Podcasts about muzeja

Ob prihajajočem Tednu slepih, ki ga zaznamujemo prvi teden v juniju, bomo v današnjih Sledeh časa obiskali Knjižnico slepih in slabovidnih Minke Skaberne v Ljubljani, kjer je postavljena muzejska razstava Slepopisje od točkopisa do e-bralca, ki osvetljuje zgodovino in pomen pismenosti slepih skozi različna pisna in zvočna sredstva – od brajice in tehničnega zvoka do sodobnih e-bralnikov. Na ogled je približno 60 predmetov, razdeljenih v sedem tematskih sklopov. Ustvarjalci z razstavo želijo ohranjati kulturno dediščino slepih in slabovidnih, muzejska zbirka pa je tudi podlaga za ustanovitev Muzeja slepopisja, muzeja slepih in slabovidnih. Razstavo si je ogledala novinarka Petra Medved.

Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē.  Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.  

V Cankarjevem domu je na ogled zanimiva razstava z naslovom Šest let vojne, en dan osvoboditve, ki jo je zasnoval kustos Muzeja tiska Ali Žerdin. Na razstavi lahko vidimo časopisne izvode iz obdobja druge svetovne vojne, ki so bili natisnjeni v Sloveniji, Srbiji, Nemčiji, Sovjetski zvezi, pa tudi v ZDA in Italiji. Razstavo so pripravili ob skorajšnji 80. obletnici konca druge svetovne vojne v Sloveniji, ki jo zaznamujemo 9. maja. Zadnjih dvajset let so v muzeju po bolšjih sejmih, antikvariatih, kleteh in podstrešjih zbirali stare časopisne izvode, ki pričajo o vzponu, nasilju ter zlomu nacizma in fašizma. Za Nedeljsko reportažo si je razstavo skupaj s kustosom Alijem Žerdinom ogledal Miha Žorž.

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Ar premjeres rīkojumu ir izveidota darba grupa birokrātijas mazināšanai, Rīgas dome ir atkal lēmusi par iespējām slēgt azartspēļu zāles, pasludināts spriedums Okupācijas muzeja dedzinātājiem. Krustpunktā analizējam aktualitātes. Studijā Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, "Rus TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, Latvijas TV raidījuma"Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Frihdrihsone un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.  

Ar premjeres rīkojumu ir izveidota darba grupa birokrātijas mazināšanai, Rīgas dome ir atkal lēmusi par iespējām slēgt azartspēļu zāles, pasludināts spriedums Okupācijas muzeja dedzinātājiem. Krustpunktā analizējam aktualitātes. Studijā Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, "Rus TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, Latvijas TV raidījuma"Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Frihdrihsone un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.  

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Pokrajinski muzej Maribor vabi na program Pozdrav letnim časom, ki ga bodo pripravili jutri 21. marca. Isti dan pa bodo v Mirni peči na Dolenjskem svetovni dan poezije obeležili z odprtjem stalne razstave o rojaku, pesniku, esejistu, prevajalcu in uredniku Tonetu Pavčku.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs ir dabaszinātnieks, ķīmiķis un ģeologs Jānis Greste?* Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs šogad svin savu simtgadi. Tās atskaites punkts ir 1925. gada sākums, kad Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14, Jānis Greste (kurš ir arī viens no Pedagoģiskā muzeja dibinātājiem) iekārto pirmo "Rakstnieku stūrīti" savam kādreizējam draugam Rūdolfam Blaumanim: "Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas. Nav nekas liels, bet – man šķiet, nākošā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogrāfiju uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās." Rakstniecības muzeja kā atsevišķas organizatoriskas vienības sākums datējams ar 1926. gada 13. oktobri, kad "muzejnieku sapulce" ievēl tā pagaidu valdi un nolemj nodot muzeju "atklātības lietošanai". Sapulces protokols liecina, ka muzejā tiek veidoti jau četri rakstnieku "stūrīši": Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu, Raiņa un Brigaderes. Muzeja idejiskais un kolekciju pamatlicējs Jānis Greste – pēc izglītības pedagogs, dabaszinātnieks, ķīmiķis – bija pašaizliedzīga un dedzīga personība, kuru pamatoti uzskata par Latvijas muzeoloģiskās domas aizsācēju. Viņš pats sevi dēvējis par fanātiķi kolekcionāru: "Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāku būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem. Vēlāk vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs. Pret akmeni nekad neesmu bijis vienaldzīgs, un rezultāts – Izrakteņu muzejs." Jāņa Grestes apsēstība ar kolekcionēšanu gāja roku rokā ar nelokāmu pārliecību par īstu, uzskatāmu lietu izšķirīgu nozīmi skolēnu izglītošanā. Greste gāja savam laikam pa priekšu un bieži sastapās ar pretestību un neizpratni, taču tas viņu nespēja atturēt no iecerētā: "Nebaidies no puniem! Tas lai ir tavs dzīves pamatlikums." Viņš bija vizionārs, kurš iedibināja pašus būtiskākos muzeja darbības principus – runāt par aktuālo, mūsdienīgo, veidot kolekcijas sazobē ar tagadnīgo, glabāt nevis lai paturētu, bet gan dalītos ar sabiedrību, vairotu zināšanas un aizrautību ar tām. J. Greste iedibina mūsdienu muzeoloģijas teorijā un praksē joprojām aktuāli īstenoto muzejisko funkciju kopumu, kas ietver komplektēšanu, saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju. Tieši izglītošanas un muzeja komunikācijas vajadzības – ekspozīciju (jeb rakstnieku stūrīšu) veidošana, sarīkojumu organizēšana ar pašu rakstnieku, aktieru piedalīšanos – bijušas pamatā Grestes aktīvi veiktajai muzeja krājuma komplektēšanai. Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā. Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad eksponēts Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja ekspozīcijā Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, arī nonācis muzeja kolekcijā. "Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz "Uguns un nakts" autoru,” raksta Greste. Bet nu jāatgriežas pie jautājuma sākuma. Citēšu Jāņa Grestes vēstuli rakstniecei Annai Brigaderei, kas 1928. gada 10. decembrī sūtīta no Jelgavas: "Otrdien plkst. 5 vakarā muzeja telpās Skalbes vakars skolēniem. Janvārī domājam par Jaunsudrabiņu. Vai zināt, tā tak ir "likteņa ironija", kā mēdz teikt, ka ķīmiķim jārīko "rakstnieku vakari". Vai tas nebūtu jādara tiem, kam literatūra tuvāk pie sirds un kas pats ko saprot?! Un tad dažreiz ienāk prātā: Schuster, bleib bei deinem Leisten! – Bet – kas teicis "a", tam jāteic arī "b". Kaut Jums netrūkstu veselības, tad būtu labi i Jums, i mums! Jūsu J. Greste." Šodienas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš izaudzis no ķīmiķa Jāņa Grestes kolekcionāra un pedagoga degsmes, par literatūras, mūzikas un arī teātra radošo nozaru personību mantojumu un tā popularizēšanu sabiedrībā rūpējas plašs speciālistu loks, kuriem literatūra, mūzika un teātris ir profesionāls un sirds aicinājums, taču mūsdienīga muzeja asinsritē neiztikt ne bez Jāņa Grestes sava ceļa gājēja gara, nedz arī ķīmijas un citu zinātņu klātbūtnes. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders" apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.

Mirensko pokopališče je leta 1947 začrtana državna meja presekala na dva dela, s tem razdelila ne samo žive, ampak tudi mrtve. V večni mir pokopališča je vnesla nemir. Ob uradnem programu odprtja Evropske prestolnice kulture so omenjeno razstavo oziroma zbirko prenovili in jo naslovili Vsemir. Predstavili so jo Mauricij Humar, Rok Bavčar in Vladimir Peruničič.

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Un vai zini, ka eksistē arī zinātne par karogiem – veksiloloģija? Šī vēstures zinātnes apakšnozare, salīdzinājumā ar pašu izzināmo objektu, attīstījusies pavisam nesen – vien 20. gadsimta vidū. Termins "veksiloloģija" nācis no latīņu vārdiem vexillum, velum, kas nozīmē "buru", karogam līdzīgu standartu, kas pārstāvēja romiešu leģiona apakšvienību. Pirmatnējās tautas, ja vēlējās kādu iebiedēt, rotāja galvu ar spalvām, dzīvnieku ķermeņa daļām. Iebiedēšanai līdzi gāja vajadzība pēc simbola, kas no vienas puses varētu radīt karotājos kopības apziņu, no otras – iedvesmot kaujai. Izrādās, nekas nebija labāks par karogu. Karogs bija cīņā saucējs un līdz pat mūsdienām cilvēki pulcējas "zem karoga". Tādējādi karogs visos laikos ir bijis lielu kaislību simbols. No bezgalīga naida līdz dziļākajai goddevībai. Lai gan termins, vārds vexillum tapis Romas impērijas laikā, pats karogs ir daudz senāks izgudrojums, cieši saistīts ar militāru karadarbību. Taču paši sākotnējie karogi nebija vējā plīvojoši auduma gabali. Vecākais zināmais karoga paraugs ir atrasts Šahdādē, Irānā, un datēts ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tā ir bronzas plāksne, piestiprināta kātam ar ērgli galā. Uz plāksnes grūti saskatāms viegls cilnis – sēdošs vīrietis un ceļos noslīgusi sieviete, viens otram pretī, augšpus tiem – zvaigzne vai saule. Lai gan plāksnes izskats atgādina vējrādi, asociatīvi var veidoties sasauce ar mūsdienu priekšstatiem par karogu. Arī senajā Ēģiptē dažādos keramikas izstrādājumos atrodami kuģu attēli ar karogveidīgiem darinājumiem. No auduma izgatavoti karogi rotājuši senās Ķīnas valdnieku mītnes. Izplatītākie simboli uz tiem – balts tīģeris vai zils pūķis. Savukārt Indijā karogi bieži bijuši trīsstūrveida, dekorēti ar dažādiem "pielikumiem". Piemēram – ar vērša asti vai kādu simbolisku priekšmetu. Senāko Latvijas teritorijas karogu kolekcija – 400 vienību – glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Muzeja vecākais eksponāts – Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs – ir no 1676. gada. Jau no viduslaikiem karogus lietojušas arī civilās organizācijas, piemēram, amatnieku brālības. Arī šie karogi atrodami muzeja kolekcijā. Karogos iekļautie simboli iemieso ideju cīņu. Izvēlētajai krāsai vai attēlotajai zīmei vajadzēja iespaidot, apžilbināt, nomākt vai – tieši otrādi – mudināt vienoties. To karogs panāk ar savu atkārtošanās ritmu. Tas ir spēks masu manifestācijās. Daudzi no mums bija aculiecinieki Tautas manifestācijai Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī, kad sarkanbaltsarkano karogu jūra viļņojās pār visu dalībnieku galvām.

Sedemdeset let Pomurskega muzeja Murska Sobota; v njem so odprli novo stalno razstavo Ljudje ob Muri. Prejemnik zlate plakete Javnega sklada Republike Slovenije za kulturne dejavnosti je letos Tomaž Faganel. V Bežigrajski galeriji 2 je na ogled razstava Zasloni letošnje prejemnice Prešernove nagrade Dragice Čadež, v Galeriji mesta Ptuj pa razstava Mirka Rajnarja. V Cankarjevem domu v Ljubljani so ob 30-letnici genocida v Srebrenici odprli razstavo Vesti, ki niso zbudile vesti. V slovenskem prevodu Miklavža Komelja so izšli Pizanski Cantos. Glasbena oprema Tina Ogrin, ton in montaža Vjekoslav Mikez, redakcija Staša Grahek.

Sredi tedna je Tehniški muzej Slovenije v Bistri pri Vrhniki pripravil novinarsko konferenco na kateri so predstavili rezultat štiriletnih priprav na že dolgo časa nujno prenovo in modernizacijo nekdanjega samostansko-grajskega kompleksa v katerem domuje že dobrih 70 let. Pridobili so namreč gradbeno dovoljenje, ki je pravnomočno postalo na začetku januarja. V prvi fazi prenove, ki jo strokovno podpira tudi dopolnjeni konservatorski načrt prenove, bodo s sredstvi iz kohezije EU Ministrstva za kulturo in nekaj lastnega denarja začeli prenavljati eno od pri nas redkih ohranjenih oranžerij. V oddaji ga opišeta konservatorki iz ZVKDS Katarina Odlazek in Tina Potočnik. Prenova bo celovita in bo potekala v fazah, kot je povedala direktorica TMS dr. Barbara Juršič, ki se ji konec meseca izteka petletni mandat vodenja muzeja. Projektant prenove je Arhitekturni biro ARREA d.o.o., ki ga je zastopala arhitektka Maruša Zorec. FOTO: Nekdanji samostansko-grajski v Bistri, kjer že dobrih 70 let domuje TMS VIR: https://visit-borovnica.si/znamenitosti/tms-bistra

Zadnja letošnja epizoda Kulturosfere bo ponovno posvečena našemu raziskovanju regionalne nevladne kulture in njenih problematik. Tokrat smo se pogovarjali s Sonjo Bezjak in Darjo Farasin iz Muzeja norosti Trate, kjer združujejo muzejsko raziskovanje marginalizacije duševnih bolezni z kulturno produkcijo in umetnostjo.

Vai zinājāt, ka Igaunija ir muzeju lielvalsts? Dodamies uz Tartu, kur arī atrodas daudz muzeju. Tartu pilsētas muzejā pašlaik skatāmas divas lieliskas izstādes -  „Veļasmašīna no bietēm” un „Mūsu Tartu”. Izstādes „Veļasmašīna no bietēm” ekspozīcija ir tik daudzpusīga, ka aplūkojama trijos muzejos. Savukārt izstādē „Mūsu Tartu” iespēja iepazīt dažādās pilsētas daļas. Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” ir arī viens no Tartu Eiropas kultūras galvaspilsētas pamatprojektiem. To organizē trīs muzeji vienlaikus - Tartu pilsētas, Lielceļu muzejs un Igaunijas Lauksaimniecības muzejs. Ar Ilzi Ilze Salnāju-Vervu, vienu no trim šīs izstādes kuratorēm un projekta vadītāju, tiekamies Tartu pilsētas muzejā. Muzeja galvenais uzdevums bijis atspoguļot pilsētnieku radošumu. Lai arī ekspozīcijā ir dažādu rūpnīcu ražotas preces, kas raksturo laiku, tomēr uzsvars ir uz pašu rokām radīto. Tartu pilsētas muzeja 2.stāvā apskatām arī izstādi „Mūsu Tartu”. Jau izstādes plakāts vēsta par pilsētas dažādiem rajoniem, kas kā raibs deķis izklāts uz pilsētas kartes. Ilze Salnāja-Verva laipni izrāda arī šo ekspozīciju, kurā izceltas vairākas pilsētas daļas: Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” Tartu pilsētas muzejā aplūkojama vēl tikai līdz līdz 29.decembrim, savukārt izstāde  „Mūsu Tartu” aplūkojama līdz 2027.gada 31.decembrim.

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus. Par izstādi un latviešu mākslinieku darbu kolekciju Malmē stāsta studijā viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese un izstādes arhitekte Līva Kreislere. 1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta. Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu uz vairāk nekā diviem mēnešiem atgriežas Latvijā. Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu.

Aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejs atklāja šī gada nogales izstāžu sezonu, piesakot vairākas personālizstādes un projektus. Argentīniešu izcelsmes mākslinieks Ernesto Moraless, pārstāvot mītnes zemi Itāliju, saviļņo ar metafizisku noskaņu caurstrāvotu personālizstādi “Sākums un gaisma”. Vienlaikus pie skatītājiem nonākuši vēl pieci pašmāju mākslas projekti – Gustava Filipsona noslēpumaini ekspresīvais “Vējlauzis”, Mārtiņa Zitmaņa mīklainu zīmju un nozīmju pārpilnās “Salas”, Rutas Štelmaheres gaismtiecīgais “Mūžīgais bērns”, Jekaterinas Griškjānes mūžības skartais gleznieciskais vēstījums “Es esmu mājiņā” un keramiķes Ineses Margēvičas glāsmainā “Siltā gaisma”. Seši mākslinieki, seši mākslas projekti, kas runā par mūžīgām tēmām – dzīvību un nāvi, dabu un cikliskumu visā, kur baltais mijās ar melno, tumšais ar gaišo, un kā jau dzīvē, ļaujot uzplaiksnīt arī impulsīvi košu izjūtu gammām. Tāda ir šī gada ziemas izjūta Rotko muzejā Daugavpilī, darbs pie kuras sagataves, kā stāsta muzeja direktors un triju izstāžu kurators Māris Čačka, bijis pietiekami ilgstošs. „Veidojot šo te kopumu, kas ir divu gadu darbs, apzināti tika atlasīti šie projekti, kas viens otru papildina un arī atšķir gan mediju daudzveidībā, kaut gan šoreiz dominējošā ir glezniecība kā forma, bet šī glezniecības izteiksme caur formām ir atšķirīga.” Vienojošais visos izstāžu projektos simboliski ir pievēršanās gaismas un tumsas tēmai, ko katrs mākslinieks ir risinājis savādāk, caur savu skatu un izjūtu prizmu, tā atklājot katrs savu dzīves stāstu. Rotko muzeja ziemas sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 2025. gada 23. februārim. Bet līdz 16. februārim muzejā vēl skatāma čehu sirreālisma meistaru Jana Švankmajera un Evas Švankmajerovas daiļrades panorāma “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”.

V SOS-odmevu se bomo v prihodnjih mesecih malo bolj sistematično lotili tudi zgodovinskih zgodb. Za začetek vam ponujamo pogovor z dr. Alešem Šafaričem, vodjo Muzeja športa, ki je aktivno raziskoval čase sokolov in orlov.

U ovom specijalnom izdanju podcasta razgovaramo o našem antifašističkom nasljeđu i kulturnoj memoriji Balkana i o sudbini Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu. O antifašističkom nasljeđu i hrabroj antifašističkoj borbi naroda iz ovih krajeva u bivšoj Jugoslaviji svjedočile su kolekcije u nekadašnjim Muzejima revolucije. '90.tih godina, s raspadom bivše Jugoslavije, nestali su i Muzeji revolucije. Stvoren je potpuno drugačiji historijski narativ o našem antifašističkom nasljeđu, koji nas je natjerao da se naše antifašističke prošlosti stidimo i da zaboravimo našu herojsku memoriju Balkana. U drugom dijelu ovog specijalnog podcasta govorimo o nasljeđu Muzeja revolucije u Beogradu i nastanku Muzeja Jugoslavije. Moje gošće su Ana Panić, kustoskinja Muzreja Jugoslavije i Veselinka Kastratović, kustoskinja nekadašnjeg Muzeja revolucije i današnjeg Muzeja Jugoslavije. Razgovaramo o stvaranju nekadašnjeg Muzeja revolucije u Beogradu i i stvaranju Muzeja Jugoslavije, o Kući cveća na Dedinju i sudbini tog kompleksa nakon raspada bivše Jugoslavije.S Veselinkom i Anom smo razgovarali o:00:00: Intro i uvod 00:04:15 Kako je nastao Muzej Jugoslavije na temelju Muzeja 25.maj?00:05:40 Muzej 25. maj bio je poklon Titu za njegov 70. rođendan 00:07:33 U Muzeju 25. Maj nalazi se zbirka sa više od 15 000 štafeta00:09:38 Do danas je Titov grob u Kući cveća obišlo više od 18 miliona posjetilaca00:10:29 Spajanje Muzeja 25. maj i Muzeja revolucije naroda i narodnosti Jugoslavije u Muzej istorije Jugoslavije 1996.00:13:49 Muzej revolucije u Beogradu je još od 1959. bio u nastajanju 00:19:41 Direktorica Muzeja revolucije u BG Danica Abramović je majka umjetnice Marine Abramović00:23:30 Osnivanjem Muzeja istorije Jugoslavije '96. počela je borba kolektiva da se Muzej ne ugasi00:25:20 2000-tih počeli su u Muzej dolaziti turisti koji su znali ko je bio Tito i željeli su posjetiti njegov grob 00:26:20 Strancima je priča o Nesvrstanima i podatak da smo živjeli između dva bloka jako zanimljiva00:28:36 Sudbina Muzeja revolucije koji čuvaju sjećanje na antifašističku NOB je nakon ‘90tih izbrisana00:31:24 SUNBOR nas je spasio od zatvaranja 00:35:08 Ljudima danas treba objasniti da fašizam i antifašizam nisu samo oružana borba00:38:22 Muzej revolucije ima fantastične zbirke iz kojih izvlačimo predmete za izložbe 00:44:25 Kako prezervirati memoriju Balkana i sačuvati je za nove generacije? 00:47:18 Mi u Muzeju Jugoslavije radimo na pojašnjenju fenomena antifašizma koji nisu svojstveni samo Jugoslaviji 00:49:27 Pravimo sadržaj za mlade ljude koji dolaze u Muzej, ali ne znaju ko je bio Tito 00:52:13 Danas moramo insistirati na definiranju fašizma i antifašizma00:58:53 Sve manje djece dolazi u Muzeje i to se mora promjeniti01:03:14 Muzej je mjesto gdje se može saznati istina o prošlim vremenima 01:07:33 Gdje su nestali paunovi iz kompleksa Kuće cveća?01:08:56 Kamen s Mjeseca težak 142 g je najvrijedniji artefakt u Muzeju Jugoslavije 01:12:30 Muzejska zbirka je puna vrlo vrijednih predmeta koje je Tito dobivao na poklonProdukcija/Sarajevo: Kolektiv znanja Audio/Sarajevo: Nino ŠkiljićProdukcija/Beograd: podcast.rsVideo i audio/Beograd: podcast.rsMuzika: Alan OmerovićDesign: Effect AgencyJednokratne donacije: https://www.paypal.me/KolektivZnanjaPatreon donacije: https://www.patreon.com/c/KolektivznanjapodcastPratite nas na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/kolektivznanja IG: https://www.instagram.com/kolektiv_znanja/X : https://twitter.com/AnisaSerak*Kolektiv znanja Podcast "Sudbina Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu" is susported by UNESCO, trought Culture and Creativity for Western Balkan, a project funded by European Union that...

Na Gospodarskem razstavišču v Ljubljani je vrata za obiskovalce odprl 40. Slovenski knjižni sejem, ki ga prireja Zbornica knjižnih založnikov in knjigotržcev. V Galeriji Dolenjskega muzeja v Novem mestu je na ogled pregledna razstava dosežkov oblikovalca Petra Simiča in arhitekta Boruta Simiča z naslovom Dialog generacij. V prostorih Muzeja novejše zgodovine Celje bo danes ob 17. uri pogovor ob razstavi Predor rešitve, ki razkriva osem zgodb ljudi, ki so, da bi zbežali iz obleganega Sarajeva, uporabili predor pod sarajevskim letališčem. Na sporedu Slovenske kinoteke v Ljubljani pa se bodo vse do sobote zvrstili filmi svetovno znane cineastke Kire Muratove. Po poročilih ob 21. uri pa bo na Prvem programu Radia Slovenja premiera radijske igre Soba s posebnim vhodom, nastale po istoimenski zgodbi Suzane Tratnik, režirala jo je Saška Rakef.

U ovom specijalnom izdanju podcasta razgovaramo o našem antifašističkom nasljeđu i o kulturnoj memoriji Balkana. O antifašističkom nasljeđu i hrabroj antifašističkoj borbi naroda iz ovih krajeva u bivšoj Jugoslaviji svjedočile su kolekcije u nekadašnjim Muzejima revolucije. ''90.tih godina, s raspadom bivše Jugoslavije, nestali su i Muzeji revolucije, a o tome kakva je sudbina Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu razgovaramo u ovom podcastu. U prvom dijelu Wer ist Walter? Šta je antifašizam danas? moja gošča je Elma Hašimbegović, direktorica Historijskog muzeja BiH u Sarajevu, nekadašnjeg Muzeja revolucije. Govorimo o njihovoj posljednjoj izložbi Wer ist Walter?, koja na posve drugačiji način objašnjava kako je izgledala antifašistička borba u BiH, ko su bili okupatori, a ko antifašisti koji su branili zemlju, zašto je važno da se antifašističkog nasljeđa naših predaka ne stidimo, nego da se njime ponosimo i zašto je važno djeci u školama ispričati historijski relevantnu istinu o našem antifašističkom nasljeđu.S Elmom smo pričali o: 00:00:00 Intro 00:04:16 Uvod u epizodu 00:07:22 Izložba Wer ist Walter? Ili Topografija antifašističkog otpora u BiH00:09:33 Sa raspadom bivše YU Muzeji revolucije više nikome ne trebaju00:13:30 U bivšoj Jugoslaviji smo imali najveći antifašistički pokret u Evropi00:15:10 Zašto mladi ljudi ovdje ne uče o antifašizmu i zašto se ne ponose tim nasljeđem?00:17:03 Mi smo zaboravili ko je bio Walter i koji je njegov historijski značaj00:19:01 Šteta koju je mladim generacijama napravio historijski revizionizam je ogromna00:22:22 Partizanski pokret je ponudio plaformu zajedničke borbe naroda u Kraljevini Jugoslavije protiv okupatora i fašista00:27:07 Tema sudbine Muzeja revolucije širom bivše Yu je poznata u akadmeskoj zajednici, ali ne i javnosti00:28:40 Its complicated- dio izložbe koji objašnjava odnos fašističkih i kvislinških snaga u NOB-u00:31:47 Priča o antifašizmu je sjajan temelj za dijalog među mladima00:34:10 Tito nije komandovao ratnim bitkama iz kancelarije ni iz podruma, nego je direktno učestvovao u njima00:36:04 Žene imaju ključnu ulogu u partizanskom pokretu otpora 00:39:15 Misija Muzeja je očuvati antifašističko nasljeđe kao dio memorije Balkana00:41:35 Mi smo prvi put nakon 1966. ponudili izložbu koja govori o antifašističkom partizanskom pokretu00:43:02 Za razliku od ostalih Muzeja revolucije u Jugoslaviji mi u SA smo bili i fizički ugroženi u ratu, 30 godina imamo problem s finansiranjem i nemamo grijanja00:45:48 U duhu antifašistkinja danas Muzej predvodi sjajan ženski tim 00:47:45 Za izložbu smo koristili i sliku Valtera koja je pronađena u njegovom novčaniku nakon pogibije00:49:37 Najvrijedniji artefakt u našem Muzeju je raritetni Oklopni voz iz II svjetskog rata, jedan od 4 sačuvana na svijetu00:53:51 Mi nemamo Mona Lizu, ali imamo vrijedan artefakt, a to je priča o antifašizmuProdukcija/Sarajevo: Kolektiv znanja Audio/Sarajevo: Nino ŠkiljićProdukcija/Beograd: podcast.rsVideo i audio/Beograd: podcast.rsMuzika: Alan OmerovićDesign: Effect AgencyJednokratne donacije: https://www.paypal.me/KolektivZnanjaPatreon donacije: https://www.patreon.com/c/KolektivznanjapodcastPratite nas na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/kolektivznanja IG: https://www.instagram.com/kolektiv_znanja/X : https://twitter.com/AnisaSerak*Kolektiv znanja Podcast "Sudbina Muzeja revolucije u Sarajevu i Beogradu" is susported by UNESCO, trought Culture and Creativity for Western Balkan, a project funded by European Union that aimes to foster dialogue in the Western Balkans by enchancing cultural and creative sectors for increase socio-economic impact.

Pred vama je specijalna epizoda podcasta u kojoj govorimo o posjeti OŠ “Dragiša Luković Španac” iz Kragujevca Muzeju ratnog djetinjstva u Sarajevu, koja se desila 19.3.2024. U podcastu smo razgovarali s Jasminkom Halilovićem, osnivačem i direktorom Muzeja ratnog djetinjstva u Sarajevu, kojeg je 2018. Forbes kao prvog Bosanca uvrstio na svoju listu evropskih lidera “30 under 30”, a 2023 je proglašen za European Young Leader (EYL40). Također smo razgovarali i s kolegom Milanom Živanovićem o tome kako on doživljava ovakve mirovne inicijative i zašto su one važne u današnoj eri narastajućeg fašizma. Ovaj podcast napravljen je u suradnji sa kolegom novinarom Milanom Živanovićem iz Beograda u okviru projekta Creative culture for Western Balkan, koji podržava Thomson Foundation.U ovoj epizodi s Jasminkom smo pričali o:00:00:00 Uvod i najava00:02:44 Put u Kijev i pripreme za otvaranje MRD u Ukrajini00:06:55 Kijev nije previše ugrožen jer je vrlo daleko od fronta a bombardovanje dalekometnim projektilima je vrlo skupo00:11:11 U MRDu prikupljamo priče i predmete djece koja su odrastala u ratu00:18:59 Važno je da mi u BiH podržavamo odbranu palestinskog naroda jer smo proživjeli rat 00:22:50 Budžet iz institucija BiH za MRD je manji od svih drugih većih festivala 00:26:00 Posjeta OŠ iz Kragujevca MRDu u organizaciji YIHR iz Beograda 00:31:10 Prvi put je u martu jedna škola iz Srbije došla u zvaničnu posjetu našem Muzeju00:36:29 Nastavnice iz Kragujevca su pretrpile medijski linč u Srbiji zbog svojih izjava o posjeti Muzeju00:42:15 Ministarstva obrazovanja kantona i RS-a moraju dati školama dozvolu za posjetu MRDu00:47:00 Mladi političari iz različitih stranaka u SA su stali uz inicijativu da se MRD dodijeli lokacija u Logavinoj00:50:57 Želimo da nova zgrada MRD bude zaštitni znak Sarajeva00:57:00 Imamo izvrsnu suradnju sa kolegama iz muzejske industrije 01:05:34 Širenje naše kolekcije je vrlo zahtjevno i skupo 01:09:18 Zapaljenu knjigu iz Vijećnice naše učesnice Alme na izložbi u Seulu je vidjelo preko 100 000 ljudi01:12:45 Dokumentarac o gegicama koje je MRDu poklonila porodica koja je iz Kalesije izbjegla u Švicarsku 01:16:43 Posljednjim letom sam napustio Kijev u februaru 202201:20:27 Posvetio sam svoj život razvoju MRD01:22:47 Najava razgovora sa Milanom Živanovićem, novinarom iz Beograda01:25:05 Ova posjeta je možda najvažniji događaj u posljednih 30 godina na polju pomirenja u regionu01:30:02 Novinari obično govore samo o krivici želeći da utvrde ko je više kriv, što je pogrešno01:36:48 Nije mi jasno zašto bi bilo kome smetao razgovor o miru01:41:00 Važno je da istrajemo na ovakvim razgovorima o miruProdukcija/Sarajevo: Kolektiv znanja Audio/Sarajevo: Nino ŠkiljićProdukcija/Beograd: podcast.rsVideo i audio/Beograd: podcast.rsMuzika: Alan OmerovićDesign: Effect AgencyJednokratne donacije: https://www.paypal.me/KolektivZnanjaPatreon donacije: https://www.patreon.com/c/KolektivznanjapodcastPratite nas na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/kolektivznanja IG: https://www.instagram.com/kolektiv_znanja/X : https://twitter.com/AnisaSerak*Ova epizoda je dio našeg serijala o kulturnom aktivizmu koji je nastao uz podršku Thomson fondacije kao dio projekta Kultura i kreativnost za Zapadni Balkan (CC4WBs). Priča je kreirana uz finansijsku podršku Evropske unije. Njen sadržaj je isključiva odgovornost autora i ne predstavlja nužno stavove Evropske unije.

Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam 100. Muzejs ir kā neliela ideālās Latvijas saliņa Juglas ezera krastā, tā celtnes stāsta Latvijas vēsturi no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta 30. gadu jaunsaimniecību laikiem. Raidījumā uzklausām muzeja darbinieku stāstus. Kā viņi ienākuši šai muzejā un kādu redz tā turpmāko misiju? Stāsta Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve, muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, mākslas doktore un seno apģērbu pētniece Ieva Pīgozne un muzeja pētnieks Kārlis Fogelis. Pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu 1924. gada 2. februārī. Tas bija viens no lēmumiem, kas bija likumsakarīgs, ceļot jauno valsti, stāstot nācijas vēsturi un nospraužot vērtības. Tas arī bija tas iemesls, kāpēc vēlējos vēlreiz izcelt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi un tikties ar muzeja ļaudīm novembrī - patriotisko svētku mēnesī. Vēsturnieks Kārlis Fogelis ir arī šobrīd Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā apskatāmās izstādes “Āķīgie ūdeņi” autors. Zanda Ķergalve par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktori kļuva pirms četriem gadiem. Muzeja simtgades sezonas atklāšana notika ar vērienīgu pasākumu "Viena diena mūsmājās. Muzejs atdzīvojas", kurā ap 900 folkloras kopu un amatierteātru dalībnieki uzveda katrai muzeja sētai atbilstošas dzīvās bildes. Ievai Pīgoznei muzejnieka pieredze, pārnākot uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, jau bija, taču strādājot citos ar vēsturi saistītos Latvijas muzejos. Vairāk nekā pusgadsmitu muzejā nostrādājušais Mārtiņš Kuplais ir dzīva muzeju atmiņu krātuve. Ideālā Latvija Juglas krastā ir uzcelta. Godam kalpojusi latvietības saglabāšanai padomju gados. Kā saglabāt nesenāku vēsturi, ko raksta pēckara gados Latvijā celtās ēkas un to iekārtojums? Šī jautājums gan pagaidām palicis neatbildēts.

Mākslas muzejā „Rīgas birža” atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija „Indijas māksla”. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā ir vairāk nekā 500 Indijas materiālās kultūras priekšmetu, un katrs no tiem ir mākslas darbs. Pērn kolekcijas darbi tika rādīti plašā izstāde, savukārt tagad daudzi no tiem aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā, ko papildina Latvijā mītošo indiešu video stāsti. Muzeja Āzijas kolekcijā visvairāk pārstāvēti Indijas, Japānas un Ķīnas priekšmeti, un Indijas daļa tajā ir būtiska, jo muzeja kolekcijā pārstāvēti gandrīz visi Indijas reģioni. Protams, svarīgs bijis izpētes darbs, kas veikts 2022.gadā un kam sekoja izstāde „Indija – tradīciju zeme”. Māksla un amatniecība ir klātesoša visos indiešu dzīves un kultūras aspektos – mājokļa iekārtojumā,  reliģiskajās ceremonijās un rituālos, apģērbā un aksesuāros. Ekspozīcijā ir ne tikai dažādi priekšmeti no Indijas, bet arī video, kuros indiešu kopienas pārstāvji dalījušies savos stāstos, piemēram, Prita Ramahandrana (Preetha Ramachandran) izceļ indiešu tautas tērpu. Ekspozīcijā vairāki tekstiliju paraugi un sārī. Savs skatu punkts būs arī mazajiem izstādes apmeklētājiem, jo īpaši šai ekspozīcijai sagatavots ceļvedis bērniem „Ziloņu taka” , kas tieši viņiem palīdzēs iepazīties ar Indijas kultūru.

Stāsta Rotko muzeja Daugavpilī vadītājs Māris Čačka. Latvijā par Rotko sākām plaši runāt tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc amerikāņu pētnieka, Rotko biogrāfijas autora Džeimsa Breslina vizītes Daugavpilī. Tajā pašā laikā pasaule Rotko pazina jau daudzas desmitgades, lai arī nesaistīja viņa vārdu ar Latviju. Breslina vizīte un interese par Rotko dzimto pilsētu pamudināja mūs uzmeklēt Rotko ģimeni, lai īstenotos mākslinieka  simboliskā atgriešanās mājās, Daugavpilī. Mana ilggadējā kolēģe, Rotko muzeja izstāžu kuratore Farida Zaletilo, kas turpina strādāt ar Rotko tēmu arī šodien, uzmeklēja Rotko ģimeni un nodibināja pirmos kontaktus. Tā rezultātā jau 2003. gadā Rīgā un Daugavpilī plaši svinējām mākslinieka simtgadi. Tas bija laiks, kad dzima pirmā doma par Rotko mākslas darbu klātbūtni viņa bērnības pilsētā. Ideja tika apspriesta  īpašā nodomu protokolā starp pašvaldību un Rotko ģimeni, apliecinot gatavību veidot jaunu kultūrvietu mākslinieka piemiņai, kur būtu aplūkojami arī Rotko oriģināldarbi. No Rotko simtgades līdz jaunās kultūrvietas atvēršanai pagāja desmit gadi. Pēc gadsimtu ilgas prombūtnes Marks Rotko caur saviem darbiem atgriezās Latvijā uz palikšanu. Jaunā kultūrvieta jeb Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (šobrīd – Rotko muzejs) tika atklāts 2013. gada 24. aprīlī mākslinieka 110. jubilejas gadā. Kāpēc es runāju par atgriešanos pēc 100, nevis 110 gadiem? Vai zināji, ka 10 gadu vecumā mazais zēns kopā ar ģimeni no pilsētas emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm? Tas notika tālajā 1913. gadā. Lai piesaistītu finansējumu topošās kultūrvietas ēkas renovācijai un, to atklājot, piedāvātu skatītājam augsta līmeņa māksliniecisko saturu, pašvaldība iniciēja jaunu formu pirmo mākslas darbu iegūšanai topošā muzeja krājumam. Par šādu formu kļuva Marka Rotko vārdu nesošs starptautiska tvēruma glezniecības plenērs, pašvaldības rīkots un atbalstīts kopš 2005. gada septembra. 2013. gadā tas tiek pārdēvēts par glezniecības simpoziju un sekmīgi notiek vēl šobaltdien, ik gadu pulcējot vismaz 10 māksliniekus no visas pasaules. Tverot iedvesmu Rotko dzimtajā Daugavpilī un viņa oriģināldarbu pieredzējumā, šodienas mākslinieki simpozijā rada paši savas abstraktās glezniecības kompozīcijas. Tas krājuma veidošanai bija tikai sākums. 2013. gadā no Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja tika pārņemts vairāk nekā 200 Rotko plenēra kolekcijas darbu. Šobrīd, Rotko muzejam pārkāpjot 11 darbības gadu slieksni, tā krājumā ir vairāk nekā 3000 mākslas darbu, kurus radījuši vairāk nekā 50 pasaules valstu mākslinieki visdažādākajos mākslas medijos. Skaitliski liekākās ir glezniecības un keramikas kolekcijas, kā rezultātā, kaut arī proporcija starp Latvijas un ārvalstu mākslinieku darbiem ir līdzīga, Rotko muzeja krājums ir šobrīd lielākais mūsdienu aizrobežu mākslas vākums Latvijā. Pēc Rotko muzeja akreditācijas pagājušajā gadā varam lepoties, ka krājums nu ir Valsts aizsardzībā. Bet vai zini, kas vēl vairo Rotko muzeja krājuma nozīmi un vērtību? Kopš 2023. gada vasaras muzeja krājumā ir divi Marka Rotko agrīnie zīmējumi, paša mākslinieka rokas radīti viņa radošās karjeras sākumā. Šos darbus Rotko ģimene uzdāvināja muzeja krājumam kultūrvietas 10 gadu jubilejas svinībās. Tādejādi Rotko muzejs patlaban ir vienīgais muzejs Austrumeiropas un Ziemeļreiropas reģionā, kura krājumā ir Rotko oriģināldarbi. Tas attaisno muzeja nosaukumā ietverto Rotko vārdu un pilntiesīgi apliecina Rotko piederību Daugavpilij un šim ģeogrāfiskajam reģionam. Minētie Rotko oriģināli līdzās ģimenes deponētajiem darbiem ir aplūkojami Rotko zālē līdz 2026. gada aprīlim. Rotko muzeja krājums nemitīgi turpina pieaugt. Ik gadu krājumā nonāk muzeja rīkoto starptautisko simpoziju dalībnieku darbi, kā arī darbi, ko mākslinieki atstāj muzejam, noslēdzot savas izstādes. Noteiktu skaitu darbu muzejs ik gadus iepērk, bet atsevišķi darbi tiek saņemti arī ar izstāžu programmu nesaistītu dāvinājumu formā.

Gleznotāja Helēna Henrihsone ar saviem "Klejotājiem" atgriežas un vienlaikus atklāj jaunās Latvijas Nacionālās rakstniecības un mūzikas muzeja telpas Mārstaļu ielā 6. Tas ir stāsts par krāsām, attiecībām, jušanu un saredzēšanu un arī par to, ka nekur diži tālāk par primāta esības satvaru neesam tikuši. Arī Kultūras rondo devās uz jauno izstādi un tikās ar mākslinieci. No 11. oktobra līdz 9. novembrim sadarbībā ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju (LNRMM) norisināsies mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Klejotāji”, kurā aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu. Ar izstādes starpniecību apmeklētājiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt LNRMM telpas Mārstaļu ielā 6, kur 2025. gadā tiks atklāta muzeja ekspozīcija “Prokrastinācija & Radīšana”.  Figuratīvās kompozīcijās Heinrihsone atklāj saskarsmes nozīmi attiecību veidošanā. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izzudumu sabiedrībā. Individuālisms nereti pārvēršas egoismā un nepamatotā, saspīlētā konkurencē. Spriedze rada pārpratumus attiecībās, sasteigtas kustības un saasinātas emocijas. Izstādē kopumā būs aplūkojami 15 jauni lielformāta darbi, kuru protagonisti ir primāti, viņu silueti un portreti, kā arī Heinrihsones identitātes simbols – rozes. Kustība un mīmika šajos darbos it kā nepārprotami norāda uz tēlu fizisko piederību, vienlaikus abstraktais gleznojums pieļauj uztveres un nozīmju interpretāciju. Izstādes “Klejotāji” tēma saistīta ar jautājumiem par laiku kā telpas un gara dimensiju, par sākumu un beigām. Izstādes “Klejotāji” ekspozīcijā iekļauta režisores Ligitas Vidulejas 1980. gada avangarda filma "Disko ēnā", ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Filmas mākslinieki ir Helēna un Ivars Heinrihsoni. 

Nobelovo nagrado za književnost je dobila južnokorejska pisateljica Han Kang, ki je tako postala prva oseba iz Južne Koreje, ki je prejela to nagrado. V slovenščino imamo preveden le en njen roman in sicer z Bookerjem nagrajeno delo Vegetarijanka, ki je pri nas izšlo leta 2021. V oddaji vas vabimo še na predstavo Procesi, ki jo avtorsko podpisuje Duo Silence, izvedeli pa boste tudi več o unikatnem muzejskem prostoru Tržiškega muzeja.

Z gostujočo razstavo hrvaškega Muzeja krapinskih neandertalcev Tolminski muzej do konca novembra odstira izjemno poglavje prazgodovine, kjer je pobliže predstavljen krapinski pračlovek. Fosilni ostanki, zbrani na Hušnjakovem brdu v Krapini na severovzhodu Hrvaške, so namreč največja posamična zbirka neandertalcev na svetu. Muzej krapinskih neandertalcev je prejemnik Znaka evropske dediščine za leto 2015, zato je tokratno gostovanje razstave obenem simbolno povezovanje dveh krajev, ki se ponašata s tem prestižnim nazivom, saj je tudi Spominska cerkev Sv. Duha v Javorci, za katero poleg Občine Tolmin in zavoda za turizem Dolina Soče skrbi Tolminski muzej, nosilka Znaka evropske dediščine od leta 2017. Pogovarjamo se z avtorjem razstave Jurico Sabolom, ravnateljem Muzejev Hrvaškega Zagorja.

Rožančevo nagrado za esejistiko prejme Helena Koder za zbirko esejev z naslovom Krošnja z neznanimi sadeži in to je naša prva tema. Pogovarjali se bomo z Leo Ypi, albansko filozofinjo in profesorico politične teorije, katere roman Svobodna : odraščanje na koncu zgodovine je pred nedavnim izšel v prevodu pri Mladinski knjigi. Sledi nekaj o mednarodni konferenci Močnikovi koncepti, s katero so obeležili 80-letnico sociologa, profesorja in urednika dr. Rastka Močnika. Odpravili se bomo v Narodno galerijo na razstavo Starih mojstrov iz zbirk zagrebškega Muzeja za umetnost in obrt, pa na 16. festival sodobne tehnologije, umetnosti in virtualne resničnosti Speculum Artium v Trbovlje. In tu je še 17. mednarodni bienalni festival sodobne lutkovne umetnosti Lutke 2024.

Anatomijas muzejā nonākusi iespaidīga anatomisko preperātu kolekcija, kas ļaus ielūkoties krietni senākā anatomijas vēsturē par 20. gadsimtu. Kolekcija atceļojusi no Šveices un to savulaik cītīgi vācis profesors Artūrs fon Hohšteters; pirms dažiem gadiem iespaidīgā kolekcija tika dāvāta Rīgas Stradiņa universitātes jaunajam Anatomijas muzejam. Kas tajā skatāms un kāds darbs muzejam bija jāveic, lai šos unikālos preperātus izstādītu, par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un mākslinieks, "Dd Studio" līdzīpašnieks un vadītājs Jānis Mitrēvics.

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centra un Rotko muzeja izstāžu kuratoru Aivaru Baranovski, un sarunu veltām gaidāmajām aktualitātēm Rotko muzejā, kur 13. septembrī sāksies rudens izstāžu sezona ar četrām jaunām ekspozīcijām, kā arī pieredzei, kas gūta Itālijas pilsētā Faencā, kur notika astotais keramikas festivāls Argilla Italia 2024. Šogad festivāla uzmanības centrā bija Baltijas mākslinieku darbi ar izstādi Connections jeb "Savienojumi". Inta Zēgnere: Kas tad būs skatāms šajā rudens sezonā? Ar ko priecēs Rotko muzejs? Aivars Baranovskis: Sākšu ar galveno izstādi – Jana un Evas Švankmaijeru retrospektīvo izstādi "Disegno Interno: Padodies savām apmātībām", kas veltīta leģendārajam čehu kinorežisoram, māksliniekam Janam Švankmajeram un viņa dzīvesbiedrei Evai Švankmajerovai. Tā zīmīgi – piektdienā, 13. datumā, diezgan drūmās un tumšās noskaņās. Tā ir ārkārtīgi spēcīga, cilvēka zemapziņas slāņus uzšķērdoša izstāde, veltījums šī režisora un viņa sievas dzīves gājumam: retrospekcija ar visiem viņu darbiem un filmām. Bet Švankmaijeram jau raksturīgs arī tāds savdabīgs humors, nevarētu teikt, ka tās būtu vienas vienīgas šausmas – tur ir tik daudz smalka humora, arī viņa animācijas filmās. Jā gan, viņa radošā bagātība iedvesmojusi gan Timu Bērtonu, gan "Monty Pyton" veidotājus: viņi visi atsaucas tieši uz Janu Švankmaijeru kā sākumu, kurš bijis par pamatu melnajam humoram, dažkārt – humoram bez robežām. Un tāds ir arī pats Jans Švankmaijers: viņš tik tiešām spēlējas ar savu apziņu, ar citu cilvēku apziņu – gan savās filmās, gan īsfilmās, gan, protams, arī mākslas darbos. Viņš pats gan ļoti izvairījās sevi saukt par mākslinieku – negribēja viņš šo titulu sev piešķirt. Viņš bijis skulptors un režisors, scenogrāfs un animators, un kas vēl tikai nē… Kas tad būs skatāms izstādē? Redzēsim rekvizītus no filmām, arī unikālos mākslas darbus – gan gleznas, gan grafikas, gan zīmējumus, brīvās rokas zīmējumus, asamblāžas un kolāžas – visu pēc kārtas, kas nu bijis izmantots gan filmās, gan animācijas īsfilmās. Tāda groteskuma parāde...  Tev kā kuratoram tas nav bijis viegls uzdevums... Bijis tiešām smagi, arī fiziski smagi: tās ir vairākas fūres, kas pie mums ir atbraukušas, un pašu priekšmetu skaits ir tikpat, cik gadā dienu – 365 objekti... It kā jau mums šķita, ka Rotko muzejam ir ārkārtīgi plašas telpas, bet šobrīd, kad tas viss ievests iekšā, domājot, kā to visu eksponēt, vēl mums ir daudz izaicinājumu priekšā. (smejas) Vairāk – audioierakstā.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Dr. Hist. Gints Apals.  

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Dr. Hist. Gints Apals.  

Nams Rīgā, Mārstaļu ielā 6, tikko nodots ekspluatācijā, lai jau nākamajā pavasarī te durvis vērtu Rakstniecības un mūzikas muzejs. Kultūras rondo ar mikrofonu devies uz muzeja jauno mājvietu, lai kopā ar muzeja direktori Ivetu Ruskuli un jaunās pastāvīgās ekspozīcijas mākslinieci Annu Heinrihsoni izstaigātu telpas un iztēlē uzburtu jauno ekspozīciju, kas apmeklētājiem būs pieejama no nākamā gada.  

Muzejā un pētniecības centrā iepazīt trimdinieku dzīvi mazliet no cita skatupunkta” šobrīd var ceļot laikā, jo tur aplūkojama izstāde izstāde “Līdz pasaules malai un atpakaļ. Muzeja priekšmetu stāsti par latviešu diasporas veidošanos”. Izstāde kā ceļojums ved caur dažādiem vēstures pagriezieniem, kas savulaik ir aizveduši latviešus tālu prom no dzimtenes. Izstāde ir iespēja iepazīt trimdinieku dzīvi mazliet no cita skatupunkta. Arī atklāt neparastus stāstus. Daļu no tiem atklājam arī raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Iepazīstina muzejā un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” pārstāves Marianna Auliciema un Danuta Grīnfelde. Izstādē spilgti muzeja krājuma priekšmeti vēsta par latviešu došanos prom no mājām, par izceļošanas iemesliem dažādos laikos un par dzīvi ārpus Latvijas. Eksponāti ļauj uz izceļošanu paskatīties no dažādiem skata punktiem ‒ tie atspoguļo bērnu un pieaugušo, sieviešu un vīriešu, akadēmiķu, sportistu un piedzīvojumu meklētāju dzīves tuvās un tālās pasaules malās. Izstādē iekļautie priekšmeti pabijuši visos apdzīvotajos kontinentos. Eksponātu vidū ir animācijas filmas dekorācija, skaistumkaralienes tautastērps, dievvārdi, dēkaiņa airis u. c. Izstāde būs skatāma līdz 4. oktobrim muzeja izstāžu zālē Berga bazārā – Rīgā, Dzirnavu ielā 84.

Koliko ur so ladjedelci v časih, ko še niso poznali elektrike, porabili za izdelavo, recimo, osem in pol metrov dolgega lesenega istrskega topa? Kdaj so jadra in vesla, ki so stoletja poganjala male in velike barke severnega Jadrana, zamenjali parni in dizelski ladijski motorji? Kaj je kalafatiranje? Kje hranijo letečega holandca, s katerim je na svetovnih regatah tekmoval legendarni jadralec Dušan Puh? O vsem tem se je Lea Širok pogovarjala s kustosom za tehniško dediščino Pomorskega muzeja Urošem Hribarjem. Za tokratno oddajo si je namreč ogledala zbirki tradicionalnega ladjedelništva in razvoja vodnih športov. Obe sta v nekdanjem skladišču soli Monfort na Bernardinu, prenovili pa so ju ob letošnji 70-letnici delovanja Pomorskega muzeja.

„Sudraba senioru pēcpusdienas” mākslas muzejā „Rīgas Birža” piedāvā nesteidzīgā atmosfērā iepazīt muzeja ekspozīcijas. Šopēcpusdien seniori aicināti uz tikšanos izstādē „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās, 18.–21.gadsimts”. Pasākuma viesis – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja bibliotēkas vadītājs Artis Ērglis. Metam nelielu ieskatu ekspozīcijā, kas „Rīgas Biržā” būs skatāma līdz 20. augustam. 

Pred slovesno razglasitvijo samostojne Slovenije je bilo treba poskrbeti za zamenjavo državnih simbolov in oznak - starim je potekel rok trajanja. Opravek ni bil enostaven, čas pa je v prvi polovici leta 1991 neusmiljeno bežal. Zgodbi o nastanku slovenske zastave - predvsem tisti, ki je visela na Trgu republike v Ljubljani pred 33 leti - posvečamo današnji Torkov kviz. Sogovornica: Nataša Strlič, kustosinja Muzeja novejše in sodobne zgodovine Slovenije, kjer hranijo zastavo "velikanko", ki je "ena največjih in simbolično najpomembnejših muzealij" tega muzeja. Vir: Samostojni! - fotografije in fotoreporterji o samostojni Sloveniji in vojni (Muzej novejše in sodobne zgodovine Slovenije)

Pieci gadi Rundāles pils muzeja direktores amatā. Kādi ir pils muzeja lielākie izaicinājumi, jaunākie pētījumi un atklājumi? Tāpat aktuāls ir jautājums par Mežotnes pili un repertuārs, kas piestāv Rundāles vasarai. Lai pārrunātu to visu, Kultūras rondo studijā tiekamies ar Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi. Par Rundāles pils krāšņajiem Dārza svētkiem iztaujājam Rundāles pils muzeja galveno speciālisti, redaktori Daci Lāži, bet par Rundāles pils lustrām vislabāk zina stāstīt grāmatas „Gaismas ķērājas” autore Kristīne Budže.

Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” kopš pagājušā gada rudens izveidota jauna ekspozīcija, kas stāsta par burinieku būvi Talsu novadā 19. un 20.gadsimta mijā. Tas ir stāsts par 230 Kurzemes krastā tapušajiem buriniekiem, to nosaukumi, tapšanas vieta un laiks uzskaitīta uz kuģu burām, kas ir daļa no izstādes scenogrāfijas. Savukārt ekrāns vizuāli attēlo burinieku kuģotos maršrutus, pastāsta atsevišķu kuģu dzīves stāstus, sākot ar to būvētājiem, īpašniekiem, kas nereti bijuši arī savu kuģu kapteiņi. Turpat blakus atrodas muzeja atvērtais krājums, kurā cita starpā arī var aplūkot pa kuģa maketam, kuģotāju portretus. Apskatīt šo ekspozīciju esmu ieradusies pēc kolēģes Anitras Toomas ierosmes, lai viņai pateicība par tēmas ierosināšanu. “Kaltenes klubā” esam satikušās ar muzeja Kaltenes klubs galveno speciālisti Gundegu Balodi. Šis stāsts nav tikai par kuģiem, bet arī par dzimtbūšanas atsvabināto latviešu dzīvesveida maiņu. Fotogrāfijās labi redzams, ka kuģu būvētāju saimniecības atradušās turpat blakus piekrastē tapušajiem kuģiem, kas varbūt arī izskaidro kāpēc ciems stiepies garumā. Un ir arī konkrēts iemesls, kāpēc kuģu būve no Rīgas pārcēlusies uz piekrasti – visapkārt meži ar kokmateriāliem. Muzejs, kurš – tā nosaukumā minēts – gādā par Latvijas kuģniecības vēstures glabāšanu, ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Dodos turp, ilggadējais muzejnieks, kurš tagad gan devies pensijā, Andris Cekuls mani ieved kuģniecības vēsturei veltītajā zālē. Kuģniecības vēsturnieks palīdzēs man plašāk palūkoties uz burinieku būvi Latvijā. Kas no burinieku gadsimta Kurzemes piekrastē joprojām ir dzīvs Rojas un Kaltenes iedzīvotāju atmiņā? Gundega Balode atzīst, ka visai maz. Rojā padomjlaikos saimniekoja bagātais kolhozs Banga, tā paspārnē 1968. gadā tika nodibināts patreizējais Jūras zvejniecības muzejs. Muzeja mērķis bija dokumentēt kolhoza vēsturi, par senāku pagātni interesēties netika liegts, taču netika arī veicināts. Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” ekspozīcija, ar kuru mūs iepazīstināja Gundega Balode, būs apskatāma šovasar un vēl vismaz pāris nākošos gadus. Savukārt otrs mans šodienas sarunbiedrs, kuģniecības vēsturnieks Andris Cekuls, iesaka šovasar noteikti iegriezties Ainažu jūrskolā, jubilejas gadā noteikti tiks plānoti arī kādi īpaši pasākumi. Kā arī doties uz Pāvilostas novadpētniecības muzeju un uz Vētru muzeju Jūrkalnē, kuros arī var uzzināt vairāk par kuģiem un kuģošanu Latvijā.

Vladimir Vidmar je kurator slovenske predstavitve na 60. Beneškem bienalu umetnosti v mesecu aprilu, kjer nas bo letos zastopala slikarka in kiparka Nika Špan, konceptualna umetnica, ki živi in ustvarja v Duesseldorfu in v Ljubljani. Letošnjo temo bienala "Tujci povsod" je izbral brazilski kurator Adriano Pedrosa, sicer umetniški direktor Muzeja sodobne umetnosti v Sao Paulu in se osredotoča na umetnike, ki so sami tujci, priseljenci, izseljenci, diaspora, emigranti, izgnanci in begunci."Umetnica stavi na gledalčevo izkušnjo in pogosto je prav gledalec odgovoren za svojevrstno dovršitev njenih projektov", pravi kustos Vladimir Vidmar, ki je projekt Nike Špan postavil v neposredno bližino Beneških vrtov, v vrtni predprostor popularnega rastlinjaka z gostiščem, dovolj blizu očem vseh, ki bodo tod hodili mimo po že ustaljeni poti med Arzenalom in Beneškimi vrtovi. Vladimir Vidmar je svobodni kustos in umetniški vodja Male galerije Banke Slovenije, nekaj časa je deloval tudi kot umetniški vodja Galerije Škuc v Ljubljani. Diplomiral je iz filozofije in umetnostne zgodovine na Filozofski fakulteti ter iz novinarstva na Fakulteti za družbene vede Univerze v Ljubljani. Njegovi kuratorski projekti vključujejo številne samostojne razstave ter mednarodne skupinske projekte.

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

V tretjem delu podkasta Sarajevo '84 se spominjamo časa pred štiridesetimi leti, ko so olimpijsko Sarajevo zapuščali še zadnji predstavniki številnih ekip: televizijskih, radijskih, časomerilskih, gostinskih, predstavniki Mednarodnega olimpijskega komiteja in ostali, vpleteni v izvedbo 14. zimskih olimpijskih iger. Igre so se tako končale 19. februarja 1984 in v teh dneh pred štirimi desetletji so se po svetu vrstili sprejemi za športne junake iger. Sogovorniki: Ahmed Karabegović, generalni sekretar organizacijskega komiteja 14. zimskih olimpijskih iger; Jure Franko, slovenski alpski smučar, ki je v Sarajevu poskrbel za prvo olimpijsko odličje naše takratne skupne države v zgodovini jugoslovanskih nastopov; Franc Pohleven, sankač v dvosedu; Tina Tolar, sankačica; Tomo Levovnik, takratni trener slovenske smučarske reprezentance; Bibija Biba Kerla, takratna sarajevska hitrostna drsalka; Zoran Bibanović, član odbora za bob in sanke; Zvone Šuvak, legendarni jeseniški hokejist; Igor Beribak, takrat najmlajši reprezentant jugoslovanske hokejske reprezentance; Marjan Vidmar,  takratni najboljši biatlonec; Lojze Gorjanc, vodja nordijskih disciplin; Jure Velepec, biatlonec; Tadej Curk, kustos ljubljanskega Muzeja športa, ki je sodeloval pri postavitvi razstave Muzeja novejše in sodobne zgodovine Srebrne igre 1984; Jana Mlakar, najuspešnejša slovenska smučarska tekačica v Sarajevu; Ivo Čarman, nekdanji smučarski tekač, zadnji nosilec olimpijske bakle v Sarajevu; Primož Ulaga, takratni slovenski smučarski skakalec; Miran Tepeš, takratni slovenski smučarski skakalec; Tomaž Dolar, takratni slovenski smučarski skakalec; Vasja Bajc, takratni slovenski smučarski skakalec; Rajko Stržinar, med četverico Slovencev, Jugoslovanov, ki so bili del družine parašportnikov; Tone Vogrinec, dolgoletni vodja alpskih disciplin; Filip Gartner, takratni glavni trener moške alpske reprezentance; Janez Pleteršek, takratni smukač; Nuša Tome, slovenska alpska smučarka; Mateja Svet, slovenska alpska smučarka; Bojan Križaj, slovenski alpski smučar; Grega Benedik, slovenski alpski smučar; Sejo Sexon, vodja skupine Zabranjeno Pušenje; Eldin Hodžić, zgodovinar in kustos, zaposlen v Muzeju olimpijskih iger v Sarajevu; Senada Kreso, priznana sarajevska prevajalka, poliglotka, v času 14. zimskih olimpijskih iger v Sarajevu zadolžena za mednarodno sodelovanje; Zapiski: Sarajevo '84, 1. del podkasta: Olimpijski šok in čudež v času jugoslovanske krize Sarajevo '84, 2. del podkasta: Igre bi brez Slovencev težko izpeljali Sarajevo '84: Veličastnih 12 olimpijskih dni štiri desetletja pozneje Sarajevo 84': V 80. letih so v Sarajevu izdali več nosilcev zvoka kot celotna Jugoslavija skupaj Jure Franko: Srebrna medalja mi je hitro postala breme Bibija Biba Kerla: Padla, se pobrala in obstala Sarajevo '84 je nov dokumentarni podkast Vala 202. Zelo podrobno se posveča kandidaturi, pripravi, organizaciji in izvedbi zimskih olimpijskih iger v Sarajevu. Poslušajte ga vsak petek do 1. marca ob 10.45.

Novi val je predstavljal pomembno glasbeno in kulturno gibanje v nekdanji Jugoslaviji. Zagreb je bil eno izmed središč za mnoge kultnih osemdesetih, ki imajo še vedno veliko oboževalcev tudi v Sloveniji. Kakšni so okruški nekoč napredne scene v hrvaški prestolnici in zakaj so jo pospravili tudi v muzej? Sogovorniki: Husein Hasanefendić Hus, vodja Parnega Valjka in producent komada Balkan skupine Azra, Aleksandar Črček, ustanovitelj Muzeja novega vala v Zagrebu, Martin Ladika, kantavtor nove generacije

Caspar David Engstfeld z umetniškim imenom Krashkid je nemški ulični umetnik in član umetniškega kolektiva Guapo Sapo. Krashkid se je v preteklih letih udeležil številnih festivalov urbane umetnosti po svetu, enega svojih muralov je pred dvema letoma ustvaril v Palestini. Pred nekaj tedni pa je v Ljubljani poslikal zid notranjega dvorišča ljubljanskega Mestnega muzeja.

Gost je dr. Ali Žerdin, avtor dokumentarne razstave Zgodovinski spomin, tretja dimenzija časopisa, ob 60. obletnici atentata na Johna F. Kennedyja, ki je te dni na ogled v Prvem predverju Cankarjevega doma.Ali Žerdin je novinar in urednik ter kustos Muzeja tiska, ki že vrsto let sistematično zbira in hrani časopise in revije pomembnejših medijskih dogodkov v svetovni (in naši) zgodovini.

V Parku vojaške zgodovine v Pivki se ponašajo z zelo zanimivim zgodovinskim predmetom, ki je odločilno vplival na potek in konec druge svetovne vojne. Gre za nemško šifrirno napravo, imenovano Enigma. Pivški muzej je tako postal eden redkih na svetu, ki javnosti predstavlja to skrivnostno napravo, ki so jo potapljači našli v razbitinah potopljene vojne ladje, nemškega minolovca, ob istrski obali. Skupaj z nekaj drugimi predmeti je Enigmo v 80. letih prejšnjega stoletja na površje prinesel potapljač Zvone Kralj. Leta 2020 jo je izročil kolegu Danijelu Germeku, ta pa jo je potem prinesel v Park vojaške zgodovine. Sledil je zelo zahteven konservatorski postopek, ki ga je opravil konservator Muzeja novejše in sodobne zgodovine Slovenije Aleš Jelinčič s pomočjo drugih strokovnjakov Mednarodnega centra za podvodno arheologijo v Zadru in Narodnega muzeja Slovenije. Po posegu so stroj razstavili in bo na ogled vsaj leto dni. Več o Enigmi pa v oddaji Sledi časa.

V državnem zboru poteka razprava o interpelaciji o delu vlade. SDS, ki je vložila interpelacijo, ji med drugim očita ukinitev Muzeja slovenske osamosvojitve in neizvajanje napovedanih reform. Še nekaj drugih poudarkov oddaje: - Po odpovedi današnjih pogajanj o zdravstvenem stebru sindikati v zdravstvu prelaganje terminov pogajanj označili za neodgovorno. - Slovenija naj bi delovno silo iskala tudi na Filipinih in v Turčiji. - V Varšavi slovesnost ob 80. obletnici začetka upora Judov v tamkajšnjem getu.

Ja vien akmens spētu runāt, tā stāstītajam būtu grūti noticēt. Cik dažāda, atšķirīga un dinamiski mainīga ir bijusi planēta tās vairāk nekā četros miljardos gadu. Taču pētnieki šodien var šo to uzzināt par senas vēstures notikumiem, palūkojoties iežos. Kādi ir Latvijas teritorijas zemes dzīlēs atrodamie ieži, kādi reti minerāli ir atrodami un kāda ir to vēsture, stāsta Latvijas Universitātes Muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva.    Laika joslas izplatījumā Kā atšķiras  pulksteņa laiks uz Marsa, kur diennakts, salīdzinot ar Zemi, ilgst 24 stundas un 37 minūtes, un Mēness laiks, kur 14 dienas ir nakts un 14  dienas – gaišs. Kā šiem laikiem var pielāgoties, piemēram, Starptautiskās Kosmiskās stacijas darbinieki, stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Protams, ka cilvēkam, kuram nav saistības ar kosmosa izpēti, ir gluži  vienalga, cik pulkstenis rāda uz minētajām planētām, bet tā kā jau gadiem ilgi astronomijas speciālisti pēta šos debess ķermeņus un interese par kosmosa iekarošanu ir noturīga, palūkosim, kā rit laiks uz Marsa un uz Mēness. Sāksim ar Marsa planētu, kur diennakts ilgums tiek mērīts solos jeb solārajā dienā. Marsa sols ir ļoti tuvu Zemes laikam, bet, kā skaidro Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills, tad ASV kosmosa izpētes aģentūras NASA darbiniekiem, kuri regulāri seko Marsa roveru, tas ir,  mehānisku transportlīdzekļu, darbībai uz Marsa, nākas strādāt pēc slīdošā grafika un katru otro diennakti pārlekt pāri vienai laika joslai. Skatot mums tuvāku un vairāk izpētītu debess ķermeni - Mēnesi -, zinām, ka tam, riņķojot ap Zemi, atkarībā no tā puses, no kuras redzam šo pavadoni, izšķir četras fāzes un tās nomainās 29 dienu laikā. Tas ir no Zemes skatupunkta, bet laiks uz Mēness  dalās 14 dienās un 14 naktīs.

Zdravo. Tokrat obstanemo v prometni koloni. Ker se prvi ustavi Aljo, je on Zeus prometne kolone, prvi med bogovi prometnih kolon na Olimpu, pa nas je še na tisoče, če ne desettisoče. Ko nismo v prometni koloni, smo Zunaj norišnice in skupaj z našimi junaki gledamo Zvonkovega kolega, ki govori o tem kako ne mara Boga dežja. Bog dežja ni nič kriv, da ga neimenovani akademik ne mara, zato se raje posvetimo starim epizodam in se spomnimo da vsak glaž šteje. Aljo se vpraša, kaj slišiš, če prisloniš kozarec k ušesu, Peli odgovori Žibert, Zi pa je bolj poetičen (tako kot avtor v tem poglavju) in pravi, da sliši tih šepet gostilne. Ob omembi konference za tisk se spomnimo kralja tiskovnih konferenc, pa tudi na Muzej osamosvojitve se spomnimo in na Pučnikovo srce (oziroma tisto rdečo volno, ki je visela pod stropom muzeja), poleg bogov prometnih kolon pozdravimo tudi bogove tinitusa, ki pa jih je manj, kot bogov kolon. Scenaristu je na koncu odpuščeno za napako in ker smo dobre volje, ga ne odpustimo kar takoj (kot je v navadi), ampak ga pošljemo na disciplinsko.