Podcasts about alfr

What makes someone leave a career on Wall Street to build a menswear brand with no experience in fashion? In this episode, I sit down with Alfré Snower, founder and CEO of Le Alfré, to hear how he transformed four shirts, a small New York apartment, and a lot of persistence into a growing lifestyle brand. He shares the reality of building from scratch, from personally messaging potential followers on Instagram to teaching himself design, manufacturing, content creation, and e-commerce.We also explore how Alfré created an entire universe around the brand, culminating in Alfré's Penthouse, a reservation-only retail destination in New York City. Our conversation covers intuition, vulnerability, creativity, and the importance of taking risks that established brands might avoid. More than a story about clothing, this is a conversation about believing in yourself, learning through failure, and building a brand that makes people feel something.

Disclaimer: Ha a Checkpoint Live-okat is beleszámoljuk, kb. 10 éve szervezünk élő podcastfelvételeket, és azóta rettegtünk attól, hogy egyszer eljön a nap, amikor minden félresikerül. Hát eljött, 2026. július 22-én. A Toldi moziba szerveztünk KK Live-ot, abba a terembe, ahol egyszer már simán lebonyolítottunk egy élő felvételt. Ezúttal azonban a helyszínen olyan technikai káosz fogadott bennünket, amivel sokáig a mozi amúgy nagyon segítőkész és megértő személyzete sem tudott mit kezdeni. Részletekbe nem akarunk menni, mert több tényező is összejátszott (például egy titokzatos Józsi, aki átállította a helyi hangrendszer alap jelszintjét), és bár ezek rajtunk kívül álló tényezők voltak, a mi drága közönségünk szívta meg. Végül majdnem egyórás késéssel tudtuk csak elkezdeni a felvételt, és ilyen előzménnyel nem meglepő módon nem a csúcsformánkat hoztuk. A mikrofonokba még mindig jutott egy kis belezúgás az adás első felében (ez a hangminőségen is meglátszik itt-ott), és hát mindhármunkban volt egy erős feszkó, ami miatt eleinte a vicces reagálások sem jöttek könnyen. Az már csak hab volt a tortán, hogy Grath egy ponton felvétel közben rájött, hogy eltűnt a jegyzetfájlja, és a színpadon kellett újra elővarázsolnia, ráadásul Alfred Ernest Albert nevét is következetesen elrontotta, duplázva az Alfredet. A sok malőr ellenére a szörnyű indulás után valahogy egészen vidám adás kerekedett, amiért nem győzünk elég hálásak lenni a közönségünknek. És természetesen elnézést kérünk mindenkitől a fiaskóért, a következő két Live-on biztosan simán fog menni minden (hiszen már azokat is felvettük).   Szóval a Toldiban gyűltünk össze július 22-én, és mindhárman készültünk valamivel az eseményre. Először Grath mesélte el a tőle megszokott érzékenységgel és empátiával, hogy Viktória királynő furcsa fiacskája, Alfréd herceg milyen bizarr körúton vett részt Ausztráliában. Utána Stöki jött egy hajmeresztő sztorival arról, hogy a filmőrült Kim Dzsongil hogyan kényszerített dél-koreaiakat többek között arra, hogy kaidzsufilmet forgassanak neki. Végül Mazur csengette le az estét, élőben bemutatva, hogyan tud egy KK Breakingben nyúlüregekbe esni. Szokás szerint van némi multimédiás kíséret is az adáshoz: Grath most diák nélkül beszélt, Stöki és Mazur diáit itt találjátok, a Pulgasari két idézett jelenete pedig itt és itt kezdődik. Az adás vágatlan videóváltozata pedig itt elérhető.

Alfréd Swan bol 27 rokov členom činohry Divadla Nová scéna v Bratislave. Dlhé roky spolupracuje so Slovenským rozhlasom. | Hosť: Alfréd Swan (herec). | Repríza z 5. 11. 2025. | Moderuje: Kata Martinková. | Tolkšou Nočná pyramída pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.

Dárkyně Adéla Šobíšková měla zápisník a také osobní doklady Bartoše od devadesátých let v šuplíku jako pozůstalost po Josefu Vokáčovi, který byl manželem sestřenice Alfréda Bartoše.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, pārraides producente - Gunda Vaivode   Šis fonds tika dibināts, Aspazijai vēl dzīvai esot. Viņa savu un Raiņa mantojumu novēlēja fondam, kurā balvas un prēmijas dotu kādam rakstniecības pārstāvim. 1944. gadā, pavisam sarežģītos apstākļos, kad padomju karaspēks bija jau tuvu Latvijai un rudenī tas atradās jau Vidzemē, tomēr nolēma piešķirt pirmās balvas. Par šo faktu mani ieinteresēja režisors, arī Operas režisors Jānis Zariņš, kurš šajā laikā bija Rīgas Dramatiskā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) režisors. Fonda priekšsēdētājs bija Kārlis Skalbe, tajā bija arī Veronika Strēlerte un Eduards Smiļģis. Tajā uzaicinātie cilvēki vērtēja, kam atzinību piešķirt. Pirmās Raiņa un Aspazijas fonda balvas jeb godalgas tika piešķirtas dzejniekam Jānim Grotam par dzejoļu krājumu "Klusums", prozā – Erikam Ādamsonam par romānu "Sava ceļa gājējs". Par to min laikraksts "Tēvija". Jānis Zariņš savās atmiņās šo sarežģīto apbalvojumu sadalīšanas procesu nepiemin: līdz ar to, ka viņš zināmā mērā arī bija noteicējs, viņam galvenais bija piešķirt balvu Mārtiņam Zīvertam par lugu "Vara" un aktierim Žanim Katlapam, kurš 1943. gadā brīnišķīgi bija nospēlējis Krustiņu "Pazudušajā dēlā". Tam jātic, jo Zariņš bija tomēr autoritāte. Arī Jānis Kubilis to pieminējis savās intervijās – ka noskatoties Žani Katlapu Krustiņa lomā, viņš pievērsies domai, ka varētu kļūt par aktieri, ka tas aizrauj. Savukārt "Tēvija" pēc tam rakstīja, ka balvas saņēmis Zīverts par lugu "Vara", Žanis Katlaps un Lilita Bērziņa par Imperiālijas lomu Frīdriha Šillera drāmā "Fiasko sazvērestība Dženovā" Dailes teātrī. Zariņš par to nemin ne vārda, un tas ir pārsteidzoši. Tāpat viņš nemin to, ka tika apbalvota arī Berta Rūmniece, kura atzīmēs 60 gadus uz skatuves. Berta Rūmniece taču ir mūžīgā māmuļu lomu atveidotāja, bet Jāņa Zariņa atmiņās tas nefigurē. Tas ir mazliet nesaprotami, tāpēc raidījums "Vai zini" vēršas pie klausītājiem, jo varbūt vēl kāds ko zina šajā sakarā. Interesanti, ka balvas iedeva arī mūzikas jomā, jo fondā darbojās arī Alfrēds Kalniņš, un viņš, pats gan nevērtējot, saņēma balvu par dziesmu "Zemes poēzija" soprānam. Tāpat atzinība tika izteikta arī komponistei Lūcijai Garūtai par duetu soprānam un mecosoprānam "Sarkana saule lēca". Šīs dziesmas vakarā pēc svinīgās balvu pasniegšanas tika nodziedātas, bet Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps lasīja fragmentus no Grota dzejas un Ādamsona romāna. Aktieriem tika uzdāvināti no Raiņa zeltlietām darināti divi gredzeni; Jānis Zariņš raksta – baroka veidojumā. Protams, tas ir 1944. gads, un šie gredzeni bija domāti kā ceļojošie gredzeni. Tie palikuši Latvijā. Jānis Zariņš aizbrauca projām, Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps palika. Bet līdz šim brīdim nevienam nav nekādas informācijas, kur šie gredzeni palikuši! Pēc desmit gadiem emigrācijā šī fonda darbība tika atsākta, un Jānis Zariņš pats pēc kāda laika, jau būdams emigrācijā, saņēma balvu par "Pūt, vējiņi!" iestudējumu. To bija saņēmis arī aktieris Jānis Lejiņš, kā arī Dailes teātra bijušais aktieris Reinis Birzgalis. Zināms, ka vēl septiņdesmitajos gados to saņēmis Sidnejas amatierteātris. Bet tad jau bijis cits zelta gredzens, līdzīgs Nameja gredzenam. Kur palikuši Lilitai Bērziņai un Žanim Katlapam dotie, nav pilnīgi nekādas nojausmas. Ir gan ārkārtīgi interesanti, ko saka Jānis Zariņš – ka 1944. gada septembrī, aptumšotās telpās, katrs nāk pa savām durvīm, katrs pa savu ceļu lielā slepenībā godināt gan Raini un Aspaziju, gan cilvēkus, kuri šajā trakajā laikā radījuši mākslas brīnumu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka māksla tomēr ir pāri visam.

Alfréd Strejček se zamýšlí nad různými mezníky, kterými do jeho života vstupovala víra. Navzdory svému ochrnutí se nevzdává života a víra je pro něho motor, který ho pohání k novým zážitkům a prožitkům.

Tentokrát má pro nás Marie Tomsová jedinečnou pozvánku.Všechny díly podcastu Neděle Marie Tomsové můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Stāsta JVLMA Muzikoloģijas nodaļas maģistrante Marta Liepiņa; pārraides producente – Zane Prēdele Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā un Latvijas Konservatorijas darbības uzsākšanas 20. gadsimta starpkaru periodā tika dibinātas tautas konservatorijas vairākās Latvijas pilsētās un arī – Ventspilī. Tautas konservatorijās varēja mācīties ikviens interesents ar vai bez priekšzināšanām, kam pateicoties Ventspils kultūras dzīve sāka ievērojami plaukt un, ja nebūtu šāda vēstures pagrieziena, arī mūsdienās, visticamāk, Ventspils neizveidotos par vietu, kur koncertdzīve kūsāt kūsā un ko labprāt ne reizi vien apmeklē Latvijas un pasaules mēroga mākslinieki. Otrā pasaules kara gados Vācijas okupācijas režīma laikā tautas konservatorijas turpināja darboties kā Valsts mūzikas skolas, un šobrīd pārsvarā visu tautas konservatoriju pēcteces ir Latvijas Republikas vairākās pilsētās darbojošās profesionālās mūzikas vidusskolas. Par Ventspils tautas konservatoriju un, it īpaši par tās personībām informāciju iespējams rast, protams, Ventspils, bet arī Rīgas arhīvos – gan Latvijas Valsts Vēstures arhīvā, gan Rakstniecības un mūzikas muzejā, un arīdzan - JVLMA Oļģerta Grāvīša arhīvā. Muzikologs Oļģerts Grāvītis mūža laikā apkopojis neticami daudz informācijas par Latvijas kultūras cilvēkiem, ar daudziem no viņiem uzturot personīgu kontaktu, un savulaik Grāvīti ieinteresējis arī Artūra Sīļa – komponista un diriģenta - vārds, kurš aptuveni desmit gadus – no 1931. līdz 1941. gadam -  bija Ventspils tautas konservatorijas direktors, amata pienākumus pārņemot no iestādes izveidotāja, dziedoņa Friča Puķīša, pazīstamās vokālās pedagoģes Alīdas Valmanes-Krūmiņas audzēkņa. Sīlis, kliedējot tautas konservatorijas parādus ar mantu loterijām un ziedojumu vākšanu, ļāva skolai patiesi uzziedēt, tādējādi nodrošinot Ventspils tautas konservatorijai stabilu vietu Latvijas mūzikas izglītības sistēmā. Vērā ņemami arī Jāzepa Vītola labie vārdi, ka profesors – jā, patiesi, savu studentu Artūru Sīli - pazīstot kā nopietnu un labi sagatavotu mūzikas darbinieku, kā arī apzinīgu un sociāli aktīvu jauno censoni. 1941. gada 14. jūnija naktī Sīlis arestēts savā dzīvesvietā Ventspilī, Peldu ielā 4, turēts ieslodzījumā Krievijā, kur 1942. gada augustā miris, Trešās Atmodas laikā reabilitēts. Kas zina, kāda būtu Ventspils mūzikas vidusskolas vēsture, ja nebūtu šīs iejaukšanās!             Savukārt, ja runājam par toreiz daudzsološajiem māksliniekiem, kas pirmās muzicēšanas prasmes attīstījuši Ventspils tautas konservatorijā, arī par viņiem Oļģerts Grāvītis kā arhivārs izrādījis interesi. Tā, piemēram, Grāvītis piefiksējis liecības par trimdas mūzikas aktīvistes un arī vijolnieka Alfrēda Dunkeļa dzīvesbiedres Irēnes Spriņģes-Dunkeles gaitām, kura 20. gadsimta 30. gados absolvēja Ventspils Valsts ģimnāziju un arī Ventspils tautas konservatoriju pianistes un ražīgas pasniedzējas Kleopatras Amatnieces-Langenfeldes klasē. Otrā pasaules kara beigās māksliniece emigrēja uz Zviedriju un strādāja Upsalas mūzikas skolā, kur bija apkārtējo augsti novērtēta, jo darbojās, apvienojot intereses gan par klavierspēli, gan pedagoģiju, arī etnomuzikoloģiju un valodniecību, turklāt viņa ir vairāku pētniecisku rakstu autore. Ievērojami Ventspils tautas konservatorijas audzēkņi bija arī diriģenta Ādolfa Tīsa ģimenes atvases. Vijolnieks Alfrēds Tīss 1936. gada rudenī Ventspils tautas konservatorijas sagatavošanas klasē tika uzņemts kopā ar māsām Ausmu un Liliju, obligāto klavierspēli apgūstot pie pedagoģes Helēnas Vanadziņas (vēlāk Viļumanes), kas, starp citu, ir ilggadējā Latvijas Nacionālās operas diriģenta Aleksandra Viļumaņa mamma. Vēl Tīsa skolotāji Ventspilī bija vijolnieks Voldemārs Lasmanis, vijolnieks, skaņu režisors Ābrams Gutkins, mūzikas teorijā – trombonists Rūdolfs Kripe un citi. Tāpat Alfrēda brālis, Latvijas Nacionālās operas orķestra čellists un arī čellu grupas koncertmeistars Jānis Tīss ceļu šī instrumenta spēlē uzsāka Ventspilī.             Oļģerta Grāvīša uzmanības lokā nonākušas arī vairākas citas mūziķu personības Ventspilī, piemēram, vijolnieks un diriģents Teodors Vējš, kurš, lai arī īsu brīdi, bet tomēr bija pirmais Ventspils tautas konservatorijas orķestra vadītājs, vēl arī basbaritons Herberts Ozolītis, mecosoprāns Vera Vilka-Večeroka un citi.             Būtiska lappuse Ventspils mūzikas vēsturē ir 20. gadsimta pirmās puses aktīvā koncertdzīve, kuru bagātinājuši daudzi zināmi mūziķi, bet tik garš un niansēts stāsts – lai paliek citai reizei!

Stotridsať kilometrov a šesť dní pochodu po stopách dvoch ľudí, ktorým sa pred 82 rokmi podarilo niečo, čo sa zdalo nemožné – utiecť z koncentračného a vyhladzovacieho tábora Auschwitz-Birkenau. O tom, čo v tomto pekle na zemi prežili a ako sa im podarilo z neho uniknúť si môžete prečítať dve strhujúce knihy – Utiekol som z Osvienčimu od Rudolfa Vrbu a Čo Dante nevidel od Alfréda Wetzlera. Tento príbeh však môžete zažiť aj na vlastnej koži. Už od roku 2014 skupina aktívnych ľudí organizuje pochod, ktorý kopíruje únikovú trasu dvojice väzňov a dvoch spomínaných autorov. Je to spôsob, ako vzdať hold nielen týmto dvom hrdinom, ale uctiť si aj pamiatku všetkých obetí holokaustu. Dnes už ide o široko rešpektované podujatie, na ktoré sa každoročne prihlasujú desiatky účastníkov. S čím všetkým sa strednú ľudia, ktorí sa vydajú na túto cestu? A čo vlastne znamená pre nich táto skúsenosť? Jaro Valent sa rozpráva s organizátormi pochodu z občianskeho združenia Vrba-Wetzler Memorial - s Tomášom Bartoňkom a Marošom Feketem. Tento podcast vychádza vďaka podpore Aukčnej spoločnosti SOGA, pri príležitosti 30. výročia jej založenia. Ďakujeme za podporu. Na výrobe tejto relácie spolupracovali Tomáš Rybár a Michal Jurík. – Ak máte pre nás spätnú väzbu, odkaz alebo nápad, napíšte nám na ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠jaroslav.valent@petitpress.sk⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ – Všetky podcasty denníka SME nájdete na ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠sme.sk/podcasty⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠See omnystudio.com/listener for privacy information.

A TEK közel egy hónapja lecsapott az Ukrán Állami Takarékpénztár két pénzszállító furgonjára, kitoloncolta a bank alkalmazottait, miközben megtartotta a szállított pénzeszközöket. A képregénybe illő történetről Horváth Lorántot, az Oscsadbankot képviselő ügyvédet kérdeztük.Emellett megszólal Bartha Károly volt rendőr, aki szerint a NER alatt a statisztikák hamisításától a migrációs narratívát erősítő letartóztatásokig számos ponton beleszólt a politika a rendőri munkába. A műsorban megszólal Fehérvári Gábor Alfréd, a köztévén futó Szerencseszombat műsorvezetője is, aki nyilvánosan bírálta Vitályos Esztert.Az adás végén Török András művelődéstörténésszel és Szegő Jánossal, a Magvető kiadó szerkesztőjével emlékezünk meg a héten elhunyt Nádasdy Ádám költő, műfordító, tanár, nyelvész és korszakos gondolkodó munkásságáról. 00:00:00 Visszaszámláló00:04:09 Aranykonvoj: interjú Horváth Lóránttal, az ukránok ügyvédjével00:37:21 Kitálal az egykori rendőr, Bartha Károly01:11:03 A köztévénél dolgozik, beszólt a Fidesznek: interjú Freddie-vel01:53:29 Az igazi konzervatív lázadó: emlékezés Nádasdy ÁdámraTámogasd te is a Partizánt adód 1%-ával!Név: Partizán Rendszerkritikus Tartalomelőállításért AlapítványAdószám: 19286031-2-42https://szja.partizan.hu/Legyél rendszeres támogató! https://cause.lundadonate.org/partizan/adomany—Választási barométer:https://valasztas.partizan.hu/—Csatlakozz a Partizán közösségéhez, értesülj elsőként eseményeinkről, akcióinkról!https://csapat.partizanmedia.hu/forms/maradjunk-kapcsolatban—Legyél önkéntes!Csatlakozz a Partizán önkéntes csapatához:https://csapat.partizanmedia.hu/forms/csatlakozz-te-is-a-partizan-onkenteseihez—Iratkozz fel tematikus hírleveleinkre!Kovalcsik Tamás: Adatpont / Partizán Szerkesztőségi Hírlevélhttps://csapat.partizanmedia.hu/forms/iratkozz-fel-a-partizan-szerkesztoinek-hirlevelereHeti Feledyhttps://csapat.partizanmedia.hu/forms/partizan-heti-feledyVétóhttps://csapat.partizanmedia.hu/forms/iratkozz-fel-a-veto-hirlevelere—Írj nekünk!Ha van egy sztorid, tipped vagy ötleted:szerkesztoseg@partizan.huBizalmas információ esetén:partizanbudapest@protonmail.com(Ahhoz, hogy titkosított módon tudj írni, regisztrálj te is egy protonmail-es címet.)Támogatások, események, webshop, egyéb ügyek:info@partizan.hu

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

Par amerikāņu avangarda teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Robertu Vilsonu, kurš mainījis mūsdienu teātra valodu un kura projekts "UBU" būs skatāms arī Latvijā, Kultūras rondo iztaujājam teātra zinātnieces Valdu Čakari un Zani Radzobi. 6. un 7. februārī Rīgā, "Hanzas peronā", izrādīs "UBU" — leģendārā amerikāņu režisora Roberta Vilsona projektu. "Būtu grēks neskatīties Vilsonu, ja to atved klāt," ir teicis kāds teātra kritiķis. Tāpēc, gaidot izrādi "UBU" Rīgā, nolēmām, ka par Robertu Vilsonu ir jāpastāsta vairāk. Gan par to, ka viņš radīja jaunu teātra valodu, gan kurus darbus, ko sauc par ikoniskiem, un tās nav tikai teātra izrādes, vajadzētu noskatīties. "Domāju, ka svarīgi ir pateikti, kāpēc Vilsons man liekas gandrīz unikāls. Viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis 70. gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek," bilst Zane Radzobe. "Gandrīz 60 gadi mākslā un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē — tas ir ļoti neparasti. Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs." "Vilsona laikam arī ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem režijas teātra pārstāvjiem," turpina Zane Radzobe. "Režisors teātrī nozīmē nevis cilvēku, kas tehniski veido izrādi, bet lielie režisori nāk ar savu unikālu pasaules skatījumu, unikālu estētiku. Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, jo bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, neeksistētu, jo viņš ļoti daudz ir izmainījis. No otras puses Vilsonu nedrīkst arī kopēt, jo tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi." -- Roberts Vilsons ir cilvēks, kurš radījis jaunu teātri. Viņa estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par to, kā domāt skatuvi: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests — par jēgu, bet klusums — par frāzi, no kuras nav iespējams novērst skatienu. "UBU" ir iestudējums, kuru iedvesmojusi revolucionārā Alfrēda Žari luga "Karalis Ubū", kas gadsimtu mijā apvērsusi teātra priekšstatus, kā arī Žoana Miro vizuālais mantojums — mākslinieks daudzkārt atgriezies pie Ubū tēla, radot savas slavenās groteskās figūras. Vilsona izrādē šī mākslinieciskā pasaule pārtop dzīvajā skatuves glezniecībā: lelles, sirreāli objekti, apzināti groteski tēli — viss atdzīvojas, smejas, biedē un atmasko. Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība — smieklu otra puse, bet skatītājs — absurda liecinieks, kas pēkšņi kļūst par realitāti. Ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt: par tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus visbriesmīgākos lokus.  

Kādiem kaķēniem garšo banāni? Šo Pankjānu ģimenes mīklu un citas pagājušā gada ģimeņu sagudrotās mīklas Greizajos ratos min mūzikas grupas "Seržants Bēda" dalībnieki: Kārlis Tone, Valters Vaivods un Uģis Jansons ar četrgadīgo dēlu Didzi un draudzeni Emīliju Lenkeviču. 2025. gada otrajā pusgadā ģimeņu izgudrotās mīklas uzdod Alfrēds Gusts Križevics, Boriss Mucenieks, Valters Andrejevs, Ringolds Gaidukēvičs, Jānis Verners, Jurģis Jankovskis, Liene Freimane, Eduards Liniņš, Kate Pankjāne, Emīls Auziņš, Zane Martinsone un Agris Daņiļevičs.

Detektívi z oddelenia vrážd sa už stretli so všetkými možnými aj nemožnými typmi vrahov - muži, ženy, mladí, starí, malí, veľkí, štíhli, tuční, šikovní, hlúpi, nohatí, čapatí, holohlaví, vlasatí, ale aby mal zákerný zabijak postihnutý chrup presne ako jeho obeť, s tým sa ešte nestretli. Dievča, ktoré vraha stretlo v lese a kruto na to doplatilo. Našiel ju náhodný bežec, ale prišiel neskoro, dievča zraneniam podľahlo, vykrvácalo. Nad jej dobitým zdevastovaným telom žasol aj skúsený súdny lekár doktor Lengyel. Dávno sa mu nestalo, aby si nevedel rady a aby si musel na pomoc prizvať konzultanta. Detektívi sa vydali po stopách páchateľa aj napriek tomu, že sa im vrátil na stôl starý prípad strateného syna bohatého rakúskeho podnikateľa, takže sily v kancelárii stoštyridsaťjeden sa museli, ako už neraz, rozdeliť. Sotva sa Chosému a Krauzovi podarilo rozlúsknuť záhadu prvého prípadu, do druhého sa im zamiešala nečakaná pomocníčka - veštica. So sebaistým úsmevom detektívom tvrdila, že všetky odpovede na ich otázky vie vyčítať z kariet a pomocou kyvadielka odhalí každé tajné miesto. Keď ju vyskúšali, nevychádzali z úžasu - potvrdila sa jej predpoveď, že strateného syna nájdu mŕtveho, ale kde je zakopaná mŕtvola bola ochotná vyveštiť až po vyplatení mastnej odmeny od bohatého otca podnikateľa. Zázračná veštica odmenu dostala, kyvadielko ju priviedlo ku kostiam strateného syna, prípad sa na veľkú radosť veštice mohol skončiť. No šťastie býva vrtkavé, presne ako magické kyvadlo. Číta: Alfréd Swan

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere  Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52". Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa). Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm. Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla. Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā. Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas.  Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts. Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino. Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits. Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1] Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem. Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats. "Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā.  1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2]  Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba". Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!"" 1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk. Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā." Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi". Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus." Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3] Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies. ----------- [1] Cīņa, 1919.09.04. [2] Kino, 1929. Nr. 4 [3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste". Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību. Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus". Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci". 1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam. Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot. Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei. Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu. Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml. Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē. Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni. Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025), starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas. Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti". Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā. 1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

Vectēva brāļa Alfrēda Drulles ar roku rakstītas atmiņas par bērnību Druvienas apkārtnē nonāca Ivara Drulles rokās. Tas gan nebija oriģināls, jo tas bija pazudis. Līdz mūsdienām bija nonākusi kserokopija ar miglainām, sliktas kvalitātes bildēm, tomēr tas bija sākums grāmatai. Tad ķērās klāt novadpētnieks Nils Treijs, lai šķetinātu radurakstus, notikumus, meklētu aizmirstus vietvārdus, zināmus un nezināmus cilvēkus. "Dravnieku māju stāsti" – tie ir Druvienas Drulles, Debesnieki, Tocupi un Kučuri, kuri dalās savās atmiņās, Alfrēda Drullas atmiņām pievienojas muzejā saglabātās Ērikas Zvejnieces un Artura Tocupa atmiņas, Ērika mātes Alises Debesnieces atmiņas, apcerējums par Kārli Kučuri, lai radītu pilnīgāku laikmeta ainu Druvienā. Tagad grāmatai pievienoti kultūrvēsturiski komentāri, fotogrāfijas un kartes. Sastādītājs un komentāru autors Nils Treijs raksta: "Mūsdienās, tāpat kā senākos laikos, Druvienas pagasta austrumu daļā stāv četras "Dravnieku" mājas – trīs no tām pašā Tirzas upes krastā un viena ir nedaudz attālāk no pārējām, otrpus Grotes-Druvienas lielceļam. Māju nosaukums saistīts ar šejienes iedzīvotāju senāko nodarbi – dravniecību." Grāmatu izdevusi Druvienas Vecā skola-muzejs ar Latviešu vēsturisko zemju, Vidzemes plānošanas reģiona, Gulbenes novada un Valsts Kulturkapitāla fonda atbalstu. Raidījumu atbalsta:

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

Šporko Šamrolka túži po hodinkách s vodotryskom. Ale ako si na ne našetriť? Možno keď odnesie plastové fľaše a plechovky do zálohomatu, tak sa to postupne nazbiera. Zamestná sa ako šofér smetiarskeho auta, aby sa k vzácnemu odpadu ľahšie dostal. Na zbernom dvore stretne čudnú stvoru Achillu Semetriku a hneď sa mu zdá podozrivá, Zdá sa, že vykráda zo starých elektrospotrebičov vzácne kovy. Spolu s novinárkou Krišpínou Dolinovou odhalia Semetrikine podvody a zachránia zmiznutého profesora Cuca. Šporko nakoniec hodinky s vodotryskom nájde u recyklátora, ale oveľa dôležitejšie je, že zistil, ako sa dá triediť a recyklovať odpad a tým pomáhať prírode. A úplne najdôležitejšie je, že našiel svoju Krišpínku. Číta: Alfréd Swan

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Radio aparātu kā palielu skanošu kasti atceros no piecu gadu vecuma. Bet tad nāca Otrais pasaules karš un vairākas mums labi zināmās okupācijas. Tajās laiku pa laikam privātpersonu radioaparāti tika konfiscēti, un tā nu pēc kara beigām mūsu ģimene bija bez sava radio. Sākumā, pēc kara noklušanas Rīgā, jau arī nebija īsti ko klausīties, jo pirmskara Latvijas Radio nams Aspazijas bulvāra un Krišjāņa ielas stūrī blakus kanālam gulēja drupās. Pagalam bija studiju iekārtas, fonotēka, orķestra instrumenti un nošu materiāli. Projām no Latvijas bija arī vairākums Radio orķestra mūziķu un daļa tehnisko darbinieku. Palikušie sameklēja puslīdz piemērotas telpas Skolas ielas un Dzirnavu ielas stūrī, Skolas ielā 6, tā sauktajā Ebreju teātrī. Pāris mikrofonu, piecas raidīšanai piemērotas skaņuplates, kāds desmits orķestra mūziķu un daži solisti – ar to gandrīz no nulles esot sācies tagadējais Latvijas Radio. Mūzikai sākumā bijušas tikai 45 minūtes dienā, jo visu laiku aizņēmuši sovjetiskās propagandas un citi runātie raidījumi. Lai propaganda aizsniegtu visus un visur, toreizējais režīms ierīkoja tā saucamo translācijas tīklu un lielus zvana veida jeb piltuves veida skaļruņus augstu pie stabiem pilsētu ielās, laukumos un lauku centriņos. Vesels skaļruņu komplekts rēgojās "Laimas" pulksteņa tuvumā. Tur radio skaņas sacentās ar automobiļu rūkoņu un zirgu pakavu klaudzoņu ielās. Bet šo skaļruņu dēļ "Laimas" pulkstenis bija arī manu mazo svētceļojumu vieta. Jo tur varēja dzirdēt regulārās ērģeļu mūzikas radio pusstundas, ko uz Universitātes aulas ērģelēm sniedza galvenokārt profesors Nikolajs Vanadziņš. Ko vēl varēja dzirdēt šajos skaļruņos brīvā dabā pie stabu galiem? Jau minēju, ka pēc kara Radio fonotēka bija tukša – tik tukša, ka Radio pat laikrakstos aicināja pieteikties cilvēkus, kas varētu pārdot Radio fonotēkai kādu savu skaņu plati. Tomēr sovjetiskais režīms vēlējās izveidot sev lojālu inteliģences slāni arī mūzikas nozarē – tāpēc piešķīra tā saucamos Nopelniem bagāto nosaukumus Melngailim, Alfrēdam Kalniņam, Jāzepam un Jēkabam Mediņam, vēl dažiem, un tie ieguva mūzikas klasiķu oreolu. Pirmajos pēckara gados iedibinājās viņu mūzikas plaša, lai arī idejiski apcirpta, atskaņošana arī Radio raidījumos. Te nu jāievēro, ka toreiz tā mūzika, kas nonāca vienīgā Radio vienīgajā  latviešu valodas programmā, tiešām tika neizbēgami popularizēta. Tas notika jau tāpēc vien, ka fonotēkas krājums bija niecīgs, un šo autoru skaņdarbi tika daudz raidīti atkārtojumos, – Alfrēda Kalniņa simfoniskā miniatūra "Mana dzimtene", klavieru "Balāde", populārākās solodziesmas, Jāzepa Mediņa simfoniskās poēmas "Latvju zeme", "Dzimtenes ainava", Jāņa Ivanova "Zilie ezeri", Ādolfa Skultes "Viļņi", arī klasiskās kordziesmas. Nemitīgā publisko skaļruņa trokšņošana, protams, varēja kaitināt, taču minētā latviešu mūzika, kas bieži skanēja, neviļus iespiedās toreizējo paaudžu atmiņā kā pazīstami un iemīļoti klasikas pamatdarbi, kļuva par daudzu cilvēku garīgo īpašumu, – tas notika pats no sevis – bez tagadējām diskusijām par kultūras kanona vajadzību vai nevajadzību. Teikšu atklāti, man dažreiz ir žēl, ka latviešu nacionālā klasiskā mūzika šodien nekad neatskan mūsu Radio pirmajā programmā, kas taču ir un paliek galvenā un visvairāk dzirdētā programma. Tagad ir diemžēl jāgaida gandrīz vai gads līdz nākamajiem valsts svētkiem, iekams Latvijas Radio 1. programmā atkal dzirdēsim kādu klasisko kordziesmu vai simfonisku miniatūru. Bet kāpēc es toreiz gāju klausīties mūziku pie "Laimas" pulksteņa? Tāpēc, ka mājās taču radio aparāta nebija! Ar to nesamierinājās mans divus gadus vecākais brālis. Viņš no salasītām detaļām uzmeistaroja primitīvu tā saucamo detektora radio sistēmu. Proti, ar sīka vadiņa taustīšanu pa nelielas kristāla lauskas virsmu varēja atrast kontakta punktu, kas ļāva austiņās dzirdēt kaut vienu tuvāko raidstaciju. Tad nu Gļinkas opera "Ivans Susaņins" bija pirmais nozīmīgais skaņdarbs, ko mājās klausījos radio austiņās 1946. gada ziemā. No avīzēm uzzināju, ka šī radiomontāža, raidīta pie mikrofoniem 1946. gada 26. janvārī, bijusi arī pirmais Radio paša spēkiem latviešu valodā sagatavotais kompleksais iestudējums.

Jubilujúci slovenský herec Alfréd Swan (75). Aktuálne už na penzii, stále je však aktívny, pracuje napríklad v dabingu. 27 rokov bol členom činohry Divadla Nová scéna v Bratislave. Dlhé roky spolupracuje so Slovenským rozhlasom, aktuálne účinkuje v príbehoch pre Rádio Slovensko Bola raz jedna povesť. Prvý raz v Slovenskom rozhlase (vtedy Československom rozhlase) účinkoval v roku 1970. Pochádza z Malaciek, absolvoval VŠMU v Bratislave, spolu so svojou manželkou Ľudmilou Swanovou. Má dvoch synov, jeden je zverolekár a druhý je IT inžinier, ktorý žije v Holandsku. Náš hosť sa venuje aj prednesu poézie, bol členom poroty Poděbradské dni poézie, teraz píše laudáciá slovenských hercov, za prednes má aj Krištáľovu ružu. V Levoči pravidelne nahráva knihy pre nevidiacich. Rád fotografuje, chodí do Malaciek na futbal (aj sám za Malacky hral). Obľubuje vychádzky do prírody. Robí mu radosť čas s vnúčatami. | Hosť: Alfréd Swan (herec, roky spolupracuje so Slovenským rozhlasom). | Moderuje: Kata Martinková. | Tolkšou Nočná pyramída pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.

Ačkoli Alfréd Binet nikdy formálně nevystudoval psychologii, stal se jedním z nejuznávanějších psychologů světa. Mezi ty ho vynesl výzkum, který vyústil v sestavení prvního moderního IQ testu. Zemřel 18. října 1911. Jak vypovídající IQ testy jsou, a dá se podle nich dá určit, jak úspěšní v životě budete? Jaké existují typy inteligence, jaký prospěch měl ve škole Albert Einstein nebo kdo je považován za největšího génia všech dob, to vše se dozvíte v Příbězích z kalendáře.Všechny díly podcastu Příběhy z kalendáře můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Kas no rīta zaudē galvu, bet vakarā atgūst? Šo Gintas Pērles Sīles un pārējās 2025. gada pirmā pusgada izzinošākās mīklas Greizajos ratos min Križevicu ģimene no Rīgas Vecmilgrāvja: mamma Līga, tētis Mārtiņš ar bērniem Helmu Elvīru (16 gadi), Andžeju Žani (8 gadi) un Alfrēdu Gustu (4 gadi). Izzinošākās, zinātkārtās un apķērīgās mīklas uzdos: Regnārs Lēperis, Māra Vilmane, Alise Svarinska, Matīss Vācietis, Ieva Zvonkus, Klāvs Kristaps Košins, Ieva Vaivode, Daina Kudiņa, Marta Bogustova, Toms Zvonkus, Ginta Pērle Sīle, Andra Manfelde un Teodors Tauriņš.  

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Druhou brněnskou vilou, kam se vydáme, je vila Löw Beer sesilným osudem svého majitele Alfréda Löw Beera. Vladimír Březina nás provede nejen domem,  ale také osudy brněnských židovských podnikatelů, jejich vzestupem, sny i pády.

Ez itt a Portfolio Checklist Bolyai díjasokat bemutató sorozatának első epizódja. A Bolyai díj a magyar tudományos élet legrangosabb elismerése, melyet két évente ítél oda a díj kuratóriuma. A világhírű matematikusunkról elnevezett díjat idén Stipsicz András a HUN-REN Rényi Alfréd Matematikai Kutatóintézet kutatóprofesszora és igazgatója, a Magyar Tudományos Akadémia rendes tagja kapta meg. A friss díja kapcsán beszélgetünk most vele a matematika szépségéről és jelentőségéről, a világban zajló matematikai kutatások műhelytitkairól, a magyar matematikusok szerepéről a világban, az élsportról és XIV. Leó Pápáról. Főbb részek: Intro - (00:99) XIV. Leó a matematikus Pápa - (00:50) XIV. Leó a topológus Pápa - (01:50) A Bolyai díj friss nyertese - (02:30) Karikó Katalin, Freund Tamás, Lovász László a díjátadón - (04:30) Mi az a differenciál topológia? - (05:45) A füles bögre és a kerékgumi ugyanaz! - (10:40) Még a matematikusok szerint is bonyolult - (14:00) A Rényi Alfréd Matematikai Kutatóintézet - (17:40) A kontroll elmélet - (21:50) Magyar matematikusok a világban - (22:47) A matematikus a táblán tanít a katedrán? - (28:40) Sejtések és bizonyítások - (33:08) A világ legfontosabb matematikai újságai - (36:50) Geometry & Topology. Főszerkesztő: Stipsicz András - (38:25) A világ topológusai Budapesten - (40:00) Az Erdős Központ a matematika fellegvára - (41:48) Aki nem matematikus, az biológus - (44:03) A csapatsportok védői kicsit matematikusok is. - (44:20) Népszerűsítsük a természettudományokat! - (47:20) Érintő: ematlap.hu, ezt mindenki nézze meg! - (48:18) Címlapkép forrása: MTI Fotó/Koszticsák SzilárdSee omnystudio.com/listener for privacy information.

P. György Alfréd, Frédi atya, kamilliánus szerzetes, a német rendtartomány delegátusa lesz a 2025-ös csíksomlyói búcsú szónoka. Előtte, május 23-25. között a Mária Rádió felkérésére lelkigyakorlatot. Ismerkedjünk meg vele személyesen is Balatonalmádiban! Szeretettel várjuk az érdeklődőket.  Részletek: www.mariaradio.hu/almadialogus

P. György Alfréd kamilliánus szerzetes a hivatásról és a tevékeny szeretetjegyében megélt mindennapokról beszél. 

Štyria hrdinovia, tri divadlá a jedna kruto aktuálna divadelná hra Negatívy snehu. S režisérom Dávidom Pašekom sa v Divadle Jána Palárika v Trnave rozprávame o troch osudoch bojovníkov proti fašizmu, ktoré sa v jeho predstavení prelínajú.   Herec Štefan Lux mieri v roku 1936 do Ženevy, aby vyjadril svoj protest proti nacistickému Nemecku. Poľská fotografka Faye Schulman sa pridáva k partizánom a zakopáva v roku 1943 cenné negatívy. Trnavský rodák a spisovateľ Alfréd Wetzler s Rudolfom Vrbom utekajú v roku 1944 z koncentračného tábora, aby o ňom podali správu.

Na podzim roku 1964 stanuli před soudem ve Frankfurtu dva důležití svědci. Bývalý člen sonderkommanda Filip Müller a Alfréd Wetzler, kterému se v roce 1944 podařilo utéct z vyhlazovacího tábora Osvětim a informovat svět o hrůzách, co se tam dějí. Po 19 letech stáli znovu tváří v tvář osvětimským dozorcům. O čem oba muži mluvili a jak popisovali atmosféru takzvaného Osvětimského procesu, si můžete poslechnout v našem prvním bonusu.

Vodu pokrývá ledová tříšť a v ní si plave dobře naladěná skupinka, jako by bylo parné léto. Někteří z nás možná v tu chvíli zůstanou koukat, jestli je nešálí zrak. Rozhodně tak koukali Pražané v roce 1923, když první vánoční plavání proběhlo. Tuto tradici, ze které někomu možná drkotají zuby, u nás založil slavný otužilec a sportovec Alfréd Nikodém. Vysloužil si za to tenkrát u části spoluobčanů obdiv a u části klepání na čelo. Jeho záliba ho dokonce málem stála manželství.

A lelkigyakorlatról – P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes elmélkedése. Elhangzott 2024. szeptember 27-29. között a Mária Rádió AlmáDIalógus lelkigyakorlatán.

Máriának füzért fontunk – P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes elmélkedése. Elhangzott 2024. szeptember 27-29. között a Mária Rádió AlmáDIalógus lelkigyakorlatán.

Egy csipetnyi szeretet – P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes elmélkedése. Elhangzott 2024. szeptember 27-29. között a Mária Rádió AlmáDIalógus lelkigyakorlatán.

Anyai szív – P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes elmélkedése. Elhangzott 2024. szeptember 27-29. között a Mária Rádió AlmáDIalógus lelkigyakorlatán.

Gyógyult szív – P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes elmélkedése. Elhangzott 2024. szeptember 27-29. között a Mária Rádió AlmáDIalógus lelkigyakorlatán.

Szívhez szóló üzenet – P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes elmélkedése. Elhangzott 2024. szeptember 27-29. között a Mária Rádió AlmáDIalógus lelkigyakorlatán.

A megtört szív – P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes előadása. Elhangzott 2024. szeptember 27-29. között a Mária Rádió AlmáDIalógus lelkigyakorlatán.

Máriának füzért fontunk - Rózsafüzér elmélkedés, P. György Alfréd MI kamilliánus szerzetes gondolatai. A felvétel a Mária Rádió szeptemberi AlmáDialógus lelkigyakorlatán készült. 

Norské fondy, fond Nadace Alfreda Nobela, Nadační fond univerzity Yale anebo Kanadský penzijní plán. Patří mezi největší správce aktiv na světě, které živí už několik generací penzistů nebo dekády výzkumu. Čím mohou inspirovat?Na začátku byl objev ropy v Norsku, dědictví po vynálezci dynamitu Alfrédu Nobelovi nebo štědré dary absolventů Yaleské univerzity. Kdyby peníze z pozůstalosti či z nerostného bohatství šikovně nezhodnotily ve fondech, patrně by z nich dnes nezbylo nic. Podobně jako z českého privatizačního fondu.Jenže stovky portoflio manažerů je fondech jsou ty Norské či Nobelovy zhodnocují jako perpetuum mobile. „Cílem u všech není vydělat co nejvíce peněz v jednom roce, ve dvou letech, 10 letech, ale zachovat majetek pro co nejdelší období.  Jejich investiční horizont je nekonečno,“ říká v podcastu Ve vatě analytička One Family Office Anna Píchová.Každý z fondů má svůj vlastní model investování. Přesto, že mají ve správě stovky miliard, můžou sloužit jako inspirace i pro drobné investory, a to ve třech aspektech. Investují dlouhodobě, do široké palety nástrojů a vybírají se z nich v rozumné výši.Kdo umí vybírat, má nekonečnou rentuFond Nobelovy nadace začal v roce 1901 fungovat v dnešních penězích s pěti miliardami korun. Švédský vynálezce si přál, aby šly peníze do bezpečných cenných papírů, to byly tehdy například dluhopisy kryté zlatem. Když ale hodnota fondu v čase klesala, musela se strategie proměnit.V současné době tvoří velkou část portfolia akcie firem, které nejsou veřejně obchodované, tzv. private equity nebo hedgeové fondy.  Dluhopisy tvoří 18 % portfolia. Zhodnocení se v posledních letech osciluje kolem 10 %.Na výplatu renty nobelistům spotřebuje nadace, která má nyní pod správou 13,3 miliard korun, zhruba 3,5 % celkové hodnoty majetku nadace. To je podle Píchové jedna z věcí, kterou se může inspirovat i malý investor. „Pokud se z portfolia vybírá nějakých 3–5 %, mělo by to doručovat nekonečnou rentu,“ říká, portfolio se takto totiž dokáže samo obnovovat.Průkopníci z YaleModel Yaleské univerzity je průkopnický do značné míry díky jeho nejslavnějšímu portfoliomanažerovi Davidu Svensonovi, který za 35 let kariéry dokázal doručovat průměrný výnos 13,5 %.Do portfolia začal zařazovat i private equity fondy, které investují do soukromých společností, které nejsou obchodovány na burze. Většinou fond nějakou firmu koupí, řídí, spravuje ji, a až ji zhodnotí, tak ji prodá. Svenson nakoupil i venture kapitálové fondy, které se zaměřují na mladé firmy, a taky hedgeové fondy.Strategie Yaleského nadačního fondu, který spravuje 41 miliard dolarů, je rizikovější než „u Nobelů“. Ale protože nejsou cílem firmy z burzy, není denní kolísání jejich hodnoty tolik vidět.I harvardská univerzita investuje. „Harvard je oproti Yale smutný příběh. Často se v posledních letech měnili portfolio manažeři.  Harvardu bývají vyčítáno náklady na řízení a výsledky nejsou úplně dobré. V posledních 10 letech se jejich portfolio zhodnotilo jenom o nějakých 5,3 %.“Tyto investice jsou otevřeny kvalifikovaným investorům, od určité výše majetku, inspirace se pro běžného investora hledá těžko. Ale jedno kopírovat lze. „Dlouhodobá vize a držení je strategie, která funguje,“ uvažuje Píchová.Jak se investuje pro norské důchodce?Norský penzijní fond byl otevřen v roce 1996, mimochodem až tři dekády poté, co Norové začali s těžbou ropy. Jde o vůbec největší fond na světě, který investuje do akcií.„Mají  72 % všech prostředků zainvestováno v akciích na veřejně obchodovaných trzích, všude po světě, ale neinvestují do norských firem, aby se diverzifikovali.  Nějakých 25% je v dluhopisech a v nástrojích peněžního trhu a malou část portfolia necelé 2 % tvoří nemovitosti a 0,1 % je v obnovitelných zdrojích,“ shrnuje Anna Píchová.Portfolio má objem skoro 1,7 bilionů dolarů. „Jejich strategie je investovat do velkých akcií, mají Microsoft, jehož jsou největším akcionářem, Apple, Nvidii, Alphabet, Amazon, Metu. Do první desítky se dostal i tchajwanský Semiconductor a evropské  Novonordisk a ASML,“ vyjmenovává analytička.  Obdobné diverzifikace mohou podle ní drobní investoři docílit jednoduše skrze ETF.Dlouhodobý výnos za celou existenci fondu je poměrně nízký, 6,3 %. Ve fondu je i česká stopa, a to ve formě akcií Komerční banky nebo Monety,  v minulosti i  Kofoly. „Norové“ dají v ve výběru firem na ESG kritéria, v září kvůli nim z portfolia vyškrtli zbrojaře General Dynamics.Kanadská inspiraceZhruba pětinu výnosů norských fondů  vyčerpá norský státní rozpočet. „Nicméně jsou tam pravidla, aby se to nezvrtlo a aby ten majetek a ta hodnota byla zachována hlavně pro ty budoucí generace, až ropa jednou dojde,“ podotýká Píchová.Taky Kanadský penzijní plán slouží pro výplatu důchodů.  Pravidelně do něj přitékají peníze z důchodových odvodů. „Za posledních 10 let zhodnotil o 9,2 % ročně v průměru, což je poměrně solidní na tu jeho velikost, protože je v něm nějakých 645 miliard dolarů,“ rekapituluje Píchová.Oproti norskému fondu, který se drží indexů, jsou kanadské penzijní fondy aktivním investorem. „Spravují zhruba 30 % akcií, mají také docela dost private equity, zhruba 13 % jsou kreditní investice, zhruba 8 % portfolia je v nemovitostech a dalších 8 % v  infrastrukturních projektech. Rozložení toho portfolia je inspirací,“ míní analytička.*****Ve vatě. Podcast novinářky Markéty Bidrmanové. Poslechněte si konkrétní rady investorů a odborníků na téma investic, inflace, úvěrů a hypoték. Finanční „kápézetka“ pro všechny, kterým nejsou peníze ukradené.Vychází každý čtvrtek. Poslouchejte na Seznam Zprávách, Podcasty.cz nebo ve všech podcastových aplikacích.V podcastu vysvětlujeme základní finanční pojmy a principy, nejde ale o investiční poradenství.O čem byste chtěli poslouchat příště? Co máme zlepšit? A co naopak určitě neměnit? Vaše připomínky, tipy i výtky uvítáme na adrese audio@sz.cz.

A Mária Rádió szervezésében szeptember 27-29-e között megrendezésre kerülő balatoni AlmáDIalógus lelkigyakorlat vezetőjével, György Alfréd kamilliánus szerzetessel hallhatnak beszélgetést.

A kamilliánus karizmáról, hivatásról P. György Alfréd kamilliánus tartományfőnök, házfőnök beszélget Heim Krisztinával.

Jak její život ovlivnilo setkání s farářem Alfrédem Kocábem? Jak se připravuje na kázání? Co člověku dává příslušnost k církvi? Platí, že ti, kdo terapii potřebují nejvíc, ji nevyhledávají? Jak ji napadlo hrát s vězni divadlo? Co pro odsouzené znamená, když v postavě, kterou ztvárňují, poznají svůj vlastní životní příběh? Stalo se něco takového i při zkouškách na představení West Side Story s odsouzenými z nápravných zařízení v Příbrami a Světlé nad Sázavou?

Voda jen pár stupňů, plavání jen pár minut. Jan David je otužilec a autor knihy Mrzneme napříč Vltavou, která vypráví o cestě k otužileckému plavání průkopníka Alfréda Nikodéma. „Když chodím pravidelně a dějí se takové vnitřní výbuchy, exploze emocí, tak určitě a jednoznačně to má pozitivní vliv na moje rozpoložení, a to mě hodně baví,“ popisuje Jan David. Všechny díly podcastu Host Radiožurnálu můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

473 pontot értek el a magyar diákok a tavalyi PISA-teszten matematikából. Ez negatív rekord. De miért ekkora mumus a matekóra, és mit tehetnénk azért, hogy jobban boldoguljunk a számokkal? Van-e alternatívája az oktatási rendszernek, amely arra kíváncsi, hogy mit nem tud a diák, ahelyett, hogy gondolkodni tanítaná?A Péntek Reggel podcastjában Juhász Péterrel, a budapesti Szent István Gimnázium tanárával, a Rényi Alfréd Matematikai Kutatóintézet munkatársával fedezzük fel, mi az a felfedeztető matematika. Közben összefüggések hálózatát rajzoljuk fel a mohácsi csata, a szingapúri diákok csúcsteljesítménye és a jelszóvédelem logikája között. Ha valami, ez kedvet csinál a számoláshoz! Az e heti Péntek Reggelt Beke Anna, Gondel András, Gulyás Márton, Irsik Bence, Kecskeméti Bálint, Laki Gergely, Puskár Krisztián, Szurovecz Illés és Tóth Norbert hozta el neked.Nézd, olvasd, hallgasd - minden péntek reggel: https://csapat.partizanmedia.hu/forms/pentekreggelTámogasd te is a Partizán munkáját!https://csapat.partizanmedia.hu/fundraising/partizan/Iratkozz fel a Partizán hírlevelére:https://csapat.partizanmedia.hu/forms/partizan-feliratkozasTovábbi támogatási lehetőségekről bővebben: https://www.partizanmedia.hu/tamogatasYouTube: https://www.youtube.com/@PartizanmediaFacebook: https://facebook.com/partizanpolitika/ Facebook Társalgó csoport: https://www.facebook.com/groups/partizantarsalgo Instagram: https://www.instagram.com/partizanpolitika/TikTok: https://www.tiktok.com/@partizan_mediaPartizán saját gyártású podcastok: https://rss.com/podcasts/partizanpodcast/

Hányszor használtad érettségi óta a Pitagorasz-tételt? És ha egyszer sem, minek kellett ezt megtanulnod? A matekoktatás rejtett oldaláról beszélgetünk a téma kutatójával, Csapodi Csabával. Jövő héten a világ minden részéről jönnek Budapestre matematikaoktatással foglalkozó kutatók az ERME (European Society for Research in Mathematics Education) kongresszusára. Ennek apropóján ültünk le beszélgetni Csapodi Csabával, aki a Rényi Alfréd Matematikai Kutatóintézet tudományos munkatársa és az ELTE TTK adjunktusa. Az adásból kiderül többek között, hogy miért tanulunk matekot, mi a rákfenéje a képességi szintek összehasonlítgatásának és hogy mit csinálj, ha a gyerek az orrod alá tolja a háziját. A kongresszus honlapja: https://bit.ly/3D1w2oe

Tom and Dominic are joined by Jonathan Freedland to discuss the incredible story of Rudolf Vrba and Alfréd Wetzler, who escaped from Auschwitz in April 1944.*The Rest Is History Live Tour April 2023*:Tom and Dominic are going on tour in April 2023 and performing in London, Edinburgh, and Salford! Buy your tickets here:https://robomagiclive.com/the-rest-is-history/Jonathan's book, The Escape Artist, was published in June and is available to buy from all good bookshops.Join The Rest Is History Club (www.restishistorypod.com) for ad-free listening to the full archive, weekly bonus episodes, live streamed shows and access to an exclusive chatroom community.Twitter: @TheRestHistory @holland_tom @dcsandbrook Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

For our final look at some of the best books to have hit shelves in 2022, we dive back into standout discussions from the past 12 months including Jonathan Freedland, whose book, The Escape Artist, tells the story of Auschwitz escapees Rudolf Vrba and Alfréd Wetzler. We also revisit our discussion with philosopher Will MacAskill, whose book, What We Owe The Future, claims that society needs to take a far longer-sighted view of how altruism can be effective. The book has also come under scrutiny in the latter half of 2022 due to its influence on the behaviour of billionaire philanthropists. We finish the 12 Books of Christmas with a sneak preview from our upcoming episode with author Katherine Rundell. Her latest book, The Golden Mole, celebrates the irreplaceable diversity found within the animal kingdom.   ... Did you know that Intelligence Squared offers way more than podcasts? We've just launched a new online streaming platform Intelligence Squared+ and we'd love you to give it a go.  It's packed with more than 20 years' worth of video debates and conversations on the world's hottest topics. Tune in to live events, ask your questions or watch back on-demand totally ad-free with hours of discussion to dive into for just £14.99 a month. Visit intelligencesquaredplus.com to start watching today.  Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices