Atspere

Follow Atspere
Share on
Copy link to clipboard

Labākā iespēja sestdienas rīta vadīšanai uz radiovilņa kopā ar aktuālu informāciju, draudzīgu sarunu un piemērotu mūziku: brīvdienu notikumu apskats, konkursi, intervijas, gaiša, viegli sentimentāla estrādes, kabarē, kino un džeza mūzika.

Latvijas Radio


    • May 24, 2025 LATEST EPISODE
    • every other week NEW EPISODES
    • 26m AVG DURATION
    • 92 EPISODES


    More podcasts from Latvijas Radio

    Search for episodes from Atspere with a specific topic:

    Latest episodes from Atspere

    Solvita Krese: Laikmetīgā Mākslas centra ietekme ir akumulējusies visapkārt kā micēlijs

    Play Episode Listen Later May 24, 2025


    Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Sarunā ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi - par LLMC pirmsākumiem, sociālpolitiski interesējošām tēmām mākslas zinātnē un šo tēmu realizēšana LLMC darbībā. Par to, kā latviešu mākslinieki citādi runā par mākslu, par LLMC sasniegumiem gadu gaitā un pasākumu programmu 31. maijā. Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem? Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomājām, ka pastaigas ir mums adekvātākais formāts, jo mums ir šī nomadiskā daba. Mēs veidojam savas izstādes dažādu institūciju telpās, dažādās tukšās telpās, reģionos, starptautiski, un redzam mūsu ietekmi, kas pa šiem gadiem ir akumulējusies kā tāds micēlijs, kas izplešas mums apkārt. Tad mums likās - pastaigas, jā, mēs visu gadu staigāsim. Pirmā pastaiga, ar ko atklājam savas svinības, notiks 31. maijā. Tā ir 25 stundu performatīva pārvietošanās pilsētā, un mēs apstāsimies vairākās vietās, kur mums ir bijušas izstādes, un atsauksimies uz mūsu pagātni, rekonstruējot pagātnes pasākumus, bet kopā ar jauniem cilvēkiem, pārsvarā 25-gadniekiem. Rītu sāksim plkst. 11 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar vingrošanu - kā man rīts parasti sākas ar vingrošanu. Tur rekonstruēsim Kristīnes Kursišas veidota “Total Body Workout” performanci 2002. gada izstādei “Sestais elements”, bet kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levāni un daudzām jaunām, skaistām, gudrām māksliniecēm, mūsu bijušajiem kolēģiem un arī tās performances dalībniekiem. Es pati tagad aktīvi trenējos, lai varētu izpildīt visus šos soļus un vingrinājumus, tā kā būs ļoti aizraujoši. Pēc tam mēs kopā ar “Grāfienēm” virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un dārzā notiks rekonstrukcija performancei no pirmā “Survival Kit”, kad Katrīna Neiburga un Agnese Krivade veidoja zupas virtuvi un aicināja zupu vārīt dažādus tajā laikā zināmus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus. Šogad Katrīna un Agnese veidos zupu pēc savas receptes, bet tie, kas toreiz veidoja ēdienkarti, tagad nāks palīgā griezt un kapāt dārzeņus. Piedalās arī filozofijas žurnāls “Tvērums”, kuri vadīs sarunas ar zupas virtuves apmeklētājiem un runās caur mūsu izdevumu prizmu. Mēs jau vairāk nekā 20 gadus izdodam tulkojumus dažādiem, mūsuprāt, svarīgiem mākslas un kultūras teorijas tekstiem. “Tvērumieši” sarunāsies ar zupas ēdāju kompāniju par šīm tēmām. Diena tāda arī ir - vingrošana, pusdienas un tad ekskursija Nacionālajā Mākslas muzejā, kur skatāma Viktora Timofejeva izstāde, un Medicīnas muzeja dārzā notiks darbnīca bērniem. Bērnu programma ir neatņemama mūsu darbības daļa. Piedzīvosim mākslinieka Andra Eglīša personālizstādes “Joprojām zem debess juma” atklāšanu  Spirits & Wine telpās Andrejostā, bet nobeigums būs bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā Sarkandaugavā ar koncertu un ballīte līdz rītam, kurā Platons Buravickis nāks klajā ar saullēkta muzikālu performanci.  

    Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs: Soļus tulkot nevajag!

    Play Episode Listen Later Apr 26, 2025


    "Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

    Komponists Krists Auznieks: Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā

    Play Episode Listen Later Apr 5, 2025


    "Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

    Komponists Krists Auznieks: Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā

    Play Episode Listen Later Apr 5, 2025


    "Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

    Mūsu pasaulslavenā operdīva Elīna Garanča: Man kaut kā nav laika apstāties!

    Play Episode Listen Later Mar 22, 2025


    "Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

    Režisors Armands Začs: Kino ir attiecību veidošana

    Play Episode Listen Later Mar 15, 2025


    "Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

    Uldis Siliņš: Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu

    Play Episode Listen Later Mar 8, 2025


    Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī... Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni? Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt. Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties. Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti.  Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties. Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs. Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde? Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule. Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti. Par vilšanos arī ir šis stāsts? Protams! Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos. Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris. Negribētu ierobežot skatītājus, jo man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā. Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu. Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām. Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības... Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz. Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties. Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju. Vairāk – ierakstā.

    LNB direktore Dagnija Baltiņa: Mums rūp, lai Latvijas iedzīvotāji ir kritiski domājoši

    Play Episode Listen Later Mar 1, 2025


    "Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam mācīties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem," uzsver Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa. Ar viņu tiekamies, lai plašāk runātu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas aktualitātēm tuvākā un tālākā nākotnē.    Anete Ašmane-Vilsone: Bibliotēka ir tik liela institūcija, ka tur nemitīgi ir kaut kas jauns, kaut kas aktuāls un kaut kas svarīgs. Tomēr šonedēļ šeit atklāta izstāde ar ļoti intriģējošu nosaukumu – "Tiesības uz bibliotēku". Vēl liela aktualitāte, kas skar gana daudzus un par ko daudzi priecājas, ir bibliotēkas darba laika pagarināšana. Taču sāksim ar izstādi, kas iekļaujas projekta "Latviešu grāmatai – 500" notikumu ciklā. Dagnija Baltiņa: Sākšu ar projektu "Latviešu grāmatai – 500", jo man šķiet, ka tas ir viens no patiešām monumentāliem šīgada notikumiem – pagājuši pieci simti gadi, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā! Un mēs nenoliedzami runājam par grāmatu latviešu valodā kā to stūrakmeni, kas veidojis gan Latvijas valstiskumu, gan stiprinājis mūsu pašapziņu, gan vispār savu valodas novērtējumu un valodas garu. Tas, ka mums bijušas grāmatas latviešu valodā, ir bijis mūsu pretstāves elements un balsts gan pret daudzām rusifikācijas politikām, kam esam gājuši cauri, gan palīdzējušas noturēt savu identitāti vēlāk – trimdā vai arī Latvijā. Līdz ar to grāmatas piecsimtgade ir ļoti spēcīgs vēstījums par mūsu pašu saknēm, par grāmatu kā fenomenu mūsu sakņu uzturēšanā un par to, kādas izvēles veiksim nākamajos piecsimt gados. Un tāpēc arī pirmā izstāde – mums gan ir ļoti daudz izstāžu, šogad ir arī Gunāra Birkerta simtgades izstāde, kas arī ir daļa no šīs programmas –, bet kulminācijas gadu atklājošā izstāde "Tiesības uz bibliotēku" ir vienlaikus gan modinātājzvans, gan atgādinājums par to klinti, uz kuras mēs stāvam, lai ietu tālāk. Un tās ir mūsu tiesības – ieraudzīt šo klinti, lauzt kādus priekšstatus pašiem par sevi,  atgādināt, veidot labus paradumus, kas balstās lasīšanā un kritiskā domāšanā, kas ceļ mūsu pašapziņu, un, protams, palīdz cīnīties pret mītiem, aizspriedumiem.  Tas arī iet kopā ar jautājumu par darba laika pagarināšanu; par to, kāda ir mūsdienu bibliotēka. Mēs arvien vairāk un vairāk pasaulē redzam, ka mūsdienu bibliotēka ir dzīva, atvērta, silta, mutuļojoša vieta. Bet kas ir mūsu galvenā valūta un kas ir tiesības uz bibliotēku? Mūs interesē, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam izdodas. Un bibliotēka iedod to sajūtu, ka mums tas rūp. Tāpēc arī darbalaika pagarināšana, kas nav tikai nosacīts sabiedrības spiediens, kas noteikti ir bijis, bet drīzāk filozofiskā un ļoti stingrā pārliecība, ka mums ir svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji ir kritiski domājoši, lai viņiem veidojas paradums pašiem veidot savu viedokli un kritiski domāt. Un bibliotēka ir šī atvērtā, visiem pieejamā vieta, kur to darīt. Un tad jau arī es domāju, ka mūsu pašapziņa aug un ceļas. Kā nonācāt pie šādas koncepcijas? Un vēl: mani kolēģi, uzzinot, ka jūs intervēšu, lūdza, lai noteikti jums pajautāju, kālab tomēr svētdienās bibliotēka ir slēgta? Vai arī to nevajadzētu mainīt? Domāju, ka ļoti gudri ir iet pakāpeniski ar lietām uz priekšu. Ja redzēsim, ka sabiedrībā būs pieprasījums, mēs par to domāsim. Šobrīd redzam, un arī izvērtējot tos laikus, kad visvairāk iedzīvotāji nāk uz bibliotēku, nolēmām sākt agrāk un turpināt strādāt ilgāk. Mainījām arī darbalaiku sestdienās – tagad bibliotēka būs atvērta no 11 līdz 18, jo redzējām, ka tieši pēcpusdienā ir ļoti daudz cilvēku, tāpēc pielāgojām savas iespējas un piedāvājumu tieši apmeklētāju plūsmai. Ja redzēsim, ka arī svētdienas ir ļoti, ļoti, pieprasītas, varēsim par to domāt. Bet uzskatu, ka ir gudri iet soli pa solim un sākt šos labos paradumus sabiedrībā veidot, audzināt un mudināt – kādu darbdienas vakaru nākt uz bibliotēku ar savām domām, ar savām idejām, tās rakstīt, pierakstīt, lasīt, lai saprastu labāk lietas pasaulē. Kādu redzat Nacionālās bibliotēkas lomu ne tikai bibliotēku un grāmatniecības nozarē, bet varbūt plašāk? Pirms pāris nedēļām, 15. februārī, "Klasikā" bija raidījums par bibliotēku dizainu, vēsturi un nākotni. Kāds ir jūsu skatījums? Vai Latvijas Nacionālā bibliotēka kaut kādā ziņā rāda piemēru pārējām bibliotēkām? Jo, saprotams, ka tā nav gluži parasta pilsētas bibliotēka, kāda mēdz būt jebkurā Latvijas pilsētā – tā ir Nacionālā bibliotēka ar savu statusu, saviem plusiem un mīnusiem. Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam aizņemties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem. Šobrīd Nacionālā bibliotēka sevi ļoti spēcīgi pieteikusi arī digitālajos jautājumos, un domāju, ka esam viens no nozīmīgākajiem sabiedrības balstiem, pieņemot lēmumus, kas ir sabiedrības interesēs. Un tas ir būtiskais atslēgas vārds, ka nacionālās bibliotēkas loma ir ieraudzīt lietas ļoti kompleksi, bet – izejot no tā, kāds ir sabiedrības labums un ieguve no cilvēka skatupunkta, un nepārtraukti būt tam atgādinošajam elementam, kas aizstāv šo vajadzību, cilvēcisko skatu un valstisko domāšanu. Un šī loma mums kā nacionālajai kultūras institūcijai ir neaizvietojama. Tas nenoliedzami gan ir par digitālajiem jautājumiem – gan  kultūra, gan īpaši bibliotēku darbs īpaši šobrīd digitalizējas –, gan par visu bibliotēku lomu sabiedrībā kopumā. Tā ir mūsu ļoti spēcīgā loma – būt par aizstāvi un kompetenču centru attīstības virzītāju visām bibliotēkām Latvijā. Vairāk – ierakstā.  

    Dvēseles mugurkauls. Saviļņojoša saruna ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu

    Play Episode Listen Later Feb 22, 2025


    "Klasikā" tiekamies ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras darbi ir pazīstami gan Latvijā, gan Eiropā, gan Amerikā, bet pirms nedēļas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērusi Baltijas mūsdienu stikla izstāde "Slāņi", kurā skatāms arī Andas darbs "Iztaisno muguru!" ("Spine"). Inta Zēgnere: Tāds neparasts nosaukums šim darbam. Ko īsti ar to vēlējies pateikt? Par ko ir šis darbs? Anda Munkevica: Tā ir šodiena. Katrā no mums tam vajadzētu būt kā bauslim... Darbu veidoju, domājot un veltot to ukraiņu gara stiprumam un pasaules notikumiem šodienas kontekstā. Vienmēr esmu domājusi par to, kā ir tiem cilvēkiem, kuri atrodas mājās, kad viņus bombardē. Kā viņi jūtas, kā viņi saslēdzas. Un, neskatoties ne uz ko, nākamajā rītā noslauka pelnus un putekļus, iztaisno muguru un iet tālāk. Dzīvo tālāk. Tā patiesībā ir arī mūsu atbildība par to, ko darām ikdienā, kāpēc esam piedzimuši. Šie mūžīgie jautājumi: kādus darbus savā dzīvē darām? Kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējiem – arī ar dabu. Tas arī ir šis te "Iztaisno muguru!" jeb dvēseles mugurkauls, kas patiesībā ir tas svarīgākais mūsu dzīvē. Šo mugurkaulu esmu veidojusi no dažādu paaudžu kopā saliktām rociņām… Tās veido mugurkaulu un faktiski arī ribāju. Mēs, cilvēki, esam savienoti vienotā asinsrites sistēmā, vienotā nervu sistēmā. Un kaut kur, kaut kādā ziņā mēs esam brāļi. To, starp citu, arī Arvo Perts saka savos darbos. Brāļi. Un tad ir jautājums: kāpēc viens brālis nosveras agresijas, varas, naudaskāras pusē, bet otrs – mīlestības, ģimenes, harmonijas un sirdsapziņas pusē? Kur ir tā robeža, kas viņus nošķir? Par tām rokām. Tās nav tādas abstraktas rokas, bet gan konkrētu cilvēku rokas, kas šo mugurkaulu satur kopā. Vai tu atšifrēsi nedaudz?  Rokas es izvēlējos, jo tās aug no sirds. Ja skatāmies uz to anatomiski, tās ir kā mūsu dvēseles antenas, un visus darbus, ko darām, mēs darām ar rokām. Cilvēki, kuru rokas es izvēlējos, ir ļoti konkrēti. Apakšā šo skulptūru satur kopā tāds kā kodols, saknes. Apakšā ir vecajie, gudrajie, kas ir mana mammīte un augstskolas profesors. Tālāk seko mūsu aizstāvji, sarga ukraiņu karavīru rokas, un tālāk uz augšu: vīrs un es, un mani dēli, jaunas sievietes rokas ar cerību uz nākotni pie jaunākiem bērniem, un pašā augšgalā – desmitgadīga puikas rokas, kas ir skats uz nākotni, vērsts uz visu jauno. Ar cerību.  Vairāk – ierakstā. ***  

    LTV žurnāliste Lilita Eglīte: Pati galvenā šajā laikā ir cerība

    Play Episode Listen Later Feb 15, 2025


    "Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

    Dzīvs zibsnis. Saruna ar dejotāju un horeogrāfi Olgu Žitluhinu

    Play Episode Listen Later Feb 8, 2025


    Rīta programmā "Astpere" tiekamies ar 9. februāra jubilāri, dejotāju, horeogrāfi, dejas pedagoģi un laikmetīgās dejas virziena izveidotāju Olgu Žitluhinu un runājam par deju visdažādākajos kontekstos - par dzīves pedagogiem jeb meistariem, par Olgas gaitām deju dzīvē kopš septiņu gadu vecuma, par mācīšanos no audzēkņiem un to, kāpēc Olga sevi sauc par “bakstītāju”, nevis “pedagoģi”. Cenšamies saprast, vai cilvēkiem, kuriem uztvere ir izteikti kinestētiska, ir priekšrocības dejas žanrā, un to, cik svarīgi ir sakārtot savu iekšējo pasauli. Raidījuma gaitā sveiciens Olgai no bijušās audzēknes Agates Bankavas, kura saka, ka Olgas tēlā viņa saskata zibšņus. Olga Žitluhina: "Ko mēs gribam no šīs dzīves? Tas ir jautājums, ko nekad neuzdodam. Mums bail. Mēs straumējamies, tekam, lidojam - rīt, rīt, rīt. Nu, rīt 65 [gadu jubileja], pensija (smejas). Vēl joprojām nav tā, tā, tā, bet man joprojām ir ļoti interesanti (smejas). Varbūt to vajag mācīt - kā dzīvot? Mani viss interesē. Man ir laime un gandarījums, kad redzi dejotāja ķermeni vai vairākus acu priekšā, atver tās durtiņas un ķermenis pilnīgi uzplaukst, atdzīvojas. Cik skaisti!

    Matīss Kaža: "Zelta globuss" ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino

    Play Episode Listen Later Jan 11, 2025


    "Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

    Šovakar — "Spēlmaņu nakts"! Saruna ar teātra kritiķi, žūrijas priekšsēdētāju Ati Rozentālu

    Play Episode Listen Later Nov 23, 2024


    Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

    "No visām telpām mans favorīts ir pagrabs." Intervija ar LNVM direktoru Arni Radiņu

    Play Episode Listen Later Nov 2, 2024


    Pēc vērienīgas rekonstrukcijas Rīgas pilī šoruden atgriezies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Lai arī ar pilnu jaudu darbību tas atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Tieši tāpēc novembra pirmajā "Atsperē" tiekamies ar muzeja direktoru Arni Radiņu.  Inta Zēgnere: Skaists notikums, ko esam piedzīvojuši – Rīgas pils ir atvērta, un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sāk lēnām atgriezties šajās telpās. Šobrīd tās vēl skatāmas bez ekspozīcijām, taču varbūt visupirms, Arni, atgādiniet pašus elementārākos faktus par Rīgas pili... Arnis Radiņš: Tā, kuru mēs šobrīd redzam, ir trešā Rīgas pils. Pirmā tika nopostīta, un tika ierādīta vieta otrajai – šajā pašā vietā, kur atrodas trešā. Taču otru toreiz arī nopostīja, un šī ir 1515. gada versija, kura uzbūvēta uz 1330. gada versijas jeb otrās pils pamatiem. Izklausās diezgan sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Šīs mājas pamatos var redzēt kaut ko no 14. gadsimta pils, bet pamatkorpuss ir no 16. gadsimta. Vakar beidzot pati apmeklēju Rīgas pili un biju absolūtā sajūsmā – negribējās iet projām: iesaku visiem paskatīties uz šīm telpām un sajust patiešām neparastu atmosfēru… Lai arī veikti restaurācijas darbi, senumu var just. Vai varu lūgt jūs mūs iztēlē izvadāt pa pils telpām? Pa vārtiem ieejam dienvidu korpusā. Šie vārti ir jauni, tie nav no senajiem laikiem: šie vārti izveidoti vēlāk, lai būtu komunikācija [arī ar šo pilsētas daļu]. Īstie vārti, kas ved pilī, atrodas pretējā pusē – ziemeļu korpusā. Šobrīd tie nav pieejami. Pagriežamies pa labi un ieejam vienā no pils pirmā stāva telpām – vestibilā, un redzam ārkārtīgi skaistas velves. Labā ziņa ir tā, ka izdevās pazemināt šīs telpas līmeni: agrāk cilvēki bija pietiekami slinki: ja nu kas, tika uzlikta arvien jauna un jauna grīda. Tagad kādi četrdesmit centimetri atgūti no sākotnējā līmeņa, kaut gan pie vienas kolonnas var redzēt, ka vēl kādu četrdesmit centimetru pietrūkst...  Stāvu augstāk ir lielākās pārvērtības: atjaunota kapela un remteris jeb baznīca un ēdamtelpa – tādā izskatā, kādas tās kādreiz bija, jo [laika gaitā] tām tika iebūvēts viens starpstāvs. Restaurācijas gaitā tas tika izņemts ārā, un šobrīd telpa ir visu septiņu metru augstumā – tāda, kāda tā reiz bijusi.  Ceturtais stāvs arī ir pārveidots, nostiprināts. Tas tapis vēlāk tapis, bijušā ieroču stāva vietā, un nekādus senus brīnumus tur redzēt nevar, izņemot atsegtās dienvidu korpusa sienas: tagad var redzēt, kādas tās izskatījās kādreiz – ķieģeļu mūrējums. No visām telpām mans favorīts ir pagrabs… Tā ir vismazāk pārveidotā telpa. Pareizāk sakot – izņemot ārā visas starpsienas, telpas ir vistuvāk sākotnējai substancei – pieņemu, ka kopš 1515. gada tās neviens šādā izskatā nav redzējis, jo tūlīt, kā jau pagrabā, tika ierīkotas noliktavas, telpa tika sadalīta mazākās daļiņās. Tagad tam visam var iziet cauri, un šis skats simt metru garumā ir diezgan iespaidīgs... Arī šeit labā ziņa ir tā, ka pagrabs atjaunots tuvu tam augstumam, kāds tas bija. Jo arī šeit bija sakrājušies uzbērumi, bet tagad velves un kolonnas nolasās labāk nekā iepriekš: telpa ieguvusi majestātisku skatu! Pie tam interesanti, ka viens gals šai telpai ir ar labākām velvēm, proti, izpildīts kvalitatīvāk, bet otrs ir vienkāršāks, izskatās, ka būvēts ātrākā tempā. Ir divas teorijas: viena no tām – ka bijuši divi amatnieki, divi meistari, kas mūrējuši: viens bijis kārtīgāks, viens nekārtīgāks. Jo patiešām meistari bija divi. Tur, kur ir greznākās velves, bijusi paredzēta prestižāka vieta, nevis vienkārši pagrabs. Iespējams, bruņinieku kapenes vai kas cits.  Pagrabs sagādāja lielāko arheoloģisko pārsteigumu: pils izrakumu laikā atradām hipokausta krāsni, par kuru jau tagad plaši izskanējis. Tas interesantākais fakts ir tas, ka šī krāsns nav saistāma ar pili – tā ir vecāka. Vēl vecāka par 1330. gadu! Bet kā tas nākas? Jo parasti taču tādas krāsnis ierīkoja, ja bija kādi konventi, klosteri. Šķiet, arī Piritas klosterī ir šāda veida krāsns.  Šis ir ļoti tipisks apkures veids tā laika celtnēs.  Bet ko tad apkurināja, ja nebija pils? Pēc rakstītiem avotiem zinām, ka šai pilij pilsēta ierādīja vietu pie Svētā Gara hospitāļa – pie pilsētas mūra, kurā atradās Svētā Gara tornis ar vārtiem pie zirgu staļļiem, daļēji pilsētas teritorijā. Šajos izrakumos pagalma dziļumā atradām gan koka pilsētu ar koka ielām jeb koka bruģējumu un koka mājām, atradām arī pilsētas mūri un Svētā Gara torni. Zirga staļļus gan neatradām, lai gan... smaka bija saglabājusies! Patiešām?!  Jā, vienā izrakumu laukumā... Apmēram ir nojauta, kur tie varētu būt bijuši, bet konstrukciju ziņā šīs liecības neatradām. Bet krāsns ir no Svētā Gara hospitāļa, kura sienas atradām izrakumos. Tā ir ēka, kas iepriekš atradās pils vietā. Tad tā tikusi nojaukta un uzbūvēta pils. Tas bija hospitālis, vai tomēr konvents? Tur ir valodnieciska nianse. Ja tulko no latīņu valodas, tad tas ir hospitālis, ja tulko no vācu valodas – konvents. Tā bija patversme, kur pavadīt vecumdienas – arī bagātiem cilvēkiem. Šis bija ļoti bagāts konvents – tam bija gan pārtika, gan nauda, gan viss pārējais. Tas aprakstīts hronikās. Nonākot velvju pagrabu teritorijā, uzreiz rodas asociācijas: tā taču ir Ārzemju mākslas muzeja izstāžu zāle, tikai ar ieeju no citas puses. Jā un nē. Jo Ārzemju mākslas muzeja Velvju zāle aizņēma daļu no šīs telpas. Ieeja ir tieši turpat. Bet velves izskatījās savādāk tāpēc, ka tur bija ierīkota grīda, bet otra daļa, kas tagad redzama, greznākā daļa – tā bija Vēstures muzeja īpašums. Es to vēl atceros kā ogļu pagrabu, vēlāk tur atradās keramikas glabātuve. Bet kopumā, veselumā, visā šajā garumā šo telpu sen neviens nav redzējis – tagad ir unikāla iespēja to apskatīt. Pagrabs ir krāšņākā telpa… Negribu neko sliktu teikt par remteri un kapelu, arī tās ir vienreizējas un tādas Latvijas pilīs vairs nav saglabājušās. Taču tās ir stipri pārveidotas. Garu var just, bet faktiski tās ir ne tik oriģinālas, jo tur ir jauni, pārveidoti logi. Arī pagrabs izskatās tīri svaigs! Kā jau pēc restaurācijas – viss ir "uzfrišināts". Bet laiks darīs savu. Nosūbēs un viss atkal nostāsies savās vietās. Grīdās parādīsies pirmie papēžu nospiedumi, uz sienām – plecu nospiedumi un skrāpējumi. Tas ir neizbēgami. Māja nolietojas. Sterili izskatās tikai pašā sākumā. Cilvēks atstāj savas pēdas. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīcībā ir visa kapelas daļa – četri korpusi. Pieejams šobrīd ir dienvidu korpuss: no 12 000 kvadrātmetriem šobrīd 4400 ir gatavi, un pils gaida vēl trešo kārtu, lai to pabeigtu. Tuvāko četru gadu laikā katru gadu nodosim pa vienai ekspozīcijai. Sāksim ar ekspozīciju "Straumējot laiku" ceturtajā stāvā – tā būs tāda ļoti saspiesta Latvijas vēsture no Akmens laikmeta līdz šodienai. Cilvēks varēs paātrinātā tempā iziet cauri visai mūsu vēsturei. Nākošā ekspozīcija būs pagrabā, tās nosaukums būs "Livonijas pilis", kas rādīs to lielisko materiālu, kas ir muzeja rīcībā no Latvijas arheoloģiskajos izrakumos iegūtajām liecībām. Tā varētu būt vēl pēc gada. Pēc tam būs ekspozīcija "Rīgas pils vēsture", bet vēl pēc tam – "Sakrālā māksla", kas atradīsies kapelā jeb baznīcas vietā. Remteris jeb ēdamtelpa netiks ekspozīcijām izmantota, bet paliks tāda, kāda tā ir šobrīd – lai var apjaust šīs telpas apjomu. Telpu varēs izmantot arī dažādiem pasākumiem. Vairāk – ierakstā.

    "Darījām, ko varējām..." Režisore, TV raidījumu vadītāja un producente Marta Selecka

    Play Episode Listen Later Oct 26, 2024


    Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

    Svens Kuzmins un "Brīvībene". Sevis un laikmeta izprašanas ceļš, kuru noiet ir aktuāli

    Play Episode Listen Later Oct 19, 2024


    Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās rakstnieks Svens Kuzmins. Nupat klajā laista viņa piektā grāmata "Brīvībene", kuras galvenā varoņa vārds ir Svens Kuzmins. Sarunā - par 2000. gadu Rīgu, mūsu sasaisti ar senču izvēlēm, par vēstures un kultūras simboliem un to, vai maz nepieciešams literatūrā nodalīt reālo no izdomātā. Grāmata nākusi klajā izdevniecībā "Orbīta" un tā no jauna mākslinieka skatpunkta stāsta par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem. "Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies, taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Svens Kuzmins: "Jau bērnībā sapratu, ka Rīga kā vieta, kas uzlādēta ar vēsturi, ir ļoti noslēpumaina, mīklaina, tajā ir daudz tumšu plankumu, visādu neizgaismotu kaktu. Šī vienmēr klātesošā noslēpuma sajūta saviļņo un grūti vārdos tverama. Pietrūkst vārdu tiktāl, ka jāraksta grāmatas, lai to izstāstītu (smejas). Jo vairāk mēģini šo noslēpumu atšifrēt, jo lielāks un kārdinošāks tas kļūst. 2002. gadā sāku šajos ēnainajos kaktos ieiet un uzkavēties. Tas bija interesants vadmotīvs, pat virsmērķis, strādājot pie šī teksta -  ļoti uzsvērt nezināmo, maksimāli maz izskaidrot, kas tad īsti notiek, koncentrēties uz to, ko es nezinu; izdarīt tā, lai, lasot to, neapskatāmo, tumšo plankumu būtu vairāk nekā to izskaidrojamo. Tā ir arī tumšu plankumu apzināšanās gan sevī, gan savas dzimtes neviennozīmīgajā vēsturē. Negribu izteikt kategoriskus, visaptverošus apgalvojumus, ka tā ir katra latvieša lieta, taču zinu, ka šādu dzimtu ar tik neviennozīmīgu vēsturi, kāda grāmatā aprakstīta, nav maz. Ļoti bieži, kad runājam par latviešu identitāti, pašnoteiksmi, līdz galam nav saprotams, kas tas ir un no kā tas sastāv. Ja skatāmies ārpus, teiksim, nacionālā romantisma komplekta un ejam dziļākos vēstures ēnu kaktos, tur ir ļoti daudz lietu, kuras aktīvi jāmeklē gan savā privātajā vēsturē, gan mūsu visu kolektīvajā. 19. un 20. gs. bija ļoti sarežģīts un daudzšķautņains laiks. Mēģināju šo sarežģīto lietu apzināt. Protams, es nekādā gadījumā nemēģinu pateikt, ka būtu nonācis pie kaut kādām atbildēm, drīzāk teiktu tā - tas ir individuāls sevis, savas vietas un laikmeta izprašanas ceļš, kuru noiet ir ļoti aktuāli." Svens Kuzmins (1985) ir latviešu rakstnieks, publicists un mākslinieks, etīžu teātra "Nerten" režisors. Latvijas Mākslas akadēmijā studējis  glezniecību un grafiku, Mančestras Metropolitēna universitātē – glezniecību. Kuzmins ir stāstu krājuma "Pilsētas šamaņi" (2016), kā arī romānu "Hohma" (2019), "Dizažio" (2021) un "Skaistums un nemiers" (2023) autors. Svena Kuzmina darbi tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un citās valodās. Par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, 2024. gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

    Mārtiņš Eihe: Visgrūtāk ir veidot izrādes vienpadsmitgadniekiem

    Play Episode Listen Later Oct 12, 2024


    Sestdienas rītu "Klasikā" sākam kopā raidījuma ciemiņu – Latvijas Leļļu teātra direktoru, režisoru Mārtiņu Eihi. Sarunā par teātra 80. jubileju, paveikto, iecerēto un apjausto, klāt baudot muzikālu rīta kafiju. * Liene Jakovļeva: Lai ko tu darītu, tev vienmēr būs līdzi arī apzīmējums "režisors" – sirdī, izglītībā tu tomēr esi režisors. Direktorus jau nekur tā īpaši neapmāca? Mārtiņš Eihe: Direktorus, man liekas, apmāca vairāk (smejas) – arī dzīve. Tas mans gājiens uz direktora amatu zināmā mērā bija mērķēts aiz tā, ka mums ir vēl vairāk jāspēj pierādīt un rādīt, ka arī mākslinieki var vadīt šāda veida institūcijas. Ka mēs nedzīvojam tikai sapņos un vēl kaut kur, bet varam arī sastapties ar realitāti un tajā veidot izmaiņas. Liene Jakovļeva: Saistībā ar Leļļu teātri, droši viens no taviem un jūsu kopīgajiem mērķiem ir lauzt iesīkstējušus stereotipus, piemēram, par to, ka leļļu teātris ir domāts tikai bērniem, ka leļļu teātrī ir aktieri, kas runā ķēmīgās bērnu balsīs un kustina lelles. Un šeit es ļoti uzmanīgi saku "lelles" nevis "lellītes", jo zinu, cik tu ļoti saausītos un sadusmotos, ja es vai kāds cits teiktu "lellītes". Saistībā ar cirku, šķiet, tas stereotips jau ir pagaisināts. Mūzikas pasaulē, piemēram, arī uz vokālajiem ansambļiem un koklētāju ansambļiem. Tas ir mainījies un sagriezis mūsu apziņā priekšstatus. Vai ir tā, ka jūs gribat tās durvis pavērt plašākas un ieaicināt Leļļu teātrī daudz vairāk un citādāku auditoriju? Mārtiņš Eihe: Es nedomāju, ka mēs gribam lauzt, jo lietas jau ir notikušas. Piemēram, mana brālēna mamma bija koklētāju ansambļa "Spārīte" vadītāja, un "Spārīte" spēlēja Mocartu. Šīs lietas jau ik pa laikam parādās. Jautājums ir par to, kā to nostiprināt. Kā strādāt pie tā, lai tas saglabājas un lai mēs augtu, lai katrai nākošajai paaudzei nebūtu jāsāk no jauna stāstīt, ka kāda konkrēta lieta var darīt arī to, ko jūs negaidāt. Ja mēs runājam par lellēm, man liekas, ka viens no priekšstatiem ir par to "leļļu kustināšanu", bet patiesībā lelle laba meistara rokās (un es ar šo domāju gan to, kas lelles izgatavo, gan to, kas viņas spēlē kā mūzikas instrumentus) – tu to nevari apgūt vienas vai pat divu sezonu laikā līdz pilnībai. Tas ir nepārtraukts darbs, kuru tu dari. Tādā ziņā mums ir paveicies, ka mums ir gan pieredzējuši aktieri, kā Dace [Vītola], kā Santa [Didžus], un nāk klāt arī jaunie. Viņi izrādēs sastopas un var viens otram palīdzēt kādas lietas apgūt. Jaunie var nākt iekšā ar kādu jaunu impulsu un likt paskatīties uz lietām mazliet citādāk. Šī mijiedarbība kādā brīdī nonāk arī līdz skatītājiem, kaut vai tajās pašās pieaugušo izrādēs, kur tu vari darboties mazliet citādi, nekā tu to dari bērnu izrādēs.  

    Edmunds Apsalons: Mans mērķis ir veicināt sarunu un savstarpējo sapratni

    Play Episode Listen Later Sep 28, 2024


    Sestdienas rīta intervijā tiekamies ar sabiedrisko mediju ombudu Edmundu Apsalonu. Viņš šajā amatā stājās 1. augustā, un pēc gandrīz diviem nostrādātiem mēnešiem teic, ka šķiet - pagājis jau pusgads, jo ombuda darbs ir tik intensīvs, ka viena darba diena ir kā trīs. Runājam gan par ombuda ikdienu, esot pa vidu starp sabiedriskajiem medijiem, sabiedrību, politiķiem un valsts pārvaldi, gan par Edmunda Apsalona izpratni par savu darbu, kas lielā mērā balstās savstarpējās izpratnes veicināšanā un sarunas veidošanā, kur saruna ir kā kopīgs domāšanas veids. Par medijpratības nozīmi, uzticēšanos medijiem un saiknes veidošanu - par to "Atsperes" saruna. Edmunds Apsalons: Bieži vien ir priekšstats, ka ombuds ir sava veida tiesnesis, kuram jāiztiesā konfliktsituācijas, kuras rodas vai starp medijiem un kādu sabiedrības daļu, vai starp medijiem un politiķiem, vai starp medijiem un valsts pārvaldi. Es saku “nē”. Es negribu būt tiesnesis tā apsvēruma dēļ, ka tiesāšana nozīmē, ka tev ir zināma patiesība, un tu šai konkrētajai situācijai piemēro šo patiesību, lai pateiktu, vai atbilst vai neatbilst. Bet ombuda gadījumā viena puse - mediji - konstruēs savu realitāti un stāstu par to, kas šeit īsti notiek. Tad auditorija klausās šo stāstu un mēģina to saskaņot ar savu realitātes konstrukciju jeb savu izpratni par to, kas te īsti notiek. Politiķi to dara tieši tāpat, valsts pārvalde arī. Ja šīs konstrukcijas nesaskan, sabiedrība saka - te kaut kas nav kārtībā - un vēršas pie ombuda ar pretenziju, ka mediji nedara to, kas viņiem jādara, vai nedara to tā, kā tas viņiem jādara. Bet tas, kā viņiem tas jādara, ir aprakstīts redakcionālajās vadlīnijās. Tad ombuda uzdevums ir ņemt šīs abas realitātes konstrukcijas un paskatīties. Tiesnesis teiktu, kuram taisnība. Mans uzdevums ir iedziļināties abās konstrukcijās un saprast, kā tās tapušas, jo abām konstrukcijām ir savs pamatojums. Tad mans uzdevums ir skatīties, kā mēs varam panākt to, ka puses sāk cita citu saprast. Ļoti daudzās situācijās man šķiet, ka man jārīkojas kā samierinātājam, ka man jāatzīst abu pušu tiesības uz savu viedokli, vienai pusei skaidrojot otras puses viedokli un otrādi. Man ir cerība, ka radīsies lielāka izpratne abās pusēs un ka abas puses, konstruējot savus nākamos stāstus, ņems to vērā. Kad es to visu stāstu, man saka - naivs ideālists. Ideālists? Piekrītu, jo ir jābūt noteiktiem ideāliem, pēc kuriem savā dzīvē vadies. Naivs - nē, jo es labi apzinos, ka iespēja pietuvoties šiem ideāliem ir minimāla. Nebūs liela progresa, taču pat, ja progress būs neliels, tas jau būs ļoti svarīgs tajā virzienā, kā mēs kā sabiedrība joprojām mācāmies cits ar citu sadzīvot, mēs joprojām mācāmies sarunāties cits ar citu, saprasties, un tas viss ir paredzēts tam, lai mēs varētu kopā kaut ko darīt, lai mēs varētu kaut ko darīt sadarbojoties, nevis tikai cīnoties citam ar citu. 

    ĢIT producente Maija Pavlova: Mēs ļoti maz pievēršam uzmanību tam, ko mums patiešām vajag

    Play Episode Listen Later Sep 21, 2024


    Jaunās sezonas otrajā "Atsperē" mūsu viešņa un raidījuma līdzveidotāja ir Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. Klausāmies mūziku un arī sarunājamies: par Ģertrūdes ielas teātra sezonas plāniem, par teātri vispār, par sabiedrību, mākslas nepieciešamību un dzīvošanu. Orests Silabriedis: Runājot par Ģertrūdes ielas teātra sezonu: kas būtu galvenie akordi, kurus tu vēlētos akcentēt? Maija Pavlova: Šosezon mums ieplānotas trīs pašu producētas izrādes, un pirmais iestudējums būs gatavs novembra beigās. Tā būs izrāde, ko veido Andrejs Jarovojs, Kristīne Brīniņa un jaunā māksliniece, scenogrāfe Justīne Jasikēviča. Tas būs vizuālā teātra darbs, kas nozīmē, ka tajā būs mazāk teksta, vairāk kustību un šajā gadījumā arī objektu. Tas ir tāds meklējums vai pētījums par to, kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu, jo viens no izrādes tapšanas iedvesmas avotiem ir ātrā mode, kas mūsu vidū ir ļoti populāra, bet... vienlaikus tas ir viens no lielākajiem atkritumu ražošanas veidiem. Tas ir viens aspekts, uz ko mākslinieki skatās un pēta, kāpēc mums tā vajag, kāpēc mēs to darām, kā šī mode no četrām sezonām kļuvusi par 52 "sezonu" modi, un cik daudz apģērbu pa taisno no veikaliem tiek nogādāti atkritumu kaudzēs. Taču izrādē ir arī aspekti, kas saistīti ar cilvēka ķermeni: kāpēc mums vajadzīgs apģērbs, ko tas mums dod un kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu plašākā nozīmē. Bet tev pašai ir atbilde uz jautājumu, kādēļ pasaulē ir tik nežēlīgi daudz apģērbu, jo patiešām – var tikai brīnīties, ar ko tie visi veikali tiek piepildīti, kur tas viss rodas un kur paliek? Kur paliek... Dažas fotogrāfija ir iespaidīgas, un skaitļi arī. (..) Atkritumu apģērbu ražošana ir šausmīgs, šausmīgs pasākums! Viens no iemesliem ir industrija, bet es arī domāju, ka tas ir stāsts par cilvēku nedrošību pasaulē. Tas viens mirklis, kad mēs kaut ko varam nopirkt un sajust prieku... Pirkšanas prieks lielāks nekā uzvilkšanas prieks? Jā, domāju, ka tas vairāk saistīts tieši ar šo laiku. Piemēram, no rīta mums bija mācības "Namejs". Laiks ir tik trauksmains, gribas kaut ko tādu... Savā ziņā tas ir tāds kompensējošais mehānisms – ka mēs iepērkamies. Taču mēs ļoti maz pievēršam uzmanību tam, ko mums patiešām vajag, un šis laiks, ātrums, nedrošība – šī kombinācija mums ļoti ātri var visu ko piedāvāt, un mēs ļoti labi ņemam pretī. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv.   

    Operas jaunais vadītājs Sandis Voldiņš: Tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs…

    Play Episode Listen Later Sep 14, 2024


    "Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi bija drīzāk ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs," smaida Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra jaunais vadītājs SANDIS VOLDIŅŠ, kurš amatā stāsies novembra sākumā. Gunda Vaivode: Nesen kādā starptautiskā operas platformā bija redzama viena kaismīga dziedātājas atbilde uz jautājumu, vai opera ir šodienai atbilstošs žanrs. Viņa sacīja tā: "Opera ir par mīlu un nāvi, par dzīvi – kas atbilstošāks vēl var būt?!" Ko tu pievienotu par labu šim žanram šodien? Sandis Voldiņš: Šis jautājums uzdots pēdējos simt, divsimt gadus, un šie pareģojumi par to, ka opera, redziet, ir tāda dekadenta, izmirstoša māksla, vienmēr izrādījušies absolūti nepamatoti. Mūsdienās opera un arī balets vairs nav dekoratīva māksla – tā ir forma, kā runāt par lielām sabiedrības tēmām un kas ļoti bieži mērķē tieši šādos samezglojumos bez kautrēšanās, kas ļoti bieži arī izraisa diskusijas. Opera pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā kļuvusi arī izteikti demokrātiska. Ja skatāmies, kas nāk pie mums uz Latvijas Nacionālo operu, tad redzam, ka pie mums nāk visi iespējamie cilvēki, un nav nekāda pamata domāt, ka opera būtu domāta mazam cilvēku lokam vai ierobežotai gaumei. Operas žanrs kļuvis arī izteikti muzikāli daudzveidīgāks. Redzam, kā notiek spēlēšanās ar jaunām formām, ar jaunu mūzikas valodu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem. Tie ir lielie procesi, ko var pamanīt. Tāpēc opera būs aktuāla atkal un atkal – nākamos simt un divsimt gadus, uzdos tieši šos pašus jautājumus un saņems to pašu atbildi, ka joprojām tā ir dzīva māksla. Pavasarī piedalījies konkursā uz Operas valdes vadītāja vietu, kuru arī saņēmi. Tas tika paziņots sezonas sākumā. Operā tu jau esi pavadījis piecus gadus: kas bija tava lielākā motivācija – turpināt, turklāt jaunā pakāpē? Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā droši vien nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi bija drīzāk ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs… Tiešām lipīgs.  Atgādināsim arī, ka pašreizējais Operas vadītājs Egils Siliņš konkursā nepiedalījās. Paskatoties uz šiem pieciem gadiem: tie iezīmēti arī ar pandēmiju, bet visādi citādi – bez skaļiem skandāliem, krīzēm, varbūt arī bez megaspožiem notikumiem. Kā kopumā tu un kolēģi vērtējat šo posmu? Pandēmijas periods atstāja ļoti smagas sekas, kuras varbūt ārēji nevarēja pamanīt, jo mēs tā ļoti strauji atgriezāmies. Bet pagājušais gads bija pirmais kopš pandēmijas, kad mēs pa īstam varējām strādāt bez ierobežojumiem. Dziļākā traģēdija tā ir māksliniekiem. Iedomājieties, ko, piemēram, baletdejotājam, kurš spēku pilnbriedā ir salīdzinoši īsu periodu, nozīmē tas, ka viņš divus gadus nevar dejot! Tā bija tā īstā traģēdija visā stāstā. Ja no pieciem jauniestudējumiem, kas jau tā ir salīdzinoši maz – trīs operas un divi baleti gadā – vēl izņem ārā divus gadus, skaits paliek vēl mazāks. Kopš 2019. gada, kad ienācu Operā, esmu novērojis, ka ļoti spēcīgi augusi solistu trupa: tas, ka gandrīz visas repertuāra izrādes varam nodrošināt ar savu trupu, ir milzīgs sasniegums! Tas, ko šajā laikā vēl esam darījuši: daudz vairāk gājām kopražojumu virzienā, attīstījām kopprodukcijas, kas ir normāla Eiropas prakse, bet droši vien, ka runa ir par balansu, par ko tikām arī kritizēti – par to, ka ir pārāk daudz ārvalstnieku un nav vietējo komandu. Nākotnē jāpievērš lielāka uzmanība šim balansam. Tāpat esam spējuši pacelt ļoti smagus lielgabarīta iestudējumus: "Donu Karlosu", "Jenūfu", kurai uzbūve jābūvē trīs dienas – neesam baidījušies no lielām formām. Arī tā ir pēdējo piecu gadu iezīme. Bija taču arī "Carmina Burana". Operas vadītāja krēslā tu sēdīsies novembra sākumā. Vai savu kabinetu pārveidosi? Tāda bijusi iepriekšējo vadītāju tradīcija.  Jā, es tiešām savu kabinetu pārveidošu, bet nepāriešu uz lielo valdes priekšsēdētāja kabinetu – palikšu savā stūrītī. Man tas ir ļoti mīļš, un no tā arī paveras brīnišķīgs skats pa logu.  Saruna pilnā apjomā teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.

    Aktieris Juris Lisners: Mans princips – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu

    Play Episode Listen Later Jun 8, 2024


    "Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

    Normunds Dreģis: "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē

    Play Episode Listen Later Jun 1, 2024


    1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

    Rīgas Doma kora skola – vieta, kas pievelk un kur atgriezties. Jančevskis un Krūmiņš

    Play Episode Listen Later Apr 27, 2024


    Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

    Realitātes pārbaude. Intervija ar komponistu un mūzikas žurnālistu Edgaru Raginski

    Play Episode Listen Later Apr 13, 2024


    "Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs.  Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam. Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini!  Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

    Vienoties kaut kam lielākam. Intervija ar Ēriku un Rihardu Milleriem

    Play Episode Listen Later Apr 6, 2024


    "Atsperes" rīta intervijas viesi nākuši no Baltā nama: Ērika Millere ir Latvijas Nacionālās operas solistu koncertmeistare, bet viņas dzīvesbiedrs Rihards Millers – Nacionālās operas solists, baritons.  Inta Zēgnere: Zinu, ka šis jums ir ļoti aizņemts un intensīvs darbalaiks. Sāksim ar pašām galvenajām aktualitātēm: kas šobrīd notiek jūsu dzīvē un kam jūs gatavojaties? Rihards Millers: Šobrīd mums ir divas aktualitātes: pirmā – koncerts pirmdien Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tas ir labdarības koncerts, lai savāktu līdzekļus ērģeļu uzstādīšanai Pētera baznīcā. Un otra aktualitāte, kas mums abiem ar Ēriku ir kopēja – Gaetāno Doniceti operas "Mīlas dzēriens" jauniestudējums: šobrīd jau sākušies ansambļu mēģinājumi. Kādā sastāvā koncertēsiet Pēterbaznīcā? Ērika Millere: Būsim trijatā: mums pievienosies jaunais soprāns Anna Tatara no Kazaņas. Esam izvēlējušies patiešām fantastiski skaistu romantisku mūziku, lai pēc Lieldienām un ciešanu laika nāk kaut kas svaigāks, lirisks un skaists. Programmā būs gan Frederika Šopēna klavierdarbi, gan divas ļoti skaistas ārijas no Eriha Volfganga Korngolda operas "Mirusī pilsēta", kas tiek ļoti maz atskaņota: gribējām to pacelt saulītē, jo mūzika ir fantastiska! Būs arī pāris itāļu melodijas un, kā jau baznīcā, bez "Ave Maria" tomēr neiztikt… Esam izveidojuši tiešām skaistu, romantisku progammu, lai cilvēki var atnākt un pabaudīt šo brīdi. Uzstādīt Svētā Pētera baznīcā ērģeles – tādas, kādas tās bijušas pirms kara, kad šis instruments tika iznīcināts: tas taču prasa milzīgus līdzekļus! Vai jums nešķiet, ka tas ir gandrīz utopisks projekts? Jau daudzus, daudzus gadus par to sapņots, ērģelnieki kaluši plānus, un es atceros, ka baznīcas mūzikas direktors Johaness Baumans par to savā laikā runāja. Un šobrīd notiek tāda interesanta iniciatīva. Rihards Millers: Šīs iniciatīvas autore ir vijolniece Anete Graudiņa, kura bija iniciatore arī koncertu ciklam flīģeļa finansējuma vākšanai. Bez šādu projektu kustināšanas projekti neradīsies. Protams, mērķis ir ļoti augsts, jo, ja pareizi saprotu, nepieciešams miljons eiro. Līdzfinansējums, kā saprotu, jau ir nodrošināts, bet bez tā mēs netiksim pie jauna instrumenta. Mums tomēr ir diezgan dauzu  jauno ērģelnieku, kuriem nepieciešamas telpas un labi instrumenti, pie kuriem praktizēt un kļūt labākiem. Šobrīd ērģelnieka mūžs nav viegls: viņi spēlē agri no rīta vai vēlu vakaros, jo baznīcās notiek dievkalpojumi, kuru laikā viņi nevar mācīties savus skaņdarbus. Šī būtu lieliska iespēja iegūt vēl vienu skaistu instrumentu tieši mūsu ērģelniekiem. Vai zināmi arī kādi termiņi, kad tas varētu tapt? Vai arī tas atkarīgs no tā, cik aktīvi jūs koncertēsiet? Rihards Millers: Termiņš ir noteiktais mērķis – nepieciešamā summa. Jo ērģeles ir ļoti sarežģīts instruments.  Ērika Milllere: Medijos uzrunāti diezgan daudzi mūziķi – gan dziedātāji, gan ērģelnieki, gan instrumentālisti. Mūsu devīze šiem koncertiem: "Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!" Mums jāatbalsta labdarība. Tā arī ir viena no mūziķu sūtībām – ne tikai sniegt skaistus koncertus un priecēt klausītājus, bet vienoties arī kaut kam lielākam. Bet ja runājam par jūsu soloprojektiem. Jums jau ir zināma pieredze ilgu gadu garumā. Kad īsti sākāt sadarboties solokoncertos? Varbūt tas notika jau studiju laikā? Kā tapa jūsu savstarpējais un ģimeniskais duets? Rihards Millers: Labs jautājums! Akadēmijas otrajā vai trešajā kursā sākām strādāt kopā, pēc tam – operā. Paralēli visu laiku esam muzicējuši. Rihard, tu esi priviliģētā stāvoklī, jo tev mājās ir savs koncertmeistars, ar kuru iespējams mācīties lomas jebkurā brīdī! Cik greizsirdīgi var būt citi solisti, kuriem tiek tikai neliela deva no Ērikas Milleres… Rihards Millers: Man šķiet, ka visi tā domā, bet pirmām kārtām Ērika man mājās ir sieva, nevis privātais koncertmeistars, un mēs cenšamies šo lietu nodalīt – strādājam  operā, nevis mājās. Protams, bieži vien pa dienu nesanāk laika un tad vakaros mums līdz desmitiem jātraucē kaimiņi… Vairāk – audioierakstā

    Diriģents Aigars Meri: Ļoti augstu vērtēju profesionālismu

    Play Episode Listen Later Mar 23, 2024


    Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelēm un Kaspars Zemītis ar ģitāru Marģera Zariņa Koncertā ērģelēm un kamerorķestrim "Concerto triptichon"   Jauktā kora "Ventspils" priekšnesumā skanēs arī Antona Bruknera, Fēliksa Mendelszona un Alfrēda Šnitkes sakrālā mūzika. Ar kādām emocijām šobrīd atskaties uz Kormūzikas balvas saņemšanu? Es uz to skatos kā uz jauku notikumu ļoti senā, tālā pagātnē (smejas), esmu to jau krietni piemirsis. Protams, ieguvu gan apsveikumus, gan saltus skatus un ignoranci, klusēšanu un smīnus, bet es tam biju gatavs. Arī sportā ne vienmēr uzvar favorīts, citreiz var būt arī pārsteigums, man tas bija nenormāls pārsteigums (smejas). Šis notikums ir kā motivējošs un virzošs mirklis, bet tas bija tik sen, nevis vakar, bet jau aizaizaizaizvakar (smejas). Nē, esmu ļoti priecīgs. Cilvēki žūrijā, protams, vērtēja arī iepriekšējo gadu, bet es domāju, ka tas bija arī tāds, kā Andris Veismanis teica, “mūža ieguldījums”. Ir ļoti jauki, ka mana un manu domubiedru rosīšanās tika ievērota. Savā runā, balvu saņemot, skaisti teici - “kas gan ir kora vadītājs, diriģents, bez sava kora, bez sava instrumenta?”. Un visupirms teici “paldies” gan saviem koristiem, gan saviem diriģentiem, gan savām “labajām” un “kreisajām rokām”, kuru tev ir daudz, un tās visas ir patiešām atbalstošas. Jūtos izredzēts par sadarbību ar komponistiem-laikabiedriem un kopdarbu ar saviem kolēģiem - gan Astru Plostnieci Ventspilī, gan Andri Pujātu Latvijas Nacionālajā operā, gan visiem orķestru koncertmeistariem un kordziedātājiem. Protams, ikdienā iet, kā iet, ir labākas un ne tik labas dienas, bet, kopumā… Cieņa un respekts. Kā sadali savu nedēļu? Kā paspēj būt Rīgā, Ventspilī un vēl Jelgavā? Pirmdiena un trešdiena, kā minimums, ir Ventspils dienas, otrdiena un ceturtdiena - Jelgavas dienas, bet Jelgava ir tuvu un to ir iespējams apvienot ar Operu, kad var būt gan rīta, gan vakara izsaukums. Piektdien, sestdien, svētdien - Opera. Tad, ja kādā piektdienā/sestdienā/svētdienā ir kāds brīvs mirklis, tas tiek aizpildīts ar vai nu (smejas) Ventspils kora Rīgas frakcijas mēģinājumiem, vai individuālo darbu un tā tālāk. Un tad ir tā saucamās “projektu nedēļas”, kad tuvojas kāds koncerts, un tad fokuss ir vairāk uz kādu no virzieniem - vai Jelgavas, vai Ventspils, vai operas. Turpinājums - raidījumā...

    Andra Dārziņa un jauni skaņu ieraksti

    Play Episode Listen Later Mar 16, 2024


    Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās alta spēles profesore Štutgartes Mūzikas augstskolā un 2013. gadā izveidotā kamerorķestra Urban Camerata diriģente Andra Dārziņa. 11. martā viņa sniedza meistarklasi Emīla Dārziņa mūzikas skolā, bet sestdienas rītā viesojas "Klasikā", lai pastāstītu par nesen klajā nākušiem Paula Hindemita un Ernsta Bloha mūzikas ierakstiem, kas veikti kopā ar pianisti Laumu Skridi. Tie ir divi fundamentālus alta repertuāra skaņdarbi - Hindemita Sonāte un Bloha Svīta. Sarunas fokusā - šie opusi, kā arī plašākas sarunas par mūziku vispār un saspēlēšanos ar dažādiem mūziķiem un to, kas vēl veicina ideālu saspēli bez klausīšanās vienam otrā. Runāts tiek arī par to, cik alta mūzika var būt pārsteidzoša un jutekliska, kuros brīžos ar metronomu spēlēt vajag pavisam noteikti, un kuros - pavisam noteikti nē. Jaunie ieraksti iznākuši digitālā formāti un meklējami straumēšanas vietnēs. Andra Dārziņa: Man liekas, CD vairs nav šodienas formāts. Es agrāk veicu ierakstu CD formātā, bet daudziem vairs nemaz mājās nav CD atskaņotāja. Šodien visbiežāk ierakstus nodod straumēšanas platformām. Tas laikam tagad ir modernākais veids, tāpēc CD es vairs neizmantoju. Nezinu, cik liela interese ir citās vietnēs, bet Spotify mēnesī mani ir kādi 1000, reizēm 1500 klausītāji. Tā tagad ir mana publika. Un to ir jauki apzināties, vai ne? Jā, alts jau nav nekāds instruments, kas var masas iekustināt. Klasiskā mūzika nav arī nekāda popmūzika. Man tas ir pietiekami daudz un pietiekami nozīmīgi, lai liktos, ka ir vērts ierakstīt un strādāt. Man arī patīk veikt ierakstus. Dažreiz lieku arī Youtube, tur vienam ierakstam varbūt vēl vairāk klausītāju rodas… Šis jaunais formāts man der. Ar Laumu Skridi ierakstījāt Paula Hindemita Pirmo alta sonāti, kas komponēta 1922. gadā, savukārt Ernsta Bloha Svīta altam un klavierēm tapusi 1919. gadā - tātad tas ir aptuveni viens laiks. Vai tā bija apzināta izvēle? Varbūt pieeja ierakstu veidošanai ir tāda, ka jūtat, ka šajā brīdī dzīvē jāspēlē tieši šī mūzika? Tā ir liela sajūsma par šiem darbiem. Hindemita sonāti mēs arī agrāk ar Laumu esam spēlējušas, piemēram, koncertā Latvijas Radio 1. studijā tiešraidē. Abi darbi ir ļoti virtuozi klavierēm. Tas man arī likās ļoti svarīgi, sadarbojoties ar Laumu. Es biju spēlējusi Bloha mazo svītu, bet nebiju spēlējusi šito lielo, un mēs abas ļoti sajūsminājāmies par šo darbu. Tā man nāk arī kā dāvana, jo es to nebiju spēlējusi. Svīta ir gara, to sarežģīti pielāgot kādam mazākam koncertam - tā ir 35 min ilga. Man tā tiešām ir kā dāvana atkal atgriezties pie šī darba, kas ir ļoti interesants. Blohs ir teicis, ka viņš vēlējies Tālos Austrumus mazliet tur rādīt, džungļus un grotesku, tas ur tik krāšņs! Es vienkārši ļoti kaifoju par to darbu.

    Par agresiju, uzbrukumiem internetā, žurnālista drosmi un darbu. Saruna ar Sanitu Jembergu

    Play Episode Listen Later Mar 9, 2024


    Sestdienas rītu iesākām kopā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektori un redaktori Sanitu Jembergu. 4. martā Mihaila Čehova teātrī "Re:Baltica" žurnālistes un aktieri sniedza skatītājiem vienreizēju iespēju noskatīties izrādi, kas tapusi no stāstiem, kas aktualizējušies seriāla "Sķelšanās" veidošanā. Sanita un citas kolēģes arī iepriekš saskārušās ar naidīgiem komentāriem un draudiem internetā, tāpēc runājam par mūsu sabiedrības agresijas līmeni, uzbrukumiem žurnālistiem, žurnālista spēju un vajadzību būt drosmīgiem, pašcenzūru un citām aktuālām tēmām, kas skar mūsu visu ikdienu. Anete Ašmane-Vilsone: Pašcenzūra varētu parādīties arī žurnālistu vidē, jo arī viņi mēdz saņemt dažādus uzbrukumus gan sociālajos tīklos un interneta vidē, gan pat klātienē. Sanita Jemberga: Latvijā klātienē tādu gadījumu, paldies Dievam, ir ļoti, ļoti maz. Mums "Re:Baltica" sanāk satikt un strādāt kopā ar dažādu valstu žurnālistiem, un dzirdot, kas notiek, piemēram, Centrālāzijas vai pat dažās tā saucamajās Eiropas valstīs, sapratu, ka pie mums viss ir labi. Manuprāt, pašcenzūra jau ir iestājusies. Viens no iemesliem, kāpēc jutos spiesta uzrakstīt seriāla “Šķelšanās” scenāriju, bija tas, ka cilvēki, arī žurnālisti, vairs neiet meklēt visus viedokļus. Viņi paši zina, ka ja viņiem būs nepareizie viedokļi, kas nesakrīt ar meinstrīmu, viņi vienkārši internetā "atrausies". Nevienam negribas katru dienu klausīties, cik tu esi slikts un nepareizs, kā tu nemāki neko darīt,... Cik korumpēts esi un kas tev maksā vai nemaksā. Jā, un kas tik tu neesi. Es vienmēr saku - jā, maksā Kremlis, maksā Soross, paskatos kontā - kur tā nauda? Kā nav, tā nav visus šos gadus (smiekli). Bet pašcenzūra eksistē, un man to ļoti negribas. Es esmu tieši tik jauna, lai nebūtu piedzīvojusi tos padomju gadus, kad cilvēki tajā nonāca. Sāku strādāt žurnālistikā  neilgi pēc tam, kad bijām atguvuši brīvību. Kad skatos uz viedokļu dažādību un spēju runāt tajā laikā, kas arī ir ļoti trausls, un salīdzinu ar tagadējo, man liekas, ka… Nav foršs tas virziens. Ja nav dažādu viedokļu, tad nav arī dažādu domu, un beigās visi domā, ka ir kārtībā. Bet nav. Teicāt, ka klātienē žurnālistiem reti uzbrūk, bet sociālie tīkli un internets gan… Arī “Šķelšanās”, dažādi sabiedrisko mediju portāli, kas ir izcēluši konkrētas mazāku sabiedrības grupu problēmas. Kā ar to cīnīties? Manās rokās nonāca Filipa Bampa raksts par to, ka žurnālistiem jāiemācās sevi aizstāvēt. Gan raksta sākumā, gan raksta beigās viņš onāk pie secinājuma, ka neviens nezina, kā to izdarīt. Tas ir lielisks jautājums, jo arī pati esmu ilgstoši ignorējusi šos uzbrukumus žurnālistiem, sabiedriskajiem medijiem un "Re:Baltica", domājot, ka “nu, labi, ir citas lietas, ar ko nodarboties, nekā cīnīties ar idiotismu”. No otras puses, tu jau redzi, no kurienes tie uzbrukumi nāk. Pamatā tie nāk no, pirmkārt, politiķiem vai wannabe politiķiem, kuri šādā veidā mēģina pārliecināt pārējo sabiedrību, ka medijiem nevar ticēt, bet viņiem var. Vienā no “Šķelšanās” sērijām parādās tas, kā tiek būvēta šī alternatīvā realitāte, pilnīgi pretēja tam, kas patiesībā notiek. Mērķis ir ne jau konkrētie žurnālisti, bet žurnālistika kā tāda, pateikt, ka tai nevar ticēt. Bet, ja nevar ticēt žurnālistikai, kur tu to uzticamo informāciju iegūsi - internetā, no tīkliem? Mēs esam sapratuši, ka, pirmkārt, ir jāstāv pretī un solidāri jāaizstāv savi kolēģi, bet viņi ir arī jākritizē tad, kad ir, par ko, lai nav sajūtas, ka tā ir noslēgta kasta, kuru nedrīkst kritizēt. Otrkārt, mums jāskaidro, kā žurnālistika strādā. Mēs to pieņemam par pašsaprotamu, ka cilvēks saprot, kā un kāpēc top ziņas, un to mēs "Re:Baltica" darījām arī seriālā “Karmas latvieši”, kas bija pirms “Šķelšanās”, kas bija vienkārši tāds šarlatānu seriāls (smiekli). “Šķelšanās” tiek rādīta redakcija Daugavpilī, kur redzams, ko cilvēki nāk mums stāstīt, kā tas tiek apstrādāts un kā mēs ejam meklēt komentārus. Ļoti bieži ir reakcija “mediji mums to nestāsta”. Tu nevari pastāstīt to, uz ko tev neatbild. Bet man jāsaka, ka mēs iegūstam ļoti lielu iedvesmu un atbalstu no cilvēkiem, kuri mums raksta vēstules gan e-pastā, gan sociālajos tīklos, tāpēc man ir šis lūgums - ja cilvēkam patīk, ko žurnālisti dara, tad, lūdzu, neklusējiet, mums tas ir svarīgi! Mums nav svarīgas tās balvas, bet tas, ka kādam ir vajadzīgs tas, ko mēs daram. Kad saņem to, tad domā “nu labi, lai tie anonīmie varoņi internetā bļaustās, bet reālam cilvēkam tu esi vajadzīgs”, un kamēr ir šī sajūta, tikmēr, es domāju, var strādāt.

    Matīss Budovskis: Grūtākais ir visumā saskatīt konkrēto un īsto

    Play Episode Listen Later Mar 2, 2024


    Saruna ar aktieri un režisoru Matīsu Budovski - par padarīto un iecerēto aktierdarbā, režijā, teātrī un kino, rakstniecības studijām, balvu nozīmi un svaru un svarīgiem pedagogiem. 29. februārī Matīsam Budovskim tika pasniegta Liepājas Kultūras balva par debiju režijā profesionālajā teātrī ar izrādi "Dziesmu svētki" Liepājas teātrī, bet 7. martā kopā Lielajā ģildē koncertā "Veltījums mūzām" viņš sniegs īpaši šim koncertam radītu prozas darbu lasījumus. Liene Jakovļeva: Mūza noteikti ir vajadzīga visiem māksliniekiem. Vai nav tā, ka mūzai tavos ceļos vairāk jāatlido tieši tad, kad nodarbojies ar režiju? Aktiera darbā jau diezgan daudz kas dots priekšā - ir teksts, ir režisors… Matīss Budovskis: Kad pats esmu režisors, es smeļos no aktieriem. Tas ir mijiedarbes process. Arī aktierim, ja viņu neiedvesmo režisors vai temats, vai teksts, vai visādi citādi apstākļi, kaut kur tomēr spēks ir jārod un darbs jāturpina, bet ideālā gadījumā, man liekas, ka tā ir mijiedarbība, ka viens no otra iedvesmojas gan režisors, gan aktieri, un tādā enerģijas lādiņā tu tiec līdz finālam, kas rezultējas izrādē. Mūzas tikai romantiskās iedomās lidinās mākoņos vai tomēr tās ir jāķer? Starp citu, tu taču šobrīd esi studenta kārtā un rakstniecība arī ir viens no taviem ceļiem - tur gan to mūzu vajag ķert! Nu, mums māca tieši pretējo, ka jāspēj rakstīt arī brīžos, kad mūzas vai iedvesmas nav klāt - dod vairāk tehniskus rīkus, kas principā, nav jau noslēpums, ir vienkārši darbs - rakstīt, rakstīt, rakstīt, lai kaut ko uzrakstītu. Protams, man ļoti svarīga ir ģimene. Tas mani laikam visvairāk baro un dod spēku. Ja jārunā par mūzām, laikam no mājām smeļos visu to spēku arī brīžos, kad varbūt neiet tik labi vai viss ir apnicis. Tad mājinieki, tuvinieki, vecmāmiņas un mamma, sieva un bērni, dod spēku. Un varbūt arī mūzika, jo koncertā Lielajā ģildē 7. martā skanēs Roberts Šūmanis un Klāra Šūmane, būs arī Ērika Ešenvalda jaundarbs, Anitas Miezes opuss, Ģerģs Kurtāgs, pa vidu arī Lindas Rudenes… vēstules mūzām? Vēstules, jā. Pārsvarā tās ir fiktīvas, rakstītas kā proza, kurās ir iepīti arī fakti, bet viena no šīm vēstulēm, fināla vēstule, būs īsta sarakste starp mūziķiem, ko Linda atradusi. Manuprāt, ļoti skaists noslēgums, kad no fikcijas un lidošanas mūzu pasaulē nonākam pie īstas vēstules, kas absolūti nav mazāk poētiska kā Lindas rakstītās. It kā īsta, dzīva vēstule, bet veids, kādā tā uzrakstīta - ļoti skaisti. Tam visam pāri mūzika ar brīnišķīgiem mūziķiem. Man liekas, būs ļoti jauks koncerts. Un tev noteikti spēku ir devuši tavi skolotāji - Elmāru Seņkovu vairākkārt esi minējis, bet pats arī esi bijis pasniedzēja lomā. Zinu, ka esi paspējis pastrādāt Rīgas Doma kora skolā, arī ar Liepājas aktieriem. Ko tas tev pašam dod? Man šķiet, ka visas lietas, ko mēģinu darīt, beigās rezultējas tajā režijā un aktiera profesijā. Es mēģinu tās darīt apdomīgi, taupot laiku, darīt maksimāli daudz, lai dabūtu plašāku skatu tieši režijas un aktiera profesijās. Tas viss kaut kur paliek, un viss varbūt kādreiz noder. Jā. Pedagoģiskā puse ir ārkārtīgi svarīga, ko redzu arī Elmārā Seņkovā - viņš ir izcils režisors, un viens no iemesliem tam ir tas, ka viņš ir lielisks pedagogs. Pedagoģija un režija iet roku rokā. Tā ir vairāk kā puse no uzvaras, ja tu spēj visu ansambli vienot vienai idejai, un tas jau ir ļoti daudz. Izrāde ar vislabāko ideju vai ieceri var būt ļoti briesmīga, ja aktieri tai neticēs. Bet, ja aktieris šai idejai noticēs, tad pat vissliktākā ideja beigās var tapt par kaut ko lielu. Tur ir tā pedagoģiskā puse, kas absolūti, manuprāt, ir vajadzīga un svarīga režisoram - spēt runāt ar aktieri, viņu iedvesmot un izvilkt no viņa, iespējams, ko tādu, ko viņš pats nebija gaidījis. Tas ir brīnumaini un ļoti iedvesmojoši, to ieraudzīt - ja aktieras uzticas un iet līdzi, un vēl kaut kā spēj sevi pārspēt, tas ir brīnišķīgs brīdis. Un, droši vien, ceļš mūža garumā. Jā.    

    Sestdienas rīta programma kopā ar Ventu Vīnbergu

    Play Episode Listen Later Feb 24, 2024


    Februāra zīmīgajā sestdienā rīta programmu "Atspere" vadījām kopā ar arhitektūras un kultūras fenomenu kritiķi, komentētāju Ventu Vīnbergu un pārdomājām kultūras mantojuma pārvērtēšanu politisko notikumu iespaidā. Sarunā - arī par jaunu kultūrlauku atklāšanu, uztveres atšķirībām starp paaudzēm, kā arī kultūrdzīves organizēšanas pēctecību un koordināciju.

    Dziedātāja Elīna Garanča: Karjeru vēl nebeidzu – man ir ļoti daudz ideju!

    Play Episode Listen Later Feb 10, 2024


    "Karjeru vēl nebeidzu – man ir ļoti daudz ideju! Fakts, ka es par to domāju, gan ir īsts, taču tas nav paredzēts ne nākamo piecu, ne desmit gadu laikā. Patiesībā šī epizode tika izrauta ārā no konteksta: mūsu trīs stundu garā saruna tika reducēta dažās minūtēs izlasāmā materiālā un līdz ar to sanāca tā, ka beidzu savu karjeru," komentējot plašsaziņas līdzekļos izskanējušo mulsinošo informāciju, kas sekojusi pēc intervijas Austrijas televīzijas raidījumā "Brokastis ar mani", skaidrību ievieš pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča.  Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi dziedātāja stāsta par grezno Vīnes Operas balli, kas risinājusies 8. februārī un kurā piedalījusies jau trešo reizi, par pasaules nemieru un ukraiņu karavīriem adītajām vilnas zeķītēm, kas top, mācoties operu partitūras, par grūto ungāru valodu, kas nekādi nedodas rokā, un arī par divām dzīvēm, kuras tiek izdzīvotas vienlaikus: "Ir dziedātāja Garanča, kas ir smuki sapucējusies, uzstājas koncertos, prezentācijās un raksta diskus, un ir Elīna, kura dzīvo paralēlo dzīvi un ir meita, sieva, māte, vienkārši draudzene vai paziņa. Sieviete, kas iet cauri dzīvei. Kaut kad tai Garančai balss vairs nebūs, taču Elīna vēl var nodzīvot ilgu mūžu! Tāpēc man negribētos atstāt Elīnas dzīvi novārtā." Gunda Vaivode: Tu Rīgā šodien esi ļoti privātu iemeslu dēļ, jo tavai mammai ir 75. dzimšanas dienas atcere, bet viņa tev, protams, bija ne tikai mamma, bet arī skolotāja un gan jau arī pirmais cenzors. Ko tu pa šiem gadiem - nu jau astoņiem - esi sapratusi un iemācījusies pa šo laiku, bez mammas? Mammas aiziešana bija ārkārtīgi liels šoks un trieciens mums visiem... Kā jau tu saki: viņa bija pirmā recenzente, pirmā kritiķe. Brīdī, kad pēkšņi viņas vairs nebija blakus, likās – tagad esmu pati par sevi. Savā ziņā tā bija arī tāda kā brīvības sajūta – un apziņa, ka tagad pati par sevi esmu atbildīga.  Jau no paša sākuma ar mammu vienmēr bijām runājušas, ka vienam viedoklim nedrīkst akli uzticēties: man vienmēr bijuši arī citi pedagogi un citi cilvēki, pie kuriem esmu gājusi uz konsultācijām. Esmu meklējusi pedagogus arī sava repertuāra attīstībai. Mamma zināja arī par manu pašreizējo pedagogu, un deva savu svētību, tā ka zināju: viena pati nepalikšu, būs noteikti kāds, kuram uzticēties. Bet nu… Protams, ka vēl joprojām pietrūkst sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas varu mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija? Kam zvani tagad?  Noklausos pati, šad un tad paprasu savam pedagogam, šad un tad sazvanāmies ar tēti, kurš pasaka savu viedokli, bet nu – tētim vienmēr ļoti patīk teikt man tā: "Tu neforsē un nedziedi par daudz!" To mēģinu ielāgot. Bet tavos sapņos sarunas ar mammu droši vien turpinās? Jā. Mamma pati bija māksliniece. Redzot, kā šis process mājās notika un cik daudzas reizes viss ir jāatkārto, pati sev esmu kļuvusi par tādu kā cenzori: ir situācijas, kurās šķiet – vēroju un vērtēju sevi no malas. Turklāt mūsdienās jau var ierakstīt jebkuru izrādi, jebkuru koncertu un uzreiz noklausīties. Ja zinu, ka zālē būs radio vai televīzija, vienmēr pieprasu visu ģenerālmēģinājumu un skaņas pārbaužu ierakstus: klausos un mēģinu arī šādā ziņā sevi attīstīt. Tagad tu pati, būdama profesionāla dziedātāja, turklāt ar laika distanci vari novērtēt savu mammu – kā viņa dziedāja? Man jau likās, ka šis jautājums parādīsies... (sirsnīgi smejas) Jā, nu... Ir interesanti! Es domāju, ka mums būtu, par ko parunāt!  Arī tev tagad varētu būt pirmā cenzora tiesības!  Varētu, jo operdziedāšanai un ļoti sarežģītajam belcanto repertuāram ir savas nianses, pie kurām jāstrādā un kuras jāattīsta; tāpat ieraksti, kas tapuši studijā pie mikrofona vai lielajās koncertzālēs – tehniski ir daudzas lietas, kas jāattīsta, jāpilnveido un jāpamaina. Mūsu fonotēkā ir ļoti daudz Anitas ierakstu, kuros viņa fiksējusi tieši latviešu mūziku, un domāju, ka šajā ziņā viņa ar tevi ļoti lepotos. Patiesībā mēs visi lepojamies ar to, ka tu savos koncertos jau no sākta gala esi iepludinājusi arī latviešu komponistu mūziku. Arī tava solokoncerta programmā Zalcburgā, kas notiks 20. augustā, redzam deviņas latviešu dziesmas! Tur ir Jāzeps Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols... Vai, tavuprāt, mūsu mūzika labi pieguļ sekojošajam Rihardam Štrausam? Tas savā veidā ir liels izaicinājums. Varbūt pat risks, jo mūzika nezināma? No muzikoloģijas viedokļa par risku domāju mazāk, drīzāk tās ir manas iekšējās sajūtas un pārliecība: uzskatu, ka mūsu dižgari muzikālajā ziņā ļoti labi sader ar jebkuru romantiķi vai pēdējā gadsimta komponistu mūziku. Mediņš vai Dārziņš ļoti labi saskan ar Rihardu Štrausu! Mēs taču zinām, kur mūsu komponisti mācījušies, no kādas mūzikas viņi ietekmējušies, un uzskatu, ka ir laiks šo mūziku iznest arī kaut kur citur. Nu, ar ko gan, piemēram, Vītols ir sliktāks par Štrausu vai Māleru?! Jā, varbūt dimensija ir cita, bet tā ir mūsu identitāte, mūsu iekšējā pasaule, mūsu valoda. Ļoti daudzi tādu latviešu valodu nemaz nav dzirdējuši! Daudzi koncertzāļu direktori saka – mums vajag jaunu materiālu: cik var klausīties Brāmsa dziesmas, cik var klausīties vienu un to pašu Vāgneru vai Māleru? Līdz ar to tā ir arī iespēja parādīt latviešu komponistus. Tu tikko minēji, ka mamma daudz dziedāja latviešu mūziku: jā gan – viņai tika rakstīti daudzi pirmatskaņojumi, un es vēl joprojām atrodu dažādu komponistu notis ar ierakstu "veltījums Anitai" vai "mīļajai Anitiņai". Ir tik daudz atšķirīgu melodiju! Sāku spēlēt, klausīties un domāju – es taču šo darbu pazīstu un atceros; pilnīgi vizuāli redzu, kā mamma gatavoja koncertus, kurus viņa dziedāja visās iespējamās koncertzālēs. Tas man pašai šobrīd ir tāds kā sentimentāls ceļojums, jo liekas, ka arī man pamazām tuvojas zīmīgs vecums un nepieciešamība būt ļoti tuvā kontaktā ar šo mūziku. Pavisam drīz "Deutsche Grammophon" laidīs klajā arī jaunu tavu albumu, un arī tajā iekļauta latviešu mūzika. Tas man bija ļoti svarīgi. Ar Maestro Raimondu Paulu jau pirms kāda laika bijām šo to ierakstījuši, bet izrādījās, ka nesapas kaut kāda programma vai bija citas tehniskas nianses, kāpēc "Deutsche Grammophon" tas nederēja, tāpēc speciāli vēlreiz ierakstījām dažus skaņdarbus. Un kas vēl būs šajā diskā? Tas būs tāds noskaņu albums.  Tas būs tāds kā ceļojums dažu stundu garumā – kad pienāk vakars vai kad pienāk nakts... Tā doma bija – cilvēks atnāk mājās no sava darba, no sava skrējiena, no pārbrauciena, un pamazām, pamazām aiziet sapņu pasaulē. Pēdējais skaņdarbs albumā mums ir a cappella "Aijā, žūžu, lāča bērni", kas man bija ļoti, ļoti svarīga. Ar šo dziesmu saistītas pirmās atmiņas par manu omi, šo dziesmu dziedāju saviem bērniem, un man liekas, ka tieši a cappella dziedājumā šī dziesmiņa būtu labs noslēgums albumam. Ja nu gadījumā kāds cilvēks tiešām klausīsies šo disku, tas būs kā pēdējais pieskāriens pirms ieiešanas sapņu pasaulē. Tātad Maestro pats arī piedalās šajos ierakstos? Jā gan, Maestro tur arī pats piedalās, un vēl bija interesanta sadarbība ar Hosē Mariju Galjardo del Reju, kas ir spāņu komponists un ģitārists: arī viņa darbi ir šajā diskā. Man likās tik maģiski: dzīvoju Latvijā un daļēji arī Spānijā, un abas manas pasaules kā piramīdas tiek saliktas kopā. Jā, tā bija tiešām ļoti interesanta sadarbība un enerģija, kas virmoja studijā. Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt portālā lsm.lv. 

    Inese Baranovska: Ir jāsaprot pēctecība – bez pagātnes tagadne un nākotne nav iespējama

    Play Episode Listen Later Feb 3, 2024


    "Ir jāsaprot pēctecība – bez pagātnes tagadne un nākotne nav iespējama," uzsver Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un kuratore Inese Baranovska, ar kuru kopā atskatāmies uz muzeja vēsturi, ielūkojamies rūpīgi veidotajā  mākslas kolekcijā, kā arī noskaidrojam, kā muzejs gatavojas svinēt savu 35. dzimšanas dienu. Jau pavisam drīz – 8. februārī – jubilejas gads tiks atklāts ar Rotu mākslas biedrības izstādi "Skārien-jūtīgs", kurā piedalīsies daudzi Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki... Inta Zēgnere: Muzejs, kura iepriekšējais nosaukums bija Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, dibināts 1989. gada 6. jūlijā. Tas bija laiks pirms Atmodas, un laikrakstā "Literatūra un Māksla" jau parādās raksti arī par pirmajām izstādēm, tai skaitā, Inese, arī tavi raksti. Kas šajās telpās atradās pirms tam? Inese Baranovska: Mūsu ēkas vēsture ir ļoti sena, tā sniedzas līdz pat 13. gadsimta sākumam, kad tika dibināta Rīga. Precīzu datu nav, bet varētu teikt, ka ēkas vēsture aizsākusies jau 1204. gadā. Tolaik tā bija Svētā Jura baznīca, arī klosteris un hospitālis, un pēc vairākiem ugunsgrēkiem reformācijas laikā 17. gadsimtā centrālā ēka tika pārveidota par noliktavu. Un noliktava tā bija gan 18. un 19. gadsimtā, gan arī 20. gadsimtā – visu padomju laiku, un tikai 80. gadu vidū, kad strauji notika Vecrīgas renovācija un, pateicoties poļu restauratoriem, tika renovēts viss Konventa sētas kvartāls, Rīgas domei radās ideja, ka būtu nepieciešams šāds muzejs. Jo astoņdesmitie gadi ir laiks, kad visur Eiropā un pasaulē tika dibināti šāda formāta dekoratīvi lietišķās mākslas vai dekoratīvās mākslas muzeji. Taču laiki mainās, un vairāk kļuva aktuāls tieši dizaina termins – līdz ar to pārveidojās arī muzeja identitāte. Ja sākotnēji mūsu kolekcijas pamatā bija dekoratīvi lietišķā māksla un tie vairāk bija mākslinieku unikālie darbi – keramika, tekstils, koks, metāls, ādas, plastikas izstrādājumi, stikls, tad kopš 2005. gada veidojam dizaina kolekciju un fokusējamies uz stāstu par dizainu. Dizaina terminu šobrīd vērtējam daudz savādāk. Ja gadsimta sākumā, runājot par Jūliju Straumi, Jūliju Madernieku vai Ansi Cīruli, mēs neteicām, ka tas ir dizains, tad šobrīd, atskatoties uz šo meistaru daiļradi no šodienas perspektīvas, varam teikt, ka viņi visi bijuši arī dizaineri. Kas ir lielākās vērtības, kas muzejā rodamas un pie kurām tev pašai patīk visvairāk pakavēties?  Porcelāna un fajansa trauku apgleznošanas darbnīcā „Baltars” tapušie darbi, protams, ir viena no mūsu virsotnēm, bet ir arī citi mūsu pīlāri: Jūlijs Madernieks, Jūlijs Straume, Ansis Cīrulis, Romans Suta… Tāpat Rūdolfa Heimrāta tekstildarbi, Pētera Martinsona keramika. Ir arī turpinājums – sešdesmitie, septiņdesmitie gadi un – mūsdienas. Mēs turpinām papildināt mūsu krājumu. Ir jāsaprot pēctecība: bez pagātnes nav iespējama tagadne un nākotne. Tā ka mums ir gan dizaina klasiķi, gan kinētiskās mākslas klasiķu darbi – Valdis Celms, Artūrs Riņķis, un mums ir arī jaunais mākslinieks Germans Ermičs – ļoti perspektīvs dizainers, kurš šobrīd nominēts balvai "Kilograms kultūras". Ļoti priecājamies, ka varam papildināt savu krājumu ar ļoti aktuāliem un jauniem radošā un unikālā dizaina darbiem, veidojot stāstu par pēctecību.  Kā domājat svinēt savu jubileju? Nu jau gads ir sācies… Īstā dzimšanas diena ir vasarā, tādēļ mums ir speciāla programma ar nosaukumu "Dizaina procesi tuvplānā", kas sāksies aprīlī. Tās būs piecas pop-up izstādes saistībā ar aktuālo dizainu un rūpniecisko dizainu, kas mazāk pārstāvēts mūsu kolekcijā, krājumā un ekspozīcijā, bet tieši tāpēc mēs vēlamies par to runāt. Šo projektu veidojam sadarbībā ar 2023. gadā dibināto biedrību "Dizaina eksporta alianse", kurā apvienojušies nozīmīgākie eksporta preču piedāvātāji un dizaina kompānijas, tādas kā "an & angel", "Madara", "Vaidavas keramika", "Mamma Lampa" un citi. Sadarbībā veidosim nelielas pop-up izstādes, uz kuru pamata notiks stāsti, tikšanās ar dizaineriem: stāstīsim par dizaina procesu, sākot no baltas lapas un zīmuļa, kad mākslinieks savu ideju vispirms iemieso, un kas notiek pēc tam un kā tas viss top, lai cilvēki saprot, ka jebkura krūzīte vai bļodiņa ir vesels stāsts. Bet jums jau ir arī klasiķi. Pērn 140. jubileju svinējām Ansim Cīrulim, bet 2020. gadā par godu Jūlija Madernieka 150. jubilejai bija izstāde un grāmata. Arī šogad droši vien plānota kāda speciāla jubileja? Jā, 150.dzimšanas dienu atzīmēsim [tekstilmāksliniekam]Jūlijam Straumem, bet šis formāts būs mazliet citādāks – tā nebūs izstāde, bet gan lielāks pasākumu cikls ar nosaukumu "Laikmeta straume. Jūlijam Straumem – 150". Tie būs zinātniskie lasījumi ar divām sesijām – pavasarī un rudenī, speciāla izglītības un publisko pasākumu programma. Savukārt muzeja otrā stāva pastāvīgajā ekspozīcijā "Klasiskās vērtības" būs ļoti interesanta Jūlija Straumes maz redzētu darbu ekspozīcija no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grafikas darbu krājuma. Tie būs Jūlija Straumes meti tekstildarbiem. Savukārt pavasarī būs interesants projekts sadarbībā ar Azerbaidžānu – tiks izstādīti azerbaidžāņu paklāji, bet ar tiltu uz pagātni, jo savulaik Jūlijs Straume bija devies zinātniskās izpētes ekspedīcijā uz Kaukāzu, kur pētīja Kaukāza paklājus, tai skaitā Azerbaidžānas reģiona paklājus, un šo izstādi mēs veidosim arī par šo tradīciju pētniecību un pārmantojamību. Lai gan Latvija no Azerbaidžānas ir tik tālu, ornamentālajos rakstos, ornamentālajos simbolos un tekstila darbu nozīmībā mūsu tautu kultūrās paklāji un ornaments ir ļoti būtisks rādītājs. Kopumā šogad mūsu izstāžu programma būs blīva, veltīta kultūras mantojumam, veltīta tās skatījumam un lasījumam no mūsdienu perspektīvas. Un gadu mēs atklāsim pavisam drīz – 7. februārī. Jau no 8. februāra līdz 21. aprīlim līdz ar mūsdienu aktuālo mākslu skatītājiem būs apskatāma Rotu biedrības izstāde "Skārien-jūtīgs"… Vairāk – audioierakstā.

    Diriģents Andris Veismanis: Mums jānovērtē savi mākslinieki

    Play Episode Listen Later Jan 13, 2024


    Šīsnedēļas "Atsperes" viesis ir diriģents Andris Veismanis – uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriežas viņa diriģētā "Putnu opera", nākamnedēļ tiks pasniegta Kormūzikas balva, un Andris Veismanis ir viens no žūrijas locekļiem...  Liene Jakovļeva: Gada sākums tev ļoti intensīvs. Uz skatuves atgriezusies "Putnu opera", un ar putniem, zvēriem un cilvēkiem šajā iestudējumā tu satiecies ne jau pirmo reizi. Vai "Putnu operā" radušies jauni akcenti?  Andris Veismanis: Jauni akcenti neapšaubāmi ir, jo ir jauni solisti. Vecā solistu paaudze droši vien jau auklē mazbērnus. (smejas)  Vai arī iejutušies citās lomās!  Jā, arī citās lomās. Prieks, ka opera atgriezusies, jo tā ir ļoti spilgta, pateicoties skatuviskajam risinājumam un mūzikai, kas ir ļoti labi uzrakstīta tieši bērnu auditorijai. Iespējams, šis darbs ir viens no labākajiem pasaulē, jo zinu daudzas bērnu operas, kas rakstītas ārzemēs, un šī pēc manām domām ir viena no labākajām. Notikušas jau pirmās atjaunotā iestudējuma izrādes. Vai bērni ir tādi paši kā pirms gadiem desmit? Tas dīvainākais, ka – jā! Pirmizrādē pirmā cēliena beigās, kurās uzstājas ļaunais Dorntons, vairāki bērni sāka aizgūtnēm raudāt un vecāki viņus nesa ārā no zāles… Bet ir ļoti iespaidīgi, arī es jūtu to sačukstēšanos un intrigu, kas valda zālē. Un galu galā arī stāvovācijas pirmizrādē liecināja par to, ka ne tikai bērniem, bet arī vecākiem patika šī izrāde. Tavs students Mūzikas akadēmijā Artūrs Švarcbahs tikko saņēmis Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Arī tev kā pedagogam tas ir novērtējums, kas sniedz gandarījumu. Tas neapšaubāmi ir novērtējums, tomēr domāju, ka arī paši studenti ir pašpietiekami – to redzam pēc Kristas Auderes panākumiem un arī iepriekšējiem maniem studentiem, kas ir šo balvu dabūjuši, ieskaitot Anastasiju Kildišu. Viņi paši jau ir ļoti spēcīgas personības ar ļoti labām iespējām nākotnē kļūt par māksliniekiem. (..) Arī Aivis Greters savā ziņā ir tavs skolnieks, tāpat Ainārs Rubiķis un Jurģis Cābulis – te  varētu saukt un saukt. Vai vari teikt, ka tā ir arī pārmantojamība? Vai viņi visi savā ziņā ir arī Imanta Kokara mazbērni vai nu jau mazmazbērni? Jo kaut kas tevī taču ir no visiem taviem skolotājiem? Tas ir tas uz pleciem sēdēšanas princips, kas iesniedzas tālākā pagātnē. (..) Iespējams, ka pedagogi kādā brīdī aizsākas no nekā, viņiem nav bijis, uz kā balstīties. Jo visiem nosauktajiem mūziķiem, kas tagad jau slaveni ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, ir citi pedagogi – tā ir simbioze. Bet ir impulss, ko dodu es. Aivis vēl nesen man zvanīja par Mocarta interpretāciju, viņam bija ļoti svarīgi izrunāties – es pat braucu uz Saulkrastiem un runājām diezgan ilgu laiku.  Saprotu, ka viņam būs arī debija operā, pie "Dona Žuana" diriģenta pults. Viņš arī bija asistents, kad veidojām pēdējo pirmizrādi. Tieši tāpat kā Artūrs Švarcbahs ir tavs asistents "Putnu operā".  Jā, paņēmu, vienkārši man nebija variantu. Nevaru sadalīties, mans avatārs nevar vienlaikus atrasties dažādās vietās...  Un cik simboliski! Ja nu mēs ticam vēsturei, tad 1969. gada 15. janvārī bija pirmais kamerkora "Ave Sol" mēģinājums. Tātad ir sācies kora 55. jubilejas gads. Tu tajā savulaik esi bijis dziedātājs. Un tad – pārmantojamība. Imants bija interesanta personība. Viņš bija koncentrēts uz sevi, tāpēc studenti viņam nebija kā pašapliecināšanās. Protams, viņš ņēma pašus labākos, kuri kaut ko jau bija sasnieguši pirms Mūzikas akadēmijas, bet tajā pašā laikā viņš bija lepns par savu studentu veikumu, ko izlasīju Laimas Muktupāvelas grāmatā. Kopā ar brāli Gido viņi ļoti daudz ko apsprieda, viņiem bija viedoklis par studentu raksturiem, viņu spējām kaut ko darīt vai nedarīt. Visi, kas pie Imanta mācījušies, zina, ka viņš bija ļoti stingrs. Viņš esot bijis ļoti stingrs arī pret saviem dēliem, īpaši pret Uldi. Cik saprotu pēc stāstītā – stingrs  prasību ziņā: nekādas atlaides, nekādas vieglākas attieksmes, ir tikpat stingrs un prasīgs pasniegšanas veids. Bet tas, ka viņš atstājis ļoti zīmīgu akcentu mūsu kormūzikā – to jau var just pēc tās mīlestības, ko latviešu kora dziedātājs – un ne tikai kora dziedātājs – ir izrādījis, atceroties viņu un par viņu domājot. Tomēr reizēm šos cilvēkus mēdzam glorificēt un leģendarizēt. Negribu tev prasīt, ko Imants Kokars nevarēja iemācīt, bet – kas īsti bija viņa kā mūziķa stiprās puses? Jo katrs nevar būt vienlīdz spēcīgs visos mūzikas žanros un novirzienos. Imantam bija viena lieta, kas varbūt ir pat nepārspēta – ļoti laba manuālā tehnika. Viņam bija brīnišķīgas rokas.  To var iemācīt? Jā, viņš pie tā strādāja: viņa sakarā redzam spilgtus manuālās tehnikas paraugus, ieskaitot viņa studentu Mārtiņu Klišānu, kaut kādā ziņā arī Sigvardu Kļavu, lai gan Sigvards gājis savu ceļu, saudzīgi veidojot muzikālo plastiku. Bet tā ir viena spēcīgākā lieta. Un otra lieta – Imanta avantūrisms labā nozīmē. Viņš vienmēr ir mēģinājis meklēt jaunu mūziku, ļoti daudz jaundarbu pasūtījis mūsu komponistiem, un tie ļoti bieži ir arī ļoti labi, ieskaitot Pētera Plakida darbus. Protams, Jānis Ivanovs. Paula Dambja milzīgais ieguldījums. "Ave Sol" – tā ir simbioze, kurā viens otram palīdzēja. Saistībā ar kora jubileju tagad pētu ierakstus, īpaši Ādolfa Skultes darbus – viņš mazliet ir palicis ēnā. Zinot Skultes veikumu – un viņš bija viens no labākajiem Jāzepa Vītola skolniekiem - , es tagad pie tā bišķi esmu pieķēries. Vai piekritīsi, ka, piemēram, senā mūzika un baroks, kas ir tava lielā mīlestība, nebija Imanta Kokara stiprā puse? Jo es labi atceros – kad iestudējām Hendeļa "Mesiju", Imants bija drusciņ apjucis. Viņš īsti nezināja, ko darīt. Bet to jau var saprast, jo laikā, kad viņš studēja, garīgā mūzika vispār netika šeit atskaņota, attiecīgi visa šī mūzikas daļa viņam bija noslēpta līdz pat 1988. gadam, kad varējām atskaņot Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg!, ko viņš ļoti drosmīgi, neskatoties uz partijas nostāju, par spīti visam iestudēja. Tas bija milzīgs šoks sabiedrībai un arī mums pašiem. Pirmo reizi dziedot "Mūsu Tēvs debesīs", bija ļoti aizkustinoši, un Imants ar to ļoti labi tika galā. Zinot, ka ieraksts, kas saglabājies no kara laika un kurā piedalās arī pati Lūcija Garūta kā ērģelniece, diemžēl nav tik augstas kvalitātes, lai varētu to [publiski atskaņo], Imants ar savu iepriekšējo gadu pieredzi zināja, ko darīt, un rezultāts bija gan fundamentālais ieskaņojums, gan ļoti daudz koncertu Latvijā. Tu jau pieminēji "Ave Sol" jubileju. Būs koncerti, būs koncertu sērijas. Ko tu vari no tā visa mazliet, mazliet ieskicēt? Mums ir viens liels jubilejas koncerts, taču viss gads ir mazliet jubilejas zīmē. Lielo jubilejas koncertu esam paredzējuši Latvijas Universitātes aulā novembrī. Ir domāts līdzīgi kā "Ave Sol" laikā – ka ir pirmatskaņojumi, ir daudz jaunas mūzikas un nedaudz pamatrepertuāra. Noklausījos ierakstus no "Ave Sol" 25 gadu jubilejas koncerta, kur korim līdzās trio pavadījumā skan amerikāņu mūzika un angļu valoda. Tāda veida izklaides pasākuma mums nebūs, taču būs nopietns kormūzikas koncerts, kurā tiks pirmatskaņoti dažādi jauni skaņdarbi. Ceru, ka pats vasarā saņemšos un uzrakstīšu kādu jaunu kompozīciju. Gaidīsim! 20. janvārī pirmo reizi tiks pasniegtas Kormūzikas balvas. Tu līdz ar Aināru Rubiķi, Jāni Ozolu, Selgu Menci un Orestu Silabriedi esi viens no žūrijas pārstāvjiem. Šobrīd tu neko nedrīksti atklāt, taču vai vari pateikt, vai pieteikumu bija gana daudz? Un kā notika vērtēšana? Vai nācāt kopā pulciņā, vai tas bija individuāls darbs? Tas bija pilnībā individuāls darbs, kura rezultātā bija rezultāti, kurus mēs vēl pēc tam apspriedām – ja bija strīdīgs jautājums, piemēram, divas balsis pret divām balsīm. Un tad mums bija apspriešana. Man patīk, ka mēs vienojāmies – tā ir pirmā balva amatiermākslai. Par to priecājos, jo Dziesmu svētku tradīcijas uzrāda, ka mums šāda balva ir nepieciešama – mums jānovērtē savi mākslinieki. Jā, viņu ir ļoti daudz un viņiem ir ļoti liela konkurence. Neskatoties uz to, ko Kaspars Putniņš izteicies par Dziesmu svētkiem – ka rezultāts nav svarīgs un ka igauņiem ir foršāka, mīļāka sajūta, kamēr mēs tikai cīnāmies par rezultātu, es tomēr domāju, ka koru kultūra, kas ir Latvijā, bez rezultātu latiņas veidošanas nebūs tik augstā līmenī. Katrā ziņā jauniešu koru sasniegumi, fināls, ko mēs redzam Dziesmu svētku koru karos, ir tāds, kāda nav citos pasaules nacionālajos koru karos. Ar interesi gaidīsim balvas pasniegšanas dienu, jo Dziesmu svētku biedrības pārstāvis Ints Teterovskis mums jau vēstījis, ka ir 116 pretendenti 9 nominācijās, tostarp arī balva par mūža ieguldījumu. To mēs uzzināsim tieši pēc nedēļas – 20. janvārī. Bet, Andri, vai var teikt, ka koris tavā dzīvē ir viļņveidīgs? Kādā brīdī atkāpies uz orķestra pusi, uz operas pusi,  uz kori. Kādā tu šobrīd esi  statusā ar koriem? Pagājušajā vasarā Dziesmu svētku estrādē debitēji kā virsdiriģents. Kad biju [tikai] kordiriģents un daudz darbojos ar koriem, iekšēji un varbūt arī ģenētiski (tēvs savulaik vadīja pūtēju orķestri Saulkrastos), man bija iekšēja tieksme interesēties par instrumentālo mūziku, kas nav saistīta ar kori, kaut viss bija gatavots. Bet kad sāku vairāk darboties ar orķestriem, man vienmēr bijusi tāda atskatīšanās pār plecu – cik jauki bija, kad man bija savs koris, jo tur atkal ir kādi citi principi, kā darboties, kā domāt. Un tad, kad bija iespēja kļūt par "Ave Sol" vadītāju, tas man bija liels izaicinājums.  Tev šeit pagājuši jau desmit gadi.  Un tas man bijis liels prieks, ka tāda iespēja bijusi! Savulaik "Ave Sol" bija mērķa koris, kuru ļoti daudzi būtu gribējuši diriģēt, bet Imants darīja ļoti gudri – viņš nekad nevienam citam neļāva diriģēt, viņš diriģēja viens pats, tikai beigās savu dēlu Uldi pieaicināja šo kori sākt diriģēt. Bet mēs, pārējie, nekad netikām pie kora – nebija tādas iespējas. Vairāk – audioierakstā.

    Valdis Zatlers: Mums ir ambīcijas par basketbolu, hokeju – kāpēc nav par kultūrceltnēm?!

    Play Episode Listen Later Sep 16, 2023


    "Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli,  intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs  taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam.  Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās  mākslas muzeja īstenošanai.  Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi.  Kā visās lietās!  Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu.  To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!  "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā,  gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos"  Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis  zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos.  Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv. 

    Noslēgusies Vasaras saulgriežu izloze!

    Play Episode Listen Later Jun 17, 2023


    Lūk, arī "Klasikas" tradicionālā Vasaras saulgriežu izloze, kurā lasāmas un apmeklējamas balvas piedāvā apgāds "Neputns", Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālā opera, "Latvijas Koncerti", Dzintaru koncerztāle, izdevniecība "Dienas grāmata" un, protams, arī Latvijas Radio...  

    Saksofona [pie]rādīšana. Saruna ar saksofonistu un komponistu Aigaru Raumani

    Play Episode Listen Later Jun 10, 2023


    Šorīt "Atsperes" uzmanības centrā ir saksofons un saksofonmūzika, jo "Klasikas" ciemiņš ir saksofonists un komponists Aigars Raumanis. Raidījumā - sarunas, mūzika un iešūpošanās vasarīgai sestdienai... Liene Jakovļeva: Aigar, tu sevi sauc par komponistu, vai arī tā kautrīgi – par  mūzikas radītāju? Jo kompozīciju tavā krājumā ir daudz. Aigars Raumanis: Skaļi par komponistu sevi nesaucu, jo tur tomēr vajadzīga arī nopietna izglītība. Bet mūziku rakstu bieži un savā mājaslapā gan esmu ielicis, ka esmu saksofonists un komponists. Tā ka varētu arī teikt, ka sevi tomēr saucu par komponistu. Tuvākajā laikā pieliksi skaistu punktu studijām Mūzikas akadēmijā, lai gan to tu esi jau izdarījis, nospēlējot koncertu... Jā, koncerteksāmens ir izskanējis, novērtēts ar izcilu atzīmi.  Un kā eksāmena žūrija novērtēja tavu pētījumu "Saksofonmūzika Latvijā: komponistu un atskaņotājmākslinieku sadarbība skaņdarbu tapšanas procesā". Arī izcili? Jā! Aizstāvēšanā visa komisija bija tiešām sajūsmā un arī rosināja attīstīt šo pētījumu tālāk, varbūt doties doktorantūras virzienā. Droši vien veiksmes iemesls ir tas, ka man pašam tas ļoti interesē – nebija tā, ka darbs tapa pēdējā nedēļā un es to "izspiedu" no nekurienes. Visus skaņdarbus saksofonam esmu vācis visu studiju laiku, sākot jau no mūzikas vidusskolas, un tas viss rezultējās skaistā katalogā, kurā apkopota visa mūzika. Protams, ir arī pētnieciskā sadaļa, ne tikai sistemātiskā, un tur pa pāriem saliku latviešu saksofonistus un komponistus, un skatījos, kā viņu sadarbība ir realizējusies skaņdarbos. Arī tavu pētījumu var apskatīt tavā mājaslapā. Uzmetu aci skaitļiem, un visvairāk ir tieši ansambļi ar saksofoniem. Saksofonu kvartetam – 38 skaņdarbi. Droši vien mums jāpiemin Artis Sīmanis un pateicība viņam, ka šis skaitlis ir tik liels. Jā, lielākā daļa darbu rakstīta tieši Rīgas saksofonu kvartetam un vēl diviem kvartetiem. Diezgan daudz kas rakstīts saksofonu kvartetam, kurā spēlēju es pats – tas ir "Atomos". Vienu laiku ar jaundarbiem darbojās arī saksofonu kvartets N[EX]T, arī tam bija pieci, seši jaundarbi. Vajadzība pēc mūzikas vienmēr bijusi aktuāla, tāpec komponisti uzrunāti. Ir arī darbi saksofonu kvartetam plus vēl dažādiem instrumentiem: 25 darbi ir vērā ņemams skaitlis, zinot, ka saksofona vēsture Latvijā nav pārāk gara.  Jā, noteikti, un par tiem saksofonu kvartetiem un kādu draugu – ir tā, ka vienmēr gribas ar kādu sadarboties. Piesaistīt gan dziedātājus, gan sitaminstrumentālistus, akordeonistus. Un vēl pozitīvā ziņa ir tāda, ka nav tā, ka visu esmu apkopojis un vairs nekas netop. Katru mēnesi ir gandrīz kāds jauns jaundarbs! Līdz ar to man vajadzētu aktīvāk strādāt un papildināt sarakstu, lai cilvēki redz. Tas, ka šo sarakstu veidoju angliski, ir ar domu, ka šī mūzika varētu skanēt arī ārzemēs, jo liela daļa no šīs mūzikas ir tiešām laba – nav tā, ka vienreiz nospēlē un aizmirst. Tavs kvartets tagad ir "Atomos", bet tavējais ir arī Rīgas saksofonu kvartets. Daudziem bija pārsteigums, kad Artis Sīmanis pirms gada paziņoja, ka viņš liek punktu darbībai šajā ansamblī. Vai tu kādā brīdī juti, ka tu varētu būt viņa pēctecis? Man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu aicināt mani! Jo man tiešām bija sajūta, ka viņi vēl varētu kopā spēlēt. Bet es tiešām ļoti cienu Arti Sīmani par to, ka viņš negaida, ka viņu izstums no kvarteta tādēļ, ka viņš vairs nevar paspēlēt, bet brīdī, kad kvartets nosvinēja jubileju – turklāt labi un ļoti kvalitatīvi nosvinēja – viņš aizgāja ar augsti paceltu galvu...  Aiziet īstajā laikā ir liela māksla, bet Artis jau nekur nav aizgājis, tāpat turpina spēlēt! Bet tavs otrs saksofonu kvartets ir "Atomos". Jūs neradāt viens otram konkurenci Latvijas ne pārāk lielajā mūzikas pasaulē? Manuprāt, nē, jo nav jau tādas nepieciešamības pēc saksofonu kvartetiem, ja mēs tā pilnīgi godīgi runājam. Jo saksofons nav vijole, kuru mums vajag katrā orķestrī. Un nav arī repertuāra, kas būtu obligāti jāspēlē. Līdz ar to katrs kvartets rada savus projektus, tiem ir auditorija, ir festivāli, notikumi, un tas tikai papildina Latvijas mūzikas dzīvi. Ar "Atomos" tev priekšā pamatīgs darbs... Jā, jāatrod laiks, lai ierakstītu mūsu pirmo albumu ar stundu mūzikas. To mums atbalsta Latvijas Komponistu savienība, izdosim nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā "Skani". Tur būs latviešu mūzika – būs gan Madara Pētersone, gan Platons Buravickis, gan Oskars Herliņš – skaņdarbi, kas rakstīti tieši mums. Saksofons laikam gan ir tas instruments, kuram, izņemot orķestri "Rīga", pastāvīga vieta orķestru štata sarakstos īsti "nedraud". Bet tas, manuprāt, visu padara tikai interesantāku – ka priekšplānā ir mūzika, nevis instruments. Ka būtiskāki ir interesanti projekti un tas, kādi skaņdarbi tiek spēlēti, nevis tas, ka spēlējam tieši saksofonu. Tas rada kaut kādu kustību un neapnīk. Ar kādiem skaņdarbiem tu sāki darboties kompozīcijas jomā?  Ja ieskatāmies pavisam tālā pagātnē, kompozīciju sāku mācīties otrajā klasē Salaspils mūzikas skolā. Tur bija tāda iespēja, lai gan kompozīcijas priekšmets mūzikas skolās ir reta parādība. Mācījos pie tagad jau zināmas komponistes Agnetas Volkovas: viņa man mācīja gan klasisko improvizāciju, gan arī kompozīciju, un pats, pats pirmais mans skaņdarbs bija klavierēm. Bet pirmais, kas publiski izskanējis, ir kokļu mūzika – tā mani ievilka.  Bet saksofonam tu raksti tad, kad jūti, ka nevari nerakstīt, vai arī tad, kad jūti, ka trūkst jaunu darbu? Es diezgan reti rakstu saksofonam – ja nu tomēr, tad pārsvarā sev un saviem sastāviem. Arī šobrīd tieši sāku noapaļot skaņdarbu "Metamorfoze" saksofonu kvartetam "Atomos". Drīz vajadzētu būt pirmatskaņojumam. Finansiāli tā tapšanu atbalsta "AKKA / LAA", kas rosina rakstīt jaunu mūziku. Vai šobrīd vēl aizvien ir tā, ka kādam jāpierāda, ka saksofonam ir vieta akadēmiskajā mūzikā? Noteikti daudziem, virspusēji raugoties, saksofons vairāk asociējas ar džezu. Nezinu, vai jāpierāda, bet noteikti jāparāda. Jāatgādina. Daudzas lietas man šķiet pašsaprotamas – piemēram, saksofons un ērģeles: tā man liekas tik parasta un tradicionāla kombinācija! Bet tad, kad ar ērģelnieku Aigaru Reini aizbraucam kaut kur nospēlēt koncertu, cilvēki ir vienkārši sajūsmā un saka, ka pirmoreiz ko tādu dzirdot un nekad nav varējuši to iedomāties. Un tad es saprotu, ka droši vien tas vienkārši ir vairāk jārāda, nevis jāpierāda. Vairāk klausieties audioierakstā!

    Par džeza brīvību, Latvijas ainu un "Rīgas ritmiem". Saruna ar Kasparu Zaviļeiski

    Play Episode Listen Later Jun 3, 2023


    Vasaras sākums ierasti ir koncertsezonas noslēguma laiks, taču džeza sezona, šķiet, nepārtrūkst ne mirkli. Gada siltie mēneši ir īstais laiks, kad džezu baudīt ārtelpās, un tādu iespēju šovasar būs daudz, arī festivālā "Rīgas ritmi", kas jūlijā norisināsies jau 23. reizi. Plašāk par festivālu, kā arī citām džeza aktualitātēm, Latvijas džeza vidi, skanējumu un māksliniekiem sarunājamies ar mūzikas žurnālistu Kasparu Zaviļeiski. Anete Ašmane-Vilsone: Portālā "Delfi" lasāmas tavas sadarbībā ar festivālu "Rīgas ritmi" veidotās džeza atmiņu klades, ko pagaidām esi veicis ar diviem jaunajiem mūsu džeza mūziķiem – Santu Šilleri un Miķeli Dzenušku. Iedomājos – varbūt tev pašam arī laiks atbildēt uz dažiem no atmiņu klades jautājumiem, jo mums, žurnālistiem, dažreiz ir ļoti viegli uzdot jautājumus un tad gaidīt, ko cilvēki atbild... Tātad šorīt es jautāšu tev: kas tev ir džezs? Kaspars Zaviļeiskis: Man džezs ir viens no četriem stūrakmeņiem, kā es klausos un mīlu mūziku. Mans lauciņš ir alternatīvās mūzikas novirziens, elektroniskā mūzika, globālā jeb pasaules mūzika un džezs. Tā es to galvā esmu uzbūris, lai gan mūsdienās žanri un stili sajaucas kopā visādos veidos, bet nu – tomēr kaut kāds pamatnodalījums ir. Un džezs ir brīvība! Man ļoti patīk iet uz tieši uz džeza koncertiem – varbūt pat vairāk, nekā klausīties ierakstus, jo džeza koncertos uz skatuves tu ieraugi to brīnumu, kas notiek tieši šeit, tieši tagad un ir unikāls, jo nekad nebūs tieši tāds pats vēlreiz. Tu sajūti mākslinieka brīvību, ar cik ļoti profesionālu, bet brīvu atdevi viņi paši savā starpā saspēlējas, un labākie no viņiem saspēlējas arī ar publiku. Tas nenozīmē obligāti likt kaut ko plaukšķināt ritmā vai dziedāt, bet viņi vienkārši pamana, ka ir arī publika – ne tikai notis vai kolēģis uz skatuves. Tā ir brīvība mūzikā. Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta? Tieši tas – ka tu sagaidi brīnumu! Tu vienkārši fiziski sajūti mūzikas skaistumu. Piemēram, apmeklējot "Jazz Kaar" festivālu Tallinā, vari klausīties igauņu džezu, kas ir diezgan jauns, mazāk dzirdēts, un viss tev liekas ļoti skaisti, ļoti interesanti. Un tad uznāk uz skatuves lielie vārdi, un tu tiešām pilnīgi fiziski sajūti, ka tas ir kaut kāds nākamais līmenis un pat nesaproti, kas tas tāds ir. Vienkārši sēdi, brīnies un priecājies. Tu daudz apmeklē džeza koncertus ne tikai Latvijā, bet arī citviet. Tas brīnums vienmēr piedzimst? Ne vienmēr. Bet gaidīt jau var! (smejas) Vai Latvijā ir daudz džeza?  Man liekas, ka tagad ir. Pateicoties džeza izglītībai gan Latvijā, gan arī iespējām studēt ārvalstīs, izaugusi vesela paaudze vai nu jau pat divas, kas attīsta mūsu džezu un domāju, ka arvien vairāk veidojas tāds Latvijas džezs. Ka varbūt ne uzreiz, bet ar laiku varēs pateikt, ka konkrētais ieraksts ir no Latvijas – ka mēs nevis spēlējam tikai amerikāņu standartu stilā vai kaut ko skandināviski avangardējam, bet kaut kā miksējam to visu kopā: kaut ko paņemam no mūsu tautas mūzikas un veidojam savu skaņu, jo džezā ir tā iespēja variēt no A līdz Z: ņemt dažādas ietekmes, ņemt savu pamatkodolu un uz tā būvēt [savu] džezu.  Nav arī īpaši striktu noteikumu, ko drīkst un ko noteikti nedrīkst. Jā, jo ir tā brīvība! Drīkst visu. It īpaši, ja vēl publikai patīk, var iet tālu. Kur, tavuprāt, dodas džezs? To tu arī jautā jaunajiem mūziķiem. Džezs ir žanrs, kuram ir visbrīvākās iespējas doties jebkurā virzienā. Jo pamatā jau tā ir improvizācija. Kaut žanra apzīmējums šobrīd kļūst izšķīdis, man liekas, ka tas tomēr ir vajadzīgs, lai apmēram saprastu, kurā virzienā tas notiek. Bet tikpat labi džezs pēc gadiem simt būs kaut kas tāds, ko mēs šodien noteikti nesauktu par džezu... Vairāk un plašāk – ierakstā.   

    "Sinfonietta Rīga" vadītājs Šnē: Mūsu finansiālā situācija šobrīd ir ārkārtīgi slidena

    Play Episode Listen Later May 27, 2023


    "Mūsu finansiālā situācija šobrīd ir ārkārtīgi slidena, gribētu pat teikt – kā vēl nekad. Tāpēc daudz nevaram runāt par pasākumiem nākamajā sezonā, par kuriem nav skaidrs, vai tie vispār notiks. Tas tā ir pirmo reizi mūsu pastāvēšanas vēsturē, ka ir divi koncerti, kurus varbūt nāksies atcelt. Kopumā situācija ar katru gadu kļūst sliktāka un mūsu aicinājumi pārskatīt budžetu līdz šim rezultējušies ar nulles atsaucību no mūsu vadošajām institūcijām. Negribu mētāties ar akmeņiem, bet, atklāti runājot, fakts ir fakts," runājot par nākamo sezonu, intervijā "Klasikai" bažas neslēpj Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē. Taču līdzās raizēm ir arī priecīgi notikumi. 3. jūnijā gaidāms sezonas noslēguma koncerts, kurā iezīmējas orķestra repertuāra galvenās līnijas – Vīnes klasika, atklājums un spožs solists. Ļoti gaidīta ir pianista Behzoda Abduraimova atgriešanās pie "Sinfonietta Rīga", šoreiz Sergeja Prokofjeva mūzikā, kas Normundam tuva kopš bērnības. Tāpat diriģents stāsta par vasaras bagātīgajiem koncertplāniem un pirmo koncertu kopā ar igauņu vecmeistaru Nēmi Jervi Pērnavas festivālā, iespēju atgriezties pie Žerāra Grizē opusa "Vortex Temporum" koncertciklā "Vasaras vakara kamermūzika" mākslas centrā "Zuzeum".  Ilze Medne: Sāksim ar priecīgo ziņu: profesionālie kolektīvi ir apvienojušies un dibinājuši Latvijas profesionālo mūzikas kolektīvu asociāciju. Tas ir brīnišķīgi, ka šāda apvienošanās notiek, mērķis ir skaists un nepieciešams. Savulaik, 2005. gadā, Vilnis Strautiņš pauda bažas par to, kā jauniem mūziķiem būt – vai un cik iespēju ir Latvijā strādāt, kādas ir iespējas pilnasinīgi realizēt gūto izglītību. Vai šajā ziņā ir kaut kas mainījies? Varbūt problēmas ir citas? Normunds Šnē: Jā, noteikti ir mainījies. Bet, runājot par mūziķu attiecībām ar potenciālo darbavietu, tas lielā mērā ir atkarīgs no pašiem mūziķiem – topošajiem jaunajiem māksliniekiem. Jo tad, kad viņi iestājas Mūzikas akadēmijā, viņiem vajadzētu būt skaidrai vīzijai, ko viņi šajā mākslā ar savu instrumentu vai balsi, vai savām zināšanām grib sasniegt, kas ir viņu vieta, kas ir viņu žanrs, kur viņi jūtas vislabāk, kas ir mūzika, kas viņiem patīk. Jo dzīvē vajag darīt to, kas patīk, nevis pavadīt laiku, nodarbojoties ar to, kas īsti nav pie sirds. Konkursos uz mūziķu vietām orķestros, arī kamerorķestrī "Sinfonietta Rīga", redzam tiešām ļoti labus mūziķus, taču viņiem ir viens nopietns trūkums – tā ir attieksme un zināšanas par spēli orķestrī. Un es gribētu vērst uzmanību uz to, ka 99% gadījumu visiem mūziķiem, kas apgūst mūziķa profesiju, darbs būs saistīts vai nu ar orķestri vai spēli ansamblī. Lai gan visiem novēlu solista karjeru, tas ir neiespējami, jo šis tirgus pasaulē ir tik ārkārtīgi piepildīts, ka tiešām jāuzsmaida izcilai veiksmei, lai mūziķis varētu nodrošināt savu dzīvi, būdams solists. Tāpēc darbs lielākoties būs saistīts ar orķestri. Un, lūk, te sākas zināmas problēmas. Pēc pirmās kārtas, kur jāatskaņo Mocarta koncerts un kāds skaņdarbs pēc izvēles, seko otrā tūre, kurā jāspēlē fragmenti no orķestra partijām. Diemžēl parasti jaunie mūziķi nez kāpēc uzskata, ka orķestra partijām ir otršķirīga nozīme, lai gan īstenībā mums tas ir pats galvenais, jo tas rāda, kādu uzmanību mūziķis pievērš detaļām un tam, kas rakstīts notīs, kā orientējas komponista stilistikā un mūzikas valodā, kā pārvalda tik vienkāršas lietas kā ritmu un dinamiku. Pārāk bieži mēs diemžēl to nedzirdam, tāpēc šie jaunie cilvēki, iespējams, piedzīvo savu pirmo vilšanos, ka viņi šo konkursu neiztur un netiek cauri otrajai kārtai. Cik bieža ir mūziķu maiņa kamerorķestrī "Sinfonietta Rīga"? Vai jaunas asinis ieplūst regulāri? Tas nav prognozējams process, jo tas saistīts ar to, vai kāds mūziķis izlemj beigt savas aktīvās darba gaitas pēc godam nostrādātiem gadiem, vai arī kādam radušās citas intereses. Tāpat kā citos orķestros, arī mēs lielā mērā esam atkarīgi no mūsu mūziķu interesēm, no viņu patikas spēlēt pie mums. Reizēm vietas atbrīvojas, reizēm ilgu laiku nē. Ļoti bieži gadās, ka kāda mūziķe izlemj kļūt par jauno māmiņu, un tad uz kādu laiku mēs varam uzaicināt darbā jaunu mākslinieku.  Ienākšana jaunā kolektīvā nekad nav vienkārša. Kā tas ir orķestrī "Sinfonietta Rīga"? Vai ir gadījumi, kad šķiet – mūziķis profesionāli atbilst, bet tomēr ir kaut kāda radusies orķestra asinsrite, kurā ieiet nevar visi? Droši vien, ka tā ir. Īpaši tas bija jūtams pašā sākumā, kad pirmos trīs gadus neviens īsti nezināja, uz kurieni viņi atnākuši: pamazām tas viss noskaidrojās – kādas būs prasības, kāds būs repertuārs, un dzīve pierādīja, ka ne visiem tas ir pa prātam un ne visiem tas ir pa spalvai. No sākuma mūziķu mainība bija ļoti liela, klājās diezgan raibi, kad tie, kuri saprata, ka nevar dzīvot bez lielām, romantiskām simfonijām, devās uz simfonisko orķestri, kāds varbūt uz operu, bet tad, kad "Sinfonietta" bija noformējusi savu seju un tas bija jūtams koncertos, atnāca tie mūziķi un draugi, kas tiešām vēlas šeit strādāt un kuriem šī mūzika ir pie sirds – kuri ļoti grib spēlēt Haidnu, Mocartu, Šēnbergu, Magnusu Lindbergu un latviešu jauno mūziku. Tāpēc nevienam neko nepārmetu, jo katram ir savas intereses. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka dzīvē vajag darīt to, kas tiešām patīk un ir pie sirds, tad ir pašam labi un arī citiem ir labi, un kopējais rezultāts neapšaubāmi no tā tikai iegūst. Tāpēc mēs pamazām esam atraduši kopīgu valodu un kopīgu ceļu ar tiem mūziķiem, kas šobrīd strādā "Sinfoniettā Rīga", un principā par katru no mūziķiem varu likt roku uz sirds un teikt, ka viņi ir īstajā vietā, viņiem šeit patīk, viņi šeit var realizēt sevi, savus sapņus un būt laimīgi mūzikā, ko mēs kopīgi spēlējam. Kas šobrīd notiek ar orķestra koncertmeistara posteni? Tas ir atvērts, un jau rudenī būs konkurss uz šo vietu. 3. jūnijā "Sinfonietta Rīga" noslēgs sezonu:  programmā redzam tos vadmotīvus, kas bijuši orķestrim raksturīgi un kurus principiāli cenšaties ievērot – Vīnes klasika, atklājums un spožs solists. Jā, tu to labi tagad saliki pa plauktiņiem, jo pats tā nemaz nebiju iedomājies. Bet nu – kaut kā tas tā arī iznācis. Protams, tas saistīts ar mūsu iespējām un to, kādu mūziku mēs varam atskaņot un kas tomēr ir mazliet aiz mūsu repertuāra robežlīnijas. Nevis aiz sarkanās līnijas, bet vienkārši tāpēc, ka lielie romantiskie skaņdarbi mūsu sastāvam absolūti nav piemēroti. Man ir īpašs prieks par pāris lietām šajā sezonas noslēguma koncertā: pirmkārt, tā būs Konlona Nankarova "Etīde mehāniskajām klavierēm". Par šo neparasto cilvēku un viņa mūzikas valodu varētu izveidot atsevišķu raidījumu! Tas būs aranžējums skaņdarbam, kas oriģinālā rakstīts mehāniskajām klavierēm, kas faktiski bija viņa instruments, līdz ar to šeit ir lietas, kas ir uz robežas – nezinu, vai dzīvs cilvēks maz to var nospēlēt... Bet tas bija viņa mērķis – pievērsties mūzikai, kas pārsniedz cilvēka fiziskās iespējas: ātruma ziņā, ritmiskās komplicētības ziņā. Šeit var vilkt paralēles ar Ģerģu Ligeti, par kuru daudzi saka, ka viņa mūzika nav nospēlējama – bet pamēģiniet! Un izrādās: ja labi pamēģina, tad tas tiešām ir iespējams. Un otra lieta šajā koncertā, kas man sagādā patiesu prieku, ir tas, ka pie mums atgriežas brīnišķīgais pianists Behzods Abduraimovs. Ar daudziem labiem pianistiem esam kopā spēlējuši, bet viņa spēle ir kas tiešām pārsteidzošs. Mūsdienās ir tik daudz lielisku pianistu, bet tādu mūziķu, ar kuriem saprašanās notiek bez vārdiem, kuriem ir tāda krāsu palete, nav daudz. Šķiet, uz klavierēm viņš var nospēlēt jebko – jebkuru repertuāru. Pie klavierēm viņš jūtas kā zivs ūdenī – gan Bēthovenā, gan Prokofjevā viņa fenomenālā tehnika un apgriezieni ir vienkārši fantastiski. Kādi ir viņa tempi, kāda reakcija, tāpat mūzikas izpratne – ar prieku un nepacietību gaidu mūsu tikšanos. Vairāk un plašāk - ierakstā.

    Iemācīties sauli. Intervija ar aktieri un zīmējumu grāmatas autoru Vili Daudziņu

    Play Episode Listen Later May 13, 2023


    "Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

    Ir jādara tā, kā gribas! Saruna ar dejas un teātra mākslinieku Rūdolfu Gediņu

    Play Episode Listen Later Apr 22, 2023


    Aprīlis ir ne tikai džeza mēnesis – 30. aprīlī svinēsim Starptautisko Džeza dienu –, bet tuvojas arī Dejas diena, un līdz ar to – arī Dejas balva, kas 29. aprīlī risināsies Rīgas cirkā. Ceremonijas režisore ir Paula Pļavniece, bet viņas asistents - dejas un teātra mākslinieks Rūdolfs Gediņš, ar kuru "Klasikā" tiekamies plašākā sarunā. Liene Jakovļeva: Kopumā mums balvu ir daudz: "Lielais Kristaps", "Spēlmaņu nakts", Lielā mūzikas balva. Kāda tavā skatījumā ir Dejas balvas nozīme un svars? Varbūt tā tikai pamazām sevi piesaka? Rūdolfs Gediņš: Man pašam personīgi ir tādas ambivalentas sajūtas par šo balvu. Atceros brīdi, kad radās ideja par šādas balvas izveidošanu, kas nozīmēja laikmetīgās dejas atdalīšanos no "Spēlmaņu nakts". Man tas likās savādi, un īsti toreiz to neatbalstīju. Bet šobrīd ir ļoti svarīgi, ka šai nozarei, kas ir tik daudzšķautņaina, ir sava profesionālā balva, kurā tieši šim žanram paspīdēt. Jo skaidrs, ka "Spēlmaņu naktī" teātri saliekot kopā ar deju, deja jebkurā gadījumā būs sekundāra. Dejas balvā tiek apbalvota laikmetīgā deja, klasiskā deja, skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – tās ir absolūti dažādas pasaules, tāpēc ir svarīgi, ka reizi divos gados cilvēki sanāk kopā, viens otru ierauga un kaut vai piespiedu kārtā paberzējas. Tas, vai šī balva kļūs par Latvijas kultūras kanona cienīgu notikumu, droši vien ir pāragri spriest, jo šī ir tikai trešā reize, ņemot vērā, ka tā notiek reizi divos gados. Arī tu pats esi nominantu vidū ar izrādi "Ļoti labas minūtes", kas gan tev, gan visai komandai bija nozīmīgs notikums.  Izvirzīta ir arī izrāde "Es eju ārā, dārzā", kas ir mūsu nesenākais veikums. Ar Elīnu vēl nesen runājām par to, ka tas šķiet tik savādi, ka "Ļoti labas minūtes" ir nominētas, jo tas šķiet tik ļoti sen! Šo izrādi arī vairs nerādām: ne tikai tāpēc, ka esam fināla posmā bērniņa gaidībās un tas nebūtu droši un vajadzīgi, bet tas būtu arī kaut kāds atkritiens laikā – nevis sliktā ziņā, bet tādā ziņā kā nonākt atkal vietā, kur mēs domājām par šo izrādi, par to, kā cilvēki par to domā vai redz. Dejas balvai izvirzīto notikumu spektrs ir tik milzīgs un tik dažādas, ka pat nezinu, kā to visu iespējams kopā likt: sākot no Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves līdz Mežaparkam. Balvas kontekstā esam izlēmuši konceptuāli spiest uz žanru savienošanos, kaut vai runājot par telpas specifiku, kur šī balva tiks pasniegta: tā būs Rīgas cirka arēna, kas ir aplis, un aplis kopumā tiek uzskatīts par ideālo formu, uz kuru mēs visi tiecamies. Un tad nu kaut kā mēģināsim dejas žanru četrstūrim tos stūrus apaļot un nonākt aplī. Viss, kas notiks, būs par satikšanos. Dejas balvas vadītāji būs iepriekšējās Dejas balvas laureāti – visu četru žanru pārstāvji nepārtraukti būs uz skatuves: klasiskajā dejā tā ir Elza Leimane, laikmetīgajā dejā – Krišjānis un Ieva Santi, skatuviskajā tautas dejā – Lilija Lipora un Ilmārs Dreļs. Mūsdienu dejā tas bija Andžejs Začiņajevs, kurš diemžēl pats nebūs, ja šobrīd nav Latvijā, bet viņa vietā būs Ruslans Ļevčenko-Gladins, ko Andžejs deleģējis savā vietā. Par to satikšanos un nesatikšanos: no kurienes tu pats esi kļuvis par dejotāju? "Dzintariņš", "Uguntiņa", baletskola?  Tas sākās Rīgas Franču liceja deju kolektīvā "Auseklītis", un droši vien tā vadītāja Iveta Pētersone mazliet vainojama pie tā, ka es tur nonācu: pirmajā klasē sāku dejot tautiņdejas un grozījos visādās citās kustību lietās. Bet es domāju, ka vispār mana nonākšana dejā ir absolūta nejaušība: tikai tāpēc, ka biju virs vidējā koordinētāks bērns un vajadzēja mani kaut kur likt – un kāpēc ne dejās? Man pašam patika un bišķi sanāca, un tā nu kaut kā arī mazliet izveidoju karjeru. Un kurā brīdī tavā darbībā parādījās laikmetīgais ievirziens? Tas saistīts ar leģendāro izrādi "No zobena saule lēca", ko veidoja Agris Daņiļēvičs. Tobrīd biju "Auseklīša" dejotājs, un kaut kā šī visa procesa laikā "Auseklīša" puiši sadraudzējās ar "Dzirnu" meitenēm. Sāku pavadīt laiku kopā ar dzirniešiem, likās – ā, tad arī tā var kaut ko darīt! Laikmetīgajā dejā tiku daļēji iestumts: brīnišķīgā dejas māksliniece Rūta Nordmane bija padzirdējusi, ka es tā flirtējot esmu pateicis - jāiet uz [Kultūras] akadēmiju!  Un dienā, kad notika iestājeksāmeni horeogrāfu programmā, viņa man zvanīja. Tobrīd biju pabeidzis 11. klasi, bija vasara, bet Rūta man zvana un atgādina… Un saka: "Ā, es piezvanīšu Olgai [Žitluhinai], varbūt var paspēt!" Tā nu viņa mani mazliet iestūma iekšā. Domāju – labi, tad jāpamēģina. Un tad es kaut kā tā mazliet iekritu tajos horeogrāfos.  Un diezgan dziļi! (..) Bet laikmetīgā deja patiesi ir jēdziens, ko mēs visbiežāk lietojam saistībā ar tevi. Bet arī tas droši vien ir tāds plūstošs. Vai tavuprāt laikmetīgajai dejai ir robežas, vai tā var iet plašumā, dziļumā, augstumā? Varbūt tās lietas tomēr ir ļoti grūti nodefinējamas? Es domāju, ka tam absolūti nav robežu, un tas arī nav nodefinējams... Bet tā domāju par jebkuru mākslas žanru, neatkarīgi no tā, vai tas ir kustību teātris vai tēlotājmāksla. Žanri ir cilvēku izdomātā lieta - kā mēs katrs pats sev definējam savu darbību.Ja runājam konkrēti par laikmetīgo deju, varam paņemt četrus dažādus māksliniekus, kas pārstāv vienu žanru un ir kaut vai kursa biedri. Piemēram, Kristīne Brīniņa, Liene Grava un Krišjānis Sants. Šos trīs cilvēkus vieno izglītība, paaudze, arī žanrs, bet viņi taču dara absolūti atšķirīgas lietas. Tas nav saliekams vienā kabatiņā. Līdz ar to man šķiet, ka absolūti ir jādara tā, kā gribas! Šobrīd "Kvadrifronā" taisām izrādi par zombijiem. Un kāpēc gan nevarētu taisīt izrādi par zombijiem? Ja aktieri nerunā tekstu - vai tajā brīdī tā kļūst par dejas izrādi? Šaubos. Tu izvēlies kaut ko, ko vēlies darīt, un tu vienkārši tā dari, un tas žanru pievienojums ir absolūti sintētiska lieta. Skaidrs, ka to vajag darīt, īpaši runājot par balvām - lai varētu [kādu] apbalvot, tev vajag nodefinēt, kas tas ir, lai sadalītu kategorijās, vai varbūt vispār - kurā balvu kategorijā to likt: vai tas ies uz "Spēlmanu nakti", vai uz Dejas balvu. Beidzamajos gados esam sākuši pieteikt visu visur.  Kas nosaka to lielo dažādību, kaut vai tevis minētajos kolēģos, kuri ir tik atšķirīgi: vai personība? Jo skola jau tomēr ir viena.  Tā absolūti ir personīga interese - kas tevi interesē. Un to jau tu saproti tikai ar laiku. Par sevi varu pateikt vislabāk: "mazā vecumā" Kultūras akadēmijā pabeidzu horeogrāfus, divus gadus kaut kā blandījos un nesapratu, ko es daru. Un tad sapratu, ka teātris ir tas, kur vēlos būt, un iestājos režisoros. Un skaidrs, ka arī mana darbība dejā tajā brīdī tiek ietekmēta. Tas viss kaut kā mainās un kļūst nevis par žanru, bet par to, ko es daru. Tāpat ir arī Lienei, Krišam vai Kristīnei. Tas ir tas, ko viņi dara. Uzsākot jaunas izrādes iestudēšans procesu, viņi noteikti nenodefinē žanru, kas tas tāds būs. Piemēram, šajā izrādē gribu staigat un dziedāt. Vai likt ķieģeļus. Vai lidot. Un tev tas šķiet interesanti, jo saskan ar to, ko tu vēlies teikt. Un tu to dari. Tā ir absolūti personīga interese. Un rokraksts jau pēc kāda laika var arī mainīties.  Jā, tas pat būtu vēlams.  Vairāk - ierakstā.

    Latvijas Nacionālā baleta solists Eidens Viljams Konefrijs: Es dejoju visu, ko man dod

    Play Episode Listen Later Apr 15, 2023


    Latvijas Nacionālā baleta solists Eidens Viljams Konefrijs par Ņižinska lomu nominēts Dejas balvai kā labākais baleta solists, nākamnedēļ pirmizrādi piedzīvos balets "Vijs. Šausmu naktis", kurā viņš iemiesosies Homas Bruta lomā, un Eidena lomu lokā ir vēl vairākas citas mūsu baleta repertuāra izrādes. Kā amerikānis, kas studējis Šveicē, nonāca Rīgā? Kā viņš strādā pie jaunām lomām, kā iedzīvojas klasiskā un laikmetīgā baleta repertuārā, ko visaugstāk vērtē diriģentā, kā raksturo mūsu baleta trupu, kas ir kā viena liela ģimene? Par šīm un citām tēmām runājam sestdienas rīta "Atsperē".   Vizītkarte Eidens Viljams Konefrijs dzimis 1997. gadā Edmondsā, Vašingtonas štatā ASV. 2016. gadā absolvējis Bāzeles teātra baletskolu Šveicē, 2017. gadā pievienojies Latvijas Nacionālā baleta trupai. Viņa repertuārā ir titulloma Marko Gekes baletā "Ņižinskis", Princis Zigfrīds un Rotbarts baletā "Gulbju ezers", Francijas Karalis Luijs XIII "Trīs musketieros", Godfrīds "Trīs draugos", Artūrs un Renfīlds "Drakulā", kāzu pas de deux Žizelē un vēl arī citas lomas.  

    Sekundē ieraudzīt Visumu. Saruna ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu

    Play Episode Listen Later Mar 25, 2023


    "Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

    Claim Atspere

    In order to claim this podcast we'll send an email to with a verification link. Simply click the link and you will be able to edit tags, request a refresh, and other features to take control of your podcast page!

    Claim Cancel