Podcasts about muzej

Na Tednu slovenske drame v Kranju so podelili stanovske nagrade Združenja dramskih umetnikov Slovenije. V srednji Soški dolini imajo nov muzej, Muzej Doblar, ki predstavlja tamkajšnjo tehniško dediščino. Arheologi Narodnega muzeja Slovenije so na pobočju nad Budanjami odkrili veliko rimskega orožja. Gre morda za materialne dokaze bitke pri Mrzli reki? V Muzeju novejše in sodobne zgodovine so odprli razstavo Zdravje je naše največje bogastvo, v Deželnem muzeju v Celovcu pa je na ogled razstava z naslovom Hitlerjeva izvršna oblast – avstrijska policija v času nacizma. Ljubljana in Slovenija pa sta bogatejši za novo galerijo z imenom NLB MUZA. Glasbena oprema Tina Ogrin, ton in montaža Vito Plavčak, redakcija Staša Grahek.

Šodien, 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vairāki notikumi: Smiļģa kabinetā risināsies sarunas ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Lauru un Uldi Siliņiem, kā arī  tiks atklātas divas izstādes. Muzejā un dārzā būs apskatāma  izstāde „Latviešu teātra personības un izrādes Eiženijas Annas Freimanes fotogrāfijās”, kā arī „Skatuves mākslinieku šarži”.

Rotko muzejā Daugavpilī jaunajā pavasara izstāžu sezonā līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, kā arī Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.  

Najprej o novih galerijskih prostorih Nove Ljubljanske banke z imenom MUZA, ki se nahajajo na Čopovi 3 v Ljubljani, prav tam, kjer najdemo tudi Muzej bančništva. V njih so razstavili svojo umetniško zbirko, ki so jo plementili skozi desetletja, zadnja leta pa jo dopolnjujejo predvsem z deli sodobne umetnosti. Poročamo tudi o razstavi, ki je na ogled v deželnem muzeju v Celovcu. Naslovili so jo Hitlerjeva izvršna oblast: Avstrijska policija v času nacionalsocializma. Velik del razstave se nanaša na avstrijsko Koroško in takrat okupirano slovensko Gorenjsko.

Luisa Battistig je beneška Slovenka, ki je, kot pravi, vedno pisala. Že ko je bila v šoli in internatu, je pisala dnevnik, toda v italijanščini, saj slovensko ni znala. Ko se je z možem vrnila v svoje domače kraje pod vrh Matajurja oziroma Velike babe, pa je v sebi začutila nujo, da svoje občutke in razmišljanja zapiše v svojem domačem jeziku in jih ohrani za prihodnje rodove. Leta 2004 je izdala 'Skrivnost dvieh bregi', 2007 pa 'Ta par počivale'. Pred šestimi leti je uredila knjigo 'Življenje na planinah pod Matajurom', s katerim je tesno povezana vse življenje. S proze je prešla na poezijo in pred kratkim objavila svojo prvo pesniško zbirko z naslovom 'Ti si', v kateri so zbrane pesmi treh desetletij. Od kod nuja po pisanju in kje najde inspiracijo, o peterici pesniških prijateljic iz Benečije in Krivapetah Luisa Battistig pripoveduje novinarki Radia Trst A Luciji Tavčar. Prisluhnite jima! Luisa Battistig je letos med prejemniki priznanj NAŠA SLOVENIJA, saj je zaslužna za to, da je v vasi Mašere tudi Muzej vrha Matajurja, ki ga lahko obiščete.  Foto: Lucija Tavčar

Rojaki v Benečiji in Reziji opažajo, da je znanje slovenskega jezika močno povezano z ohranjanjem identitete. Veliko priložnosti za izboljšanje stanja vidijo na področju turizma in promociji počasnejšega in bolj umirjenega življenja. Včeraj jih je obiskal minister za Slovence v zamejstvu in po svetu Matej Arčon. Sestal se je s predstavniki videmskih slovenskih društev in organizacij, med drugim obiskal Večstopenjsko šolo v Špetru in Muzej rezijanskih ljudi v Solbici. Nad videnim in slišanim je bil navdušen, sploh ker je veliko dela opravljenega prostovoljno, a s srcem. Naglasil je: Ponosen sem na vaše delo in vaše poslanstvo. Čezmejno sodelovanje z vključevanjem manjšine je ena največjih dragocenosti, ki jih ima Evropska unija. Prava Evropa živi na mejah, kjer je preplet različnih narodov, različnih kultur. Z rojaki so se dotaknili tudi vzpostavitve Evropskega združenja za teritorialno sodelovanje, ki bi povezovalo obmejne občine iz Slovenije, Italije in Avstrije.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Rotko muzejā mākslas valodā pārdomu pilns ienācis pavasaris. Ienācis simboliski – ar tumšpelēku kaķi, ar līdz šim Rotko muzeja vēsturē eksponēto lielāko gleznu un kuplāko Latgales mākslinieku radošo devumu. Ar sešu Latvijas un ārvalstu izstāžu kopu, aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejā Daugavpilī durvis vēra jaunā pavasara izstāžu sezona, kas dažādiem izteiksmes līdzekļiem aplūko dabas un cilvēka saikni un nepārejošo vērtību. Līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši latviešu mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, muzeja apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, apjomīga Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.

Lutkovno gledališče Ljubljana bo s predstavo Nekje drugje, v režiji Tina Grabnarja konec tedna gostovalo v Nemčiji. V Tržiškem muzeju so pred Gregorjevim odprli razstavo, ki predstavlja šego spuščanja luči po vodi Ko gre vuč u vodo. Pokrajinski muzej Maribor vabi na Cvetlični večer z glasbo, ki bo drevi (petek 7.3.) ob 18h skupaj z odprtjem občasne slikarske razstave Marije Auersperg Attems.

Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan monumentāli, trausli un jēdzieniski blīvi laikmetīgās mākslas darbi, kas parāda Baltijas stikla mākslas daudzveidīgo ainavu. Tāpēc arī izstādes nosaukums ir “Slāņi”, paskaidro kuratores un mākslinieces Bārbala Gulbe un Marta Ģibiete. Izstādes iecere izauga no Eiropas Stikla mākslas festivāla Polijā 2022.gadā, kur akcents bija tieši uz Baltijas valstu stikla mākslu. Bet māksliniekus vieno daudz senāka draudzība. Kuratore un māksliniece no Lietuvas Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė) atceras, ka divtūkstošo gadu sākumā Lietuvā tapa izstāde “Vitrum Balticum”, kas vēlāk izauga par festivālu; bijušas ceļojošas Baltijas mākslinieku izstādes. Baltijas mūsdienu stikla izstāde „Slāņi” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 18.maijam.

Mineva 80 let, odkar je sovjetska Rdeča armada osvobodila koncentracijsko taborišče Auschwitz Birkenau, kraj smrti milijon 300 tisoč ljudi, predvsem Judov. Ta dan zaznamujemo kot svetovni dan spomina na holokavst. Evropa se je od takrat spremenila, tako etnično kot politično in moralno. Nekateri krivci za najhujši zločin v zgodovini so bili kaznovani, drugi ne. Svet pa je dobil mednarodna pravila, po katerih je prepovedana agresija na neodvisne države, za tem pa tudi Konvencijo o preprečevanju in kaznovanju hudodelstva genocida. O dnevu spomina na holokavst in o tem, kaj se je svet naučil iz te izkušnje, v tokratnem Studiu ob 17.00. Gostje: dr. Vasilka Sancin, Pravna fakulteta Univerze v Ljubljani; dr. Monika Kokalj Kočevar, Muzej novejše zgodovine Slovenije; dr. Damir Josipovič, Inštitut za narodnostna vprašanja; Maja Derčar, dopisnica RTV Slovenija iz Nemčije.

Tapusi jauna ekspozīcija Rūdolfa Blaumaņa istabai - Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Alberta ielā.  Ekspozīcijas autori ir Mākslas akadēmijas absolventi Dāniels Šatalovs un Justīne Emīlija Brieze. Kopā ar jaunās ekspozīcijas dizaineru Dānielu Šatalovu un ekspozīcijas mākslinieci Justīni Emīliju Briezi skaidrojam, ko abi Mākslas akadēmijas  beidzēji savā diplomdarbā pielikuši klāt. Tā ir pavisam neliela istaba, kurā no 1906. līdz 1908 .gadam kā apakšīrnieks mitinājies Rūdolfs Blaumanis. Grafikas nodaļas absolvente Emīlija ar gaisīgu un caurspīdīgu aizkaru palīdzību radījusi sasaisti ar Blaumaņa dzimto pusi, ekspozīcijā vēl citi mūsdienīgi risinājumi. Taču jaunie mākslinieki gandarīti, ka bakalaura diplomdarbs īstenojies pavisam uzskatāmā veidā. Dāniels beidzis Mākslas akadēmijas Produktu dizaina nodaļu, viņš atklāj, kas bijis grūtākais, veidojot ekspozīciju. Dāniels uzsver, ka ekspozīcija ir dizaina un mākslas apvienojums, un arī tapšanas procesā sadarbojušies, nešķirojot, ko kurš dara. Telpā nav daudz mēbeļu, taču nelielajam dīvānam pievēršam uzmanību. Aplūkojam vēl atsevišķas smalkas detaļas telpā, arī portretus stiklā, kas met ēnu uz sienas. Kopā ar muzeja speciālisti un ekspozīcijas satura autori Maiju Laimīti tapis dziļš un emocionāli spēcīgs vēstījums par rakstnieka pēdējiem dzīves gadiem, kad Blaumanis īrēja vienu istabu plašajā Rozentālu ģimenes dzīvoklī. Par jauno Blaumaņa istabas risinājumu gandarīta Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja Dace Vosa. Arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Holgers Elers apmierināts, ka studentu radošais process noslēdzies reālā, visiem pieejamā un apskatāmā darbā Nākamais projekts būs ekspozīcija par Andreju Upīti, kas taps sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību un ar Andreja Upīša muzeju.

Esad Babačić je zelo vsestranski umetnik; je pesnik, pisatelj, esejist in še kaj. Toda naj napiše pesem ali esej, je njegovo besedilo prepoznavno v hipu, še v temi. To velja tudi za njegovo najnovejšo knjigo Dnevnik čuvaja (Litera). Knjiga je dvodelna: prvi del, ki je dal knjigi naslov, je dnevniški zapis, preplet dnevniških zapisov, ki jih je umetnik pisal za Sobotno prilogo časnika Delo, in hipnih zapisov, že kar utrinkov, kot je na primer Molčim, ker pišem brez besed. V Dnevniku čuvaja tako Babačić opazuje svet, ga čuti in rešuje pred pozabo, hkrati pa razmišlja o sebi in svojem ustvarjanju. Pri pisanju se ne izogiba temnih vrstic, med drugim opiše, kako se je izteklo njegovo sodelovanje z Radiem Slovenija, vendar naj piše o čemerkoli, piše prepoznavno, poetično, tudi melanholično. Drugi del knjige ima naslov Muzej dvojine: v Babačićevo življenje je nekega dne vstopila nekdanja soseda Maja Slovenc z elektronskim pismom, s komentarjem njegove kolumne. Ton Babačićevega pisanja se je med njunim dopisovanjem spremenil, in tudi o tem pripoveduje avtor v pogovoru z Markom Goljo v Izšlo je, pa tudi Majo Slovenc v samostojni izjavi. Za nameček avtor še napove njuno nadaljnjo sodelovanje. Nikar ne zamudite.

Marta Toplak je postavila Muzej dediščine kraljic in Martin dom. Želi ohranjati dediščino gospodinj, gospodinjskega dela, predati bogato znanje mlajšim. Dom se gradi ob toplem ognjišču in praznik se pozna tudi ob obloženi mizi. Nekdaj so skrbno izbirali jedi za praznični obed Silvestrovega.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 13. decembra līdz 2025. gada 30. decembrim būs aplūkojama izstāde “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?”  Cilvēks un dzīvnieks izsenis ir saistīti dažādām saitēm, kas laika gaitā mainījušās. No prakstiska palīga līdz mājas mīlulim - tā īsumā var raksturot to, kāda loma dzīvniekiem bijusi līdzās cilvēkam, taču, ja šo stāstu izvērš plašumā, tad tajā atklājas nianses, kurās vērts ieklausīties. Kādi dzīvnieki apdzīvojuši Rīgas ielas senatnē un kāda bija cilvēku ikdiena sadzīvē ar tiem? Stāsta Rasa Pārpuce-Blauma, kuratore un izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vēsturniece, Margarita Barzdeviča, izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, un vēsturniece Zita Pētersone. Lietot vai lolot? Šādu jautājumu uzdod izstāde, kas veltīta dzīvnieka un cilvēka attiecībām laiku lokos Rīgas vēsturē. Sākot ar viduslaikiem, līdz pat mūsdienām izstāde ļauj izsekot tam, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem un lomas, kāda dažādiem dzīvniekiem bijusi cilvēku dzīvēs. Autori piedāvā apmeklētājiem kļūt par laika detektīvu un, izvēloties sev aktuālas vai tuvas tēmas, meklēt Rīgas pilsētas vēsturē saknes mūsdienu priekšstatiem par dzīvniekiem. Stāsts veidots vēstures izstādei neierastā formā – hronoloģiski atpakaļejošā secībā: no mūsdienām līdz pilsētas pirmsākumiem. Izšķirošie faktori mājas mīluļa dzīvildzē Pretēji ilgu laiku izplatītajam uzskatam, ka suņu vidū ilgdzīvotāji ir bezšķirnes pārstāvji, šī gada sākumā publicētajā britu zinātnieku pētījumā atklājies, ka ilgdzīvotāji ir maza un vidēja izmēra šķirnes suņi ar gariem purniem. Taču ne tikai  purna garums ir izšķirošais mājas mīluļu  dzīvildzē. Nozīme arī  ir gēniem un dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Par kurām suņu šķirnēm var sacīt, ka tās ir cilvēku iegribu sabojātas, kādas ir šķirnes dzīvnieku slimības un kas izskaidro to, ka mazāku izmēru suņi dzīvo ilgāk, saruna ar veterinārārsti Litu Konopori. Šī gada sākumā interneta žurnālā „Nature” tika publicēts Lielbritānijas veterinārmedicīnas zinātnieku raksts par  dažādu suņu šķirņu dzīves ilgumu. Šajā pētījumā tika skatīti  584 tūkstoši suņu no vairāk kā 150 šķirnēm. Lai gan runa ir par Apvienotajā Karalistē mītošajiem dzīvniekiem, tomēr, ja neskatām suņu labturību, to dzīves apstākļus un katra indivīda veselības stāvokli, tad vispārīgi varam aplūkot tematu, kas atteicas uz šķirnēm ar garāku vai īsāku mūžu. Kāpēc liela auguma un īspurnaniem suņiem ir īsāks mūžs, to, atsaucoties uz minēto publikāciju, skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Vidējais suņu dzīves ilgums ir no 9 līdz 13 gadiem. Skatot Lielbritānijā veikto pētījumu, ir konstatēts, ka jaukteņi dzīvo aptuveni 12 gadus, bet par šķirnēm runājot, ilgdzīvotāji ir pundurtakši ar 13 dzīvildzes gadiem, savukārt īsākais mūžs - deviņi gadi - ir jau minētajiem īso purnu īpašniekiem - mopšiem un buldogiem. Daudzu lielizmēra šķirņu suņu dzīvi saīsina sirds un asinsvadu problēmas, dažādas onkoloģiskās kaites un locītavu slimības. Vēl jāatceras, ka mūsu mājas mīluļiem novecošana nav tik pamanāma kā cilvēkiem, jo tādā vilnainā purnā krunkas neredz un ne visi suņi kaķi arī nosirmo, teic veterinārārste Lita Konopore  

Muzej o žrtvama ratnog silovanja na Kosovu otvoren je u Prištini i prvi je takve vrste u svijetu. Velikim dijelom inicijativu je pokrenula i finansirala Fondacija Ahtifete, koju je osnovala prva predsjednica Kosova Ahtifete Jahjaga. Tokom sukoba 1998. godine, bilo je oko 20.000 prijavljenih slučajeva silovanja i seksualnog nasilja od strane pripadnika srpske vojske nad lokalnim stanovništvom, pri čemu su uglavnom žene bile mete tog nasilja. Preživjele žrtve seksualnog nasilja iz ovog sukoba i dalje se suočavaju sa predrasudama, čak i 25 godina nakon završetka rata.

U ovom specijalnom izdanju podcasta razgovaramo o našem antifašističkom nasljeđu i kulturnoj memoriji Balkana i o sudbini Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu. O antifašističkom nasljeđu i hrabroj antifašističkoj borbi naroda iz ovih krajeva u bivšoj Jugoslaviji svjedočile su kolekcije u nekadašnjim Muzejima revolucije. '90.tih godina, s raspadom bivše Jugoslavije, nestali su i Muzeji revolucije. Stvoren je potpuno drugačiji historijski narativ o našem antifašističkom nasljeđu, koji nas je natjerao da se naše antifašističke prošlosti stidimo i da zaboravimo našu herojsku memoriju Balkana. U drugom dijelu ovog specijalnog podcasta govorimo o nasljeđu Muzeja revolucije u Beogradu i nastanku Muzeja Jugoslavije. Moje gošće su Ana Panić, kustoskinja Muzreja Jugoslavije i Veselinka Kastratović, kustoskinja nekadašnjeg Muzeja revolucije i današnjeg Muzeja Jugoslavije. Razgovaramo o stvaranju nekadašnjeg Muzeja revolucije u Beogradu i i stvaranju Muzeja Jugoslavije, o Kući cveća na Dedinju i sudbini tog kompleksa nakon raspada bivše Jugoslavije.S Veselinkom i Anom smo razgovarali o:00:00: Intro i uvod 00:04:15 Kako je nastao Muzej Jugoslavije na temelju Muzeja 25.maj?00:05:40 Muzej 25. maj bio je poklon Titu za njegov 70. rođendan 00:07:33 U Muzeju 25. Maj nalazi se zbirka sa više od 15 000 štafeta00:09:38 Do danas je Titov grob u Kući cveća obišlo više od 18 miliona posjetilaca00:10:29 Spajanje Muzeja 25. maj i Muzeja revolucije naroda i narodnosti Jugoslavije u Muzej istorije Jugoslavije 1996.00:13:49 Muzej revolucije u Beogradu je još od 1959. bio u nastajanju 00:19:41 Direktorica Muzeja revolucije u BG Danica Abramović je majka umjetnice Marine Abramović00:23:30 Osnivanjem Muzeja istorije Jugoslavije '96. počela je borba kolektiva da se Muzej ne ugasi00:25:20 2000-tih počeli su u Muzej dolaziti turisti koji su znali ko je bio Tito i željeli su posjetiti njegov grob 00:26:20 Strancima je priča o Nesvrstanima i podatak da smo živjeli između dva bloka jako zanimljiva00:28:36 Sudbina Muzeja revolucije koji čuvaju sjećanje na antifašističku NOB je nakon ‘90tih izbrisana00:31:24 SUNBOR nas je spasio od zatvaranja 00:35:08 Ljudima danas treba objasniti da fašizam i antifašizam nisu samo oružana borba00:38:22 Muzej revolucije ima fantastične zbirke iz kojih izvlačimo predmete za izložbe 00:44:25 Kako prezervirati memoriju Balkana i sačuvati je za nove generacije? 00:47:18 Mi u Muzeju Jugoslavije radimo na pojašnjenju fenomena antifašizma koji nisu svojstveni samo Jugoslaviji 00:49:27 Pravimo sadržaj za mlade ljude koji dolaze u Muzej, ali ne znaju ko je bio Tito 00:52:13 Danas moramo insistirati na definiranju fašizma i antifašizma00:58:53 Sve manje djece dolazi u Muzeje i to se mora promjeniti01:03:14 Muzej je mjesto gdje se može saznati istina o prošlim vremenima 01:07:33 Gdje su nestali paunovi iz kompleksa Kuće cveća?01:08:56 Kamen s Mjeseca težak 142 g je najvrijedniji artefakt u Muzeju Jugoslavije 01:12:30 Muzejska zbirka je puna vrlo vrijednih predmeta koje je Tito dobivao na poklonProdukcija/Sarajevo: Kolektiv znanja Audio/Sarajevo: Nino ŠkiljićProdukcija/Beograd: podcast.rsVideo i audio/Beograd: podcast.rsMuzika: Alan OmerovićDesign: Effect AgencyJednokratne donacije: https://www.paypal.me/KolektivZnanjaPatreon donacije: https://www.patreon.com/c/KolektivznanjapodcastPratite nas na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/kolektivznanja IG: https://www.instagram.com/kolektiv_znanja/X : https://twitter.com/AnisaSerak*Kolektiv znanja Podcast "Sudbina Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu" is susported by UNESCO, trought Culture and Creativity for Western Balkan, a project funded by European Union that...

U ovom specijalnom izdanju podcasta razgovaramo o našem antifašističkom nasljeđu i o kulturnoj memoriji Balkana. O antifašističkom nasljeđu i hrabroj antifašističkoj borbi naroda iz ovih krajeva u bivšoj Jugoslaviji svjedočile su kolekcije u nekadašnjim Muzejima revolucije. ''90.tih godina, s raspadom bivše Jugoslavije, nestali su i Muzeji revolucije, a o tome kakva je sudbina Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu razgovaramo u ovom podcastu. U prvom dijelu Wer ist Walter? Šta je antifašizam danas? moja gošča je Elma Hašimbegović, direktorica Historijskog muzeja BiH u Sarajevu, nekadašnjeg Muzeja revolucije. Govorimo o njihovoj posljednjoj izložbi Wer ist Walter?, koja na posve drugačiji način objašnjava kako je izgledala antifašistička borba u BiH, ko su bili okupatori, a ko antifašisti koji su branili zemlju, zašto je važno da se antifašističkog nasljeđa naših predaka ne stidimo, nego da se njime ponosimo i zašto je važno djeci u školama ispričati historijski relevantnu istinu o našem antifašističkom nasljeđu.S Elmom smo pričali o: 00:00:00 Intro 00:04:16 Uvod u epizodu 00:07:22 Izložba Wer ist Walter? Ili Topografija antifašističkog otpora u BiH00:09:33 Sa raspadom bivše YU Muzeji revolucije više nikome ne trebaju00:13:30 U bivšoj Jugoslaviji smo imali najveći antifašistički pokret u Evropi00:15:10 Zašto mladi ljudi ovdje ne uče o antifašizmu i zašto se ne ponose tim nasljeđem?00:17:03 Mi smo zaboravili ko je bio Walter i koji je njegov historijski značaj00:19:01 Šteta koju je mladim generacijama napravio historijski revizionizam je ogromna00:22:22 Partizanski pokret je ponudio plaformu zajedničke borbe naroda u Kraljevini Jugoslavije protiv okupatora i fašista00:27:07 Tema sudbine Muzeja revolucije širom bivše Yu je poznata u akadmeskoj zajednici, ali ne i javnosti00:28:40 Its complicated- dio izložbe koji objašnjava odnos fašističkih i kvislinških snaga u NOB-u00:31:47 Priča o antifašizmu je sjajan temelj za dijalog među mladima00:34:10 Tito nije komandovao ratnim bitkama iz kancelarije ni iz podruma, nego je direktno učestvovao u njima00:36:04 Žene imaju ključnu ulogu u partizanskom pokretu otpora 00:39:15 Misija Muzeja je očuvati antifašističko nasljeđe kao dio memorije Balkana00:41:35 Mi smo prvi put nakon 1966. ponudili izložbu koja govori o antifašističkom partizanskom pokretu00:43:02 Za razliku od ostalih Muzeja revolucije u Jugoslaviji mi u SA smo bili i fizički ugroženi u ratu, 30 godina imamo problem s finansiranjem i nemamo grijanja00:45:48 U duhu antifašistkinja danas Muzej predvodi sjajan ženski tim 00:47:45 Za izložbu smo koristili i sliku Valtera koja je pronađena u njegovom novčaniku nakon pogibije00:49:37 Najvrijedniji artefakt u našem Muzeju je raritetni Oklopni voz iz II svjetskog rata, jedan od 4 sačuvana na svijetu00:53:51 Mi nemamo Mona Lizu, ali imamo vrijedan artefakt, a to je priča o antifašizmuProdukcija/Sarajevo: Kolektiv znanja Audio/Sarajevo: Nino ŠkiljićProdukcija/Beograd: podcast.rsVideo i audio/Beograd: podcast.rsMuzika: Alan OmerovićDesign: Effect AgencyJednokratne donacije: https://www.paypal.me/KolektivZnanjaPatreon donacije: https://www.patreon.com/c/KolektivznanjapodcastPratite nas na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/kolektivznanja IG: https://www.instagram.com/kolektiv_znanja/X : https://twitter.com/AnisaSerak*Kolektiv znanja Podcast "Sudbina Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu" is susported by UNESCO, trought Culture and Creativity for Western Balkan, a project funded by European Union that aimes to foster dialogue in the Western Balkans by enchancing cultural and creative sectors for increase socio-economic impact.

Par fotogrāfa Jāņa Gleizda radošajiem eksperimentiem un sadarbību ar Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķiem, runājot par Padomju Savienībā izstumtajām tēmām - erotiku un plastisko ķirurģiju, Kultūras rondo tiekamies ar izstādes "Gleizds, šķēres, papīrīt's" kuratoru komandu. Stāsta Anna Volkova, Vladimirs Svetlovs un izstādes dizainere un arhitektūras autore Līva Kreislere. Kas kopīgs ķirurģijai un fotogrāfijai, motokrosam un sievietēm, izohēlijai un aktam, erotikai un Padomju Savienībai, ziediem un gaismai? Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 23. novembra aplūkojama izstāde "Gleizds, šķēres, papīrīt's". Kuratoru Annas Volkovas un Vladimira Svetlova veidotā izstāde ir veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924 - 2010) māksliniecisko eksperimentu saistībai ar tā laika zinātniskajiem eksperimentiem ķirurģijā. Pievēršoties Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķu un institūta ilggadējā fotolaboranta Gleizda radošajai sadarbībai, izstāde savij vienotā stāstā tādas tēmas kā padomju erotika, medicīniski pārveidota ķermeņa estētika, nespēja un sabiedrības pirmie soļi pretim citādākā pieņemšanai. Izstādē aplūkojama fotogrāfa Jāņa Gleizda darbība 1970. un 80. gados, īpaši izceļot ilgstošo sadarbību starp mākslinieku un Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķiem. Laikā, kad oficiālajai mākslas videi bija jāatbilst padomju valsts diktātam, “mākslās neskolotais” institūta fotolaborants Gleizds un savos eksperimentos visnotaļ radošie mediķi izstrādāja estētiskos principus, lai ar inovatīviem tehnoloģiskajiem risinājumiem ļautu erotiskajai fantāzijai piešķirt padomju pilsoņa ideoliģizētajam ķermenim gaismas auras ieskautas dzimumpazīmes. Izstāde būs aplūkojama līdz 2025. gada 30. martam.

Mirna, jasna, večno lepa ustvarjalnost, brez nepotrebne navlake, ki na dan pritegne notranje človekove boje, njegovo temno destruktivnost, psihično-čustvene bolečine, nerazumljive, metafizične in potlačene sanjske usedline, samoiskanja in premišljevanja o smislu. Takšna naj bi bila umetnost za novo stvarnost, ki je nastala na pogorišču prve svetovne vojne, na opustošeni krajini, ko je po njej kosila epidemija španske gripe, preteči strah pred širjenjem idej sovjetske revolucije pa je kaotično stanje bede, smrti in vsesplošnega pomanjkanja še bolj zapletel. To naj bi bila umetnost reda, ki se je ob razvoju tehnike in industrializacije – tudi v Nemčiji, potem ko so bile njene vojne reparacije prestrukturirane – v silovitem, pospešenem napredku zlila s tendencami, ki so v duhovnem polju zavračale individualnost človeške izkušnje in razosebljale človeško bit. Mnogi umetniki so zagovarjali nevtralno, neposredno, objektivno prikazovanje resničnosti, drugi pa so do take neformalne zaveze gojili veliko posmeha, skepse in ironije. Kmalu se tudi v družbeno-političnih ureditvah v srednji Evropi pokažejo številne razpoke, iz prikrite realnosti in mnogih nerazrešenih konfliktov se izoblikujejo totalitarizmi in znova izbruhne vojna. Vse to tematizira tudi mednarodna razstava Odmaknjeni pogled: Nova stvarnost in realizmi v Srednji Evropi (1925-1933), ki jo gosti Galerija Božidar Jakac – Muzej moderne in sodobne umetnosti. Gosta: direktor te likovne ustanove Goran Milovanovič in višji kustos Miha Colner.   Foto: iz kataloga ob razstaviAVGUST ČERNIGOJMati in sin (družina Hlavaty) /Mother and Son (Hlavaty Family), 1933pastel na papirju / pastel on paper70 x 95 cm; inv. nr.: GG 3070Galerija Božidar Jakac

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Katalāņu valodā Els Quatre Gats nozīmē "Četri kaķi", un restorāns ar šādu nosaukumu atrodas Barselonas gotiskajā kvartālā jeb Barrio Gotico.  Restorāns atrodas skaistā, vēsturiskā namā, un tajā jūt dzīvu saikni ar 20. gadsimta sākuma modernismu. Lielākajā zālē pie sienām ir liecības par tiem māksliniekiem, kuru centrālā pulcēšanās vieta bija šī gastronomiskā un reizē kultūras institūcija. Vairāki no tiem, kas pulcējās "Četros kaķos", cita starpā radījuši tos mākslas darbus, kas šobrīd aplūkojami Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstādē "Baltā un melnā Spānija" ("España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso"). Zināmākais no viņiem noteikti ir Pablo Pikaso, taču man īpaši tuvs ir Santjāgo Rusinjols, elegantu gleznotu interjeru un ainavu meistars. "Četri kaķi" modernisma laikā bija galvenā Barselonas mākslinieciskās bohēmas tikšanās un diskusiju vieta, pielīdzināma mūsu leģendārajai kafejnīcai "M6" 90. gados, vienīgi Barselonas telpas ir reizes sešas lielākas. Daudzi no tagadējā Rīgas spāņu izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem tur pavadīja neskaitāmas stundas! Pirmo reizi pie "Četriem kaķiem" nonācu, Barselonā meklējot Karlosa Ruisa Safona aizraujošajā romānā "Vēja ēna" aprakstītās vietas. Kopā ar Latvijas radio klausītājiem labi pazīstamo kultūras žurnālisti un literatūras lietpratēju Liegu Piešiņu pat divu stundu garumā gida pavadībā izstaigājām galvenās romānā minētās vietas gotiskajā kvartālā. Mūs aizveda pat līdz "Calle del Arc del Teatre" jeb Teātra arkas ielai, kas bija inspirācijas avots rakstniekam tai novietnei, kurā atradās viņa izfantazētā Aizmirsto grāmatu kapsēta. Šī drūmā ieliņa atrodama lai arī centrālā, tomēr bīstamā un samērā nolaistā rajonā Raval. Atgriežoties pie izstādes, jāteic, ka parasti latvieši aizraujas ar tā saucamo Balto Spāniju, kuru izdaiļo eksotiskas, atpazīstamas vietas un intelekts. Vieta Barselonā, kur atrodas "Četri kaķi", metaforiski runājot, ir drīzāk Melnā Spānija, vismaz tāda tā kādreiz bija. Ieliņas ir šauras un tumšas, kultūras mantojums tik sens un daudzviet nodilis. Melnā Spānija ir tā, kurā valda nežēlība, vēršu cīņas un nodevība. Romānā "Vēja ēna" aprakstītās kaislības un slepkavības nenotika vis Gaudi grezno māju ielokā lielajos bulvāros, bet gan lielākoties viduslaiku noslēpumaino namu ēnās. Arī romānā "Vēja ēnā" daudzkārt piesaukti "Četri kaķi", un tie atrodas pavisam netālu no autora izdomātā Semperes grāmatu veikala. "Četros kaķos" nācies ēst divreiz. Bail pat iedomāties, ko šodien teiktu jau gadu desmitiem mākslas vēsturē dusošie mākslinieki, ja šodien cerētu sajust kādreizējo atmosfēru. Restorāna priekšējā telpā vēl valda puslīdz nepiespiesta gaisotne, bet ārzemniekam ir bezcerīgi tur dabūt vietu: viesus vienkārši atsakās tur sēdināt. Iespējams, ka tur notiek diskusijas un reizēm satiekas vietējā bohēma. Lielā zāle ar izcilo un brīnišķīgi saglabāto interjeru ir kapitālisma sliktāko sasniegumu paraugs. Parupji apkalpotāji steidz ātri un bez ceremonijām pasniegt pasakaini dārgos ēdienus. Viņu darbības ir mehāniskas, straujas, nepatīkamas. Neviena, kurš iemiesotu kaut kripatiņu no tradīcijas! Tradīcijas tur iemieso tikai telpa, bet telpa ir bez gara. Izstādē "Baltā un melnā Spānija" Mākslas muzejā "Rīgas birža" ir nesalīdzināmi vairāk 19. un 20. gadsimta mijas gara klātbūnes nekā tā ir (īstenībā nav!) "Četros kaķos". Iespējams, ka tagad kaut kas ir mainījies, pēc diviem mēnešiem došos lūkoties. Visbeidzot jāpasaka, ko tad katalāņu valodā nozīmē vārdu salikums "Četri kaķi". Tas ir nedaudz nicīgs apzīmējums sīkai ļaužu kopiņai, par kuru pārējie nav pārāk augstās domās. Bet te zīmīgi ieslēpta bohēmiskajai videi tik raksturīgā humora izjūta. Restorānu radīja viens no savējiem bohēmiešiem. Tā bija drīzāk vīzdegunīga manifestācija. Viņš varēja savulaik teikt vai nodomāt – lūk, jūs, turīgās Barselonas augstā buržuāzija, mūs ne par ko neuzskatāt, jūs domājat, ka mākslinieks nav tik cienījams kā ārsts, advokāts, banķieris un tirgonis, taču mēs apzināmies, ka mūsu nicināmais pulciņš atstās daudz lielākas un dziļākas pēdas Spānijas un Eiropas vēsturē nekā jūsu naudas maisi!  

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Dzejnieka Imanta Ziedoņa un aktrises Ausmas Kantānes vasaras mājā "Dzirnakmeņi" nav viegli atrast priekšmetu, kas būtu rūpnieciski ražots vai veidots no nedabīga materiāla. Aiz kāpnēm uz āķa karājas divi plastmasas paklāju dauzāmie, kas teju vai "lec ārā" uz citu lietu fona – droši vien izmantoti daudzo "Dzirnakmeņos" atrodamo tekstilizstrādājumu kopšanai. Un, ja labi ieskatās, plauktos starp grāmatām un daiļamata meistaru keramikas darbiem var ieraudzīt plastikāta krokodilu figūras – veselas trīs! Nē, tie nav izkāpuši no visiem labi zināmās Imanta Ziedoņa pasakas par Kroko un Dilu. Šo krokodilu stāsts ir pavisam cits. Tas saistīts ar Imanta Ziedoņa laikabiedru režisoru Ivaru Selecki, kurš nupat nosvinēja 90 gadu jubileju. Seleckis, pēc viņa paša teiktā, bērnībā nemaz neesot interesējies par kino, toties daudz lasījis grāmatas. Pats bija nolēmis kļūt par vēsturnieku, tomēr, draugu un ģimenes atrunāts, iestājies pārtikas rūpniecības fakultātē. Tur studiju darbu ietvaros esot sācis nodarboties ar fotografēšanu, tas iepaticies, un tā šī ķēdīte pamazām novedusi līdz kino. Mūsdienās Ivars Seleckis ir viens no latviešu dokumentālā kino skolas pīlāriem – kā operators vai režisors piedalījies teju visās slavenākajās Rīgas kinostudijas dokumentālajās filmās. 1994. gada rudenī Ivaram Seleckim piezvanījis Imants Ziedonis un uzdevis jautājumu – vai nezinot kādu skulptoru, kurš varētu izkalt krokodila figūru. To Ziedonis vēlējies iznest cauri Latvijai, tādējādi godinot citu slavenu latviešu vīru – Dundagā dzimušo Arvīdu Blūmentālu, kuru Latvijā un pasaulē pazīst arī kā krokodilu Dandiju. Arvīds Blūmentāls, kurš nu jau ir aizgājis aizsaulē, piedzima 1925. gada 3. martā Dundagas pagasta Būdenu mājās, pēc skolas beigšanas iestājās armijā, aizgāja karā un ar latviešu leģionu nonāca Berlīnē. Pēc kara, zaudējis cerību atgriezties dzimtenē, pārcēlās uz Austrāliju, kur kļuva slavens kā bezbailīgs krokodilu mednieks. Tā Seleckim un Ziedonim dzima ideja par filmu "Gājiens ar krokodilu", kura 1995. gadā arī tika uzņemta. Imants Ziedonis ir šīs filmas scenārija autors, bet Ivars Seleckis – režisors. Kaut arī, pēc paša Ivara Selecka teiktā, scenārijus tai laikā rakstīja, lai izmestu ārā, jebšu, tie bija nepieciešami tikai tādēļ, lai iesniegtu apstiprināšanai, Imanta Ziedoņa gadījumā tā tas gluži nebija. Viņa spēja saskatīt detaļās to, ko iespējams izvērst, bagātā fantāzija un prasme veidot interesantas un īpatnējas asociācijas noteikti bija liels ieguldījums šīs neparastās filmas veidošanas procesā. Un tas tiešām bija neparasts – mākslinieka Oļega Skaraiņa veidotais, divas tonnas smagais betona krokodils tika zirgu pajūgā vests cauri vairākām Latvijas pilsētām, vietām bloķējot satiksmi un radot arī citas neērtības. Vēl viens nozīmīgs cilvēks šīs filmas tapšanā bija toreizējais Latvijas goda konsuls Amerikas Savienotajās Valstīs – Norberts Klaucēns. Imanta Ziedoņa uzrunāts, viņš piešķīra filmas uzņemšanai nepieciešamos 100 000 dolāru. Viņš esot teicis – man tā nauda neko nenozīmē, galvenais, radīt kaut ko nozīmīgu. Norberts Klaucēns ir ļoti cienījis Imantu Ziedoni. Viņš piedalījies arī filmas atklāšanas pasākumā, kur visiem filmēšanas grupas dalībniekiem ir uzdāvinājis plastmasas krokodilu  – vestas no ASV, jo tajā laikā Latvijā neko tādu nevarēja nopirkt. Kāpēc "Dzirnakmeņos" nonāca trīs no šiem krokodiliem – par to varam tikai minēt. Tāpat arī varam tikai minēt to, kāds būtu Arvīda Blūmentāla liktenis, ja viņš būtu palicis Dundagā un nebūtu kļuvis par Austrālijas krokodilu mednieku. Seleckis domā, ka tik neparasts cilvēks tāpat noteikti būtu paveicis kaut ko lielu un paliekošu. Tomēr vēsture ir iegrozījusies tā, ka šodien mēs pazīstam Krokodilu Dandiju, kuram par piemiņu kalpo 1995. gada 22. septembrī Dundagā uzstādītais krokodila piemineklis, un arī trīs krokodili Ziedoņa muzejā Murjāņos.

Mākslas muzejā „Rīgas birža” atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija „Indijas māksla”. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā ir vairāk nekā 500 Indijas materiālās kultūras priekšmetu, un katrs no tiem ir mākslas darbs. Pērn kolekcijas darbi tika rādīti plašā izstāde, savukārt tagad daudzi no tiem aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā, ko papildina Latvijā mītošo indiešu video stāsti. Muzeja Āzijas kolekcijā visvairāk pārstāvēti Indijas, Japānas un Ķīnas priekšmeti, un Indijas daļa tajā ir būtiska, jo muzeja kolekcijā pārstāvēti gandrīz visi Indijas reģioni. Protams, svarīgs bijis izpētes darbs, kas veikts 2022.gadā un kam sekoja izstāde „Indija – tradīciju zeme”. Māksla un amatniecība ir klātesoša visos indiešu dzīves un kultūras aspektos – mājokļa iekārtojumā,  reliģiskajās ceremonijās un rituālos, apģērbā un aksesuāros. Ekspozīcijā ir ne tikai dažādi priekšmeti no Indijas, bet arī video, kuros indiešu kopienas pārstāvji dalījušies savos stāstos, piemēram, Prita Ramahandrana (Preetha Ramachandran) izceļ indiešu tautas tērpu. Ekspozīcijā vairāki tekstiliju paraugi un sārī. Savs skatu punkts būs arī mazajiem izstādes apmeklētājiem, jo īpaši šai ekspozīcijai sagatavots ceļvedis bērniem „Ziloņu taka” , kas tieši viņiem palīdzēs iepazīties ar Indijas kultūru.

Z gostujočo razstavo hrvaškega Muzeja krapinskih neandertalcev Tolminski muzej do konca novembra odstira izjemno poglavje prazgodovine, kjer je pobliže predstavljen krapinski pračlovek. Fosilni ostanki, zbrani na Hušnjakovem brdu v Krapini na severovzhodu Hrvaške, so namreč največja posamična zbirka neandertalcev na svetu. Muzej krapinskih neandertalcev je prejemnik Znaka evropske dediščine za leto 2015, zato je tokratno gostovanje razstave obenem simbolno povezovanje dveh krajev, ki se ponašata s tem prestižnim nazivom, saj je tudi Spominska cerkev Sv. Duha v Javorci, za katero poleg Občine Tolmin in zavoda za turizem Dolina Soče skrbi Tolminski muzej, nosilka Znaka evropske dediščine od leta 2017. Pogovarjamo se z avtorjem razstave Jurico Sabolom, ravnateljem Muzejev Hrvaškega Zagorja.

Potem ko je bila prva svetovna vojna velik del 20. stoletja pri nas odrinjena na rob, so jo zgodovinarji v zadnjih desetletjih že temeljito raziskali. Slabše raziskano je tisto, kar se je v vojni, ki je bila, kot ugotavlja zgodovinar dr. Marko Štepec v delu Življenje v zaledju soškega bojišča (Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije, 2023), velika in vseobsegajoča tudi pri nas, dogajalo v zaledju. Kako je to vojno živelo in doživljalo civilno prebivalstvo, kako globoko je zaznamovala življenja navadnih ljudi in kakšne so bile posledice za posameznike ter družbo nasploh. O tem v pogovoru z avtorjem omenjene knjige. Foto: Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije

Pred kratkim je Karnijske Alpe obiskal italijanski predsednik Sergio Mattarella. V kraju Ampezzo je počastil 80-letnico Karnijske republike. Ta del zgodovine pri nas ni dobro poznan, kaj se je dogajajo pri naših sosedih leta 1944? Muzej literature v Trstu je posvečen književnikom, ki so navdih našli v večkulturnem mestu, v nekdanjem pristaniškem središču Avsto-Ogrske monarhije. Boris Pahor je še pred smrtjo svoj pisalni stroj podaril pobudnikom muzeja. Z majčko skupine Laibach izvemo za glasbeno interpretacijo Alamuta Vladimirja Bartola, znana grafika Avgusta Černigoja pa dopolnjuje predstavitev Srečka Kosovela. Slovenski literarni svet zastopajo še Alojz Rebula, Marko Kravos, Dušan Jelinčič, pozabili niso niti na prvo ženski časopis, ki ga je urejala Marica Nadlišek.

V Trstu je vrata odprl Muzej Literature "Let's". Obiskovalci bodo mesto odslej lahko spoznali tudi skozi zgodbe številnih literatov, ki jih je navdihnilo večkulturno pristaniško središče na skrajnem severu Jadrana. Med avtorji, ki so s svojimi deli Trst ponesli v svet, so seveda tudi Slovenci. Pri Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije pa je izšla knjiga dr. Marka Štepca z naslovom Življenje v zaledju soškega bojišča. Knjiga se posveča družbenim vplivom vojne, ki je močno zaznamovala življenje civilnega prebivalstva.

Ojāra Vācieša muzejā atklāta Alekseja Naumova izstāde „Sirds likums metropolēs”. Ekspozīcijā gan krāšņas pilsētu ainavas, gan animācijas filmas „Sirds likums” radošais process – akrila tehnikā radīti darbi. Pilnmetrāžas animācijas filma „Sirds likums” ir nesens režisores Rozes Stiebras un Alekseja Naumova veikums. Ojāra Vācieša muzeja pirmā stāva telpa kļuvusi par izstāžu zāli, pie sienām Alekseja Naumova gleznotās pasaules pilsētu ainavas - nami, kalni un parki, arī Arkādija ziemā. Savukārt blakus esošā nelielā istabiņa iztapsēta ar animācijas filmai „Sirds likums” akrila tehnikā radītajiem darbiem, ko mākslinieks veidoja Rozes Stiebras jaunākajai animācijas filmai. Izstādes kuratore Dace Micāne-Zālīte. Izrādēs, jau sen Alekseja Naumova izstādi muzejā vēlējusies sarīkot Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse, ierosme bijusi glezna „Arkādija”, tagad ekspozīcijā blakus gleznai Ojāra Vācieša dzejolis „Arkādija”. Aleksejs Naumovs pats ir gandarīts, ka izstādē apvienota animācija ar glezniecību. Alekseja Naumova izstāde Ojāra Vācieša muzejā būs skatāma līdz 20.novembrim. Savukārt Latvijas Nacionālās operas apmeklētāji aicināti aplūkot Alekseja Naumova izstādi „Krāsa, gaisma un opera”, darbi  eksponēti ātrijā starp operas vēsturisko un jauno ēku.

Na Fužinskem gradu že od leta 1972 deluje Arhitekturni muzej Ljubljana, zadnjih 14 let poznan kot Muzej za arhitekturo in oblikovanje – MAO. V zbirkah muzeja hranijo bogato dediščino arhitekture, oblikovanja in fotografije 20. in 21. stoletja. O širokem naboru tem in področij, ki jih pokriva muzej, govori tudi razstava »Grad – Koncepti, predmeti, prostori«, ki pa se ne osredotoča le na zgodovino Gradu Fužine, ampak na domiseln način predstavlja preteklo dogajanje zadnjih petih stoletij na tem področju ter med njih vpleta tudi elemente sodobnosti. Razstavo je obiskala Lucija Vidergar. Bere Darja Pograjc.

Šovasar Arhitektūras muzejā skatāma izstāde „Divi ģēniji”, par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem Edgaru Pučiņu un Gunāru Asari. Abiem arhitektiem šogad apaļas jubilejas, kas arī bijis iemesls izstādes sarīkošanai. Dienā, kad esmu Arhitektūras muzejā, valda rosīga gaisotne, jo tūristi nelielās grupās ik pa laikam aplūko seno ēku ne tikai no ārpuses, bet ielūkojas arī iekštelpās, kurās iekārtota ekspozīcija par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem. Izstāde iesākas ar nelielu atkāpi vēsturē, jo ilgus gadus Rīgas pilsētas galvenie arhitekti bija vācu speciālisti, iesāk izstādes kuratores, arhitekts Jānis Lejnieks. Edgaru Pučiņu šogad pieminam viņa 100. jubilejā.  Rīgas galvenā arhitekta amatā bijis no 1960. līdz 70. gadam. Gunārs Asaris pilsētas galvenā arhitekta amatā bija 27 gadus. Dzimis rīdzinieks, nācis no  inteliģentas ģimenes. Arhitekta kvalifikāciju ieguvis 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā. Šogad viņu pieminam 90. gadskārtā. Izstāde „Divi ģēniji” arhitektūras muzejā būs skatāma visu augustu.

Budizem ni »le« religija; v pomembni meri je tudi filozofija. V pogovoru s filozofinjo dr. Nino Petek smo preverjali, kateri pravzaprav so ključni koncepti budistične filozofske misli pa tudi kako se je ta misel razvijala v zgodovinskem času ter geografskem prostoru.V zahodni intelektualni tradiciji smo navajeni precej jasno, ostro ločevati med kategorijami, kot so umetnost, filozofija in religija – pa čeprav v vseh treh poljih udejstvovanja ljudje že tisočletja iščemo odgovore na sorodna vprašanja, povezana pač s smislom človeške eksistence, smislom našega trpljenja, temeljno naravo stvarstva ali s tisto skrivnostno mejo med bitjo in ne-bitjo, ki ji rečemo smrt. Prav zato se lahko zdi, da imajo, pogojno rečeno, bolj prav v nekaterih intelektualnih tradicijah, ki imajo svoje korenine v Aziji in v katerih omenjene kategorialne ločnice niso tako ostro postavljene. Vzemimo, na primer, budizem in se vprašajmo, kaj natanko počne budistični menih, ko ustvarja mandalo? – Je to oblika umetniškega ustvarjanja, religijskega čaščenja ali filozofske meditacije? Je vse troje hkrati? Nič od tega? Sploh pa: katera so ključna vprašanja, ki vznemirjajo oziroma zaposlujejo tiste intelektualke in intelektualce, ki izhajajo iz budističnih idejnih tradicij, iz budističnega miselnega univerzuma? Kateri pravzaprav so ključni koncepti, s katerimi skušajo budistični misleci zgrabiti človeka in stvarstvo? Kakšni so odgovori, do katerih so se v počasnem teku stoletju – zahvaljujoč delovanju različnih, pogosto tudi opazno divergentnih si budističnih intelektualnih šol – navsezadnje dokopali? In, jasno, kako težko je v ta miselni svet vstopiti človeku, ki se je intelektualno oblikoval v kontekstu evroameriških intelektualnih tradicij? To so nekatera izmed vprašanj, ki so nas zaposlovala v tokratnem Kulturnem fokusu, ko smo pred mikrofonom gostili filozofinjo, predavateljico na ljubljanski Filozofski fakulteti, dr. Nino Petek, ki je v sodelovanju s Sebastijanom Pešcem pred nedavnim souredila intriganten zbornik V iskanju Buddhe : sprehodi po krajinah budistične filozofije. Gre za zbornik, v katerem slovenski filozofi in filozofinje različnih generacij in usmeritev premišljujejo ne le budizem kot tak, ampak s pomočjo budizma skušajo, kajpada, tudi poglobiti svojo lastno misel. Toda: ali si lahko z budistično mislijo pomagamo, ko se bodemo s svetom, tudi laiki? – No, tudi to vprašanje smo pretresli v pogovoru z dr. Petek.   foto: kip Bude, ki poučuje, je nastal v 3. ali 4. stol. n. št. v deželi Gandhara na območju današnjega Pakistana, hrani pa ga singapurski Muzej azijskih civilizacij (detajl, Goran Dekleva)

Nevis sekot instrukcijām, bet atklāt veselību kā interesantu pasauli. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā vairākas dienas (24., 25 un 26. jūlijā) noritēs pētniecības laboratorija bērniem. Trīs tematisku darbnīcu ciklā par skābekli un elpošanu muzeja pedagoga vadībā rosinās dalībniekus domāt par cilvēka un pārējās dabas attiecībām. Praktiskā darbošanās notiks modes dizaineru MAREUNROL'S radītajā interaktīvajā vidē, ko veido daudzslāņains gobelēns.

Muzejā un pētniecības centrā iepazīt trimdinieku dzīvi mazliet no cita skatupunkta” šobrīd var ceļot laikā, jo tur aplūkojama izstāde izstāde “Līdz pasaules malai un atpakaļ. Muzeja priekšmetu stāsti par latviešu diasporas veidošanos”. Izstāde kā ceļojums ved caur dažādiem vēstures pagriezieniem, kas savulaik ir aizveduši latviešus tālu prom no dzimtenes. Izstāde ir iespēja iepazīt trimdinieku dzīvi mazliet no cita skatupunkta. Arī atklāt neparastus stāstus. Daļu no tiem atklājam arī raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Iepazīstina muzejā un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” pārstāves Marianna Auliciema un Danuta Grīnfelde. Izstādē spilgti muzeja krājuma priekšmeti vēsta par latviešu došanos prom no mājām, par izceļošanas iemesliem dažādos laikos un par dzīvi ārpus Latvijas. Eksponāti ļauj uz izceļošanu paskatīties no dažādiem skata punktiem ‒ tie atspoguļo bērnu un pieaugušo, sieviešu un vīriešu, akadēmiķu, sportistu un piedzīvojumu meklētāju dzīves tuvās un tālās pasaules malās. Izstādē iekļautie priekšmeti pabijuši visos apdzīvotajos kontinentos. Eksponātu vidū ir animācijas filmas dekorācija, skaistumkaralienes tautastērps, dievvārdi, dēkaiņa airis u. c. Izstāde būs skatāma līdz 4. oktobrim muzeja izstāžu zālē Berga bazārā – Rīgā, Dzirnavu ielā 84.

Ob bližnjem godu sv. Marte, ki ga praznujemo devetindvajsetega julija, smo k pogovoru povabili gospodinjo, ki v delu žena pri domači hiši, v družini, vidi veliko vrednost in bogastvo, Marto Toplak iz Juršincev blizu Ptuja. Dolga leta si prizadeva za ovrednotenje gospodinjstva, zato je ustanovila Muzej dediščine kraljic in Društva gospodinj, kjer v posebnih za to namenjenih prostorih ob godu sv. Marte tradicionalno pripravijo odmeven dogodek, udeleženke se učijo med drugim tudi kulinaričnih spretnosti. Marta Toplak je poleg številnih aktivnosti gospodinja na domači turistični kmetiji, predana žena ter mati.

V Pokrajinskem muzeju Kočevje so odprli razstavo, posvečeno pobojem v jami pod Macesnovo gorico ob koncu druge svetovne vojne. Sledilo je predvajanje dokumentarnega filma s podobno vsebino, nato pa je bilo predstavljeno poročilo vladne komisije za reševanje prikritih grobišč. V Brežicah bodo konec avgusta pripravili prvi festival evropskega filma, za katerega organizatorji upajo, da bo postal tradicionalen. Od 28. do 31. avgusta si bo v prostorih Posavskega muzeja Brežice mogoče po ugodni ceni ogledati 10 evropskih filmov. Na koncu bodo podelili tudi nagrado za najboljši film po izboru občinstva.

V Notranjskem muzeju v Postojni je na ogled razstava z naslovom Kamen na kamen – palača!: Plemstvo na Postojnskem. Njena posebnost je v avtorstvu in med drugim, v izboru naslova, ki ga je izbrala spletna aplikacija ChatGPT. O razstavi smo se pogovarjali s kustosinjo Ano Čič, ki je koordinirala skupino štirih ljubiteljic preteklosti, natančneje zgodovine. V okviru andragoškega programa Muzej za zelence so razstavo pod njenim mentorstvom pripravile v sodelovanju z Ljudsko univerzo Postojna. Razstavo so udeleženke zasnovale kot časovni trak od leta 1136, ko je Postojna prvič omenjena v starih rokopisih Oglejskega patriarhata kot »Ariperch«, pa do konca druge vojne, ko na Slovenskem sloj plemstva dokončno izgine. Za vsako stoletje so izpostavile določene rodbine, osebnosti in dogodke, ki so se jim zdeli zanimivi. Tako na razstavi zasledimo preproste predstavitve družin znamenitih priimkov, kot so Auersperg ali Turjaški, Cobenzl, ki so izhajali iz Štanjela na Krasu, Codelli, Lueger, od katerih je najbolj znan Erazem Predjamski. Zasledimo še gospode Orehovške in rodbino Windischgraetz. Posebej so predstavile patriarhat iz Ogleja, ki je imel na območju južno od reke Drave dolga stoletja celo civilno moč jurisdikcije, in pa lokalne veljake, kot sta bila Anton Globočnik plemeniti in Josip Gorup plemeniti iz Slavine, ki je v 19. stoletju obogatel kot tržaški poslovnež. Glede na to, da je sama zamisel sodelovanja z nemuzejskimi ljudmi prišla iz sodobnih smernic muzealstva Mednarodnega muzejskega sveta, katerega člani so tudi tukajšni muzealci, Ana Čič v oddaji razmišlja tudi o tem, kakšno stopnjo tveganja za končen izgled razstave je njej predstavljalo sodelovanje z nešolanimi muzealci.

Posavski muzej Brežice letos obeležuje 75 let delovanja. Obletnico so v muzeju posvetili njegovim soustvarjalcem, donatorjem, katerih donacije so tudi vključili v svoje stalne razstave. Zavod za turizem in kulturo Žirovnica v rojstni hiši Matije Čopa v Žirovnici vabi k ogledu slikarske razstave Barvna potovanja, na kateri so predstavljeni akvareli Andreja Jemca ob njegovi 90 letnici.

Pred slovesno razglasitvijo samostojne Slovenije je bilo treba poskrbeti za zamenjavo državnih simbolov in oznak - starim je potekel rok trajanja. Opravek ni bil enostaven, čas pa je v prvi polovici leta 1991 neusmiljeno bežal. Zgodbi o nastanku slovenske zastave - predvsem tisti, ki je visela na Trgu republike v Ljubljani pred 33 leti - posvečamo današnji Torkov kviz. Sogovornica: Nataša Strlič, kustosinja Muzeja novejše in sodobne zgodovine Slovenije, kjer hranijo zastavo "velikanko", ki je "ena največjih in simbolično najpomembnejših muzealij" tega muzeja. Vir: Samostojni! - fotografije in fotoreporterji o samostojni Sloveniji in vojni (Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije)

Muzej za arhitekturo in oblikovanje, ki ima svoj prostor v Gradu Fužine, je močno povezan z okoljem, v katerega je vpet. O tem, kako sodelujejo s tamkajšnjimi ustanovami, da bi prebivalcem Fužin omogočili bolj kakovostno in ustvarjalno bivanje, priča razstava v parku z naslovom Muzej v skupnosti 2, v samem muzeju pa so odprli še obsežno razstavo Grad – koncepti, predmeti, prostori. Ta v središče ne postavlja stavbne zgodovine, ampak predvsem življenje gradu, ki skozi stoletja z okoliško naravo spodbuja vedno novo mišljenje, znanje, invencije. Ker pa je tik pred poletjem pri Cankarjevi založbi izšlo pet novih del, med njimi tudi dva izvirna romana, tokrat še o teh: romaneskni prvenec Nihče nikogar ne spozna Katarine Gomboc Čeh identitetna vprašanja študentke Maše prepleta z razklanostjo slovenske družbe, delo Povej, napisala bom, drugi roman pisateljice Ive L. Novak, ki se odvija v času pandemije koronavirusa, pa v središče postavlja vprašanje materinstva in drugih vlog, ki jih ženskam pripisuje družba.

Rotko muzejs aizvadītās nedēļas nogalē atklāja vasaras izstāžu sezonu. Šajā izstāžu sezonā skatītājus priecēs brazīliešu izcelsmes Lielbritānijas gleznotājas, tēlnieces un grafiķes Karinas Lambrehtas (Karin Lambrecht) izstāde “Dvēseles gadalaiki”, kur caur dažādām formām atklāsies garīgie meklējumi. Ar tiem sabalsosies pašmāju izstāde “Laika dimensijas”, kuras autore Inese Brants ir viena no Latvijas ievērojamākajām porcelāna meistarēm. Savukārt Latvijas mākslinieku grupas izstādē “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?” katrs mākslinieks piedāvās savu interpretāciju par cilvēka figūru un tās simbolisko un komunikatīvo būtību. Skatītāju uzmanībā nonāks arī viena no Ķīnas vadošajiem abstrakcionistiem Taņ Pina (Tan Ping) spilgtā izstāde “Turpu šurpu: Taņ Pina māksla”. Visas vasaras sezonas izstādes skatītājiem būs pieejamas līdz 25. augustam.

Plaša angļu dekolētā fajansa ekspozīcija no Latvijas muzejiem un privātkolekcijām pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža”. Izstādei dots nosaukums „Zili baltās pasaules valdzinājums”, taču ekspozīcija atklāj gan krāsu, attēlu daudzveidību uz traukiem, gan liecina par trauku lietošanu Latvijas teritorijā. Skaistie angļu dekolētā fajansa trauki - šķīvji, krūzes, vāzes, tējas un pusdienu servīzes - apskatāmas mākslas muzeja „Rīgas Birža” Lielajā zālē. Trauki eksponēti gan stiklotos skapjos, vitrīnās, gan izvietoti uz galdiem, tā demonstrējot smalku galda klājumu. Ar ekspozīciju iepazīstina viena no izstādes veidotājām un iekārtotājām, mākslas zinātniece Ina Līne, atklājot zilo toņu daudzveidību un ar apdedzināšanu saistītu krāsu izvēli. Izstādes aizsākums bijis 2021.gadā Cēsu muzejā, un priecējusi apmeklētāju lielā interese. Pēc tam transformētā veidā ekspozīcija pārvietota uz Durbes pili Tukumā. Nu angļu dekolētais fajanss skatāms Rīgā un kā norāda otrs izstādes veidotājs, mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, „Rīgas Birža” izstāde ir apjomā ievērojami lielāka. Jaunākās ekspozīcijas pamatā ir Daiņa Bruģa un Agritas Tipānes privātkolekcijas, kuras papildina vairāki simti priekšmetu no 22 Latvijas muzejiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Trauki izgatavoti no fajansa, to noformējumam izmantota dekolēšanas tehnika: dekorēti ar gravīras vai citā grafikas tehnikā pavairotiem un mehāniski uz trauku virsmām pārnestiem attēliem – (dekoliem).  Šī 18.gadsimta nogalē Anglijā iecienītā keramikas rotāšanas tehnoloģija ļāva radīt greznus, vizuāli efektīgus traukus ātrāk un lētāk nekā iepriekš. 7.jūnijā muzejā notiks lekcija "Galda māksla". Par etiķeti pie galda un uzvedības normām runās grāmatu zinātniskā redaktore un uzvedības kultūras speciāliste Ingūna Peniķe. Bet pati izstāde „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. 18.-21.gadsimts” mākslas muzejā „Rīgas Birža” būs skatāma līdz 20.augustam.

Posvečamo se 250. obletnici Narodne in univerzitetne knjižnice. V četrtek zvečer je dobil Denis Škofič Cankarjevo nagrado za pesniško zbirko Tuskulum. Kaj bomo gledali in kaj se bo dogajalo na 59. Borštnikovem srečanju v Mariboru - začne se v ponedeljek, vemo pa že, da dobi Borštnikov prstan igralec Branko Šturbej. Pogledamo v Muzej sodobne umetnosti Metelkova, tam je razstava Ozvezdja mnogoterih želja: Ob vzhodnem obzorju, in v Etnografski muzej v Ljubljani na razstavo Azija sredi Ljubljane. Spremljali smo simpozij ob stoti obletnici rojstva umetnostnega zgodovinarja profesorja Naceta Šumija.

Ob mednarodnem dnevu muzejev v letu 2024 je dvanajst slovenskih nacionalnih muzejev postavilo skupno razstavo, ki je na panojih na ograji Etnografskega muzeja. Muzej krščanstva se predstavlja s Potjo cistercijanov, ki je več kot 6300 kilometrov dolga mednarodna pohodniška pot, povezuje samostanske pokrajine šestih evropskih držav in z dvema krožnima potema, dolgima štirinajst in štiriindvajset kilometrov, se poti pridružuje tudi Stična. Pogovarjali smo se z mag. Natašo Polajnar Frelih.

Zagorka Zaga Žeravica, supruga proslavljenog trenera Ranka Žeravice, novi je gost Jao Mile podcast-a.Razgovarali smo njenoj igračkoj i trenerskoj karijeri, ali i zajednickom životu sa Rankom koji je trajao pune 53 godine.https://www.fondacijarankozeravica.comJedna od tema je bila i muzej Ranko Žeravica koji je pre godinu dana otvoren u Novom Miloševu.00:00:00 Početak 00:00:30 Humanost 00:01:30 Zaga Žeravica00:03:42 Koliko pratite playoff utakmice?00:05:22 NBA zavrsnica00:11:34 ABA Liga finale i odnos sa EL00:18:40 EL F4 00:19:55 Muzej Ranka Zeravice00:36:00 Ko je bio Ranko Zeravica?00:46:25 Anegdote iz Moskve00:52:21 Odrastanje01:10:10 Košarkaška karijera i kraj 01:24:00 Najveći talenti košarkaski sa ovih prostora01:32:40 Sta joj je kosarka donela?01:35:29 Savet za mlade 01:42:05 Petorka iz bivse jugeThumbnail designer:https://instagram.com/design33_mk?igs...Pratite nas na društvenim mrežama!Instagram  / jaomile_podcast  Facebook   / jaomilepodcast  TikTok 

Dobili smo rekordan broj horor piča iz IT industrije, ali prije nego što objavimo nove, prisjećamo se kako je nastao ovaj dugogodišnji serijal i čitamo i ulomke iz nama osobno najstrašnijih priča!Također, komentiramo The Recursive: State of AI in CEE Report. Autori su u njemu izdvojili AI kompanije koje su skupile 8,2 milijarde dolara investicija, od toga su 2 milijarde otišle u Hrvatsku. Spominjemo robotaksije, tužbu protiv Mete, a za internetske nostalgičare, Ana Marija je pronašla pravu poslasticu, Muzej internetskih artefakata._______________0:33 Za one koji se ne boje horor priča5:50 Birokratski horor jedne korporacije7:50 Ti si meni samo trošak...10:25 AMK čita ulomak još neobjavljene priče12:13 O "ratnim veteranima" jednog projekta15:30 Ulazimo u detalje izvještaja o umjetnoj inteligenciji u CEE regiji27:06 Reddit ima milijun korisnika u Hrvatskoj. Tko su oni?36:47 Kako je AMK slučajno otkrila identitet poznanice na Redditu?43:47 Top i flop proteklog tjedna!_______________

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs laidis klajā grāmatu, kas veltīta muzeja karogu kolekcijai. Tajā atrodami daudzi simti karogu un to detaļu, tostarp arī senākie karogi Latvijā. Kādu stāstu sevī nes karogs laiku laikos? Kopā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti Anitu Gailišu skaidrojam, kā no militārās jomas karogs kļuva par valsts simbolu, ar ko no karoga atšķiras standarts un vimpelis un kādi karoga atribūti savulaik tika dāvināti Dziesmu svētku dalībniekiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītājas Anitas Gailišas grāmata “Stāvi stipri, strādā droši. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja karogu kolekcija” tapusi vairāku gadu desmitu darba rezultātā, pētot muzeja karogu kolekciju. Unikālais izdevums ir vērtīgs izziņas materiāls karogu vēstures – veksiloloģijas – pētniekiem, kā arī vizuāli un informatīvi bagāts ceļojums karogu vēstures stāstos ikvienam interesentam. “Karogu kolekcijas priekšmeti hronoloģiski aptver piecus gadsimtus un atspoguļo Rīgā un Latvijā vēsturiski lietotus augstākās varas un visdažādāko sabiedrisko organizāciju vienotības un identitātes krāsainos simbolus no 17. gadsimta līdz pat 21. gadsimtam,” uzsver Anita Gailiša un piebilst, ka “Karogu pētniecība ir īsts detektīva darbs.”

Muzejā "Andrupenes lauku sēta" Jūs nokļūsiet 20.gadsimta sākumā Latgales laukos, kur varēsiet apskatīt simtgadīgu lauku māju, klēti, melno pirti, smēdi, dažādus darbarīkus un sadzīves priekšmetus. Raidījumam pievienojas un "Kā labāk dzīvot" komandu laipni uzņem muzeja "Andrupenes lauku sēta" vadītāja Skaidrīte Pauliņa, Andrupenes skanīgā balss, Andzeļu Tautas nama vadītāja Karīna Beikule un muzeja darbiniece un Latgales Kulinārā mantojuma recepšu pārzinātāja Lilita Šatilova. 

Nova epizoda podcasta Snaga uma donosi razgovor sa docentom Fakulteta savremenih umetnosti Ivanom Lalićem, i čovekom čije je ime vezano za neke od najzanimljivijih umetničkih projekata u Beogradu i Novom Sadu, pre svega tvorcem kultnog Mixer-a, o kom su svojevremeno izveštavali svetski mediji. Lalić se u razgovoru sa Miljanom Nešković osvrnuo na urušavanje kulturnog izraza u Srbiji koje je u proteklih deset godina rađeno sistemski - od projekta do projekta. Kako se promenila muzička, a kako dizajnerska scena? Kako su i zašto ugašeni festivali i projekti po kojima smo bili poznati širom Evrope? Koja je uloga Crkve u svemu tome? Kako se menjao način govora u javnosti i zašto ni Muzej savremene umetnosti ni Narodni muzej neće nikad biti odlika ove vlasti, već isključivo bahatost? Ovo su samo neka od pitanja o kojima je govorio Ivan Lalić u epizodi koja nas podseća šta smo sve imali, šta smo sve izgubili, ali i pokreće pitanje kako želimo da nam društvo izgleda u narednih deset godina.

Zdravo. Tokrat obstanemo v prometni koloni. Ker se prvi ustavi Aljo, je on Zeus prometne kolone, prvi med bogovi prometnih kolon na Olimpu, pa nas je še na tisoče, če ne desettisoče. Ko nismo v prometni koloni, smo Zunaj norišnice in skupaj z našimi junaki gledamo Zvonkovega kolega, ki govori o tem kako ne mara Boga dežja. Bog dežja ni nič kriv, da ga neimenovani akademik ne mara, zato se raje posvetimo starim epizodam in se spomnimo da vsak glaž šteje. Aljo se vpraša, kaj slišiš, če prisloniš kozarec k ušesu, Peli odgovori Žibert, Zi pa je bolj poetičen (tako kot avtor v tem poglavju) in pravi, da sliši tih šepet gostilne. Ob omembi konference za tisk se spomnimo kralja tiskovnih konferenc, pa tudi na Muzej osamosvojitve se spomnimo in na Pučnikovo srce (oziroma tisto rdečo volno, ki je visela pod stropom muzeja), poleg bogov prometnih kolon pozdravimo tudi bogove tinitusa, ki pa jih je manj, kot bogov kolon. Scenaristu je na koncu odpuščeno za napako in ker smo dobre volje, ga ne odpustimo kar takoj (kot je v navadi), ampak ga pošljemo na disciplinsko.