Podcasts about starp

Pats autors šo grāmatu nav saucis par "Pentameronu", bet pēc analoģijas ar "Dekameronu" šis Džambatistas Baziles "Stāstu stāsts jeb Laika kavēklis mazajiem" ir iegājis pasaules literatūrā tieši ar šādu nosaukumu. Vai šīs pasakas radušās no mutvārdu stāstiem? Vai  Baziles fantāzijā? Un kā šie pasaku tēli, tipi un sižeti ceļojuši laikā un telpā?  Tie ir jautājumi, par kuriem diskutē pasaku pētnieki. "Pentameronā" piecās dienās sievietes ar dīvainiem vārdiem stāsta pasakas. "Pentameronam" ir mānīgs apakšvirsraksts, ka tie ir stāsti mazajiem. Barokālās asprātības, gan augstie, gan viszemākie valodas slāņi, reālas un izdomātas ģeogrāfiskas vietas, seksualitāte un incests – tas, protams, nemaz nav viss "Pentamerona" arsenāls. "Pentameronu" no senneapoliešu un itāļu valodas tulkojusi Dāce Meiere, skrupulozais redaktors Arturs Hansons šoreiz mazliet arī lasa par blusu; bet pasaku pētnieks Guntis Pakalns, kurš rakstījis zinātniskos komentārus, ieskicē pasaku "biogrāfijas" un brīnumainos ceļus pasaulē. Džambatisatas Baziles "Pentamerona" latviešu izdevuma smalko ietērpu veidojis mākslinieks Aleksejs Muraško, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Starp citu – klausītājiem ar ļoti smalkām ausīm iesakām klausīties tikai Baziles augstās valodas slāņus (ja tas vien būtu iespējams). Smalki ļaudis var klejot šajos tekstos kopā ar Hērakleitu un Zaratustru, jo autors ir izglītots cilvēks un galminieks. Visiem pārējiem dota iespēja klejot pa visiem 17. gadsimta barokālajiem laika kavēkļa labirintiem. Raidījumu atbalsta:

Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs uzskata, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai stāsts par pagātni. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri šodien glābj, atjauno un piešķir jaunu dzīvi pilīm un muižām, veidojot tās par kultūras, tūrisma un kopienu centriem. Latvijā nav viena precīza skaita, kas atbildētu uz jautājumu, cik pilu un muižu valstī ir bijis. Gadsimtu gaitā tās pārbūvētas, paplašinātas, apvienotas vai zudušas, taču kultūrvēsturiskais mantojums joprojām saglabājas daudzviet Latvijā. Par tā nozīmi, saglabāšanas izaicinājumiem un cilvēkiem, kuri vēsturiskajām ēkām dod otru elpu, intervijā Lienei Jakovļevai stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs. Vēsture nav pagātne – tā ir šodienas stāsts Lai gan no malas var šķist, ka interese par pilīm un muižām saistīta tikai ar pagātnes izpēti, Roberts Grinbergs uzsver – šī joma ir pārsteidzoši dinamiska. «Man tas ir stāsts par to, kā mūsdienu notikumus un procesus ieraudzīt caur vēsturisko notikumu prizmu,» atzīst Roberts Grinbergs. Nesen viņš atgriezies no Vācijas, kur apmeklējis Meklenburgas un Pomerānijas reģiona pilis un muižas. Šādi braucieni ļauj salīdzināt Baltijas un Vācijas pieredzi, vērot līdzīgas attīstības tendences un meklēt kopīgus risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanā. No padomju laika posta līdz atjaunošanas stāstiem Daudzas Latvijas muižas un pilis padomju gados tika pielāgotas pavisam citām vajadzībām – tajās ierīkoja skolas, saimniecības ēkas vai citas institūcijas. Tomēr Roberts Grinbergs uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt ēku kultūrvēsturisko nozīmi, mantojums saglabājies. Turpretī citviet tas ticis iznīcināts vai zaudēts. Taču arī šķietami pazudušas vērtības mēdz atgriezties. Nereti šķūņos, bēniņos vai saimniecības ēkās tiek atrastas vēsturiskas mēbeles, mākslas darbi vai citi priekšmeti, kas desmitgadēm ilgi bijuši aizmirsti. «Nekas nav zudis. Tas viss vēl ir tepat, tikai dažkārt uz laiku pazudis no cilvēku apziņas,» uzskata Grinbergs. Pēdējo 25 gadu laikā – būtisks izrāviens Latvijas Piļu un muižu asociācija šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Atskatoties uz paveikto, asociācijas prezidents secina, ka ceturtdaļgadsimta laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Divtūkstošo gadu sākumā tikai veidojās izpratne, ka kultūrvēsturiska ēka var kļūt par tūrisma galamērķi. Starp pirmajiem veiksmīgajiem piemēriem Roberts Grinbergs min Kukšu muižu, kas kļuva par vienu no pionieriem kultūras tūrisma un viesmīlības jomā. Vēlāk attīstības impulsu deva arī Rīgas koka apbūves kvartālu atjaunošana, īpaši Kalnciema kvartāls, kas iedvesmoja cilvēkus pievērsties vēsturisko ēku atdzimšanai arī ārpus galvaspilsētas. Par vienu no veiksmīgākajiem jaunākās paaudzes piemēriem Grinbergs sauc Abgunstes muižu, kas pēdējos gados kļuvusi par populāru kultūras un pasākumu norises vietu. Jauna tendence – muižas atjauno draugu kopienas Pēdējos gados parādījusies vēl viena tendence – vēsturisko ēku atjaunošanā iesaistās nevis viens īpašnieks, bet draugu un domubiedru grupas. Šādos projektos cilvēki apvieno resursus un idejas, veidojot koprades telpas, kultūras centrus un dažādus sabiedriskus projektus. «Nav svarīgi, vai tur ir viesnīca, restorāns vai vienkārši dzīvojamā telpa. Galvenais, ka mantojums tiek saglabāts,» uzsver Grinbergs. Kad bijušie skolēni glābj savu skolu Īpaši emocionāli esot stāsti par vēsturiskajās muižās ierīkotajām skolām. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ daudzas lauku skolas tiek slēgtas, taču arvien biežāk bijušie skolotāji vai absolventi nevēlas pieļaut, ka viņu skolas ēka aiziet bojā. Viņi iegādājas ēkas, iesaistās to apsaimniekošanā vai palīdz attīstīt tūrisma un kultūras aktivitātes. «Kamēr ir cilvēki, kuriem šīs vietas rūp, tikmēr būs arī nākotne šiem objektiem,» saka Roberts Grinbergs. No Ventspils līdz doktora studijām mākslas vēsturē Pats Roberts Grinbergs sevi dēvē par kurzemnieku ar dziļām saknēm. Viņa dzimtas vēsture saistīta ar Popes muižas apkārtni, taču interese par muižām un vēsturi nav radusies bērnībā. Tieši pretēji – bērnībā viņš Popes muižu uztvēris vienkārši kā skolas ēku. Pēc studijām kultūras vadībā un menedžmentā viņš turpināja izglītību vēsturē, bet šobrīd studē doktorantūrā mākslas vēsturē. «Man ir svarīgi redzēt šo tēmu daudzpusīgi. Muižniecības vēsture nav tikai vēsture – tā ir arī arhitektūra, māksla, mūzika un cilvēku stāsti,» viņš skaidro. Kā divi dzīvokļi Ķengaragā papildināja Rundāles pils muzeju Viens no pēdējo gadu neparastākajiem Roberta Grinberga profesionālajiem stāstiem saistīts ar grāmatu kolekcionāru Konstantīnu Tihomirniju. Pēc kolekcionāra nāves viņa mantinieku rīcībā palika vairāk nekā 6000 vērtīgu sējumu, kas glabājās divos dzīvokļos Ķengaragā. Grinbergs rosināja Rundāles pils muzejam uzsākt sarunas ar ģimeni, un rezultātā visa kolekcija nonāca muzeja krājumā. Pētot grāmatas, atklājās, ka tajās ir ievērojami vairāk Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas eksemplāru, nekā iepriekš bija zināms. «Muzejs bija patiesi pārsteigts. Tas bija nozīmīgs papildinājums Latvijas kultūras mantojumam,» viņš stāsta. Vēl daudz kas gaida atklāšanu Roberts Grinbergs ir pārliecināts, ka daudz vērtību joprojām atrodas privātās mājās, bēniņos un šķūņos.  Tieši tāpēc publiskie stāsti par atrastajiem priekšmetiem nereti iedvesmo arī citus pārskatīt ģimenes mantojumu un meklēt vēstures liecības savā īpašumā. Viņš min piemēru par ģimeni Saulkrastos, kas muzejam nodevusi vēsturiskas bīdermeijera mēbeles, kuras gadiem ilgi glabājušās mājās bez skaidras izpratnes par to vērtību. Ne visas muižas sagaida glābējus Tomēr situācija nav tikai optimistiska. Latvijā joprojām ir daudz pamestu un degradētu kultūras pieminekļu. Nereti īpašnieki gadiem gaida iespēju objektus pārdot par ievērojami augstāku cenu, neveicot nekādus saglabāšanas darbus. «Potenciāls ir milzīgs, bet īpašnieki dažkārt gaida labākus laikus. Tā rodas situācija – pašam nevajag, bet citiem arī netiek dota iespēja,» saka Grinbergs. Piļu un muižu festivāls aicina doties ceļā Vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija turpina tradicionālo piļu un muižu apceļošanas iniciatīvu, kas šogad pārtapusi par festivālu. Apmeklētāji tiek aicināti ne tikai iepazīt kultūrvēsturiskos objektus, bet arī veidot foto galerijas un dalīties savos iespaidos. Fotogrāfijās jāfiksē noteikti elementi – piemēram, pils tornis, muižas kaķis, kamīns vai citi organizatoru izvirzītie objekti. «Svarīgi ir vienkārši doties ceļā. Daudzas vietas vēl aizvien gaida savus atklājējus,» saka Roberts Grinbergs. Kultūras mantojums ir cilvēku stāsts Runājot par nākotni, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents uzsver, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav tikai īpašnieku vai muzeju uzdevums. Tajā var iesaistīties ikviens – arhitekts, vēsturnieks, uzņēmējs vai vienkārši interesents, kurš vēlas palīdzēt ar zināšanām, laiku vai atbalstu. «Varbūt nevajag pašam kļūt par muižas īpašnieku. Pietiek paskatīties apkārt, iesaistīties un palīdzēt saglabāt to, kas mums jau ir,» viņš saka.

4. jūnija vakarā koncertzāles ";Ave Sol" velvēs skanēs ne tikai izcila laikmetīgā kora mūzika, bet arī personīgs radošās izziņas apliecinājums – koncertcikla "Kora laboratorija" jaunākajā programmā pie kamerkora "Ave Sol" diriģenta pults stāsies jaunā diriģente un komponiste Anastasija Kildiša. Šis koncerts, simboliski nosaukts "Lūgšana, kas skan", iezīmē nozīmīgu brīdi pašas mākslinieces radošajā un pētnieciskajā ceļā – viņa ne vien vada kolektīvu, bet pirmo reizi publiski atskaņos arī pašas sacerētu jaundarbu. Diriģents kā starpnieks un pētnieks Anastasija Kildiša, kura šobrīd beidz profesionālās doktorantūras studijas, atzīst, ka diriģenta darbs ir nemitīgu pārmaiņu un iekšējas attīstības ceļš: "Diriģents mainās katru minūti. Nevar būt tā, ka esi viens vienā dienā, cits otrā – visu laiku kaut kas notiek." Šī atklātība un vēlme mācīties no katra sastapta kolektīva vai kolēģa ir viens no iemesliem, kāpēc viņas sadarbība ar "Ave Sol" kļuvusi par īpašu draudzības un cieņas caurvītu māksliniecisko platformu. Diriģente uzsver arī koncertprogrammas veidošanas izaicinājumus: "Koncertprogrammas sastādīšana ir viena no sarežģītākajām diriģenta profesijas disciplīnām." Šoreiz programma tapusi kā daļa no doktorantūras projekta, taču tās idejiskie pamati likti jau sen – kā sapnis, kas caur mūziku ļauj savienot laikmetīgo ar arhaisko. Bizantija kā atslēga jauniem atklājumiem Programmas kodols ir Bizantijas muzikālā tradīcija – to Anastasija atklājusi, pateicoties Andreja Selicka darbiem un iegrimstot kristīgās pasaules muzikālajos arhetipos. "Lai atklātu ko jaunu, jāatgriežas pie kaut kā ļoti arhaiska, pie kaut kā senatnīga," viņa uzsver, atgādinot, ka Bizantijas mūzika bijusi iedvesmas avots arī gregoriskajiem korāļiem un vēlākai Eiropas kormūzikai. Šī interese kļuvusi par pamatu arī jaunradītajam skaņdarbam "Svētā saruna" – Anastasijas pirmajam nopietnajam kompozīcijas mēģinājumam. Piecu daļu ciklā, kas balstīts pareizticīgo Dievmātes pasludināšanas kanonā latviešu un grieķu valodā, dzirdamas autentiskas Bizantijas melodijas, kas izskan mūsdienīgā skatījumā. "Es mēģināju iekāpt komponista biksēs un sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli," atzīst Anastasija, raksturojot radošo procesu kā smagu, bet dziļi pašizziņas pilnu laiku. Mūzikas vienojošais spēks Diriģentes daiļradē garīgā mūzika nav tikai skaņu māksla, bet arī vienotības un kopā būšanas pieredze: "Nosaukums runā pats par sevi – lūgšana, kas skan, un, ja tā skan, tad tā lūgšana vieno." Šī vienotības izjūta, kas īpaši aktuāla šodienas sašķeltajā pasaulē, caurstrāvo gan izvēlēto repertuāru, gan pašu koncertu kā rituālu, kurā klausītājs kļūst par procesa dalībnieku. Starp citiem skaņdarbiem koncertā izskanēs arī britu un poļu komponistu darbi, kā arī Anastasijas īpaši izceltais Andreja Selicka opuss, kura dziļums un garīgums diriģentei ir īpaši tuvs. "Tiešām visi komponisti, kas skanēs, ir vienkārši pērles," viņa ar aizrautību dalās, uzsverot radošā dialoga nozīmi starp komponistu, diriģentu un izpildītājiem. Tradīcijas dzīvība un pēctecība Anastasijas Kildišas ceļš spilgti iezīmē mūsdienu latviešu kordiriģēšanas un kormūzikas attīstību, kur tradīcijas pētniecība un radošums iet roku rokā. Kā pati atzīst: "Diriģents ir pētnieks. Mums jākļūst par staigājošām enciklopēdijām." Izziņas alkas viņa nodod arī saviem audzēkņiem Cēsu un Jūrmalas mūzikas vidusskolās, kur kora literatūras un diriģēšanas studijas kļūst par radošas domāšanas un muzikālās inteliģences kalvi. Koncerts "Lūgšana, kas skan" kļūst par zīmi – brīdi, kurā seno Bizantijas tradīciju gaisma satiek laikmetīgo latviešu kormūzikas meklējumus, apliecinot, ka patiesi nozīmīga māksla dzimst dialogā starp pagātni, tagadni un personīgo pieredzi. Tā ir lūgšana, kas ar skaņas spēku vieno, stiprina un atver ceļu jaunām muzikālām atklāsmēm.

Lietuviešu rakstnieces Akvilinas Cicēnaites romānā "Angļu valodas vārdnīca" pilsētām ir būtiska nozīme, jo tas ir ceļojums no Sidnejas uz Brokenhilu. Tas ir ceļojums no vienas valodas uz otru un atpakaļ. Tas ir arī ceļojums no pandēmijas aizslēgtas pasaules. Sarunā ar tulkotāju Daci Meieri uzzinām, ka šajā gadījumā visgrūtāk tulkojamais bija saistīts ar pilsētu nosaukumiem, proti, latviešu valodā pilsētas parasti ir sieviešu dzimtē (Rīga, Viļņa, Sidneja), bet lietuviski – vīriešu. Akvilina Cicēnaite  ir rakstniece, tulkotāja, reliģijas studiju zinātņu doktore, kuras kontā ir septiņas grāmatas pusaudžiem un diviromāni pieaugušajiem. Romāns "Angļu valodas vārdnīca" ir saņēmis Lietuvas literatūras gada balvas. Vārdnīca veido romāna struktūru, bet mēģinājumi iztulkot neiztulkojamus vārdus ir arī autores tulkotājas pieredzē balstīts teksts. Starp citu – pati autore dzīvojusi Austrālijā, bet tagad atriezusies Viļņā. Akvilinas Cicēnaites romānu "Angļu valodas vārdnīca" no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:  

"Traka grāmata trakai pasaulei", tā teica tulkotāja no igauņu valodas Daila Ozola. Tā trakā grāmata ir Armina Koemegi romāns "Debesis". Skats uz pasauli no pasaules lidostām, no lidmašīnu ekonomiskajām un biznesa klasēm, no baltā vīrieša skatu punkta un caur spiedzošu korejiešu meiteņu foto objektīviem. Pa vidu – pazudusi identitāte un aizmirstas valodas vārdi, smaržas, smakas, garšas un sajūtas, mākslīgi korāļu rifi un lidostai speciāli selekcionēti īpatņi lietus mežos. Un kad jau šķiet, ka pasaules trakums ir sasniedzis savu robežu, izrādās, ka var būt vēl trakāk. Vai arī – mākslīgās ainavas pēkšņi izzūd visparastākajā mākonī, bet pamostas ekoloģiskais ekonomists. Starp citu – autors Armins Keomegi ir veiksmīgs uzņēmējs, kurš kļuvis par rakstnieku, "Debesis" ir viņa ceturtais romāns, viņam pieder arī trakas idejas – piemēram, katru gadu izdot igauņu noveļu krājumu vai katru ceturtdienu bezmaksas aplikācijā uzdāvināt pa skaistam dzejolim igauniski. Un vēl tulkotāja Daila Ozola piebilst, ka igauņiem nav tāda teiciena, ka "lasītājs to nesapratīs". Iespējams, tāpēc viņu literatūrā ir vairāk melna humora, politnekorektu salīdzinājumu un traku grāmatu. Armina Koemegi romānu "Debesis" no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola, izdevis "Aminori". Raidījumu atbalsta:  

Raidījumā "Mākslas vingrošana" šoreiz ielūkojamies Rīgas Fotogrāfijas biennāles desmitgades notikumos, pārmaiņās un izaicinājumos Latvijas fotomākslā. Studijā viesojas leģendārā fotogrāfe Māra Brašmane, kura atklāj savu jaunāko izstādi "Mani draugi" – sirsnīgu, autentisku portretu ciklu no pašas jaunības gaitām, kur, kā viņa atzīst, katrs attēls ir gan laikmeta liecība, gan personisks stāsts. Sarunas gaitā mākslas kritiķe Santa Hirša un galerijas "Alma" pārstāvis Kristiāns Fuks palīdz saprast, kā fotogrāfijas jēdziens mainījies līdz nepazīšanai – vai video un tekstils jau kļūst par fotomākslu? Kā saglabāt vērtību laikmetā, kad attēli mūs pārpludina, bet tehnoloģijas maina rituālus? Raidījumā tiek atklāts arī, kādu lomu Māras Brašmanes arhīvs un līdzšinējā pieredze spēlē gan padomju laika dokumentēšanā, gan mūsdienu fotogrāfijas dialogā ar pagātni un jauno paaudzi. Vai klasiska melnbalta fotogrāfija spēj sacensties ar digitālo pārsātinājumu? Kāpēc jaunie mākslinieki atgriežas pie analogajām tehnikām? Meklējam atbildes uz šiem un citiem aktuāliem jautājumiem! Raidījuma producente – Inga Saksone.

Šoreiz Divās puslodēs par Persijas līča konflikta attīstību, vēlēšanu rezultātiem Ungārijā, kur pienācis Viktora Orbāna varas ēras gals, kādi ir iespējamie tālākās attīstības scenāriji, kā arī degvielas protestiem Īrijā – kādi ir to iemesli, raksturs, valdības reakcija un iespējamie tālākie scenāriji, tai skaitā citās valstīs. Ārzemju aktualitātes studijā apspriežam kopā ar Latvijas Radio ārzemju korespondentu Uldi Ķezberi, kurš sagaidīja Ungārijas parlamenta vēlēšanu rezultātus Budapeštā, kā arī politologu, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju Sandi Šrāderu. Hormuzs „dubultslazdā” Prognozes par iespējamo Irānas un Savienoto Valstu pamiera sarunu izdošanos Islamabadā jau sākotnēji bija visai piesardzīgas, ciktāl bija zināms, ka abas puses grasās izvirzīt teju maksimālās prasības. Irāna bija gatava atteikties no jau bagātinātā urāna krājumiem, taču ne no urāna bagātināšanas nākotnē. Teherāna prasīja saglabāt tai īpašu kontroli pār kuģošanu Hormuzā, pārtraukt Izraēlas karadarbību Libānā, atcelt sankcijas un izmaksāt reparācijas, izvest ASV karaspēku no reģiona valstīm un vēl vairāku prasību izpildi. Islāma republika negribēja ne dzirdēt par tās kaujas raķešu spēju ierobežošanu, atbalsta pārtraukšanu tās bruņotajām satelītorganizācijām reģionā un acīmredzot nebija gatava arī atzīt Izraēlas valsts eksistences tiesības. Prognozējamais rezultāts pēc divdesmit vienu stundu ilgušām sarunām iestājās svētdienas agrā rītā, kad abu pušu delegācijas pameta Pakistānas galvaspilsētu. Vienīgais, kas ļauj nepiesaukt pilnīgu fiasko, ir pušu izteikumi par iespējamu procesa turpināšanu. Vakar intervijā izdevumam New York Post prezidents Tramps izteicās, ka sarunas varētu atsākties pat tuvāko pāris dienu laikā. Pirmdien pēc Baltā nama saimnieka pavēles Savienoto Valstu jūras spēki sāka Irānas ostu blokādi. Paredzēts aizturēt jebkuru kuģi, kas dodas uz vai no Irānas ostām; izņēmumi attiecas vienīgi uz pārtikas, medikamentu, kā arī citu civilā pielietojuma pirmās nepieciešamības preču kravām. Tiek gan ziņots par vairākiem potenciāli pārtveramiem kuģiem, kuriem izdevies šķērsot Hormuzu jau pēc blokādes izsludināšanas. No tiem gan tikai viens, iespējams, ir ar Irānas naftas kravu; pārējie kuģojuši no citu Persijas līča valstu ostām, bet ir iekļauti sarakstos kā agrāk sankciju režīmu pārkāpuši. Iespējams, šie kuģi izmantojuši speciālus tehniskus līdzekļus savas patiesās lokācijas slēpšanai. Jebkurā gadījumā Hormuzs joprojām paliek praktiski satiksmei slēgts, to dienā šķērsojošo kravas kuģu skaits ir vien 5 % no pirmskara apjoma. Neskatoties uz to visu, izsludinātā uguns pārtraukšana šobrīd kopumā paliek spēkā, lai gan ir ticis ziņots par atsevišķiem tās pārkāpumiem. Tikām vakar Vašingtonā sarunās ar ASV valsts sekretāra Marko Rubio līdzdalību tikušies Izraēlas un Libānas vēstnieki, kas ir pirmā tiešā tikšanās starp abu valstu pārstāvjiem kopš 1993. gada. Abas puses raksturo sarunas kā produktīvas, tomēr karadarbība Libānā turpinās. Prezidenta Žozefa Auna [a'una] valdība gan deklarējusi mērķi atbruņot organizāciju Hezbollah [hezbollā], kura, apšaudot Izraēlas teritoriju, ir izprovocējusi pašreizējo iebrukumu, taču mēģinājumi to īstenot, visdrīzāk, izraisītu Libānā pilsoņu karu.   Ruszkik haza! „Ruszkik haza!” – „Krievi, ejiet mājās!” Šis lozungs Ungārijā pazīstams kopš 1956. gada, kad padomju okupācijas spēki brutāli apspieda toreizējās Ungārijas Tautas republikas demokratizācijas mēģinājumu, paturot valsti Kremļa orbītā. Starp tiem, kuriem okupantu izveidotais marionešu režīms piesprieda nāvessodu, bija arī bijušais Ministru kabineta priekšsēdētājs Imre Naģs. 1989. gadā, padomju sistēmai brūkot, viņa mirstīgās atliekas tika svinīgi pārapbedītas, un šajā piemiņas mītiņā ar kvēlu runu uzstājās toreizējais demokrātiskās opozīcijas pārstāvis Viktors Orbans. Šo uzstāšanos piesauc kā tobrīd divdesmit sešus gadus vecā jurisprudences doktora Orbana politiskās karjeras sākumu. Kā spilgta likteņa ironija nu ir fakts, ka „Ruszkik haza!” kļuva par uzvaras moto politiskajam spēkam, kas pagājušās svētdienas vēlēšanās izrāva varas grožus no premjerministra Orbana rokām, tā pārtraucot viņa sešpadsmit gadus ilgo varas periodu Ungārijā. Ilggadējais premjers un viņa partija Fidesz būvēja savu kampaņu pēc ierastās antagonizējošās politikas shēmas, šoreiz galvenā ienaidnieka tēla vietu atvēlot Ukrainai un prezidentam Zelenskim. Jo tuvāk vēlēšanām, jo groteskāka un tālāka no realitātes izskatījās premjera argumentācija, tajā pat laikā paliekot parādā atbildes uz aktuālajiem sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Tikām globālajā presē cits pēc cita nonāca slepeni iegūti telefonsarunu fragmenti, kas atklāja vispirms Ungārijas ārlietu ministru Pēteru Sijarto, bet pēc tam pašu Viktoru Orbanu kā īstenus Kremļa režīma pakalpiņus. Visbeidzot pret ilggadējo varasvīru nostrādāja viņa paša modificētā vēlēšanu sistēma, kura dod lielas priekšrocības vairāk balsu ieguvušajai partijai. Tā nu Fidesz [fides] konkurenti – partija Tisza [tisa] ar četrdesmit piecus gadus veco juristu Pēteru Maģaru priekšgalā –, vēlēšanās ieguvusi apmēram piecdesmit trīs procentus balsu, tiks pie vairāk nekā divu trešdaļu supervairākuma parlamentā. Bez Tisza un Fidesz Nacionālajā asamblejā iekļuvuši vēl tikai daži galēji labējās partijas „Mūsu Tēvijas kustība” pārstāvji. Jau pirmie nākamā premjerministra izteikumi liecina, ka viņš ir apņēmības pilns atjaunot normālas attiecības ar Briseli, savukārt Krieviju uzskata par draudu. Katrā ziņā var diezgan droši sagaidīt, ka izbeigsies Budapeštas destruktīvā darbošanās Eiropas Savienībā un NATO, pēdējā laikā jau atklāti sabotējot pretdarbību Krievijas agresijai. Kas attiecas uz iekšpolitiku, Pēters Maģars deklarējis: „Mēs darīsim visu, lai atjaunotu tiesiskumu, plurālu demokrātiju un kontroles un līdzsvara sistēmu.” Var gan jautāt, cik ātri varētu būt izmēžami priekšgājēja sešpadsmit gados piedraņķētie Augeja staļļi. Bagātie arī dumpojas Īrijas iekšzemes kopprodukta apjoms uz vienu iedzīvotāju pārsniedz simt desmit tūkstošus dolāru gadā, ierindojot to starp turīgākajām valstīm pasaulē. Eksperti gan norāda, ka šo statistiku nozīmīgi ietekmē šeit reģistrēto globālo kompāniju, piemēram, Google un Apple peļņas rādītāji, un vidusmēra īru pirktspēja ir salīdzinoši tuvāk Eiropas Savienības vidējiem standartiem. Tomēr zināmu pārsteigumu raisa tas, ka tieši Īrijā uzliesmojuši plaši protesti pret degvielas cenu kāpumu. Pagājušās nedēļas sākumā dīzeļdegvielas cena uzpildes stacijās sasniedza divus eiro un septiņpadsmit centus, un uz valsts ceļiem izripoja smagās lauksaimniecības un transporta tehnikas kolonas, kuras, pārvietodamās mērķtiecīgi lēni, radīja sastrēgumus. Tā kā protestētāji pastiprināti bloķēja tieši ar degvielas piegādi saistīto infrastruktūru, drīz vien daudzās uzpildes stacijās beidzās degviela, tika ziņots, ka tās trūkums apdraud pirmās nepieciešamības preču – pārtikas, ūdens un dzīvnieku barības piegādes. Esot apdraudēts arī operatīvā transporta darbs. Protestētāji bija bloķējuši pieejas valsts vienīgajai naftas pārstrādes rūpnīcai, un radās briesmas, ka tā vairs nevarēs pieņemt jaunas piegādes no tankkuģiem un Īrijai paredzētās naftas rezerves aizies tai secen. Varas iestāžu reakcija bija visai asa. Tieslietu ministrs Džims O'Kalahans brīdinājis, ka ceļu bloķētājiem var atņemt autovadītāju tiesības, savukārt apdrošinātāji var lauzt par viņu tehniku noslēgtos līgumus. Nedēļas nogalē policija ar bruņoto spēku atbalstu sāka atbrīvot stratēģiskās maģistrāles un galvaspilsētas centru, pie kam tas noritēja lielākoties mierīgi, protestētājiem pakļaujoties varas pārstāvju rīkojumiem. Tajā pat laikā premjera Mihāla Mārtina valdība paziņoja par vairāk nekā piecsimt miljonu lielas atbalsta paketes iedarbināšanu, kas ietver gan pagaidu nodokļu atlaidi degvielai, gan plānotā oglekļa nodokļa ieviešanas atlikšanu, gan tiešās subsīdijas lauksaimniekiem un zivsaimniekiem. Var piebilst, ka vienu – 250 miljonu – paketi valdība iedarbināja jau pirms trīs nedēļām, taču protestētāji to uzskatīja par nepietiekamu. Vakar, pēc lielākās opozīcijas partijas Sinn Féin [šin fein] ierosinājuma parlamentā tika sarīkots uzticības balsojums, kuru Mārtina labēji centriskā valdība izturēja. Tikmēr ar īru protestētājiem solidarizējušies arī Norvēģijas smagās tehnikas vadītāji, kuri līdzīgas, gan mazāka apjoma akcijas rīkojuši jau kopš aprīļa sākuma. Norvēģijas valdība arī ieviesusi nodokļu atlaižu un subsīdiju paketi vairāk nekā sešsimt miljonu eiro vērtībā. Nelieli protesti notikuši arī Francijā. Atbalsta pasākumus līdz šim ieviesušas arī Spānijas, Itālijas, Polijas, Vācijas un Zviedrijas valdības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā un šogad atzīmē apaļus 80. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Dodamies uz izstādi Valmieras muzejā, kurā tiekamies ar dizaina un komunikācijas studijas “Ausme” pārstāvi Dārtu Apsīti. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko iespējams apmeklēt līdz 19. aprīlim. 

Šogad pirmo reizi pasniegs nesen iedibināto Latvijas Mākslas gada balvu. Starp ārkārtīgi daudzām nominācijām, veiksmīgiem notikumiem un prātiem, mums šķita svarīgi paskatīties nedaudz plašāk uz tiem vārdiem, kas šogad nominēti balvai kā gada mākslinieki. Ieraudzīt kaut ko vairāk par viņu darbiem. Personu, kas stāv aiz tā visa. Tieši tāpēc stāstu sēriju atklājam ar sarunu ar mākslinieci Lieni Mackus. Tēlniece, kura telpisko struktūru mēģina sajust caur papīru un zīmējumiem. Šobrīd arī šie darbi ir kļuvuši par nozīmīgu viņas radošās prakses daļu, valodu, kurā runāt. Kā pati saka, dzeju par augiem viņa nerakstītu, viņai piemērotāki ir dažādo valodas slāņu meklējumi mākslā. 

Sestdienas rīta programmā "Atspere" - saruna ar mākslas portāla Arterritory galveno redaktori un mākslas izstāžu kuratori Unu Meisteri, kuras kopā ar Ilzi Pīlēnu veidotā izstāde “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība” no 20. marta skatāma mākslas un kultūras telpā Ola Foundation. Tas ir aizsākums izstāžu ciklam, kas veltīts spilgtām personībām Latvijas modē, caur ļoti personiskiem stāstiem izceļot saikni starp individuālo un kolektīvo estētiku. Šobrīd Una kopā ar Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktori Daigu Rudzāti jau strādā pie jauna, vērienīga, cilvēka emocijām veltīta multimediāla pētnieciska projekta - izstādes “Kā tu šodien jūties?”, kas no 2. jūlija būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Šajā projektā māksla kā spogulis un arī pašizziņas instruments aicinās dziļāk ielūkoties savā emocionālajā pasaulē un paraudzīties uz to  arī no  zinātnes, medicīnas un ikdienas dzīves skatpunkta. Turpinot pirms vairākiem gadiem ģimenes ārstes Ilzes Aizsilnieces (1966- 2025) aizsākto emociju pratības diskusiju ciklu, izstādi papildinās arī sarunas un diskusijas, kurās piedalīsies mākslinieki, psihologi, neirozinātnieki, psihiatri, mūziķi, arhitekti, dizaineri un filozofi. Ikdienā visbiežāk vaicājam viens otram “Kā tev klājas”? un daudz retāk izskan “Kā tu šodien jūties” , kaut gan tas ir  ļoti būtisks jautājums mums katram, atzīst Una Meistere. Kādas sajūtas tevi pārņēma, strādājot pie izstādes “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība”? Atslēgas vārds ir tas pats, kas izstādes nosaukumā - nepārtrauktība. Izstāde ir Asnates skats uz laiku, bet vienlaikus tas ir arī mūsu visu skats uz laiku, kas mūs ir veidojis, jo izstāde nosacīti ir par modi, stilu un ļoti spilgtām personībām, kas ir atstājušas savas zīmes, arī par notikumiem un lietām kā žurnāls “Rīgas Modes”. Šī nepārtrauktība ir tā, kas ir katrā no mums, tas ir kods, kas veido mūsu šodienu, un tāpēc, manuprāt, tā ir ļoti vērtīga lieta, ko dara kultūrtelpa “Ola” gan mākslā, gan ar šo pirmo izstādi modē, veltot izstādes ārkārtīgi spēcīgām personībām, kas lielā mērā ir veidojušas mūsu kopīgo laiku šeit. Asnate ir bijusi ļoti klātesoša Rīgas modes un stila dzīvē gan savulaik kā modele, gan vēlāk arī kā dizainere, gan vienkārši kā personība, kas apvieno visas šīs šķautnes. Skatījos uz “Rīgas Modes” žurnāliem, kurus bagātīgi var redzēt ekspozīcijā, un sapratu, ka atpazīstu sejas no manas bērnības, jo žurnāli taču bija mājās. Bija arī kaut kādi sapņi par to, ka varbūt es tādu kleitu kādreiz iegūšu vai tamlīdzīgi. Tā ir kā atgriešanās neparastā pagātnē. Kādi tev bija atklājumi vai pārsteigumi?  Mans pārsteigums un atklājums, par kuru it kā zināju, bet varbūt tam nebiju pievērsusi uzmanību, bija fotogrāfe Ilga Sūna, kuru Asnate minēja jau pašā sākumā, kad mēs sākām par šo izstādi runāt. Viens no mūsu mērķiem bija šajā skrejošajā laikā, kad mēs un jo īpaši jaunākā paaudze esam izveidojuši savu stereotipu par pagātni, parādīt to, ka, neraugoties uz dzelzs priekškaru un priekšstatiem, ka šeit valdīja pelēcība, tas radošā gara izpausmē tā nebūt nebija, jo radošās lietas gan mākslā, gan mūzikā, gan modē te ir bijušas ārkārtīgi spēcīgas. Tas bija viens no iemesliem, kālab izvēlējāmies Ilgas Sūnas darbus, jo viņa nebija klasiska fotogrāfe. Sākotnēji viņa vairāk darbojās aizkulisēs, un tas, ko viņa fiksēja, bija aizkulišu momenti, šī dzīve, kā mode top. Paraugoties šajās fotogrāfijās, kā mēs arī runājām ar Ilzi Pīlēnu, šīs izstādes uzdevums ir pacelt mūsu pašapziņu, parādīt, ka šajā dzelzs priekškara pusē varbūt materiāli un iespējas ir bijušas mazākas, bet radošā dzirksts ir bijusi. Mūsu darba kods, kā mēs paši smējāmies, bija nolikt Ilgas Sūnas fotogrāfijas tajā pašā plauktiņā, kurā ir Helmuts Ņūtons. Paskatoties uz dažām no tām ar atsvešinātu aci, spēks tur ir ļoti līdzvērtīgs. Viņa bija mans lielais atklājums. Veidojot šo izstādi, mēs abas ar Asnati bijām Latvijas Fotogrāfijas muzejā un izpētījām Ilgas Sūnas fotogrāfiju arhīvu, kas ir īsta pērle, un patiesībā diezgan aizmirsta, un sapratām, ka neviens cits kā viņa tik labi nespēs izstāstīt šo stāstu par dzīvi, kā tas viss tapa, jo fotogrāfijas nav pozētas, tās ir ļoti reālas, reāls darba procesa un arī laika atspoguļojums - gan modeles autobusā, gan tas, kā Jānis Kreicbergs fotografē stila lapas “Rīgas Modes” žurnālam. Tajā visā ir labs humors un ļoti spēcīga estētika, kas kaut kādā mērā ir tuvināma Jaunā viļņa estētikai. Ja paskatāmies kino, skaidrs, ka viss, kas tajā laikā pasaulē notika - tas bija gaisā abās pusēs priekškaram. Kā Asnate stāsta par 60. gadiem un hipiju laiku - tā sajūta jau bija. Tā varbūt šeit nemanifestējās tā, kā Rietumu pusē mums visiem zināmu iemeslu dēļ, bet gaisā tā bija, un radošajā vidē tas viss bija jūtams, arī darbos, tērpos. Lūdzu, vēl dažus faktus par izstādi. Ko vēl mēs tur varam skatīt? Vēl viena ļoti īpaša lieta izstādē ir tas, ka, tā kā “Rīgas Modes” ir tiešām milzīga daļa no Asnates dzīves, mēs gribējām atrast iespējami daudz oriģinālo žurnālu. Mēs ar Asnati izsludinājām nelielu “Facebook” kampaņu, nezinot, kas no tās iznāks, un bijām patiesi pārsteigtas, ka ļoti daudzās mājās šie žurnāli joprojām glabājas, un pat iesieti un glabāti kā dārgumi. Tas arī kaut kādā veidā raksturo mūsu attiecības ar atmiņām, kas šajā gadījumā, man liekas, patiešām ir ļoti, ļoti īpašas. Mēs izveidojām veselu instalāciju no oriģināliem žurnālu vākiem, un tur ir žurnāls arī no pašiem pirmsākumiem - 1949. gada. Tas ir ar mazliet uzlocītiem stūriem, var redzēt, ka laika patina to ir skārusi, bet tas joprojām ir īsts, autentisks un ārkārtīgi estētiski skaists. Tur ir arī visi vēlāko gadu žurnāli, jo “Rīgas Modes” beidz iznākt tikai 1993. gadā. Vēl mēs esam izveidojuši sienu, kur ir iespējams ieskatīties žurnāla iekšlapās un brīnišķīgajās latviešu modes dizaineru skicēs, kas īstenībā ir zelta vērtas, un var arī palasīt dažus no tekstiem, kas tolaik tika rakstīti. Mēs varam stilistiski sajust to laiku, bet īstenībā tie ir ārkārtīgi mūsdienīgi, jo valoda jau nav mainījusies - ir mainījušies kaut kādi akcenti, bet par modi mēs joprojām runājam ļoti līdzīgi. Tas arī man bija liels atklājums, cik patiesībā viss šis stāsts ir laikmetīgs, kaut gan daļa no tā ir atmiņas.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā, līdz ar to šogad atzīmē 80. dzimšanas dienu. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko varēs apmeklēt no 13. līdz 19. aprīlim. 

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās igauņu mākslinieks, ilustrators, komiksu un grafiskā romāna autors Jonass Sildre. Viņa grafiskais romāns „Starp divām skaņām” par igauņu komponista Arvo Perta dzīvi pērn iznāca latviešu valodā, un to tulkojusi Maima Grīnberga. Skanot Arvo Perta dziesmām no dažādu gadu komponēšanas laika, iesākas tikšanās ar grafiskā romāna "Starp divām skaņām" autoru Jonasu Sildri.  Pēc muzikālā ievada Jonass Sildre ar vizuālu stāstījumu atklāj grāmatas tapšanas ceļu no idejas aizsākuma līdz grāmatas īstenošanai. Igaunijā grafiskais romāns "Starp divām skaņām" iznāca 2018. gadā. Tajā ar attēlu un teksta palīdzību iepazīstam komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt.  Savu vizuālo vēstījumu klātesošajiem Sildre veic, vienlaikus zīmējot planšetē, ko vērojam uz liela ekrāna, un stāstot: viss sācies 2000. gadā, kad draugs Jonasam uzdāvinājis kompaktdisku ar Arvo Perta mūziku. "Klausoties disku, es sapratu, ka daudzus no viņu skaņdarbiem jau biju dzirdējis. Piemēram, "Elīnai" man bija labi pazīstams. Bet es iepazinu arī jaunus darbus, piemēram, "Tabula rasa". Faktiski no tā brīža Arvo Perta mūzika kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Es sāku to klausīties gandrīz visu laiku, un tā tas turpinājās gandrīz piecus gadus. Tajā laikā mūzika kļuva par daļu no mana pieaugšanas procesa," stāsta Jonass Sildre. 2005. gadā viņš izdzirdējis Igaunijas klasiskās mūzikas radio raidījumu, kurā atspoguļots Perta dzīves stāsts.  "Tas bija brīdis, kad es pirmo reizi dzirdēju par komponista dzīvi. Līdz tam es nebiju interesējies. Ne jau tāpēc, ka mani tas neinteresē, bet biju jau pieredzējis, ja man kāda mūzika patīk, man ne vienmēr patīk arī personība, kas to komponē. Bet Perta gadījumā tas tā nebija. Patiesībā bija otrādi. Es atklāju, ka dzīvesstāsts ir tikpat fascinējošs kā mūzika. Tas bija brīdis, kad mana aizraušanās ar komiksiem un aizraušanās ar Perta mūziku savienojās tādā formātā kā grafiskais romāns," atklāj Jonass Sildre.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Raidījumā lūkojamies tālās Visuma dzīlēs, lai ieraudzīto to, ko grūti aptvert - absolūtu tukšumu. Vai tāds maz ir iespējams? Bieži par Visumu sakām - tur nekā nav, tas ir milzīgs tumšs tukšums, un tomēr tā nav - Visuma audeklu rotā gan zvaigznes, gan galaktikas, miglāji un melnie caurumi, bet šur tur ir vietas, kur nav šķietami nekā. Starp zvaigznēm un galaktikām Visumā plešas milzu tukšums. Atsevišķos Visuma reģionos lielāks nekā citviet. Šīs tukšās vakuuma "teritorijas" slēpj atbildes gan par tumšo enerģiju, gan Visuma izplešanos. Vērša zvaigznājā ir viens no šādiem tukšumiem, iepazīstam to tuvāk. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks.   Attiecības starp neandertāliešiem un Homo sapiens Mūsdienās aizvien turpinās pētījumi par neandertāliešiem – cilvēku ģints citu sugu, kas izmira pirms 40 tūkstošiem gadu. Pirms vairāk nekā 15 gadiem atklājumā tapa skaidrs, ka agrīnie cilvēki un neandertālieši ir savstarpēji tikušies un pat kopīgi radījuši pēcnācējus. Bet šobrīd Pensilvānijas Universitātes no ASV ģenētiķi publikācijā žurnālā “Science” piedāvā jaunu skaidrojumu, proti, ka krustošanās galvenokārt notikusi starp neandertāliešu vīriešiem un mūsdienu cilvēku sievietēm. Par to saruna ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu. Sanāk, ka uz cilvēka evolūciju nevaram skatīties kā uz taisnu līniju, kurā viens attīstības posms nomaina nākamo?

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sola drīzas Irānas kara beigas. Spriedzes kāpuma spirāle attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju. Eiropas politiskās aktualitātes. Aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļinātais vēstnieks Andris Teikmanis. Irānas karš – vārdu un raķešu zalves Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, pirmdien, 9. martā, uzstājoties preses konferencē Floridā, solīja drīzas Irānas kara beigas, jo amerikāņu militārie spēki esot paveikuši savu darbu spīdoši un apmēram 80% no Irānas raķešu palaišanas iekārtām ir iznīcinātas. Šajā gadījumā ASV līdera sniegtā statistika varētu būt tuvu patiesībai, ciktāl tiek atzīmēts, ka Irānas raķešu un lidrobotu uzbrukumu intensitāte Izraēlai un Persijas līča valstīm kritusies teju līdz desmitajai daļai no sākotnējās jaudas kara pirmajās dienās. Tiesa, kā svētdien piesolījis Irānas Islāma revolūcijas sargu korpusa Gaisa spēku komandieris ģenerālis Madžids Musavi, tagad tikšot liktas lietā tikai nesējraķetes ar ne mazāk kā tonnu smagām kaujas galviņām. Pagaidām gan netiek ziņots par kādu šo izteikumu efektīvu realizēšanu dzīvē. Pērnās nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka Irānas lidrobotu triecienu atvairīšanā sabiedrotajiem noderīga izrādījusies Ukrainas palīdzība – pēc Vašingtonas administrācijas lūguma ukraiņu lidrobotu pārtvērēju vienības jau ieradušās Katarā, Apvienotajos Arābu emirātos un Saūda Arābijā, kā arī ASV kara bāzēs Jordānijā. Sestdien starptautisko sabiedrību pārsteidza Irānas prezidenta Masuda Pezeškiāna paziņojums, atvainojoties Irānas triecienu skartajām kaimiņvalstīm un paziņojot, ka uzbrukumi tām vairs nenotikšot, ja vien no to teritorijas netiks vērsti triecieni pret Irānu. Tomēr irāņu uzbrukumu ģeogrāfijā nekas nemainījās, un šie prezidenta izteikumi tiek vērtēti kā, visdrīzāk, tobrīd Teherānas varas virsotnē valdošā apjukuma izpausme. Salīdzinoši mērenie spēki, kurus pārstāv Pezeškiāns, mēģinājuši spert soli kompromisa virzienā, taču atdūrušies pret radikāļu nesamierināmību. To, ka galvenā teikšana Teherāna joprojām ir šiem radikāļiem, apliecināja svētdien notikušās jaunā augstākā garīgā līdera vēlēšanas. Nogalinātā ajatollas Alī Hāmenejī vietā stājies viņa dēls Modžtaba Hāmenejī. 56 gadus vecais varasvīrs arī līdz šim tika uzskatīts par ticamāko tēva varas mantinieku. Pēc neoficiālām ziņām viņš līdz šim kontrolējis Revolūcijas sargu korpusa brīvprātīgo milicijas struktūru ar nosaukumu Apspiesto mobilizācijas organizācija jeb „Bāsidž”, kurai bija visai nozīmīga loma nesenajā asiņainajā pretrežīma protestu apspiešanā. Tāpat ir ziņas, ka viņš bijis galvenais rīkotājs finanšu plūsmām, kuras režīms ieguvis no tā kontrolētajiem uzņēmumiem, kas veido apmēram 60% no valsts ekonomikas. Nesenajos sabiedroto uzlidojumos tika nogalināti ne vien jaunā virsvadoņa abi vecāki, bet arī sieva un viens no bērniem. Pēc ziņām par Modžtabas apstiprināšanu amatā pasaules naftas cenas pirmdien sasniedza rekordaugstu līmeni – līdz pat 120 dolāriem par barelu, taču pēc tam piedzīvoja samazinājumu un šobrīd ir apmēram 82 dolāri par barelu, kas ir apmēram par piektdaļu dārgāk nekā pirms konflikta sākuma. Budapeštas avantūrists spēlē „va banque” Pagājušajā ceturtdienā, 5. martā, Ungārijas varas iestāžu rīcība sasniedza jaunu provokācijas un naidīguma līmeni attiecībā pret Ukrainu. Kādā benzīntankā pie Budapeštas apvedceļa Ungārijas pretterorisma policijas darbinieki pārtvēra Ukrainas valsts krājbankai „Oščadbank” piederošu konvoju, kas veica ierastu valūtas un zelta transportēšanu no Austrijas „Raiffeisen Bank” uz Kijivu, aizturēja septiņus pavadošos bankas darbiniekus un kravu – ASV dolārus, eiro un zelta stieņus pavisam apmēram 82 miljonu dolāru vērtībā. Aizturētie nākamajā dienā tika atbrīvoti un izraidīti no valsts, kamēr naudu un zeltu ungāru varas iestādes paturējušas. Pirmdien premjerministrs Orbans uzstājās Ungārijas parlamentā, kurš nobalsoja par īpašu likumu, ar kuru „Oščadbank” līdzekļi tiek arestēti uz diviem mēnešiem. Kā klāsta premjers, pastāvot aizdomas par iespējamu naudas atmazgāšanu un saistību ar kādu „kara mafiju” Kijivā, un ka nauda, iespējams, paredzēta Ungārijas opozīcijas finansēšanai pirms 12. aprīlī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Ukrainas Ārlietu ministrija nodēvējusi šo Budapeštas rīcību par valstisku reketu un vērsusies Eiropas Savienības institūcijās ar attiecīgiem pieprasījumiem par likumisko procedūru ievērošanu. Savukārt 10. martā Ungārijas parlaments pieņēma oficiālu rezolūciju, kurā noraidīja Ukrainas pievienošanos ES un visu turpmāko finansiālo vai militāro atbalstu Ukrainai no savienības puses, sasaistot to ar naftas plūsmas atjaunošanu no Krievijas pa cauruļvadu „Družba”. Viss notikušais turpina spriedzes kāpuma spirāli attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju, kuras pusdemokrātiskajam vadonim ir īpaši siltas attiecības ar Kremli. Budapeštas rīcība, nu jau mērķtiecīgi graujot Ukrainas spējas pretoties Krievijas agresijai, laupījusi savaldību arī prezidentam Zelenskim, kurš, gan nesaucot Orbanu vārdā, izteicies, ka „šīs personas” adresi varētu iedot Ukrainas bruņotajiem spēkiem, lai tie parunā ar viņu „savā valodā”. Eiropas Komisija norādījusi, ka šādi draudi ir nepieņemamai. Tikām lielākā ungāru opozīcijas spēka – partijas „TISZA” – līderis Peters Maģars paziņojis, ka Budapeštā ieradusies īpaša Krievijas specdienestu darbinieku grupa ar mērķi ietekmēt gaidāmo vēlēšanu rezultātus par labu Orbana partijai „Fidesz”. Operāciju, kas notiek diplomātiskās misijas aizsegā, kūrējot Krievijas Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Sergejs Kirijenko. Kā liecina neatkarīgu aptauju reitingi, „TISZA” kopš pagājušā gada nogales apsteidz „Fidesz” un tai ir reālas iespējas panākt varas maiņu Ungārijā. Eiropas politiskās aktualitātes 8. martā notikušajās Vācijas federālās zemes Bādenes-Virtembergas Landtāga vēlēšanās uzvaru jau atkal svinēja zaļie, gan tikai par pusi procenta apsteidzot savus galvenos konkurentus kristīgos demokrātus. Abām partijām tagad būs vienāds mandātu skaits zemes likumdevējā, un viss liecina par to, ka partijas „Alianse 90/Zaļie” līderis Džems Ezdemirs kļūs par pirmo turku izcelsmes federālās zemes ministru prezidentu Vācijas vēsturē. Lielākais proporcionālais ieguvējs šajās vēlēšanās ir radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”, kas vairāk nekā dubultojusi savu mandātu skaitu, tomēr vācu iekšpolitikā pieņemtais princips nepielaist šos radikāļus varai padara nedomājamu teorētiski iespējamo koalīciju starp „Alternatīvu” un kristīgajiem demokrātiem. Tikām arī šīs vēlēšanas Bādenē-Virtembergā apstiprina jau labu laiku iezīmējušos skumjo tendenci vācu sociāldemokrātiem un liberāļiem. Sociāldemokrātiskā partija knapi pārvarējusi piecu procentu barjeru un zaudējusi pusi no līdzšinējiem mandātiem, kamēr liberālā Brīvā demokrātiskā partija palikusi vispār ārpus federālās zemes parlamenta. Uzmanība tagad pievērsta nākamajām federālās zemes vēlēšanām, kas 22. martā gaidāmas Reinzemē-Pfalcā. Šajā izteikti industriālajā reģionā sociāldemokrāti ir pie varas jau trīsdesmit piecus gadus, tomēr, saskaņā ar aptaujām, pašreiz reitingos manāmi atpaliek no kristīgajiem demokrātiem. Iemesls esot ne vien vispārējais kreisi centrisko popularitātes kritums Vācijā, bet arī Reinzemes-Pfalcas sociāldemokrātu līdera Aleksandra Šveicera zemā popularitāte. Gluži tāpat kā kaimiņos Bādenē-Virtembergā, arī šeit „Alternatīva Vācijai” kopš iepriekšējām vēlēšanām krietni augusi popularitātē, un sagaidāms, ka iegūs ne mazāk kā 15% vēlētāju balsu, atbīdot uz ceturto pozīciju zaļos. Ticamā kristīgo demokrātu uzvara 22. marta vēlēšanās nāktu krietni par labu kanclera Merca pozīcijām Vācijas federālā līmeņa politikā. Savukārt Vācijas kaimiņvalsts Nīderlande pēc oktobra nogalē notikušajām ārkārtas vēlēšanām beidzot tikusi pie ministru kabineta. Tā vadītājs Robs Jetens, sociālliberālās partijas „Demokrāti 66” līderis, savos trīsdesmit astoņos gados kļuvis ne vien par jaunāko premjerministru valsts vēsturē, bet arī par pirmo atklāto geju šajā amatā. Viņam nāksies vadīt mazākuma valdību, kas ir reta parādība Nīderlandes politikā. „Demokrātu 66” koalīcijas partneri ir labēji centriskā Tautas partija brīvībai un demokrātijai un konservatīvie no partijas „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”. Nepieciešamo atbalstu mazākuma valdībai, kurai parlamentā ir tikai nedaudz vairāk par trešdaļu mandātu, sniedzis sociāldemokrātu bloks – Zaļo-kreiso partijas un Darba partijas alianse. Valdībai izdevies pārliecināt kreisos atbalstīt arī tādus tradicionāli viņiem netīkamus soļus kā bezdarbnieku pabalsta termiņa samazināšana un potenciāla pensijas vecuma palielināšana, toties paredzot plašu finansējumu mājokļu celtniecībai. Salīdzinot ar iepriekšējo valdību, pamanāmāka ir Jetena kabineta ievirze aizsardzības spēju stiprināšanā un solidaritāte ar Ukrainu – pirmā jaunā premjera ārvalstu vizīte bija uz Kijivu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Kristus tika krustā sists kopā ar noziedzniekiem. Tā ir Viņa patiesā vieta: Jēzus starp nicināmajiem. Savā dzīves laikā Viņu apsūdzēja, ka Viņš ēd un dzer kopā ar grēciniekiem. Tagad Viņu apsūdz, ka Viņš mirst kopā ar viņiem" Dienas impulss: "“Šodien tu būsi ar Mani paradīzē!” Šie Jēzus vārdi krustā sistajam ļaundarim ir skaista liecība tam, ka Viņa žēlastība mūs satiek, kad to nemaz neesam pelnījuši. Pārdomā, ka arī Tu neesi pelnījis to labvēlību un žēlastību, kuru Dievs Tev dāvā! Varbūt Tev var palīdzēt godīga paskatīšanās uz kādu savu vājību vai neveiksmi, un apziņa par to, cik daudz Tev ir piedots. Lai Tas vairo tavā sirdī pateicību par to, ka, neraugoties uz Tavu nepilnību, Dievs tomēr Tevi tik ļoti mīl!" Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā. Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas. Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien. Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās. Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta. Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni. Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme. Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties. Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm. Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks. Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk. Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji… Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula Bali ir vienīgā hinduistu apdzīvotā sala musulmaniskajā Indonēzijā. Starp citu, tas arī izskaidro, kāpēc Bali palēnām kļuvusi par pasaulē pazīstamu tūristu paradīzi. Pirmkārt, Bali ir tāda kā "Indija ārpus Indijas": te jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem mākslinieciski noskaņoti talanti – un arī dīkdieņi – brauca gūt eksotiskus iespaidus, vērojot hinduismu, tā teikt, darbībā – sadzīves rituālos un mākslā. Otrkārt, kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad jau sākās masu tūrisma vilnis, liela nozīme ir arī alkohola un narkotiku pieejamībai, kas pārējā Indonēzijā saprotamā kārtā ir tuvu nullei. Balinieši patiešām dzīvo no reliģiskās prakses pilnībā atkarīgu dzīvi. Ir skaidrs, ka grāmatveža kalendāru izveidot šajā salā nebūtu iespējams. Jebkurā dienā, jebkurā stundā ir ļoti reāla iespēja, ka darbinieks neieradīsies darbā, jo viņa ciematā sākusies kāda ceremonija. Vidējais balinietis trešdaļu, ja ne pusi no gada darbdienām nepavada strādājot, bet piedaloties ceremonijās. Kāzas, bēres, īpaša diena, kas veltīta kādai vietējai dievībai, īpašas dienas vairākas reizes gadā, kas veltītas Višnu, Šivam, un vēl citi dažāda rakstura svētki. Sešu nedēļu laikā, ko mūsu ģimene 2023. gada pavasarī pavadīja uz salas, mums sanāca piedalīties vismaz četrās ceremonijās, un vēl labu duci pavērot no malas. Īpašākā pieredze bija tuvējā ciemata braminu ģimenes rīkotajai ceremonijai. Tā bija tik īpaša ceremonija, ka to, kā mums paskaidroja, pēdējo reizi bija sarīkojuši pirms 50 gadiem. Pie priesteru jeb braminu kastas pieder tikai aptuveni 4% no vairāk nekā četriem miljoniem Bali iedzīvotāju. Visi ciemata ļaudis savācās augstās personas sētā un gandrīz katram bija atvēlēta sava loma – vai nu spēlēt kādu instrumentu vietējā gamelāna orķestrī, vai šmorēt, tai skaitā veidojot no cūkgaļas gabaliņiem un ziediem krāšņas milzīgas mozaīkas, kas novietotas altārī. Jaunietēm un jauniešiem jādejo, puišiem ar ieročiem rokās, tēlojot ainas no Rāmajānas. Vecākie un augstdzimušie vīri ar papīra leļļu palīdzību rāda fragmentus no hindu eposiem, pārejot no stāstījuma melodijā un atpakaļ. Neviens tobrīd netirgo benzīnu, neiznēsā pastu, neatrodas tur, kur viņam normāli darba dienā būtu jābūt. Kad izlēmām apmeklēt dižāko templi Bali – varenā salas lielākā vulkāna Aguna nogāzē esošo Besakihu jeb Visu tempļu māti, turpceļā iekļuvām sastrēgumā, jo… templī tieši tobrīd notika vairāku dienu ceremonija, uz kuru saradās dalībnieki no visas salas. Kad vakaros braucām ar motorolleriem mājup no vietējās pilsētas Ubudas centra, nācās šad tad nogriezties ceļmalā un palaist garām kādu no ceremonijām. Bet tas viss nav nekas īpašs iepretim Ņepi. Svētkiem, kuros pār hinduismu pārākas izrādās salas vietējās mūžsenās mitoloģiskās tradīcijas. Nedēļām ilgi skolēni, un citi entuziasti, sadalījušies grupās, veido savu ogo-ogo: papjēmašē briesmoņus, kurus Ņepi dienā nes parādē pa vietējās pilsētiņas ielām. Ogo-ogo ir lieli un smagi, katrai to būvētāju komandai nākas pasvīst – gan apmēram 10 nesējiem, kas uz bomīšiem nes smago konstrukciju, gan ar garām kārtīm pa priekšu un aizmugurē skraidošajiem elektrības vadu pacēlājiem, lai briesmonis aiz tiem neaizķertos. Pēc tam ogo-ogo tiek ceremoniāli sadedzināti. Teorētiski tad nākamo gadu visādi dēmoni šo vietu vairs neapdraudēs. Ja vien… Ja vien tu pratīsies un visu nākamo dienu klusēsi. Jo ja tu ierunāsies, dēmons – tas nekas, ka sadedzināts – no džungļiem tomēr sadzirdēs, kur tie cilvēki dzīvo, un zinās, kā atrast ceļu atpakaļ. Dienā pēc Ņepi klusēt un nepamest telpas ir tik svarīgi, ka tiek slēgta Denpasaras lidosta un dažs labs Bali eksotikas valdzinātais tūrists ar necilām priekšzināšanām var arī sabojāt savu ceļojumu. Lai pieskatītu, vai neviens – tai skaitā ārzemnieki, kuru, kā zināms, Bali ir pa pilnam – nerunā, pa ciematu un pilsētu ielām no mājas uz māju staigā īpašās klusuma policijas patruļas, un sodi ir bargi.

ISSP galerijā pašlaik skatāma Ivetas Gabaliņas fotogrāfiju izstāde „Meža vakari”. Iveta ir kuratore, praktizējoša fotogrāfe un ISSP galerijas vadītāja. Kas mudinājis mākslinieci pievērsties mežu izzušanas tēmai, kāpēc uzmanības centrā vecie meži un kā ar fotogrāfijas starpniecību iezīmēt būtiskas paralēles starp meža ķermeni un sievietes ķermeni? 

Latvijas bobsleja četrinieku ekipāža ar pilotu Jēkabu Kalendu pēc diviem braucieniem Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs ieņem 11. vietu. Biatlona sacensībās 12,5 kilometru distancē ar kopīgu startu Latvijas izlases līderes Baiba Bendika un Estere Volfa finišēja līdzās 22. un 23. pozīcijā. Savukārt sacensībās 50 kilometros klasiskajā stilā Latvijas distanču slēpotājs Raimo Vīgants izcīnīja 31. vietu, bet Niks Saulītis finišu nesasniedza un palika 51. pozīcijā. Ledus trasē noslēdzošais medaļu komplekts tiek sadalīts bobsleja četrinieku sacensībās, kurās startē arī Latvijas ekipāža - pilots Jēkabs Kalenda un stūmēji Lauris Kaufmanis, Matīss Miknis un Mairis Kļava. Pēc pirmajiem diviem braucieniem ierindojas uzreiz aiz labāko desmitnieka. Kopumā sacensībās piedalās 27 ekipāžas. Starp citu, šīm bobsleja kamanām, ar kurām startē mūsu sportisti, dots vārds "Lāčplēsis" - tas tika izvēlēts no līdzjutēju iesūtītajiem variantiem.  Raimo Vīgants 50 kilometros klasiskajā stilā distanču slēpošanā izcīnīja 31. vietu starp 65 dalībniekiem, un tas ir jauns Latvijas rekords šajā disciplīnā. Distanci latvietis pieveica divās stundās, 22 minūtēs un 20,2 sekundēs. Raidījumā arī saruna ar Latvijas olimpiskās vienības ārsti Lailu Ušacku par to, cik daudz darba bijis mūsu delegācijā medicīniskajam personālam un vai izdevies arī pašiem baudīt spēles.

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

20 gadus vecā Estere Volfa izcīnīja 11. vietu biatlona iedzīšanas sacensībās 2026. gada Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs. Tas ir otrais visu laiku labākais rezultāts Latvijai olimpiskajās sieviešu biatlona sacensībās. Īsi pirms raidījuma sākumā finišēja biatlona sacensības sievietēm iedzīšanā. Šīs bija vēsturiskas sacensības, jo 10 km garo distanci pirmoreiz Latvijas biatlona vēsturē veica pat trīs mūsu valsts pārstāves, kuras iepriekš iekļuva 60 labāko vidū sprintā. Un vēsturisks bija arī 20 gadus vecās Esteres Volfas rezultāts - viņa startēja 16. vietā, šāva teju nekļūdīgi - tikai viena kļūda, un slēpoja izcili ātri, un sasniedza labāko rezultātu savā olimpiskajā karjerā - 11. vieta. Tas Latvijai bija otrais visu laiku labākais sniegums olimpiskajās spēlēs sieviešu biatlona sacensībās. Pirms 20 gadiem Turīnā 10. vietu klasiskajā distancē izcīnīja Madara Līduma. Baiba Bendika pieļāva septiņas kļūdas šaušana un finišā bija 42. vietā, Sanita Buliņa kopvērtējumā 53. vietā. Par olimpisko čempioni kļuva nevainojami šāvusī mājiniece Liza Vitoci, kura par 28,8 sekundēm apsteidza sprinta uzvarētāju Marenu Kirkeidi no Norvēģijas. Bronzas medaļa somietei Suvi Minkinenai.  Šodien norisinājās arī biatlona 12,5km iedzīšanas sacensībās vīriešiem. Andrejs Rastorgujevs finišēja 29. vietā. Rihards Lozbers atkāpās uz 47. vietu, bet Edgars Mise bija viens no trim sportistiem, kuru apdzīna pa apli. Protams, gaidām hokeja maču plkst. 20:10, kur Latvija aizvadīs pēdējo grupas spēli pret Dāniju. Uzvara pamatlaikā garantē otro vietu C grupā un labvēlīgāku pretinieku pārspēlēs, visi citi iznākumi liks mums vēl iespringumā sekot arī ASV un Vācijas duelim vēlajā vakara spēlē. Katras grupas uzvarētāja un 2. vietas ieguvēja automātiski iekļūst ceturtdaļfinālā. Latvijai iespējas kļūt par otro labāko savā apakšgrupā faktiski ir zudušas, bet jebkurā gadījumā uzvara šodienas spēlē būs būtiska, lai tiktu pie nomināli vieglāka pretinieka pirmajā pārspēļu kārtā.  Lai analizētu mūsu komandas sniegumu līdzšinējās spēlēs, sazināmies ar bijušo hokejistu, astoņu pasaules čempionātu un trīs olimpisko spēļu dalībnieku Armandu Bērziņu. Šovakar vēl arī noslēdzošanai starts Kortīnas ledus trasē skeletonistiem. Iedvesmojoties no kamaniņu braukšanas radošuma, paplašinot disciplīnu veidus, arī skeletonā pirmo reizi tika sadalītas olimpiskās medaļasjaukto komandu stafetē. Starp 15 komandām būs arī Latvijas komanda ar Martu Andžāni un Emīlu Indriksonu sastāvā. Abiem šīs ir pirmās olimpiskās spēles, Andžāne sieviešu konkurencē izcīnīja 17. vietu, Indriksons starp vīriem palika 18. vietā. Emīls neslēpj, ka viņa mērķis ir šī vakara komandu stafetē iegūt augstāku vietu.

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē. Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē. Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem. Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”. Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros. Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu.  Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē. Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas. „Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”     Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Esmu tik daudz un sīki rakstījis tāpēc, ka vienmēr bij daudz laika un nekā cita ko darīt." Tā 20 gadu vecumā savu dienasgrāmatu iesāk mākslinieks, klasiskā modernisma aizsācējs Latvijas mākslā, mākslas metropoles Parīzes dendijs un latviešu strēlnieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920). Pārlapojot glīti noformētās burtnīcas, tomēr nerodas iespaids, ka jaunajam māksliniekam trūcis ko darīt. Starp mācībām, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī aktīvo sociālo dzīvi Jāzeps Grosvalds diendienā atrada laiku pierakstīt galvenos dienas notikumus un pārdomas. Pat dienās, kad autors rakstījis, ka ir "briesmīgi noguris un priecīgs, ka pusvienos tieku gultā. Visas četras dienas pēc rindas esmu gājis gulēt ap 4 – 7, un cēlies vienmēr desmitos, tā ka nav tiešām joks!" Dažādu apstākļu sakritības dēļ tieši Grosvalda mantojums ir saglabājies pilnīgāk nekā jebkuram citam 20. gadsimta latviešu māksliniekam. Bez radošā veikuma, nozīmīgu daļu Jāzepa Grosvalda kolekcijā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veido rakstiskie materiāli – mākslinieka dienasgrāmatas un daudzās vēstules vecākajam brālim Oļģerdam. Skaidrajā un viegli noapaļotajā rokrakstā lasītājam atklājas 20. gadsimta sākuma sabiedrībai un laikmetam piederoša jauna cilvēka dzīves hronika, kura sniedz kopumā ļoti detalizētu mākslinieka ikdienas gaitu, satikto draugu un paziņu, ceļojumu iespaidu un intīmu pārdomu portretējumu. Rūpīgi noformētās burtnīcas, kurās gandrīz nav sastopamas kādas neuzmanības kļūdas vai svītrojumi un tur sastopamā valodu daudzveidība liek aptvert Eiropas kultūras apvāršņus, to autors iekārtojis pēc paša izstrādātiem principiem. Pirmajās dienasgrāmatas lapās dots visaptverošs sējuma nosaukums, piemēram, "Parīze" vai "Karš", kam seko sējuma numurs un autora monogramma, dažkārt klāt pievienojot arī savu fotoportretu. Vēl ģimnāzista gados rakstītajām dienasgrāmatām Grosvalds devis virsrakstu "Mūslaiku jaunais cilvēks", kas kā vadmotīvs izvijas cauri visām pierakstītajām burtnīcām. Gandrīz vai neatņemama Jāzeps Grosvalda dienasgrāmatas sastāvdaļa ir burtnīcas pēdējās lapās sastādītie apgūtās literatūras, mūzikas, apmeklēto izstāžu, teātra un operas izrāžu saraksti, kuru asi kritiskais pārskats un vērtējums arī meklējams pierakstos. Noslēdzot katru burtnīcu, autors veicis visai analītisku paškritiku par sevi rakstīto, kas kā sava veida rezumē palīdz raksturot katru dienasgrāmatas sējumu. Šāds gada kopsavilkums atrodams 1908. gada decembrī: "Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko ir pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.: Divdesmit divas dienasgrāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan to noteikti ir bijis vairāk, aptver gandrīz visu Jāzepa Grosvalda dzīvi. Autobiogrāfiskais stāstījums seko Rīgas ģimnāzistam, viņa tālākajam ceļam uz Minheni un Parīzes privātajām mākslas skolām, bezrūpīgajai dzīves baudīšanai un ceļojumiem pa Eiropu, līdz pat dienēšanai latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē un nokļūšanai angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju, kur arī noslēdzas pēdējā no zināmajām Grosvalda dienasgrāmatām. Pateicoties Jāzepa Grosvalda asajām novērošanas spējām un prasmei ietērpt vārdos krāsas, skaņas, garšas un smaržas, šīs dienasgrāmatas uzbur gandrīz taustāmas 20. gadsimta sākuma dzīves ainas.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) pašlaik skatāma izstāde „Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz zemes”. Saistībā ar izstādi pirms kāda laika muzejā notika priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkorformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide?”. Mākslas zinātnieces referātos atskatījās uz 20. gadsimta 60.-80. gadiem un mākslinieku atrašanos starp konformismu un nonkorformismu. Savukārt mūsdienu mākslinieki diskutēja par radoša cilvēka brīvību, pašcenzūru, arī laikmeta iezīmēm. Priekšlasījuma tēma un arī diskusija raisīja lielu interesi, jo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konferenču zālē nebija nevienas brīvas vietas. Jautājumi: kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes un kādas stratēģijas viņi pielietoja, kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju, un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa? Arī par Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekciju dažas spilgtas epizodes šajā ierakstā.

Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā? Atziņas pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotājiem priekšlasījumiem un diskusijas. Kultūras rondo studijā izvaicājam komunikāciju pētnieku Mārtiņu Kaprānu, jo arī mākslā svarīga ir komunikācija un māksla pati ir komunikācijas veids. Viņš bija arī diskusijas vadītājs. Uzklausām mākslinieku viedokli.  Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadīti priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? 20. gadsimta 60.–80. gadi”. Tajā satikās mākslas zinātnieki no Latvijas un ASV. Priekšlasījumos mākslas eksperti aplūkoja, kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes, un kādas stratēģijas viņi pielietoja. Kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju. Un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa, izvēloties apolitisku mākslas darba saturu un postmodernu formu. Ar priekšlasījumu “Ojārs Ābols. Sadarbošanās kā stratēģija” uzstājās LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) un Ojāram Ābolam veltītās izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorante Mg. art. Ieva Kalniņa piedāvās referātu “Konformisma un nonkonformisma robežtrajektorija padomju okupācijas agrīnajos gados Latvijā: Zentas Loginas stāsts”. Savukārt LMA doktorante Mg. art. Agnese Zviedre iztirzās tēmu “Cilvēks nav sala: 1970. gadu Latvijas mākslinieku formālie eksperimenti un meklējumi”. “Par pagrīdes kustībām un avangardu: Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas loma Baltijas nonkonformisma veidošanā” tiešsaistē runās Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures katedras profesore Dr. Džeina Eštone Šārpa (Jane Ashton Sharp). Referātiem sekoja diskusija “Uzbrukums māksliniekam. Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā?”, kurā analizēja šodienas situāciju. Sarunā piedalījās mākslinieki Kristaps Epners, Gundega Evelone, Margrieta Griestiņa un Krišs Salmanis, apskatot mākslinieka lomu mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē. Katrs citādā veidā saskārušies ar uzbrukumu māksliniekam. Pasākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās laikā, kad vienlaicīgi notiek divas izstādes – “Džemma” (līdz 25. janvārim) un “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” (līdz 10. maijam). Džemma Skulme (1925–2019) un Ojārs Ābols (1922–1983) bija dzīvesbiedri, domubiedri un ievērojamas figūras Latvijas mākslā padomju okupācijas periodā.

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Mēs jau esam nofotografējušies uz laimi starp divām Zanēm Eniņām – viena ir ceļotāja un blogere, arī vairāku grāmatu autore, otra – mūsu radio kolēģe, Ziņu dienesta galvenā redaktore, arī tulkotāja no franču valodas. Šoreiz viņas ir braukušas kopīgā ceļojumā uz Senegālu, bet ceļotāja un blogere Zane Eniņa vēl turpināja ceļu arī uz Gambiju. Tagad izdota grāmata "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes". Vispirms gan viņas kopā vāca vīnogas Francijā… Šoreiz ceļojuma iniciatore bija žurnāliste Zane Eniņa, jo viņa gribēja redzēt Rozā ezeru Senegālā. Ezeru viņas gan redzēja, bet tas nemaz nebija rozā. Toties viņas redzēja zeltainu smilgu lauku, milzu kokus, piedzīvoja tirgošanos un viesmīlības īpatnības, baudīja pārsteidzošu Rietumāfrikas laikmetīgo mākslu. Zanes Eniņas grāmatu "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes" izdevusi "Zvaigzne ABC". Līdz šim izdotas viņas grāmatas "Nekaunīgais pingvīns", „Uz Aļasku un atpakaļ", „Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij", "Pārziemot Āzijā", kā arī prakstiskās ceļošanas padomi grāmatā „Atklāj pasauli. Kā sākt ceļot patstāvīgi" (kopā ar Alīnu Andrušaiti). Raidījumu atbalsta:

Studijā politoloģe, RSU Programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle un politologs, profesors Juris Rozenvalds.

Nupat klajā nākusi Zanes Zustas jaunākā grāmata „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes”. Stāstos apkopotas 13 grēksūdzes, kas tapušas pēc sieviešu patiesiem dzīves motīviem. Tāpēc būtiska šķiet autores piebilde tūlīt aiz virsraksta: „visi stāsti šajā pasaulē ir patiesi”. Savukārt grāmatas redaktore Anda Ogriņa uzsver, ka šajos stāstos mājo romantiski sapņi, satraucošas alkas, bailes un greizsirdība. Košs izvērtīsies stāsts jeb situācija ap grāmatas vāka attēlu.  Grāmatas „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes” atvēršanas pasākumu atklāj pati autore, nepiespiesti sarunājoties ar publiku. "Man ir ļoti liels prieks jūs redzēt, katru no jums, jo visus esmu ielūgusi un savā sirdī gaidījusi. Jā, šis vakars ir ļoti īpašs, jo šodien tiek atvērtas veselas divas grāmatas - grāmata bērniem un grāmata pieaugušajiem" tā Zane Zusta. Grāmatas "Slepenais ceļojums pie Zobmošķa" adresēta bērniem, un tā ir autores 14. grāmata. Starp citu, Zane Zusta savas literārās gaitas aizsāka 2015. gadā ar bērnu grāmatām par Pūcīti Ucipuci. Bet mēs šoreiz pievēršam uzmanību pieaugušo literatūrai un vakara turpinājumā atklātajam stāstu krājumam „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes”. "Šie ir stāsti par patiesiem cilvēkiem, par patiesām sievietēm, kas ir mums blakus. Tieši tāpēc jau tie ir tik interesanti. Par sievietēm, kas ir mums blakus, par sievietēm, kuras tiek krāptas, par sievietēm, kuras ir vienas, kuras pašas krāpj, par sievietēm, kurām mājās vairs nevedas sarunas un nav strīdu, bet ne tāpēc, ka viss būtu labi, bet tāpēc, ka vairs sarunu nav," atklāj Zane Zusta. "(..)Mani stāsti ir par to, kas notiek  sievietes iekšējā pasaulē, kad tā nolemj - man pietiek! Bet šī grāmata nav pret attiecībām, tā ir par attiecībām, jo attiecībās ir divi cilvēki, un tā kalpos kā saruna, kā iespēja paskatīties uz otru, iespēja atcerēties par otru sev blakus."  

Arvo Perta jubilejas gadu Latvijā noslēdz pārsteidzoša grāmata – Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām". Stāsts par komponista Arvo Perta ceļu līdz savai skaņu valodai. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu, kurai arī jautājam par īpašām mūzikas pieredzēm, un atgādinām, ko par Perta mūzikas krsāsainību un dziļumu teica diriģents Kaspars Putniņš un pianists Georgijs Osokins. Šis ir Arvo Perta gads. Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā, kas atrodas mežā netālu no Tallinas. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan pieredzējis atgriešanos Igaunijā. Šoruden viņš svinēja 90. dzimšanas dienu, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu. Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām" stāsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas Igaunijā 1935. gadā un savas balss un ceļa meklējumiem mūzikā līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt – Perta mūzikas nonkonformistiskā un reliģiozā rakstura dēļ. Sildre radījis vizuāli piesātinātu stāstu par nemierpilnu mākslinieku, kurš nevairās no konfrontācijas ar valsti, lai paliktu uzticīgs sev par katru cenu. Grāmatas neparastā un svaigā vizuālā valoda pierāda, ka pat melnbaltas līnijas var izstarot mūzikas krāsainību un dziļumu. Jonass Sildre (Joonas Sildre) ir igauņu komiksu mākslinieks, ilustrators un grafiskais dizainers. "Starp divām skaņām" tulkots angļu, čehu, lietuviešu, somu, ungāru un vācu valodā un saņēmis apbalvojumus Igaunijā un ārvalstīs – zelta medaļu gan "IPPY Awards" grafisko romānu kategorijā, gan "IBPA Benjamin Franklin Award" grafisko romānu kategorijā u. c. Lasīt un skatīties Jonasa Sildres grafisko romānu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai" ir neparasta pieredze. Grāmatu izdevusi izdevniecība "Amori".

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Nākamā gada budžeta pieņemšana ieiet finiša taisnē, galīgais balsojums būs nākamnedēļ. Tad arī varēs skatīties, kas notiek ar valdību. Katrā ziņā no opozīcijas puses ir izskanējis, ka būšot diezgan nopietni pārsteigumi, lai kas tie arī būtu. Bet lielāka uzmanība tomēr šonedēļ ir bijusi pievērta starptautiskajiem notikumiem pēc tam, kad parādījās tā sauktais Ukrainas miera plāns, kas faktiski paredzēja Ukrainas kapitulāciju. Skaidrs, ka ne Ukraina, ne Eiropa ar to nebija mierā un nedēļas laikā ir norisinājušās ļoti daudzas sarunas šajā sakarā. Krustpunktā aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un portāla "TVNET" grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis.    

Raidījums Divas puslodes šoreiz ir neparakstāks, jo pārsvarā par krimināllietām un izmeklēšanas materiāliem. Divas lielas nozieguma ķēdes ir pievērsušas visas pasaules uzmanību, jo abām ir ļoti nepatīkamas sekas.  Ukrainu pēdējās dienās satricinājis liels korupcijas skandāls - tur atklāta plaša koruptīva shēma, kurā iesaistītas augstas amatpersonas, arī kādreizējais prezidenta Volodimira Zelenska tuvs biznesa līdzgaitnieks, kurš pāris stundas pirms sākās aizturēšanas, paspēja pamest valsti.  Otra lieta risinās Amerikas Savienotajās Valstīs. Atklājas arvien jauni fakti un liecības tā dēvētajā Epstīna lietā. Dzimumnoziedznieks, kurš Trampa pirmās prezidentūras laikā tika arestēts un cietumā izdarīja pašnāvību biju draudzējies ar virkni politikā un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un arvien vairāk rodas jautājumi par viņa saistību ar pašu Donaldu Trampu. Vakar gan Kongress, gan Senāts praktiski vienbalsīgi nobalsoja, ka visas lietas materiāli ir jāpublisko. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji - Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Epstīna lieta radījusi pamatīgu viļņošanos ASV 18. novembra vakarā ASV Kapitolijā varēja redzēt tādu vienprātību, kāda tur nebija novērota jau sen. Izņemot vienu kongresmeni no Republikāņiem, visi pārējie vienprātīgi balsoja par likumprojektu, kas uzliek par pienākumu Tieslietu ministrijai publiskot visus neklasificētos ierakstus, dokumentus, sarakstes un izmeklēšanas materiālus, saistītus ar Džefriju Epstīnu. Tūlīt pat balsojums sekoja arī Senātā, un tur visi senatori balsoja par. Epstīns bija amerikāņu uzņēmējs, kas bija izveidojis plašu seksuālās ekspluatācijas tīklu Savienotajās Valstīs. Pēc tam, kad viņš otrreiz tika arestēts, viņš 2019.gadā cietumā izdarīja pašnāvību. Vismaz tāda ir oficiālā versija, par kuru gan vairumam amerikāņu ir šaubas. Bet izmeklētāji gadu gaitā ir savākuši dažādus dokumentus un liecības, kas var mest ēnu uz daudziem, jo ir pamatotas aizdomas, ka seksuālo pakalpojumu izmantošanā ir piedalījusies virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Epstīna otrais arests un pašnāvība notika Donalda Trampa pirmās prezidentūras laikā, un kopš tā laika interese par lietu nav rimusi. Patiesībā to ir aktīvi uzturējis arī pats Donalds Tramps, kurš pirmsvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka izmeklēšana ir atklājusi daudz nepatīkamu liecību par Epstīna saistību ar demokrātu politiķiem, tāpēc solīja, ka, viņam kļūstot par prezidentu, viņš visu cels atklātībā. Tomēr pēc ievēlēšanas Tramps apklusa. Toties publiskajā telpā parādījās arvien jaunas norādes, ka ar Epstīnu ir draudzējušies arī republikāņi, tajā skaitā savulaik pats Donalds Tramps. Notikumos aktīvi iesaistījās ASV kongresmeņi, un šajā rudenī kopumā ir publiskoti ap 30 tūkstoš dažādi dokumenti no lietas materiāliem, kas raisījuši vēl lielāku interesi. Viens no lielākajiem zaudētājiem līdz šim bijis britu princis Endrū, jo arī viņš ir vainots meiteņu seksuālā izmantošanām. Pirms mēneša viņam tika atņemti visi karaliskie tituli. Tomēr par Trampa attiecībām ar Epstīnu neskaidrību ir vairāk nekā gribētos. Tramps ir piedalījies Epstīna rīkotās pieņemšanās, ir savulaik arī nosūtījis viņam dzimšanas dienas dāvanu, taču vēlāk abi sastrīdējušies. Īsi pirms aresta publiskotajās sarakstēs redzams, ka Epstīns Trampu nodēvē par sliktu un bīstamu cilvēku. „Neviens nav tik slikts kā Tramps. Nevienas pieklājīgas šūnas viņa ķermenī…” tā raksta Epstīns. Pēdējās nedēļas laikā atklātībā nākusi Epstīna vēstule Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurā viņš lūdz palīdzību sazināties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Vēstule ir sūtīta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos. Tajā Epstīns liek noprast, ka viņam ir informācija par Trampu, kas varētu ieinteresēt Krieviju. Vai šāda tikšanās ir notikusi, nav zināms, taču ir vairākas norādes, kas liek domāt, ka Epstīna cilvēkiem ir bijuši arī citi kontakti ar Krievijas cilvēkiem. Kā zināms, Tramps tikšanās laikā ar Putinu bija ārkārtīgi labvēlīgs pret diktatoru, un daudzi izsaka aizdomas, ka Krievijai ir kompromats pret Trampu, kas liek ASV prezidentam būt labam pret Kremli. Kopš atkārtotas ievēlēšanas Donalds Tramps ir pretojies Epstīna lietas materiālu publiskošanai. Tomēr atklātībā nonākot arvien jaunām liecībām, neapmierinātība pieauga arī republikāņu pusē. Kad kļuva skaidrs, ka Kongress šonedēļ balsos par materiālu publiskošanu jebkurā gadījumā, Tramps beidzot mainīja savu retoriku un aicināja visus republikāņu kongresmeņus likumprojektu atbalstīt, sakot, ka šīm demokrātu spēlītēm vienreiz jāpieliek punkts. Tiesa, kā norāda paši kongresmeņi, neviens neliedza Trampam jau līdz šim uzdot ministrijai publiskot visus failus, un tam nevajadzēja parlamenta balsojumu. Tagad prezidentam ir jāparaksta likumprojekts, un ja viņš to izdarīs, tad tuvākajā laikā publiskajā telpā nonāks informācija, kas daudzos raisa milzu interesi. Sagatavoja Aidis Tomsons Prezidenta Zelenska nelāgie paziņas Korupcijas skandāls, kas pagājušajā nedēļā izvērtās Ukrainā, skar augstākā līmeņa valsts amatpersonas un arī prezidentam Volodimiram Zelenskim pietuvinātus ļaudis. Daudzviet notiekošais jau tiek dēvēts par nopietnāko un varas stabilitātei draudošāko korupcijas skandālu Zelenska prezidentūras laikā. Pirmdien, 17. novembrī, Ukrainas nacionālais antikorupcijas birojs un Speciālā antikorupcijas prokuratūra publiskoja informāciju par vairāku personu arestēšanu sakarā ar piecpadsmit mēnešus ilgā izmeklēšanas procesā atklātu korupcijas shēmu valsts enerģētikas sektorā. Privātuzņēmumi, kuri veikuši būvdarbus nacionālajai atomenerģijas kompānijai „Enerhoatom” piederošajās kodolspēkstacijās, maksājuši shēmas organizētājiem 10–15% no līgumu summas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt pasūtījumus. Korupcijas apkarotāji arestējuši piecas personas un tur aizdomās vēl septiņas. Viens no arestētajiem ir kādreizējais vicepremjers Oleksijs Černišovs, kurš pirms tam pasludināts par aizdomās turamo vēl citā korupcijas lietā, kas saistīta ar kukuļņemšanu apmaiņā pret attīstītājiem izdevīgu zemes gabalu novērtējumu laikā, kad viņš bijis Ukrainas kopienu un teritoriju attīstības ministrs. Starp aizdomās turamajiem esot arī agrākā enerģētikas ministra Hermana Haluščenko bijušais padomnieks Ihors Miroņjuks, kompānijas „Enerhoatom” drošības dienesta priekšnieks Dmitro Basovs un citi. Kā galvenā persona no esošās valdības, uz kuru šī korupcijas skandāla sakarā krīt aizdomu ēna, ir pašreizējais tieslietu ministrs Haluščenko, kurš ilgāk nekā četrus gadus ieņēma enerģētikas ministra posteni premjerministra Denisa Šmihaļa kabinetā. Pagājušajā trešdienā, 12. novembrī, prezidents Zelenskis aicināja Haluščenko, kā arī pašreizējo enerģētikas ministri Svitlanu Hrinčuku demisionēt, ko abi arī nekavējušies darīt. Haluščenko pie tam paziņojis, ka par vainīgu sevi neuzskatot un esot gatavs aizstāvēties tiesā. Vakar abu ministru demisiju bija jāapstiprina parlamentam – Ukrainas Augstākajai Radai –, taču eksprezidenta Petro Porošenko vadītās frakcijas „Eiropas solidaritāte” deputāti fiziski bloķēja parlamenta tribīni, neļaujot Radai nobalsot. Porošenko grupējums pieprasa visa premjerministres Jūlijas Sviridenko kabineta demisiju. Starp korupcijas shēmā iesaistītajiem ir arī uzņēmējs Timurs Mindičs, kuram pagātnē bijuši visai cieši sakari ar prezidentu Zelenski. Mindičam pieder puse no īpašuma daļām producēšanas kompānijā „Studija Kvartāls 95”, kuras producētajos šovos tagadējais prezidents savulaik veidoja savu televīzijas karjeru. Kā tiek ziņots, Mindičs pametis Ukrainu 10. novembra rītā, dažas stundas pirms viņa dzīvoklī ieradušies Antikorupcijas biroja darbinieki. Sagatavoja Eduards Liniņš

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Starp zvaigznēm, planētām, komētām un citiem objektiem izplatījumā ir matērija, kuru neredzam, nespējam uztvert ar tradicionāliem novērojumiem, bet par tās klātbūtni esam visai droši jau teju gadsimtu. Tumšā matērija ir viena no aizraujošajām visuma mīklām, par kuru arī nesen tapuši jauni atklājumi. Kas tā ir, ko tā satur un kādas teorijas par to ir zinātniekiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Kur beidzas Saules sistēma un sākas starpzvaigžņu telpa? „Astronomijas lielākā burvība ir, ka ap mums ir faktiski bezgalīga telpa, tā nav tukša, tur zvaigznes, miglāji un daudz kas cits un visu laiku var kaut ko pētīt arvien tālāk, smalkāk un detalizētāk un izzināt kaut ko jaunu. Tas ir tāds liels lauks, kur tik paskaties, ir ko izzināt. Tas, man liekas, attaisno cilvēka būtību meklēt kaut ko jaunu un izzināt,” saka Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Gadu desmitu un gadsimtu laikā cilvēku priekšstats par to, kas veido Saules sistēmu, aizvien ir paplašinājies. Šobrīd nevaram teikt, ka zinām pilnīgi visu, un gluži kā Dullajiem Daukām arī mums varētu rasties jautājums ja ne gluži par to, kas ir aiz horizonta, tad par to, kur beidzas Saules sistēma, gan. Zināmi atskaites punkti, kas nosaka aptuvenās Saules sistēmas robežas, ir skaidri. Kā tad šī izpratne pakāpeniski ir veidojusies, par to stāsta Mārtiņš Gills.

Mēs visi gribam domāt, ka "ar mani tā nenotiks", bet statistika ir nežēlīga un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) diemžēl NAV tādu dienu, kad viņiem nebūtu darba.Brīdinājums: intervijā ir sadaļa, kas paredzēta tikai pieaugušajiem un NAV piemērota, lai to klausītos bērni (apmēram no 54:02-1:03).Es izjautāju NMPD brigādes vadītāju, mediķi Alvi Osmani, lai uzzinātu, kā mēs varam pasargāt sevi un mīļos no dzīvību apdraudošiem notikumiem. Kā neradīt situāciju, kad bez NMPD neiztikt, jo reizēm pat vislabākā brigāde ar vismodernāko aprīkojumu un visaugstāko profesionalitāti nevar neko izdarīt, ja tu neuzliki ķiveri, ja tu skaties telefonā pie stūres vai tavs bērns klausās mūziku, ejot pa ielu, kur ir dzīva satiksme, ja tu nezini, kur ir tavi bērni, ja tu domā, ka "tikai uz mirkli" ir pietiekami droši.Ja nu tomēr notiek nelaime - tad ir svarīgi zināt, ko darīt pirmajās minūtēs, kamēr NMPD brigāde vēl ir ceļā. Nereti tās pirmās minūtes izšķir visu.Pēc šīs sarunas ar Alvi man ir pilnīgi skaidrs - NMPD var izdarīt ļoti daudz, bet tikai tad, ja vispār ir ko glābt. Un lielākā daļa no gadījumiem, ko viņš aprakstīja, varēja nenotikt. Vienkārši nenotikt.Dalies ar šo sarunu ar citiem, jo tā var izglābt dzīvību!Piedalies Cilvēkjaudas pirmajā klātienes tikšanās pasākumā par Cilvēkjaudas un mūsu dzīves aizkulisēm, lai mūsu kļūdas un atklājumi atvieglo tavu dzīvi. Informācija un biļetes ir šeit: cilvekjauda.lv/aizkulisesŠo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads1:13 Ceļš no sanitāra līdz NMPD – 12 gadi neatliekamajā medicīnā2:58 Kas tiek sagaidīts no mediķa katrā izsaukumā6:16 Intuīcija – maņa, kas glābj dzīvības neatliekamajā medicīnā12:27 Bērni un narkotikas. Kā vecākiem atpazīt, ka bērns tās ir lietojis20:04 Kad OBLIGĀTI saukt NMPD23:28 Speciālā brigāde – kāpēc iedzīvotājs to nevar izsaukt pats29:06 Sirēnas, bākuguns un cilvēki, kas nedod ceļu31:20 Elementāra drošība – kad ķivere būtu glābusi dzīvību33:35 Logu mazgāšana34:38 Vilcieni un austiņas – nāvējoša kombinācija 37:58 Telefons vadot auto38:04 Ūdens, uguns, bērni – kas notiek sekundēs42:35 Auto avārijas – risks, ātrums, jaunība49:41 "Kā tu spēj darīt šo darbu?"54:02 NEKLAUSIES KOPĀ AR BĒRNIEM: pikantās situācijas, kad cietušajam ir neērti stāstīt par notikušo57:36 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:02:42 Kur atrast visu par pirmo palīdzību: NMPD mājas lapas palīdzības resursi: https://www.nmpd.gov.lv/lv/ko-darit-traumu-un-nelaimes-gadijumos1:04:07 NMPD nav ātrā palīdzība – kāda ir atšķirība1:08:02 Dažādākās vietas, kur sniegta palīdzība cietušajiem – no operas līdz kuģim Baltijas jūrā1:13:12 "Bākugunīm ir jābūt asinīs iekšā"1:16:28 Pirmā palīdzība – lielākā kļūda ir neko nedarīt1:21:47 "Es izsaucu un aizgāju tālāk" – problēma Latvijā1:27:43 Mīti par pirmo palīdzību1:29:22 "Mīliet sevi, mīliet citus – drošība pirmajā vietā"

Starp neskaitāmām zvaigžņu sistēmām, tālām galaktikām un milzīgo Visuma tukšumu atrodas mūsu mājas - unikāla planēta, kas spēj jau vairāk nekā miljards gadu nodrošināt dzīvību tās daudzveidīgajās formās. Trausla, bet neticami labi aprīkota ar visu nepieciešamo, lai šeit spētu sadzīvot gan sauszemes, gan ūdens organismi. Kādi priekšnoteikumi ļāvuši šeit attīstīties tik daudzveidīgām dzīvības formām un kāpēc nekur tuvumā nav neviena cita šāda planēta?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs, hidrobiologs Andris Andrušaitis un "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere.

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

Cilvēki joprojām lasa grāmatas. Tieši aktīvajiem grāmatu lasītājiem der zināt, kas ir bibliomāts un kā tas darbojas. Raidījumā Kā labāk dzīvot par to stāsta Mārupes novada bibliotēkas vadītāja Ilze Aizsila, Ogres centrālās bibliotēkas direktores vietniece Aija Žilvinska un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Ilze Kļaviņa. Lai gan Līvānu novada centrālajā bibliotēkā vēl nav bibliomāta (tuvākais ir Jēkabpilī), arī līvānieši domā par tehnoloģiju ieviešanu. Starp citu, Līvānos bija pirmā publiskā bibliotēka Latvijā, kur tika uzstādīta pašapkalpošanās iekārta grāmatu un žurnālu saņemšanai un nodošanai. Ierakstā uzklausām bibliotēkas apmeklētājus un Līvānu novada centrālās bibliotēkas vadītāju Baibu Āriņu.

Šī gada Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā citu nominantu vidū arī Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu krājumā “Augstāk”. Vai šī būs tā grāmata, kas saņems Baltvilka balvu? Intriga atrisināsies Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā. Saruna par sarežģīto un aizraujošo pieaugšanas tēmu ar grāmatas autoru, pusaudžu psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu. Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu “Augstāk” ir izmēros neliels krājums, tos papildina Kristīnes Martinovas zīmējumi. Uz grāmatas vāka daudzdzīvokļu māja, kāds Purvciema vai Ziepniekkalna dzīvojamo namu masīvs, kur pustumsā klīst mazi melni cilvēciņi. Šī norāde ir arī krājuma stāstos – ka visdziļākās, vispatiesīgākās traģēdijas jāmeklē tieši ikdienišķajā. Stāstu krājumā “Augstāk”  ir dažādu vecumposmu stāsti. Starp stāstiem Nila Saksa krājumā “Augstāk” ir arī dzeja. Mulsinoša.

Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās arī jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Un aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā.  Ārvalstu aktualitātes studijā pārspriežam kopā ar Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētnieku Armands Astukeviču un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju Jāni Kapustānu. * Putins nogalina, Tramps apsver Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Vairākos sektoros visā 1200 kilometru garajā frontē notiek intensīvi uzbrukumi ukraiņu pozīcijām, bet to raksturs liecina, ka agresorvalsts militāristi acīmredzami joprojām cer uz savu kvantitatīvo pārākumu. Taktiskas pamatā joprojām ir kājnieku uzbrukumi lielākoties bez bruņutehnikas atbalsta, un šajos uzbrukumos tiek sūtīti praktiski neapmācīti un, maigi izsakoties, vāji motivēti karavīri. Ar viņu asinīm tiek pirkti pavisam pieticīgi teritoriāli ieguvumi, ja tādi vispār ir. Frontes ziemeļu galā, kur Krievijas spēki iespiedušies Ukrainas Sumu apgabala teritorijā, viņu uzbrukums ir apturēts dažu kilometru attālumā no robežas. Donbasā agresora galvenais mērķis ir Kostjantiņivka – nozīmīgs transporta mezgls, kura ieņemšana pavērtu ceļu tālākajam uzbrukumam Kramatorskas un Slavinskas pilsētām un, līdz ar to, Putina kārotajai pilnīgai kontrolei pār Donbasa reģionu, bet nekas neliecina par kādiem izšķirošiem Krievijas panākumiem šai virzienā. Pēc vairāk nekā gadu ilgām kaujām krieviem nav izdevies pilnībā ieņemt Torecku, tāpat drīz jau būs gads, kopš norit kaujas Pokrovskas pilsētas apkārtnē. Tiesa, viens nozīmīgs ieguvums agresora kontā šonedēļ ir – tā ir Ukrainas bagātākā litija atradne pie Ševčenko ciema uz rietumiem no Doņeckas. Kā izdevumam "The Telegraph" izteicies Lielbritānijas Karaliskā apvienotā aizsardzības pētījumu institūta eksperts Niks Reinoldss, Krievija acīmredzot cerot, ka Ukrainas spēki neizturēs šo intensīvo karadarbību. Otra šīs stratēģijas daļa ir slepkavnieciskie gaisa uzbrukumi Ukrainas pilsētām, kas jūnijā sasnieguši jaunu rekordu, Krievijai raidot pret kaimiņvalsti vairāk nekā 5300 lidrobotus, kā arī vairākus simtus spārnoto un ballistisko raķešu. Ukrainas pretgaisa aizsardzībai nākas arvien grūtāk atvairīt šos triecienus. Ukraiņu žurnāliste, kura uzrunāja prezidentu Trampu preses konferencē pēc viņa tikšanās ar Ukrainas prezidentu Zelenski NATO samita laikā pagājušonedēļ, jautāja viņam par iespēju piegādāt Ukrainai vēl kādas pretgaisa sistēmas "Patriot". Baltā nama saimnieka atbilde bija, ka viņš lūkošot, vai kādas no šīm pieprasītajām iekārtām esot pieejamas. Tikām senators no Republikāņu partijas Lindsijs Greiems pēc golfa mača ar prezidentu intervijā telekompānijai ABC paziņojis, ka Tramps atbalstot Greiema virzīto likumprojektu par 500 % tarifa ieviešanu to valstu importam, kuras iepērk Krievijas energoresursus, bet pie tam nesniedz atbalstu Ukrainai. Pirmās šai sarakstā ir Ķīna un Indija, bet grūti spriest, kā šādi represīvi tarifi būtu salāgojami ar kopējo Savienoto Valstu tarifu politiku. Aizkaukāzs dzirksteļo Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Maija beigās premjerministrs Nikols Pašinjans nāca klajā ar apgalvojumu, ka baznīcas galva, katolikoss Karekins II esot pārkāpis celibāta zvērestu un viņam esot ārlaulības meita. Valdības vadītājs pat nodibināja īpašu koordinācijas grupu jauna baznīcas galvas ievēlēšanas organizēšanai, kaut arī saskaņā ar Armēnijas likumdošanu valsts ir šķirta no baznīcas. Konfesijas vadība atbildēja ar paziņojumu, ka valdības galva graujot armēņu garīgo vienotību, taču katolikosam piedēvēto neatspēkoja. Pagājušajā trešdienā drošības struktūras arestēja sešpadsmit personas, apsūdzot tās noziedzīgas organizācijas izveidošanā ar mērķi veikt terora aktus un gāzt pastāvošo valsts varu. Starp arestētajiem ir opozicionārās kustības „Svētā cīņa” līderis, arhibīskaps Bagrats Galstanjans, kā arī miljardieris, Armēnijas un Krievijas dubultpilsonis Samvels Karapetjans. Premjers Pašinjans paudis, ka Karapetjans darbojoties pēc Krievijas dotām instrukcijām, un ka valdība plānojot nacionalizēt miljardierim piederošos Armēnijas Elektrotīklus. Pikantu motīvu šai visai nopietnajai pretstāvei piešķīra kāda provinces garīdznieka sociālo tīklu ieraksts ar pagalvojumu, ka premjerministrs esot apgraizīts, kas liecinot, ka viņš nav kristīgs cilvēks. Uz to Pašinjans atbildējis, ka esot gatavs atrādīt attiecīgo intīmo ķermeņa daļu katolikosam Karekinam un baznīcas oficiālajam pārstāvim, lai pierādītu, ka garīdznieka paustais ir meli. Jaunu saasinājumu piedzīvojušas Krievijas un Azerbaidžānas attiecības, kuras pamatīgi pabojāja incidents ar Azerbaidžānas pasažieru lidmašīnas apšaudīšanu Krievijas teritorijā, kā rezultātā dzīvību zaudēja 38 cilvēki. Pašreizējā spriedzes kāpuma iemesls ir policijas rīcība Krievijas pilsētā Jekaterinburgā, aizturot vairākus desmitus azerbaidžāņu tautības iedzīvotāju. Viss noticis ļoti brutāli, aizturētie smagi piekauti, par ko liecina videoierakstos redzamie miesas bojājumi, bet divi no aizturētajiem – brāļi Huseins un Zijadins Safarovi – visa notikušā rezultātā zaudējuši dzīvību. Baku reakciju nenācās ilgi gaidīt. Azerbaidžāna atcēlusi visus ar Krieviju saistītos politiskos un kultūras pasākumus, t. sk. Krievijas premjerministra vietnieka vizīti. Savukārt pirmdien policija ieradās Krievijas medija „Sputņik” birojā Baku, kur arestēja vairākus tā darbiniekus. „Sputņika” licence darbībai Azerbaidžānā atsaukta jau februārī, bet šis Kremļa rupors turpinājis darbību. Tagad vismaz diviem tā darbiniekiem – galvenajam redaktoram Belousovam un redkolēģijas vadītājam Kartaviham – draud kriminālatbildība par nelikumīgu uzņēmējdarbību, krāpšanu un pretlikumīgu īpašuma piesavināšanos. Balkānu patriarhu svelmainā vasara Aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā. Sestdien apmēram 140 000 protestētāju, kuru vidū bija daudz studentu, izgāja Serbijas galvaspilsētas Belgradas ielās. Tā ir kārtējā epizode protestu sērijā, kuras katalizators bija pagājušā gada 1. novembrī notikusī traģēdija, kad Novisadas pilsētā sabruka nule uzbūvēta stacijas nojume, nogalinot sešpadsmit cilvēkus. Protestētāju galvenā prasība ir ārkārtas vēlēšanu sarīkošana, negaidot kārtējo prezidenta un parlamenta pārvēlēšanu 2027. gadā. Nacionālists un populists Aleksandars Vučičs ir prezidenta amatā nu jau divpadsmit gadus, un viņa valdīšanai tiek pamatoti pārmestas autoritāras tendences un plašumā vērsusies korupcija. Vučiča pārstāvētajai Progresīvajai partijai ir vairākums parlamentā. Sestdien starp protestētājiem un policiju izcēlās sadursmes, varas kalpiem laižot darbā asaru gāzi un trokšņa granātas, vismaz 38 cilvēki tika aizturēti. Prezidents Vučičs svētdien uzstājās televīzijā, pasludinot protestētājus par valsts pamatu grāvējiem un draudot ar represijām, savukārt demonstranti bloķēja ielas, nosprostojot tās ar metāla barjerām un atkritumu konteineriem, ko policija novāca tikai pirmdien. Nav pamata domāt, ka šie protesti Belgradā paliks pēdējie. Tāpat desmiti tūkstošu – pēc dažām aplēsēm līdz pat 200 000 – svētdien devās praida gājienā pa Budapeštas ielām. Šis pasākums noteikti nebūtu pulcējis tādu dalībnieku masu, ja ne premjerministra valdošās varas mēģinājums gājienu aizliegt. Aizlieguma pamatā ir konstitūcijas grozījumi, par kuriem konservatīvās partijas "Fidesz" dominētais parlaments nobalsoja martā, un kas nosaka, ka nepilngadīgajiem liegts demonstrēt ar homoseksualitāti vai dzimuma maiņu saistītu saturu. Taču Budapeštas mērs Gergejs Karāčoņs pasludināja praidu par pašvaldības pasākumu, uz ko valdības aizliegumi neattiecas. Tā nu, par spīti biedēšanai ar sejas atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu, desmiti tūkstošu demonstrēja savu attieksmi – pirmām kārtām pret varas mēģinājumiem ierobežot izpausmes brīvību. Klātesošā policija izturējās toleranti, raugoties vienīgi, lai nekrustotos praida dalībnieku un paralēli notiekošo pretpraida demonstrētāju maršruti. Tas gan nenozīmē, ka pret notikuma organizētājiem un arī pilsētas galvu Karāčoņu netiks vērsti tiesu darbi. Tomēr šis ir arī spilgts signāls premjerministram Orbanam, kura partijai vēlēšanās nākamgad parādījies nozīmīgs konkurents – četrdesmit četrus gadus vecā jurista Petera Maģāra vadītā Cieņas un Brīvības partija, pazīstama ar abreviatūru TISZA. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ko nozīmē būt mātei šajā gadsimtā, vai zināšanas, eksperti un kopiena palīdz vai apgrūtina vecāka lomu un, vai kā sabiedrība vispār esam pelnījuši sievietes, kas veic šo neatsveramo darbu – nes pasaulē mazuļus un audzina tos.  Veram vaļā nesen aizstāvēt disertāciju, kas pievēršas 21. gadsimta mammām. Komunikācijas zinātnes doktore Elza Lāma pētījusi mātišķību šodien – laikā, kad ģimenes dzīve nonākusi starmešu gaisā sociālo mediju dēļ un mātes pienākumus, lomu, funkcijas un sniegumu var vērtēt nu jau plašas sabiedrības grupas. Skaidrojam arī to, kāpēc līdz šim bijusi atstāta novārtā menopauzes pētniecība. Statistikas dati liecina, ka tuvākajā nākotnē tieši sievietes menopauzes vecumā būs tās, kas veidos mūsu sabiedrības lielāko daļu, jo  dzimstība samazinās un dzīvojam mēs ilgāk. Tāpēc gribam vai ne, ir jāpaskatās acīs periodam, kas sākas  sievietei pusmūžā jeb menopauzei. Uz sarunu par šo tematu aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docētāju un ginekoloģi, dzemdību speciālisti Elizabeti Ārgali, vispirms jautājot, kāpēc menopauzi padziļināti pētīt un par to runāt plašāk sāk tikai pēdējos gados, jo – cik sena ir cilvēce, tik sens ir arī šis periods, konkrēti, sieviešu dzīvē. Viens no menopauzes ierastākajiem simptomiem ir karstuma viļņi jeb pastiprināta pēkšņa svīšana. Taču ne visām sievietēm. Citas sūdzas par lielāku emocionalitāti, citas – miega traucējumiem. Vaicājām speciālistei, kas nosaka to, ka vienas sievietes teju nemanāmi, tā teikt, ieiet jaunajā dzīves posmā, bet citas pamatīgi cīnās ar jau pieminētajām menopauzes pazīmēm. Kā vairākus gadus sabiedrībā runājam par vīriešu veselību saistībā ar prostatas pārbaudēm, tā būtu tikai dabiski, ja mēs pievērstu lielāku uzmanību sieviešu veselībai pusmūžā un neuzskatītu menopauzi par vecuma bubuli, bet normālu sākumu jaunai dzīvei vidējos gados.  Un raidījumā arī stāstījums par kādu sevis izvēlētu īpašu grāmatu, šoreiz klausītājus uzrunā ķīmiķis Eduards Baķis.

Militāro konfliktu Tuvajos Austrumos pārrunājam kopā ar ārpolitikas pētnieci Sintiju Broku un laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku, kā arī sazināmies ar Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, zinātnes doktoru Imantu Frederiku Ozolu, kurš šobrīd papildina zināšanas Haifas universitātē. * Līdz nesenam laikam attiecību stāvoklis starp Izraēlu un Irānu tika raksturots kā konflikts, bieži lietojot arī angļu valodas terminu proxy war, kas dažādās valodās tiek tulkots kā „netiešais karš”, „starpnieku karš”, „pilnvarojuma karš, „ēnu karš” u. tml. – tātad, bruņots konflikts, kurā kāda valsts iesaistās netieši, sniedzot atbalstu kādai citai valstij vai bruņotai struktūrai. Irānai, kura pēc tapšanas par islāma teokrātiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasludināja Izraēlas iznīcināšanu par savas oficiālās ārpolitiskās doktrīnas sastāvdaļu, līdz šim izkaroja šādu „ēnu karu” pret ebreju valsti ar teroristisko organizāciju Hamas un Hezbollah rokām. Kopš 13. jūnija militārā konfrontācija starp Izraēlu un Irānu arvien biežāk tiek apzīmēta kā Irānas–Izraēlas karš. Zinot abu valstu ģeogrāfisko izvietojumu, ir pašsaprotami, ka šis karš tiek izcīnīts pamatā ar gaisa spēku līdzekļiem no vienas, un raķešu spēku līdzekļiem no otras puses. Ar līdzīgiem triecieniem abas valstis apmainījās arī pagājušā gada aprīlī un oktobrī, taču toreiz runa bija par vienreizējām akcijām. Tagad viss ir citādi. Izraēla nekad nav slēpusi, ka darīs visu nepieciešamo, lai nepieļautu, ka Irāna apgādājas ar kodolieročiem. Teherāna allaž uzstājusi, ka urāna bagātināšana tās teritorijā notiekot tikai un vienīgi enerģētikas attīstības nolūkos. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav iebildis arī oficiālais starptautiskais uzraugs – Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Taču tieši dienu pirms Izraēlas gaisa spēku triecieniem Irānas kadolprogrammas objektiem aģentūra paziņoja par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā beidzās termiņš, kuru Teherānai bija izziņojis Baltā nama saimnieks Donalds Tramps. 13. jūnija agrā rītā vairāk nekā divi simti Izraēlas Gaisa spēku iznīcinātāju deva triecienus apmēram simts mērķiem Irānā. Izraēlas slepenais dienests Mossad, darbojoties valsts iekšienē, izsita no ierindas lielāko daļu Irānas pretgaisa aizsardzības iekārtu. Pirmais trieciens bija vērsts pret mērķiem galvaspilsētā Teherānā un tās tuvumā, kā arī pret urāna bagātināšanas iekārtām Natanzas pilsētā. Ar precīza tēmējuma ieročiem tika mērķēts arī pa vairāku augsta ranga militārpersonu, militarizētās organizācijas Islāma revolūcijas sargu korpuss vadītāju un kodolprogrammas darbinieku dzīvesvietām. Vēlāk tai pašā dienā notika otrais uzlidojumu vilnis, izvēršot uzbrukuma ģeogrāfiju, kas ietvēra arī Fordo kodoldegvielas bagātināšanas rūpnīcu un kodoltehnoloģiju izpētes centru Isfahānā. Jau tās pašas dienas vakarā sekoja Irānas atbildes trieciens, izmantojot spārnotās un ballistiskās raķetes, kā arī lidrobotus. Turpmākajās dienās abas puses apmainījušās triecieniem. Kaut arī Izraēlas pretgaisa aizsardzība apliecinājusi savu efektivitāti, atsevišķas Irānas raķetes tomēr nonākušas līdz mērķim, t.sk. Telavivas un Haifas dzīvojamajiem rajoniem. Pēc Izraēlas varas iestāžu informācijas kopš 13. jūnija dzīvību zaudējuši 24 cilvēki, gandrīz seši simti guvuši ievainojumus. Savukārt Irānas puse ziņo par vairāk nekā divsimt bojāgājušajiem, tai skaitā atzīst, ka nogalināti vairāki austākā ranga militāristi. Starp viņiem ir Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris Hoseins Salami, bruņoto spēku štāba priekšnieks Mohammads Bageri, bruņoto spēku galvenā komandcentra priekšnieks Golams Ali Rašids un citi. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Lielākā daļa pasaules dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki. Un daudziem no viņiem ļoti būtiska dzīves telpa ir tieši ūdens vide. Lai kā arī nezinātājam gribētos visus ūdens bezmugurkaulniekus saukt par līdzīgām vabolēm, tārpiem, garnelēm vai citiem “kukaiņiem” - tie ir ļoti atšķirīgi organismi un radniecība to starpā nebūt nav tuva. Cik dažāda ir ūdens bezmugurkaulnieku pasaule, kas dabai nozīmīgs attīstās un dzīvo dažādās ūdenstilpēs un kā šie organismi ietekmē cilvēku dzīvi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Uģis Piterāns, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs, un Dāvis Ozoliņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks. Mēs pirms brīža ar Tomu Brici kavējamies atmiņās par 2005. gadu, kad esot bijis ļoti liels mitruma daudzums un nokrišņu daudzums, tad strauji iesākās vasara maija beigās un ļoti savairojās dažādi knišļi. Vai tajos brīžos, kad ir lielāks ūdens daudzums dabā visapkārt un ūdenstilpēs sāk vairoties dažādi organismi, vairāk ir to, kas pēc tam mums dzeļ un dažādi apgrūtina dzīvi, vai patiesībā tā ir vide, kurā attīstās arī ļoti daudz tādu organismu, kas palīdz regulēt to līdzsvaru? "Droši vien kā savairojas gan vieni, gan otri, bet tos, kas mums ir nepatīkami, mēs vienkārši labāk pamanām, vieglāk ieraugam, ka viņu ir vairāk. Bet citi ūdens iemītnieki arī izmanto tādas iespējas, ja ūdens ir vairāk kā citus gadus, ūdens kukaiņu attīstība daudzos gadījumos ir pietiekami ātra. Viņi spēj diezgan ātri savairoties. Bet tos asinssūcējus mēs pamanām vairāk," vērtē Uģis Piterāns. "Par to ir daudz jāstāsta, ka arī odus mēs varam saukt par ūdens kukaiņiem. Starp ūdens kukaiņiem ir pietiekami daudz tādu sugu grupu, kuru kāpuri dzīvo ūdenī, bet pieaugušais kukainis ar ūdeni faktiski nav saistīts. Viņš lido apkārt un var būt jebkur sastopams. Odu faktiski varam dēvēt par ūdens kukaini."

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jau gadu desmitiem runā, ka Ziemeļatlantijas jeb Golfa straume var apstāties un Eiropā tad sāktos ledus laikmets. Tomēr nav tik traki. Ziemeļatlantijas straume, kas silda Eiropu, biežāk tautā saukta par Golfa straumi, ir jau gadu desmitiem diskusiju objekts – tā apstāsies, palēnināsies, savārgs, izzudīs un ko tad mēs Eiropā darīsim? Sasalsim ragā? Pētniekiem šis ir ciets rieksts joprojām, bet pagaidām straume plūst kā plūdusi un silda Eiropu kā sildījusi. Starp citu pats nosaukums Golfa straume nav saistīts ar golfu, sporta spēli, bet gan ir fonētiski pārņemts, neiztulkojot no angļu valodas. Angliski to sauc Gulf stream un Gulf ir līcis, ar to domājot Meksikas līci, kur šī straume sākas. Pilnīgas skaidrības, kas ar straumi notiks nākotnē, nav, un tas rada lieliskus apstākļus dažnedažādām teorijām un pat sazvērestībām. Dažādas sazvērestības un spekulācijas rodas un arī zinātniekiem ir grūti noskaidrot patiesību par Golfa straumi, jo okeānu straumes un to ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir viena no vissarežģītākajām procesu sistēmām uz Zemes. To ir grūti ne tikai prognozēt, bet pat novērot un konstatēt tās esošo stāvokli. Skolas mācību grāmatās vai kādos populārzinātniskos rakstos parasti ir uzzīmēta karte, kur ar sarkanu bultu norādīts, kā siltais ūdens plūst no ASV piekrastes uz Eiropas ziemeļiem. Dabā tas diemžēl ir daudz sarežģītāk.  Okeanogrāfija Latvijā nav tā populārākā zinātnes nozare, taču lai aptvertu problēmas lielumu, pietiek izprast galveno metodi, kas tiek izmantota šādu procesu pētīšanā, un tā ir modelēšana jeb datorsimulācija. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Datorzinātnes informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Informācijas tehnoloģijas institūta asociētais profesors Arnis Lektauers. Viņš skaidro, kāpēc sarežģīti dabas procesi faktiski nemaz nav līdz galam izpētāmi.   Vēl arī par to, ka aizvadītās Lieldienu brīvdienas piedāvāja gana košus laikapstākļus - karstuma rekordus un vasarīgus negaisus, kas bijuši arī pavasarim netipiski spēcīgi un pat postoši.

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas Bankas prezidenta izvirzīšanas mokošais process ir raisījis diskusiju, vai nav jāmaina kārtība, kādā izvirza un ievēl dažādas valsts amatpersonas. Tostarp, vai būtu jāpalielina Valsts prezidenta pilnvaras šajos jautājumos? Par to raidījumā Krustpunktā diskutē jurists, zvērināts advokāts Lauris Liepa, domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas priekšsēdētajs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība) un Saeimas deputāts Eduards Smiltēns (Reģionu apvienība). Lai nebūtu bažu par to, ka politiķi mēģina kontrolēt Latvijas Bankas darbu, turpmāk kandidātus bankas prezidenta amatam varētu izvirzīt Valsts prezidents. Šādu priekšlikumu klajā nāca Edgars Rinkēvičs pēc tam, kad ar bankas vadītāja meklējumiem šajā gadu mijā izvērsās tāds pamatīgs riņķa dancis, radot arī aizdomas par politiskām spēlītēm un, kā mēs redzam, pat provocējot valdošās koalīcijas šūpošanos. Notikumi ap Latvijas Banku daudziem tiešām bija negaidīti. Bet ne jau tikai bankas vadītāja meklējumi raisījuši pretrunīgas emocijas. Starp citu, arī paša prezidenta ievēlēšana izprovocēja valdības maiņu. Bet mums ir gājis grūti gan ar ģenerālprokurora meklējumiem. Kaislības savulaik raisījis KNAB vadītāja izraudzīšanas process. Mēs esam mainījuši kārtību, kā tiek meklēti mediju uzraugi. Kā vērtēt šos pašreizējos amatpersonu izraudzīšanas process Latvijā, vai tajos vajag veikt kādu revīziju vai pārmaiņas? Pēc Valsts prezidenta iniciatīvas pievēršamies šim jautājumam.