Podcasts about nevar

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

4. jūnija vakarā koncertzāles ";Ave Sol" velvēs skanēs ne tikai izcila laikmetīgā kora mūzika, bet arī personīgs radošās izziņas apliecinājums – koncertcikla "Kora laboratorija" jaunākajā programmā pie kamerkora "Ave Sol" diriģenta pults stāsies jaunā diriģente un komponiste Anastasija Kildiša. Šis koncerts, simboliski nosaukts "Lūgšana, kas skan", iezīmē nozīmīgu brīdi pašas mākslinieces radošajā un pētnieciskajā ceļā – viņa ne vien vada kolektīvu, bet pirmo reizi publiski atskaņos arī pašas sacerētu jaundarbu. Diriģents kā starpnieks un pētnieks Anastasija Kildiša, kura šobrīd beidz profesionālās doktorantūras studijas, atzīst, ka diriģenta darbs ir nemitīgu pārmaiņu un iekšējas attīstības ceļš: "Diriģents mainās katru minūti. Nevar būt tā, ka esi viens vienā dienā, cits otrā – visu laiku kaut kas notiek." Šī atklātība un vēlme mācīties no katra sastapta kolektīva vai kolēģa ir viens no iemesliem, kāpēc viņas sadarbība ar "Ave Sol" kļuvusi par īpašu draudzības un cieņas caurvītu māksliniecisko platformu. Diriģente uzsver arī koncertprogrammas veidošanas izaicinājumus: "Koncertprogrammas sastādīšana ir viena no sarežģītākajām diriģenta profesijas disciplīnām." Šoreiz programma tapusi kā daļa no doktorantūras projekta, taču tās idejiskie pamati likti jau sen – kā sapnis, kas caur mūziku ļauj savienot laikmetīgo ar arhaisko. Bizantija kā atslēga jauniem atklājumiem Programmas kodols ir Bizantijas muzikālā tradīcija – to Anastasija atklājusi, pateicoties Andreja Selicka darbiem un iegrimstot kristīgās pasaules muzikālajos arhetipos. "Lai atklātu ko jaunu, jāatgriežas pie kaut kā ļoti arhaiska, pie kaut kā senatnīga," viņa uzsver, atgādinot, ka Bizantijas mūzika bijusi iedvesmas avots arī gregoriskajiem korāļiem un vēlākai Eiropas kormūzikai. Šī interese kļuvusi par pamatu arī jaunradītajam skaņdarbam "Svētā saruna" – Anastasijas pirmajam nopietnajam kompozīcijas mēģinājumam. Piecu daļu ciklā, kas balstīts pareizticīgo Dievmātes pasludināšanas kanonā latviešu un grieķu valodā, dzirdamas autentiskas Bizantijas melodijas, kas izskan mūsdienīgā skatījumā. "Es mēģināju iekāpt komponista biksēs un sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli," atzīst Anastasija, raksturojot radošo procesu kā smagu, bet dziļi pašizziņas pilnu laiku. Mūzikas vienojošais spēks Diriģentes daiļradē garīgā mūzika nav tikai skaņu māksla, bet arī vienotības un kopā būšanas pieredze: "Nosaukums runā pats par sevi – lūgšana, kas skan, un, ja tā skan, tad tā lūgšana vieno." Šī vienotības izjūta, kas īpaši aktuāla šodienas sašķeltajā pasaulē, caurstrāvo gan izvēlēto repertuāru, gan pašu koncertu kā rituālu, kurā klausītājs kļūst par procesa dalībnieku. Starp citiem skaņdarbiem koncertā izskanēs arī britu un poļu komponistu darbi, kā arī Anastasijas īpaši izceltais Andreja Selicka opuss, kura dziļums un garīgums diriģentei ir īpaši tuvs. "Tiešām visi komponisti, kas skanēs, ir vienkārši pērles," viņa ar aizrautību dalās, uzsverot radošā dialoga nozīmi starp komponistu, diriģentu un izpildītājiem. Tradīcijas dzīvība un pēctecība Anastasijas Kildišas ceļš spilgti iezīmē mūsdienu latviešu kordiriģēšanas un kormūzikas attīstību, kur tradīcijas pētniecība un radošums iet roku rokā. Kā pati atzīst: "Diriģents ir pētnieks. Mums jākļūst par staigājošām enciklopēdijām." Izziņas alkas viņa nodod arī saviem audzēkņiem Cēsu un Jūrmalas mūzikas vidusskolās, kur kora literatūras un diriģēšanas studijas kļūst par radošas domāšanas un muzikālās inteliģences kalvi. Koncerts "Lūgšana, kas skan" kļūst par zīmi – brīdi, kurā seno Bizantijas tradīciju gaisma satiek laikmetīgo latviešu kormūzikas meklējumus, apliecinot, ka patiesi nozīmīga māksla dzimst dialogā starp pagātni, tagadni un personīgo pieredzi. Tā ir lūgšana, kas ar skaņas spēku vieno, stiprina un atver ceļu jaunām muzikālām atklāsmēm.

Thomas Nevar is one of the most brilliant and powerful creatives Mirai has had the pleasure of working with. Through his graphic design, sculpture, and painting, Thomas has not only inspired projects at Mirai, Thomas's work has had a direct impact on Mirai as a brand, compositions within the garden, and the spaces people at Mirai interact with.  During one of his visits, Thomas and Ryan discussed an informal collaboration to see how creating in the same space at the same time might inform both artist's work. Before beginning the project, Thomas and Ryan sat down to discuss the scope of work, their thoughts about art and creativity, and to have a soulful discussion of how art and life dovetail together to form a symbiotic manner of moving through the world. The result was a really nice meeting of creative minds and a soulful conversation between two artists  

“Ja tu neteiksi, kā tu jūties, tu nonāksi tumšā stūrī, no kura nebūs izejas.” Šajā HR Podcast CEO epizodē viesos Ginta Salmane, TV3 Group Latvija vadītāja. Ginta ir cilvēks, kura līderības ceļš sācies ar ļoti mērķtiecīgu iešanu pretī savam mērķim, soli pa solim. Man šajā sarunā palika sajūta par vadītāju, kura nav atrauta no organizācijas ikdienas. Ginta vairākkārt runā par klātbūtni, par to, ka vadītājs nevar pieņemt labus lēmumus tikai no amata pozīcijas. Ir jāzina, kas notiek cilvēkos, komandā, tirgū un sabiedrībā. Ir jārunā ar cilvēkiem, jādzird viņu realitāte un vienlaikus jāspēj pieņemt lēmumi, kas ne vienmēr visiem būs ērti. Mēs runājām arī par to, ko nozīmē kļūt par vadītāju organizācijā, kurā pats esi audzis. Par to, cik emocionāli sarežģīti var būt redzēt, kas jāmaina, zinot, ka pārmaiņas kādam var būt nepatīkamas. Par to, kā neiekrist vēlmē visiem patikt un vienlaikus nepazaudēt cilvēcību. Spilgtākās atziņas, ko paņemu līdzi no sarunas: Vadītājam ir jādzīvo līdzi tam, kas notiek. Nevar būt labs vadītājs tikai tāpēc, ka tev ir amats. Ir jābūt iekšā organizācijas dzīvē, sarunās, procesos un cilvēku realitātē. Lēmumu pieņemšanā svarīgi ir skatīties ne tikai uz datiem, bet arī uz to, kkas ir aiz tiem. Datus var interpretēt dažādi, bet vadītāja uzdevums ir saprast kontekstu, sekas un cilvēkus, kurus šie lēmumi ietekmēs. Kļūstot par vadītāju no organizācijas iešienes ir grūti un viegli vienlaikus, Tu pazīsti cilvēkus, zini vēsturi un vienlaikus redzi, kas jāmaina. Atgriežoties darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma vai sarežģīta dzīves posma, cilvēkam visvairāk ir vajadzīga uzticēšanās un iespēja atgriezties, atbalsts. Vadītājam ir jāmācās runāt arī par savu nogurumu, robežām un vajadzību atjaunoties. Jo, ja tu to nedari, spriedze nekur nepazūd, tā krājas un eskalējas citos jautājumos. Paldies, Ginta, par atklātu, dzīvu un ļoti klātesošu sarunu.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs. Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā. Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā. Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks, Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību. Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem. Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons. Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos. Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem. Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām. Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs. Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs. Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes. 1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas. Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons. Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka. Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē. Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos. Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru. 1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju. Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis. Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru. Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē. Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas". Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ. Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā. Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni. Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai. Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē. 2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika. Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

Globālajā jaunuzņēmumu indeksā 2025. gadā Latvija noslīdējusi par divām vietām zemāk nekā bija 2024. gadā. Nevar teikt, ka noticis kas slikts, bet labāk arī nepaliek. Kā panākt pozitīvu grūdienu jaunuzņēmumu attīstībā, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē jaunuzņēmumu un informācijas tehnoloģiju izglītības programmas "StartSchool" kopienas vadītājs Jānis Altgauzens, "Ajelix" pārstāve Agnese Jaunošāne un uzņēmējs, AI akadēmijas līdzdibinātājs Jānis Kreilis. "Jaunuzņēmums noteikti nav vienkārši jauns uzņēmums, ko bieži cilvēki mazliet jauc. Tas ir uzņēmums, kurš būvē produktu uz kādas tehnoloģijas bāzes, un šī tehnoloģijas palīdz mērogot šo biznesu gandrīz neierobežotā skaitā. Piemēram, ka mēs no 10 klientiem vai  1000 klientiem palielinām lietotāju skaitu, bet tas fundamentāli neietekmē operacionālās izmaksas, norāda Jānis Altgauzens. Kā piemēru viņš min taksometru uzņēmumus, tas, ka darbā ir 10 vai 100 šoferu, ka ir divi vai 10000 pasažieru, neietekmē uzturēšanas izmaksas.

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

Saruna par spēcīgām sievietēm kino ekrānos un kameras otrā pusē. Kā viena no labākajām pērnā gada Eiropas spēlfilmām uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu pretendēja arī vācu režisores Mašas Šilinskas (Mascha Schillinski) filma „Lūkojoties saulē”. Ar anglisko nosaukumu „Sound of Falling” jeb „Kritiena skaņa” šī divarpus stundu garā, apzināti nesteidzīgā kino glezna pērn apbūra Kannu kinofestivāla žūriju, kas tai piešķīra īpašo Žūrijas balvu. Ar režisori Mašu Šilinsku tiekamies apaļā galda intervijā dažas stundas pirms balvu pasniegšanas. Filma „Lūkojoties saulē” ir neparasts kino darbs: tie ir stāsti par četrām jaunu sieviešu paaudzēm, kas simt gadu garumā dzīvo vienā un tajā pašā lauku mājā, nelielā ciematā Vācijas ziemeļaustrumos. Stāsti par šo sieviešu likteņiem, par ķermeņa atmiņu un dzīvēm, kas viena otru spoguļo par spīti laika distancei. Šilinska atklāj, ka šī filma izaugusi no ilgām sarunām un kāda ļoti konkrēta atraduma – proti, pašas lauku mājas. Maša Šilinska: Ar filmas līdzautori Luīzi Petersu esam draudzenes kopš pusaudža gadiem, un mēs jau ilgi bijām runājušas par tādiem jautājumiem kā – kas ir iekodēts mūsu ķermenī un kas mūs nosaka, vēl pirms esam piedzimuši? Mēs vācām dažādus piemērus par traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Bet bija izaicinoši to attēlot filmā, jo mūs interesēja lietas, ko nevar saskatīt ar aci vai nosaukt vārdā. Viss kļuva taustāmāk, kad mēs atradām šo vēsturisko māju Ziemeļvācijā un sapratām, ka tā varētu kļūt par ietvaru mūsu jautājumiem. Šī ēka tika pamesta pirms kādiem 50 gadiem, un tā izskatās tieši tā, kā pēdējie īpašnieki to atstāja – līdz tam, ka var redzēt, kur saimnieks ēda brokastis.” Maša Šilinska sarunas laikā ik pa brīdim pārslēdzas starp angļu un dzimto vācu valodu, un par valodu atšķirībām mēs arī turpinām, jo interesants ir stāsts par filmas nosaukumu. Gandrīz četru gadu garumā filmas nosaukums esot bijis „Doctor Says I'm Fine, but I'm Feelin' Blue”, ko latviski varētu tulkot apmēram kā „Ārsts saka, ka viss ir labi, tomēr es skumstu”.

El portavoz de la Aemet desvela hasta cuándo va a nevar: "Que todo el mundo salga muy abrigado a las cabalgatas"

El portavoz de la Aemet desvela hasta cuándo va a nevar: "Que todo el mundo salga muy abrigado a las cabalgatas"Conviértete en un supporter de este podcast: https://www.spreaker.com/podcast/mas-noticias--4412383/support.

Šauj garām! jaunākajā epizodē runājam ar mednieku Artūru Surmoviču. Sarunā mazliet paspēlējamies ar dažādām interpretācijām un diskutējam par to, kādās situācijās ir atļauts izmantot mākslīgos gaismas avotus, termotēmēkļus un termomonokļus, un kur sākas pelēkā zona.Tāpat atskatāmies uz pagājušo gadu – runājam par sasniegumiem, labām lietām, pieredzi un secinājumiem, kā arī par to, ko katrs gribam sagaidīt no jaunā gada.Protams, arī konkurss – šajā epizodē bija konkurss sadarbībā ar outdoorexperts.lv.Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

María Santos nos trae el tiempo de esta semana. Zarpazo invernal a las puertas de las navidades El sábado se mantendrá cierta inestabilidad atmosférica en el sur peninsular y en el área mediterránea, donde esperamos algunos chubascos. Se abrirán claros de forma transitoria en el interior de la Península, con presencia de nieblas matinales, mientras que por el noroeste los cielos volverán a nublarse, debido a la llegada de un nuevo frente por el Atlántico, que dejará precipitaciones por Galicia y en las comunidades vecinas, con nevadas en las montañas. Esa nueva situación frontal dará lugar el próximo domingo a un episodio muy invernal, con precipitaciones extendiéndose por la mayor parte de la Península y alcanzando también Baleares. Las temperaturas bajarán de forma acusada y general, lo que hará que las nevadas cobren relevancia. Nevará en todos los sistemas montañosos peninsulares y también en zonas próximas de ambas mesetas. Entre el lunes y el martes, las precipitaciones se van a ir extendiendo de oeste a este, llegando al Mediterráneo entre martes y miércoles con mayor contundencia. Al margen de esta situación van a estar las islas Canarias, que tras el paso de la borrasca Emily van a tener un arranque más tranquilo. Sí llegarán nubes al norte de las islas con los persistentes vientos alisios y es posible que se registren algunas precipitaciones. La Navidad y el arranque del 2026 estarán marcados por un patrón atmosférico claramente invernal en buena parte de España. Los mapas de tendencias para las próximas semanas apuntan a temperaturas por debajo de lo normal y a un ambiente más seco de lo habitual. Gran parte de la Península se moverá con temperaturas ligeramente más frías de lo normal, sin grandes extremos, pero con un ambiente claramente invernal, sobre todo durante las noches y primeras horas del día. En cuanto a las precipitaciones, el protagonismo lo tendrá el déficit de lluvias en el oeste peninsular. Zonas de Galicia, Extremadura, el oeste de Castilla y León y Andalucía occidental tenderán a registrar una Navidad más seca de lo habitual. En el centro peninsular también se espera un ligero déficit. El cambio más significativo llega al despedir el año. Los mapas apuntan a un descenso térmico más marcado, con gran parte de la Península registrando temperaturas claramente más frías de lo normal. El frío se dejará notar tanto de día como, especialmente, de noche, con heladas más frecuentes en zonas del interior y en áreas de montaña.

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri. Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem. Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā. Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē? Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli. Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā? Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes. Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs? Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē. Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu? Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis. Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu? Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas. Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.) Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus! Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē. Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā? Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram, Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu. Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku.  Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā. (..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis. Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties.  Vairāk – audioierakstā.  

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

Līdz ar Zaļo un zemnieku savienības piesliešanos opozīcijai jautājumā par Stambulas konvenciju ir parādījusi valdības nestabilitāti – var būt jautājumi, kur tā nespēj nodrošināt balsis parlamentā pat, ja valdībā lēmums ir pieņemts. Budžetam atbalstu it kā sola visas valdības partijas, bet ar to jau viss nebeigsies, līdz nākamajām vēlēšanām, jaunai Saeimai un un jaunai koalīcijai vēl vesels gads un daudz darāmā. Nevar neņemt vērā arī politisko fonu un sabiedrības aktivitāti, ko izraisīja Saeimas balsojums par Stambulas konvenciju un prezidenta lēmums to nodot otrreizējai caurlūkošanai. Kādas ir šīs koalīcijas iespējas, vai un kādas ir alternatīvas, galu galā, ko vēlamies sagaidīt no izpildvaras gada garumā līdz nākamajām vēlēšanām? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore socioloģe Liene Ozoliņa.  

Līdz ar Zaļo un zemnieku savienības piesliešanos opozīcijai jautājumā par Stambulas konvenciju ir parādījusi valdības nestabilitāti – var būt jautājumi, kur tā nespēj nodrošināt balsis parlamentā pat, ja valdībā lēmums ir pieņemts. Budžetam atbalstu it kā sola visas valdības partijas, bet ar to jau viss nebeigsies, līdz nākamajām vēlēšanām, jaunai Saeimai un un jaunai koalīcijai vēl vesels gads un daudz darāmā. Nevar neņemt vērā arī politisko fonu un sabiedrības aktivitāti, ko izraisīja Saeimas balsojums par Stambulas konvenciju un prezidenta lēmums to nodot otrreizējai caurlūkošanai. Kādas ir šīs koalīcijas iespējas, vai un kādas ir alternatīvas, galu galā, ko vēlamies sagaidīt no izpildvaras gada garumā līdz nākamajām vēlēšanām? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore socioloģe Liene Ozoliņa.  

Melnais ledus uz Latvijas autoceļiem diemžēl vairs nav retums jau šajā rudens - ziemas sezonā. Vai ar ziemas riepām pietiks, lai brauktu droši? Raidījumā Kā labāk dzīvot par drošu braukšanu sarunājas Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. CSDD no 28. oktobra rīko kampaņu „Nāvīgi stilīgi”. "Kampaņā runāsim par to, kā ietekmē mūsu drošību atstarojošie elementi," norāda Oskars Irbītis. "Negribētos uzsvērt to, ka atstarotājs ir jālieto, bet jālieto pietiekami daudz dažādi atstarojoši elementi, lai mūs redz no visām pusēm. Lai nav tā, kaut kur ir piekārts kāds mazs elementiņš, tautā saukts "bļembaks", tāpat to redz tikai vienā virzienā. Eju, vēl somiņu uzlieku virsū, piesedzu ar roku, beigās efekta nav pilnīgi nekāda. Tāpēc cilvēkiem vajadzētu padomāt, lai viņš no visiem virzieniem redzams." Diemžēl šajā rudenī jau trīs gājēji ir gājuši bojā, un tas saistīts ar apgaismes un atstarojošu elementu trūkumu, cilvēkus nevar ieraudzīt. Eksperts mudina lietot lukturīti.  "Ja cilvēkiem ikdienas ceļi ir pa lauku ceļiem, nomaļākām vietām, lukturīti redzēs vairāku kilometru attālumā," iesaka Oskars Irbītis. "Ieteikums, ja staigājam vientuļajos ceļos, ņemam lukturīti. Savulaik pats lietoju, ir tāds suņiem paredzēts, mirgojošs, mazs LED lukturītis, piekāru pie apģērba, un pats pārliecinājos, ka efekts ir daudz lielāks un mūs var ieraudzīt daudz tālāk. Ja ejam pa ceļu, tad, protams, ejam tā, lai mums redz, tātad ejam pretī šai plūsmai. Ja atstarotājs ir piekārts, nostājamies tā, lai automobilis var izgaismot šo atstarotāju, Ja rokā ir lukturītis, paspīdinām, pakustinām to braucošās mašīnas virzienā." Oskars Irbītis aicina pašiem gājējiem rūpēties, lai viņus var ieraudzīt, jo autovadītājiem ir grūti ieraudzīt gājējus, lai arī cik labi nebūtu automobiļu lukturi.  "Ja mums nav neviena atstarotāja, tad mūs ieraudzīt nevar. Un līdz ar to tas ir nāvējoši stilīgs pasākums - iet tumšā melnam, neredzamam." Raidījuma viesi ir gandarīti, ka šogad autovadītāji jau laicīgi rūpējas par ziemas riepu maiņu. -- Ja līdz šim auto īpašnieki Saskaņotos paziņojumus par ceļu satiksmes negadījumiem varēja iesniegt gan papīra formātā, gan OCTA mobilajā lietotnē, tad jau šī gada beigās viedtelefonu īpašnieki to varēs izdarīt arī ziņapmaiņu lietotnē "Whatsapp". Par jauno risinājumu stāsta Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja IT daļas vadītājs Agri Daukste.

Šī nedēļa sākās ar to, ka valdības koalīcijas partijas vienojās strādāt kopā par spīti visām domstarpībām saistībā ar opozīcijas ierosinājumu izstāties no Stambulas konvencijas un Zaļo un zemnieku savienības atbalstu tam. Tomēr savstarpējā vārdu apmaiņa liek šaubīties par iespēju sastrādāties. To, cik lemtspējīga ir koalīcija, raksturo arī opozīcijas spēja noraut kvorumu, šoreiz balsojot par emisijas kvotu direktīvu. Ar grūtībām saskārusies arī ASV valdība, tur apturēts valsts iestāžu darbs, nespējot vienoties par budžetu. Iepriekš tas notika Donalda Trampa iepriekšējās prezidentūras laikā. Par šiem un citiem, diemžēl arī traģiskiem nedēļas notikumiem runājam raidījumā Krustpunktā. Analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonevičs, TV3 žurnālists Ivo Butkēvičs, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle. .

We sat down with artist, designer, and creative director Thomas Nevar—a long-time creative and collaborator with Mirai. Together, we explore the intersection of art and bonsai, unpacking the motivations, inspirations, and ideas that shape their work. From the shared language of design to the pursuit of meaning in creative practice, this conversation offers an intimate look at how collaboration fuels both vision and craft. Explore Thomas Nevar's Sculptural Kusamono collection, now available on Mirai Goods. Start your 7-day free trial of Mirai Mobile and explore all it has to offer!

Bijušā Valsts digitālās attīstības aģentūras direktora Jorena Liopas pazemināšana amatā ir disciplinārsods par atbildību saistībā ar vēlēšanu sistēmu tehniskajām nepilnībām, "Rīta Panorāmā" norādīja VARAM ministrs Raimonds Čudars (JV).

„Ar vis dar įmanomas dialogas tarp tų, kurie reikalauja nevaržomų asmeninių teisių ir laisvių, ir tų, kurių pagrindinės vertybės yra gyvybės šventumo gynimas ir pažeidžiamiausiųjų apsauga? Praėjusios savaitės parlamento balsavimai dėl abortų dekriminalizavimo ir pagalbinės savižudybės įstatymo atvėrė tokią plačią ir gilią Britanijos visuomenės lūžio liniją, kad sunku pasakyti, kaip ją įveikti." Plačiau - vedamojo skiltyje.Naujo „Kelionės“ numerio temas pristato žurnalo vyriausioji redaktorė s. Faustina Elena Andrulytė.Spaudos apžvalga: Leonas XIV ir Vatikano diplomatija (parengė Rosita Garškaitė Antonowicz).„Krikščioniškos minties“ puslapis: Stanley Hauerwas „Krikščionybė - tai nuotykis, ne religija“.Iš „Mažosios studijos“ archyvų: tėvas Antanas Saulaitis SJ apie vasaros Bažnyčią.Laidos redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.  

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stipendija veltīta jauniem talantiem, kas nevar negleznot. Jau ceturto reizi pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, tās saņēmējs šogad ir Rasmus Marks. Autora darbi ievēroti ar pamatotu un izzinošu konceptuālu pieeju. Piešķirtas arī veicināšanas prēmija un simpātiju balva, ko ieguvušas Anna Saulīte un Šarlote Lablaika. Visi trīs jaunieši ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas 3. un 4.kursa audzēkņi.

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem valstī šobrīd ir reģistrēti 235658 suņi un 45930 kaķi. No tiem pāri par 6000 suņu un 174 kaķu īpašnieki ir miruši. Kas notiek ar mīļdzīvniekiem  pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē? Šis jautājums juridiski nav sakārtots. Vai šo problēmu varētu risināt notāri, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē patversmes "Labās mājas" saimniece Astrīda Kārkliņa, Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Lita Konopore norāda, ka, visticamāk, kāds gādā par dzīvnieku, kad saimnieks aiziet mūžībā.  "Problēma ir tā, ka veterinārārsti nav tiesīgi šobrīd ierakstīt kā īpašniekus arī mantiniekus, ja tādi ir bijuši. Vienīgais, ko drīkst veterinārārsts - ja mirušā cilvēka pārstāvis vērstos veterinārajā klīnikā ar lūgumu risināt situāciju, tad veterinārārsts ir tiesīgs ierakstīt šo pārstāvi kā dzīvnieka turētāju, ierakstīt viņa turēšanas adresi un ierakstīt šī turētāja kontaktus," skaidro Lita Konopore. "Bet par dzīvnieka īpašnieku bez mantošanas procesa šobrīd mēs skaidri zinām, ka viņš kļūt nevar. Ja cilvēki nav vērsušies pie veterinārārsta un nav ierakstījuši šos kontaktus, tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, pazūdot, viņu nekad vairs neatgriezīs atpakaļ turētājiem, pie kura viņš šobrīd dzīvo. Mēs gluži vienkārši viņu nevaram sasniegt, jo datubāze ir palikusi informācija par mirušu personu. Tas ir ļoti nepareizi, jo dzīvnieks, protams, ka cieš no tā, ka viņš tiek notverts un nevis nonāk atpakaļ mājās, bet viņš nonāk patversmē. Visdrīzāk viņš tur paliek noteiktās 14 dienas, sliktākajā gadījumā viņš tur paliek visu atlikušo mūžu." Viņa norāda, ka veterinārārsti vēlas, ja ir mantošanas process un ir māja, kuru kāds vēlas mantot, vai nu tu manto māju un arī dzīvnieku. "Situācijas var būt dažādas. Nevar pateikt, ka mums visiem ir pienākums lauku māju dzīvniekus paņemt Rīgas pilsētā. Tas nav ne šī dzīvnieka interesēs, viņš ir pieradis pie pilnīgi citas dzīves. Un tas ir tikai normāli, ja, piemēram, mantinieks meklētu iespēju, ko un kā ar šo dzīvnieku rīkoties, kam uzticēt viņa aprūpi. Bet pilnīgi noteikti tas būtu par mantinieka līdzekļiem, nevis tā kā tagad - es vienkārši pametu, dzīvnieks nonāk patversmē un visi nodokļu maksātāji maksā par šo dzīvnieku." Astrīda Kārkliņa atzīst, ka patversmē ne reizi vien nonāk dzīvnieki, kuru saimnieki ir aizgājuši mūžībā. Līdzīgi kā vetārstiem, arī patversmes darbiniekiem nav tiesību pārreģistrēt dzīvnieka īpašnieku. Var reģistrēt patversmi kā dzīvnieka turēšanas vietu. "Mums ir brīnišķīgs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas ir izstrādāts skrupulozi, kas aizsargā dzīvnieku, viņam ir saimnieks un skaidri ir uzrakstīti visi pienākumi saimniekam un tiesības. Un tad, kad pēkšņi saimnieka nav, tam dzīvniekam vairs nav nekādas aizsardzības, viņš ir vienkārši nekas, lai gan viņiem ir čips un viņš ir bijis reģistrā. Kas tālāk uzņemas tiesiski viņa dzīvi sakārtot," vaicā Astrīda Kārkliņa. "Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs tā nu diezgan primitīvi uzdodam bieži vien šo jautājumu: bet kas manto šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, pie tam kas ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums," stāsta Astrīda Kārkliņa. Ilze Metuzāle norāda, ka dokumentu sakārtošana vienmēr var palīdzēt "Cilvēki, kuriem ir šie lolojumiem dzīvnieki, domā par viņiem. Tiešām arī tiek domāts, testamentā tiek rakstīts, kuri būs tie, kas parūpēsies gan par konkrētiem dzīvniekiem, gan par tābrīža dzīvniekiem, saprotot, ka testaments netiek rakstīts vienai dienai. Ir pat tādi testamenti bijuši, kur pilnīgi visu mantu cilvēks ir novēl patversmēm, jo viņam nav tuvu piederīgo. Ir cilvēki, kas jau slimošanas gaitā, apzinoties, ka tā saslimšana ir un iznākumi var būt dažādi, pat tajā brīdī atbildīgi rūpējas un savu saimi jau organizē, kas par viņu tālāk parūpēsies. Protams, dzīve dzīve, un situācijas ir dažādas," atzīst Ilze Metuzāle.

La nueva borrasca que irrumpe en España se llama Konrad. Ha sucedido a Jana y no sabemos exactamente a quién va a preceder. Pero lo cierto es que va a llover en todas partes...¿hasta cuando? Nos lo cuenta José Antonio Maldonado, nuestro meteorólogo de cabecera, en 'Herrera en COPE'.Explica que habrá lluvia hasta el miércoles o jueves. Así, "las fallas están afectadas en alto. La nit del foc tiene pinta de que puede llover. No es seguro, pero hay un 70-80% de posibilidades de que llueva. Así que lo siento mucho. Habrá algún día en el que la situación mejorará, pero transitoriamente".Recuerda Maldonado que ha llovido con bastante fuerza, incluidos los archipiélagos. En términos generales, han sido beneficiosas esas lluvias. Pero también han causado daños. Este jueves seguirá la tendencia, pues "continúa la inestabilidad generalizada. Produciéndose precipitaciones abundantes en Andalucía y Baleares. Nevará en todos los sistemas montañosos. En Canarias también se ...

V najnovšej epizóde relácie O TOM POTOM sme privítali našu moderátorku Simu Ondruškovú, ktorú môžete poznať zo Startitup relácie zmUPované, ale aj z Telerána na Markíze či z rádia Europa 2. Sima sa podelila o svoje moderátorské začiatky, náročný denný režim a priblížila nám zákulisie svojej práce. Napíš nám do komentára, ktorú z jej relácií sleduješ najradšej, a nezabudni si pozrieť túto epizódu – je plná inšpirácie a skvelých príbehov!

No Mau Acompanhado desta semana, vamos matar saudades de Davi Brito e seu grande talento para criar narrativas, acompanhar os novos capítulos da novela Betíssima, comentar o nascimento de um meme e saber mais sobre a nova polêmica trabalhista envolvendo Léo Picon. BLACK FRIDAY MAGALU Confira a Black das Black no Magalu: https://jovemnerd.page.link/Magalu_Black_Friday_Mau BLACK FRIDAY ESTANTE VIRTUAL Garanta sua leitura na Black Friday Estante Virtual: https://jovemnerd.page.link/Estante_Virtual_BF_MA TEM ALIEXPRESS NO MAGALU Confira Mundo AliExpress no APP Magalu:  https://jovemnerd.page.link/AliExprees_Mau_Acompanhado *Tributos de importação não inclusos. Consulte as condições e o valor total na finalização da compra. LG Ouça o melhor som com a sua LG XBOOM: https://jovemnerd.page.link/Magalu_LG_XBOOM_MA Aproveite a Promoção Compre e Ganhe LG XBOOM: https://jovemnerd.page.link/Promocao_XBoom_LG_MA JOVEM NERD

Pie visa vainīgi ogļhidrāti. Pārāk daudz ogļhidrātu uzturā rada lieko svaru, diabētu, sirds slimības un insulta risku. Tātad loģiska izvēle - atsakāmies no ogļhidrātiem un būs viss kārtībā. Tomēr viss nav tik vienkārši. Kas ir ogļhidrāti un kāpēc no tiem nedrīkst atteikties? Vai ir veselīgi un neveselīgi ogļhidrāti, labie un sliktie ogļhidrāti, un kā tos atšķirt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uztura speciālistes Guna Bīlande un Olga Ļubina. Raidījuma viešņas norāda, ka cilvēki uzņem par daudz ogļhidrātus, jo tiem vajadzētu būt 50-55% no kopējā enerģijas daudzuma. Cilvēki mēdz apēst vairāk un dod priekšroku ātrajiem ogļhidrātiem, kas ātri ietekmē glikozes līmeni asinīs, tā vairāk noslogo aizkuņģa dziedzeri, arī veicina to, ka gribas ēst biežāk un vairāk. Problēma ir daudzumā un kādi ir ogļhidrāti. Bet ir arī situācijas, kad ir nepieciešami ātrie ogļhidrāti. "Tēju vai kafiju ar cukuru no rīta nevajadzētu dzert, jo pievienotais cukurs būs gan maizē, gan citiem pārtikas produktiem, ko apēdam brokastīs," norāda Olga Ļubina. "Ja brokastīs ir putra, tai var pievienot cukuru, bet nevajadzētu aizmirst pievienot arī kādu tauku pikuciņu un olbaltumvielu pikuciņu. Arī sviests uz naža gala nenāks par sliktu. Noteikti pieliekam klāt kādas sēkliņas vai riekstu sviestu, vai biezpienu vai siera šķēli. Tad būs viss labi," iesaka Olga Ļubina. "Vakarā svarīgi sakombinēt pusi šķīvja ar dārzeņiem un tikai tad domājam, ko likt klāt. Mums parasti ir - būs gaļa ar rīsiem, vai kartupeli, tad dārzenis knapi uzzīmējas uz mazas šķīvja maliņas. Ja mēs vakariņas sākam plānot ar dārzeņiem, visu pārējo izdomāsim," atzīst Guna Bīlande.

Ko īsti nozīmē labbūtība darba vidē, kas to veido? Kā nodrošināt to, lai saglabājas līdzsvars starp darba un privāto dzīvi un lai neviena no jomām netiek atstāta novārtā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jana Strogonova iepazīstina ar pētījumu, kas tiek veikts jau piekto gadu par cilvēku sajūtām darba vidē. "Cilvēki darba vietā jūtas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, cilvēki var plānot savus darbus, realizēt uzdevumus, vadītājs uzticas," norāda Jana Strogonova. "Darbinieki arī atzīst, ka jūtas gana novērtēti, bet šī sajūta krītas, un tas nav jautājums par atalgojumu, bet cilvēki norāda, ka vēlas saņemt vienkāršu paldies no kolēģiem, no vadītājiem, grib būt pamanīti, ka darbs ir jēgpilns, novērtēts. Grib saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu. Bet šī sajūta krītas." Runājot par sliktajām sajūtām, cilvēki atzīst, ka jūtas stresā, kā arī izsmelti. Tas nemainās visus piecus gadus, kopš tiek veikts pētījums. Pieaug arī netaisnības sajūta kopš 2022. gada. Tas arī saistīts ar atalgojumu. "Ja krītas informētībā, pieaug arī netaisnības sajūta," analizē Jana Strogonova. "Pārsteidz, ka darba vietā arvien mazāk cilvēku jūtas laimīgi. Skumji, ka šī sajūta nav darba vietā. Cilvēki arī nesagaida, ka darba vietā var justies priecīgi. Tā, liekas ir negatīva tendence," vērtē Jana Strogonova. Cilvēki vēlas draudzīgus kolēģus, iespēju strādāt attālināti un redzēt sava darba jēgu. Eva Selga atzīst, ka uzņēmumā vadītājs nosaka daudz, iedod vadlīnijas par to, kā savstarpēji komunicēsim, kā sniegsim informāciju, kā svinēsim uzvaras un sasniegumus.  "Ja emocionālā vide ir depresīva, nestabila, saspringta, protams, nav ne prieka, ne rezultātu, ne varam runāt par foršu kopā būšanu," vērtē Eva Selga. Bet viņa arī norāda, ka ne viss ir atkarīgs no vadītāja. "Labbūtības momenti ir no abām pusēm, ko es ieguldu un ko dod darba devējs. Nevar darba devējs tikai dot un dot, bet es nākšu nīgrs un viss man būs slikti. No tā nekas nemainīsies. Abām pusēm jāspēlē kopā," vērtē Eva Selga. "Arī runājot par fizisko labbūtību. Kā es rūpējos par veselību, kā uztveru lietas. Var būt vislabākais galds, bet ja man kaut kas sāp un es neārstējos, galds neglābs. Arī cilvēkiem pašiem ir jādomā, ko viņi dara, lai justos labāk. Veselības apdrošināšanu darba devējs var nopirkt, cik mēs to izmantojam, vai mēs vingroja, vai kustamies? Neviens darba devējs mums rokas, kājas neizvingrinās. Tas jādara pašiem." Agnese Orupe min, ka daudz nav piemēroti darbam atvērtā birojā. Tas var izvērsties par problēmu. Viņai piekrīt arī Eva Selga un mudina kā risinājumu piedāvāt - ļaut strādāt no mājām.     

Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs. Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi. Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu. Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā. Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi. Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Pēc ceļu satiksmes drošības rādītājiem mēs bieži vien iepaliekam mūsu kaimiņiem. Nevar teikt, ka viņiem klimats cits! Bet kas tad? Turpinām sarunu par braukšanas kultūru un drošu braukšanu pa ceļiem. Ko tas īsti nozīmē? To vislabāk zina stāstīt mūsu šīs dienas raidījuma viesi: DBS autoskolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieks kvalifikācijas jautājumos Alberts Krūmiņš.

Mikromenedžments – kā tas ietekmē darbiniekus un kāpēc vadītājiem reizēm no tā ir tik grūti atteikties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Mikromenedžments - vadītājs ļoti cieši uzrauga savus darbiniekus. Viņš pievērš uzmanību vissīkākajām detaļām, kas saistītas ar uzdevumiem vai lēmumiem komandā vai organizācijā. Šādi vadītāji izvairās deleģēt pienākumus darbiniekiem, šādi vadītāji kļūst par vienīgo lēmumu pieņēmēju, norāda Jana Strogonova. Pētījumi rāda, ka divreiz biežāk darbinieki, kas saskaras ar šādu pārmērīgu kontroli, jūtas izdeguši. Raidījuma viešņas atzīst, ka ir jākontrolē darbinieki, bet arī jāciena viņi un jāuzticas viņiem. Eva Selga vērtē, ka šāda pārmērīga uzraudzība liecina par vadītāja neprofesionalitāti, viņa bailēm, ka cits zinās vairāk. Pastiprināta kontrole noved pie slikta rezultāta. Agnese Orupe norāda, ka sīkmanība un kontrole mazina darbiniekos motivāciju. "Nevar teikt, ka nevienam no mums nepatīk kontrole. Ir cilvēki, kuri jūtas ērti situācijā, ka viņiem cieši pasaka, kas tev ir jādara, kad tev ir jādara. Tādi cilvēki vairumā gadījumu nav problēmu risinātāji. Tādi cilvēki ir," bilst Agnese Orupe.  "Jāsaprot, ja tevi kāds mēģina pārmērīgi kontrolēt, ļoti bieži tas nebūs par tevi pašu. Var gadīties, ka cilvēkā ir problēma, ka kaut kāda iemesla dēļ ir nepieciešama šāda kontrole, bet visbiežāk stāsts nebūs par cilvēku, kuru kontrolē, bet to, kurš kontrolē," skaidro Agnese Orupe. "Ja raugāmies psiholoģiski, tika pieminētas bailes un trauksme, bet viena no emocijām, ko cilvēkiem ir visgrūtāk izturēt, ir bezpalīdzība. Tā parasti ir emocija, ko "monētas otrā pusē" regulē ar kontroli." Eva Selga atzīst, kā šādā situācija darbiniekam ir grūti vērsties pie vadītāja un teikt, ka šāds modelis viņam nav pieņemams, jo vadītājs ir varas pozīcijā un darbiniekam ir grūti paust savu viedokli, bet tas ietekmē pašpārliecinātību, profesionalitāti un noteikti pašapziņu. Jana Strogonova šāda situācija mudina iedzert visas "drosmes tabletes" un doties pie vadītāja uz sarunu. Agnese Orupe norāda, ka šāda saruna var līdzēt, jo cilvēki bieži neizprot, kā citi no malas redz viņa rīcību. Ja tas personības traucējumu līmenī, ja tas ir narcisms, vai nu ar to var sadzīvot, vai diemžēl jāmeklē cits darbs.

Noglabāt lieko ogļskābo gāzi kokā. Tā vienkāršoti var raksturot lieko siltumnīcefektu radošo gāzu piesaistīšanas programmu. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kā tas darbosies dzīvē. Skaidro uzņēmuma "Rīgas meži" valdes loceklis Jānis Ģērmanis, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga un Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Andis Lazdiņš. Lai arī dažādas institūcijas mudina stādīt kokus, tā mazinot CO2 pēdu, Jānis Ģērmanis norāda, ka nevar tā vienkārši nocirst mežu un iestādīt tajā pašā vietā atkal kokus. "Ja runājam par CO2 piesaisti kokos, tas var notikt tikai teritorijās, kur koki līdz šim nav auguši. Tas ir papildus tam, kas notiek parasti," norāda Jānis Ģērmanis. Nevar vienkārši zemes īpašnieks vai apzinīgi uzņēmēji izdomāt – es te tagad stādīšu mežu un to darīt. "Rīgas meži" piedāvā ekosistēmu pakalpojumu - jaunas mežaudzes veidošana, kā rezultātā tiek piesaistīts (kompensēts) CO2. Andis Lazdiņš vērtē, ka iniciatīva par koku stādīšanu mazāk vērtīgās lauksaimniecības zemēs ir atbalstāma. Taču viņš arī norāda, ka nevar vienkārši tikai stādīt, jādomā arī tālāk par nākamo soli - par koksnes izmantošanu, kad šis koks būs izaudzis. „Bez koku stādīšanas ir arī citi CO2 kompensācijas mehānismi,” noslēgumā bilst Jānis Brizga.  

Así vivieron los residentes de Nueva York el fuerte temblor.Recuperan el cuerpo de uno de los trabajadores que murieron tras el derrumbe del puente en Baltimore.Nevará al Norte de Nueva York, Nueva Inglaterra y Virginia Occidental.Revelan polémicas imágenes de la muerte de un joven.En Portland, Oregon unos 80 migrantes podrían ser desalojados.Los menores migrantes deben ser procesados rápidamente.El programa de conectividad de internet asequible pende de un hilo.Cuatro de cada diez armas fueron adquiridas en el mercado negro.Las tiendas de descuento 99 cents cerrará todos sus locales.El influencer mexicano Fofo Márquez esta en problemas con la ley.Escucha de lunes a viernes el ‘Noticiero Univision Edición Nocturna' con Maity Interiano y Elián Zidán. 

On today's episode, we have artist Anita Nevar (She/Her) join us for a conversation about living into sexual liberation. Together we talk about growing up in a doom's day cult, the connection between creativity and embodiment, and letting our pleasure lead by example. If you enjoyed today's podcast, then please subscribe, leave a review, or share this podcast with a friend! To learn more, head over to the website: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠www.modernanarchypodcast.com⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ And if you want to connect deeper with the Modern Anarchy Family, then join the movement by becoming a part of the conscious objectors ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠patreon⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Your support is what powers this work and the larger societal change we are creating! Let's continue to challenge our assumptions and grow together. Join the community here: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.patreon.com/user?u=54121384⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ Intro and Outro Song: Wild Wild Woman by Your Smith Modern Anarchy Community: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Website⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ : ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠www.modernanarchypodcast.com⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Instagram⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ : ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/modernanarchypodcast⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Patreon⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ : ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.patreon.com/user?u=54121384⁠⁠⁠ Anita's Community: Website : https://www.anitanevar.com/ Insta : https://www.instagram.com/anitanevar/

Jaudīgi cilvēki man treniņos ik pa laikam saka, ka ir pārguruši, neskatoties uz savām darbaspējām un dzīvē ieviestajām sistēmām. Kad kopā paanalizējam katra situāciju tuvāk, izrādās, ka lielu daļu savas jaudas viņi tērē, darot to, kas ir jādara citiem: partneriem, kolēģiem, bērniem, draugiem, darbiniekiem u.c.Uz jautājumu, kāpēc tu to dari, viņi atbild, ka tas otrs ar darāmo netiek galā. Un te nav runa par kontroles neatdošanu darītājam vai mikro menedžēšanu. Tās bieži ir situācijas, kurās saskaramies ar otru pusi, kuri ir iemanījušies viltīgi izspēlēt "mērķtiecīgās nevarības" kārtis:- "Es nevaru nomainīt bērnam pamperi, man rauj augšā no tās smakas."- "Ej runā tu ar priekšnieku, man ir bail."- "Man bail braukt pa ārzemju šosejām. Brauc tu."- "Es nekliedzu. Man vienkārši ir tāda balss."- "Aizved mani. Sagaidi mani."- "Es nevaru atteikt mammai paņemt viņas zupu uz mājām. Nu, izmet, ja jau tev traucē."- "Es nevaru atrast, kur ir manas drēbes, atslēgas, lietas."- "Piezvani tu uz to iestādi, man riebjas zvanīt, nevaru parunāt."Ginta Gaumala šajā sarunā stāsta, kā cilvēki reizēm diezgan mērķtiecīgi izmanto savu "nevarību" un kā šo situāciju mainīt.Ginta ir gan vadītāja Argentīnas tango studijā El Abrazo, gan strādā uzņēmumā TrainingLab, kurā viņa veido un vada dažādas biznesa apmācības, tostarp tādas, kas palīdz uzlabot komunikāciju un gaisotni kolektīvā, kur ļoti būtiska loma ir cieņpilnai saskarsmei.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:02 Ko nozīmē jēdziens “Weaponized Incompetence”5:12 Piemēri, kā izpaužas “mērķtiecīgā nevarība” ikdienas situācijās darbā un ģimenē13:53 “Notiek tikai tas, ko mēs pieļaujam” – kā tikt galā ar pusaudžiem, kuri nevēlas palīdzēt ikdienas darbos16:45 Ko zaudē uzņēmums, ja viens vai vairāki tā darbinieki sāk piekopt “mērķtiecīgās nevarēšanas” stratēģiju22:34 Kādēļ joprojām valda uzskats, ka par attiecību kvalitāti ir jārūpējas galvenokārt sievietēm24:20 Iespējamie iemesli, kādēļ cilvēki nodarbojas ar “mērķtiecīgo nevarību”29:18 Ko darīt, lai izvairītos no manipulatīvas uzvedības36:35 Ko Ginta Gaumala atklāja savā pētījumā par pāru attiecībām40:24 “Kritika un pārmetumi ir pēdējais, ko izmantot attiecībās”44:38 Ko darīt, kā komunicēt ar otru cilvēku, kurš pret tevi izmanto “mērķtiecīgās nevarības” paņēmienus. Trīs punkti58:08 Pirmie mazie signāli, kurus nevajadzētu palaist garām, pirms tie pāraug milzīgā neapmierinātībā1:02:02 “Dusmas ir mūsu pirmā reakcija, aiz kurām var slēpties daudz citu nianšu”1:10:24 Kas strādā labāk par pavēlēm un komandēšanu

Šobrīd sabiedrībā jūtams neliels satraukums par to, ka no 2024. gada portālam "eveseliba.gov.lv" varēs pieslēgties tikai ar kvalificētiem paaugstinātas drošības un kvalificētiem elektroniskās identitātes apliecināšanas rīkiem - ar mobilo lietotni "eParaksts mobile" vai personas apliecību (eID karti), un vairs nebūs iespējams izmantot internetbanku, lai pieslēgtos sistēmai. Vai tiešām ir pamats uztraukumam, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine un Nacionālā veselības dienesta Informācijas tehnoloģiju projektu attīstības nodaļas projektu vadītāja Aleksandra Kozlova. Raidījuma viešņas skaidro, ka iecerētās izmaiņas, pirmām kārtām, saistītas ar drošību, lai cilvēkiem būtu drosa piekļuve saviem veselības datiem.

Nevarētu teikt, ka šīs dienas būtu notikumiem bagātas, jo vasara turpinās, Saeima un valdība arvien brīvdienās, atvaļinājumu paņēmis arī premjers. Bet savu pirmo pilno darba nedēļu amatā aizvadījis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, notikušas pirmās viņa tikšanās ar ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Tāpat līdzšinējā Rīgas domes "pārmaiņu komanda" centās glābt irstošo "laulību". Savukārt pasaules ziņās arvien dominē Ukrainas vārds – uzbrukums Krimas tiltam un Krievijas reakcija izstājoties no "labības darījuma". Aktualitātes Krustpunktā vērtē vērtē "Mediju Tilts" līdzdibinātājs, politologs  Filips Rajevskis, laikrakstu "Brīvā Latvija" un "Laiks" žurnāliste Sallija Benfelde un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Saruna par iekšlietām un valsts iekšējo drošību. Par situāciju uz Krievijas un Baltkrievijas robežas, kam allaž pievērsta pastiprināta uzmanība, bet par ko daudzi īpaši atcerējās pēc vagneriešu dumpja Krievijā. Nevar aizmirst arī tos Krievijas pilsoņus, kuriem uzturēšanas atļaujas turpināšanai jānokārto valsts valodas pārbaude, bet izskatās, ka viena daļa par šo prasību nav likusies ne zinis. Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministru Māri Kučinski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis.  

Surviving a cult and the power of transformation. Using Art as Therapy. Liberating Yourself From Fear and Shame. The Power of Transformation Celebrating Authentic Self-Expression and Sex Positive Diversity. Email: info@anitanevar.com Website: www.anitanevar.com Facebook: @anitanevar.artist | www.facebook.com/anitanevar.artist Instagram: @anitanevar | www.instagram.com/anitanevar --- Send in a voice message: https://anchor.fm/sweetestlittlelife/message

Does sexual relations automatically bring feelings? Or is it the extras that usually go with it? TAP IN TO FIND OUT!