Podcasts about nevar

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri. Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem. Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā. Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē? Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli. Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā? Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes. Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs? Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē. Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu? Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis. Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu? Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas. Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.) Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus! Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē. Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā? Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram, Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu. Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku.  Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā. (..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis. Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties.  Vairāk – audioierakstā.  

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

Līdz ar Zaļo un zemnieku savienības piesliešanos opozīcijai jautājumā par Stambulas konvenciju ir parādījusi valdības nestabilitāti – var būt jautājumi, kur tā nespēj nodrošināt balsis parlamentā pat, ja valdībā lēmums ir pieņemts. Budžetam atbalstu it kā sola visas valdības partijas, bet ar to jau viss nebeigsies, līdz nākamajām vēlēšanām, jaunai Saeimai un un jaunai koalīcijai vēl vesels gads un daudz darāmā. Nevar neņemt vērā arī politisko fonu un sabiedrības aktivitāti, ko izraisīja Saeimas balsojums par Stambulas konvenciju un prezidenta lēmums to nodot otrreizējai caurlūkošanai. Kādas ir šīs koalīcijas iespējas, vai un kādas ir alternatīvas, galu galā, ko vēlamies sagaidīt no izpildvaras gada garumā līdz nākamajām vēlēšanām? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore socioloģe Liene Ozoliņa.  

Līdz ar Zaļo un zemnieku savienības piesliešanos opozīcijai jautājumā par Stambulas konvenciju ir parādījusi valdības nestabilitāti – var būt jautājumi, kur tā nespēj nodrošināt balsis parlamentā pat, ja valdībā lēmums ir pieņemts. Budžetam atbalstu it kā sola visas valdības partijas, bet ar to jau viss nebeigsies, līdz nākamajām vēlēšanām, jaunai Saeimai un un jaunai koalīcijai vēl vesels gads un daudz darāmā. Nevar neņemt vērā arī politisko fonu un sabiedrības aktivitāti, ko izraisīja Saeimas balsojums par Stambulas konvenciju un prezidenta lēmums to nodot otrreizējai caurlūkošanai. Kādas ir šīs koalīcijas iespējas, vai un kādas ir alternatīvas, galu galā, ko vēlamies sagaidīt no izpildvaras gada garumā līdz nākamajām vēlēšanām? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore socioloģe Liene Ozoliņa.  

Melnais ledus uz Latvijas autoceļiem diemžēl vairs nav retums jau šajā rudens - ziemas sezonā. Vai ar ziemas riepām pietiks, lai brauktu droši? Raidījumā Kā labāk dzīvot par drošu braukšanu sarunājas Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. CSDD no 28. oktobra rīko kampaņu „Nāvīgi stilīgi”. "Kampaņā runāsim par to, kā ietekmē mūsu drošību atstarojošie elementi," norāda Oskars Irbītis. "Negribētos uzsvērt to, ka atstarotājs ir jālieto, bet jālieto pietiekami daudz dažādi atstarojoši elementi, lai mūs redz no visām pusēm. Lai nav tā, kaut kur ir piekārts kāds mazs elementiņš, tautā saukts "bļembaks", tāpat to redz tikai vienā virzienā. Eju, vēl somiņu uzlieku virsū, piesedzu ar roku, beigās efekta nav pilnīgi nekāda. Tāpēc cilvēkiem vajadzētu padomāt, lai viņš no visiem virzieniem redzams." Diemžēl šajā rudenī jau trīs gājēji ir gājuši bojā, un tas saistīts ar apgaismes un atstarojošu elementu trūkumu, cilvēkus nevar ieraudzīt. Eksperts mudina lietot lukturīti.  "Ja cilvēkiem ikdienas ceļi ir pa lauku ceļiem, nomaļākām vietām, lukturīti redzēs vairāku kilometru attālumā," iesaka Oskars Irbītis. "Ieteikums, ja staigājam vientuļajos ceļos, ņemam lukturīti. Savulaik pats lietoju, ir tāds suņiem paredzēts, mirgojošs, mazs LED lukturītis, piekāru pie apģērba, un pats pārliecinājos, ka efekts ir daudz lielāks un mūs var ieraudzīt daudz tālāk. Ja ejam pa ceļu, tad, protams, ejam tā, lai mums redz, tātad ejam pretī šai plūsmai. Ja atstarotājs ir piekārts, nostājamies tā, lai automobilis var izgaismot šo atstarotāju, Ja rokā ir lukturītis, paspīdinām, pakustinām to braucošās mašīnas virzienā." Oskars Irbītis aicina pašiem gājējiem rūpēties, lai viņus var ieraudzīt, jo autovadītājiem ir grūti ieraudzīt gājējus, lai arī cik labi nebūtu automobiļu lukturi.  "Ja mums nav neviena atstarotāja, tad mūs ieraudzīt nevar. Un līdz ar to tas ir nāvējoši stilīgs pasākums - iet tumšā melnam, neredzamam." Raidījuma viesi ir gandarīti, ka šogad autovadītāji jau laicīgi rūpējas par ziemas riepu maiņu. -- Ja līdz šim auto īpašnieki Saskaņotos paziņojumus par ceļu satiksmes negadījumiem varēja iesniegt gan papīra formātā, gan OCTA mobilajā lietotnē, tad jau šī gada beigās viedtelefonu īpašnieki to varēs izdarīt arī ziņapmaiņu lietotnē "Whatsapp". Par jauno risinājumu stāsta Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja IT daļas vadītājs Agri Daukste.

Šī nedēļa sākās ar to, ka valdības koalīcijas partijas vienojās strādāt kopā par spīti visām domstarpībām saistībā ar opozīcijas ierosinājumu izstāties no Stambulas konvencijas un Zaļo un zemnieku savienības atbalstu tam. Tomēr savstarpējā vārdu apmaiņa liek šaubīties par iespēju sastrādāties. To, cik lemtspējīga ir koalīcija, raksturo arī opozīcijas spēja noraut kvorumu, šoreiz balsojot par emisijas kvotu direktīvu. Ar grūtībām saskārusies arī ASV valdība, tur apturēts valsts iestāžu darbs, nespējot vienoties par budžetu. Iepriekš tas notika Donalda Trampa iepriekšējās prezidentūras laikā. Par šiem un citiem, diemžēl arī traģiskiem nedēļas notikumiem runājam raidījumā Krustpunktā. Analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonevičs, TV3 žurnālists Ivo Butkēvičs, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle. .

We sat down with artist, designer, and creative director Thomas Nevar—a long-time creative and collaborator with Mirai. Together, we explore the intersection of art and bonsai, unpacking the motivations, inspirations, and ideas that shape their work. From the shared language of design to the pursuit of meaning in creative practice, this conversation offers an intimate look at how collaboration fuels both vision and craft. Explore Thomas Nevar's Sculptural Kusamono collection, now available on Mirai Goods. Start your 7-day free trial of Mirai Mobile and explore all it has to offer!

Bijušā Valsts digitālās attīstības aģentūras direktora Jorena Liopas pazemināšana amatā ir disciplinārsods par atbildību saistībā ar vēlēšanu sistēmu tehniskajām nepilnībām, "Rīta Panorāmā" norādīja VARAM ministrs Raimonds Čudars (JV).

„Ar vis dar įmanomas dialogas tarp tų, kurie reikalauja nevaržomų asmeninių teisių ir laisvių, ir tų, kurių pagrindinės vertybės yra gyvybės šventumo gynimas ir pažeidžiamiausiųjų apsauga? Praėjusios savaitės parlamento balsavimai dėl abortų dekriminalizavimo ir pagalbinės savižudybės įstatymo atvėrė tokią plačią ir gilią Britanijos visuomenės lūžio liniją, kad sunku pasakyti, kaip ją įveikti." Plačiau - vedamojo skiltyje.Naujo „Kelionės“ numerio temas pristato žurnalo vyriausioji redaktorė s. Faustina Elena Andrulytė.Spaudos apžvalga: Leonas XIV ir Vatikano diplomatija (parengė Rosita Garškaitė Antonowicz).„Krikščioniškos minties“ puslapis: Stanley Hauerwas „Krikščionybė - tai nuotykis, ne religija“.Iš „Mažosios studijos“ archyvų: tėvas Antanas Saulaitis SJ apie vasaros Bažnyčią.Laidos redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Šonedēļ daudz svarīgāku notikumu tepat Latvijā, jo vēlēšanas ir tepat aiz stūra un tad gaisotne mēdz kļūt sakaitēta. Nevar saprast, vai nenotikušais grupas "Jumprava" koncerts kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas elementu tikpat lielā mērā, kā, ja tas būtu noticis? Kaut kas no priekšvēlēšanām saskatāms arī skandālā par ēdinātāju iepirkumu-loteriju, to savukārt pieļāvusi premjere. Vēl arī Valsts kontroles ziņojums par „airBaltic” naudas tērēšanas uzraudzību un Skolēnu dziesmu un deju svētku pasākumu biļešu deficīts. Krustpunktā aktualitātes analizē "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.  

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stipendija veltīta jauniem talantiem, kas nevar negleznot. Jau ceturto reizi pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, tās saņēmējs šogad ir Rasmus Marks. Autora darbi ievēroti ar pamatotu un izzinošu konceptuālu pieeju. Piešķirtas arī veicināšanas prēmija un simpātiju balva, ko ieguvušas Anna Saulīte un Šarlote Lablaika. Visi trīs jaunieši ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas 3. un 4.kursa audzēkņi.

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem valstī šobrīd ir reģistrēti 235658 suņi un 45930 kaķi. No tiem pāri par 6000 suņu un 174 kaķu īpašnieki ir miruši. Kas notiek ar mīļdzīvniekiem  pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē? Šis jautājums juridiski nav sakārtots. Vai šo problēmu varētu risināt notāri, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē patversmes "Labās mājas" saimniece Astrīda Kārkliņa, Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Lita Konopore norāda, ka, visticamāk, kāds gādā par dzīvnieku, kad saimnieks aiziet mūžībā.  "Problēma ir tā, ka veterinārārsti nav tiesīgi šobrīd ierakstīt kā īpašniekus arī mantiniekus, ja tādi ir bijuši. Vienīgais, ko drīkst veterinārārsts - ja mirušā cilvēka pārstāvis vērstos veterinārajā klīnikā ar lūgumu risināt situāciju, tad veterinārārsts ir tiesīgs ierakstīt šo pārstāvi kā dzīvnieka turētāju, ierakstīt viņa turēšanas adresi un ierakstīt šī turētāja kontaktus," skaidro Lita Konopore. "Bet par dzīvnieka īpašnieku bez mantošanas procesa šobrīd mēs skaidri zinām, ka viņš kļūt nevar. Ja cilvēki nav vērsušies pie veterinārārsta un nav ierakstījuši šos kontaktus, tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, pazūdot, viņu nekad vairs neatgriezīs atpakaļ turētājiem, pie kura viņš šobrīd dzīvo. Mēs gluži vienkārši viņu nevaram sasniegt, jo datubāze ir palikusi informācija par mirušu personu. Tas ir ļoti nepareizi, jo dzīvnieks, protams, ka cieš no tā, ka viņš tiek notverts un nevis nonāk atpakaļ mājās, bet viņš nonāk patversmē. Visdrīzāk viņš tur paliek noteiktās 14 dienas, sliktākajā gadījumā viņš tur paliek visu atlikušo mūžu." Viņa norāda, ka veterinārārsti vēlas, ja ir mantošanas process un ir māja, kuru kāds vēlas mantot, vai nu tu manto māju un arī dzīvnieku. "Situācijas var būt dažādas. Nevar pateikt, ka mums visiem ir pienākums lauku māju dzīvniekus paņemt Rīgas pilsētā. Tas nav ne šī dzīvnieka interesēs, viņš ir pieradis pie pilnīgi citas dzīves. Un tas ir tikai normāli, ja, piemēram, mantinieks meklētu iespēju, ko un kā ar šo dzīvnieku rīkoties, kam uzticēt viņa aprūpi. Bet pilnīgi noteikti tas būtu par mantinieka līdzekļiem, nevis tā kā tagad - es vienkārši pametu, dzīvnieks nonāk patversmē un visi nodokļu maksātāji maksā par šo dzīvnieku." Astrīda Kārkliņa atzīst, ka patversmē ne reizi vien nonāk dzīvnieki, kuru saimnieki ir aizgājuši mūžībā. Līdzīgi kā vetārstiem, arī patversmes darbiniekiem nav tiesību pārreģistrēt dzīvnieka īpašnieku. Var reģistrēt patversmi kā dzīvnieka turēšanas vietu. "Mums ir brīnišķīgs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas ir izstrādāts skrupulozi, kas aizsargā dzīvnieku, viņam ir saimnieks un skaidri ir uzrakstīti visi pienākumi saimniekam un tiesības. Un tad, kad pēkšņi saimnieka nav, tam dzīvniekam vairs nav nekādas aizsardzības, viņš ir vienkārši nekas, lai gan viņiem ir čips un viņš ir bijis reģistrā. Kas tālāk uzņemas tiesiski viņa dzīvi sakārtot," vaicā Astrīda Kārkliņa. "Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs tā nu diezgan primitīvi uzdodam bieži vien šo jautājumu: bet kas manto šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, pie tam kas ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums," stāsta Astrīda Kārkliņa. Ilze Metuzāle norāda, ka dokumentu sakārtošana vienmēr var palīdzēt "Cilvēki, kuriem ir šie lolojumiem dzīvnieki, domā par viņiem. Tiešām arī tiek domāts, testamentā tiek rakstīts, kuri būs tie, kas parūpēsies gan par konkrētiem dzīvniekiem, gan par tābrīža dzīvniekiem, saprotot, ka testaments netiek rakstīts vienai dienai. Ir pat tādi testamenti bijuši, kur pilnīgi visu mantu cilvēks ir novēl patversmēm, jo viņam nav tuvu piederīgo. Ir cilvēki, kas jau slimošanas gaitā, apzinoties, ka tā saslimšana ir un iznākumi var būt dažādi, pat tajā brīdī atbildīgi rūpējas un savu saimi jau organizē, kas par viņu tālāk parūpēsies. Protams, dzīve dzīve, un situācijas ir dažādas," atzīst Ilze Metuzāle.

La nueva borrasca que irrumpe en España se llama Konrad. Ha sucedido a Jana y no sabemos exactamente a quién va a preceder. Pero lo cierto es que va a llover en todas partes...¿hasta cuando? Nos lo cuenta José Antonio Maldonado, nuestro meteorólogo de cabecera, en 'Herrera en COPE'.Explica que habrá lluvia hasta el miércoles o jueves. Así, "las fallas están afectadas en alto. La nit del foc tiene pinta de que puede llover. No es seguro, pero hay un 70-80% de posibilidades de que llueva. Así que lo siento mucho. Habrá algún día en el que la situación mejorará, pero transitoriamente".Recuerda Maldonado que ha llovido con bastante fuerza, incluidos los archipiélagos. En términos generales, han sido beneficiosas esas lluvias. Pero también han causado daños. Este jueves seguirá la tendencia, pues "continúa la inestabilidad generalizada. Produciéndose precipitaciones abundantes en Andalucía y Baleares. Nevará en todos los sistemas montañosos. En Canarias también se ...

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

“Kabeļu drošība Baltijas jūrā ir aktuāla ne tikai mūsu reģionam, bet daudz plašākai pasaulei,” – tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Somijas ārlietu ministre Elina Valtonena. Ministres ieskatā – valstis plaši sadarbojas, lai nepieļautu sabotāžu. Taču lielākā problēma joprojām ir “ēnu flotes” kuģi, kuri apiet Krievijai noteiktās sankcijas un apdraud kabeļu drošību. Ar Somijas ārlietu ministri sarunājās Ina Strazdiņa.

V najnovšej epizóde relácie O TOM POTOM sme privítali našu moderátorku Simu Ondruškovú, ktorú môžete poznať zo Startitup relácie zmUPované, ale aj z Telerána na Markíze či z rádia Europa 2. Sima sa podelila o svoje moderátorské začiatky, náročný denný režim a priblížila nám zákulisie svojej práce. Napíš nám do komentára, ktorú z jej relácií sleduješ najradšej, a nezabudni si pozrieť túto epizódu – je plná inšpirácie a skvelých príbehov!

Par daudzām aktuālajām lietām runājam ar Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāju Haraldu Barviku. Par vilkiem, briežiem, lāčiem un daudziem citiem jautājumiem! Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā “Medību” kalendāru un vari laimēt karabīni no SIA “IEROČI” 1369,00 EUR vērtībā. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/medibas.28 Akcijas periods 1.10. – 26.12.2024. Loterijas atļaujas nr. 8284. Kalendāri tiks izsūtīti 2025.gada janvārī. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Kas ir no koka taisīts, bet to nevar sazāģēt? Šo Rainera Ērmaļa un citas klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Bušu ģimene no Kurmenes: mamma Madara, tētis Agnis un bērni Kristians (15 gadi), Olivers (13 gadi), Estere (8 gadi) un Everts (4 gadi).

No Mau Acompanhado desta semana, vamos matar saudades de Davi Brito e seu grande talento para criar narrativas, acompanhar os novos capítulos da novela Betíssima, comentar o nascimento de um meme e saber mais sobre a nova polêmica trabalhista envolvendo Léo Picon. BLACK FRIDAY MAGALU Confira a Black das Black no Magalu: https://jovemnerd.page.link/Magalu_Black_Friday_Mau BLACK FRIDAY ESTANTE VIRTUAL Garanta sua leitura na Black Friday Estante Virtual: https://jovemnerd.page.link/Estante_Virtual_BF_MA TEM ALIEXPRESS NO MAGALU Confira Mundo AliExpress no APP Magalu:  https://jovemnerd.page.link/AliExprees_Mau_Acompanhado *Tributos de importação não inclusos. Consulte as condições e o valor total na finalização da compra. LG Ouça o melhor som com a sua LG XBOOM: https://jovemnerd.page.link/Magalu_LG_XBOOM_MA Aproveite a Promoção Compre e Ganhe LG XBOOM: https://jovemnerd.page.link/Promocao_XBoom_LG_MA JOVEM NERD

Pie visa vainīgi ogļhidrāti. Pārāk daudz ogļhidrātu uzturā rada lieko svaru, diabētu, sirds slimības un insulta risku. Tātad loģiska izvēle - atsakāmies no ogļhidrātiem un būs viss kārtībā. Tomēr viss nav tik vienkārši. Kas ir ogļhidrāti un kāpēc no tiem nedrīkst atteikties? Vai ir veselīgi un neveselīgi ogļhidrāti, labie un sliktie ogļhidrāti, un kā tos atšķirt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uztura speciālistes Guna Bīlande un Olga Ļubina. Raidījuma viešņas norāda, ka cilvēki uzņem par daudz ogļhidrātus, jo tiem vajadzētu būt 50-55% no kopējā enerģijas daudzuma. Cilvēki mēdz apēst vairāk un dod priekšroku ātrajiem ogļhidrātiem, kas ātri ietekmē glikozes līmeni asinīs, tā vairāk noslogo aizkuņģa dziedzeri, arī veicina to, ka gribas ēst biežāk un vairāk. Problēma ir daudzumā un kādi ir ogļhidrāti. Bet ir arī situācijas, kad ir nepieciešami ātrie ogļhidrāti. "Tēju vai kafiju ar cukuru no rīta nevajadzētu dzert, jo pievienotais cukurs būs gan maizē, gan citiem pārtikas produktiem, ko apēdam brokastīs," norāda Olga Ļubina. "Ja brokastīs ir putra, tai var pievienot cukuru, bet nevajadzētu aizmirst pievienot arī kādu tauku pikuciņu un olbaltumvielu pikuciņu. Arī sviests uz naža gala nenāks par sliktu. Noteikti pieliekam klāt kādas sēkliņas vai riekstu sviestu, vai biezpienu vai siera šķēli. Tad būs viss labi," iesaka Olga Ļubina. "Vakarā svarīgi sakombinēt pusi šķīvja ar dārzeņiem un tikai tad domājam, ko likt klāt. Mums parasti ir - būs gaļa ar rīsiem, vai kartupeli, tad dārzenis knapi uzzīmējas uz mazas šķīvja maliņas. Ja mēs vakariņas sākam plānot ar dārzeņiem, visu pārējo izdomāsim," atzīst Guna Bīlande.

Ko īsti nozīmē labbūtība darba vidē, kas to veido? Kā nodrošināt to, lai saglabājas līdzsvars starp darba un privāto dzīvi un lai neviena no jomām netiek atstāta novārtā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jana Strogonova iepazīstina ar pētījumu, kas tiek veikts jau piekto gadu par cilvēku sajūtām darba vidē. "Cilvēki darba vietā jūtas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, cilvēki var plānot savus darbus, realizēt uzdevumus, vadītājs uzticas," norāda Jana Strogonova. "Darbinieki arī atzīst, ka jūtas gana novērtēti, bet šī sajūta krītas, un tas nav jautājums par atalgojumu, bet cilvēki norāda, ka vēlas saņemt vienkāršu paldies no kolēģiem, no vadītājiem, grib būt pamanīti, ka darbs ir jēgpilns, novērtēts. Grib saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu. Bet šī sajūta krītas." Runājot par sliktajām sajūtām, cilvēki atzīst, ka jūtas stresā, kā arī izsmelti. Tas nemainās visus piecus gadus, kopš tiek veikts pētījums. Pieaug arī netaisnības sajūta kopš 2022. gada. Tas arī saistīts ar atalgojumu. "Ja krītas informētībā, pieaug arī netaisnības sajūta," analizē Jana Strogonova. "Pārsteidz, ka darba vietā arvien mazāk cilvēku jūtas laimīgi. Skumji, ka šī sajūta nav darba vietā. Cilvēki arī nesagaida, ka darba vietā var justies priecīgi. Tā, liekas ir negatīva tendence," vērtē Jana Strogonova. Cilvēki vēlas draudzīgus kolēģus, iespēju strādāt attālināti un redzēt sava darba jēgu. Eva Selga atzīst, ka uzņēmumā vadītājs nosaka daudz, iedod vadlīnijas par to, kā savstarpēji komunicēsim, kā sniegsim informāciju, kā svinēsim uzvaras un sasniegumus.  "Ja emocionālā vide ir depresīva, nestabila, saspringta, protams, nav ne prieka, ne rezultātu, ne varam runāt par foršu kopā būšanu," vērtē Eva Selga. Bet viņa arī norāda, ka ne viss ir atkarīgs no vadītāja. "Labbūtības momenti ir no abām pusēm, ko es ieguldu un ko dod darba devējs. Nevar darba devējs tikai dot un dot, bet es nākšu nīgrs un viss man būs slikti. No tā nekas nemainīsies. Abām pusēm jāspēlē kopā," vērtē Eva Selga. "Arī runājot par fizisko labbūtību. Kā es rūpējos par veselību, kā uztveru lietas. Var būt vislabākais galds, bet ja man kaut kas sāp un es neārstējos, galds neglābs. Arī cilvēkiem pašiem ir jādomā, ko viņi dara, lai justos labāk. Veselības apdrošināšanu darba devējs var nopirkt, cik mēs to izmantojam, vai mēs vingroja, vai kustamies? Neviens darba devējs mums rokas, kājas neizvingrinās. Tas jādara pašiem." Agnese Orupe min, ka daudz nav piemēroti darbam atvērtā birojā. Tas var izvērsties par problēmu. Viņai piekrīt arī Eva Selga un mudina kā risinājumu piedāvāt - ļaut strādāt no mājām.     

O livro de hoje do nosso clube é Frio o bastante para nevar, da escritora australiana Jessica Au. E o nosso bate-papo será com a tradutora da obra para o português, a Fabiane Secches. FABIANE SECCHES nasceu em Minas Gerais e atualmente mora em Colônia, na Alemanha. Psicanalista, crítica literária e tradutora de literatura, é colaboradora do jornal Folha de S. Paulo e das revistas Cult e Quatro Cinco Um, entre outros veículos, escrevendo sobre literatura, cinema e psicanálise. É mestre em Teoria Literária e Literatura Comparada pela Universidade de São Paulo e doutoranda nessa mesma instituição. Deixe o seu like e se inscreva no canal! :)

Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs. Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi. Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu. Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā. Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi. Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas turpinām apceļot dažādas pasaules valstis un izzināt gan to pagātni, gan analizēt tagadnes notikumus. Un šonedēļ mūsu ceļš ved uz Āfriku, uz valsti, kuru nereti dēvē par šī kontinenta pērli. Tā ir Uganda, kurai ir gan skarba, bet interesanta vēsture, gan tur ir unikāla dabas daudzveidība. Tieši Ugandā sākas pasaulē garākā upe Nīla. Šeit atrodas Āfrikas lielākais ezers – Viktorijas ezers, kas ir arī pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers. Lai arī valsti šķērso ekvators, tajā tāpat var atrast arī sniegiem klātas kalnu galotnes. Nemaz jau nerunājot par gorillām, šimpanzēm un tā dēvēto lielo piecinieku – lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem. Protams, valsti veido arī tās cilvēki, kas tiek uzskatīti par vieniem no laipnākajiem un viesmīlīgākajiem pasaulē. Tam par iemeslu ir tā dēvētā ubuntu filozofiskā pieeja. Afrikāņu bantu grupas vērtību sistēmā tiek izcelta indivīdu ciešā saikne ar apkārt esošajām societālajām un fiziskajām pasaulēm. Nereti termins ubuntu tiek tulkots kā „es esmu, tāpēc, ka mēs esam”. Zulu valodā tas nozīmētu „cilvēcīgumu pret citiem”. 49 miljonus iedzīvotāju lielā Uganda atrodas Āfrikas austrumu daļā un tā ir viena no 44 pilnībā sauszemes ieskautajām valstīm. Tātad, bez piekļuves jūrai. Uganda savu nosaukumu ir ieguvusi par godu Bugandas karalistei, kas atradās pašreizējās valsts teritorijā. 19. gadsimta otrajā pusē reģionā sāka ierasties gan arābu tirgotāji, gan britu pētnieki, tādējādi aizsākot ārvalstu klātbūtni. Pilnu neatkarību no britu impērijas Uganda ieguva 1962. gadā.  20. gadsimta 70. gados  Ugandā ar stingru dūri valdīja diktators Idi Amins. Viņa valdīšanas laiks izcēlās gan ar masu represijām un slepkavībām, gan ekonomisku lejupslīdi, gan starptautisku izolāciju. 1979. gadā Idi Aminu ar Tanzānijas spēku un trimdā dzīvojošo ugandiešu opozicionāru atbalstu no amata gāza un turpmākos gadus iezīmēja dažādu opozīcijas spēku cīņa par varu. Taču kopš 80. gadu vidus valstī atkal ir viens prezidents Joveri Museveni. Viņš nāca pie varas ar solījumiem atjaunot sagrauto ekonomiku, liberalizēt tirdzniecību, atjaunot drošību un cienīt cilvēktiesības. Musaveni valdīšanas gadus pētnieki apzīmē ar diviem visai neierastiem terminiem – konkurētspējīgs aurotiārisms vai neliberālā demokrātija. Piemēram, valstī ir diezgan spējīga un pat ļoti populāra opozīcijas kustība, taču no otras puses opozīcijas aktīvisti tiek gan iebiedēti, gan apspiesti. Lai arī preses brīvība ir klātesoša, žurnālisti var rēķināties ar vajāšanu un izrēķināšanos, ja tiek rakstīts, piemēram, par ļoti augsto korupciju vai opozīcijas aktivitātēm. Vienlaikus Uganda ir ietekmīgs spēlētājs Austrumāfrikā, iesaistoties miera uzturēšanas misijās un, piemēram, cīnoties pret radikālo kaujinieku grupējumiem. Nevar arī nepieminēt visai savdabīgās Ugandas attiecības ar Krieviju. Jau pēc neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Uganda nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Joveri Museveni  ir vairakkārt izcēlis Krievijas vēsturisko atbalstu Āfrikas atbrīvošanas kustībām, slavējis Krievijas sniegtās stipendijas Ugandas studentiem, kuru ieguvēji tagad ir augstos amatos Ugandā, vienlaikus uzsverot, cik nozīmīgi valstīm ir nepieslieties arī nevienam starptautiskajam blokam. Viens no centrālajiem abu valstu sadarbības punktiem ir bijusi tieši militārā sadarbība. Krievija ir piegādājusi Ugandai kaujas lidmašīnas, helikopterus, tankus un citu bruņojumu. Arī dažādas Krievijas militārās kompānijas nodrošina Ugandas bruņoto spēku apmācību. Otrs intereses avots ir naftas ieguve, jo Ugandai ir gana ievērojamas naftas rezerves, bet Krievija ir aktīvi iesaistījusies šo iegulu apguvē un dažādos infrastruktūras projektos. Atliek secināt, ka šāda ekonomiski militārā sadarbība sniedz pietiekami labus ekonomiskos ieguvumus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Jeb, kā smejies – rodas iespēja dažādot ienākumu avotus. Bet kopumā Ugandas daba un lauksaimniecība ir tās ekonomikas mugurkauls, jo lauksaimniecībā ir nodarbināti aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju. Tēja, kafija, kokvilna, tabaka un zivis ir galvenās eksporta preces. Pēdējos gadu desmitos valsts regulāri piedzīvo 5-6% lielu ekonomisko izaugsmi gadā, taču par spīti tam aptuveni piektā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa. Viens no iemesliem šādai situācijai ir strauja iedzīvotāju skaita pieaugšana – aptuveni par 3% gadā. Un tas nozīmē, ka 77% iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, kuriem darbu nodrošināt ir diezgan liels izaicinājums. Taču par tādu kā glābšanas nūjiņu var uzskatīt tūrisma industriju, kas ik gadu valsts ekonomikā pienes aptuveni 10 procentus no ienākumiem. Dzīvnieku vērošana, safari un ceļojumi pa kalniem piesaista tūristus no visas pasaules, tostarp no Latvijas. Un viens no šādu ekspedīciju rīkotājiem ir bijušais Latvijas Radio vadītājs, sirdī mūžīgais ģeogrāfs Dzintris Kolāts, kurš dalās iespaidos par Ugandu.

"Demokrātijas nekad nevar būt par daudz," uzskata Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus kuratore Santa Remere un režisors, aktieris un mūziķis Artūrs Čukurs, stāstot par festivālu, kas šogad notiks jau divdesmito reizi.  Festivālā Homo Novus, kas sāksies 29. augustā un līdz pat 8. septembrim turpināsies Rīgā un reģionos, varēs noskatīties 20 izrādes. Skatītāji tiek aicināti atmest vērotāja lomu un piedzīvot pasauli caur otra pieredzi. "Homo Novus" pievērsīs uzmanību tēmām ārpus ierastā loka un mudinās aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē, kā arī apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt. Ar Santu Remeri un Artūru Čukuru runājam par to, kur atrodas teātris, par to, kam būtu jānotiek, lai nepazustu teātra daudzveidīgajā piedāvājumā, kā arī par to, kāpēc Igora Stravinska "Svētpavasaris" turpina suģestēt arvien jaunas mākslinieku paaudzes. Anna Marta-Burve: Festivāla kontekstā ievēroju kādu zīmīgu frāzi... Tad nu jautāšu tā: kam jūsu dzīvē jānotiek, lai jūs savā ikdienā teiktu: "Šī ir mana mīļākā diena!" Santa Remere: Varu izstāstīt stāstu, kas tā ir par frāzi. Tas ir Kirila Ēča teikums, ko pagājušā gadā, kad viņš ar scenogrāfu kolektīvu "Grāfienes" brauca uz Prāgas kvadriennāli, katru dienu sev teica ceļā: "Šī ir mana mīļākā diena!" Tā ir frāze, ko saki sev kā apņemšanos dienas sākumā. Tu nevari paredzēt, kāda tā būs, bet nodomā: es esmu gatavs tagadnei, es esmu gatavs šodienai, esmu gatavs tam, kā būs, un es paļaujos uz sevi, saviem draugiem, savu kolektīvu, ka reaģēsim un  būsim responsīvi, lai kāda arī nebūtu situācija. Man liekas, tāda ir arī šodienas realitāte: katru dienu mums pienāk jaunas ziņas, un kurš tām vairs var izsekot, kurš tam visam var sagatavoties? Bet tas, ko mēs varam spēcināt sevī, ir tas  muskulis, ka šī ir mana mīļākā diena, un es to dzīvošu. Patiesībā šeit ieskanas arī minorīga nots: pirmoreiz šo teikumu, kas parādās plakātā un arī uz kataloga vāciņa, uzrakstījām dienā, kad no mums bija aizgājusi Zane Kreicberga – mūsu valdes locekle, un mēs nesapratām, kā uz to reaģēt. Zaudēt draugu un zaudēt tuvu kolēģi ir kas tāds, kam neesi gatavs nekad... Un tad "Grāfienes", jaunās paaudzes scenogrāfienes, teica: "Mēs iesim un rakstīsim: "Šī ir mana mīļākā diena!" Mēs sapulcēsimies, un Zane būs ar mums... Jo festivāla formāts ir tāds, ka klāt ir arī tie, kuru nav klāt. Artūrs Čukurs: Santa visu pateica ļoti precīzi un skaidri... Man šis teiciens ir aktuāls kopš pagājušās vasaras, kurā daudz laika pavadīju kopā ar Kirilu, un man tas bija pielipis jau pirms festivāla. Domāju, ka ikdienā nav jānotiek nekam ārkārtējam vai īpašam, vienkārši vajag atcerēties, ka šī mana mīļākā diena. Vai jums šī frāze arī pirms Kirila Ēča bija tāds kā motivējošs teikums, ko sev teikt? Vai tomēr to uztvērāt un par to domājāt citādāk? Santa Remere: Nezinu, vai es to biju lietojusi, bet šis teikums man palīdzēja noformulēt kaut kādas idejas par teātri un skatuves mākslu, ko esmu ik pa laikam atkārtojusi arī citās šī festivāla brošūrās – ka teātris ir tas, kas notiek tagad; tajā ir svarīgs klātbūtnes un šībrīža moments, un kā festivāla sauklis tas vēlreiz uzsver to, ka teātris notiek tagad, tagad, tagad, tagad, tagad...  Festivāls notiks jau divdesmito reizi, un šogad īpaši vēlaties pievērsties attiecībām starp mākslinieku, skatītāju un mākslas darbu. Kāpēc šogad tieši šāds kāds akcents? Santa Remere: Man jau šķiet, ka tas ir diezgan klasisks "Homo Novus" akcents – ļaut satikties mākslas darbam, vietai, videi, māksliniekam un skatītājam, un skatītāja lomu arī vienmēr novērtēt – ka viņš ir līdzdalībnieks, līdzveidotājs, ar savu perspektīvu; viņš redzēto projicē uz sevi. Proti, tas, ko tu redzi, tas nav par dzīvi, bet par tevi, atsaucoties uz Oskaru Vaildu. Tas nebeidz būt aktuāli un mēs nebeidzam aicināt uz festivālu visdažādākos cilvēkus, visdažādāko publiku – kļūt par izrāžu līdzdalībniekiem un līdzveidotājiem. Tas ir arī demokrātijas princips. Un man šķiet, ka demokrātijas šeit nevar būt par daudz. Artūrs Čukurs: Varu tikai tev piekrist! Tas, ko tu, Santa, saki – ka teātris notiek šeit, šeit un šeit, un nekad nekur citur – teātris nav teksts, kustība, darbība, telpa vai mākslinieks. Teātris ir satikšanās, un tikai konkrētajā brīdī, telpā un laikā varam būt kopā un tas var notikt ar mums. Mēs varam kaut ko kopā piedzīvot. Tā ir kaut kāda kopīga pieredze. Artūr, jūs festivālam esat sagatavojis izrādi "Putekļu Rīga. Pilsētas smalko daļiņu katalogs", kas 29. un 30. augustā būs skatāma uz viesnīca "Riga Islande Hotel" 10. stāva terasē. Kā jūs pats lūkojaties uz ikdienas nepamanāmajiem sīkumiem, detaļām? Kā tas, jūsuprāt, ietekmē mūsu pasaules uztveri? Un vai ietekmē, ja mēs to teorētiski neredzam? Artūrs Čukurs: Jā gan, mana izrāde ir par ļoti, ļoti smalkām daļiņām pilsētā; par dažādām pilsētas daļām un tās vissmalkākajām daļiņām. Tās ir tik smalkas, ka tās nevar redzēt, nevar dzirdēt, un man šķita interesanti pievērsties tieši šim neredzamajam pilsētā, kurā es dzīvoju jau vairāk nekā 12 gadus, un mēģināt uz savu ikdienu, savu dzīvi, visu, kas tajā notiek, paskatīties no cita skatupunkta. Jo teātris jebkurā gadījumā ir par skatīšanos. Skatīšanos citādi. Savos darbos mēģinu atrast kādas lietas sev līdzās, kaut kādas materialitātes struktūras, kuras it kā ir pierastas un pašsaprotamas, bet vienlaikus – ja tu tās noķer un ļauj sev pabūt ar tām kopā, tās tevi maina: maina tavu skatienu un tavu perspektīvu, [uz pasauli] ļaujot paraudzīties pavisam citādi. Vismaz uz to brīdi, kamēr rit izrāde, ja ne arī pēc tam. Santa Remere: Tu saki, ka teātris ir par skatīšanos. Man gribētos teikt, ka teātris ir gaisā. Tas ir tas, kas notiek tajā brīdī – tā ir kaut kāda elektrība, kas ir gaisā, kaut kas, kas tur tā kā rodas, bet ko nevar aprakstīt... Artūr, kur un kā notiks jūsu izrāde?  Izrāde notiks Ķīpsalā. Sapulcēsimies uz viesnīcas jumta terases, skatītājiem un klausītājiem tiks izdalītas austiņas, un vienlaikus viņi varēs vērot mākoņus un pilsētu no neierastāka skatupunkta, iedziļināties kādos tās punktos un satikt lietas, kas visu laiku ir gaisā; satikt citus cilvēkus, satikt mani, satikt manu perspektīvu, manu stāstu un ļaut manai perspektīvai, manai trajektorijai, satikties ar viņu trajektoriju.  Santa Remere: Festivālā mums ir divi "gaisa darbi". Man šķiet ļoti interesanta doma, ka gaiss ir tas, ko mēs nepamanām, ko pieņemam par pašsaprotamu, un pamanām kā esošu tikai tad, kad tas ir sasmacis, sabojājies. Man liekas, ka tur ir paralēle ar attiecību klimatu, kultūras klimatu un visu citu – tik daudzas lietas mēs pieņemam par pašsaprotamām un pamanām tās tikai krīzes brīdī. Tas attiecas uz dažādiem līmeņiem, dažādiem ēteriem. Vairāk – audioierakstā.

Kā pieņemt savu nevarību nezināmā priekšā? Un kādam būt teātrim pasaulē, kur ziņu virsrakstos dominē posts un traģēdijas? Šos jautājumus ļoti personīgā izrādē „Pieņemt savu nevarību” uzdod režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Tas ir viņa stāsts par Dāvidu un Goliātu – par mazā cīņu ar lielo un par lielo, kas var kļūt bezspēcīgs mazā priekšā. Skatītājus sagaida vizuāli neparasts iestudējums bez vārdiem, ko katrs varēs lasīt pēc sava iekšējā kompasa. Neatkarīgā teātra „Dirty Deal Teatro” zāle Pārdaugavā kļuvusi par mājām balagāna teātrim. Ar „balagānu” pārsvarā mēdz apzīmēt zemas kvalitātes priekšnesumus ar lētiem efektiem, bet vārda pirmā nozīme ir pagaidu celtne izrādēm, piemēram, tirgus laukumos; trupa, kas tajā uzstājas, un izrāde, kas tajā notiek. Izrādei „Pieņemt savu nevarību” dots apakšvirsraksts „balagāns vienā cēlienā”. Uz skatuves un arī aiz tās viņi ir tikai trīs – režisors Reinis Suhanovs un aktieri Sandija Dovgāne un Agris Krapivņickis. Viņi paši būvē rekvizītus, paši vada izrādi un paši spēlē. Šoreiz gan drīzāk jāsaka – veido vizuālas ainavas, kuras skatītājam jāatpiņķerē pašam. Jo šī ir izrāde bez vārdiem.

Pēc ceļu satiksmes drošības rādītājiem mēs bieži vien iepaliekam mūsu kaimiņiem. Nevar teikt, ka viņiem klimats cits! Bet kas tad? Turpinām sarunu par braukšanas kultūru un drošu braukšanu pa ceļiem. Ko tas īsti nozīmē? To vislabāk zina stāstīt mūsu šīs dienas raidījuma viesi: DBS autoskolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieks kvalifikācijas jautājumos Alberts Krūmiņš.

Mikromenedžments – kā tas ietekmē darbiniekus un kāpēc vadītājiem reizēm no tā ir tik grūti atteikties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Mikromenedžments - vadītājs ļoti cieši uzrauga savus darbiniekus. Viņš pievērš uzmanību vissīkākajām detaļām, kas saistītas ar uzdevumiem vai lēmumiem komandā vai organizācijā. Šādi vadītāji izvairās deleģēt pienākumus darbiniekiem, šādi vadītāji kļūst par vienīgo lēmumu pieņēmēju, norāda Jana Strogonova. Pētījumi rāda, ka divreiz biežāk darbinieki, kas saskaras ar šādu pārmērīgu kontroli, jūtas izdeguši. Raidījuma viešņas atzīst, ka ir jākontrolē darbinieki, bet arī jāciena viņi un jāuzticas viņiem. Eva Selga vērtē, ka šāda pārmērīga uzraudzība liecina par vadītāja neprofesionalitāti, viņa bailēm, ka cits zinās vairāk. Pastiprināta kontrole noved pie slikta rezultāta. Agnese Orupe norāda, ka sīkmanība un kontrole mazina darbiniekos motivāciju. "Nevar teikt, ka nevienam no mums nepatīk kontrole. Ir cilvēki, kuri jūtas ērti situācijā, ka viņiem cieši pasaka, kas tev ir jādara, kad tev ir jādara. Tādi cilvēki vairumā gadījumu nav problēmu risinātāji. Tādi cilvēki ir," bilst Agnese Orupe.  "Jāsaprot, ja tevi kāds mēģina pārmērīgi kontrolēt, ļoti bieži tas nebūs par tevi pašu. Var gadīties, ka cilvēkā ir problēma, ka kaut kāda iemesla dēļ ir nepieciešama šāda kontrole, bet visbiežāk stāsts nebūs par cilvēku, kuru kontrolē, bet to, kurš kontrolē," skaidro Agnese Orupe. "Ja raugāmies psiholoģiski, tika pieminētas bailes un trauksme, bet viena no emocijām, ko cilvēkiem ir visgrūtāk izturēt, ir bezpalīdzība. Tā parasti ir emocija, ko "monētas otrā pusē" regulē ar kontroli." Eva Selga atzīst, kā šādā situācija darbiniekam ir grūti vērsties pie vadītāja un teikt, ka šāds modelis viņam nav pieņemams, jo vadītājs ir varas pozīcijā un darbiniekam ir grūti paust savu viedokli, bet tas ietekmē pašpārliecinātību, profesionalitāti un noteikti pašapziņu. Jana Strogonova šāda situācija mudina iedzert visas "drosmes tabletes" un doties pie vadītāja uz sarunu. Agnese Orupe norāda, ka šāda saruna var līdzēt, jo cilvēki bieži neizprot, kā citi no malas redz viņa rīcību. Ja tas personības traucējumu līmenī, ja tas ir narcisms, vai nu ar to var sadzīvot, vai diemžēl jāmeklē cits darbs.

Noglabāt lieko ogļskābo gāzi kokā. Tā vienkāršoti var raksturot lieko siltumnīcefektu radošo gāzu piesaistīšanas programmu. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kā tas darbosies dzīvē. Skaidro uzņēmuma "Rīgas meži" valdes loceklis Jānis Ģērmanis, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga un Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Andis Lazdiņš. Lai arī dažādas institūcijas mudina stādīt kokus, tā mazinot CO2 pēdu, Jānis Ģērmanis norāda, ka nevar tā vienkārši nocirst mežu un iestādīt tajā pašā vietā atkal kokus. "Ja runājam par CO2 piesaisti kokos, tas var notikt tikai teritorijās, kur koki līdz šim nav auguši. Tas ir papildus tam, kas notiek parasti," norāda Jānis Ģērmanis. Nevar vienkārši zemes īpašnieks vai apzinīgi uzņēmēji izdomāt – es te tagad stādīšu mežu un to darīt. "Rīgas meži" piedāvā ekosistēmu pakalpojumu - jaunas mežaudzes veidošana, kā rezultātā tiek piesaistīts (kompensēts) CO2. Andis Lazdiņš vērtē, ka iniciatīva par koku stādīšanu mazāk vērtīgās lauksaimniecības zemēs ir atbalstāma. Taču viņš arī norāda, ka nevar vienkārši tikai stādīt, jādomā arī tālāk par nākamo soli - par koksnes izmantošanu, kad šis koks būs izaudzis. „Bez koku stādīšanas ir arī citi CO2 kompensācijas mehānismi,” noslēgumā bilst Jānis Brizga.  

Así vivieron los residentes de Nueva York el fuerte temblor.Recuperan el cuerpo de uno de los trabajadores que murieron tras el derrumbe del puente en Baltimore.Nevará al Norte de Nueva York, Nueva Inglaterra y Virginia Occidental.Revelan polémicas imágenes de la muerte de un joven.En Portland, Oregon unos 80 migrantes podrían ser desalojados.Los menores migrantes deben ser procesados rápidamente.El programa de conectividad de internet asequible pende de un hilo.Cuatro de cada diez armas fueron adquiridas en el mercado negro.Las tiendas de descuento 99 cents cerrará todos sus locales.El influencer mexicano Fofo Márquez esta en problemas con la ley.Escucha de lunes a viernes el ‘Noticiero Univision Edición Nocturna' con Maity Interiano y Elián Zidán. 

On today's episode, we have artist Anita Nevar (She/Her) join us for a conversation about living into sexual liberation. Together we talk about growing up in a doom's day cult, the connection between creativity and embodiment, and letting our pleasure lead by example. If you enjoyed today's podcast, then please subscribe, leave a review, or share this podcast with a friend! To learn more, head over to the website: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠www.modernanarchypodcast.com⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ And if you want to connect deeper with the Modern Anarchy Family, then join the movement by becoming a part of the conscious objectors ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠patreon⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Your support is what powers this work and the larger societal change we are creating! Let's continue to challenge our assumptions and grow together. Join the community here: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.patreon.com/user?u=54121384⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ Intro and Outro Song: Wild Wild Woman by Your Smith Modern Anarchy Community: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Website⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ : ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠www.modernanarchypodcast.com⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Instagram⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ : ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/modernanarchypodcast⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Patreon⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ : ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.patreon.com/user?u=54121384⁠⁠⁠ Anita's Community: Website : https://www.anitanevar.com/ Insta : https://www.instagram.com/anitanevar/

Jaudīgi cilvēki man treniņos ik pa laikam saka, ka ir pārguruši, neskatoties uz savām darbaspējām un dzīvē ieviestajām sistēmām. Kad kopā paanalizējam katra situāciju tuvāk, izrādās, ka lielu daļu savas jaudas viņi tērē, darot to, kas ir jādara citiem: partneriem, kolēģiem, bērniem, draugiem, darbiniekiem u.c.Uz jautājumu, kāpēc tu to dari, viņi atbild, ka tas otrs ar darāmo netiek galā. Un te nav runa par kontroles neatdošanu darītājam vai mikro menedžēšanu. Tās bieži ir situācijas, kurās saskaramies ar otru pusi, kuri ir iemanījušies viltīgi izspēlēt "mērķtiecīgās nevarības" kārtis:- "Es nevaru nomainīt bērnam pamperi, man rauj augšā no tās smakas."- "Ej runā tu ar priekšnieku, man ir bail."- "Man bail braukt pa ārzemju šosejām. Brauc tu."- "Es nekliedzu. Man vienkārši ir tāda balss."- "Aizved mani. Sagaidi mani."- "Es nevaru atteikt mammai paņemt viņas zupu uz mājām. Nu, izmet, ja jau tev traucē."- "Es nevaru atrast, kur ir manas drēbes, atslēgas, lietas."- "Piezvani tu uz to iestādi, man riebjas zvanīt, nevaru parunāt."Ginta Gaumala šajā sarunā stāsta, kā cilvēki reizēm diezgan mērķtiecīgi izmanto savu "nevarību" un kā šo situāciju mainīt.Ginta ir gan vadītāja Argentīnas tango studijā El Abrazo, gan strādā uzņēmumā TrainingLab, kurā viņa veido un vada dažādas biznesa apmācības, tostarp tādas, kas palīdz uzlabot komunikāciju un gaisotni kolektīvā, kur ļoti būtiska loma ir cieņpilnai saskarsmei.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:02 Ko nozīmē jēdziens “Weaponized Incompetence”5:12 Piemēri, kā izpaužas “mērķtiecīgā nevarība” ikdienas situācijās darbā un ģimenē13:53 “Notiek tikai tas, ko mēs pieļaujam” – kā tikt galā ar pusaudžiem, kuri nevēlas palīdzēt ikdienas darbos16:45 Ko zaudē uzņēmums, ja viens vai vairāki tā darbinieki sāk piekopt “mērķtiecīgās nevarēšanas” stratēģiju22:34 Kādēļ joprojām valda uzskats, ka par attiecību kvalitāti ir jārūpējas galvenokārt sievietēm24:20 Iespējamie iemesli, kādēļ cilvēki nodarbojas ar “mērķtiecīgo nevarību”29:18 Ko darīt, lai izvairītos no manipulatīvas uzvedības36:35 Ko Ginta Gaumala atklāja savā pētījumā par pāru attiecībām40:24 “Kritika un pārmetumi ir pēdējais, ko izmantot attiecībās”44:38 Ko darīt, kā komunicēt ar otru cilvēku, kurš pret tevi izmanto “mērķtiecīgās nevarības” paņēmienus. Trīs punkti58:08 Pirmie mazie signāli, kurus nevajadzētu palaist garām, pirms tie pāraug milzīgā neapmierinātībā1:02:02 “Dusmas ir mūsu pirmā reakcija, aiz kurām var slēpties daudz citu nianšu”1:10:24 Kas strādā labāk par pavēlēm un komandēšanu

Šobrīd sabiedrībā jūtams neliels satraukums par to, ka no 2024. gada portālam "eveseliba.gov.lv" varēs pieslēgties tikai ar kvalificētiem paaugstinātas drošības un kvalificētiem elektroniskās identitātes apliecināšanas rīkiem - ar mobilo lietotni "eParaksts mobile" vai personas apliecību (eID karti), un vairs nebūs iespējams izmantot internetbanku, lai pieslēgtos sistēmai. Vai tiešām ir pamats uztraukumam, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine un Nacionālā veselības dienesta Informācijas tehnoloģiju projektu attīstības nodaļas projektu vadītāja Aleksandra Kozlova. Raidījuma viešņas skaidro, ka iecerētās izmaiņas, pirmām kārtām, saistītas ar drošību, lai cilvēkiem būtu drosa piekļuve saviem veselības datiem.

Nevarētu teikt, ka šīs dienas būtu notikumiem bagātas, jo vasara turpinās, Saeima un valdība arvien brīvdienās, atvaļinājumu paņēmis arī premjers. Bet savu pirmo pilno darba nedēļu amatā aizvadījis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, notikušas pirmās viņa tikšanās ar ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Tāpat līdzšinējā Rīgas domes "pārmaiņu komanda" centās glābt irstošo "laulību". Savukārt pasaules ziņās arvien dominē Ukrainas vārds – uzbrukums Krimas tiltam un Krievijas reakcija izstājoties no "labības darījuma". Aktualitātes Krustpunktā vērtē vērtē "Mediju Tilts" līdzdibinātājs, politologs  Filips Rajevskis, laikrakstu "Brīvā Latvija" un "Laiks" žurnāliste Sallija Benfelde un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Saruna par iekšlietām un valsts iekšējo drošību. Par situāciju uz Krievijas un Baltkrievijas robežas, kam allaž pievērsta pastiprināta uzmanība, bet par ko daudzi īpaši atcerējās pēc vagneriešu dumpja Krievijā. Nevar aizmirst arī tos Krievijas pilsoņus, kuriem uzturēšanas atļaujas turpināšanai jānokārto valsts valodas pārbaude, bet izskatās, ka viena daļa par šo prasību nav likusies ne zinis. Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministru Māri Kučinski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis.  

Gadu no gada maijā Latvijā sāk strauji pieaugt ceļu satiksmes negadījumu un tajos cietušo skaits. To skaits turpina augt līdz august beigām un tad sāk lēnītēm kristies līdz decembrim. Vai pie vainas ir ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšana un pārgalvīga braukšana? Ne tikai! Par citiem apstākļiem, kas vasaras periodā padara satiksmi bīstamu tās dalībniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Ceļu satiksmes drošības direkcijas Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš un satiksmes drošības eksperts, motobraucējs Oskars Irbītis. Oskars Irbītis apstiprina, ka maijā tiešām pieaug ceļu satiksmes negadījumus skaits, jo pieaug arī satiksmes intensitāte. "Kad parādās siltais laiks un šogad tas ir iestājies jau aprīlī, līdz ar to uz ceļa parādās daudz vairāk velosipēdu, daudz vairāk motociklu, mopēdu. Satiksme kļūst intensīvāka. Un, ko varam novērot arī Rīgā, sākas arī intensīva ceļu remontu sezona," norāda Oskars Irbītis. "Līdz ar to satiksmes intensitāte atsevišķos posmos palielinās, atsevišķās vietā tiek izmainīta satiksmes organizācija, ne visi to ir pamanījuši. Visi šie faktori kopā veicina ceļu satiksmes negadījumu skaita pieaugumu." Tas būtiski palielina sīko negadījumu skaitu. Irbītis norāda, ka lielos negadījumus veicina arī netīrītie ceļi pēc ziemas sezonas. "Šogad,  analizējot negadījumus, un diemžēl arī jāsaka, ka motociklistu saimē jau ir divi bojāgājušie, tas uzskatāms par lielu skaitu tik agri sezonā, viens no kritiena sekmējošiem faktoriem bijis nenotīrīts ceļš. Smiltis un cilvēks nav laikus novērtējis bīstamību. Iebraucis smilšanajā zonā, mēģinājis veikt manevru un kritis. Pavasarī motociklistiem jābūt uzmanīgiem. Ceļi, kas tiek notīrīti, kļūst drošāki," atzīst Irbītis. Atsaucoties uz paša veiktu pētījumu, Irbītis norāda, ka viena no bīstamākajām lietām motociklistiem ir bedrīšu lāpīšana. Vietās, kur lāpa bedrītes, uz ceļa paliek akmentiņi, kas darbojas kā gultņu bumbiņas, it sevišķi, ja tas ir pagriezienā, motocikls vienkārši izslīd un krīt. Jānis Liepiņš piekrīt, ka, ziemas sezonai beidzoties, bīstamību uz ceļiem palielina netīrītie ceļi pēc ziemas. "Bet savā ziņā cilvēka īpašību paradums - ziemas periodā tu pieradi būt ne tik uzmanīgs pret pārējiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kad iestājās pavasaris, cilvēki raujas ārā no pierastās vides, tajā brīdī ir svarīgākais... Mums bija kampaņa "Skaties divreiz!". Es teiktu skaties četrreiz, nevis divreiz, jo tagad ir gan velosipēdisti, gan gājēji, gan ar skrejriteņiem brauc. Mikromobilitātes kustība siltajā laikā ir strauji pieaugusi. To arī var just, autovadītājiem griežoties pa labi, kur ir izveidoti veloceliņi, tur ir diezgan intensīvi. Brīžam ir jāpadomā, kad tiksi pāri veloceliņam, lai brauktu tālāk, nekā varētu droši šo šķērsot," atzīst Jānis Liepiņš. Viņš norāda, ka satiksmē šobrīd pavasarī, kad visi tās dalībnieki cits pie cita vēl nav pieraduši, ir svarīgā savstarpēja sapratne. "Tas ir rāvējslēdzēja princips. Nevar tikai viens uz ceļa kaut ko ievērot, jāievēro abām pusēm mazliet cieņa vienam pret otru, tad satiksme būs viennozīmīgi drošāka un labāk," uzskata Jānis Liepiņš.  

Dārza darbu sezona ir klāt! Pirms ķerties klāt dārza modināšanai pēc ziemas miega, iesakām ieklausīties ekspertēs. Kuri darbi jāsteidz pirmie, kurus var arī nedaudz atlikt, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Darbi ir daudz un dažādi un parasti kāds arī paliek nepadarīts, bet Vija Rožulapa saka, ka nevajag dzīvot ar pārmetumiem sev, ka kaut kas nav izdarīts. Vismaz dzīves otrā pusē vajadzētu nomierināties, ka tas nav perfekti un šis nav perfekti. Abas ekspertes šobrīd mudina mēslot augus, jo mēslojums tagad labi izšķīstu. Ir īstais laiks visu bērt. Pavasarī ir labāk dot augiem pamatmēslojumu, komplekso mēslojumu, kur vairāk ir slāpeklis. Ja nav augi mēsloti rudenī ar kūtsmēsliem, to vajag darīt tagad, it sevišķi tas attiecas uz augiem, kas dod ražu. Nevar upeni mēslot tikai ar minerālmēsliem. Ja nav pieejami kūtsmēsli, organiskais mēslojums pieejams veikalā.

ASV dienesti apgalvo, ka Covid-19 vīrusa izplatība aizsākusies ar kādas Ķīnas laboratorijas patogēnu noplūdi. Šim apgalvojumam aizvien ir kritiķi, kas atzīst, ka visticamāk iemeslu, kāpēc šis vīruss nonāca pasaulē, tā arī nekad neuzzināsim. Taču šī nav pirmā reize, kad izskan apgalvojumi par biodrošību laboratorijās. Kā ir aprīkotas mūsdienu laboratorijas, cik drošas tās ir un vai kaut kas no tām var nemanāmi "izsprukt"? Raidījuma viesi Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošie pētnieki Dāvids Frīdmanis un Dace Pjanova. "Principā jau visam var būt divi avoti, vai nu viņš ir no laboratorijas, vai viņš ir no dabas, nekāda cita varianta nav. Lai apgalvotu vienu vai otru, vajag būt pamatīgiem pierādījumiem, tieši tāpēc arī daudz runā par to, ka varbūt mēs nekad neuzzināsim. Lai gan es personīga tam līdz galam neticu. Mūsu pasaule kļūst arvien plašāka, pētnieki ielien arvien dziļā, pat visdziļākajos džungļos, dabū no turienes paraugus," vērtē Dāvids Frīdmanis. "Ja viņš būs no dabas nācis, kaut kad mēs varbūt uzdursimies tam dzīvniekam. Ja viņš būs nācis no laboratorijas, tad visdrīzāk kaut kur ir arī pieraksti par to, kurā laboratorijā strādāja, kādas bija pazīmes un kādas manipulācijas ir veiktas. Mainoties režīmiem, noteikumiem, šī informācija var nokļūt atklātībā. Pēc kāda laika var gadīties, ka mēs uzzināsim, kur ir tā problēma. Šķiet, vislielākā problēma, ar ko mēs visi šeit saskaramies, ir tas, ka Ķīna tomēr nav tāda valsts, kurā brīva runāšana un problēmu atklāta apspriešana būtu vispārēji pieņemta. Tas vienmēr radīs bažas par to, vai tik viņš nav nācis no laboratorijas, kas, protams, var būt patiesība. Es to nekādā gadījumā neizslēdzu. Tas ir viens no variantiem" "Nevar izslēgt nevienu, ne otru variantu, bet man liekas, ka šobrīd tie pierādījumi, kas ir zinātniski publicēti, vairāk pamatoti man liekas, ka tomēr ir dabiskas izcelsmes. Šobrīd ir ziņojums, bet ja parakņāties nedaudz dziļāk internetā, tad īstenībā vairāk par apgalvojumiem mēs neko neredzam, jā, ir kaut kāds FIB ziņojums, bet kas tad viņā ir iekšā, to jau mēs nezinām. Un līdz ar to šobrīd publiski pieejami dati, ka viņš izcēlies dabiskā ceļā Ķīnā, Uhaņā. Es vairāk šobrīd sliecos, ka tas tomēr varētu būt dabiskas izcelsmes. Kaut kā mani šis skaidrojums uzrunā vairāk," norāda Dace Pjanova. Dāvids Frīdmanis min, ka pastāv ari variants, ka vīruss ir hibrīdas izcelsmes: viņš ievākts no dabas, kādu brītiņu ir laboratorijā audzēts, radies izpētes ceļā. "Audzēts, visdrīzāk, šūnās, kas nav no tā konkrētā saimnieka organisma, no kura viņš ir iegūts. Audzēts, piemēram, uz cilvēka šūnām, kuras ir piemērotas un šis vīruss spējis inficēt. Un tad viņš, protams, dzīvojot šajā mazajā ekosistēmā, ir mainījies pats no sevis.  Nav tā, ka kāds speciāli viņu radījis, un neviens nav līdz galam sapratis, ka viņš varētu būt infekciozs un šo darbību rezultātā viņš varētu nokļūst vidē. Ja tu neievēro visas drošības regulas, tikai uz to aizdomu pamata, ka tas varētu būt bīstams, tad pastāv varbūtība, ka tas nejauši nokļuvis vidē," norāda Dāvids Frīdmanis. Bet cik vispār pamatoti varam teikt, ka dzīvojam drošā pasaulē? Vai tas, ka apzināti vai nejauši kaut kas izkļūst apkārtējā pasaulē no laboratorijām un nodara ļaunumu, ir maza iespējamība un notiek reti, vai tas ir godaprāta jautājums un dzīve uz pulvera mucas? "Man liekas, ka dzīvei uz pulvera mucas [pamatā], ja runājam par epidemioloģiju, ir fakts, ka mēs lidojam. Globalizācija un tas, ka mēs lidojam, un slimībai ir iespēja ceļot no vienas valsts uz otru tik viegli, ir tā pulvera muca. Tas, no kurienes tas vīruss nācis, ir tikai avota jautājums. Ir pilna pasaule ar dzīvnieku izcelsmes vīrusiem, kuri var inficēt cilvēku. Un katrs no viņiem, var būt nākamais kovids," atzīst Dāvids Frīdmanis. "Ar Covid mums paveicās, ka mirstība nebija tik liela. Bija savulaik mums vēsturē spāņu gripa, tur bija trakāk. Tieši fakts, ka mēs ceļojam pa visu pasauli, ir tas, kas to vīrusu izplatību veicina. Tā ir tā pulvera muca. Infekcijas avoti visu laiku radīsies. "No vīrusa viedokļa mēs esam barība, un kur ir barība, tur būs arī plēsējs. Un vīruss šajā gadījumā ir tas, kurš ir plēsējs, un radīsies jauni un jauni patogēni," norāda Dāvids Frīdmanis. Datu noplūde: kāpēc tas iespējams un kā ikdienā sevi pasargāt? No laboratorijām var noplūst vīrusi, bet var noplūst arī dati, un tas var notikt gan netīšām, gan apzināti. Ļaunprātīgu datu ieguvi un datu aizsardzību mūsdienās varētu salīdzināt ar nemitīgu ciklu - līdzko ļaundari iegūst datus, ir jādomā jauni paņēmieni, kā datus aizsargāt, un tas atkal liek ļaundariem būt radošiem. Gan Latvijā, gan citur pasaulē ir bijuši vairāki gadījumi, kad nopludināti konkrētu personu vai ar aizsardzību saistīti dati. Kāpēc tas kļūst iespējams un kā varam ikdienām pasargāt paši sevi? Iespēja vienā brīdī piekļūt medicīnas iestādes pacientu fotogrāfijām, aplūkot faktus par klientu braucieniem koplietojamās automašīnās, nosūtīt kādam informāciju par nodokļu nemaksātājiem vai pat izplatīt ziņas par izlūkdienestu darbību. Šādi un citi paņēmieni kļūst iespējami, ja netīšām vai ļaunprātīgi tiek nopludināti dati. Piemēram, viens no gadījumiem guva plašu starptautisku rezonansi - 2013. gadā bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes un Nacionālās drošības aģentūras darbinieks Edvards Snoudens nodeva laikrakstiem slepenu informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām. Bet šoreiz stāsts ne tikai Snoudenu, bet arī citiem datu nopludināšanas gadījumiem. Vai biežāk sastopamies ar ļaunprātīgām vai nejaušām datu noplūdēm, to attālināti ierakstītā sarunā skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas CERT.lv apdraudējumu analītiķis Kārlis Podiņš.

Surviving a cult and the power of transformation. Using Art as Therapy. Liberating Yourself From Fear and Shame. The Power of Transformation Celebrating Authentic Self-Expression and Sex Positive Diversity. Email: info@anitanevar.com Website: www.anitanevar.com Facebook: @anitanevar.artist | www.facebook.com/anitanevar.artist Instagram: @anitanevar | www.instagram.com/anitanevar --- Send in a voice message: https://anchor.fm/sweetestlittlelife/message

Ar lielu interesi lasīju Jura Rubeņa grāmatu "Starp divām bezgalībām. Vairāk nekā simts iedarbīgas prakses apziņas paplašināšanai". Mani interesēja gan dažādo prakšu apraksts, gan sajūsmināja viņa stāsti par personīgo pieredzi. Esmu pateicīga, ka šajā Cilvēkjaudas epizodē Juris Rubenis palīdzēja labāk izprast, ar ko jārēķinās, kad esam nostājušies uz izaugsmes ceļa. Viņš stāstīja par bailēm, par uzticēšanos dzīvei, par izvēli dzīvot saskaņā ar savu iekšējo būtību un kā to gan sajust, gan spēt uz to paļauties.Juris Rubenis, Dr.theol., šobrīd ir Integrālās izglītības institūta direktors, Lassalle Kontemplationsshule via integralis (LKS) autorizēts trešās (augstākās) pakāpes kontemplācijas skolotājs, LKS vadītājs Latvijā. Viņš 35 gadus kalpoja par mācītāju Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā. Viņš ir autors daudzām grāmatām, kas izdotas vairākās valodās, regulāri vada meditācijas retrītus un personības izaugsmes seminārus gan Integrālās izglītības institūtā, gan garīgo prakšu centrā Stacija.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:58 Kas, rakstot grāmatu “Starp divām bezgalībām”, bija grūtāk – aprakstīt garīgās prakses vai dalīties ar saviem personīgajiem stāstiem13:02 Kas īsti ir patiess garīgums, un kādēļ tas bieži tiek pārprasts25:03 “Iedot lielajam noslēpumam pēdējo vārdu” – kur ņemt drosmi un kā paļauties39:39 Vai ir iespējama garīgā izaugsme, atrodoties komforta stāvoklī46:17 “Izskaidrošanās ar bailēm ir viens, normāls garīgās izaugsmes elements”53:08 Personīgā pieredze, pieņemot lēmumu atteikties no mācītāja amata1:08:37 Kā attiekties pret grūtajiem brīžiem, lai tie nenobiedētu turpināt iesākto1:24:14 Vai dzīvē viss ir atkarīgs no katra paša aktivitātes, vai labāk ļauties plūdumam “kur dzīve pati nes”1:28:46 Kad mūsu ego paliek “zem akmeņa” mūsu iespējas1:35:33 “Zināt un saprast ir divas pilnīgi dažādas lietas”1:45:19 Kā pārvarēt kritienus atpakaļ un plato fāzes garīgās izaugsmes ceļā

#92 – šonedēļ podkāstā mums gribējās parunāt par VISU, tāpēc tieši to tad arī darījām – esam tomēr pieauguši cilvēki, un neviens cits mūs te nevar izrīkot! Uz šādu dumpiniecisku (attiecībā pret nevienu) sarunu šoreiz ielūdzām mūsu draugu, vienu no kinokults.lv autoriem Nameju Ercumu, ar kuru kopā izrunājām visu par visu, sākot no "She-Hulk", "Star Wars", "Final Destination" un vēl miljons lietām, ko visas te neuzskaitīsim. *** Svarīga info kino faniem – tā kā jūs esat tikpat kāri pēc kino kā mēs, noteikti nepalaidiet garām k/t "Kino Citadele" 19. dzimšanas dienas svinības – kino ballītei tiks dota pilna jauda 4. novembrī, kad biļetes uz filmām maksās tikai EUR 1,99 (visās zālēs un visu dienu)! Sakām daudz laimes mūsu draugiem jau tagad un tiekamies kino! *** Šajā raidījumā: Ziņas, ziņas, ziņas (00:04:16); Ko mēs esam noskatījušies ("7 Days in Entebbe", "The Last King of Scotland", "Everybody Hates Johan" – 00:55:28). Montāža – Toms Cielēns.

Does sexual relations automatically bring feelings? Or is it the extras that usually go with it? TAP IN TO FIND OUT!