Podcasts about subkult

2024-06-03 sändningen blir vårens sista sändning och nu tar vi sommaruppehåll. Idag svensk synth från Anna Öberg, Priest, Ganna Vortext, Elektroklänge. Internationellt från Bad Time, Strangers And Lovers, Neutral Zone och Analogue Electronic Whatever. Vi snackar lite om sommarens evenemang Subkult, Dominion Of Flesh, Synth i Molkom och Kalabalik På Tyrol.

“Scēna”- vizuāli izteiksmīga fotogrāfa Arņa Balčus grāmata, kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai. Kultūras rondo studijā - Arnis Balčus un viens no grāmatas varoņiem Kristiāns jeb Metalurga.    14. februārī ar īpašu mūzikas un mākslas programmu klubā "Depo" tiks atklāta Arņa Balčus grāmata "Scēna", kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai, informēja grāmatas izdevēji. Par scēnu sauc jauniešu kopienu, kas izveidojusies ap jaunu alternatīvās mūzikas grupu kā "Nikotīņi", "Pauls Raimonds", "ŠŅK" koncertiem Rīgas klubos "Depo" un "Republika", reizēm arī "Lastādijā" un "Ādmiņu 4". Scēna nav tikai mūzika, tā ir kā platforma socializācijai, radošām aktivitātēm, daži to sauc pat par savām mājām. Grāmatas kodolu veido teju divsimt Balčus fotogrāfijas, kas uzņemtas vairāku gadu garumā, kā arī pašu grāmatas varoņu zīmējumi, kopā veidojot krāšņu, spilgtu, neparastu, taču arī tiešu un raupju uzstādījumu par šodienas jauniešiem, kuriem ir grūtības iekļauties sabiedrībā. Pērn "ISSP Galerijā" bija skatāma Balčus izstāde "Scēna", kuru vairums "Foto Kvartāla" aptaujāto ekspertu atzīmēja kā galveno gada notikumu Latvijas fotogrāfijā.

No 15. septembra līdz 16. novembrim ISSP Galerijā būs skatāma Arņa Balčus izstāde "Scēna", kas pievēršas šodienas jauniešu alternatīvajai subkultūrai, dēvētai arī par "jauno scēnu" jeb vienkārši "scēnu". Kultūras rondo tiekamies ar fotogrāfu Arni Balčus. Par to, kas ir "scēna" un kā viņi dzīvo, saruna ar jauniešiem sarunas ar Dāvi, Paulu un Ventu. “Scēna” ir mūzikā sakņota kopiena Rīgā, kas savu kulmināciju piedzīvoja pēc pandēmijas, kad alternatīvās mūzikas grupu koncerti Depo, Republikā un Lastādijā kļuva par nozīmīgu platformu jauniešu socializācijai un radošai pašizpausmei. Šī izstāde, kuras kodolu veido Balčus fotogrāfijas, ir ne vien šī laikmeta fenomena dokumentācija, bet arī pašas subkultūras uzstādījums – izstādē varēs skatīt arī jauniešu darbus, notiks dažādi pasākumi ar viņu līdzdalību, tostarp koncerts un dzejas vakars. Šī izstāde plašākā mērogā runā par šodienas jauniešu izaicinājumiem, jo aiz krāšņiem grimiem un agresīvas mūzikas slēpjas mūsdienu jauniešu dzīves problēmas – vēlme pašapliecināties, dzīves jēgas meklēšana, identifikācijas problēmas, psihiskās saslimšanas, kā arī sarežģītās attiecības savā starpā, kur netrūkst konfliktu, pašnāvības mēģinājumu un vardarbības. Ķermenis vairumā gadījumu ir vienīgais, pār ko tiem ir vara, un tas kļūst ne tikai par savas identitātes apliecināšanas veidu, bet arī par protesta instrumentu. Līdzās mūzikai un mākslai arī sevis rētošana, tetovēšana, dzimuma fluiditāte, seksuāla pašnoteikšanās, antisociāla uzvedība ir kā iestāšanās pret nolemtības sajūtu, ka šajā pasaulē nav iespējams ko mainīt.  Izstādes atklāšana notiks 14. septembrī plkst. 18.00 ar trīs panku grupu – “ŠŅK”, “Defekts” un “Depustūtes” – koncertu.

Stāsta teātra zinātniece Zane Radzobe Piedāvājot vienkāršu definīciju, kontrakultūra ir kultūras daļa, kas būtiski atšķiras no pamatplūsmas kultūras. Tomēr, ja salīdzināsim kontrakultūras jēdzienu, piemēram, ar subkultūras jēdzienu, redzēsim, ka viss nav tik vienkārši. Arī subkultūras veidojas brīžos, kad kāda grupa izjūt sevi par būtiski atšķirīgu no sabiedrības vairākuma. Subkultūrām ir atšķirīgas vērtības, estētika, uzvedības noteikumi, bet izšķiroši, ka subkultūrām parasti ir pozitīvas identitātes – tas ir, tās sevi definē, uzsverot, kas tās ir. Kontrakultūra savukārt veidojas ar nolieguma palīdzību – galvenais ir uzsvērt, kas tā nav. Slavenākie kontrakultūras piemēri 20.gadsimtā saistāmi ar hipijiem, bītņikiem, pankiem, kuru identitātes bieži tiek veidotas kā tieša opozīcija pastāvošajai kultūrai. Un interesanti, ka gadījumos, kad dominējošā kultūra beidz pastāvēt, savu eksistenci beidz arī kontrakultūra, kurai vairs nav, kam pretoties. Latvijā par kontrakultūru kā sociālu parādību visdrīzāk ir maz pamata runāt, toties jēdziens kļūst interesants, ja to piemērojam mākslas darbu analīzē, īpaši tajos gadījumos, kad par mākslas darba tēmu kļūst identitāte. Piedāvāju divus aktuālus piemērus. Pirmais ir saistīts ar vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija. XX gadsimts", kurā latviešu rakstnieki veltījuši pa romānam katrai Latvijas Valsts desmitgadei. Kā individuāli darbi, katrs romāns liecina par autora stilu, talanta īpatnībām. Lasot romānus kā sēriju, savukārt uzkrītoši, ka vēstures vēstījums izteikti neatbilst 20.gadsimta sākumā izplatītajai versijai par Latvijas vēsturi. Uzmanības centrā visbiežāk tiek likti “oficiālajā vēsturē” margināli varoņi, kuru domas, jūtas un darbības neatbilst stereotipiskiem priekšstatiem par to, kas Latvijā noticis 20.gadsimtā. Līdzīgu parādību var novērot arī Latvijas teātrī – jaunākās paaudzes režisoru darbos, kas uzkrītoši modelē Latvijas vēsturi, uzmanību pievērošot marginalizētiem stāstiem. Vladislava Nastavševa un Dmitrija Petrenko daiļradē ir izrādes, kas rāda Latvijas krievu perspektīvu uz neatkarības atgūšanu – bailes, atstumtības sajūtu, ilgas un traumas pēc padomju identitātes. Mārtiņš Eihe rāda Otro pasaules karu sieviešu – partizāņu acīm un iestudē izrādi, kas balstīta Latvijas bērnu savāktos atmiņu stāstos, kuros padomju okupants parādās cilvēciskāks par latvieti. Valters Sīlis runā par latviešu leģionāriem kā nacistiem un tēlo 1918.gadu nevis caur neatkarības iegūšanas, bet bada un slimību prizmu. Neviens no šiem piemēriem nav ideoloģisks, bet ļoti skaidri saskatāms, ka māksliniekiem bijis svarīgi likt skanēt tām balsīm, kas viņiem likušās apklusinātas. Tas nav stāsts par, bet drīzāk pret ko māksla iestājas. Un šādā netiešā veidā – arī par sabiedrības dažādu grupu savstarpējām attiecībām.

Konstantīna Žukova izstāde “Melnā neļķe, 2. daļa”, kura šobrīd apskatāma ISSP galerijā Berga bazārā, piedāvā ieskatu tā dēvētajā LGBT+ subkultūrā. Cikla nosaukums “Melnā neļķe” ir atsauce uz homoseksuālu vīriešu apzīmējumu, kas bija aktuāls Latvijas starpkaru perioda komunikācijā. Mākslinieka Konstantīna Žukova mērķis nav atveidot vēsturiskus notikumus, bet analizēt un interpretēt tos caur mūsdienu skatu punktu. Izstāde „Melnā neļķe. 2. daļa” izmanto starpkaru Latvijā pielietoto apzīmējumu homoseksuāļu kopienai, vienkopus sajaucot smalku estētismu ar pilnīgi nepārprotamu un krasu sociālo nošķiršanu. Fotogrāfiju cikls, kurš ir novērtējams ISSP Galerijā Berga bazārā, šo dualitāti ilustrē atturīgi, taču neizlaižot arī nepiekāpības un ironijas modus. Mūsu sarunu iesākam ar fotogrāfijas kā medija apspēli – vai Konstantīns piekristu, ka fotoattēls mākslas kontekstā piedzīvo sava veida renesansi? Iespējams, jaunas atklātības formas piedāvājumu, kuru varam gūt no patiesas, bezaplinku nodomā balstītas fotogrāfijas, raksturo izstādes kuratore, fotogrāfe Iveta Gabaliņa. Mākslinieks Konstantīns Žukovs dzīvo un strādā starp Rīgu un Londonu. Savā radošajā praksē viņš bieži smeļas iedvesmu vēsturiskos un literāros avotos – sākot no islāma Zelta Laikmeta homoerotiskās dzejas līdz Oskara Vailda mīlas vēstulēm un Mišela Fuko darbiem par seksualitāti. Izmantojot literāros avotus kā sākumpunktu personisku stāstu atšķetināšanai, viņa darbi pēta dažādas mīlestības, pieķeršanās un seksualitātes formas. Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas Konstantīns Žukovs turpināja studijas Senmārtina Mākslas un dizaina koledžā un Londonas Komunikācijas koledžā. Piedalījies izstādēs un mākslas grāmatu mesēs Madridē, “Palais de Tokyo” mākslas centrā Parīzē, Dienvidlondonas galerijā, Queer Frontiers Londonas praida ietvaros, Rīgas Fotogrāfijas Biennālē: NEXT 2021 un Rīgas Fotomēnesī. Konstantīna Žukova izstāde “Melnā neļķe, 2. daļa” galerijā ISSP aplūkojama līdz 24.martam.

Šobrīd pūļa finansēšanas kampaņā tiek vākti līdzekļi grāmatas "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmatas” izdošanai. Tās ir Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas, rokrakstā piepildītās 62 klades aptver gandrīz visu 20. gadsimtu, drīzumā iznāks to pirmais sējums, kas aptvers 1927. līdz 1949. gadu. Šo dienasgrāmatu var lasīt gan kā personības augšanas stāstu mūža garumā, gan lielu vēstures notikumu aculiecinieka vēstījumu. Unikālu to padara padomjlaikā krimināli sodāmās, tāpēc citu acīm slēptās un noklusētās homoseksuāļu subkultūras apraksti. Dienasgrāmatas izdošanu organizē biedrība "Ascendum" kopā ar lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību "Mozaīka", un, lai arī līdzekļi joprojām tiek vākti, paralēli notiek darbs pie grāmatas izdošanas, un jau šobrīd ir zināms, ka grāmata iznāks augustā, praida laikā. Jā, šo dienasgrāmatu publiskošana ir daļa arī no politiskas cīņas. Kaspars Aleksandrs Irbe dzimis 1906. gadā, viņa senākās atmiņas saistās ar Pirmā pasaules kara notikumiem, kad kopā ar vecākiem viņš bija devies paskatīties, kā armija stratēģiskos manevros Dubultos nodedzina strīpu jūrmalnieku koka ēku, to iedzīvotāji, vēl nesen tuvi kaimiņi, tagad pako mantas, dodoties bēgļu gaitās. Tobrīd Irbem ir tikai desmit gadi. Šajās kladēs ir Latvijas valsts dibināšana, vācu, padomju okupācijas periods. Izvešanas nakts, kurā Irbem brīnumaini izdodas paglābties. Viss padomjlaiks, un atkal - Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Politikā Kaspars Aleksandrs Irbe pārlieku nav jaucies, taču lasījis avīzi “Cīņa”, komentējot izlasīto savās dienasgrāmatās. Arī strādājot kā tiesu izpildītājs redzējis padomjlaika sadzīves skarbo pusi. Raidījumā Augstāk par zemi kopā ar vēstures doktori, topošās grāmatas ievada un komentāru autori Inetu Lipši mēģinām rast argumentus arī,- kāpēc cilvēka seksualitāte 20. gadsimtā kļuvusi par būtisku filozofijas, vēstures pētījumu tēmu, kādu postu tās aptveršanā nodarījis padomjlaika noklusējums. Kā viss sākās? Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu mantinieks ir vēsturnieks Ainars Radovics. Inetas Lipšas rokās tās nonāca pēc kādas publikācijas sociālajos tīklos. Kaspars Aleksandrs Irbe dienasgrāmatās, mērķtiecīgi rakstījis kā padomjlaika dzīves noklusētās puses liecību. Viņš apmeklējis arī homoseksuāļu tiesas prāvas. Dienasgrāmatas ir teju vienīgā liecība, jo arhīvu materiālos neatrast ne sēdes gaitu, ne skatītāju aprakstu, labākajā gadījumā glabāts tiek spriedums. Kaspars Aleksandra Irbes laikabiedri ir Anšlavs Eglītis, Melānija Vanaga, viņu dzīvesstāsti pārstāv veselu paaudzi – tie ir izdzīvotāju stāsti, visu padomjlaiku izdzēsti no oficiālās vēstures. Tāpat kā līdz šim tas bija ar Kaspara Aleksandra Irbes dzīvi. Viņš pārstāv palicējus. Tos, kuri pamanījās, dzīvojot Padomijā, bet radīt ap sevi pirmskara Latviju. Šajās dienasgrāmatās rodamas gan autodidakta recenzijas par pagājušā gada 60. – 80. gadu operas izrādēm. Visu izrāžu izrāde Irbem ir Vāgnera “Valkīra”, to viņš noskatījies piecpadsmit reižu. Irbe ir Smiļģa fans, iet arī uz Dailes teātri. Jūsmo par Aspazijas “Vaideloti”. Mums ir darīšana ar cilvēku, kurš, dzīvojot Padomijā, novijis sev ligzdiņu pavisam nepadomiskā realitātē. Kaspars Aleksandrs Irbe mūžu nodzīvo Dubultos, viņa ģimenei pieder neliela mājiņa, kurā visos laikos vasarās istabas tiek izdotas atpūtniekiem, kas nodrošina finansiālu neatkarību jebkuros laikos. Taču arī maizes darbs paplašina viņa redzes loku, padomjlaikā nodrošina saskarsmi ar reālo dzīvi. Šo dienasgrāmatu var lasīt arī kā pieaugšanas stāstu, personības sevis meklējumus. Irbes dienasgrāmata ir vērtība arī tāpēc, ka 60 gados mēs varam izsekot viena cilvēka pasaules uztveres maiņai. Arī literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš Irbes arhīvā atradis ko sev noderīgu. Ja par šo dienasgrāmatu lielāko vērtību tomēr uzskatām liecības par homoseksuāļa dzīvi laikos, kad homoseksualitāte bija krimināli sodāma. Ir kāds jautājums, kas neliek mieru. Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatās ir gadījuma seksa apraksti. Krūmiņos, publiskās vietās, parkos, tualetēs. Vai bailes tikt atklātam traucēja dibināt cilvēcīgākas attiecības, vai tā bija paša dienasgrāmatas rakstītāja izvēle? Kad 2018. gadā iznāca vēsturnieka Ainara Radovica  “Dubultu vēsture”, jūsmoju par šo pētījumu, meklēju iespēju nopirkt, bet necerēju, ka man izdosies grāmatas jau otrā izdevuma eksemplāru saņemt no autora paša rokām. Izrādās, neviens cits kā “Dubultu vēstures” autors Ainars Radovics ir arī Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu mantinieks. “Villa Irbe” Dubultos, joprojām darbojas kā pansija, patīkami bija redzēt ar kādu rūpību un gaumi tagadējie saimnieki viesiem domātajās istabās uzbūruši Jūrmalas koka māju seno šarmu. Kaspara Aleksandra Irbes atmiņas ir arī liecība par pagājušā gadsimta otrajā pusē ārkārtīgi apmeklētās kūrortpilsētas atpūtnieku dzīvi. Sajūtas to lasot patiešām ir duālas. Kaspara Aleksandra Irbes valoda ir izglītota cilvēka valoda. Novērojumi, paša piedzīvojumi pierakstīti lakoniski, dokumentējot. Un tomēr no šī apraksta mēs nepārprotami saprotam, ka Irbe ir bijis viens no tiem it kā neredzamajiem cilvēkiem, kas romantiskas vakara pastaigas vai publisko pludmaļu apmeklējumu var padarīt derdzīgu. Lūriķis. Krūmu pārītis. Tai pat laikā viņa nodomi no šo laiku skatu punkta būtu vērtējami kā progresīvi. Viņš iet pret straumi – izpēta paša pieredzē, vērojumā un pierakstot savu un citu seksualitāti. Latvijas teritorijā homoseksualitāte ar dažādu likumu spēku tikusi sodīta jau kopš 19. gadsimta, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijas sastāvā. 1918. gada 18. novembrī nodibinātā Latvijas Republika šai jomā pārņēma cariskās Krievijas likumu praksi, kas paredzēja sodu ar ieslodzījumu cietumā uz laiku ne mazāku par trim mēnešiem. Inetas Lipšas grāmatā “ LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados” varam izsekot, ka 1961. gadā pieņemtajā Padomju Latvijas kriminālkodeksā sods bija paredzēts uz laiku no 3 līdz 5 gadiem. Tikai 1992. gadā Pasaules Veselības organizācija homoseksuālismu izņēma no garīgo slimību saraksta. 1992. gada 1. martā, jau neatkarīgajā Latvijā likums, kas noteica, ka homoseksualitāte ir sodāma, tika atcelts. Kaspars Aleksandrs Irbe izmantoja savu izglītību, valodu zināšanas, materiālās iespējas, lai ne vairāk kā nodzīvotu jēdzīgu dzīvi. Lai būtu ko atcerēties. Lai pierakstītu.

Antrojoje pokalbio su profesoriumi, filosofijos daktaru, Socialinės ir politinės kritikos centro vadovu Vytauto Didžiojo universitete, ponu Gintautu Mažeikiu dalyje prisimenami Vokietijos ir JAV filosofas ir sociologas Herbertas Markuzė, prancūzų politikas Fransua Leotar‘as (François Gerard Marie Léotard), aptariamas sublimacijos (išaukštinimo) teisės klausimas, kas gali sublimuoti: religija, diduomenė ar visos socialinės grupės. Temos aptarimas išplečiamas svečio įžvalgomis apie psichoanalizės reikšmę, įvairių klubų kūrimąsi. Sužinosite, kokie reiškiniai dabar vadintini saviraiškos „fotografija“, kodėl griūva grupinis subkultūrų pagrindas, kas tie elegantiški avatarai – žmogaus atvaizdai internete.Laidos autorius ir vedėjas Eugenijus Skerstonas

Profesorius, filosofijos daktaras, Socialinės ir politinės kritikos centro vadovas Vytauto Didžiojo universitete, ponas Gintautas Mažeikis I-oje laidos dalyje pateikia išsamius atsakymus į klausimus apie šiuolaikinių visuomenių kultūrų raišką, gamintojų suinteresuotumą savųjų gaminių subkulturizavimu, mistikų judėjimus, savaitgalio (angl. k. week-end) hipius. Profesorius primena, kad kiekviena nauja karta kuria savąjį rezistencijos frontą, tačiau ne visos subkultūrinės grupės „prigyja“, o individualumo kūrimas nuo mados neatsiejamas.Laidos autorius ir vedėjas Eugenijus Skerstonas

Rašytojas, eseistas, žurnalistas, neįprasta kūrybine vaizduote apdovanota asmenybė, ponas Marijus Gailius maloniai sutiko pasidalyti savosiomis įžvalgomis apie visuomenėse besireiškiančias subkultūrines grupes, jų psichologines nuostatas, išvaizdą ir jos stilistinius kodus. Pašnekovas stebinančiai nuoširdžiai pasakoja apie savąją artimiausią aplinką, savistaigą, tapatybės paieškas ankstyvaisiais jaunystės metais, kilusias simpatijas hiphop‘ui – XX a. aštuntojo dešimtmečio pradžioje Niujorko Bronkso rajone prasidėjusiam kultūros judėjimui. Neskaitant įtikinančių ir išsamių atsakymų į pateiktus klausimus, laidoje išgirsime, kodėl dvasinės savisaugos, o tuo pačiu ir muzikinės pasaulėjautos bendrystės, jauni žmonės ieško įsitraukdami į jiems itin patrauklų subkultūrinės saviraiškos „lauką“.Laidos autorius ir vedėjas Eugenijus Skerstonas

Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies tādai Latvijā līdz šim maz pētītai tēmai, kā sporta kriminoloģija. Nule kā Rīgas Stradiņa Universitātē aizstāvēts promocijas darbs sporta kriminoloģija. Tas pats par sevi šķita gana interesants notikums, lai lūkotu, ko šī zinātnes nozare pēta un kāpēc tas aktuāli arī Latvijā. Pētījumā īpaši analizēta futbola fanu subkultūra, kurā, kā atzīst pētniece, jau ilgāku laiku novērojams kriminalizācijas pieaugums. Par sporta kriminoloģiju, gan konkrēto pētījumu stāsta promocijas darba autore tiesībzinātņu doktore Karina Zalcmane. "Sporta kriminoloģija pēta noziedzīgo nodarījumu veidu sporta jomā, kādi ir likumpārkāpēji, pēta arī cietušos, kāda ir mijiedarbība starp noziedznieku un cietušo, kā arī sporta kriminoloģiskos un politiskos aspektus, kas var būt saistīts ar noziedzību," skaidro Karina Zalcmane. Vardarbība, agresija, noziedzība, ko veic līdzjutēji ir viens no sporta kriminoloģijas aspektiem. Šobrīd jau Karinas Zalcmanes darbu līdzjutēji lasa līdzjutēji. Ar to jau interesenti dalījušies tviterī un rakstīts, ka tā ir "obligātā literatūra visiem, kas uzskata sevi par līdzjutējiem". Karina Zalcmane norāda, ka darbs ir domāts ne tikai līdzjutējiem, bet arī policijas darbiniekiem. "Otrs - policijas darbinieki, tie, kas atbild par drošības jautājumiem, lai viņi uzzinātu, kas tie ir par cilvēkiem, kā ar viņiem veidot dialogu. Līdzīgi kā parastus huligānus nav iespējams ne apkarot, ne novērst noziedzīgo nodarījumu," atzīst Karina Zalcmane. Protams, nav tā, ka visi līdzjutēji ir agresīvi un gatavi darīt kaut ko prettiesisku, tā ir neliela daļa, kas sporta stadionā uzvedas nekorekti. Latvijā pārsvarā ir administratīvie pārkāpumi, kas saistīti ar pirotehnikas lietošanu, diskriminējošiem vārdiem. Citādi ir Eiropā. Pētnieces veiktā aptauja liecina, ka futbols ir vairāk vīrišķīgs, hokeju skatās salīdzinoši vairāk sieviešu. "Futbola fans ir vidēji 30 gadu vecs, ar augstāko izglītību, pārsvarā ar labu profesiju. Zina, ko drīkst un nedrīkst darīt stadiona, kas ir likumpārkāpums, kas nav. To, ko izdarīja, to darīja apzināti un tas saistīts ar fanu subkultūru. Uz jautājumu, vai līdzīgā situācijā rīkotos citādi, atbilde bija - nē," skaidro Karina Zalcmane. Tāpat pētniece veikusi salīdzinājumu, kuru vietu futbola fanu subkultūra ieņem kriminālajā subkultūrā. "Parādījās, ka abās ir līderi. Ja atdala līderi no grupas, pārkāpumi samazinās. Latvijā un Baltijā nav tik izteiktas struktūras. Serbijā tā jau ir organizēta noziedzīga grupa, neskatoties uz to, ka uzskata sevi par faniem," atzīst Karina Zalcmane. Karina Zalcmane arī skaidro, ka futbola fani dalās apakšgrupās. Lielākās ir "ultras" un "huligāni" "Ja runājam par "huligāniem", viņiem vienīgais ir kautiņi starp grupējumiem, varbūt par futbolu nemaz nav tik lielas intereses. "Ultrām" vairāk ir kultūra zem emocijām. Viņi var neko prettiesisku neorganizēt, nepaveicas komandai, tad izpauž agresiju uz pārējiem. "Huligāniem" ir vienalga par ko cīnīties, "ultras" vairāk saistīti ar futbolu," bilst pētniece. Konflikti hokeja fanu aprindās Atšķirībā no futbola faniem, hokeja līdzjutēji ir krietni vien miermīlīgāki un draudzīgāki  savās izpausmēs. Vai un kādas sadursmes ir notikušas hokeja fanu starpā, un kā viņi izpaužas hokeja spēlēs? No pāris desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem – tā nepilnu 30 gadu laikā ir izaudzis hokeja fanu skaits. Šo daudzo gadu laikā Latvijas hokeja izlase ir izcīnījusi ne mazums spožu uzvaru, kā arī piedzīvojusi sāpīgus zaudējumus, bet spēles laikā tribīnēs ar bungām, taurēm un atbalstošiem saucieniem sportistus allaž uzmundrina viņu līdzjutēji. Par fanu uzvedību un to, kā radās hokeja fanu spilgtākais tēls Jurčiks Ragana, turpmākā saruna. Kuplākais fanu skaits ir bijis 2008.gadā, kad pasaules čempionāts hokejā norisinājās Ķelnē, turp mūsējos devās atbalstīt pāri par 8000 tūkstošiem fanu, stāsta sporta draugu kluba „Namejs” vadītājs Jānis Barkāns. Bet, runājot par uzvedības problēmām un domstarpībām ar citu valstu hokeja līdzjutējiem, Jānis Barkāns min tik vienu sadursmi, kad pretinieku komandas līdzjutējiem traucējis tribīnēs izkārtais Latvijas karogs. Runājot par hokeja līdzjutēju interesēm un saviesīgo dzīvi, spēļu starplaikos mūsu fani dodas apskatīt pilsētu, ir tādi, kuriem interesē tikai hokejs un nekas cits, tie tad augas dienas pavada sporta arēnā vai fanu teltī pie lielajiem ekrāniem vērojot spēles, bet atbraucot mājās pēc čempionāta tiek rīkoti kopīgi bilžu skatīšanās vakari, atklāj Jānis Barkāns. Ļoti pazīstamais Raganas tēls, kurš uzkurināja un izklaidēja publiku hokeja spēļu laikā, radās ap 2004. gadu, kad Jurijs Pētersons, kurš tolaik jau fanoja par savas pilsētas komandu „ASK/Ogre”, reiz aizbrauca uz Latvijas un Baltkrievijas izlases spēli Sporta pilī. Jurčiks Ragana bija skatītāju un sportistu iemīļots un populārais tēls, līdz 2018. gadā „Dinamo" komandas valde aizliedza šim maskotajam fanam atrasties "Arēna Rīga" tribīnēs. Aizlieguma pamatojums – no šī tēla baidās bērni. Jautāju Jurijam, ko paši spelētāji un citi hokeja līdzjutēji viņa ir teikuši par baiso raganas masku. Hokeja līdzjutējus raksturo arī Latvijas Radio sporta žurnālists Mārtiņš Kļavenieks.    

Nový formát TRUE TABLE - kde úprimne musíš odpovedať na otázky, ktoré dostaneš. Do horúceho kresla som sa teda prvýkrát posadila ja (obetovala som sa) a dostala od Kavalíra netradičné otázky, ktoré mi ešte nikdy nepoložil. Nechajte sa prekvapiť :) 2:00 Nedeľný stôl úprimnosti u Buci 3:00 Fuck, marry, kill 6:00 Nič si nepamätám - prečoooo 7:00 Harry Potter - keď som mala 10 rokov 11:00 Prdenie pred partnerom 14:00 Break - išla som si pre nabijačku :D 17:00 Silový trojboj 19:00 Obľúbené podcasty 24:00 Top 3 miesta, ktoré sme navštívili 25:00 Prečo Buca je málo kalórií 27:00 Subkultúra HIPSTER 28:00 Stávka triatlonu ---------------------------- Top pesnička týždňa - Psycho Rhyme - Život jeden Skvelý spozor Foodoo Bratislava

ko jus

2019-06-10 sista sändningen för våren uppmärksammar vi festivalerna Subkult, Kalabalik på tyrolen, Norbergsfestivalen, Lomous festival (Fi), W-fest(bel), Infest(Uk),Jon-fest och nyheter från Erotic Elk, Iron Sight, Kaelan Mikla, Bragolin, Solar Fake, Romanssi, Tukt. Finns nu som podcast eller i ljudarkivet på vår hemsida Www.radiovirus.se Trevlig sommar så hörs vi i september igen

2018-09-03 kör vi en liten festivalspecial från sommaren. Vi recenserar, Subkult, Jonfest och Kalabalik på Tyrolen och Familientreffen. Lyssnar gör vi på Gertryd Stein, Hatari, Sado Sato, Visitor, Elektrofish och Marsheaux.

2018-06-11 kör vi kör en liten festivalspecial inför sommaren. Vi kollar in Subkult, Ostämman, Jonfest och Kalabalik på Tyrolen. I Samband med detta tar vi oss också en liten pratstund med Kalasivalgeneral David angående Jonfest. Hör även nytt med Michael Idehall, Mindless Faith, Melotron och Carino Cat. Trevlig Sommar.

I detta avsnittet: Linus skryter om ett möte med en särskild musikjournalist. Men där har han inte mycket att hämta! För Carro har nämligen befunnit sig på Subkultsfestivalen i Trollhättan! Och hon bjuder bland annat på en intervju med sina tonårsidoler i Viva la Fete, SAMT en intervju med ingen mindre än Fredrik Strage. Är […] The post Festivalpodden: Episod 217 – Viva la Subkult appeared first on Festivalpodden.

„Manasis aš“: kitoniškumas ir subkultūros. Neseniai pristatyta nauja menotyrininko, fotografo Tomo Pabedinsko ir antropologės Rasos Pranskevičiūtės knyga „Subkultūra“. Joje – keturios dešimtys įvairių subkultūrų atstovų ir alternatyvios pasaulėžiūros asmenybių fotografijos bei tekstai.

„Manasis aš“: kitoniškumas ir subkultūros. Neseniai pristatyta nauja menotyrininko, fotografo Tomo Pabedinsko ir antropologės Rasos Pranskevičiūtės knyga „Subkultūra“. Joje – keturios dešimtys įvairių subkultūrų atstovų ir alternatyvios pasaulėžiūros asmenybių fotografijos bei tekstai.