Podcasts about benjami

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru. Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka. Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas. Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas. Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”). Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.  

Kā fizikā meklē patiesību un kas raksturo fiziķa domāšanu? Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par viņa grāmatu "Flirts ar patiesību", kas tapusi lekciju cikla "Flirts ar citādo" ietvaros. Ieskats arī pasaulē pazīstamo Latvijas fiziķu biogrāfijās. * Pirms pāris gadiem jau runājām par grāmatu, kas tika laista klajā 2020. gada nogalē. Izdevumu ar nosaukumu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē.” Tie ir stāsti par 25 Latvijā dzimušiem un ārpus dzimtenes strādājošiem zinātniekiem, kuri devuši ieguldījumu zinātnē un izgudrojumos visas pasaules mērogā. Un, ja reiz šodien runa ir par fiziku, atcerēsimies tos izcilos fiziķus, kuru vārdi ierakstīti globāla mēroga izgudrojumos: “Mans pētījums jauno aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēku, bet gan ar to, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos,” – tā fiziķis Konstantīns Počs savulaik komentēja savu dalību joprojām tik nozīmīgās NATO agrīnās brīdinājuma un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning and Control System) izstrādē. Citējam rindas no minētās grāmatas, ko rakstījusi tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma. „Konstantīns Počs kā analītiķis bija iesaistīts šīs AWACS  sistēmas pirmās lidmašīnas projektēšanā un konstruēšanā. Uz kravas lidmašīnas “Boeing 707-320” bāzes būvētais lidaparāts ar milzīgo radaru gaisā pacēlās 1972. gadā, un drīz pēc tam lidmašīnai tika dots arī oficiāls nosaukums –  „Sentry”. Gaisa spēki izvēlējās nosaukumu “Sentry”, kas nozīmē – brīdinātājs jeb sargs. “Sentry” nav nekas cits kā lidošanai pielāgots radars,” tik vienkārši un saprotami šo iespaidīgo tehnoloģisko sasniegumu raksturoja Konstantīns Počs. Vairākus savus pētījumus, kā arī pārskatus par meteoroloģisko raķešu izmēģinājumiem Počs publicēja Savienoto Valstu Gaisa spēku Kosmosa izpētes biroja  zinātniskajos krājumos. 1970. gadā viņš patentēja vienu no saviem izgudrojumiem – mikroviļņu antenas sānstara un staru kūļa reducēšanas aparātu.  Par savu darbu K. Počs vairākkārt saņēma ASV valdības un ASV Gaisa spēku atzinību.” (I. Grīnuma „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē”) Latgalietis ar ļoti labu humoru izjūtu un, kā Poču raksturoja viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs, „zinātnieks ar dzejnieka dvēseli.” Īsumā par Konstantīna Poča biogrāfiju: dzimis Maltas pagastā 1912. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par pedagogu, kara gados iesaukts armijā, kara beigās emigrē uz Vāciju, kur netālu no Hamelinas pilsētas Vācijas rietumos, noorganizē vietējiem latviešu bēgļu bērniem organizēja ģimnāziju, vienlaikus strādājot par tās direktoru. Seko darbs Anglijā, veicot uzkopšanas darbus, par ko zinātnieks atminas: „Es nolēmu, ka angļiem podus vairs nemazgāšu. Tik daudz es mācēju angļu valodā, un to es šiem pateicu. Par to mani ar visām paunām izsvieda no hosteļa.” Vēlāk Počam rodas iespēja emigrēt  sākotnēji uz Kanādu un tad uz ASV, kur seko studijas atmosfēras fizikas un meteoroloģijas jomā un  vēlāk darbs ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijā Bostonā. Nākamais  latvietis – fizikas korifejs – ir Juris Upatnieks. Citējot Ilzes Grīnumas rakstīto par viņu, „viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks ir zinātnieks, kurš no latviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijas saņemšanai fizikas nozarē. Viņa nozīmīgākie atklājumi tapa Mičiganā kopā ar fiziķi Emetu Normenu Līsu. Lai apskatītu 1963. gadā abu pētnieku radīto vēsturē pirmo trīsdimensionālo hologrammu, viņu kolēģi stāvēja garā rindā. Tā bija sensācija, kurai sākotnēji retais spēja noticēt. Hologrammas demonstrācijas laikā pat pieredzējušākie zinātnieki ar aizdomām lūkojās apkārt, meklēdami kādu J. Upatnieka un E. Līsa triku. Priekšmeta trīsdimensionālais attēls taču nevarēja tā vienkārši karāties gaisā! Pats Upatnieks par darbu pie telpiskā attēla raksturo šādi: “Šis izgudrojums pārvērta teorētisku principu par ikdienā lietojamu metodi. Tam bija vislielākā nozīme pētniecības darbā. Pēc mūsu rezultātu publicēšanas, hologrāfiju sāka pētīt un pielietot visā pasaulē.” 1976. gadā Amerikas Savienoto Valstu Izgudrojumu un inovāciju veicināšanas apvienība pasludināja Juri Upatnieku par ASV Gada izgudrotāju. Juris Upatnieks kā bērns kopā ar vecākiem Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur studēja inženierzinātnes un 1961. gadā kopā ar kolēģi Emetu Lītsu uzsāka darbu pie šī telpiskā attēla veidošanas.” 2020. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā tika  saņemts vērtīgs dāvinājums – Jura Upatnieka zinātniskie pieraksti un publikācijas. Pagājušā gadsimta vidū Līss un Upatnieks nebija pirmie un vienīgie, kas mēģināja uzkonstruēt šādu telpisku attēlu. Jāmin arī Lielbritānijas zinātnieks Deniss Gabors, kurš bija celmlauzis hologrāfiskā attēla izgatavošanā, un arī Padomju Savienībā dzīvojošais Jurijs Deņisjuks, kurš 1962. gadā strādāja pie hologrāfiskā attēla izveides. Visi šie zinātnieki bija pretendenti uz Nobela prēmiju. Un kā trešais šai fizikas spīdekļu saimei ir jāpieskaita Benjamiņš Joffe – ebreju izcelsmes  inženieris un izgudrotājs, dzimis Rīgā 1931. gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā  par inženieri konstruktoru, pēc tam Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Atkal citējot Ilzes Grīnumas rakstīto, „1980. gadā izcilais zinātnieks emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš bažījās, ka savā zemē gan pats un viņa sieva Frīda, gan viņa bērni dzīvos kā “izsvītrotie”. Iemesli tam meklējami 1941. gadā, kad Joffes ģimeni skāra padomju varas represīvo struktūru vajāšanas. Zinātnieka tēvu nepamatoti tiesāja kā “dzimtenes ienaidnieku” un ģimeni deportēja uz Sibīriju. Vēlāk čekas aģenti pastāvīgi kontrolēja Benjamiņa Joffes gaitas, un viņš pieņēma lēmumu pie pirmās iespējas emigrēt uz ārzemēm. Tobrīd viņš nevarēja iedomāties, ka šis smagais solis pavērs iespēju kļūt par pasaules mēroga zinātnieku. ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijā Joffe tur sāka strādāt vēsturiskā brīdī, kad laboratorijas zinātnieki gatavoja lidojumam uz Saturnu orbitālo aparātu “Cassini”.” 2000. gadā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu fiziku, Benjamiņš Joffe sacīja: “Par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai.”

Agradece a este podcast tantas horas de entretenimiento y disfruta de episodios exclusivos como éste. ¡Apóyale en iVoox! Acceso anticipado para Fans - ** VIDEO EN NUESTRO CANAL DE YOUTUBE **** https://youtube.com/live/ZZEJbpdcqbs +++++ Hazte con nuestras camisetas en https://www.bhmshop.app +++++ #historia #historiamilitar #antigüedad Gracias a Benjamín Collado, autor de “Guerreros de Iberia” ** https://amzn.to/3hCSQQC *, regresamos a la Pensinsula Iberica prerromana para conocer las armas de los pueblos nativos. Os invito a leer los libros de Benjamín Collado * https://amzn.to/3TTCBDa * y ver los programas "LOS IBEROS, UNAS SOCIEDADES GUERRERAS" -- https://youtu.be/QR0WcAA9_KE -- y "LOS CELTIBEROS EN GUERRA, armas, tácticas y fortificaciones " -- https://youtube.com/live/ZsFPLd6FN3M COMPRA EN AMAZON CON EL ENLACE DE BHM Y AYUDANOS ************** https://amzn.to/3ZXUGQl ************* Si queréis apoyar a Bellumartis Historia Militar e invitarnos a un café o u una cerveza virtual por nuestro trabajo, podéis visitar nuestro PATREON https://www.patreon.com/bellumartis o en PAYPALhttps://www.paypal.me/bellumartis o en BIZUM 656/778/825 Escucha este episodio completo y accede a todo el contenido exclusivo de BELLUMARTIS PODCAST. Descubre antes que nadie los nuevos episodios, y participa en la comunidad exclusiva de oyentes en https://go.ivoox.com/sq/618669

Tracklist 1. MIXOMATIC - Nightfall Groove [Future Avenue] 2. Romansmitarello - Caelum [Balkan Connection] 3. Tinga - Philautia [Magnitude Recordings] 4. Benja Molina, Benjamín Vicente Amor - Foraker [Univack] 5. Tiefstone, Ric Niels - Abby [Sudbeat] 6. Dabeat & Kamilo Sanclemente - Vesta [Clubsonica Records] 7. Serious Dancers - In The Beginning (Hernan Cattaneo & Simply City Remix) [Univack] 8. Callecat, Fabri Lopez - Mutual Horizons [Manual] 9. Arbey Gonzalez, Mindlancholic - Lovely Moon (Mindlancholic Remix) [AH Digital] 10. Weird Sounding Dude - Edge Of The Ocean [EDGE] 11. Paul (AR) - White Dust (Original Mix) [Balcan Connection South America]

Benjamín de Puerto Rico vuelve con otro testimonio! Después de un año y medio del anterior, nos explica nuevos avances: mucho más fuerte y feliz. Benjamín tenía ataques de pánico y TOC de dañarse y de volverse loco. Sus exposiciones han sido radicales y radicalmente eficaces.

Stāsta kinokritiķe, Splendid Palace mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa Vai zini, ka leģendārās filmas "Zvejnieka dēls" pirmizrādes laikā 1940. gada 22. janvārī uz kinoteātri Splendid Palace tika izsaukta policija, bet skatīties gribētāju pūlis tomēr nebija valdāms un kinoteātrim tika izlauztas ieejas durvis? Pirmā filma, ar ko 1923. gada 30. decembrī tika atklāts kinoteātris Splendid Palace, bija amerikāņu režisora Toda Brauniga filma "Zem diviem karogiem". Tas bija stāsts par kādu angļu muižnieku Viktoru, kurš ierodas Alžīrā, lai pievienotos Francijas ārzemju leģionam un iemīlas "pulka meitā", franču arābu meitenē. Diemžēl filmas beigas nav laimīgas, bet spraigi piedzīvojumi kara laukā publikai patika. Taču visspilgtākās leģendas kinoteātra vēsturē saistās ar režisora Viļa Lapenieka filmu "Zvejnieka dēls", kas tika veidota pēc Viļa Lāča ārkārtīgi populārā romāna. Finansējumu pilnībā nodrošināja valsts. Darbs pie filmas aizsākas jau 1938. gadā. Vilis Lapenieks savu ideoloģisko skatījumu par topošo latviešu lielfilmu iesniedz sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozarei. Atsaucoties uz kino zinātnieces Ingas Pērkones rakstu izdevumā "Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture", "gan dabas skati, gan zvejnieku sadzīve un tipāža vizuālais tvērums filmā ir ļoti augstā profesionālā līmenī". Oskara tēls tiek simboliski salīdzināts ar Lāčplēsi reālajā dzīvē. Pēteris Lūcis, veidojot savu tēlu, izmanto patētiski melodramatisku spēles stilu. Atbilstoši jaunajam autoritārajam režīmam, galvenais konflikts ir starp jauno un veco. Skatītāju emocionālo uztveri virzīja komponista Jāņa Mediņa muzikālais noformējums, iekļaujot filmā arī muzikālus numurus: Rūdolfa Bērziņa izpildīto "Laša kundzi" un valsi "Pie dzintara jūras", dubultkvarteta "Tēvija" un Tāļa Matīsa izpildījumā. Galvenajā zvejnieka Oskara lomā bija aktieris Pēteris Lūcis, bet mīlas trījstūrī bija iesaistītas divas meitenes: Anita, kuru atveidoja Ņina Melbārde, un Zenta, kuras lomā Milda Zīlava. Filma uz ekrāniem iznāca 1940. gada 22. janvārī Splendid Palace. Pirmizrādes viesu vidū bija arī Kārlis Ulmanis, un joprojām tiek uzskatīts, ka pēc izraisītās rezonanses filmai nav līdzvērtīgu kino vēsturē. Kinoteātris cieta no interesentu viļņa, un leģenda vēstī, ka pirmizrādes laikā tika izsaukta policija, bet skatīties gribētāju pūlis tomēr nebija valdāms un kinoteātrim Splendid Palace tika izlauztas ieejas durvis. Intereses cienīgs fakts, ka veidojot daudzsēriju filmu "Emīlija Benjamiņa. Latvijas preses karaliene", 6. sērijā Splendid Palace zālē tika restaurēta šī pirmizrādes seansa atmosfēra. Līdzās Emīlijai bija arī Vilis Lapenieks, Vilis Lācis un daudzas citas tā laika prominences mūsdienu aktieru izpildījumā.

Stāsta vēsturniece un grāmatas "Elegantā Rīga" autore Inita Saulīte-Zandere 20. gadsimta 20. gadu vidū sabiedrība Latvijā uztraucās par to, ka parādījusies bīstama tendence – sieviešu vīrišķīgošanās jeb "modernā vīriete", kā to sauca prese. Viss sākās ar zēngalviņu. Zēngalviņas jeb, kā tolaik to dēvēja Latvijā, bubigalviņas (bubikopf), respektīvi, īsi apgriezti mati, ASV un Eiropā 20. gadu sākumā kļuva par sievietes  patstāvības simbolu, demonstrēja sievietes neatkarību. Arī Latvijā sievietes pamazām sāka apgriezt garos matus, bet tā īsti šī mode uzplauka ap 1925.–1926. gadu, kad par bubigalviņām bija izšķīrušās tādas sabiedrībā zināmas dāmas kā uzņēmēja Emīlija Benjamiņa, operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele, aktrise Lilija Ērika, mākslinieces Aleksandra Beļcova un Marta Liepiņa-Skulme u.c. Viņām kuplā skaitā sekoja ierēdnes, kantoristes un augstskolu studentes. Vienlaicīgi gan sākās arī vietēja mēroga karš pret zēngalviņām, jo daudzas "solīdas dāmas" nav gribējušas šķirties no garajiem matiem. Taču viens ir īsi apgriezti mati, bet kas cits – vīriešu garderobes elementu ielaušanās dāmu modē. Vīrišķīga stila žaketes, virskrekli ar cietām apkaklītēm, vestes, kaklasaites un pat cilindrs! Prese bija sašutusi. "Trūkst vēl tikai ūsas, monokls, cigārs un priekšā pogājamas bikses!" Ārzemnieces jau valkājot kungu bikses sabiedrībā! "Zobgaļi pareģo, ka vairs tālu neesot laiki, kad dāmas valkās bikses nevien sporta laukumā, bet arī staigās ar tām pa ielu," – ironizēja un šausminājās prese. Mode (jeb, precīzāk, sabiedrības viedoklis) bikses sievietēm tolaik pieļāva tikai noteiktos apstākļos – vietā, laikā vai funkcijā. Mājās modes dāma, piecēlusies no gultas, valkāja pidžamu – platas, plūstošas bikses no zīda un garu žaketi līdz pusgurnam, taču šādā tērpā viņu drīkstēja redzēt tikai ģimenes locekļi. Garās bikses kā pludmales apģērbs Rietumos parādījās ap 1924. gadu, un ar katru gadu to popularitāte auga. Pie tām pierada, pateicoties zīmējumiem un fotogrāfijām modes žurnālos, un turīgais slānis Eiropā tās sāka asociēt ar brīvdienām un atvaļinājumiem. Jūrmalas pidžama kļuva par modīgu tērpu, kurā drīkst pastaigāties gar jūru un, atkarībā no konkrētā kūrorta varas iestāžu rīkojumiem, pat uz ielas, deju zālēs un bāros. Un trešā vieta, kur pamazām tika pieņemtas garās bikses sievietēm, bija dažādas fiziskās aktivitātes, īpaši riteņbraukšana, jāšanas sports, iešana pārgājienos un slēpošana. Latvijā bikses sieviešu garderobē iedzīvojās lēnīgāk nekā Rietumeiropā, piemēram, pidžamas jūrmalā parādījās tikai ap 1929.–1930. gadu. Rets izņēmums bija operas dīva Milda Brehmane-Štengele, kura promenējusi "debešķīgā orientāliskā pidžamā" jau 1927. gada vasarā. Arī žurnāli kā ieteicamu ģērbu pludmalei visus 20. gadus vēl lielākoties ieteica peldkostīmu, virs kura uzvilkts peldmētelis, nevis pidžamu. 1929. gadā Rīgas Jūrmalā parādījās pidžamas, bet pārsvarā bijušas redzamas "veikalu prece, trafaretas kungu pidžamu kopijas no ordinārā mazgājamā zīda, kurās dāmas izskatījās kā no gultas piecēlušās", bet jau 1930. gada vasarā tur valdījusi īsta "pidžamu rēvija, eksotiska fantāzija un izšķērdība" no lamē, šifona, Ķīnas zīda, kašmira, damasta… Edinburgā [t. i., Dzintaros] veselu sensāciju sacēlusi elegantā, brunetā Lācis jaunkundze ar savu Parīzes modeļa kopiju, pidžamu no debeszila balti punktota fulāra: platas matrožu bikses, balts žoržeta krekliņš uz kailas miesas, drapēta josta no gaišzila satīna. Tāda pat jaciņa bez piedurknēm, ar punktotu oderi. Balta pikē platmale, zilas sandalītes. Arī sportošanai Latvijas žurnāli 20. gados joprojām pārsvarā ieteica svārku kostīmus, kaut bija arī reti izņēmumi, bet 30. gados bikses ziemas sportam veltītajās modes lapās parādās arvien biežāk. Kā ērtākās slēpošanai tika ieteiktas t.s. norvēģu bikses. Rīgas dāmas mīlējušas slēpotāju tērpos staigāt arī pa pilsētas centru un pat sēdēt kafejnīcās – gana liela uzdrošināšanās laikā, kad būtisks sauklis bija "dienas laikam un vietai piemērots apģērbs". Interesanti, ka citam iecienītam ziemas sportam – slidošanai – garās bikses nebija pieņemtas. Rīgas centrālā slidošanas vieta bija Esplanāde, kur esot salasījies vietējais bomonds. Svētdienās te bieži redzēja ministrus, ārvalstu diplomātus, profesorus, advokātus, ierēdņus, virsniekus un tirgotājus. Protams, arī ģimnāzistes! Lūk, un slidotavā, lai arī kāds būtu aukstums, dāmas valkāja svārkus. Prese šausminājās, ka nereti slidotājas stundām ilgi slido plānās flora zeķēs un vieglos zīda vai samta svārciņos, zem kuriem nav pat kombinē, tikai piegulošas triko bikšeles – lai tikai kājas izskatītos slaidas. Bet pabeidzot par biksēm. Amerikāņu modes dizainere Elizabete Hausa vēl 1939. gadā, izmisumā par to, ka sievietes nevēlas pamanīt, viņasprāt, tik acīmredzamās bikšu priekšrocības un funkcionālās ērtības, rakstīja: "Es jau varu tieši teikt, ka sievietēm uz darbu ir jāvalkā bikses, bet mani vārdi neko neizmainīs. Pat ja to teiktu Grēta Garbo, Šanele vai pats Dievs, – arī tas neko nemainītu. Sievietes nav gatavas valkāt bikses ikdienā. Kad viņas būs gatavas – viņas tās valkās. Lai sieviete izkļūtu no korsetēm, bija nepieciešams pasaules karš. Iespējams, būs nepieciešams vēl viens, lai viņa iekāptu biksēs." Pareģojums izrādījās precīzs.

Stāsta māksliniece un dizainere Ināra Liepa Mūsdienu kolekcionāri labi apzinās, ka mūsu sabiedrībā lelles loma ir ievērojami devalvēta. Lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka lelles paredzētas tikai bērniem un to izmaksas nevar būt augstas, un pagājušo gadsimtu lelles nav vis senlietas, bet vienkārši novecojušas lietas. Pēckara periodā, kad visas leļļu un rotaļlietu rūpnīcas pārtrauca savu darbību, kāds uzņēmējs izdomāja radīt lelles art deco stilā nevis bērniem, bet pieaugušām dāmām. Leļļu ķermenis bija šūts no auduma, bet galva, rokas un kājas no ceļa līdz pēdai tika izgatavotas no papjē mašē, porcelāna vai dažkārt no vaska vai celuloīda. Brīnišķīgas frizūras tika veidotas gan no dabīgiem matiem, gan mohēras vai zīda diegiem. Daudzām lellēm bija dabīgu matu vai kamieļspalvu skropstas. Seju klāja koši uzkrāsotas acis, bet dažkārt tās bija no stikla. Vidējais lelles izmērs bija no 50 līdz 90 cm, bet reizēm tas sasniedza pat viena metra garumu! Jau sākotnēji šīs lelles bija paredzētas pieaugušajiem, proti, smalkām sabiedrības dāmām. Parādījušās 20. gadsimta sākumā, šīs lelles ieviesa pilnīgi jaunu leļļu veidu un pret tām uzreiz izveidojās īpaša attieksme un tika pievērsta liela uzmanība. Buduāra lelles mērķis bija vienkāršs, un to galvenokārt noteica tās nosaukums: tās tika izmantotas kā stilīgs akcents telpas interjerā vai buduāra dekorēšanai, bet dažkārt leļļu īpašnieces tās ņēma līdzi saviesīgos pasākumos, lai piesaistītu kavalieru uzmanību. Buduāra lellēm patika pozēt, tāpēc, lai ieņemtu gurdeni relaksētas pozas, lelles tika radītas ar mīkstu rumpi un diezgan iegarenām ķermeņa proporcijām.  Pirmās salonlelles parādījās Francijā, par ko liecina to piedalīšanās modes skatē 1910. gadā, kad slavenais franču modes mākslinieks Pols Puarē savām modelēm uzdāvināja jaukas buduāra lelles. Tās bija apģērbtas tādā pašā stilā kā meitenes un sabiedrībā atstāja satriecošu iespaidu. Visas dāmas vēlējās lelles ar Puarē radītiem tērpiem. Buduāra lelles īpaši populāras kļuva 20. gadsimta 20. un 30. gados. Šajā laikā daudzas sievietes sāka samērā neatkarīgu dzīvesveidu, varēja brīvi strādāt un ļauties grezna izskata radīšanai. Parādījās arī tā saucamo flapper dāmu kustība. Atsakoties no konservatīvisma, šīs dāmas radīja "brīvās sievietes" tēlu: viņas smēķēja, lietoja narkotikas, nēsāja bikškostīmus, sāka vadīt automašīnu un vēlējās panāk vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem. Tas atspoguļojās arī dažu buduārleļļu stilā: iespaidīgi īsi matu griezumi, slaida figūra, spilgts, uzkrītošs grims ar izteikti sarkanām lūpām.  Papildus romantiskiem tēliem un skaistām kleitām parādījās smēķējošas lelles bikškostīmos, kas personificēja modernu un brīvdomīgu sievieti, taču liela loma šeit bija arī tabakas uzņēmumiem, kas centās popularizēt smēķēšanu daiļā dzimuma pārstāvju vidū.  Spilgtākais piemērs bija smēķēšanas koķete Fadete, ko 20. gadsimta 20. gados ražoja populārā itāļu kompānija Lenci. Šīs lelles nosauca par Flapper lellēm. Portretlelles, kurās attēlotas populāras slavenības, bija ļoti īpašas. Jau pieminētā itāļu kompānija Lenci bija viena no pirmajām, kas izgatavoja izcilas lelles ar Mērijas Pikfordas, Marlēnas Dītrihas un pat Rūdolfa Valentino portretisko līdzību. Tās bija ļoti ekskluzīvas un tika izgatavotas tikai vienā eksemplārā. Buduāra lelles ražoja daudzi uzņēmumi. Diemžēl materiāli nebija tik kvalitatīvi, lai lellēm būtu ilgs mūžs, tādēļ mūsdienās saglabājušās lelles tiek ļoti augstu vērtētas un atrodas pārsvarā kolekcionāru un muzeju krājumos. Starp citu, arī Benjamiņa kundzei un viņas māsām bija buduāra lelles, kas tērptas latviešu tautas tērpos.

Think back to March of 2020 as the economy is getting shut down and imagine you have a business that is 80% mall based. What would you do? How would you address the situation? Our guest today, Benjamin Woodruff, shares with us how he navigated this exact situation. Benjami is the co-CEO of  WOOPS! Macarons and Gifting, and he shares how his franchise system shrank by 50% and looked like it could be on the pathway to going out of business. But, in spite of the circumstances, their average unit revenue increased by 1.5 times. Ben shares how he and his company did it in our episode today.LINKS FROM THE EPISODE:You can visit our guest's website at: https://bywoops.com/Check out their franchise page: https://woopsfranchise.com/If you are ready to franchise your business or take it to the next level: CLICK HERE.ABOUT OUR GUEST:Ben is a very experienced franchise development specialist & executive who has worked with and consulted on hundreds of marketing and franchise recruitment programs since joining the industry in 2008. He has strong experience in finance, franchise development, and franchise operations. Since 2015 Ben has been growing the WOOPS! Macarons and Gifting franchise brand and currently services as co-CEO & Partner.For those who don't know our story, we were a rapidly growing franchise brand who very quickly reached 50 locations nationwide heading into 2020. With 80% of our businesses operating out of mall locations we almost lost it all. Throughout COVID we shuttered 25 stores and lost nearly 50% of our revenue. A devastating blow for a young, emerging brand. Over the past 21 months we've fought, scratched, crawled, and pivoted our way back to relevance and stability.ABOUT BIG SKY FRANCHISE TEAM:This episode is powered by Big Sky Franchise Team. If you are ready to talk about franchising your business you can schedule your free, no-obligation, franchise consultation online at: https://bigskyfranchiseteam.com/ or by calling Big Sky Franchise Team at: 855-824-4759.

Alors qu'Haaland, auteur de son troisème triplé consécutif à domicile a définitivement mis un terme au débat du capitanat, Romain grace un move osé mais payant avec l'entrée de Foden se rapproche du convoité top 10K Dans cet épisode, nous discutons longuement de la WildCard de Benjamin dans l'optique de refaire son retour entre la GW10 et la GW16Hébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

De Chile a Argentina sin escalas, recibimos a Benjamín Vicuña en Perros de la Calle. Su infancia en Chile, los vínculos con su familia, los trabajos previos a la fama y su gran proyecto actual, “El Método Gronholm”. ¡No te pierdas la nota! --- Send in a voice message: https://anchor.fm/urbanaplayfm/message

Turpinām vēstījumu par Latvijas preses vēsture un šoreiz par presi starpkaru periodā. Stāsta profesors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Ainārs Dimants.  Runājot par starpkaru periodu, tas ir Latvijas preses sazaļošanas laiks jaunā kvalitātē, kad preses izdevumu ir ļoti daudz: savi preses izdevumi ir daudzām organizācijām, protams, politiskajām partijām. Tad ir neatkarīgā prese. Populārais priekšstats ir, ka ir Benjamiņu impērija un pārējie. Ainārs Dimants norāda, ka trīs lieli notikumi - reformācija, kas izplatīja latviešu valodu, dzimtbūšanas atcelšana, kas radīja latviešiem nepieciešamību pēc preses, un Latvijas valsts dibināšana - ir priekšvēsture preses attīstībai 20. - 40. gados.  "Pirmo reizi Latvija ir valsts un, protams, arī presei ir jauni uzdevumi - skatīties uz Latviju kā uz valsti, gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski, starptautiskā politikā. Tas ir ārējais ietvars," skaidro Ainārs Dimants.  "Ja mēs skatāmies iekšējo attīstību, tad jāuzsver "Jaunākās Ziņas", jo tas ir vienīgais laikraksts, kas ir pārmantots no pirmskara laika. Kas sekmīgi pārdzīvo, jo neevakuējas atšķirībā no citiem lielajiem laikrakstiem, uzkrāj kapitālu izdevējs šeit - izdod arī laikrakstu krievu valodā un piedalās arī vienīgās latviešu avīzes izdošanā vācu okupācijas laikā kopā ar Fridrihu Veinbergu," turpina Ainārs Dimants. Viņš vērtē, ka preses vēsturi šajā laikā var skatīt kā "Jaunāko Ziņu" konkurentu vēsturi, jo "Jaunākām Ziņām"  ir tik liela tirāža, kas ir lielāka nekā visām pārējām dienas avīzēm kopā.  Līdz 1934. gada 15. maijam aktīvi darbojas arī partiju prese.  "Būtībā ir jānodala šie divi periodi - līdz 15. maijam un pēc. Es teiktu, Latvijas preses zelta laikmets, es pat lietotu šādu apzīmējumu, tas ir līdz 15. maijam, tad ir arī preses brīvība, ir liberāls Preses likums. Katrā ziņā pēc 15. maija sarūk arī izdevumu skaits, protams, likvidētas partijas, likvidēta preses brīvība, faktiski visa prese ir unificēta," norāda Ainārs Dimants.  

"Mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās pučs. Un pēkšņi izrādās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" prāto kino producents un žurnālists Gints Grūbe.  Šobrīd situācija pasaulē ir satricinoša. Tāpēc jebkurš mierinoša iepriecinājuma un gandarījuma mirklis, kas norit miera pavēnī, ir zelta vērts. Latvijas kultūrnotikumu panorāmā ziemas un pavasara robeža ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, 26. februārī – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", 27. februārī ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas Grūbe kā producents un arī viens no režisoriem saņēma balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Lielajā sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi – par filmām, žurnālistiku un pasauli šodien. Gunda Vaivode: Notikumi Ukrainā mūs nekādi nevedina uz izklaidi, tomēr arī kāda miera saliņa ir vajadzīga. Šorīt, nākot uz darbu, bija mazliet cita sajūta, un tā neviļus atgādināja to, kas bija pirms trīsdesmit gadiem barikāžu laikā. Vai tev ir kādas līdzības ar šo situāciju? Gints Grūbe: Protams, ir kaut kādas ķermeniskas atmiņas, bet, domājot par to, ko tu saki par rītu… Tas ir diezgan zīmīgi, kā televīzijas kanāla "Doždj" vai "Eho Moskvi" žurnālisti sāk katru rītu – viņi saka nevis "Labrīt!", bet - "Diena nav laba". Tajā ziņā šī sajūta turpinās – ir vienkārši cits rīts. Un tā ķermeniskā sajūta... Neviļus atcerējos, ka mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa manā dzīvē bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās augusta pučs. Un pēkšņi izrādījās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Bet nu – jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs un kurā brīdī. Bet tad, kad dēls atnāk no skolas un prasa, kas ir ar tiem ukraiņu skolēniem, kuriem mēs pagājušajā gadā rakstījām vēstuli… Tie ir jautājumi, uz kuriem nav vienkārši atbildēt. Protams, ir pagājis laiks. Pirms trīsdesmit gadiem paši bijām daudz jaunāki un kaut kā tās lietas uztvērām citādāk. Varbūt netipiski situācijai, bet no mūsu barikādēm man prātā palikusi Dziesmu svētku sajūta... Ka mēs te bijām, meklējām mūziku, un viss bija šausmīgi lielā pacēlumā, neskatoties uz to, kas notiek ārā. Kad vakar pēc darba gāju mājās un pie Kongresu nama bija šis koncerts, tā sajūta atkal atgriezās. Teici, ka arī savus norvēģu kolēģus esi uz turieni aizvedis. Protams, pirmajā mirklī likās – nu, kāds koncerts, kāda dziedāšana brīdī, kad Ukrainā notiek kaut kas tāds... Bet man šķiet, ka tā tomēr bija ļoti pareiza izvēle, jo jebkura reakcija, jebkura šāda veida izpausme, kas mūs nomierina un palīdz savākties, ir derīga. Un mūsu mūzikas pieredze attiecībā uz astoņdesmito gadu beigu revolūciju ir tieši tā pati šūnu atmiņa, kas mums ir, un tā strādā. Tas skats bija ļoti spēcīgs. Šorīt nācu garām tai dubļainajai vietai ap Krievijas vēstniecību – tie bija tādi sidrabotie dubļi. Par savu pilsētu tu savulaik sauci Berlīni. Bet esi bijis arī Leipcigā.  Jā, kopā ar Dāvi Sīmani bijām Leipcigā, kad mūsu dokumentālā filma "Pasaules skaņa" piedzīvoja pirmizrādi Leipcigas dokumentālo filmu festivālā. Filma ir stāsts par kora "Kamēr..." un viņu Saules dziesmām. Ļoti patīkama pieredze. Tas, šķiet, bija viens no pirmajiem dokumentālo filmu festivāliem, kuros piedalījos. Toreiz Andris Nelsons vēl nebija diriģents Leipcigā, bet jau toreiz varēja nojaust, ka kaut kad viņš šeit spēlēs. Bet Berlīne ir mana studiju laika pilsēta, ar kuru man saistās arī muzikālas atmiņas. Tā kā Vācija un Berlīne ir ļoti demokrātiska pret studentiem, studiju laikā centos nelaist garām nevienu "Berlīnes filharmoniķu" koncertu. Andris Nelsons vēl bija jauns students – māceklis, kurš brauca pie Marisa Jansona, un šad tad arī atnāca kājām līdz manam dzīvoklim. Tā bija tāda pieredze, kas atmiņā paliek uz mūžu.  Arī tagad daudzi Latvijas studenti ir tur un studē tieši mākslu augstskolās – tas ir ļoti iepriecinoši. Tu pieminēju Andri Nelsonu – viņam tieši šovakar ir koncerts Bostonā kopā ar viņa otru orķestri – Bostonas simfonisko orķestri, un Baibu Skridi: viņi spēlēs Perta "Cantus" Britena piemiņai un arī Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu. Toties Ņujorkas Kārnegija zālē, protestējot pret Putina režīma atbalstītājiem, no "Vīnes filharmoniķu" koncerta diriģēšanas atcelts Valērijs Gergijevs un arī solists Deniss Macujevs. Savukārt vakar žurnālā "Der Spiegel" izlasījām, ka Minhenes mērs Dīters Reiters esot piedraudējis Gergijevam – ja viņš līdz pirmdienai nepaudīs skaidru nostāju pret karu Ukrainā, tad viņam jāpamet Minhenes filharmonijas vadītāja postenis, jo Kijeva, kā zināms, ir Minhenes sadraudzības pilsēta. Gint, kā tu redzi mākslas, pasaules un politikas sazobi? Ir tik dažādi viedokļi. Vieni saka, ka nav ko jaukt visu kopā, kamēr otri tomēr tajā visā saredz vistiešāko propagandas mehānismu. Tur nav nekādu jautājumu vai šaubu – jebkura pozīcija vai attieksme ir būtiska. Neviens mākslinieks nedrīkst klusēt! Ja kāds nepauž savu viedokli, tā ir diezgan nožēlojama rīcība, jo man liekas – tas, kas šobrīd palīdz – un palīdz arī tiem cilvēkiem, kuri kultūras jomā darbojas Krievijā un kurus arī es pazīstu – viņiem ir būtiski šo drosmi dzirdēt no tiem, kas ir gan ārpus Krievijas, gan arī pašā Krievijā. Un mēs diemžēl šobrīd to nedzirdam tik lielā mērā, jo acīmredzot ir gan bail, vai arī ir kaut kādas konjunktūras sajūtas par to, kā tas vēstures rats noslēgsies. Bet mēs jau zinām, ka tas noslēgsies mūsu pusē. Tāpēc es piekrītu visiem tiem, kuri savu nostāju jau ir pauduši. Boriss Akuņins, Boriss Grebenščikovs, piemēram, ir pauduši ļoti konkrētu attieksmi un visu cieņu šiem cilvēkiem, jo tā ir drosme – dzīvot šobrīd Krievijā un iestāties skaļi pret. Un līdz ar to visu cieņu viņiem. Domāju, ka būtiska ir attieksme arī no mūsu māksliniekiem. Šis ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, jau šovakar – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", rīt ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas tu kā producents un arī viens no režisoriem saņēmi balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Un par to finālā nobalsoja tieši skatītāji! Tas bija gaidīti vai tomēr pārsteigums? Tas, protams, bija negaidīti, jo tas tomēr ir seriāls – tā nav ne spēlfilma, ne dokumentālā filma. Tā mums pašiem ir nebijusi pieredze un ļoti liels paldies skatītājiem, kuri balsoja. Bet skatītāji televīzijā vēl nemaz to nav redzējuši. Pirmizrāde vēl tikai būs. Jā, bet mēs šo filmu rādījām gan kinoteātrī, gan arī "Tet" platformā. Televīzijā, šķiet, tā parādīsies marta vidū un tad to varēs redzēt arī tie, kuri vēl nav šo filmu redzējuši. Kam pieder ideja par šīs tēmas iedzīvināšanu tieši šobrīd?  Kā mēdz teikt, idejas ir kaut kur gaisā, un tad kādā brīdī tās kāds satver, un man šķiet, ka tas tā bija arī šajā gadījumā. Dzīvojam serialitātes laikmetā, un, ja domājam par to, kas tad ir tādi pagājušajā gadsimta lielie stāsti, tad ir skaidrs, ka 20. un 30. gadi, prese un Emīlijas Benjamiņas liktenis ir šāds lielais stāsts, ar kuru var izstāstīt zināmu posmu Latvijas vēsturē. Un ja kādi jaunās paaudzes kinematogrāfisti ironizē un prasa, cik var taisīt filmas par vēsturi, man liekas, šis laiks ir atbilde, kāpēc mums vajag taisīt filmas par vēsturi un kāda tam ir nozīme – lai atdzīvinātu pieredzi, kura bijusi mums, mūsu vecākiem vai vecvecākiem. Jūs bijāt četri režisori – Andis Mizišs, Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis un tu pats. Vai jums bija viegli sadalīt sērijas un laika posmus savā starpā? Tas bija ļoti koleģiāli. Mēs kā producenti ātri sadalījām stāstus, kuru kurš stāsta – kur ir spēcīgās sievietes stāsts, kur ir cīņa par varu, kur ir apvērsums. Tās ir tēmas, kuras nemaz tik bieži Latvijas kino vēl nav bijušas – tajā ziņā tās ir jaunas. Viss kaut kā ļoti organiski salikās. Dāvim Sīmanim bija jāstāsta beigu sērija – tas  arī kaut kā likās ļoti loģiski. Tā ka cīņu nebija – bija nepieredzēta koleģialitāte savā starpā, kur neviens nemēģināja pateikt otram, ka jāiet pavisam citā virzienā. Tā bija saskaņa. Bet tu jau esi ne tikai viens no filmas režisoriem, bet kopā ar Inesi Boku-Grūbi – arī šīs kinolentes producents. Atsaucoties uz saviem horvātu draugiem, pats esi mazliet ironizējis – ka producentam ir tāda pieredze, ka viņam var uzticēt arī kāzu un bēru organizēšanu, jo cilvēku apjoms ir ļoti, ļoti liels. Kāds īsti ir tas producenta darbs? Vai vari to mazliet ieskicēt? Tādā stereotipiskā līmenī visi domā, ka producents ir tikai tāds grāmatvedis, kurš strādā ar ekseli, bet patiesībā tas ir tāds "gesamtkunstwerk" – radīšana no idejas līdz pat skatītājam. Visos posmos tu esi atbildīgs. Un tā ir šīs profesijas skaistā puse – manuprāt, ir ļoti būtiski domāt par skatītāju, nevis tā ļoti egoisti tikai par to, ka manas filmas domātas tikai mākslas vārdā. Ir līdzīgi tam, kā teica Hičkoks – ka viņam ir svarīgi iedomāties, ka aiz katra kinoteātra krēsla sēž vēl divtūkstoš citi cilvēki katrā krēslā. Tā ir sajūta, kura mums ar Inesi saskan – tā  kopīgā producēšanas sajūta, ka mēs patiešām gribam, lai filmas skatās. Un pie tā tad arī jāstrādā. Tas ir ļoti sazarots darbs – strādāšana pie idejas. Komanda, ko mums izdevās izveidot, bija ļoti saskanīga, un mēs turpinām strādāt jau pie jaunas idejas. Saglabājām komandas kodolu, jo sapratām, ka to nevar tik vienkārši laist vējā. Nominantu sarakstā esat kategorijā "Labākā daudzsēriju filma" – kopā ar Alvja Hermaņa "Aģentūru" un režisores Māras Lagzdiņas un Unas Rozenbaumas "Paliec negatīvs". Kopumā jums ir desmit "Lielā Kristapa" nomināciju. Ar kādu satraukumu gaidi rītdienu? Un vai tev ir kādas ekspektācijas par kādām nominācijām? Man liekas, ka kultūras apbalvošana ir ļoti subjektīvs process – lielākais  apbalvojums ir tas, ka tavu darbu skatās skatītājs. Protams, ir patīkama jebkura veida atzinība – tā jebkuram radošam cilvēkam ir ļoti būtiska, taču, kā mēs zinām, radošu darbu nav iespējams novērtēt ne pēc kādiem objektīviem kritērijiem. Tādi kritēriji nekur nav uzrakstīti. Un no tā viedokļa liels paldies visai izcilajai komandai, kura pandēmijas laikā, kad vēl nebija izgudrotas nekādas vakcīnas, neviens nezināja, kas notiks un visi teātri bija slēgti, mēs tajās piecdesmit dienās to visu izdarījām. Tas ir neatkārtojami. Par to visiem aktieriem, visiem režisoriem un operatoriem paldies. Šīs nominācijas ir pateicība viņiem par to. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Ihr unser jährlicher Beitrag zu Halloween. Da die Zeit für eine Folge für unseren Podcast "Die Zentrale" reichte, reden Benjami und Olli allgemein über Halloween. Natürlich wie immer mit fachlicher Kompetenz! Ihr habt Fragen, Feedback oder Kritik? Dann meldet euch doch einfach bei uns über Twitter: @WasserRotz @friday5782 @Kasperwelten oder über unseren Instagramaccount die_zentrale rotzundwasserpodcast oder schickt uns per WhatsApp eine Nachricht Tel.: 015202409308 Besucht uns doch mal auf unserer Webseite http://rotzundwasser-podcast.de/

1933. gadā Emīlijas Benjamiņas izdotā avīze "Jaunākās Ziņas" vairākos turpinājumos sāka publicēt jaunā rakstnieka Viļa Lāča romānu "Zvejnieka dēls". Tā bija pirmā reize latviešu literatūrā, kad kāds pievērsās latvietim tik tuvajai un pazīstamajai zvejnieku videi, tāpēc nebija pārsteigums, ka šis darbs ātri vien iekaroja lasītāju sirdis un padarīja Lāci par slavenību.

Filozofiju viņš devās studēt tikai un vienīgi sievietes dēļ. Viņam patīk vecas fotogrāfijas un labi stāsti. Kafiju viņš, protams, dzer tikai melnu un bez cukura – kā jau īstens intelektuālis. Un viņš uzskata, ka Emīlijas Benjamiņas gars Latvijas presē joprojām dzīvs. Viņš uzskata, ka cēsniekiem piemīt īpašs kods, ka labākā psihoterapija ir skriešana un ka Benjamiņas gars Latvijas presē joprojām dzīvs. Villas Sarunu jaunajā epizodē – filmas «Emīlija. Latvijas preses karaliene» producents GINTS GRŪBE sarunā ar Annu Peipiņu. Projektu «Villas Sarunas» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Villas Sarunas saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa. #SIF_MAF2021

20. septembrī kinoteātrī "Splendid Palace" Latvijas un pasaules pirmizrādi piedzīvos vēsturiskā daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Pēc pirmizrādes filma no 23. septembra būs pieejama skatītājiem izklaides platformā "Tet+", bet no 1. oktobra – kinoteātros visā Latvijā. Par unikālu radošo pieredzi un filmu ar vairākiem režisoriem un scenārija autoriem stāsta producents Gints Grūbe. Uzklausām režisorus Andi Mizišu, Kristīni Želvi un Dāvi Sīmani un aktierus Gunu Zariņu un Juri Bartkeviču, kā arī un operatoru Andreju Rudzātu.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene” septiņās sērijās ir stāsts  par starpkaru Latvijas preses karalieni – “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu, kuras personība, bagātība un traģiskais liktenis ir kļuvuši par Latvijas vēstures leģendu.  Filmas stāsts sešās spēlfilmās un vienā dokumentālā sērijā aptver laika periodu no Emīlijas Benjamiņas izdotā žurnāla “Atpūta” pirmsākumiem līdz viņas bojāejai Sibīrijā. Katra sērija atspoguļo kādu zīmīgu Emīlijas Benjamiņas dzīves posmu, parādot dažādas viņas personības šķautnes, – ģimenes dzīvi, uzņēmējdarbību, sociālā statusa nostiprināšanu, ietekmi uz politiskajām un kultūras norisēm 20. un 30. gados un beigu beigās pašas darbinieku nodevību. Ar šo spēcīgo sievieti stāsta centrā filmā tiks parādīta Latvijas sabiedrība visā tās krāsainībā, un skatītājiem pazīstamas būs daudzas vēsturiskas personas –  Antons Benjamiņš, Jānis Benjamiņš, Kārlis Skalbe, Jānis Ziemeļnieks, Vilis Lācis, Jānis Kārkliņš, Annija Simsone, Pēteris Blaus, Jūlijs Lācis, Augusts Kirhenšteins. Emīlijas Benjamiņas lomā – aktrise Guna Zariņa, Antonu Benjamiņu atveido Juris Bartkevičs, Jāni Benjamiņu – Raimonds Celms, seriālā filmējušies arī daudzi citi izcili Latvijas aktieri: Baiba Broka, Ligita Dēvica, Inga Tropa, Artūrs Skrastiņš, Anta Aizupe, Ģirts Krūmiņš, “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” redakciju atveido Uldis Anže, Jēkabs Reinis, Lauris Dzelzītis, Dainis Gaidelis, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Arnolds Osis un citi. Scenāriju veidojuši Baņuta Rubess, Ivo Briedis, Aiva Birbele, Tabita Rudzāte, konsultanti Māra Zālīte, Ineta Lipša, spēlfilmu sēriju režisori ir Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, dokumentālās sērijas režisors – Gints Grūbe, galvenais producents – studija Mistrus Media, Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe. Raidījuma būs dzirdama saruna ar režisori Kristīni Želvi un filmas producenti, vienu no idejas autorēm Inesi Boku-Grūbi.  

¿Ubicas las 50 sombras de Grey? Bueno… pues esa película se queda pendeja! Benjamín (@ben_mfx en IG, @ben_mfxxx en TT) y Juan Carlos (@pup_hoodson en IG, @hoodson_xxx en TT) nos vienen a dar evangelio sobre las prácticas del Bondage, Dominación, Sumisión, Sadomasoquismo, sus fetiches, sus juguetes favoritos y sus más grandes morbos. Pico y Adrián Andrés estaban perplejos al ver cómo desempeñan su vida sexual tan plenamente y cómo lo comparten sin temor ni miedo, cómo es que a muchos de nosotros nos da vergüenza el comprar lubricante en una farmacia mientras que nuestros invitados tienen hasta fundas para el pene con forma de pene de perro. Aprendamos a expandir nuestra sexualidad y probemos cosas nuevas, quien quita que tengas algún morbo escondido por ahí…

Jes 53, 1 – 5 Der Beitrag Die Zeit heilt alle Wunden! – Benjami Brestak erschien zuerst auf WUNDERWERK WIEN.

"Salīdzinoši ar filmām, ko esmu iepriekš taisījusi kopa ar Dāvi Sīmani, nu šoreiz es varēju atļauties atvēzēties kā nekad," sarunā Kultūras rondo atklāj kostīmu māksliniece un scenogrāfe Kristīne Jurjāne. Viņa pabeigusi darbu pie daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. "Vienmēr ir kaut kādas iebildes pret puķainiem izšūtiem spilveniem un deķiem, tad šoreiz varēja izšūtos spilvenus un galdautus. To visu drīkstēja un vajadzēja," turpina Kristīne Jurjāne. "Protams, visas kulinārās neprātības, ko varēs redzēt, tas tiešām bija pārbaudījums, bet arī ārkārtīgi aizraujoši. Pilnīgs neprāts, jo Preses balles bija kaut kāds ārprāts, ko apraksta smalko hroniku žurnālisti. Mēs kopā ar Andri Mizišu un Andreju Rudzātu pētījām "Minjonas pavārgrāmatu", kur ir brīnišķīgas gravīras ar vēžu piramīdām. Batālijas kā baroka laikā atļāvāmies." Kristīne Jurjāne atklāj, ka filmēšanas laikā uzņemšanas grupa centās izmantot iespēju robežās autentisku interjeru, dokumentālas dzīves vietas. "Kaut kādā veidā Jaunais Rīgas teātris mani ir izmācījis, ka aktieriem ir vieglāk dzīvot, veidot to tēlu tur, kur viņiem iedod konkrētu dzīvu priekšmetu rokās. Man ir pārliecība, ka vide iespaido cilvēku, audzina un veido," atzīst Kristīne Jurjāne. Daudz arī nācies radīt no jauna. Piemēram, "Jaunāko Ziņu" un "Atpūtas" redakcija tika radīta no nulles Vāgnera zālē. Runājot ar Emīlijas Benjamiņas tērpiem, Kristīne Jurjāne atklāj, ka kopā kostīmu māksliniecēm Rūtu Kuplo un Aiju Strazdiņu jau sākotnēji izlēmušas, ka kostīmiem jāpiestāv Gunai Zariņai [Benjamiņas lomas atveidotāja], tikai tad atsauce uz vēsturisko Emīliju. "Fotogrāfiju netrūkst, bet vai ir vajadzīgs visos gadījumos. Šinī brīdī esam ar konkrētu aktrisi un ir svarīgi, lai Guna jūtas komfortabli tajā vairāk nekā tas ir dokumentāli precīzi. Tāpat sasaucē ar interjeriem, lai cilvēks labi izskatītos vidē," stāsta Kristīne Jurjāne. Filmu veido trīs režisori Andis Mizišs, Kristīne Želve un Dāvis Sīmanis. "Manā pieredzē tas arī bija pārbaudījums, trīs dažādi režisori. Savā ziņā ārkārtīgi interesanti, jo viņi savā starpā kaut kādā ziņā sacentās. Kristīne Želve nāk ar psiholoģisko spēles stilu, Andis Mizišs atkal ar tādu "šļācienu" visu bagātīgi un daudz - ēdieni, ziedi un balles, tad nāk Dāvis ar traģisko - viņam ir pēdējā vistraģiskākā sērija - Emīlijas izvešana uz Sibīriju un pirmais padomju gads," stāsta Kristīne Jurjāne. Dažādos režisoru rokrakstus filmā savieno operators Andrejs Rudzāts. Kristīne Jurjāne stāsta arī par darbu pie filmām par aptiekāru Melhioru Igaunijā un topošo iestudējumu "Klāvas tantes skūpsts" Jaunajā Rīgas teātrī sadarbībā ar Uldi Tīronu.

Luova Records julkaisee Benjami Koskisen luotsaaman Maa ilmasta -yhtyeen debyyttialbumin. Jakso äänitettiin Mustassa Kissassa, Kalliossa, 5. toukokuuta 2021. Tue podcastin tekemistä: MobilePay 0407688249

Descripción del Episodio DIOS, MIRA QUÉ TU PUEBLO ORA [por Benjamín Vega]-Sabemos qué cosas extraordinarias suceden cuando el pueblo de Dios se humilla a Dios en ferviente oración. Y de eso es que se trata el cántico del episodio de hoy. Así qué, viajemos al año 1986 para escuchar la linda y poderosa música del cantante puertorriqueño Benjamín Vega, interpretando el hermoso cántico, «Dios, Mira Qué Tu Pueblo Ora». [Podcast Tributo A La Música De Ayer | Música: «Dios, Mira Qué Tu Pueblo Ora» por Benjamín Vega; Música adicional: Solid Rock Orchestra; Abraham Laboriel; Kenny Mitchell; Audio Adrenaline | Narrador: José M. Viera; Voces Adicionales: Landers Amaya; Leslie Ann Viera | Referencia Bíblica: 2 Crónicas 7:14 | Duración: 08:37 minutos | Episodio 38 de la Serie | Programa 281]Mis otros Podcasts• Hoy Es Mi Díahttps://www.spreaker.com/show/jose-vieras-show• Tributo A La Música De Ayerhttps://www.spreaker.com/show/tributo-a-la-musica-de-ayer• Reflexiones Del Génesishttps://www.spreaker.com/show/reflexiones-del-genesis• Orando Soy Más Fuertehttps://www.spreaker.com/show/orando-soy-mas-fuerte• Programación Especialhttps://www.spreaker.com/show/programacion-especial

🔴 Descubre nuestra NUEVA web http://estadodealarmatv.es 🇪🇸 Únete a la resistencia y conviértete en miembro para disfrutar ventajas exclusivas: ▪ YOUTUBE https://www.youtube.com/channel/UCM9R6-iDy0O8I1Uv5_FCtyg/join ▪ PATREON https://www.patreon.com/estadodealarmatv 📺 ¡Ayúdanos a seguir haciendo pública la verdad, sin filtros, sin censura, sin injerencias de ningún gobierno! 🛒 Visita la tienda oficial de Estado de Alarma con productos producidos en España con los que podrás apoyar al programa: https://estadodealarmatv.shop/ ------------------------------ Necesitamos tu ayuda si quieres que sigamos haciendo este canal que quiere cerrar el Gobierno. Por pequeña que sea: Número de cuenta: ES72 2085 9298 7803 3043 1954 Titular: Fack News Consulting S.L. Concepto: Estado de Alarma Paypal: estadodealarmatv@gmail.com -------------------- 🔔 Recuerda suscríbete a nuestro canal y activar las notificaciones ⚠ Copia y comparte el siguiente texto en tus redes sociales: Te recomiendo que te suscribas a este canal de Youtube donde descubren LA VERDAD de lo que está ocurriendo en España. Suscríbete aquí https://cutt.ly/6tmICXD 🎙 Tienes disponible nuestro Podcast: https://cutt.ly/rtYok9T ⭕ #EstadodeAlarma #España #Actualidad #Politica

Kultūras Rondo vaicā, kā dzīvo un jūtas kultūras cilvēki šajā laikā. Uzklausām aktrisi Gunu Zariņu. Aktrise atklāj, ka atrodas filmēšanas laukumā, kur filma par Emīliju Benjamiņu.  "Viss notiek pilnā sparā!" gandarīta Guna Zariņa. Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene” būs stāsts par starpkaru Latvijas “preses karalieni” – “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu, kuras personība, bagātība un traģiskais liktenis ir kļuvuši par leģendu. Filmas stāsts sešās spēlfilmu sērijās un vienā dokumentālā sērijā aptvers laika periodu no Emīlijas Benjamiņas izdotā žurnāla “Atpūta” pirmsākumiem līdz viņas bojāejai Sibīrijā. Aktrise atklāj, ka šobrīd no topošās daudzsēriju filmas par Emīliju Benjamiņu ir nofilmēta jau vairāk nekā puse. "Viss liek domāt, ka būs skaista bilde, jo ir labi strādājuši mākslinieki un grimētāji, ka būs notikumiem bagāts un aizraujošs stāsts. (..) Notikumi ir ļoti strauji, domāju, ka skatītājiem būs interesanti. Cerams, ka arī būs, kam just līdz," vērtē Guna Zariņa. Topošās filmas scenāriju veidojuši Ivo Briedis, Baņuta Rubess, Aiva Birbele, Tabita Rudzāte, konsultanti rakstniece Māra Zālīte, vēsturniece Ineta Lipša, pie daudzsēriju filmas izveides strādā režisori Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, bet pie dokumentālās daļas izveides – Gints Grūbe. Vērtējot šo laiku, Guna Zariņa atzīst, ka labs brīdis ideju apkopošanai. "Ja vien teātris vispār būs vēl, šis ir labs domu, ideju  vākšanas laiks," norāda Guna Zariņa. "Jākrāj piezīmju lapiņas, jāstrādā pie kaut kā tāda, ko neizdarīsi, kad atkal aizies lielais rats. Jāsakrāj lietas, lai pēc tam būtu, ko darīt un lietot." "Zinu, ka daudzi aktieri šobrīd, tādēļ, ka ir liegts strādāt teātrī, var filmēties un straujiem soļiem iet uz priekšu. Darīt, to, ko nevarētu, ja būtu repertuārs," tā aktrise.    

En aquest episodi us apropo una conversa grupal amb diferents persones de l'escena del podcasting en català. És un epsiodi que feia temps volia fer, però que per una cosa o altra no es va donar el cas. Sincerament, m'he quedat amb les ganes de parlar amb altres més podcasters però ja prou n'hem estat, més hagués estat un guirigall i penso que hem trobat la mesura adequada per mantenir un diàleg sostenible. A l'episodi hi han participat totes aquestes persones/podcasts, tanmateix al web de l'episodi hi trobareu més podcasts de llengua catalana: - Toni Sellas - Doctor amb una tesi relacionada amb el podcasting i autor del llibre La revolución sonora - Marc Alier en representació de Mossegalapoma - Benjamí Villoslada de Benjami.cat - Xavier Alujas de Fem muntanya - Maria Rovira en representació d'Oye Polo - Elena Roig en representació de Coses Modernes - Clàudia Rius en representació de Gent de Merda - Pau Pérez en representació de Berícid Sulfúric - Carlota Tanganelli on el seu podcast animalista està ara mateix en buffering

Nacionālā kino centra rīkotajā konkursā finansiālu atbalstu guvuši divas seriālu ieceres: Viens ir stāsts par starpkaru Latvijas preses karalieni Emīliju Benjamiņu, bet otrs – Latvijas detektīvklasiķa Andra Kolberga romāna ''Meklējiet sievieti'' ekranizācija. Konkursam bija iesniegti 16 projekti, no kuriem vismaz pusi ekspertu komisija vērtē kā sižetiski un mākslinieciski ļoti augsvērtīgus. "Konkurence bija ļoti liela, tas bija ļoti labs konkurss. Es noskatījos visas prezentācijas un pati turēja īkšķus par četriem projektiem, un es nebūtu bijusi arī ļoti bēdīga, ja būtu uzvarējis kāds no tiem, un mēs pagaidītu citu izdevību. Tiešām bija ļoti labi projekti," konkursu sarunā Kultūras Rondo vērtē topošā seriāla “Meklējiet sievieti” producente Arta Ģiga. Viņa arī atzīst, ka pārējiem projektiem gatavības stadija bija dažāda un sapratne par to, kā tas būs, bet idejas visas bija labas.  "Tas nozīmē, ka to vajadzētu turpināt, industrija ir gatava. Ja agrāk bija tāds tā kā nedaudz skats pret seriāliem, ka, pirmkārt, ir mazie ekrāni, tas nav īsti lielais kino. Tagad attieksme ir, ka būtībā tas nav seriāls, bet daudzsēriju filmu. Mēs taisām to pašu filmu lielajam ekrānam tikai daudzās sērijās," atzīst Arta Ģiga. Ģiga arī norāda, ka nevienam no atbalstītajiem projektiem nav pilns finansējums, tāpēc vēl liels darbs priekšā. "Visos šajos projektos bija lielas mākslinieciskas ambīcijas, ļoti interesanti risinājumi. Lieliskas idejas," piebilst Arta Ģiga. "Priecē projekti, kas guvuši atbalstu Nacionālā kinocentra konkursā, jo tie jau sākotnēji sevi pieteikuši kā mākslinieciski augstvērtīgu saturu," atzīst kino kritiķe Ieva Augstkalna. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ir galēji kritiska par to, kas līdz šim ražots Latvijas apstākļos attiecībā uz seriāliem. "Man nešķiet, ka tie ir  pietiekami augstas kvalitātes. Iespējams, viena lieta, kas šiem seriāliem, pietrūkst, ir ticamība. Bet tehniska ticamība, pietrūkst, kaut kāda noskaņa, kurai skatītājs vēlas sekot no epizodes uz epizodi," analizē Ieva Augstkalna. Viņa arī atzīst, ka šie produkti ir vērsti, lai izklaidētu, un nav tendēti, lai atzītu kā mākslinieciski augstvērtīgus. Seriāla “Meklējiet sievieti”, kura kopējais budžets ir 802 041 eiro un darba uzsākšanai konkursā tiek piešķirti 470 058 eiro. Tam būs divi režisori, abi arī scenārija līdzautori – televīzijas specifikā pieredzējušais Armands Zvirbulis (arī seriāla “Sarkanais mežs” līdzrežisors) un Dzintars Dreibergs (spēlfilmas “Dvēseļu putenis” režisors). Seriāla pamatā likts Latvijas kriminālžanra klasiķa Andra Kolberga romāns “Meklējiet sievieti” (1996), kas aptver plašu sabiedrības spektru un plašu laikmetu ainu, jo darbība notiek dinamiskajā un dramatiskajā “lielo iespēju laikā” – 90. gadu Latvijā –, bet notikumu saknes iesniedzas padomju laikos un Atmodas procesos. Savukārt filmu studijas "Mistrus Media" seriālā "Emīlija. Latvijas preses karaliene" galveno lomu atveidos Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, citās lomās būs redzami atpazīstami latviešu aktieri. Pie seriāla strādās trīs režisori Dāvis Sīmanis, Andis Mizišs un Kristīne Želve. Daudzsēriju filmas scenāristu komandu veidos Ivo Briedis, Māra Zālīte, Baņuta Rubess un Aiva Birbele. Šis pieteikums saņēmis vislielāko punktu skaitu konkursā. Arta Ģiga sola, ka abi seriāli būs redzami jau 2021.gada vēlā rudenī.  

Actuación como primera carrera y una especialización en Creación Dramática en el Centro de Capacitación de Escritores de Televisa con los mejores maestros de México como Hugo Arguelles, Benjamín Cann, Luis Eduardo Reyes, Enrique Rentería y otros grandes. Estrenó su primera obra como autora en 2002 durante el Festival de la Xanath en Papantla, Veracruz, y en el mismo año participó como productora ejecutiva en Cumbre Tajín. Desde entonces ha desarrollado una carrera multidisciplinaria en el medio del espectáculo en las áreas de producción, actuación, dirección, evaluación de proyectos y guionismo en diferentes empresas. Con un diplomado en Dirección y Gerencia Social para Organizaciones de la Sociedad Civil por Fundación Merced A.C., estuvo durante 5 años al frente de la Dirección de Comunicación en Fundación Chespirito, I.A.P.; entre otras funciones tuvo a su cargo la dirección editorial de los cuadernos educativos diseñados para el programa Chavos más Sanos, que tiene el propósito de fomentar hábitos saludables para prevenir la obesidad y la diabetes tipo 2. Formó parte del movimiento Diabetes LA, un grupo de mediadores latinoamericanos para la promoción y defensa de los derechos de las personas con diabetes tipo 1. Actualmente trabaja en el equipo de escritores de Grupo Chespirito y es Directora de Comunicación en Fundación VEDIMI. Conoce la oferta gratuita que tengo para ti dando click en: https://linktr.ee/adriansalama

At no time has the importance of innovation and the deployment of advanced technologies in banking been more evident than today. With more consumers embracing digital banking, banks are being challenged to replicate the level of engagement of bigtech and new tech organizations such as Amazon, Google, Netflix, Zoom and Alibaba. One of the perennial global leaders in technological innovation for banking is CaixaBank, Spain's leading digital financial services provider. As a pioneer in digital transformation, the application of artificial intelligence, innovative product design, and hybrid cloud utilization, CaixaBank continues to be at the forefront of what banking can become. We are joined today by Benjami Puigdevall, long time veteran at CaixaBank and current CEO of imagin, a digital lifestyle platform created and supported by CaixaBank. On today’s episode, Benjami discusses digital transformation at CaixaBank, the importance of an innovation culture and the development of imagin.

Benjami Guixens - Port D'aventura, El Deep South, armas, Castro --- Support this podcast: https://anchor.fm/fora-de-catalunya/support

Seinäjoen ILTA 26.1.2019 // Puhe 89 // Benjami Hautala jakaa sydämeltään.

Benjami Muma from DRC

An Instagram Live interview with Benjami Surpice about Dear Young Preacher, pitfalls of youth ministry, and lessons from mentors. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/erin-lashley/message

[powerpress] Nos hace especial ilusión inaugurar este Podcast: Cabalga el Cometa, con un invitado de lujo: Benjamí Villoslada. Bitólogo y co-fundador de Meneame.net Benjamí ha dedicado su carrera a ayudar a las empresas y administraciones en el proceso de transformación digital, y actualmente lo hace desde un cargo directivo en el Gobierno Balear. Con Benjamí podiamos haber mantenido una infinidad de conversaciones. Pero en esta ocasión hemos entrado de lleno en el tema de la transformación social inducida por el cambio tecnológico. Tema del que queremos hablar largo y tendido en este podcast. Podeis saludar a Benjami en twitter en @benjami

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada

Conversam amb gent que té coses a dir sobre les noves tecnologíes... abans que tornin velles! Benjamí Villoslada