga pērle. Par šo notikumu izvaicājam diriģentu Sigvardu Kļavu. Sarunā par Uģa Brikmaņa reiz izloloto ideju savienot Dārziņa un Heses daiļraides un Sigvarda Kļavas sākotnējo skepsi. Par Skalbes dzejas piepulcēšanos un Dārziņa mūzikā ieslēpto kodu, kas saprotams ne tikai viņa tautiešiem.  Jautāts, cik sena ir viņa mīlestība pret Emīla Dārziņa mūziku, Sigvards Kļava teic: "Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka es iestājos Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā, kora nodaļā. Tas vārds nesa ne tikai skolas vārdu, bet bija visa muzikālā vide. Protams, Dārziņš ir mūsu. Kaut kādā veidā tā viņa romantiskā un bieži vien ideālistiskā un ļoti intravertā, bet ārkārtīgi patiesā sāpe un romantiskā izjūta latvieša emociju pasaulē ir ļoti tuva. Tāpēc Dārziņš ir viens no tiem komponistiem, kurš neprasa lielus paskaidrojumus par mūzikas konstrukcijām, par mūzikas saprotamību. Es pieņemu, ka katram klausītājam un mūziķim ir savs Dārziņš, katrs mēģina pieslieties un saņemt savu impulsu no šīs mūzikas. Bieži vien mūzika ir tik ļoti personiska un emocionāli trausla, ka grūtība varētu būt tajā, ka tu vēl mēģini kaut ko ar savu sāpi vai savu trauslumu, vai savu talantu "uzprišināt", līdzīgi kā ar daudziem romantiķiem, kas ir atklāti emocionāli." Iecerēts, ka jaunajā uzvedumā vienuviet savīsies vācu rakstnieka pasaka aktiera Mārtiņa Vilsona lasījumā, Emīla Dārziņa romantiskās solodziesmas pianista Riharda Plešanova un solistu atskaņojumā un, protams, kordziesmas. Emīla Dārziņa mistiskajai, fascinējošajai un valdzinošajai mūzikas valodai nav līdzīgas. Dokumentālā uzveduma sākotnējās idejas autori Sigvards Kļava un režisors Uģis Brikmanis skaidrojuši Dārziņa mūziku ar kādu paralēlu līdzību, kuru idejas iniciatoriem izdevies atrast Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Heses pasakā “Stabules sapnis”.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Kaut elektronerģijas pārrāvuma iemesli 28.aprīlī Spānijā un Portugālē vēl oficiāli nav noskaidroti, visticamāk, tie ir vairāki un tie saistīti ar saules paneļu un vēja ģeneratoru lielo īpatsvaru šai valstī. Vai tas nozīmē, ka atjaunojamie energoresursi ir nedroši? Uz šo jautājumu atbild 14.Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts) un AS "Augstprieguma tīkls" valdes loceklis Gatis Junghāns.Vai Latvijā var atkārtoties tāds aptumsums kā Spānijā un vai energotīkla operators ir gatavs līdzīgam gadījumam? Pieņemot, ka Spānijā tā bija tehniska kļūme, Baltijā nevar izslēgt trešo pušu ļaunprātību un sabotāžu. Cik gatava Latvija ir pārvarēt šādus mākslīgi izraisītus incidentus elektrenerģijas tīklā.Raidierakstu sagatavojis žurnālists Ivars Bušmanis.aidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.

Šo interviju ar Kārli Bardeli ierakstījām šī gada februārī un bijām plānojuši to publicēt februāra beigās. Bet tad notika neiedomājamais. Liktenīgajā 24. februāra vakarā Kārli, Bored Of Borders kapteini, nogādāja slimnīcā, kur viņam tika veikta steidzama smadzeņu operācija, kam dažas nedēļas vēlāk sekoja diagnoze par smadzeņu audzēju.Kārlis ir sešu Ginesa rekordu ieguvējs. Trijos no tiem viņu neviens nevarēs pārspēt un tie vienmēr piederēs mūsu Kārlim.Šobrīd, kad Kārlis atgūst savu spēju runāt, šī intervija ir iespēja dzirdēt par Kārļa episko astoņu gadu ceļojumu apkārt pasaulei. Par airēšanu pāri Indijas okeānam un viņa dramatiskajām dienām bīstamās Somālijas tuvumā, kā arī par piedzīvojuma noslēguma posmu, braucot 5000 km ar velosipēdu pāri Āfrikai.Saruna ir par optimismu kā dzīves svarīgāko īpašību, spēju transformēt neveiksmes enerģijā, par negaidīti atrastu mīlestību un simbolisko atgriešanos pasaules apceļošanas sākumpunktā. Aicinu tevi pievienoties Kārļa atbalstam ar ziedojumu, kas ģimenei palīdzēs segt milzīgos medicīniskos izdevumus, lai Kārlis var saņemt viņam nepieciešamo ārstēšanu:Bankas konts: LV05HABA0551024115873Saņēmējs: Kārlis BardelisMaksājuma mērķis: Kārļa Bardeļa rehabilitācijaiBored of Borders komanda un Kārlis saka lielu paldies filmas ģenerālsponsoram DEPO - par draudzību kopš 2017.gada un atbalstu filmai "AIZSNIEGT DZELMI. Vienatnē pāri klusajam okeānam".Informāciju un saites, kas pieminētas šajā intervijā, atradīsi 227. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:02:11 Ievads - saruna ar Kārļa mammu par Kārļa veselībs stāvokli pēc smadzeņu operācijas11:19 Ceļojuma statistika - kā 8 gadu garumā Kārlis pieveica ceļu apkārt pasaulei13:07 Ekspedīcijas posmi piedzīvojumam, kas sākās un noslēdzās Namībijā16:31 Indijas okeāns un Malaizija - 172 dienas pāri Indijas okeānam20:07 Kā laiva palika “gūstā”, kas izjauca plānus24:15 Atgriezties Somālijā pēc neizdošanās un uzdrošināties vēlreiz pamatīgi riskēt27:04 Kaut vai norāpot, bet lai “visi papīri tīri”30:22 Loģistikas problēmu izjauktie plāni un pazaudēts vesels gads - kā ar to sadzīvot32:58 Kārļa pieeja, kā tikt galā ar vilšanās sajūtu, ja ceļā ir milzu šķēršļi35:11 Kā Kārlis savas dusmas transformē enerģijā40:38 Negaidīti, bet īstajā brīdī satikta mīlestība46:31 Pasiekstes vējdzirnavas, kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv47:40 Kā paskaidrot tuviniekiem par došanos atpakaļ uz bīstamo Somāliju50:02 Kāpēc optimisms ir dzīves svarīgākā īpašība52:21 Kārļa ģimenes atbalsts viņa ceļotāja dzīvē57:46 Kārļa “maģiskais birojs”, kur iegūti piedzīvojuma ceļabiedri1:02:46 Sarunu māksla, lai veiksmīgi vienotos ar vietējiem bīstamās situācijās1:05:11 Nakts piedzīvojums ar somāliešu zvejniekiem un naudas maisu1:14:35 Dramatiskās 3 diennaktis atpakaļ uz krasta pusi1:18:04 Āfrikas šķērsošana pa sauszemi: 5000 km vienatnē ar divriteni 60 dienās1:22:04 Āfrikas pieturpunkti - karstums, satiksme un robežas šķērsošana1:26:15 Ar velosipēdu braukt garām žirafēm un ziloņiem01:28:37 Pārdomas un maiņa attieksmē pret tuksnesi01:33:15 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus: powerupspace.eu.01:34:15 Finišs ar draugiem01:48:57 Notikums ar skolas garderobistēm, kas Kārli iedvesmoja doties piedzīvojumos01:54:55 Kā un kāpēc Kārlis dalās ar savu pieredzi uzņēmumos01:59:23 Kāpēc godīgums un patiesums ir svarīgākais runātāja ierocis

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā To, ka piebaldzēni bijuši naski gan priekos, gan darbā, apliecina arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas. Slavenākais Jaunpiebalgas fotogrāfs ir Artūrs Dulbe, kurš arodu apguvis Maskavā un savā salonā fotografējis pat tādas zvaigznes kā rakstnieks Antons Čehovs un dziedātājs Fjodors Šaļapins. Maskavā Dulbe draudzējies ar citu piebaldzēnu, arhitektu un operas "Baņuta" libreta autoru Artūru Krūmiņu no Skrāģu kroga, kas atrodas pavisam tuvu Ruku dzimtas "Seviķiem". Artūrs Dulbe 1922. gadā atgriezās Latvijā un Jaunpiebalgā atvēra foto salonu, tāpēc šī pagasta ģimenes, ainavas, kultūras un saimnieciskie notikumi ir tik krāšņi un bagātīgi dokumentēti, ka sniedz pārliecinošu ieskatu brīvvalsts laika piebaldzēnu tikumos. Talkas ir viens no tiem, un savās atmiņās šo tradīciju apraksta arī Kārlis Ruks. "Manā bērnībā "Seviķu" ciemā daudzi darbi tika veikti talkās. Vispopulārākās bija mēslu vešana un labības kulšana. Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u.c.), kad nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam un tās nebija jāatstrādā. Citas gan. Man vislabāk patika mēslu vešana, kas tika gaidīta kā lieli svētki. Uz šo talku ar izlasi aicināja dažus tuvākos kaimiņus, strādīgus radus un draugus. Slaistiem un pļēguriem mēslu talkās nebija vietas – tās bija domātas īstam darbam! Tēvs bija talku organizētājs – sarunājis, cik no katras mājas ieradīsies pajūgu, cik puišu – mēslu mēzēju (krāvēju vezumos), cik sieviešu – mēslu ārdītāju, cik pusaudžu – braucēju. Lai viss ritētu raiti un lai kūtī, uz ceļa vai laukā nerastos sastrēgumi, talcinieku skaits bija ierobežots. Mēslus no pajūgiem ķeksēja tikai tēvs. Viņš tos sadalīja nelielās kaudzītēs – kur vairāk, kur mazāk. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Tēvs teica, ka viņš katru savu zemes asi ēdinot pēc vajadzības un tāpēc visur viss tik labi augot. Sievietes ar vieglākiem sakumiem mēslus izārdīja pēc iespējas vienmērīgi, lai nekas nepaliktu tukšā. Es biju braucējs. Vajadzēja prast vadīt zirgu tā, lai ar mēsliem piekrautie rati neiestigtu kādā dangā vai neieslīdētu grāvī. Atpakaļceļā bija atļauts braukt pilnos rikšos. Goda lieta bija – zirgam skrienot un ratiem pa ceļa grambām lēkājot, uz glumajiem dēļiem noturēties kājās un nepakrist. Tas bija lielisks kāju muskuļu un līdzsvara vingrinājums. Nokrist no kātiem (kājām) vai braucot sēdēt, bija liels kauns. Pat visnelīdzenākajā ceļā es stingri turējos kājās, ar ko ļoti lepojos. Mēslu vešanas talkas vajadzēja atkalpot. Tā ik gadus pabiju vairākās talkās. Tas bija gaidīts un patīkams notikums. Talciniekus cienāja ar dažādiem, galvenokārt gaļas ēdieniem – lai būtu spēks. Slāpju dzesēšanai netrūka arī miestiņa – ar medu saldināta alus. Vīri un puiši, sievas un meitas lielījās ar savu darba tikumu, spēku un veiklību, puikas ar izveicību noturēties kājās pat viskļūmīgākajās situācijās. Tika tērgāts, jokots un dziedāts. Vakarā Gaujā vai pirtī notika lielā mazgāšanās – šķīstīšanās no kūtsmēsliem un to smaržas." Tā Piebalgas pakalnos viss auga griezdamies, talka sekoja talkai, lustes nāca pēc darba, cilvēki nesirga ar vientulību un mācēja pašorganizēties. To lieliski apliecina gan brāļu Ruku atmiņas, gan Artūra Dulbes fotogrāfijas. Dulbe nodzīvoja garu mūžu, no 1883. līdz 1971. gadam, taču fotogrāfa zelta laikus viņš piedzīvoja brīvajā Latvijā. Tas bija laimīgas saimniekošanas periods arī maniem senčiem, taču bilžu trūkst. To nav nedz radu lokā, nedz Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Arī atmiņās minēts, ka dažādus notikumus nācis fotografēt Dulbe, piemēram, kad agrā jaunībā miris viens no Ruku ģimenes astoņiem bērniem – ar sociālisma idejām pārņemtais Pēteris. Nav arī citu bilžu, kam dzenu pēdas. Skumjo atbildi par zudušajiem albumiem sniedz Maruta Dravante, kas bērnību vadījusi "Skrāģu" krogā, vietā, kas tagad zināma kā operas "Baņuta" muzejs. Marutas kundze apgalvo: "Bildes iznīcināja krievu zaldāti. Kad viņi ienāca, sākās sirošana. Biju maza. Māsa vēl zīdainis mammai klēpī. Viens ar automātu stāvēja un vaktēja, kamēr otrs izzaga visus skapjus un kumodes. Atceros, kā visu vandīja, lika atdot, rakājās pa papīriem, izņēma dokumentus. Kaut kam pielika špicku. Briesmīgi! Skrāģu krogā, jūsmājās arī. Beigās trīs pajūgi ar salaupīto aizbrauca uz Jēcu pusi. Uz priekšu braucot, mainījuši mantas pret šņabi vai ēdamo." Tāpēc manai dzimtai ir tikai atmiņu stāsti, citiem ir paveicies ar senatnes bildēm, bet pagātnes aina spilgti zīmējas tik un tā. Tajā ir skaista ainava, saimnieciski ļaudis, dzīves spars un savi tikumi, kas darbu līdzsvaro ar lustēm. Arī pēc mēslu talkas seko pirts un muzicēšana, kur savējie apdzied savējos. Kā rāda piebaldzēni – nekādi savrupnieki viensētnieki nav bijuši, un talkošanas tradīcija tam ir spilgta liecība. Vitāla un jēgas pilna.  

Apmēram pirms gada daudz atklātāk sāka runāt par to, ka ar "Rail Baltica" projektu neiet spoži, ir milzīgs sadārdzinājums un, kas zina, vai to maz pabeigs. Par sākotnējo termiņu, kas būtu 2026. gadā, protams, neviens vairs sen nerunāja, tāpat arī atklājās, ka solītie 85 procenti, ko finansēšot Eiropa, ne tuvu nav akmenī cirsti. Bet valdība nāca klajā ar rīcības plānu, kā projektu realizētu. Galu galā – lai pildītu savas saistības pret Eiropas ieguldījumu, "Rail Baltica" jābūt vismaz izbraucamam 2030.gadā. Kā tad ar to sokas, Krustpunktā analizē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, "RB Rail - ESG" direktore un valdes priekšsēdētāja vietniece Kitija Gruškevica, Eiropas Dzelzceļa līniju Finanšu departamenta direktors Jānis Naglis un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs.  

Apmēram pirms gada daudz atklātāk sāka runāt par to, ka ar "Rail Baltica" projektu neiet spoži, ir milzīgs sadārdzinājums un, kas zina, vai to maz pabeigs. Par sākotnējo termiņu, kas būtu 2026. gadā, protams, neviens vairs sen nerunāja, tāpat arī atklājās, ka solītie 85 procenti, ko finansēšot Eiropa, ne tuvu nav akmenī cirsti. Bet valdība nāca klajā ar rīcības plānu, kā projektu realizētu. Galu galā – lai pildītu savas saistības pret Eiropas ieguldījumu, "Rail Baltica" jābūt vismaz izbraucamam 2030.gadā. Kā tad ar to sokas, Krustpunktā analizē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, "RB Rail - ESG" direktore un valdes priekšsēdētāja vietniece Kitija Gruškevica, Eiropas Dzelzceļa līniju Finanšu departamenta direktors Jānis Naglis un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs.  

Kendall Kaut 04-08-2025

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Silvija Grosa Vecrīgas siluets ir Rīgas pilsētas vizītkarte un identitātes zīme, kas iekļauta kultūras kanonā un atzīta par UNESCO un Eiropas kultūras mantojuma vērtību. Kaut arī to ir izdevies saglabāt salīdzinoši neskartu, tomēr daudzos fotoattēlos, kas uzņemti pirms Otrā pasaules kara, tas izskatās citādi, jo netālu no Doma baznīcas to papildina tornīši, kas mūsdienās ir zuduši. Arī krastmala 20. gadsimta pirmās puses fotoattēlos izskatās citādi, jo Bīskapa gātes un Brēmiešu ielas stūrī paceļas monumentāla piecstāvu ēka ar mansardu ar diviem tornīšiem. Varenais nams tikai šķietami atgādina vēsturisko stilu laikmetus. Tā bija neogotiska celtne, kura uzcelta pēc ievērojamā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna 1898. gada projekta un piederēja Kārlim Robertam Zēbergam – vienam no rēderejas "Brāļi Zēbergi" īpašniekiem. Zēberga nama pirmais stāvs tika izīrēts veikaliem, bet augšstāvi – dzīvokļiem. Rēderejas kantoris atradās nama otrajā stāvā un jau ienākot vestibilā bija redzams vērienīgs sienas gleznojums – tvaikonis, kas šķērso nemierīgus jūras ūdeņus – mākslinieka Fridriha Alfrēda Lieknēja darbs. Lieknējam gadsimta sākumā piederēja daiļkrāsotāju uzņēmums Rīgā, vēlāk viņš darbojās ASV un Āzijas valstīs un kļuva pazīstams kā orientālists. Rīgā vienīgā šobrīd zināmā liecība par viņa darbību interjera jomā ir tagadējās Kultūras ministrijas kamīna zāles noformējums. Zēberga nama sākotnējais projekts, kas tika apstiprināts 1898. gadā, ir citāds. Arhitekta skicē redzams, ka tornīšu vietā celtni vainago dzeguļu mežs. Gadu vēlāk projekts ir mainīts un tad arī parādās abi gotiskie tornīši, ka tik skaisti iekļaujas Rīgas siluetā. Starp citu, šo ideju, kas palika nerealizēta Daugavmalas ēkas izbūvē, Pēkšēns lika lietā, trīs gadus vēlāk ceļot namu Mihaelam Pečakam Meža ielā 3. Diemžēl Zēberga nams cieta apšaudēs jau Pirmā pasaules kara laikā, bet Otrā pasaules kara laikā namā izcēlās postošs ugunsgrēks un pēc kara nams tika nojaukts. Zēberga nams bija spilgta liecība Rīgas izaugsmei 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad mainījās  pilsētas veidols un tās etniskais sastāvs. Rīga pārtapa par lielpilsētu, kuras namīpašnieku vidū strauji pieauga latviešu skaits. Arī Kārlis Roberts Zēbergs, tāpat kā "Berga bazāra" (kura arhiekts arī ir Pēkšēns) īpašnieks Kristaps Bergs (Krauklīšu Pētera prototips Augusta Deglava romānā "Rīga"!) piederēja šo uzņēmīgo latviešu paaudzei.

Spēļu nometņu sezona turpinās, tāpēc Kreisā Tokena komanda iepērk kofeīna batoniņus un stutē acu plakstiņus ar sērkociņiem, lai izkapātu vēl vienu trīsdiennieku Gone Cardboard pavasara pasākumā un noziņotu par savu pieredzi klausītājiem.Lieli pasākumi nāk ar lielām spēlēm, tāpēc Svaigs un Gards Kristaps atjaunos zemestrīces, ūdens un uguns sagrauto Lisabonu, pārkrāsojot to pasteļa zilos toņos spēlē Lisboa. Savukārt, Toms piepildīs mūsdienu miljardieru sapņus, būvēs raķetes un šaus viņus kosmosā, spēlējot Galactic Cruise!Kaut ko tajās nometnēs arī iemācāmies, tāpēc Kristaps no azotes izvelk Stiķi, kur šoreiz spriedīsim par fokusu un elastību.Bezgalīgajā duelī pārbaudīsim zināšanas baltajos melos, jeb centīsimies atminēt, kādus spēles laikus izdevēji sarakstījuši uz savām spēļu kastēm.Protams, epizodi noslēdzam ar Kreiso Top 5 un spēlēm, kurām grūti saprast, ar ko vispār sākt partiju, jeb - Stundu sēžu domādams!Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://creators.spotify.com/pod/profile/kreisais-tokensSeko mums:Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai ierosinājumu likuma izmaiņām, kas stiprinātu balsstiesīgo pilsoņu iesaisti sabiedrībai būtisku jautājumu izlemšanā. Lietuvas ģenerālprokuratūra sākusi izmeklēšanu par četru ASV karavīru bojāejas cēloņiem. Tiesa Francijā atzina nacionālkonservatīvo līderi Marinu Lepēnu par vainīgu Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanā Nacionālās apvienības darbības finansēšanai Francijā. Gadījumos, kad pacienta dzīvība būs apdraudēta, pastāvēs iespēja saņemt individuālu kompensāciju no valsts - to paredz Veselības ministrijas jaunā iniciatīva. Kaut ārvalstu studenti ir dod pienesumu gan ekonomikai, gan augstākās izglītības kvalitātes celšanai, uzraudzībai pār šo ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā jābūt koordinētākai un stingrākai.

Ārsts var izdarīt patiesi daudz, tomēr bez pašu pacientu iesaistīšanās neiztikt. Cik esam aktīvi, ievērojot norādījumus, un kā mainīt savus ikdienas paradumus, lai sasniegtu iespējami labākus rezultātus ārstēšanās procesā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas Hipertensijias un aterosklerozes biedrības vadītājs, Latvijas Universitātes asociētais profesors kardiologs Kārlis Trušinskis, "Mēness aptiekas" farmaceite Ērika Pētersone un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Šogad pirmo reizi 27. martā pasaulē atzīmē Līdzestības dienu. Inese Mauriņa norāda, ka šajā dienā vēlas runāt par ārstēšanās efektivitāti, aktualizēt jautājumus, kas svarīgi pacientiem. Vairāk fokusējas uz sirds un asinsvadu slimību pacientiem, kam jālieto daudz un dažādi medikamenti lielākoties mūža garumā. Tas nav viegli. Aptauja liecina,  ka apmēram 10% aizmāršības dēļ neiedzer zāles, bet biežākie iemesli saistīti ar izpratni, kāpēc nepieciešams lietot medikamentus un ievērot citus ieteikumus, lai sasniegtu ārstēšanās mērķus. Tāpēc šogad īpaši uzrunā sirds un asinsvadu slimību slimniekus, lai mazinātu šo slimību izplatību. Ērika Pētersone norāda, ka aptaujas dati nepārsteidz, farmaceiti jūt, ka pacientu līdzestība nav liela. To ietekmē dažādi faktori, tāpēc farmaceiti cenšas palīdzēt pacientam ievērot terapiju. Farmaceitu aptauja atklāj vairākus galvenos iemeslus, kāpēc pacienti neievēro ārstēšanās ieteikumus: finansiālu ierobežojumu dēļ 21,4% pacientu nevar atļauties visus nepieciešamos medikamentus; pāragri pārtrauc ārstēšanu – 23,5% pacientu pārstāj lietot zāles, jo jūtas labāk; bailes no blakusparādībām – 19,9% pacientu izvairās no zāļu lietošanas blakusparādību dēļ; nepietiekama izpratne par ārstēšanas nepieciešamību – 14,1% pacientu nesaprot terapijas mērķi; savukārt 10,3% pacientu regulāri aizmirst lietot medikamentus. "Līdzestība būtiska ārstniecības efektivitātes panākšanā," atzīst Kārlis Trukšinskis. Viņš min, kad arī pasaules pieredze ir līdzīga, apmēram 40 – 50% pacientu dažādu iemeslu dēļ pārtrauc lietot zāles. "Pirmos sešus mēnešus pēc izrakstīšanās no slimnīcas situācija vēl ir diezgan jauka, gads paiet, divi, mēs ikdienā redzam, ka nāk pacienti pēc sirds operācijas, kam ir labi rezultāti gadu pēc tās. Mēs atceramies, bija problēma, visi vienojāmies, strādājām. Bet tad paiet septiņi gadi, pacients ir atgriezies, holesterīns atkal ir paaugstināts, asinsspiediens nav kontrolēts. Kaut kā likās, ka tas vairs nav tiks svarīgi... Ilgtermiņā [zāļu] lietošana ir panākumu stūrakmens," norāda Kārlis Trukšinskis. Viņš min, ka ārstam ir svarīgi ne tikai dot norādījumus pacientam, bet arī radīt tādu vidi, lai pacients justos drošs pateikt, ka es nevaru izdarīt to vai to, vai nepatīk kādas zāles. "Ārstēšanas shēma ir jāsabalansē ar pacienta dzīvi," min Kārlis Trukšinskis. Ārsts arī norāda, ka sarežģītas zāļu shēmas ir liela barjera cilvēkiem, tāpēc jauninājums ir kombinētie – trīs sastāvdaļas vienā tabletē, nevis trīs tabletes. Viņš arī min, ka būtiski ir digitālie risinājumi, kas pacientam palīdz atcerēties par medikamentu lietošanu. Par to nav jādomā tikai ārstam, farmaceitam vai pacientam, ir vajadzīga arī lēmumu pieņēmēju iesaiste. 

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis Jānis Kalniņš Vai zini, ka dažādie klavieru veidi ir vistiešākajā veidā saistīti ar jau viduslaikos eksistējošām taustiņu-stīgu instrumentu formām? Iebūvējot āmuriņu mehānismu klavesīnā vai tangentflīģelī, radās pianoforte – mūsdienu flīģeļa priekštecis. Tas bija neatņemams atribūts pilīs, muižās un publiskās koncertu vietās. No klavihorda sanāca tāfelklavieres. Latviskais nosaukums cēlies no vācu valodas Tafelklavier – galda klavieres. Tā bija lieliska alternatīva dārgajiem flīģeļiem, ko varēja atļauties arī vidējais slānis. Skaņas ziņā tāfelklavieres bija ļoti tuvas flīģeļiem, tikai ne tik jaudīgas, jo tām diskantā uz katru toni ir tik divas stīgas, bet flīģeļiem trīs. Garās basu stīgas tāfelklavierēm nodrošināja pilnskanīgus basus, kurus nu nekādi nevarēja izspiest no vertikālajām klavierēm. Par pianīnu paraugu kalpoja klavicitērijs. Katrs no šiem klavieru veidiem attīstījās savā ceļā. Kaut arī tāfelklavieru būve izbeidzās 19. gadsimta beigās, tās spēlēja vislielāko lomu klavierbūves attīstībā: krusteniskais stīgu izvietojums, lietie ķeta rāmji, filca āmuriņi – šie elementi vispirms tika pielietoti tieši tāfelklavierēm un tikai pēc tam – flīģeļiem. Līdz ar pianīnu konstrukcijas pilnveidošanos un attiecīgi to skaņas kvalitātes uzlabošanos, tie izspieda tāfelklavieres no pilsoniskajiem dzīvokļiem, kuri kļuva arvien mazāki. 19. gadsimta otrajā pusē flīģeļu būvei bija jātur līdzi klaviervirtuozu plejādei ar Ferencu Listu priekšgalā. Viņu ne pārāk interesēja agrīnā romantisma smalkumi; spozme, virtuozitāte – tā bija Lista stihija! Diemžēl Bösendorfer flīģeļi to neturēja un apakš enerģiskajiem Lista pirkstiem vai katrā koncertā lūza pa kādam āmuriņam vai taustiņam! Tieši Lista klavierspēle mudināja jauno Karlu Bechšteinu konstruēt tādu flīģeli, kuŗš atbilstu modernajām klavierspēles prasībām. Vislielāko ieguldījumu klavieru būves attīstībā un reizē arī izraisot apvērsumu klavierspēles tehnikā deva Teodors Steinvejs (1825–1889). Viņš ieviesa virkni konstruktīvu jauninājumu gan Erāra mehānikā, gan rāmja un korpusa konstrukcijā, novezdams klavieres līdz pilnībai. Ne velti Steinway & Sons kopš 1885. gada vairs neko nemaina savu instrumentu konstrukcijā! Skaniski nevainojamie flīģeļi ieguva spēles mehāniku, kura bija pilnīgi uzticama un nekad neradīja grūtības pat vājiem pianistiem. Mehānisma spēja atkārtot āmuriņa sitienu pa stīgu pēc nepilnīgas taustiņa atlaišanas radīja jaunu spēles tehniku. Diemžēl pēc Pirmā pasaules kara vairs neražoja klavieres nedz ar angļu, nedz Vīnes mehāniku, tādēļ pianisti aizmirsa spēles īpatnības uz klavierēm ar angļu vai Vīnes mehāniku; daudzi pat nezina, kas tas ir, jo sevišķi postpadomju telpā. Tā rezultātā agrā romantisma klaviermūzika tiek spēlēta ļoti reti – un kā nu nē, jo uz moderna flīģeļa šī mūzika skan garlaicīgi un nesaprotami: skaņā ievērojami mazāk virstoņu, tādēļ arī mazāk tembrālo nokrāsu; dēļ dubultrepetīcijas mehānikas nav iespējams realizēt fp štrihu; modernajiem instrumentiem dempferi strādā ļoti efektīvi, kas tā nav 19. gadsimta sākuma instrumentiem, tādēļ artikulētās notis kļūst ļoti sausas, pauzes tukšas. Līdz ar to daudz vairāk nekā vecajos instrumentos ir jālieto pedālis. Dubultrepetīcijas un angļu mehānikas atšķirības lieliski apraksta Frideriks Šopēns, 1848. gadā viesodamies Londonā: "Ja es nejūtos vislabākajā formā, ja mani pirksti ir mazāk elastīgi vai veikli, ja es nejūtos pietiekami spēcīgs, lai kontrolētu taustiņu un āmuru darbību, kā es to vēlos, tad es dodu priekšroku Erāram ar tā dzidri košo gatavo toni. Bet, ja es jūtos možs, gatavs likt pirkstiem strādāt bez noguruma, tad es dodu priekšroku Pleyel... Mani pirksti jūt tiešāku kontaktu ar āmuriem, kas pēc tam precīzi un patiesi atdarina sajūtu, ko vēlos radīt, efektu, ko vēlos iegūt." Šodien situācija mainās – pianisti sāk vairāk interesēties par autentisku interpretāciju, arvien vairāk tiek publicēti ieraksti uz senajiem instrumentiem, mūzikas augstskolas iegādājas senos instrumentus vai to kopijas. Arī JVLMA Ievas Salietes vadībā studenti iepazīstas ar senajām klavierēm.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Latvijas Nacionālās operas ātrijā līdz sezonas beigām skatāma fotogrāfes un kontrabasistes Gintas Garūtas izstāde “Orķestris. Pirms” - subjektīvs vizuāls pētījums par orķestra ikdienu - skatītājiem un klausītājiem neredzamo dzīvi mēģinājumu procesos orķestra bedrē, zālē, uz skatuves. Ginta Garūta kopš 2006. gada ir Latvijas Nacionālās operas orķestra kontrabasiste un viņas pirmā izstāde “Balets. Pirms” atspoguļoja baleta jauniestudējuma tapšanu un bija skatāma Operas Jaunās zāles foajē 2019. gadā. Par izstādes tapšanu, fiksējot mākslas darba tapšanas aizkulises, paralēlēm fotogrāfēšanā un kontrabasa spēlē un mūzikas radīšanas fiksēšanas specifiku - sarunā ar Gintu Garūtu. Kas ir tas punkts vai ceļu krustojums, kurā saprati, ka vēlies sevi izpaust ne tikai mūzikā, bet arī foto mākslā? Varbūt nevarētu izstāstīt skaistu, noapaļotu stāstu par šo, bet, ja tinu filmiņu atpakaļ, tad atceros momentus bērnībā, kas mani tajā ievilināja, sākot ar bērnudārza vecumā brālēna plauktā atrastu vecu, salauztu filmiņkameru, ar kuru rotaļāties. Eksperimentiem varēju no vecākiem paņemt Smenu vai Zenītu, bet tas epizodiski. 2017. gada sākumā tā nopietnāk izlēmu, ka iedziļināšos šajā lietā un gribu izkopt prasmes. Tad pieņēmu šo lēmumu. Lēmumu hobiju pārvērst profesionālā darbībā? Grūti pateikt, vai profesionālā darbībā. Lēmumu apgūt to instrumentāriju, kas man ļautu izpaust kaut kāda veida saturu, jo bez tehniskām prasmēm nu nekādi. Var būt vislabākās idejas un koncepti, bet nepieciešams instrumentārijs, kā jebkurā lietā. Es neko nesaprotu no fotografēšanas, bet redzu un novērtēju rezultātu. Mazliet apjautājos apkārt stāvošajiem un sapratu, ka šajā izstādē izmantotā tehnika ir dubultekspozīcija, jo efekts un rezultāts ir daudzslāņainība. Piemēram, Mārtiņš Ozoliņš daudzās bildēs parādās vairākkārt, tā kā spoguļojas sevī. Jā, dubultekspozīcijas un garās ekspozīcijas tehnika man ir ļoti mīļa jau kādu laiku, kopš fotogrāfēju. Sākumā es tam varbūt nepiešķīru īpašu nozīmi, bet kādā brīdī sapratu, ka nevaru apgūt visu, visā nevaru būt laba, ne viss man var radīt gandarījumu un ka vajag turēties pie tā, kas patīk, sanāk un rada patiesu gandarījumu. Garā ekspozīcija kā tehnisks līdzeklis un eksperimenti ar dubulto ekspozīciju, trīskāršo un tā tālāk, bija viena no lietām, kas mani visvairāk iepriecinājusi fotografēšanas studiju laikā. Tas, kas mani tajā piesaista, ir laika un kustības dimensija, kas līdz ar to parādās. Kā izstādē varēja redzēt, tas dod iespēju pievienot attēliem ironisko, komisko dimensiju, kas man ir tuva lieta. Tajā pašā laikā, tas padara bildes mazliet abstraktas vai gleznieciskas. Bet tas nelika atkāpties no man tuvākās lietas, kas ir reportāža fotogrāfijā. Es neesmu portretists, es neesmu ainavists, bet domāju, ka sirdī noteikti esmu reportāžas cilvēks. Par reportāžām arī esmu saņēmusi visvairāk gandarījuma un komplimentu. Es esmu vērotājs, man nepatīk iejaukties uzstādījumā. Man patīk vērot, interpretēt to, ko redzu. Kaut kādā ziņā - dokumentālists. Bet šajā izstādē apvienojas reportāža un māksla? Jā, un esmu priecīga par to, ka izdevās to apvienot.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

“Straumei” ir ļoti spēcīga konkurence “Oskaros”, bet labas izredzes uzvarēt – tā uzskata Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents Roberts Eibelijs (Robert Abele). Viņš pats kopš “Straumes” noskatīšanās ir pārliecināts filmas fans un uzskata to par labāko animācijas filmu daudzu gadu laikā. “Ceru, ka šī filma iedrošinās animatorus domāt plašāk par to, kā iespējams stāstīt stāstus un attiekties pret filmas varoņiem,” sarunā ar Māru Rozenbergu Losandželosā saka Roberts Eibelijs. Roberts Eibelijs ir amerikāņu kinokritiķis, kurš Losandželosā dzīvo jau 30 gadu, un viņa recenzijas visbiežāk publicē laikrakstā "Los Angeles Times". Tieši tur es atradu viņa apskatu par filmu "Straume" un uzrunāja intervijai. Eibelijs pašlaik ir arī pirms 50 gadiem dibinātās Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents. Losandželosas kino kritiķu asociācija ir viena no vairākām ASV profesionālajām organizācijām, kas apbalvojusi tieši "Straumi". Vai šāds iznākums jums ir pārsteigums? Roberts Eibelijs: Nē, nepārsteidza, jo es decembra sākumā, kad mēs balsojām, jau bija jūtams, kā šī filma kļūst arvien populārāka. Bet šis ir bijis ļoti spēcīgs animācijas gads – iznāca “Robots savvaļā”, iznāca jauna “Volisa un Gromita” filma, mūsu kritiķu vidū daudziem patika arī “Chicken for Linda”, kas balsojumā palika otrā. Bet, kad es redzēju “Straumi”, bija skaidrs, ka skatos kaut ko diezgan unikālu, neparastu un brīnišķīgu filmu, kas nelīdzinās nekam iepriekš redzētam. Jūs savā recenzijā nosaucāt "Straumi" par bezvārdu animācijas triumfu. Kas šajā filmā jūs tā aizķēra? Roberts Eibelijs: Viena no pirmajām lietām, kas mani pārsteidza – ka šie dzīvnieki nerunāja kā cilvēki un nebija cilvēciskoti, bet uzvedās vienkārši kā dzīvnieki. Nav daudz animācijas filmu, kas mēģinātu iepazīt radības tādas, kādas tās ir. Un tad ir šis stāsts par plūdiem, kur īsti netiek paskaidrots, kāpēc tie sākušies, nav neviena cilvēka, nav plaša konteksta, tikai šie dzīvnieki, kas sagadās vienā laivā un kopā mēģina izdzīvot. Kaut kādā ziņā tas likās cilvēcīgi, jo cilvēkiem patīk domāt, ka viņi prot sadarboties problēmu risināšanā, bet te tavā priekšā ir dzīvnieki. Un es sāku domāt: droši vien dzīvnieki bez mums ļoti labi varētu iztikt. Nezinu, vai tieši to Gints ar savu filmu gribēja pateikt, bet man šī doma ļoti patika: ka tas ir stāsts par izdzīvošanu, bet ne par cilvēku izdzīvošanu. (..) Pēdējos divus gadus Losandželosas kinokritiķu izvēle Animācijas filmu kategorijā ir sakritusi ar Kinoakadēmijas izvēli, piešķirot balvas “Giljermo del Toro's Pinnochio” un Mijadzaki “Zēns un gārnis”. Kādas, jūsuprāt, ir “Straumes” izredzes šā gada "Oskaros"? Roberts Eibelijs: Domāju, ka “Straumei” ir labas izredzes uzvarēt. Es jau sen esmu atmetis mēģinājumus prognozēt, un cilvēki saka, ka šogad “Oskari” ir vēl neparedzamāki kā iepriekš. Bet man šķiet, ka “Straumei” ir labas izredzes, jo balsotājiem varētu patikt iedot balvu šādai mazai filmai no valsts, kas agrāk nav bijusi pārstāvēta “Oskaros”. Filmai ar brīnišķīgu, jēgpilnu stāstu. Cilvēki novērtē, ka Gints šo filmu uztaisīja gandrīz paša spēkiem, ar ļoti nelielu komandu. Ir tik daudz lietu ap šo filmu, kas padara to simpātisku, un tas reizēm ir izšķiroši. (..) Par kuru animācijas filmu jūs pats balsojāt Losandželosas kinokritiķu balvu pasniegšanā? Roberts Eibelijs: Protams, par “Straumi”. Manuprāt, tā ir labākā animācijas filma, kādu esmu redzējis daudzu gadu laikā. Un tā neiekļaujas klasiskā animācijas filmas rāmītī. Reizēm tu skaties kādu animācijas filmu un uzreiz atpazīsti, no kurienes tā nāk un kādām priekštecēm līdzinās. Es ļoti ceru, ka “Straume” iedvesmos animācijas filmu veidotājus domāt citādāk par to, kā iedzīvināt savus varoņus un kā stāstīt stāstus. Ne viss ir jāpaskaidro. Un vēstījumi par mieru un saticību šobrīd ir ļoti svarīgi. Redzēt varoņus, kuri atrod kopīgu valodu, - tas radīja ļoti cerīgu sajūtu. Tu vēro kaķi, kurš pamazām iemācās stūrēt laivu, un domā: tas it kā ir neiespējami, bet varbūt tomēr nē! Man bija sajūta, ka šajā filmā redzu kādu evolūcijas pagriezienu – varbūt tieši tā sugas attīstās!   Lasi par filmu "Straume" vairāk.

Kendall Kaut 02-24-2025

Kendall Kaut 02-17-2025

19. gadsimta 60. gados 14 brīvo zemnieku ģimenes no Vidzemes pierobežas apkārtnēm – Alūksnes, Smiltenes, Trikātas un Piebalgas – ieradās Krievzemē, jo bija padzirdējušas par lēti pērkamām muižas zemēm. Tās apmetās uz dzīvi Pleskavas apgabalā, netālu no Pečoriem, Lauru ciematā, šodienas Igaunijas teritorijā, un izveidoja unikālu latviešu zemnieku koloniju. Kaut mūsdienās Lauros latvieši vairs nedzīvo un aizvien mazāk paliek to, kuri atceras dzīvi kolonijā, šobrīd muzejs un pētniecības centrs “Latvieši pasaulē” iedziļinās Lauru latviešu stāstos un pēcteču atmiņās.  Par Lauriem saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Ieskatāmies pagātnē, kā arī caur mūsdienu prizmu aplūkojam, ko līdz šodienai ir izdevies izpētīt par šo koloniju, varētu pat teikt – vienu no pirmajām latviešu diasporām. Stāsta Lauru latviešu pētniece no muzeja LAPA Ieva Vītola un Lauru latviešu pēctece Jurita Krūma, kura ir arī mūsu kolēģe Latvijas Radio.

Kaut gan jaunajā Onkoloģiskās aprūpes plānā retās onkoloģiskās slimības pat nav pieminētas, ar tām slimo vairāk nekā 5000 Latvijas iedzīvotāju. Kāpēc šie dzīvībai bīstamo slimību pacienti ir atstāti pabērna lomā un vai problēmai ir risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības Onkoalianse valdes locekle Olga Valciņa, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas Onkoloģijas centra "Solīdo audzēju medikamentozā klīnika" vadītāja Elīna Sīviņa. Lai arī sarunas gaitā raidījuma viešņas norāda uz vairākām nepilnībām un nepaveikto, secinājums ir, ka koKad sāka darbu pacientu organizācija darbu 2019. gadā, bija daudz mazāk izdarīts. Kopumā ir izdarīts daudz "Varam teikt, ka ir problēmas, pacientiem vajag vienmēr, mēs vienmēr iestāsimies par katru, kuru varēja izglābt, bet neizglāba, bet tiešām ir izdarīts pēdējos gados daudz. Ja mēs cerīgi skatāmies, nevis trešo daļu, bet pusi no onkoplāna finansējuma, tas vairāk nekā iepriekšējā periodā," vērtē Olga Valciņa. "Daudz vajadzību, bet nevar teikt, ka nekā nav, nav ar ko ārstēt, ir pilnīgi džungļi. kompensējamo medikamentu klāsts ir pietiekami liels. Mēs cīnīsies par tālākiem medikamentiem un vajadzībām, tas ir process,' norāda Elīna Sīviņa. "Nav visi medikamenti un visas terapijas metodes, ko gribētu, bet no otras puses esam Eiropas Savienības valsts, ejam rietumu virzienā un pateicoties Eiropas vēža apkarošanas plānam ir savi mērķi n uzdevumi un iesim uz augstāku onkoloģisko pacientu aprūpes kvalitāti. Uz nākotni raugāmies tomēr optimistiski," atzīst Aija Geriņa.

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kendall Kaut 01-22-2025

Laiks atsākt rosīties un sākt kustēties – pēc svētkiem tam visam ir tieši īstais laiks. Kā to darīt pareizi un kā beidzot sevi pieradināt pie fiziskajām aktivitātēm, lai tās kļūtu par dzīvesveida pastāvīgu sastāvdaļu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kustēties mudina Sporta laboratorijas - FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. Sandra Rozenštoka iesaka pirms sākt aktīvi kustēties, novērtēt, vai ir kādas slimības, sūdzības vai traumu sekas.  "Ja nekas netraucē un nesāp, aktivitāte, ar ko jāsāk, ir tāda, kas ir patīkama cilvēkam, tā var būt pastaiga, ātrāka iešana, tā var būt vingrošana, tas var būt sporta kluba apmeklējums. Izvēles ir daudz. Bet nelikt sev sākumā uzdevumu kaut ko sasniegt uzreiz. Kaut ko sasniegt uz rezultātu, kaut ko noskriet pa visu varu. Ļaut savam ķermenim saprast, ka tagad būs šāda aktivitāte un ļaut adaptēties," atzīst Sandra Rozenštoka.

Vairāk nekā 15 gadus viņš strādāja ārpus Latvijas, bet tagad atgriezies un jau divus mēnešus vada Finanšu nozares asociāciju. Par banku pakalpojumiem, ekonomiku, finansēm un kredītiem Krustpunktā lielā intervija ar Uldi Cērpu. Raidījuma viesi esam iepriekš mēģinājuši uzrunāt sarunai. Piemēram, pirms pieciem gadiem, kad viņš kandidēja uz Latvijas Bankas prezidenta amatu, bet zaudēja konkurencē ar Mārtiņu Kazāku. Toreiz viņam neļāva runāt tā brīža darba devējs, jo viņš bija Apvienotajos Arābu Emirātos centrālās bankas prezidenta padomnieks. Šobrīd viņš ir jau atpakaļ Latvijā, no 1. oktobra uzņēmies vadīt Latvijas Finanšu nozares asociāciju. Kaut arī ir iespēja, ka Mārtiņu Kazāku varētu vairs nepārvēlēt, viņa uzvārdsšoreiz publiski neparādās kandidātu sarakstos.

Vai vietā, kur nepastāv valstu robežas, starptautiskām attiecībām ir citāda seja? Tā gribas vaicāt, domājot par to, kā dažādas valstis sadarbojas Kosmosa izpētē. Tomēr Kosmosa izpēte izsenis ir vadīta ar politisku aprēķinu, sākot ar Aukstā kara sacensību, beidzot ar lielām starptautiskām sadarbībām mūsdienās. Kāda ir diplomātijas loma kosmosā? Kāpēc krievu kosmonauti aizvien turpina darbu Starptautiskajā kosmosa stacijā un vai šajā jomā ir citi spēles noteikumi starpvalstu attiecībās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis un informācijas tehnoloģiju speciālists, amatierastronoms Raitis Misa. Starptautiskos līgumus ratificē daudzas valstis, bet tādu, kas reāli spēj kaut ko darīt kosmosā ir krietni mazāk. Mūsdienās valstu skaits strauji aug, kas kaut ko dara saistībā ar kosmosu.  "Kaut kādiem spēles noteikumiem ir jābūt," atzīst Gints Jegermanis. "Bet skatoties uz pēdējā laika notikumiem, pat ja tos līgumus ratificē, nedz Krievija, nedz Ķīna, varbūt arī citas valstis nemaz netaisās viņus tā nopietni ievērot. Šobrīd var teikt: ja pagājušajā gadsimtā bija cīņa par to, kā nokļūt kosmosā, kā tur nogādāt kaut ko, tagad ir sākusies jauna vēl nevar teikt, ka cīņa, bet principā ir doma par kosmosa kolonizāciju." Raitis Misa piekrīt, ka plāni jau ir sazīmēti un par Mēness kolonizāciju ir konkrēti plāni, par resursu iegūšanu. Varētu būt, ka ir kādas sacensības, bet ne tā, kā tas bija 20. gadsimta 60. gados. Ierasts ir domāt par kosmosu kā par vietu, kas īsti nepieder nevienai no valstīm. Vai nākotnē saglabāsies šis princips un tiešām, piemēram, Mēness netiks sadalīts starp Ķīnu, Ameriku vai vēl kādiem no spēlētājiem? "Ļoti grūti, protams, paredzēt nākotni. Bet šobrīd, ko mēs zinām, ir ka jau nākamgad ir plānoti amerikāņu ekspedīcija uz Dienvidpolu, uz Mēnesi, jo Dienvidpols nav tik labi pazīstams, un tur runā par to, ka tur esot ūdens vai vismaz tur ir ledus," komentē Gints Jegermanis. "Es neesmu kodolfizikas speciālists, taču, ja mēs domājam par to, kā vajadzētu risināt Zemes..., visa šī sasilšana un pārējās klimata problēmas, tad viena no jomām ir kodolenerģija. Un daudzi zinātnieki šobrīd strādā pie tā sauktās kodolsintēzes. Ja izdosies, tad tā būs ļoti lēta un iedarbīga, ļoti jaudīga enerģija, kas dos visiem labumu. Bet, lai tā attīstītos, ir vajadzīgs hēlijs trīs. Uz Zemes tā nav tik daudz, bet uz Mēness ir. Līdz ar to noteikti, ka būs cenšanās apgūt šos resursus. Bet ne tikai, jo arī mēs runājam par retajiem metāliem, un, ja mēs gribam veikt pāreju uz zaļo enerģiju, tīro enerģiju, baterijas, saules baterijas, citas lietas, ir vajadzīga retie metāli. Un tas apjoms, kas būs vajadzīgs tuvākajās desmitgadēs, ir nenormāli liels pret to, kas ir līdz šim izrakts un apstrādāts. Mēness arī varētu būt viens no resursiem." Kā juridiski sakārtot, kurš paņems un kura īpašumā nonāks resursi, kas ir uz Mēness?  "Uz šo atbildes šodien nav. Visticamāk, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ," vērtē Gints Jegermanis. "Patlaban ir arī runas par to, ka, piemēram, ja amerikāņi, viņi ir noskatījuši kaut kādus padsmit laukumus, teiksim, 15 reiz 15 kvadrātkilometru lielumā, kur varētu nosēdināt kādu ierīci. Un kas notiek, ja Ķīna arī grib nosēdināt šo ierīci kaut kur tuvumā? Šobrīd šī ir galīgi pelēkā zona, bet skaidrs, ka tur cīkstēšanās notiks, jo visur, kur skaties, ir ASV un Ķīnas sacensība, un kosmosā tieši militārajā jomā tā ir šobrīd, es teiktu, ļoti, ļoti agresīva un izvērsta. Ja kādreiz vismaz kodolieroči kontekstā bija ASV un Krievijas, nu PSRS, bet es to sauktu par Krievijas sacensību, tad šobrīd ir trīs spēlētāji, un tā arī pasaulē pilnīgi jauna situācija, kad ir ASV plus Ķīna un Krievija vai atsevišķi Ķīna un Krievija. Un tas pats arī ir kosmosa. Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par visādiem pretsatelītu ieročiem, ko Ķīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu."

This episode is a throwback because it is SO IMPORTANT to me to talk about crystals! I love using crystal healing in part of my daily life and I thought it would be so fun to have a guest who knows the benefits of crystals on a deep level to come on the podcast and enlighten us a bit! Enjoy this beautiful episode and tag us on IG with you takeaways: @helloaudreyrose and @the.imperfect.alchemist

Ja detektīvs var atklāt noziegumu ar pirkstu nospiedumu palīdzību, ārsts var uzstādīt diagnozi ar dažiem mililitriem laboratorijā izpētītu asiņu. Ikviens no mums nododot asins analīzes, laboratorijas darbiniekam ļaujam sevi iepazīt kā atvērtu grāmatu. Daži pilieni asins mikroskopā var pastāstīt gan par mūsu ikdienas dzīvi, iedzimtību, ar kādiem patogēniem ikdienā saskaramies un esošām vai draudošām saslimšanām. Ko mums priekšā pačukst mūsu bioloģisko šķidrumu izpēte? Kā tas notiek, ko laboratorijā redz mūsu asinīs, urīnā vai siekalās un ko tālāk no tā secina ārsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Jeļena Storoženko, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras asociētā profesore, Centrālās baboratorijas padomes locekle, un reanimatoloģe, anestezioloģe, internās medicīnas ārste Inga Orelāne. Pilna asins aina - vai tās ir analizēs, kas ļauj mediķiem lasīt mūs kā atvērtu grāmatu, vai tās tomēr ir analizēs, kas nemaz tik daudz par mums nepasaka?  "Visām analīzēm ir mērķis. Mēs kaut ko ar katru analīzi mēģinām analizēt. Nav tādas universālas analīzes, kas pasaka visu - tu esi vesels absolūti," skaidro Inga Orelāne. "Bieži vien man liekas tā paradoksāla situācija, ka atnāk cilvēks un viņam taisa analīzes, un tās analīzes ir absolūti normālas. Teiksim, tās visas skrīninga analīzes. Bet reālajā situācijā viņš ir smagi slims, pieņemsim, ar onkoloģiju. Mēs neesam ņēmuši ļoti specifiskus onkomarķierus, lai šo slimību diagnosticētu. Bet primāri mēs atkal atgriežamies pie tā skrīninga. Ja runājam par pilnu asins ainu, tā atspoguļo reālo mūsu ikdienu, jo tas, kas ir pamatfunkcijās - mūsu skābekļa patēriņš, mūsu vielmaiņa, mūsu, teiksim, aktivitātes līmenis, mūsu atbilde uz infekciju - tajā pilnajā asins ainā mēs viņu redzam. Bet atceramies ka pilna asins principā neatspoguļo iekšējo orgānu darbību un funkcijas. Tāpēc, lai izvērtētu šos parametrus, mēs nosakām citus parametrus, tās jau ir bioķīmiskās analīzes, un tur katra analīze atbild par konkrēto orgānu vai par konkrētu orgānu funkciju. Nav tā, ka mēs varam nozīmēt vienu analīzi un mēs uzreiz visu redzēsim." Tad kuri laboratotiskie izmeklējumi palīdz noteikt diagnozi precīzāk?  "Praktiski mēs tos paraugus saucam - bioloģiskie paraugi. Tie ir visi paraugi, ko var iegūt no cilvēka. Tātad asinīs urīns, fēcēs, krēpas, siekalas, dažādas uztriepes un tā tālāk. Kaut kādi nokasījumi no ādas, piemēram, sēnīšu diagnostikai. Ja paskatās uz cilvēka organismu, vienkārši uz dzīvu būtni, tad organismā bez pārtraukuma notiek dažādu vielu maiņa, tātad vielmaiņa vai metabolisms. Metabolisms - tas ir grieķu vārds, tā ir transformācija. Mēs uzņemam ar uzturu dažādas vielas, kuras tālāk metabolizējas un tālāk tie produkti ir nepieciešami mūsu orgānu funkcionēšanai," norāda Jeļena Storoženko. Kā neuzķerties uz viltīgiem piedāvājumiem internetā, veicot ģenētiskās analizēs? „Pilns internets ar krāpnieciskiem piedāvājumiem nodot DNS analīzes, lai pateiktu, kas ir mūsu senči. Kur  reāli šādas analīzes var sūtīt?” tā pirms kāda laika mums vaicāja kāds klausītājs. Vairāk par to, kas jāņem vērā, sūtot savus siekalu paraugus uz kādu no daudzajām gēnu laboratorijām visā pasaulē un ko šīs analīzes var pateikt par mūsu senčiem,skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Jānis Kloviņš.

This episode is brought to you by BetterHelp. Give online therapy a try at betterhelp.com/365 and get on your way to being your best self. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Nav jāgaida īpaša diena, vai īpašs laiks, lai darītu labu. Arī tad, ja mums ir aizņemta un steidzīga dzīve, ir iespējams atrast laiku, lai palīdzētu kādam, kam tas nepieciešams visvairāk. Par to, kā iesaistīties labo darbu darīšanā, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja, "Palīdzēsim.lv" brīvprātīgās Gunita Mežniece un Diāna Macuka. "Labie darbi bieži vien ir vērtīgāki pašam, ne tam, kurš saņem, jo vērtībās, pozitīvās emocijas, iedvesma ir neatsverams ieguvums," vērtē Ilze Skuja. Gunita Mežniece stāsta, ka viņai bērni izauguši un domājusi par tālāko dzīvi, ko varētu darīt labu, kā varētu palīdzēt kādam, jo spēka pietiek. "Ienāca doma - kļūt par brīvprātīgo. Nezinu, ko es tur varēšu piedāvāt. Atvēru internetu, izleca man "Palīdzēsim.lv", saņēmos drosmi, aizgāju un piedāvāju, ja var tā teikt, sevi. Tur man atradās pielietojums," stāsta Gunita Mežniece. "Mēs vadām brīvbrīžus bērniņiem ar īpašām vajadzībām, ar kustību traucējumiem. Tas ir tāds liels prieks, ka tu kaut mirkli vari palīdzēt tām ģimenēm, kas nonākušas tādā situācijā. Tu vienkārši tur esi, tev nav pat prātā doma, ka varētu kaut ko gribēt pretī. Tu vienkārši tur esi un palīdzi. Tā ir maza daļiņa, ko varam dot kā brīvprātīgie, kaut vai atvieglot uz stundu, divām, trim to ģimeņu ikdienu." Raidījuma viešņas mudina šaubīgos pamēģināt, sākt ar mazumiņu, nebaidīties, iet un palīdzēt, nevis šaubīties. Tas arī pašam palīdzības sniedzējam liek palikt empātiskākam, iejūtīgākam.   Ierakstā stāsts par Palsas pamatskolu, kas ir viens no punktiem, kurš atzīmēts labo darbu kartē, jo skolēni kopā ar skolotājām sagrābuši lapas un sakopuši sešu Brīvības cīņās kritušo atdusas vietu Smiltenes novadā, netālu no Palsmanes. Vēl stāsts par to, kādus labos darbus dara Smiltenes pirmsskolas iestādes "Pīlādzītis" audzēkņi un viņu skolotājas.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Jeff Kaut, regarded as the best catcher to come out of Cordova High School, sits down with Mike Marando this month on the Rancho Cordova Sports podcast! In 1970, Kaut earned the rare distinction of being named to both the Sacramento Bee and Sacramento Union's All-City baseball team – as a junior. Kaut led all area catchers with a .362 batting average in 1970 and hit .469 in league. Post high school, Jeff enjoyed a stellar real estate career. Jeff talks about growing up in Rancho Cordova in the early 1960s, the important role his mentors played in shaping the man he has become today, and yes, a little baseball along the way!

This episode is brought to you by BetterHelp. Give online therapy a try at betterhelp.com/365 and get on your way to being your best self. Kendall Kaut, SicEm365.com Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices