Podcasts about latvijas fotogr

Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē.  Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.  

Dodamies uz  Rīgas ielu 17 Strenčos, uz foto ateljē, tikai teju 100 gadu senā pagātnē! Kāds izskatījās pagājušā gadsimta sākuma fotosalons, ar ko tas interesants mūsdienās, Kultūras rondo skaidrojam sarunā ar izstādes "Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema" veidotājiem. Stāsta Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Baiba Tetere un fotogrāfe Astrīda Meirāne, kuras pieredzi, darboties foto salonā pagājušā gadsimta nogalē, arī labprāt izzinām. Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojamaizstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema”. Izstādes veidotāji aicina apmeklētājus iedziļināties un pievērsties ļoti nozīmīgam vizuālās kultūras virzienam – portretu veidošanas tradīcijām un praksēm pagātnē un mūsdienās. Izstāde vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. – 1930. gados, kur apmeklētāji var aplūkot iepriekš neizstādītus fotosalona eksponātus, kā arī veidot portretus uz vēsturiskā ziemas fona. Izstādē „Strenču fotodarbnīcas salons” var ne tikai aplūkot šajā darbnīcā pirms simt gadiem tapušos portretus, bet arī pierakstīties uz fotosesiju pie kāda no šodien labi zināmiem fotogrāfiem. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga sestdien ielūkojās vienā no šīm fotosesijām – ar fotomākslinieku Reini Hofmani, un arī pati nokļuva kameras priekšā. Kopā ar savu divgadnieci esmu ienākusi Fotogrāfijas muzejā no saltās Vecrīgas ziemas un pirms fotosesijas aši gribu nopūderēt degunu. Meita grib palīdzēt, un fotogrāfs Reinis Hofmanis uzreiz veikli notver kadru. Fotogrāfs mūs ar visu pūderi apsēdina vēsturiskā, baltā Strenču fotodarbnīcas krēslā, kas novietots uz paklāja slavenās ziemas ainavas fonā, kuru pēc darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes pasūtījuma savulaik gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš. Un, gluži nemanot, fotosesija ir sākusies. Izstāde būs atvērta 29. decembrim, kad Latvijas Fotogrāfijas muzejs pēdējo dienu vērs durvis apmeklētājiem Mārstaļu ielā 8, Rīgā.  Izstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema” vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. un 1930. gados, rekonstruējot vidi ar autentiskiem salona priekšmetiem un inventāru. Kā ekspozīcijas centrālais elements ir ziemas ainavas fons, kuru pēc Strenču darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes (1878 – 1960) pasūtījuma gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš (1882 – 1969). Spunde Strenču fotodarbnīcu dibināja 1909. gadā. 1913. gadā uzcēla modernizētu fotodarbnīcas ēku Rīgas ielā 17, Strenčos, ar stikla rūtojumu jumta daļā, kas ļāva fotosesijās efektīgāk regulēt apgaismojumu. Strenču fotodarbnīcas darbības laikā no 1910. gada līdz 1980. gadu sākumam darbojušies sekojoši fotogrāfi – Jānis Ziemeļnieks (īstajā vārdā Jānis Krauklis, 1897 – 1930), Konrāds Krauklis (1899 – 1978), Elza Kraukle (1910 – 1985), kā arī asistējuši Gunta Kraukle (1937) un Jānis Krauklis (1946 – 2011).   Kopš 2004. gada Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcija, kas aptver vairāk kā 13 000 stikla plašu negatīvus, atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā. Kolekcija  ir nozīmīga dokumentāla  liecība par dzīvi, tradīcijām un darba veidiem Strenčos, kā arī tās plašākā apkaimē Vidzemes ziemeļaustrumos, aptverot ilgāku laika periodu – no 1910. – 1950. gadiem. Ņemot vērā šī fotogrāfijas mantojuma unikalitāti, kolekciju 2021. gadā iekļāva UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.  

No “VEF Minox” līdz 3D attēlam. No stereo fotogrāfijas līdz virtuālam attēlam - ieskats Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā un 3D attēlu veidošanas vēsturiskā attīstība. Kultūras rondo devies uz Latvijas Fotogrāfijas muzeju. Tiekamies ar muzeja vadītāju Baibu Teteri, muzeja krājuma speciālistu Armandu Andžu un muzeja vēsturnieci Santu Hiršu.

Kāda ir Latvijas fotogrāfija pēdējos 10 gados - attēlos un esejās? Par to stāsta "Fotokvartāla Gadagrāmata". Bet par to, kā tapa grāmatas struktūra un nosaukums "Re, vēl viens garlaicīgs izdevums par Latvijas fotogrāfiju, kura ir tikpat garlaicīga kā šī grāmata", stāsta fotomākslinieks un šīs grāmatas redaktors Arnis Balčus.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš kopā ar fotogrāfi Viku Ekstu un baleta mākslinieku, horeogrāfu Antonu Freimanu ielūkojas Latvijas Nacionālajam baletam veltītajā izstādē "Mēģinājums", kas skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā.  "Gribēju veidot projektu, kur vēroju to, kas notiek, neiesaistos sarunās, netraucēju cilvēkiem darīt to, ko viņi dara," izstādes tapšanas procesu raksturo Vika Eksta. "Vide bija ļoti atsaucīga, es varēju nākt, kad man bija laiks un darīt to, kas man likās interesants. Kad vēroju baleta "Ņižinskis" tapšanu, man iznāca arī uzkāpt augšā, kur ir gaismu rampas, es diezgan daudz bildēju arī no šī augstā skatu punkta, ko iepriekš nekad nebiju darījusi." "Manas vienīgās izstādē esošās bildes tapšana pēc nosacījuma bija statiska: biju noķerts brīdī, kad tikko beidzu mēģinājumu, kad esmu sasvīdis un noguris, man vairs nav spēka nekam un man nerūp nekas. Tieši to sajūtu šī bilde arī notvēra," stāsta Antons Freimans. "Bija fascinējoši, ka pirmo reizi no mums baleta māksliniekiem neprasīja tā īsti pozēt. Jo pie mums bieži nāk fotogrāfi, bieži fotografē mūsu ikdienu saviem projektiem, bet šoreiz bija pilnīgi cita pieredze."

Kultūras rondo saruna par baletu, kaut gan, šķiet nav nepateicīgākas tēmas, par kuru runāt radio, jo mēs nevaram parādīt kustību. Tomēr fotogrāfija ir veids, kā parādīt baletu, laikam tieši tāpēc pašlaik Rīgā ir skatāmas divas baletam veltītas fotoizstādes. Ko fotogrāfs caur objektīvu fiksējis un izcēlis, vērojot, kā norit darbs pie baleta iestudējuma, varam apskatīties izstādē "Mēģinājums", kas atklāj  Latvijas Nacionālā baleta simtgades programmu un aplūkojama Fotogrāfijas muzejā. Par izstādi, fotografēšanu un deju studijā saruna ar baletdejotāju Anniju Kopštāli un fotogrāfi Ivetu Gabaliņu. Bet scenogrāfs Aleksejs Beļeckis iepazīstina ar ekspozīciju vēl pirms tās atklāšanas Fotogrāfijas muzejā. Latvijas Nacionālā baleta simtgades programma atklāta ar izstādi "Mēģinājums" Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Izstādē eksponēti septiņu fotogrāfu darbi, kas tapuši no šī gada janvāra līdz augustam dažādos baleta radīšanas apstākļos: uzvedumos un mēģinājumu zālēs, darbnīcās un studijā, atspoguļojot personības, procesu, emocijas, kustību un vidi. Fotogrāfijas izstādītas ne tikai izstāžu zālē, bet arī integrētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Izstādē piedalās mūsdienu fotogrāfi, bet viņu darbus papildina Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcija. Izstādes scenogrāfiju un telpiskos risinājumus veido mākslinieks Aleksejs Beļeckis un arhitekte Līva Kreislere. Kultūras rondo saruna par baletu, kaut gan, šķiet nav nepateicīgākas tēmas, par kuru runāt radio, jo mēs nevaram parādīt kustību. Tomēr fotogrāfija ir veids, kā parādīt baletu, laikam tieši tāpēc pašlaik Rīgā ir skatāmas divas baletam veltītas fotoizstādes. Bet 5.oktobrī Mencendorfa namā atklās izstādi "Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums". Šī izstāde ir viens no 27. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla notikumiem. Festivaļs sākas šodien, 4. oktobrī, un turpināsies līdz 30. oktobrim, saglabājot devīzi "No klasikas līdz avangardam".

Profesionāli fotogrāfi: Vilis Rīdzenieks, Alfrēds Polis un Roberts Johansons – un viņu radītie fotoalbumi 20. gs. pirmajā pusē – to izpētei pievērsusies izstāde “Fotoalbums – subjektīvs naratīvs”. Albumi ir kā “laika kapsulas”, kur apkopotie fotoattēli, rakstītas liecības un citi ietvertie atribūti mijiedarbojas un piedāvā albuma veidotāja stāstu - secina izstādes “Fotoalbums – subjektīvs naratīvs” kuratore Baiba Tetere, pētot latviešu 20. gs. pirmās puses fotogrāfu pašdarinātos fotoalbumus. Ar Kriša Salmaņa un Baibas Teteres veidoto izstādi “Fotoalbums – subjektīvs naratīvs” Latvijas Fotogrāfijas muzejā varēsim iepazīties visu vasaru.

Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" vadītāja Ilze Līduma Tajā tālajā 1901. gadā Jānis Jaunsudrabiņš ar  draugu vasaru pavadīja Neretā. Draugam līdzi bija fotoaparāts, ar to viņš bildēja visus fotografēties gribētājus gan mājās, kur bija  apmeties, gan kaimiņos. Tie pārsvarā bija jauni ļaudis. Savukārt Jaunsudrabiņš, lai nedaudz piepelnītos, izmēģināja roku, zīmējot portretus. Tikai kuram gan gribējās sēdēt tik ilgi, lai sagaidītu, kamēr portrets tiks uzzīmēts. Kad pēc pāris nedēļām draugs devās atpakaļ uz Rīgu, Jaunsudrabiņš aizņēmās naudu un iegādājās  no viņa fotoaparātu, un draugs pamācīja kā ar to darboties. Tas bija pareizi darīts: Jaunsudrabiņš ātri vien atdeva parādu, vēl nopelnīja, iekrāja naudu mācībām Blūma skolā un dzīvošanai Rīgā. Ja par zīmēto portretu viņam samaksāja 50 kapeikas, tad par fotogrāfiju viņš dabūja rubli. Draudzība ar fotografēšanu ar to nebeidzās. Jaunsudrabiņu dzīve saveda kopā ar saucieti Mārtiņu Bucleru – latviešu profesionālās un amatieru fotogrāfu biedrības priekšnieku. Buclers uzaicina Jaunsudrabiņu uzņemties redaktora pienākumus žurnāla “Stari”, kurā tika izveidota plaša, fotogrāfijai veltīta nodaļa, lai ar plašiem teorētiskiem un praktiskiem rakstiem varētu sniegt palīdzību jaunajiem aroda meistariem. Jaunsudrabiņš uzņēmās un godprātīgi pildīja savus pienākumus, publicēja ne tikai savus mākslas apskatus, arī kādu stāstu, tēlojumu, arī tulkojumus (piemēram,  Knuta Hamsuna “Pāns”). Jaunsudrabiņš arī noorganizēja un iekārtoja fotogrāfu biedrības pirmo lielāko izstādi  Siguldā.  Viņš arī tika uzņemts kā fotogrāfu biedrības goda biedrs uz visu mūžu. Savas dzīves laikā Jaunsudrabiņš ar fotografēšanu ne pārāk aizrāvās, to darīja tikai savām un ģimenes vajadzībām. Diemžēl līdz mūsdienām maz kas ir saglabājies, tomēr pāris šādu foto attēlu kopijas atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Kā jau mākslas cilvēkam, Jaunsudrabiņa fotogrāfiju kompozīcijas izceļas ar savdabīgu gleznieciskumu.

Līdz 10. jūlijam Rīgas izstāžu zālēs un pilsētvidē norisināsies Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2022 (RFB). Šī gada notikumu programmas galvenais fokuss ir izolācijas stāvoklis un tā dažādās izpausmes un ietekme. Šovakar raidījumā būs dzirdama saruna ar festivāla direktori Inga Brūvere. Astoņās starptautiskās izstādēs un plašā izglītības pasākumu programmā biennāles mākslinieki un kuratori aicinās apmeklētājus apskatīt izolācijas būtību iespējami dažādās nozīmēs un no jauna mācīties lasīt informāciju, ko mums sniedz attēls. “Pēdējo divu gadu laikā dzīve izolācijā jeb „nokāpšana sevī” ir kļuvusi par mūsu jauno realitāti. No citas puses, bez pandēmijas, to veicina arī straujā tehnoloģiju attīstība, jo izolācijas stāvoklis cilvēkam ļauj izrauties no klātesamības visam un visur, radot sev tīkamu draugu loku un iedomu tēlus pašu radītā vidē. Ko izolācijas stāvoklis mums nodara, vai tieši otrādi – varbūt piedāvā?” temata aktualitāti skaidro Inga Brūvere, Rīgas Fotogrāfijas biennāles vadītāja un viena no izstāžu kuratorēm. „Tikmēr, attīstoties tehnoloģijām, fotogrāfija kā mākslas medijs ir iegājusi jaunā posmā, un izpratne par fotogrāfiju kā attēlu ir mainījusies. Mums arvien no jauna ir jāmācās lasīt informācija, ko iekļauj attēls,” viņa papildina, skaidrojot biennāles fokusu uz attēla informatīvās kodēšanas attīstību. Biennāles centrālā izstāde „Ekrāna ēra III: Klusā daba” turpinās 2018. gadā aizsākto izstāžu ciklu par tehnoloģiju ietekmi uz mūsdienu cilvēka un sabiedrības attīstību. Grupas izstādē piedalīsies 11 mākslinieki no Latvijas, Ziemeļvalstīm, Eiropas un Dienvidāfrikas un tā norisināsies izstāžu zālē „Rīgas mākslas telpa” no 22. aprīļa līdz 12. jūnijam. Aprīlī izstādes tiks atklātas arī „Rīgas mākslas telpas” Intro zālē un Kultūrtelpā „Smilga”. Savukārt maijā un jūnijā durvis biennāles apmeklētājiem vērs arī Latvijas Fotogrāfijas muzejs, galerija „Look!” un „ISSP Galerija”, kā arī vēl viena izstāde tiks atklāta „Rīgas mākslas telpas” Intro zālē. Viena no pamanāmākajām biennāles norisēm ir tā sauktā intervence pilsētvidē jeb izstāde, kas norisinās Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās. RFB 2022 ietvaros māksliniece Kristīne Krauze Slucka pilsētas iedzīvotājus un viesus rosinās pārdomāt savu attēlu lasītprasmi un pētīs digitālās vides ietekmi 10 pieturvietās laika posmā no 6. līdz 19. jūnijam. Izstādes papildinošā izglītības programma tieksies analizēt izolācijas būtību un meklēt veidus, kā to pārvarēt, lai radītu iekļaujošāku sabiedrību. Gaidāmas izvērstas diskusijas un sarunas par apskatītajām tēmām, un tikšanās ar biennāles izstāžu māksliniekiem. Māksliniece Līga Spunde un kuratore Agnese Zviedre rīkos īpašas meistardarbnīcas bērniem un jauniešiem, kurās, veidojot savu individuālo ekrānu pasauli, viņi radīs sava laikmeta kluso dabu. Sadarbībā ar Latvijas Autisma apvienību darbnīcas ir pielāgotas un būs pieejamas arī bērniem ar autiska spektra traucējumiem. Savukārt fotomākslas vides pārstāvju auditorijai 30. aprīlī „Rīgas mākslas telpā” notiks Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 starptautiskā konference. Izvēršot biennāles programmas galveno tēmu – izolāciju, Eiropas fotomākslas eksperti aplūkos fotogrāmatu fenomenu 21. gadsimtā un tēmas izpētes stāvokli Austrumeiropā. Visas Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 garumā izstāžu un pasākumu norises vietās būs iespējams iegādāties īpašu programmas izdevumu – starptautisku autoru rakstu krājumu, kas tematiski vēl plašāk izvērtīs biennāles notikumos apskatītos jautājumus. Rīgas Fotogrāfijas biennāle (RFB) ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Tās tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā. Biennāle skatītājiem piedāvā aktuālākos starptautiskās mākslas piemērus izstāžu ekspozīcijās, kā arī iepazīstina ar nozīmīgu mākslas teorētiķu idejām simpoziju, diskusiju, publikāciju, izstāžu un performanču formātos.

“Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā” – izzinām īpašus fotomateriālus, to restaurāciju, kā arī iepazīstam izstādi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM) sarunā Kultūras rondo studijā. Stāsta izstādes kuratore un projekta vadītāja, RVKM fotomateriālu krājuma glabātāja Lauma Lanceniece un restaurators, RVKM fotomateriālu restaurators Kristaps Latvis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā līdz 2022. gada 8. maijam aplūkojama 19. gs. vēsturisko fotogrāfiju izstāde “Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā”. Dagerotipija, ambrotipija un ferotipija jeb t.s. tiešā pozitīva tehnika uz vara, stikla un dzelzs plāksnītēm ir pirmās un senākās fototehnikas, kas radītas 19. gadsimtā un nelielā skaitā saglabājušās arī Latvijā. Projekts aizsākās 2017. gadā ar mērķi apzināt šos materiālus Latvijas atmiņu institūcijās, veikt to izpēti un konservāciju. Tika apzināti vairāk nekā 50 Latvijas muzeji, arhīvi un bibliotēkas. Piecpadsmit no šīm atmiņu institūcijām glabā 15 dagerotipus, 13 ambrotipus un 52 ferotipus, no kuriem vairākums redzams izstādē. Daļa šī mantojuma dabiskas novecošanās, neapmierinošu glabāšanas apstākļu vai nekvalitatīvi veiktas konservācijas dēļ atrodas sliktā stāvoklī, kas tuvākajā nākotnē var rezultēties ar neatgriezenisku fotogrāfiskā attēla bojāeju. Projekta ietvaros tika veikta 12 objektu konservācija. Nākamajā gadā iecerēts izdot katalogu, kas apkopos informāciju par visām apzinātajām fotogrāfijām. Izstāde ir unikāla iespēja pirmo reizi vienuviet redzēt senākās fotogrāfijas Latvijā uz nepapīra materiāliem. Šajās fotogrāfijās lielākoties redzami portreti – gan zināmu, gan nezināmu seju nospiedumi. Fotogrāfijas pirmsākumos nereti runāja arī par dvēseles nospiedumu. Nepielūdzama ir materiāla daba – sudrabs oksidējas, stikls plīst, dzelzs rūsē, agri vai vēlu paņemot līdzi reiz nofiksēto saturu. Izstāde ir veltījums mūsu atmiņas trauslumam, skaistajai, bet neuzvaramajai cīņai ar laiku un gaistošajai vēsturei, kam lemts sabirzt līdz ar šo cilvēku dvēselēm.   Attēlā: Dagerotips. Meiteņu dubultportrets. Ap 1858. gadu. Autors – nezināms. Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājums.  

“Digitālie viduslaiki” - sava izpratne par to ir latviešu māksliniecei un fotogrāfei Kristīnei Krauzei-Sluckai un igauņu māksliniekam, arhivāram Āpam Teperam. Rīgas Fotogrāfijas biennāle “NEXT 2021” turpina iepazīstināt ar šīs vizuālās mākslas dažādajām izpausmēm. Jaunākais pienesums biennāles programmā: izstāde “Digitālie viduslaiki” Latvijas Fotogrāfijas muzejā Vecrīgā. To kopīgā redzējumā īstenojuši vizuālā māksliniece Kristīne Krauze-Slucka, igauņu vizuālais mākslinieks Āps Tepers un kuratore, mākslas vēsturniece un fotogrāfe Anete Skuja. Kas atklājams aiz savstarpēji it kā izslēdzošā izstādes nosaukuma? Izstāde “Digitālie Viduslaiki” Latvijas Fotogrāfijas muzejā sevī ietver divas personālizstādes: igauņu vizuālā mākslinieka Āpa Tepera ekspozīciju “Materialitātes ēna” un Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādi “Paklausīgs pieskāriens”. Kā to formulē izstādes veidotāji: mūsdienu digitālo tehnoloģiju attīstība un dominance liek pamatus jaunai nemateriālo atmiņu kultūrai, kuras ietekmē fotogrāfija šķietami zaudē savu materiālo substanci un kļūst par informācijas kopumu tikai potenciālam, iespējamam attēlam. Tāpēc – varbūt drošākais ceļš datu saglabāšanai būtu atgriezties pie klasiskām, proti, analogām tehnoloģijām? Stāsta Kristīne Krauze-Slucka. Igauņu mākslinieku Āpu Teperu interesē subjektivitātes koncepts vizuāajā kultūrā, kuru viņš apspēlē, izmantojot gan pašradītus, gan soctīklos atrastus attēlus. Āpam būtisks ir atmiņas fenomens un tā attiecības ar fotogrāfisko reprezentāciju digitālās kultūras laikmetā, kā arī arhīva loma un pat vara pār kolektīvo atmiņu. Viņš savā izstādē „Materialitātes ēna” piedāvā aplūkot ‘ferotipus' - fotogrāfiskus attēlus, kuru orģināli radīti uz īpaši apstrādātām metāla plāksnītēm. Āpu aicinu parunāt par Viduslaikiem kā periodu, kas nereti saistīts ar neskaidrību, māņticību un priekšstatu miglainumu. Mākslinieces Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādē „Paklausīgs pieskāriens” risināta tēma par pirksta nozīmi skārienjūtīgo ekrānu pasaulē. Izmantojot lielformāta analogo mediju, Kristīne pievēršas fiziskai savu biometrisko datu pārnesei uz analogā fotopapīra, kurā pirkstu slīdējums pāri digitālajām ierīcēm izgaismo unikālas līniju un virpuļveidīgu loku kontūras. Taču mans jautājums Kristīnei ir par pikseli – digitālā attēla vismazāko elementu. Varbūt tā nozīme mūsdienu pasaulē ir pārvērtēta? "Digitālo viduslaiku" priekšnojautas Latvijas Fotogrāfijas muzejā iespējams piedzīvot līdz 3.oktobrim.

Fotogrāfu – sieviešu darbībai 20. gadsimta 1. pusē pievērsies Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 mākslas intervences projekts “(Ne)redzamās autores”, bet no nākamā gada noritēs plašāks pētījums „Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā”. Kultūras Rondo par projektu stāsta tā kuratore Šelda Puķīte un literatūras zinātniece Eva Kristsone-Eglāja. "Bija zināms, ka viņas bijušas un bijušas daudz, bet problēma tā, ka cik daudz un kāds ir tas materiāls, kas ir saglabājies, tas nebija zināms.  Vai mēs kaut ko atradīsim, ko var rādīt, kas ir pietiekami interesants un augstvērtīgs, tāds, kas varētu plašu publiku interesēt," par sievietēm fotogrāfēm 20. gadsimta pirmajā pusē stāsta Šelda Puķīte. "Rezultātā ir un cik daudz vēl ir!" Projektā “(Ne)redzamās autores”ir aktualizēta sieviešu klātesamība fotogrāfijas attīstības procesā jau no tās pašiem pirmsākumiem, kaut arī daudzi no šiem stāstiem vēl joprojām nav iekļauti kopējā pasaules mākslas vēsturē. 20. gadsimta sākumā, kad pats fotomedijs Latvijā vēl bija relatīvs jaunums, arī mākslas pasaule pret sievietēm, kas centās ielauzties kultūras sfērā, izturējās skeptiski, ko pierāda gadsimta pirmās puses Latvijas mākslas kritiķu nesaudzīgie teksti par sieviešu lomu sabiedrībā un kultūrā. "(Ne)redzamās autores" ļauj iztēloties stāstu par jaunu, emancipētu revolucionāri, salona īpašnieci un talantu piesaistītāju, fotogrāfi uz riteņa, kuras kamera fiksē vienkāršo cilvēku dzīvi, vai pulciņu ar fotogrāfēm no Kokneses apkaimes, kuru mantojumu var iepazīt, gan skatot kolorizētus attēlus uz papīra, gan turot rokā unikālus stikla negatīvus. Latvijas Fotogrāfijas muzejā 17. septembrī, pulksten 17 prezentēs Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 mākslas intervences projektu "(Ne)redzamās autores" un pulksten 17.30 norisināsies lekcija, kuru vadīs Latvijas Fotogrāfijas muzeja pētniece Guna Ševkina. Kāpēc tik maz zinām šīm sievietēm?  "Pašā fotogrāfijas vidē sieviešu bloķēšana nenotika, gluži otrādi, daudzas bija ļoti atbalstītas. Mārtiņš Buclers, Vilis Rīdzinieks, Mārtiņš Lapiņš mēģināja viņas virzīt un atbalstīt, virzīt arī uz starptautiskām izstādēm, kur viņas arī saņēma novērtējumus. Cits jautājums ir tā laika kultūras vide pati par sevi, tā laika kritiķi, sabiedrības domas paudēji, kuri bija ļoti kritiski pret to, ka sievietes mēģina ielauzties gan kultūras sfērā profesionālā līmenī, arī politikā. Tā īsti nepieklājas dāmai," skaidro Šelda Puķīte. Savukārt no 2021.gada norisināsies plašāks pētījums „Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā”. Tas ilgs trīs gadus, "Arī mēs projekta pieteikumā runājām par šo neredzamību un vēstures paplašināšanu," ar projektu iepazīstina literatūras zinātniece Eva Kristsone-Eglāja. "Vēsturi var uzrakstīt tādu, kāda tā ir šobrīd, bet mēs to varam paplašināt. Esam līdz tam nonākuši, lai tajā iekļautu sieviešu vārdus, kuras bija ļoti klātesošas, ļoti būtiska procesa sastāvdaļa, bet vai nu nevarēja tobrīd uzrakstīt to paplašināto vēsturi, vai negribēja. Tagad ir pienācis tas brīdis." Projekta virstēma - paskatīties sievietes starpdisciplināri dažādās jomās, kā viņas darbojas rakstniecībā, politikā, izlgītībā, sociālajā darbā, mākslā. Sanācis, ka sieviešu pētnieces ir pašas sievietes. Rezultātā taps monogrāfija un paralēli tiks veidota datubāze, kur būs pieejami šo sieviešu vārdi un informācija, kas būs iegūta par viņam.    

Sajusties daļai no vienkāršā cilvēka dzīves, ieraudzīt īpašo vienkāršajā un ikdienišķajā - to rosina Aļņa Stakles jaunākā personālizstāde „Ne zirgs, ne tīģeris”. Fotomākslinieka darbi ir par Ķīnu un nejaušībām, kas iezīmē ikviena cilvēka ceļu. Latvijas Fotogrāfijas muzejā divās izstāžu zālēs skatāma fotogrāfa Aļņa Stakles jaunākā personālizstāde. Ar fotogrāfu Alni Stakli Kultūras Rondo tiekas Fotogrāfijas muzeja otrā stāva zālē, kur redzams videodarbs ar naksnīgās pilsētas debesskrāpjiem, ar rosīgo dzīvi būvlaukumos. Fotogrāfs atklāj, ka skaņu šim darbam ierakstījis Šanhajas konservatorijā koridoros, kur mēģina studenti. Rodas skaņu kakofonija, ir daudz avotu, bet dzirdami nacionāli motīvi un arī rietumnieciski. Nākamā zālē var skatīt fotogrāfijas, kuras tapušas divu ceļojumu laikā Ķīnā, posmā no 2013. līdz 2017.gadam.  "Mani interesē kaut kāds ritms, kas ir cilvēku dzīvē un Ķīnas vide ir ļoti pieejama, neskatoties, ka ir valodas barjera, ir zīmes dažādas valodās un reizēm nevienā valodā, tomēr tur ir droši, salīdzinot ar daudzām citām Āzijas vai Latīņamerikas valstīm vai Āfriku, kur ar fotoaparātu ir liels izaicinājums pārvietoties," stāsta Alnis Stakle. Viņš stāsta, ka Ķīnā patīk mikslis ar Padomju Savienības garu un jaunu cilvēku paaudzi, kas dominē. "Tur ir tāds industrializācijas bums, jūti dzīvību, kas pulsē. Nav stāsts par to, ka tur ir dažādas sociālekonomiskās problēmas, bet Ķīnas vidē ir dzīvības gars iekša. Enerģija. (..) Eiropā viss ritms ir lēnāks," vērtē Alnis Stakle. Izstāde iekārtota kā dzīves cikls ar simbolisku sākumu un dzīves beigām. Mākslinieks uzskata, ka to var skatīties dažādi. Bet par izstādes nosaukumu „Ne zirgs, ne tīģeris”, kas latviešu valodā ir ne šis, ne tas, ir stāsts par gleznotāju, kurš uzgleznojis slikti tīģeri. Klients no darba atteicies un mākslinieks to piekāris savā mājā. Taču gleznas radīto pārpratumu dēļ viņš zaudējis savus divus dēlus. "Mūsdienās teicienu izmanto, domājot, ka tas ir ne šis ne tas, domājot par ļoti vienkāršām lietām, par kurām varbūt nav vērts sarunāties. Tas mani vienmēr interesējis kā fotogrāfu un cilvēku, sajusties daļai no vienkāršā cilvēka dzīves, kurus var sastapt pilsētas nomalē, ikvienā vietā, kur cilvēks iet nevis kaut ko skaistu baudīt vai bēg no kaut kā baisa, bet tāds kurš dodas ar savu iepirkuma maisiņu uz mājām," par izstādi stāsta Alnis Stakle. Aļņa Stakles personālizstāde „Ne zirgs, ne tīģeris” Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma līdz 4.oktobrim.

“Wunderkammer” izstādes ideja radusies, atsaucoties uz biennāles šā gada tematisko fokusu – realitātes arheoloģiju, kas aicina, pētot dažādus pagātnes slāņus, pievērsties arī  mūsdienu digitālā mantojuma perspektīvai. Tāpat arī – iedvesmojoties no ziņkārības kabineta tradīcijas, kas savu uzplaukumu piedzīvoja 16. gadsimtā. Tolaik ziņkārības kabineti bija neatņemama augstmaņu un aristokrātu dzīves sastāvdaļa, kuros viņi nereti uzglabāja dažādus retus vai savdabīgus priekšmetus, izstādot un izrādot tos saviem viesiem. Kolekcionēšana, ietverot sevī domu par pasauli kā dažādu stāstu, zināšanu un brīnumainu objektu apvienojošu visumu, dažādos laikos kalpojusi par iedvesmas avotu arī māksliniekiem, dodot iespēju radīt individuālas, vizionāras un nenoliedzami skaistas mikropasaules. Izstādē “Wunderkammer” skatāmās mākslinieku kolekcijas variējas no dzīvnieku fotogrāfiju sērijām līdz pat procesuāliem performanču darbiem. No 24. jūlija Latvijas Fotogrāfijas muzejā būs skatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 starptautiska grupas izstāde “Wunderkammer”, pievēršot uzmanību kolekcionēšanas fenomenam un atklājot, kā mākslinieki izmanto savas un citu kolekcijas, lai radītu jaunus mākslas darbus. Raidījumā sarunāsimies ar izstādes kuratori Šeldu Puķīti.

Uz latviešu fotogrāfa Viļa Rīdzenieka daiļradi var raudzīties no dažādiem skatu punktiem. Pašlaik Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojama Viļa Rīdzenieka izstāde „Sejas un stihijas”, ko veido divas daļas – portreti un ainavas. Mūsdienās Vilis Rīdeznieks vairāk tiek asociēts ar dokumentālo fotogrāfiju, izstādes autorei un kuratorei Laumai Lanceniecei bijusi vēlme atklāt Vili Rīdzenieku gan kā portretu meistaru, gan aizrautīgu dabas fotogrāfu. Aplūkojam izstādi kopā ar tās kuratori. Viļa Rīdzenieka izstāde „Sejas un stihijas” Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma līdz 2.februārim.

Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs līdz septembra nogalei skatāma četru somu fotogrāfu izstāde „Pazušana”. Tajā aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar pārkāpumiem un vardarbību, pazemošanu un kaunu, sevis apšaubīšanu, identitāti un tās zaudēšanu – pazušanu no citiem, kā arī no sevis. Esi Orpanas fotogrāfiju sērijai ir performatīvs raksturs. Autore bieži darbojas tukšā pamestā vietā, viņa rada pretrunas starp sevi un vietu, kurā nav ne kopīgu, ne personisku atmiņu. Tīna Palola strādā ar savu personīgo vēsturi un emocionālo saikni starp dabu un atmiņām. Viņa strādā pie skatu veidošanas no emociju dotajiem signāliem. Savā sērijā "Patversme" viņa rada ilūzijas starp iekšējām domām un realitāti, kuru viņa vēlas mainīt. Savukārt Patrisia Rodasa ir radījusi trīs sērijas par vardarbību pret sievietēm. Darbā "Intīmākais patvērums" autore ietekmē kameras ekspozīciju ar roku palīdzību, piemēram, iesitot pa kameras korpusu vai statīvu, lai tā atainotu emocionālos stāvokļus vardarbīgu attiecību laikā. Darbā "Kritusī grācija" tiek atainotas sievietes krītot atklātā ainavā, lai ilustrētu vardarbību, kas notiek privāti. Bet sērija "Nepateiktais" atgādina par vardarbību, par kuru nekad netiek runāts skaļi. Visbeidzot Mias Dambergas fotogrāfijās uzmanība lielākoties ir pievērsta atmiņas sarežģītībai. Viņas fotogrāfiju sērija "Ilgu asmens" ir par sāpīgām personiskajām atmiņām, kas veidojušas viņas dzīves gaitu. Viņa arī stāsta par grupas izstādes idejas rašanos. Četru somu fotogrāfu izstāde “Pazušana” Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojama līdz 22. septembrim.

Šoreiz "Pasāžā" - par Arņa Balčus personālizstādi "Izstāde izstādē" Latvijas Fotogrāfijas muzejā, par Andra Brežes personālizstādi "Teksta uzdevums" galerijā "Alma" un par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra grupas izstādi "Kopīgā vēsture" muzejā "Rīgas Birža". Iedomājieties, ka tas viss - fotografēšana un citādu visādu mākslas darbu taisīšana, izstādīšana un tad skatīšanās - ir saruna.  Arnis Balčus: Kas notiek ar fotomākslu pēc izstādīšanas? Kur kolekcijas, rakstu un attēlu krājumi, pētījumi? Kur?! Andrejs Grants: Neredzu traģēdiju, ja izrādās, ka tu strādā plauktam. Galvenais ir pašam rūpēties, lai taviem darbiem ir arhivāla kvalitāte, tad gan jau tie nekur nepazudīs. Ivars Grāvlejs: (Parāda rupju žestu un iekāpj lidmašīnā.)  Boriss Groiss: Vienmēr kāds sūdzējies par mākslas atkarību no komentāra. Regulāri atskan aicinājumi mest malā visas teorijas, interpretācijas un diskursus, lai koncentrētos uz tīro mākslu. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kā var garantēt, ka šāds mākslas uztveres veids vispār ir iespējams. Andris Breže: (Lasa priekšā savu darbu nosaukumu sarakstu.) Stacionāra iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai. Pārvietojama iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai. Ierīce realitātes pārveidošanai. Santa Hirša: Kastes formāts priekšmetu instalāciju ir pārvērtis par attēlu, un caur šo ironisko žestu atkārtojas stāstu-attēlu, dzīvā-nedzīvā pretnostatījumi. Andrejs Strokins: (Saprotoši pamāj ar burbuļplēvi Arnim Balčum pāri Vecrīgai.)     

Šoreiz raidījumā par četrām izstādēm Rīgā: Intas Rukas personālizstādi "Atcerēties dzīvi" Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Imanta Tillera retrospekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, "Man in Art" galerijā "Māksla XO" un Andas Poikānes personālizstāde "Pavēnī" galerijā "Grata JJ". Vēl raidījumā tiekamies ar Arni Rītupu, Sergeju Timofejevu un Arvi Vigulu. Viņi gan nekādu vizuālo mākslu netaisa, toties izdarījuši šo to citu ļoti būtisku tam, ar ko te pirmdienu rītos nodarbojamies, proti, skatāmies. Acis tomēr ir galvā, tāpēc acu gaišumam ne tikai skatāmies, bet arī palasām. Raidījumu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.  

Šoreiz skatāmies divas fotoizstādes: vienu no Rīgas Fotomēneša pirmajām izstādēm — "Vilna un zīds. Jaunā erotika" Latvijas Fotogrāfijas muzejā — un vienu no Rīgas Fotogrāfijas biennāles pēdējām izstādēm, proti, apvienības GolfClayderman retrospekciju "Video salons" galerijā "Alma". Rasa Jansone pastāstīja par "Vilnu un zīdu", ko kūrēja kopā ar Janu Kukaini, bet Astrīda Riņķe, Aksels Bruks, Margrieta Griestiņa un Tomass Pārups priecājās par GolfClayderman retrospekciju un nākotnes plāniem. Sirsnīgi pateicos sarunu biedriem par sarunām un Valsts kultūrkapitāla fondam — par atbalstu. Jūsu Ieva Lejasmeijere

Arī šis ir raidījums par mākslu un laimi. Naivs varbūt, bet nekas. Skatoties trīs izstādes, mēģināšu nonākt līdz vietai, kur kļūst skaidrs, ka naivums mākslinieku un citu skatītāju skatījumā ir īpaša kvalitāte un rūpīgi kopts izteiksmes līdzeklis. Skatāmies trīs izstādes: Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklātas divas Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādes - Ingas Erdmanes "Nezināšanas prieks" un Andas Magones, Rūtas Kalmukas un Lailas Halilovas "Pievienotā atmiņa" -, bet komiksu izdevniecības "kuš!" galerijā "Micēlijs" - Ingrīdas Pičukānes retrospektīva izstāde "Forêt Noire". Raidījumā dzirdamas arī balsis; par tām pateicos Andai Magonei un Andrejam Grantam, bet par atbalstu paldies Valsts kultūrkapitāla fondam. Visu gaišu! Jūsu Ieva Lejasmeijere

Raidījuma sarunu viesis fotogrāfs Kārlis Bergs, kura izstāde „Re, ko Dievs sadarījis”  būs skatāma no 1. marta Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs. Kārļa Berga personālizstāde ir fotogrāfiju sērija – konceptuāls vēstījums par to, ka šobrīd cilvēki, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, ir pastāvīgā tiešsaistē un ļoti ātri sasniedzami. Izstādē var apskatīt darbus, kas tapuši laikā no 2016. līdz 2017. gadam. Šī izstāde parāda izmaiņas Latvijas sabiedrībā un pat dabas ainavās, kuras cilvēki paši vairs nemana. Raidījumā sarunāsimies par konceptuāliem jautājumiem par straujo tehnoloģiju attīstību, nepārtraukto esību online režīmā, par fotogrāfiju brīdī, kad katru dienu pasaulē tiek saražotas miljoniem fotogrāfiju, runāsim par informācijas un tehnoloģiju laikmeta sabiedrības attīstības scenārijiem. "KŪL: Kultūras ūnijas laiks" ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs un ilustrējošs radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Raidījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Raidījumu vada: Anete Enikova.