Podcasts about Kaut

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

14. februārī Ventspils Livonijas ordeņa pilī notiks viduslaiku lasījumi par tēmu “Svētie un grēcīgie”, kuros piedalīsies vēsturnieks Armands Vijups, dabas zinātnieks un liturģijas vēstures pētnieks Andris Amoliņš, teologs Andris Priede un filozofs Ilmārs Šlāpins. Pils ātrijā notiks arī  viduslaiku sadzīves būšanas - varēs mērīt bruņas, iepazīties ar vairoga darināšanas gaitu un uzspēlēt īstas viduslaiku galda spēles.  Andra Amoliņa tēma ir "Ventspils misāles fragments – senākais mūzikas pieraksts Latvijas teritorijā", par kuru vairāk uzzinām sarunā ar Orestu Silabriedi. Kas ir Ventspils misāle, par kuras muzikālo daļu runāsiet? Tās īstenībā ir tikai divas pergamenta lapas. Tajās bija iesiets Ventspils rātes dokumentu krājums, tāda kā zemesgrāmata. Piešūti klāt bija, kā mēs tagad teiktu, pašvaldības saistošie noteikumi - 16. gadsimts, 17. gadsimta sākums. Tajā laikā jau bija iespiestās grāmatas, tāpēc bija izveidojusies pergamenta makulatūra - lapas no grāmatām, kuras vairs netika lietotas, izmantoja kā iesienamo materiālu. Izrādās, tā ir bijusi diezgan plaši sastopama parādība Eiropā. Tagad ir pat vesela zinātnes nozare, kas pēta šādi saglābtus pergamentus. Tātad tas ir nevis barbariski, bet ekonomiski? Tas bija ekonomiski, jā. Tāds aprakstīts pergaments, sevišķi, ja tur vēl bija notis virsū, arī dekoratīvi izskatās, ja tas ir ārējais vāks. Divas šādas lapas bija, un Pēteris Vaickovskis man to attēlus atsūtīja. Uzreiz varēja pateikt - jā, tās ir divas secīgas lapas no viduslaiku misāles. Tad arī tapa projekts. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas pētniecībai atvēlēja zināmus līdzekļus. Kaut kas par to tika izpētīts, un radās secinājums, sēžot ar lupu un ultravioletās gaismas lampu pie tām lapām, jo tās bija daudz cietušas, nosmērētas, ar pelējumu un bojātas, ka tās, visticamāk, ir no misāles, kas bijusi vācu ordeņa liturģiskā grāmata. Ventspils ir vācu ordeņa pils uz visu Kurzemi, Kurzemes bīskapija bija inkorporēta vācu ordenī, tā kā viņi šo liturģiju tur lietoja. Ar lielu intrigu varētu jautāt, vai šī misāle būtu vecāka par Rīgas misāli, ko Guntars Prānis ar kolēģiem plaši prezentēja? Profesors, vēsturnieks Andris Levāns ir mēģinājis datēt. Viņam iznāk, ka šīs lapas pēc, es pieņemu, rakstības stila, varētu drīzāk būt 14. gadsimts. Salīdzinot ar vēl virkni dokumentu, kas ir kaut kādā veidā datēti, tas tā varētu būt. Par Rīgas misāli tad laikam ir vecāka. Plašāk - audioierakstā.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Itālijas dienvidiem ir īpaša vēsture, problēmas un paradumi, taču aiz Eboli, šķiet, pat Kristus nav ieskatījies… Karlo Levi romāns "Kristus apstājās pie Eboli" ir teksts, ko Ilmārs Zvirgzds ļoti gribējis tulkot, un tagad tas arī izdarīts, publicēts izdevniecībā „Aminori”. Autors Karlo Levi fašistu režīma laikā tika izsūtīts uz nomaļu ciematu, kur valda gan nabadzība, gan slimības, gan māņticība un gadsimtiem iesakņojušies aizspriedumi. Kaut arī izsūtītais gribētu savā trimdā netraucēti gleznot, ciematnieki ātri vien uzzina, ka viņš ir ārsts, tāpēc viņam nākas palīdzēt arī bez nepieciešamajiem medikamentiem. Vieta, kur viņu neviens netraucē, ir kapsēta. Karlo Levi (1902-1975) bija ārsts, rakstnieks, gleznotājs un antifašists, viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem Itālijas kultūras un politiskās domas pārstāvjiem, bet romānā "Kristus apstājās pie Eboli” (1945) Karlo Levi ir izcils vērotājs. Būs arī mazliet smieklīgi, bet tikai mazliet. Pēc romāna motīviem uzņemta arī Frančesko Rosi filma.  Raidījumu atbalsta:

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš. Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš. Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone 1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā. KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem. Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu. Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis. Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators. Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās. Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c. Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu. Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams. Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama. Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus". Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām. Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam. KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi. Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente  — Inta Pīrāga Tieši tagad jūsu smadzenes aktīvi… dzēš skaņas informāciju, turklāt, apzināti. Izklausās nedaudz satraucoši. Bet tā tas ir. Katru brīdi, kad esam nomodā, mūsu dzirdes sistēma strādā. Tā saspiež haotisku, milzīgu skaņu plūsmu ap mums, saspiež nevis failos un skaitļos, bet gan vērtīgākā lietā — izdzīvošanā. Ilgi pirms inženieri izgudroja MP3 un citus skaņu saspiešanas algoritmus, evolūcija izgudroja savu skaņu saspiešanu. Un tā ir pārsteidzoši efektīva. Pavisam vienkārša, ikdienišķa situācija: iedomājieties, ka stāvat uz rosīgas ielas. Garām brauc automašīnas. Soļi. Vējš. Sarunu fragmenti. Kaut kur tuvumā zvana telefons. Dzied putns. No kafejnīcas plūst mūzika. Fiziski visas šīs skaņas nonāk jūsu ausīs vienlaikus — skaņas viļņi, kas saduras gaisā un pārklājas. Tomēr jūs tos neuztverat kā nesaprotamu trokšņu sienu. Jūs varat koncentrēties uz vienu balsi un ignorēt pārējo. Jūs pat varat sekot melodijai, kamēr blakus dārd satiksme. Tas ir tāpēc, ka smadzenes ir cītīgas datu apstrādātājas. Cilvēki var dzirdēt aptuveni no 20 līdz 20 000 herciem. Viss, kas ir zem vai virs šī diapazona, mums vienkārši... neeksistē. Ultraskaņas aparāti, suņu svilpes, sikspārņu eholokācija — mūsu smadzenēm tie varētu būt tikpat labi klusums. Tātad, to var izdzēst. Auss ir daudz jutīgāka pret vidēja diapazona frekvencēm  — īpaši tām, kurās ir cilvēka runa. Evolūcija to ir noregulējusi, lai palīdzētu mums izdzīvot: dzirdēt balsis, brīdinājumus, tuvojošos soļus. Un tad nāk viens no interesantākajiem smadzeņu trikiem: dzirdes jeb audio maskēšana. Kad noteiktā frekvencē rodas skaļa skaņa, smadzenes īslaicīgi kļūst mazāk jutīgas pret klusākām skaņām tuvējās frekvencēs. Informācija joprojām ir fiziski klātesoša, bet smadzenes nolemj, ka tā nav apstrādes vērta. Tās to izdzēš. Ja smadzenes apstrādātu katru skaņu pilnībā un pastāvīgi, mēs dažu sekunžu laikā tiktu pārslogoti. Tā vietā tās veic selektīvu saspiešanu, saglabājot svarīgo un atmetot to, kas nav svarīgs. Un tas ir tieši tas, ko dara mūsdienu audio kodeki. Kad inženieri izstrādāja digitālo audio saspiešanu — MP3 un citus —, viņi nesāka ar jautājumu: "Kā mēs saglabāsim visu skaņu?" Viņi uzdeva citādu jautājumu: ko cilvēka auss patiesībā pamana? Atbilde izrādījās: daudz mazāk, nekā varētu domāt. Saspiešanas algoritmi analizē skaņu tāpat kā dzirdes sistēma. Tie identificē, kuras frekvences ir dzirdamas, kuras maskē skaļākas skaņas un kuras detaļas smadzenes, visticamāk, neuztvers. Šīs detaļas tiek noņemtas, lai ietaupītu vietu. Bet smadzenes dara kaut ko vēl iespaidīgāku. Tās ne tikai saspiež skaņu. Tās to rekonstruē. Mēs varam atpazīt pazīstamu balsi sliktā telefona savienojumā. Mēs varam saprast runu trokšņainā telpā. Mēs varam "dzirdēt" trūkstošās notis melodijā, ko labi zinām, pat ja daļa ir nesadzirdamas. Cilvēka dzirde un smadzenes ir unikāls mehānisms — jaudīgākie procesori joprojām cīnās ar uzdevumiem, ko dzirdes sistēma veic bez piepūles: atdala balsis pūlī, identificē emocionālas nianses, lokalizē skaņu trīsdimensiju telpā. Ausis un smadzenes to dara reāllaikā, izmantojot apmēram tikpat daudz enerģijas kā ledusskapja spuldze. Tehnoloģijas neizgudroja audio kompresiju. Tās mācījās no mums. Un nākamreiz, kad uzliksiet austiņas, straumēsiet dziesmu vai koncentrēsieties uz vienu balsi trokšņainā telpā, atcerieties: jūs nedzirdat visu. Jūs dzirdat to, kas ir svarīgs. Un tā varētu būt elegantākā jebkad radītā skaņas saspiešanas sistēma. Atsauces: The human auditory system Absolute threshold of hearing

"Imigrantu pilsēta" ir Latvijā dzimušā Kanādas rakstnieka, kinorežisora un scenārista Dāvida Bezmozga stāstu krājums. Kaut arī vairākos stāstos rodas sajūta, ka viņš stāsta par sevi, tā tomēr gluži nav. Tā nav tikai ebreja sajūta Toronto, tā var justies jebkurš jebkurā pilsētā. Titulstāstā "Imigrantu pilsēta" ir šādas rindas: "„Pēcāk piezvanīju sievai, kas dzimusi Amerikā un uzaugusi bezrūpīgā Kalifornijas izšķērdībā. Noskrāpēt mašīnas un nozaudēt naudas makus viņas ģimenei bija gluži vai vaļasprieks. Es, savukārt, biju imigrantu bērns…" Bezmozga stāstos ir arī jautājumu uzdošana par saviem vecvecākiem, uz kuriem gan neviens īsti nevēlas atbildēt. Vēl kāda Bezmozga stāstu īpatnība - pabeigt stāstus ar nelielu dialogu, kas izmaina visa stāsta jēgu. Dāvids Bemozgis pagājušajā gadā ieguvis Latvijas pilsonību, jo viņa vectēvs dzimis pirmskara Latvijas Republikā. Pašlaik Bezmozgis māca filmu scenāriju rakstīšanu Hambera koledžā Toronto. Dāvida Bezmozga "Imigrantu pilsētu" no angļu valodas tulkojusi Anete Ivsiņa, izdevis "Aminori". Radio mazajā lasītavā par "Imigrantu pilsētu" stāsta redaktors Ilmārs Šlāpins. Raidījumu atbalsta:  

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku. G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā". Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do". Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer". Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus. Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts. Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī. Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Pašvaldību un valsts funkcijas likumā ir sadalītas, tomēr nereti rodas situācijas, kad kādam šķiet, ka valsts pārāk maz vai pārāk daudz iejaucas vietvaru lietās. Cik liela pašnoteikšanās īsti ir pašvaldībām, vai šajā tiesību un pienākumu sadalē ir kas jāmaina – par to diskusija Krustpunktā. Analizē viedas administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars, klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis un Tukuma novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa. Pirms pāris nedēļām viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars apturēja divu Latvijas pašvaldību - Bauskas un Preiļu novadu - teritoriālos plānojumus. Pašvaldībām nav tiesību aizliegt savā teritorijā būvēt saules un vēja parkus elektroenerģijas ražotnei, tā skaidroja ministrs, runājot par pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir pašvaldību pienākums un atbildība noteikt tās zonas, kur drīkst būvēt ražotnes, kur nē. Galu galā vietvaras pārstāvji iedzīvotāju intereses, un lēmumi tiek pieņemti, ņemot tās vērā. Tā savukārt skaidroja Pašvaldību savienība, aicinot premjerministri atcelt Raimonda Čudara rīkojumus. Kam ir taisnība - pašvaldībām vai ministrijai? Un ko darīt, kad valsts vara, kas rūpējas par kopējo attīstību, nonāk pretrunā ar vietējo varu, kas pārstāv konkrētas teritorijas iedzīvotāju intereses? 

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Atbildēt uz šo jautājumu precīzi varbūt nevarētu arī režisore pati, jo līdzās filmām, kas ir tieši par padomju varas veiktajām deportācijām, Dzintrai Gekai ir arī radošām personībām vai citiem vēstures notikumiem veltīti kinodarbi – taču Sibīrijas tēma ir traģiski klātesoša gandrīz visās filmās. Tieši par izsūtīšanām uz Sibīriju Dzintra Geka laikā no 2001. – 2023. gadam uzņēmusi 37 (trīsdesmit septiņas) dokumentāras filmas, to skaitā filmu ciklus "Sibīrijas dienasgrāmatas" (4 sērijas) un "Tālā zeme Sibīrija" (17 sērijas). Apjoma, informācijas un emocionālās pieredzes ziņā Dzintras Gekas veikumam pasaules kinomākslā nav daudz līdzinieku. Turklāt filmas papildina arī fonda "Sibīrijas bērni" izdotās vērienīgās grāmatas – stāstu un vizuālu liecību apkopojumi, piemēram, "Dzimuši Sibīrijā", "Mātes Sibīrijā", "Kur palika tēvi", "Šalom, Sibīrija!". Izmantojot starpvalstu vienošanos par cilvēku tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, vairums Sibīrijas tēmas filmu uzņemts reālajās Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas vietās: gandrīz 20 gadu garumā režisore brauca uz Sibīriju kopā ar kādreiz deportētajiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem. Līdzi režisorei braucienos devušies arī vēsturnieki, garīdznieki, mākslinieki. Arī filmas "Melānijas hronika" (2016) režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne tiešās zināšanas par Sibīriju ieguva, piedaloties fonda "Sibīrijas bērni" braucienā. Dzintra Geka teikusi: "Mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir izsūtīto testamenta "Pieminiet mūs!" izpilde. Katra ceļojuma ietvaros tika veikta un filmēta virkne rituālu – kapavietu iesvētīšana, piemiņas plākšņu izvietošana, Latvijas zemes izbēršana memoriālās vietās vai Sibīrijas zemes sauju vešana uz Latviju. Tomēr galvenais režisores un operatoru darbs Sibīrijas braucienos bija fiksēt liecības tiešajās izsūtījuma vietās vai tuvu tām. Izsūtīto vai viņu bērnu stāsti, kas uzklausīti nometinājuma vietās, ir emocionāli īpaši iedarbīgi, un bieži vien atklāj kādu jaunu niansi padomju varas noziegumu hronikā. Trīsdesmit septiņu filmu pievienoto vērtību – liecību par to, kas notiek ar Krievijas valsti un sabiedrību mūsdienās – droši vien tā īsti pamanījām tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā… Paradoksāli, ka pat Sibīrijas barakās Staļina laikā augušie bērni jūtas šokēti, ieraugot sādžu un arī dažu pilsētu sabrukuma ainavas 21. gadsimtā. Filmas "... un Igarka, Cerība un Taurenis" (2008) varone Nadežda saka: "Viss tā nopostīts, it kā karš būtu bijis!" Daļa Dzintras Gekas filmu, piemēram, "Sibīrijas bērni" (2001), "Sibīrijas dienasgrāmatas" (2002 – 2003), "Kur palika tēvi?" (2014) ir būvētas hronoloģiski. No daudzu cilvēku atmiņu stāstu fragmentiem izveidota mozaīka, kas detalizēti parāda norises vairāku gadu desmitu garumā – no brīža, kad padomju karavīru un vietējo aktīvistu grupas 1941. gada jūnija vai 1949. gada marta naktī ielaužas Latvijas cilvēku mājās, līdz izsūtījuma beigām 50. gadu otrajā pusē un deportāciju traumatiskajai ietekmei, kas joprojām jūtama. Savukārt citās filmās Dzintra Geka pēta atsevišķu cilvēku likteņus. Piemēram, cikla "Tālā zeme Sibīrija" (2014 – 2023) katrā sērijā varam izsekot divu līdz četru cilvēku dzīves stāstiem un būt klāt viņiem svarīgo Sibīrijas vietu apmeklējumam. Konkrētu indivīdu vai ģimeņu pieredze kļūst par ūdens lāsi, kurā redzam okeānu – šajā gadījumā tas nozīmē personisko likteņu un makrovēstures ciešu sasaistījumu. Kā parādīt, kā izteikt ciešanas, pārdzīvojumus, izpostītas dzīves – tas ir Dzintras Gekas filmu kopuma mākslinieciski pētnieciskais jautājums. Režisores izvēlētie poētiskie paņēmieni visbiežāk ir: fotogrāfijas no neatkarīgās Latvijas kontrastā ar stāstiem par baisajiem notikumiem vai fotogrāfijām izsūtījumā; deportāciju atveidošanai universāli lietotais dzelzceļa sliežu tēls; ūdens, kas skalojas pāri cilvēku portretiem; izsūtīto cilvēku vārdi, kas uzrakstos plūst kā Sibīrijas platās upes; arī mūzika – visvairāk komponista Pētera Vaska sacerēta. Kaut arī Dzintras Gekas filmās pati režisore kadrā redzama reti, un arī aizkadra komentārus, vairākās filmās rakstījuši un runājuši citi, tomēr idejiski Gekas klātbūtne ir nepārprotama. Visvairāk tā izpaužas epizožu un aculiecinieku stāstu vai pārdomu dažkārt savstarpēji papildinošajā, bet citkārt – konfrontējošajā salikumā. Piemēram, ciklā Sibīrijas dienasgrāmatas viens otram seko bijušo izsūtīto atšķirīgie skaidrojumi par to, kāpēc viņi gribējuši vai nav gribējuši bērnus; vai viņi pēc Sibīrijas spējuši mīlēt vairāk vai vispār nē; vai krievu tauta pati ir cietēja vai tā ir zemiska tauta; vai var piedot pāridarītājiem utt. Dažkārt nākas dzirdēt diskusijas par to, vai izsūtījumu var saukt par genocīdu. Dzintras Gekas filmās apkopotās liecības, īpaši attiecībā uz 1941. gada izsūtītajiem, liecina, ka tā bija akcija ar mērķi cilvēkus iznīcināt. Filmā "Reiz bija Sibīrija" (2005) režisore apgalvo: “Agapitova patiesībā bija plānota masu iznīcināšanas vieta, kas no nacistu gāzes kamerām atšķīrās ar lētāku un vienkāršāku tehnoloģiju – Sibīrijas aukstumu, badu, dizentēriju, cingu…" Dzintras Gekas filmā "Ilmārs Blumbergs" (2019) mākslinieks režisorei saka: "Uzzīmējot nāvi, tu it kā pārej tai pāri." Sibīrijas filmu pamattēma ir kā šī pāreja: no dzīves uz nāvi un (ja izdodas) atgriešanās dzīvē, izdzīvošana. "Dzīve iet uz priekšu, tā ir jādzīvo," saka kāds vīrietis cikla "Sibīrijas dienasgrāmatas" finālā. Lielākā daļa pieminēto filmu ir skatāmas fonda "Sibīrijas bērni" mājas lapā!

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere. Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām. Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam. 60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.” "Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins. Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks. Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji… Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.” Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”.  Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu. Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”. Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība. Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām. 60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus. „Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks. Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību.  Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens... Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā. Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”. Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents… Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu.  Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.”  Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls. „Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.”  Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv! _____________________________________________________________________ [1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80 [1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp. [1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp. [1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999  [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59 [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere  Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52". Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa). Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm. Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla. Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā. Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas.  Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts. Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino. Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits. Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1] Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem. Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats. "Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā.  1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2]  Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba". Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!"" 1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk. Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā." Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi". Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus." Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3] Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies. ----------- [1] Cīņa, 1919.09.04. [2] Kino, 1929. Nr. 4 [3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Sestdien, 6. decembrī, Ventspils koncertzālē "Latvija" viesosies pasaulē atzīti mūziķi, kurus saista ilgstoša radoša sadarbība, - akordeoniste Ksenija Sidorova un mandolīnas spēles virtuozs Avi Avitals - balvas Opus Klassik laureāts un ierakstu nama Deutche Grammophon mākslinieks.  Ksenijas iepriekšējā uzstāšanās Ventspilī notika 2023. gadā koncertzāles "Latvija" ceturtās dzimšanas dienas koncertā, un, gaidot atgriešanos viņa atklāj, ka spēlēt Latvijas klausītājiem vienmēr ir notikums: Mums ir publika, kura ļoti labi visu spēj saklausīt, zina klasisko mūziku un visu, ko spēlēsim." Sadarbība ar Avi Avitalu ilgst jau vairāk nekā desmit gadus: "Laiks skrien. Nesen mums bija kopīga jubileja, ko krāšņi atzīmējām Londonas Vigmora zālē. Domāju, ka mums abiem ļoti patīk spēlēt vienam ar otru. Pirmā programma bija balstīta folklorā un klasiskajā mūzikā, kas kaut ko aizguvusi no folkloras. Tā mēs sākām, tad pakāpeniski nonācām līdz Mocartam un daudz kam sarežģītākam. Atskaņojam arī laikmetīgo mūziku. Tagad mūsu programma ir tik daudzpusīga, ka plānojam iekļaut visu mūsu koncertā, jo katrs koncerts mums ir kā ceļojums, kur ceļojam ne tikai pa valstīm, bet arī laikmetiem. (..) Ja cilvēki turpina spēlēt kopā tik daudz gadu kā mēs, tad tur ir kaut kas kopīgs - kopīga attieksme pret skaņdarbu vai vispār mūziku, vai pret dzīvi. Kaut kam tur jāsakrīt. Mēs esam ļoti labi draugi gan dzīvē, gan uz skatuves, tā kā kaut kas kopīgs mums ir.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Rīgas starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvojusi norvēģu režisora Mortena Trāvika, dienvidkorejietes Sunas Kimas un Latvijas producentu kompānijas „VFS Films” kopradītā dokumentālā filma "Ziemeļi dienvidi sieviete vīrietis". Darbs, kura nosaukumā ir atsauce uz slavenā taivāniešu režisora Anga Lī filmu „Ēst dzert vīrietis sieviete”, seko savdabīgai iepazīšanās aģentūrai Dienvidkorejā, kas saved kopā no Ziemeļkorejas pārbēgušās sievietes ar dienvidkorejiešu vīriešiem. Taču filmas veidotāji netīksminās par šī stāsta eksotiku, bet gan ļauj ieraudzīt tajā daudz universālu aspektu. Ar režisoru Mortenu Trāviku sarunājas Māra Rozenberga.

Klasen, Andrea www.deutschlandfunkkultur.de, Studio 9

Ellis Kaut hat bekannte Figuren wie den sprechenden Kater Musch oder den Kobold Pumuckl erfunden. Aber: Das Schreiben mit den damit verbundenen Abgabefristen hat die Erfolgsautorin nie besonders gemocht. Die Münchnerin starb vor zehn Jahren. Klasen, Andrea www.deutschlandfunk.de, Kalenderblatt

Sestdienas “Atsperes” viesis - aktieris Gundars Grasbergs. Viņš ir kuršu vadonis Pudiķis Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija”, kam 20. septembrī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Sarunā - par skatuvi, dzīvi ārpus tās, kontrabasu, bērnu mācīšanu un prokrastinēšanu. Nacionālajā teātrī šovakar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” pirmizrāde. Vakar īpašo viesu izrādē man blakus sēdēja komponists Arturs Maskats, kurš atcerējās viņa komponēto mūziku šai lugai Dailes teātrī pirms 40 gadiem. Viņš noteica - nu jā, koris, ko tad citu, man arī bija koris. Jūsu iestudējumā ir Ērika Ešenvalda mūzika un "dzīvs" koris, turklāt kāds - Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Ko tas maina tavā aktiera izjūtā, kad darbojas vēl tāds milzīgs sastāvs un dzīva mūzika ir līdzās? Tas ir neaprakstāmi, ka 50 cilvēki veido atmosfēru "dzīvajā", tepat uz vietas. Mēs visu laiku strādājām ar ierakstiem tajās vietās, kur iecerēta mūzika, koris jau bija veicis demo ierakstus, bet tad pienāca brīdis, kad viņi atnāca un apsēdās zālē, un bija sajūta, ka tirpas skrien pa kauliem, ka dzīvā enerģija ceļ šo mūziku. Uzdevums ir saslēgties kopā ar viņiem. Mēs par sevi spēlējam ludziņu, bet mēs to stāstu stāstām ar viņiem kopā. Tas ir elements, kas brīnišķīgā veidā veido atmosfēru ainām. Tur tev jāpiekrīt pilnīgi noteikti. Divas pirmizrādes divās blakus dienās - Dailes teātrī “Orākuls”, Nacionālajā teātrī - “Indulis un Ārija”. Digitālais pret analogo. Par ko tu esi - kompaktdisku vai skaņuplati? Jo abi ir labi. Skaidrs, ka laiks iet un bez digitālā neiztikt nekur, bet teātris tomēr ir dzīvā, analogā māksla. Mūsu iestudējuma gadījumā mēs mikrofonus neizmantojam, nav apskaņots nekas. Tas pat liekas kā solītis atpakaļ - tikai ar dzīvu vārdu un dzīvu dziedāšanu zālē tikt līdz skatītājiem. Protams, tas bija arī izaicinājums - gandrīz katrā izrādē uz lielās skatuves tiek izmantoti mikrofoni, bet tomēr jāspēj runāt tā, kā šis teātris bija būvēts, lai mēs tur stāvētu un ar sevi piepildītu zāli. Ar režisori Indru Rogu jūs droši vien daudz esat runājuši par to, ar kādu domu gribat piepildīt šo lugu šodien. Kā tu teiktu? Klausoties Ērika Ešenvalda mūziku un saprotot lugas tēmu, man tā ir lūgšana par Latviju. Tur ir tik milzīgas saistības ar šībrīža situāciju. Par to ir daudz runāts, režisore arī daudz ir savas domas par to izteikusi. Tas ir mūsu liktenis. Tad tā bija saujiņa kūru, tad zemgaļi, tagad ir noformējusies Latvija, bet viņa ir maza. Kā Raiņa Mintauts saka, tas ir smilšu grauds, kuru jebkurā brīdī kāds iedomāsies un gribēs samalt, izcept un apēst. Bet tomēr latvji ir spītes cilts. Sīka spītes cilts. Indulis to saprata. Viņa lielā ideja bija, ka nāks laiks un tas, ko mēs nepanācām - tautas vienosies. Tas ir fakts, un to Rainis ir ierakstījis, ka tautām ir jāvienojas, lai mēs būtu spēks un stāvētu pretī šiem milžiem, kas vienmēr gribēs lāčot pāri. Ir jāvienojas, jautājums tikai - uz kādiem pamatiem. Mintauts piedāvā uz varas un parastajiem pamatiem, bet tam jānotiek nevardarbīgā veidā, ka tautas vienosies un tāpēc gribēs būt vienotas savā starpā. Tās netiks pakļautas, bet uz citiem principiem gribēs tikt vienotas. Kaut kādā ziņā tas jau ir noticis. Eiropas Savienības ideja, kā šis Eiropas bloks formējas - tas jau toreiz ir bijis pravietots. Tā bija Induļa lielā doma. Par šo tēmu savā veidā runā arī “Orākuls”. Pēdējā laikā no izrādēm paliek prātā citāti, no “Orākula” man palika prātā, ka miers ir tikai viena no kara fāzēm. No šīs izrādes arī paliek prātā daudzi citāti. Atcerējos un sev pierakstīju tādu, ko saka Ārija - te saulīte par sarkanu, mums, vāciem, balta tā. Vēl viens citāts - latveļi iepretim leišu milzenim. Programmiņā jums ir doti jūsu spilgtākie citāti vai atslēgas frāzes lugā, bet tur nav tava citāta, tāpēc vaicāšu - kas ir tava atslēgas frāze lugā? Pudiķa skatījums ir… Pudiķis ir kuršu vadonis, tavs tēls. Nē, viņš ir labietis. Viņš saprot, ka bez vadoņa mēs nevaram, un viņš pats tāds vairs nav, viņš ir gados. Tur ir palikuši pensionāri un bērni, un ir vajadzīgs jaunais līderis, un viņš ir tas, kurš viņu ir izaudzinājis. Bet Pudiķis vienalga pārstāv veco, konservatīvo domāšanu, ka mēs paši varēsim, paši ar sakostiem zobiem cīnīsimies, bet neiesim ne ar vienu nekādās koalīcijās, tikai paši. Beigu teksts ir - es saprotu, tu mani uzveici. Viņš līdz galam īsti nevar saprast Induļa domu, uz kurieni tas viss iet - ar mīlestību, saprašanu, piedošanu nē, ar atriebšanu, ar naidu mums ir sevi jāaizsargā. Viņš nevar saprast, kur iet tā jaunā Induļa doma. Taču beigās viņš atzīst, ka tu esi mani uzvarējis, tas ir tas jaunais spēks, tagad ir tavs laiks, dzīvosim. Plašāk - audioierakstā.

Jaunākajā podkāsta “Šauj garām!” epizodē tiekamies ar asinspēdu meklētāju un Wil'd'free īpašnieku Justu Dzedonu, kurš kopā ar savu suni Rako palīdz atrast ievainotos dzīvniekus.Epizodē runājam par:

Militāro konfliktu Tuvajos Austrumos pārrunājam kopā ar ārpolitikas pētnieci Sintiju Broku un laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku, kā arī sazināmies ar Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, zinātnes doktoru Imantu Frederiku Ozolu, kurš šobrīd papildina zināšanas Haifas universitātē. * Līdz nesenam laikam attiecību stāvoklis starp Izraēlu un Irānu tika raksturots kā konflikts, bieži lietojot arī angļu valodas terminu proxy war, kas dažādās valodās tiek tulkots kā „netiešais karš”, „starpnieku karš”, „pilnvarojuma karš, „ēnu karš” u. tml. – tātad, bruņots konflikts, kurā kāda valsts iesaistās netieši, sniedzot atbalstu kādai citai valstij vai bruņotai struktūrai. Irānai, kura pēc tapšanas par islāma teokrātiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasludināja Izraēlas iznīcināšanu par savas oficiālās ārpolitiskās doktrīnas sastāvdaļu, līdz šim izkaroja šādu „ēnu karu” pret ebreju valsti ar teroristisko organizāciju Hamas un Hezbollah rokām. Kopš 13. jūnija militārā konfrontācija starp Izraēlu un Irānu arvien biežāk tiek apzīmēta kā Irānas–Izraēlas karš. Zinot abu valstu ģeogrāfisko izvietojumu, ir pašsaprotami, ka šis karš tiek izcīnīts pamatā ar gaisa spēku līdzekļiem no vienas, un raķešu spēku līdzekļiem no otras puses. Ar līdzīgiem triecieniem abas valstis apmainījās arī pagājušā gada aprīlī un oktobrī, taču toreiz runa bija par vienreizējām akcijām. Tagad viss ir citādi. Izraēla nekad nav slēpusi, ka darīs visu nepieciešamo, lai nepieļautu, ka Irāna apgādājas ar kodolieročiem. Teherāna allaž uzstājusi, ka urāna bagātināšana tās teritorijā notiekot tikai un vienīgi enerģētikas attīstības nolūkos. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav iebildis arī oficiālais starptautiskais uzraugs – Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Taču tieši dienu pirms Izraēlas gaisa spēku triecieniem Irānas kadolprogrammas objektiem aģentūra paziņoja par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā beidzās termiņš, kuru Teherānai bija izziņojis Baltā nama saimnieks Donalds Tramps. 13. jūnija agrā rītā vairāk nekā divi simti Izraēlas Gaisa spēku iznīcinātāju deva triecienus apmēram simts mērķiem Irānā. Izraēlas slepenais dienests Mossad, darbojoties valsts iekšienē, izsita no ierindas lielāko daļu Irānas pretgaisa aizsardzības iekārtu. Pirmais trieciens bija vērsts pret mērķiem galvaspilsētā Teherānā un tās tuvumā, kā arī pret urāna bagātināšanas iekārtām Natanzas pilsētā. Ar precīza tēmējuma ieročiem tika mērķēts arī pa vairāku augsta ranga militārpersonu, militarizētās organizācijas Islāma revolūcijas sargu korpuss vadītāju un kodolprogrammas darbinieku dzīvesvietām. Vēlāk tai pašā dienā notika otrais uzlidojumu vilnis, izvēršot uzbrukuma ģeogrāfiju, kas ietvēra arī Fordo kodoldegvielas bagātināšanas rūpnīcu un kodoltehnoloģiju izpētes centru Isfahānā. Jau tās pašas dienas vakarā sekoja Irānas atbildes trieciens, izmantojot spārnotās un ballistiskās raķetes, kā arī lidrobotus. Turpmākajās dienās abas puses apmainījušās triecieniem. Kaut arī Izraēlas pretgaisa aizsardzība apliecinājusi savu efektivitāti, atsevišķas Irānas raķetes tomēr nonākušas līdz mērķim, t.sk. Telavivas un Haifas dzīvojamajiem rajoniem. Pēc Izraēlas varas iestāžu informācijas kopš 13. jūnija dzīvību zaudējuši 24 cilvēki, gandrīz seši simti guvuši ievainojumus. Savukārt Irānas puse ziņo par vairāk nekā divsimt bojāgājušajiem, tai skaitā atzīst, ka nogalināti vairāki austākā ranga militāristi. Starp viņiem ir Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris Hoseins Salami, bruņoto spēku štāba priekšnieks Mohammads Bageri, bruņoto spēku galvenā komandcentra priekšnieks Golams Ali Rašids un citi. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Mākslīgais intelekts rada pavisam citu sajūtu brīdī, kad tas iegūst cilvēkam līdzīgu izskatu. Humanoīdie roboti ir ne tikai līdzīgi mums, bet arī aprīkoti ar mākslīgo intelektu, radot cilvēkam līdzīgu šķietami domājošu mašīnu. Vai tie aizstās cilvēku fabrikā un vai šāds robots varēs sastādīt mums kompāniju pie vakariņu galda? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātniskais direktors Modris Greitāns. Vai jums pašiem būtu interesanti izdzīvot tādu situāciju, kad mēs ēdam vakariņas vai kā citādi sēžam pie galda ar robotu, kas ir tiešām ļoti, ļoti līdzīgs cilvēkam?  Agris Ņikitenko: Šobrīd man ir grūti iedomāties šādu sarunu, mēs esam vēl tālu līdz tam. Bet kopumā nākotnē es pieļauju, ka tas ir iespējams.  Modris Greitāns: Vienu sarunu es varētu iedomāties, ka šķiroties viņam teiktu: Nu, tu samaksāsi? Un viņš man saka - jā! Bet citādāk, protams, līdzīgi jau laikam, kā Agris domā, ka tas ir tālu un cik svarīgi ir, ka viņš izskatās humanoīdveidīgs. Katrā gadījumā, ja man būtu izvēle, es noteikti pirmkārt vakariņotu cilvēkiem un tad varētu padomāt, vai vienatnē vai ar robotu. Iespējams, ka varbūt, ja pārāk ilgi vienatnē jāvakariņo, tad kādreiz būtu interesanti ar robotu.  Cik šobrīd pasaulē esam tālu tikuši ar cilvēkveido robotu izstrādi. Vai šobrīd ir daudz tādu, ar kuriem jau varētu mēģināt vest kādu sarunu vai mēģināt saprast, vai mums pretī ir īsts cilvēks vai robots, vai tomēr tie atsevišķi gadījumi joprojām, kas izceļas robotikas pasaulē? Agris Ņikitenko: Saruna pati par sevi starp cilvēkiem notiek vairākos līmeņos, vairākās šķautnēs. Viena ir, protams, vizuālā šķautne, tas ir emociju atspoguļojums sejā, mīmika, žesti, ķermeņa kustības, ķermeņa valoda. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir sarunas saturs, kas ir verbāli pateikts, dialogs. Un trešais ir āriene, kas robotu manifestē kā fizisku iekārtu.  Sarunā, lai tā būtu patīkama, rosinoša, savstarpēja interesanti, visām šīm trim komponentēm ir jābūt atbilstoši cilvēku uztveres preferencēm un priekšrocībām. Ja tā nav, saruna būs apgrūtināta vai nenotiks. Un tas attiecas arī uz cilvēkiem. Ja kāda no šīm komponentēm starp diviem sarunu biedriem nedarbojas īsti, visticamāk, tā saruna vai nu būs īsa, vai nebūs saistoša kādai no pusēm.  Katrā no šīm lietām, es gribētu teikt, progress ir atšķirīgs. Ja mēs runājam par robotu fizisko manifestāciju, mūsdienās galvenā ķibele ir sensoru blīvums uz nosacītu kvadrāta vienību. Līdz ar to bez pietiekamas sensoru informācijas, kas ir cilvēkam raksturīga, arī robots nespēj būt tik plastisks, varbūt mīmika nespēj būt tik saistoša un mums viegli uztverama, lai atpazītu kā savējo. Līdz ar to veidojas distance.  Ja runa ir par saturisko daļu, mēs varam katrs iedomāties ChatGPT, un kaut kādā līmenī dialogs tur ir iespējams šobrīd. Līdz ar to es gribētu teikt, ka progress kā tāds ir diezgan būtisks. Teikt, vai tā ir pilnvērtīga saruna, kā tas ir starp diviem cilvēkiem, tas ir atkarīgs, par ko runā, no cilvēku izglītības līmeņa, zināšanu apjoma, ar ko dialogā operējam, fona zināšanas, konteksts un viss pārējais.  Līdz ar to par visu kopumā es gribētu teikt, ka mums ir diezgan tālu līdz tam. Agris Ņikitenko skaidro, ka tehniskā puse fizikālu ierobežojumu dēļ, tas ir enerģijas blīvums uz masas vienību, tas ir sensoru blīvums uz masas vienību, tas ir tranzistoru blīvums uz kaut kādu masas vienību, kas apstrādā šo sensoru informāciju, šobrīd nav tik liels, kā tas ir cilvēkam, līdz ar to ir būtiski ierobežojumi. Modris Greitāns: Nākamais, pie kā mēs institūtā arī strādājām, ir robotam iedod kognitīvo uztveres sistēmu, ka viņš skatās uz apkārtējo pasauli, redz tos objektus un saprot tos objektus līdzīgi kā cilvēks. Tad saruna var veidoties ne tik abstrakti, bet jau konkrētāk par to, ko mēs abi redzam, kā mēs to abi uztveram, kā mēs to abi saprotam. Tad protams, ir, sauksim, domāšana, lēmumu pieņemšana, vai secinājumu izdarīšana no tā, ko mēs redzam, kur, protams, cilvēks ir ar savām smadzenēm pārāks nekā robots. Attīstās arī otra lieta, kas ir saistīta ar pašu robota formu, jo ir cilvēki, kam ir svarīgāka forma, lai skaisti izskatās, mazāk, ko viņš saka. Progress ir abās lietās. Jau iepriekš ir runāts, ka robotam ir grūti saprast teikto - aizej uz veikalu un nopērc kaut ko ēdamu. Modris Greitāns: Mmums ir interesanti, ko viņš izdarīs? Ko viņš atnesīs, kad mēs viņam pateiksim - kaut ko ēdamu? Šobrīd jau lielie valodas modeļi kaut ko atbildēs. Kaut ko viņš atnesīs. Tāpēc vēl viens virziens, kas mums ir iezīmēts tuvākā nākotnē, gribētos atrast gan finansējumu, gan resursus, lai varētu strādāt un padarīt šo sarunu interaktīvāku. Tas nozīmē, ja viņam pasaka - aizej, atnes kaut ko ēdamu un viņš nesaprot īsti, tad viņš nevis aiziet un izdara, ko nu ir saģenerējis savās robota smadzenēs, bet pajautā. Un tad viņam vari pateikt, piemēram, maizi un pienu. Viņš tā pamazām mācītos. Viņa kā mazam bērnam ir jāapgūst tās zināšanas. Agris Ņikitenko piebilst, ka šobrīd roboti "nezina, ko viņi nezina", tāpēc viņi nespēj noteikt, vai rezultāts, kā viņi rīkojas, ir pareizs konkrētajā kontekstā.   Vai robotiem un mākslīgajam intelektam ir tiesības? Vai mākslīgajam intelektam ir kādas tiesības un vai tas to apzinās? Uz kādām likumā noteiktajām normām var pretendēt roboti, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, asociētā profesore un zvērināta advokāte Karina Palkova. "Pagaidām manā redzeslokā nav bijusi sistēma, kas pateiktu, ka man ir tiesības uz to un to. neizslēdzu, ka tas kaut kur notiek un mākslīgais intelekts jau ir ieprogrammēts, jo tas mācās no datiem," runājot par robotu tiesībām, teic Karina Palkova.  Varbūt pirmajā mirklī šķiet nedaudz absurds jautājums – kādas gan var būt tiesības mašīnai, vai datu sistēmai un kā vispār tas izskatītos, ja, piemēram, mākslīgais intelekts sāktu paģērēt no cilvēkiem autortiesības par sakomponētu dziesmu, radītu gleznu vai sacerētu dzejoli? Tomēr par šo jautājumu jau vismaz Eiropā tika runāts pirms nepilniem desmit gadiem, kad Eiropas Parlamentā tika ierosināts MI piešķirt elektroniskas personas statusu.  Bet ar mīļāko bērnības dienu grāmatu iepazīstina kvantu fiziķis Vjašeslavs Kaščejevs. Viņš izvēlējies 1962. gadā izdotu grāmatu par zemi un visumu. To kā dāvanu no sava tēva savulaik ir saņēmusi Vjačeslava Kaščejeva mamma. Grāmata jaun bijusi mājās, pirms vēl viņš piedzimis,tāpēc natceras, kad sācis šķirstīt un lasīt. "Tā stāsta par fiziku, kosmosu tādā veidā, kas ļoti atraisa iztēli. Maziņš šķirstīju grāmatu un ilgi pētījis ilustrācijas," atklāj Vjačeslavs Kaščejevs.

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanā ir dzīvokļu īpašnieku kopīgu lēmumu pieņemšana. Izmaiņas Dzīvokļu īpašnieku likumā tagad ļauj pieņemt svarīgus lēmumus arī mazākumam. Vai tas ir mainījis situāciju uz labo pusi? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Jānis Uzulēns, namu pārvaldniece Irēna Rusiņa un Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas vadītājs Oskars Skrastiņš. Ierakstā pieredzē dalās kādas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētāja. Viņas pārziņā ir divas 36 dzīvokļu mājas un visgrūtāk visiem bijis vienoties par mājas renovāciju, bet to izdevies veiksmīgi pabeigt. "Ja runājam par dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēm - jā, tas ir diezgan sarežģīts process. Mēs varam lēmumus pieņemt kopsapulcēs, mēs varam lēmumus pieņemt aptaujas veidā un citādi savstarpēji vienojoties," norāda Irēna Rūsiņa. "Kopsapulci var ierosināt gan pārvaldnieks, gan arī viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki. Un šeit ir stāsts par to - viens vai vairāku dzīvokļu īpašnieki, kurš uzņemas atbildību? " Rūsiņa atzīst, ka dzīvokļu īpašnieki neaizdomājas, ka viņiem ir tiesības sasaukt kopsapulci. Viņi ir gatavi gaidīt no pārvaldnieka, no kaimiņa, no kādas citas personas, bet neuzņemties pašiniciatīvu. "Pārvaldnieku var salīdzināt ar pedagogu, kuram ir kaut kāda dzīves pieredze, un viņš katru gadu sāk darbu ar pirmo klasi. Māca matemātiku," uzskata Jānis Uzulēns. "Pedagogam ir fenomenāla noturība, ka viņš katru gadu no sākuma sāk bērniem stāstīt, cik ir viens plus viens, tad viens plus divi. Kaut gan viņam pašam iekšēji ir sajūta - kā to var nezināt. Un pretī viņam klasē sēž 30 - 40 bērni. Lai man piedod Pēteri, bet tas ir konkrēts vandālis, kurš paņem pusi klases ar savu harizmu, viņam vispār neinteresē, cik viens plus viens. Iedomājieties, kāda ir tā psiholoģiskā slodze uz cilvēku, kurš mēģina klasi savākt nodarbībā kopā un savākt tā, lai tas sliktākais rezultāts būtu iespējami labākais. Šeit ir tas stāsts par iedzīvotājiem. Cilvēki uzreiz saslāņojas atbalstītājos, noliedzējos. Diemžēl ir jārēķinās, ka ir viena cilvēku grupa, kuriem ir valodas barjera vai drīzāk viņi uzskata, ka viņiem tā ir, un viņi nobīstas no sarunas. Lielākā grupa vienmēr ir tie, kas saka - mēs neko nezinām, ko mēs te vispār darām. Tev ir jāmēģina sarunā trāpīt pa visām šīm četrām grupām ar informāciju tā, lai tas vājākais elements veidotu saturu. Iztēlojoties, ka tas Pēterītis nav līderu grupā, kuri visu atbalsta. Kāpēcīšos viņš arī nebūs, jo tas nav līderis, viņš ir tajos, kas īsti nesadzird tevi, vai tajos, kas vienkārši visu noliedz. Nedod Dievs, Pēteris ir tanī grupā, kas visu noliedz, automātiski tā māja ir destruktīva. Tādā vidē mēs dzīvojam, un to nevar atrisināt ar normatīvo regulējumu."

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Šo interviju ar Kārli Bardeli ierakstījām šī gada februārī un bijām plānojuši to publicēt februāra beigās. Bet tad notika neiedomājamais. Liktenīgajā 24. februāra vakarā Kārli, Bored Of Borders kapteini, nogādāja slimnīcā, kur viņam tika veikta steidzama smadzeņu operācija, kam dažas nedēļas vēlāk sekoja diagnoze par smadzeņu audzēju.Kārlis ir sešu Ginesa rekordu ieguvējs. Trijos no tiem viņu neviens nevarēs pārspēt un tie vienmēr piederēs mūsu Kārlim.Šobrīd, kad Kārlis atgūst savu spēju runāt, šī intervija ir iespēja dzirdēt par Kārļa episko astoņu gadu ceļojumu apkārt pasaulei. Par airēšanu pāri Indijas okeānam un viņa dramatiskajām dienām bīstamās Somālijas tuvumā, kā arī par piedzīvojuma noslēguma posmu, braucot 5000 km ar velosipēdu pāri Āfrikai.Saruna ir par optimismu kā dzīves svarīgāko īpašību, spēju transformēt neveiksmes enerģijā, par negaidīti atrastu mīlestību un simbolisko atgriešanos pasaules apceļošanas sākumpunktā. Aicinu tevi pievienoties Kārļa atbalstam ar ziedojumu, kas ģimenei palīdzēs segt milzīgos medicīniskos izdevumus, lai Kārlis var saņemt viņam nepieciešamo ārstēšanu:Bankas konts: LV05HABA0551024115873Saņēmējs: Kārlis BardelisMaksājuma mērķis: Kārļa Bardeļa rehabilitācijaiBored of Borders komanda un Kārlis saka lielu paldies filmas ģenerālsponsoram DEPO - par draudzību kopš 2017.gada un atbalstu filmai "AIZSNIEGT DZELMI. Vienatnē pāri klusajam okeānam".Informāciju un saites, kas pieminētas šajā intervijā, atradīsi 227. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:02:11 Ievads - saruna ar Kārļa mammu par Kārļa veselībs stāvokli pēc smadzeņu operācijas11:19 Ceļojuma statistika - kā 8 gadu garumā Kārlis pieveica ceļu apkārt pasaulei13:07 Ekspedīcijas posmi piedzīvojumam, kas sākās un noslēdzās Namībijā16:31 Indijas okeāns un Malaizija - 172 dienas pāri Indijas okeānam20:07 Kā laiva palika “gūstā”, kas izjauca plānus24:15 Atgriezties Somālijā pēc neizdošanās un uzdrošināties vēlreiz pamatīgi riskēt27:04 Kaut vai norāpot, bet lai “visi papīri tīri”30:22 Loģistikas problēmu izjauktie plāni un pazaudēts vesels gads - kā ar to sadzīvot32:58 Kārļa pieeja, kā tikt galā ar vilšanās sajūtu, ja ceļā ir milzu šķēršļi35:11 Kā Kārlis savas dusmas transformē enerģijā40:38 Negaidīti, bet īstajā brīdī satikta mīlestība46:31 Pasiekstes vējdzirnavas, kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv47:40 Kā paskaidrot tuviniekiem par došanos atpakaļ uz bīstamo Somāliju50:02 Kāpēc optimisms ir dzīves svarīgākā īpašība52:21 Kārļa ģimenes atbalsts viņa ceļotāja dzīvē57:46 Kārļa “maģiskais birojs”, kur iegūti piedzīvojuma ceļabiedri1:02:46 Sarunu māksla, lai veiksmīgi vienotos ar vietējiem bīstamās situācijās1:05:11 Nakts piedzīvojums ar somāliešu zvejniekiem un naudas maisu1:14:35 Dramatiskās 3 diennaktis atpakaļ uz krasta pusi1:18:04 Āfrikas šķērsošana pa sauszemi: 5000 km vienatnē ar divriteni 60 dienās1:22:04 Āfrikas pieturpunkti - karstums, satiksme un robežas šķērsošana1:26:15 Ar velosipēdu braukt garām žirafēm un ziloņiem01:28:37 Pārdomas un maiņa attieksmē pret tuksnesi01:33:15 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus: powerupspace.eu.01:34:15 Finišs ar draugiem01:48:57 Notikums ar skolas garderobistēm, kas Kārli iedvesmoja doties piedzīvojumos01:54:55 Kā un kāpēc Kārlis dalās ar savu pieredzi uzņēmumos01:59:23 Kāpēc godīgums un patiesums ir svarīgākais runātāja ierocis

Apmēram pirms gada daudz atklātāk sāka runāt par to, ka ar "Rail Baltica" projektu neiet spoži, ir milzīgs sadārdzinājums un, kas zina, vai to maz pabeigs. Par sākotnējo termiņu, kas būtu 2026. gadā, protams, neviens vairs sen nerunāja, tāpat arī atklājās, ka solītie 85 procenti, ko finansēšot Eiropa, ne tuvu nav akmenī cirsti. Bet valdība nāca klajā ar rīcības plānu, kā projektu realizētu. Galu galā – lai pildītu savas saistības pret Eiropas ieguldījumu, "Rail Baltica" jābūt vismaz izbraucamam 2030.gadā. Kā tad ar to sokas, Krustpunktā analizē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, "RB Rail - ESG" direktore un valdes priekšsēdētāja vietniece Kitija Gruškevica, Eiropas Dzelzceļa līniju Finanšu departamenta direktors Jānis Naglis un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs.  

Kendall Kaut 04-08-2025

Ārsts var izdarīt patiesi daudz, tomēr bez pašu pacientu iesaistīšanās neiztikt. Cik esam aktīvi, ievērojot norādījumus, un kā mainīt savus ikdienas paradumus, lai sasniegtu iespējami labākus rezultātus ārstēšanās procesā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas Hipertensijias un aterosklerozes biedrības vadītājs, Latvijas Universitātes asociētais profesors kardiologs Kārlis Trušinskis, "Mēness aptiekas" farmaceite Ērika Pētersone un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Šogad pirmo reizi 27. martā pasaulē atzīmē Līdzestības dienu. Inese Mauriņa norāda, ka šajā dienā vēlas runāt par ārstēšanās efektivitāti, aktualizēt jautājumus, kas svarīgi pacientiem. Vairāk fokusējas uz sirds un asinsvadu slimību pacientiem, kam jālieto daudz un dažādi medikamenti lielākoties mūža garumā. Tas nav viegli. Aptauja liecina,  ka apmēram 10% aizmāršības dēļ neiedzer zāles, bet biežākie iemesli saistīti ar izpratni, kāpēc nepieciešams lietot medikamentus un ievērot citus ieteikumus, lai sasniegtu ārstēšanās mērķus. Tāpēc šogad īpaši uzrunā sirds un asinsvadu slimību slimniekus, lai mazinātu šo slimību izplatību. Ērika Pētersone norāda, ka aptaujas dati nepārsteidz, farmaceiti jūt, ka pacientu līdzestība nav liela. To ietekmē dažādi faktori, tāpēc farmaceiti cenšas palīdzēt pacientam ievērot terapiju. Farmaceitu aptauja atklāj vairākus galvenos iemeslus, kāpēc pacienti neievēro ārstēšanās ieteikumus: finansiālu ierobežojumu dēļ 21,4% pacientu nevar atļauties visus nepieciešamos medikamentus; pāragri pārtrauc ārstēšanu – 23,5% pacientu pārstāj lietot zāles, jo jūtas labāk; bailes no blakusparādībām – 19,9% pacientu izvairās no zāļu lietošanas blakusparādību dēļ; nepietiekama izpratne par ārstēšanas nepieciešamību – 14,1% pacientu nesaprot terapijas mērķi; savukārt 10,3% pacientu regulāri aizmirst lietot medikamentus. "Līdzestība būtiska ārstniecības efektivitātes panākšanā," atzīst Kārlis Trukšinskis. Viņš min, kad arī pasaules pieredze ir līdzīga, apmēram 40 – 50% pacientu dažādu iemeslu dēļ pārtrauc lietot zāles. "Pirmos sešus mēnešus pēc izrakstīšanās no slimnīcas situācija vēl ir diezgan jauka, gads paiet, divi, mēs ikdienā redzam, ka nāk pacienti pēc sirds operācijas, kam ir labi rezultāti gadu pēc tās. Mēs atceramies, bija problēma, visi vienojāmies, strādājām. Bet tad paiet septiņi gadi, pacients ir atgriezies, holesterīns atkal ir paaugstināts, asinsspiediens nav kontrolēts. Kaut kā likās, ka tas vairs nav tiks svarīgi... Ilgtermiņā [zāļu] lietošana ir panākumu stūrakmens," norāda Kārlis Trukšinskis. Viņš min, ka ārstam ir svarīgi ne tikai dot norādījumus pacientam, bet arī radīt tādu vidi, lai pacients justos drošs pateikt, ka es nevaru izdarīt to vai to, vai nepatīk kādas zāles. "Ārstēšanas shēma ir jāsabalansē ar pacienta dzīvi," min Kārlis Trukšinskis. Ārsts arī norāda, ka sarežģītas zāļu shēmas ir liela barjera cilvēkiem, tāpēc jauninājums ir kombinētie – trīs sastāvdaļas vienā tabletē, nevis trīs tabletes. Viņš arī min, ka būtiski ir digitālie risinājumi, kas pacientam palīdz atcerēties par medikamentu lietošanu. Par to nav jādomā tikai ārstam, farmaceitam vai pacientam, ir vajadzīga arī lēmumu pieņēmēju iesaiste. 

Kendall Kaut 02-24-2025

Kendall Kaut 02-17-2025

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kendall Kaut 01-22-2025

Vairāk nekā 15 gadus viņš strādāja ārpus Latvijas, bet tagad atgriezies un jau divus mēnešus vada Finanšu nozares asociāciju. Par banku pakalpojumiem, ekonomiku, finansēm un kredītiem Krustpunktā lielā intervija ar Uldi Cērpu. Raidījuma viesi esam iepriekš mēģinājuši uzrunāt sarunai. Piemēram, pirms pieciem gadiem, kad viņš kandidēja uz Latvijas Bankas prezidenta amatu, bet zaudēja konkurencē ar Mārtiņu Kazāku. Toreiz viņam neļāva runāt tā brīža darba devējs, jo viņš bija Apvienotajos Arābu Emirātos centrālās bankas prezidenta padomnieks. Šobrīd viņš ir jau atpakaļ Latvijā, no 1. oktobra uzņēmies vadīt Latvijas Finanšu nozares asociāciju. Kaut arī ir iespēja, ka Mārtiņu Kazāku varētu vairs nepārvēlēt, viņa uzvārdsšoreiz publiski neparādās kandidātu sarakstos.

This episode is a throwback because it is SO IMPORTANT to me to talk about crystals! I love using crystal healing in part of my daily life and I thought it would be so fun to have a guest who knows the benefits of crystals on a deep level to come on the podcast and enlighten us a bit! Enjoy this beautiful episode and tag us on IG with you takeaways: @helloaudreyrose and @the.imperfect.alchemist

This episode is brought to you by BetterHelp. Give online therapy a try at betterhelp.com/365 and get on your way to being your best self. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices