Podcasts about putni

Kustību izrāde „Balta kleita” ir vēl viens Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarbs, kurā piedalās piecas topošas aktrises. Pirmizrāde jau šīs nedēļas nogalē – 30. un 31. maijā. Kustību izrāde tapusi iedvesmojoties no rakstnieces Ingas Ābeles tāda paša nosaukuma stāstu krājuma. izrādes horeogrāfiju un režiju veido Elīna Gediņa. Adele, Aiga, Alise, Linda, Malda – piecas sievietes un pieci stāsti. Šīs sievietes nav pasaules notikumu epicentrā, viņu dzīves neizšķir globālus procesus. Viņu ikdiena rit klusās pilsētu nomalēs un laukos, taču zem šīs mierīgās ārienes slēpjas bagātīga emocionālā pasaule, bezdibenīgs dziļums. Izrāde pievēršas sievietes ikdienas esībai – dzīvei, kas bieži paliek nemanāma. Elīna Gediņa saka: “Inga Ābele raksta par šķietami vienkāršām sievietēm, bet viņas atklāj sarežģītu dzīvi. Tie nav skaisti stāsti, drīzāk skumji un neglīti. Ikdienišķi. Tajos nav nekā liela, bet ir viss. Tēlu rīcība, izdarītās izvēles nav grandiozas un nozīmīgas, bet rada sajūtu par grieķu traģēdijas vērienu. It kā nekas nenotiek, nav dinamisku darbību, bet vienlaicīgi sagrūst cilvēks.” Horeogrāfe E. Gediņa teātrī aktieriem cenšas radīt tādus apstākļus vai uzdevumus, lai rastos izpratne, ka arī šķietami mazas lietas – kā tu stāvi, pagriez galvu vai sakrusto rokas, var būt ļoti nozīmīgas un ietilpīgas, lai atklātu tēla raksturu vai sajūtu, lai varētu saprast – kas tu esi par cilvēku. Mazkustīgums vai bezdarbība var būt iedarbīgāks eksistēšanas veids nekā ekspresīva darbība. Izrādē piedalās topošās aktrises Velta Birze, Santa Breikšs, Polina Čerņenoka, Tatjana Gurēviča un Elizabete Milta. Izrādes scenogrāfiju, kostīmus, video un gaismas veidojusi māksliniece Krista Vindberga (Dzudzilo), muzikālo noformējumu – Miķelis Putniņš. Izrādi producē Kristīne Freiberga un LKA Producēšanas un mārketinga departaments.

Kinofestivālā "Process" būs iespēja iepazīties ar amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekciju. Kultūras rondo par Kenetu Angeru un viņa ietekmi mūsdienās izvaicājam Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas radošo direktoru Jāni Putniņu. Runājam arī par Filmu skolas aktualitātēm un vai eksperimentālais kino interesē šodienas studentus. Kinofestivāls "Process" no 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā piedāvās iepazīt eksperimentālā un paplašinātā kino klasiku un jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze. Ekscentriskais amerikāņu kinorežisors, aktieris, grāmatu autors un par okultistu dēvētais Kenets Angers ir spilgta parādība eksperimentālajā kino: savā 96 gadus garajā mūžā viņš atstāja paliekošus nospiedumus kino vizuālajā valodā. Angers atļāvās sapludināt pagrīdes kino un popkultūru, aizrāvās ar slaveno britu mistiķi un rakstnieku Alisteru Krauliju un labprāt radīja mītus par sevi. Tāpēc šķiet pašsaprotami, ka Keneta Angera vārds ir viens no šā gada eksperimentālā kino festivāla „Process” akcentiem. Viņam veltīta trīs filmu retrospektīva 25. maijā būs skatāma kultūrvietā „Vagonu Hall” Rīgā.

No 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā risināsies eksperimentālā un paplašinātā kino festivāls "Process", piedāvājot gan kino klasiku, gan jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Studijā „Pa ceļam ar Klasiku” uz sarunu aicinājām festivāla „Process” vadītāju un kuratori Ievu Balodi un programmas vadītāju, kuratori Lāsmu Bērtuli. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un paplašināts – ko tas īsti nozīmē? Ieva Balode: Eksperimentālais kino ir žanrs, kas pasaulē ir jau ilgāku laiku, Latvijā mazliet mazāk, bet nu jau sesto gadu rit šis festivāls, tāpēc pieļauju, ka mūsu auditorija jau saprot, ka "eksperimentāls" nozīmē "citādāks" kino. Savukārt paplašināts kino ir tāds, kas iet pāri kino robežām. Bieži vien tās ir kino performances, bet arī instalācijas, kurās tiek izmantoti analogie kino projektori. Mākslinieks, kas darbu veidojis, pats ir klātesošs un mijiedarbojas ar projekciju. Bieži izmantotie projektori ir modificēti mākslinieka vajadzībām, tā ka principā – tas ir kino telpā un laikā, ar performatīvu ievirzi. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un citāds – tomēr tas ir samērā plaši. Vai šajā gadījumā tas nozīmē analogo kino?  Ieva Balode: Jā, mūsu gadījumā tas nozīmē analogo kino. Mēs pievēršamies analogajām praksēm, festivālā tās ir arī analogās skaņas prakses, bet pārsvarā – fotoķīmiskā filma. Mēs kā biedrība kopš 2016. gada nodarbojamies ar šāda tipa kino medija rādīšanu, izplatīšanu un arī radīšanu. Paši kā biedrības dalībnieki un arī izglītības iestāde, kas piedāvā šī medija apgūšanu starptautiskā līmenī. Lāsma Bērtule: Droši vien jāpiebilst – ja kāda filma ir filmēta uz kinolentes, tas, protams, nenozīmē, ka mēs to uzreiz rādām festivālā, bet tas eksperimentālais aspekts ienāk caur to, ka priekšplānā izvirzās medijs vai paša kino pētniecība, ne tik daudz stāsts. * Kopumā šogad festivāls piedāvā iepazīties ar eksperimentālā kino procesiem mūsu reģionā Baltijas filmu programmā, kā arī sniedz iespēju baudīt starptautiski atzītu kuratoru veidotas filmu izlases.  Plašāku ieskatu eksperimentālā kino aizkulisēs būs iespējams gūt publiskā diskusijā ar starptautisku sastāvu, savukārt iejusties festivāla atmosfērā ļaus festivāla ballītes. Un viena no šīm ballītēm pārtaps performancē, "Baltic Analog Lab" biedriem mijiedarbojoties ar grupu "Grab", kuras iniciators ir grupas "Tesa" dalībnieks Kārlis Tone. Kopā ar Kārli Toni projektā piedalās Artis Avotiņš-Lācis (bungas), Jānis Emīls Katinskis (ģitāra, sintezatori) un Sarma Gabrēna (bass, basa sintezators, vokāls). Eksperimentālā kino tagadne ir tieši saistīta ar pagātnes pionieriem. Šī iemesla dēļ festivālā būs skatāma hrestomātiskā britu autora Entonija Makola (Anthony McCall) instalācija "Line Descibing a Cone". Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze. Ar tām festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīties pavisam tuvu – festivāla programmā gaidāma ASV fimdares Melisas Ferrari vadīta bezmaksas meistarklase, kurā interesentiem būs iespēja pašiem pieskarties kino mākslas pirmsākumam. Māksliniece arī demonstrēs savu kopdarbu ar Latvijas–Gruzijas autoriem Darju Kazimiru un Zuru Makharadzi "Beneath the Spectral Tree" festivāla sadaļā "Process Expanded", kas pievēršas paplašinātā kino darbiem. Festivāla pārstāvji atzīmē, ka arī šogad sadarbībā ar sešu Eiropas mākslinieku vadītu kino laboratoriju kopprojektu "SPECTRAL" īpaši tiek izceltas paplašinātā kino performances, kuras būs skatāmas divās programmās un atklāšanas pasākumā 21. maijā. Gaidāmi darbi un mākslinieki no Korejas līdz Francijai.

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu. Sestais posms- Maiami Lielās balvas izcīņa. Ko sagaidīsim šajā posmā?

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Lielo pasaules apceļošanas ekspedīciju Lenesons noslēgs, dodoties jūrasbraucienā pāri okeānam uz Ziemeļameriku, lai izzinātu tās aizraujošākos noslēpumus un ar tiem iepazīstinātu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestram mazākos klausītājus.  Par koncertuzvedumu, kas 12. aprīlī plkst. 11.00 risināsies "Hanzas peronā", pirmdienas "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta fagotists, cilvēks-orķestris un diriģents Raimonds Gulbis. Uzveduma radošā komanda: Aktieri Anastasija Rekuta-Džordževiča, Agris Krapivņickis un Artūrs Putniņš, režisore Paula Pļavniece, dramaturgs Klāvs Mellis, māksliniece Austra Sniķere, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un trombonists Kristaps Malahovskis solista lomā.  Programmā: Leonarda Bernsteina, Džordža Gēršvina un Ārona Koplenda mūzika.

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu sezona sākas jau šonedēļ. Pirmais posms- Austrālijas Lielās balvas izcīņa. Ko sagaidīsim šajā sezonā, vai tā būs tikpat aizraujoša kā pagājušā? Skaties mūs tiešraidē, studijā būs arī viesis. Kas viņš būs? Seko līdzi, uzdod savus jautājumus un sagaidi uz to atbildi jau tiešraidē!

2025. gada sezona sākās jau šonedēļ. Valdis Valters tiekas ar Aldi Putniņu, lai izrunātu galvenās intrigas un aktualitēs šajā sezonā - Kurš uzvarēs šosezon; - Ko sagaidīt no Hamiltona un Ferrari; - Vai Verstapens būs ātrs arī šosezon; - Kurš mūs pārsteigs?; - Savstarpējā spēle.

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pasākumā nepiedalījās, bet Estonijas koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, un kādā dīvainā, nesaprotamā kārtā, neskatoties uz to, ka tur bija vispārēja sajūsma, kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem (mūsdienās to neviens nepieļautu ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ!), bet mūsu draugi mūs tur iedabūja iekšā. Es nekad tādu mūziku savā dzīvē agrāk nebiju dzirdējis, un tas bija pilnīgs kultūršoks. Turklāt vēl biju tikko atnācis no armijas, biju ilgāku laiku nodzīvojis tādā informācijas un mūzikas vakuumā. Tūlīt pēc tam sāku intensīvi meklēt iespējas šo mūziku iepazīt tuvāk un ar to nodarboties, un Sigvarda [Kļavas] organizētajā festivālā "Satikšanās mūzikā" Universitātes aulā, tas varēja būt astoņdesmito gadu beigās, iespējams, ka mēs ar Rīgas vokālo grupu toreiz ka tik nebijām pirmie, kas Arvo Perta mūziku pēc viņa emigrācijas, došanās trimdā atskaņoja Rīgā. Kamēr viņš bija Igaunijā, Perta mūzika šad un tad tika atskaņota arī pie mums. Tā ka attiecības ir senas un man personīgi ļoti, ļoti svarīgas."

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar aktrisi Annu Putniņu.  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs. Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš. Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti. Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib. Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā. “Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi. Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma. Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.            Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē. Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”. Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām. Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”. Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti. Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas čalis izrādījās saprotošs un pretimnākošs... Māris bija ļoti azartisks, asprātīgs, viņu interesēja viss neikdienišķais un neparastais. Sanāca tā, ka ne pārāk legālā ceļā ieguvu [Endrū Loida-Vebera rokoperas] Jesus Christ Superstar jeb "Jēzus Kristus Superzvaigzne" ierakstu. Piedāvāju to Mārim: taisīsim izrādi ar rokām! Māris aizrāvās. Viņš zīmēja un izgatavoja skatuves ietērpu, es režisēju. Tā bija roku izrāde. Abi samontējām mūziku, Mārim iedalīju Jūdas lomu. Bez viņa dabas dotajiem talantiem – zīmēšanu, mūziku – Mārim bija fantastiski plastiskas rokas. Likās, ka viņa lielās ķepas ir no gumijas. Izrāde izdevās. To nospēlējam vēl divas reizes, viena no tām bija Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) institūtā – tikai studentiem un – nelegāli. Tā sākās mūsu draudzība. Māris bija draudzīgs un atsaucīgs, nekad neatteica, kad bija vajadzīga palīdzība. Viņam patika zobenu cīņas, man arī. Reiz sarīkojām divkauju. Māris savā pārgalvībā aizmirsa par aizsardzību un rezultāts bija neliels, bet ievainojums. Mans pretinieks Māris par to nebija nedz dusmīgs, nedz apvainots – pats vainīgs! Māris savos uzskatos bija brīvdomātājs, negribīgi pakļāvās normām, noteikumiem. Viņam bija savi spriedumi un uzskati, kas bieži vien rezultējās ne parāk labi. Piemēram, atgadījums latviešu literatūras lekcijā. Kad pasniedzēja pajautāja viņa domas par latviešu literātiem – sarkanajiem komunāriem, Māris atbildēja, ka "viņus visus vajadzēja pielikt pie sienas" un notēloja automāta kārtu... Rezultātā viņu varēja izslēgt no kursa, bet Māri glāba viņa vispusīgais talants, tāpēc viņš palika mācīties. Bet ar to jau nebeidzās, bija vēl. Humors un jautrība no Māra nāca pārpārēm. Bieži vien izrāžu laikā no Māra puses tiku smīdināts. Piemēram, izrādē "Sprīdītis" es biju karalis. Vēl lāgā nevaldīju pār lelli, tekstu, mizanscēnām. Tikko karaļa lelle uznāk uz skatuves, ar tēlu notiek dīvainas lietas – karalis sāk raustīties, grimt, nesaprotami runā tekstu, laiku pa laikam iesmejas –, jo man kā lomas tēlotājam ausī tika čukstētas dažādas muļķības. Ko domāja skatītāji? Bija jautri. Studiju laikā viņš nedaudz nodarbojās arī ar rakstīšanu. Kursa darbs, viencēliens "Kājas". Nedaudz sireāls stāsts par trim vīriem un astoņām kājām zem galda.  Tomēr studiju kopā nepabeidzām. Māris sastrīdējās ar pasniedzēju, un rezultātā studijas pabeigšanas diplomu saņēma neklātienē. Mārim sākās Liepājas teātra posms. Man – Leļļu teātra laiks. Mūsu nākamā sadabība atsākās Leļļu filmu studijā pie filmas "Dzīvais draugs", kuras scenārija autors bija Arnolds Burovs, bet mākslinieks – Māris Putniņš. Filma atšķīrās no iepriekšējām studijas filmām ar mākslinieciski netradicionālu redzējumu. Varoņi bija pārspīlēti kariķēti gan izskatā, gan raksturos. Tā soli pa solim mūsu filmas mainīja toreizējo leļļu filmu rakstu no romantikas uz satīru. Ar Māri strādāt bija viegli – laikam jau tāpēc, ka papildinājām viens otru, domājām vienā virzienā, daudzu gadu garumā kopā veidojām gan animāciju filmu ciklu "Avārijas brigāde", gan "Suņu ķērāji", "Lielais Indriķis" un vēl citas filmas... Māris reiz teica: "Dīvaini – pa šo laiku ne reizi neesam sastrīdējušies!"

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Mazais pasaules diktāts latviešu valodā Liepājā "Putni brīnās par Liepāju". Tekstu diktē Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. Pēc diktāta tiešraides salīdzināšanai pieejams tā oriģinālteksts vietnē raksti.org.

Dziedātāja, mūziklu aktrise Annija Putniņa un dziedātājs, aktieris un režisors no Īrijas Toms Brendons tiksies kopīgā programmā "Vēstules no Īrijas", lai īru un latviešu mūzikā meklētu kopīgo un pamanītu atšķirīgo. Par īru mūzikas harmoniju savdabību un sarežģītajiem ritmiem stāsta Annija Putniņa, atzīstot, ka viņai patīk viss mītiskais un ķeltiskais. Bet Tomam Brendonam ļoti iepatikusies kāda latviešu tautas dziesma, ko viņš gatavs dziedāt latviski. Abi mūziķi satikās Londonas Karaliskajā Mūzikas Akadēmijā, kur apguva mūziklu dziedāšanu, un pēc studijām, Toms viesojās Latvijā, uzstājoties kā īpašais viesis Annijas solokoncertā “Ziemassvētki Brodvejā” 2017. gadā. 2022. gada decembrī izskanēja jauna koncertprogramma “Brodveja diviem”. 2024. gada rudenī izskanēs koncerts, kurā Latvijas klausītāji tiks iepazīstināti ar īru mūziku – tradicionālo un mūsdienīgo. Koncerta pirmo daļu veidos īru tradicionālā mūzika, latviešu tautas dziesmu apdares un Jāņa Lūsēna skaņdarbi, bet otrajā daļā varēs dzirdēt īru populārās mūzikas izpildītāju melodijas un latviešu mūziku. Vakara īpašais viesis būs komponists Jānis Lūsēns, koncertā piedalīsies arī pianists Raimonds Petrauskis, ģitārists Gints Smukais, flautists Andis Klučnieks, sitaminstrumentālists Ernests Mediņš un vijolnieks Indulis Cintiņš. Vaicāta, kas ir radniecīgs un kas atšķirīgs īru un latviešu mūzikā, Annija stāsta: "Īru mūzikā ļoti raksturīgi instrumenti ir gan vijole, gan flauta. Mums vijole vairāk tiek spēlēta tradicionālajā mūzikā, flauta mazāk. Mums ir stabule, bet dažādu pūšamo instrumentu un flautas paveidu īru mūzikā ir ļoti daudz. Jā, varbūt melodiskā līnija un harmonijas nedaudz atšķiras, bet ir dziesmas, kurās kaut kas tomēr ir kopīgs. Piemēram, mūsu „Pūt, vējiņi”. Tai esam izveidojuši īpašu aranžiju Raimonda Petrauska vadībā, ko būs iespējams dzirdēt koncertā. Protams, mēs tik ļoti esam ietekmējušies no īru mūzikas, ka pielīdzinām to mūsu tautasdziesmai, mēģinām atrast kādu ietekmi. Tā tur ir, nemaz nav jāmeklē. Šajā koncertā piedalīsies komponists Jānis Lūsēns. Esot ar viņu citos koncertos šovasar, izpildīju Jāņa dziesmas, kas arī, manuprāt, ir ar īru mūzikas ietekmi. Man tā šķita un viņš to nav noliedzis. No vecajiem „Zodiaka” laikiem īpaša dziesma ir „Staburags un Saules meitiņa”, kā arī dažādi cikli. Arī instrumentālās mūzikas cikls "Aiz...", ko Jānis ir radījis nesen. Kaut kas no īru mūzikas ietekmes tur ir manāms. Es Jānim jautāju, vai drīkstu arī šajā koncertā izpildīt dažas viņa dziesmas, viņš bija ļoti ieinteresēts šajā programmā un teica: „Protams, ka tu vari, bet es arī gribu piedalīties!” (smejas). Tā bija viņa iniciatīva, un es ļoti priecājos, jo tik interesantu sadarbību ar mūziķiem, kāda būs šajā koncertā, afišās neesmu manījusi." Koncerti notiks 16. oktobrī Mūzikas namā "Daile", 19. oktobrī Dobeles koncertzālē "Zinta" un 20. oktobrī Siguldas koncertzāle "Baltais flīģelis".  

Krūts un dzemdes kakla vēzi var lieliski ārstēt, ja slimība tiek atklāta laikus. Te lieti noderētu vēža skrīninga programmas, ja vien sabiedrības atsaucība veikt pārbaudes būtu lielāka. Par sabiedrības informēšanas kampaņu „Atrodi laiku sarunai, lai dzīvotu ilgāk!” un šobrīd pieejamiem vēža skrīninga veidiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pārbaudīt veselību mudina ģimenes ārsts, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis Ainis Dzalbs, ginekoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Vija Veisa, onkoloģe-ķīmijterapeite, Latvijas Universitātes asociētā profesore Elīna Sīviņa un SPKC Pētniecības un veselības statistikas departamenta Reģistru pārraudzības nodaļas sabiedrības veselības analītiķe Renāte Putniņa. Lai mudinātu iedzīvotājus veikt valsts apmaksātos vēža skrīningus, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) oktobrī īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu “Atrodi laiku, lai dzīvotu ilgāk!”. Vairāku  nedēļu garumā cilvēki visā Latvijā tiks informēti, kāpēc ikvienam ir svarīgi regulāri, laicīgi atbilstošajā vecumā veikt krūts vēža, zarnu vēža, prostatas vai dzemdes kakla vēža skrīningu un kā šo pārbaudi veikt. "Es redzu, ja krūts vēža skrīnings ir palīdzējis atklāt daudz jaunu gadījumu. Es redzu sievietes, kas atnāk pie onkologa pēc skrīningā atklātas diagnozes. Bet attiecībā uz kolorektālo vēzi jāsaka, ka es nejūtu šo skrīninga ietekmi nemaz. Pacienti atnāk ar ielaistām slimības stadijām. Trešā, ceturtā stadija ir tas, ar ko es ikdienā strādāju. Pirmās stadijas audzējus var izoperēt, šos pacientus es neredzu, otrās stadijas - vairāk atkarīgs no audzēja bioloģijas, bet trešā un ceturtā stadija ir mans pacients. Diemžēl šie pacienti atgriežas vēl un vēl, mēs ar viņiem strādājam gadiem. Ja skrīnings Latvijā strādātu labāk, domāju, pacientu man būtu daudz mazāk," vērtē Elīna Sīviņa. Daudziem stāsts ir līdzīgs, ka jutušies labi, bet pēdējos mēnešos krities svars, sievietes pirmajā mirklī ar to ir apmierinātas, tad parādījušies citi nespecifiski simptomi. kad simptomi ar vien pieaug, cilvēks veic slēpto asiņu testu, citus izmeklējumus un atklāj visai bēdīgu ainu. Visi kā viens saka, ka būtu veikuši testu, ja būtu saņēmuši uzaicinājumu, ja būtu zinājuši. Vija Veisa, atsaucoties uz pētījumu, norāda, ka cilvēku sniegtās atbildes liecina, ka viņi neveic skrīninga pārbaudes, jo nav sūdzību. "Īstenībā tieši tas ir labi, tas ir brīdis, kad atsaukties un veikt šos skrīninga testus, tad, ja kaut ko atklāj, tas ir ļoti agrīni, tā iespējams ir tikai riska grupa un prognoze, ka viss var būt ļoti labi, ir ļoti iespējama. Tas, ka man nav sūdzību, ir lielisks brīdis skrīningam," atzīst Vija Veisa. Ainis Dzalbs piekrīt, ka koloroktālā vēža skrīnings ir aktuāla problēma. Bet ārsts nevar palīdzēt, ja cilvēki nav gatavi iesaistīties analīžu veikšanā. Speciālisti atzīst, ka profilaktisko pārbaužu veikšanai būtiski ir atgādinājumi, zināšanas un pacientu izglītība, pātagas princips nedarbosies, tas var būt tikai īstermiņa risinājums. Kad jāveic skrīnigs? Dzemdes kakla vēža skrīningu sievietēm veic no 25 gadu vecuma. Reizi trijos gados savas deklarētās dzīves vietas adresē vai e-adresē sieviete saņem uzaicinājumu veikt testu.  Mamogrāfijas [krūts vēža] skrīningu veic no 50 gadu vecuma; reizi divos gados ir uzaicinājums veikt šo pārbaudi. Kolorektālā vēža skrīningu veic cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. Šī testa veikšanas uzraudzību cenšas nodrošināt ģimenes ārsti. Testu jāveic reizi divos gados. Vīriešus arī aicina veikt priekšdziedzeru audzēju agrīnu diagnostiku. Tās ir asins analīzes, kur nosaka PSA līmeni.

"Willa Teātris" sadarbībā ar komponistu Kasparu Rolšteinu un kinorežisoru Jāni Putniņu no 2. oktobra uzsāk brīvdomātāju mūzikas jauno sezonu. Tās nosaukums – Tabula rasa vs. Kodachrome. Ar abiem kungiem tad arī tiekamies "Klasikas" studijā. Pasākumu sērijas centrā būs mūziķu un 8 mm kinolenšu mijiedarbība. Iedvesmojoties no arhīvos atrastiem kinoamatieru materiāliem, kuri koncerta laikā ar analogo tehniku tiks projicēti uz kinoekrāna, labākie Latvijas eksperimentālās mūzikas un kino scēnas mākslinieki ļausies spontānai ideju plūsmai. Pasākumu sērija Tabula rasa vs. Kodachrome būs brīnišķīga iespēja būt klātesošam radīšanas procesā; pēc koncertiem notiks arī sarunas ar to dalībniekiem. Pasākumu atmosfēra – neformāla. Anna Marta Burve: Tabula rasa tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – balta lapa. Tas ir kaut kas pilnīgi, pilnīgi jauns. Kā jūs šīs sezonas ietvaros redzat šo Tabula rasa iepretim Kodachrome, kas būs tas nostalģiskais? Kaspars Rolšteins: Projektam Tabula rasa šī ir jau otrā sezona – pirmā risinājās pavasarī. Tur formula bija diezgan vienkārša: mūziķis atnāk un improvizē no nulles. Līdz ar to publika var pieredzēt skaņdarba tapšanu klātesot, tāpēc arī bija tas nosaukums. Bet jautājums – vai sākums ir balta lapa, vai tomēr beigas ir balta lapa... Un tad kaut kad vasarā ar Jāni dzērām kafiju un bija sajūta, ka Tabula rasa ir sevi pieteikusi, bet jādomā, kā attīstīties tālāk – citā mērogā vai citā perspektīvā, un ienāca prātā vienam avangardam pievienot vēl citu avangardu. Jānis Putniņš: Nezinu, vai to var nosaukt par avangardu, drīzāk par kaut ko nekontrolētu, improvizatorisku, kas kaut kādā veidā ļoti labi "sakožas" kopā ar pašu Tabula rasa uzstādījumu. Proti, tie būs atrastie materiāli, kas tiks izrādīti. Arhīvos atrastie? Jānis Putniņš: Ne gluži. Tas ir garš stāsts. Kodachrome ir firmas Kodak izveidots filmu materiāls – pirmā krāsainā filmiņa, kas bija domāta plašākai lietošanai. To īsti neizmantoja profesionāļi, toties ļoti daudz izmantoja amatieri, filmējot un veidojot tā saucamās mājas filmas. Kodachrome diemžēl vairs nav pieejams, tā filmiņas vairs nav iespējams attīstīt – process ir ļoti sarežģīts un mājās īsti nav īstenojams. Tā ka kodahroms būtībā ir vārds, kas sevī ietver nostalģisku aizgājušā laika brīnuma vērtību, un man liekas, ka tā ir ļoti interesanta kombinācija. Tieši tādā veidā, kā tas tiks pasniegts, Tabula rasa – tie ir atrastie materiāli, kuri būtībā palikuši bez vecākiem. Kaspars Rolšteins: Tur ir interesants arī tāds skatījums: šie filmu materiāli, un pārsvarā tie ir sešdesmitie, septiņdesmitie gadi, sakrīt ar laiku, kad attīstījās elektroniskie mūzikas instrumenti, no milzīgiem skapjiem pārtopot par nedaudz mazākiem skapjiem vai čemodāniņiem. Tādā ziņā var teikt, ka gan kodahroms, gan instrumenti, ko cilvēki mūsdienās spēlē, nodarbojoties ar improvizācijas mūziku, ir ļoti tuvu stāvoši laikā. Kā brāļi vai māsas. Vairāk – ierakstā.

Aigars Putniņš - fotogràfs, Světās ģimenes màjas sociàlo diskusiju un sarunu kluba idejas autors un vadītàjs.

Aigars Putniņš - fotogràfs, Světās ģimenes màjas sociàlo diskusiju un sarunu kluba idejas autors un vadītàjs.

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' šoreiz Singapūras trase! Raidījuma tēmas: - Singapūras trases specifika; - McLaren mini DRS; - Rikiardo pēdējā sacīkste?; - Soc. mediju apskats; - Trakās 11.lv prognozes; - Skatītāju jautājumi.

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' šoreiz Baku trase! Raidījuma tēmas: - Baku trases specifika; - Alda iespaidi Azarbaidžānā; - Posma aizkulises; - Trakās 11.lv prognozes;

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' šoreiz Moncas trase! Raidījuma tēmas: - Moncas trases specifika; - Aerodinamiskie tuneļi; - Saržants- Kolapinto ; - Soc. mediju apskats; - Trakās 11.lv prognozes; - Skatītāju jautājumi.

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' šoreiz Zandvirtas trase! Raidījuma tēmas: - Zandvortas trase - virāžas specifika; - Asimetriskās bremzes; - Komandu sastāvi nākamgad; - Soc. mediju apskats; - Trakās 11.lv prognozes; - Skatītāju jautājumi.

Pilsētās bez cilvēkiem ir arī citi iemītnieki - piemēram, putni. Kā iedzīvotājiem sadzīvot ar putniem, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, lai kaimiņu attiecības ar spārnotajiem draugiem būtu labas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Antra Stīpniece, Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane un "Civinity" Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas vadītājs Gatis Roze. Sazināmies ar Rīgas namu pārvaldnieka pārstāvi Initu Kabanovu. Putniem patīk ievākties māju bēniņos un tur ierīkot ligzdas, it sevišķi, ja bēniņi nav ilgi tīrīti. Gatis Roze stāsta, ka viņa apsaimniekotos namos bēniņus tīra, liek ventilācijas restes, lai putni nevarētu iekļūt un vide nebūtu labvēlīga putniem ligzdošanai. Putni mēdz arī iekrist ventilācijas šahtās, arī rada bojājumus cilvēku īpašumam, tā vācot materiālus ligzdām. Antra Bormane norāda, ka cilvēkiem, kas tīra bēniņus, jābūt nodrošinātiem ar sejas aizsegiem, lai neiekļūtu elpvados putekļi, kas var izraisīt inficēšanos ar ornitozi, kad cilvēks ieelpo fekāliju daļiņas. Gan tiem, kas tīra vietas, kur apmetušies putni, tāpat tiem, kas baro zīlītes, obligāti pēc darba jāatceras nomazgāt rokas. Tas pasargās no saslimšanas.

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' šoreiz - leģendārā Spa trase! Raidījuma tēmas: - Kāds būs spēku samērs Spa? - Izšķirošā sacīkste Red Bull sastāva noteikšanai. - Vai Noriss parādīja vājumu, vai tomēr viedumu? - Binotto uz Audi; - Soc. mediju apskats; - Trakās 11.lv prognozes; - Skatītāju jautājumi.

Putnički avionski saobraćaj se nalazi u fazi tzv. velikog preloma! Ekološki zahtevi su sve kompleksniji, a procedure koje prethode letovima i slede nakon njih sve duže traju. Letenje je danas bezbednije nego ikada – ali malo ko da putovanja avionom na neku destinaciju vidi kao nešto prijatno i opušteno. Saša Bojić i Nenad Kreizer izmedju ostalog o tome kako su velike aviokompanije rangirane na osnovu zadovoljstva putnika i koji su glavni trendovi u putničkom vazduhoplovstvu 2024. Von Sasa Bojic.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pie mums ciemos Viesturs Kundziņš. Šīs nedēļas galvenais notikums- WRC posms Latvijā! Raidījuma tēmas: WRC Latvijas rallijs; Mārtiņa Seska gatavība; Tehniskais stūrītis; F1 Ungārijas Grand Prix; Trakās 11.lv prognozes

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pie mums ciemos Krišjānis Caune. Aldis kopā Krišjāni galvenokārt runās par Mārtiņa Seska startu WRC Polijas posmā, rallija aktualitātēm un aplūkos arī F1 Austrijas posmo. Raidījuma tēmas: WRC Polijas rallijs; Rallija aktualitātes; Mārtiņa Seska sniegums; WRC Latvijas posms; F1 Austrijas Grand Prix Trakās 11.lv prognozes

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pēc divu nedēļu pauzes ir atpakaļ. Spānijas lielās balvas izcīņa ir klāt. Raidījuma tēmas: Barselonas posms/trase; Komandu sastāvi 2025. gada sezonā; Tehniskais stūrītis; Soc. mediju apskats; Trakās 11.lv prognozes; Skatītāju jautājumi.

2024. gada sezonā aizvadīti jau deviņi posmi. Valdis Valters tiekas ar Aldi Putniņu, lai izrunātu galvenās intrigas un aktualitēs šajā sezonā - Kurš uzvarēs šosezon; - Kāpēc līgumu ar Perezu pagarināja; - Ko sagaidīt no Hamiltona un Ferrari; - Vai Verstapens paliks Red Bull; - Kur nākamsezon brauks Sainz; - Savstarpējās spēles rezultāti.

Līgošana, Jāņi, saulgrieži, tā ir latvieša koda neatņemama sastāvdaļa un tas nozīmē, ka šiem svētkiem ir goda vieta visur pasaulē, kur dzīvo latvieši, iespējams, arī tur, kur ikdienā latviešu valoda neskan.  Tāpēc ieskandējam svētkus ar Jāņu sadziedāšanos. Raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts sazināmies ar diasporas pārstāvjiem, lai pētītu, kādas ir vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijas un kā tās mainījušās cauri laiku līkločiem. Šī ir saruna ar  sadziedāšanās elementiem, kurā piedalās Jāņa tēvs - Darvinas (Austrālija) Latviešu apvienības priekšsēdis Reinis Dancis, XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanadā rīcības komitejas loceklis Kaspars Reinis, Īrijas Tipperary Latviešu biedrības pārstāve Līga Petrova, asociācijas "Luksemburga–Latvija" valdes locekle, mūziķe Liene Barons un folkkluba "ALA pagrabs" dibinātājs Krišjānis Putniņš.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pēc divu nedēļu pauzes ir atpakaļ. Kanādas lielās balvas izcīņa ir klāt. Raidījuma tēmas: Monreālas posms/trase; Perezs pagarina līgumu, kur nonāks Sainzs?; Tehniskais stūrītis, jaunie noteikumi; Soc. mediju apskats; Trakās 11.lv prognozes; Skatītāju jautājumi.

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, komponistu Andri Dzenīti, kā arī rakstnieci un dzejnieci Noru Ikstenu, lai plašāk runātu par Rīgas festivāla atklāšanas koncertu "Bezgalības krelles" 7. jūnijā pulksten 20 Lielajā ģildē, kurā piedalīsies Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, sitaminstrumentu virtuozs Guntars Freibergs un kontrabasists Viktors Veļičko. Videomākslinieks – Roberts Rubīns. Programmā izskanēs astoņu latviešu komponistu jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi. Sarunā ar studijas viesiem – plašāk par ieceres ideju, kas nākusi no Sigvarda Kļavas: ka astoņi komponisti raksta mūziku Noras Ikstenas dzejoļiem-akrostihiem, kuros katra dzejas rinda sākas ar vienu no konkrētās planētas nosaukuma burtu.  Kaspars Putniņš dalās pārdomās par mūzikas dažādību, rokrakstu atšķirībām, par kosmosu un mikroksmu, kā arī par Platonu Buravicki, kurš pirmo reizi rakstījis jaundarbu Latvijas Radio korim un Roberta Rubīna video projekcijām; Nora Ikstena –par ideju meklējumiem un dzejoļu tapšanu; Andris Dzenītis – par savu kompozīciju "Neptūns", kuras dzejas rindas lasa Nora Ikstena. *** Saules sistēmā dzīvo astoņas planētas: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Katra no tām ir unikāla Radītāja un Visuma dāvana. Noslēpumaina, mītiem un leģendām apvīta, joprojām maz izpētīta. Skaitli "8" noliekot līmeniski, iegūstam bezgalības simbolu. Zeme šajās bezgalības krellēs ir pērle – vienīgā, uz kuras dzīvo un pastāv cilvēks. Kāds būtu šīs ļaužu planētas vēstījums pārējām māsām un brāļiem kosmosā? Karstajai, sievišķajai Venērai, kas griežas pulksteņa rādītāja virzienā, laika dievam Saturnam, vīrišķības bastionam Merkuram, kuri tikšķ pretēji, bezgalīgajām debesīm Urānam, ūdeņu valdniekam Neptūnam, miera, gaismas un spēka avotam Jupiteram, kara sarkanā plankuma plosītajam Marsam? Kādos vārdos, valodu bābelē to ietērpt, kādā mūzikas spēkā cildināt? Astoņi akrostihi – vienlaikus tieši un kodēti vēstījumi saules sistēmas planētām iecerēti kā pateicība un brīnums par mūsu esību šajā bezgalības pieturvietā – Zeme. Akrostihā no augšas uz leju lasot pirmos burtus, salasām vārdu, kas bija iesākumā. Vārds, mūzika – mūsu izteiksmes forma, lai priecātos, atcerētos, cildinātu, sūtītu izplatījumā mūsu te un tagad rakstītās vēstules. Programmā iekļauti astoņu latviešu komponistu – Jura Karlsona, Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Ērika Ešenvalda, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka un Andra Dzenīša – jaundarbi ar Noras Ikstenas dzeju.  

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, komponistu Andri Dzenīti, kā arī rakstnieci un dzejnieci Noru Ikstenu, lai plašāk runātu par Rīgas festivāla atklāšanas koncertu "Bezgalības krelles" 7. jūnijā pulksten 20 Lielajā ģildē, kurā piedalīsies Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, sitaminstrumentu virtuozs Guntars Freibergs un kontrabasists Viktors Veļičko. Videomākslinieks – Roberts Rubīns. Programmā izskanēs astoņu latviešu komponistu jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi. Sarunā ar studijas viesiem – plašāk par ieceres ideju, kas nākusi no Sigvarda Kļavas: ka astoņi komponisti raksta mūziku Noras Ikstenas dzejoļiem-akrostihiem, kuros katra dzejas rinda sākas ar vienu no konkrētās planētas nosaukuma burtu.  Kaspars Putniņš dalās pārdomās par mūzikas dažādību, rokrakstu atšķirībām, par kosmosu un mikroksmu, kā arī par Platonu Buravicki, kurš pirmo reizi rakstījis jaundarbu Latvijas Radio korim un Roberta Rubīna video projekcijām; Nora Ikstena –par ideju meklējumiem un dzejoļu tapšanu; Andris Dzenītis – par savu kompozīciju "Neptūns", kuras dzejas rindas lasa Nora Ikstena. *** Saules sistēmā dzīvo astoņas planētas: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Katra no tām ir unikāla Radītāja un Visuma dāvana. Noslēpumaina, mītiem un leģendām apvīta, joprojām maz izpētīta. Skaitli "8" noliekot līmeniski, iegūstam bezgalības simbolu. Zeme šajās bezgalības krellēs ir pērle – vienīgā, uz kuras dzīvo un pastāv cilvēks. Kāds būtu šīs ļaužu planētas vēstījums pārējām māsām un brāļiem kosmosā? Karstajai, sievišķajai Venērai, kas griežas pulksteņa rādītāja virzienā, laika dievam Saturnam, vīrišķības bastionam Merkuram, kuri tikšķ pretēji, bezgalīgajām debesīm Urānam, ūdeņu valdniekam Neptūnam, miera, gaismas un spēka avotam Jupiteram, kara sarkanā plankuma plosītajam Marsam? Kādos vārdos, valodu bābelē to ietērpt, kādā mūzikas spēkā cildināt? Astoņi akrostihi – vienlaikus tieši un kodēti vēstījumi saules sistēmas planētām iecerēti kā pateicība un brīnums par mūsu esību šajā bezgalības pieturvietā – Zeme. Akrostihā no augšas uz leju lasot pirmos burtus, salasām vārdu, kas bija iesākumā. Vārds, mūzika – mūsu izteiksmes forma, lai priecātos, atcerētos, cildinātu, sūtītu izplatījumā mūsu te un tagad rakstītās vēstules. Programmā iekļauti astoņu latviešu komponistu – Jura Karlsona, Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Ērika Ešenvalda, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka un Andra Dzenīša – jaundarbi ar Noras Ikstenas dzeju.  

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' klātienē no Monako trases ir klāt! Raidījuma tēmas: Monako trase; Tehniskais stūrītis; Trakās WilliamHill prognozes; Monako iespaidi klātienē; Skatītāju jautājumi.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pēc divu nedēļu pauzes ir atpakaļ. Maiami lielās balvas izcīņa ir klāt. Raidījuma tēmas: Maiami posms/trase; Adrians Ņūvijs aiziet no Red Bull; Tehniskais stūrītis; Soc. mediju apskats; Trakās WilliamHill prognozes; Skatītāju jautājumi.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' šodien ciemos viesi- Mārtiņš Sesks un Renārs Francis. Mārtiņš un Renārs atklās par lēmumu startēt WRC, niansēm ar ko atšķirās Rally1 mašīna, mērķiem un nākotnes plāniem.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pēc divu nedēļu pauzes ir atpakaļ. Ķīnas lielās balvas izcīņa ir klāt. Raidījuma tēmas: Jaunumi pēc Austrālijas: Alonso uz Aston; Ķīnas trase, sprinta nedēļas nogale; Tehniskais stūrītis; Soc. mediju apskats; Trakās WilliamHill prognozes; Skatītāju jautājumi.

Vokālā grupa "Putni", kas latviešu izpildītājmūzikas vēsturē iegājusi ar oriģinālu, pārdomātu repertuāru un efektīgām, tehniski augstvērtīgām performancēm, šosezon turpina svinēt 30 gadu jubileju un aicina uz koncertu "Hildegarde. Spēka dziesmas", kas šoreiz tapusi kopā ar leģendārās grupas "Iļģi" solisti un tautas muzikālo tradīciju zinātāju Ilgu Reiznieci. Jaunā programma jau atskaņota 9. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, bet vēl viens atskaņojums vēl priekšā: tas notiks otrdien, 16. aprīlī, plkst.19.00 Liepājas Lutera baznīcā. Koncertā piedalīsies arī ērģelniece Kristīne Adamaite.  Bet jau šobrīd "Klasikas" studijā tiekamies ar vokālās grupas "Putni" vadītāju Antru Dreģi un Ilgu Reiznieci.  Sarunas ievadā Antra Dreģe atgādina par Bingenes Hildegardes daudzslāņainās personības spēku, kas ir iemesls vokālās grupas "Putni" daudzu gadu ciešai saiknei ar šo leģendāro viduslaiku autori. Tikām Ilga Reizniece vedina atcerēties latviešu folkloras senumu un min piemērus, kas uz to norāda. Tiek runāts par garīgo spēku un dziedniecības ietekmi, kas piemīt gan Hildegardes dziedājumiem, gan latviešu tautas dziesmām, par dažādajām vokālajām manierēm un burdonu kā satikšanās centrālo platformu; par dziesmu atlasi un komponistes Madaras Pētersones un ērģelnieces Kristīnes Adamaites iesaisti šīs programmas veidošanā. Noslēgumā - vēlreiz par veiksmīgo Hammond ērģeļu atdzīvināšanas projektu Liepājā un atziņa, kas Antrai un Ilgai šodien sniedz vislielāko spēka malku.  

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pēc divu nedēļu pauzes ir atpakaļ. Japānas lielās balvas izcīņa ir klāt. Raidījuma tēmas: Jaunumi no Suzukas; Tehniskais/ Vēstures stūrītis; Soc. mediju apskats; Trakās WilliamHill prognozes; Skatītāju jautājumi.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pirmo reizi sezonā pievērsis uzmanību rallijam. Pie mums šodien ciemos viesis- Matīss Mežaks. Raidījuma tēmas: Matīsa karjera; Rallija aktualitātes; Kenijas rallijposms;; Trakās WilliamHill prognozes; Skatītāju jautājumi.

Viņi ir jauni, viņi mīl kino un, ja aizdegas par kādu ideju, tad var ieguldīt ļoti daudz enerģijas tās īstenošanā. Latvijas Kultūras akadēmijas topošie kino profesionāļi sākuši darbu pie savām diplomdarba filmām, kurās raudzīs apliecināt savu meistarību kino darbu režijā, producēšanā, montāžā un operatora darbā. Vairāki no viņiem jau studiju laikā sevi spēcīgi pieteikuši „Lielajā Kristapā”. Māra Rozenberga tikās ar vienas topošās filmas režisori Amandu Grīnbergu un producenti Katrīnu Karpli un Nacionālās filmu skolas vadītāju Jāni Putniņu. Amanda Grīnberga un Katrīna Karple ir puse no radošā četrinieka, kas kopā strādā pie īsfilmas „Luna”. Sarunā klāt nav operatores Annas Konovalovas, kura tobrīd strādā filmēšanas laukumā, un mākslinieces Kristīnas Rezvihas – viņa vienīgā no četrinieka nav Latvijas Kultūras akadēmijas studente, bet topošā scenogrāfe Mākslas akadēmijā. Dāmas visās vadošajās filmas pozīcijās gan akadēmijas kontekstā nav nekas sevišķs, saka Katrīna Karple un Amanda Grīnberga. Topšajai diplomdarba īsfilmai „Luna” viņas devušas parakstu „Stāsts par to, ko atceras un ko ne”. Režisorei Amandai Grīnbergai šoreiz sākumā radusies ideja par formu, no kā arī viss izaudzis. Ar filmu vien bakalaura darbam nepietiek: katrs students raksta arī teorētisko daļu, un Amanda Grīnberga tās tapšanā daudz pētījusi atmiņas fenomenu. Filmas tīzerī jeb kaceklī uzmanību piesaista gan trīs līdzīgās, rudi lokainās sievietes dažādos vecumos, kas izdzīvo stāstu, gan tekstūrām bagātais attēls, kas tapis uz 16 milimetru analogā kino lentes. Kino lentes nav lēts prieks, tāpēc topošās īsfilmas „Luna” komanda līdzās Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam diplomdarba finansējumam izsludinājusi arī pūļa finansēšanas kampaņu, ko palīdz popularizēt arī viņu mācību iestāde – Latvijas Kultūras akadēmija. LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš teic, ka par finansējuma piesaisti studentiem māca domāt jau no mācību sākuma. Amandai Grīnbergai un Katrīnai Karplei filma „Luna” finansējuma piesaistes ziņā ir jauns pakāpiens, jo iepriekšējo kursadarbu abas filmējušas ar minimāliem līdzekļiem, praktiski no savas kabatas. Šā gada kinobalvā „Lielais Kristaps” Nacionālās filmu skolas studenti patiešām lika par sevi runāt: viņi gan palīdzēja veidot balvu ceremoniju – piemēram, Amanda Grīnberga režisēja video ar dziedātāju Keitiju Bārbali –, gan bija pārstāvēti starp nominantiem. Piemēram, Katrīnas Karples producētā īstilma „Ksenija” pretendēja uz gan uz labāko īsmetrāžas dokumentālo filmas, gan labākās studentu filmas godu līdzās Annas Konovalovas filmētajam „Ziemeļpolam”. Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas programmu šogad absolvēs ap 20 filmu režisoru, operatoru, producentu un kino dramaturgu. Kā par viņiem saka Jānis Putniņš – ļoti talantīgi un ar lielu entuziasmu. Ja aizdegas par kādu ideju, tad ieliek tajā daudz enerģijas. Galvenais – spēt atrast, par ko aizdegties. 

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pēc divu nedēļu pauzes ir atpakaļ. Austrālijas lielās balvas izcīņa ir klāt. Raidījuma tēmas: Jaunumi no pirms Melburnas; Alpine krahs; Tehniskais stūrītis; Soc. mediju apskats; Trakās WilliamHill prognozes; Skatītāju jautājumi.

Ciglītis ir mazs putniņš, kas attēlots gleznā, un gleznai ir būtiska nozīme amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas apjomīgajā romānā "Ciglītis". Romāna galvenais varonis ir Teo, kurš 13 gadu vecumā zaudē māti, ar to arī sākas viņa lielā vientulība Ņujorkā. Tad, kad šķiet, ka nu jau gan viss varētu ritēt labi, viņš beidzot ir sastapis īsto cilvēku, tad izrādās, ka tā nav. Teo jāceļo gan pa Ameriku, gan Eiropu, jāpiedzīvo gan apsēstība, gan zaudējumi, bet mazā glezniņa viņam saistās ar māti, kuru reizēm viņš iztēlojas esam tikai citā pilsētā… Donnas Tartas romāns "Ciglītis" saņēmis Pulicera balvu, pēc tā motīviem uzņemta filma. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. Izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Krustpunktā brīvais mikrofons ar LR5 raidījumu producentu un vadītāju, kā arī jauno satura redaktoru Tomu Putniņu.  

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' startē jau šodien. Saudi Arābijas lielās balvas izcīņa ir klāt. Raidījuma tēmas: No Bahreinas uz Saūda Arābiju; F1 Academy; Tehniskais stūrītis; Soc. mediju apskats; Horners/Verstapens; Trakās WilliamHill prognozes; Skatītāju jautājumi.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' startē jau šodien. Bahreinas lielās balvas izcīņa un 2024. sezonas atklāšana jau rīt. Aldis šājā epizodē būs ar viesi, uzzini, kas tas būs par viesi! Raidījuma tēmas: Drive to Survive; Tehniskais stūrītis; Soc. mediju apskats; Trakās WilliamHill prognozes; Skatītāju jautājumi.

Ir pavasaris, un tas ir līksmākais laiks dabā kaut vai tādēļ, ka klusuma vairs nav gandrīz nekur. Dzirdīgas ausis dabā saklausīs fantastisku koncertu, kurā cits citu pārdziedāt un sasaukt sacenšas visdažādākie putni. Daži no tiem ir estrādes zvaigznes, citi tikai svilpj un pīkst. Ķērkšana, griešana, kliegšana, klabināšana – šos un vēl citus apzīmējumus varētu attiecināt uz putnu veidotajām skaņām, un šīm skaņām ir arī dažādas nozīmes putnu dzīvē. Tieši tāpat kā cilvēks var izsaukties no prieka vai iekliegties dusmās, arī putnu emociju gamma var būt daudzveidīga. Kāpēc putni dzied un ko tie savā starpā runā, skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. "Putnus nosacīti var dalīt divās lielās "kastītēs", kas ir dziedātāj putni un pārējie. Latvijas gadījumā ir vienkārši, ka putni, kas mācās dziesmas, visi ir zvirbuļveidīgi. Tie, kas nav zvirbuļveidīgie, tiem arī dziesmas, ne tikai saucieni, ir iedzimtas. Pasaulē kopumā ir arī nezvirbuļveidīgie, kas iemācās. Labs piemērs ir papagaiļi," atklāj Viesturs Ķerus. Mācīšanās process ir interesants un kaut kādā mērā līdzīgs tam, ka cilvēks apgūst valodu. "Kaut kāds iedzimts priekšstats, kādai putna dziesmai ir jābūt, viņam ir. Kaut kādu elementāru dziesmiņu dziedātājputni dziedās arī tad, ja viņiem nav bijusi iespēja klausīties. Iedzimtais priekšstats palīdz vēlāk mācīties un iemācīties pareizās skaņas. Līdzīgi kā cilvēka bērni dzird visādas skaņas apkārt, bet viņi nesāk runāt suņu valodā, durvju valodā vai putnu valodā, viņi iemācās cilvēku valodu. Arī cilvēkiem ir kaut kāds priekšstats, kuras ir tās skaņas, kuras vajadzētu mācīties. Un tad ir kāds, kas tās skaņas māca," turpina Viesturs Ķerus. "Konstatēts, ka putni var mācīties no ierakstiem, bet labāk iemācās, ja ir dzīvs skolotājs. Reizēm pat viņš nav jāredz. Kad viņam ir iedzimtais priekšstats, pirmais, ko dara, klausās, kā dzied citi. Kas ir tie citi, tas var atšķirties no sugas uz sugu. Tie var būt vecāki, tie var būt kaimiņi nākamajā sezonā, bet ir kaut kāds jutīgais periods, kad viņi klausās un iegaumē. Pēc tam nākamais solis ir, ka viņi mēģina dziedāt paši un ieklausīties, salīdzināt ar piemēru." "Ir tāds putniņš amadīns. Ir izpētīts, ka viņi dziesmas atkārtošanu mācās pat miegā. Pa sapņiem atkārto un mēģina saprast, vai ir pareizi," atklāj Viesturs Ķerus. "Šis atkal ir līdzīgi, kā ar maziem bērniem. Tie, kas ir bijuši klāt maziem bērniem, kad viņi mācās runāt, zina, ka bērnu izmantotais skaņu spektrs ir daudz lielāks, nekā tad, kad viņi iedzīti mūsu "pareizi ir teikt šitā kastītēs". Tad skaņu spektrs sašaurinās. Līdzīgi ir arī ar jauniem putniem, viņi visādas skaņas izmanto, izmēģina, kā izklausās. Nē, šitais neizklausās pareizi, un tā pamazām nonāk līdz pareizajai, smukai dziesmai. Ir putni, kas iemācās vairāk, ir putni, kas iemācās mazāk dažādu iemeslu dēļ, līdz ar to dziesma var pastāstīt arī putnu mātītei, atvainojos, cik kvalitatīvs ir šis tēviņš." Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ieklausīties putnu dziesmās Vēlies noteikt, kādas putnu sugas šobrīd dzied tev tuvajā apkārtnē? Ieraksti savā telefonā vai kādā citā ierīcē piecu minūšu garu putnu balsu kori, un tā gan noskaidrosi savas apkaimes dziedātājus, gan pie reizes palīdzēsi speciālistiem  krāt informāciju par putnu sugām. Kas jauns, pateicoties šādiem ierakstiem, jau ir atklāts, stāsta ornitologs Andris Dekants.   Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ikvienu līdz jūnijam veikt putnu balsu audioierakstus piecu minūšu garumā, sevišķi attālākās vietās Latvijā. Papildus putnu balsu ierakstiem šosezon ornitologi mudina aktīvi ziņot par īpaši aizsargājamu putnu sugu novērojumiem, ļaujot vairāk uzzināt par šo sugu izplatību un par to pārmaiņām.  Šis ir labākais laiks, kad ierakstīt putnu dziesmas, jo drīz vien jau tie perēs olas, auklēs mazuļus un tad tādā apmērā, kā tagad, putnu balsis nedzirdēsim. “Iespēja ar putnu balsu ierakstu noskaidrot un iepazīt tuvāk savus spārnotos kaimiņus ir ieguvums tiem, kuri iesūta mums pašu veiktos audio ierakstus piecu minūšu garumā. Savukārt mums tas palīdz apzināt  stāvokli ligzdojošo putnu populācijās, lai nepieciešamības gadījumā varam plānot tālākus soļus šo sugu stāvokļa uzlabošanā Latvijā,” skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, ornitologs Andris Dekants. Šāds pasākums jau norisinās ceturto gadu un kā stāsta Andris Dekants, tad pagājušā gads izcēlās ar lielu aktivitāti, bija iesūtīts 381 ieraksts un šogad jau maija sākumā aptuveni 100 interesenti atsūtījuši vairāk nekā 200 ierakstus. Ikviens var arī palūkoties LOB  mājaslapā, kur redzama karte, kurā tumšākie kvadrātiņi iezīmē tās teritorijas, no kurām vismazāk vai nemaz nav saņemti putnu balsu ieraksti. Audioierakstus līdz pat šī gada jūnija beigām jāiesūta uz e-pastu atlants@lob.lv, vēstules tēmas laukā norādot “Audiopiecminūte”. Atbildi, kurā būs uzskaitītas visas ierakstā dzirdamās putnu sugas, ikviens iesūtītājs saņems individuāli e-pastā, noslēdzoties aktīvajai putnu sezonai, kad šie dati būs apkopoti. Turklāt aktīvākie dalībnieki saņems pateicības veltes. Datu apkopošanu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Gājputni ir signāls gadalaiku maiņai, tie rudenī pavadīti ar skumjām, bet pavasarī atgriežas kā priecīgs apsolījums jaunam sākumam dabā un arī cilvēku dzīvē. Īpaši tie, kuri ligzdo māju tuvumā, priecīga vēsts cilvēkiem ir spārnotā kaimiņa atgriešanās. Kādas stratēģijas izvēlas dažādas putnu sugas, mērojot ceļu uz ligzdošanas vietām pavasarī? Un cik elastīgi ir putni, kad šīs stratēģijas un ceļš ir jāmaina, jo klimats mainās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ornitologs Mārtiņš Briedis. Kad īsti sākas pavasaris? Astronomiskais pavasaris vai meteoroloģiskais pavasaris, kurš no tiem liecina par pavasara iestāšanos un pēc kādām pazīmēm. Ja pavasari kalendārā skaitītu no marta sākuma līdz maija beigām, sanāktu vēl trešais pavasara veids. Kā saprast gan pavasara, gan citu gadalaiku sākumu un beigas? Var nomainīt kalendāra lapiņu, var svinēt vasaras saulgriežus vai, piemēram, pavasara ekvinokciju, kad diena kļūst lielāka par nakti, bet, iespējams, īstāku sajūtu par gadalaiku nomaiņu mums radīs gaisa temperatūra. Tātad pastāv vairākas metodes, kā iezīmēt gadalaiku nomaiņu, un Latvijā lielu nozīmi piešķiram meteoroloģiskajam pavasarim, vasarai, rudenim un ziemai. Prakse gan liecina, ka gadalaiku iestāšanās nav akmenī cirsti datumi, un vēl to visu ietekmē klimata pārmaiņas. Pēc kā iespējams noteikt gadalaiku iestāšanos, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Gaile.