Podcasts about tiem

Klimaforandringer kan gøre malaria til et endnu større problem, når de smittespredende myg får vådere og varmere vilkår. Nye prognoser advarer om øget smittefare for helt op til en milliard mennesker, når myggenes levesteder udvides. Men hvordan når forskere frem til det? Hvad kan vi gøre ved det? Og vil malaria og andre parasitsygdomme igen blive noget, vi smittes med uden at have været på rejse? Medvirkende: Ph.d.-stipendiat Tiem van der Deure og lektor Anna-Sofie Stensgaard fra Institut for Veterinær- og Husdyrvidenskab på Københavns Universitet. Værter: Biologerne Johan Olsen og Vicky Knudsen. Producer: Carsten Nielsen vildtnaturligt@dr.dk

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Televīzijas saturs pašiem mazākajiem – tiem, kuri skolā vēl neiet. Par izglītojoši izklaidējošajiem darbiem bērniem Kultūras rondo pārrunājam ar "Urga, Jo un Po" režisori Ilzi Lasmani-Broži un "Tutas lietu" radītāju, režisori Martu Selecku. Cik viegli pārsātinātajā ārvalstu TV piedāvājumā ir iegūt bērnu uzmanību ar oriģinālsaturu latviešu valodā un ko tas prasa no veidotājiem?  

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Iespējams, ka gada beigās esat pamanījuši, ka izdevniecībā “Strāva” izdota vēl viena grāmata  – “7 grādi pēc Celsija. Baltijas jauno autoru antoloģija”, kas apkopo 18 Baltijas jauno autoru prozu un dzeju. Viens no projekta vadītājiem, rakstnieks Lauris Bērziņš sarunā ar “Kultūras rondo” izceļ, ka pēdējos piecos gados Latvijā ir literatūras bums. Rakstīšana esot modē. Kā ir Igaunijā un Lietuvā? Un kas kopīgs un atšķirīgs Baltijas jauno autoru starpā?

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio raidījumu veidotājs Ivars Svilāns. Producente: Inta Pīrāga. Tas varbūt būtu pārspīlējums, ka radio iznīcināja klasiskās mūzikas skanējumu, bet tas pilnīgi noteikti izmainīja to uz visiem laikiem. Kad radio parādījās 20. gadsimta sākumā, tas solīja kaut ko brīnumainu: mūziku, pārraidītu pa gaisu. Nekādu koncertzāļu, nekādu biļešu, nekādas frakas vai vakarkleitas, kas jāvelk uz koncertu, tikai skaņa. Bet klasiskajiem mūziķiem radio bija katastrofa. Agrīnie apraides mikrofoni bija primitīvas, nežēlīgas ierīces. Tiem bija šaurs frekvenču diapazons un gandrīz nekādas tolerances pret galējībām skaļumā. Orķestri nevarēja spēlēt tā, kā bija pieraduši un mācījušies visu mūžu. Ja stīgas spēlēja pārāk klusi, tās pazuda. Ja pūšamie instrumenti spēlēja pārāk skaļi, viss tika izkropļots. Dominēja vidējā frekvenču josla, kurā mīt runa. Rezultātā orķestra krāsas sabruka un daudzmaz labi skanēja tikai runātā valoda. Balanss – orķestra mūzikas sirds – sabruka. Izpildītāji spiedās ap vienu mikrofonu, gandrīz viens otram uz galvas. Diriģenti atteicās no tradicionālajiem orķestra izkārtojumiem par labu tehniskai dzirdamībai. Jo agrīnajos radio viss orķestris tika pārraidīts, izmantojot vienu mikrofonu, bez nekādas skaņas apstrādes. Turklāt, katram instrumentam “skaņu katastrofa” piezagās dažādos veidos: Kontrabass – vājš, neskaidrs. Arfa – gandrīz nedzirdama. Mežragi – neparedzami un ar pēkšņiem kropļojumiem. Sitaminstrumenti – bīstami skaļi. Daži instrumenti vienkārši pazuda no pārraidēm. Citi skanēja neglītā, nedabiskā veidā. Mainījās temps. Dinamika saplacinājās. Artikulācija tika pārspīlēta. Mūziķi vairs nespēlēja zālei. Viņi spēlēja mašīnai. Līdzsvaru vairs nevarēja atrisināt akustiski. Koncertzālē līdzsvaru panāk ar attālumu, virzienu un telpas akustiku. Agrīnajā radio līdzsvaru noteica centimetri līdz mikrofonam: vijole, kas atradās 10 cm tuvāk, varēja pārspēt visu pūšaminstrumentu grupu. Diriģenti kļuva par pusmūziķiem, pusinženieriem. Studijas burtiski uz grīdas iezīmēja "bīstamās zonas" dažādiem instrumentiem. Tas bija svarīgi, jo dažreiz tas pat bija tehnoloģiski bīstami – pilns orķestra crescendo, kas ir pilnīgi normāli zālē, varētu pārslogot raidītājus un pat uz brīdi atslēgt stacijas ēteru. Tāpēc orķestriem bija jāmaina veids, kā atskaņot mūziku: jāizvairās no ekstremālas dinamikas, jāspēlē vienmērīgāk, jāsamazina dramatiski kontrasti. Tas saplacināja klasiskās mūzikas emocionālo uzbūvi un būtību. Stresā bija daudzi: vieni uztraucās, ka radio padarīs “dzīvos” koncertus nevajadzīgus. Citi baidījās, ka mūzika kļūs tikai par fona troksni. Diriģenti konfliktēja ar skaņu inženieriem, kuri pieskaņoja skanējumu tehnikas iespējām. Kādā BBC Simfoniskā orķestra mēģinājumā 30.gados, vairākas reizes inženieru pārtraukts, diriģents Adrians Boults ironiski vaicāja: “Mēs taisām mūziku vai mēs taisām radio?”. Un atbilde toreiz bija – radio. Arī, piemēram, BBC iekšējā instrukcija tolaik ieteica skaņu inženieriem likt pirmajā vietā signāla skaidrību, nevis muzikālo balansu. Tomēr, reaģējot uz jauno realitāti, orķestri pielāgojās. Inženieri pilnveidoja mikrofonus. Studijas uzlaboja akustiku. Parādījās jaunas metodes: mikrofoni tika novietoti tuvāk, tika izmantots nevis viens, bet vairāki mikrofoni, skaņu inženieri sāka rūpīgāk strādāt pie miksēšanas tehnikām un iemaņām. Pamazām radio iemācījās… klausīties. Un klasiskā mūzika iemācījās izdzīvot… bez telpas. Tas, kas gandrīz iznīcināja, galu galā to pārveidoja – ietekmējot spēlēšanas praksi, ierakstu estētiku un pat to, kā komponisti domā par skaņu. Parādījās jauns jēdziens – radio raidīšanai domāta mūzika. Ironiski, radio nevis samazināja, bet paplašināja klausītāju loku, ļāva izveidot jaunus orķestrus, uzlaboja izpildījuma kvalitāti. Mūsdienās, klausoties orķestri radiostacijas ēterā, tas šķiet dabiski. Bet šis dabiskums ir grūti iegūts. Tas radās gadu desmitiem ilgā kompromisā starp mākslu un tehnoloģijām – starp to, kā mūzika vēlas skanēt, un to, kā mašīnas ļauj tai skanēt. Radio ne tikai pārraidīja klasisko mūziku. Tas mainīja to uz visiem laikiem.

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt. Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs. Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši. Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem. Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils? Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā. Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta. Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā. Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija. Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem. Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs.  Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt? Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija. Varbūt arī fikcija… Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu. Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt. Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties. Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.  

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas, uz rietumiem devās daudzi tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju. Britu zonā no astoņdesmit diviem tūkstošiem baltiešu bēgļu četrdesmit pieci tūkstoši bija latvieši. Ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas atļauju pēc profesora Friča Gulbja ierosmes Hamburgā 1946. gada 9. janvārī nodibināja Baltijas Universitāti, lai dzimteni pametušie studenti varētu pabeigt iesāktās studijas. Tā bija latviešu, lietuviešu un igauņu akadēmiski izglītoto bēgļu izveidota augstākā mācību iestāde Vācijā, Lielbritānijas okupācijas zonā, kas sākotnēji atradās Hamburgā, vēlāk – Hamburgas piepilsētā Pinebergā, bijušo kazarmu barakās. Profesors Fricis Gulbis (1891–1956), kurš bija Baltijas Universitātes pirmais prezidents, uzskatīja, ka universitātes galvenais mērķis ir baltiešu jauniešu izraušana no DP nometnēs valdošās bezdarbības un prāta degradācijas. Savu darbību augstskola uzsāka daļēji sagrautā Hamburgas vēstures muzeja telpās. Lai gan universitāte pastāvēja tikai trīsarpus gadus, mācības tajā notika intensīvi, arī vasarā, no pulksten astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Baltijas Universitātē studēt pielaida tikai tos, kuri varēja uzrādīt gatavības apliecību, pavalstniecību un DP (pārvietotās personas) statusu. Universitātes oficiālā darba valoda bija vācu valoda, taču studiju dokumentus aizpildīja un izsniedza angļu valodā. Bet nacionālajās valodās pasniedza atsevišķus humanitāro zinātņu priekšmetus. Baltijas Universitāte bija unikāla, tās mērķis bija piedāvāt iespēju iegūt akadēmisku izglītību Baltijas valstu jauniešiem, bet Baltijas valstis pārstāvošiem docētājiem – iespēju nodarboties ar zinātni. Par universitātes darbības mērķiem izvirzīja sagatavošanu studijām Vācijas augstskolās un intensīvas angļu valodas apmācības izceļošanas gadījumā. Finansiāls atbalsts universitātes veidošanā tika lūgts un dažādā apmērā saņemts no vairākām bēgļu izveidotām vai citām, kā, piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts, kas Vācijā atjaunoja darbību. Pirmos divus semestrus mācībspēki, arī universitātes prezidents un tās rektori strādāja bez atlīdzības, sedzot paši arī ceļa izdevumus vai dzīvojot nometnē šķirti no savām ģimenēm. Līdzīgi studentiem, vairāki mācībspēki sākotnēji dzīvoja vienā barakas istabā četratā vai pat piecatā. Baltijas Universitātes pārvaldē tika ievērots tautību paritātes princips. Universitāti vadīja ievēlēts prezidents un viceprezidents. Tiem bija pakļauti katras nācijas atsevišķi ievēlēti rektori. Visvairāk mācībspēku un studentu bija no Latvijas. Kopumā Baltijas Universitātes diplomu ieguva 76 studenti, no tiem 53 latvieši. Baltijas Universitāte kā magnēts pievilka jauniešus – dažu mēnešu laikā studentu skaits trīskāršojās no 300 līdz 1025 studentiem. Baltijas Universitātē bija astoņas dažādu jomu fakultātes. Lekcijas studentiem notika lielajā barakā “Aula Magna”. No Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoriem šeit darbojās Jēkabs Prīmanis (anatomijā) un Jānis Šulcs (ķirurģijā), kā arī vēlākie profesori Nikolajs Vētra (iekšķīgās un infekciju slimībās), Jānis Eglītis (histoloģijā), Anna Raimonda (zobārstniecībā) un citi. Daudzi Medicīnas fakultātes mācībspēki kļuva par Latviešu Ārstu apvienības (mūsdienās pazīstama kā LĀZA) trimdā dibinātājiem Eslingenā. Medicīnas fakultātes dekāns bija profesors Nikolajs Vētra. Zobārstniecības nodaļas darbā vislielāko enerģiju ieguldīja Anna Raimonda (1903–1977). Viņai pat izdevās piesaistīt pazīstamo Rīgas zobu tehniķi Erhardu Dumpi, kurš nodaļas rīcībā nodeva savu personīgo tehnisko laboratoriju. Savukārt lektors Nikolaja Cauna (1914–2007) Baltijas Universitātē bija iekārtojis pat Anatomijas muzeju. Anatomijas studijām kaulus studenti paši salasīja gruvešos un glabāja kopmītnē drēbju skapī, dažkārt baidot nejaušos ciemiņus. Neskatoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, studenti atrada laiku un iespējas dzīvi padarīt jautrāku – rīkoja karnevālus, dziesmu vakarus, spēlēja teātri un sportoja. Baltijas Universitāte atmodināja akadēmisko dzīvi pēckara Vācijā. Šajā laikā Pinebergā dibinātas vairākas studentu organizācijas, tostarp piecas latviešu korporācijas – Fraternitas Imantica, Spīdola, Gersicania, Zinta un Fraternitas Cursica. Augstskolu slēdza 1949. gada 1. oktobrī, kad lielākā daļa baltiešu bēgļu bija izceļojuši uz jaunām mītnes zemēm – Angliju, ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un citur. Daudzi turpināja studijas citu valstu augstskolās, un savās jaunajās mītnes zemēs aktīvi darbojās latviešu diasporā, taču diemžēl Latvijā neatgriezās. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā glabājas oriģināli Baltijas Universitātes dokumenti, to vidū Jāņa Gablika (1924–2013) diploms par zobārsta grāda iegūšanu. Jānis Gabliks vēlāk ASV ieguva doktora grādu bakterioloģijā un kļuva par profesoru Bostonas universitātē (Northeastern University in Boston). 1996. gadā Hamburgas piepilsētā Pinebergā sakarā ar Baltijas Universitātes 50 gadu jubileju tika atklāta piemiņas plāksne. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā uzstādīta Baltijas Universitāte emblēma “Liesmojošā lāpa”, bet 2001. gadā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa laikā atklāja piemiņas plāksni Baltijas Universitātes dibinātājam profesoram Fricim Gulbim pie bijušā LU Fizikas institūta Kronvalda bulvārī 4, Rīgā. Diemžēl, no Vācijas pārceļoties uz Kanādu, īstenot ideju par Baltijas Universitātes turpmāko darbību Ziemeļamerikā Fricim Gulbim neizdevās.   Vēres Feldentāle, E. (2025), Baltijas Universitāte. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/39601-Baltijas-Universit%C4%81te Grāmatiņš, A. (sast.), Baltijas Universitāte 1946–1949: Rakstu un fotogrāfiju krājums. Minstere, apgāds Latvija, 1989. 213 lpp. Universitas, 2022, žurnāla 1. speciālizlaidums (veltīts 1947. gadā Vācijā dibinātajiem konventiem)

Lai atbrīvotos no liekā svara, nav nepieciešamas speciālas diētas. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka diēta nav izšķirošā. Ieteikumus uzklausām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uztura treneris Mārtiņš Bidiņš un uztura speciāliste Liene Sondore. Aptaukošanās nav vienkārši risināms jautājums, tā ir kompleksa problēma - ierakstā uzsver medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.  Runājot par to, kā motivēt sevi dzīvot un ēst veselīgāk, Mārtiņš Bidiņš uzdod vairākus retoriskus jautājumus. "Par to, cik grūti ir ēst veselīgāk un sportot, visi čīkstētu vienā balsī. Pat bļautu. Ja pavēršam šo jautājumu uz otru pusi, kāpēc neviens nečīkst, cik grūti ir, ja ir liekais svars, cik grūti ir, ja ir grūti aizsiet kurpes," vaicā Mārtiņš Bidiņš. "Cik grūti ir, kad ir aizdusa; cik grūti ir, kad cilvēks sāk novecot un nevar normāli izkāpt no mašīnas? Kāpēc mēs par to nesūdzamies? Cik grūti ir, ka nevar izgulēties, jo ir neērti, vai ir miega apnoja. Grūti ir tā un grūti ir tā, bet viens grūti ir izdarāms un prasa dažas stundas dienā, bet tas grūti, ja neizdari, ir katru dienu un vēl visu gadu. Vēl tu ienīsti sevi, kad paskaties spogulī. Kāpēc mēs par to nerunājam?" "Sportu kā tievēšanas līdzekli daudzi izvēlas un domā, ka sports ir svarīgākais, lai sakārtotu svaru. Bet sportam ir cita nozīme - tā ir sirds veselība, muskuļi. Lai kvalitatīvi novecotu, sports ir neaizvietojams," norāda Mārtiņš Bidiņš. "Bet ir tik viegli apēst sportā iztērētās kalorijas, ja nav kaut vai nedaudz sabalansēts uzturs, beigās apēd pat vairāk." "Svara kontekstā uzturs tomēr ir svarīgākais," turpina Mārtiņš Bidiņš. Par kalorijām ikdienā nebūtu jādomā un tās nebūtu jāskaita.  "Ja grib svaru zaudēt bez diētas, vajag maksimāli sabalansēt uzturu. Tas nozīmē apēst pietiekami daudz dārzeņus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, nepārforsēt ar taukiem un citām lietām. Cilvēkam, šādi ēdot regulāri, būs ļoti grūti apēst par daudz kaloriju, lēni un mierīgi svars kritīsies un sakārtosies," skaidro Mārtiņš Bidiņš. Taču ne visi var tā lēni un mierīgi var un kad ir liekais svars, neviens negrib lēni un ilgtermiņā. "Ja grib nomest svaru ātri, talkā nāks ierobežojumi. Tiem jāpanāk kaloriju deficīts," norāda Mārtiņš Bidiņš. Lai sakārtotu svaru ilgtermiņā, vispirms ir tievēšana, kas ir īstermiņa process. Pēc tam ēd normāli, tikai jāiemācās, cik ikdienā jāēd un kā to uzturēt. Mārtiņš Bidiņš arī norāda, ka svarīgi, lai cilvēkam ir enerģija un dzīvesprieks.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tū salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „skatīties”. Pamata vuords: vērtīs, apsavērt. Verūs lūgā, verūs gruomotā. Austrumlatgolā ir cyts vuords – tiemēt. Pasaver voi patiemej.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Eiropas čempionātā basketbolā vakar Latvijas izlase aizvadīja savu otro spēli un izcīnīja pirmo uzvaru. Ļoti grūtā, sīkstā un nepiekāpīgā cīņā ar 72:70 uzveikta Igaunija. Latvijas izlase vakar tikai trešās ceturtdaļas pašā izskaņā pirmo reizi izvirzījā vadībā, līdz tam igauņiem visu laiku bija aptuveni 6–7 punktu pārsvars. Lietuviešu basketbola apskatnieki vakardienas Latvijas-Igaunijas maču nodēvēja par līdz šim neglītāko spēli šajā Eiropas čempionātā, bet ukraiņu basketbola žurnālists Oleksandrs Prošuta pauda, ka Latvijas ir vismulsinošākā izlases (snieguma ziņā) pirmajās turnīra dienās. Latvijas izlases spēlētāji divos mačos Eiropas čempionātā joprojām nav atraduši ritmu no tālmetienu līnijas – vakar pret izgauņiem precīzi tikai seši no 33 trejačiem jeb 18,2 %. Kopējā metienu precizitāte vakar pret Igauniju latviešiem arī vien 37 %, kas nav augstvērtīgs rādītājs. * Šodien Latvijas izlasei pretiniekos viena no visa turnīra favorītēm Serbija. Serbi šajā Eiropas čempionātā izcīnījuši divas uzvaras – 98:64 pār Igauniju un 80:69 pret Portugāli. Pagaidām neizskatās, ka serbi abos līdzšinējos mačos izmantojuši vairāk par pusi spēka no maksimāli iespējamā. Serbijas izlasei ir aktuāla 14 uzvaru sērija, serbu līdz šim pēdējais zaudējums bija pērn Parīzes olimpisko spēļu pusfinālā, kad viņi piekāpās ASV valstsvienībai. Latvijas basketbolisti pret serbiem spēlējuši septiņas reizes, bet uzvarējuši tikai vienreiz. Tas notika 2022.gada jūnijā, Pasaules kausa kvalifikācijas cīņā Rīgā. Serbijas izlases absolūti galvenā figūra ir centrs Nikola Jokičs – iespējams, šobrīd labākais basketbolists pasaulē. Pagājušajā sezonā Nacionālajā basketbola asociācijā Denveras Nuggets rindās viņam vidēji 29,6 punkti, 12,7 atlēkušās bumbas un 10,2 rezultatīvas piespēles Īpašu uzmanību pievērsiet tieši piespēlēm – mēs runājam par centru nevis saspēles vadītāju. Protams, Jokičs diezgan regulāri kļūst par saspēles organizētāju, bet viņš bija otrs labākais piespēlētājs NBA. Serbu kvalitāti apliecina fakts, ka 11 no 12 spēlētājiem pārstāv NBA vai ULEB Eirolīgas klubus – proti, spēlē divās spēcīgākajās ligās pasaulē.

Ukrainā izmeklē augsta līmeņa korupciju. Ģenerālprokuratūra, Ukrainas Drošības dienests un Valsts izmeklēšanas birojs veicis vismaz 70 kratīšanas telpās, kas saistītas ar Nacionālo korupcijas apkarošanas biroju. Rīgas Stradiņa universitāte kritizē pasaules augstskolu reitinigus un pievienojas starptautiskai iniciatīvai "Vairāk nekā mūsu vieta reitingā". Jaunie pedagogi bieži pamet skolas pirmajos gados pēc darba uzsākšanas. Tiem pietrūkst pieredzējušo kolēģu atbalsta, kas palīdzētu noturēties un augt šajā profesijā. Tiem, kam Eiropas valstīs ir atteikts patvērums, tās būtu jāpamet – tas ir politiskais vadmotīvs Kopenhāgenā notiekošajai Eiropas Savienības iekšlietu ministru sanāksmei.

Lai arī pirms gada izskanēja pa bažīgai balsij, ka skolu koru skaits mazinās un kas gan notiks ar dziesmu svētku kustību, tomēr nupat aizvadītie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki rāda – viss ir kā vienmēr – līksma un pacilāta gaisotne, skaisti koncerti un ļoti daudz dziedošu un dejojošu bērnu. Protams, arī kāda paburkšķēšana un pamācīšana no malas, kas nebija pareizi – arī tas kā vienmēr. Kā mainās svētki, kā mainās mūsu attieksme pret tiem – par to saruna Krustpunktā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori, Kultūras un mākslu institūta vadītāju Andu Laķi.  

Lai arī pirms gada izskanēja pa bažīgai balsij, ka skolu koru skaits mazinās un kas gan notiks ar dziesmu svētku kustību, tomēr nupat aizvadītie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki rāda – viss ir kā vienmēr – līksma un pacilāta gaisotne, skaisti koncerti un ļoti daudz dziedošu un dejojošu bērnu. Protams, arī kāda paburkšķēšana un pamācīšana no malas, kas nebija pareizi – arī tas kā vienmēr. Kā mainās svētki, kā mainās mūsu attieksme pret tiem – par to saruna Krustpunktā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori, Kultūras un mākslu institūta vadītāju Andu Laķi.  

Krāpnieki izmanto visas iespējas, lai izvilinātu mūsu naudu. Arī darba sludinājumus. Kā jauna darbavieta pārvērtās par krāpšanas ķēdi, kur beigās upuris ne tikai nenopelnīja algu, bet vēl zaudēja vairākus desmitus tūkstošus eiro?

Descubre la inspiradora leyenda vietnamita de An-Tiem, el príncipe adoptado que fue exiliado por envidia, pero transformó una isla desierta en un paraíso gracias a su sabiduría, gratitud y trabajo. Un cuento infantil que habla sobre la fuerza interior, la justicia y cómo una fruta llamada sandía cambió el destino de un pueblo entero. Ideal para niños y familias que disfrutan cuentos con valores y enseñanzas profundas.Bienvenidos a Había una vez, un podcast de cuentos para niños y niñas donde podrás escuchar cuentos cortos y divertidos. Nuestros cuentos infantiles están hechos para educar, entretener y divertir a los peques, si amas los cuentos para dormir, llegaste el lugar indicado. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).  

Latvijas valstsvienība 11. maijā otrajā spēlē pasaules čempionātā Stokholmā ar 1:7 zaudēja vieniem no turnīra favorītiem Kanādas hokejistiem. Lai arī Latvijas izlase pirmā vakardienas spēlē iemeta ripu kanādiešu vārdos, tomēr vēlreiz pārspēt pretiniekus neizdevās, lai gan iespēju bija gana daudz. Bet tas pamodināja kanādiešus, kas pārējā mača gaitā nesaudzēja Latvijas izlasi, sodot par daudzajām pieļautajām kļūdām. Kritisks par spēli bija "Zemgale LBTU" galvenais treneris Artis Ābols.  Savukārt izlases treneris Harijs Vītoliņš pēcspēles komentārā minēja, ka viens no faktoriem, kas ietekmēja spēles gaitu bija tas, ka Latvijas izlasei šī bija otrā spēle divas dienās un Latvijas izlasei bija mazāk laika atpūsties. Spēli vērtē arī vārtsargs Gustavs Dāvis Grigalis un izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Ir arī labas ziņas Latvijas hokeja izlasei varētu pievienosies Rodrigo Ābols, kura komanda izkrita no Amerikas hokeja līgas izslēgšanas spēļu 2. kārtas izšķirošajā spēlē. Viņš dosies uz Zviedriju, visticamāk piedalīsies spēlēs, kas paredzētas nedēļas nogalē pret Somiju un Slovākiju. Šodien, 12. maijā, Latvijas izlasei treniņš, bet jau rīt nakāmā spēle ar Slovēniju.

“Pieci vētrainie gadi. 1987–1991” mākslas fotogrāfa Gvido Kajona melnbaltajās fotogrāfijās un publicista un mākslas vēsturnieka Pētera Bankovska vērojumā. Kā mainās mūsu uztvere par laiku? Cik daudz esam paspējuši izstumt no savas apziņas par perestroiku, Padomju Savienības norietu, pirmo kokakolu? Un – cik bīstams ir nostaļģijas slazds par laiku, kurš savā nokrāsā draud atkārtoties arī mūsdienās? Kultūras rondo tiekamies ar abiem izstādes veidotājiem. No 17. marta galerijā „Istaba” skatāma Gvido Kajona melnbalto fotogrāfiju izstāde “Pieci vētrainie gadi. 1987–1991”. Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Uz katru no pieciem gadiem attiecināmas 10 fotogrāfijas, kurās parādās ne tikai Rīga, Talsi vai Ogre, bet iespraucas arī Londonā, Maskavā vai Rietumberlīnē notverti tālaika vēsturiskie kadri. Brīdī, kad Eiropa piedzīvo kara draudus, Kajona izstāde atgādina par miera un brīvības trauslumu tumšu spēku priekšā, norāda izstādes veidotāji. "Par to laiku es varētu teikt, ka tā bija tāda ļoti liela, samērā labi organizēta teātra izrāde. Bija pāris galvenie režisori, bija mazāki režisori un bija ļoti daudz aktieru, respektīvi, mēs tie bijām. Viena daļa aktieru nemaz nesaprata, ka viņi ir aktieri, viņiem tā tēlošana sanāca dabiski, bija arī pašdarbnieki, protams, kas režisoriem ne pārāk patika. Vislielākās grūtības režisoriem sagādāja tie aktieri, kas principā atteicās tēlot. Tiem bija kaut kādi speciāli mēri pieņemti. Sākot ar 80. gadiem, es arī piedalījos šajā teātra izrādē un fotografēju daudz ainas," laiku, kas ietverts izstādes darbos raksturo Gvido Kajons. Ko nozīmēja toreiz būt ikdienā ar kameru, ar to bezkaislīgo lēcu būt tajā realitātē klāt? Gvido Kajons: Bija situācijas, kad tas bija neiespējami, bija arī bīstamas situācijas, kad "rūpējās" par mums. Bet tajā zonā, kur es darbojos, nebija lielas problēmas. Visvieglāk bija fotografēt tās izrādes, kas notika 1. maijā un 7. novembrī, tās bija oficiālās izrādes. Tur nebija nekādas problēmas. Pēteris Bankovskis norāda uz kādu izstādes darbu, kurā redzama kāds mirklis no Oktobra svētku vai Maija svētku parādes, kur bija rati (piekabe), uz kura izvietoti Marksa, Engelsa un Ļeņina bareljefi.  "Ja mēs gribam interpretēt bildi kā kaut ko simbolisku, mēs varam teikt: aktieri, šajā gadījumā sabiedrība aizbrauc kaut kur tālāk un pamet novārtā, uz visiem laikiem atstāj nopakaļus Marksu, Engelsu un Ļeņinu," vērtē Pēteris Bankovskis. "Tā jau nebija, un tā arī nav. Patiesību sakot, visos pasaules stūros mēs redzam entuziastus, kas ar tiem pašiem plakātiem un tiem pašiem ģīmjiem joprojām operē. Un tā ilūzija, ka 1987. gadā varēja sākt aizbēgt no paši no sevis, viņa ir izčākstējusi. Kur mēs šobrīd esam? Tāds pats haoss valda pasaulē, kā valdīja toreiz, vēl daudz briesmīgāks, starp citu. Un tas tik parāda to, ka cilvēka daba patiesībā ir nemainīga, un tajā galvenās komponentes ir tieksme pēc varas, pēc uzkundzēšanās vai pēc pakļaušanās. Tā tas viss tiek spēlēts visos laikos. Tāpēc nostalģija pēc vieniem vai otriem kaut kādiem pagātnes gadiem ir lieka, jo mēs visu to pašu, kas bija kaut kur bijis, mēs varam pārdzīvot arī tagad un, nedod Dievs, vēl pārdzīvosim kaut ko daudz ļaunāku. Tāpēc man tā bilde likās tāda ārkārtīgi simboliska un svarīga." "Kas tad ir tā dokumentālā vai emocionāli iekrāsotā dokumentālā fotogrāfija, par kādu mēs varam runāt attiecībā uz Gvido? Tā fotogrāfija ir kā apstādināts vai sasaldēts viens mirklis kaut kādu sekundes simtdaļa attiecībā no apgaismojuma, kāds tur ir bijis tajā brīdī, vai sekundes divsimtdaļa. Apstādināta un iesaldēta kā līķis tanī krievu kamerā, kuru mēs gaidām, ka viņu atkausēs kaut kur. Un tagad pienāk viens brīdis, kad mēs atrodam kaut kur arhīvā, miskastē, izstādē vai kaut kur citur vienu fotoattēlu nodrukātu vai izkopētu, vai pat digitāli brīnumainā kārtā saglabātu, un pēkšņi viņš "atkūst". Var arī "neatkust", bet "atkūst", un mēs pēkšņi esam iekšā tanī visā pasākumā, mums sāk darboties domu process. Ledus ir izkusis un bilde strādā, un tā ir man liekas, vislielākā foto vērtība," turpina Pēteris Bankovskis.  Pagājušā gada nogalē izstāde savu pirmo izrādīšanu piedzīvoja Talsu Kultūras centrā. Galerijā "Istaba" izstāde būs skatāma līdz 18. aprīlim.

https://TakingTheLandPodcast.comSUBSCRIBE TO PREMIUM FOR FULL EPISODE:• ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Subscribe for only $3/month on Supercast⁠: https://taking-the-land.supercast.com/⁠• ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Subscribe for only $3.99/month on Spotify⁠: https://podcasters.spotify.com/pod/show/taking-the-land/subscribe⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠• ⁠Subscribe for only $4.99/month on Apple Podcasts⁠: https://apple.co/3vy1s5b⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠SummaryIn this episode of the Taking the Land podcast, Adam Dragoon interviews Pastor Wally Van Tiem, who shares his powerful testimony of transformation from a life of rebellion and sin to a committed Christian. Wally discusses his upbringing in a Catholic family, his struggles with drugs and promiscuity, and the pivotal moment when he encountered the Gospel. He reflects on the radical change that occurred in his life at the age of 18, his journey into ministry, and the importance of music in reaching souls. Wally also shares insights on the current state of revival and the potential for dramatic conversions in today's world. In this conversation, Adam Dragoon and Wally Van Tiem discuss the transformative power of faith in communities, the challenges and lessons learned from pioneering church experiences, and the importance of pastoral leadership. Wally reflects on his call to evangelism and the joy of serving in children's ministry, while also expressing gratitude for the guidance of his pastor and the fellowship's impact on his life.Chapters00:00 Introduction and Background of Wally Van Tiem03:21 Wally's Early Life and Family Dynamics06:02 Struggles with Rebellion and Immorality08:37 The Turning Point: Encountering the Gospel11:44 Radical Transformation and New Beginnings14:21 The Role of the Church and Community17:04 Reflections on the Jesus People Movement20:07 The Process of Transformation vs. Instant Change22:41 Anticipating Future Revivals and Transformations25:39 The Impact of Conviction and Deliverance28:22 Life in the Marine Corps and Spiritual Growth31:05 Finding Fellowship and Support in the Church34:05 Mark's Evangelistic Spirit35:06 Revival in a Storefront Church37:22 The Power of Music in Ministry41:02 Pioneering in Jacksonville42:24 Building a Community of Faith44:54 Witnessing God's Work Over the Years46:19 The Transformation of Jacksonville50:58 Deciding to Stay in Jacksonville52:10 Launching New Churches53:55 Lessons from Pioneering Ministry01:03:54 Navigating Early Challenges and Support SystemsShow NotesALL PROCEEDS GO TO WORLD EVANGELISMLocate a CFM Church near you: https://cfmmap.orgWe need five-star reviews! Tell the world what you think about this podcast at:Apple Podcasts: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://apple.co/3vy1s5bPodchaser: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.podchaser.com/podcasts/taking-the-land-cfm-sermon-pod-43369

Šoreiz par pārtikas grupu, kurai vajadzētu aizņemt, kā minimums, pusi no tā, ko liekam uz pusdienu šķīvja. Par dārzeņu izvēli un pagatavošanu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko, restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore. Ingmārs Ladigs atzīst, ka dārzeņus vēlams ēst maksimāli svaigus. Ir klāt pavasaris un tirgū var atrast arī jau pirmos zaļumus.  Ina Poliščenko piekrīt, ka jāpalielina dārzeņu īpatsvars uzturā. Šobrīd arī veikalos daudz plašāk ir pieejami fenheļi, topinambūri, kas kādreiz šķita eksotiski. Liene Sondore norāda, ka viņas lielākā sāpe, ka saknes un dārzeņus cilvēki ēd maz. Mudina mizot un vecākiem piedāvāt bērniem dažādus dārzeņus, kā arī taisīt biezeņus. Viņa min, ka jaunieši nezina, ka bieti var izcept krāsnī. "Bērni ēd dārzeņus un jaunieši ēd dārzeņus, ja mēs kā pieaugušie gatavojam tos mājās un izvēlamies to darīt biežāk nekā reizi nedēļā," atzīst Liene Sondore. Ina Poliščenko ceļ godā kartupeli, ko var vārīt, sautēt, cept dažādos veidos, kā arī pagatavot pankūkas. "Kartupelis ir lielākais spēlētājs un tad parādās blakus jau iepazītie dārzeņi, kas man ir absolūts favorīts - pastinaks, man garšo ļoti. Daudziem šī sakne ir jaunums. Patīkama saldena garša. Mans pēdējais atklājums, ir jāceļ galdā visi "vecie dārzeņi", latviešu klasika. Mans pēdējā laika atklājums ir kālis, ko bērnībā grauzu kā saldumu. Tagad recepte, ko aizguvu no savas krustmātes, kālis ar ķirbi, nedaudz kausētu sieru, un tik garšīgs biezenis sanāk,'' atklāj Ina Poliščenko. Viņa iesaka dārzeņus, pirms likt zupā vai sautējumā, apcept cepeškrāsnī. Var pievienot dažādas garšvielas. Tad tikai katlā, pielej buljonu un izvāra zupu. Nav jāstāv pie katla. "Viena no iespējām, kā dabūt iekšā dārzeņus, piemeklēt savu mērci, ar kuru kopā garšos dārzeņi. Nav noslēpums, ka ir jāpiestrādā, lai dārzeņi būtu garšīgi un cilvēkiem garšotu," atzīst Ingmārs Ladigs.  Klasiska mērce ir bazilika pesto mērce. Liene Sondore gan norāda, ka bērniem var nepatikt mērces pie dārzeņiem. Ina Poliščenko miksē dārzeņus ar graudaugiem, daudz arī izmanto desertu gatavošanai. "Fenhelis – jaunais „superfūds”, kura garšu daudzi noraksta – interesanti, jo īsti nezina, kā gatavot," piebilst Ingmārs Ladigs.  

SummaryIn this episode of the Taking the Land podcast, Adam Dragoon interviews Pastor Wally Van Tiem, who shares his powerful testimony of transformation from a life of rebellion and sin to a committed Christian. Wally discusses his upbringing in a Catholic family, his struggles with drugs and promiscuity, and the pivotal moment when he encountered the Gospel. He reflects on the radical change that occurred in his life at the age of 18, his journey into ministry, and the importance of music in reaching souls. Wally also shares insights on the current state of revival and the potential for dramatic conversions in today's world. In this conversation, Adam Dragoon and Wally Van Tiem discuss the transformative power of faith in communities, the challenges and lessons learned from pioneering church experiences, and the importance of pastoral leadership. Wally reflects on his call to evangelism and the joy of serving in children's ministry, while also expressing gratitude for the guidance of his pastor and the fellowship's impact on his life.Chapters00:00 Introduction and Background of Wally Van Tiem03:21 Wally's Early Life and Family Dynamics06:02 Struggles with Rebellion and Immorality08:37 The Turning Point: Encountering the Gospel11:44 Radical Transformation and New Beginnings14:21 The Role of the Church and Community17:04 Reflections on the Jesus People Movement20:07 The Process of Transformation vs. Instant Change22:41 Anticipating Future Revivals and Transformations25:39 The Impact of Conviction and Deliverance28:22 Life in the Marine Corps and Spiritual Growth31:05 Finding Fellowship and Support in the Church34:05 Mark's Evangelistic Spirit35:06 Revival in a Storefront Church37:22 The Power of Music in Ministry41:02 Pioneering in Jacksonville42:24 Building a Community of Faith44:54 Witnessing God's Work Over the Years46:19 The Transformation of Jacksonville50:58 Deciding to Stay in Jacksonville52:10 Launching New Churches53:55 Lessons from Pioneering Ministry01:03:54 Navigating Early Challenges and Support Systems01:05:24 The Story of Love and Commitment01:10:34 Reflections on Pastoral Leadership01:14:33 Lessons from Redirection and Growth01:15:08 Finding Purpose in Service01:21:52 Embracing New Opportunities in Ministry01:24:50 Prayer Requests and Community Support01:26:30 Inspiration from Books and Scriptures01:29:08 Cherishing Memories of Pastor MitchellShow NotesALL PROCEEDS GO TO WORLD EVANGELISMLocate a CFM Church near you: https://cfmmap.orgWe need five-star reviews! Tell the world what you think about this podcast at:Apple Podcasts: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://apple.co/3vy1s5bPodchaser: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.podchaser.com/podcasts/taking-the-land-cfm-sermon-pod-43369

Tiekamies ar LMS jauno vadītāju Juri Buškevicu, lai pārrunātu aktualitātes, nākotnes perspektīvas, medību saimniecības problēmas un prioritātes. Liela daļa sarunas par LVM rīkoto klātienes diskuciju par staltbriežu populācijas apsaimniekošanu. Juris atzīst, ka ar rezultātiem nav apmierināts. Ir pozitīvas tendences, bet tomēr viennozīmīga risinājuma nav. Konkursā balva no OUTDOOREXPERTS.LV - kāds no Recoil ieroču košanas līdzekļu flakoniņiem: https://outdoorexperts.lv/lv/mekl%C4%93t?controller=search&s=recoil Facebook grupa, kur meklēt un piedāvāt medību iespējas: Gribu medīt! https://www.facebook.com/groups/739968340083804 Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Rindas uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem var stiepties nu jau gadu garumā. Rindas garākas padara tas, ka uz nopietniem izmeklējumiem tiek sūtīti tie, kam šādus izmeklējumus nemaz nevajag, kā arī tie, kas piesakās uz tiem, vienlaikus vairākās vietās. Vai problēmām ir arī risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē ārsts-gastroenterologs, "Gastro centra" vadītājs Ivars Tolmanis, "Gastro tech" projekta vadītāja Māra Kalniņa un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nīcmane-Aišpura. Alise Nīcmane-Aišpura atzīst, ka rindas uz dažiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem veidojas jau vairāk nekā gadu garas, jo pacienti pierakstās vienlaicīgi vairākās iestādēs un šobrīd to vēl nav nespējams tik precīzi monitorēt, lai arī situācija uzlabojas, medicīnas iestādes izmanto dažādu rīkus, lai ziņotu pacientiem par brīvām vietām rindā. "Otra lieta noteikti ir precīzāk izprast, kas ir tās situācijas, kad varētu arī nenosūtīt uz izmeklējumiem, un tāpēc ir šis projekts, kura mērķis ir precīzāk un vienotāk definēt tos brīžus, kad vajag izmeklējumu, cik ilgā laikā tas ir nepieciešams, un definēt, kuri ir tie, kuriem ir nepieciešams tiešām 10 dienu laikā, kuriem pietiek ar 30 un kuri var gaidīt 60 dienas, un kuri varbūt vēl ilgāku laiku,"skaidro Alise Nīcmane-Aišpura. "Tas ļautu samazināt nevajadzīgos izmeklējumus. Arī attīstoties nosūtīšanas šiem rīkiem - elektro digitālajiem, mēs varētu beidzot redzēt, lai pacienti ir pierakstīti vienā vietā, lai nedublējas šīs rindas.' Jaunā digitālā projekts idejas autors ir Ivars Tolmanis.  "Pamudināja vēlme gan savu, gan kolēģu dzīvi, gan arī pacientu dzīvi padarīt ērtāku patreizējā situācijā. Un galvenais iemesls tām problēmām, manuprāt, ir spēles noteikumu maiņa šobrīd pasaulē attiecībā uz medicīnu un medicīnas pieejamību. Vēsturiski, ja cilvēks pie ārsta gāja, iespējams, ka nekad vai divreiz mūžā, vai bija dzirdējis, ka ārsti eksistē. Šobrīd ir tā, ka iespēja nokļūt pie ārsta ir pārvērtusies par tādu ikdienu, kā iet uz veikalu. Tas ir ļoti normāli, tur nav nekā slikta," skaidro Ivars Tolmanis. "Ārstu skaits ir palielinājies, ja mēs salīdzinām to, kas bija simts gadu atpakaļ, bet informācijas apjoms un vēlme nokļūt pie ārsta ir tūkstoškāršojusies. Un šī problēma - tikt galā ar situāciju, kad cilvēkam ir pamatota vēlme izmantot medicīnas priekšrocības un ir vēlme nokļūt pie ārsta, viņa beidzas ar to, ka ir šīs "piltuves". Kad ārstu nav tik daudz un gribētāju ir vairāk. Un arī neviena maksātājsistēma nav spējīga šo situāciju risināt efektīvi, jo vienmēr gribētāju būs vairāk, izpildītāju mazāk." Ārsts uzskata, ka viena no iespējām, kā to risināt, ir brīdī, kad cilvēks izlemj, ka vēlas nokļūt pie ārsta, bet maksātājs, pieņemsim, valsts, ir izlēmusi, ka, lai nokļūtu pie ārsta, nepietiek ar to, ka es izlēmu, ka es gribu iet pie ārsta, šo "piltuvi" regulēt, ieviest nosūtīšanas sistēmu.  "Tas ir tāds ļoti vienkāršs, bet tikai viens no veidiem, kā regulēt cilvēku vēlmi saņemt medicīnisku palīdzību," atzīst Ivars Tolmanis. "To varētu risināt tādā veidā, ka mēs palīdzam gan pacientam pašam sakopot domas un salikt tos akcentus ar informācijas apjomu, kas ir pieejams. Pilnīgi normāli, ka cilvēkam gribas iet pie ārsta, bet viņam nevaram prasīt medicīnas zināšanas, lai saprastu, ka viņam tiešām ir jāiet pie ārsta. Un mēs arī nevaram prasīt no ārsta nosūtītāja orientēties pilnīgi visās nozarēs." "Šī projekta ideja bija tāda: kā, izmantojot rīkus, kas mums ir pieejami, un tehnoloģijas, ļaut cilvēkam efektīvāk tajā informācijas apjomā, kas ir, un zināšanu apjomā, definēt un formulēt to nepieciešamību, balstoties uz to, par ko medicīna ir informēta, un efektīvi izmantot jau strukturētu informāciju gan pacientu labā, gan nosūtītāju labā," turpina IVars Tolmanis. "Gala mērķis ir radīt ērti, tiešām ērti lietojamu rīku, bet digitāli lietojamu rīku pacientam, kuram, aizpildot tehniskas darbības, būtu iespēja digitālā vietnē veikt atzīmes un kaut kādā veidā kvalificēties vai varbūt nekvalificēties, vai uzdot kādu jautājumu par to, vai būtu jāiet pie ārsta. Savukārt ārstam nosūtītājam ļautu ātrāk un efektīvāk orientēties, vai tajā brīdī tiešām tas izmeklējums ir nepieciešams, vai tieši tajā mirklī varbūt kaut kādas prioritātes saliek. Un kas vēl ir ļoti svarīgi, šis rīks ļaus, piemēram, ārstam nosūtītājam, Latvijas sistēmā tas ir ģimenes ārsts, efektīvāk šo nosūtījumu pārvērst par tādu rīku arī nākotnē. Mūsu projekta ideja paredz arī to, ka šis nosūtījums veidojas par tādu papildinošos rīku, kas jau ar katru nākamo epizodi ģenerē, iespējams, jaunu nosūtījumu, ja tas ir nepieciešams, un pacientam, piemēram, ja viņš izdomās - es atkal gribu aiziet pie ārsta, viņš, atverot rīku redzēs, man jau ir viens nosūtījums, kas saka: man pie ārsta jāiet, pieņemsim, pēc trijiem gadiem, nevis uzreiz. Vai otrādi. Teiksim, telefons sāks vibrēt: klausies, tu neesi bijis to prostatu pārbaudīt, tev bija jāiet līdz šī gada 31. decembrim, bet tu neesi bijis." Ārsts piekrīt, ka iecere ir ambicioza, bet šobrīd tehnoloģijas ir tas, kas nodrošina darba efektivitāti. Šī projekta ideja ir izmantot labāko, kas šobrīd ir pieejams no tehnoloģijām, pacientu interesēs, ārstu nosūtītāju interesēs un, protams, arī ārstu izpildītāju interesēs. Ivars Tolmanis atzīst, ka ideja nav jauna un pasaulē tā ir ierasta prakse. Pasaules pieredze arī motivē šo sistēmu īstenot un ieviest arī Latvijā.  

Content warning: This episode contains conversations on self-harm. In this episode of the Vets First Podcast, Levi Sowers is joined by guest-turned-cohost, Louis Kolling. If you're interested in learning more about Louis Kolling's story, listen to Season 4: Episode 2 to hear about his journey from army veteran to molecular biophysicist. Now join the two as they speak with Jennifer Van Tiem and Nicole Johnson who dive into their qualitative research on how to discuss suicide with veterans. Nicole is a senior quantitative research specialist at the VA with the Office of Rural Health with a PhD in health communication from Indiana University. Jen Van Tiem is a PhD in applied anthropology from Columbia University and a principal investigator on a project aimed at providing practitioners with better tools for communicating with veterans.Together, the pair explain how tools like theirs are designed to bridge the gap in communicating with veterans and specifically in regards to approaching the conversation of suicide. While no one tool can have all of the answers or say the perfect thing, their “conversation tool” guides practitioners towards desirable outcomes during difficult conversations.There is also a focus on the rise of qualitative research and how it is used in a research setting to add context to the statistics of quantitative research. Despite the differences in their research practices, every one agrees that each form of research can be used to provide background, inform, and further the other.Finally Louis speaks to his experiences speaking with other veterans about mental health and the difficulty in broaching that subject with health care providers out of fear. Louis focuses on a veteran's fear of being labeled and forced into an unknown processes that may further strip them of their rights. The focus shifts to how dispelling the myths and stigma around mental health hospitalization could improve outcomes in these conversations.

Pie visa vainīgi ogļhidrāti. Pārāk daudz ogļhidrātu uzturā rada lieko svaru, diabētu, sirds slimības un insulta risku. Tātad loģiska izvēle - atsakāmies no ogļhidrātiem un būs viss kārtībā. Tomēr viss nav tik vienkārši. Kas ir ogļhidrāti un kāpēc no tiem nedrīkst atteikties? Vai ir veselīgi un neveselīgi ogļhidrāti, labie un sliktie ogļhidrāti, un kā tos atšķirt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uztura speciālistes Guna Bīlande un Olga Ļubina. Raidījuma viešņas norāda, ka cilvēki uzņem par daudz ogļhidrātus, jo tiem vajadzētu būt 50-55% no kopējā enerģijas daudzuma. Cilvēki mēdz apēst vairāk un dod priekšroku ātrajiem ogļhidrātiem, kas ātri ietekmē glikozes līmeni asinīs, tā vairāk noslogo aizkuņģa dziedzeri, arī veicina to, ka gribas ēst biežāk un vairāk. Problēma ir daudzumā un kādi ir ogļhidrāti. Bet ir arī situācijas, kad ir nepieciešami ātrie ogļhidrāti. "Tēju vai kafiju ar cukuru no rīta nevajadzētu dzert, jo pievienotais cukurs būs gan maizē, gan citiem pārtikas produktiem, ko apēdam brokastīs," norāda Olga Ļubina. "Ja brokastīs ir putra, tai var pievienot cukuru, bet nevajadzētu aizmirst pievienot arī kādu tauku pikuciņu un olbaltumvielu pikuciņu. Arī sviests uz naža gala nenāks par sliktu. Noteikti pieliekam klāt kādas sēkliņas vai riekstu sviestu, vai biezpienu vai siera šķēli. Tad būs viss labi," iesaka Olga Ļubina. "Vakarā svarīgi sakombinēt pusi šķīvja ar dārzeņiem un tikai tad domājam, ko likt klāt. Mums parasti ir - būs gaļa ar rīsiem, vai kartupeli, tad dārzenis knapi uzzīmējas uz mazas šķīvja maliņas. Ja mēs vakariņas sākam plānot ar dārzeņiem, visu pārējo izdomāsim," atzīst Guna Bīlande.

Raidījumu esam veltījuši kosmosam, konkrētāk ķibelēm, likstām un ikdienas sadzīves grūtībām, kas sagaida cilvēkus, dodoties planētas Zeme orbītā. Varbūt esat dzirdējuši, ka kosmosa aparāta "Starliner" tehnisko problēmu dēļ Starptautiskajā kosmosa stacijā uz krietni ilgu laiku atstāti divi astronauti. Misija, kurai bija jāilgst vien nedēļu, izvērtusies daudzos garos mēnešos un šogad Ziemassvētkus astronauti svinēs ar skatu uz Zemi no orbītas. Vai šādi gadījumi ir bieži cilvēka vadītās misijās un kādas nedienas vēl skārušas astronautus mums tuvajā izplatījumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti, IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Pirms tam meklējam atbildes uz jautājumu, kas rodas daudziem, iedomājoties sevi slēgtā šaurā telpā mēnešiem ilgi - kā tikt galā ar klaustrofobiju? Bailes no slēgtām telpām jeb klaustrofobija piemīt aptuveni 12 % pasaules iedzīvotāju. Nereti šī  kaite nāk roku rokā  ar citām fobijām. Kā noteikt to, vai nepatika iekāpt liftā vai ieiet pagrabā ir tikai bailes vai tomēr nopietnāka diagnoze, kā klaustrofobija izpaužas un kā to ārstē, skaidro psihiatrijas profesors Māris Taube. Klaustrofobijas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda „claustrum” – aizvērt, aiztaisīt un grieķu valodas vārda „phóbos” – bailes. Šī kaite ir klasificēta kā psihiska saslimšana, tā ir neirotisko traucējumu grupa, kura ietilpst trauksmes stāvokļi, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra „Veldre” vadītājs Māris Taube. Cilvēku pārņem panika, ja viņš atrodas liftā, pagrabā, tunelī, šaurās slēgtas telpās bez logiem, alās arī vilcienā un lidmašīnā. Tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju, šādās situācijās paātrinās sirdsdarbība, var būt reibonis, slikta dūša, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, drebuļi, kustību koordinācijas traucējumi.  Vai tiešām tas, ka bērnībā kāds no mums  ir iesprūdis liftā, vai  pārpratuma pēc vai tīši ticis ieslēgts skapī vai vannasistabā, var radīt iepriekšminētos traucējumus?      

Oktobrī Latvijā būs pieejama sezonālā gripas vakcīna, bet, iespējams, šobrīd jādomā arī par vakcināciju pret citām infekcijas slimībām. Kādām, to noskaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Zavadska un RSU docents Iekšķīgo slimību katedrā, P.Stradiņs klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs Kārlis Trušinskis. Runājot par difterijas izplatību un diemžēl bēdīgo ziņu, ka viens no četriem saslimušajiem bērniem slimnīcā ir miris, Dace Zavadska atzīst, ka jāuztraucas ir nevakcinētajiem un tiem, kas ilgi nav saņēmuši balsta vakcīnu. "Difterija var būt bīstama arī tiem, kam ilgu laiku nav bijusi balsta vakcinācija," norāda Dace Zavadska. "Lielāko daļu difterijas izmaiņu, bīstamību un nāvi ietekmē difterijas baktērijas izdalītie toksīni. Ir svarīgi, lai difterija, kad ar to saskaramies, un viņa dzīvo mums apkārt, lai tā tiktu neitralizēta. Tāpēc ir vajadzīgas šīs cirkulējošas antivielas katram cilvēkam asinsritē, lai neviena no difterijas nūjiņām, ar ko saskaramies, nesāktu izdalīt toksīnus." Viņa mudina cilvēkus vērsties pie sava ģimenes ārsta, lai noskaidrotu, kad bijusi pēdējā difterijas balsta vakcīna. Zavadska arī norāda, ka vakcīnu pietiek un nevajag uzklausīt dažādu sazvērestības teoriju izplatītājus.  "Ja ir kavēta vakcinācija, vienalga 20 , 30 vai vairāk gadu, nav jāsāk no sākuma. Mums nav imūnā sistēma no jauna jāapmāca, ir tikai jāiedod atgādinājums. Nav jātērē vakcīnas, nav jādzen cilvēks vēl vismaz divas liekas reizes uz vakcinācijas kabinetu, aizejam, saņemam savu vienu kavēto vakcīnu un cenšamies tālāk ieturēt šos rekomendētos intervālus," skaidro Dace Zavadska. "Tas attiecas uz visām vakcīnām. Ir viens izņēmums – ja transplantētas kaulu smadzenes, bet tādu būs ļoti maz."  

Pēc nesen valsts centrālajā daļā pārdzīvotās vētras sevišķi daudz cietuši koki. Kas pēc notikušā jāsaprot par kokiem pilsētā? Raidījumā Kā labāk dzīvot to vaicājam arboristiem - SIA "Labie koki" vadītājam, arboristam un teritorijas labiekārtošanas plānotājam Edgaram Neilandam un koku ekspertam Gvido Leiburgam.

Tomāti ir ļoti vērtīgi dārzeņi un šis ir arī tomātu ražas pilnbrieda laiks. Tieši šodien, 14. augustā, Nacionālajā Dabas muzejā atklāj izstādi "Tomāti un garšaugi". Kas īpašs tajā būs apskatāms un kāda raža šogad padevusies Latvijas tomātu audzētājiem, izzinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Kas šobrīd ir modē tomātu pasaulē, kādas šķirnes pārliecina un kādas pārsteidz, kā arī kas jauns un aktuāls garšaugu pasaulē, stāsta tomātu kolekcionāre un Artura Sildes dārznieku entuziastu kluba "Tomāts" Valmieras nodaļas vadītāja Natālija Zeltiņa un dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse. "Laika apstākļi ievieš korekcijas, ar katru gadu ir arvien sarežģītāk izaudzēt tomātus. Ir karsts, lieli vēji, arī plūdi. Arī garšaugu dārzos ir savas korekcijas, vējš ir aplauzis lielos garšaugu krūmus, ir applūduši garšaugu dārzi. Tas nenotika rudenī, ūdens uzsūksies, bet kā būs ar ziemcietību applūdušajos dārzos, ir jādomā," atzīst Saiva Pekuse. "Laika apstākļi ievieš izteiktas korekcijas. Ar to turpmāk būs jārēķinās, jo katru gadu ir savādāk, vairs nav tā, ka var mierīgi iestādīt, zinājām, kāds būs laiks jūnijā, jūlijā un augustā, šobrīd ir grūtāk prognozēt." Pārējais atkarīgs no dārznieka, cik bieži velta tomātam laiku. "Tomāts ir tāds, ka viņš grib, lai viņu pieskata. Viņam patīk, ka viņu vēdina, ka viņam kaut ko nokniebj, kaut ko nogriež, kaut ko aptin. Visu jādara laicīgi, ja laicīgi neizdarām, rodas problēmas. Ja dzīvo uz vietas, gandrīz katru dienu jāpieiet pie viņa," skaidro Natālija Zeltiņa. Arī pie laistīšanas sistēmas tomāts pierod, vai tas ir vienreiz nedēļā vai katru dienu. "Ja iesāk laistīt katru dienu, viņš gaida katru dienu savu krūzīti, ja vienreiz nedēļa, tad savus 10 litrus ūdeni, lai dziļās saknes varētu padzerties," atzīst Natālija Zeltiņa.

Satikšanās, sarunas, ēdiens ārpus ierastā vai varbūt malks pasaules elpas, kuras ikdienā ir par maz… Varbūt tā ir noskaņa, kas rosina apstāties ikdienas ritējumā, vai tieši otrādi - vieta, kur stundas rit straujāk, dzirdot jaunākās ziņas, gan tās, kas visiem labi zināmas, gan tās, kas sabiedrības acīm slēptas. Kafejnīcas un restorāni - šīs sabiedriskās ēdināšanas iestādes vienmēr ir bijušas kas vairāk nekā tikai vieta, kur iedzert kafiju vai paēst. Nesen raidījumā iepazinām padomju detektīvus un tajos ievītās ikdienas dzīves problēmas un noziegumus, šodien aicinu atskatīties vēsturē kafejnīcu dzīvē 20. gadsimtā. Kā darbojās padomju sabiedriskā ēdināšana, ko ēda un kādās telpās uzturējās kafejnīcu apmeklētāji? Kā kafejnīcu arhitektūrā ienāca rietumu elpa un kas bija firmas ēdiens? No ēdienkartes, līdz interjeram un arhitektūrai - par to visu runājam raidījumā ar ēdienu kultūras pētnieci Astru Spalvēnu un mākslas vēsturnieci, Rīgas vēsturisko kafejnīcu pētnieci Agnesi Strautiņu. Padomju laikā būtiskākā funkcija ir paēdināt, aizstāt mājas virtuvi ar sabiedriskās ēdināšanas virtuvi. Tādējādi plaši attīstās ēdnīcu tīklojums. Ir trīs kategorijas padomju laika sabiedriskajā ēdināšanās – ēdnīcas, kafejnīcas, restorāni. Iestāžu tipi ir skaidri definēti.  "Mēs nevaram, runājot par padomju okupācijas periodu, saukt kaut ko tādu kā "Makdonalds" par restorānu, to vienkārši nedrīkst darīt. Arī restorānu klases, ja nemaldos bija trīs, kur augstākajā klasē obligāti ir dzīvā mūzika un jābūt auduma galdautiem," stāsta Astra Spalvēna. Šajā laikā restorāna apmeklējums ir īpaša pieredze, kas arī nav viegli pieejama.  Agnese Strautiņa vērtē, ka kafejnīcas tomēr bija pulcēšanas vietas, piemēram, "Putnu dārzs", "Kaza" vai "Skapis", kur sanāca, ne tikai, lai paēstu, lai socializētos, būtu kopā. Apmeklētāji nebija klasiski disidenti, vienkārši jauni cilvēki, kas vēlējās būt kopā, izbaudīt brīvību. Viņi varbūt interesējās par lietām, kas attīstījās Rietumu pasaulē, piemēram, franču literatūra. Pamatprincipi interjerā - modernisma arhitektūras principi, kas nemaz nebija unikāli Padomju Savienībai. Receptes bija standartizētas visās Padomju Savienības republikās. Pamatu veidoja pamatīgs receptūru krājums, kur bija uzskaitītas receptes, kas ir atļautas.  "Tur bija noteikts, kādi produkti ietilpst receptē, cik daudz - produktu proporcijas. Ir atsevišķas ailītes - šo ēdienu taisot ēdnīcā vai šo ēdienu taisot restorānā. Tas maina ēdiena proporcijas, gaļas vai citas proporcijas tā paša nosaukuma ēdienam. Tas bija visos ēdināšanas uzņēmumos saistošs," norāda Astra Spalvēna. Krājuma pamatā ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas ēdieni, ir vēl atsevišķi papildinājumi katrai republikai.  Līdzvērtīgi bija arī vietējie apstiprināto recepšu krājumi, kas ir obligāti visiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Restorānos, kas īpaši rūpējās par savu kvalifikāciju, ir ēdienu kategorija, ko sauc par firmas ēdieniem. Tiem nozīmīgs izskats un pat pārsteiguma elements. Tie nav ierindas ēdieni. Firmas ēdiens bija svarīgs arī, lai ēdināšanas uzņēmums iegūtu augstāku kvalifikāciju. Protams, arī firmas ēdiena recepte bija jāapstiprina pirms ēdienu iekļaut restorāna piedāvājumā. Firmas ēdiena pagatavošanā bija svarīgs pavāra radošums, izmantojot pieejamos produktus. Ēdieniem bija jābūt arī ideoloģiski pareiziem. "Piemēram, hamburgeru nevar pasniegt padomju ēdnīcā, bet kotleti ar baltmaizi var," min Astra Spalvēna. Lai arī bija standartizētas receptes, kotlete Rīgā negaršoja tāpat, kā kotlete Vladivostokā. Tas saistīts ar produktu pieejamību, ar zagšanu un arī ar atšķirīgiem produktiem dažādas republikās.     Sabiedriskās ēdināšanas kontrole vēsturē Padomju okupācijas periodā ne katra sabiedriskās ēdināšanas iestāde drīkstēja saukties par restorānu vai kafejnīcu, un bija stingras prasības attiecībā pret receptūru, ēdiena temperatūru, higiēnu un pat apmeklētāju apģērbu. Mūsdienās vairs nav padomju aparāta, kas šos noteikumus diktētu, tāpēc ēdinātājiem pašiem jāorientējas daudzos jautājumos. Kādi noteikumi sabiedriskajā ēdināšanā pastāvēja agrāk un kas tos regulēja? Vai varat iedomāties, ka mūsdienās restorāni darbotos pēc vienas un tās pašas receptūras, un neatkarīgi no tā, kurp jūs dotos, visur varētu nobaudīt gandrīz vienu un to pašu ēdienu? Bet vēl pirms dažām desmitgadēm – padomju okupācijas periodā – tā patiešām bija, un vienlaikus līdzi nāca citas stingras sabiedriskās ēdināšanas iestāžu prasības, tostarp attiecībā uz higiēnu. Kādi likumi agrāk valdīja ēstuvēs un kas to kontrolēja, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilga Zepa. Pārtikas uzraudzības jomā Ilga Zepa ir strādājusi vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un strādā joprojām, un viņas atmiņās ir gan tas laiks, kad Pārtikas un veterinārais dienests sācis veidot uzraudzību atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, gan pavāru un konditoru konkursi krietni agrākos laikos. Pārtikas un veterinārais dienests darbojas kopš 2002. gada, un pašlaik tā ir galvenā uzraudzības institūcija saistībā ar pārtikas apriti. Bet, protams, ka pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas kontrole bija svarīga arī pirms tam.  

Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

Fr. Walsh focuses on the importance of faith in our daily lives and the power of prayer in overcoming challenges. He emphasized the need for compassion and understanding in our interactions with others.

Kādi ir kukaiņu kodumi un to sekas? Un kā no tiem visveiksmīgāk izvairīties? Ar ko atšķiras kukaiņu kodumi un dzēlieni? Kāda ir normāla ādas reakcija uz kukaiņu dzēlienu? Kad jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība? Ko darīt kukaiņu kodumu vai dzēlienu gadījumā? Par to interesēsimies raidījumā, kad studijā viesos būs farmaceite Ieva Virza un ģimenes ārste Linda Šauriņa. Sazināmies ar dermatologu Raimondu Karlu, kurš stāsta, kā rīkoties, ja iekodusi lapsene un ir sākusies kāda alerģiska reakcija. Bieži cilvēki kukaiņu atbaidīšanai iegādājas repelentus (dabīgas vai ķīmiski sintezētas vielas, ko izmanto galvenokārt asinssūcēju divspārņu un ērču atbaidīšanai). Ieva Virza norāda, ka repelenti ar ķīmisku sastāvu pēc savas formulas ir atļautie pesticīdi, tā darbības ilgums ir atkarīgs no konkrētā līdzekļa koncentrācijas. Jāpievērš uzmanība, cik ilgi katrs konkrētais līdzeklis darbojas un vai drīkst lietot maziem bērniem, grūtniecēm un pusaudžiem. "Bieži bērniem domātus repelentus drīkst lietot 1 - 2 reizes dienā, tātad salīdzinoši reti, norāda Ieva Virza. "Dabiskā vēlme ir atjaunot vēl un vēl, jo gan odi, gan citi kukaiņi atkal lido riņķī arvien uzmācīgāk. Tajos brīžos noteikti jāatceras, ka tas ir pesticīds. Pirmkārt, daļēji var uzsūkties, īpaši caur bērna ādu. Tāpēc jāievēro ražotāja instrukcija. Ja ražotājs ir norādījis reizi dienā, pie tā jāpieturas, nevis ik pa stundai papūst un appūst pusi ķermeņa bērnam. Repelents ir atbaidītājs. Nebūs tā, ka uzpūš repelentu un odu 3 - 4 metru attālumā vairs nav. Nē, viņi būs dezorientēti, neatpazīs mūs kā iekārojamu objektu, bet būs visu laiku apkārt. Nevēlēsies iekost." Dabiskie repelenti pārsvarā satur citronzāli, tos arī atkarībā no koncentrācijas var lietot arī bērniem jau zīdaiņa vecumā, kā arī grūtnieces. Tāpat Ieva Virza norāda, ka nedrīkst nopūst ķermeni ar repelentu un uzvilkt apģērbu.  "Ja dodamies staigāt pa mežu vai sēņot, zem apģērba pūst nevajadzētu. Vai nu pūšam uz apģērba vai atklātas ādas, lai āda varētu elpot," atzīst Ieva Virza. "Otrais noteikums, īpaši, ja vēlamies arī seju appūst, izvairoties no acīm un mutes tuvuma, kad atnākam no garākas pastaigas, kur esam vienu, divas, pieaugušie pat vairākas reizes pūtuši šo repelentu, būtu ieteicams nomazgāties, noskaloties, ieiet dušā, jo repelnets nekur nepazūd."  

Krustpunktā atgriežamies pie temata par trokšņu regulācija galvaspilsētā. Vai ir sakārtots jautājums, lai ballīšu un pasākumu rīkotāji netraucētu iedzīvotājiem, kuri naktī vēlas atpūsties klusumā un mierā? Disktutē Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Dainis Locis, Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins, "Naktsmieru Rīgai" koordinatore, aktīviste Maija Krastiņa un "Ghetto Games" vadītājs Raimonds Elbakjans. Mēs pagājušajā gadā rīkojām diskusiju par trokšņiem pilsētās, par sūdzībām, ka naktīs nevar gulēt, jo ir vai nu skaļa ballīte kādā no izklaides vietām, vai arī kādi braukā apkārt ar motocikliem. Toreiz bija karsta diskusija, meklējot risinājumus, un diskusijas dalībnieki solīja rīkoties. Ir pagājis gads, bet cilvēki sūdzas joprojām. Īpaša uzmanība pēdējā laikā ir pievērsta konfliktam Grīziņkalnu rajonā, kur iedzīvotāju biedrība iesūdzēja tiesā Rīgas domi, lai apturētu "Ghetto Games" pasākuma rīkošanu tur. Daži gan izsaka aizdomas, ka ir vēl citi motīvi konfliktam, bet pamatā runa, kā zināms, ir par troksni. Kā salāgot iedzīvotāju un dažādu organizāciju un pasākuma rīkotāju intereses, un kas tad notiek ar to cīņu pret pārlieku trokšņošanu?

VDVV-1434_0434 -De Tai Tiem Thuc -Be Tam  Ban Bac Tap 01 -Tiem Thuc La Gi.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

"Futbolbumbas" piedāvā 2023. gada Latvijas futbola Virslīgas sezonas apskatus. Šoreiz atsevišķs video par katru no 10 komandām, kur izrunājām sniegumu un aktuālos notikumus gada griezumā, kā arī noteicām labākos spēlētājus anonīmajā balsojumā. Šoreiz par "Liepāju", kas atkal nespēja kvalificēties Eirokausiem.

Ukraina jau vairāk nekā pusotru gadu varonīgi aizstāv savu zemi pret agresora iebrukumu. Par veidiem, kā diaspora palīdz Ukrainas bēgļiem Eiropā un kā mainījusies dažādu valstu valdību atbalsta politika nevalstiskajām organizācijām, kuras atbalsta bēgļus, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Uzklausām arī brīvprātīgo stāstus par pieredzēto, sniedzot palīdzīgu roku ukraiņu ģimenēm. Sarunājas Sigita Struberga, politoloģe no Latvijas Transatlantiskās organizācijas, organizācijas “Sievietes drošībai” valdes priekšsēdētāja, Linda Jākobsone-Gavala, biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle, Vācijā mītošā Laura Ritenberga-Kindere, brīvprātīgā, ikdienas darbā zvērināta tulce Vācijas tiesās, Rita Andersone, brīvprātīgā bēgļu atbalstītāja no Viduszviedrijas latviešu apvienības, un Ritma Prokopčenko, Dublinas latviešu skolas “Saulgriezīte” vadītāja, brīvprātīgā, kas iesaistījās Īrijas Sarkanā krusta aktivitātēs. 

Šī gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta pētījumiem par sieviešu darba dzīves izmaiņām gadsimtu laikā. Kā mainījušās sociālās normas, tradīcijas un ģimenes un ko ekonomikai nozīmē sievietes darba tirgū? Kur ir meklējami cēloņi 21. gadsimta nevienlīdzīgajam atalgojumam? Nobela prēmija ekonomikā piešķirta amerikāņu ekonomistei Klaudijai Goldinai par pētījumiem, kas palīdzējuši izprast sieviešu lomu darba tirgū. Kā uzsvērusi akadēmija, tad Hārvarda universitātes profesores Goldinas “pētījumi atklāj pārmaiņu cēloņus, kā arī galvenos joprojām pastāvošās dzimumu nevienlīdzības cēloņus”. Akadēmijas paziņojumā norādīts, ka Goldinas darbs “sniedzis pirmo visaptverošo pārskatu par sieviešu ienākumiem un līdzdalību darba tirgū gadsimtu gaitā”. 77 gadus vecā Goldina ir trešā sieviete, kurai piešķirta Nobela prēmija ekonomikā.  Pie kādiem secinājumiem tad Klaudija Goldina nonākusi un kā viņas sniegumu vērtē pašmāju ekonomisti un citu jomu speciālisti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Rīgas Stradiņa universitātes maģistra studiju programmas “Sociālā antropoloģija” lektore un pētniece Diāna Kiščenko. Karjeras izaugsmes iespējas kantoristēm savulaik Latvijā Mašīnrakstītājas, lietvedes, stenogrāfistes jeb, kā šis profesijas pārstāves dēvēja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kantoristes - tas bija jauns darbs izglītotām, ambiciozām sievietēm ceļā uz karjeru un finansiālu neatkarību, tā, runājot par 19. un 20. gadsimta mijas jauno darbu biroju pasaulē, teic literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. Kādi pienākumi bija jāveic šīm kantoristēm, kāds bija atalgojums un cik augstu pa karjeras kāpnēm varēja uzkāpt sekretāre starpkaru Latvijā, stāsta pētniece. "Iepriekšējā  pavasarī reģistrēti ir 2500  inteliģento bezdarbnieku. No tiem 75 procenti sievietes – 120 kantoristes un mašīnrakstītājas un 670 vienkāršu kantoristu. Inteliģentus darba spēkus visvairāk pieprasa privātuzņēmumi un meklē grāmatvežus, kantoristus un valodu pratējus. Tiem arī izdodas vietas  atrast,” tā 1924. gadā drukāts laikrakstā „Latvis”. 19. un 20. gs. mijā, sākoties industriālajai revolūcijai, darba tirgū parādās jauna profesija – mašīnrakstītāja. Tika apgalvots, ka sievietes rakstāmmašīnas lietošanā ir dabiski veiklākas nekā vīrieši, bet iespējams, vēl svarīgāk  bija tas, ka sievietes varēja nodarbināt pa mazāku  samaksu, teic Latvijas Universitātes literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. Viņa stāsta par tolaik jauno profesiju – mašīnrakstītāju, kam laika gaitā  pievienojās citi  pienākumi  lietvedībā.   „Sēžu atkal departamentā. Mani pirksti veikli slīd pār rakstāmmašīnas kauliņiem. Te nu mēs esam atkal visas četras. Pāri mums krīt papīru plūdi un putekļi. Vai tā ir dzīve? Kāda lauciniece iemaldījusies mūsu istabā. Kas mums nekaišot – sēžot un blisinot tikai acis. Viņai jābrienot dubļi un neesot neviena brīva brīža. Tā ir sārta un apaļa sieva. Kaut tā zinātu, cik skumja ir mūsu dzīve! Darbs tiešām nav grūts, bet vai tas ir viss, ko cilvēks grib no dzīves?” Šādu epizodi no mašīnrakstītājas ikdienas attēlo rakstniece Elvīra Kociņa 20. gs. 30. gadu otrajā pusē publicētajā romānā „Pēdējā laime”. Lai arī darbs nebija nekāda medusmaize, tomēr  tas nozīmēja kaut kādu finansiālu neatkarību un iespēju tikt augstāk pa karjeras  kāpnēm, ja ne profesionālajā jomā, tad izdevīgi apprecoties. Jo īpaši tas attiecās uz ārlietu resoru, kur bieži vien par diplomātu kundzēm kļuva turpat strādājošās mašīnrakstītājas un sekretāres.    

Tapis jauns pētījums par Latvijas iedzīvotāju psihisko veselību. Kādi ir tā rezultāti un ko plānots darīt nākotnē, balstoties uz pētījuma atziņām, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs Elmārs Rancāns un LAtvijas Universitātes profesore, klīniskā psiholoģe Ieva Bite. Viena no būtiskām atziņām pētījumā - cilvēki neapzinās, ka jūt depresiju un nevēršas pēc palīdzības, problēma joprojām ir aktuāla. Ir arī dažādu trauksmes stāvokļu izplatība. Ir noteiktas sabiedrības grupas, kam traucējumi vairāk raksturīgi vai biežāk sastopami. "Tiem, kas saka - es jūtos slikti, varbūtība, ka viņiem ir depresija, var būt 4-5 reizes liekāka, nekā tam, kurš atteiktu - es jūtos lieliski," atzīst Elmārs Rancāns. Viņš arī min, ka pandēmijas laikā pieauga trauksme un depresija. Cilvēki, kam jau iepriekš bijuši psihiski traucējumi, reaģē jutīgāk. Cilvēki, kam bijuši pašnāvības mēģinājumi, krīzes situācijās reaģē vēl spilgtāk. "Psihiskā veselība ir nozīmīgs sabiedrības indikators," norāda Elmārs Rancāns. "Ja Covid pandēmija pierima, karš Ukrainā ir nākamais izaicinājums." Ieva Bite arī norāda, ka viens no faktoriem, kas pasliktina psihisko veselību, ir vientulība, kas ir saistīta ar mūsu sēdēšanu datorā, ierīču izmantošanu, sociālo kontaktu samazināšanos pandēmijas laikā, kas turpinās arī šobrīd. Tāpat arī negatīvā bērnības pieredze ietekmē cilvēka psihisko veselību šobrīd. Tāpat pētnieki norāda, ka vīriešiem vecuma grupā no 40 līdz 55 gadiem visaugstākais pašnāvību mēģinājumu līmenis.  "Tās nav tikai materiālās problēmas, drīzāk, kāds ir viņa dvēseles stāvoklis," atzīst Elmārs Rancāns un min, ka svarīgi ir, vai cilvēki ir gatavi runāt par savām problēmām. 2023. gadā publicētajā Pētījumā par psihisko traucējumu un pašnāvnieciskas uzvedības izplatību Latvijā noskaidrots, ka klīniski nozīmīgi depresijas simptomi ir 6,4% Latvijas iedzīvotāju, ģeneralizēta trauksme 3,9% Latvijas iedzīvotāju, savukārt alkohola lietošanas traucējumi 13,1% Latvijas iedzīvotāju. Domu par pašnāvību, paškaitējuma nodarīšanas un pašnāvnieciskas uzvedības pēdējā mēneša prevalence sasniedza 10,6%. Psihiskā veselība ir būtiska kopējās sabiedrības veselības komponente. Latvijā līdz šim bija pieejami atsevišķi datu avoti un pētījumi, kas sniedz informāciju par dažiem psihiskiem traucējumiem. Tomēr šajos pētījumos nebija aptverti visi psihiskie traucējumi, kā arī ne vienmēr izlase ir bijusi reprezentatīva Latvijas kopējai populācijai. Pēc Veselības ministrijas pasūtījuma Rīgas Stradiņa universitātes pētnieku komanda no 2019. gada jūnija līdz 2023.gada maijam veica pētījumu par psihisko traucējumu un pašnāvnieciskas uzvedības izplatību Latvijā.

Pastor Lew finishes this very quick look through the book of Ester.  We learn God works providentially in all things as well as his protection of Israel and how we need to take a stand for our faith.

Welcome back for Part 2 of our conversation with Tiam Behdarvandan, founder and CEO of Canadian based moving franchise Let's Get Moving.  Let's Get moving has 5 corporate locations, and has sold 26 franchise territories in its first 6 months of franchising, expected to gross nearly 20 million dollars this year.  Learn about Tiem's journey into opening 5 corporate locations franchising his business.    Let's Get Moving Website https://letsgetmovingcanada.com/    Connect with Tiam https://www.linkedin.com/in/tiam-behdarvandan-5871056b/?originalSubdomain=ca    About the Show    Wade Swikle is the CEO of 2 College Brothers Moving, Storage and Franchising, currently with locations in Tampa, Gainesville, and Orlando, Florida. Find him online at https://www.2collegebrothers.com  

Tiem Behdarvandan is the founder and CEO of Canadian based moving franchise Let's Get Moving.  Let's Get moving has 5 corporate locations, and has sold 26 franchise territories in its first 6 months of franchising, expected to gross nearly 20 million dollars this year.  Learn about Tiem's journey into opening 5 corporate locations franchising his business.    Let's Get Moving Website https://letsgetmovingcanada.com/    Connect with Tiam https://www.linkedin.com/in/tiam-behdarvandan-5871056b/?originalSubdomain=ca    About the Show    Wade Swikle is the CEO of 2 College Brothers Moving, Storage and Franchising, currently with locations in Tampa, Gainesville, and Orlando, Florida. Find him online at https://www.2collegebrothers.com  

Reiz saņēmu kāda klausītāja ieteikumu, lai Cilvēkjaudā nointervēju Kinetics Nail Systems dibinātāju un vadītāju Andžeju Stenclavu. Dažus mēnešus vēlāk es Andžeju satiku klintīs Sicīlijā. Tur abi sākumā ar virvēm drošinājām katrs savu pa klintīm kāpjošu vecāko dēlu. Nedaudz vēlāk abi puikas sāka sadarboties kā kāpšanas partneri, kas deva iespēju Andžejam un man kāpt klintīs, drošinot vienam otru. Tātad, mana dzīvība ir bijusi atkarīga no viņa un viņējā - no manis.Pārtraukumos, kad atvilkām elpu no Sicīlijas cepinošās saules, klausījos Andžeja stāstus par piedzīvojumiem kalnos un reizēm biju viņa attālināto un neizbēgamo darba sapulču netīšs klausītājs (klintīs nav diez ko daudz vietas konferenču telpu ierīkošanai). Bija skaidrs, ka, tik tiešām, tā ir prātīga doma intervēt Andžeju Cilvēkjaudā. Vairāki kopīgi paziņas sasūtīja man savus jautājumus Andžejam. Runājām par biznesu, veiksmi, grūtiem lēmumiem, vērtīgām grāmatām, fizisku un mentālu izturību un, protams, alpīnismu.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:41 No programmēšanas līdz nagu laku biznesam ar vairāku miljonu apgrozījumu3:55 Situācija, kad starp biznesa partneriem ir juridiski nesakārtoti jautājumi40:33 Uzņēmuma Kinetics Nail Systems veiksmes stāsts un galvenie rādītāji42:23 Neērtais lēmums aizvērt biznesu Krievijā46:35 No pārpircēja par ražotāju50:30 “Uzņēmuma īpašnieks ļoti reti kad ir labs vadītājs”54:30 Biznesa un komunikācijas principi57:29 Uzņēmuma pārvaldības sistēmas veidošana; avotu saraksts1:03:40 Izaicinājumi un sāpīgu lēmumu pieņemšana klinšu un kalnu kāpšanā1:26.39 Kā panākt, ka uzņēmuma darbinieki strādā godīgi1:33:27 Vērtības un apņemšanās, audzinot bērnus

Igora Narovska darbu es iepazinu caur viņa daktera Klauna stāstiem sociālajos medijos. Tie aizkustināja un lika aizdomāties. Lielākā daļa bija par bērniem slimnīcās. Sākot ar pagājušo pavasari, Igora nesenākie stāsti manā sirdī ieguva nākamā līmeņa dziļumu. Tie bija par darbu ar kara bēgļiem. Maziem un lieliem. Nav vārdu, ar kuriem es prastu aprakstīt Igora darbu un viņa stāstus par to. Viņš strādā uz robežas, kur satiekas neziņa, drosme un prieks.Aicināju Igoru uz sarunu, lai mācītos to, ko viņš zina kā klauns un kā klaunu treneris un kas var noderēt mums pārējiem. Es un mūsu komanda viņa teikto klausījāmies ar sirdi, jo dot to tikai ausīm būtu noziegums pret sevi. Igors gan pats ir dakteris klauns, gan ir šīs organizācijas mākslinieciskais direktors Latvijā, gan trenē klaunus, gan arī - ir dzejnieks.Saruna ir krieviski, jo Igoram tā ir vieglāk izteikties ar to plašumu, kāds dzīvo viņā. Un es ne par ko negribētu kaut ko no tā zaudēt. Tiem, kas prasīs, lai sarunai uzliekam subtitrus latviski, atbildu - mēs ar prieku, ja pieteiksies vismaz 12 brīvprātīgo pārtulkot 1/12 daļu no sarunas. Pieteikties var sūtot ziņu uz info@ugunsskola.lv. Ja tiešām saņemsim vajadzīgo skaitu pieteikumu, tad šo risinājumu noorganizēsim.Ja saruna tev noder, tad, lūdzu, pievienojies ar savu atbalstu dakteru klaunu lieliskajam darbam.Igoram šajā gadā ir iespēja publicēt viņa stāstus grāmatā, kas būs angliski. Tikai, tā kā pasaules līmenī viņš vēl ir nepazīstams, tad daļa no grāmatas izdošanas izdevumiem ir jāsedz viņam pašam un tāpēc viņš organizē kick-starter kampaņu, kur vēl pietrūkst neliela daļa no vajadzīgās summas.Ar Igoru sarunājām vasarā tikties uz nākamo sarunu. Es tagad vēl vairāk gaidu vasaru.Sarunas lapa ar papildu informāciju ir šeit.Sarunas pieturpunkti:5:13 Daktera Klauna profesijas galvenais uzdevums6:59 Etapi, kurus izmantojot, ir iespējams būvēt sapratnes tiltus starp cilvēkiem, kas ir atšķirīgi13:43 Kāpēc cilvēki baidās mainīties, un ko viņi tāpēc zaudē29:33 Kā saprasties ar cilvēku, kuram tu nepatīc jau no paša sākuma32:02 Kāpēc ir tik grūti pieņemt savas negatīvās emocijas un kāds te ir risinājums49:34 Skumju, skaudības un baiļu emociju patiesie iemesli, un ko tās vēlas mums pateikt1:03:40 “Klauns – tas ir pats cilvēcīgākais, kas mūsos ir” – kā pārnest klauna “vieglo pieeju” uz savas dzīves situācijām1:10:30 Ko mēs zaudējam attiecībās ar citiem cilvēkiem, ja slēpjam un neparādām savu ievainojamību1:16:19 Daktera Klauna darba instrumenti darbā ar cilvēkiem, kurus skārusi kara darbība1:24:50 “Klauns strādā ar to, kas ir” – kā šo principu pārnest uz savu dzīvi1:31:47 Kāda ir klauna superspēja saistībā ar iekšējo bērnu1:38:13 Patiesais laimes noslēpums1:47:38 Kā spēles elementa ieviešana var palīdzēt ļoti grūtās dzīves situācijās1:51:50 Klaunu īpašā pieeja darbā ar pusaudžiem2:01:09 Igora Narovska ceļš, kā pieņemt nāves faktu, un dzīves pagrieziena punkts Varanasi vilcienā, Indijā2:18.33 Kāpēc Igors ir izvēlējies daktera Klauna profesiju2:24:15 Ko mēs katrs varam darīt, lai palīdzētu misijai dakteri Klauni turpināt palīdzēt slimajiem bērniem

VDVV-1187_133gBmnL-Be Tam Ban Ve Nguyen Ly Thanh Tinh-Vu Tru Quan-Tiem Thuc-An ChayPodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền

Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas. Lizas Trasas pirmās neveiksmes. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Aktualitātes pasaulē vērtē Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas TV korespondente Lielbritānijā Ilze Kalve, Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla un Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Daudzus gadus Bulgārijā pie varas bija konservatīvā partija „GERB” ar tās vadītāju Boiko Borisovu priekšgalā. Taču jau gadu pirms 2020.gada vēlēšanām valstī sākās ilgstoši un plaši protesti. Bulgāriem bija apnikusi koruptīvā sistēma, kura Borisova vadībā plauka un zēla. Atceramies, Bulgārija ilgstoši Eiropas savienībā ir bijusi viena no visnabadzīgākajām un korumpētākajām valstīm. Daudzus mēnešus ilgušajos protestos dzima vairākas politiskās partijas, kas pirms diviem gadiem kārtējās vēlēšanās ieguva plašu vēlētāju atbalstu. Bet izrādījās, ka arī protestētāju vidū valda nepārvaramas domstarpības. Tajās bija daudz populisma un grūti realizējamu ideju, un tās negribēja savstarpēji sadarboties. Nespējot vienoties par kopēju koalīciju, valstī nācās izsludināt vēl vienas ārkārtas vēlēšanas. Bet arī tās nepalīdzēja izkļūt no politiskā strupceļa. Nepilnu 20 mēnešu laikā Bulgārijā notikušas jau četras vēlēšanas. Un pamazām savu atbalstu atkal audzē bijusī varas partija „GERB”. Šajās vēlēšanās tā atguva jau 25 procentu vēlētāju atbalstu, kļūstot par reālāko spēku valdības veidošanā. „GERB” arī iepriekš ir bijusi labi pārstāvēta ievēlētajos sasaukumos, taču galvenā problēma ir tā, ka neviena no opozīcijas partijām nav piekritusi sadarboties ar „GERB” un tās vadītāju. Arī šajā reizē ir iespēja izveidot koalīciju bez „GERB”. Pats Boiko Borisovs piedāvājis kompromisu – viņš pats nepretendēs nedz uz premjera, nedz kāda ministra posteni. Borisovs 4. oktobrī aicināja pārējās partijas uz sarunām aiz slēgtām durvīm, lai meklētu kompromisus. Kā izteicies bijušais premjers, šobrīd, kad Ukrainā notiek karš, ir jāspēj rast kādu risinājumu – un valsts virzībai esot jābūt skaidrai – pret Putinu, bet ar skaidru atbalstu NATO un Eiropas Savienībai. Nav šaubu, ka valsts iedzīvotāji un arī partijas ir nogurušas no ilgstošā politiskā strupceļa, un to rāda arī vēlēšanu aktivitāte. Pēdējās vēlēšanās piedalījās vien 38 procenti iedzīvotāju. Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas 30. septembrī Maskavā, Sarkanajā laukumā, tika sarīkots milzīgs šovs. Ļaudis ar autobusiem bija savesti uz īpaši organizētu mītiņu, kur ar specefektu palīdzību tika radīts priekšstats par milzīgiem svētkiem Krievijā. Putins publiski tiešajā ēterā parakstīja dokumentus par četru Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Bet jau nākamajā dienā viena pilsēta Doņeckā no Krievijas federācijas atkal izstājās – tas, protams, ir jāuztver ironiski – ukraiņiem izdevās atkarot stratēģiski nozīmīgo Limanu. Krievijas spēki bija nonākuši aplenkumā, un viņiem nācās bēgt. Arī nākamajās dienās seko ziņas par vairāku apdzīvoto vietu atkarošanu. Ukraiņi turpina pamazām izspiest krievus no ieņemtajām teritorijām. Bet uzmanība ir pievērsta ne tikai ziemeļaustrumiem. Arī dienvidos karaspēkam ir izdevies veiksmīgi virzīties uz priekšu, liekot krieviem atkāpties. Vakar, 4. oktobrī, Krievijas TV ziņoja par 17 apdzīvoto vietu atstāšanu. Turklāt ielaušanās notiek no divām dažādām pusēm, radot jautājumu par vēl vienu iespējamu aplenkumu. Jāpiebilst, ka informācija no frontes pienāk diezgan skopa. Ukrainas armija nesteidzas ar paziņojumiem. Primāri paniku ceļ paši krievi, rakstot trauksmainus ziņojumus sociālajos tīklos. Jau no svētdienas „Telegram” kanālos tiek pārpublicēti izmisīgi aicinājumi sūtīt papildspēkus, brīdinot, ka citādi var atkārtoties kas līdzīgs Harkivas apgabalā pieredzētajam. Bet Krievijas medijos parādās arvien nervozāki vēstījumi, meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc krievi nevis uzbrūk, bet atkāpjas. Visas cerības nu tiek liktas uz daļējo mobilizāciju un tehniskajiem resursiem, kas tiekot pārsviesti no Sibīrijas tālēm. Bet kā tas ietekmēs kara gaitu, par to domas dalās. Ukraiņi pauž pārliecību, ka viņi spēs tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Trasas pirmās neveiksmes Kad Lielbritānijā no amata atkāpās premjerministrs Boriss Džonsons, valdošajā konservatīvo partijā daudzi cerēja nākamā premjera vadībā atgūt līdzsvaru. Tomēr premjera nomaiņa partijai nav palīdzējusi. Tikai pāris nedēļas pēc stāšanās amatā, premjerministre Liza Trasa kopā ar finanšu ministru izdarījusi pirmo lielo kļūdu. Cīnoties ar ekonomiskajām grūtībām, kuras izraisījis gan karš Ukrainā, gan izstāšanās no Eiropas savienības, jaunā valdība nāca klajā ar plānu, kā stimulēt ekonomiku. Tika īstenots solījums samazināt nodokļus. Taču daudziem bija pārsteigums, ka viens no centrālajiem plāna elementiem paredzēja samazināt nodokļus tieši turīgajiem. Tiem britiem, kuri gadā pelna vairāk par 150 tūkstoš mārciņu, ienākumu nodoklis tiktu samazināts no 45 procentiem, ko viņi maksā tagad, līdz 10 procentiem, tātad četrarpus reižu. Ideja bija vienkārša – tā likās laba iespēja pievilināt Lielbritānijai investorus, kam šis varētu būt ļoti kārdinošs stimuls attīstīt biznesu tieši Britu salās. Taču tauta šo nesaprata. Turklāt esošajiem investoriem bija pamatotas bažas, ka šāda nodokļu samazināšana varētu audzēt jau tā lielo inflāciju. Tirgū radās panika, strauji kritās britu mārciņas vērtība un akciju cenas, un, lai noturētu mārciņas kursu, nācās iejaukties Lielbritānijas bankai. Kaut gan sākotnēji premjerministre centās aizstāvēt savu plānu un apgalvoja, ka ir pārliecināta par savas rīcības pareizību, viņai tomēr nācās piekāpties, jo kļuva skaidrs, ka arī parlamentā politiķi nebūs gatavi par to balsot. Pirmdien no rīta tika paziņots, ka valdība no savas ieceres atkāpjas. Notikušais ir vēl vairāk vājinājis Konservatīvo partijas pozīcijas. Pēdējās aptaujas rāda, ka partiju atbalsta labi ja virs 20 procentu vēlētāju, kamēr opozīcijā esošie leiboristi audzē savu elektorātu, un jau ap 50 procentiem aptaujāto saka, ka ir gatavi balsot par leiboristiem. Skandāls ir iedzinis pirmo nopietno ķīli Konservatīvo partijā. Turklāt šāda valdības izgāšanās pašā tās darbības sākumā liek jautāt, cik ilgi Lizai Trasai izdosies noturēties amatā. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

† Evangelio de nuestro Señor Jesucristo según san Mateo 13, 44-46 Jesús dijo a la multitud: «El Reino de los Cielos se parece a un tesoro escondido en un campo; un hombre lo encuentra, lo vuelve a esconder, y lleno de alegría, vende todo lo que posee y compra el campo. El Reino de los Cielos se parece también a un negociante que se dedicaba a buscar perlas finas; y al encontrar una de gran valor, fue a vender todo lo que tenía y la compró». Palabra del Señor.