Podcasts about muzeju

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka 20. gadsimta sākumā celta Rīgas pilsētas mākslas muzeja vajadzībām. Šis muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, un tā krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani) iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi. Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) kolekciju. Galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu. Gatavojoties Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanai 1905. gadā, tā direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) izvērtēja pilsētai un Rīgas Mākslas biedrībai piederošo kolekciju mākslas darbu kvalitāti. Mazliet vairāk nekā pusi no kopumā 492 priekšmetiem viņš atzina par muzeja necienīgiem. Vērtīgākie mākslas darbi no abām kolekcijām tika izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un iekļauti katalogos, bet pārējie nonāca glabātuvē vai darba telpās pie sienām. Neliela daļa Rīgas pilsētai piederošo mākslas darbu tika atsavināti, atsevišķus atdodot atpakaļ dāvinātāju pēctečiem, bet vairākus pārdodot. Tā, piemēram, 1906. gadā piecas no pilsētai piederošajām gleznām Neimanis piedāvāja Berlīnes un Brandenburgas reģiona vēsturei veltītajam Merkišes muzejam (Märkisches Museum). Tās bija 19. gadsimta sākumā Rīgā strādājušā Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) gleznas, kurās attēloti vairāki Berlīnes pilsētas laukumi, tāpēc uzrunātais muzejs tās labprāt iegādājās, samaksājot vienu tūkstoti marku. Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā "rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei", jaunizveidotā muzeja krājuma veidošanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību. No Baltijas mākslinieku izstādes par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai 1905. gadā kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen) glezna “Pavasara ainava” (1905) un Jaņa Rozentāla kompozīcija “No pļavas (No darba)” (1903), kas arī mūsdienās tiek augstu vērtēta un ir skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā. Visvairāk pirkumu veikts Vietējo mākslinieku darbu izstādē par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai, kas notika 1915. gada pavasarī un pēc kuras muzeja krājums papildināts ar 15 vienībām, to vidū, piemēram, Lūcijas Mīramas (Lucie Miram) kluso dabu “Dzeltenās rozes” (ne vēlāk par 1915) un Jāņa Roberta Tillberga pilsētas ainavu “Rīga” (1912). Kolekcijas papildināšanā prioritāte bija tiem autoriem, kuru darbu krājumā vēl nebija vai kuru veikums tajā bija atspoguļots nepietiekami. Tomēr bija atsevišķi autori, no kuriem iegādātas vairākas gleznas. Piemēram, no Igaunijā dzimušā reliģisko ainu gleznotāja, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda fon Gebharta (Eduard von Gebhardt), ko Neimanis uzskatīja par “izcilāko no Baltijas provincēm cēlušos mākslinieku”, muzejs kopumā nopirkta trīs darbus. Turklāt viens no pirkumiem kļuva par dārgāko muzeja agrīnajā vēsturē, un 1913. gadā no pilsētas budžeta pat tika piešķirts ārkārtas finansējums, lai divu gadu laikā apmaksātu Gebharta gleznas “Pazudušais dēls” (1908) iegādi par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu. Muzeja zīmējumu un iespiedgrafikas kolekcijas Neimaņa vadības laikā tika papildinātas daudz bagātīgāk par glezniecības kolekciju. To noteica gan direktora īpašā interese par grafiku, gan arī darbu uz papīra salīdzinoši zemākās cenas. Muzejs iegādājās visu 20. gadsimta sākuma zināmāko dažādās grafikas tehnikās strādājošo baltiešu darbus – visvairāk iepirktas Morica fon Grīnevalta (Moritz von Gruenewaldt) akvatintas un kokgriezumi un Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky) oforti, no māksliniecēm – Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew) krāsainie kokgriezumi. Kolekciju papildināja arī dāvinājumi. Tā, piemēram, 1909. gadā muzejs iegādājās nesen mirušā Artura Baumaņa kompozīciju “Jauns līvu kareivis” (1889) un vēl astoņas studijas, bet pārējo mākslinieka atstāto radošo mantojumu – vairāk nekā astoņus simtus zīmējumu, skiču un studiju – saņēma kā dāvinājumu. Šo kolekciju iepazīšanai tika iekārtots īpašs Grafikas kabinets, kurp apmeklētāji divas reizes nedēļā varēja doties un līdzīgi kā bibliotēkā lūgt izsniegt apskatei interesējošos mākslas darbus. Muzeja krājuma veidošanā vēl viena no prioritātēm Neimanim bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana īpaši projektētajai Skulptūru zālei. Tās piepildīšanai direktors mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, kas mūsdienās skatāmas Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Var pārmest, ka Neimanis muzeja krājumam iegādājās salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga.  

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti. Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam. Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam. Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103). Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs. Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103). Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005). 1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959). Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot. Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt. Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā. Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju. Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803". Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124) Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer. Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217. Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs.  Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116. Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.

Kavarna Evropa je bila nekdaj priljubljeno zbirališče Ljubljančanov. To je bila kavarna dunajskega tipa, kjer so kavo pili meščani in izobraženci: Josip Jurčič, Janko Kersnik, Lili Novy, Gojmir Anton Kos, Stane Kregar, Dana Pajnič Oražem in mnogi drugi. Predvsem pa je bil to prostor, kjer so se kresala mnenja in rojevale ideje, ki so pomembno vplivale na razvoj slovenske kulture in družbe. Nastanek, razvoj in zaton kavarne Evrope v okviru razvoja dunajskega tipa kavarne in kavarniške kulture obeh mest (Dunaja in Ljubljane) je v Sledeh časa raziskala Darja Pograjc. Sogovornika: Bogo Zupančič, arhitekturni zgodovinar in muzejski svetnik v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje ter dr. Božidar Jezernik, redni in zaslužni profesor na Filozofski fakulteti Univerze v Ljubljani.

Kot otrok je upodabljal konje, kot fantiča ga je navdušila Snegulčica Walta Disneyja, zvočni, barvni celovečerni animirani film iz leta 1937. Nepozabni so njegovi stripovski junaki: Zvitorepec, Lakotnik in Trdonja, tudi njegovi animirani, risani ter propagandi filmi. Združil je humor, pustolovščino ter natančno in dinamično risbo. Njegovi liki so preprosto duhoviti, zviti, modri, lakomni, imajo poseben, živahen izraz. Njegova risarska linija je bila čista in gibka, natančna, nezmotljiva ... V Sloveniji je utemeljil animirani, risani film. Miki Muster se je rodil pred 100 leti, zato v oddaji Kulturni fokus o svojem očetu njegov sin Miklavž Muster in Barbara Savenc, avtorica razstave v Muzeju in in galerijah mesta Ljubljane. fotografija Foto BOBO

Specijalna epizoda sa specijalnom gošćom! U goste nam je konačno stigla Iva Parađanin Lalić ( @tamponzona , Joj majko), a sa njom i priče o majčinstvu bez filtera, nerealnim očekivanjima i zašto se o teškim stranama roditeljstva premalo govori. Ali to nije sve! Spremili smo vam preporuke za svako raspoloženje: od "feel-good" serija koje će vam vratiti veru u život, do verovatno najmračnije i najteže drame koju smo ikada gledali. Prisetili smo se i naše opsesije španskim serijama iz '90-ih (Kralj stočara, seća li se ko?).

S Frankfurtskega knjižnega sejma smo pripravili prve vtise med katerimi izstopa tudi oceno branja Evropejcev, menda jih polovica ne prebere niti ene knjige. Društvo slovenskih skladateljev je te dni sklenilo večdnevno praznovanje 80. obletnice delovanja, ob kateri se je odvilo še gostovanje in generalna skupščina ECSA – Evropskega združenja skladateljev in tekstopiscev. Podelili so tudi dve Lipovškovi nagradi. Tudi Inštitut za slovenski jezik Frana Ramovša ZRC SAZU letos obeležuje 80. letnico delovanja, pogovarjali smo se s predstojnikom dr. Kozmo Ahačičem. V Centru EPIC v Novi Gorici so odprli razstavo o po vojni ustanovljenih novih mestih po Evropi, predstavili pa so tudi zbornik. V petek so v Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije v Ljubljani predstavili zbornik »Slovenski taboriščniki v sistemu nacističnih koncentracijskih taborišč« - bilo jih je okoli 60 tisoč, podatki pa so zbrani tudi iz najobsežnejšega svetovnega arhiva o žrtvah in preživelih v času nacionalsocializma, Arhiva Arolsen. Ta vsebuje podatke o približno 17,5 milijona ljudeh, ki so jih nacisti imeli zaprte in registrirane. Besedila za zbornik je prispevalo 16 institucij in 5 posameznikov, z sourednico in avtorico 18 prispevkov dr. Moniko Kokalj Kočevar iz muzeja pa smo pripravili pogovor. FOTO: Izsek posterja prvega frankfurtskega knjižnega sejma iz l.1949 VIR: https://www.dw.com/en/75-years-of-frankfurt-book-fair-world-stage-for-protests/a-70283991

V tokratni oddaji si bomo pobližje ogledali razstavo, ki je trenutno na ogled v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje in sicer o življenju in delu arhitekta Marjana Šorlija. V Bruslju pa bo nocoj premiera sodobnoplesne predstave House Bolero v koreografiji Mateja Kejžarja. Z izvedbo plesne predstave bodo obeležili leto, v katerem sta Nova Gorica in Gorica skupaj nosilki naziva Evropska prestolnica kulture GO! 2025.

Zakaj je razstava Marjan Šorli in udomačena arhitektura, ki jo nocoj odpirajo v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje (MAO), aktualna danes? Gre za prvo razstavo v novi seriji Predogled, s katero MAO svojo zbirko postopoma predstavlja javnosti. September letos zaznamuje 110-letnico rojstva in 50-letnico smrti arhitekta Marjana Šorlija – projektanta, pisca, misleca, predavatelja in izjemnega avtorja, ki ga je zgodovina arhitekture spregledala. Razstava ni zasnovana kot klasično kuriran pregled, temveč kot odprt komentar k raznolikemu gradivu, ki ga je muzej pravkar pridobil v svojo zbirko. Po besedah kustosov razstave, Martine Malešič in Andraža Keršiča, želi projekt spodbuditi razmislek o Šorlijevem delu in njegovem mestu v arhitekturni zgodovini

V tokratni oddaji Glasovi svetov govorimo o zgodovinjenju socialnega dela v Sloveniji in širše. Profesorica doktorica Darja Zaviršek iz Fakultete za socialno delo Univerze v Ljubljani namreč prihodni teden pripravlja avtorsko razstavo o zgodovini socialnega dela v socializmu in onstran njega, ki bo na ogled v Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije v Ljubljani. Razstavo, ki nosi pomenljiv naslov »Socialno delo: prepotrebno in vedno nebodigatreba«, bodo odprli v torek, 30. septembra na Cekinovem Gradu v ljubljanskem Tivoliju. Še pred samo razstavo pa se z doktorico Darjo Zaviršek o zgodovini socialnega dela pogovarjamo v tokratnih Glasovih svetov. Oddajo pripravlja Miha Žorž.

V tokratni oddaji Iz naših krajev smo pogledali v nekatere občine, ki jih bodo v teh dneh prevozili naši radijski romarji na kolesih. O njih je spregovrila turistična vodnica Alenka Veber z Rihtarjeve domačije na Babnem polju. Prav tako smo poročali o septembrskem dogajanju v Muzeju vojaške zgodovine v Pivki, pa tudi o novem šolskem večnamenskem stadionu pri Osnovni šoli Branik v Občini Nova Gorica ter trajnostnem podeželskem vrtu, ki je zaživel ob Osnovni šoli Kungota.

Potem ko smo v zadnjem avgustovskem Doživetju obiskali dvorec Strmol v Rogatcu, se bomo ustavili še v tamkajšnjem Muzeju na prostem, na še enem prav posebnem doživetju, ki kar kliče po obisku. Ta muzej z izvirnimi hišami je z leti prerasel v največji muzej na prostem pri nas in je dobil status kulturnega spomenika državnega pomena.

V tokratni oddaji Iz naših krajev smo pogledali v nekatere občine, ki jih bodo v teh dneh prevozili naši radijski romarji na kolesih. O njih je spregovrila turistična vodnica Alenka Veber z Rihtarjeve domačije na Babnem polju. Prav tako smo poročali o septembrskem dogajanju v Muzeju vojaške zgodovine v Pivki, pa tudi o novem šolskem večnamenskem stadionu pri Osnovni šoli Branik v Občini Nova Gorica ter trajnostnem podeželskem vrtu, ki je zaživel ob Osnovni šoli Kungota.

Umetnica in raziskovalka Robertina Šebjanić je prva pri nas opozorila na nevidne posledice vojn na morsko okolje s projektom Odmevi brezna in simpozijem lansko jesen Ljubljani. V ospredju so ogromne količine neeksplodiranega orožja, odloženega v morja po drugi svetovni vojni, ki se razkraja na morskem dnu in sprošča strupene kemikalije. Projekt je zasnovala na ekspediciji s francosko raziskovalno ladjo Tara v Baltskem in Severnem morju. O tej »toksični ekološki bombi«, kot ji pravi sama, je letos sodelovala tudi na konferenci Združenih narodov o oceanih v Nici. Trenutno pa na razstavi Made in: dediščine prihodnosti v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje v Ljubljani predstavlja novo različico instalacije Odmevi brezna. Tokrat z raziskovanjem Jadranskega morja.

Na celjskem Starem gradu so sinoči pripravili Veronikin večer poezije in glasbe, na katerem so razglasili letošnjo nagrajenko. To je postala Natalija Milovanović s pesniško zbirko Tuja mehkoba. Ob 150 letnici odkritja kolišč na Ljubljanskem barju so v Mestnem muzeju Ljubljana sinoči predvajali prvi del radijske igre Bobri v režiji Jožeta Valentiča po romanu Janeza Jalna. Življenje najstarejših prebivalcev tega prostora pa je predstavila kustosinja za prazgodovino v muzeju Irena Šinkovec.

Na celjskem Starem gradu so sinoči pripravili Veronikin večer poezije in glasbe, na katerem so razglasili letošnjo nagrajenko. To je postala Natalija Milovanović s pesniško zbirko Tuja mehkoba. Ob 150 letnici odkritja kolišč na Ljubljanskem barju so v Mestnem muzeju Ljubljana sinoči predvajali prvi del radijske igre Bobri v režiji Jožeta Valentiča po romanu Janeza Jalna. Življenje najstarejših prebivalcev tega prostora pa je predstavila kustosinja za prazgodovino v muzeju Irena Šinkovec.

Pretekli četrtek so v Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije v Ljubljani odprli občasno fotografsko razstavo z naslovom »S fotoaparatom od Galicije do Tirolske, 1914–1918«. Muzeju jih je podaril vnuk avtorja fotografij iz prve svetovne vojne mag. Vito Oražem. Predstavljeni izbor 24 fotografij od 440 iz zapuščine rezervnega častnika avstro-ogrske vojske Stanka Oražma je bil izhodišče pogovora s kustosom razstave, muzejskim svetnikom dr. Markom Štepcem o tem, kako zgodovinarji raziskujejo in predstavljajo od nas tako oddaljeno obdobje, in o premestitvah objektov njihovih raziskovalnih interesov skozi desetletja. Od prikazov bitk, porušenih stavb, politično-ekonomskih analiz vzrokov vojn so pred desetletji začeli »odkrivati« oziroma razkrivati usode obrobnih skupin, na primer žensk, ki so v vojnem času morale prevzeti prej tradicionalne vloge moških, do beguncev, razseljenih in podobno. Sama razstava v Cekinovem gradu je prvovrsten kazalec izvirnih fotografij slovenskega oficirja s fotografsko opremo vred, ki je vojsko preživel in po njej ni več fotografiral. FOTO: Avtomobil s strojnico Schwarzlose Mg 07/12. VIR: Avtor Stanko Oražem, inv. št. PSV 3605, Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije

Največ pozornosti namenjamo festivalu Dnevi poezije in vina, ki v organizaciji Beletrine poteka na Ptuju in v drugih krajih po Sloveniji. Na njem tudi letos sodeluje vrsta uglednih pesniških imen. Napovedujemo festival sodobnega gledališča Mladi levi, ki ga prireja Zavod Bunker in se začenja v Ljubljani. Poročamo o 15. mednarodnem prevajalskem seminarju slovenske književnosti in o fotografski razstavi Stanko Oražem: S fotoaparatom od Galicije do Tirolske 1914–1918 v Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije v Ljubljani. Opozarjamo tudi na pregledno razstavo del Iva Prančiča, ki se končuje v Galeriji Božidarja Jakca v Kostanjevici na Krki.

S tradicionalnim javnim branjem odprtega pisma Evropi, v katerem izbrani pesnik izpostavlja pereče probleme današnjega časa, se drevi na Vrazovem trgu na Ptuju uradno začenja 29. festival Dnevi poezije in vina. Avtor pisma je letos srbski pesnik in esejist Gojko Božović. Častna gosta letošnjega festivala pa sta pesnica iz Nikaragve Gioconda Belli in makedonski pesnik Nikola Madžirov. Nocoj bo pod okriljem Festivala Ljubljana na odru Gallusove dvorane Cankarjevega doma zasijal ples za dva – Pas de Deux for Toes and Fingers. Glasbeno-baletni spektakel sta ustvarila primabalerina Bolšoj teatra Svetlana Zaharova in vrhunski violinist Vadim Repin. Danes v Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije v Ljubljani odpirajo občasno fotografsko razstavo z naslovom »S fotoaparatom od Galicije do Tirolske, 1914-1918«. Gre za izbor iz zapuščine Stanka Oražma, rezervnega častnika avstro-ogrske vojske v prvi svetovni vojni. S prvo predstavo za otroke se je danes dopoldan v Piranu začel 8. mednarodni festival kamišibaja Beli delfin. Tokrat prihajajo izvajalci iz sedmih držav in bodo ponudili skoraj 60 predstav, od tega kar deset premiernih izvedb.

Vairums no viņiem vēl mācās skolā, bet viņu mākslas darbi jau ir skatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: izstāde „Saikņu anatomija” ir Mākslas muzeju Jauniešu kluba pop-up jeb īstermiņa izstāde, kas uz desmit dienām iemājojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Konferenču zālē. Tā jau kļuvusi par Jauniešu kluba tradīciju – ne vien izglītoties par citu mākslinieku un kuratoru darbu, bet gada noslēgumā arī pašiem veidot izstādi. Mākslas muzeju Jauniešu klubs septiņu gadu laikā kļuvis par ļoti pieprasītu izglītības programmu, kurā gribētāju ir četrreiz vairāk nekā pieejamo vietu. Izstāde ‘”Saikņu anatomija” skatāma līdz 15. augustam.

V naslednjih minutah bo zadišalo po kavi. Po prav posebni kavi! Tisti kavi, ki so jo nekoč uglajeni natakarji postregli meščanski klienteli v kavarni Evropa. Torkov kviz se namreč seli na križišče Gosposvetske in Slovenske ceste v Ljubljani, kjer je pred več kot 150 leti svoja vrata odprla ta znamenita kavarna. Sogovornik: Bogo Zupančič, arhitekturni zgodovinar in muzejski svetnik v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje v Ljubljani.

Gre za čezmeren poseg policije in nespoštljivo ravnanje na kraju, ki koroškim Slovencem predstavlja simbol upora proti nacizmu in hkrati kraj spomina na 11 ljudi, ki so jih vojaki SS-a ubili tik pred koncem druge svetovne vojne, opozarjajo organizacije koroških Slovencev, ki so se ostro odzvale na včerajšnje ravnanje avstrijske policije in njene specialne enote na mladinskem protifašističnem taboru pri muzeju Peršman. Zahtevajo, da se raziščejo vse okoliščine te policijske racije. Pojasnila glede ravnanja avstrijske policije pričakuje tudi Slovenija. Kaj se je dogajalo na Peršmanovi domačiji? Kako se počutijo udeleženci tabora in kakšne bi lahko bile politične posledice te, po mnenju odvetnika Rudija Vouka, ilegalne policijske racije? Prisluhnite!Foto (Damijan Smrečnik/Novice.at): Policija je pregledala tudi notranjost Peršmanove domačije

Likof na taberhi je tradicionalna etnografska prireditev v Muzeju na prostem Rogatec, kjer se prikaže mlačev žita z mlatilnico in cepcem – tako, kot so to počeli nekoč. Ohranimo znanje in spoštujmo delo prednikov. Na dogodku sodeluje več kot osemdeset nastopajočih, ki prikažejo, kako so nekoč tekla kmečka opravila. Pogovarjali smo se z Nives Brezovnik.

V tokratni oddaji najprej o novem Muzeju tovorništva in prevozništva v Senožečah, ki so ga vzpostavili v tamkajšnji mitnici. Predstavljamo zvočno knjigo Mesto v zalivu tržaškega pisatelja Borisa Pahorja, ki je izšla pri ZKP RTV Slovenija ter vas vabimo v SNG Nova Gorica, kjer gostuje Madžarsko državno gledališče iz romunskega Temišvara s predstavo 1978. Gre za sedmega izmed dvanajstih gledaliških projektov Dodekalogije v režiji Tomija Janežiča.

Likof na taberhi je tradicionalna etnografska prireditev v Muzeju na prostem Rogatec, kjer se prikaže mlačev žita z mlatilnico in cepcem – tako, kot so to počeli nekoč. Ohranimo znanje in spoštujmo delo prednikov. Na dogodku sodeluje več kot osemdeset nastopajočih, ki prikažejo, kako so nekoč tekla kmečka opravila. Pogovarjali smo se z Nives Brezovnik.

Umetniško-raziskovalni kolektiv Nonument Group se bo na 61. Beneškem bienalu prihodnje leto posvetil ruševinam prve džamije pri nas iz obdobja 1. svetovne vojne. Ne le umrle stavbe, tudi vloga mrtvih v življenju posameznikov v sodobni družbi je naša tema, sicer osrednja nit mednarodne interdisciplinarne konference. Oblikovalec vidnih sporočil Tomato Košir na Ljubljanskem gradu predstavlja svoje vizualne komentarje, v Muzeju sodobne umetnosti Metelkova pa dve razstavi skozi različne medije izražata kritiko sodobnemu kapitalizmu. In še v tržaško razstavišče Skladišče idej gremo, na fotografsko razstavo o arhitekturnih značilnostih Slovenije in dežele Furlanije Julijske krajine.

Umetniško-raziskovalni kolektiv Nonument Group se bo na 61. Beneškem bienalu prihodnje leto posvetil ruševinam prve džamije pri nas iz obdobja 1. svetovne vojne. Ne le umrle stavbe, tudi vloga mrtvih v življenju posameznikov v sodobni družbi je naša tema, sicer osrednja nit mednarodne interdisciplinarne konference. Oblikovalec vidnih sporočil Tomato Košir na Ljubljanskem gradu predstavlja svoje vizualne komentarje, v Muzeju sodobne umetnosti Metelkova pa dve razstavi skozi različne medije izražata kritiko sodobnemu kapitalizmu. In še v tržaško razstavišče Skladišče idej gremo, na fotografsko razstavo o arhitekturnih značilnostih Slovenije in dežele Furlanije Julijske krajine.

Danes se bomo sprehodili po Muzeju sodobne umetnosti Metelkova, kjer sta od petka na ogled dve samostojni razstavi, ki izražata kritiko sodobnega kapitalizma: Kratka histerija našega časa Maje Bajević in razstava Pesmi za lepšo prihodnost Mateia Bejenaruja. V oddaji tudi o novem romanu Marija Čuka z naslovom Zlato zrno.

18. julija 1995 je v jami Divje babe na Cerkljanskem arheolog Janez Dirjec naletel na naluknjan del stegnenice mladega jamskega medveda. Izkazalo se je, da gre za odkritje najstarejšega glasbila na svetu. V Narodnem muzeju v Ljubljani so včeraj, ob 30. obletnici tega dogodka, odprli občasno razstavo Neandertalčeva piščal – 60.000 let glasbe. Mi pa še nekaj o predpremieri šeste predstave iz obsežnega cikla Dodekalogija 1972–1983 v režiji Tomija Janežiča v novogoriškem amfiteatru. Večjezična uprizoritev v ospredje postavlja reko Sočo – kot nemega pričevalca vojnih tragedij ter tihega spremljevalca osebnih spominov in preizkušenj.

Oddajo namenjamo Poletni muzejski noči, ki jo prireja Skupnost muzejev Slovenije. Predstavljamo novi Muzej slovenskega jezika in knjige, ki so ga odprli na prenovljenem gradu v Štanjelu. Objavljamo pogovor z dirigentom Urošem Lajovcem, letošnji prejemnikom Župančičeve nagrade za življenjsko delo. Pozornost namenjamo razstavi z naslovom Prevedeno v socializem, ki je na ogled v Muzeju sodobne umetnosti Metelkova v Ljubljani. Predstavljamo delovanje Zamejske kulturne koordinacije, ki so jo ustanovili v Novi Gorici in za konec nekaj minut namenjamo še novemu novogoriškemu Amfiteatru.

Atmiņas institūciju nozīme kara un okupācijas apstākļos un miermīlīgu un noturīgu kopienu veicināšanā. Par pieredzi un sadzirdēto konferencē, kurā Ukrainā tikās muzeju un bibliotēku darbinieki no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas, saruna Kultūras rondo. Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Latvijas muzeju biedrības ilgtspējas projektu vadītāja Inga Surgunte. Muzeju un bibliotēku speciālisti dalījušies ar pieredzi, kā atmiņas institūcijas darbojas kā pozitīvu sociālo pārmaiņu veicinātājas pat kara un okupācijas apstākļos. Varbūt tas skan arī pārāk oficiāli, tāpēc pievienošu vienas no konferences dalībniecēm Baibas Moļņikas sociālajā medijā "Facebook" ierakstīto: "Tik daudz kā šoreiz es neesmu raudājusi neviena komandējuma laikā…" Tālāk seko emocionālas pārdomas par Ukrainā piedzīvoto… Konferences priekšlasījumus var noskatīties Latvijas muzeju biedrības youtube kontā. Aizvadītajā nedēļā arī norisinājās tiešsaistes konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās III”, ko organizēja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ar UNESCO Līdzdalības programmas un Ļvivas Kultūras centra Ukrainā atbalstu.

V 20. in 30. letih prejšnjega stoletja, ko je večina slovenskega ozemlja pripadala Državi SHS, pozneje imenovani Kraljevina Jugoslavija, so industrijski razvoj, begunska kriza in nova delovna mesta v naših največjih mestih prispevali k hitremu porastu števila prebivalcev. Delavci so seveda potrebovali nastanitev, a naša večja mesta so tem zahtevam težko sledila.Največ izzivov je bilo v Kranju, Mariboru in Ljubljani, ta mesta pa so do problematike pristopila na različne načine. Nekje so se angažirali delavci, drugje arhitekti in gradili delavcem dostopnejše stanovanjske objekte, ti projekti pa so bili bolj ali manj uspešni. Tematiko so nam pomagale bolje razumeti zgodovinarka v Gorenjskem muzeju dr. Monika Rogelj, umetnostna zgodovinarka v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje dr. Martina Malešič ter etnologinja in bibliotekarka v Univerzitetni knjižnici v Mariboru dr. Jerneja Ferlež. Foto: Zasilno bivališče družine deložiranega viničarja v Betnavskem gozdu leta 1935, SI_PAM Zavod za urbanizem Maribor 17.stoletja-1989, TE 4/35.

Arhitekturo naj bi usmerjalo pozorno načrtovanje, ki bi upoštevalo želje in potrebe družbe v vse bolj perečih okoljskih razmerah. To je tudi vodilo 19. mednarodnega arhitekturnega bienala v Benetkah, ki je svoja vrata za javnost odprl 10. maja. Kurira ga italijanski arhitekt in inženir Carlo Ratti. Pod naslovom ''Intelligens. Naravno. Umetno. Kolektivno'' izpostavlja vlogo inteligence človeka v soodvisnosti tako od inteligence narave kot tehnologije. O vlogi in nalogah bienala v Likovnih odmevih govorita umetnostna zgodovinarka Martina Malešič, zaposlena v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje v Ljubljani, in Matevž Granda, arhitekt ter ustanovitelj in direktor revije Outsider. Paviljon Kraljevine Bahrajn je prejel zlatega leva, Foto: Maja Žvokelj

Prispevki prinašajo informacije o dobitnikih Valvasorjevih odličij, o letošnji razstavi Majskega salona na Ptuju, pogledali bomo na razstavo del Zorana Mušiča na gradu Dobrovo v Goriških brdih. V Centru rog in v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje v Ljubljani so odprli razstavo Dediščine prihodnosti. V Mariboru se je začel festival Prestopi, ob 30. obletnici Zavoda Muzeum je izšla publikacija Gledališče kot muzej in se odprla razstava Arhiv Furioso; od četrtka pa do 17. junija potekajo Tedni ljubiteljske kulture. Oddajo so oblikovali Goran Tenze, Nataša Uršič, Sanja Rejc, Irena Kodrič Cizerl, Ana Lorger, Metka Pirc. Tonski mojster Miha Klemenčič, urednica oddaje Tadeja Krečič.

Muzeju nakts tēma šogad ir „mūsu vērtību stāsti”. Kultūras rondo iepazīstinām ar muzeju piedāvājumu, izvēloties nozīmīgākās vērtības no saviem krājumiem. Stāsta Starptautiskās Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāve, Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere un LNMM Komunikācijas daļas vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Annija Sauka. Par to, kas notiek mūsu attālākajos reģionos – sazināmies ar Valkas un Augšdaugavas novada pārstāvjiem. Stāsta Kristīne Saulīte no Augšdaugavas kultūras un tūrisma pārvaldes un Ligita Druviņa no Valkas novadpētniecības muzeja. Sestdien, 17. maijā, vairāk nekā 245 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas aicinās apmeklētājus izbaudīt Muzeju nakti. Šis ir jau 21. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā akcijā, piedāvājot gan bez maksas apmeklēt ekspozīcijas un izstādes, gan iesaistīties īpaši šim vakaram sagatavotās norisēs. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma – mūsu vērtību stāsti – izvēlēta, aicinot gan valsts, pašvaldību un privātos muzejus, gan citus sabiedriskās dzīves organizatorus akcentēt savos krājumos esošās nozīmīgākās vērtības, vēstīt par tām sabiedrībai. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.

Viens no muzejiem, kas nekad nav piedalījies un arī šogad nepiedalīsies Muzeju nakts akcijā, ir viens no apmeklētākajiem Latvijas muzejiem – Rundāles pils muzejs, jo tajā gluži vienkārši nevar nodrošināt visus piesardzības pasākumus tik liela skaita apmeklētāju vienlaicīgai uzņemšanai. Muzeju dienā 18.maijā gan tas piedalīsies, un šajā dienā pils dārzs apmeklētājiem būs pieejams bez maksas. Bet Rundāles pils muzejam ir citi jaunumi – tā saimniecība no 15. maija oficiāli kļuvusi par vēl vienu pili plašāka, jo muzeja apsaimniekošanā nonācis netālu esošās Mežotnes pils komplekss. Tiesa gan, to pārņemt nācies bez papildu valsts finansējuma, tāpēc vērienīgas pārmaiņas pagaidām nevar gaidīt. Plašāk stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse.   Jāatgādina, ka Mežotnes pils ir viens no izcilākajiem klasicisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Pils celta 18. un 19.gadsimta mijā un stipri cieta Otrajā Pasaules karā. To sāka atjaunot tikai 50.gadu beigās un pabeidza 2000.gadu sākumā. Mežotnes pils mantinieki no Līvenu dzimtas to uzdāvināja Latvijas valstij, un vēlāk tā tika  iznomāta privātam nomniekam, bet saistību nepildīšanas dēļ līgumu nācās lauzt. Pret pils pārdošanu tika vākti paraksti platformā „Manabalss.lv”, un galu galā tika nolemts to nodot Rundāles pils muzeja gādībā. Muzejs iepriekš lēsa, ka Mežotnes pils kompleksa atjaunošanai varētu vajadzēt papildus ap 300 tūkstošiem eiro gadā, taču pagaidām šāda nauda nav piešķirta.  

Od četrtka, 27. marca je v Muzeju za novejšo in sodobno zgodovino Slovenije v Ljubljani redno odprta razstava z naslovom »Zdravje je naše največje bogastvo«. Gre za letošnjo osrednjo, sicer začasno razstavo z izborom zgodb slovenske zdravstvene in medicinske dediščine od začetka 20. stoletja, ki si jih boste lahko v stavbi »Cekinov grad«, kot tudi poznamo stavbo muzeja poleg Hale Tivoli, ogledali do pomladi 2026. Zgodbo o pobudi za pripravo razstave leta 2021 je v pogovoru povedala osrednja koordinatorica razstave iz muzeja, kustosinja Nataša Strlič, v naš studio pa je prišla vodilna poznavalka zgodovine medicine in zdravstva pri nas, prof.dr. Zvonka Zupanič Slavec, sicer vodja Inštituta za zgodovino medicine na ljubljanski Medicinski fakulteti. FOTO: Stavba Muzeja za novejšo in sodobno zgodovino Slovenije v parku Tivoli v Ljubljani VIR: Fototeka muzeja

Razstava Predstava mesta, ki je na ogled v Muzeju sodobne umetnosti na Metelkovi v Ljubljani, se posveča kompleksnosti urbane identitete Ljubljane, a hkrati pokaže, da so simptomi gentrifikacije in turistifikacije znani tudi drugim evropskim mestom, torej so posledica političnega sistema, v katerem zasebni interesi degradirajo javni prostor v korist gospodarskega razvoja. Opozarja predvsem na posamična videnja, ki si drznejo pokazati na urbano kuliso mesta kot poblagovljenega spektakla. Razstava poleg sodobne produkcije krajevnih umetnic, umetnikov, umetniških kolektivov in nekaj mednarodnih ustvarjalcev predstavlja tudi starejša dela iz zbirk Moderne galerije. V Likovnih odmevih delita svoje razmišljanje kustos Igor Španjol in umetnik Danilo Milovanović. Fabian Brunsing: Plačaj in sedi, objekt, 2008. Z dovoljenjem avtorja. (izrez)

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Magistrica Darja Pergovnik je pri Muzeju in galerijah mesta Ljubljane objavila knjigo Plečnikova zelena Ljubljana, znanstveno monografijo o mojstrovem urejanju odprtega prostora (od promenad, ulic, trgov, parkov in še marsičesa). Njena knjiga tako omogoča bralki in bralcu, da se v veliki meri zavesta Plečnikovega celostnega razumevanja prostora, hkrati pa je še kako zanesljiva in dragocena spremljevalka pri odkrivanju in spoznavanju Plečnikove Ljubljane. Več o Plečniku in monografiji pove avtorica v Izšlo je, v pogovoru z Markom Goljo, med drugim pa odgovori tudi na vprašanje Ali v Ljubljani s preveliko lahkoto sekamo drevesa. Nikar ne zamudite.

Pri Založbi Družina je izšla nova, TEMATSKA revija (Slovenski zgodovinski magazin) SLO časi, kraji, ljudje pod naslovom Slovenija in totalitarni časi. Uredil jo je dr. Jože Dežman. Predstavitev revije, ki je posvečena 80 letnici konca druge svetovne vojne in komunističnega prevzema oblasti, je bila v sredo zvečer v Muzeju novejše in sodobne zgodovine v Ljubljani.

Prodorni katalonski arhitekt Josep Ricart Ulldemolins je soustanovitelj biroja Harquitectes v Barceloni, s katerim zmagujejo na pomembnih natečajih in dobivajo nagrade, njihove projekte še posebno zaznamuje element trajnostne arhitekture. Kot predavatelja ga vabijo na razne fakultete po svetu in konec lanskega leta se je ustavil tudi v Ljubljani. Imel je dve predavanji za študente Fakultete za arhitekturo in eno v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje. Predstavil je zanimive projekte njihovega biroja v povezavi z ekološko krizo – v smislu, kdo je danes arhitekt. Pravi, da študentje ugotavljajo, da so težave vedno povezane s socialnimi ali ekološkimi vprašanji. "Pravzaprav gre za eno in isto vprašanje: ekološka kriza podpihuje tudi družbene probleme in neenakost. Kot državljan se s tem strinjam, kot arhitekt pa jih poskušam prepričati, naj se lotijo reševanja teh dveh kritičnih elementov. Vsega sveta pač ne bodo mogli rešiti."

V ladjedelnici Uljanik v Pulju je Splošna plovba med letoma 1959–1987 zgradila enajst tehnološko naprednih tovornih čezoceank. Z deli kiparja Stojana Batiča in slikarja Zvesta Apolonia so izstopale tudi po notranji opremi. Predstavljene so na razstavi Slovenske ladje 6 + 11 kustosinje Duške Žitko v Pomorskem muzeju v Piranu. Avtorica je nadgradila razstavo iz leta 2019 in znova izpostavila nujnost varovanja pomorske dediščine, a tudi zgodovinsko vlogo Splošne plovbe ter pomen njenega nadaljnjega obstoja za ohranitev slovenskega pomorstva.

Tanja Pak, vizualna umetnica, oblikovalka stekla se te dni predstavlja v Steklenem atriju Mestne hise, z razstavo "Odtis spomina/ Ne tukaj in ne čisto tam". Slovenska umetnica je lani v japonski Toyami, na trienalni Mednarodni razstavi umetnosti v steklu, prejela najvišjo nagrado Grand Prize za svoje delo Rêverie /Sanjarjenje. Njeno delo je postalo tudi del stalne zbirke v Muzeju skulptur v steklu Toyama, ki je delo znamenitega arhitekta Kenga Kume. Tam je razstavljenih 50 izbranih del, med njimi je v posebej pripravljenem prostoru tudi najvišje nagrajena velika prostorska skulpturalna postavitev Tanje Pak.

Oglašamo se iz češkega zdraviliškega mesteca Karlovi vari, kjer se končuje 58. mednarodni filmski festival. Za kristalni globus letos tekmuje 12 filmov. Med njimi sta Xoftex režiserja Noaza Desheja, v katerem prosilci za azil v grškem begunskem taborišču da bi si krajšali čas, snemajo satirične skeče in celo zombijevsko grozljivko; film Banzo portugalske režiserke Margaride Cardoso, postavljen v leto 1907, ko skupino delavcev na plantaži pesti skrivnostna bolezen, znana tudi kot suženjska nostalgija, in drugi. Filmska, gledališka, radijska in televizijska igralka Majda Grbac se nam je oglasila še pred potjo v Divačo, kjer se ji letos poklanjajo v Muzeju slovenskih filmskih igralcev. V kinu pa gledamo Goldmanov proces, filmsko rekonstrukcijo sodnega procesa iz sedemdesetih radikalnemu francoskemu levičarju, gverilcu in intelektualcu judovskega rodu Pierru Goldmanu in Caravaggievo senco, ki jo je navdihnilo življenje in delo očeta chiaroscura. Za najmlajše pa so v poletnih dneh na kinospored med drugim uvrstili Starodavno mišologijo in Vrvež v moji glavi 2.

»Smisel arhitekture ni samo sebi namen, zato mora v vseh obdobjih izražati duhovno stremljenje ljudi ter njihovo stopnjo kulturne zavesti.« To modrost in hkrati svoj modus operandi je izrekel, zapisal Ivan Vurnik, eden naših največjih arhitektov, ki pa ne glede na to, da je izhajal iz prve generacije visokošolsko izobraženih slovenskih arhitektov, ki so se šolali na Dunaju, ne glede na to, da je bil leta 1919 soustanovitelj oddelka za arhitekturo na ljubljanski univerzi, da je pionirsko vpeljal nacionalni slog v arhitekturo pri nas, človek raznolikih sposobnosti in vsestranski tudi kot urbanist, oblikovalec, pedagog, raziskovalec, ne glede na vse to, vse, kar je Vurnik zapustil materialno in simbolno, duhovno, še vedno živi v senci njegovih prav tako velikih kolegov arhitektov kot so Plečnik, Fabiani, Ravnikar. V tokratni Intelekti, ob 140. obletnici Vurnikovega rojstva, smo zato osvetlili življenje in delo tega arhitekta, ki je tako vsestransko, tudi z ukvarjanjem in preizpraševanjem socialne gradnje, zaznamoval slovensko arhitekturo in urbanizem. Avtorica in voditejica oddaje je v studio 1. programa nacionalnega radia povabila sogovornike : Barbaro Viki Šubic, arhitektko, vodjo Centra arhitekture Slovenije, dr. Boga Zupančiča, arhitekturnega zgodovinarja, muzejskega svetnika v Muzeju za arhitekturo in oblikovanje (MAO) in Katarino Čakš, arhitektko, raziskovalko in asistentko na Fakulteti za arhitekturo, Univerze v Ljubljani.

Jūnija sākumā jau sesto reizi notiks Liepājas Karostas festivāls. Raidījumā uzzināsiet arī citus Liepājas Karostas jaunumus: par jauno ekspozīciju Karostas cietumā, plāniem Muzeju naktij, un maija sākumā gaidāmo vienas dienas mūzikas, mākslas un laikmetīgā teātra festivālu "Ziedonis ūdenstornī". Tiekamies ar Karostas glābšanas biedrības pārstāvi Montu Kraftu un festivāla "Ziedonis ūdenstornī' organizatori Ivondu Vilsoni.

V zadnji epizodi podkasta Sarajevo 1984 govorimo o zapuščini iger, o olimpizmu danes in v prihodnje ter o možnosti, da bi še kdaj zagorel olimpijski ogenj na teritoriju bivše države, recimo pri nas, v Sloveniji. Sogovorniki: Ahmed Karabegović, generalni sekretar organizacijskega komiteja 14. zimskih olimpijskih iger; Filip Gartner, takratni glavni trener moške alpske reprezentance; Marjan Lah, dolgoletni urednik športnega programa na RTV Slovenija; Bibija Biba Kerla, takratna sarajevska hitrostna drsalka; Senada Kreso, priznana sarajevska prevajalka, poliglotka, v času 14. zimskih olimpijskih iger v Sarajevu zadolžena za mednarodno sodelovanje; Tomo Levovnik, takratni trener slovenske smučarske reprezentance; Jure Franko, slovenski alpski smučar, ki je v Sarajevu poskrbel za prvo olimpijsko odličje naše takratne skupne države v zgodovini jugoslovanskih nastopov; Jabučar Nasir, predstavnik 14. generacije, ki se ukvarja z ročno izdelavo bakrene posode; Eldin Hodžić, zgodovinar in kustos v Muzeju olimpijskih iger v Sarajevu; Emir Osmić, vodič po olimpijski turi v agenciji za ture in potovanja Insider; skupina mladih računalničarjev s Češke; Enzo Smrekar, predsednik Smučarske zveze Slovenije; Franjo Bobinac, predsednik Olimpijskega komiteja Slovenije, združenja športnih zvez;  Tone Vogrinec, dolgoletni vodja alpskih disciplin; Adi Operta, v času Sarajeva 1984 sarajevski turistični vodnik, čigar dedek je bil vpet v organizacijo iger; Zapiski: Sarajevo '84, 1. del podkasta: Olimpijski šok in čudež v času jugoslovanske krize Sarajevo '84, 2. del podkasta: Igre bi brez Slovencev težko izpeljali Sarajevo '84, 3. del podkasta: Volimo Jureka više od bureka" v ritmu Bolera Sarajevo '84: Veličastnih 12 olimpijskih dni štiri desetletja pozneje Sarajevo 84': V 80. letih so v Sarajevu izdali več nosilcev zvoka kot celotna Jugoslavija skupaj Jure Franko: Srebrna medalja mi je hitro postala breme Bibija Biba Kerla: Padla, se pobrala in obstala Sarajevo '84 je nov dokumentarni podkast Vala 202. Zelo podrobno se posveča kandidaturi, pripravi, organizaciji in izvedbi zimskih olimpijskih iger v Sarajevu. Poslušajte ga vsak petek do 1. marca ob 10.45.  

V tretjem delu podkasta Sarajevo '84 se spominjamo časa pred štiridesetimi leti, ko so olimpijsko Sarajevo zapuščali še zadnji predstavniki številnih ekip: televizijskih, radijskih, časomerilskih, gostinskih, predstavniki Mednarodnega olimpijskega komiteja in ostali, vpleteni v izvedbo 14. zimskih olimpijskih iger. Igre so se tako končale 19. februarja 1984 in v teh dneh pred štirimi desetletji so se po svetu vrstili sprejemi za športne junake iger. Sogovorniki: Ahmed Karabegović, generalni sekretar organizacijskega komiteja 14. zimskih olimpijskih iger; Jure Franko, slovenski alpski smučar, ki je v Sarajevu poskrbel za prvo olimpijsko odličje naše takratne skupne države v zgodovini jugoslovanskih nastopov; Franc Pohleven, sankač v dvosedu; Tina Tolar, sankačica; Tomo Levovnik, takratni trener slovenske smučarske reprezentance; Bibija Biba Kerla, takratna sarajevska hitrostna drsalka; Zoran Bibanović, član odbora za bob in sanke; Zvone Šuvak, legendarni jeseniški hokejist; Igor Beribak, takrat najmlajši reprezentant jugoslovanske hokejske reprezentance; Marjan Vidmar,  takratni najboljši biatlonec; Lojze Gorjanc, vodja nordijskih disciplin; Jure Velepec, biatlonec; Tadej Curk, kustos ljubljanskega Muzeja športa, ki je sodeloval pri postavitvi razstave Muzeja novejše in sodobne zgodovine Srebrne igre 1984; Jana Mlakar, najuspešnejša slovenska smučarska tekačica v Sarajevu; Ivo Čarman, nekdanji smučarski tekač, zadnji nosilec olimpijske bakle v Sarajevu; Primož Ulaga, takratni slovenski smučarski skakalec; Miran Tepeš, takratni slovenski smučarski skakalec; Tomaž Dolar, takratni slovenski smučarski skakalec; Vasja Bajc, takratni slovenski smučarski skakalec; Rajko Stržinar, med četverico Slovencev, Jugoslovanov, ki so bili del družine parašportnikov; Tone Vogrinec, dolgoletni vodja alpskih disciplin; Filip Gartner, takratni glavni trener moške alpske reprezentance; Janez Pleteršek, takratni smukač; Nuša Tome, slovenska alpska smučarka; Mateja Svet, slovenska alpska smučarka; Bojan Križaj, slovenski alpski smučar; Grega Benedik, slovenski alpski smučar; Sejo Sexon, vodja skupine Zabranjeno Pušenje; Eldin Hodžić, zgodovinar in kustos, zaposlen v Muzeju olimpijskih iger v Sarajevu; Senada Kreso, priznana sarajevska prevajalka, poliglotka, v času 14. zimskih olimpijskih iger v Sarajevu zadolžena za mednarodno sodelovanje; Zapiski: Sarajevo '84, 1. del podkasta: Olimpijski šok in čudež v času jugoslovanske krize Sarajevo '84, 2. del podkasta: Igre bi brez Slovencev težko izpeljali Sarajevo '84: Veličastnih 12 olimpijskih dni štiri desetletja pozneje Sarajevo 84': V 80. letih so v Sarajevu izdali več nosilcev zvoka kot celotna Jugoslavija skupaj Jure Franko: Srebrna medalja mi je hitro postala breme Bibija Biba Kerla: Padla, se pobrala in obstala Sarajevo '84 je nov dokumentarni podkast Vala 202. Zelo podrobno se posveča kandidaturi, pripravi, organizaciji in izvedbi zimskih olimpijskih iger v Sarajevu. Poslušajte ga vsak petek do 1. marca ob 10.45.

V drugem delu podkasta Sarajevo '84 govorimo o pripravah in izvedbi največjega športnega tekmovanja, ki ga je kadarkoli gostila naša nekdanja skupna država, o slovenskem sodelovanju, brez katerega bi igre težko speljali na najvišji ravni, o naši radijski ekipi, pa o televizijskem deležu ter o morda največji zvezdi iger, o maskoti Vučku. Sarajevo '84 je nov dokumentarni podkast Vala 202. Zelo podrobno se posveča kandidaturi, pripravi, organizaciji in izvedbi zimskih olimpijskih iger v Sarajevu. Poslušajte ga vsak petek do 1. marca ob 10.45. Sogovorniki: Senada Kreso, priznana sarajevska prevajalka, poliglotka, v času 14. zimskih olimpijskih iger v Sarajevu zadolžena za mednarodno sodelovanje; Ahmed Karabegović, generalni sekretar organizacijskega komiteja 14. zimskih olimpijskih iger; Davorin Kračun, doktor ekonomskih znanosti; Marjan Lah, dolgoletni urednik športnega programa na RTV Slovenija; Zoran Doršner, Sarajevčan slovenskih korenin, arhitekt, zadolžen za iskanja pravih lokacij za športne objekte; Lojze Gorjanc, vodja nordijskih disciplin; Tomo Levovnik, takratni trener slovenske smučarske reprezentance; Adi Operta, v času Sarajeva 1984 sarajevski turistični vodnik, čigar dedek je bil vpet v organizacijo iger; Jože Trobec, akademski slikar, avtor Vučka, maskote 14. zimskih olimpijskih iger; Eldin Hodžić, zgodovinar in kustos, zaposlen v Muzeju olimpijskih iger v Sarajevu; Ivo Milovanovič, takratni urednik športnega uredništva na Televiziji Ljubljana; Bojan Križaj, slovenski alpski smučar; Ivo Čarman, nekdanji smučarski tekač, zadnji nosilec olimpijske bakle v Sarajevu; Tone Vogrinec, dolgoletni vodja alpskih disciplin; Bibija Biba Kerla, takratna sarajevska hitrostna drsalka; Jabučar Nasir, predstavnik 14. generacije, ki se ukvarja z ročno izdelavo bakrene posode; Zoran Bibanović, predsednik Združenja turističnih agencij v Bosni in Hercegovini; Rajko Dolinšek, reporter in leta 1984 del 15-članske novinarske ekipe Radia Ljubljana; Vili Natlačen, v skupini tonskih mojstrov, ki je bila takrat zadolžena za javljanja v Ljubljano; Matjaž Šprajcar - Špricko, vodja skupine tonskih mojstrov, ki je bila takrat zadolžena za javljanja v Ljubljano; Stane Košmerlj, v skupini tonskih mojstrov, ki je bila takrat zadolžena za javljanja v Ljubljano; Jure Franko, slovenski alpski smučar, ki je v Sarajevu poskrbel za prvo olimpijsko odličje naše takratne skupne države v zgodovini jugoslovanskih nastopov; Primož Ulaga, takratni slovenski smučarski skakalec; Miran Tepeš, takratni slovenski smučarski skakalec. Zapiski: Sarajevo '84, 1. del podkasta: Olimpijski šok in čudež v času jugoslovanske krize Sarajevo '84: Veličastnih 12 olimpijskih dni štiri desetletja pozneje Sarajevo 84': V 80. letih so v Sarajevu izdali več nosilcev zvoka kot celotna Jugoslavija skupaj Jure Franko: Srebrna medalja mi je hitro postala breme; Bibija Biba Kerla: Padla, se pobrala in obstala

Od poletja okrog poslopja Drame SNG v Ljubljani intenzivno potekajo arheološka izkopavanja. Z arheološkega najdišča ob Drami so v Arheološki center MGML doslej sprejeli okrog pet ton gradiva - pri tem gre tako za gradbeni material kot za ostanke posod, amfore, živalske kosti ter različne drobne predmete – izkopavanja pa še potekajo. Z dr. Bernardo Županek, muzejsko svetnico kustodiata za arheologijo pri Muzeju in galerijah mesta Ljubljane smo se pogovarjali o Emoni, njenem začetku in koncu pa tudi o arheoloških izkopavanjih tega rimskega mesta skozi čas. Ton in montaža Klara Otorepec. Foto: Emonska hiša / Andrej Peunik / MGML https://mgml.si/sl/mestni-muzej/razstave/263/arheoloski-park-emona/