Podcasts about muzej

Fluent Fiction - Serbian: Becoming Art: Milan's Playful Museum Adventure Find the full episode transcript, vocabulary words, and more:fluentfiction.com/sr/episode/2026-06-13-22-34-01-sr Story Transcript:Sr: Било је лето у Београду, и сунце је бацало топла преламања кроз прозоре Музеја уметности.En: It was summer in Beograd, and the sun cast warm reflections through the windows of the Muzej umetnosti.Sr: Посетиоци су тихо корачали по сјајним подовима, дивећи се лепоти изложених дела.En: Visitors quietly walked on the shiny floors, admiring the beauty of the displayed works.Sr: У једној од главних сала, међу зидовима слика и скулптура модерне уметности, шетао је Милан.En: In one of the main halls, among walls of paintings and sculptures of modern art, Milan was walking.Sr: Он је био заљубљеник у уметност и увек је тражио нешто посебно, нешто што ће се урезати у његову меморију.En: He was an art enthusiast and was always searching for something special, something that would be etched into his memory.Sr: Док је Милан разгледао изложбе, у њему се пробудила идеја.En: As Milan was viewing the exhibits, an idea sparked within him.Sr: Простор у средини једне од сала био је празан, а на Милана је одједном пала мисао да постане део уметности.En: The space in the middle of one of the halls was empty, and suddenly the thought struck him to become a part of the art.Sr: Полако, са смешком препуним несташлука, сео је на под и правио се невидљив.En: Slowly, with a mischievous smile, he sat down on the floor and pretended to be invisible.Sr: Хтео је да буде део експоната, да види реакције људи, да доживи уметност на сасвим нов начин.En: He wanted to be part of the exhibit, to see people's reactions, to experience art in a completely new way.Sr: Јована, кустоскиња музеја, пришла је с намером да увиди зашто је у сали наступила тишина.En: Jovana, the museum curator, approached with the intention of understanding why there was silence in the hall.Sr: Била је посвећена очувању реда и мира у музеју, али јој је унутрашњост жудела за малим узбуђењем у рутини.En: She was dedicated to maintaining order and peace in the museum, but deep down, she longed for a little excitement in the routine.Sr: Кад је видела Милана који седи усред празног простора, уместо да га изгрди, осмехнула се.En: When she saw Milan sitting in the middle of the empty space, instead of scolding him, she smiled.Sr: Њена креативност је пребродила њену обавезу за редом и решила је да му се придружи у шали.En: Her creativity overcame her duty to order, and she decided to join him in the joke.Sr: Док се публика сабирала око "новог дела", Јована је прилази са малом таблом у руци.En: As the audience gathered around the "new exhibit," Jovana approached with a small board in her hand.Sr: Са смешком је поставила знак „Не пипати“ испред Милана, објавивши да је то нова интерактивна инсталација.En: With a smile, she placed a sign reading "Do Not Touch" in front of Milan, announcing that it was a new interactive installation.Sr: Милан је остао мирно седећи, трепћући као статуа.En: Milan remained seated, blinking like a statue.Sr: Људи су се смејали и сликали уз њега.En: People laughed and took photos with him.Sr: Коначно, после неколико минута, Јована му је намигнула, а Милан је устао, откривајући своју праву улогу.En: Finally, after a few minutes, Jovana winked at him, and Milan stood up, revealing his true role.Sr: Посетиоци су аплаудирали, а у музејским просторијама је одјекивао смех.En: The visitors applauded, and laughter echoed through the museum halls.Sr: Милан је задовољан постигнутим, одлучио се захвалити Јовани на несвакидашњем искуству које ће му остати у сећању.En: Satisfied with what he had achieved, Milan decided to thank Jovana for the extraordinary experience that would remain in his memory.Sr: Јована је разумела да је усмеравање музеја ка новим, интерактивнијим формама можда права будућност.En: Jovana understood that steering the museum towards new, more interactive forms might be the right future.Sr: Схватила је вредност флексибилности и хумора у свакодневном раду.En: She realized the value of flexibility and humor in everyday work.Sr: Њих двоје су закључили дан веселим разговором, док је Милан одлазио с новим сазнањем да мала несташлука може донети велике радости.En: The two concluded the day with a cheerful conversation, as Milan left with new knowledge that a little mischief can bring great joys. Vocabulary Words:cast: бацалоreflections: преламањаadmiring: дивећи сеdisplayed: изложенихetched: урезатиmischievous: несташлукаcurator: кустоскињаmaintaining: очувањуroutine: рутиниscolding: изгрдиcreativity: креативностboard: табломinteractive: интерактивнаinstallation: инсталацијаblinking: трепћућиstatue: статуаrevealing: откривајућиapplauded: аплаудиралиechoed: одјекиваоsatisfied: задовољанexperience: искуствуmemory: сећањуsteering: усмеравањеflexibility: флексибилностиconcluded: закључилиconversation: разговоромknowledge: сазнањемmischief: несташлукаhalls: салеexhibits: изложбе

Na Velenjskem festivalu poezije LIRIKONFEST so prejemnikom podelili letošnje nagrade, med njimi velenjico, ki jo je za pesnjenje v zadnjem desetletju prejel Milan Dekleva. Sredi tedna so v Ljubljani Svetlani Slapšak za življenjsko delo podelili Župančičevo nagrado mestne občine. V koprskem Mestnem stolpu, v zvoniku stolne cerkve je na ogled nova stalna razstava z naslovom Pokončna zgodovina Kopra. Eden od šestih regionalnih arhivov, Zgodovinski arhiv Celje, letos beleži svojo 70-letnico. Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije v glavnem mestu je iz korpusa 2000 državnih daril našim dosedanjim predsednikom na razstavi na ogled postavil izbranih 200. V okviru 61. Borštnikovega srečanja, festivala slovenskih gledališč v Mariboru (8. – 21. junij), so pripravili tudi razstavo fotografij predstav pokojnega režiserja Tomaža Pandurja – letos mineva 10 let od njegove smrti. FOTO: Pokrajinski arhiv Koper v sedanji organizacijski obliki in Zgodovinski arhiv Celje letos beležita 70 let od ustanovitve. VIR: BoBo, RTVSLO

Poletje je čas potovanj in na potovanjih nas pogosteje kot po navadi zanese tudi v najrazličnejše muzeje po svetu med raznovrstne umetnostne, arheološke in druge zbirke. A sami predmeti brez ozadja, brez zgodb, kako, kdaj in zakaj so nastali, nam ne povejo kaj dosti, predvsem pa nam ne zbudijo domišljije. Za ta kontekst kot tudi seveda za ohranjanje vseh dragocenih zbirk pa je nenehno potrebno novo znanje in nove raziskave. Na mednarodni konferenci Kemija za kulturno dediščino, ki v organizaciji Univerze v Ljubljani v tem tednu potekala na Bledu, se je nazorno pokazalo, kako različni vidiki raziskav so potrebni za razumevanje in ohranjanje svetovne dediščine. Močna vpetost slovenskih znanstvenikov v svetovno dediščinsko znanost pa se je pokazala tudi z visoko udeležbo strokovnjakov iz nekaterih najbolj znanih svetovnih muzejev, kot so denimo Egipčanski muzej v Kairu, Britanski muzej ali Muzej prvega kitajskega cesarja. Nekaj utrinkov o sodelovanju in raziskavah so prestavili direktor Egipčanskega muzeja v Kairu Ali Abdelhalim, direktor znanstvenih raziskav pri Britanskem muzeju Carl Heron, direktor Prirodoslovnega muzej v nemškem Leipzigu Ronny Maik Leder, direktorica NUK dr. jana Kolar ter prof. dr. Matija Strlič z Univerze v Ljubljani.

Po drugi svetovni vojni je Slovenija v okviru Jugoslavije doživela obsežno družbeno, politično in gospodarsko preobrazbo. V tem procesu je delo žensk postalo ključen element obnove države, modernizacije in gradnje socialistične družbe. Medtem ko je bilo po prvi svetovni vojni žensko delo zunaj doma pogosto razumljeno kot začasno, je po letu 1945 postalo simbol napredka in družbenega razvoja. Socialistična oblast je spodbujala zaposlovanje žensk, njihovo politično udejstvovanje ter vključevanje v sindikate, delavske svete in organizacije, kot je AFŽ. Poleg tega so ženske leta 1945 dobile volilno pravico, ustava pa jim je zagotovila formalno enakopravnost, vključno z načelom enakega plačila za enako delo ter socialno zaščito. Ženske so se množično zaposlovale tudi zaradi sistema varstva mater, ki je bil v mednarodnem okolju eden iz med bolj razvitih. Kljub modernizaciji pa so se ohranjale tudi tradicionalne oblike ženskega dela. Značilen primer so perice iz okolice Ljubljane in na robovih nacionalnega prostora, ki so še dolgo opravljale težko fizično delo pranja perila za mestne družine. Njihovo delo je pomenilo pomemben vir dohodka, vendar je hkrati ostajalo vpeto v tradicionalne vzorce, saj so bile še naprej podvržene družinskemu nadzoru. Perice so vseeno imele določen ugled, saj so bile tudi pomembne prenašalke kulturnih vsebin; z rednimi stiki z mestom so v vaško okolje namreč prinašale novice, navade in novosti. Pomemben vidik emancipacije žensk je predstavljal tudi prosti čas ter kulturno-umetniško udejstvovanje. Vendar je bila ta udeležba na srečanjih, prireditvah, dogodkih kulturnega in športnega značaja, pogosto omejena zaradi pomanjkanja časa, dvojne obremenitve in vztrajanja patriarhalnih norm, zlasti na podeželju, kjer javno nastopanje žensk ni bilo vedno družbeno sprejeto. Nasploh pa je ena ključnih napetosti, s katero to obdobje ne prekine, razlika med formalno enakopravnostjo in dejanskim položajem žensk, ki so še naprej nosile glavno breme gospodinjskega dela in skrbi za družino. Nekaj podobnosti je sicer bilo s kapitalističnimi državami, kjer so poskušali uvajati načelo enakopravnosti, vendar so se v praksi ohranjale plačne razlike, precej večja je bila negotovost zaposlitve žensk, predvsem mater ... Celotno obdobje zgodnjega socializma tako zaznamuje dvojnost: na eni strani napredek na področju pravic, zaposlovanja in javne vloge žensk, na drugi strani pa vztrajanje tradicionalnih družbenih vlog in neenakosti. Žensko delo – tako plačano kot neplačano – je bilo ključno za modernizacijo družbe, hkrati pa razkriva razkorak med načeli, doktrinami in nazori ter vsakdanjo realnostjo žensk. Sogovornici: soavtorici razstave Ženske in delo med tradicijo in modernizacijo: obdobje zgodnjega socializma v Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije:zgodovinarka dr. Marta Verginella (Filozofska fakulteta Univerze v Ljubljani) in zgodovinarka dr. Urška Strle (Inštitut za kulturno zgodovino ZRC SAZU). Fotografija: Bizoviške periceMuzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije (fond Marjana Cigliča)    

U 78. epizodi Njuz POPkasta, gošća je naša draga drugarica, umetnica i odnedavno književnica – Ivana Rašić, poznatija kao Sajsi MC. Dok Nenad pokušava da preživi Jelisavetine „vlažne i hladne ruke” (zbog treme, naravno), Ivana nam objašnjava kako je to biti reperka koja je decenijama pisala u sveske, da bi na kraju morala da „osvoji Word” i prizna da je urednički rad zapravo rudarski posao. Razgovaramo o tome zašto nas Knausgorova svakodnevica smiruje, kako je Orhan Pamuk nadgledao snimanje serije po svom kultnom romanu „Muzej nevinosti” i zašto je opsesivno skupljanje opušaka voljene osobe u književnosti poetično, a u stvarnosti ipak malo creepy. Analiziramo i zašto su nas brazilske sapunice poput „Klona” (Jade!) naučile o svetu više nego što smo spremni da priznamo, dok Viktor brani pravo roditelja da uz decu gledaju crtaće koji nisu „heroin za mozak”. Ivana nam otkriva i ekskluzivu o novom albumu koji stiže uskoro, objašnjavajući proces sazrevanja od „nasilnog guranja poezije u bitove” do studijske magije. Uz neizbežnu raspravu o tome da li je Channing Tatum u novom filmu ispao samo glup ili ga je sistem sažvakao, saznajte zašto je koncert Goribora danas više religijsko iskustvo nego rock svirka. Spremite ploče za Record Store Day i pretplatite se na kanal! PRIJATELJI EPIZODE: Plazma: Ove nedelje pričamo o važnosti dodira i nežnosti. Zagrlite nekog, podelite Plazmu i setite se da će nežnost spasiti svet (ili bar ovaj podkast).

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā un šogad atzīmē apaļus 80. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Dodamies uz izstādi Valmieras muzejā, kurā tiekamies ar dizaina un komunikācijas studijas “Ausme” pārstāvi Dārtu Apsīti. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko iespējams apmeklēt līdz 19. aprīlim. 

V galeriji Društva likovnih umetnikov Maribor se z najnovejšimi deli predstavljajo tri mariborske umetnice, nagrajenke z lanske skupinske društvene razstave – kiparka Katja Majer ter slikarki Natalija Črnčec in Slađana Matić Trstenjak. Goriški muzej pa je v okviru projekta Muzejske točke – Muzej na meji postavil novo multimedijsko razstavo o življenju ob državni meji, ki je leta 1947 razdelila ozemlje Goriške.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo. Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā. „Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā. Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu. -- Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta. Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā. Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Nedeljska gostja je Maja Vardjan, direktorica Muzeja za arhitekturo in oblikovanje MAO Slovenija, mednarodno uveljavljena in priznana kustosinja in raziskovalka, specializirana za slovensko oblikovalsko in arhitekturno produkcijo 20. stoletja ter sodobne ustvarjalne prakse. V muzeju MAO ima dolgoletne izkušnje, vodila je pripravo številnih razstav in sodelovala pri ključnih projektih. Med številnimi nagradami in priznanji je prejela tudi nagrado Mednarodnega muzejskega sveta muzejev (ICOM) Slovenija. In čeprav je diplomirana arhitektka, ni nikoli ustvarjala v biroju ali se lotila kakega klasičnega arhitekturnega projekta. Njena velika želja, da bi postala novinarka, jo je nehote odpeljala v kuratorske vode. “Zato je vsaka moja razstava”, pravi Maja Vardjan, “zasnovana kot arhitekturni projekt.”

Ime tedna je postal Danijel Mitrović, vodja projektne pisarne za razvoj, raziskave in inovacije Skupine Sij, v kateri so razvili visokotehnološko jeklo za uporabo v vesoljski industriji. V okviru razvojno raziskovalnega projekta so naročniku dobavili že več kot 500 ton materiala za ključne konstrukcijske dele vesoljskega plovila, ki naj bi kmalu poletelo v vesolje. Jeklo mora prenesti ekstremne pogoje, od zelo visokih temperatur ob delovanju raketnih motorjev do izjemno nizkih temperatur zunaj zemeljske orbite. Kandidata sta bila tudi: Sonja Bezjak, direktorica Muzeja norosti, ustanove, ki zadnjih 13 let deluje na gradu Cmurek na Tratah v občini Šentilj. Muzej so leta 2013 ustanovili prebivalci in sodelavci, povezani s krajem Trate, da bi ohranili grad Cmurek, v njegovem okviru pa obravnavali fenomen norosti in dediščino nekdanje institucije, ki je v gradu delovala po drugi svetovni vojni. Muzej je med 35 nominiranci za nagrado evropski muzej leta, nagrajence pa bodo razglasili junija na konferenci v Bilbau. Jakob Klemenčič, stripar, ilustrator, umetnostni zgodovinar in soustanovitelj revije Stripburger, ki je na pobudo direktorja Lokalne akcijske skupine Kras/Carso Aleša Pernarčiča pripravil Karstrip, nov stripovski turistični vodnik po čezmejnem Krasu. Publikacija, ki je izšla v slovenščini, italijanščini, angleščini in nemščini, na pripoveden in dostopen način predstavlja naravno, kulturno in gastronomsko dediščino čezmejnega Krasa, bralca pa popelje na doživljajsko potovanje po območju med Slovenijo in Italijo.

Slovenijo lahko spoznamo na različne načine – z branjem knjig, obiskom zgodovinskih krajev ali ogledom muzejev. V Šenčurju pa so zgodovino predstavili nekoliko drugače. V muzeju Slovenija v malem so ključni trenutki slovenske preteklosti ujeti v miniaturnem svetu maket oziroma dioram. Predstavljamo jih v Nedeljski reportaži, ki jo je pripravil Aleš Ogrin.

Sonja Bezjak je doktorica sociologije, deluje v Arhivu družboslovnih podatkov na Fakulteti za družbene vede v Ljubljani. Sicer pa je vodja Muzeja norosti, ki že trinajsto leto deluje na gradu Cmurek na Tratah, izven vseh institucionalnih okvirjev, brez kakršnihkoli državnih in Evropskih sredstev, ampak na pobudo in zagnanost nekaj zanimivih lokalnih prebivalcev, ki so ga obnovili in mu dodali zanimivo vsebino. Na nek specifičen način, skupaj še z nekaterimi strokovnjaki in poznavalci zgodovine umetnosti, skrbijo tudi za kulturno dediščino. Ali bo med 35 nominiranci zmagal prav slovenski Muzej norosti, bomo izvedeli junija letos na razglasitvi v španskem v Bilbau.

Sredi preteklega tedna so v Plečnikovi hiši v Ljubljani predstavili celoletni program spominskih dogodkov v organizaciji kar nekaj dediščinskih ustanov, ki naj ob letošnji 20. obletnici smrti povečajo prepoznavnost v zavesti širše javnosti premalo poznanega arhitekta Vlasta Kopača (*3. junij 1913 Žiri – † 27.april 2006 Ljubljana). Po predstavitvi smo se pogovarjali s pobudnicama projekta iz Kamnika in kustosinjo iz Ljubljane. V pogovoru so sodelovale, direktorica Zora Torkar in kustosinja Janja Železnikar kot koordinatorica projekta iz Medobčinskega muzeja Kamnik, ter Ana Porok, kustosinja v Plečnikovi hiši (MGML). Opisale so okvir letošnjega spominskega projekta z naslovom »Vlasto Kopač – ustvarjalec prostora, varuh dediščine in spomina« o človeku, ki je pred vojno kot vodja izvedbe bdel nad gradnjo Plečnikovih Žal, med vojno med drugim deloval kot specializirani risar ponaredkov okupatorjevih dokumentov, bil izdan sredi vojne l.1943, odpeljan v taborišče Dachau pri Muenchnu, po njej pa bil v dachauskih procesih 4 leta zaprt. V drugem desetletju po vojni je zasnoval krožno pot spomina na italijansko okupacijsko bodečo žico okoli Ljubljane. Med drugim je zasnoval tudi po planšarskih kočah zasnovano turistično počitniško naselje na Veliki Planini, tamkajšni hotel Šimnovec in obe gondolski postaji. V množici predavanj, razstav, projekcij in simpozijem v tem spominskem letu sodelujejo še Slovenski planinski muzej, Zavod za varstvo kulturne dediščine RS, Muzej za arhitekturo in oblikovanje, Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije ter Geografski inštitut Antona Melika ZRC SAZU. FOTO: Izrez iz Kopačeve perorisbe turističnega planšarskega naselja na Veliki Planini iz l.1947 VIR: osebni arhiv Mojce Kopač

U srcu kineske četvrti u Sydneyu je otvoren prvi muzej u Novom Južnom Walesu posvećen povijesti kineskog naroda u Australiji. S ciljem očuvanja kineske povijesti i kulture u Australiji, Muzej kineske kulture u posvećuje svoje priče nekim od najranijih australskih migranata.

V gradu Štanjel domuje Muzej slovenskega jezika in knjige, interaktivna razstava, ki predstavlja knjižne mejnike iz slovenske zgodovine. Obiskovalci lahko vzamejo v roke Trubarjev Abecednik in se čudijo, kako je lahko tako majhna knjiga prelomna za slovenščino. Če pa se jim ob tem porodi še kakšno vprašanje, ga lahko zastavijo kar Trubarju samemu, njegovemu avatarju, ki naj bi po večini podajal pravilne odgovore. O tem, kaj vse je mogoče doživeti v Muzeju slovenskega jezika in knjige, smo se pogovarjali z Urošem Grilcem iz zavoda Škrateljc, pri katerem so načrtovali muzej. Za strokovno postavitev so poskrbeli pri Inštitutu za slovenski jezik Frana Ramovša ZRC SAZU. Pri projektu so sodelovale tudi druge vodilne ustanove s področja jezika in knjige: Slovenski šolski muzej, Narodna in univerzitetna knjižnica ter druge (Foto Ana Rojc/Muzej slovenskega jezika in knjige).

„Krūmu zvaigznājs” – tā sauc Talsu mākslinieku jaunāko izstādi, kas pirms nedēļas atklāta Jūrmalas muzejā, un tajā skatāmi 13 autoru darbi. Talsu mākslinieki jau vairāk nekā 40 gadus sevi dēvē par Talsu Krūmu mākslas grupu. Kopīgas izstādes, ceļojumi, mākslas akcijas, arī līdzīgi mākslas kritēji un humora izjūta ir tas, kas viņus vieno. Talsu Krūmu mākslas grupas izstāde „Krūmu zvaigznājs” Jūrmalas muzejā būs skatāma līdz 1. martam.

U 101. epizodi gošća je Ines Tanović, bosanskohercegovačka rediteljica, scenaristica i producentica, koja je diplomirala dramaturgiju na Akademiji scenskih umjetnosti u Sarajevu i članica je Udruženja filmskih radnika BiH od 1988. godine. Njen prvi dugometražni igrani film “Naša svakodnevna priča” / Our Everyday Life prikazan je na više od 45 međunarodnih festivala, osvojio brojne nagrade i bio je bosanskohercegovački kandidat za Oscara 2015, a drugi dugometražni igrani film “Sin” otvorio je 2019. 25. Sarajevo Film Festivala i bio bh. kandidat za Oscara u kategoriji međunarodnog filma.Ines Tanović je bila predsjednica Udruženja filmskih radnika FBiH i BiH te je dugo aktivna u razvoju i promociji bh. filmske industrije. Danas je direktorica Filmskog centra Sarajevo, koji je pravni sljednik 3 producentske kuće Sutjeska film, Bosna film i Studio film i koja čuva arhivu bh. igranih i dokumentarnih filmova. Razgovarale smo o institucionalnoj nebrizi i sistemskom uništavanju kultrure i o tome kako naše filmsko naslijeđe nestaje pred očima dok se Filmski centar BiH danas bori za goli opstanak. Ines govori i o institucionalnoj nebrizi, pritiscima investitora i borbi da se prostor na Jagomiru ne pretvori u još jednu betonsku novogradnju. Također govorimo i o Fondaciji za kinematografiju koja je već tri godine u blokadi, nepostojanju Zakona o filmu u BiH, te nekompetentnosti političara na vlasti da razumiju kompleksnost filmske industrije i njene tehničke i prozivodne zahtjeve. Razgovarale smo o:00:00:00 Teaser i najava00:04:15 Filmski centar je pravni sljednik producentskih kuća Sutjeska filma, Bosna filma i Studio filma00:12:22 Studio Sutjeska filma u Jagomiru je uništen u ratnom periodu 00:15:28 Negativi svih bh. filmova se nalaze u arhivima u BG i ZG, jer BiH nikada nije imala Laboratoriju za obradu filmova00:20:30 Donacijama sam pokrenula proces digitalizacije filmskih traka00:25:20 Čišćenje zaraženih filmskih traka je vrlo skup i dugotrajan proces 00:32:50 Filmska industrija je vrlo skupa i kompleksna i nekompetentni ljudi iz politike ne mogu o njoj odlučivati00:36:30 Kako se radi restauracija filmova i "čitanje svjetla"?00:44:10 "Bitka na Neretvi" je bio najskuplji produkcijski filmski projekat u bivšoj zemlji00:50:10 Filmski centar i Muzej filma imaju ogroman turistički i obrazovni potencijal a filmska umjetnost treba da budu dio školskog kurikuluma00:56:00 Mi 30 godina nemamo kulturnu politiku, a političari su nesposobni da se koriste kulturom i filmom kao propagandom01:07:32 Za kulturu ima novaca u budžetu, ali je vode nekompetentni ljudi koji ne znaju šta je kultura01:17:12 Nama fali server na kojem bi se nalazili svi filmovi iz našeg arhiva01:22:10 Plan je da napravimo Studio za obradu tona, da naši filmaši ne moraju ići u Sloveniju da urade mastering01:24:37 BH Content Lab je bio najbolji projekat za film u ovoj zemlji01:29:34 Već 3 godine Fondacija za kinematografiju je blokirana zbog budžetskih inspekcija koje vode Kafkin proces s nama 01:32:10 Zakon o filmu se mora donijeti i filmom se moraju baviti kompetentni ljudi koji razumiju filmsku industriju______________

Fluent Fiction - Serbian: Stars, Snowflakes, and the Perfect Souvenir Hunt Find the full episode transcript, vocabulary words, and more:fluentfiction.com/sr/episode/2026-01-18-08-38-20-sr Story Transcript:Sr: Зимски ветар је ледео лица посетиоца док су улазили у Музеј науке у Београду.En: The winter wind chilled the faces of visitors as they entered the Muzej nauke u Beogradu (Museum of Science in Belgrade).Sr: Снег је клизао са кровова, а ваздух је мирисало на свеж пачетак дана.En: Snow slid off the roofs, and the air smelled of a fresh start to the day.Sr: Унутра је било топло и пријатно, а музеј је био препун посетилаца.En: Inside, it was warm and pleasant, and the museum was filled with visitors.Sr: Милош, Светлана и Јована су стајали испред дела посвећеног астрономији.En: Miloš, Svetlana, and Jovana stood in front of the section dedicated to astronomy.Sr: Милош је био одушевљен.En: Miloš was thrilled.Sr: Он је обожавао све везано за звезде и планете.En: He loved everything related to stars and planets.Sr: Уз њега је стајала Светлана, која је пописивала места за обилазак, док је Јована, увек духовита, коментарисала сваку мапу и модел планете.En: Standing next to him was Svetlana, who was listing places to visit, while Jovana, always witty, commented on every map and planet model.Sr: "Морам наћи савршену сувенир за Марка," рекао је Милош.En: "I need to find the perfect souvenir for Marko," said Miloš.Sr: "Он воли астрономију колико и ја!En: "He loves astronomy as much as I do!"Sr: " Светлана је погледала свој списак.En: Svetlana looked at her list.Sr: "Можемо погледати у продавници сувенира.En: "We can check the souvenir shop.Sr: Али пази да не буде прескупо.En: But be careful not to overspend."Sr: "Док су се приближавали продавници, она је била пуна људи, сваки чекајући да купи нешто јединствено.En: As they approached the store, it was crowded with people, each waiting to buy something unique.Sr: Полице су биле испуњене књигама, моделима и постерима свемира.En: The shelves were filled with books, models, and space posters.Sr: Али Милош није могао пронаћи оно што је замислио.En: But Miloš couldn't find what he had envisioned.Sr: "Можда је ипак боље да погледаш на неком другом месту," предложила је Светлана.En: "Maybe it's better to look somewhere else," suggested Svetlana.Sr: "Или нешто приступачније?En: "Or something more affordable?"Sr: "Милош је загрижен.En: Miloš was determined.Sr: Није хтео било шта.En: He didn't want just anything.Sr: Хтео је нешто посебно.En: He wanted something special.Sr: Пролазајући кроз гомилу, приметио је малу кутију која је била скоро скривена иза великих глобуса.En: Passing through the crowd, he noticed a small box almost hidden behind large globes.Sr: Протегао се и узео је.En: He reached out and took it.Sr: Унутра је била мала култура сунчевог система, направљена од стаклених куглица које су се светлуцале на светлости.En: Inside was a small solar system sculpture made of glass spheres that sparkled in the light.Sr: "Ово је савршено!En: "This is perfect!"Sr: " узвикнуо је узбуђено.En: he exclaimed excitedly.Sr: Светлана му се насмешила.En: Svetlana smiled at him.Sr: "Сјајан избор, Милоше.En: "Great choice, Miloš."Sr: "Јована је само рекла: "Добро је што сам вас довела овде.En: Jovana just said, "It's a good thing I brought you here."Sr: " Продавница се затварала док је Милош журно кренуо ка каси.En: The store was closing as Miloš hurried to the checkout.Sr: Уздахнуо је с олакшањем када му је продавач додала кесу.En: He sighed with relief when the cashier handed him the bag.Sr: На крају се осећао сигуран у својој одлуци.En: In the end, he felt confident in his decision.Sr: Напуштајући музеј, трео је руке даље од хладног ваздуха.En: Leaving the museum, he rubbed his hands against the cold air.Sr: Чак и ако није било празничне сезоне, он је био срећан.En: Even if it wasn't the holiday season, he was happy.Sr: Научио је да буде одлучнији и самоуверен у тражењу онога што је желео.En: He learned to be more determined and confident in seeking what he wanted.Sr: Светлана, Милош и Јована су изашли у ноћ, задовољни и пуни утисака, док су снежне пахуљице лагано падале око њих.En: Svetlana, Miloš, and Jovana stepped out into the night, satisfied and full of impressions, as snowflakes gently fell around them. Vocabulary Words:chilled: ледеоfresh: свежpleasant: пријатноthrilled: одушевљенwitty: духовитаsouvenir: сувенирoverspend: прескупоcrowded: пунаenvisioned: замислиоaffordable: приступачнијеdetermined: загриженspecial: посебноsparkled: светлуцалеexclaimed: узвикнуоcheckout: касиrelief: олакшањемconfident: сигуранdecision: одлуциimpressions: утисакаsnowflakes: пахуљицеvisitors: посетиоцаdedicated: посвећеногcareful: пазиunique: јединственоspheres: куглицаglobe: глобусаhidden: скривенаrubbed: треоholiday season: празничне сезонеnight: ноћ

Ta mesec je Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije predstavil obsežen zbornik z naslovom »Slovenski taboriščniki v sistemu nacističnih koncentracijskih taborišč«. Od 60 tisoč zaprtih v italijanskih, madžarskih in hrvaških taboriščih med drugo vojno, jih je bilo v nemških, tako koncentracijskih kot uničevalnih kot je bil npr. Auschwitz na ozemlju okupirane Poljske, zaprtih dobrih 20 tisoč. Osrednja pobudnica zbornika in ena od njegovih urednic, hkrati pa avtorica skoraj polovice od 45 prispevkov, muzejska svetnica, zgodovinarka dr. Monika Kokalj Kočevar, pripoveduje o njegovem nastajanju in še neodkritih taboriščnih aspektih tragičnega obdobja druge svetovne vojne. Zbornik je razdeljen v 3 vsebinske sklope, v prvem zasledimo splošne orise in razlage kontekstov zapiranj, drugi del vključuje taboriščne zgodbe nekaj taboriščnikov, tretji del pa ponuja prispevke sodelavcev iz slovenskih muzejev iz vseh regij. Gre za doslej najbolj celovit prispevek za razumevanje nacističnega taboriščnega sistema, ki v treh vsebinskih sklopih in 45 prispevkih predstavlja znane in manj raziskane teme ter pripovedi posameznikov. Besedila je prispevalo 16 dediščinskih ustanov in muzejev iz vse države, 5 avtorjev pa je pripravilo tematske prispevke. Besedila izpostavljajo nekaj osebnih zgodb oseb, od katerih nekatere niso bile v taboriščih, so pa bile vpete v nacistični preiskovalni zaporniški sistem. Članki so se lotili opisov tako osebnih predmetov, dokumentov, pisem, spominskih in kuharskih taboriščnih knjižic, v korpus taboriščnikov pa sta vključena tudi prispevka o taboriščnih usodah Slovencev iz obmejnih delov z Italijo in Avstrijo FOTO: Naslovnica zbornika VIR: Program Ars

Mākslas muzejā "Rīgas birža" pastāvīgo ekspozīciju papildina portreta miniatūru vitrīna. Kā uzsver projekta kurators Eduards Dorofejevs, ekspozīcijā redzam skaistāko un interesantāko, dažādu stilu un dažādu līmeņu miniatūras. Izmērā nelielie portreti atspoguļo gan kopējas Eiropas, gan Baltijas reģiona mākslinieciskās īpatnības 18. un 19. gadsimtā. Portreta miniatūru izlase, kas pēc kāda laika mainīsies, vispirms piedāvā iepazīties ar 43 darbiem.  

„Nespēju atteikties ne no kā.” Tā par dažādiem materiāliem, formām un apdedzināšanas tehnikām atzīst māksliniece Sanita Ābelīte. Darbojoties keramikā 25 gadus, Rīgas Porcelāna muzejā viņai pirmo reizi sarīkota retrospektīva izstāde „12:12”. Darbi no Alsungas darbnīcas atceļojuši uz Rīgu, lai krāšņi atklātu daudzpusību, kādā māksliniece rada funkcionālus priekšmetus, kas saplūst ar mazās formas tēlniecību.  Sanitas Ābelītes retrospektīva izstāde „12:12” Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz nākama gada 8.februārim.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka 20. gadsimta sākumā celta Rīgas pilsētas mākslas muzeja vajadzībām. Šis muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, un tā krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani) iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi. Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) kolekciju. Galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu. Gatavojoties Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanai 1905. gadā, tā direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) izvērtēja pilsētai un Rīgas Mākslas biedrībai piederošo kolekciju mākslas darbu kvalitāti. Mazliet vairāk nekā pusi no kopumā 492 priekšmetiem viņš atzina par muzeja necienīgiem. Vērtīgākie mākslas darbi no abām kolekcijām tika izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un iekļauti katalogos, bet pārējie nonāca glabātuvē vai darba telpās pie sienām. Neliela daļa Rīgas pilsētai piederošo mākslas darbu tika atsavināti, atsevišķus atdodot atpakaļ dāvinātāju pēctečiem, bet vairākus pārdodot. Tā, piemēram, 1906. gadā piecas no pilsētai piederošajām gleznām Neimanis piedāvāja Berlīnes un Brandenburgas reģiona vēsturei veltītajam Merkišes muzejam (Märkisches Museum). Tās bija 19. gadsimta sākumā Rīgā strādājušā Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) gleznas, kurās attēloti vairāki Berlīnes pilsētas laukumi, tāpēc uzrunātais muzejs tās labprāt iegādājās, samaksājot vienu tūkstoti marku. Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā "rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei", jaunizveidotā muzeja krājuma veidošanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību. No Baltijas mākslinieku izstādes par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai 1905. gadā kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen) glezna “Pavasara ainava” (1905) un Jaņa Rozentāla kompozīcija “No pļavas (No darba)” (1903), kas arī mūsdienās tiek augstu vērtēta un ir skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā. Visvairāk pirkumu veikts Vietējo mākslinieku darbu izstādē par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai, kas notika 1915. gada pavasarī un pēc kuras muzeja krājums papildināts ar 15 vienībām, to vidū, piemēram, Lūcijas Mīramas (Lucie Miram) kluso dabu “Dzeltenās rozes” (ne vēlāk par 1915) un Jāņa Roberta Tillberga pilsētas ainavu “Rīga” (1912). Kolekcijas papildināšanā prioritāte bija tiem autoriem, kuru darbu krājumā vēl nebija vai kuru veikums tajā bija atspoguļots nepietiekami. Tomēr bija atsevišķi autori, no kuriem iegādātas vairākas gleznas. Piemēram, no Igaunijā dzimušā reliģisko ainu gleznotāja, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda fon Gebharta (Eduard von Gebhardt), ko Neimanis uzskatīja par “izcilāko no Baltijas provincēm cēlušos mākslinieku”, muzejs kopumā nopirkta trīs darbus. Turklāt viens no pirkumiem kļuva par dārgāko muzeja agrīnajā vēsturē, un 1913. gadā no pilsētas budžeta pat tika piešķirts ārkārtas finansējums, lai divu gadu laikā apmaksātu Gebharta gleznas “Pazudušais dēls” (1908) iegādi par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu. Muzeja zīmējumu un iespiedgrafikas kolekcijas Neimaņa vadības laikā tika papildinātas daudz bagātīgāk par glezniecības kolekciju. To noteica gan direktora īpašā interese par grafiku, gan arī darbu uz papīra salīdzinoši zemākās cenas. Muzejs iegādājās visu 20. gadsimta sākuma zināmāko dažādās grafikas tehnikās strādājošo baltiešu darbus – visvairāk iepirktas Morica fon Grīnevalta (Moritz von Gruenewaldt) akvatintas un kokgriezumi un Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky) oforti, no māksliniecēm – Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew) krāsainie kokgriezumi. Kolekciju papildināja arī dāvinājumi. Tā, piemēram, 1909. gadā muzejs iegādājās nesen mirušā Artura Baumaņa kompozīciju “Jauns līvu kareivis” (1889) un vēl astoņas studijas, bet pārējo mākslinieka atstāto radošo mantojumu – vairāk nekā astoņus simtus zīmējumu, skiču un studiju – saņēma kā dāvinājumu. Šo kolekciju iepazīšanai tika iekārtots īpašs Grafikas kabinets, kurp apmeklētāji divas reizes nedēļā varēja doties un līdzīgi kā bibliotēkā lūgt izsniegt apskatei interesējošos mākslas darbus. Muzeja krājuma veidošanā vēl viena no prioritātēm Neimanim bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana īpaši projektētajai Skulptūru zālei. Tās piepildīšanai direktors mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, kas mūsdienās skatāmas Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Var pārmest, ka Neimanis muzeja krājumam iegādājās salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga.  

V oddaji Moja zgodba smo predstavili knjigo z naslovom Beg iz pekla, ki jo je že leta 1987 izdal Anton Torkar. To je že tretji ponatis o vojaški poti primorskega Slovenca, ki je bil kot italijanski vojaški obveznik poslan na vzhodno fronto v zaledje bitke za Stalingrad. Knjigo sta ob 80 letnici konca druge svetovne založila Muzej novejše in sodobne zgodovine ter Tolminski muzej, predstavila pa nam je urednica, kustosinja Irena Uršič.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Umetnost je velikokrat odsev sveta, v katerem živimo, poskuša ga razlagati in napovedovati njegove jutrišnje podobe. Včasih težko razumemo oboje, svet in umetnost. V oddaji Kulturni fokus je govora o vsebinah, temah in pojavih vizualne in likovne umetnosti v Črni gori, ki nam včasih odkriva svet v jasnini, drugič pa je prekrita z metaforami in simboli. Približala nam jo bo kustosinja Teodora Nikčević iz Muzeja sodobne umetnosti Črne gore iz Podgorice. Tako, kot ni nobena umetnostna praksa, črnogorska ali katera druga, stisnjena v zgolj lokalne kontekste, tudi črnogorska ni, čeprav je prav krajina, posejana s posebnimi miti in kulti, verovanji, starimi navadami in vrednotami, zelo navdihujoč in neizčrpen vir sododobnih umetniških interpretacij. Veliko je vzporejanj med aktualnim, kulturnim, družbenim in političnim dogajanjem in preteklo stvarnostjo. Tu so vprašanja dobro in slabo vrednotenih človekovih položajev, pozicij, ki jih skozi čas zavzemajo umetniki ali njihovi motivi. Med njimi so pogosto upodobljene ženske, ki so se morale v preteklosti marsičemu odreči, bile v neenakovrednih položajih z moškimi. Več je premislekov o časih, ki so bili polni upanja, vendar so minili, utvare pa so se na koncu zrušile, podobno kot nekdaj dobro delujoči industrijski centri, na mestu katerih zdaj kraljuje degradirana urbana pokrajina. Gostja: Teodora Nikčević, Muzej sodobne umetnosti Črne gore Fotografija: Le Danse, avtor umetniškega dela Srđa Dragović  (iz kataloga Na liniji pobega – možnim svetovom naproti, Galerija Vžigalica)

Še opazimo skriti prehod, ki povezuje mestno promenado z zelenim objemom parka? Koliko pogledov, koliko mimobežnih duš in spominov še ujame ta, nekoč priljubljen prostor tistih, ki so iskali nekaj več, nekaj boljšega? Pasaža zanimivih izložb in trgovin, naključnih srečanj in nakupov, nepredstavljivi vonj New Yorka ... na ljubljanski način. Ko pasaža ni bila le prehod, temveč destinacija. Nemogoče je ujeti vse, kar se je zgodilo v njenem objemu. Morda le utrinek, trenutek dveh pasantov, ki sta v njej za hip našla zavetje in se zapisala v zvočni impresiji Nevihta v pasaži. - Zvočna impresija, Nevihta v pasaži, je nastala ob razstavi Prva ljubljanska pasaža: pasaža Nebotičnik in pasaža Viktoria. Razstava bo na ogled od 15. oktobra do 3. decembra 2025 v pasaži Nebotičnik. Scenarij: Alenka Selčan Božič Interpretacija: Maša Drganc, Robert Veselko, Primož Pirnat Oblikovanje zvoka: Sašo Kalan, studio Sonolab Projekt podpirata Ministrstvo za kulturo in Mestna občina Ljubljana. Foto: Marjan Ciglič, 1966, hrani Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije

Čipsu fraktālis un kraukšķīguma frekvence, pūces atriju kolekcija un atonāli laikmetīgs skatījums uz oda spēju kaitināt cilvēku – tie ir tikai daži no virzieniem, kas pētīti jaunākajā izstādē „Ārpus rāpus” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šī izstāde domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem un stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu arī mums. Par netradicionālu pieeju bērnu un jauniešu auditorijai un topošo „Bērnu muzeju” Medicīnas vēstures muzejā Kultūras rondo saruna ar jaunākās izstādes “Ārpus rāpus” kuratori Kristīni Liniņu un projekta „Bērnu muzejs” vadītāju Zani Zajančkausku. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ģimenes ar bērniem uz lēni un rāpus iepazīstamu izstādi “Ārpus rāpus”. Domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem, tā stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu mums. Izstāde ir mudinājums pamanīt tos novārtā atstātos jutekļus, kas nav aizsniedzami klikšķinot vai ritinot, bet ir darbināmi ikdienišķos un apkārtējo vidi pētošos veidos - sarokojoties ar draugiem, pēc smaržas mēģinot atrast ceļu uz mājām, klausoties skaņdarbus, kas stimulē garšas kārpiņas, izaicinot mājiniekus uz sīpolu kapāšanas sacensību vai izslēdzot gaismekli, kad tajā kā lamatās iemaldījies naktstaurenis. Daudzveidīgas un nepastarpinātas maņu pieredzes sniedz pilnvērtīgāku izpratni par to, kā pasaule darbojas. Izstāde mazajiem apmeklētājiem sniedz pirmo ieskatu zinātnē, ko sauc par ekoloģiju. Tā iepazīstina ar dabas vēstures kolekcijām un pētniekiem, kas tās vākuši, iedrošinās veidot savējās vai izraudzīties vēl citus veidus, kā izzināt dzīvo.

V Muzeju krščanstva na Slovenskem v Sični bodo v četrtek, 18. september, ob 18. uri odprli razstavo CISTERSCAPES, kulturna krajina cistercijanov, ki sta jo skupaj pripravila Muzej krščanstva na Slovenskem in Galerija Božidar Jakac - Muzej moderne in sodobne umetnosti. Razstavo nam je predstavila direktorica Muzeja krščanstva na Slovenskem v Stični mag. Nataša Polajnar Frelih.

V Muzeju krščanstva na Slovenskem v Sični bodo v četrtek, 18. september, ob 18. uri odprli razstavo CISTERSCAPES, kulturna krajina cistercijanov, ki sta jo skupaj pripravila Muzej krščanstva na Slovenskem in Galerija Božidar Jakac - Muzej moderne in sodobne umetnosti. Razstavo nam je predstavila direktorica Muzeja krščanstva na Slovenskem v Stični mag. Nataša Polajnar Frelih.

Palestinska kustosinja in pisateljica Rana Anani raziskuje palestinsko umetnostno zgodovino in vizualno umetnost. V svojih delih se posveča temam izgube, izbrisa in arhiviranja ter vlogi umetnosti kot orodja solidarnosti. Zadnji teden avgusta je bila gostja 4. Mednarodne poletne šole, ki so jo skupaj organizirali Moderna galerija (Ljubljana), Muzej afriške umetnosti (Beograd) in Muzej sodobne umetnosti Črne gore (Podgorica). V Ljubljani smo lahko prisluhnili njenemu predavanju Skozi zrcalo Gaze, v katerem preučuje zabrisane meje med orožarsko in zabavno industrijo. Rana Anani med pogovorm v parku Tabor, foto: Urša Rahne, Moderna Galerija

V slabi uri skušamo razgrniti najrazličnejša polja vednosti, da bi izrisali sicer fragmentarno in protislovno, pa vendar, kolikor je le mogoče, celovito podobo planeta, na katerem živimo. Povezujemo glas astronomije z glasom arheologije, glas naravoslovja z glasovi umetnosti, ekonomije, zgodovine, religije ali politike.Senožeče, nekdaj živahen trgovski kraj z mitnico ob glavni trgovski poti med srednjo in zahodno Evropo ter Jadranskim morjem, po kateri so stoletja potovali z vprežno živino, konji, vozovi, natovorjeni z najrazličnejšim blagom, so pred časom dobile Muzej tovorništva in prevozništva. Sicer je bila današnja Slovenija od nekdaj križišče prometnih povezav med vzhodom in zahodom Evrope.V trgovino so bili vpeti tudi kmetje, ki so se precej ukvarjali z neagrarnimi dejavnostmi, s pridelki in izdelki pa niso oskrbovali le lokalne ekonomije, ampak so bili, tudi zaradi sezonskega dela, pripravljeni potovati dlje, kot si navadno predstavljamo. Gosti: dr. Aleksander Panjek, dekan Fakultete za humanistične študije Univerze na Primorskem, od koder sta Leonida Ravšelj in dr. Ines Beguš Bavcon, kustosinja v Goriškem muzeju, dr. Nikita Peresin Meden pa s Fakultete za humanistiko Univerze v Novi Gorici. Fotografija: Muzej tovorništva in prevozništva, Alen Franetič, BeGR8 Media

Dažādība un starptautisks vēriens – šoreiz keramikas zīmē. Tā jauno rudens izstāžu sezonu pieteicis Rotko muzejs Daugavpilī, piesakot to ar sešiem izteiksmīgiem mākslas projektiem. No starptautiskās Martinsona balvas vēriena un fokusa uz izcilību laikmetīgajā keramikā līdz intīmiem un poētiskiem meklējumiem atmiņu, laika un dabas motīvu interpretācijām glezniecībā. To piedāvā skatīt Rotko muzejs. Rotko muzeja Mākslas departamenta speciāliste Inga Gedžūne ir tā, kura ved rādīt un iepazīstināt ar jaunajām muzeja ekspozīcijām. Šogad rudens Rotko muzejā ir keramikas zīmē un pirmā apskates vieta nav nejauša – tā ir Martinsona māja. „Ne tikai Martinsona māja, bet savā ziņā arī visa sezona ir veltīta laikmetīgajai keramikai, jo četras izstādes, četri izstāžu projekti ir tieši keramikas medijā. Un tas, protams, viss ir, pateicoties Latvijas keramikas biennālei, kas jau piekto gadu pārvērš Latviju par vienu no pasaules aktīvākajiem un nozīmīgākajiem laikmetīgās keramikas cienītāju un arī laikmetīgās keramikas mākslinieku pulcēšanās centriem pasaulē. Biennāle tika iedibināta 2016. gadā un šobrīd piedzīvojam jau piekto biennāli. Un šeit ir izstāde, kurai arī ir saikne ar šo Martinsona balvu, jo šī balva ir centrālais notikums biennālē. Un tradīcija pēdējos gados ir iedibinājusies tāda, ka zelta godalgu saņēmēji nākamajā biennālē īsteno personālizstādes projektu, un tieši šādu projektu šobrīd redzam šeit, Martinsona mājā, un to ir veidojusi iepriekšējās biennāles uzvarētāja no Latvijas Sanita Ābelīte, un projektam ir dots brīnišķīgs nosaukums „Radījumi”. Tikmēr Rotko muzejā apmeklētājus gaida 2023. gada keramikas biennāles starptautiskās Zelta godalgas ieguvējas – lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes izstāde ar nosaukumu „Sērkociņš smiltīs”, to ieskicē izstādes kurators Aivars Baranovskis. Rotko muzeja rudens sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 23. novembrim, Piektās Latvijas keramikas biennāles starptautisko konkursa izstādi un izstādi „Sērkociņš smiltīs” varēs baudīt līdz nākamā gada februārim.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Beļģiju bieži vien asociējam ar Puaro, labu šokolādi un ar to, ka tā ir viens no Eiropas birokrātijas centriem. Tomēr pašā Briseles sirdī atrodas īpaša vieta. Tajā glabājas mūzikas instrumenti un to stāsti no visas pasaules. Mūzikas instrumenti savā būtībā atspoguļo ne vien tautas tradīcijas vai konkrēta laikmeta liecības, bet arī zināmu aristokrātiju. Ne velti gan diplomāti, gan karaļi no tālām zemēm veduši un kā dāvanas pasnieguši mūzikas instrumentus. Tiek uzskatīts, ka Briseles Mūzikas instrumentu muzejs (MIM) dibināts 1877. gadā, un tā bijusi daļa no Briseles Karaliskās Mūzikas konservatorijas. Un mērķis bijis gluži vienkāršs – nodrošināt studentiem tiešu pieeju senajiem mūzikas instrumentiem. Pašos pirmsākumos muzejs izveidojās, apvienojot divas kolekcijas. Pirmā piederēja ievērojamajam beļģu muzikologam Fransuā Žozefam Fetī. Lai gan kolekciju iegādājās Beļģijas valdība, viņš aizvien to pārzināja, jo tajā laikā Fetī ieņēma konservatorijas direktora amatu. Savukārt, otro kolekciju veidoja bengāļu muzikologa Sourindro Mohun Tagores dāvinājums – apmēram 100 indiešu mūzikas instrumentu, kurus viņš uzdāvināja tā laika Beļģijas karalim Leopoldam Otrajam. Lai gan mūsdienās muzejā glabājas vairāk nekā 12 000 mūzikas instrumentu, tieši ar Tagores dāvājumu, sākas to uzskaitījums. Īpaši ievērojama ir plašā ārpus Rietumeiropas instrumentu kolekcija. Piemēram, mukupiela – vidēja izmēra bungas no Kongo republikas. Tās spēlējušas čokvi (chokwe) tauta, kas dzīvo plašajā un auglīgajā pierobežā starp Angolu un Kongo. Čokvi amatnieki ir izcili ģeometrisko ornamentu veidošanā – kā uz ādām, tā metāla un koka gravējumos, sākot ar sadzīves priekšmetiem (kā krēsliem), gan ieročos (kā šķēpos), gan mūzikas instrumentos. Mukupiela ir būtisks čokvi valdnieku atribūts – tās tika ieskandinātas gan tad, kad valdnieks devās ceļojumos, gan tad, kad atgriezās. Valdnieka nāves brīdī instruments tika pakārts pie mājokļa žoga, pārgriežot bungu ādu. Neparastā kārtā beļģu mūzikas instrumenti Briseles muzeja kolekcijā parādās vēlāk. Piemēram, knapzobis, ko patiesībā sauc par knaptand. Flāmu valodā knap nozīmē gan talantīgs, gan skaists, gan arī “knapi, ar grūtībām”, savukārt, tand – zobs. Knaptand ir gandrīz divus metrus augsts mūzikas instruments, vizuāli veidots kā suņa vai vilka maska. Spēlētājs, atrodoties kostīmā, ar nelielu auklu liek žokļiem klaudzēt. Tādējādi varam teikt, ka knaptand ir „klaudzinātājs dzīvnieka kostīmā”, un to izmanto pat mūsdienās – Austrumflandrijā, Dendermondes Milžu gājienos. Tur šis “knaptands” darbojas kā kārtības sargs – ja skatītāji tuvojas pārāk tuvu, tas saklaudzina savus zobus! Bet nu par svarīgāko! Kopš Latvijas simtgades svinībām 2018. gadā muzejā skatāma arī Latvijas kokle. Man bija tas prieks piedalīties šīs kokles dāvināšanā, ko organizēja Latvijas Radio 3 „Klasika”. Kokle tika īpaši darināta šim pasākumam, un iepriekš arī es izstaigāju muzeju un skatījos, kur tā vislabāk izskatītos, un viens nu bija skaidrs – tai bija jābūt gaišā krāsā. Pateicoties tā laika jaunajām tehnoloģijām un idejām, kokle patiešām tika ievietota ekspozīcijā, jo ikdienā šajā piecstāvu ēkā ir apskatāmi vien 1200 instrumentu. Tāpēc – ja izdodas apmeklēt Briseles Mūzikas instrumentu muzeju, ieskaties un ieklausies!

Zadnji dan sejma Agra se bo odvilo tudi 15. srečanje starodobnih traktorjev Steyr in ko smo že pri starodobnikih, spomnimo na novost letošnjega sejma, Muzej starih kmečkih orodij in opravil.

Zadnji dan sejma Agra se bo odvilo tudi 15. srečanje starodobnih traktorjev Steyr in ko smo že pri starodobnikih, spomnimo na novost letošnjega sejma, Muzej starih kmečkih orodij in opravil.

V Ljubljano se vračata svetovno znana operna pevca Ana Netrebko in Jusif Ejvázov. V okviru Festivala Ljubljana bosta nastopila v Gallusovi dvorani Cankarjevega doma. Koncertni program sestavljajo najlepše arije iz oper Giacoma Puccinija, ki slovijo po intenzivnih čustvih in dramatičnih zgodbah. Te dni je v Ljubljani tudi palestinska kustosinja in pisateljica Rana Anani. Kot predavateljica sodeluje na Mednarodni poletni šoli, ki jo organizirajo Moderna galerija, Muzej afriške umetnosti iz Beograda in Muzej sodobne umetnosti Črne gore iz Podgorice. Udeleženci raziskujejo dediščino jugoslovanskega socializma, solidarnostne delovne akcije, antifašistične spomenike in kulturne povezave gibanja neuvrščenih.

Pretekli četrtek so v Muzeju novejše in sodobne zgodovine Slovenije v Ljubljani odprli občasno fotografsko razstavo z naslovom »S fotoaparatom od Galicije do Tirolske, 1914–1918«. Muzeju jih je podaril vnuk avtorja fotografij iz prve svetovne vojne mag. Vito Oražem. Predstavljeni izbor 24 fotografij od 440 iz zapuščine rezervnega častnika avstro-ogrske vojske Stanka Oražma je bil izhodišče pogovora s kustosom razstave, muzejskim svetnikom dr. Markom Štepcem o tem, kako zgodovinarji raziskujejo in predstavljajo od nas tako oddaljeno obdobje, in o premestitvah objektov njihovih raziskovalnih interesov skozi desetletja. Od prikazov bitk, porušenih stavb, politično-ekonomskih analiz vzrokov vojn so pred desetletji začeli »odkrivati« oziroma razkrivati usode obrobnih skupin, na primer žensk, ki so v vojnem času morale prevzeti prej tradicionalne vloge moških, do beguncev, razseljenih in podobno. Sama razstava v Cekinovem gradu je prvovrsten kazalec izvirnih fotografij slovenskega oficirja s fotografsko opremo vred, ki je vojsko preživel in po njej ni več fotografiral. FOTO: Avtomobil s strojnico Schwarzlose Mg 07/12. VIR: Avtor Stanko Oražem, inv. št. PSV 3605, Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije

Letos mineva 110 let od trenutka, ko so na obrežju smaragdne Soče prvič zagrmele topovske salve in se je začelo eno najtežjih poglavij prve svetovne vojne – soška fronta. Enajst ofenziv, več sto tisoč padlih vojakov in neizmerno trpljenje domačega prebivalstva so zaznamovali dolino, gore in ljudi. Ob obletnici je Kobariški muzej v sodelovanju z domačini in šolarji med drugim pripravlil razstavo mladih ustvarjalk in ustvarjalcev, ki zrisbo in barvo pripovedujejo zgodbo svojih prababic in pradedov.To ni le zgodovina na slikah in zemljevidih, temveč spomin, ki ga nosimo še danes. V oddaji vas bomo popeljali od tistega usodnega maja 1915, skozi največjo in prelomno – dvanajsto bitko pri Kobaridu, do današnjega dne, ko se spomin prepleta z željo po miru. Sto deset let pozneje nas soška fronta in Kobariški muzej še vedno učita: vojna pušča rane, mir pa gradijo ljudje. Tokratno Nedeljsko reportažo pripravlja Miha Žorž.

Kultūras Rondo ieskatīsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē "Džemma" kopā ar izstādes kuratori Sandru Krastiņu. 

Kras nudi polnost doživetij na področju dediščine, tudi za rekreativce in navdušene kulinarike. Ob razvoju trajnostnega turizma želijo delovati tudi na razvoju lokalnega kmetijstva ter podjetništva. V Štanjelu so odprli tudi prvi Muzej slovenskega jezika in knjige. Pogovarjali smo se z županom Komna Erikom Modicem.

Kras nudi polnost doživetij na področju dediščine, tudi za rekreativce in navdušene kulinarike. Ob razvoju trajnostnega turizma želijo delovati tudi na razvoju lokalnega kmetijstva ter podjetništva. V Štanjelu so odprli tudi prvi Muzej slovenskega jezika in knjige. Pogovarjali smo se z županom Komna Erikom Modicem.

Med 3. in 16. avgustom bo v Stični potekala Mednarodna poletna šola konserviranja in restavriranja kamnitih površin. Pri njej bo sodelovalo 14 prostovoljcev iz vsega sveta. Njen glavni organizator je Muzej krščanstva na Slovenskem.

V prenovljenem gradu Štanjel so odprli prvi Muzej slovenskega jezika in knjige. V njem se lahko med drugim pogovorite z avatarjem Primoža Trubarja, s časovnim strojem obiščete preteklost, spoznate slovenska narečja in zanimiva jezikovna pravila, napišete besedilo v brajlici, se naučite slovenskega znakovnega jezika in živo vidite, kako majhne so bile Vodnikove Ljubljanske novice. Muzej skupaj raziščemo v tokratnem Jezikanju.

Mineva 80 let, odkar je sovjetska Rdeča armada osvobodila koncentracijsko taborišče Auschwitz Birkenau, kraj smrti milijon 300 tisoč ljudi, predvsem Judov. Ta dan zaznamujemo kot svetovni dan spomina na holokavst. Evropa se je od takrat spremenila, tako etnično kot politično in moralno. Nekateri krivci za najhujši zločin v zgodovini so bili kaznovani, drugi ne. Svet pa je dobil mednarodna pravila, po katerih je prepovedana agresija na neodvisne države, za tem pa tudi Konvencijo o preprečevanju in kaznovanju hudodelstva genocida. O dnevu spomina na holokavst in o tem, kaj se je svet naučil iz te izkušnje, v tokratnem Studiu ob 17.00. Gostje: dr. Vasilka Sancin, Pravna fakulteta Univerze v Ljubljani; dr. Monika Kokalj Kočevar, Muzej novejše zgodovine Slovenije; dr. Damir Josipovič, Inštitut za narodnostna vprašanja; Maja Derčar, dopisnica RTV Slovenija iz Nemčije.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 13. decembra līdz 2025. gada 30. decembrim būs aplūkojama izstāde “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?”  Cilvēks un dzīvnieks izsenis ir saistīti dažādām saitēm, kas laika gaitā mainījušās. No prakstiska palīga līdz mājas mīlulim - tā īsumā var raksturot to, kāda loma dzīvniekiem bijusi līdzās cilvēkam, taču, ja šo stāstu izvērš plašumā, tad tajā atklājas nianses, kurās vērts ieklausīties. Kādi dzīvnieki apdzīvojuši Rīgas ielas senatnē un kāda bija cilvēku ikdiena sadzīvē ar tiem? Stāsta Rasa Pārpuce-Blauma, kuratore un izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vēsturniece, Margarita Barzdeviča, izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, un vēsturniece Zita Pētersone. Lietot vai lolot? Šādu jautājumu uzdod izstāde, kas veltīta dzīvnieka un cilvēka attiecībām laiku lokos Rīgas vēsturē. Sākot ar viduslaikiem, līdz pat mūsdienām izstāde ļauj izsekot tam, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem un lomas, kāda dažādiem dzīvniekiem bijusi cilvēku dzīvēs. Autori piedāvā apmeklētājiem kļūt par laika detektīvu un, izvēloties sev aktuālas vai tuvas tēmas, meklēt Rīgas pilsētas vēsturē saknes mūsdienu priekšstatiem par dzīvniekiem. Stāsts veidots vēstures izstādei neierastā formā – hronoloģiski atpakaļejošā secībā: no mūsdienām līdz pilsētas pirmsākumiem. Izšķirošie faktori mājas mīluļa dzīvildzē Pretēji ilgu laiku izplatītajam uzskatam, ka suņu vidū ilgdzīvotāji ir bezšķirnes pārstāvji, šī gada sākumā publicētajā britu zinātnieku pētījumā atklājies, ka ilgdzīvotāji ir maza un vidēja izmēra šķirnes suņi ar gariem purniem. Taču ne tikai  purna garums ir izšķirošais mājas mīluļu  dzīvildzē. Nozīme arī  ir gēniem un dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Par kurām suņu šķirnēm var sacīt, ka tās ir cilvēku iegribu sabojātas, kādas ir šķirnes dzīvnieku slimības un kas izskaidro to, ka mazāku izmēru suņi dzīvo ilgāk, saruna ar veterinārārsti Litu Konopori. Šī gada sākumā interneta žurnālā „Nature” tika publicēts Lielbritānijas veterinārmedicīnas zinātnieku raksts par  dažādu suņu šķirņu dzīves ilgumu. Šajā pētījumā tika skatīti  584 tūkstoši suņu no vairāk kā 150 šķirnēm. Lai gan runa ir par Apvienotajā Karalistē mītošajiem dzīvniekiem, tomēr, ja neskatām suņu labturību, to dzīves apstākļus un katra indivīda veselības stāvokli, tad vispārīgi varam aplūkot tematu, kas atteicas uz šķirnēm ar garāku vai īsāku mūžu. Kāpēc liela auguma un īspurnaniem suņiem ir īsāks mūžs, to, atsaucoties uz minēto publikāciju, skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Vidējais suņu dzīves ilgums ir no 9 līdz 13 gadiem. Skatot Lielbritānijā veikto pētījumu, ir konstatēts, ka jaukteņi dzīvo aptuveni 12 gadus, bet par šķirnēm runājot, ilgdzīvotāji ir pundurtakši ar 13 dzīvildzes gadiem, savukārt īsākais mūžs - deviņi gadi - ir jau minētajiem īso purnu īpašniekiem - mopšiem un buldogiem. Daudzu lielizmēra šķirņu suņu dzīvi saīsina sirds un asinsvadu problēmas, dažādas onkoloģiskās kaites un locītavu slimības. Vēl jāatceras, ka mūsu mājas mīluļiem novecošana nav tik pamanāma kā cilvēkiem, jo tādā vilnainā purnā krunkas neredz un ne visi suņi kaķi arī nosirmo, teic veterinārārste Lita Konopore  

Muzej o žrtvama ratnog silovanja na Kosovu otvoren je u Prištini i prvi je takve vrste u svijetu. Velikim dijelom inicijativu je pokrenula i finansirala Fondacija Ahtifete, koju je osnovala prva predsjednica Kosova Ahtifete Jahjaga. Tokom sukoba 1998. godine, bilo je oko 20.000 prijavljenih slučajeva silovanja i seksualnog nasilja od strane pripadnika srpske vojske nad lokalnim stanovništvom, pri čemu su uglavnom žene bile mete tog nasilja. Preživjele žrtve seksualnog nasilja iz ovog sukoba i dalje se suočavaju sa predrasudama, čak i 25 godina nakon završetka rata.

Zagorka Zaga Žeravica, supruga proslavljenog trenera Ranka Žeravice, novi je gost Jao Mile podcast-a.Razgovarali smo njenoj igračkoj i trenerskoj karijeri, ali i zajednickom životu sa Rankom koji je trajao pune 53 godine.https://www.fondacijarankozeravica.comJedna od tema je bila i muzej Ranko Žeravica koji je pre godinu dana otvoren u Novom Miloševu.00:00:00 Početak 00:00:30 Humanost 00:01:30 Zaga Žeravica00:03:42 Koliko pratite playoff utakmice?00:05:22 NBA zavrsnica00:11:34 ABA Liga finale i odnos sa EL00:18:40 EL F4 00:19:55 Muzej Ranka Zeravice00:36:00 Ko je bio Ranko Zeravica?00:46:25 Anegdote iz Moskve00:52:21 Odrastanje01:10:10 Košarkaška karijera i kraj 01:24:00 Najveći talenti košarkaski sa ovih prostora01:32:40 Sta joj je kosarka donela?01:35:29 Savet za mlade 01:42:05 Petorka iz bivse jugeThumbnail designer:https://instagram.com/design33_mk?igs...Pratite nas na društvenim mrežama!Instagram  / jaomile_podcast  Facebook   / jaomilepodcast  TikTok 

Dobili smo rekordan broj horor piča iz IT industrije, ali prije nego što objavimo nove, prisjećamo se kako je nastao ovaj dugogodišnji serijal i čitamo i ulomke iz nama osobno najstrašnijih priča!Također, komentiramo The Recursive: State of AI in CEE Report. Autori su u njemu izdvojili AI kompanije koje su skupile 8,2 milijarde dolara investicija, od toga su 2 milijarde otišle u Hrvatsku. Spominjemo robotaksije, tužbu protiv Mete, a za internetske nostalgičare, Ana Marija je pronašla pravu poslasticu, Muzej internetskih artefakata._______________0:33 Za one koji se ne boje horor priča5:50 Birokratski horor jedne korporacije7:50 Ti si meni samo trošak...10:25 AMK čita ulomak još neobjavljene priče12:13 O "ratnim veteranima" jednog projekta15:30 Ulazimo u detalje izvještaja o umjetnoj inteligenciji u CEE regiji27:06 Reddit ima milijun korisnika u Hrvatskoj. Tko su oni?36:47 Kako je AMK slučajno otkrila identitet poznanice na Redditu?43:47 Top i flop proteklog tjedna!_______________