Podcasts about muzeja

Rotko muzejā Daugavpilī vasaras izstāžu sezonā apmeklētājiem iespējams aplūkot izstādes, kuras veidojuši mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Ķīnas un Dienvidāfrikas. Laikmetīgās fotogrāfijas, glezniecības un keramikas medijos risinātās izstādes aptver plašu tēmu loku. Bet sezonas centrālais notikums ir fotomākslinieka Rodžera Ballena izstāde, kas aptver vairāk nekā piecdesmit viņa radošā darba gadus. Mākslinieku izvaicā Megija Kriviša. Rodžers Ballens (Roger Ballen) ir viens no pazīstamākajiem laikmetīgajiem fotogrāfiem, kurš dzimis 1950. gadā Ņujorkā, bet kopš 20. gadsimta 80. gadiem dzīvo un strādā Dienvidāfrikā.  Viņa darbs sākotnēji bija dokumentāls – viņš fotografēja nelielas Dienvidāfrikas pilsētiņas un to iedzīvotājus. Vēlāk viņa stils būtiski mainījās un kļuva daudz mākslinieciskāks un inscenētāks. Mākslinieka fotogrāfijās sastopami cilvēki, dzīvnieki, zīmējumi un tēli, kas vienlaikus šķiet gan pazīstami, gan sveši. Vairāk nekā piecdesmit gadus mākslinieks pētījis cilvēka zemapziņu. Tieši šim pasaules redzējumam veltīta viņa retrospekcija. Rotko muzeja vasaras sezonas izstādes apmeklētājus gaida līdz pat 30. augustam.

Suada Kapić je sarajevska rediteljica, scenaristkinja, medijska pionirka i osnivačica nezavisne multimedijalne kuće FAMA, prve takve vrste u bivšoj Jugoslaviji. Sa samo 16. godina je glumila jednu od partizanki sa Serge Gainsburgom i Jane Birkin u partizanskom filmu Milutina Kosovca iz 1971. godine, "19 djevojaka i jedan mornar". Nakon završenog studija književnosti odlučila je upisati studij režije kod čuvenog talijanskog redatelja Federica Fellinija, no audicija je otkazana zbog ubistva premijera Aldo Mora. Potom je upisala režiju u Beogradu kod Dejana Mijača. Prije rata u bivšoj Jugoslaviji pokrenula je prvu nezavisnu TV kuću pod nazivom FAMA, koja je snimala čuveni talk show serijal "Umijeće življenja" sa vodećim protagonistima političkog života tadašnje Jugoslavije, od Karadžića, Tijanića, Mesića, Šuvara i drugih. Tokom opsade Sarajeva pokrenula je neke od najvažnijih projekata dokumentovanja života pod opsadom, uključujući legendarni „Sarajevo Survival Guide“ i „Survival Map 92–96“, stvarajući jedinstvenu arhivu svjedočanstava o svakodnevnom preživljavanju u ratnim okolnostima.Njena dugogodišnja misija bila je sačuvati iskustva građana Sarajeva od zaborava, kroz hiljade prikupljenih priča, intervjua i dokumenata koji danas predstavljaju jedno od najvažnijih svjedočanstava o opsadi u modernoj historiji. Kroz umjetnost, medije i kulturu, Suada Kapić istražuje teme sjećanja, otpora, ljudske izdržljivosti i mehanizama preživljavanja u ekstremnim okolnostima. U ovoj epizodi razgovaramo o Sarajevu prije rata, opsadi kao iskustvu koje je obilježilo njen život i rad, nastanku FAMA kolekcije, kulturi pamćenja, transgeneracijskom sjećanju i traumama, ali i o tome zašto je važno sačuvati lične priče kao dokument vremena za generacije koje dolaze.Razgovarale smo o:00:00:00 Teaser i najava00:03:41 Sa 16 godina glumila sa Serge Gainsburgom i Jane Birkin u partizanskom filmu "19 djevojaka i jedan mornar" Milutina Kosovca00:10:27 Zbog atentata na Alda Mora 1978. otkazana audicija za studij režije kod Fellinija u Rimu00:18:44 "Serijal „Umijeće življenja“ sniman u Sarajevu 1991. godine s vodećim političarima tadašnje Jugoslavije00:26:01 Nastanak FAMA-e, prve nezavisne TV produkcijske kuće u bivšoj Jugoslaviji00:33:01 Početak posade Sarajeva, bijeg s Grbavice i nastanak projekta FAMA kolekcija00:40:05 Transgeneracijska memorija je modul za suočavanje sa ratnih traumama00:46:10 Odlazak u Tokio usred rata zbog promocije "Sarajevo survival guidea"00:54:50 Sefer Halilović nam je pomogao da od vojnih JNA mapa napravimo Mapu opkoljenog Sarajeva01:00:20 Izložba "Mape opkoljenog Sarajeva" u Britanskoj nacionalnoj biblioteci01:05:01 Naš arhiv iz FAME-e ćemo pohraniti online i u svjetskim bibliotekama, zbog straha od pogrešne interpretacije arhivskog materijala 01:13:01 Na ovom podneblju nam je potrebna ozbiljna psihoterapija zbog transgeneracijskih trauma01:21:40 Zašto je nakon 8 godina lobiranja propala ideja o osnivanju Muzeja opsade Sarajeva?01:30:01 Nakon neuspjele inicijative za osnivanje Muzeja opsade Sarajeva, odlučili smo FAMA kolekciju pretvoriti u virtualni arhiv sjećanja, dostupnu svima i svugdjeFAMA metodologija: https://www.famamethodology.net/bhsSerijal "Umijeće življenja": https://www.youtube.com/playlist?list=PLWuNIc69Mzw1uLGNRWaj2fX62I8abye3g

O pretanjenih kriminalcih, iznajdljivih slikarjih, naivnih šarlatanih in robinhoodovskih junakih ter celo o političnih in vojnih akterjih, ki so risali in tiskali lažne bankovce in kovali lažne kovanceDenar je od nekdaj sprepleten in povezan z oblastjo in večino človeške zgodovine so bili kralji, cesarji, kasneje pa države s svojimi centralnimi bankami tisti, ki so strogo nadzorovali tiskanje ali kovanje denarja, nadzor nad izdelavo lastne valute pa še danes velja za enega temeljev državne suverenosti. In vendar so se skozi zgodovino pojavljali posamezniki ali skupine, ki so - bodisi iz stike ali uporniškosti bodisi iz pohlepa - to pravico vzeli tudi v svoje roke. Prav o njih bomo govorili v tokratnih Sledeh časa. Skozi zgodovino ponarejanja denarja nas bodo pospremili dr. Andrej Šemrov iz Numizmatičnega kabineta Narodnega muzeja Slovenija ter Urška Purg in Matko Mioč iz Muzeja in galerije MUZA, kustosa tamkajšnje razstave Denar in kriminal: Tekma brez konca. Oddajo je pripravila Alja Zore. foto: ročno narisan ponarejen bankovec za 100 dinarjev, Kraljevina Jugoslavija, 1929, s pretiskom LAŽNA v cirilici, osebni arhiv Marka Mihajlovića, objavljeno z dovoljenjem Muzeja in galerije MUZA

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Muzejs “Latvieši pasaulē” (LAPA) meklē pastāvīgu mājvietu Rīgā, lai rastu plašākas iespējas  ikvienu iepazīstināt ar pasaules latviešu mantojumu. Kultūras rondo tiekamies ar jauno muzeja vadību - jauno valdes priekšsēdētāju Annu Muhku, kuratori Mariannu Auliciemu un izpilddirektoru Uldi Dimiševski. Pirms 29 gadiem viņi sanāca kopā un dibināja biedrību ar mērķi apkopot liecības, priekšmetus, fotogrāfijas un stāstus par latviešu izceļošanu no Latvijas un dzīvi diasporā. Šodien “Latvieši pasaulē” ir akreditēts privātais muzejs un pētniecības centrs ar pamatīgu krājumu, digitālo arhīvu, regulārām izstādēm, pētniecības projektiem un lielu mērķi: atrast muzejam pastāvīgas mājas un radīt ekspozīciju, kas stāstītu par latviešu ceļiem pasaulē divsimt gadu garumā. 

V tokratni oddaji podkasta Odprto smo pozornost posvetili arhitekturni fotografiji. V organizaciji Društva arhitektov Ljubljana in Odprtih hiš Slovenije se je v Cankarjevem domu med razstavo Sosedske sorodnosti. Arhitektura med Furlanijo – Julijsko krajino in Slovenijo, dobesedno pred diptihi arhitekturnih fotografij, ki so delo italijanskega fotografa Roberta Conteja in slovenskega fotografa Mirana Kambiča, odvila okrogla miza z naslovom »Arhitekturna fotografija«. Pred kuliso razstave Sosedske sorodnosti, ki je nastala po zamisli kuratorjev Luke Skansija in Paola Nicolosa, ter je izjemna vizualna pripoved o arhitekturni in kulturni zgodovini dveh dežel, dveh narodov in dveh sosednjih kulturnih prostorov, je bilo spodbujeno razmišljanje o pomenu arhitekturne fotografije. Arhitekturna fotografija se od preostale fotografije razlikuje predvsem po razumevanju prostora – poleg tehničnega znanja, natančnosti ter občutka za kompozicijo, zahteva poznanje arhitekture. Vsaka arhitekturna fotografija je dokument časa in prostora, ne glede na to, ali prikazuje sodobno ali zgodovinsko arhitekturo. Razlika je predvsem v pristopu: včasih gre za interpretacijo ideje arhitekta, drugič za beleženje življenja, ki se v prostoru odvija. Kot izsek realnosti vedno nosi tudi odločitev fotografa: kaj pokazati in kaj izpustiti. Prav v tem se skriva njena interpretativna in pripovedna moč. Arhitekturna fotografija ni le prikaz stavb, temveč razkriva širši kontekst – ulice, ljudi, rabo prostora in njegovo minljivost. Hkrati s tem spodbuja razumevanje, da se hiše niso zgodile danes, ampak nas je oblikovalo vse to, kar je bilo zgrajeno pred nami. Za gledalca je prav fotografija prvi in edini stik z arhitekturo, zato ima moč, da vzbudi zanimanje, prenese atmosfero in gledalca povabi k raziskovanju. Na okrogli mizi so sodelovali: - Miran Kambič, arhitekt in arhitekturni fotograf, čigar fotografije so objavljene v številnih strokovnih revijah, knjigah in katalogih ter uporabljene na razstavah; - Jana Jocif, arhitektka in fotografinja, ki raziskuje odnos med fotografijo, spominom in minljivostjo prostora; - Urban Petranovič, soustanovitelj biroja Arhitekti Počivašek Petranovič, kjer deluje kot projektant, arhitekturni vizualizator in fotograf; - Tadej Bolta, arhitekt in arhitekturni ter reportažni fotograf, pri čemer ga posebej zanima dokumentiranje prostora skozi izkušnjo potovanja, krajine in vsakdanje rabe; - Lenka Kavčič, arhitektka z izkušnjami na področju kuratorstva, prostorske politike in vodenja arhitekturno-kulturnih programov ter soustanoviteljica in direktorica festivala Odprte hiše Slovenije in - Maja Vardjan, arhitektka in direktorica Muzeja za arhitekturo in oblikovanje, kjer raziskuje slovensko arhitekturno in oblikovalsko dediščino ter sodobne ustvarjalne prakse. Pogovor je povezoval arhitekt Andraž Lorger, pri čemer ga je zanimalo, kaj je temeljna naloga in vloga arhitekturne fotografije. Prisluhnite podkastu Odprto!

12. maija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore būs Iveta Derkusova. Līdz šim viņa bijusi direktores vietniece krājuma darbā.  Kā jums šķiet, kas būtiski mainīsies jūsu darba dzīvē? Iveta Derkosova: Manā personīgajā darba dzīvē būs diezgan lielas pārmaiņas ikdienas pienākumos, jo es līdz šim esmu vadījusi vienu ļoti lielu, tomēr vienu jomu muzejā, kas ir krājuma darbs. Lielākais izaicinājums ir tas, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs darbojas sešās adresēs, līdz ar to tā laukuma aptveršana jebkurā gadījumā prasīs varbūt ne gluži simts dienas kā amatpersonām, kas sāk no nulles, tomēr zināmu laukuma pārskatīšanu, sarunas ar kolēģiem, lai mēs vienojāmies visi kopā par tiem veicamajiem darbiem, kuri nav varbūt ikdienas plānos iezīmēti.  Bet, paldies Dievam, direktora maiņa muzejā nedrīkst neko rīt uz brokastīm mainīt, jo muzejs strādā ar ilgtermiņa plāniem, ar ikgadējiem plāniem, un tie visi procesi un projekti, pie kuriem mēs strādājam, tas arī ir mans darba uzdevums. Protams, ka, piesakoties šim amatam, es redzu atsevišķas akcentu pārbīdes tajā ceļā uz mērķu sasniegšanu. Pie tiem arī būs jāstrādā. Muzeja direktoriem ir jārunā par visu mākslas ainu. Bet, kamēr jūs vēl neesat direktore, man jums tomēr ir jautājums, kas ir bijuši jūsu pētniecības lauki mākslā - kādi virzieni vai kādi autori? Iveta Derkusova: Ja mēs runājam par periodu, tad lielais periods, kurā es orientējos vislabāk, ir starpkaru māksla, bet arī ar tādu starptautiskā avangarda piesitienu, jo autors, kuru es esmu pētījusi faktiski 20 gadu garumā, tas ir Gustavs Klucis, kam es esmu arī veidojis daudzas izstādes. Līdz ar to ir gan šī sasaiste ar starptautisko ainu, ar konstruktīvismu. Un tādā aspektā man arī, protams, vairāk interesē tie latviešu autori, kuriem saskares punkti ar šo laikmetu vai kā pretmeti, vai kā līdzgaitnieki. Šis ir tas laukums, kurā es kā mākslas zinātniece esmu visspēcīgākā. Bet, protams, gribētos domāt, ka man ir zināms priekšstats par plašāku periodu. Protams, es sekoju visu laiku līdzi aktualitātēm, kas notiek. Īpaši šobrīd ar akcentu uz laikmetīgo mākslu, jo tā sadaļa savukārt, kas muzejā visu laiku ir bijusi fokusā faktiski visu 21. gadsimtu, bet es personīgi pie tā esmu bijis klāt pēdējos 10 gadus, tā ir komplektēšana, kas attiecas arī uz mūsdienu mākslas procesu dokumentēšanu. Tā kā tas arī man nav svešs. Vai šobrīd laikmetīgās mākslas komplektēšanai, iepirkšanai ir finanses? Iveta Derkusova: Diemžēl nav, mērķēta finansējuma papildus nav. Droši vien arī atceraties, 2020. gadā ar noturības finansējumu muzejam tika piešķirts pusmiljona apmērā finansējums, kad mēs varējām ļoti mērķtiecīgi izveidot arī atsevišķu speciālu darba grupu ar ārējiem ekspertiem un tādu plašāku iepirkumu veikt. Pārējie gadi vienmēr ir periodiski, ļoti atkarīgs no muzeja pašu finansējumu, cik mēs spējam šim veltīt. Bet lai mēs laikmetīgo mākslu komplektētu mērķtiecīgi, var teikt, ka finansējuma nav.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo. Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā. „Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā. Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu. -- Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta. Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā. Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī atvērta jaunā Latvijas vēstures ekspozīcija “Straumējot laiku”. Tā pārsteidzot ne tikai ar saturu, bet arī ar mūsdienīgo ekspozīcijas dizaina un tehnisko risinājumu. Kultūras rondo par vērienīgo projektu izvaicājam muzeja direktoru Tomu Ķikutu, arhitektu, ekspozīcijas dizaina autoru Didzi Jaunzemu, uzņēmuma "SOLOVI" direktoru Intu Bērziņu, kurš veidoja tehnoloģiskos risinājumus.

Nedeljska gostja je Maja Vardjan, direktorica Muzeja za arhitekturo in oblikovanje MAO Slovenija, mednarodno uveljavljena in priznana kustosinja in raziskovalka, specializirana za slovensko oblikovalsko in arhitekturno produkcijo 20. stoletja ter sodobne ustvarjalne prakse. V muzeju MAO ima dolgoletne izkušnje, vodila je pripravo številnih razstav in sodelovala pri ključnih projektih. Med številnimi nagradami in priznanji je prejela tudi nagrado Mednarodnega muzejskega sveta muzejev (ICOM) Slovenija. In čeprav je diplomirana arhitektka, ni nikoli ustvarjala v biroju ali se lotila kakega klasičnega arhitekturnega projekta. Njena velika želja, da bi postala novinarka, jo je nehote odpeljala v kuratorske vode. “Zato je vsaka moja razstava”, pravi Maja Vardjan, “zasnovana kot arhitekturni projekt.”

Noslēgumam tuvojas pirmais posms ceļā uz pieminekļa ”Svešo varai spītējot” izveidi Rīgā, ko virza Latvijas Okupācijas muzejs. Šobrīd piemineklim saziedoti vairāk nekā 25 000 eiro, kas ieguldīti teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē. Rīt, 17. martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības diena, Okupācijas muzejs projektu nodos Rīgas domei, kas apņēmusies labiekārtošanu īstenot praktiski. Pieminekli paredzēts uzstādīt Rīgā, Radio ielā 1 – vietā, kur students Bruno Javoišs padomju laikā Rīgas Radiotornī uzvilka neatkarīgās Latvijas karogu. Tā būs piemiņas zīme visiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.  Kā īpaša zīme jau ir pati vieta, kur pieminekli iecerēts izveidot. Šajā vietā savulaik atradās 76 metrus augstais Rīgas radiotornis. 1963.gada 5.decembra agrā rītā 22 gadus vecais students Bruno Javoišs uzrāpās torņa smailē un nostiprināja tajā paša darināto neatkarīgās Latvijas karogu. Šim kāpienam viņš pirms tam bija trenējies, un, lai arī viņam bija bail augstuma, paveica iecerēto, neskatoties uz to, ka bija auksts un torņa konstrukcijas bija apledojušas. Sevišķi pārdroši tas bija tādēļ, ka tornis atradās tieši pie milicijas pārvaldes, turklāt 5. decembris bija PSRS Konstitūcijas diena. Lejā, torņa pakājē, viņu jau sagaidīja miliči, kuri viņu piekāva un apcietināja, bet karogu viņiem tik ātri neizdevās noņemt, tas tornī plīvoja līdz pievakarei, raisot Rīgā daudz valodu. Bruno Javoišu notiesāja, piespriežot septiņus gadus Mordovijas nometnē. Topošais piemineklis godinās ne tikai konkrēto pretošanās epizodi, tas veidots ar plašāku vēstījumu, stāsta Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. ”Mēs zinām, ka tieši šis sarkanbaltsarkanais karogs bija sazināšanās zīme padomju okupācijas laikā starp cilvēkiem, kuri ticēja neatkarīgās Latvijas atjaunošanas idejai un kas sekmēja to, ka mēs neatkarību arī atguvām. Faktiski gan katrs šis individuālais piliens, gan pretošanās grupu darbība pilienu pa pilienam veicināja režīma sabrukšanu. Man liekas, ka mums ir ļoti svarīgi ne tikai mūsu valsts svētkos būt ar sarkanbaltsarkano karogu, bet, manuprāt, to kā simbolu un atgādinājumu ir svarīgi arī ikdienā redzēt pašā Rīgas centrā. Tā ir zīme visiem, kas pretojās svešo varai.” Tieši Latvijas karoga ideja un sajūta būs arī pieminekļa veidolā, ko īstenos tēlnieks Kristaps Gulbis, kurš uzvarēja pieminekļa ideju konkursā. Piemineklis top par sabiedrības ziedojumiem. No tam nepieciešamajiem 100 000 eiro saziedots vairāk nekā 25 000. Šo naudu Okupācijas muzejs ieguldījis teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē, ko veicis birojs „Arhis Arhitekti”. Rīt, 17.martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, muzejs labiekārtošanas projektu nodos Rīgas domei, kas saskaņā ar sadarbības memorandu, nodrošinās teritorijas labiekārtošanu. Projekts paredz sakārtot ne tikai vietu, kur atradīsies piemineklis, bet plašāku kanālmalas parka daļu, kas šobrīd ir visai nolaista un piemiņas vietas nozīmīgumam neatbilstoša. Arhitekts Raimonds Saulītis no biroja „Arhis Arhitekti” stāsta, ka projekts paredz šodienu simboliski savienot ar pagātnes zīmēm, viena no kurām ir Radiotorņa pamati. Projekta dāvināšanas pasākums Rīgas domei notiks rīt Radio ielā 1, kur projekts tiks īstenots, bet pulksten 17.00 Okupācijas muzejā rīt būs arī labdarības koncerts pieminekļa izveides atbalstam, kurā muzicēs Zemessardzes koris ”Stars”. Ikviens tiek aicināts arī ziedot piemineklim, apmeklējot muzeja interneta vietni.

Ime tedna je postal Danijel Mitrović, vodja projektne pisarne za razvoj, raziskave in inovacije Skupine Sij, v kateri so razvili visokotehnološko jeklo za uporabo v vesoljski industriji. V okviru razvojno raziskovalnega projekta so naročniku dobavili že več kot 500 ton materiala za ključne konstrukcijske dele vesoljskega plovila, ki naj bi kmalu poletelo v vesolje. Jeklo mora prenesti ekstremne pogoje, od zelo visokih temperatur ob delovanju raketnih motorjev do izjemno nizkih temperatur zunaj zemeljske orbite. Kandidata sta bila tudi: Sonja Bezjak, direktorica Muzeja norosti, ustanove, ki zadnjih 13 let deluje na gradu Cmurek na Tratah v občini Šentilj. Muzej so leta 2013 ustanovili prebivalci in sodelavci, povezani s krajem Trate, da bi ohranili grad Cmurek, v njegovem okviru pa obravnavali fenomen norosti in dediščino nekdanje institucije, ki je v gradu delovala po drugi svetovni vojni. Muzej je med 35 nominiranci za nagrado evropski muzej leta, nagrajence pa bodo razglasili junija na konferenci v Bilbau. Jakob Klemenčič, stripar, ilustrator, umetnostni zgodovinar in soustanovitelj revije Stripburger, ki je na pobudo direktorja Lokalne akcijske skupine Kras/Carso Aleša Pernarčiča pripravil Karstrip, nov stripovski turistični vodnik po čezmejnem Krasu. Publikacija, ki je izšla v slovenščini, italijanščini, angleščini in nemščini, na pripoveden in dostopen način predstavlja naravno, kulturno in gastronomsko dediščino čezmejnega Krasa, bralca pa popelje na doživljajsko potovanje po območju med Slovenijo in Italijo.

Pred tednom dni je preminil etnolog in muzealec mag. Ralf Čeplak Mencin (1955-2026), dolgoletni sodelavec Slovenskega etnografskega muzeja, kustos za muzejske zbirke iz Azije, Oceanije in Avstralije, predvsem pa velik poznavalec neevropskih kultur, ki jih je po pripovedih babice začel spoznavati že kot mladenič. Kot vodja nekdanjega Muzeja neevropskih kultur v Goričanah, dislocirani enoti etnografskega muzeja do vrnitve dvorca ljubljanski nadškofiji v denacionalizacijskem procesu, je postavljal temelje za tukajšne razumevanje kultur zunaj Evrope. Dve desetletji je bil soorganizator izobraževalnega projekta Muzeoforum, med drugim predsednik Zveze muzejev Slovenije, predsednik ICOM - Mednarodnega muzejskega sveta Slovenija, in tudi predsednik Mednarodnega odbora etnografskih muzejev. Pogovor z njim iz ene od naših preteklih oddaj bo osvetlil spomin na tenkočutnega premišljevalca enakih temeljev vseh človeških kultur na planetu, ki je v času begunske krize pred desetletjem med prvimi priskočil na pomoč ljudem v stiski. Pripravil ga je Štefan Kutoš. FOTO: Ralf Čeplak Mencin VIR: Jaka Babnik

Sonja Bezjak je doktorica sociologije, deluje v Arhivu družboslovnih podatkov na Fakulteti za družbene vede v Ljubljani. Sicer pa je vodja Muzeja norosti, ki že trinajsto leto deluje na gradu Cmurek na Tratah, izven vseh institucionalnih okvirjev, brez kakršnihkoli državnih in Evropskih sredstev, ampak na pobudo in zagnanost nekaj zanimivih lokalnih prebivalcev, ki so ga obnovili in mu dodali zanimivo vsebino. Na nek specifičen način, skupaj še z nekaterimi strokovnjaki in poznavalci zgodovine umetnosti, skrbijo tudi za kulturno dediščino. Ali bo med 35 nominiranci zmagal prav slovenski Muzej norosti, bomo izvedeli junija letos na razglasitvi v španskem v Bilbau.

Poročali smo o prvih korakih k oživitvi Kanina, gradnji helioporta v Kočevju, iskanju inovativnih rešitev za mobilnost na podeželju, delovanju Muzeja norosti in tradicionalnem koncertu Zaigrajmo in zapojmo po domače.

Arhitekt in industrijski oblikovalec Saša J Mächtig, ki so mu letos podelili Prešernovo nagrado, je diplomiral na Fakulteti za arhitekturo v Ljubljani pri prof. Edvardu Ravnikarju. Bil je zaslužen za to, da se je leta 2002 ljubljanska Akademija za likovno umetnost preimenovala v Akademijo za likovno umetnost in oblikovanje. Leta 1967 je zasnoval kiosk K67, ki je bil v uporabi po vsej Jugoslaviji in širše, na primer na olimpijadi v Münchnu, kiosk pa so že leta 1970 vključili v zbirko Muzeja moderne umetnosti v New Yorku. Prešernovo nagrado so mu podelili, kot so poudarili v utemeljitvi, za življenjski opus, ki je vzpostavil temelj slovenske sodobne oblikovalske identitete. Zapisali so še, da "njegova praksa temelji na globokem razumevanju razmerja med tehnologijo, prostorom in človekom." Pogovor z nagrajencem je pripravila Tesa Drev Juh, posnel ga je Damjan Rostan.

Podali smo se v svet muzejev, ki že dolgo niso le zakladnice preteklosti, ampak tudi navdihujoča postajališča za družine. V času olimpijskih iger nas je obiskala kustosinja Muzeja športa Maja Hakl Saje, ki je spregovorila o tem, kako lahko muzeji skozi preverjene zgodbe pomagajo razvijati kritično mišljenje in zakaj je obisk muzeja odlična ideja za zimske počitnice.

Kultūras rondo devies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju Rīgas pilī, lai ar jauno muzeja direktoru Tomu Ķikutu iezīmētu muzeja turpmāko attīstības ceļu un izaicinājumus, kā arī ielūkotos arī topošajās Vēstures muzeja jaunajās ekspozīcijās.   Pirmā no tām – „Straumējot laiku” – apmeklētājus plāno uzņemt no marta beigām, bet vasaras beigās durvis vērs otrā ekspozīcija – „Livonijas pilis” – Rīgas pils pagrabstāvā. Gada beigās sekos stāsts par pašas Rīgas pils vēsturi, bet ceturtā ekspozīcija būs veltīta sakrālajai mākslai. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pēc neplānoti gariem 10 gadiem pagaidu telpās Brīvības bulvārī („Saktas mājā”) sācis iekārtot ekspozīcijas atjaunotajās Rīgas pils telpās. Pirmo nedēļu muzeja direktora kurpēs nostaigājis līdzšinējais direktora vietnieks, vēsturnieks Toms Ķikuts. Pie jaunajiem pienākumiem viņš ķēries ar lielu enerģiju un atvērtību žurnālistiem. Līdz ar atgriešanos Rīgas pilī muzejam par sevi jāstāsta atkal jauns stāsts, un Ķikuts to apņēmīgi veido par muzeju kā atvērtu, sarunāties gribošu institūciju ar augsti profesionāliem pētniekiem un rūpīgu krājuma darbu, visus muzeja darbības „pamatvaļus” turot stingrā līdzsvarā.  

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt. Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs. Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši. Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem. Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils? Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā. Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta. Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā. Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija. Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem. Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs.  Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt? Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija. Varbūt arī fikcija… Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu. Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt. Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties. Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.  

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka 20. gadsimta sākumā celta Rīgas pilsētas mākslas muzeja vajadzībām. Šis muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, un tā krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani) iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi. Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) kolekciju. Galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu. Gatavojoties Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanai 1905. gadā, tā direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) izvērtēja pilsētai un Rīgas Mākslas biedrībai piederošo kolekciju mākslas darbu kvalitāti. Mazliet vairāk nekā pusi no kopumā 492 priekšmetiem viņš atzina par muzeja necienīgiem. Vērtīgākie mākslas darbi no abām kolekcijām tika izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un iekļauti katalogos, bet pārējie nonāca glabātuvē vai darba telpās pie sienām. Neliela daļa Rīgas pilsētai piederošo mākslas darbu tika atsavināti, atsevišķus atdodot atpakaļ dāvinātāju pēctečiem, bet vairākus pārdodot. Tā, piemēram, 1906. gadā piecas no pilsētai piederošajām gleznām Neimanis piedāvāja Berlīnes un Brandenburgas reģiona vēsturei veltītajam Merkišes muzejam (Märkisches Museum). Tās bija 19. gadsimta sākumā Rīgā strādājušā Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) gleznas, kurās attēloti vairāki Berlīnes pilsētas laukumi, tāpēc uzrunātais muzejs tās labprāt iegādājās, samaksājot vienu tūkstoti marku. Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā "rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei", jaunizveidotā muzeja krājuma veidošanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību. No Baltijas mākslinieku izstādes par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai 1905. gadā kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen) glezna “Pavasara ainava” (1905) un Jaņa Rozentāla kompozīcija “No pļavas (No darba)” (1903), kas arī mūsdienās tiek augstu vērtēta un ir skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā. Visvairāk pirkumu veikts Vietējo mākslinieku darbu izstādē par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai, kas notika 1915. gada pavasarī un pēc kuras muzeja krājums papildināts ar 15 vienībām, to vidū, piemēram, Lūcijas Mīramas (Lucie Miram) kluso dabu “Dzeltenās rozes” (ne vēlāk par 1915) un Jāņa Roberta Tillberga pilsētas ainavu “Rīga” (1912). Kolekcijas papildināšanā prioritāte bija tiem autoriem, kuru darbu krājumā vēl nebija vai kuru veikums tajā bija atspoguļots nepietiekami. Tomēr bija atsevišķi autori, no kuriem iegādātas vairākas gleznas. Piemēram, no Igaunijā dzimušā reliģisko ainu gleznotāja, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda fon Gebharta (Eduard von Gebhardt), ko Neimanis uzskatīja par “izcilāko no Baltijas provincēm cēlušos mākslinieku”, muzejs kopumā nopirkta trīs darbus. Turklāt viens no pirkumiem kļuva par dārgāko muzeja agrīnajā vēsturē, un 1913. gadā no pilsētas budžeta pat tika piešķirts ārkārtas finansējums, lai divu gadu laikā apmaksātu Gebharta gleznas “Pazudušais dēls” (1908) iegādi par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu. Muzeja zīmējumu un iespiedgrafikas kolekcijas Neimaņa vadības laikā tika papildinātas daudz bagātīgāk par glezniecības kolekciju. To noteica gan direktora īpašā interese par grafiku, gan arī darbu uz papīra salīdzinoši zemākās cenas. Muzejs iegādājās visu 20. gadsimta sākuma zināmāko dažādās grafikas tehnikās strādājošo baltiešu darbus – visvairāk iepirktas Morica fon Grīnevalta (Moritz von Gruenewaldt) akvatintas un kokgriezumi un Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky) oforti, no māksliniecēm – Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew) krāsainie kokgriezumi. Kolekciju papildināja arī dāvinājumi. Tā, piemēram, 1909. gadā muzejs iegādājās nesen mirušā Artura Baumaņa kompozīciju “Jauns līvu kareivis” (1889) un vēl astoņas studijas, bet pārējo mākslinieka atstāto radošo mantojumu – vairāk nekā astoņus simtus zīmējumu, skiču un studiju – saņēma kā dāvinājumu. Šo kolekciju iepazīšanai tika iekārtots īpašs Grafikas kabinets, kurp apmeklētāji divas reizes nedēļā varēja doties un līdzīgi kā bibliotēkā lūgt izsniegt apskatei interesējošos mākslas darbus. Muzeja krājuma veidošanā vēl viena no prioritātēm Neimanim bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana īpaši projektētajai Skulptūru zālei. Tās piepildīšanai direktors mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, kas mūsdienās skatāmas Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Var pārmest, ka Neimanis muzeja krājumam iegādājās salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga.  

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Šī gada septembrī apritēja 120 gadi kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, atvēršanas sabiedrībai. Tā ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā, un tās arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) kļuva arī par muzeja pirmo direktoru. Tomēr līdzīgi kā mūsdienās ar Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības iecerēm, arī toreiz viss nevedās raiti un bija nepieciešami vairāk nekā 30 gadi, līdz ideja par mākslas muzeja nepieciešamību izvērtās jaunbūvē. Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors un vienlaicīgi arī Rīgas Mākslas biedrības vadītājs, rātskungs Augusts Holanders (August Hollander) meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju. 1876. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas un zinātnes muzeja ēkai, plānojot tajā izvietot ne tikai pilsētas un Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas, bet arī vairāku zinātnisko biedrību – Vēstures un senatnes pētītāju, Praktizējošo ārstu un Dabaspētnieku biedrības – savāktos krājumus. 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra (Rudolph Speer) piedāvājums. Tomēr izrādījās, ka pilsētai nepietiek līdzekļu muzeja celtniecībai, un Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam (Ludwig Kerkovius) piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī 4 – ēkā, kur mūsdienās mājo Latvijas Universitātes bibliotēka. 1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera (Maximilian Küttner) piedāvājums. Tomēr tas netika realizēts, jo muzejam paredzētā vieta tika atdota Otrā pilsētas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) būvniecībai. Interesanti, ka mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā saglabātajos projektu konkursa metos ir gan tāds variants, kur muzeja ēkas novietojums plānots tieši tajā vietā, kur mūsdienās stāv Latvijas Nacionālais teātris, gan tādi piedāvājumi, kuros muzeja atrašanās vieta ir nedaudz atvirzīta tālāk no toreizējās Nikolaja (tagadējās Krišjāņa Valdemāra) ielas, uzreiz aiz būvniecības laukuma teātrim. Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Esplanādes nonākšanas pilsētas īpašumā tika nolemts tās malā celt mākslas muzeju. Tā būvprojekta izstrādi uzticēja tobrīd jau Rīgā strādājošajam arhitektam un mākslas vēsturniekam Vilhelmam Neimanim. Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau gatavojoties ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 70. gados, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu. Viņš bija sagatavojis arī 1897. gada muzeja konkursa programmu, un 1898. gadā tika atklāts viņa projektētais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā – pirmā speciāli muzeja vajadzībām celtā ēka Latvijā, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājusies. Par Neimaņa konsultantiem pilsētas mākslas muzeja ēkas projektēšanā tika uzaicināti starptautiski eksperti – vācu arhitekts Pauls Valots (Paul Wallot), kura zināmākais darbs ir Reihstāga ēka Berlīnē, un Baltijas izcelsmes mākslas vēsturnieks Voldemārs fon Zeidlics (Woldemar von Seidlitz), kurš bija Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju ģenerāldirekcijas galvenā amatpersona. Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu un centrālo ieeju no Nikolaja un Elizabetes ielas stūra. Tomēr konsultācijās ar abiem ekspertiem tika izlemts par labu mūsdienās redzamajam variantam – garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu. Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus. Mūsdienās šīs oriģinālās detaļas vispilnīgāk redzamas vēsturiskās ēkas vestibilos. Atbilstoši arhitekta sākotnējai iecerei 1906. gadā tika uzaicināti ainavisti Vilhelms Purvītis un Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), lai augšstāva vestibilā uzgleznotu sešas monumentālas linetes ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku ainavām. Bet kāda cita augšstāva vestibila rotāšanas iecere – vērienīga plafona kompozīcija, kurā attēlota Rīgas personifikācija un mākslu alegorijas –, gan netika realizēta. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā (pēc vecā stila), un divu gadu laikā ēka tika pabeigta, izmaksājot pilsētai 234 tūkstošus rubļu un tikai par četriem tūkstošiem pārtērējot plānoto budžetu. Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) notika muzeja svinīgā atklāšana. Uz to bija aicināti 400 viesi, un muzeja direktors Neimanis tiem vadīja īpašu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi. Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu. Mūsdienās, šķiet, varam piekrist gleznotājam Janim Rozentālam, kurš rakstā par muzeja atklāšanu žurnālā "Vērotājs" atzīmēja: "Vienkāršā, vēsi cienīgā baroko būve gan nedod neko jaunu un pārsteidzošu, bet ir skaidra un dabiski noteikta savās konstruktīvās daļās un atstāj ne greznu, bet atturīgi lepnu un dižu iespaidu." (1905, Nr. 10)  

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Umetnost je velikokrat odsev sveta, v katerem živimo, poskuša ga razlagati in napovedovati njegove jutrišnje podobe. Včasih težko razumemo oboje, svet in umetnost. V oddaji Kulturni fokus je govora o vsebinah, temah in pojavih vizualne in likovne umetnosti v Črni gori, ki nam včasih odkriva svet v jasnini, drugič pa je prekrita z metaforami in simboli. Približala nam jo bo kustosinja Teodora Nikčević iz Muzeja sodobne umetnosti Črne gore iz Podgorice. Tako, kot ni nobena umetnostna praksa, črnogorska ali katera druga, stisnjena v zgolj lokalne kontekste, tudi črnogorska ni, čeprav je prav krajina, posejana s posebnimi miti in kulti, verovanji, starimi navadami in vrednotami, zelo navdihujoč in neizčrpen vir sododobnih umetniških interpretacij. Veliko je vzporejanj med aktualnim, kulturnim, družbenim in političnim dogajanjem in preteklo stvarnostjo. Tu so vprašanja dobro in slabo vrednotenih človekovih položajev, pozicij, ki jih skozi čas zavzemajo umetniki ali njihovi motivi. Med njimi so pogosto upodobljene ženske, ki so se morale v preteklosti marsičemu odreči, bile v neenakovrednih položajih z moškimi. Več je premislekov o časih, ki so bili polni upanja, vendar so minili, utvare pa so se na koncu zrušile, podobno kot nekdaj dobro delujoči industrijski centri, na mestu katerih zdaj kraljuje degradirana urbana pokrajina. Gostja: Teodora Nikčević, Muzej sodobne umetnosti Črne gore Fotografija: Le Danse, avtor umetniškega dela Srđa Dragović  (iz kataloga Na liniji pobega – možnim svetovom naproti, Galerija Vžigalica)

V sredo 22. oktobra ob 18h bodo v Murski Soboti v tamkajšnjem Pomurskem muzeju odprli osrednjo razstavo z naslovom Razkošje grofov Szapary (Sapári), s katero bodo obeležili letošnjo 70-letnico delovanja. Prvič bodo skupaj predstavili kose izvirne opreme soboškega gradu, ki so bili razprodani na dražbi pred več kot 90 leti.

V sredo 22. oktobra ob 18h bodo v Murski Soboti v tamkajšnjem Pomurskem muzeju odprli osrednjo razstavo z naslovom Razkošje grofov Szapary (Sapári), s katero bodo obeležili letošnjo 70-letnico delovanja. Prvič bodo skupaj predstavili kose izvirne opreme soboškega gradu, ki so bili razprodani na dražbi pred več kot 90 leti.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenais mākslas eksperts Ingus Barovskis. Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas piektā daļa, kurā ierodas viesi, ir veltīta tiem, kuriem ir svarīga ne tikai radošā intimitāte, radošā vientulība un vienatne, bet arī sabiedrība, atrašanās cilvēkos, troksnis, iespējams, varētu teikt, skaņu telpas intensitāte, kas rezultējas unikālos dzejas un prozas tēlos, aizgūtos no reālās dzīves. Ar viesiem šeit saprotam ne tikai viesus, kas ierodas mājās, bet arī to, ka cilvēks pats kļūst par viesi, piemēram, radošās prokrastinācijas momentos dodoties uz dažādām publiskām vietām vai vienkārši ciemos pie kāda. Šajā laikā – tas ir  20. gs. sākumā – ir attīstīta t. s. kafejnīcu kultūra, kurās pulcējas ne tikai svinētgribētāji, krogusbrāļi, spēcīgu vai ne tik spēcīgu dziru cienītāji, bet arī radošās personības, gan lai vienatnē pasēdētu, gan lai komunicētu ar citiem, gan lai novērotu dažādo pūli, vācot raksturus, vācot tēlus saviem radošajiem darbiem. Šajā aspektā kā vienu no ievērojamākajiem tēlu vācējiem var minēt Jāni Ezeriņu. Viņš strādājis ļoti intensīvi, bet tikpat intensīvi arī prokrastinējis, dodoties uz dažādām kafejnīcām, kur dažkārt pavadījis visu nakti, vērodams cilvēkus, notikumus, jā, arī noklausīdamies sarunas. Vai arī – ja intensīvi strādājis, arī tad Ezeriņš ir devies garā pastaigā, kuras laikā mēdzis ieklīst kādā krogā, kur sagaidījis rītu ļaužu vidū. No šiem krogu un kafejnīcu apmeklējumiem izaugusi lielākā daļa Ezeriņa noveļu, turklāt tēlus un stāstus viņš fiksējis piezīmju grāmatiņā. Un, kad stāsts nobriedis, Ezeriņš varējis rakstīt jebkur – viesnīcā, svešās mājās, laikrakstu redakcijās, publiskā vidē. Uz galda bieži vien atradusies alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi. Iegrimis darbā, viņš pilnīgi mehāniski aizdedzinājis papirosu pēc papirosa, telpa pildījusies ar dūmiem. Visbiežāk stāstu viņš uzrakstījis vienā vakarā, vienā paņēmienā. Minētā piezīmju grāmatiņa ieraudzīsiet arī ekspozīcijā, tāpat arī Ezeriņa radošās telpas recepciju. Sabiedriskā dzīve ir aktuāla un radošo potenciālu gan sekmējoša, gan, kā atzīst pati dzejniece, brīžiem traucējoša Austrai Skujiņai. Skujiņas ikdiena noris aktīvā sabiedriskajā dzīvē: dienā viņa strādā Zemkopības ministrijā, bet vakarus pavada saviesīgos pasākumos, kafejnīcās, restorānos, arī Darba jaunatnes sanāksmēs. Bohēma ir neatņemama Skujiņas ikdienas dzīves daļa, ar kuras palīdzību viņa mēģina kliedēt vientulību, baudot vīnu un līksmojot starp cilvēkiem. Laikabiedri Skujiņas publisko dzīvi uztvēruši dažādi, piemēram, Kārlis Fimbers saka, ka “Viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās”. Taču  ikonisks ir viņas dzejolis “Meitenei kafejnīcā”, kas, šķiet, izsaka pašas Skujiņas būtību. Skujiņas dzīve ir ļoti intensīva, viņa raksta: ”Nu cik tad atliek man priekš sevis laika? – Naktīs! Jā, naktīs es satinos vecajā mētelī un nolieku sev priekšā veselu kaudzi grāmatu un papīru, bet laiks aizvien par īsu, un aizvien man jāredz, ka padarīts bezgala maz. Ap diviem, trim es nospriežu līst gultā, jo otrā dienā ir darbadiena, un, lai arī miegs nenāk, mazākais, acis jāatpūtina.” Un tad atkal ir jauna diena Zemkopības ministrijā un jauni vakari viesību dzīvē. Pie viesību cienītājiem pieder arī  Linards Tauns, kuram bija daudz draugu un paziņu, kas iegriezās Elles ķēķī viņa miteklī viesos pie Tauna un izmantoja arī tur esošo otro gultu brīžos, kad viesības jau bija tā nogurdinājušas, ka mājas šķita saviem spēkiem vairs nesasniedzamas. Linards Tauns, lai arī strādāja V. Štāla spiestuvē par burtlici, savu ikdienu Ņujorkā pavadīja diezgan bohēmiski, tāpēc gadījās reizes, kad pietrūka naudas rēķiniem. Vienā no šādām reizēm Tauns nebija samaksājis par elektrību, tāpēc draugs un domubiedrs Gunars Saliņš izsludināja akciju ķēķiniekiem, lai tie samet naudu. Jānis Krēsliņš šo palīgā saucienu kolorīti iedēvēja par “Linarda Tauna apgaismošanas fondu” – par to liecina ekspozīcijā atrodamais glāzes paliktnis un citi Tauna saviesīgās dzīves elementi. Noslēgumā: viesības, publiskā dzīve, kas mijas ar radošā darba vientulību, vai tieši pretēji radīšanas process, kam nepieciešama publiskā telpa, kur cilvēks var justies viens pūlī, ir viens no tiem veidiem, kā nonākt pie radošā darba rezultāta, to mēs redzēsim M6 ekspozīcijas piektajā daļā, kurā ierodas viesi.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Šeit mēs varam satikt tos, kuri, būdami izcili savā mākslā, bija arī pragmatiski savas mājas kopēji un uzturētāji, pie tam viņi to uztvēra kā relaksāciju un atslēgšanos no iemīļotās skaņu pasaules. Viņu vidū ir ar spēcīgu temperamentu apveltītā pasaules mēroga latviešu dziedātāja Alīda Vāne (1899–1969), kura teikusi, ka viņas “mākslas dzimtene ir Itālija!” Lauku darbus Alīda iepazinusi jau agrā bērnībā, un pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu nogalē tie viņai kļuvuši par svarīgu relaksācijas veidu. Viņa teikusi: „ Tikai tagad izjūtu, ko nozīmē vārds – dzimtene. Barojot savas 30 vistas Ventas krastā, es jutos laimīgāka, nekā aplausu vidū uz Santjago vai Losandželosas operu skatuves.” (Jaunākās Ziņas, 1937. gada 24. augusts). Māju sajūta bijusi svarīga arī mūsu izcilajam tenoram Jānim Zāberam (1935–1973). Viņš pratis visus lauku darbus un mācējis apieties arī ar tehniku. Vasarās, vecāku mājās dziedātājs piedalījies ierastajos lauku darbos – siena talkās, ogu lasīšanā un ievārījumu vārīšanā, ābolu vākšanā un sulu spiešanā. Zābers ļoti mīlējis ūdeņus - vizinājies ar laivu un makšķerējis, piedalījies arī medībās. Studiju laikā Itālijā dziedātājs brīvajā laikā rakstījis vēstules, sevišķi daudz sievai Birutai, kurās cita starpā aprakstījis iepirkšanos Itālijas veikalos, domājot par dzīvesbiedri un  mājām. Šajā ekspozīcijas daļā mūs gaida arī tikšanās ar liepājnieku, komponistu Agri Engelmani (1936–2011), kurš līdzās mūzikai izglītojies arī koktēlniecībā. Savās lauku mājās “Ausekļos” viņš radījis senatnīgu kurzemniecisku vidi, vācis senus mājas priekšmetus un darbarīkus. Pats iekārtojis arī mājas apkārtni – izracis dīķi, uzbēris tur saliņu, vācis un stādījis retus augus. Lauku mājas viņam bijusi kā saikne ar Latvijas dabu un tautas dzīvesziņu. Uz Jāņiem pie viņa uz laukiem parasti sabrauca Liepājas koristi un mūziķi. Tad Engelmanis kūra Jāņu guni augstu stabā, visi dziedāja, spēlēja un svinēja. Romualds Kalsons (1936–2024) komponējis daudz un žilbinājis ar savām orķestra krāsām un enerģijas pilnajiem Allegro. Viņš prokrastinējis, ceļot māju Garciemā  un pievēršoties būvdarbiem. Bērnībā Kalsons sapņojis, ka būs šoferis un pieaudzis tiešām nopirka automašīnu un pats ar to brauca. Tā bijusi īsta relaksācija. Operas “Uguns un nakts” un daudzu citu talantīgu darbu autors Jānis Mediņš (1890–1966) bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, liels anekdošu stāstītājs, sabiedriskās dzīves dvēsele. Ārpus mūzikas viņam bijušas vēl vairākas aizraušanās: makšķerēšana, tepiķu aušana vai izšūšana un mēbeļu gatavošana pēc paša zīmējumiem. Jāni Mediņu mēdza dēvēt par visražīgāko latviešu komponistu. Viņš rakstīja spontāni. Arvien ar iedvesmu un aizrautību un, kā mūziķi saka, ar “vieglu roku” it kā  rotaļādamies. Ekspozīcijas 7. daļā sastopam arī spožo dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri (1923–2017),Viņa ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu, un bijusi kārtīga mājasmāte: tīrījusi māju, gatavojusi ēst, ar rokām mazgājusi un gludinājusi veļu. Savā dzīvoklī  Elizabetes ielā, labprāt rīkojusi viesības ar ģimenes draugiem. Mīlējusi skaistus traukus un labas, senas mēbeles. Nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts. Pa atvērtām ledusskapja durvīm redzamās konservu bundžas mūs aizved pie čella mākslas izcilības Ēvalda Berzinska (1891–1968), kurš izaudzinājis veselu plejādi latviešu čellistu. Viens no viņiem Māris Villerušs, kuram savukārt bijusi sena kaislība uz dažādiem braucamrīkiem, motocikla blakusvāģī vairakkārt savu profesoru vedis no konservatorijas (tagadējās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) uz medībām un otrādi. Jā, Berzinskis bijis aizrautīgs mednieks un savulaik viņa māte tik spējusi konservēt irbes un cept zaķu cepešus. Medības ir bijušas viņa mīļākā nodarbe un aizrautība visa mūža garumā. Tomēr galvenais dzinulis, kā viņš pats izteicies, nav bijis medību azarts, bet gan iespēja būt labi nopļautā āboliņa laukā ar ideālu aromātu, būt pavasarī lapu mežā, kad visapkārt smaržo vijolītes un maijpuķītes, ar baudu noskatīties negaisa liesmojošos zibeņos. Otra Ēvalda Berzinska aizraušanās bijusi dārzkopība – viņš siltumnīcā audzējis vīnogas un pats potējis augļu kokus. Arī pianistam un komponistam Jānim Ķepītim (1908–1998) svarīga bijusi mājas izjūta un mājas apziņa. Ķepīša mīļākās nodarbes bija bites, patika darboties dārzā, jo sevišķi potēt augļukokus, brūvēt vīnus un liķierus. Patika viņam arī ūdeņi un makšķerēšana. Vēl 60 gadu vecumā viņš būvējis māju Baltezerā un iekārtojis dārzu. Tiesa gan, strādājot viņam bieži gadījās aizsist garām naglai, trāpot pa pirkstiem. Tomēr sāpīgā pieredze nespēja mazināt darba prieku un enerģiju. Ķepīšu mājās pulcējusies sava “štata kompānija” un tad tika spēlētas brīnišķīgas šarādes, sacerēti mazi teatrāli uzvedumi, bet pats Jānis Ķepītis pasniedzis viesiem paša komponētas veltījuma dāvaniņas.

V Muzeju krščanstva na Slovenskem v Sični bodo v četrtek, 18. september, ob 18. uri odprli razstavo CISTERSCAPES, kulturna krajina cistercijanov, ki sta jo skupaj pripravila Muzej krščanstva na Slovenskem in Galerija Božidar Jakac - Muzej moderne in sodobne umetnosti. Razstavo nam je predstavila direktorica Muzeja krščanstva na Slovenskem v Stični mag. Nataša Polajnar Frelih.

V Muzeju krščanstva na Slovenskem v Sični bodo v četrtek, 18. september, ob 18. uri odprli razstavo CISTERSCAPES, kulturna krajina cistercijanov, ki sta jo skupaj pripravila Muzej krščanstva na Slovenskem in Galerija Božidar Jakac - Muzej moderne in sodobne umetnosti. Razstavo nam je predstavila direktorica Muzeja krščanstva na Slovenskem v Stični mag. Nataša Polajnar Frelih.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi, Orsē muzejs pieteica savu loloto izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” ar vārdiem: „Baltijas valstis, kas starptautiskajā apritē ir atgriezušās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, vēl arvien ir maz pazīstamas. Vēstures pavedienu šķetināšana ir viena no atslēgām, kas palīdzēs tās labāk izprast. Kā pārliecinātie eiropieši baltieši iekļaujas šodienas pasaulē, kas iet savu gaitu uz priekšu?” Atzīmējot Baltijas valstu simtgades, izstāde „Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma Orsē muzejā Parīzē no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam. Kā tas radās? 2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rūdolfu Rapeti, lai radītu vienotu mākslas skati Eiropas kultūras metropolē Parīzē. Par vietas atrašanu ir atsevišķs stāsts. Bet jau izstādes laikā tikās visu četru valstu prezidenti – tas bija milzīgs publiskās diplomātijas sasniegums. Izstādi pavadīja plaša kultūras programma, un no 22. līdz 29. maijam Orsē muzejā notika Baltijas festivāls jeb Festival Baltique, ierādot īpašu vietu mūzikai, kas ir bijusi Baltijas valstu identitātes veidošanā un saglabāšanā. Tika iekļauti vairāk nekā desmit koncerti, lekcijas, diskusijas, elektroniskās mūzikas koncerti, vizuālās mākslas instalācijas un, protams, arī mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lasījumi. Jāatzīst, ka lielāko sajūsmu izraisīja Baltijas amatieru koru koncerti, bet par kulmināciju kļuva 27. maija vakars, kad latviešu kori no Parīzes, Strasbūras, Briseles un Luksemburgas sniedza koncertus lielajā muzeja foajē. Latvijas diasporas kori, kas piedalījās pasākumā, dziedāja kopīgo Dziesmu svētku repertuāru, prezentēja latviešu tautastērpu valkāšanas tradīcijas, sniedza ne tikai divus koncertus, bet arī vienojās zibakcijās muzeja lielajā foajē un izstādes zālēs. Tika sniegta arī meistarklase, kas muzeja apmeklētājiem un arī muzeja darbiniekiem nodrošināja latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi!” iemācīšanos, ar kuru šie meistarklases dalībnieki varēja piedalīties noslēguma koncertā. Ja koncerta programmā bija minēti gan abi pasākuma koncerti un arī meistarklase, tad zibakcijas bija kā milzīgs pārsteigums visiem izstādes un muzeja apmeklētājiem.  Divu latviešu koru – Briseles kora „Ugunis” un Parīzes kora Latve” – dziedātais „Pūt, vējiņi!” pie Purvīša gleznām izraisīja milzīgu emocionālu pacēlumu visos izstādes apmeklētājos. Visu dienu muzejā dziedātāji staigāja latviešu tautas tērpos, tika uzņemti ar milzīgu entuziasmu un atbalstu. Visi muzeja darbinieki bija iesaistīti latviešu koru uzņemšanā. Visās iespējamās vietās stāvēja darbinieki, kas varēja norādīt kādu eju vai izeju kora dalībniekiem. Muzeja restorānā latviešiem tautastērpos tika dota priekšroka ārpus garās apmeklētāju rindas. Staigājot pa impresionistu izstādi, bija tik interesanti dzirdēt meistarklasē apgūtās dziesmas „Pūt, vējiņi!” dziedājumu, ko katrs izmēģināja, lai sagatavotos dalībai vakara koncertā. Šajā pašā dienā notika arī Vairas Vīķes-Freibergas diskusija, un tas bija ātrs lēmums uzaicināt Vairu Vīķi-Freibergu pievienoties mūsu korim koncerta noslēgumā. Īpaši tāpēc, ka bija paredzēta Latvijas vēstnieka Francijā Imanta Lieģa uzruna un tikšanās ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru, kā arī Latvijas dāvinājuma – mākslas grāmatu – pasniegšana. Savā uzrunā, atbildot uz Lieģa atzinīgajiem vārdiem par izcilo organizāciju un sadarbību, Loransa Dekāra teica, ka, staigājot pa muzeju 2018. gada 27. maijā, viņa iztēlē un sajūtās redzēja virs Orsē muzeja plīvojam Latvijas karogu.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Muzej Lah na Bledu, ki ga bodo odprli prihodnje poletje, je projekt, kot ga v Sloveniji še nismo videli. Zakonca Igor in Mojca Lah sta želela ustvariti prostor za predstavitev svoje obsežne umetniške zbirke iz Fundacije Lah, ki sta jo dopolnjevala tri desetletja. Združuje izjemna imena domače in mednarodne modernistične in sodobne umetniške scene, kot so Anne Imhof, Anselm Kiefer, Ilja in Emilia Kabakov, Zoran Mušič, Neue Slowenische Kunst in drugi. Arhitekturo muzeja so zasnovali v slovitem londonskem biroju David Chipperfield Architects. Svetovno priznani arhitekt David Chipperfield, med drugim Pritzkerjev nagrajenec, s svojo mrežo birojev deluje v več okoljih, poleg Londona jih najdemo še v Berlinu, Milanu, Šanghaju in Santiagu de Compostela. Muzej Lah, galerijski kompleks, ki obsega 5000 kvadratnih metrov neto površine, od tega približno 3500 kvadratnih metrov razstavnih površin, je njihov prvi projekt v tem delu Evrope. Sledi glavnim Chipperfieldovim načelom, kot sta spoštljiv dialog z lokalno arhitekturo in naravo ter energetska učinkovitost. Slika (izrez): © David Chipperfield Architects

Tas brīdis, kad varēsim novērtēt Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja jauno ekspozīciju Mārstaļu ielā 6, ir pavisam tuvu, proti, muzejs būs atvērts no 3. septembra. Un jaunajai muzeja ekspozīcijai dots zīmīgs nosaukums – "Prokrastinācija un radīšana". Par prokrastinācijas un radīšanas procesu arī ekspozīcijas tapšanas procesā runājam ar muzeja vadītāju Ivetu Ruskuli, mākslinieci Annu Heinrihsoni un Krājuma izpētes nodaļas vadītāju Zandu Šumsku.

23. augusts iezīmē ne tikai Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu, bet arī latviešu pretošanās kustības sākumu trimdā. Jau neilgi pēc Otrā pasaules kara, bēgļu nometnēs Vācijā, latvieši, lietuvieši un igauņi organizēja pirmās demonstrācijas, lai protestētu pret Baltijas valstu okupāciju. Šī drosme un radošums, veidojot paštaisītus plakātus, t-kreklus un pat iecementējoties pie Padomju Savienības vēstniecību vārtiem ASV, turpinājās gadu desmitiem un palīdzēja noturēt Latvijas vārdu pasaules mediju uzmanības lokā. Daudzas interesantas liecības par šiem notikumiem glabā muzejs “Latvieši pasaulē”. Plašāk par to kolēģei Judītei Čunkai stāsta muzeja kuratore Marianna Auliciema.

Na Bledu se prihodnje poletje odpira Muzej Lah, ki ga je arhitekturno zasnoval londonski biro David Chipperfield Architects, v galeriji ŠKUC v Ljubljani pa te dni razstavlja vizualna umetnica mlajše generacije Lene Lekše, ki v središče razstave postavlja nenavadno zgodbo Angležinje Emme Sharp.

Joe Valenčič je ameriški zgodovinar slovenskega rodu in dolgoletni promotor slovenske dediščine v Združenih državah Amerike. Njegovi starši prihajajo iz Jelšan pri Ilirski Bistrici, sam pa je bil vrsto let kustos Slovenskega muzeja v Clevelandu. Je tudi filmski producent, pisatelj, predavatelj ter soustanovitelj tamkajšnjega Muzeja polke. Odlikuje ga izjemen pripovedni talent – že desetletja ohranja zgodbe slovenskih izseljencev in velja za pravega ambasadorja slovenske kulture v Ameriki. Z njim se je pogovarjala Nataša Uršič – o identiteti, slovenski glasbi po ameriško, zvezdnikih slovenskega rodu v Hollywoodu, ki bi brez njegovega raziskovalnega dela ostali prezrti, pa tudi o Melanii Trump, Luki Dončiću in o tem, kaj danes pomeni biti Slovenec čez lužo.

Nikita Peresin Meden je doktorica zgodovine, asistentka na Fakulteti za humanisitko in raziskovalka na Raziskovalnem centru za humanistiko, Univerze v Novi Gorici.Čeprav se je iz rodnih Senožeč pred leti preselila v Goriška Brda, jo še vedno vleče domov še - tudi raziskovalno. Sodelovala je namreč pri zasnovi Muzeja prevozništva in tovorništva.

Līdz septembra vidum Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē skatāma koktēlnieka Jāņa Žīmanta personālizstāde “Citi putni”. Peļu Māra, velīši jeb kauki apaļām mugurām, latviešu pūķis ar dzintara acīm. Un arī pārdomas par pasaules kultūrās noskatīto: sengrieķu filozofs Hērakleits zivs izskatā, indiešu Ganešs un Bībeles Goliāts. Savas Rucavas mājas darbnīcā Jānis Žīmants prāto par grāmatās izlasīto, nostāstos dzirdēto, iepludinot šos tēlus kokā. Ar koktēlnieku tiekamies Brīvdabas muzeja gadatirgū. Vietu sarunai atrodam Priedes krogā, tur tirgus dienas burzmā nav ne klusāks, ne skaļāks kā citur. Sarunā iesaistās arī Velta Paupere. Viņi abi ir kopā, iepazinušies pirms pāris gadiem: bijis koktēlnieku plenērs, Velta tur māksliniekiem pieaicināta putru vārīt. Velta Paupere Rucavā veic sociālo darbu. Kādā intervijā viņai jautāts, kā viņa palīdz Jānim koktēlnieka darbā. Viņa netraucējot. Ļaujot būt. Un ir labi, ja ir līdzās dzīves liecinieks. Arī ja vajag nosaukt kādu savas dzīves gadaskaitli, Jānis Žīmants vēršas pie Veltas. Jāņa Žīmanta izstādei ir vairākas daļas. Zāles vidū ir vēderainas vīna pudeles, ar savādiem, kokā grieztiem apaļformas korķiem. Dibenplānā seni darbarīki, kuru kāti vai citas koka daļas pārtapušas Jāņa Žīmanta fantāzijas darbos. Brīvdabas muzeja izstādes iekārtotājs ir daudzpusīgais mākslinieks Egils Mednis, kurš  koka darbiem radījis fonu, planšetes ar naivi zilām debesīm, tik zilām kā Kurzemes baroka baznīcu apgleznotie griesti. Fonā skan putnu balsis, radot telpu meditatīvai koka skulptūru vērošanai, kas blīvi eksponētas stikla vitrīnās. Gadatirgus dienas burzmā gan nekāda meditācija nesanāk. Sarunā skaitu līdzi Jāņa Žīmanta dzīves gadus, lai neizlaistu kādu biogrāfijas posmu. Dzimis Jelgavā, pie vecvecākiem Rucavā izaudzis, jau pilngadīgs devies uz Liepāju. Matemātikas skolotājs, lai gan matemātiku tikpat kā nav sanācis mācīt. Par skolotāju pastrādāt gan - par darbmācības skolotāju. Pat ne darbmācības, tie esot bijuši tie īpašie bērni, ar vajadzībām. Un tad tās mācīšanas mērķis ir ierādīt darbu drīzāk kā terapijas veidu, atrast trauslu balansu starp dot āmuru skolēnam rokās un nedot. Galvenā vieta Liepājas pusē, kur aplūkojami Jāņa Žīmanta darbi, no kurienes arī atceļojusi laba daļa no Brīvdabas muzejā skatāmās izstādes eksponātiem, ir viesu māja "Sīpoli" Bernātos, tās saimnieks ir Visvaldis Vecvagars. Viens no iemesliem, kāpēc Jāņa Žīmanta koka darbu izstāde skatāma tieši Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, meklējama tajā, ka Brīvdabas muzeja kolekcijā iepirkti 20 koktēlnieka darbi. Rucavā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, zvejnieku sēta “Vītolnieki”. Muzeja speciālisti interesējas par seniem darba rīkiem, kurus savukārt kolekcionē Jānis Žīmants. Un šādā radošā veidā abu pušu interese satikusies. Vēroju kā Jānis Žīmants sarunājas ar izstādes apmeklētājiem. Varbūt tā izpaužas skolotāja rūdījums, kad viņš liek izstādes skatītājiem minēt, stāstīt pašiem. Un tad sarunai piemet pa pagalītei, atklājot kāda simbola izcelsmi, piemetot klāt pa stāstam. Bet ko iesāks tie, kas atnāks uz izstādi, kad meistara paša klāt nebūs. Kā lai viņi zina, ko lai viņi domā? Intervijās ar Jāni Žīmantu parasti tiek pieminēts, ka viņš nav nekāds runātājs. Man gan šķiet, ka sarunbiedrs ļoti cenšas panākties pretim. Viņam jau iepriekš sagatavoti pāris asprātīgi pastāsti iz dzīves sarunas uzturēšanai. Viņš ieklausās, ko saka izstādes apmeklētāji. Tā sajūta drīzāk ir, ka koktēlnieks domā drusku citādā veidā. Un to viņš neslēpj, atklāj arī sarunā. Viņš domā ar rokām, darinot, mīļojot koku, iedziļinoties tā formā, piemeklējot materiālu. Un tur vārdiem nav vietas.

Ob prihajajočem Tednu slepih, ki ga zaznamujemo prvi teden v juniju, bomo v današnjih Sledeh časa obiskali Knjižnico slepih in slabovidnih Minke Skaberne v Ljubljani, kjer je postavljena muzejska razstava Slepopisje od točkopisa do e-bralca, ki osvetljuje zgodovino in pomen pismenosti slepih skozi različna pisna in zvočna sredstva – od brajice in tehničnega zvoka do sodobnih e-bralnikov. Na ogled je približno 60 predmetov, razdeljenih v sedem tematskih sklopov. Ustvarjalci z razstavo želijo ohranjati kulturno dediščino slepih in slabovidnih, muzejska zbirka pa je tudi podlaga za ustanovitev Muzeja slepopisja, muzeja slepih in slabovidnih. Razstavo si je ogledala novinarka Petra Medved.

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Ar premjeres rīkojumu ir izveidota darba grupa birokrātijas mazināšanai, Rīgas dome ir atkal lēmusi par iespējām slēgt azartspēļu zāles, pasludināts spriedums Okupācijas muzeja dedzinātājiem. Krustpunktā analizējam aktualitātes. Studijā Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, "Rus TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, Latvijas TV raidījuma"Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Frihdrihsone un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.  

V SOS-odmevu se bomo v prihodnjih mesecih malo bolj sistematično lotili tudi zgodovinskih zgodb. Za začetek vam ponujamo pogovor z dr. Alešem Šafaričem, vodjo Muzeja športa, ki je aktivno raziskoval čase sokolov in orlov.

Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam 100. Muzejs ir kā neliela ideālās Latvijas saliņa Juglas ezera krastā, tā celtnes stāsta Latvijas vēsturi no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta 30. gadu jaunsaimniecību laikiem. Raidījumā uzklausām muzeja darbinieku stāstus. Kā viņi ienākuši šai muzejā un kādu redz tā turpmāko misiju? Stāsta Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve, muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, mākslas doktore un seno apģērbu pētniece Ieva Pīgozne un muzeja pētnieks Kārlis Fogelis. Pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu 1924. gada 2. februārī. Tas bija viens no lēmumiem, kas bija likumsakarīgs, ceļot jauno valsti, stāstot nācijas vēsturi un nospraužot vērtības. Tas arī bija tas iemesls, kāpēc vēlējos vēlreiz izcelt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi un tikties ar muzeja ļaudīm novembrī - patriotisko svētku mēnesī. Vēsturnieks Kārlis Fogelis ir arī šobrīd Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā apskatāmās izstādes “Āķīgie ūdeņi” autors. Zanda Ķergalve par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktori kļuva pirms četriem gadiem. Muzeja simtgades sezonas atklāšana notika ar vērienīgu pasākumu "Viena diena mūsmājās. Muzejs atdzīvojas", kurā ap 900 folkloras kopu un amatierteātru dalībnieki uzveda katrai muzeja sētai atbilstošas dzīvās bildes. Ievai Pīgoznei muzejnieka pieredze, pārnākot uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, jau bija, taču strādājot citos ar vēsturi saistītos Latvijas muzejos. Vairāk nekā pusgadsmitu muzejā nostrādājušais Mārtiņš Kuplais ir dzīva muzeju atmiņu krātuve. Ideālā Latvija Juglas krastā ir uzcelta. Godam kalpojusi latvietības saglabāšanai padomju gados. Kā saglabāt nesenāku vēsturi, ko raksta pēckara gados Latvijā celtās ēkas un to iekārtojums? Šī jautājums gan pagaidām palicis neatbildēts.

Anatomijas muzejā nonākusi iespaidīga anatomisko preperātu kolekcija, kas ļaus ielūkoties krietni senākā anatomijas vēsturē par 20. gadsimtu. Kolekcija atceļojusi no Šveices un to savulaik cītīgi vācis profesors Artūrs fon Hohšteters; pirms dažiem gadiem iespaidīgā kolekcija tika dāvāta Rīgas Stradiņa universitātes jaunajam Anatomijas muzejam. Kas tajā skatāms un kāds darbs muzejam bija jāveic, lai šos unikālos preperātus izstādītu, par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un mākslinieks, "Dd Studio" līdzīpašnieks un vadītājs Jānis Mitrēvics.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Dr. Hist. Gints Apals.  

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.