Podcasts about londonu

Od genetike raka do biodiverzitete na poljih: zgodbi raziskovalk, ki ju je nagradil UNESCO 16. novembra leta 1945 so predstavniki 37 držav v Londonu podpisali ustavo Organizacije Združenih narodov za izobraževanje, znanost in kulturo, krajše Unesco. Ustava je v veljavo stopila 4. novembra leta 1946 in tako Unesco letos praznuje svojo 80-letnico. Večina to organizacijo pozna predvsem zaradi varovanja kulturne in naravne dediščine, a to še zdaleč ni vse, kar počne. Ob okroglem jubileju odkrivamo 'primere dobrih praks', ki vam bodo pobliže predstavili obseg delovanja Unesca.Začeli smo marca v Italiji, ko smo pobliže spoznali enega zadnjih vpisov na Unescov seznam nesnovne kulturne dediščine človeštva, italijansko kuhinjo. Aprila smo prisluhnili glasovom, ki jih prepogosto preslišimo – glasovom otrok, ki so v projektu Veter miru razmišljali, risali in prepevali o miru. Od ohranjanja nesnovne kulturne dediščine in izobraževanja o miru, ki sta pomembni nalogi Unesca, gremo danes k spodbujanju znanosti. Unesco to počne na več načinov: s spodbujanjem mednarodnega znanstvenega sodelovanja, podporo raziskavam in inovacijam, posebnimi znanstvenimi programi, pa tudi z različnimi nagradami in priznanji znanstvenikom in znanstvenicam. Andreja Čokl se je pogovarjala z dvema znanstvenicama: prva, dr. Kyriaki Michailidou s Cipra, je lani prejela pomembno mednarodno nagrado UNESCO-Al Fozan za znanstvenike na področjih znanosti, tehnologije, inženirstva in matematike za svoje raziskave na področju genetike raka dojk. Živa Alif, ki pripravlja doktorat s področja varstva narave v kmetijskih ekosistemih, pa je ena od letošnjih prejemnic priznanja nacionalnega programa L’Oréal-UNESCO »Za ženske v znanosti«.

Tema RSE bila je zašto je Kini potrebna Srbija. Sagovornici su bili Vuk Vuksanović, predavač iz oblasti spoljne politike i velike strategije na Odeljenju za ratna studije King's Collegea u Londonu, i Igor Novaković, direktor istraživanja Centra za međunarodne i bezbednosne poslove iz Beograda.

Svetovno prebivalstvo se stara, staranje pa prinese spremembe, tudi nevrodegeneracijo. Po napovedih združenja Alzheimer international naj bi leta 2030 po svetu z demenco živelo 78 milijonov ljudi. Za vsakega med njimi moramo prišteti še vsaj dva svojca ali bližnja, ki ju ta bolezen prizadene. Znanost napreduje, vztrajno išče odgovore, od razumevanja mehanizmov do diagnoze in terapij. Tokrat si postavljamo vprašanje - Kakšne bodo spominske klinike prihodnosti? V tokratni oddaji sta z nami prof. dr. Eric Westman, vodja odseka za klinično geriatrijo na oddelku za nevrobiologijo Inštituta karolinska v Stockholmu, ki se na Imperial Collegu v Londonu ukvarja tudi za raziskovanjem epidemije staranja ter prof. dr. Sebastiaan Engelborghs, nevrolog in nevroznanstvenik, ki deluje Univerzi Vrije Univerzitat v Bruslju in oddelku za nevrologijo na Univerzi Ziekenhuis v Belgiji. Pripravlja: Mojca Delač.

Po drugi polfinalni tekmi Arsenal : Atletico (M) je že znan prvi finalist nogometne lige prvakov. Slovenska moška namiznoteniška reprezentanca pa je na ekipnem svetovnem prvenstvu v Londonu naletela na res trd oreh. Tekmica je bila Nemčija.

Šta uradite kada vam život postavi zid koji deluje nesavladivo? Gosti Pojačala često imaju višeslojne priče, ali malo koja pogađa pravo u centar kao životni put Ivana Milosavljevića. U 365. epizodi Pojačala prolazimo kroz dva potpuno različita sveta: od surovog korporativnog i bankarskog okruženja Balkana, do onog mnogo važnijeg, intimnijeg - lavovske borbe za zdravlje deteta. Ivan iskreno i bez zadrške deli svoj put od bankarskog šaltera i rada 13 sati dnevno na direktorskoj poziciji, do trenutka kada život postavi najveći izazov - rođenje mlađe ćerke Đine i dijagnozu izuzetno retkog Kurarino sindroma. Ovo je duboka, emotivna, ali pre svega otrežnjujuća priča o sudaru sa medicinskim sistemom, preuzimanju inicijative, pronalaženju rešenja u Londonu tamo gde se činilo da ga nema, i najvažnijoj životnoj lekciji: kako da na kraju dana pogledaš sebe u ogledalo i kažeš - "uradio sam sve što sam mogao". O čemu smo pričali: - Najava - Početak razgovora - Smilies pitanje: Šta je hteo da bude kad poraste? - Fakultet i karijera - Prvi dan na blagajni - Bankarsko tržište i mali biznisi - E-commerce godine: 13 sati dnevno - Zajednički projekat i alternativno finansiranje - Đina dolazi u Covid svet - Potraga za rešenjem: Great Ormond Street Hospital - Prva operacija u Londonu - Druga operacija, stoma i oporavak - Druge opcije: RFZO, Amerika i krediti Realizaciju ove epizode podržali su naši prijatelji i sponzori: - Epson Srbija - https://www.epson.rs - Orion telekom - https://oriontelekom.rs - Smilies - https://smilies.rs Hvala na poverenju i podršci! Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/41N6WWC Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

Kaj lahko prinese veter? Glasove, ki jih sicer ne bi slišali. Tudi glasove otrok z vsega sveta, ki želijo živeti v miru. 16. novembra leta 1945 so predstavniki 37 držav v Londonu podpisali ustavo Organizacije Združenih narodov za izobraževanje, znanost in kulturo, krajše Unesco. Ustava je v veljavo stopila 4. novembra leta 1946 in tako Unesco letos praznuje svojo 80-letnico. Večina to organizacijo pozna predvsem zaradi varovanja kulturne in naravne dediščine, a to še zdaleč ni vse, kar počne. Ob okroglem jubileju odkrivamo 'primere dobrih praks', ki vam bodo pobliže predstavili obseg delovanja Unesca.Pred dobim mesecem smo tako pobliže spoznali enega zadnjih vpisov na Unescov seznam nesnovne kulturne dediščine človeštva, italijansko kuhinjo. Danes pa bomo prisluhnili glasovom, ki jih prepogosto preslišimo – glasovom otrok. Mreža UNESCO pridruženih šol (Associated Schools Network oz. ASPnet) je bila ustanovljena po drugi svetovni vojni z namenom gradnje miru v mislih ljudi ter izobraževanja otrok in mladih o strpnosti in medkulturnem sodelovanju. Sestavlja jo več kot 11.000 vzgojno-izobraževalnih zavodov v več kot 180 državah sveta. V Sloveniji v njej sodeluje več kot 100 vzgojno-izobraževalnih zavodov, predvsem gre za osnovne in srednje šole, pa tudi vrtce. V Sloveniji ASPnet deluje pod okriljem Slovenske nacionalne komisije za Unesco, prav tu pa se je lani rodila ideja o projektu Veter miru. Gre za pobudo, ki otrokom po vsem svetu daje prostor, da spregovorijo o miru – ne kot ideji, ampak kot nečem, kar želijo živeti vsak dan. V njihovih besedah pa se skriva tudi jasno sporočilo odraslim. Vabljeni, da mu prisluhnete.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Pank ni ostal zaprt v Londonu ali New Yorku niti ni obstal pri enem zvoku ali eni generaciji. Razlil se je po mestih, klubih, kleteh in zapuščenih prostorih ter v vsakem okolju dobil drugačen poudarek. To je zgodba o tem, kako se je iz treh akordov razvilo gibanje, ki je vedno znova našlo nov jezik. Sogovorniki: Igor Bašin Gregor Tomc Igor Vidmar  Jasna Babić Zrimšek Rajko Muršič Jaša Bužinel  Igor Dernovšek  Ian McKaye  Drew Stone  Marin Rosić  Playlista: Pank - Zgodovina neposlušnosti - YouTube

Kenta Yamamoto, japonski baletni prvak, že več kot desetletje ustvarja v ansamblu SNG Ljubljana. Kot otrok je raje igral nogomet, balet pa je pravzaprav spoznal po naključju, ko je odšel na trening s svojo sestro. Baletna pot je mladega nadarjenega baletnika že pri desetih letih peljala na Kitajsko, potem pa vse do Kraljeve baletne šole v Londonu, kjer je uporniški najstnik odkrival tudi življenje izven plesnih dvoran. Danes svoje izkušnje in znanje kot mentor in učitelj predaja mladim.

V Italiji vsak krožnik pripoveduje zgodbo: o ljudeh, ki kuhajo z ljubeznijo, o družinah, ki se zberejo za mizo, in o tradiciji, ki je postala del svetovne dediščine človeštva. 16. novembra leta 1945 so predstavniki 37 držav v Londonu podpisali ustavo Organizacije Združenih narodov za izobraževanje, znanost in kulturo, krajše Unesco. Ustava je v veljavo stopila 4. novembra leta 1946 in tako Unesco letos praznuje svojo 80-letnico. Večina to organizacijo pozna predvsem zaradi varovanja kulturne in naravne dediščine, a to še zdaleč ni vse, kar počne. Ob okroglem jubileju odkrivamo 'primere dobrih praks', ki vam bodo pobliže predstavili obseg delovanja Unesca. Začenjamo v Italiji, državi, ki ima tudi sicer največ vpisov na Unescovem seznamu svetovne dediščine, od decembra lani pa še zelo odmeven novi vpis na Unescov reprezentativni seznam nesnovne kulturne dediščine človeštva. 'Italijanska kuhinja med trajnostjo in biokulturno raznolikostjo', kot je poimenovana nova zaščitena enota, obsega cel sklop praks, povezanih s pridelavo in pripravo hrane, medgeneracijskim prenosom tega znanja ter predvsem tradicijo skupnega obedovanja in družinskih kosil. Vse omenjeno je v italijanski deželi Emilija-Romanja raziskovala Andreja Čokl.

Končno smo dočakali nekoliko sodobnejši, skoraj že postmoderni pristop k prodajnim akcijam. Ker kot vemo, so zbiranje točk, odpiranje aplikacij pred blagajno, posebni dnevi za akcije, posebni dnevi za upokojence in zbiranje bonusov na računih, presneto nadležna zadeva. Sodoben potrošnik v želji po varčevanju tava od trgovine do trgovine, od nakupa do nakupa, ob vseh prihrankih pa na koncu blago domov še vedno prinese s tistim nedoločljivim občutkom, da je bil pretentan. Kot kaže, je tega konec, saj so postale prodajne akcije mnogo bolj transparentne, hkrati pa tudi dosti bolj učinkovite. Poglejmo prodajno akcijo, ki je povzročila izpraznjenje zalog bencina, ki smo ji bili priča te dni. Bencinski trgovci so si meli roke v navdušenju, kajti prodali so vse in še več, ljudje pa so v vrstah stali pred bencinskimi servisi. Sicer dobiček še vedno ni bil dovolj visok, da bi bencinarji prenehali računati uporabo toalete na servisu, ampak vseeno se jim je na račune steklo manjše bogastvo. Poglejmo, kako so si zamislili in izpeljali to prodajno akcijo. Najprej potrebuješ vojno. Niti ne klasično vojno, ampak to sodobno vojno, ko med droni, ki snemajo peščene plaže za YouTube, letijo droni, ki nosijo bombe. Napadeš par tankerjev, sežgeš nekaj rafinerij in naznaniš, da bo zmanjkalo nafte. Ljudje so se v stoletju kapitalizma že toliko ekonomsko izobrazili, da avtomatsko razumejo povezavo med ceno, ponudbo in povpraševanjem. Torej se nihče ne čudi, ko sodček surove nafte poskoči za še enkrat in ves zahodni svet vdano pričakuje podražitev goriv. Vaja, ki smo jo ponovili že tolikokrat, da je postala del nas samih. Potem pa bencinski servisi objavijo, da bo naslednji dan gorivo dražje in prodajna akcija je končana. Potrošniki smo pač potrošniki, in ko izvemo, da se bo nekaj podražilo čez noč, nam ni težko nekaj ur čemeti v vrsti. Ampak gorivo je samo začetek. Vojna kot pospeševalka prodaje, kot marketinški trik, če hočete, ima še mnoge druge aplikacije. O orožju sicer ne bomo razpredali, ker je dobra prodaja logična samo po sebi, ampak vsake toliko, ko so zahodne države še posebej varnostno ogrožene, se da lepo prodati vodo, testenine, riž, baterijske vložke, toaletni papir in hranilnike energije za mobilne telefone. Da je vojna dobra za biznis, sicer ni epohalna ugotovitev, ampak v preteklosti, ko so bile vojne še bolj redke, so od njih profitirale predvsem države in korporacije; danes pa se da na račun rednih, občasnih, akutnih in sezonskih vojaških spopadov lepo prihraniti tudi v običajnem gospodinjstvu. Povedano z jezikom šparovnega Slovenca: »Če ne bi bilo vojne v Iranu, v tem tednu ne bi uspeli prihraniti treh centov pri litru bencina.« Prihranek pri nakupu pa je osnovna kategorija, ki posameznika definira kot potrošnika, posledično pa tudi kot uspešnega posameznika. Mogoče se zdijo te trditve nekoliko pretirane, oziroma za lase privlečene, ampak ameriški predsednik, ki je vojno zelo lahkotno začel, jo sedaj zelo lahkotno tudi končuje. Se pravi, da je na moč podoben prodajalcu dodatkov za čiščenje organizma in dodatkov proti bolečim sklepom, ki nastopajo v reklamnih blokih zgodnjepopoldanskih ur. Takole govori neustrašni Donald na tiskovnih konferencah: »Če kupite zdaj, prihranite pri enem samem rezervoarju do pet dolarjev. Pokličite zdaj in prihranite! To pa še ni vse. Če pokličete zdaj, dobite še komplet nožev in ta neverjeten sekljalnik zelenjave.« To je samo ekonomski učinek prodajnih akcij, ki pa imajo tudi širše družbene aplikacije. Slovenska vlada se je štirinajst dni pred volitvami ob napovedani podražitvi držala junaško.  Postavila se je v položaj sirote Jerice, ki strada trošarin, in si »ureže tak tankega, da se vidi skoz njega«! In res se vidi skozi. Kajti dobrota slovenske vlade, ki ji ploskajo ne le državljani in potencialni volivci, temveč tudi Avstrijci in Italijani, ki bodo v naslednjih tednih pospeševali prodajo goriv na obmejnih bencinskih črpalkah, se bo končala natančno en dan po volitvah. 23. marca je napovedane prodajne akcije pogonskih goriv v Sloveniji nepreklicno konec. Od tega dne naprej ste spet na zbiranju Petrolovih točk. Ampak čisto pred koncem poglejmo še nekaj ekonomsko-političnih dejstev, ki dokazujejo, kako so vse te velike besede o ideologiji, demokraciji, represivnih režimih in podobno res samo del velike prodajne akcije. Trump in kamarila trdijo, kako v Iran prinašajo demokracijo. To je mogoče res, vendar je javnost nekoliko pozabila, da so Trumpovi predhodniki demokracijo iz Irana najprej odnesli! Tokratno vračanje demokracije je samo vračanje ukradenega. Ko je demokratična in priljubljena iranska vlada premiera Mohammada Mosaddegha leta 1953 podržavila iransko naftno bogastvo, so v Londonu in Washingtonu s pomočjo tajnih služb nemudoma organizirali državni udar, ki je potem vzpostavil kruti režim šaha Pahlavija; ta se je končal z islamsko revolucija leta 1979, to pa bi radi zdaj zahodnjaki končali z vrnitvijo demokracije. Povedano drugače: da zaradi nafte demokracijo najprej ukineš, potem pa jo zaradi nafte poskušaš ponovno vzpostaviti, je najlepši primer krožnega gospodarstva.

Od Užica do nominacije za EMI nagradu: Saznajte kako je jedna Srpkinja "obukla" najveće svetske zvezde! U 358. epizodi podkasta Pojačalo, Ivan је ugostio Jovanu Gospavić, istaknutu srpsku kostimografkinju koja već više od decenije gradi izuzetno uspešnu karijeru u Londonu u svetskoj filmskoj i TV industriji. Razgovor prati njen nesvakidašnji razvojni put – od odrastanja u Užicu i prvih koraka u svetu umetnosti, preko studija na Fakultetu primenjenih umetnosti u Beogradu i praškoj akademiji DAMU, pa sve do selidbe u Veliku Britaniju. Jovana otvoreno deli svoja iskustva o probijanju na zahtevno inostrano tržište, počevši od specifičnog angažmana dizajniranja uniformi za Britansku mačevalačku asocijaciju, do rada na velikim istorijskim filmskim i televizijskim projektima poput filma Emma i serija Queen Charlotte: A Bridgerton Story i Mary & George, koje su joj donele i dve nominacije za prestižnu nagradu Emi. O čemu smo pričali: - Početak - Početak razgovora - Kad porastem biću - Priprema za fakultet - Studentski dani - Studiranje u Pragu - Iz Češke u London - Dizajn u mačevanju - Prvi veliki projekat - Rad na seriji The Third Day - Drugi zanimljivi projekti - Uticaj globalnih dešavanja - CGI i AI u filmskoj industriji - Zaključak razgovora Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/4sfWXEl Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

"Ta roman je kraj, kamor me je odpeljalo srce. Ta roman je moja ljubezenska pesem rekam – tistim, ki še tečejo, in onim, ki jih že davno ni več." Elif ŠafakV romanu Po nebu tečejo reke potuje kapljica vode, reke pa skozi stoletja valovijo s tisočerimi spomini. Ljudje razmišljajo o zgodovini in znanosti, berejo epe in si pripovedujejo zgodbe, pišejo poezijo, poznajo modrosti in mite, kopičijo znanje, odkrivajo pozabljene pisave ter razvozlavajo skrivnostne znake. Zanima jih posebna in presunljiva dežela, kjer so davno tega asirski kralji gradili palače, kanale in vrtove ter postavili ogromno knjižnico z zaščitnimi duhovi pred vsakim vhodom, da se temu blaženemu raju ne bi pripetilo nič hudega … Vendar se je zgodilo – in se še vedno dogaja: preganjanja, pokoli in smrti. Rečni tokovi na dolgem potovanju čez širjave in daljave, puščave in goščave, doline in kotline, skozi svetlobo in temo človeštva, skozi hlad in toploto – ko voda zaledeni, izpareva in se znova utekočinja – prenašajo dežno kapljico. Ta je lahko zadnja v plastenki vode ali čista, grenka solza, ki tava na svoji krožni poti proti morju … V tem neprestanem kroženju vode se s kapljico prepletajo fiktivni dogodki in dejansko izpričana zgodovina: najprej dežna kapljica pristane na glavi asirskega kralja Asurbanipala v Ninivah, na koncu prepleta zgodb pa je to solza, ki spolzi iz očesa na rečni čoln v Londonu. Medtem padajo imperiji, ki so se znali nekako preslepiti, da bodo trajali večno. Tudi ljudje živimo v pomirjajoči zmoti, da bodo stavbe, ki jih postavljamo, pesmi, ki jih zlagamo, in civilizacije, ki jih ustvarjamo, preživele tudi potem, ko nas bo odnesla reka večnega počitka. Sogovornica: Andreja Udovč, Založba SanjePrevedla: Maja Ropret

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Zelta tokeni ir sadalīti, kārtis savilktas, un spriedze gaisā — uzziniet, kuras spēles šogad tiek sēdinātas pie Kreisā Tokena izcilnieku apaļā galda!

Piše Milan Vogel, bere Bernard Stramič. Malo nenavadno je, da se roman o nekom začne z njegovim pogrebom, a Tone Partljič se je tako odločil v prvem delu skoraj sedemsto strani obsegajoče knjige Voranc. V uvodnih stavkih je zapisal: ”Pravijo, da takega dne, kot je bil tisti četrtek 23. februarja 1950, Koroška še ni doživela, čeprav je bilo v zgodovini dežele veliko usodnih in pomembnih dni, ki so jim ljudje pravili – zgodovinski. Nekateri so celo zapisani v kakih šolskih knjigah. ” Roman je napisan na podlagi biografskih podatkov in zgodovinskih arhivskih virov. Avtor je pri tem opravil spoštovanja vredno delo in ga s svojim humorjem tudi nekoliko partljičevsko obarval. Nit Vorančevega življenja in dela teče od mladosti še ne na svojem na Preškem vrhu do umika pred aretacijo čez Strojno v Avstrijo leta 1930. Vmes pa je dogajanje zelo živahno, Partljič na primer piše o vihtenju cimprovke, ko je Lovro očetu pomagal tesati tramove – oče je bil namreč prepričan, da bo postal ”holcar”, saj so imeli denar za šolanje samo za sina Alojza, ki je pozneje postal duhovnik in celo član pobegle jugoslovanske vlade v Londonu). Beremo tudi o dveh zadružnih tečajih v Ljubljani in na Dunaju, poroki z Micko Šisernik in dveh hčerah, organiziranju in vodenju različnih skladov, ko je bil v službi v železarni v Guštanju, itd. Javnosti pa je bilo bolj neznano njegovo ilegalno delovanje kot člana prepovedane Komunistične partije Jugoslavije, čeprav tudi to ni ostalo skrito, saj, kot je rekla neka Hotuljka, ”v Kotljah se vse zve”. Sčasoma je postal tako pomemben komunist, da je bil izvoljen za enega od treh slovenskih delegatov na tretjem kongresu KPJ na Dunaju. Seveda ga je za vse življenje zaznamovala prva svetovna voja, ki jo je najprej doživel kot črnovojnik, nato pa kot mobiliziranec na soški fronti in potem na Tirolskem, kjer je prebegnil na italijansko stran in dolgo preživel v taboriščih tudi na jugu Italije. Ves čas mu je šlo po glavi, da bi moral o tem kaj napisati, a zaradi drugih obveznosti ni utegnil, tako da je roman Doberdob nastal šele pozneje. Voranca je njegovo ilegalno delovanje tako zaposlovalo, da ni imel časa ne za družino ne za pisanje. Nenehno je imel sestanke ali doma na Koroškem ali v centrali v Ljubljani, njegova glavna naloga pa je bilo organiziranje ilegalnih prehodov ljudi in literature čez jugoslovansko-avstrijsko mejo na Remšniku, Pernicah in največ na Strojni. Čeprav so ljudje vedeli, da je komunist, ki jih večinoma niso marali, je bil tako ugleden in priljubljen, da ga je pričakal domači žandar in ga opozoril, naj ne gre domov, ker ga tam čaka zaseda žandarjev, ki so prišli iz Ljubljane in Maribora, eden celo iz Beograda, da bi ga aretirali. Tako mu je uspel pobeg čez mejo v Avstrijo. Poleg zgodovinskih in biografskih dejstev Partljič v roman vpleta tudi motive iz Vorančevih literarnih del. Tako npr. naletimo na babico, ki pobira bobovce in ji Voranc pravi, da bodo že drugi pobrali, ona pa odgovori tako kot v Ajdovem strnišču: ”Pusti me Voranc, saj to delam zadnebar.” In res je je potem umrla. Ali občinska sirota, ki jo v kadunjah prevažajo po hišah, da jo preživijo. Pa Koplji pod brezo in tako naprej. Prvi del romana torej zajema Prežihovo delovanje od mladosti do pobega čez mejo leta 1930. V njem je le malo o njegovem literarnem ustvarjanju, saj mu je uspelo napisati le krajša besedila za različne revije, zelo pa se je razveselil svoje prve knjige Povesti, ki je izšla leta 1925. Partljiču pa snovi za drugi del gotovo ne bo zmanjkalo.

Če vemo, da vsaj zahodni svet že od industrijske revolucije v veliki meri obvladuje kapitalizem, ni nenavadno, da obstaja vrsta poizkusov, kako to stanje človeka ubesediti tudi v literaturi. Večina pisateljev se pri tem oprime bolj tradicionalnih pristopov in se ukvarja s tem, kako se z močjo kapitala sooča ta ali oni literarni junak iz različnih socialnih okolij. Redkeje pa smo priča delom, v katerih literarni junak na nek način postane kar kapital sam. Enega od najbolj nedavnih podvigov te vrste prinaša roman Hiper, ki ga je napisal kurdski pisatelj Agri Ismail in je pred kratkim izšel v zbirki Izhodi pri založbi Sophia. In če ob omembi kurdskega pisatelja pomislite na boje ljudstva, ki ni nikoli dobilo lastne države ali njihove revolucionarne ideje o nekapitalističnem družbenem sistemu, naj že takoj povemo, da roman pisatelja, ki je odraščal v Londonu, ni zgodba o kurdskem vprašanju ali sanjah o spremembi sveta, ampak prej priča o cinizmu izseljenske generacije, ki je opustila boje idealističnih staršev in vseobsegajočemu kapitalu - tako v svojih življenjih kot v romanu - prepustila glavno vlogo. O Hiperju smo za tokratno Sobotno branje govorili z urednikom in prevajalcem dela Markom Bauerjem, ki je za začetek povedal nekaj o avtorju. Oddajo je pripravila Alja Zore.

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

Sa zatamnjenim, panoramskim vjetrobranskim staklom i više rotora okrenutih ka nebu, izgleda kao križanac futurističkog helikoptera i prevelikog drona. Zapravo, riječ je o električnom zračnom taksiju – nazvanom Valo – koji je britanska kompanija Vertical Aerospace nedavno predstavila u Londonu.

Predstavljamo besedilo izpred dobrega stoletja z naslovom »Spor za napredek« ali premislek o stanju različnih presoj tega, kar so takrat pri nas razumeli kot napredek – tako se je ob začetku prve vojne v mesečniku Slovan (urejal ga je Oton Župančič) razpisal 29-letni bodoči profesor statistike in politične ekonomije na po vojni ustanovljeni pravni fakulteti v Ljubljani Albin Ogris (r.1885 Pliberk – u.1959 Ljubljana). Besedilo je dokaz, da intelektualne javnosti pri nas takrat niso obvladovali le radikalci iz levice ali desnice. Nekaj naslovov objavljenih knjig univerz.profesorja Aleksandrove univerze v Ljubljani: A.Ogris: Borba za jugoslovensko državo, načrt zgodovine in (1921) delovanja Jugoslovenskega odbora v Londonu za časa svetovne vojne A.Ogris: Sistematičen register zakonov, naredb, uredb, razglasov itd., ki se nanašajo (1924) na finančno upravo in ki so bili objavljeni v Uradnem listu v dobi od dne 4.XI.1918 do dne 30.VI.1924 A.Ogris: Regulativne hranilnice v Sloveniji (1925) A.Ogris: Politične stranke (1926) A.Ogris: Delniške družbe v Sloveniji v letih 1919.-1925 (1926) (statističen donesek k novejši zgodovini slovenskega gospodarstva A.Ogris: Statistika kreditnih zadrug v Sloveniji za poslovno leto 1926 (1928) A.Ogris: Trgovinska politika (1932) A.Ogris: Preobljudenost kmečkega podeželja in staniščni ustroj industrije (1941) A.Ogris: Od svobodnega in usmerjevanega k načrtnemu kreditnemu gospodarstvu (1946)

Deset velikih hitova Đorđa Novkovića, jednog od najplodonosnijih autora sa prostora bivše Jugoslavije, ponovo su snimljeni u studiju Abbey Road u Londonu. Uz pratnju čuvenog Royal Philharmonic Orchestra otpevali su ih poznati izvođači iz regije. O tome u ovom izdanju podkasta, razgovaraju Boris Rabrenović i Boris Novković, muzičar i sin legendarnog kompozitora. Od kolege Zorana Stošića saznajemo kakvih još novosti ima na muzičkoj sceni Hrvatske i šta rade Sara Renar, Damir Urban i Goran Bare. Von Boris Rabrenovic.

Številne organizacije za človekove pravice ugotavljajo, da se te pravice krčijo, in to celo v državah, v katerih so jih še nedavno skrbno varovali. Ne kršijo pa jih samo bolj pogosto, ampak tudi bolj sistematično. P rav tako se povečujejo pritiski in prizadevanja za oslabitev institucij, ki jih varujejo. Tej temi, ki z leti postaja vse bolj aktualna, se bomo ob dnevu človekovih pravic posvetili v Studiu ob 17-ih. Gostje: dr. Veronika Fikfak, sočlanica svetovalnega odbora Sveta Združenih narodov za človekove pravice in profesorica za človekove pravice in mednarodno pravo na univerzi v Londonu; Taja Premk, Amnesty International; Elena Lunder, Društvo za sonaravni razvoj Focus.

Zelenski u Londonu s evropskim saveznicima nakon kritika iz Vašingtona. Tri firme u vlasništvu državne Elektroprivrede Srbije, čije je sedište upisano na Kosovu, dužne više od pola milijarde evra, pokazuje analiza RSE. Nove optužnice u Moldaviji zbog navodnih ruskih obuka u BiH. 

Ukrajinski predsednik Volodimir Zelenski se je v Bruslju srečal z visokimi predstavniki Nata in Evropske unije. Pred tem je bil v Londonu, kjer so se z voditelji Ukrajine, Velike Britanije, Nemčije in Francije zavzeli za enotnost v prizadevanjih za končanje vojne v Ukrajini. Poudaril je, da Ukrajina nima pravne podlage za predajo svojega ozemlja Rusiji. Pogovore je označil za produktivne in napovedal, da bo mirovni načrt Ukrajine in Evrope predvidoma pripravljen do jutri zvečer, nato ga bodo predstavili Združenim državam.

Na vnovično iskanje guvernerja Banke Slovenije se je prijavilo deset kandidatov. Med njimi naj ne bi bilo favoritinje koalicije v prvem izboru Saše Jazbec. O imenih v oddaji, ki prinaša tudi: - Po zavrnitvi ugovorov na nedavni referendum napovedana vložitev tožbe - Usoda Ukrajine je usoda Evrope, na vrhu v Londonu poudaril nemški kancler - Sirija praznovala prvo obletnico padca Asadovega režima

Diplomatska prizadevanja za končanje vojne v Ukrajini se bodo danes nadaljevala v Bruslju in Londonu. Tam se bo ukrajinski predsednik Zelenski sešel z voditelji Velike Britanije, Francije in Nemčije. Zelenski je pred tem dejal, da je ameriška stran seznanjena z osnovnimi stališči Ukrajine. Druge teme: - Evropski notranji ministri podprli prvi seznam varnih izvornih držav. - Komisija za preprečevanje korupcije svari pred neupoštevanjem njenih priporočil in odločitev. - Z brezplačnimi vadbami do več gibanja in veselja za ljudi z invalidnostjo.

Devetindvajsetletna Lea Mavec je polna življenjskih lekcij in dogodivščin. Njeno zavedanje o svojih lastnih privilegijih izhaja iz opazovanja ljudi, ki jih je obiskala na najrazličnejših koncih sveta, od Gvatemale, Tajske, Laosa do Nove Zelandije, in dvojnosti izkušenj. Leta je namreč delala kot zasebna kuharska mojstrica pri bogatašinji v Londonu, nato pa spremljala revščino in videla posledice evropske razvajenosti. Obiskala je sirotišnico v Vietnamu, si delila sobo s ščurki in doživela brodolom. Ter preživela.

V sredo je policija na silo zatrla protest kmetov v Londonu, ki protestirajo proti napovedanim davčnim spremembam, za katere trdijo, da bodo uničile angleške družinske kmetije in ogrozile nacionalno samooskrbo s hrano. Protest je organizirala skupina No Farmers, No Food, ki je sprva načrtovala množične demonstracije s traktorji v središču Londona, kar pa je tamkajšnja policija prepovedala in onemogočila. Približno 20 kmetov, ki so se vendarle prebili v središče mesta je aretirala, njihove traktorje pa zaplenila. Protest je del širšega vala nezadovoljstva britanskih kmetov, ki ga je sprožila tamkajšnja laburistična vlada, ki tudi z novim davkom na dediščino za kmetijska zemljišča in kmetije poskuša zapolniti proračunski primanjkljaj v višini več kot 22 milijard funtov.

Nedeljski referendum utegne močno poseči v naša življenja, saj lahko drastično spremeni odnos do smrti, zato tudi do življenja. Pred vsako odločitvijo je potreben premislek, ob tako pomembni še toliko bolj. Zato smo se odločili, da nam pri tem pomaga nekdo, ki se s to tematiko ukvarja v državi, kjer so podoben zakon sprejeli pred skoraj desetimi leti in imajo zato že veliko izkušenj. Za tokratno oddajo smo pripravili pogovor z Alexom Schadenbergom, ki je vodja organizacije za zaščito življenja in preprečevanje evtanazije Euthanasia Prevention Coalition (EPC), nevladne organizacije s sedežem v Londonu v Ontariju. Pogovor je pripravila in prevedla Marjana Debevec.

73-letni Stane Kranjc je najstarejši slovenski B.A.S.E. padalec in "wingsuit" letalec. 73-letni Škofjeločan je prav zares in v vseh smislih mož vetra in tehnike, zato ne čudi, da prijateljuje s kanjo, ki mu jé iz roke, v svojem podjetju Atair pa izdeluje ene najbolj cenjenih padal na svetu. Za piko na i eden najbolj adrenalinsko naravnanih slovenskih dedkov na dirkališčih v svojem Lotusu redno bije bitko s štoparico in oprijemom. Stanetova življenska energija je neverjetna. Odrini se od stene, naj te ponese vrhunski vsebinski vzgon tega podcasta, to je nora zgodba izjemnega letalca, voznika in človeka..ZAPISKI:Stanetovo padalo na otvoritvi olimpijskih iger v Londonu:https://youtu.be/S-96pkRfEmgJuretov pogovor z Deanom Potterjem:https://siol.net/sportal/sportal-plus/dean-potter-skywalker-in-leteci-akrobat-video-273346Karina Hollekim – "braveheart" v najbolj izvirni podobi:https://siol.net/sportal/sportal-plus/karina-hollekim-braveheart-v-najbolj-izvirni-podobi-205790.IGRALNE KARTE "KONJE NA MIZO Mk2" - ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://app.vibeit.co/en/atmosferci/product/karte-konje-na-mizo-mk2⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠PODPRI ATMOSFERCE - ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://app.vibeit.co/en/atmosferci⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠PODPRI KOMOTAR MINUTO - ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠http://shop.komotarminuta.com/en⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠JURE GREGORČIČ INSTAGRAM - ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/jure_gregorcic/⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠CIRIL KOMOTAR INSTAGRAM - ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/komotar_minuta/⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠SEBASTJAN PLEVNJAK INSTAGRAM - ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/sebastjan_plevnjak/⁠⁠⁠

Piše Tonja Jelen, bere Maja Moll. Roman Obraz Vesne Lemaić je zaveza tistemu, česar se je avtorica lotila že v prejšnjih romanesknih in kratkoproznih delih. Obravnavanje obrobij družbe se v tem delu pokaže tudi kot izrinjenost znotraj margine. Obraz se razkriva počasi. V romanu se obraz edine preživele v prometni nesreči razkriva skozi osebne, notranje stiske in pritiske drugih, za katere je mislila, da so njena skupnost. Tudi skvot ima svoja pravila in skorajda hierarhijo. Družbena lestvica je namreč pomembna povsod, kot pravi George Orwell v romanu Na robu in na dnu v Parizu in Londonu. Vesna Lemaić nas postavi v Ljubljano, kjer se je v zapuščeni tovarni treba znajti po svoje. Da bi zakrpali streho, si umislijo Titovo sobo, ki je vaba za turiste. Soba je bila že motiv Popularnih zgodb, a tokrat pomeni predvsem ujetost in strašljivost. Je ena izmed ključnih zank romana in prav zaradi nje romaneskna zgodba razkrije kompleksnost različnih oseb. Najbolj ranljiva je protagonistka Bruna, ki je zaradi smrti bližnjih polna notranje bolečine. Pisateljica je pri njej pozorna na stiske, o katerih intenzivno pripoveduje natakarici Nadi, ki na zadnji dan službe zaradi zaprtja lokala časti in prisluhne glavni junakinji, ki se bojuje s svojimi demoni. Bruno spodbuja in ji daje moč. Metaforičnost obraza je večplastna in opozarja na našo obsedenost z zunanjim videzom. Jezikovni in miselni presežki so najbolj opazni v primerih, ko se Bruna najbolj razkriva: »Njen obraz je bil pretrgan. Njen svet je bil prerezan,« piše. Poetični odstavki se prepletajo z Župančičevimi Mehurčki, usidranimi v Brunino podzavest. Ta skače na plan v različnih trenutkih, tudi najbolj groznih. Poudarjen in problematiziran je na primer nenehen boj za obstoj s spolnostjo. Prav vsak, vsaka si želi telesnosti in ljubezni, avtorica pa nas povabi k temeljnemu razmisleku, kako jo uresničiti. In tu je kljub srhu in bolečini spet eden izmed vrhuncev romana. Bolečina zaradi spolnosti je pri geju Janiju ali pri Bruni neznosna in v obeh primerih se prepričljivo stopnjuje proti razkroju osebnosti. Zanimive so tudi fantastične prvine romana, ki so seveda zgolj navidezne. Vesna Lemaić po tiho dodaja elemente čarovništva – likinje so v tem delu glasnice pravičnosti. Kaj še lahko naredi ženska, ki jo označijo za drugačno ali ki zboli? Boji in bolečina se vračajo na telesni in psihični ravni, za vse pa vedno obstajata racionalna in duhovna razlaga. Na koncu se vse skupaj prepričljivo sestavi v celotno zgodbo. Ta prikliče tudi resnične dogodke ob rušenju znane ljubljanske zapuščene tovarne, ki je že dolgo dajala zatočišče marsikomu. Pisateljica je pozorna na vse – na odvisnike, alternativne umetnike, umetnice, zapuščene. A tudi med njih se zarežejo nestrinjanje in zavrnitve. Na koncu zmagajo drugi. Roman Vesne Lemaić pripoveduje o pasteh, ki se skrivajo v človeku in družbi. To je obraz, ki kaže na vso človekovo rabeljstvo do samega sebe, na samouničevanje in uničevanje drugih. Rešiti se je mogoče le z močno voljo in paziti, da se ne ujameš že na verzih naključnih popevk z radia. Skratka, presunljivo in precizno.

Zdravo. Tokrat mimo betona in štange skočimo do ideje o naši stolpnici v Londonu z velikim sijočim napisom na vrhu, Aljo se spomni na velike ognjene črke nad Innsbruckom (Innsbruck, pripravi bencin in hlode, ali pa LED-trak, odvisno od regulacij). Množični turizem mora postati bolj trajnosten in to bo za nas storil kapitalizem. To se bo zgodilo takrat, ko bo vse tako drago, da nihče od nas ne bo mogel več nikamor! Mi se vrnemo k knjigi, ekipa je v zraku, najprej morajo prileteti do Labuan Baja, a se zdi, da se vozijo z letali Air Uganda. Polovica kabinskih merilnikov ne dela - kar je super, ker imata pilota polovico manj skrbi, kaj bi lahko šlo narobe. Zabavajo nas tudi letališki terminali (kolibe), pristanki in prtljaga. Še ena epizoda polna potopisnega kaosa, Douglasovega humorja in naših nebuloz.

Voditelji članic Sveta za sodelovanje arabskih držav Perzijskega zaliva bodo danes in jutri v Dohi razpravljali o odzivu na izraelski napad v Katarju. V ospredju razprave naj bi bilo povečevanje sodelovanja med državami za zaznavanje groženj in nakup dodatnih obrambnih sistemov. V Svetu namreč ocenjujejo, da so v ameriških oporiščih na območju zaznali prihajajoč napad, a kljub zavezništvu z zalivskimi državami niso ukrepali. V oddaji tudi o tem: - Ukrajina napadla eno največjih rafinerij v Rusiji. - 110 tisoč ljudi na protestu proti migracijam v Londonu. - V Murski Soboti bodo ustoličili novega škofa.

Može li 36-godišnji Marin Čilić do četvrtzavršnice Wimbledona? Kapetan hrvatske nogometne reprezentacije, 39-godišnji Luka Modrić, u lovu još jedan trofej. Hrvatski nogometni klub Hajduk UEFA kaznila zbog novčanih transakcija. Hrvatski veslački četverac do prestižne pobjede u Londonu.

Dijelom roman ceste, dijelom priča o silom prilika raseljenima iz tzv. tranzicijskih zemalja, najvećim dijelom tekst o stjecanju samosvojnosti žene neminovno sputane brakom s dominantnim mužem. Majka joj kaže da najteže je prvih dvadeset godina braka, prijateljice je pokušavaju utješiti kad se žali da živi po hotelskim sobama i ne mora čistiti, kuhati. Privremeno se skrase u Londonu, pa koliko god da je grad osvoji, bježat će, vratiti se i napokon shvatiti što doista želi, naći „svoje“ ljude i krenuti na vlastitu stradu fortunatu. Na tom putu okućit će se u Zagrebu, sama i svoja, zadovoljna jer postala je: čuvarkuća-vagabund. Na cesti sreće. - piše Jadranka Pintarić u najavi ovoga romana koji je u vrlo kratkom vremenu od svejega izlaska osvojio publiku, kritiku te ušao u finale prestižne nagrade T portala za knjigu godine. U radijskoj adaptaciji samosvijest žene te uloga njezine obitelji i sredine u njezinu oslobađanju čine okosnicu interpretacije, a humor autorice izlazi na površinu. Režirala i za radio adaptirala: HANA VEČEK Igrali su: Petra Svrtan, Dado Ćosić, Gordana Gadžić, Doris Šarić Kukuljica, Frano Mašković, Zoran Čubrilo, Nikolina Prkačin i Maja Posavec. Tonmajstor: Tomislav Šamec Glazbeni dramaturg: MARO MARKET Urednica: NIVES MADUNIĆ BARIŠIĆ

Indre Simanaitienė je nekdanja BBC-jevka, ki se je po letih bivanja v Združenem kraljestvu vrnila domov - v Litvo. Državo je zapustila, ker je bila lačna novih izkušenj v tujini, ko pa se je želela v Londonu tudi ustaliti, je ugotovila, da so morda pogoji za življenje boljši v Litvi in glavnem mestu Vilni. Opaža, da se tudi veliko njenih prijateljev vrača domov, predvsem zaradi dostopnosti stanovanj, družinskih vezi ter dobrega okolja za skrb in vzgojo otrok. “Vsebina je nastala s finančno pomočjo Evropske unije. Za vsebine projekta Talenti EU regij je odgovorno uredništvo in ne odraža nujno stališč Evropske unije.”

Branko Zečević je kod Vladimira Stankovića u 178. epizodi podkasta Biznis Priče

Autohtone zajednice pozivaju za veću pomoć u repatrijaciji posmrtnih ostataka njihovih predaka iz Velike Britanije. Posmrtni ostaci 36 osoba - predaka pripadnika Prvih naroda koji su bili pohranjeni u Prirodnjačkom muzeju u Londonu vraćeni su njihovim zajednicama. Iako repatrijacije postaju sve češće, aboridžinski lideri pozivaju britansku vladu da pruži veću pomoć kako bi se još više ostataka moglo vratiti na svoje ognjište.

Zdravo. Tokrat začnemo nostalgično s Quelle katalogi, ki so pustili globlje sledi, kot si je marsikdo lahko predstavljal. Ker Peli ne najde dotičnega kataloga, vas prosimo, da nam sporočite, če ga morda imate. Nadaljujemo z debato o Berlinu pred II. svetovno vojno, medtem ko Ministrstvo za resnico že kuka iz bližnje prihodnosti. Prihodnost bo očitno kombinacija Huxleyjevih, Orwellovih in Atwoodinih vizij, mi pa se elegantno preselimo med parkirne angele, obdelamo javni prevoz (predvsem metroje) v Londonu, nato pa skočimo na vesoljsko ladjo, kjer Ford besno nakupuje s kartico brez limita in modruje o ljubezni … in to najstnici. Zaključimo z majhnim opozorilom: če so najstniki prijazni, najbrž nekaj hočejo.

Človeška spolnost je močna sila. Je zapletena in skrivnostna, verjetno se tudi zato toliko ukvarjamo z njo. Lahko je sila, ki zbližuje, lahko pa je tudi uničevalna. Družba je na področju spolnosti v zadnjih desetletjih doživela velikanske spremembe. Danes v spolnosti skoraj ni več omejitev, pogosto jo dojemamo kot potrošniško dobrino, saj živimo v svetu, v katerem seks prodaja skoraj vse. Spolnost lahko v določenih primerih začne povzročati težave, lahko ima celo hude posledice. Naraščajo namreč zasvojenosti s seksualnostjo, tudi z internetnim seksom oziroma pornografijo, ki je zaradi digitalne dostopnosti vseprisotna . Eden od največjih paradoksov pornografije se kaže v stiski, ki jo doživljajo v spolnosti predvsem mladostniki. V preteklosti so pornografske revije in posnetke uporabljali za raziskovanje spolnosti, pripravo ali zmanjšanje napetosti pred resničnim spolnim odnosom z drugim človekom in kot vir vzburjenja. Danes pornografija ne predstavlja vira spodbude k spolnim odnosom s partnerjem, ampak prej oviro, saj se ob resničnih partnerjih ne vzburijo tako, kot to lahko dosežejo s pornografijo. Raziskava Ministrstva za zdravje na Japonskem je pokazala, da velikega števila mladih fantov, starih med 16 in 19 let, seks z resničnimi ženskami ne zanima več ali pa do njega čutijo celo odpor. Število takih moških je od leta 2008 do 2010 naraslo s 17, 5 na 36,1 odstotka. Podobno pomanjkanje zanimanja za seks z drugo osebo so v isti raziskavi izrazili tudi starejši moški in ženske.Kako na področju spolnosti postaviti mejo med zdravim oziroma običajnim, normalnim na eni strani in patološkim na drugi? Je ta meja enaka za vse ljudi? Gre za bolezensko stanje ali le vedenjsko težavo? Je spolno izražanje vedno stvar izbire? Kako opredeliti stanje, ko oseba izgubi nadzor nad svojim seksualnim vedenjem in z njim nadaljuje kljub negativnim posledicam?O vsem tem v svoji knjigi Zasvojenost s seksualnostjo v digitalni dobi piše Peter Topić, psihoterapevt, ki je specialistični študij na področju zasvojenosti s seksualnostjo in travm zaključil na mednarodnem inštitutu IITAP (International Institute for Trauma and Addiction Professionals) pri svetovno priznanem strokovnjaku dr. Patricku Carnesu v Londonu in ZDA in tako postal prvi Slovenec in peti Evropejec z uglednim nazivom CSAT (Certified Sex Addiction Therapist). Danes  je gost Intelekte, ob njem pa tudi gostja, partnerska in spolna terapevtka Špela Gornik.   Foto:Mig Gilbert, Wikipedia

Po hladni prhi v Washingtonu so ukrajinskega predsednika Volodimirja Zelenskega toplo sprejeli v Londonu, kjer so mu voditelji številnih evropskih držav zagotovili nadaljnjo pomoč Ukrajini. Gostitelj neformalnega srečanja, britanski premier Keir Starmer, je napovedal oblikovanje evropskega mirovnega načrta. Druge teme: - Med poslanskimi vprašanji premieru afera Spirit, odnosi z Izraelom, stanovanjska problematika in dostopnost zdravstvenih storitev - Presajalni programi so ključni za zgodnje odkrivanje raka; pri nas zdaj delujejo trije, v pripravi sta še dva - Največ oskarjev odnesela Anora, pripoved o mladi striptizeti je bila nagrajena tudi za najboljši film

Britanski premier Keir Starmer danes v Londonu gosti neformalni vrh o vojni v Ukrajini. Pred srečanjem je napovedal oblikovanje načrta za konec ukrajinske vojne, ki ga bodo nato skupaj s Francijo predstavili ZDA. Druge teme: - Izrael ustavil dostavo pomoči v Gazo, Hamas vztraja, da je treba začeti drugo fazo dogovora o premirju - Malo razlogov za optimizem glede podnebnih politik - Na pustno nedeljo po državi vrsta karnevalskih prireditev, med drugim na Ptuju in v Cerknici

+Spetakl za novo doba pred 20.000 gledalaca!+FIA izviždana, Max Verstappen ni reč...vaši i naši utisci.+Vesti: obavezno više stajanja u Monaku od ove sezone!Sponzor: OMV MyStation - preuzmite novu mobilnu aplikaciju i pretvorite poene u trenutke radosti - https://www.omv.co.rs/sr-rs/mystationF1 Manager 2024. download: https://store.epicgames.com/en-US/p/f1-manager-2024-fe51bdPodrška za Infinity Lighthouse!Patreon: https://www.patreon.com/infinitylighthouse YT: https://www.youtube.com/channel/UCQ2D37u3DU1XGxxriq5779Q/joinGost: Igor MarkovićDomaćini: Pavle Živković i Srđan Erceg#lap76#infinitylighthouse#f1 00:00:00 Početak i uvod00:13:16 Promocija F1 u Londonu00:24:00 Zvužduci ya FIA00:28:50 Max, Horner i Red Bul00:35:30 Luis Hamilton i rastanak sa Mercedesom00:55:40 Meklaren01:02:20 Kako je publika reagovala na promociju01:11:05 Ferari01:27:00 Nova pravila za VN Monaka01:37:34 Red Bul01:45:50 Mercedes01:57:25 Aston Martin02:06:00 Alpina02:09:10 Has02:15:40 Rejsing Bul02:28:42 Vilijams02:38:39 Zauber------------------------------HUMANITARNI KUTAKPomozimo Martinu!Slanjem SMS poruke: Upišimo 1503 i pošaljimo SMS na 3030Slanjem SMS poruke iz Švajcarske: Upišimo human1503 i pošaljimo SMS na 455Uplatom na dinarski račun: 160-6000001670866-23Uplatom na devizni račun: 160-6000001671337-65IBAN: RS35160600000167133765SWIFT/BIC: DBDBRSBGUplatom platnim karticama putem linka: E-doniraj (https://www.budihuman.rs/edonate/sr?user_id=1503)Uplatom sa vašeg PayPal naloga putem linka: PayPal (https://www.budihuman.rs/paypal/sr/donate?user_id=1503)-----------------NAŠA PRODAVNICA - ️https://shop.infinitylighthouse.com Svi koji žele da obogate svoju biblioteku prelepim delima o Formuli 1 i MotoGP-u ili se obuku u naše, zajedničke, boje, tu je naša zvanična prodavnica knjiga, majica i kačketa.NAŠE DRUŠTVENE MREŽE Instagram - https://instagram.com/infinitylighthouse Facebook - https://facebook.com/theinfinitylighthouseTwitter - https://twitter.com/infinitylighthsSPORTSKE VESTI - https://sportsmagazin.rsMusic credit: Envato Elements Item/Cinematic Heroic by StudioKolomnaAutor: Srđan ErcegDatum: 19. februar 2025.Lokacija: Studio na kraju UniverzumaProdukcija: Infinity Lighthouse https://www.youtube.com/infinitylighthouseWebsite: https://infinitylighthouse.com/Zabranjeno je svako kopiranje i neovlašćeno preuzimanje video i/ili audio snimaka i postavljanje na druge kanale! Nije dozvoljeno koristiti materijal sa ovog kanala, bilo u celosti ili iz segmenata, bez licenciranja / plaćanja kako za komercijalnu, tako i za nekomercijalnu upotrebu.Svaka upotreba bez licenciranja za komercijalnu ili nekomercijalnu / privatnu upotrebu biće procesuirana. Za sve informacije o pravima, za upite o licenciranju i dobijanju dozvole za korišćenje možete nas kontaktirati putem naše zvanične email adrese.Copying, re-uploading, and illegally distributing this copyrighted work is strictly prohibited! Label and copyright: Infinity Lighthouse. ★ Support this podcast on Patreon ★

Budućnost će biti još luđa nego što smo je zamišljali! U 305. epizodi Pojačala, Ivan Minić razgovara sa Mikom Tasićem, stručnjakom za digitalne tehnologije i kreativnim tehnolozima koji su pomerali granice mogućeg. Mika je proveo više od dve decenije u Londonu radeći na inovacijama koje oblikuju način na koji koristimo tehnologiju danas. Kroz svoju bogatu karijeru sarađivao je sa tehnološkim gigantima poput Google-a, gde je bio deo tima koji je izgradio Google Digital Garage – projekat koji je prerastao u globalnu inicijativu Grow With Google i pomogao milionima ljudi da steknu digitalne veštine. Epizoda nas vodi kroz ključne prekretnice njegove karijere, od odlaska u London krajem 90-ih, preko rada u digitalnoj industriji u vreme dot-com buma, pa sve do razmišljanja o budućnosti tehnologije i njenom uticaju na naše živote. Mika deli svoja iskustva o tome kako izgleda rad na nečemu što još ne postoji, kako se razvijaju inovativni projekti i kako tehnologija može biti korišćena na kreativne načine za rešavanje realnih problema. Teme u epizodi: - Najava - Početak razgovora - Kad porastem biću - Detinjstvo u Jugi - Vojska i studije - Odlazak u Englesku - Digitalna transformacija - Money talks - Hype i iluzije u industriji - Gde će nas odvesti ai - Rad u Google-u Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/3CUdSs8 Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: Facebook: http://bit.ly/2FfwqCR Twitter: http://bit.ly/2CVZoGr Instagram: http://bit.ly/2RzGHjN

Gost 199. izdanja podkasta Pod kapicom bio je Marko Avramović, generalni sekretar Udruženja vaterpolo trenera Srbije. Pričali smo o nedavno održanom godišnjem Seminaru u amfiteatru Fakuleta za sport Univerziteta "Union Nikola Tesla". Marko je podelio informaciju o broju učesnika, radu na pravnoj zaštiti trenera, interesovanju za ženski vaterpolo, situaciji u klubovima i konsekvenci koju bi trebalo da podele svi oni koji izostaju sa Seminara u organizaciji Udruženja trenera… Poseban osvrt imali smo na edukaciju trenera, činjenicu da ima dece koja odustaju od sporta zbog izostanka adekvatnog stručnog pristupa, što dovodi i do zaključka da je bolje imati 20 pravih i posvećenih trenera nego one kojima je vaterpolo isključivo prilika za dodatnu zabavu… Prilagođavanje Ratka Rudića u Londonu, stanje u struci i posvećenost bivših asova zaljubljenika u sport, spremnih za dodatnu edukaciju u cilju napretka srpskog vaterpola… Zašto je sportu marketing važniji od novih pravila, kako se prave zvezde, i ko je kriv što se utakmica Novi Beograd - Radnički u polufinalu Kupa igra pred gotovo praznim tribinama… Reakcije trenera na predavače Bojana Međedovića, inače dekana Fakulteta i grčkog trenera Evangelosa Dudesisa, selektora ženske holandske reprezentacije….Gost: Marko AvramovićDomaćini: Aleksandra Radivojević i Pavle Živković#podkapicom #infinitylighthouse#vaterpolo 00:00:00 Početak i Uvod------------------------------HUMANITARNI KUTAKPomozimo Martinu!Slanjem SMS poruke: Upišimo 1503 i pošaljimo SMS na 3030Slanjem SMS poruke iz Švajcarske: Upišimo human1503 i pošaljimo SMS na 455Uplatom na dinarski račun: 160-6000001670866-23Uplatom na devizni račun: 160-6000001671337-65IBAN: RS35160600000167133765SWIFT/BIC: DBDBRSBGUplatom platnim karticama putem linka: E-doniraj (https://www.budihuman.rs/edonate/sr?user_id=1503)Uplatom sa vašeg PayPal naloga putem linka: PayPal (https://www.budihuman.rs/paypal/sr/donate?user_id=1503)-----------------PODRŠKA ZA INFINITY LIGHTHOUSEUkoliko želite da podržite ekipu Infinity Lighthouse i sve što radimo, najbrže je kroz Patreon i YouTube članstvo.Patreon: https://www.patreon.com/infinitylighthouse YT: https://www.youtube.com/channel/UCQ2D37u3DU1XGxxriq5779Q/join-----------------NAŠA PRODAVNICA - ️https://shop.infinitylighthouse.comSvi koji žele da obogate svoju biblioteku prelepim delima o Formuli 1 i MotoGP-u ili se obuku u naše, zajedničke, boje, tu je naša zvanična prodavnica knjiga, majica i kačketa.PATREON I YOUTUBE MEMBERSHIP ️- www.patreon.com/infinitylighthousePodrška na Patreonu i YouTube-u nam veoma znači i pre svega hvala svim našim pokroviteljima, a ukoliko ste u  mogućnosti i vi da nas podržite, pomoćićete nam da dalje napredujemo i razvija se naša, nadamo se zajednička, priča.NAŠE DRUŠTVENE MREŽE Instagram - https://instagram.com/infinitylighthouse Facebook - https://facebook.com/theinfinitylighthouseTwitter - https://twitter.com/infinitylighthsSPORTSKE VESTI - https://sportsmagazin.rsMusic credit: Envato Elements Item/Cinematic Heroic by StudioKolomnaAutor: Srđan ErcegDatum: 30. januar 2025.Lokacija: Studio na kraju UniverzumaProdukcija: Infinity Lighthouse https://www.youtube.com/infinitylighthouseWebsite: https://infinitylighthouse.com/Zabranjeno je svako kopiranje i neovlašćeno preuzimanje video i/ili audio snimaka i postavljanje na druge kanale! Nije dozvoljeno koristiti materijal sa ovog kanala, bilo u celosti ili iz segmenata, bez licenciranja / plaćanja kako za komercijalnu, tako i za nekomercijalnu upotrebu.Svaka upotreba bez licenciranja za komercijalnu ili nekomercijalnu / privatnu upotrebu biće procesuirana. Za sve informacije o pravima, za upite o licenciranju i dobijanju dozvole za korišćenje možete nas kontaktirati putem naše zvanične email adrese.Copying, re-uploading and illegally distributing this copyrighted work is strictly prohibited! Label and copyright: Infinity Lighthouse. ★ Support this podcast on Patreon ★

Pridružite mi se dok razgovaramo sa Hajdi, slikarkom i grafičkom dizajnerkom iz Crne Gore. Otkrijte kako je osvojila svet svojim radovima, od kolekcija holivudskih zvezda do TEDx govora i saradnje sa luksuznim brendovima!Dobrodošli u novu epizodu The Catherine B. Roy Show!

Anja Koretič je pesnica in glasbenica, ki jo je pustolovski (in kot priznava, deloma tudi uporniški) duh že kot najstnico popeljal v tujino. Zlasti jo je že ob prvem stiku navdušil portugalski jezik. Očaranost nad njim, pripoveduje, je eden poglavitnih razlogov, zakaj si je pred leti namesto povratne kupila enosmerno letalsko vozovnico za Lizbono. Tam je približno deset let lovila ravnotežje med delom za preživetje (natakarstvo) in ustvarjanjem za dušo (poezija). Priložnosti je nato iskala tudi v Londonu. Tam je spoznala svojega zdajšnjega partnerja, ki prihaja iz Gane, a se je z njim vred razmeroma kmalu povsem naveličala življenja v neizprosnem ritmu britanske prestolnice. Tako sta se pred kratkim skupaj z majhnim otrokom preselila v Slovenijo, ki jo dojemata kot bistveno boljše okolje za mlado družino od tistega na Otoku.

Benjamin Rozman Soklič je 33-letni nadzornik varnosti v neprofitnih stanovanjih za socialno ogrožene v Londonu. A pravi, da je njegova služba le način preživetja, medtem ko "se življenje dogaja" povsod drugod. Sam tako velik del časa preživi v Braziliji, kjer se je našel tako v kulturnem oz. zasebnem kot ustvarjalnem smislu. Svoje najboljše prijatelje ima v Salvadorju, pa tudi na Otoku se druži predvsem s kolegi iz Latinske Amerike: pripravlja glasbene, plesne in druge kulturne dogodke, povezane s sambo, med drugim igra v (tudi do) stočlanskem bobnarskem kolektivu, s katerim se udeležuje karnevalov, zadnje čase pa je kot didžej svoj spekter glasbe obogatil še z nekaj novimi južnoafriškimi žanrskimi razsežnostmi. V intervjuju ne potrdi zagotovo, a iz previdnosti tudi ne ovrže ugibanj, da je morda prav to območje sveta naslednje, ki ga bo "posrkalo vase".